ZIŅOJUMS par Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecību veicināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

Ārlietu komitejas atzinums (24.2.2009)

Attīstības komitejas atzinums (18.2.2009)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

13.3.2009 - (2008/2120(INI))

Konstitucionālo jautājumu komiteja
Referents: Elmar Brok

Procedūra : 2008/2120(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A6-0133/2009

Iesniegtie teksti :

A6-0133/2009

Debates :

PV 06/05/2009 - 15
CRE 06/05/2009 - 15

Balsojumi :

PV 07/05/2009 - 9.17
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0388

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
Ārlietu komitejas atzinums
Attīstības komitejas atzinums
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecību veicināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu

(2008/2120(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Amsterdamas līgumam pievienoto protokolu par dalībvalstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

– ņemot vērā Amsterdamas līgumam pievienoto protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu,

– ņemot vērā Lisabonas līgumu, jo īpaši ES līguma 12. pantu,

– ņemot vērā Lisabonas līgumam pievienoto Protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā, jo īpaši tā 9. pantu,

– ņemot vērā Lisabonas līgumam pievienoto Protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu,

– ņemot vērā 2002. gada 7. februāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecībām Eiropas integrācijas procesā [1],

– ņemot vērā 2003. gada 27. janvāra pamatnostādnes par attiecībām starp valdībām un parlamentiem Kopienas jautājumos (obligātie norādījumi; „Kopenhāgenas parlamentārās pamatnostādnes”) [2], kuras pieņemtas Eiropas Kopienas lietu komiteju XXVIII konferencē (COSAC),

– ņemot vērā 2008. gada 21. jūnija pamatnostādnes par parlamentu sadarbību Eiropas Savienībā [3],

– ņemot vērā XL COSAC 2008. gada 4. novembra Parīzes sanāksmes secinājumus, jo īpaši 1. punktu,

– ņemot vērā Īrijas parlamenta apakšpalātas 2008. gada novembra ziņojumu par Īrijas nākotni Eiropas Savienībā, jo īpaši kopsavilkuma 29.–37. punktu, kurā prasa pastiprināt dalībvalstu valdību kā Padomes locekļu parlamentāro uzraudzību,

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas atzinumus (A6‑0133/2009),

A. tā kā pēdējā Eiropas Parlamenta rezolūcija par sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem tika pieņemta 2002. gadā, ir pienācis laiks pārvērtēt to;

B. tā kā ES līmenī pilsoņi tiek tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā, un dalībvalstis Padomē pārstāv to attiecīgās valdības, kas par savu darbību saskaņā ar demokrātijas principiem atbild savu valstu parlamentiem (skatīt EK līguma 10. pantu Lisabonas līguma redakcijā); tādēļ nepieciešamās Eiropas Savienības parlamentarizācijas pamatā jābūt diviem pīlāriem — no vienas puses, Eiropas Parlamenta pilnvaru palielināšanai saistībā ar visiem Savienības lēmumiem un, no otras puses, dalībvalstu parlamentu pilnvaru palielināšanai saistībā ar to attiecīgajām valdībām;

C. tā kā Eiropas Konventā ir bijusi teicama sadarbība starp dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta pārstāvjiem, kā arī starp Eiropas Parlamenta un kandidātvalstu parlamentu pārstāvjiem;

D. tā kā pārdomu periodā ir atklājies, ka noteiktām tēmām veltītās parlamentu apvienotās sanāksmes ir lietderīgas, un tāpēc arī turpmāk varētu izmantot šo instrumentu jauna konventa sasaukšanas gadījumā vai līdzīgos gadījumos;

E. tā kā pēdējo gadu laikā sadarbība starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem ir uzlabojusies un dažādojusies, un arvien vairāk pasākumu īsteno gan parlamentu, gan arī parlamenta komiteju līmenī;

