ZIŅOJUMS par sociālā nodrošinājuma sistēmu un pensiju nākotni — to finansēšana un individualizācijas tendence

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (*) (10.9.2008)

Ekonomikas un monetārā komitejaS ATZINUMS (11.9.2008)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

15.10.2008 - (2007/2290(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referente: Gabriele Stauner
Atzinumu sagatavoja (*):
Astrid Lulling, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 47. pants

Procedūra : 2007/2290(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A6-0409/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0409/2008

Debates :

Balsojumi :

PV 20/11/2008 - 6.4
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0556

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (*)
Ekonomikas un monetārā komitejaS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par sociālā nodrošinājuma sistēmu un pensiju nākotni — to finansēšana un individualizācijas tendence

(2007/2290(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 12. oktobra paziņojumu par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību Eiropas Savienībā (COM(2006)0574),

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 99. pantu,

– ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 141. pantu,

– ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas spriedumus, jo īpaši 1990. gada 17. maija spriedumu lietā Douglas Harvey Barber pret Guardian Royal Exchange Assurance Group[1],

– ņemot vērā juridiski saistošo ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1979. gadā, un jo īpaši tās 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 11. panta 2. punkta c) apakšpunktu,

– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumu „Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006.–2010.” (COM(2006)0092),

– ņemot vērā 2008. gada 13. un 14. marta Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 17. oktobra paziņojumu par sociālās aizsardzības modernizēšanu, lai panāktu lielāku sociālo taisnīgumu un ekonomisko kohēziju – no darba tirgus atstumtu cilvēku aktīvas sociālās integrācijas pastiprināšanu (COM(2007)0620),

– ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1952. gada Konvenciju par sociālās nodrošināšanas minimālajiem standartiem,

– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 11. aprīļa paziņojumu par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, attiecībā uz papildu uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju shēmām ārpus likumos noteiktajām sociālās drošības sistēmām (SEC(2008)0475),

– ņemot vērā Eiropas sociālo partneru ieteikumus 2007. gada 18. oktobra ziņojumā „Eiropas darba tirgus galvenās problēmas — Eiropas sociālo partneru kopīga analīze”,

– ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas (COM(2006)0708), un ar to saistīto Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju[2],

– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 26. februāra paziņojumu „Sociālās realitātes analīze – starpposma ziņojums 2007. gada pavasara Eiropadomes sanāksmei” (COM(2007)0063) un Parlamenta 2007. gada 15. novembra rezolūciju par sociālās realitātes analīzi[3],

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Paaudžu solidaritātes veicināšana” (COM(2007)0244) un Parlamenta 2008. gada 30. janvāra rezolūciju par Eiropas demogrāfisko nākotni[4],

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumus (A6-0409/2008),

A. tā kā:– sociālo drošību ievieš, reglamentē, pārvalda un finansē (parasti daļēji) valsts, kā arī apdrošinātie kolektīvi ar maksātajiem nodokļiem un iemaksām, un valsts ir atbildīga par savu pilsoņu vajadzību apmierināšanu attiecībā uz sociālo drošību,

– sociālo drošību raksturo pārskatatbildība un attiecīgas pamatdrošības nodrošināšana visiem pilsoņiem,

– sociālā drošība pamatojas uz solidaritātes principu,

– par sociālo drošību ir runa deviņās iepriekšminētās Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas jomās,

– sociālās drošības mērķis ir nodrošināt pamatdrošību nodarbinātības jomā (apdrošināšana bezdarba gadījumā), ieņēmumu (pensijas izmaksas) un pelnītspējas (veselības apdrošināšanas) jomā;

B. tā kā līdz 2025. gadam ir gaidāms neliels Eiropas Savienības kopējā iedzīvotāju skaita pieaugums un neliela samazināšanās pēc 2025. gada, iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam mazliet saruks un sabiedrība jūtami novecos,

C. tā kā, saglabājoties imigrācijai pašreizējā līmenī, darbaspēks samazināsies no 227 miljoniem 2005. gadā līdz 183 miljoniem 2050. gadā, nodarbinātības līmenis pieaugs līdz 70 % 2020. gadā, galvenokārt pateicoties lielākai sieviešu nodarbinātībai, kopējais nodarbināto skaits palielināsies par 20 miljoniem līdz 2017. gadam, bet pēc tam samazināsies par 30 miljoniem līdz 2050. gadam, un prognozētā proporcija starp cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem, un cilvēkiem, kas ir darbspējas vecumā, palielināsies no 1:4 2005. gadā līdz 1:2 2050. gadā;

D. tā kā, palielinot vispārējo pensionēšanās vecumu atbilstoši vispārējai tendencei par lielāku sagaidāmo dzīves ilgumu, nepietiekami tiek ņemts vērā fakts, ka joprojām ir daudzas nozares, kurās darbinieku sagaidāmais dzīves ilgums ir daudz mazāks;

E. tā kā sociālie partneri kopumā un tajās rūpniecības nozarēs, kurās darbinieku sagaidāmais dzīves ilgums ir mazāks par vidējo rādītāju, ir sevišķi atbildīgi attiecībā uz darbinieku pieņemšanu un atlaišanu, un tiem var būt svarīga atbalstoša nozīme, lai nodrošinātu efektīvu personāla politiku, ņemot vērā vecumu;

F. tā kā sakarā ar zemāku bezdarbnieku proporciju izdevumi bezdarbnieku pabalstiem līdz 2050. gadam samazināsies par aptuveni 0,6 procentu punktiem no IKP un šī samazināšanās ir ļoti niecīga un nekompensē lielākus izdevumus citās nozarēs;

G. tā kā Eiropas Savienība tērē 27,2 % no IKP sociālajai aizsardzībai (2008. gadā), lielāko daļu no tā novirzot vecuma pabalstiem un pensijām (46 %);

H. tā kā sociālās drošības jautājumu nedrīkst skatīt tikai kā izmaksu lietderības aprēķinu, bet gan kā sabiedrības līgumu, kā pilsoņu un valsts tiesību un pienākumu kopsakarību, un šis jautājums tā arī jāskata; tā kā tomēr nekādā gadījumā nedrīkst atstāt bez ievērības sociālās drošības budžeta aspektu,

I. tā kā ir paredzams, ka, pieturoties pie pašreizējās politikas, sabiedrības novecošanās fakts līdz 2050. gadam vairumā dalībvalstu palielinās valsts izdevumus īpaši pensijām, veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei, sasniedzot lielākos izdevumus laikā no 2020. gada līdz 2040. gadam;

J. tā kā Lisabonas stratēģijas mērķi attiecībā uz sieviešu, jauniešu un vecu cilvēku nodarbinātību, kā arī Barselonas mērķi attiecībā uz bērnu aprūpes pakalpojumiem ir būtiski pensiju sistēmu dzīvotspējai;

K. tā kā ANO 2000. gada Tūkstošgades attīstības mērķos, jo īpaši 3. mērķī, ir paredzēts dzimumu līdztiesības princips;

L. tā kā kopumā vērojama tendence, ka sieviešu nodarbinātība ir nevienmērīgāka, tai raksturīgs lēnāks atalgojuma pieaugums, turpretim vīriešu nodarbinātība ir ilgstošāka un tai raksturīgs pastāvīgāks atalgojuma pieaugums, kas rada atšķirības iemaksu ziņā pensiju sistēmā, kā arī paaugstinātu nabadzības risku sievietēm, kas ir arī ilgtermiņa risks, ņemot vērā, ka sieviešu paredzamais mūža ilgums ir garāks,

Vispārēji apsvērumi

1. sakarā ar Lisabonas stratēģiju un vajadzību nosegt sociālos riskus, nodrošināt sociālās drošības un pensiju sistēmu ilgtspēju, kā arī uzturēt galvenos Eiropas sociālos modeļus mudina dalībvalstis panākt lielāku progresu attiecībā uz izdevumu līdzsvarošanu sociālajā jomā un sociālo aktivizēšanu, iesaistīt un noturēt vairāk cilvēku kvalitatīvās, drošās un obligātās sociālās apdrošināšanas darbavietās, veicinot izaugsmi un darbavietu radīšanu, kā arī pieeju darbavietām, pamatojoties uz lielāku tirgus pārredzamību, modernizēt sociālās aizsardzības sistēmas (piemēram, pabalstu piešķiršanas kārtību un fondēšanas mehānismus) un palielināt ieguldījumus cilvēku kapitālā, veicinot pētniecību, attīstību, inovācijas un labāku izglītību un arodapmācību kontekstā ar mūžizglītību visiem iedzīvotājiem;

