Ziņojums - A6-0505/2008Ziņojums
A6-0505/2008

ZIŅOJUMS par Kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku

15.12.2008 - (2008/2153(INI))

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja
Referente: Mairead McGuinness
Referents par viedokli(*):
Manolis Mavrommatis, Attīstības komiteja
(*) Iesaistītā komiteja – Reglamenta 47. pants

Procedūra : 2008/2153(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A6-0505/2008
Iesniegtie teksti :
A6-0505/2008
Debates :
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par Kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku

(2008/2153(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 33. pantu,

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par pieaugošajām barības un pārtikas cenām[1], kā arī Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūciju par pieaugošajām pārtikas cenām Eiropas Savienībā un jaunattīstības valstīs[2],

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 29. novembra rezolūciju par Āfrikas lauksaimniecības veicināšanu – priekšlikumu lauksaimniecības attīstībai un nodrošinātībai ar pārtiku Āfrikā[3],

–   ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs (COM(2008)0450),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Pārtikas cenu paaugstināšanās problēmas risināšana. Norādījumi par ES rīcību” (COM(2008)0321),

–   ņemot vērā 1996. gada Pasaules pārtikas samita secinājumus un mērķi līdz 2015. gadam samazināt bada cietēju skaitu uz pusi,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības perspektīvas 2008.–2017. gadam, kuras izdevusi ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO),

–   ņemot vērā Pasaules Lauksaimniecības padomes ieteikumus (Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautisko novērtējumu attīstības jomā (IAASTD),

–   ņemot vērā Kopējās lauksaimniecības politikas „veselības pārbaudes” iznākumu,

–   ņemot vērā PTO pārrunas, kas patlaban norit Dohas sarunu kārtā,

–   ņemot vērā Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas, Budžeta komitejas, Budžeta kontroles komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A6-0505/2008),

A. tā kā pirmo reizi kopš 1970. gadiem pasaulē valda akūta pārtikas krīze, ko izraisījuši gan strukturāli, ilgtermiņa faktori, gan arī citi noteicošie faktori, kukurūzas cena kopš 2006. gada ir trīskāršojusies, kviešu cena pasaulē ir palielinājusies par vairāk nekā 180 % divu gadu periodā un vispārējais globālais pārtikas cenu pieaugums ir aptuveni 83 %;

B.  tā kā salīdzinoši īsā laika posmā no 2006. gada septembra līdz 2008. gada februārim ir ievērojami un neparedzēti pieaugušas pārtikas cenas un tā kā līdz ar to citu pārtikas produktu cenas pasaulē ir dubultojušās pēdējo 2 gadu laikā un tiek paredzēts, ka nākotnes tirgū tās paliks tikpat augstas, neskatoties uz pašreiz reģistrēto cenu kritumu noteiktām graudaugu kultūrām;

C. tā kā dzīvnieku barības cenas pieaugums palielina ražošanas izmaksas, un tā rezultātā var samazināties lopkopības produkcijas apjoms, lai gan šī produkcija ir pieprasīta un ir gaidāms pieprasījuma pieaugums, jo īpaši jaunās ekonomikas valstīs;

D.  tā kā PLO un ESAO paredz, ka, lai gan preču cenas var samazināties salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, nav gaidāma to atgriešanās līmenī, kāds bija pirms 2006. gada, tomēr tā kā dramatiskas preču cenu svārstības var kļūt par aizvien izteiktāku un regulārāku pasaules tirgus iezīmi; tā kā augstākas pārtikas cenas automātiski nenozīmē lielākus lauksaimniecības ienākumus, galvenokārt ņemot vērā ātrumu, ar kādu palielinās lauksaimniecības resursu izmaksas, kā arī aizvien lielākās atšķirības starp ražošanas izmaksām un patēriņa cenām;

E. tā kā pasaules pārtikas krājumi ir kritiski samazinājušies — pēc II pasaules kara krājumu pietika vienam gadam, 2007. gadā — 57 dienām, savukārt 2008. gadā — 40;

F. tā kā šiem un citiem faktoriem ir tieša un nopietna ietekme uz lielu cilvēku skaitu, tā kā, raugoties globāli, pārtikas cenu krīze ir novedusi miljoniem cilvēku nabadzībā un badā, tā kā šie notikumu pavērsieni ir kļuvuši par iemeslu pārtikas dumpjiem un politiskiem nemieriem, vēl vairāk destabilizējot valstis un reģionus visā pasaulē; tā kā pat ES krājumi ir tā samazinājušies, ka ārkārtas pārtikas programmas rīcībā šobrīd nav vairs pārtikas izdalīšanai;

G. tā kā saskaņā ar pašreizējām to organizāciju aplēsēm, kuras cīnās pret badu pasaulē, pašlaik jaunattīstības valstīs katrs piektais iedzīvotājs nesaņem pietiekamu pārtiku un cieš pastāvīgu badu un katru dienu pasaulē vairāk nekā 30 000 bērnu mirst no bada un nabadzības;

H. tā kā jaunattīstības valstīs lauksaimniecība nodrošina ar darbu un iztikas līdzekļiem vairāk nekā 70 %, bet daudzās Āfrikas valstīs vairāk nekā 80 % darbaspēka, un līdz ar to lauku attīstības politikai ir būtiska nozīme efektīvā nabadzības un bada apkarošanā;

I.  tā kā jaunattīstības valstīs sievietes ražo 60 % līdz 80 % pārtikas produktu, nodrošinot pusi no pasaulē ražotās pārtikas produkcijas, tā kā sievietēm ir ārkārtīgi svarīga loma ģimenes apgādē un viņām neapšaubāmi grūtāk nekā vīriešiem piekļūt zemei un ražošanas līdzekļiem, tādēļ sievietēm pastāvīgi jāsaņem atbalsts un palīdzība;

J.  tā kā pašreizējā krīze vissmagāk ietekmē saimniecības ar nelieliem ienākumiem gan Eiropas Savienībā, gan jaunattīstības valstīs, kur pārtikas vajadzībām mājsaimniecības patērē 60 līdz 80 % no kopējiem ienākumiem (salīdzinājumā ES tie ir vidēji mazāki par 20 %);

K. tā kā Parlaments un Padome ir atkārtoti aicinājuši aktīvi reaģēt uz šo globālo problēmu, īpaši nodrošinot finansējumu, kas nepieciešams lauksaimniecības resursu un palīdzības finansēšanai, izmantojot tirgus pārvaldības instrumentus;

L.  tā kā Eiropas Savienība aizvien ir lielākā pārtikas ražotāja, kas nodrošina 17 % no pasaules kviešiem, 25 % no pasaules piena produkcijas, 20 % no pasaules cūkgaļas produkcijas un 30 % no pasaules liellopu gaļas produkcijas, bet tā kā ES ir arī lielākā lauksaimniecības produkcijas importētāja, tās piegāžu līmenis ir ievērojami zemāks par daudzu lauksaimniecības pamatpreču pašpietiekamības slieksni;

M. tā kā Eiropas Savienībai ir vadošā loma pārtikas ražošanas standartu noteikšanā augstākajā līmenī, koncentrējoties uz pārredzamības sistēmu „no lauka līdz galdam” un garantējot ES ražotās pārtikas drošumu;

N. tā kā Eiropas Savienībai ir arī vadošā loma vides aizsardzības iniciatīvās, kuru mērķis ir aizsargāt dabas resursus, bet kuras arīdzan palielina ES lauksaimnieku izmaksu slogu;

O.  tā kā Eiropas Savienībai ir vadošā globālā attīstības un humanitārās palīdzības sniedzēja, bet tā kā starptautiskā līmenī kopš 1980. gadiem lauksaimniecības atbalsta — jo īpaši Eiropas Savienības piešķirtā atbalsta — daļa nepārtraukti samazinās;

P. tā kā papildus dalībvalstu ieguldījumiem Eiropas Savienība tradicionāli finansē aptuveni 10 % no vispasaules attīstības sadarbības; to apliecina pašreizējais ieguldījums, izmantojot EK instrumentus (aptuveni EUR 1,8 miljardi — EUR 1 miljards, izmantojot jauno mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs, un pārējais, izmantojot pašlaik pieejamos attīstības un humanitārās palīdzības instrumentus);

Q. tā kā, ņemot vērā ietekmi uz dabas resursiem, tiek paredzēts, ka pārtikas pieprasījums pasaulē līdz 2050. gadam dubultosies un līdz ar to pasaulē būs jāpalielinās arī pārtikas ražošanai;

R.  tā kā saskaņā ar PLO prognozēm pietiktu ieguldīt EUR 30 miljardus gadā, lai iedzīvotājiem, kuru skaits 2050. gadā sasniegs 9 miljardus, būtu garantēta nodrošinātība ar pārtiku;

S.  tā kā pašreiz spēkā esošie starptautiskie un reģionālie nolīgumi ir nepietiekami efektīvi instrumenti, lai noregulētu tirgus piegādes un tirdzniecību, un tā kā valdībām visā pasaulē nesenais pārtikas cenu pieaugums ir jāuztver kā atgādinājums, ka lauksaimniecības produkciju nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu,

1.  apstiprina, ka vispārējā nodrošinātība ar pārtiku Eiropas Savienībai ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, un aicina veikt tūlītējus un ilgstošus pasākumus, lai ES pilsoņiem un pasaules iedzīvotājiem garantētu nodrošinātību ar pārtiku; uzskata, ka ir svarīgi novērtēt visas pasaules lauksaimniecībā un pārtikā izmantotās kultūras; uzsver, ka pārtikai jābūt pieejamai patērētājiem par saprātīgām cenām un vienlaikus jānodrošina atbilstošs lauksaimnieku dzīves līmenis;

2.  uzsver, cik svarīga ir kopējā lauksaimniecības politika (KLP) kā pārtikas nodrošināšanas līdzeklis Eiropas Savienībā; uzskata, ka KLP ir garantējusi ES pilsoņiem drošu pārtikas apgādi kopš tās pirmsākumiem 1962. gadā, kā arī lauku vides aizsardzību un uzlabošanu un ES pārtikas ražošanas standartus, kas ir augstākie pasaulē; uzsver, ka arī turpmāk Kopienas lauksaimniecībai ir jāsaglabā šī nozīme;

3. tomēr piezīmē, ka pēdējo 25 gadu laikā daudzi KLP grozījumi ir izraisījuši lauksaimniecības produkcijas mazināšanos Eiropas Savienībā un uzsvars vairs netiek likts uz kvantitāti, bet gan uz kvalitatīvu produkciju, ko pieprasa tirgus; uzskata, ka šo izmaiņu dēļ ES ražotāji ir zaudējuši potenciālas tirgus iespējas un tās ir izraisījušas pastiprinātu paļaušanos uz pārtiku, kas ievesta no valstīm ārpus Eiropas Savienības un ražota pēc ļoti atšķirīgiem ražošanas standartiem, tādējādi radot nevienlīdzīgus konkurences nosacījumus attiecībā uz ES lauksaimniecības produkciju;

Situācija un iemesli

4. norāda, ka jau pirms pēdējās pārtikas cenu paaugstināšanās vairāk nekā 860 miljoni cilvēku visā pasaulē pastāvīgi cieta badu; piezīmē, ka Pasaules Banka paredz, ka pārtikas cenu pieaugums varētu iegrūst dziļākā nabadzībā vēl 100 miljonus cilvēku;