F. tā kā turpmākajā attiecību veicināšanā ir jāņem vērā pašreizējās atšķirīgās pieredzes priekšrocības un trūkumi;

G. tā kā jaunās, ar Lisabonas līgumu dalībvalstu parlamentiem piešķirtās pilnvaras, jo īpaši attiecībā uz subsidiaritātes principu, mudina tos jau sākuma posmā iesaistīties politikas veidošanā ES līmenī;

H. tā kā visiem parlamentu sadarbības veidiem ir jābūt saskaņā ar diviem pamatprincipiem — palielinātu efektivitāti un parlamentāro demokratizāciju;

I. tā kā Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu primārais uzdevums un funkcija ir piedalīties likumdošanas lēmumu pieņemšanas procesā un rūpīgi pārbaudīt politiskās izvēles gan valstu, gan Eiropas līmenī; tā kā līdz ar to cieša sadarbība vispārējās labklājības interesēs nekādā gadījumā nav lieka, jo īpaši saistībā ar Savienības tiesību aktu transponēšanu dalībvalstu tiesību aktos;

J. tā kā ir lietderīgi izstrādāt politiskās pamatnostādnes, saskaņā ar kurām Eiropas Parlamenta pārstāvji un struktūrvienības var noteikt turpmāk veicamos pasākumus sadarbībā ar dalībvalstu parlamentiem un īstenot Lisabonas līguma noteikumus saistībā ar dalībvalstu parlamentiem,

Lisabonas līguma ieguldījums attiecību veicināšanā

1. atzinīgi vērtē dalībvalstu parlamentu pienākumus un tiesības, kas tiem piešķirtas saskaņā ar Lisabonas līgumu, kas ir „parlamentu līgums”, kurš veicina šo parlamentu lomu Eiropas Savienības politiskajos procesos; uzskata, ka šīs tiesības var iedalīt trīs kategorijās:

Informācija par:

– brīvības, drošības un tiesiskuma jomas politikas novērtējumu;

– Pastāvīgās iekšējās drošības komitejas procedūrām;

– Līgumu grozījumu priekšlikumiem;

– pieteikumiem, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti;

– vienkāršoto Līguma pārskatīšanu (sešus mēnešus iepriekš);

– priekšlikumiem Līguma papildināšanas pasākumiem;

Aktīva dalība:

– Eiropas Savienības darbības nodrošināšanā („jumta” noteikums);

– kopā ar Eiropas Parlamentu Eiropola un Eurojust pārraudzībā;

– konvencijās par Līguma grozījumiem;

Iebildumi pret:

– tiesību aktiem, kas nav atbilstoši subsidiaritātes principam, izmantojot „dzeltenās kartes” un „oranžās kartes” procedūras;

– Līguma grozījumiem vienkāršotajā procedūrā;

– tiesu iestāžu sadarbības pasākumiem civillietās (ģimenes tiesību lietās);

– subsidiaritātes principa pārkāpumiem, iesniedzot prasību Eiropas Kopienu Tiesā (ja to atļauj dalībvalstu tiesību akti);

Pašreizējā sadarbība

2. ar gandarījumu atzīmē, ka pēdējo gadu laikā attiecības ar dalībvalstu parlamentiem un to deputātiem ir attīstījušās diezgan pozitīvi, tomēr līdz šim nepietiekami lielā apjomā, jo īpaši īstenojot šādus kopīgus pasākumus:

– kopīgas parlamentu sanāksmes par horizontālajiem jautājumiem, kas neietilpst tikai vienas komitejas kompetencē;

– regulāras apvienotās komitejas sanāksmes vismaz divas reizes semestrī;

– ad hoc parlamentu sanāksmes komiteju līmenī pēc Eiropas Parlamenta vai arī tās dalībvalsts parlamenta iniciatīvas, kura ir Eiropas Savienības Padomes prezidējošā dalībvalsts;

– parlamentu sanāksmes komiteju priekšsēdētāju līmenī;

– sadarbība parlamentu priekšsēdētāju līmenī Eiropas Savienības dalībvalstu parlamentu priekšsēdētāju konferencē;

