ZIŅOJUMS par dokumentu „Kopā par veselību. ES stratēģiskā pieeja 2008.-2013. gadam”

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (26.6.2008)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (17.7.2008.)

16.9.2008 - (2008/2115(INI))

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referents: Alojz Peterle

Procedūra : 2008/2115(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A6-0350/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0350/2008

Debates :

PV 09/10/2008 - 4
CRE 09/10/2008 - 4

Balsojumi :

PV 09/10/2008 - 7.15
CRE 09/10/2008 - 7.15
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0477

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS

par Balto grāmatu „Kopā par veselību. ES stratēģiskā pieeja 2008.-2013. gadam”

(2008/2115(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā EK līguma 152. pantu un 163. līdz 173. pantu,

– ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu „Kopā par veselību. ES stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam” (COM(2007)0630),

– ņemot vērā Padomes secinājumus par Balto grāmatu „Kopā par veselību. ES Stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam”,

– ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu par Balto grāmatu „Kopā par veselību. ES Stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam”,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Lēmumu Nr. 1350/2007/EK, ar ko izveido otro Kopienas rīcības programmu veselības aizsardzības jomā (2008.–2013. gadam)[1];

– ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Savienības veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem[2],

– ņemot vērā Padomes 2004. gada 2. jūnija lēmumu 2004/513/EK par Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Pamatkonvencijas par smēķēšanas kontroli[3] noslēgšanu,

– ņemot vērā Padomes secinājumus par sieviešu veselību[4],

– ņemot vērā Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrāciju pasākumiem (2007.–2013.gadam),

– ņemot vērā Balto grāmatu „Eiropas stratēģija attiecībā uz uzturu, lieko svaru un veselības jautājumiem, kas saistīti ar aptaukošanos” (COM(2007)0279),

– ņemot vērā tā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par Eiropas veselības aprūpes darbinieku aizsardzību pret asins saindēšanos no injekciju adatu ievainojumiem[5],

– ņemot vērā PVO pamatnostādnes pamatstratēģijai „Veselība visiem 21. gadsimtā”,

– ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa rezolūciju par orgānu ziedošanu un transplantāciju — politikas pasākumi ES līmenī”[6],

– ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par vēža apkarošanu paplašinātajā Eiropas Savienībā[7],

– ņemot vērā 2008. gada 15. janvāra rezolūciju par Kopienas stratēģiju par drošību un veselības aizsardzību darbā 2007. – 2012. gadam[8],

– ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par rīcību cīņā pret sirds un asinsvadu slimībām[9],

– ņemot vērā 2006. gada 6. septembra rezolūciju par iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanu, veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību[10],

– ņemot vērā 2005. gada 23. februāra rezolūciju par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.–2010. gadam[11],

– ņemot vērā 2006. gada 27. aprīļa deklarāciju par diabētu[12],

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0350/2008),

A. tā kā veselība ir viena no visdārgākajām lietām, tā kā mūsu mērķis ir veselība visiem un tā kā mums ir jānodrošina augsts veselības līmenis;

B. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas[13] 21. pantā ir noteikts, ka ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes dēļ, bet 35. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību un ka ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis;

C. tā kā veselības aprūpes sfēras sasniegumu rezultātā arvien vairāk cilvēku dzīvo ilgāk;

D. tā kā pieaugošais saslimšanu skaits ar vēzi, diabētu, sirds un asinsvadu slimībām, reimatismu, garīgām slimībām, liekais svars un aptaukošanās kopā ar nepietiekamu uzturu un neatbilstošu uzturu, HIV/AIDS, sliktā vides kvalitāte un tādu dažu slimību atkārtota parādīšanās, kuras saistītas ar pieaugošo sociālo nevienlīdzību, kā arī jaunas slimības arvien vairāk apdraud veselību Eiropas Savienībā un ārpus tās robežām, tādējādi palielinot nepieciešamību pēc profilakses, oficiālu un neoficiālu veselības pakalpojumu sniegšanas un rehabilitācijas;

E. tā kā ir iespējami jauni draudi veselībai, kuriem ir pārrobežu raksturs, piemēram, pandēmijas, jaunas lipīgās slimības, tropiskās slimības un bioloģiskais terorisms, kā arī klimata izmaiņas un globalizācijas sekas, it īpaši attiecībā uz ūdeni, pārtiku, nabadzības palielināšanos un migrāciju, kā arī jau pastāvošie draudi veselībai, piemēram, vides piesārņojums, kas kļūst arvien nopietnāki;

F. tā kā atbalstošas veselības aprūpes sistēmas ir būtisks Eiropas sociālā modeļa elements un tā kā vispārējas nozīmes sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi veic vispārējas nozīmes uzdevumus, tādējādi sniedzot lielu ieguldījumu sociālā taisnīguma un sociālās kohēzijas jomā;

G. tā kā iedzīvotāju novecošanās maina slimību modeļus, tādējādi palielinot nepieciešamību pēc oficiālu un neoficiālu veselības pakalpojumu sniegšanas, un apgrūtina veselības sistēmu ilgtspējību, un tā kā tādēļ īpaša uzmanība jāvelta tam, lai tiktu sniegts atbalsts pētījumiem un jauninājumiem, ko veic gan valsts, gan privātais sektors, un tā kā ir nepieciešama stingra stratēģija, lai atbalstītu dzīves pirmos posmus, jo īpaši dažās dalībvalstīs;

H. tā kā starp dalībvalstīm un dalībvalstīs ir būtiskas atšķirības veselības aprūpes sistēmā;

I. tā kā pilsoņi arvien vairāk gaida dalībvalstu kopēju un efektīvu politiku veselības jomā;

J. tā kā vienlaikus ir jārespektē dalībvalstu kompetence veselības jomā un to brīvība lemt, kāda veida veselības pakalpojumus tās uzskata par atbilstošiem sniegt, stingri ievērojot subsidiaritātes principu, tostarp respektējot atšķirīgās pārvaldības sistēmas un konkrētās pieejas, ko dalībvalstis izvēlējušās, integrējot valsts un privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu;

K. tā kā ētisku apsvērumu gadījumā lemt par to, vai konkrēts pakalpojums ir veselības pakalpojums, paliek dalībvalstu kompetencē;

L. tā kā ir jomas, kurās dalībvalstis nevar efektīvi darboties vienatnē un tā kā ES mērķis ir kopēja veselības politika, ar ko tā var radīt pievienoto vērtību (piemēram, informācijas un labas prakses apmaiņu);