5. piekrīt ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas uzskatam, ka pieaugošo pārtikas cenu dēļ visvairāk cieš pārtikas importētājvalstis un ka daudzas no šīm valstīm ir pasaules mazattīstītākās valstis; atkārtoti apstiprina, ka nepietiekamu nodrošinātību ar pārtiku galvenokārt rada nabadzība un atkarība no pārtikas importa; ņem vērā faktu, ka tikai daži procenti globālās pārtikas produkcijas tiek faktiski tirgoti starptautiskajos tirgos, un to dara arvien mazāks eksportētājvalstu skaits;

6.  atzīmē, ka 2007. un 2008. gada graudaugu ražas bija labas; atzīmē, ka tūlītējās problēmas ar pārtikas nodrošinātību 2007. gada izraisīja pamatpreču piedāvājuma samazināšanās un cenu pieaugums; pauž lielas bažas par mazajiem pasaules pārtikas krājumiem, kas šobrīd var nodrošināt pietiekami daudz graudu visai pasaulei tikai mazāk nekā 40 dienas;

7.  uzsver, ka centieni apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības, jo īpaši attiecībā uz pārtiku un dzeramo ūdeni, bieži vien var kļūt par konflikta iemeslu; atzīmē, ka pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanās — paredzams, ka līdz 2050. gadam pasaulē būs par 3 miljardiem cilvēku vairāk — pastiprinās spriedzi visos pasaules reģionos; tādēļ prasa, lai turpmākās lauksaimniecības politikas izstrādē ņemtu vērā šo ģeostratēģisko aspektu;

8.  ar bažām atzīmē lauksaimniecības resursu pieaugošās izmaksas (mēslojuma, sēklu u.c. cenu pieaugumi), kuru dēļ ir palielinājušies maksājumi, ko visiem lauksaimniekiem nekompensēja vienādā mērā (īpaši lopkopības nozarē), un būtiski samazinājušies iespējamie lauksaimniecību ienākumi no preču un pārtikas cenu palielināšanās, tādējādi atņemot stimulu palielināt ražošanu; ir noraizējies, ka lielais izejvielu cenu pieaugums varētu samazināt to izmantošanu un, iespējams, samazināt produkcijas daudzumu, kas tikai padziļinātu pārtikas krīzi Eiropā un pasaulē;

9.  atzīmē, ka pamatpreču tirgū šajā sezonā cenas ir ievērojami samazinājušās, kas rada bažas ražotājos un samazina lauksaimnieku uzticēšanos;

10. uzsver nozīmi, kāda ir pieaugošo pārtikas cenu visaptverošai analīzei, ņemot vērā pieaugošās enerģijas cenas galapatērētājiem, spēcīgāku laika apstākļu faktoru un palielinātu pieprasījumu pēc enerģijas saistībā ar pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, un aicina Komisiju sīkāk izpētīt iespējamo saikni starp augstām pārtikas cenām un pieaugošām enerģijas, jo īpaši degvielas, cenām; tāpēc uzsver, ka ir jāveic pasākumi, lai samazinātu lauksaimniecības atkarību no fosiliem enerģijas avotiem, šajā nolūkā efektīvāk reģenerējot enerģiju un izveidojot energoefektīvas lauksaimniecības ražošanas sistēmas;

11. aicina izstrādāt politikas instrumentus, kuru mērķis ir nepieļaut šādas dramatiskas un postošas cenu svārstības un kuros ir iekļauta nepieciešamība nodrošināt atbilstošu ražotāju dzīves līmeni; uzskata, ka Vienotā saimniecības maksājuma sistēma dod lauksaimniekiem iespēju mainīt ražošanu atbilstoši tirgus vajadzībām, tomēr ar to var nepietikt, lai cīnītos ar dramatiskajām tirgus cenu svārstībām;

12. pievērš uzmanību ilgāka termiņa strukturālajiem iemesliem, kuriem bija būtiska nozīme saistībā ar neseno lauksaimniecības preču cenu pieaugumu, tajā skaitā aizvien pieaugošajam globālajam pieprasījumam un ilgstošiem ieguldījumu ražošanas lauksaimniecībā samazinājumiem; atzīmē, ka šo faktoru vidū enerģijas cenu, jo īpaši naftas cenu, pieaugumam bija lielākā ietekme uz globālo lauksaimniecības ražošanu (palielinot lauksaimniecības ražošanas un pārtikas izplatīšanas izmaksas) un pārtikas krīzēm nabadzīgajās valstīs (ietekmējot izmaksas saistībā ar pārtikas preču transportēšanu valsts iekšienē);

13. atzīmē, ka 2007. gadā 2 % ES graudu produkcijas tika novirzīti biodegvielai salīdzinājumā ar 25 % ASV kukurūzas produkcijas, kas tajā gadā tika novirzīta spirta ražošanai; aicina globāli novērtēt šo tendenci un tās ietekmi uz pārtikas cenām un koordinēt politiku globālā līmenī, lai nodrošinātu, ka pārtikas krājumus neapdraud tiekšanās pēc atjaunojamās enerģijas ražošanas; aicina arī starptautiskajos un reģionālajos nolīgumos ietvert prasības, kas neļauj biodegvielas ražošanai piešķirtajam atbalstam apdraudēt globālo nodrošinātību ar pārtiku, turklāt tām ir jāatbilst šiem noteikumiem, lai neizkropļotu konkurenci starp tirdzniecības partneriem; tomēr aicina Eiropas Savienību stingri apņemties sekmēt otrās paaudzes biodegvielas ražošanu;

14. uzsver, ka ir jānodrošina līdzsvars attiecībā uz biodegvielas un bioenerģijas ražošanu, no vienas puses, un pasaules līmenī nepieciešamajiem pārtikas krājumiem, no otras puses. Palielinot biodegvielas un bioenerģijas ražošanas apjomu, var pozitīvi ietekmēt lauksaimniecības pārtikas nozari, kas patlaban izjūt, kādas sekas ir radījusi cenu palielināšana pārstrādes rūpniecībā vajadzīgajiem izejmateriāliem, piemēram, mēslojumam, dīzeļdegvielai utt. Tāpēc atjaunojamo enerģijas avotu attīstība nozīmē ekonomiski un sociāli dzīvotspējīgu alternatīvu lauku vides attīstībai, un līdztekus — ilgstošu pasākumu vides aizsardzības jomā, turklāt tai ir vēl jo lielāka nozīme, ja ņemam vērā Eiropas Savienības mērķus atjaunojamās enerģijas jomā līdz 2020. gadam. Tajā pašā laikā jāņem vērā arī pasākumi, kuru mērķis ir apkarot negatīvās sekas, ko enerģētisko kultūru ražošanas apjoma palielināšana var radīt attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, pārtikas cenām un zemes izmantošanas veidiem.

15. atzīmē, ka Eiropas Savienība, atceļot atmatas shēmu, ir ievērojami sekmējusi lauksaimniecības pamatpreču krājumu pieaugumu;

16. pievērš uzmanību straujajai patērētāju ēšanas ieradumu maiņai, jo īpaši jaunās ekonomikas valstīs, kur palielinās gaļas un proteīnu patēriņš, kam nepieciešams vairāk graudu; arīdzan atzīmē vēlamo faktisko ienākumu palielinājumu tādās valstīs kā Ķīna un Indija, kas arī turpmāk būs lauksaimniecības preču un pārstrādātās pārtikas pieprasījuma virzītājspēks;

17. uzskata, ka ir jāuzrauga pieaugošā tirgus koncentrācija pārtikas mazumtirdzniecības nozarē, lai neizveidotos monopolsituācijas, jo lielo mazumtirgotāju darbības ne vienmēr ir ražotāju, pārstrādātāju vai patērētāju labākajās interesēs;

18. vēlas panākt alternatīvu risinājumu apstiprināšanu, lai atjaunotu līdzsvaru, atbalstot mazos ražotājus, kuri nespēj risināt sarunas ar lieliem mazumtirgotājiem. Lai arī ES līmenī ir ieviests normatīvais regulējums, kas aizliedz monopolus un neļauj lielajiem ražotājiem ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli ES tirgū, joprojām nav ieviesti konkrēti noteikumi, kas ļautu apkarot monopolu darbību, ko veic daļa lielveikalu (supermārketi un hipermārketi);

Eiropas Savienības atbildes reakcijas

19. uzskata, ka KLP arī turpmāk jābūt ES nodrošinātības ar pārtiku politikas stūrakmenim tagad un pēc 2013. gada; uzskata, ka ekoloģiska funkcionālā sistēma, auglīga augsne, pastāvīgi ūdens resursi un daudzfunkcionāla lauku ekonomika — tas viss ir vajadzīgs saistībā ar ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku; turklāt uzskata, ka ir ļoti svarīgi vairāk izmantot KLP un citas Kopienas politikas jomas, lai pasaulē nodrošinātu pārtikas līdzsvaru;

20. tomēr ir ļoti pārliecināts, ka ir jāturpina KLP pielāgošana problēmjautājumiem par nodrošinātību ar pārtiku; ir vīlies, ka 2008. gada maija priekšlikumos par „veselības pārbaudi” Eiropas Komisija nav vēl pilnībā atzinusi sarežģīto situāciju; iebilst pret tirgus pārvaldības pasākumu atcelšanu un lauksaimniekiem paredzēto atbalsta maksājumu samazināšanu;

21. atsaucoties uz 2008./2009. gada budžeta pārskatu, aicina noteikt stabilu un nemainīgu ES un dalībvalstu izdevumu līmeni attiecībā uz KLP, garantējot taisnīgus ienākumus lauksaimniekiem; atgādina, ka lauksaimniekiem ir nepieciešama stabilas politikas vide, lai plānotu nākotni; uzsver, ka, īstenojot šādu politiku, vispirms ir jāizveido ieņēmumu „drošības tīkls”, lai cīnītos pret tiem riskiem un krīzēm, ko izraisa nopietnas dabas katastrofas vai tirgus izkropļošana un cenu krišanās ārkārtīgi lielā apjomā un ilgā termiņā; šajā ziņā pievērš uzmanību faktam, ka lauksaimniecība valsts un ES ekonomikai sniedz būtisku pievienoto vērtību;

22. norāda, ka tirgus vien nevar nodrošināt ražotāju ienākumus, kas vajadzīgi, lai turpinātu nodarbošanos ar lauksaimniecību, un tāpēc, ka ES pārtikas ražošanas, pārtikas drošības, vides un dzīvnieku labklājības standartu ievērošana izmaksā ļoti dārgi; tomēr atzinīgi vērtē KLP pastiprinātu orientēšanu uz tirgu; no otras puses, pauž nožēlu, ka nav pilnībā sasniegti 2003. gada reformu mērķi nodrošināt augstākas tirgus cenas un mazāk birokrātijas lauksaimniekiem;

23. uzskata, ka daudzie savstarpējās atbilstības noteikumi atbaida ražotājus un pie pirmās izdevības šie noteikumi ir jāvienkāršo; šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, kuras paredz vienkāršot noteikumus;