2. aicina Komisiju cieši uzraudzīt sociālās drošības un pensiju sistēmas reformas dalībvalstīs, salīdzinot ietekmi, kāda tām līdz šim bijusi uz sieviešu nodarbinātības stāvokli, un pievēršot uzmanību labākajai praksei, jo īpaši dzimumu diskriminācijas samazināšanai saistībā ar atalgojumu, kā arī profesionālo un ģimenes saistību apvienošanai;

3. uzsver, ka demogrāfisko izmaiņu rezultātā mainīsies ekonomiskās izaugsmes avoti un ka darba ražīguma pieaugums un tehnoloģiskās inovācijas būs ekonomiskās izaugsmes avoti; atzīst, ka augstāka ražīguma līmeņa saglabāšanai būs nepieciešams ieguldīt vairāk līdzekļu pētniecībā un attīstībā, kā arī labākās pārvaldības metodēs, kur augsta prioritāte ir tehnoloģisko un sociālo inovāciju sinerģijai;

4. pašreizējo demogrāfisko, ekonomisko un sociālo tendenču, kā arī paaudžu un sociālo grupu konfliktu novēršanas kontekstā uzsver, ka ir svarīgi rast jaunas izdevumu un pabalstu sadalīšanas metodes, kas nodrošinātu to efektīvu un vienlīdzīgu sadali starp mazāko ekonomiski aktīvo un lielāko ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju daļu; Eiropas un dalībvalstu līmenī ir jāuztur līdzsvars starp sociālās drošības sistēmu un pensiju ekonomisko dzīvotspēju un sociālo risku nosegšanu;

5. atgādina, ka ekonomiski dzīvotspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas veicināšanai Kopienas darba tiesībām ir jāsekmē beztermiņa darba līgumu noslēgšana kā galvenais nodarbinātības veids, saskaņā ar kuru nodrošina atbilstošu sociālo un veselības aizsardzību un pamattiesību ievērošanu; tomēr atzīst, ka ir jāaizsargā to darbinieku tiesības, kuri strādā pēc citiem darba modeļiem, ieskaitot tiesības uz pensiju, kas ļauj pensionāram dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

6. atgādina, ka Eiropas sociālo modeļu pamatā ir solidaritātes princips starp paaudzēm un sociālajām grupām un ka tos galvenokārt finansē no ieņēmumiem, kas saistīti ar nodarbinātību, piemēram, nodarbināto un darba devēju iemaksām, kā arī darbaspēka aplikšanas ar nodokli; tomēr norāda, ka iedzīvotāju novecošana ļoti iespaido aktīvo darbaspēku un demogrāfisko pārmaiņu risināšanai ir jābūt politiskai prioritātei; uzsver, ka demogrāfiskās pārmaiņas pretējā gadījumā varētu pakļaut briesmām solidaritātes principu un Eiropas sociālos modeļus; tādēļ uzsver arī, ka ir svarīgi nostiprināt solidaritātes principu, tostarp taisnīgu finansiālu kompensāciju;

7. atgādina, ka saskaņā ar EK līguma 141. pantu var veikt pasākumus, lai aktīvi veicinātu atalgojuma vienlīdzību, un ka Kopienas tiesu praksē sociālās drošības iemaksas tiek uzskatītas par atalgojuma daļu;

8. norāda, ka saskaņā ar aplēsēm demogrāfisko pārmaiņu rezultātā līdz 2030. gadam ekonomiski aktīvo un neaktīvo cilvēku attiecība būs 2:1; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt politiskus pasākumus, lai nodrošinātu, ka aprūpētāji, no kuriem daudzi bijuši spiesti izstāties no darba tirgus aprūpes pienākumu dēļ, nenonāk neizdevīgā situācijā sakarā ar nedrošību attiecībā uz pensiju;

9. atgādina, ka individualizācijas tendence veicina otrā un trešā pīlāra modernizāciju, neskarot pirmo, sociālās drošības sistēmu pīlāru; tas veicina, ka cilvēkiem, īpaši sievietēm un citām mazāk aizsargātām grupām, ir lielāka izvēles brīvība, ļauj tiem kļūt neatkarīgākiem un uzkrāt pašiem savas papildu pensijas tiesības;

10. aicina Komisiju veikt padziļinātus pētījumuspar to, kā sociālo tiesību individualizācija ietekmē vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem;

11. uzskata, ka vīriešu un sieviešu līdztiesībai ir jābūt vienai no sociālās drošības un pensiju sistēmas reformas mērķiem, vienlaikus uzsverot, ka nevienlīdzība šajās sistēmās ir būtībā netieša un to izraisa pastāvīgā nevienlīdzība darba tirgū, atalgojuma un karjeras perspektīvu jomā, kā arī nevienlīdzība attiecībā uz ģimenes un mājsaimniecības pienākumu sadali, un tāpēc to var novērst tikai ar vispārēju pasākumu palīdzību;

12. aicina Komisiju un dalībvalstis celt informētības līmeni starp (jauniešiem) pieaugušajiem par savlaicīgas pensiju uzkrāšanas svarīgumu;

Darbaspēks

13. uzskata, ka, saglabājoties pašreizējai situācijai, darbaspēka samazināšanās novedīs pie kopējā nostrādāto darba stundu skaita samazināšanās; uzskata, ka šīs tendences mazināšanai varētu veikt pasākumus, lai samazinātu bezdarba līmeni un palielinātu pieņemšanu darbā (kopā ar apmācību un pārkvalificēšanos) arī cilvēkiem ar augstu darba potenciālu, piemēram, invalīdiem, sievietēm un veciem cilvēkiem; uzsver nepieciešamību veicināt elastīgu pensionēšanos uz brīvprātības pamata, nomainīt darba metožu organizāciju un saprātīgi izmantot jaunās tehnoloģijas; uzsver, ka, lai samazinātu to cilvēku skaitu, kuri pēc pašu velēšanās strādā nepilnu slodzi, ir jāuzlabo palīgdienesti un dienesti bērnu un ģimenes apgādājamo aprūpei;

14. atgādina, ka augsts nodarbinātības līmenis ir visnotaļ atkarīgs no visu grupu aktivitātes un jo īpaši no to grupu aktivitātes, kas izslēgtas no darba tirgus; tādēļ uzsver, ka ir jācīnās pret diskrimināciju darba tirgū un jāpiedāvā darbavietas neaktīvam darbaspēkam; uzsver arī, ka ir jānodrošina saprātīga izmitināšana, lai veicinātu invalīdu un personu ar smagām veselības problēmām nodarbinātību, un jānodrošina invalīdu un garīgi slimu personu piekļuve darba vietām;

15. šajā ziņā uzsver, ka ir nepieciešama aktīva sieviešu, jauniešu un vecu cilvēku nodarbinātības politika, lai ar tās palīdzību efektīvi izmantotu darbaspēku un uzņēmējdarbības potenciālu, kā arī cita starpā nodrošinātu, ka iemaksas pensiju sistēmās dod pensionāriem tiesības uz pienācīgu pensiju;

16. uzsver nepieciešamību apsvērt valsts līmenī likumā paredzētā pensionēšanās vecuma paaugstināšanu; uzskata, ka ir jāveicina, lai darbinieki neatkarīgi no atšķirīgiem pensionēšanās vecumiem dalībvalstīs ir nodarbināti pēc pašu vēlēšanās un kamēr apstākļi to atļauj, līdz noteiktajam pensionēšanās vecumam vai ilgāk;

17. aicina sociālos partnerus cita starpā, izmantojot pieredzi, kas gūta dažādās nozarēs, apspriest nozarēm pielāgotus pasākumus attiecībā uz veciem darbiniekiem kopumā un jo īpaši attiecībā uz personāla politiku, kas ņem vērā vecumu;

18. aicina dalībvalstis radīt finansiālus un sociālus stimulus, lai veicinātu darbinieku vēlmi turpināt darbu pēc savas vēlēšanās arī pēc likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanas;

19. aicina dalībvalstis īstenot aktīvu politiku, lai uzlabotu perspektīvas drošiem darba apstākļiem, lai samazinātu risku noteiktās profesijās un novērstu lielas kvalificētu darbinieku daļas priekšlaicīgu pensionēšanos;

20. atgādina, ka jebkāda proaktīva ekonomiskās migrācijas politika, kas īpaši attiecas uz iespējamiem migrantiem darba spējīgajā vecumā un piedāvā atvieglotu imigrāciju kvalificētam darbaspēkam, ir jāpapildina ar migrantu labāku integrāciju darba tirgū un sabiedrībā kopumā; uzsver, ka pastiprināti centieni palielināt imigrāciju varētu novest pie intelektuālā darbaspēka aizplūšanas no izcelsmes valstīm, kam varētu būt negatīva ietekme uz šo valstu ekonomisko un sociālo attīstību un kas varētu izraisīt jaunus nekontrolētas migrācijas viļņus;

