Ziņojums - A6-0460/2008Ziņojums
A6-0460/2008

    ZIŅOJUMS ar ieteikumiem Komisijai attiecībā uz pieaugušo juridisko aizsardzību: pārrobežu ietekme

    24.11.2008 - (2008/2123(INI))

    Juridiskā komiteja
    Referents: Antonio López-Istúriz White
    (Iniciatīva – Reglamenta 39. pants)

    Procedūra : 2008/2123(INL)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    A6-0460/2008
    Iesniegtie teksti :
    A6-0460/2008
    Pieņemtie teksti :

    EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

    ar ieteikumiem Komisijai attiecībā uz pieaugušo juridisko aizsardzību: pārrobežu ietekme

    (2008/2123(INI))

    Eiropas Parlaments,

    –   ņemot vērā EK Līguma 192. panta otro daļu,

    –   ņemot vērā Hāgas 2000. gada 13. janvāra konvenciju par pieaugušo starptautisko aizsardzību,

    –    ņemot vērā 2006. gada 13. decembra ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

    –   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (COM(2008)0530),

    –   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 10. maija paziņojumu Padomei un Parlamentam „Hāgas programma: desmit prioritātes turpmākajiem pieciem gadiem: partnerība Eiropas atjaunošanai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā” (COM(2005)0184),

    –   ņemot vērā Reglamenta 39. un 45. pantu,

    –   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0460/2008),

    A. tā kā iepriekšminētajā paziņojumā par Hāgas programmu, Komisija par prioritāti pasludina nepieciešamību nodrošināt patiesu Eiropas telpu civiltiesiskuma jomā, jo īpaši attiecībā uz tiesas lēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi;

    B.  tā kā rit darbs un apspriedes saistībā ar lēmumiem ģimenes īpašumu, mantojumu un testamentu lietās, lai sagatavotu priekšlikumus jauniem tiesību aktiem;

    C. tā kā nepieciešams veicināt arī tādu tiesu vai administratīvu lēmumu atzīšanu un izpildi, kas pieņemti attiecībā uz aizsargājamām personām;

    D. tā kā uzmanība jāpievērš situācijām, ko raksturo aizsargājamo personu nespēja un neaizsargātība, kā arī nepieciešamībai ātri pastrādāt sadarbības, informācijas, atzīšanas vai izpildes pieprasījumus;

    E.  tā kā aizvien vairāk ir situāciju, kad tiesiskās aizsardzības īstenošana skar divas vai vairākas dalībvalstis;

    F.  tā kā ir izveidojusies situācija, kad ar tiesisko aizsardzību saistītas lietas attiecas uz divām vai vairākām dalībvalstīm un attiecas uz dalībvalstīm un valstīm, kas neietilpst ES, jo īpaši saistībā ar tradicionālajām migrācijas plūsmām (agrākās kolonijas, ASV un Kanāda);

    G. tā kā pieaugošā pārvietošanās starp dalībvalstīm, no kurām kopumā vairāk izbrauc pensionāri, tostarp arī mazāk aizsargātas pilngadīgas personas, un tām dalībvalstīm, kurās kopumā vairāk iebrauc pensionēti cilvēki, ir radījusi problēmas;

    H. tā kā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumā dalībvalstīm Nr. R(99) 4 par mazāk aizsargātu pieaugušu personu tiesiskās aizsardzības principiem, ko pieņēma 1999. gada 23. februārī, visas ES dalībvalstis vienojās, ka ir jānodrošina mazāk aizsargātu pieaugušo tiesiskā aizsardzība un ir nepieciešami šo aizsardzību reglamentējoši principi;

    I.   tā kā vienam no personu brīvas pārvietošanās tiesību stūrakmeņiem jābūt mazāk aizsargātu pilngadīgu personu tiesiskajai aizsardzībai;