24. pauž bažas, ka ierosinātajiem ES tiesību aktiem (piemēram, par augu aizsardzības produktiem) var būt dramatiska ietekme, samazinot lauksaimniekiem pieejamo instrumentu klāstu ražas palielināšanai, un šie akti var izraisīt dramatisku ES lauku saimniecību produkcijas samazināšanos; aicina izstrādāt visu ierosināto pasākumu detalizētu ietekmes novērtējumu, jo īpaši attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku;

25. mudina Komisiju aplūkot klimata pārmaiņu riska mazināšanas iniciatīvu ietekmi lauksaimniecības nozarē: lauksaimniecībai ir jāveicina cīņa pret klimata pārmaiņām, tomēr tai jāpiešķir arī līdzekļi, lai būtu iespējams pretoties klimata pārmaiņu ietekmei, jo šis sektors ir viens no tiem, kas ir visvairāk pakļauts klimata pārmaiņām, lai tādējādi šīs iniciatīvas nevājinātu ES lauksaimniecības produkciju un neizraisītu tās aizstāšanu ar importētu produkciju;

26. uzskata, ka ir jāpārskata ES un citas starptautiskās ražošanas un tirgus uzraudzības sistēmas, lai nodrošinātu daudz ātrāku brīdinājuma mehānismu ražošanas tendenču noteikšanai; uzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt globālu pārtikas uzskaites režīmu un globālu pārtikas krājumu sistēmu un Eiropas Savienībai jāuzņemas vadošā loma šādas sistēmas izstrādē; mudina Eiropas Komisiju sadarboties ar globālajiem partneriem un iesniegt priekšlikumu šajā sakarā;

27. pieprasa, lai būtu pieejamas efektīvas apdrošināšanas polises, lai nodrošinātos pret lielām cenu un ienākumu svārstībām, kā arī pret laika apstākļu ietekmi uz produkciju;

28. pieprasa Komisijai izstrādāt efektīvu ES tirgus uzraudzības sistēmu, kas spētu apkopot informāciju par izmaiņām un tendencēm saistībā ar lauksaimniecības produktu cenām un resursu izmaksām; uzsver, ka šai sistēmai jābūt pārredzamai un jāļauj dažādu dalībvalstu starpā salīdzināt līdzīgus produktus;

29. uzskata, ka saistībā ar PLO ir jāizveido starptautisks lauksaimniecības produktu, resursu un pārtikas produktu uzraudzības centrs, lai būtu iespējams uzraudzīt šos datus starptautiskā līmenī;

30. atzīmē, ka, veicot secīgas KLP reformas, ir risināti jautājumi par tirdzniecību kropļojošiem elementiem ES lauksaimniecības politikā, kas nelabvēlīgi ietekmē lauksaimniekus jaunattīstības valstīs, tomēr tirdzniecības attiecības joprojām nav līdzvērtīgas, tādēļ ir jāveic pasākumi taisnīgākas sistēmas izveidei;

31. tomēr atzīmē, ka ES politikas reformas, lai nodrošinātu PTO prasību ievērošanu, ir novirzījušas KLP atbalstu no maksājumiem, kas saistīti ar ražošanu, atceļot tirgus pārvaldības pasākumus un atverot tirgus, palielinot patērētāju un ražotāju neaizsargātību pret pasaules tirgus nestabilitāti; aicina KLP politikā ietvert noteikumus par nodrošinātību ar pārtiku un tirdzniecības nolīgumos paredzēt, ka partnervalstīm savā tirgus regulējumā ir jāietver līdzvērtīgas prasības, kuras neapdraud pasaules nodrošinātību ar pārtiku; aicina Komisiju PTO sarunās paust atbalstu kvalificētai tirgus piekļuvei, kas imports neapdraudēs vides kvalitātes standartus ES lauksaimniecībā un katras dalībvalsts tiesības uz nodrošinātību ar pārtiku;

32. atzīmē, kas Eiropas Savienība pilda saistības attiecībā uz visu eksporta kompensāciju atcelšanu līdz 2013. gadam un tiek veiktas turpmākas tirgus atbalsta instrumentu reformas, izmantojot KLP „veselības pārbaudes”, kā to nosaka PTO nolīgumi;

33. uzskata, ka finanšu mehānisms ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs ir vajadzīgais pirmais solis, lai sniegtu palīdzību tiem, ko visvairāk ietekmē pārtikas krīze; tomēr uzsver, ka tas ir vienreizējs mehānisms, kas izstrādāts ar mērķi novirzīt ES budžeta 4. pozīcijā paredzēto finansējumu maza mēroga lauksaimniecībai visvairāk ietekmētajās valstīs, kurām būs nepieciešami pastiprināti ieguldījumi arī nākotnē; uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, kā tiek tērēta nauda, un jānodrošina tās ilgstoša izmantošana tajās nozarēs, kur tā visvairāk ir vajadzīga, kā arī regulāri jāsniedz ziņojumi Parlamentam; turklāt pieprasa, lai Parlaments regulāri uzraudzītu īstenošanu, izmantojot „regulatīvo kontroles procedūru”;

34. aicina Komisiju pastiprināt tās pašreizējās programmas, kas paredzētas pārtikas nodrošinātības garantēšanai Eiropā un visā pasaulē; aicina pastiprināt Nodrošinātības ar pārtiku tematisko programmu (2007-2010), kurai pašreiz ir piešķirti 925 miljoni eiro visam plānošanas periodam; atbalsta Komisijas 2008. gada 17. septembrī iesniegto priekšlikumu palielināt budžeta līdzekļus, kas piešķirti Pārtikas izdalīšanas programmai Kopienas vistrūcīgākajām personām (VP); aicina Komisiju pieņemt stratēģiju par visiem jautājumiem, kuri attiecas uz nodrošinātību ar pārtiku un kuri nodrošina visu ES politikas jomu konsekvenci;

35.  pauž bažas par pašreizējo pasaules finanšu krīzi, jo tā var izraisīt lauksaimniecībai pieejamā finansējuma samazināšanos; aicina Eiropas Komisiju analizēt finanšu krīzes ietekmi uz lauksaimniecības nozari un apsvērt priekšlikumus nozares stabilitātes nodrošināšanai, ietverot arī pieeju aizdevumiem un kredīta garantijām;

36.  pievērš uzmanību pētījumam, kas parāda to, ka patērētāji lielākoties neapzinās būtisko ieguvumu, ko KLP sniedz attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku un pārtiku par samērīgu cenu[4]; aicina izstrādāt pilsoņu informēšanas politikas un atkal pievērsties vienkāršošanai, kas ļautu palielināt informētību par KLP instrumentiem un priekšrocībām; ierosina sabiedrības izvērtēšanai nodot informāciju par izmaksām, kas būtu jāsedz, ja nebūtu izveidota KLP;

37. uzskata, ka KLP jāieņem nozīmīga vieta Eiropas Savienības ārpolitikā un attīstības politikā, jo īpaši attiecībā uz ārpolitiku pārtikas nodrošinātības jomā; uzskata, ka KLP ne tikai nodrošina Eiropas Savienības pārtikas ražošanu, bet tā var arī palīdzēt apmierināt pieaugošo pieprasījumu pēc pārtikas globālā līmenī;

38. atzīmē, ka bruņoti konflikti īpaši nelabvēlīgi ietekmē pārtikas ražošanu un piekļuvi tai; pauž bažas par ilgstošu konfliktu smagajām sekām uz nodrošinātību ar pārtiku, piemēram, izraisot masveida migrāciju, lauksaimnieciskās ražošanas paralīzi, radot kaitējumu svarīgai infrastruktūrai;

39. uzskata, ka ir īpaši svarīgi izvairīties no graujošām konkurences cīņām par trūcīgiem pārtikas resursiem; tāpēc prasa efektīvāku ES koordināciju ar nevalstiskām organizācijām, Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (PLO)un citām starptautiskām aģentūrām tehniskā ziņā, kā arī ar ANO politiskā līmenī, lai veicinātu taisnīgu piekļuvi pasaules pārtikas resursiem un palielinātu pārtikas ražošanu lielajās jaunattīstības valstīs, vienlaikus konsekventi ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības un ilgtspējīgas attīstības kritērijus;

40. mudina Eiropas Savienību palīdzēt valstīm, kurās draud izcelties konflikts, izstrādāt pašām savas stingras lauksaimniecības politikas pamatnostādnes, kas balstītos uz vieglu piekļuvi izejmateriāliem, kvalitatīvai izglītībai un atbilstīgam finansējumam, kā arī uz uzticamu infrastruktūru; uzskata, ka ES atbalsta mērķim jābūt jaunattīstības valstu pārtikas pašpietiekamības veicināšanai, kas uzlabotu nodrošinātību ar pārtiku reģionā un pārtikas pieejamību nabadzīgākajiem sabiedrības slāņiem;

41. atzīmē, ka dažas jaunās ekonomikas valstis varētu plānot lielu zemes platību nomāšanu nabadzīgākajās Āfrikas un Āzijas daļās, lai audzētu labību un to nosūtītu atpakaļ uz saviem tirgiem, tādējādi uzlabojot savu nodrošinātību ar pārtiku; uzskata, ka sadarbībā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (PLO) Eiropas Savienībai šī parādība ir nopietni jāņem vērā, jo tas ir viens no galvenajiem draudiem nodrošinātībai ar pārtiku un efektīvai lauksaimniecības politikai mītnes zemēs.

Lauksaimniecība jaunattīstības valstīs

42.      uzsver, ka pašreizējo pārtikas problēmu dēļ ir jāpalielina pārtikas ražošana, vienlaicīgi uzlabojot kvalitāti, pazeminot cenas un nodrošinot lielāku ilgtspējību, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu; uzskata, ka šā mērķa sasniegšanai ir globāli jāpārskata valstu politika, lai uzlabotu ražošanas metodes, krājumu pārvaldību un starptautisko tirgu regulēšanu;

43. uzsver vajadzību pēc vairāk vidēja un ilgtermiņa darbībām lauksaimniecības un pārtikas ražošanas attīstīšanai jaunattīstības valstīs, īpaši Āfrikā, ņemot vērā ANO ekspertu padomes (IAASTD) ieteikumus; uzskata, ka lauksaimniecības attīstība valstī var aizsākt plašu ekonomikas attīstību;

44. uzskata, ka Eiropas Attīstības fondam vairāk uzmanības jāpievērš lauksaimniecībai, īpaši mazajām lauku saimniecībām un produktu pārstrādei uz vietas, jo vairākums pasaules trūcīgo cilvēku dzīvo nomaļos reģionos, kas ir ļoti atkarīgi no lauksaimniecības produkcijas; turklāt uzskata, ka ir jācenšas izstrādāt noteikumus lauksaimniecības tirdzniecībai, kas garantētu pārtikas nodrošinājumu visās valstīs; uzskata, ka jaunattīstības valstīm jāpiešķir tirdzniecības priekšrocības, kas atbalsta nacionālās ražošanas stiprināšanu; aicina Komisiju ņemt vērā šos apsvērumus PTO sarunās, kā arī saistībā ar ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN), kas jāslēdz ar jaunattīstības valstīm;

45. uzskata, ka viens nopietns šķērslis lauksaimniecības produkcijas palielināšanai jaunattīstības valstīs ir tas, ka mazajiem lauksaimniekiem nav nodrošināta pietiekama piekļuve aizdevumiem un mikrokredītiem, lai ieguldītu līdzekļus sēklu, mēslošanas līdzekļu un apūdeņošanas mehānismu uzlabošanā; turklāt uzsver, ka vairākumā gadījumu aizdevumu garantijas nav pieejamas; aicina Eiropas Investīciju banku meklēt veidus, kā nodrošināt programmas vietējiem pārtikas ražotājiem jaunattīstības valstīs un aizdevumu garantijas, kas atbalstītu piekļuvi kredītiem un mikrokredītiem;

