ZIŅOJUMS par kohēzijas politikas pilsētu dimensiju jaunajā plānošanas periodā

19.2.2009 - (2008/2130(INI))

Reģionālās attīstības komiteja
Referents: Oldřich Vlasák

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par kohēzijas politikas pilsētu dimensiju jaunajā plānošanas periodā

(2008/2130(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā EK līguma 158. un 159. pantu,

– ņemot vērā pirmo rīcības programmu Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai („Pirmo rīcības programmu”), ko pieņēma neformālajā Ministru padomē par telpisko plānošanu un attīstību, kas notika 2007. gada 23. un 24. novembrī Pontadelgadā, Azoru salās,

– ņemot vērā ES Teritoriālo attīstības plānu („Teritoriālais attīstības plāns”) un Leipcigas hartu par Eiropas pilsētu ilgtspējīgu attīstību („Leipcigas harta”), ko pieņēma neformālajā Ministru padomē par telpisko plānošanu un attīstību, kas notika 2007. gada 24. un 25. maijā Leipcigā,

– ņemot vērā Bristoles vienošanos, ko pieņēma 2005. gada 6. un 7. decembrī Bristolē notikušajā neformālajā Ministru padomes sanāksmē par ilgtspējīgām kopienām,

– ņemot vērā „pilsētu acquis”, ko pieņēma 2004. gada 29. novembrī Roterdamā notikušajā neformālajā Ministru padomē par teritoriālo kohēziju,

– ņemot vērā 2003. gada Atēnu jauno hartu, ko izsludināja Lisabonā 2003. gada 20. novembrī Eiropas Pilsētu plānošanas padomes laikā un tajā ietverto Eiropas pilsētu nākotnes redzējumu,

– ņemot vērā Lilles rīcības plānu, kuru pieņēma neformālajā Ministru padomē par pilsētu lietām, kas notika 2000. gada 3. novembrī Lillē,

– ņemot vērā Eiropas Telpiskās attīstības perspektīvu (ESDP), ko pieņēma neformālajā Ministru padomē par telpisko plānošanu, kas notika 1999. gada 11. maijā Potsdamā,

– ņemot vērā Eiropas Ilgtspējīgas attīstības pilsētu hartu, kuru pieņēma Eiropas konferencē par ilgtspējīgām pilsētām, kas notika 1994. gada 27. maijā Dānijas pilsētā Ālborgā,

– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 6. oktobra paziņojumu ,,Zaļā grāmata par teritoriālo kohēziju — teritoriālās daudzveidības priekšrocību izmantošana” (COM(2008)0616),

– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 19. jūnija paziņojumu ,,Piektais progresa ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju: reģionu izaugsme — Eiropas izaugsme” (COM(2008)0371),

– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 14. maija paziņojumu par pārrunu rezultātiem saistībā ar kohēzijas politikas stratēģijām un programmām 2007.–2013. gada plānošanas periodam (COM(2008)0301),

– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 30. maija paziņojumu „Ceturtais ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju” (COM(2007)0273),

– ņemot vērā Komisijas rokasgrāmatu „Par pilsētu dimensiju Kopienas politikā 2007.–2013. gadam”, ko pieņēma 2007. gada 24. maijā,

– ņemot vērā 2007. gada maija Komisijas darba dokumentu par teritoriālo un pilsētas aspektu valsts stratēģisko pamatprincipu kopumos un darbības programmās laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam — pirmais novērtējums,

– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 13. jūlija paziņojumu „Kohēzijas politika un pilsētas: pilsētu un aglomerāciju nozīme reģionu ekonomiskajā izaugsmē un darba vietu radīšanā” (COM(2006)0385),

– ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra lēmumu 2006/702/EK par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm [1],

– ņemot vērā Komisijas 2005. gada 5. jūlija paziņojumu ,,Kohēzijas politika izaugsmes un darbavietu atbalsta jomā —  Kopienas stratēģijas pamatnostādnes 2007.–2013. gadam (COM(2005)0299),

– ņemot vērā Komisijas 2002. gada 14. jūnija paziņojumu „Struktūrfondu programmu plānošanas periods no 2000. līdz 2006. gadam: Pilsētu iniciatīvas sākotnējais izvērtējums” (COM(2002)0308),

– ņemot vērā Komisijas 1997. gada 6. maija paziņojumu „Pilsētvides attīstības plāns Eiropas Savienībā”(COM(1997)0197),

– ņemot vērā Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkla (ESPON) 2006. gada programmu un pieņemto ESPON 2013. gada programmu,

– ņemot vērā pilsētu izmēģinājuma projektu (1989–1999)rezultātus, Kopienas iniciatīvu URBAN I (1994–1999) un URBAN II (2000–2006),

– ņemot vērā informāciju no Eiropas pilsētu revīzijas datu bāzes, kurā aptverti 330 rādītāji par 358 Eiropas pilsētām,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Teritoriālās programmas un Leipcigas hartas īstenošanu — Eiropas telpiskās attīstības un teritoriālās kohēzijas rīcības programmas izstrāde [2],

– ņemot vērā 2007. gada 10. maija rezolūciju par mājokļu un reģionālo politiku [3],

– ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par pilsētu dimensiju paplašināšanās kontekstā [4],

