ZIŅOJUMS par apakšlīgumus slēdzošo uzņēmumu sociālo atbildību ražošanas ķēdēs

12.2.2009 - (2008/2249(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referents: Lasse Lehtinen

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par apakšlīgumus slēdzošo uzņēmumu sociālo atbildību ražošanas ķēdēs

(2008/2249(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā EK līguma 39., 49., 50. un 137. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās[1],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko dibina vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā[2],

–   ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli (COM(2007)0249),

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par to, kā piemēro Direktīvu 96/71/EK par darbinieku norīkošanu[3] un 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par darbinieku norīkošanu pakalpojumu jomā[4];

–   ņemot vērā ESAO pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem,

–   ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas (SDO) trīsdaļīgo paziņojumu par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku,

–   ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 15. novembra rezolūciju par globalizācijas sociālajiem aspektiem[5],

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība[6],

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanu visiem[7],

–   ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību[8],

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju attiecībā uz Zaļo grāmatu par darba tiesību modernizāciju, lai risinātu 21. gadsimta problēmas[9],

–   ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu lietā C - 60/03 Wolff & Müller[10],

–   ņemot vērā pētījumu „Atbildība, slēdzot apakšlīgumus celtniecības nozarē Eiropā”, kas veikts pēc Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda iniciatīvas,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A6–0065/2009),

A. tā kā apakšlīgumu slēgšanu var uzskatīt par saimnieciskās darbības neatņemamu daļu;

B.  tā kā vēl nepieredzētam saimnieciskās darbības apjomam iepriekšējā gadsimta ceturksnī ir bijusi galvenā loma nodarbinātības līmeņa pieaugumā lielākajā daļā Eiropas Savienības tautsaimniecību un tā kā šī attīstība sniegusi priekšrocības gan lieliem, gan maziem uzņēmumiem, kā arī veicinājusi uzņēmējdarbību;

C. tā kā globalizācija un palielināta konkurence kā tās loģiskās sekas izmaina veidus, kā uzņēmumi tiek organizēti, tostarp deleģējot tādas atsevišķas darbības ārpakalpojumu uzņēmumiem, kurām nav stratēģiska nozīme, kā arī ir pamatā tīklu izveidošanai un palielina apakšlīgumu izmantošanu;

D. tā kā tādēļ saiknes starp mātessabiedrībām un to filiālēm, kā arī starp ģenerāluzņēmējiem un apakšuzņēmējiem kļūst sarežģītākas, kas apgrūtina izpratni par dažādām struktūrām, darbībām un politiku, kā arī par dažādo tirgus dalībnieku kompetencēm un atbildību ražošanas ķēdē;

E.  tā kā šīs pārmaiņas būtiski ietekmē darba attiecības, un reizēm tas sarežģī iespēju skaidri noteikt šīm attiecībām piemērojamo tiesību aktu jomu, kuras izveidojušās starp dažādiem ražošanas ķēdes elementiem, un tādējādi cenu veidošanos un darbaspēka sadalījumu vairs neregulē rūpniecību reglamentējošie noteikumi;

F.  tā kā mūsdienās ražošanas process dažādās ražošanas nozarēs notiek nodalīts pagarinātu un paplašinātu ražošanas ķēžu veidā, kas izpaužas kā loģistikas ķēdes (gan horizontālās, gan vertikālās), kā arī vērtību ķēdes, kurām ir raksturīgs saimnieciskums un ražīgums, turklāt atsevišķus uzdevumus deleģējot ārējiem uzņēmumiem — maziem uzņēmumiem vai pašnodarbinātajiem, un tā kā tas ietekmē uzņēmumu grāmatvedību, aizstājot darbaspēka tiešās izmaksas ar izmaksām par apakšuzņēmuma līgumiem, pakalpojumiem vai piegādēm uz rēķinu un „komerclīgumu par pakalpojumiem” pamata;

G. tā kā apakšuzņēmēji bieži konkurē savā starpā un tā kā tāpēc gan piegādātāju, gan apakšuzņēmēju darbinieki tiek pakļauti spiedienam saistībā ar darba apstākļiem;

H. tā kā Eiropas Parlaments jau ir uzsvēris problēmas, kas saistītas ar šķietamu pašnodarbinātību, un tā kā šī problēma izvirzās arī saistībā ar apakšuzņēmējiem;

