ZIŅOJUMS par pieprasījumu atcelt Marek Siwiec imunitāti
8.10.2009 - (2009/2067(IMM))
Juridiskā komiteja
Referente: Diana Wallis
EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS
par pieprasījumu atcelt Marek Siwiec imunitāti
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā pieprasījumu atcelt Marek Siwiec neaizskaramību, ko 2006. gada 27. septembrī iesniegusi Polijas Ģenerālprokuratūra un kurš paziņots plenārsēdē 2008. gada 10. aprīlī,
– pēc Marek Siwiec uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,
– ņemot vērā 10. pantu 1965. gada 8. aprīļa Protokolā par privilēģijām un neaizskaramību Eiropas Kopienās, kā arī 6. panta 2. punktu 1976. gada 20. septembra Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās,
– ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 1964. gada 12. maija un 1986. gada 10. jūlija spriedumus[1],
– ņemot vērā Polijas Republikas 1997. gada 2. aprīļa Konstitūcijas 105. pantu,
– ņemot vērā 7.b panta 1. punktu Polijas 1996. gada 9. maija Likumā par deputāta vai senatora pilnvaru īstenošanu,
– ņemot vērā Reglamenta 6. panta 2. punktu un 7. pantu,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7–0030/2009),
A. tā kā pret Marek Siwiec uzsākts kriminālprocess privātas apsūdzības lietā;
B. tā kā apsūdzības izvirzīšanas laika posms (vēlēšanu kampaņas laikā un trīs gadus pēc darbībām, par kurām izteikts pieņēmums, ka tās ir kriminālpārkāpums), privātās apsūdzības izvirzītāja nepārprotamie politiskie mērķi, kas jo īpaši izriet no viņa paša Parlamenta priekšsēdētājam iesniegtajiem dokumentiem, kā arī šīs personas apgalvojumi, ka viņš rīkojas to personu vārdā, kuras ir principā pret Marek Siwiec jebkādu publisku darbību, liecina par to, ka attiecīgie centieni uzsākt kriminālprocesu ir tā dēvētais fumus persecutionis jeb tendencioza vajāšana, jo ir nopietns pamats uzskatīt, ka apvainojumus pret Marek Siwiec izvirzījis politisks pretinieks, kura galvenais mērķis ir kaitēt viņa Eiropas Parlamenta deputāta darbībai,
1. nolemj neatcelt Marek Siwiec neaizskaramību;
2. uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu Polijas Republikas attiecīgajai iestādei.
- [1] Lieta 101/63: Wagner pret Fohrmann un Krier (1964) ECR 195; Lieta 149/85: Wybot pret Faure un citiem, (1986) ECR 2391.
PASKAIDROJUMS
Polijas pilsoņa Jerzy Pietrowicz, kuru pārstāv advokāts Jerzy Pomin, pieprasījumu atcelt Marek Siwiec parlamentāro neaizskaramību Parlamentam 2006. gada 27. septembrī nosūtījusi Polijas Ģenerālprokuratūra. Juridiskajai komitejai, pirmkārt, bija jāizlemj, vai pieprasījums, kuru iesniegusi privātpersona, kas šajā gadījumā rīkojas kā prokurora aizstājējs, ir pieņemams. Balstoties uz apspriešanos komitejā un Polijas iestāžu sniegto papildu informāciju, Juridiskās komitejas priekšsēdētājs 2008. gada 31. martā informēja Parlamenta priekšsēdētāju, ka pieprasījums būtu jāatzīst par pieņemamu.
Parlamenta priekšsēdētājs 2008. gada 5. maijā pārsūtīja pieprasījumu Juridiskajai komitejai izskatīšanai. Ņemot vērā citus sarežģījumus saistībā ar Parlamenta deputātu neaizskaramību, kuri ievēlēti no Polijas, M. Siwiec neaizskaramības izskatīšana Juridiskajā komitejā tika atlikta līdz tam, kad tiks pieņemts ziņojums par parlamentāro neaizskaramību Polijā. 2009. gada 24. aprīlī Parlaments pieņēma rezolūciju, kas balstīta uz šo ziņojumu (A6–0205/2009)[1].