    J.   tā kā dalībvalstu tiesību akti aizsardzības pasākumu jomā ir atšķirīga;

    K. tā kā jāņem vērā noteikumi, kas minēti ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām;

    L.  tā kā Hāgas konvencijas noteikumi var palīdzēt sasniegt mērķi pabeigt tiesiskuma, brīvības un drošības telpas izveidi, atvieglojot to lēmumu atzīšanu un izpildi, ar kuriem paredz aizsardzības pasākumus, nosaka piemērojamos tiesību aktus un galveno iestāžu sadarbību;

    M. tā kā ir jāīsteno īpaši un piemēroti dalībvalstu sadarbības pasākumi, kuriem par pamatu varētu izmantot šajā konvencijā noteiktos instrumentus;

    N. tā kā varētu tikt ieviestas vienotas Kopienas veidlapas, lai veicinātu informēšanu par lēmumiem attiecībā uz aizsardzību, kā arī šo lēmumu apriti, atzīšanu un izpildi;

    O. tā kā vienota Kopienas veidlapa varētu tikt ieviesta Eiropas Savienības līmenī, kad runa ir par pilnvaru nespējas gadījumā, lai nodrošinātu šo pilnvaru efektīvu darbību visās dalībvalstīs;

    P.  tā kā varētu ieviest mehānismus, lai atvieglotu pastāvīgu pilnvaru atzīšanu, reģistrēšanu un izmantošanu visā Eiropas Savienībā,

    1.  atzinīgi vērtē Francijas prezidentūras saistības attiecībā uz mazāk aizsargātām pilngadīgām personām un viņu pārrobežu tiesisko aizsardzību; pauž atzinību tām dalībvalstīm, kas ir parakstījušas un ratificējušas Hāgas konvenciju, un mudina tās dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas vai ratificējušas šo konvenciju, to izdarīt;

    2.  prasa Komisijai, tiklīdz ir gūta pietiekoša pieredze saistībā ar Hāgas konvencijas darbību un, pamatojoties uz EK Līguma 65. pantu, iesniegt Parlamentam tiesību akta priekšlikumu, lai stiprinātu dalībvalstu sadarbību, kā arī, lai uzlabotu to lēmumu atzīšanu un izpildi, kas saistīti ar pilngadīgu personu aizsardzību un pilnvarām nespējas gadījumā un ilgstošām pilnvarām, ņemot vērā turpmnāk sniegtās rekomendācijas;

    3.  aicina Komisiju pārraudzīt pieredzi saistībā ar Hāgas konvencijas piemērošanu un tās īstenošanu dalībvalstīs, kā arī atbilstošā laikā iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā apkopotas problēmas un labākā prakse tās piemērošanā praksē un kurā, ja nepieciešams, iekļauti priekšlikumi Kopienas noteikumiem, lai papildinātu vai precizētu Konvencijas piemērošanas veidu;

    4.   aicina Komisiju izvērtēt iespēju, ka Kopiena varētu pievienoties Hāgas konvencijai; ierosina, ka šajā jomā dalībvalstis varētu ciešāk sadarboties;

    5.   aicina visas dalībvalstis, kuras vēl nav parakstījušas vai ratificējušas šo konvenciju, pievienoties ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, jo tas Eiropas Savienībā ļaut pastiprināt mazāk aizsargātu pieaugušu personu aizsardzību;

    6.  pieprasa, lai Komisija finansētu pētījumu, kurā salīdzinātu dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz mazāk aizsargātām pilngadīgām personām un aizsardzības pasākumiem, lai noskaidrotu gadījumus, kad var rasties tiesiskas problēmas un kādi pasākumi būtu nepieciešami ES un dalībvalstu līmenī šādu problemātisku gadījumu risināšanai; uzskata, ka šajā pētījumā jāpievēršas arī jautājumam par psihiatriskās ārstniecības iestādēs ievietotiem pilngadīgajiem ar garīgiem traucējumiem attiecībā uz viņu aizgādnību un iespēju pašiem īstenot savas likumīgās tiesības; aicina Komisiju organizēt virkni konferenču profesionāliem juristiem, kas nodarbojas ar šādu jautājumu risināšanu, un turpmākajā likumdošanas darbībā ņemt vērā šo pētījumu rezultātus un profesionāļu viedokli;

