ZIŅOJUMS par lauksaimniecības stāvokli un perspektīvām kalnu reģionos

30.7.2008 - (2008/2066(INI))

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja
Referents: Michl Ebner

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par lauksaimniecības stāvokli un perspektīvām kalnu reģionos

(2008/2066(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā 2001. gada 6. septembra rezolūciju „25 gadu ilga Kopienas tiesību aktu piemērošana lauksaimniecībai kalnu apvidos”[1],

–   ņemot vērā tā 2006. gada 16. februāra rezolūciju par ES mežu stratēģijas īstenošanu[2],

–   ņemot vērā tā 2008. gada 12. marta rezolūciju par KLP „veselības pārbaudi”[3],

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Reģionu komitejas patstāvīgo atzinumu „Par Zaļo grāmatu: Ceļā uz Eiropas Savienības kalnu apvidu politiku: Eiropas redzējums kalnu apvidiem”[4],

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A6-327/2008),

A.  tā kā kalnu apvidi aizņem 40 % no Eiropas teritorijas un tur dzīvo 19 % Eiropas iedzīvotāju[5];

B.   tā kā kalnu apvidi dažās dalībvalstīs, piemēram, Grieķijā, Spānijā, Itālijā, Austrijā un Portugālē aizņem vairāk nekā 50 % no valsts teritorijas un lauku iedzīvotājiem šajos apvidos joprojām ir nozīmīga loma,

C.  tā kā kalnu apvidus (jo īpaši augstkalnu apvidus un augstienes) veido kultūrainavas, kas atspoguļo harmonisku mijiedarbību starp cilvēku un biosistēmām un pieder pie dabas mantojuma;

D.  tā kā kalnu apvidus ļoti ietekmē klimata pārmaiņas un ekstremāli laika apstākļi, piemēram, sausums un ugunsgrēki;

E.   tā kā kalnu apvidu ainavas nav vienveidīgas, bet ļoti atšķiras pēc kalnu formas un augstuma (augstkalnāji, augstienes, ledāji, neauglīgi apgabali);

F.   tā kā kalnu apvidi ar savām īpatnībām (virsmas slīpums, atšķirīgs augstums, nepieejamība, augu sega, īsāks veģetācijas laiks, zema augsnes kvalitāte, laika un klimata apstākļi) atšķiras no citām dabas sistēmām Eiropas Savienībā un daudzējādā ziņā pastāvīgi atrodas nelabvēlīgos dabas apstākļos un tā kā dažos kalnu apvidos tas pamazām noved pie šo apvidu pārtuksnešošanās un lauksaimnieciskās ražošanas apjoma samazināšanās;

G.  tā kā kalnu apvidiem (jo īpaši augstkalnu apvidiem un augstienēm) ir liels potenciāls un tie spēj nodrošināt kvalitatīvus produktus, augstvērtīgus pakalpojumus un atpūtas teritorijas, bet to ilgtspējīgu attīstību var garantēt tikai ar integrētu un ilgtermiņā vērstu resursu un tradīciju izmantošanu;

H.  tā kā kalnu apvidos ražotai lopkopības produkcijai ir īpaša kvalitāte un tās ražošanas gaitā vispusīgi un ilgtspējīgi izmanto dabas resursus, ganības un īpaši pielāgotas ganību augu varietātes, kā arī tradicionālus lauksaimniecības paņēmienus;

I.    tā kā kalni (jo īpaši augstkalnāji un augstienes) ir „daudzfunkcionāla” dzīves telpa, kurā lauksaimniecība un ekonomika ir cieši saistīta ar sociālajiem, kultūras un ekoloģiskajiem aspektiem, un tāpēc šo apvidu atbalstam ir jāpiešķir pienācīgs finansējums;

J.    tā kā pastāvīgo strukturālo nepilnību dēļ kalnu apvidu ekonomika ir īpaši jutīga pret ekonomikas cikla svārstībām un ilgtermiņā ir atkarīga no ražošanas procesu daudzveidības un specializācijas;

K.  tā kā līdz ar Alpu konvenciju un Karpatu konvenciju Eiropā ir radīti juridiskie instrumenti atsevišķu kalnu apvidu aizsardzībai, kas savukārt ievērojami palīdz veidot vienotu politiku attiecībā uz kalnu apvidiem, lai gan šie instrumenti vēl nav pilnībā ratificēti un ieviesti;

L.   tā kā kalnu apvidu ekonomika, kas balstās uz zemes, mežu un ganību izmantošanu un kurai bieži vien ir daudznozaru raksturs, ir ekoloģiskā līdzsvara paraugs, ko nedrīkst neņemt vērā;

M.  tā kā lauku saimniecības kalnu apvidos lielākoties ir ģimenes uzņēmumi ar paaugstinātu finansiālo risku,

1.   vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstu centieni saistībā ar kalnu apvidiem (jo īpaši augstkalnu apvidiem un augstienēm) ievērojami atšķiras un nav vērsti uz ekonomikas vispārēju attīstību, bet uz atsevišķu nozaru attīstību, kā arī nepastāv integrēts ES regulējums (kā tas ir attiecībā uz jūras apvidiem);

2.   uzsver, ka ar Lisabonas līgumu grozītā EK līguma 158. pantā par kohēzijas politiku ir norādīts, ka kalnu reģioni pastāvīgi piedzīvo nopietnas dabīgas grūtības, vienlaikus atzīstot to daudzveidību, un aicina pievērst tiem īpašu uzmanību; tomēr pauž nožēlu, ka Komisija par spīti vairākkārtējām Parlamenta prasībām vēl joprojām nav izstrādājusi visaptverošu stratēģiju, lai efektīvi atbalstītu kalnu apvidus un citus reģionus, kas pastāvīgi piedzīvo dabīgas grūtības;

3.   uzsver, ka ir labāk jākoordinē dažādi Kopienas politikas virzieni, lai nodrošinātu vienmērīgu attīstību, jo īpaši tādos reģionos kā kalnu apvidi, kas pastāvīgi piedzīvo dabīgas grūtības; šajā sakarībā pauž bažas par to, vai pašreizējā 2007.–2013. gada plānošanas laikposmā ir lietderīgi nodalīt Kopienas kohēzijas politiku no lauku attīstības politikas (kas izriet no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai integrācijas KLP); uzskata, ka šī jaunā pieeja ir stingri jāuzrauga, lai novērtētu tās ietekmi uz reģionālo attīstību;

4.   norāda, ka kalnu apvidi piedzīvo grūtības, kas lauksaimniecības nozarei traucē pielāgoties konkurence apstākļiem un rada papildu izmaksas, kuru dēļ nav iespējams nodrošināt konkurētspējīgus produktus par zemām cenām;

5.   ierosina, lai Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm, ņemot vērā 2008. gada rudenī paredzamo Zaļās grāmatas par ES teritoriālo kohēziju pieņemšanu, kā arī teritoriālās attīstības programmas un Eiropas Telpiskās attīstības perspektīvas mērķus, pieņem teritoriālo pieeju, lai risinātu problēmas dažādās kalnu teritorijās, un paredz šos pasākumus nākamajā struktūrfondu politikas tiesību aktu paketē;

6.   vēlas, lai Komisija izveido patiesi vienotu ES stratēģiju attiecībā uz kalnu apvidiem, un uzskata, ka pirmais nozīmīgais solis šajā virzienā būs Zaļās grāmatas par kalnu reģioniem publicēšana; aicina Komisiju sākt plašu sabiedrisku apspriešanu, iesaistot reģionālās un vietējās varas iestādes, sociālekonomiskās un vides jomas dalībniekus, kā arī dalībvalstu un Eiropas līmeņa asociācijas, kuras pārstāv kalnu apvidu reģionālās varas iestādes, lai labāk izprastu stāvokli šajos reģionos;