Marek Siwiec 2009. gada 9. jūnijā atkārtoti ievēlēts par Parlamenta deputātu.
Fakti
1997. gada 17. septembrī (pēc četrām dienām parlamenta vēlēšanās Polijā uzvarēja labēji centriskās partijas) Marek Siwiec (tajā laikā Nacionalās drošības padomes[2] priekšsēdētājs) kopā ar Valsts prezidentu Aleksander Kwaśniewski ieradās Ostešovā ar helikopteri un pēc izkāpšanas no lidaparāta izdarīja krusta zīmes žestu un pēc tam noskūpstīja zemi (tie ir žesti, kas parasti saistījās ar pāvestu Jāni Pāvilu II).
Pēc trim gadiem valsts prezidenta vēlēšanu laikā 2008. gada 8. oktobrī Marian Krzaklewski (labā spārna deputāta kandidāts) izmantoja Ostešovā notikušā pasākuma ierakstus kādā partijas politiskā raidījumā, ko pārraidīja publiska televīzijas raidstacija (viņš pēc tam pirmajā un galīgajā vēlēšanu kārtā ieguva mazāk nekā 16 % balsu, turpretim Aleksander Kwaśniewski ar vairāk nekā 50 % balsu tika ievēlēts uz otru pilnvaru termiņu).
Jerzy Pietrowicz un citas privātpersonas 2000. gada 31. oktobrī pirmoreiz informēja prokuratūru, ka M. Siwiec apvainojis ārvalsts valsts galvu (tīšs nodarījums saskaņā ar Polijas Kriminālkodeksa 136. panta 3. punktu) un aizskāris viņu personīgās reliģiskās jūtas (nodarījums saskaņā ar Polijas Kriminālkodeksa 196. pantu).
2004. gada 9. aprīlī Ostešovas prokurors izbeidza izmeklēšanu, jo uzskatīja, ka neesot pietiekama pamata pakļaut M. Siwiec kriminālvajāšanai. 2004. gada septembrī Kalisz apgabala prokurors apstiprināja šo lēmumu.
Saskaņā ar Polijas Kriminālprocesa kodeksu J. Pietrowicz (kā cietusi puse) 2004. gada 13. oktobrī iesniedza privātu apsūdzību Ostešovas rajona tiesā.
Pēc vēstuļu apmaiņas starp J. Pietrowicz un priekšsēdētaju J. Borell, kurš norādīja, ka konkrētajā gadījumā pieprasījums būtu jāiesniedz Polijas ģenerālprokuroram, pieprasījums pareizajā kārtībā tika pārsūtīts ar 2006. gada 27. septembra vēstuli.
Likumi
M. Siwiec tiek apsūdzēts saskaņā ar šādu Polijas kriminālkodeksa tiesību normu:
196. pants[3]
Par citas personas reliģisko jūtu aizskaršanu, apgānot reliģiskas pielūgsmes objektu vai publisku dievkalpojumu, soda ar personiskās brīvības ierobežojumu vai ieslodzījumu uz laiku līdz 2 gadiem.
Ir jāievēro šādi ar parlamentāro neaizskaramību saistīti noteikumi:
Protokols par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās
10. pants
Eiropas Parlamenta sesijās tā locekļiem ir:
a) savā valstī – imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;
b) visās citās dalībvalstīs — imunitāte attiecībā uz aizturēšanu un tiesvedību.
Imunitāte tāpat attiecas uz Eiropas Parlamenta deputātiem, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un atgriežas no tās.
Ja Eiropas Parlamenta deputātu aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā deputātiem atņemt imunitāti.
Ņemot vērā to, ka nodarījumi, par kuriem tiek apsūdzēts M. Siwiec, tika izdarīti Polijā, kriminālprocess tiek veikts Polijā, un M. Siwiec ir no Polijas ievēlēts Eiropas Parlamenta deputāts, un „viņš bauda [Polijas] parlamenta deputātiem piešķirto neaizskaramību”.