    7.   aicina dalībvalstis nodrošināt, ka aizsardzības pasākumi ir proporcionāli konkrēto mazāk aizsargāto pieaugušo personu stāvoklim, tā lai nevienam ES pilsonim netiktu liegtas juridiskās tiesības tad, kad viņš vēl ir spējīgs izmantot šīs tiesības;

    8.   aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai pasargātu mazāk aizsargātas pilngadīgas personas no identitātes zādzības, apkrāpšanas vai citiem ar telefona vai interneta palīdzību izdarītiem noziegumiem, tostarp tiesiskus pasākumus, lai palielinātu viņu aizsargātību un/vai samazinātu piekļuvi datiem par mazāk aizsargātām pilngadīgām personām;

    9.   atbalsta, ka tiek izveidoti droši mehānismi, kas pakļauti stingriem personu datu un ierobežotas piekļuves noteikumiem, lai apmainītos ar paraugpraksi un citu informāciju attiecībā uz dalībvalstīs spēkā esošajiem aizsardzības pasākumiem, tostarp arī iespēju dalībvalstu tiesu sistēmām apmainīties ar informāciju par aizsardzības statusu, ko piemēro mazāk aizsargātām pilngadīgām personām;

    10. atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka ne visas mazāk aizsargātas pilngadīgas personas par tādām tiek uzskatītas lielāka vecuma dēļ, un lūdz veikt pasākumus, lai stiprinātu ne tikai vecāka gadagājuma mazāk aizsargātu pilngadīgu personu tiesisko aizsardzību, bet arī to pilngadīgo personu tiesisko aizsardzību, kurām ir nepieciešama aizsardzība nopietnu fizisku un/vai garīgu traucējumu dēļ, un ņemt vērā šo personu vajadzības, veicot turpmākos pasākumus šo likumīgo tiesību nodrošināšanai;

    11. apstiprina, ka šajos ieteikumos tiek ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

    12. uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nav finansiālas ietekmes;

    13. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju unpielikumā minētos detalizētos ieteikumus un Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

    PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM

    DETALIZĒTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

    A.       PRIEKŠLIKUMA PRINCIPI UN MĒRĶI

    1. veicināt tiesisku vai administratīvu lēmumu atzīšanu un izpildi saistībā ar personām, uz kurām attiecas aizsardzības pasākumi;

    2. noteikumi, lai palīdzētu sasniegt mērķi pabeigt tiesiskuma, brīvības un drošības telpas izveidi, atvieglojot to lēmumu atzīšanu un izpildi, ar kuriem paredz aizsardzības pasākumus, nosaka piemērojamos tiesību aktus, kā arī galveno iestāžu sadarbību;

    3. jāīsteno īpaši un piemēroti dalībvalstu sadarbības pasākumi, kuriem par pamatu varētu izmantot šajā konvencijā noteiktos instrumentus;

    4. vienotas Kopienas veidlapas, lai veicinātu informēšanu par lēmumiem attiecībā uz aizsardzību, kā arī šo lēmumu apriti, atzīšanu un izpildi;

    5. vienota Kopienas veidlapa, kas ieviesta Eiropas Savienības līmenī, pilnvaru nespējas gadījumā, lai nodrošinātu šo pilnvaru efektīvu darbību visās dalībvalstīs.

    B.       IETEICAMIE PASĀKUMI

    1. prasa Komisijai, tiklīdz ir gūta pietiekoša pieredze saistībā ar Hāgas konvencijas darbību, pamatojoties uz EK Līguma 65. pantu, iesniegt Parlamentam tiesību akta priekšlikumu, lai stiprinātu dalībvalstu sadarbību, kā arī lai uzlabotu to lēmumu atzīšanu un izpildi, kas saistīti ar pilngadīgu personu aizsardzību, pilnvarām nespējas gadījumā un ilgstošām pilnvarām.