7.   atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju kā pieeju dažādiem Eiropas Savienības reģioniem un šajā sakarībā aicina veidot kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), kas ietver pirmo un otro pīlāru, lai, ņemot vērā Eiropas Savienības starptautiskos izaicinājumus, atbilstīgi veidotu dzīvotspējīgas un daudzfunkcionālas kalnu lauksaimniecības ekonomisko vidi, kurai vajadzīgi arī ar ražošanu saistīti instrumenti, tostarp saistībā ar piena transportu;

8.   vienlaikus mudina Komisiju sešu mēnešu laikā pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas savas kompetences robežās izstrādāt integrētu ES stratēģiju kalnu apvidiem attiecībā uz to ilgtspējīgu attīstību un resursu izmantošanu (ES stratēģija kalnu apvidiem); turklāt, ņemot to par pamatu, aicina izstrādāt valsts rīcības programmas ar konkrētiem īstenošanas pasākumiem, sadarbojoties ar reģionālajām varas iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kas pārzina un aizstāv vietējās intereses un vajadzības (piemēram, atkarībā no dažādiem kalnu masīviem), attiecīgi ņemot vērā esošās reģionālās iniciatīvas[6];

9.   uzsver kalnu apvidu dalījuma nozīmi, kas ir priekšnoteikums, lai īstenotu mērķtiecīgus pasākumus, jo īpaši kalnu lauksaimniecības jomā, kā arī to, ka ir jāveic kalnu apvidu pienācīga diferenciācija atkarībā no nelabvēlīgu dabas apstākļu ietekmes, kas dalībvalstīm ciešāk jāuzrauga, izmantojot esošās kartes ar reģionu dalījumu;

10. aicina Komisiju zināšanu nodošanas un inovāciju veicināšanas nolūkā sagatavot pārskatu par finansētajām programmām un projektiem par tematiem, kas attiecas uz kalnu apvidiem;

11. aicina Komisiju saistībā ar Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīklu īpašu uzmanību pievērst to reģionu stāvoklim, kuri cieš no pastāvīgām dabīgām grūtībām, piemēram, kalnu apvidiem; uzskata, ka pareiza un pilnīga informācija par kalnu apvidu stāvokli ir ļoti svarīga, lai izstrādātu diferencētus pasākumus, kas ļauj labāk risināt minēto reģionu problēmas;

12. uzsver kalnu lauksaimniecības nozīmi ražošanā, ainavu visaptverošā saglabāšanā un izmantošanā, kas kalpo arī par citu ekonomikas nozaru multifunkcionālu pamatu un tradicionālo kultūrainavu un sociālās iekārtas raksturīgu elementu;

13. norāda, ka daudzi kalnu apvidi, ņemot vērā to pievilcību tūristu acīs, ir pakļauti urbanizācijas spiedienam un vienlaikus cenšas saglabāt tradicionālās ainavas, lai tās nezaudētu savu ekosistēmai svarīgo lauksaimniecisko raksturu, pievilcību un vērtību;

14. 

atzīmē, ka dabas apstākļu un riska dēļ lauksaimniecība kalnu apvidos (jo īpaši augstu kalnos) prasa smagāku darbu (kas paredz arī lielāku darba intensitāti un roku darbu) un lielākas izmaksas (arī īpašu tehniku un paaugstinātas transporta izmaksas);

15. aicina turpmākajās KLP reformās īpašu uzmanību pievērst kalnu lauksaimniecības daudzfunkcionalitātei un, pielāgojot lauku attīstības un valsts programmu pamatdirektīvas, ņemt vērā kalnu apvidu zemnieku lomu, kas ir ne tikai ražotāji, bet arī rada ekonomiskus priekšnosacījumus citu nozaru attīstībai, kā arī veidot apstākļus sinerģiskai sadarbībai (kas ietver arī ekotūrisma programmu finansēšanu un kvalitatīvu produktu laišanu tirgū); jo īpaši norāda, ka ir jāparedz finansiāla atlīdzība par kalnu lauksaimniecības ekoloģiskumu;

16. augstu vērtē zemnieku darbu kalnu apvidos; atzīmē, ka darba apstākļus kalnu lauksaimniecībā (pirmām kārtām tas attiecas uz papildu ienākumiem, darba un ģimenes pienākumu līdzsvaru un ģimenes veidošanas iespējām) nedrīkst apgrūtināt ar birokrātiju, bet tie ir jāatvieglo, izmantojot dažādu nozaru politikas sinerģiju; aicina Komisiju un atbildīgās komitejas (komitoloģijas procedūra) pārskatīt spēkā esošos un varbūtējos noteikumus (it īpaši attiecībā uz obligātiem reģistriem), ievērojot „labāka regulējuma” iniciatīvu, un/vai padarīt tos vienkāršākus, lai visnotaļ atvieglotu administratīvās procedūras;

17. uzsver, ka kompensācijas maksājumi kalnu apvidos (jo īpaši augstkalnu apvidos) arī turpmāk jāizlieto, lai tikai atlīdzinātu nelabvēlīgos dabas apstākļus un nelabvēlīgu saimniecisko apstākļu radītās papildu izmaksas, ka šie maksājumi ir attaisnojami ilgtermiņā, jo nepastāv ražošanas alternatīvas, un ka pilnīga nosacījumu atcelšana pakāpeniski novedīs pie ekonomiskās aktivitātes sašaurināšanās, kas skars visas nozares; uzsver, ka kalnu apvidu vajadzības nevar apmierināt, izmantojot tikai finansējumu lauku attīstībai;

18. aicina sniegt lielāku atbalstu jauniem lauksaimniekiem un panākt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm (jo īpaši nodrošinot ģimenēm labvēlīgus pasākumus, pilna un nepilna darba laika regulējumu, jaukta atalgojuma modeļus, papildu nodarbinātības iespējas, pienācīgu darba un ģimenes pienākumu līdzsvaru, ģimenes veidošanas iespējas), kas ir noteicošie faktori cilvēku dzīvē; aicina Komisiju meklēt jaunus risinājumus, iesaistot ieinteresētās personas „elastdrošības“ apspriešanā un projektu izstrādē;

19. aicina rūpēties par demogrāfisko līdzsvaru lauku apvidos, kas bieži saskaras ar iedzīvotāju masveida izceļošanas problēmām;

20. pauž pārliecību, ka pietiekama iedzīvotāju blīvuma nodrošināšana kalnu apvidos ir prioritāte un ir jāparedz pasākumi, lai novērstu pārtuksnešošanos un piesaistītu jaunus iedzīvotājus;

21. uzsver, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt augsta līmeņa pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, uzlabot piekļuvi kalnu apvidiem un to savstarpējo savienojamību, kā arī nodrošināt vajadzīgo infrastruktūru, jo īpaši pasažieru un kravas pārvadājumu, izglītības, uz zināšanām balstītas ekonomikas un sakaru (tostarp platjoslas piekļuves tīklu) jomā, lai sekmētu kalnu reģionu tirgus un pilsētu kontaktus; aicina atbildīgās iestādes šajā nolūka veicināt publiskā un privātā sektora partnerību;

22. uzsver, ka ražotāju apvienības, zemnieku kooperatīvi, lauksaimnieku kolektīvas tirdzniecības iniciatīvas un starpnozaru partnerība, kas, īstenojot integrētu attīstības plānu (piemēram, Leader grupas), veido reģionu pievienoto vērtību un saskaņā ar ilgtspējīgas lauksaimniecības stratēģiju ievērojami veicina lauksaimnieciskās ražošanas ienesīgumu un drošību tirgū un tas attiecīgi vēl vairāk jāatbalsta;