Parlamentāro neaizskaramību Polijā reglamentē Konstitūcijas 105. pants:
105. pants[4]
1. Deputātu nesauc pie atbildības par darbībām, kas saistītas ar deputāta pilnvaru darbības jomu, ne pilnvaru darbības laikā, ne arī pēc tam, kad pilnvaru termiņš ir pagājis. Par šādām darbībām deputāts ir atbildīgs vienīgi Sejmam, un ja viņš ir aizskāris trešo pušu tiesības, viņu var saukt pie atbildības tiesā vienīgi ar Sejma piekrišanu.
2. Sākot no dienas, kad tiek paziņoti vēlēšanu rezultāti līdz dienai, kad deputāta pilnvaras izbeidzas, deputātu nevar saukt pie kriminālatbildības bez Sejma piekrišanas.
3. Krimināllietas, kas ierosinātas pret personu pirms dienas, kad tā ievēlēta par deputātu, pēc Sejma pieprasījuma tiek apturētas, kamēr izbeidzas pilnvaras. Šādā gadījumā kriminālvajāšanas noilguma termiņš uz atbilstošu laiku tiek pārtraukts.
4. Deputāts var piekrist kriminālvajāšanas uzsākšanai pret viņu. Šajā gadījumā 2. un 3. punkta noteikumi netiek piemēroti.
5. Deputātu bez Sejma piekrišanas nevar ne aizturēt, ne apcietināt, izņemot gadījumus, ja viņš tiek pārsteigts nodarījuma veikšanas laikā un viņa aizturēšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu pienācīgu izmeklēšanas norisi. Par aizturēšanu nekavējoties paziņo Sejma priekšsēdētājam, kurš var dot rīkojumu par tūlītēju deputāta atbrīvošanu.
6. Likumā paredz sīki izstrādātus principus un procedūras kriminālvajāšanas uzsākšanai pret deputātiem.
Šajā gadījumā jāpiemēro panta 2. punkts.
Sīki izklāstīti principi un procedūras, kā paredzēts Konstitūcijas 105. panta 6. punktā, ieviesti ar 1996. gada 9. maija Likumu par deputāta vai senatora pilnvaru īstenošanu (OV Nr. 221/2003, 2199. punkts ar grozījumiem).
Šā likuma 7b. panta 1. punkta, kurš ir īpaši svarīgs attiecībā uz šo ziņojumu, teksts ir šāds:
7.b pants[5]
1.Iesniegums atļaujas saņemšanai uzsākt kriminālprocesu pret deputātu vai senatoru, ja izdarīts nodarījums, par ko ir paredzēta kriminālatbildība, jāiesniedz ar Polijas ģenerālprokurora starpniecību.
Vispārīgi principi
Gadu gaitā, vairāki vispārēji principi radās Parlamenta apspriežu rezultātā, kas notika, lai atbildētu uz pieprasījumiem par Parlamenta deputātu neaizskaramības atcelšanu. Tie tika atzīti rezolūcijā, kas pieņemta 1987. gada 10. marta sēdē[6], balstoties uz Donnez ziņojumu (A2–121/86).
Šķiet, ir lietderīgi atsaukt atmiņā principus, kas ir nozīmīgi saistībā ar šo ziņojumu, tomēr jāuzsver, ka lēmumu pieņemšanai par deputātu neaizskaramības atcelšanu vajadzīgs likumīgs juridiskais pamats, lai šos lēmumus neietekmētu apsvērumi, kas saistīti ar politisko piederību vai attiecīgā deputāta valstspiederību.
A. Parlamentārās neaizskaramības būtība
Deputāta neaizskaramība nav deputātu personīga privilēģija, bet gan Parlamenta un tā deputātu neatkarības garantija attiecībā pret citām iestādēm. Pamatojoties uz šo principu, diena, kurā notika iespējamais nodarījums, nav svarīga, un tas var būt noticis gan pirms, gan pēc deputāta ievēlēšanas, jo vienīgais apsvērums ir Parlamenta aizsargāšana, aizsargājot tā deputātus.
