ZIŅOJUMS par 24. ikgadējo Komisijas ziņojumu par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību
22.9.2008 - (2008/2046(INI))
Juridiskā komiteja
Referente: Lidia Joanna Geringer de Oedenberg
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par 24. ikgadējo Komisijas ziņojumu par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 24. ikgadējo Komisijas ziņojumu par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību (COM(2007)0398),
– ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentus SEC(2007)0975 un SEC(2007)0976,
– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 5. septembra paziņojumu „Rezultātu Eiropa – Kopienas tiesību aktu piemērošana” (COM(2007)0502),
– ņemot vērā Padomes 1986. gada 24.jūlija Direktīvu 86/378/EEK par vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā arodnodrošinājuma sistēmā,[1]
– Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvu 96/34/EK par UNICE (Eiropas profesionālo un darba devēju konfederācijas savienības), CEEP (Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējas ekonomiskas intereses uzņēmumu Eiropas centra) un EAK (Eiropas arodbiedrību konfederācijas) noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu[2]
– ņemot vērā Padomes 1996. gada 20. decembra Direktīvu 96/97/EK, ar ko groza Direktīvu 86/378/EEK par vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā arodnodrošinājuma sistēmā[3],
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības,[4]
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju[5],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem[6],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā[7],
– ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūciju par 23. ikgadējo Komisijas ziņojumu par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību (2005. g.)[8],
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu un 112. panta 2. punktu,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0363/2008),
A. tā kā ES politikas efektivitāti lielā mērā nosaka tās īstenošana valsts, reģionālā un vietējā līmenī; tā kā ir stingri jākontrolē un jāpārrauga, vai dalībvalstis atbilstoši piemēro Kopienas tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka tiem ir vēlamā pozitīvā ietekme uz pilsoņu ikdienas dzīvi;
B. tā kā Kopienas tiesību piemērošanas pienācīga pārraudzība ir saistīta ne vien ar transponēšanas novērtēšanu kvantitatīvā izteiksmē, bet arī transponēšanas kvalitātes un Kopienas tiesību aktu efektīvā piemērošanā dalībvalstīs izmantoto metožu novērtēšanu;
C. tā kā iepriekšējos gados Komisijas ierosināto Kopienas tiesību pārkāpumu tiesvedības gadījumu skaits turpina pieaugt (2005. gadā tas bija 2 653), bet 2006. gadā nedaudz samazinājās (2 518 pārkāpumi); tā kā desmit jaunu dalībvalstu pievienošanās, šķiet, nav ietekmējusi reģistrēto pārkāpumu skaita pieaugumu;
D. tā kā attiecībā uz 25 ES dalībvalstīm 2006. gadā salīdzinājumā ar 2005. gadu par 16 % samazinājās tiesvedības gadījumu skaits (no 1 079 uz 904 gadījumiem) saistībā ar transponēšanas pasākumu nepaziņošanu; tā kā šis samazinājums izriet no tā, ka samazinājās to direktīvu skaits, kuru transponēšanas termiņš ir attiecīgais gads (no 123 gadījumiem 2005. gadā uz 108 gadījumiem 2006. gadā), un tā, ka dalībvalstis savlaicīgi ziņoja par šiem pasākumiem;
E. tā kā Komisijas sniegtajā statistikā 2006. gadam redzams, ka daudzās dalībvalstīs tiesas nelabprāt izmanto prejudiciāla nolēmuma procedūru, kas paredzēta Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 234. pantā; tā kā tas var būt saistīts ar joprojām nepietiekamajām zināšanām par Kopienas tiesībām;
F. tā kā princips – vienlīdzība likuma priekšā – nosaka, ka Eiropas pilsoņiem ir vienādi paritātes noteikumi ne tikai attiecībā uz Eiropas Savienības tiesību aktiem, bet arī uz transponēšanas tiesību aktiem, ir vēlams, lai saistībā ar Eiropas noteikumu transponēšanas termiņu beigām dalībvalstis ne vien skaidri norādītu transponēšanas noteikumus, bet Oficiālajā Vēstnesī publicētu arī, kādi ir dalībvalsts noteikumi attiecībā uz konkrētā noteikuma piemērošanu un kuras valsts iestādes ir atbildīgas par piemērošanu;
G. tā kā pilsoņu sūdzībām nav tikai simboliska nozīme pilsoņu Eiropas veidošanā, bet tās arī ir konkrēts un efektīvs līdzeklis, lai pārraudzītu Kopienas tiesību piemērošanu,
H. tā kā Parlamentā iesniegtie lūgumraksti ir nozīmīgs informācijas avots par Kopienas tiesību pārkāpumiem dalībvalstīs un tā kā pēdējos gados lūgumrakstu skaits ir ievērojami pieaudzis (2006. gadā tika iesniegti apmēram 1000 lūgumraksti);
I. tā kā lūgumrakstos visbiežāk minētie jautājumi attiecas uz izglītības un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, nodokļiem un tiesībām brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijās, kā arī uz jautājumiem saistībā ar diskrimināciju;