46. atkārtoti pauž viedokli par vajadzību pēc reģionāli integrētiem lauksaimniecības tirgiem; aicina Komisiju atbalstīt reģionālo sadarbību un integrāciju; atgādina Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupai par veiksmīgo lauksaimniecības integrāciju Eiropā un tās nodrošināto stabilitāti 50 gadu garumā; tādēļ mudina ĀKK valstu reģionālās ekonomikas kopienas pastiprināt savu darbību lauksaimniecības jomā un aicina jaunattīstības valstis mazināt tirdzniecības šķēršļus savā starpā;

47. turklāt uzsver, ka lauksaimniecībai ir jāmainās no naturālās saimniecības uz lauku ekonomiku, kas rada jaunas darbavietas; turklāt uzskata, ka īpašs uzsvars jāliek uz atbalsta pasākumiem, kuri paredzēti jaunajiem lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs, lai tādējādi attīstītu spēcīgu lauksaimniecības sektoru; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāpalielina sava sadarbība un jāatbalsta centieni, lai modernizētu pārtikas ķēdes jaunattīstības valstīs, palielinot šo ķēžu efektivitāti; visbeidzot uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāatbalsta iniciatīvas, piemēram, par kopējo sēklu programmu, ko uzsāka Āfrikas Savienība ar saviem valsts un reģionālajiem partneriem;

48. uzskata, ka saistībā ar šo jaunattīstības valstu efektīvu attīstības politiku šajās valstīs ir jāievieš kopēja valsts vai reģionāla stratēģija lauksaimniecības attīstības jomā, kas saskaņota ar konkrētiem ražotāju un produktu atbalsta pasākumiem; uzskata, ka šajā saistībā atbalsts attīstības jomā, ko sniedz Eiropas Savienība, nebūs fragmentārs, un tas būs ietverts valsts vai reģionālajā stratēģijā lauksaimniecības attīstības jomā, kura saņems līdzfinansējumu;

49. pieprasa Eiropas Savienības Vispārējā budžeta 4. pozīcijā izveidot pastāvīgu pārtikas nodrošinātības fondu pasaules trūcīgāko iedzīvotāju atbalstam, kas papildinātu citus Eiropas Savienības finansētos attīstības pasākumus;

50. pauž atzinību par vispārējām iniciātīvām, piemēram, ANO augsta līmeņa darba grupu pasaules pārtikas krīzes jomā, un uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāsaskaņo savi centieni ar šo darba grupu; uzsver, cik svarīgas ir fakultatīvas pamatnostādnes, ko pieņēmušas PLO dalībvalstis, atbalstot cilvēku tiesības uz pārtiku; turklāt ierosina, ka, lai nodrošinātu pārtikas pieejamību, ir jāizstrādā pasaules krājumu veidošanas pienākuma programma, kā arī labāka galvenās produkcijas glabāšanas pamatprogramma (proteīni, mēslojums, sēklas, pesticīdi), kurā galvenokārt būtu vēlams iesaistīties privātā sektora pārstāvjiem, arī lauksaimniecības kooperatīviem;

51. ņem vērā ES saistības ar jaunattīstības pasauli un mūsu pašreizējos un turpmākos PTO pienākumus; pieprasa, lai ES atbalsta pasākumi palīdz sasniegt mērķus, kas noteikti Āfrikas valdību 2002. gada Maputo deklarācijā; aicina dalībvalstis pildīt saistības attiecībā uz ANO Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, jo īpaši 0,7 % nacionālā kopprodukta novirzīšanu attīstības palīdzībai; tomēr uzskata, ka attīstības atbalsta kvalitāte ir daudz svarīgāka, nekā piešķirtās summas;

52. pauž nožēlu, ka ir samazināts lauksaimniecībai un lauku attīstībai piešķirtās attīstības palīdzības apjoms, kas 1980. gadā bija 17 %, bet 2006. gadā — tikai 3 %; mudina Komisiju vadīt un uzraudzīt ES finanšu atbalsta nodrošināšanu lauksaimniecības vadītas attīstības panākšanai un darīt visu, lai panāktu, ka valdības tērē 10 % valsts budžeta lauksaimniecības nozarē atbilstoši tam, kā ir apņēmušās to darīt (nosakot, piemēram, mērķus, kuri orientēti uz valsts lauksaimniecības politiku);

53.     vēlreiz apstiprina, ka valstīs, kas pieder pie Āfrikas, Karību jūras baseina un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas, lauksaimniecība labāk nekā citas nozares spēj nodrošināt izaugsmi nabadzīgiem lauku iedzīvotājiem, tādējādi dodot taustāmu ieguldījumu pirmā Tūkstošgades attīstības mērķa — galējas nabadzības un bada izskaušanas — sasniegšanā, un uzsver, ka tādēļ tūlītējai rīcībai un lielāku ieguldījumu veicināšanai lauksaimniecībā un lauku attīstībā ir izšķirīga nozīme;

54.     uzsver, ka lauksaimniecības attīstības pamatā pirmām kārtām jābūt tiesībām uz pārtiku un tiesībām ražot pārtiku, dodot visiem cilvēkiem iespēju izmantot tiesības uz nekaitīgu, uzturvielām bagātu un attiecīgajai kultūrai piemērotu pārtiku, kas ražota pašu noteiktajā lauksaimniecības struktūrā, izmantojot videi draudzīgas un ilgtspējīgas metodes;

55. aicina Eiropas Savienību atzīt jaunattīstības valstu tiesības uz neatkarīgu pārtikas apgādi, atbalstot to ar mērķtiecīgiem pasākumiem, kas paredz pirmām kārtām izmantot un attīstīt pašreizējās struktūras un resursus, piemēram, sēklas, mēslošanas un ražošanas līdzekļus, kā arī veicināt reģionu integrāciju;

56.     aicina Eiropas Savienību tās attīstības darba kārtībā atkal galveno vietu ierādīt lauksaimniecībai, piešķirot īpašu nozīmi lauksaimniecības attīstības programmām, cita starpā izvirzot skaidrus uzdevumus un sasniedzamus mērķus nabadzības mazināšanai, jo īpaši pasākumus, kas sekmē mazo lauksaimniecības uzņēmumu attīstību un pārtikas ražošanu vietējam tirgum, pamatojoties uz bioloģisko daudzveidību, sevišķu uzmanību pievēršot sīkzemnieku un sieviešu veiktspējas veicināšanai;

57. aicina Eiropas Savienību apvienot spēkus ar dalībvalstīm, ĀKK valstu valdībām, starptautiskām organizācijām, reģionālās attīstības bankām un privātiem fondiem, nevalstiskām organizācijām un pašvaldībām, lai reģionālajās programmās veiksmīgāk iekļautu jaunus projektus un pasākumus straujā pārtikas cenu kāpuma ietekmes mazināšanai;

58. aicina veikt pasākumus izglītības uzlabošanai, lai jaunieši varētu iegūt augstāko izglītību lauksaimniecības jomā, cita starpā apgūt ES sanitārās un fitosanitārās normas, kā arī radīt darba vietas lauksaimniecības augstskolu absolventiem, lai mazinātu nabadzību un migrāciju no laukiem uz pilsētām, kā arī migrāciju no jaunattīstības valstīm uz attīstītām valstīm, šādi novēršot intelektuālā darbaspēka emigrāciju;

59. norāda uz Pārtikas krīzes novēršanas tīkla 2008. gadā izstrādāto Rīcības kodeksu pārtikas krīzes novēršanai un pārvaldībai, kā arī aicina to ieviest un ievērot kopējā lauksaimniecības politikā; turklāt pauž atbalstu un mudina iesaistīt pilsonisko sabiedrību un ievērot sieviešu, nelielu lauksaimnieku kooperatīvu un ražotāju sabiedrību intereses, lai nodrošinātu pārtikas apgādi un neatkarību pārtikas apgādes jomā;

60. pauž lielas bažas par to, ka daudzos gadījumos militārais un aizsardzības budžets ir daudz lielāks nekā budžets lauksaimniecībai un pārtikai;

61. uzskata, ka sīksaimnieki ir lauksaimniecības attīstības stūrakmeņi; uzsver dažas no mazo lauksaimnieku nopietnākajām problēmām jaunattīstības valstīs, piemēram, piekļuvi tirgiem, zemei, izglītībai, finansējumam, resursiem un tehnoloģijām; atgādina, ka ir svarīgi attīstīt lauku infrastruktūras un veikt ieguldījumus mazās lauku saimniecībās, kā arī tradicionālajās ražošanas metodēs, kas pielāgotas vietējiem apstākļiem un kas patērē maz resursu;

62. tā kā nozīmīgs pasaules pārtikas ražošanas aspekts ir nepietiekama pārtikas produktu tirdzniecība, piezīmē, ka pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem 2007. gadā pasaulē palielinājās rīsu ražošanas apjoms un vienlaicīgi samazinājās to tirdzniecība;

63. uzskata, ka lielākas un neregulētas lauksaimniecības tirgus liberalizācijas sekas būs vēl lielāka cenu nepastāvība; uzsver, ka visvairāk cietīs neaizsargātās jaunattīstības valstis, kuras importē pārtikas produktus; uzsver, ka pasaules tirdzniecības noteikumiem nekādā gadījumā nevajadzētu būt apdraudēt valstu un reģionu tiesības atbalstīt lauksaimniecības nozari, lai saviem iedzīvotājiem garantētu nodrošinātību ar pārtiku;

64. uzskata, ka saistībā ar pašreizējo pārtikas nodrošinātības krīzi pasaulē lauksaimniecības produktu tirgu atvēršanas politika atbilstīgi PTO un divpusējiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem ir būtiski veicinājusi pārtikas nodrošinātības zudumu daudzās jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju attiecīgi atkārtoti novērtēt brīvā tirgus pieeju attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību;

65. aicina lielās valstis, kuras eksportē pārtikas produktus (Brazīliju, Argentīnu, Taizemi u.c.), būt uzticamiem pamatproduktu piegādātājiem un nepiemērot eksporta ierobežojumus, kuriem var būt katastrofālas sekas, jo īpaši nabadzīgajās valstīs, kuras importē pārtikas produktus;

66. pauž satraukumu par pašreizējo pasaules finanšu krīzi, kuras rezultātā varētu samazināt finansējumu, kas pieejams saistībā ar valsts atbalstu attīstības jomā; aicina Komisiju izanalizēt finanšu krīzes ietekmi uz attīstības atbalstu un arī turpmāk izstrādāt priekšlikumus, kuru mērķis ir atbalstīt visnabadzīgāko valstu lauksaimniecību;

67. atzīmē, ka globālā pārtikas krīze ir viena no lielajiem draudiem mieram un drošībai pasaulē; un šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunākos Komisijas centienus izpētīt, kā risināt globālo nodrošinātības ar pārtiku problēmu; aicina dalībvalstis atbalstīt šādas iniciatīvas valstu un vietējā līmenī;