M. tā kā ieguldījumi veselības aprūpes jomā ir būtiski cilvēku attīstībai un netieši ietekmē dažādās ekonomikas nozares;

N. tā kā slimību profilakses iespējas joprojām netiek izmantotas;

O. tā kā rezistence pret antibiotikām palielinās un antibiotikas kļūst arvien mazāk noderīgas; tā kā rezistences līmeņi Eiropas Savienība atšķiras, tādēļ ka pastāv atšķirīga attieksme pret antibiotiku lietošanu un kontroli (dažās dalībvalstīs antibiotiku patēriņš ir 3 līdz 4 reizes lielāks nekā citās dalībvalstīs); tā kā rezistence pret antibiotikām ir Eiropas problēma, jo notiek bieža pārvietošanās, tostarp tūrisms, palielinot rezistentu baktēriju izplatīšanās risku, un tādēļ ir jāuzrauga antibiotiku nepareiza izmantošana un jāveicina antibiotiku piesardzīga lietošana; tā kā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ESPKC) darbojas kā atbilstīgā šo aktivitāšu koordinēšanas aģentūra;

P. tā kā 40 % no veselības aprūpes izdevumiem ir saistīti ar neveselīgu dzīvesveidu (kas rodas, piemēram, no alkohola un tabakas lietošanas, mazkustības un slikta ēdiena);

Q. tā kā efektīva veselības un darba drošības aizsardzība var novērst nelaimes gadījumus darbā, ierobežot arodslimību izplatību un samazināt to personu skaitu, kas ieguvušas pastāvīgu darbnespēju ar darbu saistītu iemeslu dēļ;

R. tā kā nepietiekams uzturs, kas skar ievērojamu skaitu ES pilsoņu, tostarp apmēram 40 % no slimnīcu pacientiem un no 40 % līdz 80 % no gados vecākiem cilvēkiem aprūpes iestādēs, Eiropas veselības aprūpes sistēmām izmaksā tādas pašas summas kā aptaukošanās un liekais svars;

S. tā kā veselību ietekmē ne tikai alkohols, tabaka, kustību trūkums, ēdienkarte un tamlīdzīgi ārējie faktori un tā kā tādēļ lielāka uzmanība jāvelta daudzu slimību psihosomatiskajam aspektam un dziļākajiem cēloņiem, kas ir pamatā to cilvēku pieaugošajam skaitam, kuri cieš no depresijas un citiem garīgās veselības traucējumiem;

T. tā kā dalībvalstīm ir jāturpina sniegt palīdzību cilvēkiem, kuri cieš no hroniskām slimībām un/vai invaliditātes, lai tos pēc iespējas lielākā mērā varētu integrēt sabiedrībā;

U. tā kā daudzās dalībvalstīs augošais pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem rada neatliekamu vajadzību aktīvi rīkoties, lai pieņemtu un noturētu darbā veselības aprūpes speciālistus, un lai nodrošinātu atbalsta pakalpojumus apgādājamo personu radiniekiem un draugiem, kuri viņus aprūpē bez atalgojuma;

V. tā kā ES veselības aprūpes stratēģijā vairāk uzmanības ir jāpievērš ilgtermiņa aprūpei ar jaunu tehnoloģiju palīdzību, rūpēm par cilvēkiem, kas cieš no hroniskām kaitēm, mājas aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar fizisko vai garīgo invaliditāti un pakalpojumu nodrošināšanai šo cilvēku aprūpētājiem, un tā kā šajā sakarā ir jācenšas panākt veselības aprūpes pakalpojumu un sociālo pakalpojumu sinerģiju,

1. atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas Balto grāmatu par Kopienas veselības stratēģiju 2008.–2013. gadam un atbalsta tajā noteiktās vērtības, principus, stratēģiskos mērķus un konkrēto rīcību;

2. uzskata, ka, ņemot vērā jaunos draudus veselībai, pret veselību ir jāizturas kā pret nozīmīgu Lisabonas stratēģijas politikas jautājumu, kas ietver nepieciešamību nodrošināt pilsoņiem piekļuvi pieņemamai veselības aprūpei augstākā iespējamā kvalitātē, lai nodrošinātu veselīgu un konkurētspējīgu darbaspēku;

3. pauž nožēlu par to, ka Baltajā grāmatā nav noteikti konkrēti kvantitatīvi un izmērāmi mērķi, kuru sasniegšana sniegtu uzskatāmus rezultātus, un iesaka pieņemt šādus mērķus;

4. uzsver, ka veselības aprūpei ir nepieciešams efektīvas politikas atbalsts visās jomās un visos līmeņos dalībvalstīs un ES („Veselība visās politikas jomās”), un globālā līmenī;

5. uzsver, cik būtiska nozīme ir tam, lai plašāk tiktu atzītas cilvēku tiesību lemt par jautājumiem, kas skar viņu veselību un tās aprūpi, un bērnu tiesības uz veselības aizsardzību bez jebkādiem nosacījumiem saskaņā ar vispārējo universāluma, vienlīdzības un solidaritātes principu;

6. atzīmē, ka saskaņā ar PVO datiem pastāvīgi pieaugošais hronisko slimību, un jo īpaši insultu un sirds slimību, gadījumu skaits arvien vairāk pārsniedz saslimšanas ar infekcijas slimībām skaitu;

7. iesaka kā daļu no slimību profilakses centieniem plaši pieņemt praksi veikt novērtējumus par ietekmi uz veselību, jo dažādu līmeņu lēmumu pieņemšanas struktūru, vietējo un reģionālo iestāžu, kā arī valstu parlamentu, lēmumu ietekmi uz cilvēku veselību var izmērīt;

8. uzsver, ka rīcības plāniem būtu jo īpaši jāpievēršas konkrētu slimību cēloņiem un epidēmiju un pandēmiju izplatības samazināšanai; norāda, ka pastāv arī ar dzimumu saistītas problēmas, piemēram, prostatas vēzis vīriešiem un dzemdes kakla vēzis sievietēm, un ka attiecībā uz tām jāizstrādā konkrētas politikas nostādnes;

9. ierosina pagarināt ESPKC pilnvaras attiecībā uz nelipīgām slimībām;

10. ierosina Komisijai par prioritāru mērķi noteikt neizbēgamās nevienlīdzības mazināšanu veselības aprūpē starp dalībvalstīm un dalībvalstīs, kā arī starp dažādām sabiedrības sociālajām grupām un slāņiem, tostarp vīriešiem un personām ar garīgās veselības problēmām; tomēr aicina dalībvalstis pilnībā īstenot tādus Kopienas tiesību aktus kā Pārskatāmības direktīvu (89/105/EEK);