J. tā kā 2006.gadā Eiropas ombudam iesniegto sūdzību skaits bija stabils (3 830 sūdzības); tā kā 75 % no saņemtajām sūdzībām neattiecās uz ombuda pilnvarām, jo attiecas uz dalībvalstu valsts vai reģionālajām iestādēm, un tāpat kā iepriekšējos gados 70 % no ombuda uzsākto izmeklēšanu attiecās uz Komisiju;
K. tā kā nediskriminācijas princips ir viens no Eiropas integrācijas procesa stūrakmeņiem un ir cieši saistīts ar iekšējā tirgus darbību, jo īpaši attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos un uz pakalpojumu, preču un kapitāla brīvu apriti, un tas nodrošina tiesību un iespēju vienlīdzību visiem Eiropas Savienības pilsoņiem;
L. tā kā saskaņā ar Māstrihtas līgumu Eiropas Savienības pilsonība garantē pilsoņiem tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā, kā arī vairākas politiskas tiesības, ko nodrošina ES iestādes;
M. tā kā Direktīvas 2004/38/EK, ar kuru tiek vispārinātas brīvas pārvietošanās tiesības Eiropas Savienības teritorijā, transponēšanas termiņš ir 2006. gads;
N. tā kā studentiem joprojām ir grūtības brīvi pārvietoties vai piekļūt augstākajai izglītībai citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, un šīs grūtības saistītas, piemēram, ar administratīviem vai uz kvotām attiecināmiem šķēršļiem (kas diskriminē tos ārvalstu studentus, kuri vēlas pieteikties studijām universitātēs); tā kā ES var iejaukties tikai gadījumos, kad notiek diskriminācija tautības dēļ;
O. tā kā Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 39. pantā noteikts, ka pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka tiek likvidēta jebkādu citu valstu dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba apstākļiem, tā kā Kopienas atvasinātajos tiesību aktos ir virkne noteikumu, kuru mērķis ir efektīvi apkarot šāda veida diskrimināciju;
P. tā kā pastāv tieša saikne starp pakāpi, kādā dalībvalsts īsteno Kopienu tiesības, tostarp arī vides aizsardzības jomā, un dalībvalsts spēju izmantot būtiskiem ieguldījumiem, infrastruktūrai un modernizācijas projektiem pieejamo finansējumu,
2006. gada ziņojums un veiktie pasākumi saistībā ar Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūciju
1. atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas 2007. gada 5. septembra paziņojumu un Komisijas pasludināto apņemšanos uzlabot darba metodes, ko tā izmanto, lai noteiktu prioritātes, un visefektīvākajā veidā pārbaudīt uz līdz šim izskatītās lietas un to pārvaldību; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija vēl nav atbildējusi, ne arī reaģējusi uz iepriekšminēto Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūciju, kurā Parlaments aicina Komisiju sniegt precīzu informāciju par dažādiem Kopienas tiesību aktu piemērošanas aspektiem, īpaši uzsverot iepriekšminētās jaunās darba metodes izstrādāšanu;
2. ir dziļi nobažījies par to, ka jaunā darba metode, kas paredz to sūdzību, ko saņēmusi Komisija, nosūtīšanu attiecīgajai dalībvalstij (galvenajai atbildīgajai par Kopienas tiesību nepareizu piemērošanu), var samazināt tās kā "līgumu sargātājas" institucionālo atbildību, kas atbilstīgi EK Līguma 211. pantam nodrošina Kopienas tiesību aktu īstenošanu; atzīmē, ka Komisija bieži vien ir vienīgā pēdējā instance, kurā Eiropas pilsoņi var vērsties, lai sūdzētos par Kopienas tiesību nepareizu piemērošanu; neatlaidīgi prasa Komisijai līdz 2008. gada novembrim iesniegt Parlamentam pirmo ziņojumu par piemērotajām procedūrām un 2008. gada 15. aprīlī uzsāktā izmēģinājuma projekta rezultātiem, kas sasniegti pirmajos sešos mēnešos;
3. uzsver, ka saskaņā ar EK Līguma 211. pantu Komisija ir iestāde, kura ir atbildīga par Līguma noteikumu, kā arī to noteikumu, ko iestādes noteikušas saskaņā ar Līgumu, piemērošanas uzraudzību, un saskaņā ar 226. pantu Komisija ir pilnvarota uzsākt procedūru pret jebkuru dalībvalsti, kas nepilda Līgumā ietvertos pienākumus;
4. neatlaidīgi aicina Komisiju plaši piemērot principu, atbilstīgi kuram jebkura sarakste, kas var liecināt par Kopienas tiesību pārkāpumiem, jāreģistrē kā sūdzība, izņemot gadījumus, kad pārkāpums attiecas uz īpašiem apstākļiem, kas minēti paziņojumā "Attiecības ar sūdzības iesniedzēju jautājumos par Eiropas Kopienu tiesību pārkāpumiem (COM(2002)0141)"; prasa Komisijai informēt Parlamentu par veidu, kādā šis princips tiks ievērots tad, kad tiks piemērota jaunā metode; neatlaidīgi aicina Komisiju informēt un apspriesties ar Parlamentu par jebkādām izmaiņām attiecībā uz ārkārtējiem kritērijiem, kas attaisno sūdzību nereģistrēšanu;