– dalībvalstu parlamentu deputātu apmeklējumi Eiropas Parlamentā, lai piedalītos atbilstošo specializēto komiteju sanāksmēs;

– Eiropas līmeņa sanāksmes politiskajās grupās, kurās ar Eiropas Parlamenta deputātiem tiekas visu dalībvalstu politiķi;

Turpmākā sadarbība

3. uzskata, ka starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem ir jāveido jauni pirms un pēc likumdošanas procesa risināmu dialogu veidi;

4. mudina dalībvalstu parlamentus stiprināt savus centienus, lai panāktu, ka valstu valdības uzņemas atbildību par savu ES līdzekļu izmantošanas pārvaldību; aicina dalībvalstu parlamentus pārbaudīt valsts ietekmes novērtējumu kvalitāti un to, kādā veidā valsts valdības savos tiesību aktos transponē ES tiesību aktus un īsteno ES politiku un finansējuma programmas valsts, reģionālajā un vietējo iestāžu līmenī; pieprasa dalībvalstu parlamentiem stingri uzraudzīt to ziņojumu iesniegšanu, kuri attiecas uz Lisabonas programmas valsts rīcības plāniem;

5. uzskata, ka būtu lietderīgi atbalstīt dalībvalstu parlamentus tiesību aktu projektu pārbaudēs, pirms tos izskata Savienības likumdevējs, kā arī šo valstu valdību efektīvās pārbaudēs tad, kad tās darbojas Padomē;

6. apgalvo, ka regulāras divpusējas apvienotās komitejas sanāksmes, ko rīko atbilstošās specializētās komitejas, un ad hoc parlamentu sanāksmes komiteju līmenī, kuras notiek pēc Eiropas Parlamenta aicinājuma, sniedz iespēju savlaicīgi risināt dialogu par spēkā esošajiem vai paredzamajiem tiesību aktiem vai politiskajām iniciatīvām, un tādēļ šīs sanāksmes ir jāsaglabā un sistemātiski jāpilnveido, pastāvīgi sadarbojoties ar atbilstīgajām komitejām; uzskata, ka pirms vai pēc šādām sanāksmēm varētu notikt divpusējas ad hoc komiteju sanāksmes par īpašiem dalībvalstu jautājumiem un ka Komiteju priekšsēdētāju konference varētu sagatavot un koordinēt specializēto komiteju un dalībvalstu parlamentu darba programmu;

7. konstatē, ka arī Eiropas Parlamenta specializēto komiteju priekšsēdētāju un dalībvalstu parlamentu sanāksmes, piemēram, Ārlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas sanāksmes, neskatoties uz ierobežoto dalībnieku skaitu, ir informācijas un viedokļu apmaiņas instruments;

8. uzskata, ka sadarbības veidi, kas nav minēti iepriekš, varētu sniegt efektīvu ieguldījumu Eiropas politiskās telpas veidošanā, un tādēļ tie jāattīsta un jādažādo;

9. šajā sakarībā atzinīgi vērtētu jauninājumus dalībvalstu parlamentu līmenī, piemēram, piešķirot Eiropas Parlamenta deputātiem tiesības reizi gadā tikt uzaicinātiem uzstāties dalībvalstu parlamentu plenārsēdēs un kā konsultantiem piedalīties Kopienas lietu komiteju sanāksmēs, kā arī piedalīties specializēto komiteju sanāksmēs, kad tajās tiek apspriesti attiecīgās Eiropas Savienības tiesību aktu daļas, vai kā konsultantiem piedalīties attiecīgo politisko grupu sanāksmēs;

10. iesaka piešķirt atbilstīgu budžetu, lai specializētās komitejas organizētu sanāksmes ar atbilstošajām dalībvalstu parlamentu komitejām un Eiropas Parlamenta referenti ar saviem kolēģiem dalībvalstu parlamentos, un iesaka izskatīt iespēju tehniski nodrošināt videokonferences starp dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta specializēto komiteju referentiem;