B. Neaizskaramības ierobežošana
Eiropas Kopienu Tiesai divas reizes lūgts interpretēt frāzi „Eiropas Parlamenta sesiju laikā”, kura iekļauta Protokola par privilēģijām un neaizskaramību 10. pantā.
No diviem Tiesas nolēmumiem (lieta 101/63 — Wagner pret Fohrmann un Krier (1964) ECR 397 un lieta 149/85 — Wybot pret Faure, (1986) ECR 2403) var secināt, ka Parlaments notur gadskārtēju sesiju, kuras laikā, pat tajos laikposmos, kad sesija tiek pārtraukta, deputāti bauda Protokolā par privilēģijām un neaizskaramību paredzēto neaizskaramību.
Turklāt no pašas deputāta neaizskaramības būtības izriet, ka tā ir spēkā visu deputāta pilnvaru laiku un attiecas uz procedūras uzsākšanu, izziņas darbībām, iepriekš pasludinātu spriedumu izpildi, pārsūdzībām un cita veida sūdzību iesniegšanu tādējādi, lai visas šīs darbības atliktu uz vēlāku laiku.
C. Eiropas Parlamenta deputātu parlamentārā neaizskaramība salīdzinājumā ar valsts līmeņa parlamentāro neaizskaramību
Tas, ka Protokola par privilēģijām un neaizskaramību 10. panta 1. punkta a) daļā ir atsauce uz neaizskaramību, kas saskan ar valsts parlamentu deputātu neaizskaramību, nenozīmē, ka Parlaments nevar izstrādāt patstāvīgus noteikumus, kas ir „precedentu tiesību” paveids. Attiecībā uz neaizskaramības atcelšanu, šo neaizskaramību, kura ir viena un tā pati konkrētas valstspiederības gan valsts parlamenta, gan Eiropas Parlamenta deputātiem, nedrīkst sajaukt ar neaizskaramības atcelšanu, kas ir katra atsevišķa parlamenta prerogatīva. Šie noteikumi, kas izriet no saistībā ar pieprasījumiem atcelt neaizskaramību pieņemtajiem lēmumiem, izveido konsekventu Eiropas Parlamenta neaizskaramības jēdzienu, kura, vispārīgi formulējot, ir neatkarīga no valsts parlamentu procedūrām. Ja tas tā nebūtu, tiktu pastiprinātas atšķirības starp viena parlamenta deputātiem, balstoties uz viņu valstspiederību.
Piemērojot šos principus, Parlamenta lēmumos tika izstrādāti konsekventi kritēriji, kas kļuvuši par pamatprincipu katrai atbildei uz pieprasījumu atcelt neaizskaramību. Neaizskaramību neatceļ gadījumos, ja apsūdzības par deputāta rīcību ir saistītas ar viņa politisko darbību.
Šis pamatprincips tika papildināts ar turpmākiem apsvērumiem, kas var atbalstīt vai noraidīt neaizskaramības atcelšanu. Tie ir šādi:
– fumus persecutionis pastāvēšana, t.i., pieņēmums, ka kriminālprocesa pamatā ir nodoms kaitēt attiecīgā deputāta politiskajai darbībai,
– sevišķi smagas apsūdzības.
Papildu apsvērumi
Pirms Polijas ģenerālprokurora oficiāla pieprasījuma pārsūtīšanas J. Pietrowicz ar 2005. gada 16. marta vēstuli nosūtīja savu pieprasījumu par Marek Siwiec neaizskaramības atcelšanu tieši Parlamenta priekšsēdētājam. Šajā vēstulē cita starpā bija norādīta „vispārēja” informācija, kas M. Siwiec raksturoja kā lielākas personu grupas locekli, kura Polijā uzbruka konkrētiem katoļu plašsaziņas līdzekļiem.
Citā vēstulē, kas 2007. gada 27. martā tieši nosūtīta Parlamenta priekšsēdētājam, J. Pietrowicz interesējās par apspriedēm Parlamentā saistībā ar viņa pieprasījumu (šajā laikā Polijas iestādes to jau bija noteiktajā kārtībā pārsūtījušas) un apgalvoja, ka M. Siwiec sākotnēji bijis staļiniski komunistiskās ideoloģijas aizstāvis, bet vēlāk apšaubāmā veidā kļuvis par liberālu politiķi.