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A6-0031/2009),

A.  tā kā ir atzīts, ka, kaut gan pilsētu jautājumi ir valstu, reģionālo un vietējo iestāžu kompetencē, pilsētu teritorijām ir nozīmīga loma Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju efektīvā īstenošanā, un tās uzskata par svarīgu prioritāti kohēzijas politikā, par kuru ir atbildīgas ES iestādes;

B.  tā kā Leipcigas hartā izklāstītie ES mērķi ir nodrošināt integrētu pieeju pilsētu attīstības politikas īstenošanai, lai izveidotu kvalitatīvu pilsētas telpu, modernizēt transporta, enerģijas, komunālos pakalpojumu un informācijas tīklus, un veicinātu mūžizglītību, izglītību un jauninājumus īpaši nomaļos rajonos un teritorijās pilsētas iekšienē;

C. uzskata, ka gan Francijas prezidentūras jau uzsāktā Leipcigas hartas īstenošanas pārbaudes protokola sagatavošana, kas būtu elastīgs, pielāgojams un dinamisks, kā arī ir galvenais priekšnoteikums dažādu Eiropas pilsētu ļoti atšķirīgo vajadzību ievērošanai, gan turpmākā pilsētu integrētu attīstības plānu izstrāde katrā dalībvalstī var izrādīties ļoti lietderīga, lai sniegtu informāciju par dažādām situācijām un pēc tam īstenotu iniciatīvas ar skaidru mērķi;

D.  tā kā ir jāizšķir pilsētas un pilsētu teritorijas;

E.   tā kā 80 % no 492 miljoniem ES iedzīvotāju dzīvo pilsētās, Eiropas Savienībai ir raksturīga policentriska attīstība, tomēr dalībvalstu starpā ir ievērojamas atšķirības iedzīvotāju sadalījumā starp pilsētu, piepilsētu un lauku teritorijām un pastāv problēmas, ko rada pilsētu iedzīvotāju interešu un vajadzību nepietiekams atspoguļojums struktūrfondu darbības programmās;

F.   tā kā pilsētu teritorijās tiek radīti 70 līdz 80 % no ES IKP, un tās ir atzītas par jauninājumu centriem un reģionu, valstu un ES attīstības dzinējspēku;

G.  tā kā pilsētas ir arī atbildīgas par vairāk nekā 75 % pasaules enerģijas patēriņa un tās enerģijas ražošanas, satiksmes, rūpniecības un apkures rezultātā rada 80 % siltumnīcefekta gāzu;

H.  tā kā urbanizācijas tendenci pastiprina iekšēja migrācija uz galvaspilsētām un lielpilsētām; tā kā šā procesa izraisītais iedzīvotāju skaita pieaugums ir ļoti smaga nasta pilsētām, kuras kļūst arvien lielākas un kurām ir jārēķinās ar arvien lielāku atkritumu pārstrādes, mājokļu, izglītības un darba vietu pieprasījumu, un tā kā šī augošā urbanizācijas tendence rada milzīgas problēmas lauku teritorijām cilvēku kapitāla, darba spēka, patērētāju un studentu zaudējuma dēļ;

I.    tā kā nesen īstenotā ES nebijuša mēroga paplašināšanās palielināja reģionālo nevienādību un pievienoja lielu skaitu pilsētu ar degradējušos pilsētvidi;

J.    tā kā neskatoties uz to, ka dalībvalstīs ir dažāda politiskā, iestāžu un konstitucionālā kārtība, ES pilsētu teritorijām ir kopīgas problēmas un kopīgas iespējas to risināšanā, kas izceļ nepieciešamību pēc sīki izstrādātiem statistikas datiem un savstarpējas sadarbības, kā arī labas prakses apmaiņas, lai Eiropas pilsētas varētu konkurēt pasaules līmenī;

K.  tā kā ES telpiskajai attīstībai ir jāatrod risinājumi tādām problēmām kā ekonomiskā pārstrukturēšana, lielas darba tirgus svārstības, nepieejams vai pārslogots sabiedriskais transports, pilsētu izplešanās rezultātā ierobežotas izmantojamās teritorijas, iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošana, iedzīvotāju aizplūšana no lauku teritorijām un mazpilsētām uz lielām pilsētu teritorijām, sociālā atstumtība, augstais un pieaugošais noziedzības līmenis, geto tipa rajonu veidošanās noteiktos pilsētas rajonos, mazi mājsaimniecību ienākumi, dzīves līmeņa pasliktināšanās trūcīgajos pilsētu rajonos, parku un atpūtas zonu nepietiekamība, vides piesārņojums, ūdens, atkritumu un atlieku apsaimniekošanas kontrole un drošas enerģijas piegādes un efektīvas enerģijas izmantošanas nepieciešamība;

L.   tā kā pārvalde ar mūsdienu elektroniskajām tehnoloģijām un īpaši elektroniskā pārvalde, iesaistot visas attiecīgās puses, varētu būtiski samazināt problēmas un varētu panākt pilsētu izplešanās problēmas integrētu risinājumu, sadarbojoties ar piepilsētu zonām, kas atrodas uz lauku zonu robežas, un ņemot tās vērā, kā arī atbilstīgi modernajām pilsētu plānošanas pieejām, piemēram, viedajai izaugsmei, jaunajam teritoriālplānojumam un saprātīgajai pilsētu plānošanai;