23. prasa īpašu finansiālu palīdzību piena nozarei (piensaimniekiem un piena pārstrādātājiem), kurai trūkstošu ražošanas alternatīvu dēļ kalnu apvidos ir izšķiroša nozīme (jo īpaši augstkalnu apvidos); aicina piena kvotu reformas gaitā kalnu apvidos izvēlēties „mīkstās nosēšanās” stratēģiju, kā arī paredzēt papildu pasākumus (īpašus maksājumus) negatīvu seku mīkstināšanai, kas ļauj veikt pielāgojumus, šādi saglabājot lauksaimniecības pamatus; aicina paredzēt papildu līdzekļus no pirmā pīlāra, jo īpaši piemaksas par piena govīm;

24. aicina dalībvalstis, pievēršot īpašu uzmanību ilgtspējīgas un kalnu apvidiem pielāgotas lauksaimniecības atbalstam, paredzēt papildu hektārmaksājumus par bioloģisko lauksamniecību un ganību ekstensīvu izmantošanu, kā arī atbalstīt investīcijas lauksaimniecības dzīvnieku labturībā;

25. norāda, ka uzņēmumi kalnu apvidos, mūsdienu apstākļos izmantojot tradicionālās zināšanas un ražošanas paņēmienus, ražo kvalitatīvus produktus un ir galvenie darba devēji nodarbinātības jomā, tādēļ tiem jāpiemēro ES atbalsta režīms;

26. aicina veikt īpašus atbalsta pasākumus, pamatojoties uz lielākām izmaksām un ieguldīto darbu, jo īpaši piegādājot pienu un piena produktus ieleju iedzīvotājiem; aicina kalnu apvidos ieviest piemaksas par piena govīm;

27. uzsver tipiski reģionālo un tradicionālo (kvalitatīvo) ražojumu nozīmi arī saistībā ar citām nozarēm; aicina ES kalnu apvidu stratēģijā paredzēt pasākumus, lai aizsargātu šos ražojumus un to ražošanas paņēmienus, kā arī veicinātu to sertificēšanu (piemēram, saskaņā ar Padomes 2006. gada 20. marta Regulu (EK) Nr. 509/2006 par lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem kā garantētām tradicionālām īpatnībām[7] un Padomes 2006. gada 20. marta Regulu (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību[8]) un nepieļautu pakaļdarinājumus; aicina ES atbalsta programmās paredzēt īpašus nosacījumus kvalitatīviem pārtikas produktiem (piemēram, produktiem no kalnu ganībām un mājas siera ražotnēm, kā arī kvalitatīvai gaļai);

28. aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt lauksaimnieku grupām un vietējām kopienām ieviest reģionālo kvalitātes marķējumu 27. punkta nozīmē; ierosina sniegt atbalstu , uzlabojot lauksaimnieku un vietējo pārtikas pārstrādātāju informētību un attiecīgi apmācot viņus, kā arī piešķirot finansiālu atbalstu par vietēju pārtikas pārstrādes uzņēmumu izveidi un par aģitācijas kampaņu uzsākšanu; aicina izveidot fondu nelabvēlīgiem apvidiem, tostarp kalnu apvidiem (piemēram, piešķirot līdzekļus no otrā pīlāra, ja tie paliek neizmantoti trūkstoša valsts līdzfinansējuma dēļ);

29. aicina izveidot fondu nelabvēlīgiem apvidiem, tostarp kalnu apvidiem (piemēram, piešķirot līdzekļus no otrā pīlāra, ja tie paliek neizmantoti trūkstoša valsts līdzfinansējuma dēļ);

30. aicina mērķtiecīgi sniegt īpašu finansiālu palīdzību kalnu apvidiem saskaņā ar 69. pantu Regulā (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar KLP un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem[9], nodrošināt konkrētu kārtību, kā bez birokrātiskiem šķēršļiem piekļūt šai palīdzībai, kā arī par 20 % paaugstināt augšējo robežu līdzekļiem, kas piešķirami saskaņā ar 69. pantu;

31. norāda, ka kalnu apvidos var ražot kvalitatīvu lauksaimniecības produkciju, kas nodrošina lielāku lauksaimniecības produktu dažādību Eiropas tirgū, tajos joprojām saglabājas noteiktas dzīvnieku un augu sugas, tradīcijas un attīstās rūpniecība un tūrisms, kā arī notiek pasākumi, kas vērsti pret klimata pārmaiņām, aizsargājot bioloģisko daudzveidību un samazinot CO₂ līmeni ar pastāvīgām zālaugu un mežu platībām, bet ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ļaus ražot enerģiju no koksnes atliekām;

32. aicina dzīvnieku veselības, aizsardzības un selekcijas veicināšanas noteikumos (piemēram, ciltsdarba programmās, ciltsgrāmatu uzturēšanā, atbilsmes pārbaudēs) ievērot lauksaimniecības dzīvnieku (jo īpaši vietējo šķirņu) audzētāju un turētāju intereses kalnu apvidos, ņemot vērā pašreizējos riska faktorus un spiedienu, ko tie izjūt;;

33. uzstājīgi uzsver, ka Komisijas rīcība konkurences un starptautiskās tirdzniecības politikas jomā ietekmē kalnu apvidu attīstību; šajā sakarībā aicina aktīvāk un mērķtiecīgāk reaģēt uz šo apvidu vajadzībām, piedaloties turpmākajās sarunās, jo īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijas ietvaros, par elastīgiem valsts atbalsta nosacījumiem, ņemot vērā vispārējas nozīmes pakalpojumus saistībā ar konkurences tiesībām;

34. aicina pievērst īpašu uzmanību dzīvnieku audzētājiem ugunsgrēku skartajos apvidos, jo šajos apvidos ganību izmantošana nākamajos piecos gados būs ierobežota un prasīs lielu piesardzību;

35. mudina šajā stratēģijā pievērsties kalnu apvidu ainavām (kalnu ganībām, aizsargājamiem mežiem, augstkalnājiem un augstienēm, pļavām, augstas ainaviskās vērtības teritorijām), lai kalnu ganībām, zālājiem, mežiem un citām apdraudētām un jutīgām teritorijām izstrādātu ilgtspējīgas izmantošanas koncepcijas un radītu stimulus to apsaimniekošanai, atjaunošanai, kā arī saprātīgas ūdensapgādes veicināšanai, cīņai pret eroziju un citām nevēlamām parādībām (jo īpaši ganību apsaimniekošanas pārtraukšanu ar tai sekojošu aizaugšanu vai pārmērīgu izmantošanu);

36. attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu norāda, ka ir jāizveido vietējo augu un dzīvnieku sugu, jo īpaši vietējo lauksaimniecības dzīvnieku un augstkalnu floras, ģenētiskā materiāla datubāzes; aicina Komisiju izvērtēt starptautiskas iniciatīvas iespējamību un kādā veidā sākt īstenot rīcības plānu;

37. uzsver, ka dažos ES kalnu apvidos, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, pieaug depopulācijas un vietējo kopienu sociālās aktivitātes mazināšanās risks, kā arī lauksaimnieciskās darbības apsīkuma vai pat pārtraukšanas risks, kas var ietekmēt ainavas un radīt izmaiņas ekosistēmā;

38. uzsver, ka zālaugu platībmaksājumiem ir liela nozīme lauksaimnieciskās darbības saglabāšanā kalnu apvidos un tāpēc tie ir jāturpina;