I.   tā kā apakšuzņēmuma līgumu un ārpakalpojumu līgumu noslēgšana ar juridiski neatkarīgiem uzņēmumiem nerada neatkarību, un tā kā uzņēmumi, kas atrodas vērtību ķēdes zemākā līmenī, izņemot īpašus apakšuzņēmējus, kas darbojas progresīvo tehnoloģiju vai citās sarežģītās jomās, bieži nespēj darboties atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā ģenerāluzņēmēji;

J.   tā kā apakšlīgumu noslēgšanai gan ir daudz pozitīvu aspektu, un tā ir atļauta ražošanas jaudas palielināšanai, tā tomēr rada zināmu ekonomisko un sociālo nelīdzsvarotību darbinieku vidū un varētu veicināt darba apstākļu galēju pasliktināšanos, kas izraisa bažas;

K. tā kā apakšlīgumu noslēgšanu var īstenot starpniecības uzņēmumi, kas nodarbojas tikai ar personāla pakalpojumiem, vai arī pagaidu darba aģentūras, un minētie dažkārt ir tā dēvētie „pastkastīšu” uzņēmumi, un tā kā daudzos gadījumos tiek piešķirts tikai atsevišķs līgums vai arī darbinieki tiek nolīgti tikai šim konkrētam nolūkam; tā kā tas raksturo celtniecības nozari kā jomu, kas ļoti strauji mainās, vienlaikus paredzot darba attiecības uz ierobežotu laiku un tādējādi bieži radot darbiniekiem nedrošību;

L.  tā kā pārrobežu kontekstā problēmas, kas saistītas ar šo nedrošo stāvokli, vēl vairāk saasinās, ja, piemēram, darbinieki tiek norīkoti uz kādu trešo dalībvalsti;

M. tā kā darba attiecības celtniecības nozarē ir formulētas no jauna, un tajā pašā laikā samazināta „galvenā līgumslēdzēja” tiešā atbildība sociālajā jomā, jo darbaspēka nodrošināšana ir ārējo pakalpojumu sniedzēju ziņā, izmantojot apakšuzņēmējus un nodarbinātības aģentūras, kas nolīgst lētu un bieži vien neapmācītu darbaspēku ar zema līmeņa apakšlīgumu starpniecību;

N. tā kā dažas nozares, tostarp celtniecība, ir īpaši neaizsargātas pret ļaunprātīgas izmantošanas mēģinājumiem, jo apakšlīgumu noslēgšanas ķēdes bieži ir ļoti sarežģītas;

O. tā kā jānodrošina, ka pamatprincips vienādi atalgot par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā tiek attiecināts uz visiem nodarbinātajiem, neatkarīgi no viņu statusa un noslēgtā darba līguma veida un ka šis princips tiek arī ieviests;

1.  aicina valsts iestādes un visas ieinteresētās puses darīt visu iespējamo, lai palielinātu darbinieku izpratnes līmeni par viņu tiesībām, kas paredzētas dažādos dokumentos (darba likumā, darba koplīgumos, rīcības kodeksos), kuri reglamentē darba attiecības un darba apstākļus uzņēmumos, kuru labā viņi strādā, un līgumattiecības apakšlīgumu noslēgšanas ķēdēs;

2.  aicina Komisiju uzlabot informētību par paraugpraksi, pieņemtajām pamatnostādnēm un standartiem, kā arī par uzņēmumu īstenoto sociālas atbildības praksi, neatkarīgi no tā, vai šie uzņēmumi ir ģenerāluzņēmēji vai apakšuzņēmēji;

3.  atkārtoti aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmu uzņēmumos, ar kuriem noslēgti apakšlīgumi, un īpaši par atbilstību galvenajiem nodarbinātības standartiem, sociālo tiesību ievērošanu, darbinieku apmācīšanu un vienlīdzīgu attieksmi pret tiem;

4.  uzsver, cik liela nozīme apakšlīgumu uzņēmumiem ir ražošanas ķēdēs, izmantojot jaunās tehnoloģijas, lai uzlabotu gan ražošanas, gan nodarbinātības kvalitāti;

5.  aicina dalībvalstu publiskās iestādes pieņemt labāk izstrādātas tiesību normas, saskaņā ar kurām publiskā iepirkuma procedūrās nevar piedalīties uzņēmumi, attiecībā uz kuriem ir konstatēts, ka tie pārkāpj darba likumus, koplīgumus vai rīcības kodeksus;