M. tā kā pilsētu attīstības pasākumi ir ļoti izdevīgi attiecībā uz mazu un vidēju uzņēmumu (MVU) dalību un īpaši pakalpojumu jomā, un kohēzijas politika aizvien vairāk ir orientēta uz pilsētu konkurences priekšrocību veicināšanu;

N. tā kā MVU, īpaši maziem un mikrouzņēmumiem, kā arī amatniekiem un tirgotājiem ir būtiska nozīme nodarbinātības uzturēšanā pilsētās un līdzsvara saglabāšanai dzīvojamos rajonos, un tā kā pilsētpolitika transporta, uzņēmējdarbības, nekustamā īpašuma darījumu jomā un mājokļu sadārdzināšanās, vai tieši pretēji — līdzsvarotas politikas trūkums šajos jautājumos, bieži ir izraisījis gan ekonomiskās darbības apsīkumu, gan pakalpojumu privātpersonām samazināšanos;

O. tā kā joprojām ir jāstiprina pilsētu un lauku teritoriju partnerība, jo pilsētām ir galvenā nozīme savu perifēriju harmoniskas un integrētas attīstības nodrošināšanā teritoriālās kohēzijas un līdzsvarotas reģionālās attīstības perspektīvā,

1.  uzsver ilgtspējīgas pilsētu attīstības nozīmīgumu un pilsētu zonu ieguldījumu reģionālajā attīstībā un aicina Komisiju regulāri novērtēt, izsvērt, salīdzināt un apspriest ES politikas ietekmi uz ekonomikas un sociālo situāciju — īpaši saistībā ar izglītības un kultūras jautājumiem, kā arī veselības aizsardzības, transporta, vides un drošības situāciju pilsētu teritorijās;

2.  pauž nožēlu, ka ilgtspējīgas pilsētu attīstības noteikšana par stratēģisku prioritāti ir tikai ieteikums, nevis obligāta prasība dalībvalstīm; tādēļ pauž bažas, ka dažas dalībvalstis, īstenojot kohēzijas politiku, nepietiekami ņem vērā pilsētu dimensiju, un aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām iestādēm analizēt un novērtēt URBAN iniciatīvas iekļaušanu un regulāri pārraudzīt un izvērtēt ES fondu īstenošanas rezultātus pilsētu teritorijās;

3.  vērš uzmanību uz Kopienas iniciatīvas URBAN pozitīvo pieredzi saistībā ar partnerattiecībām, integrētu un augšupēju pieeju, jo tās ir ievērojami uzlabojušas atbalstīto projektu efektivitāti un piemērotību; prasa šos sasniegumus ņemt vērā struktūrfondu pilsētas dimensijā un līdzīgus mehānismus paredzēt „parastajā” finansējumā, kas pieejams pilsētu ilgspējīgai attīstībai, tādējādi ļaujot pēc iespējas lielākam skaitam pilsētu izmantot šos sasniegumus;

4.  uzskata, ka būtu nepareizi un pat problemātiski pieņemt kopēju „pilsētu teritoriju” definīciju un vispār termina „pilsēta” definīciju, jo būtu grūti vienā un tajā pašā jēdzienā ņemt vērā dalībvalstu un reģionu dažādās situācijas, un tādēļ uzskata, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu pilsētu teritoriju obligāta definēšana un apzīmēšana ir jāatstāj dalībvalstu ziņā, pamatojoties uz kopējiem Eiropas rādītājiem;

5.  aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atbalstītu galvaspilsētu un citu lielpilsētu darbu pie to problēmu risināšanas, ko rada urbanizācija un iedzīvotāju skaita palielināšanās, jo īpaši atkritumu apsaimniekošanas, mājokļu, nodarbinātības un izglītības jomā; plašākā nozīmē uzskata, ka demogrāfiskās svārstības rada darba tirgus problēmas pilsētu un lauku teritorijās, un papildus arī problēmas izglītības un bijušo darbinieku pārkvalificēšanā jomā, kā arī saistībā ar lauku teritoriju iedzīvotāju skaita samazināšanos;

6.  uzskata, ka šajā sakarībā un, ņemot vērā acīmredzamo faktu, ka dalībvalstu dažādie konstitucionālie mehānismi, neskatoties uz dažādu pārvaldības līmeņu efektivitāti, savā būtībā nav savienojami ar saskaņotu pieeju, būtu vēlams, lai dalībvalstis, vajadzības gadījumā izmantojot atklātu apspriešanu, definētu savu pilsētu dimensijas redzējumu iekšējās saskaņotības uzlabošanai un sadarbības palielināšanai ar Komisiju;