39. uzsver mežsaimniecības ilgtermiņa stratēģijas svarīgumu, kurā ņem vērā klimata pārmaiņu ietekmi, meža ekosistēmu dabīgo ciklu un sastāvu, radot mehānismus, kā izvairīties no krīzes situācijām, novērst tās un likvidēt to sekas (piemēram, pēc vētras), kā arī radot stimulus integrētai meža apsaimniekošanai; norāda uz koksnes un kokmateriālu ilgtspējīgas pārveidošanas un uzlabošanas iespējām kalnu apvidos (ņemot vērā kvalitatīvus izstrādājumus ar zemām transporta izmaksām un CO₂ emisijas samazinājumu, kā arī būvmateriālus un otrās paaudzes biodegvielu);

40. uzsver ūdens resursu apsaimniekošanas nozīmi kalnu apvidos un aicina Komisiju mudināt vietējās un reģionālās varas iestādes ievērot lejteces un augšteces ūdens resursu lietotāju intereses, cita starpā piešķirot atbilstīgu finansējumu, lai atbalstītu ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu šajos apvidos ;

41. uzsver, ka kalnu apvidi ir īpaši neaizsargāti pret klimata pārmaiņām, un aicina Komisiju, dalībvalstis un kompetentās reģionālās un vietējās iestādes veicināt tūlītēju pasākumu īstenošanu, lai aizsargātu šos apvidus pret dabas katastrofām, jo īpaši pret meža ugunsgrēkiem;

42. norāda, ka kalnu apvidos ir vajadzīgi jauni pasākumi, lai aizsargātos pret plūdiem (pirmkārt, lai tos nepieļautu), tikmēr lauksaimnieki un mežsaimnieki var atbalstīt preventīvus pretplūdu pasākumus ar tiešiem platībatkarīgiem maksājumiem, kurus tie saņem saskaņā ar KLP;

43. norāda, ka ir jānodrošina rūpīga un visaptveroša augsnes un ēku aizsardzība pret eroziju un pazemes ūdeņu saglabāšana un ka šiem pasākumiem ir jābūt lauksaimniecības un mežsaimniecības darbību sastāvdaļai, lai samazinātu plūdu un augsnes erozijas draudus un nepieļautu sausumu un meža ugunsgrēkus, kā arī lai lauku apvidos palielinātu gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu krājumus;

44. uzsver, ka lapkoku un skujkoku mežiem kā ekonomikas nozarei ir vajadzīga īpaša kopšana, jo tie kalpo kā atpūtas zona un biotops, un ka neilgtspējīga mežu izmantošana rada ekoloģiskas un drošības problēmas (akmeņu nogruvumi un dubļu lavīnas), tāpēc ir jāveic preventīvi pasākumi;

45. atgādina ierosinājumu 2006. gada rezolūcijas 15. punktā, ka kalnu apvidos ir jācenšas nodalīt mežus no ganībām un jāievieš prasība izmantot takas, kas jādara ne tikai vispārēju drošības apsvērumu dēļ;

46. norāda, ka kalni rada dabīgus šķēršļus un bieži vien veido arī valstu robežas, līdz ar to pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu sadarbībai un tās veicināšanai ir būtiska nozīme, ņemot vērā kopīgās problēmas (piemēram, klimata pārmaiņas, dzīvnieku slimības, bioloģiskās daudzveidības sarukšana);

47. atzinīgi vērtē centienus attīstīt ilgtspējīgu tūrismu un prasmīgi izmantot dabu kā „ekonomisko priekšrocību”, vienlaikus izmantojot ilgtspējīgus un tradicionālus atpūtas un sporta veidus, kas balstās uz vietējām īpatnībām; uzsver to cilvēku nopelnus, kuri „izmanto” dabu savai veselībai, vienlaikus saudzējot dabas vidi;

48. mudina labāk koordinēt lauku attīstību un strukturālo atbalstu un izstrādāt kopējas programmas;

49. rosina apvienot lauku attīstību un strukturālo atbalstu un izstrādāt vienotas programmas;

50. uzsver, cik svarīgi ir ieviest vienotu pieeju lēmumpieņemšanas un administratīvajām procedūrām, piemēram, reģionālajai plānošanai, būvniecības projektu licencēšanai un mājokļu renovācijai, izmantojot pasākumus vides aizsardzības, kultūras mantojuma un pilsētplānošanas jomā, lai nodrošinātu noturīgu attīstību kalnu apvidos. iesaka izmantot kalnu apvidu potenciālu, lai veicinātu visaptverošu tūrisma attīstību un inovāciju izmantošanu zemes apbūvē, un šajā nolūkā mudina nākt klajā ar vietējām un decentralizētām iniciatīvām un īstenot sadarbību starp dažādiem kalnu apvidiem;

51. uzsver, ka apstrādāšanai un ražošanai nepiemērotu zemi vislabāk var izmantot meža kopšanai, ilgtspējīgām medībām, zvejai u. tml., lai nepieļautu tās aizaugšanu, ugunsgrēku risku, eroziju un bioloģiskās daudzveidības sarukšanu;

52. atgādina kalnu (jo īpaši augstkalnu) apvidu nozīmi dabas aizsardzībā, bioloģiskās daudzveidības un biotopu saglabāšanā, bet īpaši norāda, kā ir jāturpina attīstīt lauksaimniecība un mežsaimniecība „Natura 2000” teritorijās un dabas rezervātos, un aicina vēl ciešāk saliedēt šos apvidus, nosakot minimālu īpatsvaru ekoloģiski līdzsvarotām zemes platībām lauksaimniecības teritorijās (aptuveni 5 %);

53. aicina Komisiju pilnībā atbalstīt kalnu apvidu iekļaušanu pasaules dabas mantojuma sarakstā un izmantot visas esošās starptautiskās iespējas, lai aizsargātu minētos apvidus;

54. norāda uz unikālajiem ūdens resursiem, ko var ilgtspējīgi izmantot dabīgai apūdeņošanai, kā dzeramā ūdens un enerģijas avotus un ārstnieciskām ūdens procedūrām; uzsver, ka augšteces un lejteces apvidiem ir savstarpēji jāvienojas par šo resursu apsaimniekošanu; šajā sakarā un lai izvairītos no iespējamiem konfliktiem, norāda, ka ir jārod kopīgi risinājumi ūdens resursu izmantošanai katrā attiecīgajā apvisū;

55. aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar Alpu konvencijas institūcijām turpināt īstenot Alpu konvencijai pievienoto Protokolu par kalnu lauksaimniecību, pēc iespējas atbalstot kalnu apvidu lauksaimniecības saistību ar citām politikas jomām, un šajā sakarībā veikt vajadzīgos pasākumus, lai panāktu Alpu konvencijas protokolu (kas vēl neietilpst acquis communautaire) ratificēšanu un Eiropas Savienības kā līgumslēdzējas puses pievienošanos Karpatu konvencijai;

56. uzsver brīvprātīgo kustības nozīmi pakalpojumu sniegšanā (it īpaši veicot glābšanas darbus, katastrofu seku novēršanu un labdarību kalnos), kā arī kultūras un dabas mantojuma saglabāšanā kalnos;

57. atzinīgi vērtē ar kalnu apvidiem saistīto organizāciju un pētniecības institūtu darbu un uzsver, ka to pieredze un motivācija ir jāņem vērā, izstrādājot ES kalnu apvidu stratēģiju un tamlīdzīgus pasākumus;

