ZIŅOJUMS par miera veidošanas un valsts izveides perspektīvām pēckonflikta situācijās

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (8.10.2008)

Ārlietu komitejaS ATZINUMS (13.10.2008)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

12.11.2008 - (2008/2097(INI))

Attīstības komiteja
Referents: Nirj Deva
Atzinumu sagatavoja (*):
Luisa Morgantini, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 47. pants

Procedūra : 2008/2097(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A6-0445/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0445/2008

Debates :

Balsojumi :

PV 18/12/2008 - 6.24
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0639

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
Ārlietu komitejaS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par miera veidošanas un valsts izveides perspektīvām pēckonflikta situācijās

(2008/2097(INI))

Eiropas Parlaments,

- ņemot vērā 1907. gada Hāgas konvenciju noteikumus, četras 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildprotokolus,

- ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

- ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) cilvēktiesību konvencijas un to fakultatīvos protokolus,

- ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un tā divus fakultatīvos protokolus,

- ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, it īpaši 1. un 25. pantu un VII nodaļas 39. un 41. pantu,

- ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolus,

– ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kas Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) nosaka kā starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemtus kritērijus nabadzības izskaušanai,

– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2005. gada 24. oktobra Rezolūciju Nr. 60/1 par 2005. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem, jo īpaši tās 138.–140. punktu par pienākumu aizsargāt iedzīvotājus no genocīda, kara noziegumiem, etniskās tīrīšanas un noziegumiem pret cilvēci,

- ņemot vērā ANO miera uzturēšanas un/vai miera atjaunošanas operācijas Kongo (1962), Namībijā (1988), Salvadorā (1992), Kambodžā (1992), Somālijā (1992), Dienvidslāvijā — Serbijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā (1992–2002), Haiti (1994), Austrumslavonijā (1995–1998), Kosovā (1999), Sjerraleonē (1999), Austrumtimorā (1999), ASV un Apvienotās Karalistes vadīto misiju Irākā un NATO Starptautisko drošības uzturēšanas spēku vadītās misijas Afganistānā (2001),

– ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu (ĀKK) grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū[1] un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar ĀKK un ES Ministru padomes Lēmumu Nr. 1/2006[2] („Kotonū nolīgums”),

- ņemot vērā 2005. gada 20. decembrī parakstīto Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku „Eiropas konsenss”[3], it īpaši 3.3. sadaļā minētos transversālos jautājumus — demokrātiju, labu pārvaldi, cilvēktiesības, bērnu un pirmiedzīvotāju tiesības, vides ilgtspējību, dzimumu līdztiesību un HIV/AIDS,

- ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu „Eiropas konsenss par humāno palīdzību”,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā[4] (finanšu instruments sadarbībai attīstības jomā (DCI)),

– ņemot vērā Āfrikas un ES stratēģisko partnerību — ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada decembrī pieņemto Āfrikas un ES kopīgo stratēģiju,

– ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes (VLĀAP) 2007. gada 19. novembrī pieņemtos secinājumus par Rietumbalkāniem,

– ņemot vērā VLĀAP 2008. gada 16. jūnijā pieņemtos secinājumus par ES Pamatnostādnēm par bērniem bruņotos konfliktos,

- ņemot vērā VLĀAP 2006. gada 13. un 14. novembrī pieņemtos secinājumus par dzimumu līdztiesības veicināšanu un integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai krīžu pārvarēšanā,

– ņemot vērā VLĀAP 2005. gada 21. un 22. novembrī pieņemtos secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Āfriku,

– ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) politikas pamatnostādnes attiecībā uz atjaunošanas un attīstības darbu pēckonflikta situācijās (PCRD), kuras apstiprināja ĀS augstākā līmeņa sanāksmē no 2006. gada 25. jūnija līdz 2. jūlijam Bandžulā,

– ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Attīstības palīdzības komitejas (DAC) Nestabilo valstu grupas atbalstītos desmit principus par pareizu starptautisko iesaisti nestabilās valstīs un situācijās, kuri apstiprināti DAC augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada 3. un 4. aprīlī Parīzē,

– ņemot vērā ESAO/DAC pamatnostādnes par drošības nozares reformu un pārvaldību,

- ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī Briselē apstiprināto Eiropas drošības stratēģiju,

- ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2004. gada ziņojumā „Tiesiskums un pārejas posma tiesiskums konfliktā iesaistītās sabiedrībās un pēckonflikta sabiedrībās”[5] sniegto jēdziena „pārejas posma tiesiskums” definīciju,

- ņemot vērā, ka Eiropas Komisija saistībā ar ES Stabilitātes instrumentu ir izveidojusi finansēšanas mehānismu EUR 12 miljonu apmērā, kas paredzēts, lai sniegtu atbalstu ad hoc tribunāliem un pārejas posma tiesiskuma iniciatīvām visā pasaulē,

– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 25. oktobra paziņojumu „ES atbilde uz nestabilām situācijām — iesaistīšanās situācijās, kad ilgtspējīga attīstība, stabilitāte un miers ir apdraudēti” (COM(2007)0643),

– ņemot vērā savu 2007. gada 15. novembra rezolūciju par ES atbildi uz nestabilām situācijām jaunattīstības valstīs[6],

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu par konfliktu novēršanu (COM(2001)0211) un Eiropadomes 2001. gada jūnijā Gēteborgā pieņemto ES programmu vardarbīgu konfliktu novēršanai,

- ņemot vērā ES prezidentūras 2004. gada 6. oktobra paziņojumu „Tiesiskums un pārejas posma tiesiskums konfliktā iesaistītās sabiedrībās un pēckonflikta sabiedrībās”,

– ņemot vērā ES koncepciju par atbalstu atbruņošanai, demobilizācijai un reintegrācijai (ADR), ko Eiropas Savienības Padome apstiprināja 2006. gada 11. decembrī,

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ārkārtas palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaistes novērtējums” (COM(2001)0153),

– ņemot vērā savu 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par pašreizējo stāvokli ES un Āfrikas attiecībās[7],

- ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 3937/07 un šīs asamblejas Politiskās komitejas 2007. gada jūlija ziņojumu par labu pārvaldi, pārredzamību un atbildību saistībā ar dabas resursu izmantošanu ĀKK valstīs[8],

– ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību un Rezolūciju Nr. 1820 par seksuālu vardarbību pret civiliedzīvotājiem konflikta gadījumā,

– ņemot vērā „ES un Āfrikas kopīgās stratēģijas priekšlikumu”, kuru atbalstīja astotā ES un Āfrikas ministru trijotnes sanāksme 2007. gada 15. maijā Briselē,

– ņemot vērā EK līguma 177.–181. pantu,

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Ārlietu komitejas atzinumus (A6‑0445/2008),

A. tā kā puse no valstīm, kuras izkļuvušas no konflikta, piecu gadu laikā atkal nonāk konfliktsituācijā un tiek lēsts, ka nestabila stāvokļa valstīs dzīvo 340 miljoni pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju, turklāt karadarbības neesamība automātiski nenodrošina nedz noturīgu un ilglaicīgu stabilitāti, nedz ilgtspējīgu attīstību;

B. tā kā TAM ir noteikti saskaņoti, konkrētā laikposmā izpildāmi uzdevumi nabadzības izskaušanai ilgtermiņā; tā kā līdz 2010. gadam puse no pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, iespējams, dzīvos valstīs, kurās notiek vai var rasties vardarbīgi konflikti[9];

C. tā kā stabilu un noturīgu valstu veidošanai ir nepieciešams atbildīgs civildienests, kurš izveidots, pamatojoties uz nopelniem, un kurā nav nekādas politiskas iejaukšanās vai korupcijas;

D. tā kā pārskatāma, atbildīga un profesionāla drošības nozare ir ārkārtīgi nozīmīga, lai izveidotu apstākļus miera stiprināšanai un attīstībai;

E. tā kā, veicot drošības sektora reformu (DSR), galvenā uzmanība jāpievērš efektīva un leģitīma valsts dienesta izveidei, kas būtu pārredzams, darbotos civilās iestādes pakļautībā un atbilstīgi sabiedrības vajadzībām;

F. tā kā kājnieku un vieglo ieroču izplatīšana veicina konfliktus un noziedzību; tā kā 2006. gadā trīs ceturtdaļas no reģistrētajiem sauszemes mīnu upuriem bija civiliedzīvotāji[10];

G. tā kā vardarbīgi konflikti ne vien traģiski ietekmē stāvokli attīstības un cilvēktiesību jomā, bet arī attur ārvalstu investorus, būtiski samazinot izaugsmi un kavējot ieguldījumus ekonomikā un pamatpakalpojumos (nesen sagatavots ziņojums[11] liecina, ka Āfrikas valstī bruņota konflikta dēļ tautsaimniecība var sarukt par 15 %); savukārt spēcīgs privātais sektors galarezultātā var nodrošināt pamatu leģitīmas valdības noturīgiem ienākumiem;

H. tā kā ilgstošu stabilitāti var panākt tikai tad, ja miera atjaunošanas, nācijas samierināšanas un valsts veidošanas procesā neierobežoti iesaista visas ieinteresētās puses, tostarp sievietes un minoritātes;

I. tā kā patiesības un samierināšanas komisijas var sniegt atbalstu, lai palīdzētu sabiedrībām pārvarēt masveida ļaunprātīgas izmantošanas sekas, veicināt dialogu starp kopienām un iepriekš konfliktā iesaistītajām pretējām pusēm un līdzdarboties tiesiskuma, atjaunošanas un reformu pasākumos, kuri mazinātu turpmāku konfliktu iespējamību;

J. tā kā iestāžu sistēma, kas ļauj attīsties pilsoniskajai sabiedrībai, pamatojas uz biedrošanās brīvību un vārda brīvību un likuma aizsargātu brīvu plašsaziņas līdzekļu attīstību;

K. tā kā valsts ilgtspējai un labai darbībai ir vajadzīga arī spēcīga pilsoniskā sabiedrība, lai aizsargātu iedzīvotājus no varas ļaunprātīgas izmantošanas, un tā kā brīva prese var darboties kā pretspēks pārliecīgai izpildvaras varenībai;

L. tā kā ir jāmudina nestabila stāvokļa valstis ļaut nevalstiskajām organizācijām (NVO) darboties bez pārmērīgi birokrātiskiem reģistrācijas noteikumiem un procesiem, kas kavētu patiesi efektīvas pilsoniskās sabiedrības attīstību;