21. atzīst, ka ir jārunā arī par „intelektuālā potenciāla izniekošanu” gan no visas ekonomikas, gan no konkrēto privātpersonu viedokļa, kad kvalificētus migrējošos darbiniekus izmanto, lai aizpildītu darbavietas, kur prasības pēc kvalifikācijas ir zemākas; uzsver, ka migrējošajiem darbiniekiem ir jābūt iespējai gūt labumu no savām iemaksām pensiju sistēmās;

22. aicina Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ES pilsoņi, kuri strādā un dzīvo kādā citā dalībvalstī, pilnībā vai daļēji nezaudē savas sociālās drošības tiesības;

23. uzskata, ka imigrācijas ilgtermiņa ietekme uz iedzīvotāju novecošanos nav prognozējama, jo šis process ir atkarīgs no migrācijas plūsmām, jaunu ģimeņu veidošanās, kā arī imigrantu dzimstības koeficienta; uzskata, ka imigranti var veicināt līdzsvarotākas sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidi, ja viņi tiek legāli nodarbināti un līdz ar to dod ieguldījumu tās finansēšanā;

Pensijas

24. vērš uzmanību uz pašreizējo diskrimināciju pret visām mazāk aizsargātajām grupām attiecībā uz piekļuvi un nosacījumiem darba tirgū (jo īpaši darbiniekiem, kuru darbavietās sociālās drošības iemaksas nav obligātas), kā rezultātā ir zemāks nodarbinātības līmenis, zemākas algas, kā arī šīm grupām ir mazāk iespēju uzkrāt pienācīgas pensijas; uzstāj, ka visiem ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas, tādējādi nodrošinot augstāku nodarbinātības līmeni, vienādu atalgojumu un pienācīgas pensijas tiesības;

25. norāda uz faktu, ka valsts pensiju sistēmas stiprina sociālo solidaritāti, par tām ir atbildīgas dalībvalstis un šo sistēmu aizsardzībai ir jābūt politiskai prioritātei; uzskata, ka lielāka valsts fondēto pensiju alternatīvu, piemēram, papildu shēmu izmantošana, varētu būt dzīvotspējīga alternatīva; norāda, ka privātajās pensijās varētu iekļaut darba devēju vai kolektīvo organizāciju un apvienību papildu pensiju shēmas, kā arī individuālās papildu pensijas, kas pamatojas uz uzkrājumiem; uzsver, ka privāto pensiju pastāvēšana varētu palielināt vajadzību pēc attiecīgas privāto pensiju fondu reglamentēšanas, šādu pensiju pārnesamības un šo alternatīvu reklāmas un nepārtrauktas modernizācijas (ieskaitot lielāku elastību); uzskata šajā sakarībā, ka ir jāņem vērā risks, ka sievietes pašreizējās valsts pensiju sistēmas kontekstā var zaudēt apdrošināšanu, ja šo sistēmu nomaina ar privātiem noteikumiem, bet šo risku var mazināt, kreditējot tiesības uz pensiju, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājumu, kā arī darba pārtraukumus personīgu iemeslu dēļ;

26. aicina dalībvalstis ņemt nopietni vērā nepieciešamību pārveidot tradicionālās pensiju sistēmas, kas pamatojas uz sistemātiskiem riska novērtējumiem un pieņēmumu par tipisku, standarta dzīves gājumu, un pielāgot sociālās drošības sistēmu sakarā ar pensiju sistēmas reformām, jo pieņemtais standarta dzīves gājums strauji mainās un tā sauktās „sadrumstalotās biogrāfijas” kļūst arvien ierastākas; tas varētu novest pie jauna pieaugošas nenoteiktības sociālā riska privātpersonām un mazāk aizsargātajām grupām, īpaši imigrantiem, mazkvalificētiem darbiniekiem, vientuļiem vecākiem un tiem, kuriem nepieciešama cita veida aprūpe; uzsver, ka tas var izraisīt priekšlaicīgu darba tirgus pamešanu vai samazināt dalību šajā tirgū; norāda, ka pensiju sistēmu pārveide ir nepieciešama arī elastīga darba tirgus izveidei;

27. norāda, ka ilgtspējīga pensiju sistēma ir jāpielāgo demokrātiskiem un ekonomiskiem uzdevumiem, un uzsver, ka trīs pīlāru struktūra ir izsvērts risinājums, ja vien šī struktūra ir plaši pieejama; iesaka papildināt valsts noteiktās pensijas (pirmais pīlārs) ar kolektīvi fondētām darba devēju pensiju sistēmām (otrais pīlārs) un atsevišķiem papildproduktiem no trešā pīlāra; uzsver, ka liela nozīme ir kolektīvi fondēto pensiju sistēmām, kas apvieno solidaritāti ar nereti lielo peļņu sakarā ar apjomu, ilglaicīgām un piesardzīgām, bet arī ienesīgām ieguldījumu stratēģijām; aicina Komisiju sākt gatavot atbilstošu un īstenojamu ietvaru Viseiropas pensiju produktu reglamentēšanai un pārraudzībai; uzsver, ka iekšējs tirgus darba devēju un trešā pīlāra pensijām ļautu privātpersonām izmantot noteikumus par darba devēju pensiju pārvedamību, veicinātu konkurenci un samazinātu pensijas uzkrājumu izmaksas;

28. konstatē, ka sakarā ar kultūras paražām un sociālajām normām, kā arī sakarā ar bērnu aprūpes iestāžu un citu aprūpes iestāžu (ilgtermiņa aprūpes iestāžu) trūkumu vai slikto kvalitāti par bērniem pārsvarā brīvprātīgi vai apstākļu spiestas rūpējas sievietes, kā arī vecāka gadagājuma, slimi ģimenes locekļi vai invalīdi; uzsver nepieciešamību pēc kompensācijas sievietēm un viņu profesijām, kā arī nodrošināt viņām reālas izvēles iespējas attiecībā uz bērniem un aprūpes pienākumiem, nebaidoties no finansiāliem zaudējumiem vai iespējamā kaitējuma profesionālajai izaugsmei; atzinīgi vērtē dalībvalstu pasākumus šīs situācijas profilaksei un kompensēšanai, piemēram, kreditējot bērna un ģimenes aprūpes laiku ar likumu noteiktajā pensijas apdrošināšanā;

29. aicina dalībvalstis, sociālos partnerus un sieviešu organizāciju pārstāvjus pievērst ciešu uzmanību iespējamajai vai esošajai pensiju sistēmu reformu uz ietekmei uz sieviešu un vīriešu līdztiesību, kā arī nodrošināt koriģējošus pasākumus līdztiesības garantēšanai;

30. pieprasa, lai Komisija un dalībvalstis nekavējoties veiktu pasākumus, kas aizliedz tiešo diskrimināciju darba devēju pensiju sistēmās, tostarp maksājumu un ar aktuārajiem faktoriem saistīto iemaksu līmeņa samazināšanu, pamatojoties uz dzimumu;

31. atgādina Eiropas Parlamenta 1997. gada 21. februāra rezolūciju par pašnodarbinātajiem darba ņēmējiem palīdzošo dzīvesbiedru situāciju[5], kurā cita starpā prasīts veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka palīdzību saņemošās personas obligātā kārtā veic iemaksas savu partneru pensijas apdrošināšanas sistēmā;

32. piemin Eiropas Parlamenta 2008. gada 12. marta rezolūciju par sieviešu stāvokli ES lauku apvidos[6], kas atkārtoti aicina Komisiju līdz 2008. gada beigām iesniegt pārskatītu versiju 1986. gada 11. decembra Direktīvai 86/613/ΕEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību[7], nodrošinot neatkarīgas sociālās un pensiju tiesības sievietēm, kuras palīdz lauku saimniecībās;

33. atgādina Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam — Baltā grāmata[8] un uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt pārredzamu un elastīgu Eiropas sociālās drošības un pensiju tirgu, samazinot fiskālās barjeras un šķēršļus, kas kavē pārnest pensijas tiesības no vienas dalībvalsts uz citu; pauž viedokli, ka iekšējā pensiju tirgus izveidei ir vajadzīgs Eiropas ietvars, kas reglamentētu pensijas produktus;