    PASKAIDROJUMS

    I Situācijas apraksts

    Eiropas Savienība arvien vairāk saskaras ar pieaugošu iedzīvotāju novecošanos dalībvalstīs, kas saistīts ar ievērojumu mūža ilguma pieaugumu. 2050. gadā cilvēki, kas vecāki par 60 gadiem, veidos 37% no visa Eiropas iedzīvotāju skaita, no kuriem vairāk kā 10% būs 80 un vairāk gadu. Šīs demogrāfiskās pārmaiņas ievērojami ietekmēs ekonomiku, sociālo dzīvi, veselības aprūpi un budžetu, un par šo parādību veikti vairāki novērtējumi Eiropas Savienības mērogā[1].

    Tas nozīmē, ka jāievieš piemēroti un specifiski mehānismi šo personu aizsardzībai, lai atbilstoši dalībvalstu vēlmēm nodrošinātu personu tiesību un pienākumu vienlīdzību sabiedrībā visās dzīves jomās, respektējot ikviena individualitāti, jo īpaši, vecākus cilvēkus un viņu tiesības uz privāto dzīvi. Vecāka gadagājuma cilvēkiem jānodrošina arī iespēja turpināt savu īpašumu un ikdienas darbu vadīšanu[2].

    Kopš 90-tajiem gadiem stājušas spēkā vairākas nozīmīgas reformas: Vācijā 1992. gada 1. janvārī tika pieņemts 1990. gada 12. septembra likums par pilngadīgo aizbildniecību un aizgādnību, kas ieviesa vienotu palīdzības sistēmu un modernizēja aizsardzības mehānismus, Spānijā 2003. gada 18. novembrī tika pieņemts likums par nespējīgu cilvēku īpašuma aizsardzību, Itālijā 2004. gada 9. janvārī tika pieņemts likums, kas reformēja aizbildniecības un aizgādniecības sistēmu un ieviesa vieglākus aizsardzības pasākumus, savukārt Apvienotajā Karalistē 2007. gada aprīlī tika pieņemts 2005. gada 7. aprīļa likums. Francijā 2009. gada 1. janvārī jāstājas spēkā 2007. gada 5. marta likumam, kas reformē pilngadīgo tiesību juridisko aizsardzību.

    Šo likumā veikto izmaiņu mērķis ir nodrošināt lielāku minēto pasākumu individualizāciju, lai aizsargātās personas varētu saglabāt noteiktu tiesību īstenošanu un jau iepriekš nodrošinātu iespējamo aizsardzības mehānismu ieviešanu. Tas noteikts, piemēram, Lielbritānijas „Lasting power of Attorney”, kas ir vienošanās bez notariāla apstiprinājuma, ko brīvi sastāda pati persona vai ar padomes palīdzību, vai Vācijas tiesību „Vollmach”, ko var sastādīt ar vai bez notariāla apstiprinājuma, ja tajā iekļauta pilnvara. Francijas tiesībās turpmākā aizsardzība ar pilnvaru ļauj personai arī iepriekš nodrošināt savu aizsardzību un pilnvarot personu pēc savas izvēles, noslēdzot privātu vai notariāli apstiprinātu vienošanos, ja pilnvaras plānots izmantot.

    Nepieciešams, lai šīs aizsardzības sistēmas tiktu atzītas un būtu viegli piemērojamas starpvalstu gadījumos Eiropas Savienības teritorijā, kad aizsargātajai personai ir jāpārvietojas vai par to uzņemas rūpes vai uzņem dalībvalstī, kurā neatrodas tās pastāvīgā dzīvesvieta vai kad tās īpašums atrodas vairākās valstīs. Tādēļ laikā, kad cilvēku, kuri izmanto aizsardzības sistēmas, mobilitāte pieaug jo īpaši svarīgi ir tas, ka aizsardzības sistēmām dažādās valstīs ir nozīmīgas atšķirības.