M. tā kā vidusmēra jaunattīstības valsts gada laikā uzņem 260 delegācijas no līdzekļu devējām valstīm un tā kā 2006. gadā līdzekļu devējas valstis jaunattīstības valstīs kopumā veica 70 000 palīdzības darījumus un vidējais projekta apjoms bija tikai 1,7 miljoni ASV dolāru;

N. tā kā ESAO/DAC 2007. gada salīdzinošajā vērtējumā par EK sadarbības politiku attīstības jomā ir norādīts, ka sistemātiskāk jāizmanto konfliktu analīze kā daļa no valsts līmeņa programmām un projektiem, lai uzlabotu to ietekmi un nodrošinātu, ka tie nenodara kaitējumu;

O. tā kā saskaņā ar paziņojumu par ES atbildi uz nestabilām situācijām, vēlākiem Padomes secinājumiem un Parlamenta rezolūciju Komisijai 2009. gadā ir jāsagatavo īstenošanas plāns, kurā ņemta vērā „izmēģinājuma pasākumu” gaitā iegūtā pieredze un informācija un kurš būtu līdzeklis dažādu ES instrumentu efektivitātes novērtēšanai drošības un attīstības jomā, lai varētu tos optimizēt;

P. tā kā Komisijas, Padomes, Eiropas Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības diskusija, kuru sāka pēc iepriekšminētā paziņojuma par ES atbildi uz nestabilām situācijām un kuras rezultātā ir izraudzītas sešas izmēģinājuma pasākumu valstis (Burundi, Gvineja-Bisava, Haiti, Sjerraleone, Austrumtimora un Jemena), vēl nav ļāvusi īstenot konkrētus pasākumus praksē;

Q. tā kā konfliktu zonās atrodas Eiropas uzņēmumi un tiem šajās teritorijās ir savas intereses,

1. atbalsta ANO apstiprināto pienākumu aizsargāt un uzsver, ka šī koncepcija ES un tās dalībvalstīm ir saistoša; uzsver, ka pienākums aizsargāt ir uzskatāms par instrumentu cilvēka drošības veicināšanai; uzsverot, ka pašas valsts galvenais pienākums ir aizsargāt iedzīvotājus no genocīda, kara noziegumiem, etniskās tīrīšanas un noziegumiem pret cilvēci, stingri nosaka, ka katras valsts valdība ir atbildīga par savu pilsoņu aizsardzību;

2. prasa īstenot šādu toreizējā ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana norādi 2000. gada ziņojumā ANO Ģenerālajai asamblejai: „valsts suverenitāte ir saistīta ar atbildību, un galvenā atbildība par valsts iedzīvotāju aizsardzību ir jāuzņemas pašai valstij; ja kādas valsts iedzīvotāji tiek pakļauti nopietnām ciešanām pilsoņu kara, sacelšanās vai valsts sabrukuma dēļ, bet valsts nevēlas vai nespēj to apturēt vai novērst, tad priekšroka dodama starptautiskajam pienākumam aizsargāt, nevis neiejaukšanās politikai”;

3. pauž pārliecību, ka miera atjaunošana un valsts veidošana norisinās divos posmos: pirmais ir stabilizācijas posms, kad svarīgākie aspekti ir drošība, likums, kārtība un nodrošināti pamatpakalpojumi, un otrais posms ir valsts veidošana, kad galvenā uzmanība tiek pievērsta pārvaldei un iestādēm, kas šo pārvaldi īstenos, pastāvot šādiem nosacījumiem:

a) pāreja uz otro posmu nevar notikt, kamēr stāvoklis valstī nav stabilizējies, jo nestabilos apstākļos izveidotās iestādēs atspoguļotos konflikta raksturs un tās nespētu sniegt to, kas valstij vajadzīgs, lai nodrošinātu stabilu un ilgstošu mieru;

b) valsts veidošanas posmā iesaistītajām pusēm ir svarīgi rast kompromisa risinājumus, kas atbilstu attiecīgās valsts iedzīvotāju normām un cerībām, nevis tiekties panākt savus ideālus;

c) valsts veidošanas turpmākajā gaitā iesaistītajām pusēm pakāpeniski būs jānodod atsevišķas institūcijas vietējo iestāžu pārziņā; iespējams, ka tieši šajā posmā gadīsies arī neveiksmes, ko nāksies pieņemt — ar nosacījumu, ka tās neatstāj nopietnas sekas uz valsts progresu;

4 īpaši akcentē to, cik svarīgi ir ES un trešo valstu politiskajos dialogos un attīstības sadarbības programmās risināt konfliktu primāros cēloņus, lai izveidotu mehānismus, kas ļautu savlaicīgi brīdināt par valsts sabrukumu, analizējot pilsoniskās vardarbības iespējamos priekšvēstnešus vai pazīmes, piemēram, vēsturiska šķelšanās, etniski un cilšu konflikti, reliģiski konflikti, nevienlīdzība un nabadzība; šajā sakarā īpaši uzsver, ka ir jāpiešķir jauns finansējums pielāgošanās un vides aizsardzības pasākumiem, lai tādējādi novērstu ar klimatu un vidi saistītu konfliktu veidošanos;

5 aicina Komisiju noteikt, ka konfliktu novēršana ir transversāls attīstības sadarbības jautājums, un iekļaut konfliktu delikātu risināšanu un konfliktu analīzi gan esošos, gan jaunos politikas pasākumos, valstu un reģionu stratēģijas dokumentos un visos ārējai sadarbībai paredzētos noteicošos finanšu instrumentos;

6. atgādina, ka miers nav tikai kara neesamība, ka miers bez tiesiskuma nav iespējams un ka arī karadarbības beigas ne vienmēr sniedz drošību vīriešiem un sievietēm; atgādina arī sieviešu lielo nozīmi konfliktu novēršanas un atrisināšanas un miera veidošanas procesos un uzsver, cik ļoti svarīgi ir nodrošināt sieviešu līdztiesīgu dalību un pilnīgu iesaistīšanos visos pasākumos miera un drošības uzturēšanai un veicināšanai;

7. pauž stingru pārliecību, ka ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu obligātos pamatpakalpojumus konfliktu zonu iedzīvotājiem, jo īpaši attiecībā uz nodrošinājumu ar pārtiku, tīru ūdeni un sanitāriju, medikamentiem, veselības (tostarp reproduktīvās veselības) aprūpi un personīgo drošību; sākumā svarīgāka nozīme jāpiešķir pamatpakalpojumu nodrošināšanai, ilgtspējas apsvērumiem piešķirot sekundāru nozīmi;

8. pauž pārliecību, ka pēckonflikta situācijās saskaņā ar „Ārkārtas palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaistes novērtējuma" stratēģiju un lai nodrošinātu drošības un attīstības saiknes pastāvīgumu, ir nepieciešams saskaņot miera veidošanas, humānās palīdzības un attīstības pasākumus;

9. uzskata, ka ir jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts, strādājot ar bēgļiem un valsts iekšienē pārvietotiem cilvēkiem, tostarp veidojot bēgļu nometnes;

10. uzsver nepieciešamību izvērst civilmilitāro koordināciju; uzskata, ka pēckonflikta situācijās iespējami ātrāk ir jāveic pāreja no militārās uz civilo drošību un ka starptautiskie spēki pakāpeniski jāpapildina un jāaizstāj ar profesionāli izglītotiem valsts un reģionālās civilās policijas spēkiem; turklāt jānodrošina, ka prioritāra nozīme ir tam, lai visām konfliktā iesaistītajām grupām tiktu objektīvi piemērots tiesiskuma princips un administratīvās procedūras;

12. prasa veicināt cilvēktiesības, atbalstot armijas un policijas izglītošanu cilvēktiesību jautājumos (tostarp rīkojot cilvēktiesību un pilsoņu tiesību kampaņas skartajām sabiedrības daļām), stiprināt struktūras tālākizglītības nodrošināšanai par policijas un militārās policijas starptautiskajiem standartiem, izveidot rīcības kodeksu drošības personālam, tajā nošķirot policijas un armijas kompetences jomas, kā arī izveidot cilvēktiesību ombuda birojus un cilvēktiesību komisijas un rīkot apmācības cilvēktiesību jautājumos rajonu pašvaldībām un civildienesta ierēdņiem;

13. īpaši norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi arī turpmāk veidot Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) militāro veiktspēju, lai ES un tās dalībvalstis varētu sekmīgāk veicināt stabilizācijas un attīstības procesus pēckonflikta sabiedrībās;

14 uzskata, ka ir būtiski svarīgi stabilitātes trūkuma cēloņus un pēckonflikta sabiedrībā aktuālas problēmas novērst gan ar civilu, gan militāru pasākumu palīdzību; norāda, ka bez drošības garantijām, ko sniedz attiecīgajā teritorijā izvietoti miera uzturēšanas spēki, vispār nav iespējams pildīt būtisku stabilitātes priekšnoteikumu konflikta šķeltā sabiedrībā (t. i., personu un to īpašuma drošību);

15. uzsver, ka DSR un ADR pasākumi ir nozīmīgi pamatfaktori ilgstoša miera un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai; aicina Padomi un Komisiju ātrāk praksē īstenot ES politikas pamatprincipus drošības sektora reformai un ES koncepciju par atbalstu atbruņošanai, demobilizācijai un reintegrācijai, lai šajās jomās veiktās ES darbības būtu nozīmīgākas, saskaņotākas un efektīvākas; prasa palielināt Kopienas finansējumu DSR un ADR, īpašu uzmanību veltot tām valstīm, kurās jau ir īstenotas ES EDAP misijas; prasa, lai, plānojot operācijas, iespējami agrīnā posmā, proti, jau faktu vākšanas posmā vai arī izstrādājot krīzes vadības koncepcijas un operāciju plānojumu (CONOPS), tiktu ņemti vērā visi Kopienas finansētie DSR un ADR pasākumi, kuru mērķis ir atbalstīt EDAP operācijas konflikta vai pēckonflikta situācijās;