34. mudina Komisiju nekavējoties pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvu 2003/41/EK par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību[9], lai nodrošinātu stabilu, kapitāla uzkrāšanas institūcijām piemērotu maksātspējas režīmu, pamatojoties uz Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejas ieteikumiem un rūpīgu ietekmes novērtējumu, pārbaudot līdztiesības principa ievērošanu gadījumos, kad aprēķini atšķiras no pieņēmumiem, kas ir saistību noteikšanas pamatā; uzsver, ka šāda režīma pamatā varētu būt dažu Komisijas 2008. gada 26. februāra priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dzīvības apdrošināšanu par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā[10] aspektu attiecināšana uz pensiju fondiem, ņemot vērā kapitāla uzkrāšanas institūciju specifiku, piemēram, pensiju sistēmu ilgtermiņa raksturu un veidu, kā pensiju fondi sedz risku, vai kādas garantijas tie piedāvā; uzskata, ka šāds īpašs maksātspējas režīms nostiprinātu finansiālo stabilitāti un novērstu regulējuma arbitrāžu;

35. atgādina, ka Eiropas Kopienu Tiesa ir nolēmusi, ka nav pieļaujami šķēršļi nodokļu atbrīvojumiem pārrobežu pensiju iemaksām; uzsver, ka nodokļu atvieglojums ir labākais stimuls ilgtermiņa uzkrājumiem un ka varētu būt nepieciešama turpmāka saskaņošana, lai novērstu visus šķēršļus pārrobežu iemaksām pensiju sistēmās;

36. atzīmē pašreizējo tendenci pāriet no noteiktu pabalstu pensiju sistēmām uz noteiktu iemaksu pensiju sistēmām, kā arī pauž bažas par darba devēju iemaksu krasu samazināšanos, kādu novēro sakarā ar šo tendenci; uzsver vajadzību palielināt darbinieku dalību un iemaksu apmērus pašreizējās pensiju sistēmās, lai nodrošinātu privātpersonām atbilstošus pensiju ienākumus, un uzsver, ka darba devējiem ir nepārtraukti jāveic attiecīgas iemaksas, jo īpaši noteiktu iemaksu pensiju sistēmās; pauž bažas, ka paredzētā starptautisko grāmatvedības standartu (IAS 19) par darbinieku iemaksām pārskatīšana, piemēram, tā dēvētās „koridora metodes” iespējamas atcelšanas gadījumā, varētu ienest pensiju sistēmās būtiskas izmaiņas, kas ir rūpīgi jānovērtē, jo īpaši sakarā ar iespējami nelabvēlīgo ietekmi uz noteikto pabalstu shēmu pievilcību;

37. norāda, ka, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus invalīdiem un izvairītos no „pabalstu lamatām”, ir jākompensē ar invaliditāti saistītais papildu iztikas minimums un tas jākoordinē ar pensiju sistēmām un sociālās integrācijas politiku;

Finansiālā stabilitāte

38. uzsver nepieciešamību dalībvalstīm saglabāt atbilstošu finansējuma līmeni sociālās drošības un pensiju sistēmām un nepieciešamību izveidot alternatīvas un spēcīgas nodokļu bāzes, ņemot vērā pieaugošo konkurenci, ko rada globalizācija; uzsver, ka ir svarīgi samazināt atkarību no darba devēja nodokļiem, lai palielinātu dalībvalstu ekonomiku konkurētspēju un vairāk stimulētu nodarbinātības uzsākšanu; atzīst sarežģītību kapitāla aplikšanai ar lielāku nodokli, pamatojoties uz mazāku kapitāla nodokļu bāzi un lielāku kapitāla mobilitāti; iesaka apsvērt iespēju pāriet uz jaunām nodokļu formām un/vai citām alternatīvām, lai uzlabotu sociālo izdevumu finansiālo stabilitāti, kas mazinātu nodokļu slogu cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem; uzskata, ka darba devēja sociālās drošības iemaksas ir kā ieguldījums, jo rezultātā palielinās ražīgums, šis ir viens no iemesliem, kādēļ valstis ar augstiem sociālajiem izdevumiem ir arī viskonkurētspējīgākās;

39. uzsver, ka dalībvalstīm galvenā uzmanība ir jāpievērš Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem un ir jānodrošina ilgtspējīgas valsts finanses, lai reaģētu uz pieaugošo spiedienu, ko rada iedzīvotāju novecošanās; norāda, ka 2008. gada 5.aprīlī Brdo (Slovēnijā) notikušajā ES Ministru padomes ekonomikas un finanšu lietās (ECOFIN) neformālā sanāksmē tika nolemts, ka uzsvars sociālajos izdevumos ir jāpārvieto no izdevumu apjoma uz sasniegumiem un rezultātiem; ierosina Padomei apsvērt turpmākos SIP uzlabojumus, piemēram, ļaujot par ilgtermiņa ieguldījumiem atskaitīties ilgākā laika periodā;

40. uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu plānot savu finanšu politiku ilgtspējīgā veidā, godīgi sadalot nodokļu slogu starp darbiniekiem, patērētājiem, uzņēmumiem un ienākumiem no kapitāla, kā arī paaudžu starpā;

41. uzskata, ka reglamentācijai jābūt vērstai uz to, lai nodrošinātu maksātspēju un aizsargātu darba devēju pensiju sistēmas arī pārņemšanas vai citu būtisku īpašumtiesību vai pārvaldības izmaiņu gadījumā;

42. aicina dalībvalstis iekļaut savos gada budžetos fondu turpmāko pensiju izmaksai;

43. uzsver nepieciešamību apsvērt pakāpenisku pāreju no pensiju sistēmām, ko finansē no kopējām iemaksām, uz fondētam apdrošināšanas tipa pensiju sistēmām;

Veselības aprūpe un ilgtermiņa aprūpe

44. pauž pārliecību, ka pasākumi veselības uzlabošanai nozīmē ieguldījumus, kas var samazināt izmaksas sakarā ar iedzīvotāju novecošanu un uzlabot valsts finanšu stabilitāti; pieprasa saglabāt tās vērtības un principus, uz kuriem pamatojas visas veselības aprūpes sistēmas Eiropas Savienībā un kuri ietver vispārēju pārklājumu, solidaritāti finansējuma jomā, vienlīdzīgu pieeju un augstas kvalitātes veselības aprūpes nodrošināšanu, lai gan bieži ir jāiztiek, racionāli izmantojot ierobežotus resursus; uzsver, ka organizācijas uzlabošana un pakalpojumu nodrošināšana saskaņā ar subsidiaritātes principiem ietver potenciālu, lai uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un finansiālo efektivitāti;

45. ņemot vērā paredzamās veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes augstās izmaksas, uzskata, ka dalībvalstīm ir jāpārdomā finansējums un jāņem vērā fakts, ka, ja neprofesionāla aprūpe kļūs mazāk pieejama, jo ģimenes kļūst mazākas un sieviešu līdzdalība darba tirgū lielāka, tad pieprasījums pēc ilgtermiņa aprūpes varētu būt lielāks par paredzēto;

46. norāda, ka ir jāliek uzsvars uz cilvēkiem, kam vajadzīga dārga vai ilgstoša veselības aprūpe, uz personām un grupām, kam ir īpašas iekļaušanās problēmas, piemēram, mazākumtautībām un cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, uz aprūpi cilvēkiem, kuri slimo ar hroniskām slimībām, un uz atvērtu atbalsta struktūru attīstīšanu rehabilitācijai, sociālajai integrācijai un fizisku vai garīgu invalīdu un vecu cilvēku atbalstam, lai novērstu to, ka šie cilvēki uzturas ārstniecības iestādēs, un palīdzētu viņiem dzīvot neatkarīgu dzīvi;

47. norāda, ka valsts finansējums veselības aprūpei neatkarīgi no personīgā veselības riska palīdz aizsargāties pret finansiālu risku un tādējādi atbalsta vienlīdzību un sociālo drošību, kaut arī privātie iemaksu mehānismi, tieši pretēji, iekļauj ierobežotus vai vispār nekādus riskus un parasti ir saistīti ar slimnieka veselības un slimnieka maksātspējas risku, tomēr vienlaicīgi garantējot stabilu finansējumu neatkarīgi no demogrāfiskām pārmaiņām;

48. atzīst valsts finansējuma nozīmi, lai sasniegtu solidaritātes mērķi, kā arī lielās atšķirības valsts un privātā veselības aprūpes finansējuma līmeņos dalībvalstīs; iesaka Komisijai veikt pētījumu, lai noteiktu, kāds valsts finansējuma līmenis un/vai apjoms atbilst solidaritātes mērķim gan attiecībā uz sistēmu kopumā, gan arī noteiktām pakalpojumu jomām;