11. uzsver, ka pasākumiem nevienlīdzības mazināšanai veselības aprūpē jāietver mērķtiecīga veselības aprūpes veicināšana, sabiedrības izglītošana un profilakses programmas;

12. uzskata, ka slimību profilakses pasākumi un vakcinācijas kampaņas gadījumos, kad ir pieejami iedarbīgi līdzekļi, ir ievērojami jāpaplašina; tādēļ mudina Komisiju izstrādāt tālejošu profilakses pasākumu plānu visam šim piecu gadu periodam; piekrīt, ka izdevumi veselības jomā, jo īpaši slimību profilakses pasākumiem un agrīnai slimību diagnosticēšanai nav vienīgi izdevumi, bet tajā pašā laikā arī ieguldījumi, ko varētu novērtēt veselīgas dzīves gados (VDzG), kas ir viens no Lisabonas strukturālajiem rādītājiem;

13. uzsver faktu, ka veselība ir pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis vienkārši stāvoklis, kad cilvēks nejūtas slims vai novārdzis;

14. uzsver, ka piekļuve uzticamai, neatkarīgai un salīdzināmai informācijai par veselīgu uzvedību, slimībām un ārstēšanas iespējām ir priekšnosacījums efektīvai slimību profilakses stratēģijai;

15. uzsver, ka slimību profilakses vēlme nedrīkst sabiedrībā izraisīt tādu gaisotni, kas liegtu dzimt bērniem ar hroniskām slimībām vai invaliditāti; aicina Komisiju veicināt konkrētu atbalstu tādu bērnu vecākiem, kuri cieš no hroniskām slimībām un/vai kuriem ir invaliditāte;

16. uzsver arī, ka, lai veicinātu ieguldījumus veselībā, ir svarīgi izmērīt līdz šim veikto ieguldījumu efektivitāti un publiskot secinājumus;

17. uzsver, ka ir jāīsteno labi organizētas, aptverošas un efektīvas kontroles programmas, lai atvieglotu slimību agrīnu atklāšanu un tūlītēju ārstēšanu, tādējādi samazinot ar tām saistīto mirstību un saslimstību;

18. uzskata, ka pilsoņu tiesībām uz piekļuvi veselības aprūpei un viņu atbildībai par savu veselību ir jābūt pamatprincipam saistībā ar ES, kas nosaka augstus veselības un pārtikas nekaitīguma standartus visā cilvēka dzīves laikā, un aicina veikt turpmākus ieguldījumus pētījumos par veselības izglītību, lai noteiktu vispiemērotāko stratēģiju, ar kuru šo problēmu varētu risināt dažādās iedzīvotāju grupās; mudina visas sabiedrības daļas piekopt veselību dzīvesveidu;

19. uzsver, ka jēdziens „veselīgs dzīvesveids” (t.i., veselīga ēdienkarte, narkotiku nelietošana un pietiekama fiziskā aktivitāte) ir jāpapildina ar psiholoģisko aspektu (t.i., līdzsvarotu pieeja darbam un ģimenes dzīvei); apgalvo, ka veselīgs dzīvesveids ietver labu garīgo un fizisko veselību un ka šiem faktoriem ir liela nozīme arī konkurētspējīgas ekonomikas saglabāšanā;

20. cer, ka Komisija veltīs īpašu uzmanību veselības sistēmu ilgtspējībai un līdz ar to arī farmaceitiskās rūpniecības nozīmei un atbildībai;

21. atzinīgi vērtē nodomu definēt veselības pamatvērtības un izveidot veselības indikatoru sistēmu (valsts un vietējā līmenī), kā arī veicināt programmas veselības izglītības jomā un programmas veselības problēmu profilaksei;

22. uzsver, ka aizliegums padarīt cilvēka ķermeni un tā daļas kā tādas par finansiālas peļņas avotu, kā noteikts ES Pamattiesību hartas 3. pantā, ir jāuzskata par pamatprincipu veselības jomā, jo īpaši šūnu, audu un orgānu donoru un transplantācijas jomā;

23. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu, kas atbilst sauklim „veselība visiem”, veicināt veselību un slimību profilaksi visās vecuma grupās; uzsver nepieciešamību izvirzīt pamatjautājumus, kas saistīti ar veselības aprūpi, piemēram, uzturs, aptaukošanās, nepietiekams uzturs, fiziskas aktivitātes, alkohola, narkotiku un tabakas patēriņš, vides riski, tostarp gaisa piesārņojums gan darba vietā, gan mājās, un, ievērojot vīriešu un sieviešu līdztiesības principu, sniegt atbalstu veselīgai novecošanai un mazināt hronisku slimību izraisītās grūtības;

24. mudina Komisiju īstenot aptverošāku pieeju attiecībā uz uzturu un noteikt nepietiekamu uzturu, kā arī aptaukošanos par vienu no galvenajām prioritātēm veselības jomā, ikreiz, kad vien iespējams, iekļaujot to ES finansētās pētniecības, izglītības un veselības veicināšanas iniciatīvās un ES līmeņa partnerībās;

25. aicina Komisiju un dalībvalstis ES veselības stratēģijas ietvaros censties izstrādāt pamatnostādnes par kopēju invaliditātes definīciju, kurā varētu iekļaut personas ar hroniskām slimībām vai vēzi, un vienlaikus aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk rīkoties, lai šīs personas iekļautu valstī noteiktajā invaliditātes definīcijā;

26. turklāt aicina par prioritāru uzskatīt uzdevumu nodrošināt to, ka personām ar invaliditāti ir vienlīdzīga pieeja veselības aprūpei un ka šī aspekta atspoguļošanai tiek piešķirts finansējums;

27. prasa īstenot efektīvus pasākumus, lai apkarotu rezistenci pret antibiotikām, ieskaitot pasākumus, kas noteiktu, ka antibiotikas var saņemt tikai ar recepti, pamatnostādnes to lietošanas ierobežošanai tikai gadījumos, kad antibiotiku lietošana tiešām ir nepieciešama, centienus uzlabot marķieru testus, lai veicinātu antibiotiku piesardzīgāku lietošanu, un, ja vajadzīgs, higiēnas kodeksus; aicina pievērst īpašu uzmanību pret meticilīnu resistentajai Staphylococcus aureus baktērijai; norāda, ka ESPKC ir jāpārrauga un jāvērtē pamatnostādņu un kodeksu piemērošana;

28. vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz nepieciešamību atbalstīt pētījumus un veicināt hronisku slimību profilaksi, agrīnu diagnosticēšanu un atbilstošu ārstēšanu, lai nodrošinātu slimnieku labklājību un dzīves kvalitāti;