5. konstatē, ka galvenās problēmas, kas saistītas ar pārkāpumu procedūru, ir tās ilgums (vidēji 20,5 mēneši sākot no lietas reģistrācijas noteiktajā termiņā līdz prasības vēstules nosūtīšanai Eiropas Kopienu Tiesai saskaņā ar EK līguma 226. pantu), kā arī tas, ka nepietiekami tiek piemērots 228. pants; aicina Komisiju rīkoties, lai samazinātu salīdzinoši ilgo sūdzību vai lūgumrakstu izskatīšanas laikposmu un rast praktiskus risinājumus norādītājām problēmām, katrā konkrētajā gadījumā lemjot, vai būtu ieteicams pielietot alternatīvas metodes, piemēram SOLVIT, kuras izmantošana joprojām nav pietiekami veicināta;
6. konstatē, ka ievērojami pieaudzis to 2006. gadā pārbaudīto pārkāpumu skaits, kā arī to gadījumu skaits, kad netiek izpildīti Tiesas spriedumi; uzsver divus gadījumus, kad dalībvalstīm tika piemērotas finansiālas sankcijas; aicina Komisiju stingrāk piemērot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 228. pantu, lai nodrošinātu Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu pienācīgu izpildi;
7. aicina Komisiju saistībā ar to, ka dalībvalstis jau ilgstoši neievēro direktīvu transponēšanai paredzētos termiņus, sagatavot sarakstu, kurā minētas direktīvas ar zemāko īstenošanas līmeni, pievienojot tam sīkāku informāciju par iespējamiem neievērošanas iemesliem;
8. atzinīgi vērtē dažu Komisijas ģenerāldirektorātu, jo īpaši Vides ģenerāldirektorāta pūliņus, lai uzlabotu atbilstības pārbaudes, kas paredzētas attiecīgajās direktīvās, vienlaicīgi paužot neapmierinātību ar Komisijas atbildēm attiecībā uz atbilstības pārbaužu konfidencialitāti; atkārtoti aicina Komisiju savā tīmekļa vietnē publicēt pēc vairāku ģenerāldirektorātu pieprasījuma veiktos pētījumus par dalībvalstu pasākumu atbilstības Kopienas tiesību aktiem novērtēšanu;
9. konstatē, ka lielākajā daļā dalībvalstu valsts tiesas nepietiekami sadarbojas ar Eiropas Kopienu Tiesu, un šīs dalībvalstis joprojām negribīgi piemēro Kopienas tiesību pārākuma principu; turklāt norāda, cik ārkārtīgi liela nozīme pareizā Kopienas tiesību piemērošanā ir prejudiciālo nolēmumu procedūrai;
10. šajā saistībā atbalsta Komisijas centienus noteikt jomas, kurās dalībvalstu tiesnešiem, juristiem un ierēdņiem būtu lietderīga papildu apmācība par Kopienas tiesībām;
Iestāžu sadarbība
11. pauž pārliecību, ka ir ļoti svarīgi panākt konsensu jautājumā par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību un veidot sadarbību starp Komisiju, Padomi, Eiropas ombudu un attiecīgajām Eiropas Parlamenta komitejām, lai nodrošinātu iedarbīgu rīcību visos gadījumos, kad lūgumraksta iesniedzējs ir pamatoti sūdzējies par Kopienas tiesību pārkāpumu;
12. konstatē, ka, lai gan patiesu Kopienas tiesību pārkāpumu skaits, par kuriem tika ziņots, nav liels salīdzinājumā ar lūgumrakstu kopējo skaitu (tikai četri 2006. gadā), tie ir neaizvietojams informācijas avots par Eiropas pilsoņu būtiskākajām prasībām un Komisijai tie jāizmanto kā norāde attiecībā uz likumdošanas iniciatīvu;
13. uzsver, ka jāuzlabo informācijas sniegšana pilsoņiem, lai ikvienam, kurš vēlas iesniegt lūgumrakstu, palīdzētu vērsties pie tās struktūrvienības, kas ir viskompetentākā konkrētā jautājuma risināšanā dalībvalsts vai Kopienas līmenī; prasa ES iestādēm veikt pasākumus, kas veicinātu labas pārvaldības un pakalpojumu kultūru šajās iestādēs, lai nodrošinātu, ka pilsoņi tiek pienācīgi apkalpoti un var pilnībā īstenot savas tiesības;
14. iesaka Komisijai joprojām paredzēt iespēju uzaicināt savus pārstāvjus ierasties dalībvalstīs, lai novērotu un pārbaudītu ieviešanu praksē;
15. uzsver nepieciešamību apsvērt iepriekš apspriesto ideju par kopēju piekļuves centru visām pilsoņu iesniegtajām sūdzībām un visām problēmām, kas saistītas ar Kopienas tiesību piemērošanas problēmām, jo pašlaik pilsoņu rīcībā ir ļoti daudz iespēju (lūgumraksti, sūdzības, Ombuds, SOLVIT u.c.),un tāpēc centralizētas izziņošanas sistēmas rezultāti varētu būt konkrētāki, kā arī tiktu ievēroti termiņi;
16. atzinīgi vērtē to, ka Komisijas gada ziņojumi par Kopienu tiesību piemērošanu ir papildināti ar pielikumiem, kas paplašina šajos ziņojumos sniegto informāciju un sniedz būtiskus statistikas datus;
17. atzīst, ka Parlamenta pastāvīgajām komitejām aktīvāk jādarbojas Kopienas tiesību aktu piemērošanas kontrolē; pauž pārliecību, ka komitejas atbilstoši administratīvi jāatbalsta, lai tās varētu efektīvi šo kontroli veikt; prasa parlamentārās reformas darba grupai, Budžeta komitejai un citām attiecīgajām Parlamenta struktūrām novērtēt iespēju izveidot speciālu operatīvu grupu katras komitejas sekretariātā, lai nodrošinātu nepārtrauktu un efektīvu Kopienas tiesību piemērošanas kontroli;
Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu sadarbība