16. uzsver, ka DSR var būt lietderīgs instruments, lai stiprinātu diplomātiju un aizsardzību un vienlaikus mazinātu ilgtermiņa drošības apdraudējumus, palīdzot veidot stabilas, pārtikušas un mierpilnas sabiedrības; DSR jāparedz arī tādu institūciju un ministriju vadošo amatu atjaunota izveide vai reformēšana, kuru uzdevums ir saglabāt un uzraudzīt uzņemošās valsts un tās iedzīvotāju drošību;

17. aicina Eiropas Savienību, atbalstot pēckonflikta DSR, iekļaut tajā dzimumu līdztiesības aspektu, nodrošinot apmācību dzimumu līdztiesības jautājumos un sniedzot zināšanas par konstitūciju, vēlēšanām, policiju un tiesu iestādēm;

18. uzskata, ka bijušajiem kaujinieku līderiem ir jāatsakās no vardarbības pirms iesaistīšanas oficiālās institucionālās struktūrās, kas veicina varas dalīšanu, vienlaikus nodrošinot, ka sabiedrība un visas ieinteresētās personas tiek aktīvi informētas un iesaistītas visās debatēs par varas sadalījumu;

19. kā nozīmīgu faktoru uzsver to, ka pārrunas par miera nolīgumiem ir jāveic un šie nolīgumi ir jāpilda, pamatojoties uz dzimumu līdztiesības principu, lai veicinātu sieviešu tiesību konstitucionālu aizsardzību;

20. ņemot vērā, ka konfliktsituācijās vairums bojāgājušo ir kājnieku ieroču un vieglo ieroču upuri, aicina Padomi un Komisiju steidzami rīkoties saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 20. maija nolēmumu par Kopienas atbildību attiecībā uz kājnieku ieroču un vieglo ieroču izplatīšanu, proti, straujāk īstenot ES stratēģiju nelikumīgas kājnieku ieroču un vieglo ieroču, kā arī to munīcijas uzkrāšanas un tirdzniecības apkarošanai un ātrāk saplānot tos EK līdzekļus, kas no Eiropas Attīstības fonda un izmantojot Stabilitātes instrumentu ir jāpiešķir ar kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem saistītu vietējo programmu finansēšanai; prasa daudzpusējām un reģionālajām finanšu iestādēm vajadzības gadījumā veikt pasākumus, lai, veicot atjaunošanu un rehabilitāciju pēckonflikta teritorijās un cenšoties konsolidēt valsts pārvaldi, izveidotu ar kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem saistītas programmas, stiprinātu tiesību normas un uzlabotu tiesībaizsardzības iestāžu darbības spēju attiecībā uz kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem; aicina Padomi un Komisiju visos divpusējos un daudzpusējos līmeņos arī turpmāk veicināt starptautiska juridiski saistoša nolīguma par ieroču tirdzniecību izstrādi;

21. uzskata, ka bēgļu un valsts iekšienē pārvietotu personu brīvprātīga atgriešanās ir jānosaka par vienu no svarīgākajām prioritātēm, nodrošinot šiem cilvēkiem stabilu iztiku, jo īpaši sniedzot funkcionālus veselības aprūpes un izglītības pakalpojumus (tostarp sieviešu analfabētisma likvidēšanas kampaņas) un darba iespējas, un ka tai jānotiek, nodrošinot grupu savstarpēju dialogu, izglītošanu par mieru, starptautisku iesaistīšanos, aizspriedumu mazināšanu, apmācību par daudzveidību, bijušo kaujinieku iesaistīšanu kopienā un zemes prasību atrisināšanas un pēctraumatiskās aprūpes procesus; ievērojot etnisko vai reliģisko profilu, valsts iekšienē pārvietotām personām jābūt vienmērīgi izvietotām visā valsts teritorijā un izmitinātām viņu izcelsmes dzīvesvietā, nepieļaujot lielu grupu koncentrāciju, jo tas var izraisīt konfliktus un vardarbību;

22. uzsver nepieciešamību nodrošināt to, lai, konfliktam beidzoties, sievietes atsāktu vai turpinātu iegūt izglītību un apmācību; šajā sakarā uzskata, ka valsts izveides procesā ir aktīvi jāveicina iespējas atsākt mācības;

23. stingri uzsver nepieciešamību sniegt konsultācijas un atbalstu vietējām sieviešu organizācijām un sieviešu starptautiskām miera veicināšanas apvienībām; iesaka sniegt politisku un finansiālu atbalstu, apmācību, palielināt veiktspēju un sniegt tehnisko atbalstu, tostarp miera sarunām un konfliktu nevardarbīgai risināšanai;

24. uzskata, ka dalībvalstīm ir morāls pienākums sniegt patvērumu bēgļiem no konfliktu reģioniem; ir pārliecināts, ka šo pienākumu var pildīt, vienīgi pamatojoties uz pienākumu sadali starp dalībvalstīm; turklāt uzskata, ka dalībvalstīm ir aktīvi jāpalīdz atgriezties savās valstīs tiem bēgļiem, kuri pēc vardarbīga konflikta beigām to vēlas darīt;

25. apstiprina, ka ir ļoti svarīgi īstenot taisnīgu migrācijas politiku attiecībā uz jaunattīstības valstīm; norāda, ka migrāciju var pārveidot par pozitīvu spēku attīstības procesā, jo īpaši pateicoties ES dzīvojošo migrantu veiktajiem naudas pārvedumiem, kā arī mazinot intelektuālā darbaspēka emigrāciju, veicinot migrantu atgriešanos savā valstī un novēršot cilvēku tirdzniecību;

26. uzsver, ka jārīkojas, lai veicinātu bruņotu konfliktu skarto ģimeņu atkalapvienošanos un bērnu reintegrāciju un lai nodrošinātu piekļuvi izglītības programmām, arodizglītībai un psiholoģiskam atbalstam, šajā sakarā ņemot vērā meiteņu īpašās vajadzības;

27. prasa efektīvi īstenot Komisijas priekšlikumu par bijušo kaujinieku atbruņošanu, demobilizāciju un reintegrāciju (ADR), tostarp: reintegrēt kaujiniekus pilsoniskajā sabiedrībā, nodrošinot viņu apgādi ar ēdienu, teltīm, segām un civilo apģērbu; nodrošināt viņiem transportēšanu uz izcelsmes vietu vai citu galamērķi; atbalstīt pensionēšanās programmas vadošā līmeņa politiķiem un militārpersonām, bijušo kareivju nodrošināšanu ar dzīvokļiem un algas atbalsta pasākumus; nodrošināt apmācības pasākumus bijušajiem kareivjiem pilsoniskās audzināšanas jomā un psiholoģiskās aprūpes programmas bijušajiem kaujiniekiem, kā arī mērķtiecīgi paredzēt papildu resursus nodarbinātības un darbavietu izveides programmām;

28. norāda, ka ADR programmās ir jāparedz īpaši noteikumi bijušajām sievietēm kaujiniecēm;

29. uzsver, ka pasākumi, lai izskaustu bērnu kareivju izmantošanu un meiteņu iesaukšanu armijā, kur tās tiek seksuāli izmantotas, ir saistīti ar cīņu par to sieviešu ikdienas dzīves uzlabošanu, kuras dzīvo reģionos, kur pēc konflikta tiek nostiprināts miers un veidota valsts;

30. uzskata, ka ADR pasākumiem ir jāveicina arī sociālā un ekonomiskā attīstība un tajos jāparedz finansiāla atbalsta programmas, kuru mērķis — apmierināt neatliekamas vajadzības;

31. uzskata, ka būtisks faktors, lai nodrošinātu ilgstošu stabilitāti, ir miera veidošanas procesa vietēja vadība;

32. uzskata — izstrādājot politiku stabilitātes un demokrātijas atjaunošanai, starptautiskajiem līdzekļu devējiem ir jāņem vērā reģionālie un vietējie apstākļi, jau sākot no pieredzes, kas gūta saistībā ar ekonomikas attīstības veicināšanu pēckonflikta sabiedrībās;

33. uzsver, ka, veidojot piemērotu samierināšanas stratēģiju, ir jāņem vērā sieviešu ieguldījums miera stiprināšanas procesos; sevišķu uzmanību pievērš tam, ka samierināšanas programmās ir jāiekļauj bruņotā konflikta skarto bērnu īpašie apstākļi;

34. pauž pārliecību, ka valsts leģitimitāti ir iespējams izveidot tikai tad, ja pamatā ir laba un efektīva valsts pārvalde; uzsver, ka iestādēm, vēlēšanu procesiem, vēlētāju reģistrācijai un sarakstiem, vēlētāju identifikācijai un pretkorupcijas mehānismiem ir jābūt iespējami pārredzamākiem un atbildīgākiem, jo tie ir nepieciešami, lai aizsargātu tiesiskumu, cilvēktiesības, demokrātiskās iestādes un iedzīvotāju cieņu, kā arī ekonomisko attīstību, investīcijas un tirdzniecību;

35. uzskata, ka tādi faktori kā tiesiskums, stabila nauda, brīvais tirgus, efektīvi strādājošs un kompetents civildienests, neatkarīgas tiesu iestādes un korupcijas neesamība likumdošanas un izpildvaras jomās veido pamatu tam, lai indivīdi un kopienas, liekot lietā savu čaklumu un iniciatīvu, varētu kāpināt savas tautas labklājību;

36. prasa izveidot tādus investīciju birojus, kuros viss nepieciešamais atrodas vienuviet (one-stop-shop), lai stiprinātu prioritāras nozares, kurās varētu piesaistīt ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI), izveidojot darbavietas, kas nav saistītas ar tradicionālo lauksaimniecības nozari, atbalstot liberālu investīciju kodeksu izstrādi un beznodokļu industriālo teritoriju veidošanu;

37. aicina Komisiju izveidot ierobežojumu atcelšanas struktūrvienību, kas varētu konsultēt valstis, kuras atgūstas no konflikta, par to, kā strukturēt tautsaimniecības infrastruktūru un likvidēt birokrātiskās kontroles, kas aptur vai kavē mazu uzņēmumu dibināšanu, kontu atvēršanu bankās un zemes īpašumu un uzņēmumu reģistrāciju; uzskata — ja iespējams, ir jābremzē riska kapitāla izmantošana un jāveido nodokļu atvieglojumi uzņēmumu dibināšanai, it īpaši izmantojot budžeta atbalsta programmas;

38. uzskata, ka ir ļoti svarīgi iesaistīt sievietes saimnieciskā darbībā pēckonflikta valstu sabiedrībā, lai veicinātu sieviešu sociālekonomiskās un uzņēmējdarbības iespējas, un uzsver mikrokredītu pozitīvo lomu;