Pētniecība un attīstība

68. apstiprina savu apņemšanos ieguldīt līdzekļus tehnoloģijā un novatorismā lauksaimniecībā un lauksaimnieciskajā ražošanā;

69. uzsver, cik svarīga ir valsts finansēta pētniecība, kas sekmē nodrošinātību ar pārtiku, nevis tikai nozares intereses, un kas veicina ieguldījumus ne tikai īpašu jauno tehnoloģiju pētniecības jomā, bet arī globālās lauksaimniecības ražošanas sistēmas, sekmējot ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku; tādēļ uzsver galveno nozīmi, ko šajā saistībā varētu piešķirt, piemēram, ES tehnoloģiskajai platformai saistībā ar pētniecības un ekoloģiskās lauksaimniecības atbalstu;

70. uzsver pētniecības nozīmīgumu, kā arī zināšanu nodošanu, kuras iegūtas, veicot izpēti lauksaimnieciskajā līmenī un īstenojot efektīgu lauksaimniecības popularizēšanas pakalpojumu, īpaši jaunattīstības valstī; aicina stiprināt lauksaimniecības pētniecību un zināšanu radīšanu;

71. pauž bažas, ka Eiropas Savienības koncentrēšanās uz savstarpējo atbilstību var kaitēt lauksaimniecības ražošanas pētniecībai un popularizēšanai; uzsver nepieciešamību pēc abiem elementiem;

72. aicina izstrādāt saīsinātu pētniecības un attīstības programmu ilgtspējīgas lauksaimniecības jomā, kura būtu pielāgota vietējiem apstākļiem un atbilstīga energotaupības principam; iedrošina dalībvalstis atbalstīt pētniecību, kuras mērķis ir palielināt produktivitāti attiecībā uz lauksaimniecības pieteikumiem; ņem vērā ES patērētāju bažas;

Ilgtspējīga pasaules lauksaimniecība

73. pauž bažas par laikapstākļu izmaiņām, kuras izraisījušas klimata pārmaiņas, kas saskaņā ar prognozēm padarīs sausumus un plūdus par ierastu parādību, kurai būs negatīva ietekme uz ražas apjomiem un globālās lauksaimniecības ražošanas paredzamību;

74. pauž bažas, ka, īstenojot ierosinājumus par turpmāku siltumnīcefekta gāzu samazināšanu Eiropas Savienībā, tas var negatīvi ietekmēt ES pārtikas ražošanu, īpaši lopkopību;

75. atzīst, ka lauksaimniecības nozarē, kurā tiek radīta ievērojama kopējo CO2 emisiju daļa, ir jāuzlabo energoefektivitāte;

76. uzskata, ka biodegvielu un bioenerģijas ražošanas paplašināšana varētu labvēlīgi ietekmēt lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes nozari, kura pašlaik pārdzīvo grūtības resursu —  minerālmēslu, pesticīdu un dīzeļdegvielas — cenu paaugstināšanās dēļ, kā arī transporta un pārstrādes izmaksu dēļ;

77. atzīst, ka lauksaimniecības nozare sniedz iztiku vairākumam iedzīvotāju daudzās jaunattīstības valstīs, un tādēļ mudina šīs valstis izstrādāt stabilas un pārredzamas lauksaimniecības politikas mehānismu, kas nodrošinās ilgtermiņa plānošanu un ilgtspējīgu attīstību;

78. aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt pieaugošās bioenerģijas ražošanas ietekmi Eiropas Savienībā un trešās valstīs attiecībā uz izmaiņām zemes izmantošanā, pārtikas preču cenām un pārtikas produktu pieejamību;

79. atkārtoti uzsver, ka stimuli enerģijas kultūru ilgtspējīgai audzēšanai nedrīkstu apdraudēt pārtikas ražošanu;

80. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecību un attīstību, lai novērstu klimata pārmaiņas un tām pielāgotos, tostarp arī pētniecību par nākamo biodegvielu paaudzi, jo īpaši attiecībā uz tādu augstražīgu enerģijas kultūru un tādu pēc iespējas efektīvāku videi labvēlīgu mēslojumu izmantošanu, kā arī tādu jaunu lauksaimniecības tehnoloģiju izmantošanu, kas izraisa vismazāko negatīvo ietekmi uz zemes izmantošanu, jaunu augu tipu izveidi, kuri ir noturīgi pret klimata pārmaiņām un ar tām saistītajām slimībām, kā arī pētniecību par veidiem, kā izmantot atkritumus lauksaimniecībā;

81. uzskata, ka nepieciešami turpmāki pētījumi lauksaimniecības jomā, lai palielinātu lauku saimniecību ilgtspējīgu ražīgumu, un aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, kas saistībā ar to sniegtas Septītajā pamatprogrammā pētniecības un tehnoloģijas attīstības jomā, kā arī pieņemt pasākumus, ar kuriem uzlabotu lauksaimniecisko produkciju ilgtspējīgā un energoefektīvā veidā.

82. uzdod Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

  • [1]  OV C 263E, 16.10.2008., 621. lpp.
  • [2]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0229.
  • [3]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0577.
  • [4]  Agri Aware TNS/Mrbi pētījums, kas veikts Īrijā, 2008. gada augustā, Hats off to the CAP.

PASKAIDROJUMS

Mūsdienās nodrošinātība ar pārtiku – pieeja pietiekamiem, drošiem un uzturvielām bagātiem pārtikas krājumiem – ir galvenā politiskā prioritāte gan ES, gan globālā līmenī.

Tomēr vairāk nekā 860 miljoni cilvēku visā pasaulē cieta no hroniska bada un nepietiekama uztura vēl pirms pašreizējām pārtikas cenu krīzes izraisītajām problēmām. Situāciju saasināja nepieredzēts un neprognozēts pārmērīgs globālo pārtikas preču cenu pieaugums 2006. gadā, kā rezultātā hroniska bada un trūkuma cietēju skaits kļuva vēl par 100 miljoniem lielāks.

Pārtikas cenu palielinājums ir nomainījis vairākus gadu desmitus ilgušo pārtikas cenu samazināšanos reālajos skaitļos. Lai gan ir vērojams neliels globālo pārtikas preču cenu atslābums, eksperti prognozē, ka tās arī turpmāk būs nedaudz lielākas nekā iepriekš un ir nepieciešami īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa pasākumi, lai nostiprinātu globālo pārtikas ražošanu un palīdzētu vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām apmierināt viņu nodrošinātības ar pārtiku pamatvajadzības.

Laika posmā no 2006. gada septembra līdz 2008. gada februārim pasaules lauksaimniecības pārtikas preču cenas ir pieaugušas par 70 % dolāru izteiksmē.

Arī pasaules pārtikas krājumi ir kritiski mazi. Pēc 2. pasaules kara bija nodrošināti pārtikas krājumi vienam gadam, līdz 2003. gadam – 133 dienām un 2008. gadā – 40 dienām.

Lai gan eksperti prognozē, ka lauksaimniecības pasaules tirgus cenu samazināšanās tendence – tā sauktais lauksaimniecības skrejceļš – ir beigusies, pastāv iespēja, ka lauksaimniecības pasaules tirgus cenu svārstības palielināsies. Tās izraisīs dramatiskas izmaiņas pārtikas cenās un lauksaimniecības ienākumos, saasinot cīņu par stabilu pārtikas krājumu nodrošināšanu par saprātīgām cenām.

Politikas veidotāju galvenais izaicinājums ir izstrādāt lauksaimniecības un pārtikas politikas, kas atbilst aizvien pieaugošas pasaules populācijas vajadzībām – tiek paredzēts, ka līdz 2040. gadam iedzīvotāju skaits palielināsies par 40% un globālais pieprasījums pēc pārtikas dubultosies.

Tagad daudz ciešāka uzmanība ir jāpievērš tam, kā mazināt pieaugošo pārtikas cenu vissliktāko ietekmi uz pasaules trūcīgākajiem cilvēkiem. ES Komisijas ierosinātais finansējums viena miljarda eiro apmērā, lai palīdzētu trūcīgām jaunattīstības valstīm iegādāties sēklas un mēslojumu, ir daļa no īstermiņa atbildes reakcijas. Tomēr ir nepieciešams vairāk vidēja un ilgtermiņa pasākumu, lai risinātu nodrošinātības ar pārtiku problēmas, īpaši jaunattīstības pasaulē. Tam būs nepieciešama pārfokusēšanās uz lauksaimniecības attīstību, izpēti un popularizēšanas pakalpojumiem šajās valstīs, meklējot veidus, kā stimulēt lauksaimniecības ražošanu reģionos, kur tā ir iespējama.

Ir ļoti liela politiska nepieciešamība rīkoties, jo daudzās jaunattīstības valstīs augstākas pārtikas cenas ir kļuvušas par iemeslu pārtikas dumpjiem un politiskiem nemieriem.

ANO prognozē, ka pārtikas cenu tendence par vairākiem gadiem attālinās tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu attiecībā uz bada un nepietiekama uztura mocītu cilvēku skaita samazināšanu uz pusi līdz 2015. gadam.

Turklāt pastāv risks, ka globālās finanšu un banku krīzes dēļ rūpnieciski attīstītās valstis var nepildīt savas jaunattīstības valstu atbalsta saistības. Referents uzskata, ka tas ir nepieņemami.

Pārtikas atbalsta budžetiem smagu triecienu sagādā augstākas pārtikas cenas un nepieciešamība pēc daudz lielāka finansējuma, lai varētu iepirkt pārtikas krājumus ārkārtas gadījumiem.

Augstāku pārtikas preču cenu ietekmi vēl vairāk pastiprina pārtikas eksportētājvalstu rīcība, proti, eksporta nodokļu un ierobežojumu noteikšana pārtikas eksportam, mēģinot risināt iekšējās nodrošinātības ar pārtiku problēmas.

Vēl ir vērts pieminēt, ka jaunattīstības valstīm neizdosies nodrošināt pārtikas krājumus ātri pieaugošajam iedzīvotāju skaitam caur iekšzemes ražošanu, tāpēc jaunattīstības valstu pieaugošās pārtikas importa vajadzības var apmierināt tikai tādā gadījumā, ja rūpniecības valstis ražo un eksportē vairāk pārtikas.

Lai to panāktu, būs nepieciešams uzlabot lauksaimniecības produktivitāti, kas var būt grūti sasniedzams mērķis. Lauksaimniecības produktivitātes izaugsme ir mazinājusies kopš Zaļās revolūcijas, kas norisinājās divdesmitā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados.

Pārtikas cenu kāpuma apjoms un pārtikas krājumu un pieprasījuma attiecība, kas to izraisīja, lielā mērā bija neparedzēta. Tas liecina par globāla līmeņa informācijas sistēmu nepieciešamību, lai uzraudzītu ražošanas, patēriņa un krājumu līmeni un nodrošinātu atbilstošu savlaicīgu brīdinājumu par dramatiskām izmaiņām pārtikas krājumu līmenī.

ES ir lielākā palīdzības sniedzēja pasaulē, nodrošinot 60% no visa attīstības atbalsta. Tai ir īpaša iespēja ietekmēt pašreizējo krīzi, gādājot par lielāku saskaņotību tās tirdzniecībā, lauksaimniecībā un attīstības politikās un nodrošinot vadību globālā līmenī, lai izskatītu nodrošinātības ar pārtiku krīzes iemeslus. 1980.-jos gados aptuveni 17% attīstības palīdzības tika novirzīti lauksaimniecībai, savukārt 2006. gadā šis skaitlis bija samazinājies līdz 3%.