58. norāda uz daļlaika profesionālās pamatizglītības un tālākizglītības, kā arī „mūžizglītības” iniciatīvu un projektu nozīmi, kuru mērķis ir dažādot profesionālās prasmes un iespējas;

59. uzskata, ka ir jāiegulda līdzekļi vietējos tālākizglītības centros, kur var apgūt kalnu apvidu lauksaimniecības ekonomiku, tādējādi sagatavojot speciālistus, kas spēj strādāt kalnu vidē, aizsargāt dabu un attīstīt lauksaimniecību;

60. aicina pievērst īpašu uzmanību ainavu saglabāšanai, kā arī infrastruktūras attīstībai un modernizēšanai grūti nošķirtos kalnu apvidos, aizpildīt esošo informatīvo plaisu un padarīt pieejamus pētniecības pamatprogrammu (piemēram, e-pārvaldes) rezultātus;

61. norāda, ka apdzīvotības saglabāšanai un konkurētspējai ir vajadzīgi efektīvi vietējie dienesti; aicina mērķtiecīgi atbalstīt vietējās struktūras, kas darbojas publisko pakalpojumu jomā;

62. uzsver nepieciešamību pievērsties ilgtspējīgiem mobilitātes risinājumiem un integrētai pieejai starpvalstu (tranzīts, tālsatiksmes koridori) un vietējām prasībām (piemēram, piekļuve apvidiem, kas atrodas ļoti atšķirīgā augstumā, mobilitāte pilsētās);

63. prasa atbalstīt kalnu apvidus, ierobežojot satiksmi, troksni, saglabājot ainavas, tādējādi uzlabojot dzīves kvalitāti un nodrošinot ilgtspējīgu tūrisma attīstību, veicot pasākumus, lai atslogotu autoceļus (piemēram, atbalstot „jutīgās zonas” direktīvā par infrastruktūras izmaksām)[10];

64. uzsver līdzenumu un kalnu apvidu „pārejas zonu” nozīmi, lai nodrošinātu augstvērtīgu privātos un publiskos infrastruktūras objektus un pakalpojumus (piemēram, universitātes, lidostas, slimnīcas);

aicina sniegt atbalstu, lai uzlabotu šādu objektu pieejamību, jo īpaši izmantojot sabiedrisko transportu;

65. uzsver, ka kalnu apvidi ar visdažādāko enerģijas avotu saprātīgu izmantošanu ir diversificēta enerģijas patēriņa, energoefektīvu būvniecības risinājumu un otrās paaudzes biodegvielas izmantošanas „paraugs” un ka ir jāatbalsta pētniecības darbs šajās jomās; tomēr norāda, ka nedrīkst pieļaut, ka otrās paaudzes biodegvielas ražošana rada konkurenci starp teritorijām, kurās iegūst izejvielas (papuves, jaunaudzes u tml.), un ganību teritorijām;

66. iesaka dalībvalstīm uzlabot kalnu apvidu attīstībai paredzētās finansiālās palīdzības nodrošināšanas struktūru un procedūras un vienlaikus vienkāršot administratīvās procedūras un piekļuvi līdzekļiem, kas paredzēti, lai aizsargātu un ilgtspējīgi izmantotu šo teritoriju vērtības — kultūras mantojumu un dabas un cilvēku resursus;

67. uzskata, ka kalnu apvidos ir vajadzīga noturīga, mūsdienīga un daudzfunkcionāla lauksaimniecība, lai turpinātu citu uzņēmējdarbību, piemēram, biomasas izmantošanu un lauku tūrisma attīstību, tādējādi palielinot vietējo iedzīvotāju ienākumus, un aicina Komisiju un Padomi KLP un reģionālajā politikā īpaši ņemt vērā kalnu apvidu vajadzības — jaunu lauksaimnieku piesaisti, papildu izmaksu atlīdzināšanu saistībā ar apgrūtinātu piekļuvi, piemēram, saistībā ar piena savākšanu, pakalpojumu nodrošināšanu lauku apvidos un transporta infrastruktūras izveidi;

68. norāda uz kalnu un šļūdoņu atkarību no klimata pārmaiņām, kas saistītas ar to topogrāfiskajām īpatnībām un nelabvēlīgo struktūru, kā arī uz iespēju tos izmantot kā „izmēģinājumu laboratoriju”, lai pārbaudītu inovatīvus klimata aizsardzības paņēmienus, kas atdarina dabas parādības (skatīt arī COM(2007)0345); aicina Komisiju izstrādāt kalnu apvidiem diferencētu klimata stratēģiju, balstoties uz jau pieejamām zināšanām (piemēram, Alpu konvenciju un Karpatu konvenciju); aicina veikt pētniecības darbu un paredzēt pārejas posma pasākumus šajos apvidos;

69. aicina funkcionāli saistīt koordinācijas pasākumus kalnu apvidos un mazāk labvēlīgos apvidos ar KLP un otro pīlāru (lauku attīstība);

70. uzsver, ka ilgtspējīga lauksaimniecība un kalnu apvidu attīstība ir nozīmīga ne vien šo konkrēto apvidu, bet arī tiem piegulošo apvidu (piemēram, zemieņu) iedzīvotājiem un ka ES lauku apvidu stratēģijai ir jāietekmē arī šo kaimiņapvidu ilggtspējība attiecībā uz ūdensapgādi, vides stabilitāti, bioloģisko daudzveidību, iedzīvotāju līdzsvarotu sadalījumu un kultūras daudzveidību; aicina Komisiju, formulējot ES kalnu apvidu stratēģiju, izvērtēt, kā esošās iniciatīvas integrēt kalnu apvidus ar to kaimiņapvidiem varētu iekļaut šajā stratēģijā;

71. uzdod Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai sekot rezolūcijas pieņemšanas gaitai Padomē un Komisijā;

72. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

PASKAIDROJUMS

Kalnu apvidi kā dzīves telpa sui generis

Eiropas kalnu apvidi piedāvā dzīves un darba telpu apmēram 19 % Eiropas iedzīvotāju.

Kalnu apvidi cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm rada unikālu dzīvotni, kurā cilvēka esība visos savos aspektos cieši saistīta ar dabīgu līdzsvaru un ritmu. Kalnus var uzskatīt par daudzfunkcionālu dzīves telpu.

Pašus kalnu apvidus raksturo daudzas dabīgas pazīmes: stāvas kraujas un nogāzes, laika apstākļi, erozija, augstuma atšķirības, liels augstums, klintis u. tml.

Tam visam ir arī otra puse.

Pirmkārt, kalnu apvidi šo īpatnību dēļ skaidri atšķiras no citām Eiropas ainavām, piemēram, jūras vai piekrastes apvidiem, kam bieži vien ir pievērsta īpaša uzmanība izstrādāta skaidra politiska un ekonomiska stratēģija.

Otrkārt, šo īpatnību dēļ kalnu apvidi daudzējādā ziņā ir „nelabvēlīgi” dzīvošanai. Apgrūtināti ražošanas apstākļi lauksaimniecībā, stāvo kritumu un augstuma atšķirību radītas paaugstinātas transporta izmaksas, strukturāls deficīts transporta un sakaru tīklos, kā arī laikietilpīga un finansiāli neizdevīga mobilitāte personu un preču satiksmē ir tikai dažas no nelabvēlīgajām parādībām, kas ietekmē visas ekonomikas nozares (tirdzniecību, tūrismu, amatniecību, lauksaimniecību utt.) un nosaka cilvēku ikdienas dzīvi.