11. uzskata, ka dalībvalstu parlamentu pilnvaru palielināšana, ņemot vērā atbilstību subsidiaritātes principam, kā to paredz Lisabonas līgums, sniegs iespēju jau sākuma posmā ietekmēt un rūpīgi pārbaudīt Eiropas tiesību aktus un veicinās labāku likumdošanas procesu un tiesību aktu saskaņošanu ES līmenī;

12. konstatē, ka dalībvalstu parlamentiem pirmo reizi ir noteikta loma ES lietās, kura atšķiras no viņu lomas valstu valdībās, sekmē stingrāku demokrātisko kontroli un ar kuru Savienība tiek pietuvināta tās pilsoņiem;

13. atgādina, ka, pirmkārt, un galvenokārt, saskaņā ar atbilstošajiem konstitucionālajiem noteikumiem un tiesību aktiem, dalībvalstu parlamentiem ir jāīsteno kontrole pār savām valstu valdībām;

14. uzsver to, ka dalībvalstu parlamentiem ir būtiska loma Eiropas tiesību aktu īstenošanā un ka šajā jomā liela nozīme būtu paraugprakses apmaiņas mehānismam;

15. šajā sakarībā norāda, ka elektroniskas platformas, proti, tīmekļa vietnes IPEX [4], izveidošana informācijas apmaiņai starp parlamentiem ir liels solis uz priekšu, jo šādi īstajā laikā var pārraudzīt ES dokumentus dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta līmenī un vajadzības gadījumā dalībvalstu parlamentos veikt to transponēšanu valstu tiesību aktos; tāpēc uzskata, ka ir nepieciešams pietiekošs Eiropas Parlamenta finansējums sistēmai, kas jau ir izveidota un darbojas;

16. uzskata, ka ir sistemātiskāk jāpārrauga pirmslikumdošanas dialogs starp dalībvalstu parlamentiem un Komisiju (tā dēvētā Ž. M. Barozu iniciatīva), lai likumdošanas procesā jau savlaicīgi iegūtu informāciju par dalībvalstu parlamentu nostāju; aicina dalībvalstu parlamentus darīt pieejamus šajā sakarībā sagatavotos atzinumus vienlaikus arī Eiropas Parlamentam;

17. atzinīgi vērtē panākumus, kas pēdējos gados gūti, attīstot Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu sadarbību ārlietu, drošības un aizsardzības jomā;

18. atzīst, ka dalībvalstu parlamentiem ir svarīga nozīme, sniedzot informāciju valsts līmeņa debatēm par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un Eiropas drošības un aizsardzības politiku (EDAP);

19. atkārtoti pauž bažas par to, ka parlamentiem ir nepietiekama pārskatatbildība par KĀDP un EDAP finansēšanas sistēmu un ka tāpēc sadarbība starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem ir jāuzlabo, lai panāktu visu šo politisko aspektu demokrātisku kontroli [5];

20. lai nodrošinātu saskaņotību un efektivitāti un novērstu darbību dublēšanos, prasa izbeigt Rietumeiropas Savienība (RES) asamblejas darbību, tiklīdz saskaņā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā RES pilnībā un galīgi tiek integrēta Eiropas Savienībā;

COSAC loma

21. uzskata, ka COSAC politisko lomu nākotnē noteiks ciešā sadarbība starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem un ka COSAC atbilstoši Amsterdamas līgumam pievienotajam Protokolam par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā primāri joprojām jābūt forumam informācijas apmaiņai un vispārējām debatēm par politiskiem jautājumiem, kā arī paraugprakses apmaiņai, ņemot vērā dalībvalstu valdību pārbaudes [6]; uzskata, ka informācijai un debatēm, otrkārt, ir jākoncentrējas uz likumdošanas aktivitātēm, kas attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un uz subsidiaritātes principa ievērošanu Eiropas Savienības līmenī;

22. pauž apņēmību pilnībā īstenot savas pilnvaras, lai pildītu pienākumus saistībā ar COSAC darbību un turpinātu nodrošināt tehnisku atbalstu COSAC sekretariātam un dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem;