Uzklausīšanas gaitā komitejā 2008. gada 28. maijā, M. Siwiec izklāstīja, ka viņš vairākkārt atvainojies par savu izturēšanos Ostešovā un atsaucās uz savu saraksti ar Vatikānu, no kuras izriet, ka Vatikāna valsts galva (t.i. mirušais pāvests) šo „joku” neesot uzskatījis par apvainojumu.
Turklāt M. Siwiec iesniedzis trīs papildu dokumentu kopijas, kurus parakstījis J. Pietrowicz:
1. Divu organizāciju 2004. gada 29. maija paziņojums, kuras pārstāv J. Pietrowicz (Komiteja to personu tiesību un reliģisko brīvību aizstāvībai, kuri īsteno savas ticības īstenošanas tiesības[7] un Saleziāņu līdzstrādnieku asociācija[8]), un šajā paziņojumā ir atsauce uz to, ka J. Pietrowicz šo divu organizāciju vārdā ir pārsūdzējis Ostešovas rajona prokurora 2004. gada 9. aprīļa lēmumu izbeigt izmeklēšanu pret M. Siwiec; turklāt šajā paziņojumā M. Siwiec tika pieprasīts nekandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet visi balsstiesīgie tika lūgti rīkoties, lai M. Siwiec netiktu ievēlēts Parlamentā.
2. Protests par vēlēšanu gaitu, ko Valsts vēlēšanu komisijai[9] atkal iesniedzis J. Pietrowicz divu iepriekšminēto organizāciju vārdā un kurā šīs organizācijas (atsaucoties uz to pašu darbību, kas ir rajona prokurora lēmuma par izmeklēšanas izbeigšanu pārsūdzēšanas pamatā) apgalvo, ka M. Siwiec ievēlēšana Eiropas Parlamentā esot nelikumīga.
3. 2006. gada 18. oktobra vēstule Poznaņas apgabaltiesai, kurā J. Pietrowicz lūdz noskaidrot termiņus 2006. gada 5. oktobra lēmuma pārsūdzēšanai, ar kuru izbeigts process, ņemot vērā M. Siwiec parlamentāro neaizskaramību. Šajā vēstulē J. Pietrowicz trīs reizes nekonkrēti atsaucas uz kādu „SARKANO SĀTANU”, kas esot atbildīgs par tiesas pieļautajām procesuālajām kļūdām.
Patiesībā 2006. gada 5. oktobrī lietu izbeigusi rajona tiesa Poznaņā, bet šo lēmumu Poznaņas apgabaltiesa atcēlusi ar pamatojumu, ka beidzot esot iesniegts pieprasījums par M. Siwiec neaizskaramības atcelšanu.
Galīgais vērtējums
Jautājums ir par to, vai pret M. Siwiec izvirzītie apvainojumi, iespējams, varētu būt ar mērķi kaitēt viņa darbībai kā Eiropas Parlamenta deputātam, kas būtu fumus persecutionis jeb tendenciozas vajāšanas gadījums un attaisnotu Parlamenta atteikšanos atcelt viņa neaizskaramību.
Kaut gan Ostešovas prokurors izlēmis izbeigt izmeklēšanu lietā, jo nebija iespējams konstatēt nepieciešamo pamatu apsūdzības celšanai, J. Pietrowicz joprojām bija iespēja celt privātu apsūdzību, pamatojoties uz viņa personīgo viedokli, ka M. Siwiec darbības viņu ir „aizvainojušas” (vai nodarījušas juridisku kaitējumu). Tādējādi viņam ir tiesības izvirzīt privātu apsūdzību pret M. Siwiec. Tādā gadījumā Polijas tiesai ir jālemj, vai 1997. gada 17. septembra notikumi atbilst Polijas Kriminālkodeksa 196. pantā paredzētā nodarījuma sastāvam (turklāt tiesai, protams, vispirms būtu jāpārbauda, vai attiecībā uz šo nodarījumu jau nav iestājies noilgums).