18. aicina Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentus ciešāk sadarboties, lai vēl labāk un iedarbīgāk pārraudzītu Kopienu tiesību īstenošanu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī; uzskata, ka dalībvalstu parlamentiem ir ļoti liela nozīme Kopienu tiesību piemērošanas pārraudzībā, turklāt tie palīdz vairot Eiropas Savienības demokrātisko likumību un tuvināt ES tās iedzīvotājiem;
19. atgādina, ka atbilstīgi Amsterdamas līgumam pievienotajam Protokolam par valstu parlamentu lomu, dalībvalstīm un COSAC jāuzņemas īpašas saistības politikas jomā attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; uzsver, ka šīm saistībām jāattiecas gan uz lēmumu pieņemšanas augšupejošo posmu, gan uz Eiropas tiesību aktu īstenošanas posmu, lai Eiropas un dalībvalstu likumdevējs varētu pieņemt nepieciešamos jauninājumus nozarēs, kas ir un būs dalītās kompetences jomas; tāpēc aicina attiecīgās dalībvalstu un Eiropas Parlamenta komitejas veidot pastāvīgus kontaktus attiecībā uz specifiskiem tiesību jautājumiem, apvienojot visu noderīgo informāciju, lai likumdošanas process būtu pārskatāms un efektīvs gan Eiropas, gan dalībvalstu, līmenī; atbalsta īpašu Eiropas likumdevēju sanāksmju organizēšanu kā tās, kas notikušas 2008. gada 6. aprīlī ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem saistībā ar Pamatlēmuma par terorisma apkarošanu pārskatīšanu, kas ļāva novērtēt ne tikai spēkā esošo Eiropas tiesību aktu piemērošanas problēmas, bet arī Padomē izskatāmo grozījumu priekšlikumu atbilstību;
20. norāda, ka atbilstoši Lisabona līgumā paredzētajam subsidiaritātes principa ievērošanas pārraudzības mehānismam, dalībvalstu parlamentu nozīme Kopienas likumdošanas procesā ievērojami palielinās;
Diskriminācijas apkarošana Eiropas Savienībā
21. uzskata, ka pilsonības jēdziens ievērojami paplašina nediskriminēšanas principa darbības jomu;
22. norāda, ka pēdējā laikā attīstās Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra, kas pamatojas uz ES pilsonības jēdzienu, saskaņā ar ko dalībvalsts nevar izturēties nelabvēlīgāk pret tiem valspiederīgajiem, kuri ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot citā dalībvalstī, nekā pret tiem, kuri šīs tiesības nav izmantojuši;
23. neatlaidīgi aicina dalībvalstis ievērot no ES pilsonības atvasinātās tiesības, tostarp tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas ir īpaši svarīgi, gatavojoties 2009. gada vēlēšanām;
24. norāda, ka Parlaments saņem lūgumrakstus ar sūdzībām par to, ka dažas dalībvalstis pārkāpj Direktīvu 2004/38/EK; atzīmē šīs direktīvas būtisko nozīmi attiecībā uz ES pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā aizstāvēšanu; konstatē, ka Komisija ir paziņojusi, ka tā izstrādās ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu 2008. gada otrajā pusē;
25. neatlaidīgi aicina Komisiju rūpīgi pārraudzīt Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK transponēšanu un to, vai tiesību akti, ko dalībvalstis pieņēmušas saistībā ar šo transponēšanu, atbilst šo direktīvu noteikumiem, kā arī turpināt izdarīt spiedienu uz dalībvalstīm, uzsākot tiesvedību par noteikumu neievērošanu, lai tās pildītu savas saistības pēc iespējas ātrāk pilnībā transponēt šīs direktīvas; uzskata, ka Parlamenta atbilstīgajai komitejai jābūt iesaistītai notiekošajā kontroles procesā, pārraugot, kā dalībvalstis ievēro no šīm direktīvām izrietošās saistības;
26. atzinīgi vērtē 2008. gada 2. jūlijā, kā tas paredzēts 2008. gada politikas stratēģijā, Komisijas pieņemto priekšlikumu horizontālai direktīvai, ar kuru īsteno vienādas attieksmes principu jomās, kas nav saistītas ar nodarbinātību, un nodrošina vienlīdzīgu piekļuvi precēm, pakalpojumiem, mājoklim, izglītībai, kā arī sociālajai aizsardzībai un sociālajām priekšrocībām, direktīvai, kas papildina diskriminācijas novēršanai veltīto dokumentu kopumu;
27. neatlaidīgi aicina Komisiju rūpīgi analizēt gadījumus, kad dalībvalstis studentiem no citām valstīm piemēro ar valstspiederību nesaistītus ierobežojumus piekļuvei izglītībai, lai nodrošinātu, ka studenti var brīvi pārvietoties un ka attieksme pret viņiem šo dalībvalstu izglītības sistēmā ir vienlīdzīga;
28. prasa jo īpaši tām dalībvalstīm, kuras ir tiesīgas izmantot struktūrfondus saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2007.–2013. gadam, steidzami un pareizi pielāgot valsts tiesību aktus ES standartiem, jo īpaši vides aizsardzības jomā, un izstrādāt pilsoņiem pārredzamas konkursa procedūras, lai varētu efektīvi izmantot pieejamos struktūrfondu līdzekļus un veicināt reģionu sociālo un ekonomisko attīstību;
29. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eiropas Kopienu Tiesai, Eiropas ombudam, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.
- [1] OV L 225, 12.8. 1986., 40. lpp.
- [2] OV L 145, 19.6. 1996., 4. lpp.
- [3] OV L 46, 17.2.1997., 20. lpp.
- [4] OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
- [5] OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
- [6] OV L 269, 5.10.2002., 15. lpp.
- [7] OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.; kļūdu labojums OV L 229, 29.6.2004., 35. lpp.
- [8] Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0060.
PASKAIDROJUMS
Ievads
Šā ziņojuma mērķis ir novērtēt, kā Komisija ir pārraudzījusi Kopienas tiesības 2006. gadā. Šis dokuments ir izstrādāts, izmantojot 24. ikgadējo Komisijas ziņojumu par Kopienas tiesību pārraudzīšanu un tā pielikumus, Tieslietu komitejas ziņojums un Parlamenta iepriekšējo gadu rezolūcijas, Eiropas ombuda ikgadējo ziņojumu par 2006. gadu, attiecīgo Komisijas dienestu sniegto informāciju un zinātnieku darbus. Arī Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) prakse tika rūpīgi ņemta vērā.
Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EK līgums) 211. pantu Komisijai kā „Līgumu sargam” ir jānodrošina Kopienas tiesību pareiza īstenošana un ievērošana dalībvalstīs. Tāds pats mērķis ir EK līguma 226. pantā noteiktajai procedūrai, kura dod Komisijai tiesības ierosināt tiesas procesus pret kādu no dalībvalstīm, ja tā nav izpildījusi kādu pienākumu, kuru tai uzliek dalība Eiropas Savienībā. Komisija var ierosināt procesus pēc savas iniciatīvas vai arī reaģējot uz kāda iedzīvotāja vai dalībvalsts Komisijai iesniegtu sūdzību, uz lūgumrakstu, kuru Parlamenta Lūgumrakstu komitejai iesniedzis kāds pilsonis, vai uz Eiropas ombuda īstenotiem pasākumiem. Šādas lietas var atrisināt izlīguma ceļā vai, ja tas izrādās neiespējami, ar Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu, turpinot procesu, un sodīt attiecīgo dalībvalsti ar naudassodu (EK Līguma 228. pants).
Kā Parlaments daudzreiz norādījis, iespēja iesniegt sūdzības Komisijai, Parlamentam un Eiropas ombudam ir svarīga arī tādēļ, ka tā sekmē pilsoņu piederības sajūtu uz tiesiskumu balstītai sabiedrībai, kāda ir Eiropas Savienībā. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā pilsoņu ierobežoto piekļuvi ES tiesu sistēmai, ko nosaka stingrās prasības par privātpersonu EKT ierosināto lietu pieņemamību.
Tajā pašā laikā iepriekšējās rezolūcijās par Kopienas tiesību pārraudzību, it īpaši 2008. gada 21. februārī pieņemtajā rezolūcijā, pamatojoties uz Monikas Frassoni ziņojumu, Parlaments ir paudis bažas gan par Komisijai iesniegto iedzīvotāju sūdzību nepārredzamo reģistrācijas veidu, gan par procesu ilgumu, lai ar EKT spriedumu liktu dalībvalstīm pareizi īstenot Kopienas tiesības.
Attiecībā uz iepriekš minēto Parlaments atzinīgi novērtēja Komisijas paziņojumu „Rezultātu Eiropa – Kopienas tiesību aktu piemērošana”(COM(2007)0502) un Komisijas paziņoto nodomu uzlabot esošās darba metodes attiecībā uz izskatāmo lietu svarīguma pakāpes noteikšanu, paātrināt izskatīšanu un vadību. Pirmā gada beigās ir jāveic sākotnējais novērtējums 2008. gada 15. aprīlī uzsāktajam izmēģinājuma projektam jaunu metožu pārbaudei, kurā iesaistītas 15 dalībvalstis.
Ombuda ikgadējais ziņojums liecina, ka 2006. gadā ombudam iesniegto sūdzību skaits (3 830) tāpat kā Lūgumrakstu komitejai iesniegto lūgumrakstu skaits (1 016), joprojām saglabājās stabils un ka abos gadījumos to sūdzību procentuālais daudzums, kuras atzina par attiecīgajā kompetencē neesošām, atkal bija ārkārtīgi augsts (75 % no ombudam un 30 % no Lūgumrakstu komitejai iesniegtajām sūdzībām), tādējādi uzskatāmi parādot, ka ES iedzīvotājiem joprojām vajadzīga informācija par ES tiesību aktiem, politiku un atsevišķu iestāžu kompetenci.
Ņemot vērā ievērojamo lūgumrakstu skaitu, kas adresēti gan Eiropas Komisijai, gan Parlamentam, īpaši svarīga ir abu iestāžu rīcības saskaņošana šajā jomā. Ņemot vērā to, ka Lūgumrakstu komiteja pamatojas arī uz Eiropas Komisijas izmeklēšanām par iespējamiem Kopienas tiesību pārkāpumiem, Komisijas ieteikumi joprojām ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu iespējami precīzas atbildes uz lūgumraksta iesniedzēju izvirzītajiem jautājumiem. Tādēļ ieteicams, lai šīs atbildes būtu detalizētas un plašākas par dalībvalstu sniegtajām atbildēm un turklāt pamatotos, piemēram, uz neatkarīgu izmeklēšanu atzinumiem, lai atspoguļotu pārliecinošāku pieeju izvirzītajiem atsevišķajiem jautājumiem.
Tā kā 2006. gadā tāpat kā iepriekšējos gados, 70 % no ombuda uzsāktajām izmeklēšanām attiecās uz Eiropas Komisiju, ombudam ir ārkārtīgi svarīgi sadarboties ar Komisiju, lai nodrošinātu to, ka Komisija piemēro labas pārvaldības pamatprincipus un veic uzlabojumus tajās jomās, kurās visbiežāk notiek ombuda izmeklēšanas.
Ziņojums par Kopienas tiesību pārraudzību 2006. gadā
Komisijas ierosināto pārkāpuma procedūru skaits nedaudz samazinājās no 2 653 procedūrām 2005. gadā līdz 2 518 procedūrām 2006. gadā. No ierosinātājām 2 518 lietām 2006. gada 31. decembrī joprojām tika izskatītas 1 642 lietas. Nedaudz samazinājās arī reģistrēto sūdzību skaits — no 1 154 sūdzībām 2005. gadā līdz 1 049 sūdzībām 2006. gadā. Sūdzības veidoja 41.7 % no 2006. gadā atklāto pārkāpumu kopējā skaita. Komisijas 25 ES dalībvalstīs uzsākto pārkāpuma procedūru skaits, pamatojoties uz tās veiktajām izmeklēšanām, palielinājās no 433 procedūrām 2005. gadā līdz 565 procedūrām 2006. gadā (t.i., par 24 %).
Attiecībā uz ES-25 procedūru skaits par neziņošanu par pasākumu transponēšanu samazinājās par 16 % salīdzinājumā ar 2005. gadu — no 1 079 līdz 904 lietām. Daļēji to var izskaidrot ar diviem faktoriem: ar to direktīvu skaita, kuru transponēšanas termiņš noteikts tajā pašā gadā, samazināšanos (no 123 2005. gadā līdz 108 2006. gadā) un dalībvalstu noteiktajā termiņā veikto paziņošanu skaita pieaugums. Vidējais laiks, kāds bija vajadzīgs visu pārkāpumu apstrādei laikposmā no 1999. līdz 2005. gadam, sākot no lietas reģistrācijas noteiktajā termiņā līdz ieteikuma vēstules nosūtīšanai Tiesai saskaņā ar EK līguma 226. pantu, bija 20,5 mēneši salīdzinājumā ar 24 mēnešiem laikposmā no 1999. līdz 2002. gadam.
Diskriminācijas apkarošana Eiropas Savienībā
EK līguma 12. pantā (aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ) un 13.pantā (aizliegta diskriminācija dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ) noteiktais nediskriminēšanas princips ir viens no Eiropas integrācijas procesa stūrakmeņiem. Tas ir tieši saistīts ar personu, pakalpojumu, preču un kapitāla brīvas aprites principu.
Saskaņā ar Māstrihtas Līgumu (EK līguma 17. pants) ES pilsonība garantē pilsoņiem virkni tiesību (tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā, balsot un kandidēt vietējās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tiesības uz diplomātisko aizsardzību ārpus ES robežām, tiesības rakstiski vērsties pie ES iestādēm, un tas nozīmē arī tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam), un ES iestādes ir šo tiesību garanti.
Tiesas judikatūras analīze liecina, ka pilsonība ievērojami paplašina nediskriminēšanas principa darbības jomu. Kopienas tiesībās tradicionāli ir aizliegts jebkurai dalībvalstij attiekties pret nepilsoņiem nelabvēlīgāk nekā pret pilsoņiem. Pašlaik dalībvalstis pret tiem pilsoņiem, kuri ir izmantojuši Līgumā noteiktās tiesības, nedrīkst izturēties nelabvēlīgāk, nekā pret tiem, kuri tās nav izmantojuši (Lietas C-520/04, Turpeinen, un C‑192/05, Tas-Hagen).
Dalībvalstu pienākums ir garantēt pilsoņiem no ES pilsoņa statusa izrietošās tiesības. Gatavojoties EP vēlēšanām, īpaša uzmanība jāpievērš tiesībām piedalīties šajās vēlēšanās.
· ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties
Direktīvas 2004/38/EK, ar kura paplašina ES pilsoņu pārvietošanās brīvības dalībvalstu teritorijā principa darbības jomu, transponēšanas periods beidzās 2006. gadā. Atšķirībā no citām direktīvām par personu brīvu pārvietošanos, kuru darbības joma bija sadalīta pa nozarēm, Direktīvā 2004/38/EK ir noteikti transversāli noteikumi par ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanos.
Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju daudzās dalībvalstīs ir radušās problēmas saistībā ar ziņošanu par valsts transponēšanas pasākumiem un šo pasākumu kvalitāti. Pašlaik lielākā daļa dalībvalstu ir izpildījušas iepriekšējās saistības. 2008. gada 19. martā Komisija ierosināja EKT lietu pret Apvienoto Karalisti par neziņošanu par valsts īstenošanas pasākumiem. Pašlaik Komisija izskata arī Maltas un Itālijas veikto transponēšanas pasākumu kvalitāti.
Turklāt Parlaments regulāri saņem lūgumrakstus ar sūdzībām par direktīvas noteikumu pārkāpumiem dalībvalstīs. Piemēram, 2006. gada novembrī Lūgumrakstu komiteja saņēma lūgumrakstu no Apvienotās Karalistes iedzīvotāja, kurš sūdzējās, ka Apvienotās Karalistes valdība pārkāpj šo direktīvu. AK varas iestādes pieprasīja, lai lūgumraksta iesniedzēja dzīvesbiedre, trešās valsts pilsone ar pastāvīgas uzturēšanās atļauju Beļģijā, saņemtu vīzu, kas izrādījās pretrunā ar Direktīvas 2004/38/EK noteikumiem. Sūdzību nosūtīja Komisijai, kura pieprasīja AK valdības paskaidrojumus. Parlaments vēl nav saņēmis paskaidrojumu.
Tādēļ šķiet, ka Komisijai ir labs iemesls sagatavot ziņojumu par direktīvas īstenošanu, jo tā apstiprināja, ka darīs to 2008. gadā.
· Diskriminācija rases piederības dēļ un diskriminācija darbā
2006. gadā Komisija saņēma 57 jaunas sūdzības, kas saistītas ar nodarbinātību. Noteiktā skaitā sūdzību bija izteikts pieņēmums, ka nav pareizi piemēroti Līguma panti un/vai sekundārajos tiesību aktos (t.i., regulu noteikumos) noteiktie principi par sociālo drošību un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Citas sūdzības bija saistītas ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem nodarbinātības un darba drošības jomā.
Direktīva par rasu līdztiesību (Direktīva 2000/43/EK) un direktīva par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību (Direktīva 2000/78/EK) pieprasa dalībvalstīm ieviest tiesību aktu sistēmu, nodrošinot diskriminācijas aizliegumu rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ un īstenojot vienlīdzīgas attieksmes principu. Minētās direktīvas dod iespēju aizsargāt visus ES iedzīvotājus, arī tos, kuri nav ES valstspiederīgie, pret diskrimināciju nodarbinātībā, profesijā un profesionālajā apmācībā. Abas direktīvas ir pieņemtas 2000. gadā un ir novatoriskas tajā ziņā, ka viens no tajās noteiktajiem dalībvalstu pienākumiem ir izveidot organizāciju, kas veicina vienlīdzīgu attieksmi pret visiem cilvēkiem bez diskriminācijas rases vai etniskās piederības dēļ.
Kaut gan šo direktīvu īstenošanas termiņš bija 2003. gads, dažām dalībvalstīm vēl ir jātransponē to noteikumi valsts tiesību aktos. 2006. gada februārī Komisija uzsāka pārkāpuma procedūru pret 11 no 15 dalībvalstīm par valsts tiesību aktu neatbilstību direktīvai par rasu vienlīdzību (Direktīva 2000/43/EK) un tā paša gada jūnijā ierosināja lietas pret 10 jaunajām dalībvalstīm. Komisija 2006. gada decembrī uzsāka pārkāpuma procedūru pret 18 dalībvalstīm par valsts tiesību aktu neatbilstību noteikumiem, kas ietverti direktīvā par vienlīdzību nodarbinātībā (Direktīva 2000/78/EK). Valstī izmantoto transponēšanas līdzekļu neatbilstība galvenokārt attiecas uz valsts tiesību aktu individuālo un materiālo ierobežotību attiecībā uz direktīvu, dalībvalstīs pieņemto diskriminācijas jēdzienu neatbilstība, kā arī atšķirīgie noteikumi saistībā ar cietušo personu aizsardzību.
· Diskriminācija izglītībā un apmācībā
Vēl joprojām ir daudz šķēršļu, kas kavē studentu brīvu pārvietošanos ES. Tā kā Eiropas Savienības kompetence šajā jomā ir ierobežota, daudzi no šiem šķēršļiem nav Kopienas tiesību pārkāpumi.
2006. gadā Komisija saņēma 15 jaunas sūdzības par šādiem jautājumiem:
§ izglītības kvalifikācijas atzīšana
Attiecībā uz izglītības kvalifikāciju ES var iejaukties tikai tādos gadījumos, kas saistīti ar diskrimināciju tautības dēļ. Daudzos gadījumos šķēršļi ir administratīvi, piemēram, atzīšanas procedūras ilgums vai cena. 2006. gadā tika uzsāktas divas pārkāpumu procedūras. Pirmajā gadījumā attiecīgā dalībvalsts (Grieķija) pēc pamatota atzinuma saņemšanas grozīja tiesību aktus. Otrajā gadījumā, kas saistīts ar Portugāli, pamatots atzinums tika nosūtīts 2007. gada sākumā.
§ piekļuve izglītībai
Attiecībā uz principu par diskriminācijas aizliegumu tautības dēļ 2006. gadā atklājās citi sarežģījumi, kuru cēlonis bija izglītības sistēmu organizācijas atšķirības dalībvalstīs. Vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana Austrijā un Beļģija izraisīja ES studentu skaita ievērojamu pieaugumu augstākajā izglītībā, jo šīs dalībvalstis piemēro saviem valstpiederīgajiem brīvas piekļuves politiku augstākajai izglītībai, bet to kaimiņvalstis (Vācija un Francija) dažās studiju jomās piemēro stingrus numerus clausus noteikumus. Līdz ar to minētās valstis pieņēma diskriminējošas kvotu sistēmas ārvalstu studentu uzņemšanai universitātēs. Šo atšķirīgo attieksmi varētu pieņemt tikai tad, ja tā būtu pamatota ar objektīviem apsvērumiem neatkarīgi no attiecīgo personu tautības un atbilstīga valsts noteikumu likumīgajam mērķim, un tas līdz šim nav pierādīts.
· Dzimumu diskriminācija
Komisija 2006. gadā uzsāka pārkāpumu procedūras par neziņošanu par valsts pasākumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 86/378/EEK un Direktīvu 96/97/EK par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm sociālā arodnodrošinājuma sistēmā un Direktīvu 96/34/EK par bērna kopšanas atvaļinājumu.
Komisija izdeva arī pamatotus atzinumus attiecībā uz Direktīvu 2002/73/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem. Pašlaik tikai viena dalībvalsts – Spānija – ir transponējusi visus direktīvas noteikumus, kaut gan transponēšanas termiņš bija 2005. gada novembris. Deviņas dalībvalstis paziņoja Komisijai par valsts īstenošanas pasākumiem uzreiz pēc termiņa beigām, un tādēļ pret tām ir uzsāktas pārkāpuma procedūras. Vienīgās vēl nepabeigtās procedūras ir procedūras pret Luksemburgu un Beļģiju. 2008. gada 6. marta spriedumā Tiesa atzina, ka Luksemburga vēl nav pilnīgi transponējusi direktīvu.
Papildu apsvērumi
Kopienas tiesību aktu pareiza transponēšana un īstenošana nereti ir priekšnoteikums, lai investīciju un infrastruktūras projekti varētu saņemt struktūrfondu līdzekļus, kas dalībvalstīm dod iespēju paātrināt reģionālo attīstību un uzlabot to iedzīvotāju dzīves kvalitāti.
2006. gadā Komisija saņēma 28 jaunas sūdzības par dažādām ES programmām atbilstīgu projektu atlasē lietotajām procedūrām, līgumu piešķiršanu saskaņā ar konkursu procedūrām, ES tiesību aktu ietekmi uz vidi un valsts līdzekļu nepareizu izlietošanu neapdomātos ieguldījumos ceļu un citu lielu infrastruktūru projektos.
Piemērs tam, ka Kopienas tiesību aktu neīstenošana liedz dalībvalstij saņemt pieejamo strukturālo finansējumu, ir Polija, kura nav saskaņojusi savus vides tiesību aktus ar ES direktīvām par Natura 2000 teritoriju izraudzīšanos.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
Pieņemšanas datums |
9.9.2008 |
|
|
|
||
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
26 0 0 |
||||
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Marek Aleksander Czarnecki, Bert Doorn, Monica Frassoni, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Klaus-Heiner Lehne, Katalin Lévai, Antonio Masip Hidalgo, Hans-Peter Mayer, Manuel Medina Ortega, Aloyzas Sakalas, Francesco Enrico Speroni, Daniel Strož, Rainer Wieland, Jaroslav Zvěřina, Tadeusz Zwiefka |
|||||
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Sharon Bowles, Vicente Miguel Garcés Ramón, Jean-Paul Gauzès, Georgios Papastamkos, Gabriele Stauner, József Szájer, Jacques Toubon, Ieke van den Burg |
|||||
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Victor Boştinaru, Renate Weber |
|||||