7.  uzsver, ka dalībvalstis var deleģēt pilsētām to Eiropas Savienības struktūrfondu pārvaldību, kas paredzēti pilsētu ilgtspējīgas attīstības pasākumu īstenošanai; uzskata, ka pārdeleģēšanai ir divkārša pievienotā vērtība: no vienas puses, reģionu un Eiropas izaugsme būtu efektīvāka, ja pilsētas uzņemos atbildību gan par darbību plānošanu, gan īstenošanu, vienlaikus risinot vietējas problēmas, un, no otras puses, tā būtu ievērojams vietējās pārvaldes administratīvās veiktspējas uzlabošanas līdzeklis; tomēr pauž nožēlu par to, ka līdz šim pilnībā nav izmantota pilnvaru pārdeleģēšanas iespēja pašvaldību iestādēm, varbūt piešķirot vispārējas dotācijas no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansētajām darbības programmām, un ir pārliecināts, ka nākamajā plānošanas periodā pilsētu teritorijām ir jāparedz starpnieka struktūras izveide daudzlīmeņu pārvaldes pieejā, un uzskata, ka pilsētu dimensijai un pilnvaru pārdeleģēšanai reģionālajā politikā ir jābūt obligātai; tomēr, pārdeleģēšana nedrīkst radīt reģionālās politikas sašķelšanos, un tādēļ rūpīgi jānosaka pārdeleģēšanas metode;

8.  uzsver, ka pilsētu attīstības plānošanai ir svarīgi izmantot integrēto pieeju; ierosina, lai pilsētu attīstības valsts atbalsta pamatā būtu integrēti pilsētu attīstības plāni; uzskata, ka nākamajā plānošanas periodā šādai integrētai pieejai ir jābūt vienam no vissvarīgākajiem nosacījumiem, lai piešķirtu un īstenotu struktūrfondus, kā arī, lai saņemtu aizdevumus no Eiropas Investīciju bankas; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes ar ieteikumiem un labas prakses paraugiem attiecībā uz integrētiem pilsētu attīstības plāniem un veicināt paraugprakses apmaiņu starp valsts, reģionālām un vietējām iestādēm;

9.  aicina dalībvalstis valsts stratēģiskajos atsauces dokumentos un rīcības programmās prioritāti piešķirt tādu projektu finansējumam, ar kuriem īsteno pilsētu ilgtspējīgas attīstības plānus;

10. ierosina ilgtspējīgas pilsētu pārvaldības plānos iekļaut vismaz dažus no šiem elementiem: atkritumu plāns, trokšņa karte un rīcības plāni, vietējās gaisa un vides piesārņojuma programmas, demogrāfiskās izaugsmes perspektīvas, pieprasījumi jaunu zonu attīstībai, neapbūvētu teritoriju un pamestu ēku reģenerācija, panīkušu un deindustrializētu rajonu rehabilitācija, sabiedrisko pakalpojumu esamība un pieejamība, pilsētas struktūra un zaļo zonu īpatsvars, labiekārtojumi cilvēkiem ar invaliditāti, kultūras, vēstures un dabas mantojuma pilnveide, tāme par nepieciešamo ūdens daudzumu un par tā efektīvu izmantošanu, sabiedriskā transporta pieejamība, efektīva satiksmes pārvaldība, mazāk aizsargāto grupu (imigrantu, minoritāšu, mazkvalificētu personu, cilvēku ar invaliditāti, sieviešu u.c.) integrācija, mājokļu pieejamība par mērenām cenām un noziedzības apkarošanas plāni;

11. uzskata, ka tikai tad, ja ir pieejami pietiekami līdzekļi ilgtspējīgai pilsētu attīstībai, būtu efektīvi sagatavot integrētus pilsētu attīstības plānus, un tādēļ iesaka esošos līdzekļus novirzīt īpašām darbībām; ierosina tādu minimālo struktūrfondu izdevumu līmeni, kas jānosaka uz katru pilsētas teritorijas iedzīvotāju vienā plānošanas periodā un kura apjoms reģionam neradītu nepanesamu slogu;

12. uzskata, ka steidzami ir jāstiprina pilsētu vertikālās un horizontālās pārvaldes administratīvā veiktspēja un pievērš dalībvalstu uzmanību neatliekamajai vajadzībai pieņemt integrētu pieeju pilsētu attīstības politikas īstenošanā (lai tiktu risināti ar pilsoņu ikdienas dzīvi cieši saistīti jautājumi, piemēram, transports, sabiedriskie pakalpojumi, dzīves kvalitāte, nodarbinātība un vietējā ekonomiskā darbība, drošība u.c.), uz partnerības principa pamata šajos centienos iesaistot valstu valdības ar reģionālām un vietējām iestādēm un visām citām attiecīgajām pusēm;

13. atzīst, ka pilsētu iestādēm ir grūti līdzsvarot Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējuma jomas, īstenojot ekonomikas un sociālo attīstību, ar ERAF finansējuma jomām, plānojot ieguldījumus fiziskajā infrastruktūrā; uzskata, ka ir jāpārskata princips „viena programma, viens fonds”, un, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir labāk jāizmanto ERAF un ESF finansējuma sinerģijas un jāpastiprina integrēta finansēšana; ilgtermiņā, aicina Komisiju izpētīt abu fondu apvienošanas iespēju, ja tādā veidā varētu vienkāršot procedūras;

14. atbalsta ideju par JESSICA apgrozības fonda principu un tā potenciālu ekonomiskai izaugsmei pilsētu teritorijās un uzskata, ka nākošajā programmas izstrādes periodā reģionālajai politikai ir vairāk jāizmanto finanšu inženierijas mehānismi, piemēram, apgrozības fondi, kas piedāvā izdevīgus kredītus, nevis tikai dotācijas, kā tas ir pašlaik;