    Gadījumi, kad aizsargātās personas uzturas valstī, kas nav viņu pastāvīgā dzīvesvieta, vai tiek hospitalizētas valstī, kurā neatrodas viņu īpašums, ir arvien biežāki daļēji arī atvieglojumu dēļ veselības aprūpes sistēmā starp dalībvalstīm.

    Tomēr tiesiskās aizsardzības sistēmām arī turpmāk jābūt rezultatīvām, lai nodrošinātu tiesu vai administratīvā līmenī pieņemtu lēmumu kontinuitāti, kā arī tad, ja lēmumu pieņēmusi konkrētā persona. Tā tas ir lēmumos par nespēju vai pilnvarām par turpmāko aizsardzību, kurus būtu jāpiemēro visā Eiropas Savienībā.

    II Par pieņemto dalībvalstu sadarbības pasākumu ieviešanu

    1. Saturs

    Eiropas Savienībai, kā to nosaka Hāgas 2000. gada 13. janvāra konvencija, ir potenciālie dalībvalstu sadarbības instrumenti, kas ļauj nodrošināt dalībvalstīs izsludināto aizsardzības pasākumu atzīšanu un izpildi.

    Likumsakarīgs turpinājums pēc Eiropas Kopienas pievienošanās 2007. gada 3. aprīļa Hāgas starptautisko privāttiesību konferencei būtu to konvenciju ratifikācija, kuras visas dalībvalstis vēl nav ratificējušas.

    Šobrīd 2000. gada 13. janvāra Hāgas konvenciju par pieaugušo starptautisku aizsardzību parakstījušas tikai 9 dalībvalstis (Vācija, Somija, Francija, Grieķija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande, Polija, Apvienotā Karaliste) un Šveice, tikai Vācija, Francija un Apvienotā Karaliste ( attiecībā uz Skotiju) to ir ratificējušas. Kaut gan šis starptautisko privāttiesību instruments var Eiropas Savienības līmenī atvieglot kompetento iestāžu, kā arī piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, un nodrošināt dalībvalstīs izsludināto aizsardzības pasākumu atzīšanu un izpildi.

    Ja Kopiena šo konvenciju ratificētu, tad šajā jomā varētu radīt adekvātu līdzekli, kas atbilstu dalībvalstu pēdējām likumdošanas izmaiņām pilngadīgo juridiskās aizsardzības jomā un apliecinātu ciešu sadarbību ar Hāgas konferenci.

    Juridiskā sadarbība faktiski ir ierobežota tieši brīdī, kad šādi instrumenti ir nepieciešami demogrāfiskās, sociālās un ar veselības aprūpi saistītās attīstības dēļ, ko veicinājusi Eiropas Savienības iedzīvotāju novecošanās.

    Eiropas Savienībai raksturīgos un tiešos operatīvos mehānismus varētu ieviest, lai veicinātu ciešu sadarbību starp dalībvalstīm.

    Tādējādi būtu jāveido saskaņotas Kopienas veidlapas, lai veicinātu pieņemto mehānismu un lēmumu apriti un atzīšanu aizsardzības organizēšanai un vadīšanai. Tādā pašā veidā varētu ieviest lietu nodošanas mehānismu efektīvas aprites nodrošināšanai steidzamos gadījumos, piemēram, kad jāhospitalizē persona, kas uz laiku atrodas ārpus savas pastāvīgās uzturēšanās dalībvalsts un uz kuru attiecas aizsardzības mehānismi.

    Jāpiebilst, ka vienotu pilnvaras veidlapu izstrāde būtu ļoti noderīgs un saskaņots Kopienas līdzeklis pilnvaru aprites, atzīšanas un izpildes nodrošināšanai. Turpmāk personas, kuras ar vienošanās vai testamenta starpniecību būs uzticējušas tiesības sevi pārstāvēt trešajai personai, varēs bez zaudējumiem dzīvot vai uzturēties dalībvalstī, kas nav to izcelsmes dalībvalsts, nezaudējot ienākumus.