39. pauž ciešu pārliecību, ka ES sadarbības attīstības jomā vietēju vadību var nostiprināt, iesaistot valstu parlamentus, arī īstenojot savstarpēju mijiedarbību un veiktspējas uzlabošanu starp Eiropas Parlamentu un partnervalstu parlamentiem; cita starpā ir jāparedz arī informācijas un sakaru tehnoloģiju (IST) atbalsta sistēmas, tehnoloģiju iespējas, lai izveidotu atjauninātus vēlētāju sarakstus un izsniegtu personas apliecības tādos apstākļos, kur nav pieejamas ziņas par dzimšanas reģistrāciju vai citi personu apliecinoši dokumenti;

40. uzsver, ka jāpalīdz vietējām valsts pārvaldes iestādēm, nodrošinot piemērotu apmācību un pieredzes apmaiņu; šajā sakarā atgādina Eiropas Parlamenta apņemšanos ievērot parlamentārās demokrātijas principus un praksi;

41. uzsver, ka, rīkojot vēlēšanas pēckonflikta valstī, sieviešu dalība tajās ir jāatbalsta ar īpašām programmām un kvotām visos līmeņos;

42. uzsver, cik svarīgi ir saistībā ar resursu izmantojumu paredzēt neatkarīgu pārredzamības un atbildības uzraudzību, jo šiem resursiem var būt svarīga nozīme pēckonflikta situācijās, ja tos investē valsts veidošanā; uzsver arī to, cik svarīgi ir cīnīties pret dažādām izšķērdības, krāpšanas un korupcijas izpausmēm, izmantojot piemērotus korupcijas novēršanas mehānismus un saņemot modru pilsoniskās sabiedrības atbalstu;

43. uzsver, ka ir nepieciešams veicināt Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas (UNCAC) īstenošanu, lai novērstu to, ka pēckonflikta situācijās, pateicoties nelegāla finansējuma avotiem, tiek veicināti konflikti un radīti draudi stabilizācijai, jo korupcija padara institūciju darbību neefektīvu, palielina sociālo atstumtību, kropļo lēmumu pieņemšanu un kavē pamatpakalpojumu sniegšanu;

44. uzsver, ka atbalsts vietējām kopienām, ģimenēm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp sieviešu organizācijām, mikrokredītu organizācijām un vietējiem tīkliem ir priekšnoteikumi sekmīgai attīstības politikai; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis arī krīžu laikā sniegt politisku un finansiālu atbalstu vietējiem miera un cilvēktiesību aktīvistiem, šajā nolūkā jo īpaši izmantojot ES Stabilitātes instrumentu un tajā paredzētos reaģēšanas pasākumus krīzes situācijā;

45. uzsver, ka pēckonflikta situācijās ir jānodrošina īpašumtiesību uz zemi reģistrācija un zemes īpašumu noregulēšana saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību normām, lai nepieļautu, ka valdības, privātuzņēmumi vai valdošās elites nelegāli piesavinās zemi, bieži vien uz nabadzīgāko un neaizsargātāko iedzīvotāju, tostarp atgriezušo bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu, rēķina; turklāt uzsver, ka ir jācenšas stiprināt tiesu iestādes, lai tās varētu labāk nodrošināt īpašumtiesību un komerctiesību aizsardzību, sevišķi valstīs, kur sievietēm ir vājāks juridiskais statuss vai liegtas pamata īpašumtiesības;

46. vēlreiz pauž apņēmību aizsargāt sieviešu un bērnu tiesības pēckonflikta situācijās, kā galīgo mērķi nosakot pasākumu īstenošanu, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu sieviešu līdzdalību — ilgstoša miera un stabilitātes obligātu priekšnoteikumu;

47. uzskata, ka daudzām jaunattīstības valstīm ir to attīstībai nepieciešamie pamata dabas resursi, taču dabas resursu, piemēram, naftas, ūdens, mežu un dimantu, slikta apsaimniekošana un ar šiem resursiem saistītā korupcija var valstīs atkārtoti izraisīt konfliktus; pauž nožēlu, ka dažādi (vietējie, reģionālie, starptautiskie un pārrobežu) dalībnieki ir saistīti ar minēto resursu nelikumīgu piesavināšanos un izmantošanu; mudina dalībvalstis veicināt un atbalstīt visu dabas resursu labas apsaimniekošanas praksi, kā arī veikt pasākumus, lai novērstu dabas resursu nelegālu ieguvi un tirdzniecību, sevišķi gadījumos, kad minētās darbības var veicināt bruņota konflikta uzliesmojumu, saasināšanos vai turpināšanos;

48. atzīstot Kimberlijas procesa, Ieguves rūpniecības pārredzamības nodrošināšanas iniciatīvas (EITI) un Rīcības plāna par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību mežu nozarē (FLEGT) sasniegumus, prasa stiprināt šos pasākumus un tos efektīvāk īstenot praksē;

49. atgādina ES Augstā pārstāvja un Eiropas Komisijas 2008. gada 14. martā Eiropadomei iesniegtā dokumenta „Klimata pārmaiņas un starptautiskā drošība”[12] secinājumus, kuros brīdināts, ka klimata pārmaiņas var kļūt par pārmērīgu slogu jau tāpat trauslām un konfliktu šķeltām valstīm un reģioniem, veidojot jaunas migrācijas plūsmas un palielinot drošības risku ES; mudina Komisiju, veicot miera nostiprināšanas pasākumus, ņemt vērā ar klimata pārmaiņām saistītus apsvērumus;

50. uzskata, ka ir būtiski nodrošināt taisnīgumu konflikta upuriem un — ja tiesu sistēma darbojas pienācīgi un ir neatkarīga un objektīva, — valsts tiesas varētu būt piemērotākas nekā starptautisko kara noziegumu tribunāli, lai nodrošinātu atbildību par valsts tiesas procesiem un sodītu vainīgos; šajā sakarā ierosina saistībā ar pēckonflikta situācijām izskatīt iespēju veidot kartotēku par konflikta laikā notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

51. prasa stiprināt tiesu sistēmu, rīkojot tiesnešu un ģenerālprokuroru apmācību, konferences par tiesu sistēmas reformu, izveidojot neatkarīgas tiesnešu iecelšanas sistēmas, paredzot atbilstīgu atalgojumu juridiskajam personālam un aprīkojumu tiesām, uzlabojot tiesu administrāciju un lietvedību, budžeta un personāla pārvaldību un nodrošinot mūsdienīgu tehnoloģiju iegādi, tostarp datorus lietu izsekojamības nodrošināšanai;

52. prasa piešķirt juridisko palīdzību mazāk aizsargātām grupām, mazākumtautībām, zemniekiem, kuriem nav savas zemes, un citām sociāli atstumtām grupām, kā arī prasa, lai pieredzējušas NVO īstenotu parajuridisko apmācību, tā uzlabojot pieeju tiesu sistēmai;

53. uzskata, ka ir ļoti svarīgi izbeigt dzimumu vardarbības noziegumu nesodīšanas praksi un neattiecināt uz šiem noziegumiem noteikumus par amnestiju; kā arī nodrošināt, lai visi seksuālās vardarbības upuri, jo īpaši sievietes un jaunas meitenes, būtu vienlīdzīgi aizsargāti ar likumu un tiem būtu vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz tiesas pieejamību; ņemot vērā nelabvēlīgo situāciju attiecībā uz tiesas pieejamību, ar ko daudzās sabiedrībās saskaras sievietes un bērni, uzskata — ja nepieciešams, ir jāveic īpaši pasākumi;

54. uzsver, ka sievietēm, kas ir cietušas no seksuālas vardarbības, ir jāpiešķir pilnīga piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un izpratnes veicināšanas programmām, kas palīdzēs šīm sievietēm atrisināt viņu problēmas;

55. atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1820 pieņemšanu, it īpaši tajā pausto atziņu, ka seksuāla vardarbība ir drauds starptautiskajam mieram un drošībai;

56. akcentē to, cik svarīgi ir ņemt vērā bērnu un jo īpaši meiteņu īpašās vajadzības pēckonflikta situācijās, sevišķi attiecībā uz izglītību;

57. atzinīgi vērtē ES un Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) sadarbību; uzsver, ka ES atbalstam ir būtiska nozīme, lai SKT īstenotu savas pilnvaras; uzskata, ka visām valstīm vajadzētu parakstīt un ratificēt Romas statūtus, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai SKT sistēma darbotos labāk, saskaņotāk un konsekventāk; mudina ES un ĀS dalībvalstis visās konflikta situācijās konsekventi un nekavējoties īstenot visus SKT pieņemtos nolēmumus par apcietināšanu;

58. mudina dalībvalstis turpināt cīņu pret nesodāmību, jo tas ir visefektīvākais veids, kā novērst turpmākus cilvēktiesību pārkāpumus, cita starpā šai nolūkā atbalstot arī starptautiski izveidotu tribunālu darbību;

59 uzsver, ka stabils miers daudzējādā ziņā ir atkarīgs no kopienas iesaistīšanās un atbildības par miera procesu — procesu, kas var būt leģitīms un sekmīgs tikai tad, ja šajā procesā vienlīdz ir iesaistītas arī sievietes, kurām ir svarīga nozīme sabiedrībā un izšķiroša loma pārtikas produktu ražošanā un ģimenes aprūpē jo īpaši jaunattīstības valstīs; ņemot vērā to, ka 80 % no bēgļu kopskaita ir sievietes un bērni, prasa sniegt sievietēm īpašu atbalstu un atzīt viņu ārkārtīgi nozīmīgo lomu miera un stabilitātes veicināšanā, un uzsver, ka starptautiskās sabiedrības atbalsts pilsoniskās sabiedrības sadarbības struktūrām, kas vieno vietējās, valsts un starptautiskās iniciatīvas, ir izšķirošs faktors miera procesā;

60. prasa izveidot pastāvīgas miera komisijas, kuru sastāvā darbotos ietekmīgi locekļi no visām konfliktā iesaistītajām pusēm, lai šādā veidā novērstu vardarbīgu konfliktu uzliesmojumus;