ES nodrošinātības ar pārtiku politika ir aplūkota Romas līguma 33. (39.) pantā, kas nosaka Kopējās lauksaimniecības politikas iekšējos mērķus, proti:

●         celt lauksaimniecības ražīgumu, veicinot tehniskas attīstību un panākot lauksaimniecības ražošanas faktoru, jo īpaši darbinieku, optimālu izmantojumu;

●         panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauksaimniekiem;

●         stabilizēt tirgus;

●         nodrošināt krājumu pieejamību;

●         panākt, ka patērētāji piedāvātos produktus saņem par samērīgām cenām.

Referents vēlas pievērst uzmanību lauksaimniecības politikas lomai pilsoņu nodrošināšanā ar pārtiku, īpaši tam, kā Kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) ir ņemtas vērā ES nodrošinātības ar pārtiku vajadzības un kāda ir tās ietekme uz globālām nodrošinātības ar pārtiku politikām.

Ziņojumā ir aplūkots, kā grozījumi KLP ir mainījuši ES lauksaimniecības uzmanības centru no kvantitātes uz kvalitātes ražošanu un kā tas iederas jaunajās globālajās bažās par nodrošinātību ar pārtiku.

KLP „veselības pārbaudē” ir ņemta vērā jaunā situācija, atceļot noteikumus par atmatām un atgriežot zemi ražošanas procesā. Tomēr centieni mazināt piena ražošanas ierobežojumus kvotu režīma atcelšanas sagatavošanas posmā ir mazāk ambiciozi. Jaunā reālā nodrošinātības ar pārtiku situācija nav pietiekami skatīta „veselības pārbaudē”, un jaunās politiskās reālās situācijās uzmanības centrā jābūt visām nākamajām pārmaiņām KLP pēc 2013. gada. Īpašs uzsvars ir jāliek uz ES pārtikas ražošanas bāzes stiprināšanu un pārtikas palielinātā pieprasījuma apmierināšanu globālā līmenī.

Ir aplūkotas klimata pārmaiņu izraisītās problēmas, kā arī lauksaimniecības pienākums sniegt savu ieguldījumu riska mazināšanas pasākumos. Ironiskā kārtā mēģinājumi palielināt globālo zemes fondu lauksaimniecības ražošanas nolūkiem, kā rezultātā tiek izcirsti meži, ievērojami palielina klimata pārmaiņu izraisītās problēmas. Turklāt klimata pārmaiņas negatīvi ietekmēs pasaules pārtikas ražošanu ilgtermiņā.

Ziņojumā ir arīdzan pētīts strīdīgais zemes izmantojuma un pretrunīgo politikas mērķu jautājums. Vai pasaule var apmierināt vajadzību attīstīt alternatīvus atjaunojamās enerģijas avotus, neietekmējot globālās pārtikas cenas? Vai ir iespējams panākt līdzsvaru starp pārtiku, barības ķēdi un degvielas ražošanu? ES palielinātā pieprasījuma pēc graudiem un eļļas augu sēklām pamatā ir bioenerģija.

Gan pašreizējie, gan iecerētie ES vides tiesību akti patiešām ietekmē lauksaimniecības ražošanu, un referents aicina veikt visu jauno tiesību aktu projektu par nodrošinātību ar pārtiku novērtējumu.

Lai risinātu problēmas, kas saistītas ar nodrošinātību ar pārtiku, mums ir nepieciešams jauns skatījums uz lauksaimniecības izpēti un attīstību. Jo īpaši, veicot izpēti, ir jāaplūko tādi sarežģīti jautājumi kā dabas resursu, tajā skaitā ūdens un zemes, nepietiekamība, ietekme uz vidi, klimata pārmaiņas un fosilo kurināmo krājumu samazināšanās, no kuriem lauksaimniecība ir ļoti atkarīga.

Ziņojumā jo īpaši ir mēģināts uzsvērt lauksaimniecības ignorēšanu attīstības atbalsta budžeta programmās un izteikts aicinājums no jauna pievērst uzmanību lauksaimniecības politikai un jaunattīstības valstu vajadzībām atbilstošām programmām.

Savukārt Eiropas Savienībā vēl ir nepieciešams nodrošināt to, ka tiek ieguldīti līdzekļi lauksaimniecības izpētē un attīstībā, kā arī tie tiek palielināti, lai sektors varētu stāties pretī jauniem izaicinājumiem un uzlabot ražīgumu.

Politikas veidotāju galvenais mērķis ir izstrādāt politikas, kas nodrošinātu, ka zemnieki – gan jaunattīstības, gan rūpnieciski attīstītās valstīs – gūst pieklājīgus ienākumus, ražojot pārtiku.

Tas ir galvenais veids, kā nodrošināt pārtikas ražošanu, un, ja to nevar paveikt tirgi, tad tas ir jādara politikām.

Lai gan augstākas pārtikas preču cenas ir stimuls ražošanai, pēdējā laikā pārtikas preču cenu pieaugums sakrīt ar ievērojamu lauksaimniecības resursu izmaksu pieaugumu.

Raugoties nākotnē, KLP būs veicamas vēl citas izmaiņas pēc 2013. gada. Turpināsies virzība pretī savstarpēji pilnīgi nesaistītiem maksājumiem. Turklāt ES 2009. gada budžeta pārskatā tiks izpētīti visi ES tēriņi un ieņēmumi. Nav šaubu, ka KLP budžets tiks rūpīgi pārbaudīts. Šajā analīzē ir jāņem vērā nodrošinātības ar pārtiku jautājums, kā arī nepieciešamība izstrādāt politikas, kas uzlabo nodrošinātību ar pārtiku.

Vēl ir vērts pieminēt, ka pienāks brīdis, kad tiks atsāktas neizdevušās PTO pārrunas. Kad tas notiks, attiecīga uzmanība ir jāpievērš nodrošinātības ar pārtiku jautājumam, ņemot vērā to, ka pārrunas piedzīvoja neveiksmi, jo Indija un Ķīna raizējās par importa uzplūdu ietekmi uz to lauku iedzīvotājiem.

Sava loma ir arī PTO norunai, kas nosaka godīgas tirdzniecības noteikumus, vienlaikus pievēršot uzmanību katras valsts bažām par nacionālo nodrošinātību ar pārtiku.

Ja nodrošinātība ar pārtiku tiks noteikta kā visu PTO nākotnes darījumu galvenais elements, tas var palīdzēt stimulēt vienošanās panākšanu.

Kopumā augstas pārtikas cenas ir ļoti nopietni ietekmējušas vairāk nekā miljardu pasaules trūcīgo, izsalkušo un nepietiekamu uzturu saņemošo iedzīvotāju. Tomēr tās arīdzan varbūt ir devušas nepieciešamo stimulu rīkoties, lai novērstu problēmu, nodrošinot, ka daudz vairāk uzmanības tiek pievērsts lauksaimniecības ražošanai un ražīgumam.

Attīstības komitejaS ATZINUMS (6.11.2008)

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai

par kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku
(2008/2153(INI))

Atzinumu sagatavoja (*): Manolis Mavrommatis

(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 47. pants.

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā saskaņā ar pašreizējām to organizāciju aplēsēm, kuras cīnās pret badu pasaulē, pašlaik jaunattīstības valstīs katrs piektais iedzīvotājs nesaņem pietiekamu pārtiku un cieš hronisku badu un katru dienu pasaulē vairāk nekā 30 000 bērnu mirst no bada un nabadzības;

B.   tā kā jaunattīstības valstīs lauksaimniecība nodrošina ar darbu un iztikas līdzekļiem vairāk nekā 70 %, bet daudzās Āfrikas valstīs vairāk nekā 80 % darbaspēka un līdz ar to lauku attīstības politikai ir būtiska nozīme efektīvā nabadzības un bada apkarošanā;

C.  tā kā jaunattīstības valstīs sievietes ražo 60 % līdz 80 % pārtikas produktu, nodrošinot pusi no pasaulē ražotās pārtikas produkcijas, tā kā sievietēm ir ārkārtīgi svarīga loma ģimenes apgādē un viņām neapšaubāmi grūtāk nekā vīriešiem piekļūt zemei un ražošanas līdzekļiem, tādēļ sievietēm pastāvīgi jāsaņem atbalsts un palīdzība,

1.   vēlreiz apstiprina, ka valstīs, kas pieder pie Āfrikas, Karību jūras baseina un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas, lauksaimniecība labāk nekā citas nozares spēj nodrošināt izaugsmi nabadzīgiem lauku iedzīvotājiem, tādējādi dodot taustāmu ieguldījumu pirmā Tūkstošgades attīstības mērķa — galējas nabadzības un bada izskaušanas — sasniegšanā, un uzsver, ka tādēļ tūlītējai rīcībai un lielāku ieguldījumu veicināšanai lauksaimniecībā un lauku attīstībā ir izšķirīga nozīme;

2.   uzsver, ka lauksaimniecības attīstības pamatā pirmām kārtām jābūt tiesībām uz pārtiku un tiesībām ražot pārtiku, dodot visiem cilvēkiem iespēju izmantot tiesības uz nekaitīgu, uzturvielām bagātu un attiecīgajai kultūrai piemērotu pārtiku, kas ražota pašu noteiktajā lauksaimniecības struktūrā, izmantojot ekoloģiski saprātīgas un ilgtspējīgas metodes;

3..  aicina Eiropas Savienību atzīt jaunattīstības valstu tiesības uz neatkarīgu pārtikas apgādi, atbalstot to ar mērķtiecīgiem pasākumiem, kas paredz pirmām kārtām izmantot un attīstīt esošās struktūras un resursus, piemēram, sēklas, mēslošanas un ražošanas līdzekļus, kā arī veicināt reģionu integrāciju;

4.   aicina Eiropas Savienību tās attīstības darba kārtībā atkal ierādīt galveno vietu lauksaimniecībai, piešķirot īpašu nozīmi lauksaimniecības attīstības programmām, cita starpā izvirzot skaidrus uzdevumus un sasniedzamus mērķus nabadzības mazināšanas jomā, jo īpaši pasākumus, kas sekmē mazu lauksaimniecības uzņēmumu attīstību un pārtikas ražošanu vietējam tirgum, pamatojoties uz bioloģisko daudzveidību, sevišķu uzmanību pievēršot sīkzemnieku un sieviešu darbaspēju veicināšanai;

5.   aicina arī ĀKK valstu valdības uzskatīt lauksaimniecības nozari par politisku prioritāti, lai sasniegtu 2003. gada Maputo deklarācijā pausto apņemšanos atvēlēt vismaz 10 % valsts izdevumu lauksaimniecībai; aicina Komisiju nākt klajā ar šādu pamudinājumu, jo īpaši saistībā ar 10. Eiropas Attīstības fonda vidusposma pārskatu;

6.   jo īpaši pieprasa nekavējoties piešķirt papildu finansējumu, lai sniegtu pārtikas palīdzību un humāno palīdzību jaunattīstības valstīm ar viszemākajiem ienākumiem un vislielākajām īstermiņa vajadzībām; tādēļ atzinīgi vērtē šo lietderīgo iniciatīvu piešķirt 1 miljardu EUR, ātri reaģējot uz straujo pārtikas cenu kāpumu jaunattīstības valstīs; tomēr mudina ietvert šo pārtikas mehānismu un īstermiņa pārtikas palīdzību plašākā ilgtermiņa politikā, kas paredz ieguldījumus lauksaimniecībā;