23. atgādina, ka Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu darbībām COSAC ir jābūt saskaņotām un tās nedrīkst sadrumstalot vai nepareizi īstenot ārējas ietekmes dēļ;

24. uzskata, ka specializētās komitejas ir vairāk jāiesaista COSAC sanāksmju sagatavošanā un jāveicina to dalība šajās sanāksmēs; uzskata, ka delegācija ir jāvada Konstitucionālo jautājumu komitejas priekšsēdētājam un tajā jāiekļauj specializēto komiteju priekšsēdētāji un referenti, kas izskata attiecīgās COSAC sanāksmes dienas kārtībā iekļautos jautājumus; uzskata, ka ir svarīgi informēt Priekšsēdētāju konferenci un Parlamenta deputātus pēc katras COSAC sanāksmes par tās norisi un rezultātiem;

25. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] Pieņemta saskaņā ar Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu A5-0023/2002 (G. Napolitano ziņojums) (OV C 284 E, 21.11.2002., 322. lpp.).
[2] OV C 154, 2.7.2003., 1. lpp.
[3] Eiropas Savienības dalībvalstu parlamentu priekšsēdētāju konferencē 2008. gada 20.–21. jūnijā Lisabonā pieņemtā pārstrādātā redakcija.
[4] IPEX — Starpparlamentu ES informācijas sistēma, kas oficiāli sākusi darboties 2006. gada jūlijā.
[5] Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgums par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.) un ES līguma 28. panta 3. punkts.
[6] Sk. iepriekš minētās pamatnostādnes par attiecībām starp valdībām un parlamentiem Kopienas jautājumos (obligātie norādījumi).

I. Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecību veicināšana

Līdz Eiropas Parlamenta pirmajām tiešajām vēlēšanām 1979. gadā sadarbība starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem bija organizēta tā, ka dalībvalstu parlamenti iecēla EP deputātus. Līdz ar tiešajām vēlēšanām šī saikne tika pārtraukta, un radās jautājums, kā turpmāk varētu un vajadzētu veidot šīs attiecības. Pēc ilgāka laika, kurā attiecībām nebija atbilstošas struktūras, ar Māstrihtas līgumu pirmo reizi tika mēģināts strukturizēt abpusējo sadarbību. Divās Līguma deklarācijās tika uzsvērts, ka valstu parlamentiem ir būtiska loma Kopienas likumdošanas procesā, ka valdībām tie ir savlaicīgi jāinformē par paredzētajiem likumdošanas pasākumiem un ka valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam ir jāsadarbojas [1]. To, cita starpā, iespējams īstenot, rīkojot regulāras sanāksmes un abpusēji vienkāršojot procedūras.

Tajā pašā laikā tika izveidota Eiropas Kopienas lietu komiteju konference (COSAC), kas notiek ik pēc sešiem mēnešiem, piedaloties Eiropas Parlamentam, un kas īpaši paredzēta, lai apmainītos ar pieredzi un paraugpraksi dalībvalstu valdību pārbaudes jomā, ņemot vērā Eiropas politikas jautājumus. COSAC ir tiesīga iesniegt priekšlikumus Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai, taču iesaistītajiem parlamentiem tie nav saistoši. Eiropas Parlamenta līdzdalība izpaužas sešu deputātu delegācijas nosūtīšanā, no kuriem divi ir priekšsēdētāja vietnieki, kas īpaši atbild par sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem.

Amsterdamas līgumam pievienotais Protokols par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā padarīja šo kārtību formālu un paaugstināja līgumtiesību statusu. Protokols rosina dalībvalstu parlamentus aktīvāk piedalīties Savienības pasākumos un paust savu viedokli par jautājumiem, kas tos īpaši skar. Šim nolūkam tajā ir paredzēta ātrāka dokumentu nodošana Komisijai un ir noteikts sešu nedēļu termiņš, pirms Padome uzsāk apspriedes par tekstu.