61. uzskata, ka attiecīgas pilsoniskās sabiedrības organizācijas var izmantot kā dialoga veicinātājas starp konfliktējošām grupām, ja tiek veikta apmācība par konfliktu miermīlīgu risināšanu un izglītošanu par mieru; atbalsta dialoga iespēju veidošanu, rīkojot valsts līmeņa konferences, apaļā galda diskusijas starp konfliktā iesaistītajām pusēm, iedzīvotāju kontaktsanāksmes, kurās piedalītos nelielas grupas, konfliktu starpniecības apmācības vietējām NVO, kopienu vecākajiem un tradicionālo struktūru vadītājiem;

62. aicina dalībvalstis, īstenojot attīstības projektus, vispirms izraudzīties vienu iesaistīto dalībvalsti kā vadošo partneri, lai racionalizētu atskaites mehānismus (pat tad, ja projektam paredzētie līdzekļi nāk no citas dalībvalsts), tā cenšoties panākt finansējuma devēju saskaņotu darbību un konsekvenci, tostarp izveidot uzskaites standartus attiecībā uz valstu parlamentiem, vietējām iestādēm un starptautiskajām organizācijām izpaužamās informācijas prasībām;

63. uzskata, ka ir jāveicina plašāka un nozīmīgāka sieviešu līdzdalība plašsaziņas līdzekļos un visos publiskajos forumos, kas ļauj tām paust savu viedokli;

64. atgādina, ka dzimšanas reģistrācija ir viena no pamata cilvēktiesībām un pilsoņtiesībām; uzsver, ka dzimšanas reģistrācijai ir izšķiroša nozīme, it īpaši bruņota konflikta laikā un pēc tā, jo tā palīdz aizsargāt bērnus pret tiesību pārkāpumiem un ir jāuzskata par būtisku attīstības jautājumu;

65. uzsver vajadzību pēc konfliktam atbilstīgas pieejas visos attīstības programmu posmos, proti, plānošanā, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā, lai palielinātu šo programmu pozitīvo ietekmi un samazinātu negatīvo ietekmi uz konflikta dinamiku; uzsver sistemātiskas konfliktu analīzes un konfliktu galveno virzītājspēku izpratnes nozīmi; uzskata, ka kritēriju ieviešana ir noderīgs līdzeklis, lai novērtētu attīstības jomā veiktu sadarbības pasākumu ietekmi;

66. prasa, lai valstis, kas robežojas ar teritorijām, kurās norisinās konflikti, kopā ar starptautisko sabiedrību tiktu aktīvi iesaistītas pēckonflikta attīstības un atjaunošanas plānā;

67. aicina Padomi un Komisiju izstrādāt reģionālu pieeju situācijas uzlabošanai atsevišķās valstīs;

68. ir iecerējis arī turpmāk aktīvi piedalīties darbā, ko Komisijas organizē saistībā ar iepriekšminēto paziņojumu par ES atbildi uz nestabilām situācijām; vērš Padomes un Komisijas uzmanību uz to, ka ir steidzami jārīkojas, lai šis darbs, kas noris pārāk lēni, drīzumā īstenotos konkrētos praktiskos pasākumos tādās svarīgās nozarēs kā veselības aizsardzība un izglītība, un aicina Komisiju pilnībā informēt Parlamentu par turpmākiem pasākumiem, ko veic attiecībā uz valstu izpētes secinājumiem un it īpaši attiecībā uz šo rezultātu izmantošanu nākamo pasākumu noteikšanai un plānošanai;

69. uzskata, ka visās EK delegācijās trešās valstīs ir jānosaka par dzimumu līdztiesības jautājumiem atbildīga struktūra ar attiecīgām pilnvarām, prasmēm un resursiem;

70. uzver, ka ir steidzami jārīkojas, lai nestabilo valstu iedzīvotāji varētu redzēt gan sava, gan valsts stāvokļa uzlabošanos, tāpēc aicina Padomi un Komisiju neatstāt novārtā praktiski veikto pasākumu atpazīstamību;

71. atbalsta ES programmu vardarbīgu konfliktu novēršanai un ES rīcības plānā 2009. gadam paredzētos pasākumus drošības un attīstības jomā un mudina Komisiju par ļoti prioritāru noteikt ar miera nostiprināšanu saistītu pasākumu īstenošanu;

72. uzsver EK darbinieku veiktspējas pilnveidošanas nozīmi, lai īstenotu konfliktiem atbilstīgu plānošanu, izmantojot specializētus norādījumus, it īpaši attiecīgajiem darbiniekiem izstrādājot īsus un konkrētiem apstākļiem piemērotus ieteikumus par delikātu pieeju konflikta risināšanai, pamatojoties uz miera un konfliktu ietekmes novērtējuma sistēmām un konfliktu delikātas risināšanas resursu kopumu;

73. uzskata — lai efektīvi risinātu ar pēckonflikta pāreju saistītos uzdevumus, intervences pasākumiem jānotiek īstajā laikā un jābūt elastīgiem un paredzamiem;

74. uzsver, ka visās ES misijās (tostarp starpniecības un pārrunu grupās, policijā un miera uzturēšanas spēkos u. c.) ir jāparedz konsultācijas dzimumu jautājumos, apmācība dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanā un tajās jāpiedalās vismaz 40 % sieviešu visos līmeņos, tostarp visaugstākajos līmeņos;

75. aicina Komisiju veikt pētījumu par dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu ES ārējās misijās;

76. norāda uz nepieciešamību integrēt dzimumu aspektu miera izpētes, konfliktu novēršanas un risināšanas pasākumos, miera uzturēšanas operācijās, pēckonflikta rehabilitācijas un atjaunošanas pasākumos, finanšu instrumentos, valsts/reģionu stratēģijas dokumentos un visu ārējo intervences pasākumu plānošanā;

77. atbalsta ES īpašos pārstāvjus kā ES galveno instrumentu, lai palīdzētu panākt politiskus izlīgumus un sekmētu ilgstošu politisko stabilitāti pēckonflikta sabiedrībās;

78. mudina ES veidot paraugpraksi jautājumos, kuru risināšanai ir vajadzīga plaša politisko, militāro, humanitāro un attīstības struktūru pārstāvju sadarbība tādās jomās kā konfliktu novēršana, starpniecība, miera uzturēšana, cilvēktiesību ievērošana, tiesiskums, humānā palīdzība, kā arī ilgtermiņa atjaunotne un attīstība;

79. prasa izstrādāt ES rīcības plānu par ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 īstenošanu un aicina Komisiju mudināt partnervalstis un ES dalībvalstis izstrādāt valstu rīcības plānus; ierosina pārskatīt ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizsardzību un EDAP misijām, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1325 un Rezolūcijai Nr. 1820;

80. uzsver, ka Komisijai ir pienākums atbalstīt partnervalstu centienus uzlabot spēju nodrošināt demokrātisku vietējo pārskatatbildību (parlamentāru kontroli un revīzijas iespējas) gadījumos, kad Kopienas palīdzību sniedz budžeta atbalsta veidā; mudina Komisiju noturīgāk un konsekventāk pildīt šo pienākumu; uzsver, ka parlamentārās kontroles struktūru un revīzijas iestāžu pilnvaras ir galvenais faktors, lai panāktu, ka ES budžeta atbalstam ir noturīga ietekme; prasa izveidot novērošanas un pārraudzības mehānismus pilsoniskajai sabiedrībai, lai tā varētu pilntiesīgi pārraudzīt ES budžeta palīdzības izlietojumu un ietekmi;

81. aicina investīciju bankas, tostarp Eiropas Investīciju banku, nodrošināt, lai aizdevumu izsniegšana un investīciju veikšana pēckonflikta valstīs, it īpaši resursiem bagātās valstīs, norisinātos atbilstīgi cilvēktiesībām un vides standartiem un neveicinātu spriedzes rašanos;

82. atzinīgi vērtē jaunizveidotās ANO Miera veidošanas komisijas darbu; turklāt norāda — risinot ar palīdzību saistītus jautājumus, ir jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, sevišķi ANO; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai ANO sistēmai būtu pienācīgi resursi un lai no tās tiktu prasīta atbildība par atbalstu, kas sniegts valstīs notiekošiem iekšējiem procesiem, kuros ir iesaistīta ANO Miera veidošanas komisija un citas ANO struktūras;

83. uzsver, ka palīdzībai attīstības jomā ir ārkārtīgi būtiska nozīme miera konsolidācijas un konfliktu novēršanas procesos nestabilās valstīs, taču, sniedzot palīdzību attīstības jomā un atbalstu konfliktu pārvarēšanā, nedrīkst izmantot militārus līdzekļus un darbības;

84. iesaka piemērot rīcības kodeksu ANO personālam, kas strādā pēckonflikta teritorijās, un aicina nepieļaut iecietību pret seksuālu vardarbību, ko veikuši miera uzturētāji vai NVO darbinieki;

85. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Miera veidošanas komisijai, ĀS Komisijai, ĀS Izpildu padomei, Panāfrikas parlamentam un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

[1] OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.
[2] OV L 247, 9.9.2006., 22. lpp.
[3] OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
[4] OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp.
[5] (S/2004/616)
[6] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0540.
[7] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0483.
[8] ACP‑EU 3937/07/galīgā redakcija.
[9] Apvienotās Karalistes Ministru kabineta Starptautiskās attīstības departamenta aprēķini, pamatojoties uz Pasaules Bankas aplēsēm ziņojumā „Global Economic Prospects 2006: Economic implications of Remittances and Migration” [Pasaules ekonomikas perspektīva — 2006. gads: naudas pārvedumu un migrācijas ekonomiskā ietekme]. World Bank, Washington, 14.11.2005.
[10] Sauszemes mīnu monitoringa 2007. gada ziņojums „Toward a Mine-Free World” [Ceļā uz pasauli, kurā nav mīnu].
[11] Organizāciju Safer World, Oxfam un International Action Network on Small Arms (IANSA) 2007. gada oktobra ziņojums „Africa's Missing Billions” [Āfrikai trūkst miljardu].
[12] S113/08

IEVADS

Šis ir viens no svarīgākajiem ziņojumiem šajā gadā. Tas ir saistīts ar obligātajām prasībām, pamatojoties uz kurām 2005. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmē tika nodibināta ANO Miera veidošanas komisija, un tajā par prioritāra nozīme piešķirta šādai atziņai — puse no valstīm, kuras izkļuvušas no konflikta, atkal nonāk konfliktsituācijā piecu gadu laikā. Pašlaik pasaulē notiek 42 civili konflikti.