49. atzīst, ka veselības aprūpes finansēšanā aizvien lielāku popularitāti gūst uz tirgu balstīti risinājumi un privatizācija kā universāls līdzeklis pret straujo izmaksu kāpumu, neefektivitāti un aprūpes kvalitātes problēmām, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs; atzīst, ka sociālo veselības apdrošināšanas sistēmu funkcionālā privatizācija, orientēšanās uz peļņu un konkurence starp finanšu starpniekiem parasti sadārdzina veselības aprūpes sistēmu pārvaldi, bet to noderīgums attiecībā uz izmaksu samazināšanu, efektivitāti un aprūpes kvalitāti ir apšaubāms; tādēļ iesaka dalībvalstīm, kurās ir viena maksātāja modelis, saglabāt šo modeli;

50. norāda, ka veselības aprūpes sistēmas, ko pārsvarā finansē, izmantojot ar nodarbinātību saistītas sociālās apdrošināšanas iemaksas, var gūt labumu no ieņēmumu bāzes paplašināšanas, lai ietvertu no ieņēmumiem neatkarīgus ienākumus;

51. norāda, ka saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvības principu un apdrošinātās personas tiesībām izvēlēties pēc saviem ieskatiem ārstu vai ārstniecības iestādi no veselības apdrošināšanas sistēmas nav pieļaujams, ka dalībvalstis atsakās atmaksāt savu pilsoņu ārstēšanu ārzemēs, bet dalībvalstis var noteikt šīm izmaksām (fiksētas) individuālas robežas, kā arī dalībvalstīm nav jāatmaksā ārstēšana, ko tās pilsoņi nebūtu saņēmuši savā valstī;

52. aicina dalībvalstis izvairīties no tīri finansiāliem apsvērumiem, pieņemot reformu politiku, kuras mērķis ir pārveidot tiesisko regulējumu, kas ir to attiecīgās valsts veselības aprūpes sistēmu pamatā;

53. pauž dziļu pārliecību, ka ikviena reforma jāsāk ar rūpīgu pašreizējās veselības aprūpes (finansēšanas) sistēmas analīzi, lai noskaidrotu vājos un problemātiskos punktus, kā arī jāizprot konteksta faktori, kas var vai nu veicināt, vai kavēt reformas sekmīgu norisi; sagaida, ka dalībvalstis pilnībā apzināsies veselības aprūpes reformu lielo ietekmi uz to veselības aprūpes sistēmu darbību, kapacitāti un efektivitāti, kā arī risku, ko nepietiekoši vai nepienācīgi sagatavoti reformas pasākumi var radīt attiecībā uz aprūpes pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, uz iedzīvotāju veselības stāvokli un līdz ar to uz viņu nodarbinātības iespējām;

54. aicina dalībvalstis vērst uzmanību nevis tikai uz iemaksu mehānismu, bet gan ņemt vērā visu veselības aizsardzības funkciju un politiku spektru; pauž pārliecību, ka to iemaksu, kas attiecināmas uz nodarbinātību, vai pacienta privātās iemaksas veselības aizsardzības pakalpojumu izmaksās palielināšana ir kļūdaina politika, kurai var būt nelabvēlīgas sekas, jo tādējādi tiek nepieņemamā veidā ierobežota iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem piekļuve visam veselības aizsardzības pakalpojumu spektram;

55. pauž pārliecību, ka iedzīvotāju ar maziem ienākumiem piekļuve kvalitatīviem veselības aizsardzības pakalpojumiem noteikti būtu jāuzskata par prioritāru, tai ir jābūt cieši saistītai ar Eiropas solidaritātes un vienlīdzīgu tiesību vērtībām un tai ir jābūt priekšnoteikumam Lisabonas mērķa attiecībā uz pilnu nodarbinātību sasniegšanai;

56. aicina Komisiju ņemt vērā visu Eiropas pilsoņu vienlīdzīgās tiesības uz kvalitatīvām veselības aprūpes sistēmām un Eiropas tiesību aktos, kas vērsti pret diskrimināciju, vai katrā jaunā tiesību aktā attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem iekļaut arī vajadzīgās garantijas attiecībā pret iedzīvotāju nevienlīdzīgu aprūpi;

57. iesaka dalībvalstīm uzlabot savu veselības aprūpes sistēmu efektivitāti un taisnīgumu, ierobežojot atbildīgo iestāžu skaitu vai, vēl labāk, izveidojot valstī vienu centrālo iestādi, kas var atvieglot stratēģisko vadību un koordinēšanu visā veselības aprūpes sistēmā;

58. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Nodarbinātības komitejai, Sociālās aizsardzības komitejai un dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] Lieta C-262/88, EKT [1990] I-1889. lpp.
[2] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0339.
[3] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0541.
[4] Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0066.
[5] OV C 85, 17.3.1997., 186. lpp.
[6] Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0094.
[7] OV L 359, 19.12.1986., 56. lpp.
[8] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0338.
[9] OV L 235, 23.09.03., 10. lpp.
[10] COM (2008)119.

Demogrāfiskā attīstība

Demogrāfiskās tendences Eiropā novedīs pie prognozētās iedzīvotāju skaita samazināšanās un sabiedrības novecošanās. Tā rezultātā 2050. gadā iedzīvotāju skaits būs nedaudz mazāks un sabiedrība būs ievērojami novecojusi. To izraisa situācija, kad dzimstība ir zemāka, nekā vajadzīgs, lai notiktu dabiskā atražošanās, un paredzamais mūža ilgums — lielāks, kas noved pie izmaiņām vecuma piramīdā, samazinoties jaunu cilvēku skaitam un pieaugot 65 gadu slieksni pārsniegušu cilvēku daudzumam.

Vidējie dzimstības rādītāji ES nav sieviešu izvēles vai Eiropas Savienības pilsoņu ģimenes veidošanas patieso vēlmju atspoguļojums, un tādēļ tos var arī saistīt ar grūtībām apvienot darbu ar privāto dzīvi (bērnu aprūpes iestāžu trūkums, sociālā un finansiālā atbalsta ģimenēm, kā arī darba vietu sievietēm trūkums), ar raizes izraisošu sociālo vidi (nestabila situācija darbā, dārgi mājokļi) un bailēm par nākotni (novēlota darba pieejamība jauniem cilvēkiem un nedrošība darbā).

Lai kompensētu izmaiņas sabiedrības nodarbinātībā ar imigrācijas palīdzību, nepieciešami 90-100 miljoni cilvēku, kas noved pie lielākas kultūrnacionālās un reliģiskās daudzveidības; atgādina, ka lielāki centieni palielināt kvalificētu darba ņēmēju imigrāciju var novest pie lielāka intelektuālā darbaspēka trūkuma to izcelsmes valstīs, kas var nopietni un negatīvi ietekmēt šo valstu ekonomisko un sociālo attīstību.

Sociālā attīstība

Referente uzskata, ka ievērojams progress ir iespējams, pārveidojot labklājības stāvokli ar pāreju no sociāliem izdevumiem uz sociāliem ieguldījumiem.

Ņemot vērā Lisabonas stratēģiju un ES līmenī pieņemtos mērķus nodarbinātības jomā, ir nepieciešams piesaistīt un saglabāt vairāk cilvēku kvalitatīvā nodarbinātībā, palielināt darbaspēka piedāvājumu un modernizēt sociālās aizsardzības sistēmu, uzlabot darba ņēmēju un uzņēmumu piemērošanās spēju un drošību un palielināt ieguldījumus cilvēka kapitālā, nodrošinot labāku izglītību un apmācību.

Ir atzīts, ka dzīvesveidā ir vērojamas izmaiņas, piemēram, laulību skaits samazinās, laulību šķiršanu skaits palielinās, pirmā bērna dzimšana tiek atlikta uz arvien vēlāku laiku un rezultātā joprojām dominējošajam tradicionālajam ģimenes modelim pievienojas alternatīvi kopdzīves veidi.

Referente uzskata, ka pieaugošā individuālā uzvedība maina cilvēku lojalitāti attiecībā pret sociālajām institūcijām, piemēram, sociālās drošības sistēmām, un noteikti izraisīs diskusijas par solidaritātes un sociālā līdzsvara jaunu definīciju nepieciešamību.

Finansiālā attīstība

Tiek prognozēts, ka sabiedrības novecošanās novedīs pie valsts izdevumu, īpaši pensijām, veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei atvēlēto izdevumu, palielināšanās līdz 2050. gadam vairumā dalībvalstu, pamatojoties uz pašreizējo politiku. Prognozētie kompensējošie ietaupījumi no valsts izdevumiem izglītības jomā būs ierobežoti sakarā ar lielākiem ieguldījumiem mūžizglītībā.