6.  atzinīgi vērtē starptautiska tiesiskā regulējuma pieņemšanu, vienošanās par kuru panākta konkrētos daudznacionālos uzņēmumos un pasaules mēroga apvienību federācijās un kura mērķis ir aizsargāt nodarbinātības standartus daudznacionālos uzņēmumos un to apakšuzņēmumos dažādās valstīs, kā arī formulēt atkarīgu darbinieku statusu un nodrošināt to sociālo aizsardzību neatkarīgi no konkrētiem nodarbinātības noteikumiem;

7.  norāda uz nolēmumu lietā Wolff & Müller, kurā Eiropas Kopienu Tiesa konstatēja, ka Vācijas valsts atbildības sistēma nevis pārkāpj Kopienas tiesību aktus, bet gan kalpo uz ārvalstīm norīkoto darbinieku aizsardzībai;

8.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu direktīvai par sankcijām pret personām, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstī uzturas nelegāli, ņemot vērā, ka Komisija ar šo direktīvu ierosinājusi solidārās atbildības koncepciju iekļaut Kopienas tiesību aktos; atzinīgi vērtē to, ka ar šo piemēru Komisija parādījusi, ka solidāras atbildības ieviešana, paredzot to kā Eiropas līmeņa noteikumu, ir piemērots instruments, lai nodrošinātu visu apakšuzņēmēju kopīgu atbildību par nodarbināto tiesību ievērošanu;

9.  pieņem zināšanai sabiedriskās apspriešanas rezultātus par Komisijas Zaļo grāmatu „Darba tiesību modernizācija, lai risinātu 21. gadsimta problēmas”; šajā sakarībā atbalsta Komisijas nodomu veikt nepieciešamos pasākumus to pušu tiesību un pienākumu precizēšanai, kas iesaistītas apakšuzņēmuma līgumu ķēdēs, lai novērstu to, ka nodarbinātājiem atņemtu iespējas patiešām izmantot savas tiesības;

10. atzinīgi vērtē to, ka astoņas dalībvalstis (Austrija, Beļģija, Francija, Itālija, Nīderlande, Somija, Spānija un Vācija) reaģējušas uz problēmām, kas saistītas ar apakšuzņēmēju kā darba devēju pienākumiem, ieviešot atbildības sistēmu valsts mērogā; mudina pārējās dalībvalstis apsvērt līdzīgu sistēmu noteikšanu; tomēr uzsver to, ka noteikumu īstenošana attiecībā uz pārrobežu apakšlīgumu noslēgšanas procesiem ir īpaši sarežģīta, ja dalībvalstīs ir spēkā dažādas sistēmas;

11. uzsver, ka Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumā kā iemesls pasākumu neefektivitātei minēts neliels atbildības apjoms, piemēram, atbildības ierobežošana, nosakot to tikai vienam ķēdes elementam;

12. uzsver īpašās problēmas, ar kurām sastopas mazie uzņēmumi un aicina tos, kas pieņem politiskus lēmumus, izstrādāt atbilstīgus instrumentus, lai šajā jomā panāktu labāku izpratni;

13. atgādina visām ieinteresētajām pusēm, ka 2006. gada 26. oktobra rezolūcijā par darbinieku norīkošanu Parlaments aicināja Komisiju reglamentēt pamatuzņēmumu vai galveno uzņēmumu solidāro atbildību, lai novērstu pārkāpumus apakšlīgumu un ārpakalpojumu līgumu slēgšanā ar pārrobežu darbiniekiem un izveidotu pārredzamu un konkurētspējīgu tirgu visiem uzņēmumiem;

14. vēlreiz atgādina par šo aicinājumu, prasot Komisijai izstrādāt konkrētu Kopienas juridisku instrumentu solidāras atbildības ieviešanai Eiropas līmenī un ņemt vērā atšķirīgās tiesību sistēmas dalībvalstīs, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

15. aicina Komisiju īstenot ietekmes novērtējumu attiecībā uz Kopienas tiesību aktu par ķēdes atbildības pievienoto vērtību un iespējamību, kas ļauj palielināt pārredzamību apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas procesos un nodrošināt Kopienas un dalībvalstu tiesību aktu labāku aizsardzību; uzsver, ka šādam novērtējumam jāaptver vairākas nozares;