2002. gadā Eiropas Parlaments sadarbībai ar dalībvalstu parlamentiem veltīja detalizētu ziņojumu. [2] Tajā tika norādītas atsevišķu dalībvalstu parlamentu paustās bažas saistībā ar Eiropas Savienību, minot nepieciešamību precīzāk un skaidrāk noteikt viņu pilnvaras attiecībā uz konkrētajām valdībām un Eiropas Savienību. Turklāt īpaši runa bija par to, ka ir jāīsteno ciešāka un efektīvāka sadarbību starp dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu. [3] Eiropas Savienības parlamentarizācijai ir jābalstās uz diviem pīlāriem — no vienas puses, Eiropas Parlamenta pilnvaru paplašināšanu saistībā ar visiem Savienības lēmumiem un, no otras puses, dalībvalstu pilnvaru stiprināšanu saistībā ar to valdībām. [4] Attiecībā uz sadarbības praktisko pusi Eiropas Parlaments ierosināja turpināt attīstīt un sistematizēt sadarbību starp attiecīgajām komitejām visās Eiropas integrācijas jomās, cita starpā, kopējās ārpolitikas un drošības politikas, Ekonomikas un monetārās savienības, brīvības, drošības un tiesiskuma telpas un konstitucionālo jautājumu jomā. [5]

Līgumam pievienotajos protokolos par dalībvalstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu dalībvalstu parlamentiem, pirmo reizi tika piešķirta iespēja īstenot tiesību aktu projektu pārbaudes, ņemot vērā subsidiaritātes principa ievērošanu, ja tajās piedalās viena trešdaļa no dalībvalstu parlamentiem („dzeltenās kartes” procedūra). Šajos protokolos, kas pievienoti par Reformu līgumu dēvētajam Lisabonas līgumam, šīs tiesības tika papildinātas ar iespēju noraidīt tiesību aktu projektu, ja pret to ir nobalsojis dalībvalstu parlamentu vairākums, Eiropas Parlamenta deputātu vairākums, kā arī vairākums no 55 % no Padomes locekļiem („sarkanās kartes” procedūra). Šis jauninājums skar arī sadarbību starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem, jo ir jāievēro astoņu nedēļu termiņš, pirms drīkst pabeigt apspriedes par konkrēto projektu, un šinī termiņā ir jāņem vērā iesniegtie argumentētie atzinumi. Tam tālāk jāpielāgo jaunajiem nosacījumiem savs Reglaments. Kaut arī šo jauninājumu praktiskā nozīme izpaudīsies tikai pēc tam, kad stāsies spēkā Lisabonas līgums, tomēr tiem ir „simboliska” nozīme, ko nedrīkst nenovērtēt, jo dalībvalstu parlamenti pirmo reizi tiek oficiāli atzīti par „līdzdalībniekiem Eiropas līmenī”.

II. Secinājumi

Kas ir secināms no atspoguļotās sadarbības starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem? Vispirms tas, ka nepastāv antagonisms. Eiropas Parlaments ir bijis ne tikai konfrontēts ar dalībvalstu parlamentu nozīmes palielināšanos, bet ir arī aktīvi to atbalstījis. Turklāt ieinteresētās personas ir atzinušas, ka gan Savienības, gan atsevišķu dalībvalstu līmenī lielāku parlamentu kontroli pār izpildvaru ir iespējams panākt tikai ar darbību komplimentaritāti. Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputātiem ir jādarbojas kopā ar tiem pašiem ministriem, kuri pilda funkcijas kā valdību pārstāvji vai kā Ministru padomes pārstāvji. Tādēļ nepieciešams izvairīties no darbību dublēšanās un konkurences. Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecības ir jāveido strukturētākas sadarbības veidā, taču tām obligāti nav jābūt formālākām. Iepriekš norādītais rezolūcijas priekšlikums ietver virkni praktisku ierosinājumu. No otras puses, parlamentu sadarbība nedrīkst mudināt iejaukties parlamentu pilnvarās pieņemt lēmumus. Jebkura veida parlamentu sadarbībai pēc savas būtības ir jābūt konsultējošai, tā nedrīkst ietvert lēmumus saistībā ar pašreizējiem Eiropas Savienības politikas veidošanas procesiem, un tai jābūt ar abpusēju nostādni, ka parlamenti un to deputāti ir sabiedrības spogulis [6].