15. atzīmē privātā sektora potenciālu pilsētu attīstībā un uzskata, ka sistemātiski jāparedz un jāveicina publiskā un privātā sektora partnerības izmantošana novatorisku finansējuma mehānismu un projektu izveidei, lai risinātu lielākās pilsētu teritoriju ekonomiskās un sociālās problēmas, īpaši, infrastruktūras un mājokļu būvniecībai; norāda, ka šai pieejai ir nepieciešams skaidrs un pārskatāms rīcības kodekss, īpaši attiecībā uz valsts iestāžu darbībām, kurām saskaņā ar subsidiaritātes principu ir jāpieņem stratēģiski lēmumi par pakalpojuma sniegšanas metodēm, specifikāciju sagatavošanu, kā arī par noteiktas kontroles pakāpes saglabāšanu;

16. uzsver pilsētu dimensijas īstenošanas un administratīvos aspektus un aicina turpināt kohēzijas politikas īstenošanas noteikumu vienkāršošanu un pārmērīgas birokrātijas samazināšanu saistībā ar fondu un individuālu projektu pārvaldi un kontroli;

17. atzīmē, ka papildus kohēzijas politikai, arī citas Kopienas politikas sniedz finanšu atbalstu pilsētu teritorijām un tādēļ aicina Komisiju izstrādāt un ierosināt labāku attiecīgās politikas koordināciju, kas apvienotu visus ES resursus, kas piešķirti pilsētu teritorijām, lai praktiski nodrošinātu integrētās pieejas īstenošanu, vienlaikus vienmēr ņemot vērā kohēzijas politiku;

18. uzskata, ka dalībvalstīs pastāvošās pārvaldības struktūras joprojām nav pietiekami piemērotas horizontālas sadarbības veicināšanai, un stingri aicina Eiropas Komisiju uzsvērt starpnozaru pārvaldības struktūras principu;

19. aicina efektīvāk izmantot esošos finanšu, cilvēku un organizatoriskos resursus, lai radītu un stiprinātu pilsētu izveidotos tīklus ilgtspējīgas pilsētu attīstības jomā, jo tiem ir nozīmīga loma teritoriālajā sadarbībā; šajā kontekstā uzsver tādas infrastruktūras nepieciešamību, kas veicinātu konkrētu, piemēram, vēsturisku īpašību saglabāšanu, (piemēram, jauninājumu centru) modernizāciju, (piemēram, MVU) ekonomisko izaugsmi un sezonālu darbību, un aicina Komisiju stiprināt pilsētu teritoriju vietu iniciatīvā „Reģioni ekonomiskām pārmaiņām”;

20. atzīst, ka efektīvai reģionālās attīstības politikas īstenošanai un ilgtspējīgai teritoriālās attīstības stratēģijai ir vajadzīgs pilsētas, piepilsētas un lauku teritorijām paredzētās politikas virzienu līdzsvars, kas veicinātu īstas reģionālas kohēzijas sasniegšanu, un atkārto, ka lauku attīstības politikai ir ievērojama telpiska ietekme un ka pilsētu un lauku attīstības politikas virzieni nav pietiekami integrēti; uzsver, ka vajadzīga patiesa šo politikas virzienu sinerģija, kas radītu attīstības potenciālu un veicinātu lauku teritoriju pievilcību un konkurētspēju; aicina dalībvalstis un reģionus izmantot pilsētas un lauku partnerattiecību instrumentu, lai panāktu vēlamo līdzsvaroto teritoriālo attīstību;

21. aicina Komisiju tālāk izstrādāt un regulāri atjaunināt Eiropas Pilsētu revīziju, vienlaikus sniedzot informāciju par situāciju saistībā ar visu dalībvalstu pilsētu — lauku atšķirībām, lai varētu iegūt skaidru priekšstatu par situāciju un lai noteiktu kādas ir specifiskas vajadzības līdzsvarotai pilsētu un lauku attīstībai;

22. iesaka Komisijai un dalībvalstīm izveidot ES augsta līmeņa pilsētattīstības grupu un ES līmenī pilsētu attīstības politikai piemērot atklāto koordinācijas metodi;

23. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

• [1]  OV L 291, 21.10.2006. 11. lpp.
• [2]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0069.
• [3]  OV C 76 E, 27.3.2008., 124. lpp.
• [4]  OV C 233 E, 28.9.2006., 127. lpp.

PASKAIDROJUMS

Eiropas pilsētas un to situācija

Pilsētām ir izšķirīga nozīme Eiropas ekonomikas veidošanā un teritorijas attīstīšanā. Pilsētu attīstības jautājums ir jaunā teritoriālās kohēzijas mērķa un Lisabonas un Gēteborgas stratēģijas pamatā. Pilsētas neapšaubāmi ir Eiropas ekonomiskās izaugsmes dzinējspēks. Praktiski visās Eiropas valstīs pilsētu teritorijām ir liela nozīme zināšanu un jauninājumu radīšanā — tās ir globalizētas pasaules ekonomikas centri. Pilsētās un pilsētu teritorijās tiek piedāvāta lielākā daļa darba vietu, tur atrodas uzņēmumi un Eiropas Savienības augstākās izglītības iestādes. No otras puses, daudzas pilsētas saskaras ar smagām problēmām un izaicinājumiem. Šā iemesla dēļ tiek uzskatīts, ka pilsētām/pilsētu teritorijām ir nepieciešama īpaša uzmanība kohēzijas politikā, jo, no vienas puses, tās ir attīstības radītājas, taču, no otras puses, tām ir daudz ekonomisku, vides un sociālu problēmu.