29. atzīst arī aprūpētāju svarīgo nozīmi veselības un veselības pakalpojumu sniegšanas jomā un tāpēc prasa pievērst uzmanību politikas nostādnēm, kas atbalsta aprūpētājus un aizsargā viņu veselību papildus to personu veselībai, kuras viņi aprūpē;

30. piezīmē, ka, lai ES sekmētu veselības aprūpes speciālistu mobilitāti un nodrošinātu pacientu drošību, ir ļoti svarīgi veikt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un to attiecīgajām veselības aprūpes speciālistu regulatīvajām iestādēm;

31. ES veselības stratēģijas ietvaros aicina Eiropas Savienībā efektīvāk īstenot paraugprakses apmaiņu visās veselības aprūpes jomās, jo īpaši attiecībā uz izmeklēšanas programmām un bīstamu slimību, piemēram, vēža, diagnostiku un ārstēšanu;

32. uzskata, ka ES vajadzētu vairāk rīkoties, lai veselības aprūpes darbiniekus aizsargātu pret nelaimes gadījumiem vai ievainojumiem darbā tajās jomās, kurās šo vajadzību pamato ar zinātniskiem vai medicīniskiem faktiem;

33. uzskata, ka arī Kopienas vides tiesību aktu nepietiekama piemērošana negatīvi ietekmē Eiropas pilsoņu veselības stāvokli;

34. uzsver, ka noteiktās situācijās Eiropas pilsoņi saskaras ar tādām veselības problēmām kā gaisa piesārņojums, kas rada ievērojamus draudus veselībai, ietekmējot bērnu pareizu attīstību un samazinot mūža ilgumu ES[14];

35. uzskata, ka pasākumi veselīga dzīvesveida veicināšanai ģimenēs, skolās, slimnīcās, aprūpes iestādēs, darba un atpūtas vietās ir būtiski, lai panāktu veiksmīgu slimību profilaksi un labu garīgo veselību; atzīst, ka ģimenei ir ārkārtīgi svarīga nozīme „veselīga dzīvesveida” modeļa izveidē, ko bieži vien turpina ievērot turpmākajā dzīvē;

36. vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pantu, kas aicina likumdevējas iestādes uzskatīt bērnu intereses par primāru apsvērumu, nodrošinot nepieciešamos priekšnoteikumus pēcdzemdību atvaļinājumam un bērna kopšanas atvaļinājumam un veselības aizsardzību un piekļuvi veselības pakalpojumiem pēcdzemdību periodā, īpaši ņemot vērā to, kā vecāku klātbūtne un gādība, kā arī barošana ar krūti ietekmē zīdaiņa garīgo un fizisko attīstību;

37. uzsver nepieciešamību uzlabot grūtnieču un barojošu māšu veselības aprūpi un informētību par risku, kas saistīts ar alkohola, narkotiku un tabakas lietošanu grūtniecības un barošanas laikā;

38. uzsver nepieciešamību padziļināt sabiedrības izpratni par reproduktīvo un seksuālo veselību, lai novērstu nevēlamas grūtniecības un seksuāli transmisīvo slimību izplatību un mazinātu sociālās un veselības problēmas, ko rada neauglība;

39. atbalsta pasākumus, kas vērsti pret konkrētām slimībām, un uzskata, ka, lielākas efektivitātes panākšanai ir nepieciešams rast piemērotas darba metodes un organizācijas veidus, kā uzlabot sadarbību starp iestādēm;

40. aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt ieguldījumu, ko integrēta sociālā un veselības politika (sociāli svarīgu veselības pakalpojumu sniegšana) varētu radīt modernai pieejai veselības veicināšanai un aizsardzībai, jo īpaši iedzīvotāju vismazāk aizsargātajām grupām, piemēram, maziem bērniem un tiem, kas nespēj sevi uzturēt;

41. uzskata, ka ES ir arvien lielāka uzmanība jāpievērš saviem pētniecības programmu centieniem attiecībā uz svarīgām, bet bieži vien novārtā atstātām pacientu grupām, piemēram, pacientiem ar garīgās veselības problēmām un vīriešiem;

42. aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar veselības stratēģiju vairāk izpētīt, no vienas puses, sinerģiju starp zinātnisko un tehnisko pētniecību, jo īpaši attiecībā uz jauniem pētniecības veidiem tajās medicīnas jomās, kuras pašlaik netiek pietiekami finansētas, un, no otras puses, jaunu medicīnas nozaru un terapiju veidu attīstību, lai šie terapijas veidi būtu pieejamas ikvienam, jo tie var ļoti labvēlīgi ietekmēt ES iedzīvotāju veselības stāvokli un palielināt sistēmas efektivitāti;

43. atzinīgi vērtē pieeju, ko Komisija ierosināja, lai efektīvi apkarotu zāļu viltošanu, un mudina Komisiju veicināt starptautiskas konvencijas izstrādi par šo tematu vai papildu protokola pievienošanu ANO Konvencijai par starptautisko organizēto noziedzību (Palermo konvencija);

44. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt ieguldījumus izcilības centru izveidē katrai svarīgai slimību grupai, kuri kalpotu par uzziņu, informācijas un konsultāciju punktiem pacientiem un viņu ģimenēm, ārstiem, veselības aprūpes jomā strādājošajiem, nozarei un citiem;

45. norāda, ka daudzās dalībvalstīs reģionālās un vietējās veselības aprūpes iestādes bieži ir atbildīgas par plānošanu, vadību, darbību un attīstību veselības aprūpes sektorā un bieži vien ir finansiāli atbildīgas par šo sektoru; tām ir plašas zināšanas un izpratne par veselības aprūpes sektoru un tās ir nozīmīgas partneres veselības politikas formulēšanā un piemērošanā;

46. aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt atzīto pozitīvo ietekmi, kāda piemīt termālās ārstniecības kursiem attiecībā uz atveseļošanos un pieaugušo un gados vecāku cilvēku veselības saglabāšanu;

47. aicina Komisiju atbalstīt e-veselības projektu, jaunu veselības aprūpes tehnoloģiju, kā arī lietotāju vajadzībām atbilstošu jauninājumu un medicīnisko ierīču izveidi;

48. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot strukturizētu sadarbības mehānismu ES līmenī un nodibināt ciešāku sadarbību starp ieinteresētajām pusēm, iesaistot pilsonisko sabiedrību; uzsver nepieciešamību partnerībā iekļaut darba devēju un darba ņēmēju organizācijas;

49. aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās iestādes izmantot sadarbības mehānismu, lai uzlabotu labas prakses apmaiņu; aicina Komisiju aktīvi rīkoties un izstrādāt pamatnostādnes un ieteikumus, pamatojoties uz šādiem labas prakses piemēriem;

50. piekrīt, ka stratēģijā noteiktie pasākumi līdz pašreizējā finanšu perioda beigām (2007.–2013.) ir jāatbalsta, nepiešķirot papildu budžetu, bet izmantojot tikai esošos finanšu instrumentus;

51. aicina Komisijai ieteikt dalībvalstīm, kad tās formulē valsts veselības stratēģiju, iekļaut prioritātes, kuras jāīsteno citos projektos, kas nav saistīti tikai ar sabiedrības veselības jomu;

52. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] OV L 301, 20.11.2007., 3. lpp.
[2] OV L 146, 22.6.2006., 1. lpp.
[3] OV L 213, 15.6.2004., 8. lpp.
[4] OV C 146, 22.6.2006., 4. lpp.
[5] OV C 303 E, 13.12.2006., 754. lpp.
[6] Pieņemtie teksti, P6_TA (2008)0130.
[7] Pieņemtie teksti, P6_TA (2008)0121.
[8] Pieņemtie teksti, P6_TA (2008)0009.
[9] OV C 175 E, 10.7.2008., 561. lpp.
[10] OV C 305 E, 14.12.2006., 148. lpp.
[11] OV C 304 E, 1.12.2005., 264. lpp.
[12] OV C 296 E, 6.12.2006., 273. lpp.
[13] OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp.
[14] Ziņojums „Eiropas vide — ceturtais novērtējums, kopsavilkums" Eiropas Vides aģentūra (2007. gada 10. oktobris).

2007. gada beigās Komisija pieņēma ES veselības stratēģiju „Kopā ar veselību. ES stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam”, kas ir pamatota uz dalībvalstu un Kopienas apņemšanos ievērot veselības politikas kopīgās vērtības un principus, radīt pilsoņiem apstākļus viņu tiesību un pienākumu izpildei attiecībā uz viņu veselību visas dzīves garumā un aktīvai iesaistei lēmumu pieņemšanas procesā un veselības aprūpes piemērošanā pacientu vajadzībām, mazināt nevienlīdzību veselības aprūpē starp sociālajām grupām, dalībvalstīm un reģioniem, uzskatīt, ka ieguldījumi veselības jomā ir ekonomiskās attīstības priekšnosacījums, un pastāvīgi iekļaut veselību visa līmeņa politikā.

Veselība ir viena no nozīmīgākajām vērtībām cilvēka dzīvē. Uztraucošās tendences veselības jomā, it īpaši pieaugošā saslimstība ar vēzi, sirds un asinsvadu slimībām, diabētu un aptaukošanos par spīti progresam to ārstēšanā, nozīmē, ka šī vērtība ir ļoti apdraudēta.

Turklāt iedzīvotāju novecošanās, klimata izmaiņas un globalizācija rada jaunas briesmas. Runa ir par iespējamām pandēmijām un bioloģisko terorismu. PVO paredz vēža epidēmiju tuvākajos gados. Tikmēr pieaug pieprasījums pēc pacientu mobilitātes un profesionāļiem veselības jomā.

Veselības aprūpes sistēmas un to finansējums ir pakļauts pieaugošām grūtībām. Pēdējos gados medicīnas pakalpojumu izmaksas auga ātrāk nekā veselības aprūpes izmaksas kopumā, radot pamatu sabiedrības bažām par veselības aprūpes vienlīdzīgumu un veselības sistēmu ilgtspējību. Vairākas dalībvalstis cenšas ieviest reformas savā veselības aprūpes sistēmā.

Starp dalībvalstīm un dalībvalstīs pastāv liela nevienlīdzība veselības aprūpē. Attiecībā uz vēzi atšķirība izdzīvošanas rādītājos starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm ir tik milzīga, ka mēs varam runāt par „dzelzs priekškaru medicīnā”. Saskaņā ar Eurostat datiem, neskatoties uz vispārēju iedzīvotāju novecošanos, dzīves ilgums ES dalībvalstīs atšķiras par deviņiem gadiem sievietēm un trīspadsmit gadiem vīriešiem, un zīdaiņu mirstības rādītāji atšķiras sešas reizes. Šajā jomā ES ir jāievieš stingrāki pasākumi nevienlīdzības mazināšanai, it īpaši ar labas prakses apmaiņu dažādās jomās, mērķtiecīgu darbību veicināšanu un sabiedrības izglītošanu veselības aprūpes jomā.

Veselība jau ir minēta Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumā, un tai ir piešķirta arvien lielāka nozīme katrā nākamajā līgumā. Lai gan Amsterdamas līguma 152. pantā ir noteikts, ka veselība ir katras dalībvalsts kompetence, izmantojot Kopienas un starpvalstu metodi, ES cenšas panākt efektīvas politikas ieviešanu tajās jomās, kurās dalībvalstis nevar efektīvi rīkoties pašas. Subsidiaritātes principa ievērošanai ir jābūt vienam no kopīga darba sākuma punktiem, nevis aizbildinājumam neuzsākt vienotu rīcību.

Ir skaidrs, ka veselības sektoram ir nepieciešama ilgtermiņa stratēģiska un visaptveroša pieeja, kur sadarbotos visi dalībvalstu galvenie dalībnieki ES līmenī. Ja mēs vēlamies uzlabot sadarbību, tad mums ir jānosaka, kuri iestāžu sadarbības veidi var sekmēt mūsu kopīgo centienu efektivitāti.

Slimību profilakses jomā ir nepieciešami nozīmīgi stratēģiski uzlabojumi. Lai gan slimību profilakses nozīmīgumu uzsver jau vairākus gadus, tam ir atvēlēti tikai 3 % no budžeta veselības aprūpes jomā. Tajā pašā laikā mēs zinām, ka ar profilakses politiku mēs varētu sasniegt daudz labākus rezultātus, jo 40 % slimību ir saistītas ar neveselīgu dzīvesveidu un trešdaļa vēžu ir novēršamas profilaktiski.

Lisabonas stratēģijā ir skaidri noteikts, ka veselība ir ļoti svarīgs ekonomisks faktors. Nauda, kas ir ieguldīta veselības aprūpē, nav uzskatāma vienīgi par izmaksu, bet arī par ievērojamu ieguldījumu cilvēku kapitāla kvalitātē.