Referente atzīst, ka nodokļu iekasēšanu ietekmē strukturālā attīstība un pieaugošās iespējas, piemēram, pieaugošā globālā konkurence un ražošanas faktoru pieaugošā mobilitāte; tādēļ uzsver nepieciešamību pēc alternatīvas un spēcīgas nodokļu bāzes apspriešanas.

Ekonomiskā attīstība

Šobrīd pasaulē valda globalizācija, t. i., pieaugoša brīva tirdzniecība un ātrs tehnoloģiju progress, kas rada lielu konkurences spiedienu, piespiežot uzņēmumus būt elastīgākiem, lai pieļautu tirgus paplašināšanos. Saskaņā ar prognozēm iespējamais gada vidējais IKP pieaugums nākamajās desmitgadēs samazināsies.

Nākotnē ekonomiskās izaugsmes avoti mainīsies — nodarbinātība pozitīvi ietekmēs izaugsmi līdz 2010. gadam un negatīvi ietekmēs izaugsmi pēc 2030. gada, tātad dominēs darba produktivitāte un reizēm būs vienīgais izaugsmes avots. Tāpēc augstāka produktivitātes līmeņa saglabāšanai būs nepieciešams ieguldīt vairāk līdzekļu izpētē un attīstībā.

Izmaiņas darbaspēka vecumā varētu mainīt patēriņa un iekšzemes pieprasījuma modeli, iespējams, nosakot atkārtotas pārdalīšanas nepieciešamību starp nozarēm, kam savukārt nepieciešama lielāka darba mobilitāte, lai izvairītos no pieaugošas nesaskaņotības darba tirgū, kam raksturīgs pat vēl zemāks nodarbinātības līmenis.

Darba tirgus attīstība

Globalizācija novedīs pie rūpniecības un reģionālām strukturālām izmaiņām, kā arī izmaiņām nodarbinātības modeļos un līmeņos, un rezultātā pie politikas, kuras mērķis ir lielāka elastdrošība; uzsver, ka galvenais mērķis ir sasniegt ekonomisko elastīgumu ar labāku sociālo aizsardzību, lai radītu vidi, kurā iespējas ir vislabāk izmantojamas; atzīst nepieciešamību pēc kvalificēta un piemēroties spējīga darbaspēka, tā nodrošināšanai apvienojot aktīvu darba tirgus politiku ar ieguldījumiem mūžizglītībā, lai veicinātu nodarbinātību.

Tas nozīmē arī izglītības un apmācību stiprināšanu, īpaši mazkvalificētiem darba ņēmējiem.

Darba tirgus ir veiksmīgas politikas noregulēšanas pamatā, jo galu galā valsts ekonomiskā jauda nosaka tās spēju sasniegt augstu labklājības līmeni.

Pie nemainīga imigrācijas līmeņa darbaspēks samazināsies no 227 miljoniem cilvēku 2005. gadā līdz 183 miljoniem 2050. gadā; nodarbinātības līmenis 2020. gadā palielināsies līdz 70 %, galvenokārt pateicoties sieviešu nodarbinātības līmenim un, aizejot pensijā vecām sievietēm, kuru nodarbinātības līmenis bijis zems; kopējais nodarbināto personu skaits līdz 2017. gadam palielināsies par 20 miljoniem, taču pēc tam līdz 2050. gadam samazināsies par 30 miljoniem.

Tas arī novedīs pie zemākas bezdarbnieku proporcijas, un tādējādi izdevumi bezdarbnieku pabalstiem samazināsies par aptuveni 0,6 procentu punktiem no IKP līdz 2050. gadam, taču šī samazināšanās ir ļoti pieticīga un relatīvi niecīga un nekompensēs lielākus izdevumus citās nozarēs.

Darbaspēka samazināšanās novedīs pie kopējo nostrādāto darba stundu samazināšanās; šādas attīstības kompensēšanai ir jāpalielina atlikušo strādnieku nostrādāto stundu skaits vai jāsamazina to cilvēku skaits, kuri strādā nepilnu darba laiku.

Augstāks nodarbinātības līmenis ir ļoti atkarīgs no visu diskriminēto grupu aktīvas iesaistes darba tirgū. Ņemot to vērā, ir nepieciešams saskaņot sieviešu ekonomisko lomu taisnīgā un efektīvā veidā un ieviest būtiskas izmaiņas mājsaimniecības pakalpojumu nodrošināšanā, piemēram, bērna aprūpē, kas ļautu sievietēm apvienot darbu ar privāto dzīvi.

Ņemot to vērā, ir tikpat svarīgi, lai veciem cilvēkiem ar atbilstošu kvalifikāciju būtu pietiekami daudz nodarbinātības iespēju. Tādēļ jāapkaro diskriminācija vecuma dēļ, jāveicina mūžizglītība, jānodrošina elastīga pensionēšanās sistēma un veselībai nekaitīgi darba apstākļi.

Referente uzskata, ka dalībvalstīm ir jāizmanto šie attīstības virzieni kā iespēja veikt strukturālas reformas.

Sabiedrības novecošanās tendences

Sabiedrības novecošanās rada papildu slodzi valsts izdevumiem un dažām nodokļu ieņēmumu kategorijām, tajā pašā laikā globalizācija arvien vairāk apgrūtina nodokļu iekasēšanu no mobilās nodokļu bāzes.

Prognozēto mūža ilguma palielināšanos radīs zemāka mirstība lielākā vecumā, kas izmainīs pensijas saņemšanas perioda un nodarbinātības perioda attiecību.

Referente ir pārliecināta, ka viens no galvenajiem uzdevumiem ir attīstīt darba tirgus politiku un reformas nodokļu un pabalstu sistēmā, ar mērķi palielināt darbaspēka piedāvājumu un turpmākas labklājības stāvokļa reformas, kas garantē valsts finanšu ilgtermiņa stabilitāti, ņemot vērā sabiedrības novecošanos.

Pensija

Demogrāfiskā attīstība palielinās valsts izdevumus pensijām visās dalībvalstīs. Šo palielināšanos var mazināt, daļēji pārejot no valsts vecuma pensiju sistēmas uz privāti fondētām pensiju shēmām, taču lielāka uzmanība privāti fondētām pensijām var radīt jaunas problēmas un riskus, kā arī nepieciešamību pēc atbilstoša privāto pensiju fondu regulējuma.

Dalībvalstu pensiju sistēmas, kaut atšķirīgi, bet ir vēsturiski attīstījušās, pamatojoties uz modeli, kurā maizes pelnītājs ir vīrietis, t. i., šīs sistēmas ir lielā mērā orientētas uz ģimeni.

Jāpievērš uzmanība tradicionālo pensiju sistēmu, kas balstās uz sistemātisku riska izvērtēšanu un pieņēmumu par tipisku standarta dzīves gaitu, pārveidei, ņemot vērā, ka vispārpieņemtā standarta dzīves gaita mainās ātri un arvien ierastākas kļūs tā saucamās sadrumstalotās biogrāfijas, kas novedīs pie jauna sociālā riska – lielākas nenoteiktības, no kā cietīs daudzi cilvēki un it īpaši neaizsargātās grupas, piemēram, imigranti, mazkvalificēti darba ņēmēji un vientuļie vecāki. Nestabils darba mūžs ievērojami ietekmē pieprasītās pensijas, un vairumā profesiju pārtraukumi nodarbinātībā nelabvēlīgi ietekmē karjeras virzību un atalgojuma līmeni.

Sievietes lielākoties sabiedrības attieksmes un sociālo normu iespaidā vai bērnu aprūpes iestāžu sliktās kvalitātes vai nepietiekamības dēļ brīvprātīgi vai apstākļu spiestas rūpējas par bērniem. Šis fakts atbilst bērna kopšanas atvaļinājuma nosacījumiem daudzās dalībvalstīs, kuri paredz, ka tieši sievietēm ir jādodas atvaļinājumā; uzsver nepieciešamību atlīdzināt sievietēm par karjeras zaudēšanu, lai sniegtu viņām patiesu iespēju izvēlēties laist pasaulē bērnu bez bailēm par iespējamiem finansiāliem zaudējumiem.

Veselības aprūpes attīstība

Vecums pats par sevi nav galvenais faktors, kas rada veselības aprūpes izdevumus, taču sabiedrības novecošanās palielina valsts izdevumus, tādējādi valsts izdevumi veselības aprūpes jomā pieaugs līdz 2050. gadam vairumā dalībvalstu par 1,5–2 procentu punktiem no IKP.