Eiropā ir apmēram 5000 pilsētu, kurās dzīvo no 5000 līdz 50 000 iedzīvotāju, un gandrīz 1000 pilsētu, kurās ir vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju. Eiropai raksturīga teritoriālā daudzveidība un policentriska attīstība, relatīvi blīvajā pilsētu tīklā ir dažas ļoti lielas pilsētas. Eiropas Savienībā tikai 7 % cilvēku dzīvo pilsētās ar vairāk nekā 5 miljoniem iedzīvotāju, salīdzinājumā ar 25 % Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāju [1]. Saskaņā ar ziņojumu par Eiropas pilsētu stāvokli [2], lielākais pilsētu iedzīvotāju pieaugums ir reģistrēts Spānijā, kur dažās pilsētu teritorijās novēroja ikgadēju 2 % vai lielāku pieaugumu. Pilsētas Īrijā, Somijā un Grieķijā arī ir pieredzējušas vienu no ievērojamākajiem iedzīvotāju pieauguma līmeņiem ES. Turpretim, daudzās Viduseiropas un Austrumeiropas valstu pilsētu teritorijās tajā pašā laika posmā samazinājās kopējais iedzīvotāju skaits. Gandrīz visās pilsētās piepilsētas paliek lielākas, un, pat samazinoties, tām ir tendence to darīt mazākā mērā nekā pilsētas centrālajām daļām.

Ievērojamu valstu atšķirību dēļ nav noslēgta starptautiska vienošanās par kopīgu pilsētas definīciju, kuru varētu piemērot visām valstīm vai pat visām reģiona valstīm. Ir bijis daudz mēģinājumu ieviest kopīgu izpratni par jēdzienu „pilsēta”; ANO [3], Pasaules Bankā [4], Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD) [5] un atsevišķās valstīs ir savas definīcijas. Lielākā daļa vai pat visas no šīm definīcijām ir pamatotas uz iedzīvotāju daudzuma un blīvuma statistiku. Kaut arī nenoliedzami pastāv lielas atšķirības iedzīvotāju teritoriālajā sadalījumā vienā vai citā valstī, Eiropas iestādes līdz šim ir pamatojušās uz pieeju, ko pieņēma EUROSTAT [6] ar savu Eiropas reģionu un pilsētu statistikas rokasgrāmatu, kurā noteikti četri teritoriālo vienību līmeņi, par kuriem apkopoti dati. Tie ietver pilsētas centru, plašākas pilsētu teritorijas, „kodolu”, ko attiecina uz deviņām galvaspilsētām, kurām pilsētu administratīvās teritorijas jēdziens neatbilda salīdzinošām teritoriālajām vienībām, un visbeidzot piepilsētu teritorijas. Kaut gan EUROSTAT definīcija ir pilnībā izmantojama statistikā, ņemot vērā pastāvošās atšķirības un dažādās pieejas, šķiet grūti izstrādāt kopīgu skaidru „pilsētas” definīciju saistībā ar kohēzijas politiku, un tādēļ definīcijas problēmu ir jāatstāj dalībvalstu ziņā saskaņā ar subsidiaritātes principu.

Turklāt ekonomikas, sociālās un teritoriālās attīstības stratēģijas izstrādāšana prasa, lai pilsētas jēdziens attiecas tikai uz tām teritorijām, par kurām ir pieejams detalizēts datu kopums, jo, pamatojoties vienīgi uz skaidriem un koncentrētiem datiem, var izvērtēt problēmas. Lai novērtētu virzību un noteiktu pilsētas teritoriju problēmas vajadzīgi detalizēti statistikas dati. Tas radīja ļoti lietderīgo Eiropas Pilsētu revīziju.

Pilsētas dimensija kohēzijas politikā

Vēsturiski pilsētas dimensijas loma bija līdzās galvenajām strukturālajām darbībām. Kopš 1990. gada pilsētās ir veikti izmēģinājuma projekti. Kopš 1994. gada pastāvēja URBAN Kopienas pilsētu iniciatīvu programma, ar kuru veicināja integrētu vietējās attīstības modeļu ieviešanu.

Iepriekšējā plānošanas periodā vairākām pilsētu iniciatīvām piešķīra īpašu finansējumu, taču šāda prakse vairs nepastāv attiecībā uz 2007.–2013. gada periodu. Pieņemot jaunus noteikumus, ar kuriem regulē struktūrfondus, pilsētu attīstības politika ir integrēta kohēzijas un reģionālās konkurences un nodarbinātības mērķu kontekstā, tādējādi uzverot nozīmīgumu, ko Savienība piešķir šim kohēzijas politikas aspektam. Izstrādājot savus valsts stratēģiskos ietvardokumentus un darbības programmas, dalībvalstis tiek mudinātas noteikt pilsētu ilgtspējīgu attīstību par stratēģisku prioritāti, taču tas nav obligāts nosacījums. Tomēr, ņemot vērā pilsētu un aglomerāciju nozīmīgumu Eiropas ekonomikas kontekstā, šāda nosacījuma nepildīšana lielā mērā varētu izjaukt dalībvalstu iespējamos plānus būt par aktīvu dalībnieci Savienības mērķu sasniegšanā.