Tādēļ veselība ir uzskatāma par vienu no sociālajiem un politiskajiem pamatjautājumiem, no kuriem ir atkarīga ES nākotne. Ja mēs vēlamies uzlabot veselības vispārējo līmeni, tad mums būs jāievieš saskaņota starpnozaru politika veselības aprūpes jomā cik drīz vien iespējams, koordinējot to vairākos līmeņos („Veselība visās politikas jomās”). Tas nozīmē, ka veselības aprūpes politika būs jāiekļauj jaunajā kopīgajā lauksaimniecības politikā (uzsverot veselīgas pārtikas ražošanu), vides aizsardzības politikā, rūpniecības politikā, transporta politikā, attīstības politikā, pētniecības un tehnoloģiju attīstības, izglītības, sporta un sociālās labklājības politikā.

Šādas politikas mērķim ir jābūt veselības aprūpes nodrošināšanai visiem, sniedzot pilsoņiem iespēju izvēlēties ceļu uz labāku veselību.

Šajā kopsakarā Komisijas Baltā grāmata un Padomes 2007. gada decembra secinājumi nodrošina pamatu vienotākai rīcībai veselības politikas efektīvākas attīstības sasniegšanā. Mums ir jānosaka veselības pamatvērtības, ES veselības indikatoru sistēma un veidi, kā mazināt nevienlīdzību veselības aprūpē; jāizstrādā programma veselības statusa, ieguldījuma veselības aprūpē un ekonomiskās izaugsmes un attīstības analītiskai izpētei; jāievieš pasākumi veselības aprūpes veicināšanai visās vecuma grupās; jānosaka pasākumi attiecībā uz tabaku, uzturu, alkoholu, garīgo veselību un citiem faktoriem, kas ietekmē veselību; jāstiprina uzraudzības un reaģēšanas sistēmas veselības apdraudējumam; jāatbalsta inovācijas veselības aprūpes sistēmās un jāierosina sistēma strukturizētai sadarbībai starp ES iestādēm.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par dokumentu „Vienoti veselībai — stratēģiska pieeja ES 2008.-2013. gadā”
(2008/2115(INI))

Atzinumu sagatavoja: Milan Cabrnoch

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā veselības aprūpes sistēmas ir būtisks Eiropas sociālā modeļa elements un tās un tā kā vispārējas nozīmes sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi veic vispārējas nozīmes uzdevumus, tādējādi sniedzot lielu ieguldījumu sociālā taisnīguma un sociālās kohēzijas jomā,

B. tā kā piekļuve veselības aprūpei ir pamattiesības, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantā, un nodrošināt visiem vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei ir dalībvalstu iestāžu galvenais uzdevums,

C. tā kā dalībvalstis saskaņā ar subsidiaritātes principu un EK līguma 152. panta 5. punktu ir atbildīgas par veselības aprūpes organizāciju,

D. tā kā visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir tiesības saņemt veselības aprūpi,

E. tā kā laba veselība un augsts veselības aizsardzības līmenis labvēlīgi ietekmē darba vietas saglabāšanu un iedzīvotāju labklājību un veicina lielāku produktivitāti un labāku konkurētspēju gan valsts, gan ES līmenī,

F. tā kā veselības aprūpes nozarei ir stratēģiska nozīme dalībvalstu ekonomikā, ņemot vērā šajās valstīs nodarbināto cilvēku lielo daudzumu un viņu iespējas radīt daudz darba vietu, tādējādi palielinot dalībvalstu ekonomikas izaugsmes potenciālu,

G. tā kā veselības aprūpe ir jāpielāgo ES iedzīvotāju mainīgajām vajadzībām un īpatnībām un tai jābalstās uz veselības problēmu novēršanu, veselības aizsardzību un labas fiziskās un garīgās veselības veicināšanu, kā arī veselīga dzīves stila sekmēšanu jau agrā vecumā,

H. tā kā efektīva veselības un darba drošības aizsardzība var novērst nelaimes gadījumus darbā, ierobežot arodslimību izplatību un samazināt to personu skaitu, kas ieguvušas pastāvīgu darbnespēju ar darbu saistītu iemeslu dēļ,

I. tā kā ES veselības aprūpes stratēģijā vairāk uzmanības ir jāpievērš ilgtermiņa aprūpei ar jaunu tehnoloģiju palīdzību, rūpēm par cilvēkiem, kas cieš no hroniskām kaitēm, mājas aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar fizisko vai garīgo invaliditāti un pakalpojumu nodrošināšanai šo cilvēku aprūpētājiem un tā kā šajā sakarā ir jācenšas panākt veselības aprūpes pakalpojumu un sociālo pakalpojumu sinerģiju,

J. tā kā aprūpētāji ir neaizstājama, bet lielā mērā nenovērtēta veselības aprūpes sistēmas un sabiedrības daļa,

K. tā kā ES veselības aprūpes stratēģijai, dalībvalstu pārrobežu sadarbībai un dalībvalstu un Komisijas politiskajai, administratīvajai, medicīniskajai, izglītības, tehniskajai un zinātniskajai sadarbībai veselības aprūpes jomā nevajadzētu finansiāli vai organizatoriski nelabvēlīgi ietekmēt solidaritātes sistēmas un sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus šajā jomā,

L. tā kā daudzās dalībvalstīs augošais pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem rada neatliekamu vajadzību aktīvi rīkoties, lai pieņemtu un noturētu darbā veselības aprūpes speciālistus, un lai nodrošinātu atbalsta pakalpojumus apgādājamo personu radiniekiem un draugiem, kuri viņus aprūpē bez atalgojuma,

1. piekrīt Komisijai, ka ES var nodrošināt pievienoto vērtību daudzos starpvalstu aspektos, tostarp attiecībā uz veselības aprūpes speciālistu mobilitāti, valsts un privāto iestāžu sadarbību un brīvu preču, pakalpojumu un pacientu kustību;

2. tomēr piezīmē, ka, lai Eiropas Savienībā sekmētu veselības aprūpes speciālistu mobilitāti un nodrošinātu pacientu drošību, ir ļoti svarīgi veikt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un to attiecīgajām veselības aprūpes speciālistu regulatīvajām iestādēm;

3. ir pārliecināts, ka pacientiem ir jāpiešķir lielākas tiesības un ka šajā sakarā ir jānosaka informēšanas stratēģijas, lai pienācīgi informētu pacientus par viņu tiesībām un pienākumiem, tostarp viņu tiesībām brīvi pārvietoties, lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumus, kuriem ES ir jāgarantē vienoti standarti un konsekvence ar dalībvalstu veselības aprūpes sistēmām, tādējādi ļaujot viņiem aizvien biežāk kļūt par aktīviem veselības aprūpes subjektiem, nevis tikai objektiem un sekmējot personu briedumu, kas ļautu noteiktām iedzīvotāju grupām pašām nodrošināt noteiktas veselības aprūpes vajadzības un par tām uzņemties aktīvu atbildību;