    Pielikums: 2000. gada 13. janvāra Hāgas konvencijas prezentācija

    1. 2000. gada 13. janvāra Hāgas konvencija atzīst aizsargātās personas pastāvīgās dzīvesvietas valsts juridiskās un administratīvās institūcijas par kompetentām personu un tās mantu aizsargājošu mehānismu īstenošanā, elastīgā veidā pilnībā atzīstot arī citu dalībvalstu institūciju, proti, valsts, kurā atrodas persona, institūciju kompetenci, kā tas notiek valstīs, kas nav tajā hospitalizētās vai aizgādībā nokļuvušās personas pastāvīgā uzturēšanās vieta. Kompetentās valsts institūcijas piemēro savu likumdošanu, izņemot gadījumus, kad ir nepieciešams piemērot citas valsts, ar kuru konkrētajam gadījumam būtu tiešāka saikne, likumu, proti, īpašuma jomā (13. punkts) vai ar pārvietošanos saistītu konfliktu gadījumos.

    2. Šajā konvencijā tiek ņemta vērā nespējas pilnvara, kas ir nozīmīgs jauninājums situācijās, kad personas ar vienošanos vai testamentu uztic savas pārstāvniecības tiesības trešajai personai. Dalībvalstu likumdošanas attīstībai šajā jomā un vairāku šāda veida mehānismu īstenošanai ir jānodrošina to aprite un rezultāti visās Eiropas Savienības valstīs.

    3. Hāgas 2000. gada 13. janvāra konvencija nosaka arī līgumslēdzēja valsts institūciju pieņemto mehānismu pilnīgu tiesību atzīšanu.

    4. Ir izstrādāti arī sadarbības mehānismi, proti, galveno institūciju noteikšana katrā valstī, kas rūpētos par sadarbību un informācijas apmaiņu likumdošanas un pieejamo pakalpojumu jomā. Kad situācijā, kādā atrodas pieaugušais, nepieciešams, šīs kompetentās iestādes var lūgt informāciju jebkurai citas valsts kompetentajai institūcijai, tiklīdz tiek pieļauta aizsardzības mehānismu piemērošana. Kompetentās institūcijas var arī veicināt starpniecību, lai nonāktu pie abpusējas vienošanās attiecībā uz pieaugušo vai viņa īpašumu.

    • [1]  Eiropas Komisijas informācijas un datu izplatīšana, Veselības un patērētāju ģenerāldirektorāts novecošanās un veselības jomā: http://ec.europa.eu/healthph_information/dissemination/diseases/age_lv.htm
    • [2]  Eiropas Savienības Padomes un sociālo lietu ministru, kas tikās Eiropas vecāku cilvēku un paaudžu solidaritātes gada ietvaros, principa deklarācija. 1993. gada 6. decembra Padome (OV C 343, 21.12.1993, 1.–3. lpp).

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejAS ATZINUMS (11.11.2008)

    Juridiskajai komitejai

    par pieaugušo juridisko aizsardzību — pārrobežu ietekme
    (2008/2123 (INI))

    Atzinumu sagatavoja Urszula Gacek

    (EK līguma 192. pantā paredzētā iniciatīva – Reglamenta 39. pants)

    IEROSINĀJUMI

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    A. tā kā pāreja no lēmuma pieņemšanas, ko kādas personas vietā veic tās likumīgais aizgādnis, uz to lēmuma apstiprināšanu, ko pieņem pašas mazāk aizsargātās pilngadīgās personas, dažos gadījumos var novērst mazāk aizsargāto pilngadīgo personu dehumanizāciju un novērst konfliktu, kā arī nodrošināt šo personu cieņas ievērošanu;

    B.  tā kā ir izveidojusies situācija, kad ar tiesisko aizsardzību saistītas lietas attiecas uz divām vai vairākām dalībvalstīm un attiecas uz dalībvalstīm un valstīm, kas neietilpst ES, jo īpaši saistībā ar tradicionālajām migrācijas plūsmām (agrākās kolonijas, ASV un Kanāda);