Saskaņā ar pašreizējiem pārskatītajiem noteikumiem, vadošās iestādes var veidot plašas publiskas vai privātas partnerības, lai pārvaldītu pilsētu attīstības fondus. Tādējādi struktūrfondi var finansēt finanšu inženierijas pasākumus, kā riska kapitāla fondus, garantiju fondus vai aizdevuma fondus. Eiropas Komisija un Eiropas Investīciju banka (EIB) ir izstrādājušas trīs instrumentus: JEREMIE [7], JASPERS [8] un JESSICA [9]. JESSICA (Eiropas kopējais atbalsts ilgtspējīgiem ieguldījumiem pilsētu teritorijās) ir visnozīmīgākais attiecībā uz pilsētu attīstību. Tā mērķis ir panākt sviras efektu ar pieejamajiem finanšu resursiem. Atgūtie līdzekļi ir atkārtoti jāinvestē pilsētu attīstībā vai jāatdod vadošajai varas iestādei, lai tos varētu izmantot citos pilsētas projektos. Patiesībā JESSICA joprojām ir sākumstadijā.

Līdz šim nav veikts komplekss pilsētu dimensijas īstenošanas vēriena novērtējums dalībvalstīs. Tomēr pirmie novērojumi nerada pozitīvu priekšstatu. Piemēram, dalībvalstu varas iestādes un reģioni lielākoties nenolēma pilsētām piešķirt iespēju pārdeleģēt pilnvaras, tā kā viņi dod priekšroku ierosināt priekšlikumu citās sektoru politikas jomās.

Turpmākā ievirze

Pilsētu attīstības labā tiek daudz darīts valdību un starptautisko organizāciju līmenī. Tomēr vairākās jomās pilsētu dimensijas īstenošanā nepieciešama ciešāka pārraudzība, precīzāki rādītāji un līdzīgu metodoloģiju izstrāde integrētas ilgtspējīgas pilsētu attīstības īstenošanā.. Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā teritoriālā kohēzija un tās elementi, kā arī pilsētu attīstība būs kopējā visu dalībvalstu un Savienības atbildībā.

Pilsētu attīstības programmas jāplāno un jāīsteno vietējā un reģionālā līmenī tiem, kuri izprot vietējos iedzīvotājus un uzņēmējdarbības vidi. Šajā jomā pārdeleģēšana ir ļoti svarīgs instruments, lai veicinātu vietējās pārvaldības administratīvo spēju un lai kļūtu par prasmīgu dalībnieku teritoriālajā un Eiropas izaugsmē.

Reģionālo vai apakšreģionālo organizāciju pienākumu palielināšanos attiecībā uz struktūrfondu plānošanu un sniegšanu nosaka ne tikai veicinoša ietvara — regulas un pamatnostādnes — radīšana ES līmenī, bet arī dalībvalstu un reģionālo valdību un vadošo varas iestāžu gatavība pieņemt un sniegt lielāku praktisko līdzdalību.

Šajā sakarībā nav skaidrs kādā mērā darbojas brīvprātības sistēma. Nākotnē pilsētām tāpat kā reģionālajām un valsts pārvaldēm jāparedz obligāta starpnieka loma vairāku līmeņu pārvaldības pieejas un pilsētas dimensijas kontekstā.

Bieži rodas situācija, kad nesaistītus attīstības plānus sagatavo pirms pilsētu integrētu attīstības plānu pabeigšanas. Lai integrēti pilsētu attīstības plāni būtu ilgtspējīgi, ir būtiski noteikt vadošo un lēmumu pieņemšanas struktūru. Turklāt integrēta pilsētu attīstības plāna iecere rada turpmāku rīcību tikai tad, ja ir pieejami pietiekami līdzekļi. Tieši tad, atbilstīgi referenta viedoklim, tādu budžeta piešķīrumu iezīmēšana kā saskaņā ar URBAN iniciatīvu, nodrošinātu piemērotus līdzekļus pilsētas dimensijai, un tādēļ aicina noteikt, ka finanšu minimums ir obligāts. Referents ierosina, ka šo minimumu ir jānosaka EUR 1000 līmenī (Kopienas URBAN II iniciatīvā minimālais izdevumu līmenis bija EUR 500 katram iedzīvotājam).

Efektivitātes panākšanai un Leipcigas mērķu sasniegšanai saprātīgā termiņā visā Kopienā, pilsētas attīstībai ir skaidri jānosaka ievērojami finanšu līdzekļi. Arī privātajam sektoram ir svarīga loma pilsētu teritoriju konverģences nodrošināšanā nabadzīgākajās valstīs. Publisku un privātu partnerattiecību pūlēm ir jāpievērš uzmanība infrastruktūras celtniecībai un mājokļiem. Ir nepieciešama gan efektīva finanšu instrumentu izmantošana, gan kredīta iespējas, ja dotācijas un aizdevumi ir paredzēti vēlamā sviras efekta panākšanai, lai sasniegtu ātru un efektīvu attīstību. Finansēšanas vadības instrumentiem, piemēram, JESSICA ir ievērojams attīstības potenciāls. Jāuzsver JESSICA apgrozības fondu izmantošanas princips un tā potenciāls ekonomikas izaugsmē. Bez šaubām JESSICA jābūt galvenajam instrumentam ilgtspējīgu pilsētu attīstības projektu finansēšanā.