7.   aicina Eiropas Savienību apvienot spēkus ar dalībvalstīm, ĀKK valstu valdībām, starptautiskām organizācijām, reģionālās attīstības bankām un privātiem fondiem, nevalstiskām organizācijām un pašvaldībām, lai reģionālajās programmās veiksmīgāk iekļautu jaunus projektus un pasākumus straujā pārtikas cenu kāpuma ietekmes mazināšanai;

8.   mudina ĀKK valstis uzlabot valdību, pašvaldību, kā arī valsts un reģionālo parlamentu darba koordināciju un plašāk iesaistīt tos ar lauksaimniecības politiku un pārtikas nodrošinājumu saistīto lēmumu pieņemšanā, veicinot arī plašāku pilsoniskās sabiedrības un lauksaimnieku organizāciju līdzdalību;

9.   aicina veikt pasākumus izglītības uzlabošanai, lai jaunieši varētu iegūt augstāko izglītību lauksaimniecības jomā, cita starpā apgūt ES sanitārās un fitosanitārās normas, kā arī radīt darba vietas lauksaimniecības augstskolu absolventiem, lai mazinātu nabadzību un migrāciju no laukiem uz pilsētām, kā arī migrāciju no jaunattīstības valstīm uz attīstītām valstīm, šādi novēršot intelektuālā darbaspēka emigrāciju;

10. aicina Padomi un Komisiju ciešā sadarbībā ar ĀKK valstīm galveno uzmanību veltīt jautājumam par to, kā ES eksporta subsīdijas ES lauksaimniecības produktiem ietekmē ĀKK valstis, un rast konkrētus un ilgtspējīgus risinājumus, lai novērstu dempingu, ievērojot saistības šajā jomā;

11. norāda uz Pārtikas krīzes novēršanas tīkla 2008. gadā izstrādāto Rīcības kodeksu pārtikas krīzes novēršanai un apkarošanai, kā arī aicina to ieviest un ievērot kopējā lauksaimniecības politikā; turklāt pauž atbalstu un mudina iesaistīt pilsonisko sabiedrību un ievērot sieviešu, nelielu lauksaimnieku kooperatīvu un ražotāju sabiedrību intereses, lai nodrošinātu pārtikas apgādi un neatkarību pārtikas apgādes jomā;

12. atgādina Padomei un Komisijai, ka agrodegviela ir tikai daļējs un pagaidu risinājums, ņemot vērā problēmas saistībā ar transporta ietekmi uz globālo sasilšanu un naftas avotu izsīkšanu, un aicina turpmāk Eiropas mērogā izsniegt atļaujas agrodegvielas ražošanai tikai ar nosacījumu, ka tā atbilst stingriem ilgtspējības kritērijiem un nekonkurē ar pārtikas produktu ražošanu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

5.11.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

29

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Josep Borrell Fontelles, Danutė Budreikaitė, Marie-Arlette Carlotti, Corina Creţu, Nirj Deva, Alexandra Dobolyi, Beniamino Donnici, Fernando Fernández Martín, Juan Fraile Cantón, Alain Hutchinson, Romana Jordan Cizelj, Filip Kaczmarek, Glenys Kinnock, Maria Martens, Gay Mitchell, Toomas Savi, Pierre Schapira, Frithjof Schmidt, Jürgen Schröder, Feleknas Uca, Johan Van Hecke, Anna Záborská, Jan Zahradil, Mauro Zani

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Miguel Angel Martínez Martínez, Manolis Mavrommatis, Csaba Őry, Renate Weber, Gabriele Zimmer

 1. 

Ārlietu komitejaS ATZINUMS (2.12.2008)

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai

par kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku
(2008/2153(INI))

Atzinumu sagatavoja: Bastiaan Belder

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzskata, ka nodrošinātība ar pārtiku ir būtiska globāla prioritāte; pauž pārliecību, ka lauksaimnieciskā ražošana ir nodrošinātības ar pārtiku pamats;

2.   uzskata, ka KLP ir svarīga vispārējās nodrošinātības ar pārtiku politikas sastāvdaļa;

3.   uzskata, ka KLP jāieņem nozīmīga vieta ES ārpolitikā un attīstības politikā, jo īpaši attiecībā uz ārpolitiku pārtikas nodrošinātības jomā; uzskata, ka KLP ne tikai nodrošina ES pārtikas ražošanu, bet tā var arī palīdzēt apmierināt pieaugošo pieprasījumu pēc pārtikas globālā līmenī;

4.   atzīmē, ka bruņoti konflikti īpaši nelabvēlīgi ietekmē pārtikas ražošanu un piekļuvi tai; pauž bažas par ilgstošu konfliktu smagajām sekām uz nodrošinātību ar pārtiku, piemēram, izraisot masveida migrāciju, lauksaimnieciskās ražošanas paralīzi, radot kaitējumu svarīgai infrastruktūrai;

5.   uzskata, ka ir īpaši svarīgi izvairīties no graujošām konkurences cīņām par trūcīgiem pārtikas resursiem; tāpēc prasa efektīvāku ES koordināciju ar nevalstiskām organizācijām, Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO)un citām starptautiskām aģentūrām tehniskā ziņā, kā arī ar ANO politiskā līmenī, lai veicinātu taisnīgu piekļuvi pasaules pārtikas resursiem un palielinātu pārtikas ražošanu lielajās jaunattīstības valstīs, vienlaikus konsekventi ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības un ilgtspējīgas attīstības kritērijus;

6.   mudina ES palīdzēt valstīm, kurās draud izcelties konflikts, izstrādāt pašām savas stingras lauksaimniecības politikas pamatnostādnes, kas balstītos uz vieglu piekļuvi izejmateriāliem, kvalitatīvai izglītībai un atbilstīgam finansējumam, kā arī uz uzticamu infrastruktūru; uzskata, ka ES atbalsta mērķim jābūt jaunattīstības valstu spējas apgādāt sevi ar pārtiku pastiprināšanai, kas uzlabotu nodrošinātību ar pārtiku reģionā un pārtikas pieejamību nabadzīgākajiem sabiedrības slāņiem;

7.   atzīmē, ka dažas valstis, kuru ekonomika strauji attīstās, varētu plānot nomāt lielas zemes platības nabadzīgākajās Āfrikas un Āzijas daļās, lai izaudzētu ražu un to nosūtītu atpakaļ uz saviem tirgiem, lai tādējādi uzlabotu pašu nodrošinātību ar pārtiku; uzskata, ka ES sadarbībā ar FAO šī parādība ir nopietni jāņem vērā, jo tas ir viens no galvenajiem draudiem nodrošinātībai ar pārtiku un efektīvai lauksaimniecības politikai mītnes zemēs;

8.   uzskata, ka pārtikas cenu kāpums un paātrinātā attīstība biotehnoloģiju jomā nedrīkst veidot viedokli, kas ir ekoloģiski mazāk jutīgs attiecībā uz ģenētiski modificētas pārtikas lietošanu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

1.12.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

25

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Christopher Beazley, Angelika Beer, Bastiaan Belder, Monika Beňová, André Brie, Marco Cappato, Véronique De Keyser, Giorgos Dimitrakopoulos, Richard Howitt, Anna Ibrisagic, Maria Eleni Koppa, Helmut Kuhne, Vytautas Landsbergis, Francisco José Millán Mon, Philippe Morillon, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Raimon Obiols i Germà, Vural Öger, Ria Oomen-Ruijten, Ioan Mircea Paşcu, Flaviu Călin Rus, István Szent-Iványi, Charles Tannock

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Laima Liucija Andrikienė, Tunne Kelam

Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS (13.11.2008)

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai

par Kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku
(2008/2153(INI))

Atzinumu sagatavoja: Béla Glattfelder

IEROSINĀJUMI

Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka pēc 30 gadu ilgas cenu pazemināšanās reālā izteiksmē Eiropas un pasaules nodrošinātību ar pārtiku arvien vairāk apdraud pārtikas cenu nepastāvība, kas pēdējā laikā izpaudusies kā būtiska cenu paaugstināšanās; uzsver, ka tas visvairāk ietekmē jaunattīstības un attīstīto valstu nabadzīgākos iedzīvotājus;

2.  uzskata, ka nesenais straujais cenu pieaugums galvenokārt skaidrojams ar pieaugošo strukturālo pieprasījumu pēc lauksaimniecības produktiem pasaulē — kas ir saistīts ar demogrāfisko uzplaukumu, ēšanas paradumu maiņu un agrodegvielas ražošanas pastiprināšanos — , un nelabvēlīgu konjunktūru — sliktu ražu un spekulācijām pasaules tirgos, kas rada lielas problēmas nabadzīgākajai iedzīvotāju daļai Eiropā un vēl lielākas problēmas nabadzīgajām pasaules valstīm; tādējādi uzsver, ka šī krīze nav pārejoša un tai ir vajadzīgs globāls ilgtermiņa risinājums;

3.  uzsver, ka centieni apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības, jo īpaši attiecībā uz pārtiku un dzeramo ūdeni, bieži vien var kļūt par konflikta iemeslu; atzīmē, ka pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanās — paredzams, ka līdz 2050. gadam pasaulē būs par 3 miljardiem cilvēku vairāk — pastiprinās spriedzi visos pasaules reģionos; tādēļ prasa, lai turpmākās lauksaimniecības politikas izstrādē ņemtu vērā šo ģeostratēģisko aspektu;

4.  uzsver, ka pašreizējo pārtikas problēmu dēļ ir jāpalielina pārtikas ražošana, vienlaicīgi uzlabojot kvalitāti, pazeminot cenas un nodrošinot lielāku ilgtspējību, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu; uzskata, ka šā mērķa sasniegšanai ir globāli jāpārskata valstu politika, lai uzlabotu ražošanas metodes, krājumu pārvaldību un starptautisko tirgu regulēšanu;

5.  tā kā nozīmīgs pasaules pārtikas ražošanas aspekts ir nepietiekama pārtikas produktu tirdzniecība, piezīmē, ka pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem 2007. gadā pasaulē palielinājās rīsu ražošanas apjoms un vienlaicīgi samazinājās to tirdzniecība;

6.  uzskata, ka lielākas un neregulētas lauksaimniecības tirgus liberalizācijas sekas būs vēl augstākas pārtikas cenas un lielāka cenu nepastāvība; uzsver, ka visvairāk cietīs neaizsargātās jaunattīstības valstis, kuras importē pārtikas produktus; uzsver, ka pasaules tirdzniecības noteikumiem nekādā gadījumā nevajadzētu būt pretrunā ar valstu un reģionu tiesībām atbalstīt lauksaimniecības nozari, lai saviem iedzīvotājiem garantētu nodrošinātību ar pārtiku;

7.  uzskata, ka saistībā ar pašreizējo pārtikas nodrošinātības krīzi pasaulē lauksaimniecības produktu tirgu atvēršanas politika atbilstīgi PTO un divpusējiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem ir būtiski veicinājusi pārtikas nodrošinātības zudumu daudzās jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju attiecīgi atkārtoti novērtēt brīvā tirgus pieeju attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību;