    C. tā kā pieaugošā pārvietošanās starp dalībvalstīm, no kurām kopumā vairāk izbrauc pensionāri, tostarp arī mazāk aizsargātas pilngadīgas personas, un tām dalībvalstīm, kurās kopumā vairāk iebrauc pensionēti cilvēki, ir radījusi problēmas,

    D. tā kā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumā dalībvalstīm Nr. R(99) 4 par mazāk aizsargātu pilngadīgu personu tiesiskās aizsardzības principiem, ko pieņēma 1999. gada 23. februārī, visas ES dalībvalstis vienojās, ka ir jānodrošina mazāk aizsargātu pilngadīgu personu tiesiskā aizsardzība un ir nepieciešami šo aizsardzību reglamentējoši principi,

    E.  tā kā vienam no personu brīvas pārvietošanās tiesību stūrakmeņiem jābūt mazāk aizsargātu pilngadīgu personu tiesiskajai aizsardzībai,

    1.  atzinīgi vērtē Francijas prezidentūras saistības attiecībā uz mazāk aizsargātām pilngadīgām personām un viņu pārrobežu tiesisko aizsardzību; pauž atzinību tām dalībvalstīm, kas 2000. gada 13. janvārī parakstīja un ratificēja Hāgas konvenciju par pilngadīgu personu starptautisko aizsardzību, un mudina tās dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas vai ratificējušas šo konvenciju, izdarīt to;

    2.   aicina Komisiju uzraudzīt Hāgas konvencijas īstenošanu dalībvalstīs un ziņot Parlamentam un Padomei par tās praktiskajā pielietošanā novērotajām problēmām un paraugpraksi;

    3.   aicina Komisiju izvērtēt iespēju, ka Kopiena varētu pievienoties Hāgas konvencijai; ierosina, ka šajā jomā dalībvalstis varētu ciešāk sadarboties;

    4.   aicina visas dalībvalstis, kuras vēl nav parakstījušas vai ratificējušas šo konvenciju, pievienoties 2006. gada ANO Konvencijai par invalīdu tiesībām, kas Eiropas Savienībā tikai vēl vairāk pastiprinātu mazāk aizsargātu pilngadīgu personu aizsardzību;

    5.   aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu tiesību aktam par dalībvalstu noteiktā invaliditātes statusa savstarpēju atzīšanu un tiesiskās aizsardzības pasākumiem, kuri ierobežo mazāk aizsargātas pilngadīgas personas lēmumu pieņemšanu vai nodod šādas pilnvaras citai personai, un atbalsta skaidru noteikumu ieviešanu par kompetenci, lai novērtu interešu konfliktu vai citus tiesiskus jautājumus, kas attiecībā uz mazāk aizsargātu pilngadīgu personu aizgādnību radušies viņu ģimenes locekļiem, kuri dzīvo dažādās dalībvalstīs;

    6.  pieprasa, lai Komisija finansētu pētījumu, kurā salīdzinātu dalībvalstu tiesību aktus, kas veltīti mazāk aizsargātām pilngadīgām personām un aizsardzības pasākumiem, lai noskaidrotu gadījumus, kad var rasties tiesiskas problēmas un kādi pasākumi būtu nepieciešami ES un dalībvalstu līmenī šādu problemātisku gadījumu risināšanai; šajā pētījumā jāpievēršas arī jautājumam par psihiatriskās ārstniecības iestādēs ievietotiem pilngadīgajiem ar garīgiem traucējumiem attiecībā uz viņu aizgādnību un iespēju pašiem īstenot savas likumīgās tiesības; aicina Komisiju organizēt virkni konferenču profesionāliem juristiem, kas nodarbojas ar šādu jautājumu risināšanu, un turpmākajā likumdošanas darbībā ņemt vērā šo pētījumu rezultātus un profesionāļu viedokli;