Tomēr, ņemot vērā šīs lietas daudzos īpašos aspektus (t.i., notikuma Ostešovā videoieraksta izmantošanu vēlēšanu kampaņas gaitā trīs gadus pēc šā notikuma un J. Pietrowicz neapšaubāmos politiskos mērķus, īstenojot pret M. Siwiec vērstās darbības, kuras acīmredzami kalpo galvenokārt viņa ievēlēšanas Eiropas Parlamentā aizkavēšanai un arī J. Pietrowicz apgalvojumus, ka viņš rīkojas to Polijas pilsoņu vārdā, kuri ir principiāli pret M. Siwiec publisku darbību), ir nopietns pamats uzskatīt, ka J. Pietrowicz izvirzītie apvainojumi jāatzīst par fumus persecutionis jeb tendenciozu vajāšanu.
Tādējādi tiek uzskatīts, ka Marek Siwiec parlamentārā neaizskaramība nebūtu jāatceļ.
- [1] P6_TA(2009)0316, Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta.
- [2] Rada Bezpieczeństwa Narodowego
- [3] Artykuł 196. Kto obraża uczucia religijne innych osób, znieważając publicznie przedmiot czci religijnej lub miejsce przeznaczone do publicznego wykonywania obrzędów religijnych, podlega grzywnie, karze ograniczenia wolności albo pozbawienia wolności do lat 2.
- [4] Artykuł 105
1. Poseł nie może być pociągnięty do odpowiedzialności za swoją działalność wchodzącą w zakres sprawowania mandatu poselskiego ani w czasie jego trwania, ani po jego wygaśnięciu. Za taką działalność poseł odpowiada wyłącznie przed Sejmem, a w przypadku naruszenia praw osób trzecich może być pociągnięty do odpowiedzialności sądowej tylko za zgodą Sejmu.
2. Od dnia ogłoszenia wyników wyborów do dnia wygaśnięcia mandatu poseł nie może być pociągnięty bez zgody Sejmu do odpowiedzialności karnej.
3. Postępowanie karne wszczęte wobec osoby przed dniem wyboru jej na posła ulega na żądanie Sejmu zawieszeniu do czasu wygaśnięcia mandatu. W takim przypadku ulega również zawieszeniu na ten czas bieg przedawnienia w postępowaniu karnym.
4. Poseł może wyrazić zgodę na pociągnięcie go do odpowiedzialności karnej. W takim przypadku nie stosuje się przepisów ust. 2 i 3.
5. Poseł nie może być zatrzymany lub aresztowany bez zgody Sejmu, z wyjątkiem ujęcia go na gorącym uczynku przestępstwa i jeżeli jego zatrzymanie jest niezbędne do zapewnienia prawidłowego toku postępowania. O zatrzymaniu niezwłocznie powiadamia się Marszałka Sejmu, który może nakazać natychmiastowe zwolnienie zatrzymanego.
6. Szczegółowe zasady pociągania posłów do odpowiedzialności karnej oraz tryb postępowania określa ustawa. - [5] Artykuł 7b
1. Wniosek o wyrażenie zgody na pociągnięcie posła lub senatora do odpowiedzialności karnej w sprawie o przestępstwo ścigane z oskarżenia publicznego składa się za pośrednictwem Ministra Sprawiedliwości – Prokuratora Generalnego. - [6] OV C 99, 13.4.1987., 44. lpp.
- [7] Komitet Obrony Praw i Uczuć Religijnych Ludzi Wierzących i Praktykujących
- [8] Stowarzyszenie Współpracowników Salezjańskich
- [9] Państwowa Komisja Wyborcza
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
5.10.2009 |
|
|
|
||
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
12 0 0 |
||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Luigi Berlinguer, Marielle Gallo, Bernhard Rapkay, Evelyn Regner, Francesco Enrico Speroni, Alexandra Thein, Diana Wallis, Cecilia Wikström, Tadeusz Zwiefka |
|||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Paolo Bartolozzi, Edvard Kožušník, Eva Lichtenberger |
|||||