16. ir pārliecināts, ka šāds instruments ne tikai uzlabotu nodarbināto stāvokli, bet arī nāktu par labu dalībvalstu iestādēm, darba devējiem un jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem cīņā pret ēnu ekonomiku, jo skaidri un pārredzami Kopienas noteikumi atbaidītu apšaubāmus tirgus dalībniekus, tādējādi uzlabojot vienotā tirgus darbību;

17. uzskata, ka šādu instrumentā paredzēto atbildības apmēru vajadzētu attiecināt vismaz uz algām, sociālās apdrošināšanas iemaksām, nodokļiem un kaitējumiem, kas saistīti ar darba negadījumiem;

18. norāda, ka visi pasākumi, ar kuru starpniecību nodarbinātie tiek informēti par savām tiesībām un saņem atbalstu šo tiesību īstenošanā, sniedz būtisku ieguldījumu uzņēmumu sociālās atbildības veicināšanā; aicina dalībvalstis principiāli nodrošināt, ka nodarbinātie ir informēti par savām tiesībām; šajā sakarībā uzskata, ka sociālajiem partneriem uzlikta īpaša atbildība;

19. aicina Komisiju pielikt vairāk pūļu, lai veicinātu plašāku un labāku koordināciju un administratīvo sadarbību starp pārvaldes institūcijām, inspekcijām, valdību izpildaģentūrām, sociālā nodrošinājuma iestādēm un nodokļu iestādēm; turklāt aicina dalībvalstis ieviest stingrākas pārbaudes procedūras un veicināt ciešāku saikni starp valsts darba inspekcijām, tādējādi stiprinot sadarbību un koordināciju to starpā; aicina Komisiju izstrādāt kvalitātes standartus attiecībā uz darba inspekcijām un īstenot priekšizpēti par iespējamiem pasākumiem Eiropas Darba inspekciju tīkla izveidošanai;

20. uzsver, ka jāveicina stimuli uzņēmumiem īstenot visus iespējamos centienus ar vislabākajiem nodomiem, piemēram, ieviešot sertifikācijas sistēmas un rīcības kodeksus, lai novērstu apakšuzņēmēju izdarītus darba likumu pārkāpumus; ar šiem centieniem saprot ziņošanu iestādēm un līguma pārtraukšanu ar apakšuzņēmēju, kas ir iesaistīts nelikumīgā darbībā ar mērķi izvairīties no solidāras atbildības par šo pārkāpumu;

21. aicina sociālos partnerus uzņemties vadošo lomu, no vienas puses, konkrētu un vienreizēju uzdevumu apakšuzņēmuma līgumu veicināšanā, bet, no otras puses, ierobežot apakšuzņēmuma līgumu noslēgšanas izplatību un atzinīgi vērtē pamatnolīgumu izstrādāšanu, kuri papildus vajadzīgajam regulējumam ķēdēs paredz sociālo un civiltiesisko atbildību;

22. brīdina par iespējamām normu kolīzijām, pārklāšanos un dubultošanos rīcības kodeksos un darba likumā, kā arī rīcības kodeksos, standartos un pamatnostādnēs, ko pieņēmušas valsts iestādes, un spēkā esošajos kolektīvajos līgumos; šā iemesla dēļ uzsver nepieciešamību, lai uzņēmumi galvenokārt vadītos pēc rīcības kodeksiem, standartiem un pamatnostādnēm, ko izstrādājušas starptautiskas organizācijas (ESAO, SDO) vai arī kas izstrādātas valsts vai nozares līmenī;

23. atgādina visām iesaistītajām pusēm un jo īpaši darba devējiem par viņu pienākumiem informēt un uzklausīt darbiniekus, kā arī nodrošināt to līdzdalību lēmumu pieņemšanā, īpaši par pienākumiem, kas paredzēti Kopienas un valsts tiesību instrumentos;

24. ierosina vienoties dalībvalstu līmenī nodrošināt ģimenes dzīves un darba apvienošanu attiecībā uz ražošanas ķēžu apakšuzņēmumos nodarbinātajiem un to, ka efektīvi tiek īstenotas direktīvas par maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumiem;