Varētu šķist, ka, lai gan integrēta starpnozaru īstenošanas politika tiek mutiski atzīta, dalībvalstu pārvaldes struktūras dažkārt nav gatavas veicināt horizontālo sadarbību. Vēl bez reģionālās politikas pastāv cita Kopienas finanšu politika, kuru piemēro attiecībā uz pilsētām un ar kuras palīdzību arī sniedz finanšu līdzekļus, ko var izlietot pilsētu teritoriju vajadzībām. To starpā Eiropas Transporta politika un Eiropas Pētniecības un attīstības politika šķiet vissvarīgākās. Līdz ar to trūkst vajadzībām piemērotas metodoloģijas. Liela problēma var būt to starpnozaru pārvaldības struktūru trūkums, kurām ir pilnvaras nodrošināt vajadzīgo koordinēšanu un pieņemt nepieciešamos lēmumus. Nākotnē šīs politikas jomas būs ciešāk jāsaista ar kohēzijas politiku.

Pilsētu problēmas un to pārvaldības metodes visu iedzīvotāju ieguvumu panākšanai katrā valstī un pilsētā atšķiras. Eiropas spēks ir tās kultūras dažādībā un pilsētu, ciemu, lauku un kultūras ainavu bagātībā. Pilsētas un reģioni sacenšas viens ar otru, taču vienlaikus tiem ir nepieciešama sadarbība pasaules konkurētspējas sasniegšanai. Ārkārtīgi svarīga ir pieredzes un paraugprakses apmaiņa saistībā ar attīstību un Eiropas pilsētu rekonstrukciju. Informācija par veiksmīgāko pieredzi, kā arī par vecāko dalībvalstu kļūdām ir jānodod tām valstīm, kas ir nesen pievienojušās. Šajā sakarībā neapšaubāma ir tādu iestāžu loma kā Eiropas pašvaldību un reģionu padome, Eurocities, Eiropas pilsētvides zināšanu tīkls, Eiropas Krīzē nonākušo pilsētu atjaunošanas tīkls un daudzas citas.

Visbeidzot, ir svarīgi risināt pilsētu problēmas plašākā pilsētu — lauku atšķirību kontekstā, un nodrošināt pilsētu un piepilsētas teritoriju harmonisku attīstību.

• [1]  Eiropas Kopienu Komisija, Zaļā grāmata par teritoriālo kohēziju — pārveidojot spēkā teritoriālās atšķirības (Brisele 2008. gads).
• [2]  Ziņojums par Eiropas pilsētu stāvokli — vērtības pievienošana Eiropas pilsētu revīzijai, 2007. gads; pieejams tiešsaistē: http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/studies/pdf/urban/stateofcities_2007.pdf
• [3]  http://unstats.un.org/unsd/demographic/sconcerns/densurb/Defintion_of%20Urban.pdf
• [4]  http://siteresources.worldbank.org/DATASTATISTICS/Resources/table3_10.pdf
• [5]  http://stats.oecd.org/glossary/detail.asp?ID=6492
• [6]  http://epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_OFFPUB/KS-RA-07-005/EN/KS-RA-07-005-EN.PDF
• [7]  Atvieglo pieeju finansējumam jaundibinātiem uzņēmumiem, mazajiem, vidējiem (MVU) un mikrouzņēmumiem.
• [8]  Atbalsta lielo projektu sagatavošanu
• [9]  Atbalsta finansēšanas vadību pilsētu attīstības jomā

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	20.1.2009
Galīgais balsojums	+: –: 0:	46 0 1
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Stavros Arnaoutakis, Elspeth Attwooll, Jean Marie Beaupuy, Rolf Berend, Jana Bobošíková, Victor Boştinaru, Wolfgang Bulfon, Giorgio Carollo, Antonio De Blasio, Gerardo Galeote, Iratxe García Pérez, Eugenijus Gentvilas, Monica Giuntini, Ambroise Guellec, Jim Higgins, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Mieczysław Edmund Janowski, Rumiana Jeleva, Gisela Kallenbach, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Miloš Koterec, Constanze Angela Krehl, Florencio Luque Aguilar, Jamila Madeira, Sérgio Marques, Yiannakis Matsis, Miroslav Mikolášik, James Nicholson, Jan Olbrycht, Maria Petre, Markus Pieper, Pierre Pribetich, Giovanni Robusti, Wojciech Roszkowski, Grażyna Staniszewska, Catherine Stihler, Andrzej Jan Szejna, Lambert van Nistelrooij, Oldřich Vlasák, Vladimír Železný
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Domenico Antonio Basile, Brigitte Douay, Madeleine Jouye de Grandmaison, Zita Pleštinská, Samuli Pohjamo, Richard Seeber