4. aicina Komisiju par zemu nenovērtēt aprūpētāju nozīmi sabiedrībā un pieņemt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu ka aprūpētājus iekļauj turpmākās politikas formulējumā;

5. piezīmē, ka, lai turpmākās politikas iniciatīvās atbalstītu aprūpētājus, Komisijai par tiem ir jāapkopo jaunākie dati un statistika;

6. aicina Komisiju un dalībvalstis šīs stratēģijas ietvaros censties izstrādāt pamatnostādnes par kopēju invaliditātes definīciju, kurā varētu iekļaut personas ar hroniskām slimībām vai vēzi, un vienlaikus aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk rīkoties, lai šīs personas iekļautu valstī noteiktajā invaliditātes definīcijā;

7. uzskata, ka veselības aprūpes speciālistu izglītošana ir jāpielāgo veselības aprūpes nozares dinamikai un ka tas ietver nepieciešamību veicināt veselības aprūpes speciālistu mūžizglītību, lai viņi varētu pilnībā izmantot priekšrocības, ko sniedz informācijas un komunikācijas tehnoloģijas nozares attīstība, kā arī jauni medicīnas, zinātnes un tehnikas sasniegumi, un izstrādāt stabilu izglītības struktūru šādas mūžizglītības nodrošināšanai ar iespēju nodrošināt tās atzīšanu visā Eiropā; turklāt pievērš īpašu uzmanību to iestāžu un universitāšu iniciatīvām, kas īstenojušas nozīmīgus apmācības pasākumus, kuros piedalījušies dažādu jomu eksperti, ar mērķi izstrādāt paņēmienus veselības aprūpes pasākumu integrācijai, jo īpaši attiecībā uz ilgtermiņa veselības aprūpes vajadzībām; uzsver, ka veselības aprūpes nozarē ir jāuzlabo darba un veselības aizsardzība un darba apstākļi;

8. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pacientu piekļuvi dzīvības glābšanas zālēm, pat ja tās ir dārgas, lai tādējādi garantētu vispārējās tiesības uz veselību;

9. aicina dalībvalstis ES veselības aprūpes stratēģijas ietvaros veselības aprūpes speciālistiem un neoficiālajiem aprūpētājiem nodrošināt veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu sistēmu, jo šo personu atbalstīšana veicinās kvalitatīvākus pakalpojumus;

10. uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu vairāk rīkoties, lai veselības aprūpes darbiniekus aizsargātu pret nelaimes gadījumiem vai ievainojumiem darbā tajās jomās, kurās šo vajadzību pamato ar zinātniskiem vai medicīniskiem faktiem; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu līdz 2008. gada beigām ierosināt grozījumus Direktīvā 2000/54/EK par bioloģisku aģentu iedarbību darba vietā, lai nodrošinātu veselības aprūpes darbinieku aizsardzību pret infekcijām, ko rada inficētu injekciju adatu un citu asu medicīnisku instrumentu izraisīti ievainojumi;

11. aicina Komisiju un dalībvalstis šīs stratēģijas ietvaros darīt vairāk, lai veselības aprūpes darbiniekiem un pacientiem mazinātu risku iegūt slimnīcu infekcijas, piemēram, rezistentā stafilokoka infekcijas (MRSA), veicot plašāku paraugprakses apmaiņu, īstenojot efektīvas izmeklēšanas programmas un obligāti izolējot inficētos pacientus un veselības aprūpes darbiniekus;

12. šīs stratēģijas ietvaros aicina Eiropas Savienībā efektīvāk īstenot paraugprakses apmaiņu visās veselības aprūpes jomās, jo īpaši attiecībā uz izmeklēšanas programmām un bīstamu slimību, piemēram, vēža, diagnostiku un ārstēšanu, kā arī identificēt dalībvalstu paraugpraksi gadījumos, kad tām ir izdevies veiksmīgi apvienot veselības un sociālās aprūpes pakalpojumus, lai pārējās dalībvalstis varētu no šīs pieredzes mācīties,

13. aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar ES veselības stratēģiju vairāk izpētīt, no vienas puses, sinerģiju starp zinātnisko un tehnisko pētniecību, jo īpaši attiecībā uz jauniem pētniecības veidiem tajās medicīnas jomās, kurās pašlaik netiek pietiekami finansētas, un, no otras puses, jaunu medicīnas nozaru un terapiju attīstību, lai šīs terapijas būtu pieejamas ikvienam, jo tas var ļoti labvēlīgi ietekmēt ES iedzīvotāju veselības stāvokli un palielināt sistēmas efektivitāti;

14. uzsver, ka jebkurai Kopienas darbībai veselības aprūpes jomā ir jāievēro solidaritātes princips, kas attiecas uz dalībvalstu veselības aprūpes sistēmām, tādējādi nodrošinot, ka visi pacienti ir līdzvērtīgi; uzskata, ka piekļuve veselības aprūpei ir jānodrošina, paredzot veselības aprūpes izdevumu efektīvu atmaksu, izmantojot apdraudējumu apkopošanu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Andersson, Edit Bauer, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Alejandro Cercas, Derek Roland Clark, Luigi Cocilovo, Jean Louis Cottigny, Jan Cremers, Proinsias De Rossa, Richard Falbr, Carlo Fatuzzo, Ilda Figueiredo, Roger Helmer, Karin Jöns, Ona Juknevičienė, Jean Lambert, Raymond Langendries, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Maria Matsouka, Elisabeth Morin, Juan Andrés Naranjo Escobar, Csaba Őry, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Pier Antonio Panzeri, Elisabeth Schroedter, José Albino Silva Peneda, Jean Spautz, Gabriele Stauner, Ewa Tomaszewska, Gabriele Zimmer

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jean Marie Beaupuy, Petru Filip, Donata Gottardi, Marian Harkin, Rumiana Jeleva, Sepp Kusstatscher, Roberto Musacchio, Csaba Sógor, Patrizia Toia, Glenis Willmott

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par Kopā par veselību: ES stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam
(2008/2115(INI))

Atzinumu sagatavoja: Siiri Oviir

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā[1] ir noteikts, ka ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes dēļ (21. pants) un ka ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību un ka ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis (35. pants),