25. aicina Komisiju nodrošināt efektīvu atbilstību Direktīvai 96/71/EK par darbinieku norīkošanu, tostarp vajadzības gadījumā uzsākot pienākumu neizpildes procedūras; turklāt aicina gan Komisiju, gan dalībvalstis pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot norīkoto darbinieku piekļuvi informācijai, pastiprināt koordināciju un administratīvo sadarbību dalībvalstu starpā, tostarp precizējot dalībvalstu informācijas centru lomu, kā arī atrisināt ar pārrobežu piemērošanu saistītās problēmas, kas kavē efektīvi īstenot Direktīvu 96/71/EK par darbinieku norīkošanu;

26. uzsver, ka var veikt efektīvākus pasākumus, lai cīnītos pret apakšlīgumu noslēgšanas iespējamām negatīvām sekām, īstenojot uzlabotu dialogu starp darba devēju organizācijām un arodbiedrībām;

27. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

• [1]  OV L 254, 30.9.1994., 64. lpp.
• [2]  OV L 80, 23.3.2002., 29. lpp.
• [3]  OV C 313 E, 20.12.2006., 452.lpp.
• [4]  OV C 175 E, 10.7.2008., 411.lpp.
• [5]  OV C 280 E, 18.11.2006., 65.lpp.
• [6]  OV C 301 E, 13.12.2007., 45. lpp.
• [7]  OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.
• [8]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0466.
• [9]  OV 175 E, 10.7.2008., 401. lpp.
• [10]  Lieta C–60/03, Wolff & Müller, [2004.], Recueil, I–9553.lpp.

PASKAIDROJUMS

Iepriekšējās desmitgadēs apakšuzņēmumu līgumu skaits ES ir palielinājies ne vien būvniecības nozarē, bet arī citās ekonomikas nozarēs, piemēram, uzkopšanas, transporta, tūrisma un kuģu būves nozarēs — šeit minētas tikai dažas. Bieži vien apakšuzņēmuma līgumi uzņēmumam dod iespēju elastīgi izmantot savus speciālistus, šis apstāklis ir izraisījis ekonomiskās aktivitātes palielināšanos, tā radot vairāk darba vietu.

Kaut arī apakšuzņēmuma līgumu skaits ir pieaudzis, radušies jautājumi par apakšuzņēmuma līgumu ietekmi uz nodarbinātības nosacījumiem, precīzāk, par apakšuzņēmuma līgumu noteikumu juridiskajiem aspektiem attiecībā uz darba devējiem un darbiniekiem, to ietekmi uz darbinieku tiesībām, par pieaugošajām “sociālā dempinga” iespējām un iespējamo izvairīšanos no finansiālās atbildības un atbildības par sociālo nodrošinājumu. Sevišķi būvniecības nozarē garās apakšuzņēmumu ķēdes radījušas iespēju ļaunprātīgai izmantošanai. Šādā starpvalstu situācijā ir pat tādi gadījumi, ka dalībvalstī A dibināts uzņēmums dalībvalsts B darbiniekus norīko darbā dalībvalstī C.

Pārrobežu kontekstā šī nedrošā stāvokļa izraisītajām problēmām pievērš uzmanību tikai tajos gadījumos, kad darbiniekus norīko darbā trešā dalībvalstī. Spilgts piemērs tam ir nesenais notikums, kad kāds Kipras uzņēmums norīkoja darbā Polijas strādniekus atomelektrostacijas celtniecībā Somijā. Šī uzņēmuma izcelsmes valsts bija Īrija, bet reģistrēts tas bija Kiprā. Nenoliedzami, ka šādos sarežģītos pārrobežu gadījumos sūdzību skaita palielināšanās par neizmaksātajām algām radīs problēmas.

Lai risinātu šīs problēmas, astoņas dalībvalstis (Austrija, Beļģija, Francija, Itālija, Nīderlande, Somija, Spānija un Vācija) ir noteikušas apakšuzņēmēju kā darba devēju pienākumus, izveidojot savās valstīs atbildības sistēmas. Nesenajā Dublinas fonda pētījumā konstatēts, ka šajās valstīs galvenais atbildības veids ir solidāra atbildība (sevišķi attiecībā uz maksājumiem Iekšzemes ieņēmumu dienestam), kas var attiekties gan uz tiešo darbuzņēmēju, gan tā var arī aptvert visu uzņēmēju ķēdi. Šie atbildības pasākumi materiālā ziņā aptver trīs saistību veidus: darba algas, sociālā nodrošinājuma iemaksas un algas nodokļus.