Daudzfunkcionālajiem, unikālajiem un nelabvēlīgajiem kalnu apvidiem vienlaikus ir īpašības, kas potenciāli dod priekšrocības konkurencē, respektīvi, kalnu apvidi dažās jomās ir uzskatāmi par paraugu citiem reģioniem. Pie šīm īpašībām var pieskaitīt tradicionālo zināšanu un ražošanas paņēmienu bagāto klāstu (piemēram, kvalitatīvus produktus), mežu un pļavu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kas pievelk tūristus un dabas draugus, dabai saudzīgas un izmaksu ziņā efektīvas tehnoloģijas (piemēram, sliežu risinājumu izstrāde, jauni paņēmieni cīņai pret klimata pārmaiņām), „sadarbības garu” sociālajā (brīvprātīgo kustība, kalnu aizsardzība), kā arī citās jomās (klasteru veidošana, biedrības).

Gan nelabvēlīgās parādības, gan minētās priekšrocības tomēr apstiprina to, ka kalnu apvidi ir ārkārtīgi jutīga dabīgā dzīves telpa. Tas nozīmē, ka nelabvēlīgo parādību izlīdzināšana un potenciālo priekšrocību izmantošana prasa ilgtspējīgu un ilgtermiņā orientētu resursu apsaimniekošanu un izmantošanu saskaņā ar dabas likumiem.

Nepieciešamība pēc kopējas stratēģijas Eiropas kalnu apvidiem

Pašlaik tiesiskais regulējums Eiropas kalnu apvidos ir tikpat atšķirīgs kā pašas Eiropas Savienības dalībvalstis. Labākajā gadījumā piemērojamā juceklīgā nozaru politika nerada šķēršļus iepriekš minētajai nepieciešamībai pēc ilgtspējības un ilgtermiņa pieejas, bet arī tas nav labākais risinājums.

Turklāt runa ir ne tikai par regulējumu, bet arī par palīdzību, kuru līdz šim ne visi kalnu apvidi varējuši izmantot, jo tā joprojām ne vienmēr ir vērsta uz visas Kopienas vajadzībām un savstarpēju sinerģiju.

Globālās konkurences pastiprināšanās un demogrāfisku un ekoloģisku problēmu laikā nedrīkst nepārdomāti un izšķērdīgi izmantot resursus.

Ir vajadzīgi saprātīgi pamatnoteikumi, kur regulējums un palīdzība ir pēc iespējas labāk samēroti, lai sniegtu atbalstu Eiropas kalnu apvidiem to centienos panākt ilgtspējīgu konkurētspēju un nākotnes skatījumu.

Turklāt jāuzmanās, lai dažādi fondi neaizstātu funkcionējošās struktūras, jo tam var būt nevēlams un dārgi izmaksājošs „izspiešanas” efekts. Gluži otrādi, runa ir par to, ka, saglabājot subsidiaritātes principu, ES virsvērtība arī kalnu apvidu gadījumā jāaktivizē un jākoordinē.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, referents ir pārliecināts, ka Eiropas Savienība var vislabāk palīdzēt kalnu apvidiem, izstrādājot kopēju stratēģiju kalnu apvidu ilgtspējīgai attīstībai un resursu izmantošanai, turklāt šajā stratēģijā konstruktīvi jāiesaista jau esošās un pārbaudītās koncepcijas.

Jāsaglabā tradīcijas

Strukturāls deficīts un dabas noteikti apgrūtinājumi ir faktiskais stāvoklis kalnu apvidos, kas ietekmē atsevišķo lauksaimnieku un uzņēmēju ražošanas apstākļus šajos rajonos. Tas savukārt iespaido ne tikai šo profesionālo grupu dzīves līmeni, bet tam ir tieša ietekme uz profesionālajiem stimuliem jaunatnei, uz demogrāfisko attīstību, kā arī uz dabas saglabāšanu un citām ekonomikas nozarēm reģionā.

Cilvēka cienīgi ražošanas apstākļi un ienākumi ir pamatbāze veselai virknei ekonomisko un sociālo faktoru, kas šajos reģionos nenoliedzami ir saistīti. Turklāt tas attiecas arī uz faktoriem, kas papildus ražošanas apstākļiem iespaido cilvēku dzīves apstākļus, piemēram, pakalpojumu līmenis vai transporta tīkls.

Tāpēc referents norāda, ka arī turpmāk ir jāsaglabā esošie noteikumi un veicināšanas pasākumi, kas palīdzējuši saglabāt un uzlabot ražošanas un dzīves apstākļus.

Lauksaimniecība arī turpmāk būs dzīves nodrošinājums kalnu apvidos

Kalnu apvidu iedzīvotāji kopš seniem laikiem apsaimnieko šo reģionu nogāzes un pļavas saskaņā ar dabu un vissmagākajos apstākļos. Nogāzes, augstuma atšķirības, nepieejamība, augšanas un laika apstākļi apgrūtina kultivēšanu un tālākapstrādi un pagātnē šo apvidu iedzīvotājiem deva pieticīgu un grūti izcīnītu dzīves pamatu.

Zemes apsaimniekošana kalnu zemniekiem deva ne tikai nepieciešamos minimālos ienākumus viņu dienišķajai maizei, bet sekmēja un arī šodien sekmē visdažādāko ainavu, piemēram, kalnu ganību vai mežu, saglabāšanu. Lauksaimniecībai līdz ar to ir ne tikai ekonomiska nozīme, bet tā rada pamatu arī daudzām citām nozarēm, kas gūst labumu no kalnu apvidu ainavu un dabas bagātībām.

Tradicionālajiem produktiem un ražošanas veidiem šodien ir arī galvenā nozīme tirdzniecībā, viesnīcu nozarē, kā arī eksportā un amatniecībā, un tie turklāt dod ieguldījumu zināšanu un kultūras identitātes kopšanā.

Tā kā lauksaimniecība ir tiešais un netiešais dzīves pamats daudzām nozarēm, tās veicināšana ir nepieciešama nevis „nostalģisku” iemeslu dēļ, bet tāpēc, ka tā būtiski ietekmē nodarbinātību, izaugsmi un šo reģionu ilgtspējīgu attīstību.

Tāpēc referents it sevišķi norāda, ka šie apsvērumi kļūst īpaši svarīgi, ņemot vērā KLP reformas nākotnē un papildu pasākumus, it īpaši piena kvotu debates un jauno zemnieku atbalstu: lauksaimniecība kalnu apvidos arī turpmāk ir jāatbalsta ar kompensācijām un kvalitatīvo produktu veicināšanu, kā arī attiecīgiem tiesību aktiem.

Kalnu apvidi: citas svarīgas nozares

Skarbie dabas apstākļi kalnu apvidos ietekmē ne tikai lauksaimniecību, bet arī visdažādākajā veidā nosaka ikdienas dzīvi šajos reģionos, tādējādi ietekmējot arī citus svarīgus kalnu apvidu attīstības faktorus, kas norādīti šeit.

Ilgtspējīga dabas resursu izmantošana, kas bez lauksaimniecības paredz vēl daudzus citus izmantošanas veidus (piemēram, meža apsaimniekošanu, medības un zveju).

Transporta tīkliem ir galvenā nozīme, veicot produktu un cilvēku pārvadājumus no kalniem uz ielejām un atpakaļ, kā arī nodrošinot satiksmi starp šiem apvidiem un attālāk esošajiem līdzenumiem un pilsētu centriem. Turklāt ir svarīgi izmantot lētus un videi nekaitīgus risinājumiem (piemēram, atslogojot autoceļus), lai neapdraudētu dabu un tās ilgtspējīgu izmantošanu šajos reģionos.

Internets un komunikāciju tīkli šajos decentralizētajos reģionos iegūst aizvien lielāku nozīmi, it īpaši uzņēmējiem, kuri digitālajā laikmetā savu uzņēmējdarbību aizvien vairāk kārto tiešsaistē.