Sabiedrības novecošana spēcīgi ietekmē ilgtermiņa aprūpi, galvenokārt tādēļ, ka pieaug vecu cilvēku skaits, un rezultātā palielinās nepieciešamība pēc ilgtermiņa aprūpes, kas rada 0,5–1 procentu punktu pieaugumu no IKP.

Turklāt mājsaimniecībā mazāk pieejama neformālā aprūpe, jo vērojama tendence veidot mazākas ģimenes, kā arī palielinās sieviešu iesaistīšanās darba tirgū, tādējādi nepieciešamība pēc valsts nodrošinātas ilgtermiņa aprūpes varētu izrādīties lielāka nekā prognozēts attiecībā uz formālāku aprūpi.

Ņemot vērā sabiedrības novecošanos, veselības aprūpes nodrošināšana visiem paaugstinās sniegto pakalpojumu cenu, kas, redzot, ka pabalstu palielināšana nav risinājums, paātrinās tendenci samazināt valsts finansēto pakalpojumu apjomu līdz mazākajam iespējamam vitāli nepieciešamo pakalpojumu līmenim, kas novedīs pie nepārtrauktām diskusijām par šī līmeņa apmēru. Cilvēki, kuriem būs iespēja izvairīties no solidaritātes, neizmantos valsts veselības aprūpes shēmas un atradīs vairāk un kvalitatīvākus pakalpojumus privātajā veselības aprūpes nozarē, kas vēl vairāk apgrūtinās valsts veselības aprūpes finansēšanu, kā rezultātā valsts veselības aprūpes sistēma piedāvās mazāk un zemākas kvalitātes pakalpojumus, kas savukārt mazinās uzticību valsts nodrošinātajai veselības aprūpei un pakļaus solidaritāti grūtībām.

Referentes galvenie apsvērumi

Demogrāfiskās grūtības, ko rada novecošanās un dažādība sabiedrības struktūrā kopā ar spiedīgo finanšu realitāti, mudina dalībvalstis pārveidot tradicionālo sociālās drošības sistēmu elementus, piemēram, pensiju sistēmas, darba tirgus programmas, kā arī politiku veselības un izglītības jomā.

Iespējamais risinājums attīstības atvieglošanai ir lielāka darbaspēka piesaiste, īpaši vecuma grupā no 55 līdz 65 gadiem, kā arī sieviešu piesaiste, kuru nodarbinātības līmenis šobrīd ir krietni zemāks. Tādēļ ir nepieciešamas atbilstošas iespējas sievietēm apvienot darbu ar privāto dzīvi, īpaši bērnu aprūpes iestādes un pagarinātās dienas skolas, kā arī darba iespēju un apstākļu uzlabošana cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un lielāki centieni apkarot sociālo atstumtību. Lai to sasniegtu, ir nepieciešams īstenot Lisabonas stratēģiju, pievēršot uzmanību cilvēku piesaistei darba tirgū, nodrošinot viņiem atbilstošu atalgojumu un citus stimulus darbam.

Tajā pašā laikā veselības aprūpes ilgtspējas un atbilstības, kā arī pensiju ienākumu nodrošināšana dalībvalstu iedzīvotājiem turpmākajās desmitgadēs ir uzdevums, kura izpildei nepieciešama sabiedrības, valdības, uzņēmumu un mājsaimniecību rīcība visos līmeņos.

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par sociālā nodrošinājuma sistēmu un pensiju nākotni — to finansēšana un individualizācijas tendence
(2007/2290(INI))

Atzinumu sagatavoja (*): Astrid Lulling

(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 47. pants

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

– ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 141. pantu,

– ņemot vērā dzimumu līdztiesības plānu 2006.–2010. gadam,

– ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas spriedumus, jo īpaši spriedumu lietā C-262/88[1],

– ņemot vērā juridiski saistošo ANO Konvenciju par sieviešu visa veida diskriminācijas likvidāciju (1979. gads), jo īpaši tās 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 11. panta 2. punkta c) apakšpunktu,

Α. tā kā Lisabonas stratēģijas mērķi attiecībā uz sieviešu, jauniešu un gados vecāku personu nodarbinātību, kā arī Barselonas mērķi attiecībā uz bērnu aprūpes pakalpojumiem ir būtiski pensiju sistēmas dzīvotspējas nodrošināšanai;

B. tā kā ANO 2000. gada Tūkstošgades attīstības mērķos, jo īpaši 3. mērķī, paredzēts dzimumu līdztiesības princips;

C. tā kā situācija nodarbinātības jomā Eiropā neatbilst Lisabonas stratēģijai, kuras mērķis ir vairāk un labākas darbavietas, pilnīga nodarbinātība, sociālā integrācija, jo īpaši sievietēm;

D. tā kā dzimums un paaudžu attiecību aspekts būtiski palielina risku nonākt vājākā pozīcijā darba tirgū, jo sievietēm, kā arī gados vecākiem un jauniem darbiniekiem, kas pieņemti darbā, pamatojoties uz nestandarta līgumiem, ir mazākas iespējas uzlabot savu situāciju darba tirgū;

E. tā kā vispār vērojama tendence, ka sieviešu karjeras izaugsme ir nevienmērīgāka, kā arī tai raksturīgs lēns atalgojuma pieaugums, kamēr vīriešu karjeras izaugsme ir nepārtraukta un tai raksturīgs pastāvīgāks atalgojuma pieaugums, kas rada atšķirības attiecībā uz iemaksām pensiju sistēmā, kā arī lielāku nabadzības risku sievietēm, turklāt tas ir ilgtermiņa risks, ņemot vērā, ka sieviešu paredzamais mūža ilgums ir garāks,

1. uzskata, ka vīriešu un sieviešu līdztiesībai ir jābūt vienai no sociālā nodrošinājuma un pensiju sistēmas reformas mērķiem, vienlaikus uzsverot, ka nevienlīdzība šajās sistēmās ir būtībā netieša un to izraisa pastāvīgā nevienlīdzība darba tirgū, atalgojuma un karjeras perspektīvu jomā, kā arī nevienlīdzība attiecībā uz ģimenes un mājsaimniecības pienākumu sadali, un tāpēc to var novērst tikai ar vispārēju pasākumu palīdzību;

2. šajā ziņā uzsver, ka ir nepieciešama aktīva nodarbinātības politika attiecībā uz sievietēm, jauniešiem un gados vecākiem cilvēkiem, lai ar tās palīdzību efektīvi izmantotu darbaspēku un uzņēmējdarbības potenciālu un nodrošinātu, ka pensiju iemaksas dod šiem cilvēkiem tiesības uz pienācīgu pensiju;

3. atgādina, ka saskaņā ar EK līguma 141. pantu var noteikt pozitīvus pasākumus, lai veicinātu darba samaksas vienlīdzību, un to, ka Kopienas tiesu praksē sociālās iemaksas tiek uzskatītas par darba samaksas daļu;

4. aicina Komisiju padziļināt pētījumus par sociālo tiesību individualizācijas ietekmi uz vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem;

5. aicina valdības, sociālos partnerus un sieviešu organizāciju pārstāvjus pievērst pastiprinātu uzmanību iespējamai vai pastāvošai ietekmei, kāda pensiju sistēmas reformai ir attiecībā uz sieviešu un vīriešu vienlīdzību, kā arī paredzēt uzlabojumus vienlīdzības nodrošināšanai;

6. pieprasa, lai Komisija un dalībvalstis steidzami veiktu pasākumus ar mērķi aizliegt tiešu diskrimināciju darba devēju pensiju shēmās, tostarp maksājumu un ar aktuārajiem faktoriem saistīto iemaksu samazināšanu, pamatojoties uz dzimumu;

7. uzskata, ka vīriešu un sieviešu līdztiesības aizsardzību un veicināšanu saistībā ar pensiju sistēmas reformu, pienācīgi ņemot vērā sistēmas atšķirības dalībvalstīs, var veicināt šādi uzlabojumi:

– tādu laika periodu atzīšana, kas veltīti profesionālās un ģimenes dzīves apvienošanai, piemēram, grūtniecības atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums, laiks, kas veltīts apgādājamiem radiniekiem, izglītības, arodizglītības un mūžizglītības saistības, piemēram, obligātās apdrošināšanas perioda pagarinājuma veidā, lai papildinātu dalības periodu, kas nepieciešams pensijas tiesību nodrošināšanai,