Saistībā ar valstu veidošanu pastāv divi būtiski procesa dalībnieki. Pirmais no tiem un visbūtiskākais ir pati valsts, kurā ir nestabila situācija. Bez stingras gribas izkļūt no konflikta, lai virzītos uz ilglaicīgu mieru, atgriešanās konfliktsituācijā ir gandrīz neizbēgama. Otrs būtiskais faktors ir starptautiskā sabiedrība, kuras pienākums ir atbalstīt un stiprināt valsti, kas atgūstas no konflikta, sniedzot finansiālu palīdzību un piedāvājot savu pārstāvju zināšanas un personīgo pieredzi, lai konsultētu par to, kas veicina vai neveicina valsts veidošanu.

Maršala plāns ir lielisks piemērs tam, kā viena valsts (ASV) spēja iedrošināt visu Rietumeiropu pārtraukt karu un nodibināt ilglaicīgu mieru.

Vēlamo ceļu uz mieru ir viegli iezīmēt, bet daudz grūtāk ir pa to virzīties. Teorētiski šis ceļš ved no kara uz mieru un pēc tam uz atjaunošanu un panākumiem. Šī ziņojuma tēma saistīta ar atbilstošu procedūru minētā plāna īstenošanai, pievēršot uzmanību atjaunošanai kā valsts izveides galvenajam attīstības mērķim.

ATTĪSTĪBAS PERSPEKTĪVAS MIERA VEICINĀŠANAI PĒCKONFLIKTA SITUĀCIJĀS

Tūlītējās prioritātes:

· nodrošināt drošu telpu darbībai,

· garantēt piekļuvi saldūdenim un, ja iespējams, pārraudzīt mirušo pārvietošanu un apglabāšanu saskaņā ar vietējām tradīcijām,

· garantēt piekļuvi pārtikai, apkurei (atkarībā no laika apstākļiem), elektrībai, sanitārijai un svarīgākajiem medikamentiem,

· nodrošināt efektīvas izpildvaras (policija) pamanāmu klātbūtni, lai uzturētu likumību un kārtību un nepieļautu laupīšanu, kā arī veidot vietējo informatoru tīklu,

· stimulēt vietējo līderu iesaistīšanos varas sadalē un pakalpojumu (veselības aprūpe un izglītība) nodrošināšanā, izmantojot vietējās pašvaldības.

Turpmākās prioritātes

Vienlaicīgi ar minētajām jāīsteno arī turpmāk tekstā aprakstītās prioritātes, kas ir būtiskas ilglaicīga miera veidošanas komponentes. Ir svarīgi saprast, ka prioritāšu īstenošanas kārtība ir atkarīga no konkrētas situācijas, un katrā situācijā tās ir attiecīgi jāpiemēro.

1. Atbruņošana, demobilizācija un reintegrācija (ADR)

Kā jau minēts, puse no valstīm, kuras izkļuvušas no konflikta, atkal nonāk konfliktsituācijā piecu gadu laikā. Tādēļ „telpas nodrošināšana” ir būtisks priekšnoteikums turpmākai attīstībai — ekonomikas uzplaukumam, investīcijām un tirdzniecībai, kā arī iedzīvotāju brīvību un cieņas nodrošināšanai.

2. Varas sadale (no militārpersonām politiskajiem līderiem)

Kaujinieku līderi jāaicina pārtraukt vardarbību un iesaistīties varas sadalē, izmantojot institucionālās struktūras.

Vienlaicīgi šajās varas sadales attiecībās ir jāiesaista aktīvi un informēti pilsoņi. Visos posmos ir jānodrošina pārredzamība. Nepieciešams ne tikai apspriesties ar visām iesaistītajām pusēm, bet ir svarīgi arī informēt, ka notiek apspriešanās ar visām iesaistītajām pusēm.

3. Tiesiskums

Viens no iemesliem tik daudzu valstu atkārtotai nonākšanai konfliktsituācijā ir tas, ka stabilas sabiedrības pamats — institūcijas — nav pietiekami spēcīgs, lai apturētu vilinājumu atgriezties pie tādām notikumu ietekmēšanas metodēm, kas nodrošina tūlītēju rezultātu. Reizēm institūcijas pat var veicināt nestabilitāti. Institūciju veidošanas galvenais uzdevums ir tiesiskuma nodrošināšana.

Turklāt šajā posmā tiesiskums ir jāvērš uz to, lai nodrošinātu stabilu centrālo spēku. Institūcijām ir jābūt kā centrtieces, nevis centrbēdzes spēkam (tām ir jānodrošina, lai pretējie spēki strādātu kopā, nevis attālinātos vēl vairāk).

Valsts izveide ietver darbu pie institūcijām — valstu parlamentiem, demokratizācijas un vēlēšanu procesa, korupcijas novēršanas, pārredzamības un pārskatatbildības. Šajos procesos ir būtiski iesaistīt vietējos spēkus.

4. Ekonomika

Vardarbīgi konflikti attur ārvalstu investorus un var mazināt valsts izaugsmi vidēji par 2 %. Tādas vides izveide, kas sekmē privāto ekonomisko iniciatīvu, ir būtisks aspekts iedzīvotāju ekonomiskās situācijas uzlabošanai jaunattīstības valstīs. Privātā iniciatīva ir procesa virzītājspēks, tādēļ ir nepieciešams koncentrēties uz tiesību nodrošināšanu privātpersonām, lai tās varētu pilnībā izmantot visas iespējas, jo īpaši attiecībā uz pārvietotu personu iesaistīšanu ekonomikā.

Veselīgas ekonomikas priekšnoteikumi saskaņā ar Ludwig Erhard, kas bija Rietumvācijas kanclers 1960. gados, ir labklājība, ko nodrošina konkurence, zemi nodokļi, minimāls regulējums un stabila valūta.

Peru ekonomists Hernando de Soto ir aprēķinājis, ka jaunattīstības valstīs nav reģistrēti nekustamie īpašumi par kopējo vērtību 9 triljoni USD. Kamēr šie nekustamie īpašumi ir „neoficiāli”, nav iespējams, piemēram, izsniegt hipotekāros kredītus.

Īpašumtiesību aizsardzība ir būtisks attīstības priekšnoteikums. Tādēļ vienai no attīstības politikas galvenajām prioritātēm jābūt zemes reģistra izveidei un attīstībai, resursu piešķiršanai karšu izstrādei un zemes un intelektuālā īpašuma reģistrācijai, kā arī resursu piešķiršanai tiesām īpašumtiesību piemērošanas nodrošināšanai. Tirgus nevar darboties, ja nav izveidota efektīva tiesību sistēma attiecībā uz īpašumtiesībām un līgumsaistībām un to piemērošanu ar pienācīgu paredzamību un ātrumu.

Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība nodrošina un veicina radošumu un uzņēmējdarbību.

5. Civilā policija (tostarp drošības garantēšana un izlūkošana)

Pārredzams, atbildīgs un profesionāls drošības sektors ir ārkārtīgi būtisks aspekts attīstību veicinošu apstākļu radīšanai. Pārāk bieži jaunattīstības valstīs, jo īpaši valstīs, kur nesen noticis konflikts, drošības spēki nespēj vai nevēlas aizsargāt pilsoņus. Valstīs, kur drošības sektors vēsturiski izmantots kā apspiešanas spēks, ir būtiski drošības sektora reformā (DSR) iesaistīt vietējās kopienas, tādējādi novēršot nepieciešamību tām uzņemties drošības nodrošināšanu. Ir ļoti būtiski, lai pēc iespējas ātrāk notiktu pāreja no militārās uz civilo drošību.

Tādēļ drošības, aizsardzības un visu cilvēku piekļuves tiesiskumam nodrošināšana ir prioritāra, lai mazinātu nabadzību un nodibinātu mieru. Sākumā izmantoto starptautisko tiesiskuma nodrošināšanas spēku vietā ir jāstājas civiliem vietējās policijas spēkiem.

6. Atmīnēšana un kājnieku un vieglo ieroču iznīcināšana

Mīnu un kājnieku un vieglo ieroču izplatīšana veicina konfliktus un noziedzību. Tādēļ visiem mēģinājumiem uzlabot drošību, lai paātrinātu attīstību, ir jābūt vērstiem pret bezatbildīgu ieroču nodošanu un kājnieku ieroču izplatīšanu iedzīvotājiem.

7. Pilsoniskā sabiedrība

Mums ir jāveicina demokrātijas principu ievērošana, preses brīvība un piekļuve precīzai informācijai. Apvienošanās tiesības un vārda brīvība veido pilsoniskās sabiedrības pamatu.

Galvenajai pieejai, ko piemēro visiem miera veidošanas pasākumiem, ir jābalstās uz pamatvērtību — cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma, taisnīguma un vienlīdzības — ievērošanu, kā arī valdības atbildību pret iedzīvotājiem. Vietējo iedzīvotāju viedoklim ir jābūt miera veidošanas un valsts izveides centienu pamatā.

8. Samierināšana un piedošana

Šis pārejas posma tiesiskuma pīlārs ietver dažādu sabiedrības slāņu samierināšanu, bijušo kaujinieku un pārvietoto personu reintegrāciju, dialoga veidošanu starp konfliktējošām grupām (ievainojumu ārstēšanu un uz mieru orientētu izglītību), taisnības un samierināšanas komiteju un nevardarbīgu strīdu izšķiršanas sistēmu izveidi.

9. Kara noziegumi

Genocīds ir jāsoda, turklāt jānodrošina informēšana par soda piemērošanu. Nepieciešamības gadījumā jāizveido kara noziegumu tiesas. Labāk, ja galvenos vardarbības veicējus notiesā valsts, nevis starptautiskās tiesas.

10. Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) un atbilstīga iedzīvotāju piekļuve pamatpakalpojumiem

Veselības aprūpe, tāpat kā piekļuve dzeramajam ūdenim un sanitārajiem pakalpojumiem, ir attīstības priekšnoteikums. Arī pārtikas nodrošinājums ir jānosaka par vienu no būtiskākajām prioritātēm. Būtisks nabadzības mazināšanas līdzeklis ir arī izglītība.