Komunālie un vietējie pakalpojumi, kurus aptver jēdziens „publiskie pakalpojumi”, ņemot vērā vecumstruktūras pārmaiņas kalnu apvidos, kļūst aizvien svarīgāki, lai vecākajai un jaunākajai paaudzei būtu iespējama cilvēka cienīga iztika. Te vietējām pašvaldībām jāpalīdz finansiāli un ar vietējā mērogā īstenojamiem risinājumiem.

Ilgtspējīga sociālā struktūra plaši izplatītas brīvprātīgo kustības izpausmē, kas līdztekus publiskajiem dienestiem sniedz pakalpojumus un īsteno integrāciju vispārības interesēs.

Kopā ar lauksaimniecību tās ir kalnu apvidu ilgtspējīgas attīstības galvenās jomas. Referents uzskata, ka iepriekš minēto dabas apstākļu dēļ šīs un citas galvenās jomas arī nākotnē nevarēs iztikt bez atbilstoša finansiāla un reglamentējoša atbalsta. Šādiem atbalsta pasākumiem jāpalīdz ar koncepcijām, kuras no šīm nozarēm spēj iegūt priekšrocības konkurencē un izdevīgi tās izmantot (galvenokārt saistībā ar kvalitatīviem produktiem un ilgtspējīgu tūrismu).

No tā izriet nepieciešamība pēc iepriekš minētās integrētās stratēģijas, kurā jāietver jaunākie un progresīvākie risinājumi.

     Jaunais jāintegrē

     Globālās tendences skar arī kalnu apvidus, un tāpēc ir jo svarīgi tās laikus ņemt vērā, lai novērstu trūkumus un ilgtspējīgi izmantotu priekšrocības. No šīm tendencēm pirmām kārtām ir jāmin nepieciešamība pēc labvēlīgas vides inovācijām, lai izmantotu jau esošās zināšanas un radītu jaunus risinājumus, kā arī izglītības un tālākizglītības nepieciešamība, pielāgošanās klimata pārmaiņām, kuras īpaši skar kalnu apvidus to jutīguma un bioloģiskās daudzveidības dēļ. Arī tas ir jāietver minētajā stratēģijā.

Īsumā...

...referents uzskata, ka, ņemot vērā daudzās dabas radītās un globālās problēmas, līdzšinējie nozaru centieni panākt Eiropas kalnu apvidu progresu ir jāapkopo pamatstratēģijā šo reģionu ilgtspējīgai un ilgtermiņā orientētai attīstībai. Šajā stratēģijā ir jāizmanto visdažādākie instrumenti (finansiāla palīdzība, likumdošana, tiešsaistes platformas u. c.), kas garantē labāko iespējamo risinājumu šķēršļu novēršanai, vienlaikus radot stimulus un veicinot šo reģionu potenciālo konkurences priekšrocību izmantošanu. Komisiju tāpēc aicina sešu mēnešu laikā iesniegt šādu stratēģiju, kurai, saglabājot subsidiaritātes principu, bet dalībvalstīm kopā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jāizstrādā un jāievieš valsts rīcības plāni. Turklāt ir jāuzsver, ka vajadzīgā finansiālā atbalsta nodrošināšana Eiropas līmenī, it īpaši lauksaimniecības jomā, ir un paliek priekšnoteikums tam, lai šis pasākums izdotos.

26.6.2008

Reģionālās attīstības komitejas atzinums

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai

par lauksaimniecības stāvokli un perspektīvām kalnu reģionos

(2008/2066(INI))

Atzinumu sagatavoja: Bernadette Bourzai

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzsver, ka ar Lisabonas līgumu grozītā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 158. pantā par kohēzijas politiku ir norādīts, ka kalnu reģioni pastāvīgi piedzīvo dabīgas grūtības, vienlaikus atzīstot to daudzveidību, un prasa pievērst tiem īpašu uzmanību; tomēr pauž nožēlu, ka Komisija par spīti vairākkārtējām Eiropas Parlamenta prasībām vēl nav spējusi izstrādāt visaptverošu stratēģiju, lai efektīvi atbalstītu kalnu reģionus un citus reģionus, kuri pastāvīgi piedzīvo dabīgas grūtības;

2.   uzsver, ka ir pienācīgi jākoordinē dažādi Kopienas politikas virzieni vienmērīgas attīstības nodrošināšanai, jo īpaši tādos reģionos kā kalnu reģioni, kas pastāvīgi piedzīvo dabīgas grūtības; šajā sakarā pauž bažas par to, vai pašreizējā 2007.–2013. gada plānošanas laikposmā ir lietderīgi nodalīt Kopienas kohēzijas politiku no lauku attīstības politikas (kas izriet no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai integrācijas KLP); uzskata, ka šī jaunā pieeja ir stingri jāuzrauga, lai novērtētu tās ietekmi uz reģionālo attīstību;

3.   uzsver, ka kalnu reģioni cieš no grūtībām, kas lauksaimniecības nozarei traucē pielāgoties konkurences apstākļiem un rada papildu izmaksas, kuru dēļ nav iespējams nodrošināt konkurētspējīgus produktus par zemām cenām;

4.   ierosina, lai Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm, ņemot vērā Zaļo grāmatu par ES teritoriālo kohēziju, ko paredzēts pieņemt 2008. gada rudenī, kā arī teritoriālās attīstības programmas un Eiropas Telpiskās attīstības perspektīvas mērķus, pieņem teritoriālo pieeju, lai risinātu problēmas, kas sastopamas dažādās kalnu teritorijās, un šos pasākumus ietver nākamajā struktūrfondu politikas tiesību aktu paketē;

5.   vēlas, lai Komisija izveidot patiesi vienotu Eiropas stratēģiju šajā jomā, un uzskata, ka pirmais nozīmīgais solis šajā virzienā būtu Zaļās grāmatas par kalnu reģioniem publicēšana; aicina Komisiju uzsākt plašu sabiedrisku apspriešanu, iesaistot reģionālās un vietējās iestādes, sociālekonomiskās un vides jomas dalībniekus, kā arī dalībvalstu un Eiropas līmeņa asociācijas, kuras pārstāv reģionālās iestādes kalnu reģionos, lai labāk novērtētu šo reģionu stāvokli;

6.   aicina Komisiju attiecībā uz Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīklu (ESPON) īpašu uzmanību pievērst to reģionu stāvoklim, kuri cieši no pastāvīgām dabīgām grūtībām, piemēram, kalnu reģioniem; uzskata, ka pareiza un pilnīga informācija par kalnu reģionu stāvokli ir ļoti svarīga, lai izstrādātu diferencētus pasākumus, kas nodrošina labāku risinājumu šo reģionu problēmām;

7.   mudina labāk koordinēt lauku attīstību un strukturālo atbalstu un izstrādāt kopējas programmas;

8.   atgādina, ka kalnu reģionos ražo kvalitatīvu lauksaimniecības produkciju, kas Eiropas tirgum nodrošina lielāku lauksaimniecības produktu dažādību, ka tajos saglabā noteiktas dzīvnieku un augu sugas, uztur tradīcijas un veicina rūpniecības un tūrisma attīstību, veic pasākumus, lai novērstu klimata pārmaiņas, aizsargājot bioloģisko daudzveidību un samazinot CO₂ līmeni ar pastāvīgām zālaugu un mežu platībām, un ka ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ļaus ražot enerģiju no koksnes atliekām;