1. uzsver, cik būtiska nozīme ir tam, lai cilvēkiem būtu vairāk tiesību noteikt jautājumus, kas skar viņu veselību un tās aprūpi, un bērnu tiesībām uz viņu veselības aizsardzību bez jebkādiem nosacījumiem saskaņā ar universāluma, vienlīdzības un solidaritātes principiem;

2. atzinīgi vērtē Komisijas Balto grāmatu „Kopā par veselību. ES stratēgiskā pieeja 2008.–2013. gadam" (COM(2007)0630), bet pauž nožēlu, ka tās priekšlikumā trūkst analīzes un integrētās pieejas dzimumu līdztiesībai attiecībā uz principiem, pasākumiem un mērķiem; aicina Komisiju noteikt skaidru integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai katrā tās turpmākās stratēģijas jomā;

3. uzsver nepieciešamību integrēt sabiedrības veselības jautājumus visās ES politikas jomās, tostarp izmantojot ietekmes novērtējumu un novērtējuma instrumentus, aktualizējot veselības jautājumus, uzlabojot izpratni par tiem un tos efektīvi risinot Kopienas līmenī ar ilgtermiņa pieeju, un stiprināt dzimumu līdztiesības integrēto pieeju sabiedrības veselības politikā;

4. pauž kritiku par to, ka Komisija nav adekvāti ņēmusi vērā integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai savā Baltajā grāmatā;

5. norāda, ka integrētā pieeja dzimumu līdztiesībai palīdz identificēt un noskaidrot atšķirības starp sievietēm un vīriešiem, zēniem un meitenēm, un tā rāda, kā šīs atšķirības ietekmē veselības stāvokli, piekļuvi veselības aprūpes sistēmai un sadarbību ar to;

6. norāda, ka pacienta dzimums ir izšķirošais faktors tam, kā ārsts/medicīnas personāls izprot simptomus, nosaka diagnozi un veic ārstēšanu — pat ja sievietei un vīrietim ir vienādi simptomi un nekādi biomedicīniskie fakti nepamato atšķirības;

7. aicina Komisiju, sekojot Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, iepazīstināt ar ziņojumu par sieviešu un bērnu veselības stāvokli, lai veicinātu pasākumus, kas vērsti uz dažādām mērķa grupām, un veiktu analīzi par pakalpojumu pieejamību un iespējamām izmaksām un to ietekmi uz dažādām sociālajām grupām dažādos reģionos, ņemot vērā demogrāfiskās izmaiņas un vides faktorus;

8. pauž pārliecību, ka aktīvajiem iedzīvotājiem, gados vecākiem cilvēkiem un bērniem labu veselību var nodrošināt, balstoties uz sieviešu un vīriešu zināšanām par veselību un mūžizglītībā iegūstot pamatprasmes veselības aizsardzībā;

9. aicina piešķirt lielāku nozīmi solidaritātes jautājumam, kas nozīmē atbalstu sievietēm un vīriešiem, meitenēm un zēniem, kam ciešanas sagādā vāja veselība vai invaliditāte; aicina Komisiju ierosināt tālāku rīcību tās veselības stratēģijā;

10. uzsver faktu, ka veselība ir pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis vienkārši stāvoklis, kad cilvēks nejūtas slims vai novārdzis;

11. uzsver nepieciešamību palielināt informētību par tiem vides faktoriem, kas ietekmē sieviešu un vīriešu, meiteņu un zēnu veselību, piemēram, gaisa piesārņojumu, bīstamām ķimikālijām un toksiskiem pesticīdiem; aicina Komisiju un dalībvalstis to stratēģijā attiecībā uz veselību un vispārējo politiku vairāk ievērot vides faktorus, lai nodrošinātu augstu veselības aizsardzības līmeni;

12. vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pantu, kas aicina likumdevējas iestādes uzskatīt bērnu intereses par primāro apsvērumu, nodrošinot nepieciešamos priekšnoteikumus pēcdzemdību atvaļinājumam un bērna kopšanas atvaļinājumam un veselības aizsardzību un piekļuvi veselības pakalpojumiem pēcdzemdību periodā, īpaši ņemot vērā to, kā vecāku klātbūtne un gādība un barošana ar krūti ietekmē zīdaiņa garīgo un fizisko attīstību;

13. atgādina, ka absolūto skaitļu izteiksmē veselības aprūpes sistēmā strādā daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu, bet lēmējorgānos sieviešu īpatsvars ir ļoti mazs; pasvītro, ka arī šis fakts ir jāuzsver un jāanalizē no dzimumu aspekta nākamajā stratēģijā;

14. pauž nožēlu, ka jaunas meitenes un sievietes inter alia tiek pakļautas arvien iedarbīgākai un mērķtiecīgākai alkohola reklāmai;

15. uzsver nepieciešamību padziļināt sabiedrības izpratni par reproduktīvo un seksuālo veselību, lai novērstu nevēlamas grūtniecības, seksuāli transmisīvo slimību izplatību un mazinātu sociālās un veselības problēmas, ko rada neauglība;

16. uzsver to, ka pastāv mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas — grūtnieces, barojošas mātes, bērni un jaunas meitenes, kuru veselību jo īpaši apdraud bīstami vides faktori; aicina Komisiju un dalībvalstis to stratēģijā attiecībā uz veselību un vispārējo politiku nodrošināt šīm mazāk aizsargātajām grupām augstu aizsardzības līmeni;

17. uzsver nepieciešamību uzlabot grūtnieču un barojošu māšu veselības aprūpi un informētību attiecībā uz risku, kas saistīts ar alkohola, narkotiku un tabakas lietošanu grūtniecības un barošanas laikā;

18. pauž nožēlu par to, ka riski, kas saistīti ar grūtnieču attieksmi pret veselību (augstais atkārtoto mākslīgo abortu skaits, smēķēšana grūtniecības laikā), māšu izglītības līmenis un zīdaiņu mirstība pēc 28. dienas, ir cieši saistīti; ka pusaudžu grūtniecības un dzemdības turpina sagādāt lielāku risku jaundzimušā veselībai un ir palielinājies jaundzimušo patoloģiju skaits;

19. uzskata, ka ar dzimumu saistīti profilaktiskie pasākumi, kuros ņem vērā dokumentāli fiksētus zinātniskos datus, vietējās un vecumu atšķirības un kas veicina veselības aizsardzību un ārstēšanos, un informācijas un sakaru tehnoloģiju (IST) izmantošana, pakalpojumu pieejamība un darba drošības un veselības aizsardzības pasākumi palīdz mazināt smagāku saslimšanas gadījumu skaitu un mirstības rādītājus sieviešu vidū, ka arī uzlabo viņu dzīves kvalitāti Eiropas Savienībā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika