Procedūra : 2008/2085(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0370/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0370/2008

Debates :

PV 21/10/2008 - 6
CRE 21/10/2008 - 6

Balsojumi :

PV 22/10/2008 - 6.2
CRE 22/10/2008 - 6.2
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0513

ZIŅOJUMS     
PDF 212kWORD 175k
30.9.2008
PE 405.897v02-00 A6-0370/2008

par uzdevumiem, kas jārisina saistībā ar koplīgumiem ES

(2008/2085(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja

Referents: Jan Andersson

Atzinumu sagatavoja (*):

Tadeusz Zwiefka, Juridiskā komiteja

(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 47. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 JuridiskāS komitejaS ATZINUMS(*)
 Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par uzdevumiem, kas jārisina saistībā ar koplīgumiem ES

(2008/2085(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. panta pirmo ievilkumu, 2. pantu un 3. panta j) apakšpunktu,

–   ņemot vērā EK līguma 136., 137., 138., 139. un 140. pantu,

–   ņemot vērā EK līguma 12., 39. un 49. pantu,

–   ņemot vērā 2007. gada 13. decembra Lisabonas līgumu un jo īpaši tā 3. pantu,

   ņemot vērā Lisabonas līguma 152. pantu, ar ko atzīst sociālā dialoga un sarunu par darba koplīguma slēgšanu nozīmi attīstības jomā,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27., 28. un 34. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un jo īpaši tās 11. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās 5., 6. un 19. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Konvenciju par viesstrādnieku juridisko statusu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(1) (Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu ziņojumu par Direktīvas 96/71/EK īstenošanu (SEC(2006)0439) (Dienestu ziņojums),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru(2),

–   ņemot vērā Monti klauzulu Padomes 1998. gada 7. decembra Regulā (EK) Nr. 2679/98 par iekšējā tirgus darbību attiecībā uz brīvu preču apriti starp dalībvalstīm,(3)

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(4),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) 1990. gada 27. marta spriedumu lietā C-113/89 Rush Portugesa Ltda pret Office Nationale d'Immigration(5),

–   ņemot vērā EKT 1994. gada 9. augusta spriedumu lietā C-43/93, Vander Elst(6), 1999. gada 23. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-369/96 un 376/96, Arblade(7), 2001. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-49/98, C-50/98, C-52/98, C-54/98, C-68/98 un C-71/98, Finalarte(8), 2002. gada 7. februāra spriedumu lietā C-279/00, Komisija/Itālija(9), 2004. gada 12. oktobra spriedumu lietā C-60/03, Wolff & Müller GmbH(10), 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā C-445/03, Komisija/Luksemburga(11), un 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-244/04, Komisija/Vācija(12),

–   ņemot vērā EKT 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C-438/05, International Transport Workers' Federation, Finnish Seamen's Union(13) (Viking lieta),

–   ņemot vērā EKT 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-341/05, Laval un Partneri Ltd(14),

–   ņemot vērā EKT 2008. gada 3. aprīļa spriedumu lietā C-346/06, Rüffert(15),

–   ņemot vērā šādas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas: SDO konvencija Nr. 94 — Darba tiesību klauzulas (Publiskā iepirkuma līgumi); SDO konvencija Nr. 87 —Biedrošanās brīvība un apvienošanās tiesību aizsardzība; SDO konvencija Nr. 98 — Tiesības apvienoties organizācijās un vest sarunas par darba koplīguma slēgšanu; SDO konvencija Nr. 117 — Sociālās politikas pamatmērķi un standarti, jo īpaši IV daļa; SDO konvencija Nr. 154 — Sarunas par darba koplīguma slēgšanu,

  ņemot vērā 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par to, kā piemēro Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju nosūtīšanu(16),

  ņemot vērā 2004. gada 15. janvāra rezolūciju par Direktīvas 96/71/EK īstenošanu dalībvalstīs(17),

  ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(18),

–   ņemot vērā kopīgos elastdrošības principus, ko 2007. gada 12.–13. decembrī apstiprināja Eiropadome, kā arī Parlamenta 2007. gada 29. novembra rezolūciju par kopējiem elastīguma un sociālās drošības principiem(19),

   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A6‑0370/2008),

A. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertās pamattiesības ir atzītas par ES tiesību un administratīvās prakses pamatu EK līgumā, kā arī dalībvalstu konstitūcijās un dažādos starptautiskos līgumos un konvencijās;

B.  tā kā EK līgumā ir noteikti vairāki būtiski principi un tā kā viens no Kopienas pamatmērķiem ir iekšējais tirgus, kurā atcelti preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīvas kustības ierobežojumi dalībvalstīs un kuram raksturīga sakārtota sociālā politika;

C. tā kā viens no šiem principiem ir iedzīvotāju tādu konstitucionālo pamattiesību atzīšana kā tiesības veidot arodbiedrības, streikot un vest sarunas par darba koplīguma slēgšanu;

D. tā kā iekšējā tirgus pamatprincipi ietver darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, dibinājumbrīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību;

E.  tā kā saskaņā ar EK līguma 39. pantu darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ietver to, ka ir jānovērš pilsonības dēļ pieļauta jebkāda veida darba ņēmēju diskriminācija saistībā ar nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba apstākļiem un nodarbinātības nosacījumiem;

F.  tā kā EK līgumā tiek pieļauti pamatbrīvību ierobežojumi, ja to leģitīmie mērķi atbilst EK līgumam, to pamatā ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, un tie ir piemēroti un kalpo vienīgi noteikto mērķu sasniegšanai; turklāt tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. pantu jebkādus tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumus drīkst piemērot tikai tad, ja tie ir samērīgi un nepieciešami un ja tie patiesi atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība, vai arī tie ir vajadzīgi, lai aizsargātu citu personu tiesības un brīvības;

G. tā kā EKT par pamattiesībām atzīst tiesības uz kolektīvu rīcību, kas ir Kopienas tiesību vispārējo principu neatņemama daļa; šīs tiesības būs iekļautas arī Lisabonas līgumā, ja šo līgumu ratificēs;

H. tā kā Eiropas Komisija vairākkārt ir uzsvērusi to nozīmi, kāda darba ņēmēju tiesību aizsardzībā ir spēkā esošajam valsts darba tiesību regulējumam un sarunām par darba koplīguma slēgšanu;

I.   tā kā Komisijas 2006. gada ziņojums par darba attiecībām Eiropā apliecina, ka izvērstām sarunām par darba koplīguma slēgšanu var būt pozitīva ietekme uz sociālo integrāciju;

J.   tā kā saskaņā ar EK Līguma 136. pantu Kopiena un dalībvalstis par mērķiem izvirza „dzīves un darba apstākļu uzlabošanu nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus”; un tā kā, lai sasniegtu šos mērķus, EK Līguma 140. pants paredz, ka Komisijai ir jāveicina cieša sadarbība starp dalībvalstīm sociālās politikas jomā, jo īpaši jautājumos par tiesībām apvienoties un rīkot kolektīvas sarunas starp darba devējiem un darba ņēmējiem;

K. tā kā saskaņā ar Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu preambulu, lai veicinātu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, ir jārada neierobežotas un godīgas konkurences vide un jāveic pasākumi, kas nodrošina darba ņēmēju tiesību ievērošanu un kas ir saskaņā ar valsts darba tiesību normatīvo regulējumu un darba attiecībām dalībvalstīs;

L.  tā kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu 12. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka „Kopienas tiesības neizslēdz iespēju dalībvalstīs piemērot to tiesību aktus vai kolektīvos līgumus, ko ir parakstījuši darba devēji un darba ņēmēji, jebkurai personai, kuru, kaut vai īslaicīgi, nodarbina to teritorijā, lai gan šīs personas darba devējs ir reģistrēts citā dalībvalstī,” un ka „Kopienas tiesības neaizliedz dalībvalstīm nodrošināt šo tiesību normu ievērošanu ar piemērotiem līdzekļiem”;

M. tā kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu mērķi — radīt godīgas konkurences vidi un veikt pasākumus, lai nodrošinātu darba ņēmēju tiesību ievērošanu, — ir būtiski laikā, kad palielinās pārrobežu pakalpojumu sniegšana, lai aizsargātu iesaistītos darba ņēmējus, vienlaikus ievērojot darba tiesību regulējumu un darba attiecības dalībvalstīs;

N. tā kā saskaņā ar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu dalībvalstu tiesību aktos ir jānosaka obligāti noteikumi, ar ko nodrošina norīkoto darba ņēmēju aizsardzības minimumu, kas jāievēro uzņēmējvalstī, neierobežojot darba ņēmējiem labvēlīgāku nodarbinātības noteikumu un nosacījumu piemērošanu;

O. tā kā saskaņā ar Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu 3. panta 8. punktu šo direktīvu var īstenot vai nu ar tiesību aktu, vai ar koplīgumu starpniecību, kuri ir noteikti par vispārēji piemērojamiem vai kuri ir vispārēji piemērojami visiem attiecīgās nozares līdzīgajiem uzņēmumiem, vai kurus ir noslēgušas reprezentatīvākās valsts līmeņa darba devēju apvienības un arodorganizācijas un kuri tiek piemēroti visā valsts teritorijā; turklāt EKT apstiprina, ka, tā kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu mērķis nav saskaņot nodarbinātības noteikumu un nosacījumu izveides sistēmas dalībvalstīs, tās ir tiesīgas noteikt arī tādu valsts līmeņa sistēmu, kas nav skaidri minēta Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu;

P.  tā kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu 3. panta 1. punkta pamatnosacījumi ietver obligātus starptautiskos noteikumus, par kuriem dalībvalstis ir kopīgi vienojušās; atzīmē, ka 3. panta 10. punktā paredzētie sabiedriskās kārtības nosacījumi ietver arī obligātus starptautiskos noteikumus, bet dalībvalstīm tiek dota rīcības brīvība to noteikšanai savos tiesību aktos; turklāt atzīmē, ka 3. panta 10. punktā paredzēto noteikumu piemērošana ir būtiska dalībvalstīm, jo šie noteikumi ļauj tām rīkoties daudzās ar darba tirgu, sociālo politiku un citiem jautājumiem, tostarp ar darba ņēmēju aizsardzību, saistītās jomās, vienlaikus ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu;

Q. tā kā darba ņēmēju mobilitāte ir būtiski veicinājusi nodarbinātību, labklājību un integrāciju ES, sniedzot iedzīvotājiem jaunas iespējas uzkrāt zināšanas un pieredzi un uzlabot dzīves līmeni;

R.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantā ir kodificētas tiesību normas par iesaistīšanos sarunās par darba koplīguma slēgšanu un par kolektīvu rīcību;

S.   tā kā Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu paredzēto noteikumu vienota piemērošana un izpilde ir priekšnoteikums, lai sasniegtu minētās direktīvas mērķus, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīs spēkā esošo darba koplīgumu slēgšanas noteikumu ievērošanu;

T.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (20) (Pakalpojumu direktīva) 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir skaidri norādīts, ka ar minēto direktīvu neparedz aizstāt un neskar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu;

U. tā kā Padomes Regulas (EK) Nr. 2679/98(21) 2. pantā attiecībā uz brīvu preču apriti starp dalībvalstīm ir iekļauta šāda klauzula (tā dēvētā Monti klauzula): „šo regulu nevar interpretēt kā tādu, kas jebkādā veidā ietekmē dalībvalstīs atzīto pamatbrīvību īstenošanu, tostarp attiecībā uz tiesībām vai brīvību streikot. Šādas tiesības var ietvert arī tiesības vai brīvību veikt citas darbības, ko nosaka dalībvalstīs pieņemtās īpašās sistēmas, kas reglamentē darba attiecības”;

V. tā kā Pakalpojumu direktīvas 1. panta 7. punktā ir noteikts, ka: „šī direktīva neskar pamattiesību īstenošanu, kā tās atzītas dalībvalstīs un Kopienas tiesību aktos. Tāpat tā neskar tiesības apspriest, noslēgt un īstenot koplīgumus, kā arī veikt protesta akcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi, kas ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem”;

W. tā kā Eiropadome ir noteikusi principus tādu darba tirgus modeļu izveidei, kas sniegtu gan augsta līmeņa drošību, gan augsta līmeņa elastīgumu (tā dēvētais elastdrošības modelis); tā kā ir atzīts, ka veiksmīga elastdrošības modeļa nozīmīgs elements ir stabilas sociālo partneru attiecības, kurās īpašu uzmanību pievērš sarunām par darba koplīguma slēgšanu;

X.  tā kā EKT ir ekskluzīvas tiesības interpretēt Kopienas tiesības no pamattiesību un pamatbrīvību viedokļa, kā arī tai ir pienākums nodrošināt EK līguma interpretācijas un piemērošanas atbilstību likumam;

Y.  tā kā dalībvalstu tiesas, katru gadījumu izskatot atsevišķi, var pārbaudīt, vai, nosakot pamatbrīvību ierobežojumus, ir ievēroti kritēriji par to atbilstību Kopienas tiesībām;

Z.  tā kā tiesības uz kolektīvu rīcību un koplīgumu slēgšanu ir pamattiesības, kas ir Kopienas tiesību vispārējo principu neatņemama daļa; tā kā šajā sakarībā EKT nebūtu jābalstās uz Padomes un Komisijas 1996. gada 24. septembra paziņojumu — ko Eiropas Parlaments kā viens no likumdevējiem nav pieņēmis —, kas ierobežotu jēdzienu „sabiedriskās kārtības noteikumi” un „valsts noteikumi politiskās kārtības nodrošināšanai” interpretāciju, tos uzskatot vienīgi par prevalējošām tiesību aktu normām;

AA. tā kā spriedums Albany lietā (C-67/96) konkurences tiesību jomā nodrošināja arodbiedrībām plašu rīcības brīvību saistībā ar darba tirgus jautājumiem;

AB. tā kā ir konstatēts, ka EKT un starp Tiesu un tās ģenerāladvokātiem pastāvēja dažādi viedokļi un interpretācijas atšķirības vairākās lietās saistībā ar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, jo īpaši lietā C-341/05 (Laval lieta(22)) un lietā C-346/06 (Rüffert lieta(23)); tā kā, ņemot vērā šīs viedokļu un interpretācijas atšķirības, vajadzētu skaidri norādīt līdzsvaru starp pamattiesībām un pamatbrīvībām;

AC. tā kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu juridiskā pamata izvēle ir balstīta uz pieņēmumu, ka norīkotie darba ņēmēji neiekļūst uzņēmējvalsts darba tirgū; tā kā nav noteikts termiņš, kādā personu uzskata par norīkotu darbā, un bieži vien norīkota darba ņēmēja jēdzienu plaši interpretē, ir konstatēts, ka bieži vien norīkotie darba ņēmēji tomēr iekļūst uzņēmējvalsts darba tirgū,

1.   uzsver, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība ir viens no Eiropas politikas stūrakmeņiem; tomēr uzskata, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība, no vienas puses, ir jālīdzsvaro ar Līgumos ietvertajām pamattiesībām un sociālajiem mērķiem un, no otras puses, ar valsts un sociālo partneru tiesībām nodrošināt nediskriminējošu un vienlīdzīgu attieksmi un dzīves un darba apstākļu uzlabošanu; atgādina, ka sarunas par darba koplīguma slēgšanu un kolektīva rīcība ir pamattiesības, kas ir atzītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un ka vienlīdzīga attieksme ir viens noEiropas Savienības pamatprincipiem;

2.  uzskata, ka ikvienam ES iedzīvotājam ir jābūt tiesībām strādāt jebkurā Eiropas Savienības vietā un tādējādi ir jābūt tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi; tādēļ pauž nožēlu, ka šīs tiesības netiek vienoti piemērotas visā ES; uzskata, ka Eiropas Komisijai ir rūpīgi jāpārskata joprojām spēkā esošie pārejas noteikumi, lai novērtētu, vai tie patiešām ir vajadzīgi, lai novērstu izkropļojumus dalībvalstu darba tirgos, un, ja tiek konstatēts, ka šādi noteikumi nav vajadzīgi, tie pēc iespējas drīz ir jāatceļ;

3.  uzsver, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav pretrunā ar un nav prevalējoša pār sociālo partneru pamattiesībām veicināt sociālo dialogu un rīkot streikus, jo īpaši ņemot vērā, ka vairākās dalībvalstīs tās ir konstitucionālas tiesības; uzsver, ka Monti klauzulas mērķis bija aizsargāt šīs konstitucionālās pamattiesības saistībā ar vienotā tirgus darbību; vienlaikus atgādina, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir viena no četrām iekšējā tirgus brīvībām;

4.  atzinīgi vērtē Lisabonas līgumu un to, ka Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir noteikta par juridiski saistošu; atzīmē, ka tas ietver arodbiedrību tiesības atbilstīgā līmenī apspriest un noslēgt koplīgumus un interešu konflikta gadījumos kolektīvi rīkoties (piemēram, streikot), lai aizstāvētu savas intereses;

5.  uzsver, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav prevalējoša pār Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteiktajām pamattiesībām un jo īpaši pār arodbiedrību tiesībām rīkot streikus, ņemot vērā, ka vairākās dalībvalstīs tās ir konstitucionālas tiesības; līdz ar to uzsver, ka EKT spriedumi Rüffert, Laval un Viking lietā uzskatāmi parāda, ka ir jāizskaidro, ka Līgumos paredzētās ekonomiskās brīvības būtu jāinterpretē tā, lai netiktu pārkāpta dalībvalstu un Kopienas tiesību aktos atzīto sociālo pamattiesību īstenošana, tostarp tiesības apspriest, noslēgt un īstenot koplīgumus un veikt kolektīvu rīcību, un lai, īstenojot šīs pamattiesības saskaņā ar sociālajām interesēm un darba ņēmēju aizsardzību, netiktu pārkāpta sociālo partneru autonomija;

6. uzsver, ka Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ļauj valsts varas iestādēm un sociālajiem partneriem noteikt tādus nodarbinātības noteikumus un nosacījumus, kas saskaņā ar katras dalībvalsts atšķirīgajām tradīcijām ir labvēlīgāki darba ņēmējiem;

7.  uzsver, ka Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu 22. apsvērumā ir noteikts, ka tā neierobežo dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz kolektīvu rīcību, lai aizsargātu amatu un profesiju intereses, ko paredz arī EK līguma 137. panta 5. punkts;

8.  līdz ar to uzsver vajadzību nodrošināt un pastiprināti censties panākt vienlīdzīgu attieksmi un vienādu samaksu par vienādu darbu, kā to paredz EK līguma 39. un 12. pants; uzskata, ka saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību vai dibinājumbrīvību darba devēju, darba ņēmēju vai norīkoto darbinieku valstspiederība nevar būt pamats nevienlīdzīgai attieksmei attiecībā uz darba apstākļiem, samaksu vai tādu pamattiesību īstenošanu kā tiesības streikot;

9.  uzsver, cik būtiski ir novērst negatīvu ietekmi uz tādiem darba tirgus modeļiem, kas jau tagad darba tirgū spēj apvienot augstu elastīguma līmeni ar augstu drošības līmeni, un cik būtiski ir šo pieeju attīstīt arī turpmāk;

Vispārēja ietekme

10. atzīmē, ka atsevišķu EK līguma noteikumu horizontālā ietekme ir atkarīga no konkrētu nosacījumu izpildes, cita starpā no nosacījuma par šajos noteikumos paredzēto tiesību piešķiršanu personai, kuras intereses atbilst attiecīgajām līguma saistībām; pauž bažas, ka saistībā ar to lietu konkrētajiem apstākļiem, kurās EKT nesen ir pieņēmusi spriedumu, ir konstatēta EK līguma 43. panta horizontālā ietekme, un uzskata, ka līdz ar to varētu palielināties Tiesā izskatāmo lietu skaits;

11. atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Eiropas Savienības principiem un tradīcijām daudzas dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem ir noteikušas augstus darba apstākļu standartus, kas uzlabo visu darba ņēmēju dzīves līmeni un veicina ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju;

12. uzskata, ka Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu un Pakalpojumu direktīvā ietvertais likumdevēja nodoms nav savienojams ar interpretācijām, kas uzņēmumus var pamudināt uz negodīgu konkurenci; atzīmē, ka uzņēmumi, kas noslēdz un ievēro koplīgumus, var būt konkurētspējīgāki par uzņēmumiem, kuri atsakās to darīt;

13. turklāt uzskata, ka pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvības turpmāka veicināšana iekšējā tirgū notiek, tā vietējiem un ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem pakalpojumu sniegšanas vietā nodrošinot līdzīgus ekonomikas un darba tirgus apstākļus;

14. aktīvi atbalsta konkurētspējas veicināšanu, pamatojoties uz zināšanām un inovāciju, kā paredzēts Lisabonas stratēģijā;

15. apšauba proporcionalitātes principa ieviešanas lietderību attiecībā uz pasākumiem, kas vērsti pret uzņēmumiem, kuri, pamatojoties uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību vai uz tiesībām sniegt pārrobežu pakalpojumus, tīši ierobežo darba nosacījumus un apstākļus; uzskata, ka ir jābūt iespējai izmantot streikus, lai pieprasītu vienlīdzīgu attieksmi un nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus;

16. uzsver to, ka ES spēkā esošās ekonomiskās brīvības nedrīkst interpretēt kā uzņēmumu tiesības neievērot vai apiet valsts sociālās un darba tiesības un praksi vai kā tiesības īstenot negodīgu konkurenci attiecībā uz darba samaksu un darba apstākļiem; tādēļ uzskata, ka tām uzņēmumu pārrobežu darbībām, kas var ierobežot darba nosacījumus un apstākļus uzņēmējvalstī, ir jābūt proporcionālām un tās nedrīkst automātiski attaisnot, piemēram, ar Līguma noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību vai dibinājumbrīvību;

17. uzsver, ka Kopienas tiesībās ir jāievēro nediskriminācijas princips; turklāt uzsver, ka Kopienas likumdevējam ir jānodrošina, lai netiktu radīti šķēršļi nedz koplīgumiem, piemēram, tiem, ar kuriem attiecīgajā darba vietā visiem darba ņēmējiem piemēro principu „vienāds atalgojums par vienādu darbu” neatkarīgi no darbinieku vai darba devēja valstspiederības, nedz arī streikiem, lai atbalstītu šādu kopīgumu slēgšanu, kas ir saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi;

18. atzīst, ka EKT spriedumi Laval, Rüffert un Luksemburgas lietā ir radījuši nopietnas bažas attiecībā uz veidu, kādā ir jāinterpretē obligātās saskaņošanas direktīvas;

19. atzīmē, ka Direktīvas 2004/18 (Publiskā iepirkuma direktīva) 26. un 27. pantā minētie sociālie apsvērumi ļauj dalībvalstīm radīt godīgas konkurences vidi, paredzot darba nosacījumus un apstākļus, kas pārsniedz obligātos darba ņēmēju aizsardzības noteikumus;

20. uzskata, ka pārvietošanās brīvības ierobežotais juridiskais pamats Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu var novest pie tā, ka Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu tiek interpretēta kā pamudinājums īstenot negodīgu konkurenci attiecībā uz atalgojumu un darba apstākļiem; tādēļ uzskata, ka Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu juridiskais pamats ir jāpaplašina, ietverot atsauci un darba ņēmēju pārvietošanās brīvību;

21. uzsver, ka pašreizējā situācija var novest pie tā, ka darba ņēmēji uzņēmējvalstīs izjūt zema atalgojuma konkurences spiedienu; uzskata, ka tādēļ ir jānodrošina Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu saskaņota īstenošana visās dalībvalstīs;

22. atgādina, ka deviņas dalībvalstis ir ratificējušas SDO konvenciju Nr. 94 par Darba tiesību klauzulām (Publiskā iepirkuma līgumi); pauž nožēlu, ka pat tiesas nolēmumos pienācīgi netiek ņemta vērā SDO konvencija Nr. 94, un pauž bažas, ka attiecīgajās dalībvalstīs varētu rasties pretrunas, piemērojot minēto konvenciju un Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu; aicina Komisiju steidzamības kārtā atrisināt šo situāciju un arī turpmāk veicināt minētās konvencijas ratifikāciju, lai sekmētu sociālo tiesību klauzulu iekļaušanu noteikumos par publiskā iepirkuma līgumiem, kas ir Publiskā iepirkuma direktīvas mērķis;

23. atzīmē, ka nav atzīts, ka saskaņā ar SDO konvenciju Nr. 87 un Nr. 98 ierobežojumi attiecībā uz tiesībām streikot un pamattiesībām ir attaisnojami vienīgi, pamatojoties uz veselības, sabiedriskās kārtības un līdzīgiem apsvērumiem;

Prasības

24. aicina visas dalībvalstis pienācīgi īstenot Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu; turklāt uzsver, ka darba tirgu reglamentējošie tiesību akti un noteikumi attiecībā uz sarunām par darba koplīguma slēgšanu un koplīgumiem ietilpst dalībvalstu un sociālo partneru kompetencē; šajā ziņā norāda, ka dalībvalstu uzdevums ir uzlabot un pilnībā izmantot novēršanas, uzraudzības un izpildes pasākumus, ievērojot subsidiaritātes principu;

25. uzskata, ka spēkā esošajos Kopienas tiesību aktos ir gan nepilnības, gan pretrunas un ka tādēļ var rasties Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu tādas interpretācijas, kas atšķiras no Kopienas likumdevēja nodoma, proti, panākt taisnīgu līdzsvaru starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un darba ņēmēju tiesību aizsardzību; aicina Komisiju sagatavot likumdošanas priekšlikumus, kas nepieciešami, lai nākotnē palīdzētu novērst pretrunīgas interpretācijas;

26. tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas 2008. gada 3. aprīļa paziņojumu, ar ko tā apņēmās ne tikai turpināt ar tādu konkurētspēju saistītu jautājumu risināšanu, kuras pamatā ir zemi sociālie standarti, bet arī uzsvēra, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav pretrunā ar un nekādā ziņā nav prevalējoša pār pamattiesībām streikot un iestāties arodbiedrībā; mudina nekavējoties īstenot Padomes 2008. gada 9. jūnija secinājumus, lai likvidētu ar īstenošanu saistītās nepilnības, novērstu turpmāku problemātisku situāciju un ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu rašanos un radītu vēlamo savstarpējas uzticības un paļāvības vidi; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm, valsts varas iestādēm un Komisiju uzraudzības un labākās prakses apmaiņas jomā; uzskata, ka tas ir efektīvs veids, lai nepieļautu pilnvaru nepareizu izmantošanu;

27. atzinīgi vērtē Komisijas norādi par gatavību pārskatīt iekšējā tirgus ietekmi uz darba tiesībām un sarunām par darba koplīguma slēgšanu;

28. ierosina, ka šāda pārskatīšana nedrīkst izslēgt Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu daļēju pārskatīšanu, īpaši ņemot vērā tādus jautājumus kā piemērojamie darba nosacījumi, atalgojuma apjoms un princips par vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, dažādu darba modeļu ievērošanu un darbā norīkošanas termiņiem;

29. uzskata, ka nevajadzētu pakļaut riskam to pamattiesību īstenošanu, kas atzītas dalībvalstīs, SDO konvencijās un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, tostarp tiesības vest sarunas par darba koplīguma slēgšanu, tiesības noslēgt un īstenot šādus koplīgumus un tiesības streikot;

30. uzsver, ka ir skaidri jānorāda, ka Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu un citas direktīvas neaizliedz dalībvalstīm un sociālajiem partneriem noteikt labvēlīgākus nosacījumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem, un ka Kopienas tiesību akti ir īstenojami, pamatojoties uz visiem pašreizējiem darba tirgus modeļiem;

31. aicina Komisiju steidzamības kārtā īstenot Padomes lēmumus par elektroniskās informācijas apmaiņas sistēmas izveidi, kas varētu palīdzēt dalībvalstīm efektīvāk novērst ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus;

32. prasa dalībvalstīm un Komisijai pieņemt pasākumus, lai novērstu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, jo īpaši attiecībā uz to „pastkastītes” uzņēmumu darbībām, kas reģistrācijas valstī nav iesaistīti nekādā faktiskā un aktīvā uzņēmējdarbībā un kas ir izveidoti — šādu uzņēmumu izveidi uzņēmējvalstī dažkārt ir veicis pats ģenerāluzņēmējs —, vienīgi, lai uzņēmējvalstī veiktu uzņēmējdarbību, apejot uzņēmējvalsts likumu un noteikumu piemērošanu pilnā apjomā, jo īpaši attiecībā uz atalgojumu un darba apstākļiem; aicina Komisiju uzņēmumu rīcības kodeksā saskaņā ar Pakalpojumu direktīvu paredzēt skaidrus noteikumus, lai cīnītos pret „pastkastītes” uzņēmumu izveidi;

33. vēlreiz apstiprina, ka pamattiesību hierarhijā sociālās pamattiesības nav pakārtotas ekonomiskajām tiesībām; tādēļ prasa primārajos tiesību aktos nostiprināt līdzsvaru starp pamattiesībām un ekonomiskajām brīvībām, lai novērstu sacensību par zemāku sociālo standartu noteikšanu;

34. atzinīgi vērtē Padomes kopējo nostāju par jauno Pagaidu darbinieku direktīvu, kuras mērķis ir no pirmās darba dienas nodrošināt nediskriminējošu attieksmi, ja vien sociālie partneri nevienojas par citiem noteikumiem;

35. aicina Komisiju iesniegt sengaidīto paziņojumu par pārrobežu sarunām par darba koplīguma slēgšanu, ar kuru ierosina izveidot pārrobežu koplīgumu tiesisko sistēmu;

o

o        o

36. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1)

OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.

(2)

OV L 134, 30.04.2004., 114. lpp.

(3)

OV L 337, 12.12.1998., 8. lpp.

(4)

OV L 376, 21.12.2006., 36. lpp.

(5)

[1990] Recueil, I-1470. lpp.

(6)

[1994] Recueil, I-3803. lpp.

(7)

[1999] Recueil, I-8453. lpp.

(8)

[2001] Recueil, I-7831. lpp.

(9)

[2002] Recueil, I-1425. lpp.

(10)

[2004] Recueil, I-9553. lpp.

(11)

[2004] Recueil, I-10191. lpp.

(12)

[2006] Recueil, I-885. lpp.

(13)

OV C 51, 23.2.2008., 11. lpp.

(14)

OV C 51, 23.2.2008., 9. lpp.

(15)

OV vēl nav publicēts.

(16)

OV C 313 E, 20.12.2006., 452. lpp.

(17)

OV C 92 E, 16.04.2004., 404. lpp.

(18)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0206.

(19)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0574.

(20)

OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.

(21)

OV L 337, 12.12.1998., 8. lpp.

(22)

Eiropas Kopienu Tiesas 2007. gada 18. decembra spriedums lietā C-341/05 Laval un Partneri Ltd, Krājums, I‑11767 (Laval lieta).

(23)

Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 3. aprīļa spriedums lietā C-346/06 Rüffert, Eiropas Kopienu Tiesas prakses apkopojumā vēl nav publicēts (sk. OV C 128, 24.5.2008., 9. lpp.).


PASKAIDROJUMS

Ievads

2007. gada decembrī Eiropas Kopienu Tiesa (EKT) pieņēma spriedumus divās lietās par to, kā ES līdzsvaro Līguma ekonomiskos un sociālos mērķus. Viking lieta attiecas uz kolektīvu darbību saistībā ar kuģa karoga nomaiņu no Somijas karoga uz Igaunijas karogu. Laval lietā Zviedrijas arodbiedrība ar kolektīvu darbību bija centusies piespiest Latvijas pakalpojumu sniedzēju parakstīt koplīgumu, sniedzot pakalpojumus Zviedrijā.

2008. gada aprīlī EKT pieņēma vēl vienu spriedumu Rüffert lietā. Lieta attiecas uz valsts iestāžu tiesībām, piešķirot darba līgumu, pieprasīt, lai uzņēmi, kas piedalās konkursā, apņemas paši maksāt algas atbilstīgi tām likmēm, kas ir apstiprinātas kolektīvo sarunu ceļā, ja darbs tiek veikts kā pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums saskaņā ar Līguma 49. panta, jeb attiecīgos darba noteikumus varētu apiet, pamatojoties uz minēto Līguma pantu.

Ziņojumā galvenā uzmanība ir pievērsta spriedumu pamatsekām, nevis valstu īstenošanas problēmām, kuras ir nekavējoties jārisina valsts līmenī.

Principi

Ziņojuma pirmajā daļā aplūkoti iekšējā tirgus pamatprincipi un nepieciešamais līdzsvars starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un darba ņēmēju tiesībām.

Ikvienam ir jābūt tiesībām strādāt jebkurā vietā Eiropas Savienībā, un var izteikt nožēlu, ka šīs tiesības netiek vienādi piemērotas visā ES. Tomēr šīm tiesībām ir jābūt līdzsvarā ar pamattiesībām un iespēju valdībām un arodbiedrībām nodrošināt nediskriminējošu un vienlīdzīgu attieksmi. Nedrīkst izlikties neko neredzam, ja viesstrādniekiem maksā mazāk nekā attiecīgās valsts pastāvīgajiem darba ņēmējiem, tādējādi norādot, ka šie darbinieki ir mazāk vērtīgi nekā pastāvīgie darba ņēmēji, kuri veic to pašu darbu. Ikviena interesēs ir, lai darba ņēmēji bauda vienādus apstākļus neatkarīgi no tā, vai tie ir pastāvīgie darba ņēmēji vai viesstrādnieki. Līdz ar to galvenajam principam vienmēr ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei un vienādai samaksai par vienu un to pašu darbu.

EKT nolēmumu ietekme

Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu

Parasti Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir tikusi interpretēta kā obligāto noteikumu direktīva tādā ziņā, ka tajā ir noteikts obligāto darba apstākļu kopums, kas dalībvalstīm ir jānodrošina un ko piemēro arī pagaidu un ārvalstu darba ņēmējiem. Tomēr Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu neizslēdz iespēju paredzēt sistēmas ar augstāku aizsardzību. Šīs interpretācijas iemesli galvenokārt ir meklējami šīs direktīvas 3. panta 7. punktā, proti, „panta 1.–6. punkta noteikumi nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem”.

Tomēr šī izpratne ir grozīta ar nolēmumu Laval lietā, kurā tiesa nosaka, ka Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu 3. panta 7. punktu „nevar interpretēt tādā veidā, kas uzņēmējvalstij ļauj pakalpojumu sniegšanu tās teritorijā pakārtot priekšnosacījumam ievērot darba noteikumus un nosacījumus, kuri pārsniedz obligātos darba ņēmēju aizsardzības noteikumus”. Turpmāk nolēmumā ir apgalvots, ka Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu ir noteikta tāda aizsardzības pakāpe, ko uzņēmējvalstij „ir tiesības pieprasīt šiem uzņēmumiem ievērot” (mūsu izcēlums) (80. punkts), un nākamajā punktā norādīts, ka „aizsardzības līmenis, kas jānodrošina uzņēmējvalsts teritorijā norīkotiem darba ņēmējiem, principā ir ierobežots ar noteikumiem, kas paredzēti Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a līdz g) apakšpunktā”. Tādējādi tas, ko uzņēmējvalsts var piemērot ārvalstu uzņēmumam, ir reducēts līdz Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu prasībām, un ārpus tā neparedz citus noteikumus. Citiem vārdiem, tas, ko mēs uzskatījām par obligātajiem direktīvas noteikumiem, ir kļuvis par maksimālajiem direktīvas noteikumiem.

Šā nolēmuma pamatojumā praktisku iemeslu dēļ Tiesa ir atcēlusi 3. panta 7. punktu, kas nodrošina labvēlīgākus noteikumus un nosacījumus. Tādējādi valsts līgumi par algām var tikt neievēroti attiecībā uz norīkotajiem darba ņēmējiem. Šī interpretācija ir turpmāk izstrādāta un izskaidrota Rüffert lietā. Sprieduma 32. punktā EKT nosaka, ka parastā alga Niedersachsennevar tikt uzskatīta par tādu nodarbinātības noteikumu un nosacījumu, kas ir labvēlīgāks darba ņēmējiem Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkta izpratnē.” Turpmāk Tiesa norāda, ka „šāda interpretācija ierobežotu minētās direktīvas efektivitāti (sk. Laval un Partneri, 80. punkts).” Citiem vārdiem, šo direktīvu nevarēja interpretēt tādā veidā, kā tā ir uzrakstīta, jo tas būtu pret šīs direktīvas nolūku, kas saskaņā ar Tiesas viedokli ir nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību, nevis aizsargāt darba ņēmējus.

Līdzsvars starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un pamattiesībām streikot

EKT ar spriedumiem Viking un Laval lietās nosaka 43. un 49. panta tiešu horizontālo ietekmi, ko darba devēji un pakalpojumu sniedzēji var izmantot, lai apstrīdētu koplīgumus un streikus ar pārrobežu ietekmi. Tādējādi kolektīvo sarunu neatkarība no konkurences likumiem netiek paplašināta līdz pārvietošanās brīvībai. Tas rada šādus riskus: darba attiecības dalībvalstīs var tikt pakļautas juridiskai kontrolei; nenoteiktība darba attiecībās; EKT izskatāmo lietu milzīgs pieaugums. Ikvienam uzņēmumam starptautiskā strīdā ir iespēja izmantot šo spriedumu pret arodbiedrību darbībām, aizbildinoties, ka tas ir neproporcionāls.

Spriedumā noteikts, ka tiesības streikot ir pamattiesības, taču ne tik lielas pamattiesības kā ES noteikumi par pārvietošanās brīvību. Tas varētu novest pie konkurences algu jomā un apgrūtināt arodbiedrību centienus nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi.

Prasības

Tā kā šie spriedumi ir pierādījuši, ka pašreizējie tiesību akti nav pietiekami, lai nodrošinātu līdzsvaru starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un darba ņēmēju tiesībām, ir nekavējoties jārīkojas, lai nodrošinātu to, ka Eiropas tiesību aktos tiek veiktas nepieciešamās izmaiņas, lai reaģētu uz EKT spriedumu iespējamo nelabvēlīgo sociālo, ekonomisko un politisko ietekmi.

Šo izmaiņu veikšanai ir

· jāpārskata Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu;

· jāapkopo Monti direktīvas un Pakalpojumu direktīvas sociālās klauzulas vienā sociālā klauzulā, ko paredz primārā tiesību aktā vai iestāžu nolīgumā;

· nekavējoties jāpieņem Pagaidu darbinieku direktīva, kurā ir paskaidrots, ka pagaidu darbiniekiem nekavējoties ir jāpiemēro tādi paši noteikumi, kādi būtu jāpiemēro, ja viņi būtu attiecīgā uzņēmuma pastāvīgie darbinieki;

· jāpieņem pasākumi, lai apkarotu „pastkastītes” uzņēmumu izveidi, proti, uzņēmumus, kas nav iesaistīti nekādā faktiskā un aktīvā uzņēmējdarbībā un kas ir izveidoti — šādu uzņēmumu izveidi uzņēmējvalstī dažkārt ir veicis pats ģenerāluzņēmējs —, vienīgi, lai uzņēmējvalstī veiktu uzņēmējdarbību, apejot uzņēmējvalsts likumu un noteikumu piemērošanu pilnā apjomā, jo īpaši attiecībā uz atalgojumu un darba apstākļiem.


JuridiskāS komitejaS ATZINUMS(*) (17.9.2008)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par uzdevumiem, kas jārisina saistībā ar koplīgumiem ES

(2008/2085(INI))

Atzinumu sagatavoja (*): Tadeusz Zwiefka

(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 47. pants

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertās pamattiesības ir atzītas par ES tiesību un administratīvās prakses pamatu Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, kā arī dalībvalstu konstitūcijās un dažādos starptautiskos līgumos un konvencijās;

B.  tā kā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā ir noteikti vairāki principi; tā kā viena no Kopienas darbības pamatjomām ir iekšējais tirgus, kam raksturīga preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīvas kustības ierobežojumu atcelšana dalībvalstīs, kā arī vienota sociālā politika;

C. tā kā viens no šiem principiem ir iedzīvotāju tādu konstitucionālo pamattiesību atzīšana kā tiesības veidot arodbiedrības, streikot un slēgt darba koplīgumus;

D. tā kā iekšējā tirgus pamatprincipi ietver darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, dibinājumbrīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību;

E.  tā kā saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 39. pantu pārvietošanās brīvība ietver to, ka dalībvalstīs likvidē jebkādu pret darba ņēmējiem vērstu diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem;

F.  tā kā tiesības uz kolektīvu rīcību un koplīgumu slēgšanu ir pamattiesības, kas ir Kopienas tiesību vispārējo principu neatņemama daļa; tā kā šajā sakarībā Eiropas Kopienu Tiesai nebūtu jābalstās uz Padomes un Komisijas 1996. gada 24. septembra paziņojumu — ko Eiropas Parlaments kā viens no likumdevējiem nav pieņēmis —, ar ko ierobežo tādu jēdzienu interpretāciju kā „sabiedriskās kārtības noteikumi” un „valsts noteikumi politiskās kārtības nodrošināšanai”, tos uzskatot vienīgi par prevalējošām imperatīvajām tiesību aktu normām;

G. tā kā Pakalpojumu direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā skaidri norādīts, ka ar minēto direktīvu neparedz aizstāt un neskar Direktīvu 96/71/EK (Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu)(1);

H. tā kā EK līgumā ir paredzēti pamatbrīvību ierobežojumi, ja to leģitīmie mērķi atbilst EK līgumam, to pamatā ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, un tie ir piemēroti un kalpo vienīgi noteikto mērķu sasniegšanai; tā kā vienlaikus saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. pantu tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumus drīkst piemērot tikai tad, ja tie ir samērīgi un nepieciešami un ja tie patiesi atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības;

I.    tā kā Eiropas Kopienu Tiesai ir ekskluzīvas tiesības interpretēt Kopienas likumus attiecībā uz pamattiesībām un pamatbrīvībām, kā arī tai ir pienākums nodrošināt EK līguma interpretācijas un piemērošanas atbilstību likumam;

J.    tā kā dalībvalstu tiesas, katru gadījumu izskatot atsevišķi, var pārbaudīt, vai, nosakot pamatbrīvību ierobežojumus, ir ievēroti kritēriji par to atbilstību Kopienas tiesībām;

K.  tā kā direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu noteikumu vienāda piemērošana un izpilde ir priekšnoteikums, lai nodrošinātu minētās direktīvas mērķu sasniegšanu, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīs spēkā esošo darba koplīgumu slēgšanas noteikumu ievērošanu;

L.  tā kā ir konstatēts, ka Eiropas Kopienu Tiesā un starp Tiesu un ģenerāladvokātiem pastāvēja atšķirīgi viedokļi un interpretācija vairākās lietās saistībā ar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, jo īpaši lietā C-341/05 (Laval lieta(2)) un lietā C-346/06 (Rüffert lieta(3)); tā kā pastāv viedokļu un interpretāciju atšķirības, vajadzētu sniegt precizējumu, ņemot vērā līdzsvaru starp pamattiesībām un brīvībām,

1.   norāda, ka neviens no nesenajiem Eiropas Kopienu Tiesas spriedumiem(4) neattiecas ne uz dalībvalstīs noslēgto koplīgumu saturu, ne uz tiesībām slēgt šādus līgumus;

2.   uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi dalībvalstis obligātos standartus drīkst noteikt tikai Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu paredzētajās jomās un šādu obligāto standartu saturā drīkst ietvert tikai minētajā direktīvā paredzētās jomas;

3.  uzsver, ka darba vietā jāgarantē noteikts apstākļu minimums darba ņēmējiem, kas pārvietojas ES teritorijā;

4.   konstatē, ka tie dalībvalsts noteikumi, kuros netiek ņemti vērā — neatkarīgi no to satura — koplīgumi, kas ir saistoši uzņēmumiem, kuri darba ņēmējus norīko darbā uzņēmējvalstī, kurā tie dibināti, ir diskriminējoši — kā to apstiprināja Eiropas Kopienu Tiesa — attiecībā uz šādiem uzņēmumiem, ciktāl saskaņā ar minētajiem dalībvalsts noteikumiem šos uzņēmumus uzskata par tādiem dalībvalsts uzņēmumiem, kas nav noslēguši koplīgumu;

5.   atzīst — kā to skaidri norādīja Eiropas Kopienu Tiesa Laval un Viking lietā, — ka tiesības uz kolektīvu rīcību ietilpst Kopienas tiesību un jo īpaši EK līguma 43. un 49. panta darbības jomā, un tādēļ tās jāpamato ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, tām jābūt samērīgām un to īstenošanā jāizmanto atbilstīgi pasākumi, kas ir piemēroti un kalpo vienīgi noteikto mērķu sasniegšanai; šajā sakarībā uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas spriedumiem tiesības uz kolektīvu rīcību, lai aizsargātu darba ņēmēju tiesības, ir šāds sevišķi svarīgu sabiedrības interešu jautājums;

6.   atzīmē, ka atsevišķu EK līguma noteikumu horizontālā ietekme ir atkarīga no konkrētu nosacījumu izpildes, cita starpā no nosacījuma par tiesību piešķiršanu personai, kuras intereses atbilst līguma noteikumos paredzētajām saistībām; pauž bažas, ka to lietu konkrētajos apstākļos, par kurām nesen lēma Eiropas Kopienu Tiesa, ir konstatēta EK līguma 43. panta horizontālā ietekme, un uzskata, ka tādēļ varētu palielināties Tiesā izskatāmo lietu skaits;

7.   aicina dalībvalstis nodrošināt, lai pareizi īstenotu, piemērotu un izpildītu Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm norādījumus par minētās direktīvas īstenošanu, piemērošanu un izpildi;

8.   šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas 2008. gada 3. aprīļa ieteikumu1 un Padomes 2008. gada 9. jūnija secinājumus2 par pastiprinātu sadarbību saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā;

9.   aicina Komisiju veikt atbilstīgus pasākumus attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuras Kopienas tiesības šajā jomā piemēro atšķirīgi no Eiropas Kopienu Tiesas interpretācijas.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

9.9.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

24

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marek Aleksander Czarnecki, Bert Doorn, Monica Frassoni, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Klaus-Heiner Lehne, Katalin Lévai, Antonio Masip Hidalgo, Hans-Peter Mayer, Manuel Medina Ortega, Hartmut Nassauer, Aloyzas Sakalas, Francesco Enrico Speroni, Daniel Strož, Rainer Wieland, Jaroslav Zvěřina, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Vicente Miguel Garcés Ramón, Jean-Paul Gauzès, Georgios Papastamkos, Gabriele Stauner, Jacques Toubon, Ieke van den Burg

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Renate Weber

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darba pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.).

(2)

Eiropas Kopienu Tiesas 2007. gada 18. decembra spriedums lietā C-341/05 Laval un Partneri Ltd, Krājums, ECR I‑11767 (Laval lieta).

(3)

Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 3. aprīļa spriedums lietā C-346/06 Rüffert, Eiropas Kopienu Tiesas prakses apkopojumā vēl nav publicēts (sk. OV C 128, 24.5.2008., 9. lpp.).

(4)

Papildus iepriekšminētajiem spriedumiem Laval lietā un Rüffert lietā sk. Eiropas Kopienu Tiesas 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C-438/05 International Transport Workers' Federation and Finish Seamen's Union, Krājums, ECR I-10779 (Viking lieta).


Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS (16.7.2008)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par uzdevumiem, kas jārisina saistībā ar koplīgumiem ES

(2008/2085(INI))

Atzinumu sagatavoja: Małgorzata Handzlik

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā saskaņā ar Kopienas tiesību pamatprincipiem tiesības uz kolektīvu rīcību ir atzītas par pamattiesībām un tā kā šīs tiesības ir apstiprinājusi Eiropas Kopienu tiesa;

B.   tā kā Eiropas integrācijas pamatā ir pakalpojumu sniegšanas brīvības princips, kas ir iekšējā tirgus pamatelements, kā arī tādi Eiropas Savienības pamatmērķi kā ekonomiskā un sociālā progresa veicināšana un ekonomiskās un sociālās kohēzijas palielināšana, un līdz ar to šī pakalpojumu sniegšanas brīvība jebkurā gadījumā ietver sociālo partneru tiesības uz koplīguma slēgšanu,

1.   uzsver vajadzību saglabāt līdzsvaru starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un dibinājumbrīvību, vienlaikus nodrošinot darba ņēmēju aizsardzības normatīvo sistēmu;

2.   ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumus, norāda, ka tādu darba apstākļu, ko neprasa vai neļauj piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(1), uzspiešana darba ņēmējiem, kurus darbā norīkojuši pakalpojumu sniedzēji no citas dalībvalsts, vai pakalpojumu sniedzēju piespiešana vest sarunas ar arodbiedrībām par šādiem darba apstākļiem, rada nepamatotu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu; tāpēc uzskata, ka kolektīvu prasību mērķis nedrīkst būt tādu darba apstākļu noteikšana, kas pārsniedz Direktīvas 96/71/EK prasības, un kas nav pietiekami konkrēti un izpildāmi;

3.   atzīmē, ka ir būtiski, lai noteikumi par Eiropas darba tirgu būtu pārredzami un vienādi visiem tirgus dalībniekiem, taču vienlaikus norāda, ka dažādas politiskās tradīcijas liedz izveidot vienotu darba tirgus modeli; uzskata, ka gadījumos, kad atsevišķas dalībvalstis tiek īpaši ietekmētas, ir jāveic detalizēts ietekmes novērtējums valsts līmenī, apspriežoties ar sociālajiem partneriem;

4.   uzsver, ka ir jāpārskata Direktīvas 96/71/EK noteikumi, pirms ar dažādiem koplīgumu modeļiem saistītie faktiskie uzdevumi tiek analizēti un izskaidroti valsts līmenī;

5.   norāda, ka Direktīvas 96/71/EK 3. panta 7. punkts ļauj norīkotajiem darba ņēmējiem izmantot izcelsmes valsts izdevīgākos darba nosacījumus, atrodoties darba norīkojumā uzņēmējvalstī;

6.   uzskata, ka Direktīvas 97/61/EK noteikumu pareiza piemērošana un izpilde ir būtiska, lai nodrošinātu minētās direktīvas mērķu sasniegšanu, proti, atvieglot pakalpojumu sniegšanu, vienlaikus nodrošinot darba ņēmēju atbilstīgu aizsardzību, un pilnībā ievērot tās dalībvalsts noteikumus par darba koplīguma slēgšanu, uz kuru darba ņēmēji tiek norīkoti saskaņā ar minēto direktīvu;

7.   aicina dalībvalstis novērst nepilnības Direktīvas 96/71/EK īstenošanā, piemērošanā un izpildē, jo īpaši vienkāršojot administratīvos noteikumus un formalitātes, kā arī veidojot ciešāku sadarbību starp dalībvalstu administrācijām; mudina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus pret dalībvalstīm, kas nepiemēro Kopienas tiesības šādā veidā;

8.   aicina Komisiju saistībā ar pakalpojumu sniegšanu nodrošināt dalībvalstis un pakalpojumu sniedzējus ar izsmeļošākiem norādījumiem par darba ņēmēju norīkošanu, ņemot vērā Direktīvas 96/71/EK pamatnostādnes un Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumus, lai izvairītos no turpmākām pretrunām minētās direktīvas interpretācijā;

9.   aicina Komisiju paust skaidru nostāju par dalībvalstu tiesībām pārsniegt obligātos darba standartus, ja vien šie augstākie standarti ir vispārpiemērojami teritorijā, kurā tiek veikts attiecīgais darbs.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

15.7.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

20

17

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gabriela Creţu, Mia De Vits, Janelly Fourtou, Martí Grau i Segú, Małgorzata Handzlik, Malcolm Harbour, Anna Hedh, Eija-Riitta Korhola, Kurt Lechner, Lasse Lehtinen, Toine Manders, Catiuscia Marini, Nickolay Mladenov, Catherine Neris, Bill Newton Dunn, Zita Pleštinská, Giovanni Rivera, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Leopold Józef Rutowicz, Salvador Domingo Sanz Palacio, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Eva-Britt Svensson, Jacques Toubon, Barbara Weiler, Marian Zlotea

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Emmanouil Angelakas, André Brie, Colm Burke, Giovanna Corda, Jan Cremers, Benoît Hamon, Joel Hasse Ferreira, Filip Kaczmarek, Manuel Medina Ortega, José Ribeiro e Castro, Olle Schmidt

Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dragoş Florin David, Jan Olbrycht

(1)

OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

22.9.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

38

0

5

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Andersson, Edit Bauer, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Luigi Cocilovo, Jean Louis Cottigny, Jan Cremers, Proinsias De Rossa, Harlem Désir, Harald Ettl, Ilda Figueiredo, Joel Hasse Ferreira, Stephen Hughes, Ona Juknevičienė, Jean Lambert, Raymond Langendries, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Maria Matsouka, Mary Lou McDonald, Elisabeth Morin, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Jacek Protasiewicz, Bilyana Ilieva Raeva, Elisabeth Schroedter, José Albino Silva Peneda, Kathy Sinnott, Gabriele Stauner, Ewa Tomaszewska, Gabriele Zimmer

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gabriela Creţu, Petru Filip, Sepp Kusstatscher, Ria Oomen-Ruijten, Csaba Sógor, Anja Weisgerber

Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Wolfgang Bulfon, Iratxe García Pérez, Helmut Kuhne, María Isabel Salinas García

Juridisks paziņojums - Privātuma politika