Septiņās no astoņām iesaistītajām dalībvalstīm piemēro atšķirīgus profilakses pasākumus, lai mēģinātu mazināt iesaistīto pušu iespējamo atbildību. Šīs attiecīgās sistēmas, lai gan tās katrā konkrētā valstī ir atšķirīgas, kopumā ir uzskatāmas par efektīvām. Nevar nenovērtēt šo sistēmu ieguldījumu likumīgu darba attiecību un plašākā nozīmē ¾ godīgu nosacījumu šajā jomā — atbalstīšanā. Taču, lai gan var uzskatīt, ka šo valstu atbildības sistēmas kopumā ir efektīvas, Dublinas fonds secināja arī, ka visas minētās valstis saskaras ar nopietnām problēmām, ieviešot un piemērojot savas atbildības sistēmas ārzemju apakšuzņēmējiem un pagaidu darba aģentūrām.

Referents ir pārliecināts, ka Eiropas problēmas jārisina Eiropai. Eiropas “kopējas atbildības” vai “klientu atbildības” sistēma nodrošinātu, ka galvenais uzņēmējs nopietnāk apsvērtu, vai līgumslēdzēja puse ir uzticama un vai tā rīkosies saskaņā ar spēkā esošo tiesību aktu prasībām, sevišķi, saskaņā ar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā. Tāpēc šāda sistēma varētu apturēt ēnu ekonomiku un novērst negodīgu konkurenci to iesaistīto pušu starpā, kuras saviem darbiniekiem maksā mazāk par noteikto minimālo algas likmi. No tās acīmredzami labumu gūs arī darbinieks tādā nozīmē, ka tā pievienos vēl vienu kredītņēmēju, kas dala atbildību ar darba devēju un kopumā ir maksātspējīgāks.

Eiropas Komisija vairākas reizes ir pievērsusies atbildības jautājumam. Savā paziņojumā (COM(2007)0304), kas attiecas uz Direktīvu par darbinieku norīkošanu, tā paredzējusi turpmākās darbības šajā jomā, paziņojot, ka “jautājumu par to, vai pakārtota atbildība būtu efektīvs un piemērots veids, kā uzlabot Kopienas tiesību aktu uzraudzību un izpildi, vēl nepieciešams pārbaudīt un noskaidrot”. Līdzīgs jautājums ir iekļauts Komisijas Zaļajā grāmatā par Darba tiesībām (COM(2006)0708)

Principā atbildības mehānismu legalizēja Tiesa, kas atzina, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība (EKL 49. pants ) netraucē valstu sistēmai, kas nosaka kopējo atbildību[1]. Taču tiesību akti katrā valstī ir atšķirīgi, un tas rada nepilnības īpaši tajās dalībvalstīs, kurām līdz šim vēl trūkst efektīvu tiesību aktu. Tāpēc referents secina, ka vienīgi Eiropas atbildības sistēma, kurā vienādi iesaistītas visas ieinteresētās puses, var ieviest taisnīgumu Eiropas darba tirgū. Referents ir pārliecināts, ka Eiropas iekšējais tirgus gūs labumu no pārredzama atbildības instrumenta un padarīs to dinamiskāku.

• [1]  Lieta C-60/03, Wolf & Müller

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	11.2.2009
Galīgais balsojums	+: –: 0:	28 14 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jan Andersson, Edit Bauer, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Milan Cabrnoch, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Luigi Cocilovo, Jean Louis Cottigny, Jan Cremers, Harald Ettl, Richard Falbr, Carlo Fatuzzo, Ilda Figueiredo, Joel Hasse Ferreira, Stephen Hughes, Karin Jöns, Ona Juknevičienė, Jean Lambert, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Jiří Maštálka, Maria Matsouka, Elisabeth Morin, Csaba Őry, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Pier Antonio Panzeri, Rovana Plumb, Elisabeth Schroedter, José Albino Silva Peneda, Jean Spautz, Gabriele Stauner, Ewa Tomaszewska, Anne Van Lancker, Gabriele Zimmer
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Françoise Castex, Gabriela Creţu, Lasse Lehtinen, Adrian Manole, Ria Oomen-Ruijten, Csaba Sógor, Patrizia Toia