Lielākā daļa valstu, kurās ir augstākie zīdaiņu un bērnu mirstības rādītāji, nesen pārcietušas konfliktu. Nedroša vide rada arī labvēlīgus apstākļus organizētajai noziedzībai. Jaunattīstības valstu ražošanas jaudas palielināšana, ko sekmē veselīgs un izglītots darbaspēks, ir būtisks nabadzības izskaušanas veicināšanas faktors un jānosaka par prioritāti.

11. Dzimumu līdztiesība

Sievietes ir būtiskas dalībnieces miera veidošanas un valsts izveides procesā. Centieni izveidot līdztiesīgu sabiedrību var būt ilgtspējīgi tikai tad, ja sievietēm nodrošina pilnvērtīgu dalību miera sarunās, politiskajos procesos, ekonomikā un pilsoniskajā sabiedrībā kopumā.

12. Atbilstīga piekļuve ilgtspējīgiem resursiem

Dabas resursu ilgtspējīga un videi draudzīga izmantošana, kā arī atbilstīga piekļuve tiem ir būtisks aspekts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, tostarp klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās jautājumu risināšanai. Somālija ir labs piemērs tam, kas var notikt, ja atbilstīgi nepiemēro šo principu.

13. Konfliktu risks

Sniegtā palīdzība var nesniegt pozitīvus rezultātus, ja attīstības procesa dalībnieki neatzīst problēmas, kuru dēļ izraisījās konflikts, vai izvairās no to risināšanas. Arī palīdzības sniegšana, nepievēršot uzmanību notiekošo konfliktu ietekmei uz attīstību un cilvēku drošību, vai atbalsts valstīm, kurās tiek atstumtas atsevišķas etniskās grupas, var pastiprināt konflikta veidošanās vai turpināšanās risku. Ir jāveic konflikta novērtējumi un rezultāti jādara zināmi plānošanas lēmumu pieņēmējiem.

Konflikta riska novērtējums ietver arī lēmumus jautājumos, vai finansiālo atbalstu sniegt valstij vai noteiktai nozarei, vai lielāko daļu palīdzības sniegt valstij tiešā veidā, kādā mērā galvenās izglītības, veselības aprūpes un citas attīstības programmas nodrošinās pozitīvu ietekmi uz konflikta cēloņiem utt. Novērtējumi ir jābalsta uz pieredzi, kas gūta, sagatavojot iepriekšējos konflikta novērtējumus, kā arī uz citiem sociāliem pētījumiem, jo īpaši tiem, kas pievērsušies nevienlīdzībai un sociālajai atstumtībai. Jāmēģina izprast un izskaidrot, kādā mērā piedāvātā palīdzība un attīstības programmas ir saistītas ar galvenajiem konflikta un nabadzības cēloņiem.

14. Starptautisko institūciju loma (starptautiskās sabiedrības vienotība un konsekvence)

ANO Miera veidošanas komisija tika izveidota, lai uzlabotu starptautiskās palīdzības sniegšanu un palīdzētu valstīm atgūties pēc konfliktiem. Ir jānodrošina politisks atbalsts un atbilstoši resursi šai komisijai, lai tā varētu efektīvi funkcionēt un sasniegt noteiktos mērķus.

Daudzas starptautiskās struktūras atbalsta nepieciešamību pēc labākas koordinēšanas tādās pēckonflikta vidēs kā Kongo Demokrātiskā Republika, Sjerraleone un Libērija, tomēr, neskatoties uz atsevišķiem uzlabojumiem, to īstenotā prakse bieži vien veicina neatbilstību un konkurenci. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komiteja (ESAO/DAC) periodiski sagatavo pārskatus par tās dalībvalstu sniegtās attīstības palīdzības efektivitāti. Šo pārskatu kritēriji būtu jāpaplašina, lai atspoguļotu valstu praksi pēckonflikta situācijās.

Attīstības komitejai

par miera nostiprināšanas un valsts izveides perspektīvām pēckonflikta situācijā
(2008/2097(INI))

Atzinumu sagatavoja (*): Luisa Morgantini

(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 47. pants

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. atgādina, ka miers nozīmē ne tikai kara neesamību, ka miers nepastāv, ja nepastāv tiesiskums un turklāt, ka karadarbības beigas ne vienmēr rada drošību vīriešiem un sievietēm; atgādina arī sieviešu lielo nozīmi konfliktu novēršanā un atrisināšanā, kā arī miera nostiprināšanā, uzsver, cik ļoti ir svarīgi nodrošināt viņu līdztiesīgu līdzdalību un pilnīgu iesaistīšanos visos pasākumos miera un drošības uzturēšanā un veicināšanā;

2. aicina izstrādāt Eiropas rīcības plānu par Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas (UNSCR) Nr. 1325 īstenošanu un aicina Eiropas Komisiju mudināt partnervalstis un Eiropas Savienības dalībvalstis izstrādāt valstu rīcības plānus; ierosina pārskatīt ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizsardzību, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1325;

3. atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1820 pieņemšanu, it īpaši tajā pausto atziņu, ka seksuāla vardarbība ir drauds starptautiskajam mieram un drošībai;

4. uzsver, ka visās ES misijās (tostarp starpniecības un pārrunu grupās, policijā un miera uzturēšanas spēkos u.c.) ir jāparedz konsultācijas dzimumu jautājumos, apmācība dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanā un tajās jāpiedalās vismaz 40 % sieviešu visos līmeņos, tostarp visaugstākajos līmeņos;

5. norāda uz nepieciešamību integrēt dzimumu aspektu miera izpētes, konfliktu novēršanas un risināšanas pasākumos, miera uzturēšanas operācijās, pēckonflikta rehabilitācijas un atjaunošanas pasākumos, finanšu instrumentos, valsts/reģionu stratēģijas dokumentos un visu ārējo intervenču plānošanā;

6. aicina Komisiju veikt pētījumu par dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu ES ārējās misijās;

7. uzskata, ka visās EK delegācijās trešās valstīs ir jānosaka par dzimumu līdztiesības jautājumiem atbildīga struktūra ar attiecīgām pilnvarām, prasmēm un resursiem;

8. stingri uzsver nepieciešamību konsultēt un atbalstīt vietējās sieviešu organizācijas un starptautiskos sieviešu miera tīklus; iesaka sniegt politisku un finansiālu atbalstu, apmācību, palielināt veiktspēju un sniegt tehnisko atbalstu, tostarp miera sarunām un konfliktu nevardarbīgai risināšanai;

9. uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka konfliktam beidzoties, sievietes papildina un atsāk izglītību un apmācību; uzskata, ka šajā sakarā nepieciešams valsts izveides laikā aktīvi veicināt izglītības atsākšanu;

10. uzsver, ka, veicot pārrunas par miera nolīgumiem un īstenojot tos, ir svarīgi pieņemt dzimumu jautājumu aspektu, lai veicinātu sieviešu tiesību konstitucionālu aizsardzību;

11. uzskata, ka ir ļoti svarīgi pārtraukt ar dzimumu saistītas vardarbības noziegumu nesodīšanas praksi un izslēgt šos noziegumus no noteikumiem par amnestiju; kā arī nodrošināt, ka visi seksuālās vardarbības upuri, jo īpaši sievietes un jaunas meitenes tiek vienlīdzīgi aizsargātas attiecībā uz likumu un piekļuvi tiesībaizsardzībai;

12. uzsver, ka bērnu – kareivju izmantošanas un meiteņu iesaukšanas armijā, kur tās tiek seksuāli izmantotas, izskaušana saistīta ar cīņu par to sieviešu ikdienas dzīves uzlabošanu, kuras dzīvo reģionos, kur pēc konflikta tiek nostiprināts miers un veidota valsts;

13. norāda, ka atbruņošanas, demobilizācijas un reintegrācijas (ADR) programmās ir jāparedz īpaši noteikumi bijušajām sievietēm kaujiniecēm;

14. aicina Eiropas Savienību, atbalstot pēckonflikta drošības sektora reformu (DSR), ietvert tajā dzimumu līdztiesības aspektu, nodrošinot apmācību dzimumu jautājumos un sniedzot zināšanas par konstitūciju, vēlēšanām, policiju un tiesu iestādēm;

15. uzsver, ka, rīkojot vēlēšanas pēckonflikta valstī, sieviešu dalība tajās ir jāatbalsta ar īpašām programmām un kvotām visos līmeņos;

16. uzskata, ka ir ļoti svarīgi iesaistīt sievietes saimnieciskā darbībā pēckonflikta valstu sabiedrībā, lai atbalstītu sieviešu sociālekonomiskās iespējas, un uzsver mikrokredītu pozitīvo lomu;

17. uzsver, ka sievietēm, kas ir cietušas no seksuālas vardarbības, ir jāpiešķir pilnīga piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un izpratnes veicināšanas programmām, kas palīdzēs šīm sievietēm atrisināt viņu problēmas;

18. iesaka piemērot rīcības kodeksu ANO personālam, kas strādā pēckonflikta zonās, un aicina nebūt iecietīgiem pret seksuālu vardarbību, ko īstenojuši miera uzturētāji vai NVO darbinieki;

19. uzskata, ka ir jāņem vērā dzimumu aspekts, strādājot ar bēgļiem un iekšzemē pārvietotiem cilvēkiem, tostarp veidojot bēgļu nometnes;

20. uzskata, ka jāveicina plašāka un nozīmīgāka sieviešu līdzdalība plašsaziņas līdzekļos un visos publiskos forumos, ļaujot tām paust savu viedokli.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Attīstības komitejai

par miera nostiprināšanas un valsts izveides perspektīvām pēckonflikta situācijā
(2008/2097(INI))

Atzinumu sagatavoja: Willy Meyer Pleite

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. norāda, ka miers un stabilitāte nodrošina attīstības procesu un ka saspīlējumu trūkums, kas raksturīgs pēckonflikta situācijām, automātiski nenodrošina noturīgu un ilglaicīgu stabilitāti; tāpēc uzsver, ka miers, drošība un noturīga stabilitāte ir būtiski pamata priekšnoteikumi valsts atjaunotnei pēckonflikta situācijās;