– pensijas tiesību sadale („pension splitting”) šķiršanās gadījumā[2],

– tādu atvasinātu tiesību saglabāšana vai izveidošana, kuras piešķiramas pārdzīvojušajam dzīvesbiedram atraitnības pensijas veidā, jo īpaši tiem, kas samazinājuši vai pārtraukuši profesionālo darbību, lai veiktu ģimenes un mājsaimniecības pienākumus,

– iespējas piešķirt minimālo pensiju, neņemot vērā iemaksu pārtraukumus vai zemu atalgojumu,

– pensiju indeksācija pēc cenu un algu līmeņa, lai nodrošinātu pirktspējas saglabāšanu,

– tādas sistēmas ieviešana, kas pieļautu brīvprātīgu pakāpenisku pensionēšanos, turpinot strādāt uz pusslodzi pirms un pēc pensijas vecuma sasniegšanas;

8. atgādina Parlamenta 1997. gada 21. februāra rezolūciju par neatkarīgo darba ņēmēju dzīvesbiedru situāciju[3], kas cita starpā prasīja nodrošināt individuālu obligātu dzīvesbiedra dalību pensijas shēmā;

9. atgādina Parlamenta 2008. gada 12. marta rezolūciju par sieviešu stāvokli ES lauku apvidos[4], kurā Komisija vēlreiz tiek aicināta līdz 2008. gada beigām iesniegt Direktīvas 86/613/ΕEK[5] pārskatītu versiju, paredzot neatkarīgas sociālās tiesības un pensiju tiesības sievietēm, kuras palīdz lauku saimniecībās;

10. aicina Komisiju cieši uzraudzīt sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēmas reformas dalībvalstīs, salīdzinot ietekmi, kāda tām līdz šim bijusi uz sieviešu nodarbinātības stāvokli, un pievēršot uzmanību labākajai praksei, jo īpaši dzimumu diskriminācijas samazināšanā saistībā ar darba samaksu un profesionālo un ģimenes pienākumu apvienošanu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] 1990. gada 17. maija spriedums Barber lietā, EKT, I-1889. lpp.
[2] 1994. gada 21. janvāra rezolūcija par pensijas tiesību sadali sievietēm, kuras laulību šķīrušas vai nedzīvo kopā ar dzīvesbiedru Kopienas dalībvalstīs (OV C 44, 14.2.1994, 218. lpp.).
[3] OV C 85, 17.3.1997, 186. lpp.
[4] Šajā datumā pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0094.
[5] Padomes 1986. gada 11. decembra Direktīva 86/613/ΕEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību (OV L 359, 19.12.1986., 56. lpp.).

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par sociālā nodrošinājuma sistēmu un pensiju nākotni – to finansēšana un individualizācijas tendence
(2007/2290(INI))

Atzinumu sagatavoja: Ieke van den Burg

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. uzsver, ka dalībvalstīm galvenā uzmanība ir jāpievērš Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem un jānodrošina ilgtspējīgs valsts finansējums, lai reaģētu uz pieaugošo spiedienu, ko rada iedzīvotāju novecošanās; norāda, ka 2008. gada 5. aprīlī Padome secināja, ka uzmanība sociālos izdevumos vairāk ir jākoncentrē nevis uz izdevumu apjomu, bet gan uz sasniegumiem un rezultātiem; ierosina Padomei apsvērt turpmākus SIP uzlabojumus, piemēram, ļaujot par ilgtermiņā orientētiem ieguldījumiem atskaitīties par ilgāku laika periodu;

2. uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu plānot savu finanšu politiku ilgtspējīgā veidā, godīgi sadalot nodokļu slogu starp nodarbinātajiem, patērētājiem, uzņēmumiem un ienākumiem no kapitāla, kā arī paaudžu starpā;

3. norāda, ka ilgtspējīga pensiju sistēma ir jāpielāgo demokrātiskiem un ekonomiskiem uzdevumiem, un uzsver, ka trīs pīlāru struktūra ir izsvērts risinājums, ja vien tā ir plaši pieejama; iesaka valsts noteiktās pensijas (pirmais pīlārs) papildināt ar kolektīvi fondētām darba devēju pensiju sistēmām (otrais pīlārs) un atsevišķiem papildproduktiem no trešā pīlāra; uzsver, ka liela nozīme ir kolektīvi fondēto pensiju sistēmai, kas apvieno solidaritāti ar nereti lielo peļņu sakarā ar apjomu, ilglaicīgumu un piesardzīgām, bet arī ienesīgām ieguldījumu stratēģijām; aicina Komisiju sākt gatavot atbilstošu un īstenojamu ietvaru Viseiropas pensiju produktu reglamentēšanai un pārraudzībai; uzsver, ka iekšējs tirgus darba devēju un trešā pīlāra pensijām ļautu izmantot noteikumus par darba devēju pensiju pārvedamību, veicinātu konkurenci un samazinātu pensijas uzkrājumu izmaksas;

4. atgādina Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam – Baltā grāmata[1] un uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt pārredzamu un elastīgu Eiropas sociālās drošības un pensiju tirgu, samazinot fiskālās barjeras un šķēršļus, kas kavē pārnest pensijas tiesības no vienas dalībvalsts uz citu; pauž viedokli, ka iekšējā pensiju tirgus izveidei ir vajadzīgs Eiropas ietvars, kas reglamentētu pensijas produktus;

5. aicina Komisiju steidzami pārskatīt Direktīvu 2003/41/EK, lai nodrošinātu pārliecinošu, kapitāla uzkrāšanas institūcijām piemērotu maksātspējas režīmu, pamatojoties uz Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejas ieteikumiem un rūpīgu ietekmes novērtējumu, pārbaudot līdztiesības principa ievērošanu gadījumos, kad aprēķini atšķiras no pieņēmumiem, kas ir saistību noteikšanas pamatā; uzsver, ka šāda režīma pamatā varētu būt dažu „Maksātspējas II” aspektu attiecināšana arī uz pensiju fondiem, ņemot vērā šo iestāžu specifiku, piemēram, pensiju ilgtermiņa raksturu pensiju shēmām, ar kādām šīs iestādes strādā, un veidu, kā pensiju fondi sedz risku, vai kādas garantijas tie piedāvā; uzskata, ka šāds īpašs maksātspējas režīms nostiprinātu finansiālo stabilitāti un novērstu regulējuma arbitrāžu;

6. atgādina, ka Eiropas Kopienu Tiesa ir nolēmusi, ka nav pieļaujami šķēršļi nodokļu atvieglojumiem pārrobežu pensiju iemaksām; uzsver, ka nodokļu atvieglojumi ir labākais stimuls ilgtermiņa uzkrājumiem un ka var būt vajadzīga šīs sistēmas tālāka saskaņošana, lai novērstu visus šķēršļus pārrobežu pensiju iemaksām;

7. atzīmē pastāvošo tendenci pāriet no noteiktu pabalstu pensiju sistēmām uz noteiktu iemaksu pensiju sistēmām, kā arī pauž bažas par darba devēju iemaksu krasu samazināšanos sakarā ar šo tendenci; uzsver vajadzību palielināt darbinieku dalību un iemaksu apmērus pašreizējās pensiju shēmās, lai nodrošinātu privātpersonām atbilstošus pensiju ienākumus, un uzsver, ka darba devējiem ir nepārtraukti jāveic attiecīgas iemaksas, jo īpaši noteiktu iemaksu pensiju shēmās; pauž bažas, ka paredzētā IAS 19 pārskatīšana, piemēram, tā dēvētās koridora metodes iespējamas likvidēšanas gadījumā, varētu pensiju sistēmā ienest būtiskas izmaiņas, kas ir rūpīgi jānovērtē, jo īpaši sakarā ar iespējami nelabvēlīgo ietekmi uz noteikto pabalstu shēmu pievilcību;

8. uzsver, ka finansēšana, pamatojoties uz solidaritāti, ir būtisks dalībvalstu veselības aprūpes sistēmu elements; uzsver, ka, nostiprinot tiesības uz pieeju pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumiem, nedrīkst tikt grauta šī solidaritāte, un ir jāņem vērā valsts veselības aprūpes finansēšanas sistēmu struktūra un specifika, lai nodrošinātu ilgtspējīgu, līdztiesīgu un vispārēju pieeju veselības aprūpei.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0338.

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edit Bauer, Emine Bozkurt, Ilda Figueiredo, Věra Flasarová, Lissy Gröner, Zita Gurmai, Anneli Jäätteenmäki, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Urszula Krupa, Astrid Lulling, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Zita Pleštinská, Teresa Riera Madurell, Eva-Britt Svensson, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gabriela Creţu, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Mary Honeyball, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Maria Petre

Juridisks paziņojums - Privātuma politika