8.  aicina lielās valstis, kuras eksportē pārtikas produktus (Brazīlija, Argentīna, Taizeme u.c.), būt uzticamiem pamatproduktu piegādātājiem un nepiemērot eksporta ierobežojumus, kuriem var būt katastrofālas sekas, jo īpaši nabadzīgajās valstīs, kuras importē pārtikas produktus;

9.  prasa, lai ES veiktu pasākumus pārtikas pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošanai pasaulē un lai šā mērķa īstenošanā tiktu iesaistīti visi lauksaimniecības veidi; turklāt uzskata, ka ES ir jāgarantē nodrošinātība ar pārtiku, ievērojot kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pamatprincipus un mērķus: saprātīgas cenas, nodrošinot pieejamus krājumus, tirgu stabilizāciju, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni, un paaugstinātu ražīgumu, nodrošinot tehnoloģisko attīstību un labāku ražu, kā arī drošības tīklu izveidi, lai spētu reaģēt tādās krīzes situācijās, ar kādām nākas saskarties šodien;

10. pauž nožēlu, ka Komisijas saskaņā ar KLP „veselības pārbaudi” ierosinātajos jaunajos pasākumos nav pietiekami ņemti vērā secinājumi saistībā ar pašreizējo pārtikas krīzi;

11. aicina Eiropas Komisiju veicināt otrās paaudzes agrodegvielas ražošanu, lai izvairītos no pārtikas piedāvājuma samazināšanas, un pārskatīt un pielāgot agrodegvielas ražošanas mērķus atbilstīgi skaidri noteiktiem ekonomiskajiem, sociālajiem un vides kritērijiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

5.11.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

27

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Kader Arif, Daniel Caspary, Christofer Fjellner, Béla Glattfelder, Ignasi Guardans Cambó, Jacky Hénin, Caroline Lucas, Erika Mann, Helmuth Markov, David Martin, Vural Öger, Georgios Papastamkos, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Tokia Saïfi, Peter Šťastný, Gianluca Susta, Daniel Varela Suanzes-Carpegna, Iuliu Winkler, Corien Wortmann-Kool

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Bastiaan Belder, Ole Christensen, Albert Deß, Eugenijus Maldeikis, Javier Moreno Sánchez, Zbigniew Zaleski

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Sepp Kusstatscher, Michel Teychenné

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejaS ATZINUMS (3.12.2008)

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai

par kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku
(2008/2153(INI))

Atzinumu sagatavoja: Silvia-Adriana Ţicău

IEROSINĀJUMI

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver nozīmi, kāda ir pieaugošo pārtikas cenu visaptverošai analīzei, ņemot vērā pieaugošās enerģijas cenas galapatērētājiem, spēcīgāku laika apstākļu faktoru un palielinātu pieprasījumu pēc enerģijas saistībā ar pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, un aicina Komisiju sīkāk izpētīt iespējamo saikni starp augstām pārtikas cenām un pieaugošām enerģijas, jo īpaši degvielas, cenām;

2.  atzīmē, ka globālā pārtikas krīze ir viens no lielajiem draudiem mieram un drošībai pasaulē; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunākos Komisijas centienus izpētīt, kā risināt globālo nodrošinātības ar pārtiku problēmu; aicina dalībvalstis atbalstīt šādas iniciatīvas valstu un vietējā līmenī;

3.  atzīst, ka lauksaimniecības nozarē, kurā tiek radīta ievērojama kopējo CO2 emisiju daļa, nepieciešams uzlabot energoefektivitāti;

4.  uzskata, ka biodegvielu un bioenerģijas ražošanas paplašināšana varētu labvēlīgi ietekmēt lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes nozari, kura pašlaik pārdzīvo grūtības augstāku cenu dēļ tādiem resursiem kā minerālmēsli, pesticīdi un dīzeļdegviela, kā arī transporta un pārstrādes izmaksu dēļ;

5.  atzīst, ka lauksaimniecības nozare sniedz iztiku vairākumam iedzīvotāju daudzās jaunattīstības valstīs, un tādēļ mudina šīs valstis izstrādāt stabilas un pārredzamas lauksaimniecības politikas mehānismu, kas nodrošinās ilgtermiņa plānošanu un ilgtspējīgu attīstību;

6.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt pieaugošās bioenerģijas ražošanas ietekmi ES un trešās valstīs attiecībā uz izmaiņām zemes izmantošanā, pārtikas preču cenām un pārtikas produktu pieejamību;

7.   atkārtoti uzsver, ka stimuli enerģijas kultūru ilgtspējīgai audzēšanai nedrīkstu apdraudēt pārtikas ražošanu;

8.  uzsver, ka jāsasniedz līdzsvars attiecībā uz biodegvielu ilgtspējīguma kritērijiem, kuri, no vienas puses, dod iespēju izvairīties no paplašinātas bioenerģijas ražošanas nelabvēlīgās ietekmes uz bioloģisko daudzveidību, pārtikas produktu cenām un zemes izmantošanas praksi un kuri, no otras puses, nemazina izredzes sasniegt 2020. gada atjaunojamās enerģijas mērķus;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecību un attīstību, lai novērstu klimata pārmaiņas un tām pielāgotos, tostarp arī pētniecību par nākamo biodegvielu paaudzi, jo īpaši attiecībā uz tādu augstražīgu enerģijas kultūru un tādu pēc iespējas efektīvāku videi labvēlīgu mēslojumu izmantošanu, kā arī tādu jaunu lauksaimniecības tehnoloģiju izmantošanu, kas izraisa vismazāko negatīvo ietekmi uz zemes izmantošanu, jaunu augu tipu izveidi, kuri ir noturīgi pret klimata pārmaiņām un ar tām saistītajām slimībām, kā arī pētniecību par veidiem, kā izmantot atkritumus lauksaimniecībā;

10. uzskata, ka nepieciešami turpmāki pētījumi lauksaimniecības jomā, lai palielinātu lauku saimniecību ilgtspējīgu ražīgumu, un aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, kas saistībā ar to sniegtas Septītajā pamatprogrammā pētniecības un tehnoloģijas attīstības jomā, kā arī pieņemt pasākumus, ar kuriem uzlabotu lauksaimniecisko produkciju ilgstpējīgā un energoefektīvā veidā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

2.12.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

39

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Šarūnas Birutis, Jan Březina, Jerzy Buzek, Jorgo Chatzimarkakis, Giles Chichester, Dragoş Florin David, Den Dover, Nicole Fontaine, Adam Gierek, Norbert Glante, David Hammerstein, Erna Hennicot-Schoepges, Mary Honeyball, Ján Hudacký, Werner Langen, Anne Laperrouze, Pia Elda Locatelli, Eluned Morgan, Antonio Mussa, Angelika Niebler, Reino Paasilinna, Aldo Patriciello, Miloslav Ransdorf, Vladimír Remek, Herbert Reul, Teresa Riera Madurell, Mechtild Rothe, Paul Rübig, Britta Thomsen, Patrizia Toia, Claude Turmes, Nikolaos Vakalis, Adina-Ioana Vălean

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gabriele Albertini, Alexander Alvaro, Pierre Pribetich, John Purvis, Silvia-Adriana Ţicău, Vladimir Urutchev

PIELIKUMS

D(2008) 64227

                                                                             Priekšsēdētājam

Mr Neil Parish

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja

Temats:           Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojuma projekts par kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku INI 2008/2153 (referente Mairead McGuiness)

Godātais priekšsēdētāja kungs!

Iepriekšminētais ziņojums ir izraisījis lielu Budžeta komitejas interesi. Daudzi budžeta aspekti ir izskatīti Attīstības komitejas ziņojumā par „mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs” (referents Gay Mitchell), un nesenajā 21. novembrī notikušajā budžeta saskaņošanas sanāksmē tika rasti risinājumi attiecībā uz pārtikas mehānismu. Tāpēc oficiāla atzinuma vietā savas piezīmes izklāstā vēstulē.

Mēs pilnībā atbalstām lielāko daļu Mairead McGuiness ziņojuma projektā sniegto atzinumu, jo īpaši par visu eksporta kompensāciju atcelšanu līdz 2013. gadam un turpmākajām reformām atbilstīgi PTO nolīgumiem. Es tikai vēlētos atgādināt dažus būtiskākos budžeta aspektus.

1. Eiropas Parlaments un Padome piekrita 3 gadu laika posmā daudzgadu finanšu shēmas 4. izdevumu kategorijā („Eiropas Savienība kā globāls partneris”) finansēt „mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs” (Pārtikas mehānismu), tam paredzot EUR 1 miljardu, kuru sadalītu šādi: EUR 262 miljonus 2008. gadā, EUR 568 miljonus 2009. gadā un EUR 170 miljonus 2010. gadā, galvenokārt pārnesot līdzekļus no stabilitātes instrumenta, elastības instrumenta un ārkārtas palīdzībai paredzētās rezerves. Šādā nolūkā 2008. gadā ārkārtas palīdzībai paredzētajā rezervē iekļaus papildu saistības EUR 240 miljonu apjomā un budžetā iekļaus pārtikas mehānismam paredzētu pozīciju. 2009. gada budžetā iekļaus saistības EUR 490 miljonu apjomā un maksājumus EUR 450 miljonu apjomā iekļaus pārtikas mehānismam paredzētajā budžeta pozīcijā.

Paredzams, ka pārtikas mehānisma maksājumi 2009. gadā būs EUR 450 miljoni, 2010. gadā EUR 350 miljoni un 2011. un nākamajos gados — EUR 200 miljoni, ja to katra gada budžeta procedūrā apstiprinās budžeta lēmējinstitūcija.

2. Šādā nolūkā Komisija tika aicināta nodrošināt pārtikas mehānisma konsekvenci un papildināmību ar EAF.

3. Konsekvence ir jāievēro arī attiecībā uz ES ieguldījumu Pasaules pārtikas programmā un citās ANO programmās, kas atbalsta lauksaimniecību un nodrošinātību ar pārtiku. Budžeta saskaņošanas sanāksmē pieņemtajā kopīgajā deklarācijā ir uzsvērts, cik svarīgi ir uzlabot vispārējo Kopienas atbalsta redzamību.

4. Attiecībā uz Mairead McGuiness ziņojuma 28. punktu es vēlētos atgādināt, ka Budžeta komitejas 2008. gada 24. septembra atzinumā Attīstības komitejai tika veikts grozījums par to, cik svarīgi ir veicināt mikrokredītu piešķiršanu krīzes skarto jaunattīstības valstu lauksaimniekiem. Šis mikrokredītu piešķiršanas mehānisms jāveido pēc analoģijas ar spēkā esošajiem instrumentiem (finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā un Eiropas Attīstības fondu) un tā mērķim jābūt ražošanas veicināšanai.

Ar cieņu

R. Böge

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

8.12.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

17

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Luis Manuel Capoulas Santos, Joseph Daul, Carmen Fraga Estévez, Elisabeth Jeggle, Heinz Kindermann, Stéphane Le Foll, Véronique Mathieu, Rosa Miguélez Ramos, Neil Parish, Agnes Schierhuber, Czesław Adam Siekierski, Alyn Smith

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Milan Horáček, Astrid Lulling, Jan Mulder, Maria Petre, Kyösti Virrankoski