2. uzsver, cik nozīmīgi ir stabilitātes trūkuma cēloņus novērst ar Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) atbilstīgu attīstības politiku un citiem sociālekonomiskiem, politiskiem un kultūras pasākumiem, kuri var radīt apstākļus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no konfliktu atjaunošanās, un kurus īsteno, lai mazinātu nabadzību, sekmētu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, veidotu institucionālo un administratīvo veiktspēju, uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un stiprinātu tiesiskumu; šajā sakarā uzsver izglītības, sevišķi jauniešu un sieviešu izglītības, nozīmi, kas tieši veicina stabilitātes nodrošināšanu; pauž nožēlu par to, ka nav izdevies pildīt TAM saistības un ka daudzās no šīm jomām stāvoklis ir pasliktinājies, sevišķi ar izglītību un veselību saistītajās jomās (malārija, HIV, bērnu un māšu mirstība);

3. turklāt norāda, ka ir jāveic sociāli un ekonomiski pasākumi, lai mazinātu nabadzību un sekmētu ekonomisko un sociālo attīstību, kuri var radīt apstākļus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no konfliktu atjaunošanās;

4. uzsver, ka ārkārtīgi liela nozīme ir tam, lai starptautiskā sabiedrība uzņemtos galveno atbildību, atbalstot atjaunotnes procesā esošo valstu iestādes, tām cenšoties iedibināt tiesiskumu; īpaši uzsver, ka šāds atbalsts ir būtisks valsts konstitucionālās un politiskās sistēmas izveidei;

5. pievērš īpašu uzmanību tam, ka ir svarīgi risināt jautājumus, kuri attiecas uz pēckonflikta sabiedrību politisko struktūru, jo īpaši uz varas sadalījuma struktūru starp dažādiem bijušajiem konflikta dalībniekiem; atbalsta ES īpašos pārstāvjus kā ES galveno instrumentu, lai palīdzētu panākt politiskus izlīgumus un sekmētu ilgstošu politisko stabilitāti pēckonflikta sabiedrībās;

6. īpaši uzsver pārrobežu reģionālās sadarbības nozīmi transversālu jautājumu risināšanā un apgabalos, kas pārsniedz politiskās robežas; aicina Komisiju un Padomi izstrādāt reģionālu pieeju situācijas uzlabošanai atsevišķās valstīs;

7. uzskata, ka ir būtiski svarīgi stabilitātes trūkuma cēloņus un pēckonflikta sabiedrībā aktuālas problēmas novērst gan ar civilu, gan militāru pasākumu palīdzību; norāda, ka bez drošības garantijām, ko sniedz attiecīgajā teritorijā izvietoti miera uzturēšanas spēki, vispār nav iespējams pildīt būtisku stabilitātes priekšnoteikumu konflikta šķeltā sabiedrībā (t. i., personu un to īpašuma drošību);

8. mudina ES veidot paraugpraksi jautājumos, kuru risināšanai ir vajadzīga plaša politisko, militāro, humanitāro un attīstības struktūru pārstāvju sadarbība tādās jomās kā konfliktu novēršana, starpniecība, miera uzturēšana, cilvēktiesību ievērošana, tiesiskums, humānā palīdzība, kā arī ilgtermiņa atjaunotne un attīstība;

9. norāda, ka galvenā nozīme ir demokratizācijai, demilitarizācijai un konfliktā iesaistīto pušu atbruņošanai un ka tām jābūt ikviena miera nostiprināšanas un valsts izveides procesa galvenajām prioritātēm;

10. norāda, ka palīdzība pēckonflikta sabiedrībām vispār ir efektīva vienīgi tad, ja to sniedz vienlaikus ar militāru atbalstu, kas ir ne vien pamata priekšnoteikums ekonomikas attīstībai pēc konflikta, bet arī novērš iespēju, ka palīdzības sūtījumus nelikumīgi piesavinās militārie komandieri un krimināli grupējumi; uzskata — veicinot attīstību, ārvalstu līdzekļu devējiem ir jāņem vērā vietējie apstākļi un viedokļi; taču norāda, ka šāda palīdzība jāsniedz, arī pamatojoties uz starptautisko paraugpraksi saistībā ar ekonomikas attīstības veicināšanu pēckonflikta sabiedrībās;

11. uzsver — sniedzot palīdzību attīstības jomā, ir jānodrošina līdzsvars starp civilo un militāro šīs palīdzības komponenti, lai garantētu pamata infrastruktūras darbību un valsts pakalpojumus, nemazinot prasības, ko piemēro valsts atjaunotnes un atveseļošanas procesiem, kā arī demokrātisko un ekonomisko procesu atjaunošanai; atzinīgi vērtē jaunizveidotās ANO Miera uzturēšanas komisijas darbu; turklāt norāda — risinot ar palīdzību saistītus jautājumus, ir jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, sevišķi ANO;

12. īpaši norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi arī turpmāk veidot EDAP militāro veiktspēju, lai Eiropas Savienība un tās dalībvalstis varētu sekmīgāk veicināt stabilizācijas un attīstības procesus pēckonflikta sabiedrībās;

13. pauž nožēlu, ka bruņotajos konfliktos jaunattīstības valstīs ļoti daudzus nāves gadījumus izraisījuši vieglie ieroči; uzskata, ka ES politikas stratēģijām parasto ieroču nelikumīgas tirdzniecības novēršanai un apkarošanai ir jābūt pārredzamām, saskaņotām, tās jāturpina precizēt un jāpadara efektīvākas, pamatojoties uz ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, un ka šim kodeksam ir jābūt tiesiski saistošam; ir pārliecināts, ka to varētu veicināt, pieņemot kopēju nostāju attiecībā uz ieroču eksportu; uzsver atmīnēšanas, demilitarizācijas, demobilizācijas, rehabilitācijas un reintegrācijas nozīmi, kā arī drošības jomas reformas nozīmi pēckonflikta situācijās;

14. norāda, ka iedibināts tiesiskums ir ilgstošas stabilitātes un ekonomiskās attīstības būtisks priekšnoteikums; atbalsta to EDAP operāciju īstenošanu, kuru mērķis ir veicināt tiesiskumu pēckonflikta sabiedrībās (piem., EUPOL Afganistānā, EULEX Kosovā un EUJUST LEX Irākā); norāda, ka ir svarīgi izveidot neatkarīgus kara noziegumu tribunālus, lai novērstu iespēju kara noziedzniekiem palikt nesodītiem un lai veicinātu pēckonflikta samierināšanas procesu;

15. atgādina ES Augstā pārstāvja un Eiropas Komisijas 2008. gada martā Eiropadomei iesniegtā dokumenta „Klimata pārmaiņas un starptautiskā drošība”[1] secinājumus, kuros brīdināts, ka klimata pārmaiņas var kļūt par pārmērīgu slogu jau tāpat trauslām un konfliktu šķeltām valstīm un reģioniem, veidojot jaunas migrācijas plūsmas un palielinot drošības risku ES; mudina Komisiju, veicot miera nostiprināšanas pasākumus, ņemt vērā ar klimata pārmaiņām saistītus apsvērumus;

16. norāda, ka daudzās jaunattīstības valstīs ir to attīstībai nepieciešamie pamata energoresursi, dabas resursi un cilvēkresursi; taču uzsver — lai šīs valstis attīstītos, ieguves rūpniecībai ir jākļūst pārredzamākai un efektīvākai; atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā Kimberli process un Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīva, kuri veicina iespējas izvairīties no iespējamiem lielākiem konfliktiem; īpaši uzsver izglītības nozīmi attīstības veicināšanai;

17. apstiprina, ka ir ļoti svarīgi īstenot taisnīgu migrācijas politiku attiecībā uz jaunattīstības valstīm; norāda, ka migrāciju var pārveidot par pozitīvu spēku attīstības procesā, jo īpaši pateicoties ES dzīvojošo migrantu veiktajiem naudas pārvedumiem, kā arī mazinot intelektuālā darbaspēka emigrāciju, veicinot migrantu atgriešanos savā valstī un novēršot cilvēku tirdzniecību;

18. uzskata, ka dalībvalstīm ir morāls pienākums sniegt patvērumu bēgļiem no konfliktu reģioniem; ir pārliecināts, ka šo pienākumu var pildīt, vienīgi pamatojoties uz pienākumu sadali starp dalībvalstīm; turklāt uzskata, ka dalībvalstīm ir aktīvi jāpalīdz atgriezties savās valstīs tiem bēgļiem, kuri pēc vardarbīga konflikta beigām to vēlas darīt;

19. uzsver, ka, veidojot piemērotu samierināšanas stratēģiju, ir jāņem vērā sieviešu ieguldījums miera stiprināšanas procesos; sevišķu uzmanību pievērš tam, ka samierināšanas programmās ir jāiekļauj bruņotā konflikta skarto bērnu īpašie apstākļi;

20. vēlreiz pauž apņēmību aizsargāt sieviešu un bērnu tiesības pēckonflikta situācijās, kā galīgo mērķi nosakot pasākumu īstenošanu, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu sieviešu līdzdalību — ilgstoša miera un stabilitātes obligātu priekšnoteikumu;

21. uzskata — izstrādājot politiku stabilitātes un demokrātijas atjaunošanai, starptautiskajiem līdzekļu devējiem ir jāņem vērā reģionālie un vietējie apstākļi, jau sākot no pieredzes, kas gūta saistībā ar ekonomikas attīstības veicināšanu pēckonflikta sabiedrībās;

22. uzsver, ka jāpalīdz vietējām valsts pārvaldes iestādēm, nodrošinot piemērotu apmācību un pieredzes apmaiņu; šajā sakarā atgādina Parlamenta apņemšanos ievērot parlamentārās demokrātijas principus un praksi;

23. atbalsta ES programmu vardarbīgu konfliktu novēršanai un ES rīcības plānā 2009. gadam paredzētos pasākumus drošības un attīstības jomā un mudina Komisiju par ļoti prioritāru noteikt ar miera nostiprināšanu saistītu pasākumu īstenošanu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] S113/08, 2008. gada 14. marts.

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edit Bauer, Emine Bozkurt, Ilda Figueiredo, Věra Flasarová, Claire Gibault, Lissy Gröner, Zita Gurmai, Esther Herranz García, Anneli Jäätteenmäki, Lívia Járóka, Piia-Noora Kauppi, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Roselyne Lefrançois, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Zita Pleštinská, Christa Prets, Teresa Riera Madurell, Raül Romeva i Rueda, Eva-Britt Svensson, Britta Thomsen, Anne Van Lancker, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mary Honeyball, Marusya Ivanova Lyubcheva, Maria Petre, Petya Stavreva

Juridisks paziņojums - Privātuma politika