    7.   aicina dalībvalstis un Komisiju turpināt darbu pie dalībvalstu un pārrobežu tiesiskiem pasākumiem, lai mazāk aizsargātām pilngadīgām personām sniegtu lielāku atbalstu lēmumu pieņemšanā, nevis atzītu tās par rīcībnespējīgām vai arī lēmumu pieņemšanas tiesības nodotu aizgādnim; aicina „apstiprināta lēmuma pieņemšanu” izmantot pēc iespējas ilgāk un vairumā gadījumu kā pirmo un galveno iespēju; aicina lielāku vērību pievērst pilnvaru piešķiršanai vecāka gadagājuma un citām mazāk aizsargātām pilngadīgām personām;

    8.   aicina dalībvalstis nodrošināt, ka aizsardzības pasākumi ir proporcionāli mazāk aizsargāto pilngadīgo personu stāvoklim, tā lai nevienam ES pilsonim netiktu liegtas juridiskās tiesības tad, kad viņš vēl ir spējīgs izmantot šīs tiesības;

    9.   aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai pasargātu mazāk aizsargātas pilngadīgas personas no identitātes zādzības, apkrāpšanas vai citiem ar telefona vai interneta palīdzību izdarītiem noziegumiem, tostarp tiesiskus pasākumus, lai palielinātu viņu aizsargātību un/vai samazinātu piekļuvi datiem par mazāk aizsargātām pilngadīgām personām;

    10. atbalsta to, ka tiek izveidoti droši mehānismi, kas pakļauti stingriem personu datu un ierobežotas piekļuves noteikumiem, lai apmainītos ar paraugpraksi un citu informāciju attiecībā uz dalībvalstīs spēkā esošajiem aizsardzības pasākumiem, tostarp arī iespēju dalībvalstu tiesu sistēmām apmainīties ar informācijas par aizsardzības statusu, ko piemēro mazāk aizsargātām pilngadīgām personām;

    11. atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka ne visas mazāk aizsargātas pilngadīgas personas par tādām tiek uzskatītas lielāka vecuma dēļ, un lūdz veikt pasākumus, lai stiprinātu ne tikai vecāka gadagājuma mazāk aizsargātu pilngadīgu personu tiesisko aizsardzību, bet arī to pilngadīgo personu tiesisko aizsardzību, kurām ir nepieciešam aizsardzība nopietnu fizisku un/vai garīgu traucējumu dēļ, un ņemt vērā šo personu vajadzības, veicot turpmākos pasākumus šo likumīgo tiesību nodrošināšanai;

    12. aicina Padomi un Komisiju strādāt pie tā, lai precizētu citus jautājumus attiecībā uz visu vecāka gadagājuma ES pilsoņu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, tostarp dalībvalstu tiesību aktus, kas paredz pilngadīgajiem bērniem maksāt alimentus saviem finansiālās grūtībās nonākušajiem vecākiem, apšauba tiesības piekļūt īpašumam un izmantot īpašumu, ko vecāka gadagājuma persona ir nodevusi savam pilngadīgajam bērnam pensijā aiziešanas dēļ, un citus jautājumus, kas varētu vājināt vecāka gadagājuma personas iespēju aizsargāt savas pamattiesības pret sava pilngadīgā bērna vai cita radinieka gribu.

    KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    4.11.2008

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    12

    0

    0

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Mihael Brejc, Maddalena Calia, Giusto Catania, Jean-Marie Cavada, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Urszula Gacek, Inger Segelström, Csaba Sógor, Vladimir Urutchev, Manfred Weber

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Adamos Adamou, Luca Romagnoli

    KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    17.11.2008

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    19

    0

    0

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Carlo Casini, Bert Doorn, Monica Frassoni, Giuseppe Gargani, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Neena Gill, Othmar Karas, Klaus-Heiner Lehne, Antonio Masip Hidalgo, Manuel Medina Ortega, Aloyzas Sakalas, Diana Wallis, Rainer Wieland, Jaroslav Zvěřina, Tadeusz Zwiefka

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Jean-Paul Gauzès, József Szájer, Jacques Toubon, Ieke van den Burg