[1] 13. un 14. deklarācija.
[2] 2002. gada 7. februāra rezolūcija, Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojums A5-0023/2002, referents Giorgio Napolitano.
[3] Rezolūcijas 1. punkts.
[4] Rezolūcijas 3. punkts.
[5] Rezolūcijas 13. punkts.
[6] Andreas Maurer „Lisabonas līgums: parlamentu sadarbības jaunās iespējas un attīstība” — runa Eiropas parlamentāro pētījumu un dokumentācijas centra korespondentu konferencē 2008. gada 9. oktobrī Briselē, 7. lpp.

Konstitucionālo jautājumu komitejai

par Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecību veicināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu
(2008/2120(INI))

Atzinumu sagatavoja: Andrew Duff

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

– atgādinot par Ārlietu komitejas 2008. gada 22. janvāra atzinumu par Lisabonas līgumu,

1. atzinīgi vērtē panākumus, kas pēdējos gados gūti, veidojot Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu sadarbību ārlietu, drošības un aizsardzības jomā;

2. ņem vērā un atbalsta dalībvalstu parlamentu galveno nozīmi valsts drošības jautājumos;

3. uzskata, ka Eiropas Parlamentam ir svarīga papildfunkcija, ar kuru tas veicina un pārrauga izstrādāto KĀDP un EDAP — funkcija, ko var pastiprināt tikai ciešākā sadarbībā ar dalībvalstu parlamentiem, pamatojoties uz efektīvu saziņu starp Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputātiem;

4. atkārtoti pauž bažas par neatbilstīgo parlamentāro pārskatatbildību attiecībā uz KĀDP un EDAP finansēšanas sistēmu; mudina uzlabot sadarbību starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem, lai nodrošinātu visu aspektu demokrātisku pārraudzību minētajās politikas jomās [1];

5. atzīst, ka dalībvalstu parlamentiem ir svarīga nozīme, sniedzot informāciju valsts līmeņa debatēm par KĀDP un EDAP;

6. atzīmē, ka Lisabonas līgumam pievienotā 1. Protokola 10. panta noteikumi par dalībvalstu parlamentu nozīmi paredz, ka Eiropas Kopienas lietu komiteju konference (COSAC) rīko apvienotās parlamentu konferences, lai apspriestu it sevišķi KĀDP un EDAP jautājumus;

7. uzsver, ka Čehijas Republikas parlamentam ir jāratificē Lisabonas līgums, lai nostiprinātu EDAP statusu un jo īpaši veicinātu Čehijas bruņoto spēku dalību militārajās darbībās ārvalstīs; pauž nožēlu, ka šī situācija vājina gan Čehijas Republikas kā ES prezidējošās valsts statusu, gan ES spēju efektīvi darboties starptautiskā līmenī;

8. līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ir gatavs īstenot paplašinātās budžeta un pārbaudes pilnvaras attiecībā uz KĀDP un EDAP, un jo īpaši — uz Augstā pārstāvja/priekšsēdētāja vietnieka darbības pārraudzību;

9. lai nodrošinātu saskaņotību un efektivitāti un novērstu dublēšanos, prasa izbeigt Rietumeiropas Savienība asamblejas darbību, tiklīdz saskaņā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā RES pilnībā un galīgi tiek integrēta Eiropas Savienībā;

10. uzsver Eiropas Parlamenta pastiprināto nozīmi NATO Parlamentārajā asamblejā;