9.   uzsver ūdens resursu apsaimniekošanas nozīmi kalnu reģionos, aicina Komisiju mudināt vietējās un reģionālās iestādes ievērot gan lejteces, gan augšteces ūdens resursu lietotāju intereses, cita starpā piešķirot atbilstīgu finansējumu, lai šajos reģionos atbalstītu ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

10. norāda, ka šie reģioni ir īpaši neaizsargāti pret klimata pārmaiņām, un aicina Komisiju, dalībvalstis un kompetentās reģionālās un vietējās iestādes veicināt tūlītēju pasākumu īstenošanu, lai šos reģionus aizsargātu pret dabas katastrofām, jo īpaši meža ugunsgrēkiem;

11. norāda, ka kalnu reģionos ir vajadzīgi jauni pasākumi, lai aizsargātos pret plūdiem (pirmkārt, lai tos nepieļautu), tikmēr lauksaimnieki un mežsaimnieki var atbalstīt preventīvus pretplūdu pasākumus ar tiešiem platībatkarīgiem maksājumiem, kurus tie saņem saskaņā ar KLP;

12. norāda, ka ir jānodrošina rūpīga un visaptveroša augsnes un ēku aizsardzība pret eroziju un pazemes ūdeņu saglabāšana un ka šiem pasākumiem ir jābūt lauksaimniecības un mežsaimniecības darbību sastāvdaļai, lai samazinātu plūdu un augsnes erozijas draudus un nepieļautu sausumu un meža ugunsgrēkus, kā arī lai lauku reģionos palielinātu gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu krājumus;

13. uzsver, cik svarīgi ir ieviest vienotu pieeju lēmumpieņemšanas un administratīvajām procedūrām, piemēram, reģionālajai plānošanai, būvniecības projektu licencēšanai un mājokļu renovācijai, izmantojot vides aizsardzības, kultūras mantojuma un pilsētvides plānošanas pasākumus, lai kalnu reģionos nodrošinātu noturīgu attīstību; iesaka ņemt vērā kalnu reģionu potenciālu, lai veicinātu visaptverošu tūrisma attīstību un inovācijas izmantošanu zemes apbūvē, un šajā nolūkā mudina izstrādāt vietējas un decentralizētas iniciatīvas un īstenot sadarbību starp kalnu reģionu iedzīvotājiem;

14. iesaka dalībvalstīm uzlabot kalnu reģionu attīstībai paredzētās finansiālās palīdzības nodrošināšanas struktūru un procedūras un vienlaikus vienkāršot administratīvas procedūras un piekļuvi līdzekļiem, kas paredzēti, lai aizsargātu un ilgtspējīgi izmantotu šo teritoriju vērtības — kultūras mantojumu un dabas un cilvēku resursus;

15. uzskata, ka kalnu reģionos ir vajadzīga noturīga un dinamiska lauksaimniecība, lai varētu turpināt pārējās darbības, piemēram, biomasas izmantošanu un lauku tūrisma attīstību, tādējādi palielinot vietējo iedzīvotāju ienākumus, un aicina Komisiju un Padomi KLP un reģionālajā politikā īpaši ņemt vērā kalnu reģionu vajadzības — jaunu lauksaimnieku piesaisti, papildu izmaksu atlīdzināšanu saistībā ar apgrūtinātu piekļuvi, piemēram, saistībā ar piena savākšanu, pakalpojumu nodrošināšanu lauku apvidos, transporta infrastruktūras izveidi u.c.;

16. uzsver, ka izņēmumi un īpaši atbalsta pasākumi ir jāparedz tikai ļoti nelabvēlīgiem apvidiem un tie lauksaimniecības tirgū nedrīkst radīt konkurences traucējumus;

17. pauž pārliecību, ka pietiekama iedzīvotāju blīvuma nodrošināšana kalnu reģionos ir prioritāte un ir jāparedz pasākumi, lai novērstu pārtuksnešošanos un piesaistītu jaunus iedzīvotājus;

18. uzstāj, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt augsta līmeņa pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, uzlabot piekļuvi kalnu reģioniem un to savstarpējo savienojamību, kā arī nodrošināt vajadzīgo infrastruktūru, jo īpaši pasažieru un kravas pārvadājumu, izglītības, uz zināšanām balstītas ekonomikas un sakaru (tostarp platjoslas piekļuves tīkla) jomā, lai sekmētu kalnu reģionu tirgus un pilsētu kontaktus; aicina atbildīgās iestādes šajā nolūka veicināt publiskā un privātā sektora partnerību;

19. uzskata, ka ir jāiegulda līdzekļi vietējos tālākizglītības centros, kur var apgūt kalnu reģionu lauksaimniecības ekonomiku, tādējādi sagatavojot speciālistus, kuri spēj strādāt kalnu vidē, aizsargāt dabu un attīstīt lauksaimniecību.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	25.6.2008
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	44 0 1
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Emmanouil Angelakas, Stavros Arnaoutakis, Jean Marie Beaupuy, Rolf Berend, Jana Bobošíková, Victor Boştinaru, Wolfgang Bulfon, Antonio De Blasio, Petru Filip, Gerardo Galeote, Iratxe García Pérez, Eugenijus Gentvilas, Ambroise Guellec, Jim Higgins, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Mieczysław Edmund Janowski, Rumiana Jeleva, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Constanze Angela Krehl, Sérgio Marques, Miroslav Mikolášik, James Nicholson, Maria Petre, Markus Pieper, Giovanni Robusti, Wojciech Roszkowski, Elisabeth Schroedter, Kyriacos Triantaphyllides, Lambert van Nistelrooij, Oldřich Vlasák
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Bernadette Bourzai, Jan Březina, Jill Evans, Emanuel Jardim Fernandes, Ramona Nicole Mănescu, Francisca Pleguezuelos Aguilar, Zita Pleštinská, Samuli Pohjamo, Christa Prets, Richard Seeber, László Surján, Iuliu Winkler
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Anneli Jäätteenmäki, Glenis Willmott

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	14.7.2008
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	29 0 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Vincenzo Aita, Sergio Berlato, Bernadette Bourzai, Luis Manuel Capoulas Santos, Giovanna Corda, Albert Deß, Gintaras Didžiokas, Konstantinos Droutsas, Constantin Dumitriu, Michl Ebner, Carmen Fraga Estévez, Lutz Goepel, Friedrich-Wilhelm Graefe zu Baringdorf, Esther Herranz García, Lily Jacobs, Elisabeth Jeggle, Heinz Kindermann, Vincenzo Lavarra, Mairead McGuinness, Neil Parish, Vincent Peillon, María Isabel Salinas García, Petya Stavreva, Dimitar Stoyanov, Janusz Wojciechowski
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Alejandro Cercas, Esther De Lange, Catherine Neris, Maria Petre, Markus Pieper, Karin Resetarits, Struan Stevenson, Kyösti Virrankoski

• [1]       OV C 72 E, 21.3.2002., 354. lpp.
• [2]       OV C 290 E, 29.11.2006., 413. lpp.
• [3]       Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0093.
• [4]       Reģionu komiteja, 23–2008.
• [5]       Nordregio (2004), Kalnu apvidi Eiropā — kalnu apvidu analīze ES dalībvalstīs, kandidātvalstīs un citās Eiropas valstīs.
• [6]       Skatīt Tiroles pavalsts iniciatīvu „ZukunftsraumTirol” Austrijā.
• [7]       OV L 93, 31.3.2006., 1. lpp.
• [8]      OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp.
• [9]       OV L 270, 21.10.2003., 1. lpp.
• [10]     Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīva 2006/38/EK, ar ko groza Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem (OV L 157, 9.6.2006., 8. lpp.).