11. norāda uz daudzpusēju reģionālu parlamentāro forumu (piemēram, ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārā asambleja un Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārā asambleja) skaita pieaugumu un prasa visaptveroši novērtēt šo forumu darbības pievienoto vērtību, kā arī sniegt atbalstu tiem;

12. atbalsta pašreizējo praksi ik pēc diviem gadiem rīkot Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecīgo komiteju priekšsēdētāju tikšanos (COFACC);

13. ierosina pilnveidot pašreizējās dalībvalstu parlamentu komiteju un politisko grupu pārstāvju konferences, kas notiek reizi divos gados, lai kopā ar partneriem no Eiropas Parlamenta risinātu pašreizējās un turpmākās starptautiskās problēmas un noteiktu skaidrus mērķus saistībā ar konkrētām programmām.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] Iestāžu nolīgums 2006/C 139/01 un ES līguma 41. panta 3. punkts, grozīts saskaņā ar Lisabonas līgumu.

Konstitucionālo jautājumu komitejai

par Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecību veicināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu
(2008/2120(INI))

Atzinumu sagatavoja: Thijs Berman

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstu parlamentu īstenotā demokrātiskā pārbaude, kuras pamatā ir subsidiaritātes princips, uzlabos saskaņotību, pārredzamību un papildināmību starp ES un dalībvalstīm attīstības sadarbības jomā;

2. uzsver, ka attīstības programma, kuras galvenie mērķi ir nabadzības izskaušana un Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšana, gūs ievērojamu labumu no skaidras pienākumu sadales un koordinētiem pasākumiem dalībvalstu un ES līmenī, kā tas nolemts Deklarācijā par palīdzības efektivitāti, kuru 2005. gada 2. martā Parīzē pieņēma augsta līmeņa forums palīdzības efektivitātes jautājumos;

3. uzskata, ka dalībvalstu parlamentiem ir izšķiroša nozīme, stiprinot ES politiku attīstības sadarbības jomā, jo koordinēti pasākumi var nodrošināt labākus rezultātus un efektīvāku oficiālās attīstības palīdzības (OAP) izmantošanu;

4. uzsver, ka Lisabonas līgums dod iespēju iekļaut Eiropas Attīstības fondu (EAF) Eiropas Savienības vispārējā budžetā, nepārskatot šo līgumu; ir pārliecināts — lai veiktu EAF demokrātisko pārbaudi, kamēr EAF vēl nav iekļauts vispārējā budžetā, ir vajadzīga rūpīgāka dalībvalstu parlamentu pieeja; aicina Padomi un Komisiju, veicot 2009. gada termiņa vidusposma pārskatu, iekļaut EAF Eiropas Savienības vispārējā budžetā, jo tas svarīgai ES attīstības politikas daļai un budžetam nodrošinās pārredzamību un demokrātisko leģitimitāti;

5. paziņo, ka ir pilnībā gatavs strādāt kopā ar dalībvalstu parlamentiem, lai veiktu attīstības sadarbības instrumenta demokrātisko pārbaudi.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Vittorio Agnoletto, Angelika Beer, Bastiaan Belder, Marco Cappato, Philip Claeys, Maciej Marian Giertych, Ana Maria Gomes, Klaus Hänsch, Maria Eleni Koppa, Vytautas Landsbergis, Francisco José Millán Mon, Pasqualina Napoletano, Janusz Onyszkiewicz, Ioan Mircea Paşcu, João de Deus Pinheiro, Hubert Pirker, Pierre Pribetich, Flaviu Călin Rus, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, György Schöpflin, Geoffrey Van Orden, Andrzej Wielowieyski, Zbigniew Zaleski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Badia i Cutchet, Andrew Duff, Pierre Jonckheer, Evgeni Kirilov, Alexandru Nazare, Antolín Sánchez Presedo, Jean Spautz

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Carlos Coelho, Pilar del Castillo Vera, Cristina Gutiérrez-Cortines, Manolis Mavrommatis, José Javier Pomés Ruiz, José Ribeiro e Castro, Ewa Tomaszewska

Juridisks paziņojums - Privātuma politika