Procedūra : 2009/2090(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0010/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0010/2010

Debates :

PV 25/03/2010 - 3
CRE 25/03/2010 - 3

Balsojumi :

PV 25/03/2010 - 8.4
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0090

ZIŅOJUMS     
PDF 185kWORD 98k
2.2.2010
PE 430.387v02-00 A7-0010/2010

par ECB 2008. gada pārskatu

(2009/2090(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja

Referents: Edward Scicluna

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ECB 2008. gada pārskatu

(2009/2090(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2008. gada pārskatu,

–   ņemot vērā EK līguma 113. pantu,

–   ņemot vērā Līgumam pievienotā Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem 15. pantu,

–   ņemot vērā Lisabonas līgumu, ar ko groza ES līgumu un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

–   ņemot vērā tā 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko atbildību EMS trešajā posmā(1),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 7. oktobra paziņojumu „Gada pārskats par euro zonu —2009. gads” (COM(2009)0527) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2009)1313/2),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada septembra ekonomikas starpposma prognozi,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kopienas finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku komitejas izveidošanu (COM(2009)0499),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru Eiropas Centrālajai bankai uztic konkrētus uzdevumus saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku komitejas darbību (COM(2009)0500),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7‑0010/2009),

A. tā kā finanšu un ekonomikas krīzes laikā ir piedzīvots kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem lielākais globālās ekonomikas kritums, kura sekas turpmākos gadus turpinās būtiski ietekmēt valstu ekonomiku un sociālo struktūru;

B.  tā kā 2008. gadā finanšu un ekonomikas krīzes dēļ euro zonas valstu IKP pieauga tikai par 0,7 % un ir sagaidāms, ka 2009. gadā ir bijis ievērojams IKP samazinājums;

C. tā kā vidējā inflācija 2008. gadā bija 3,3 %, vasarā sasniedzot pat 4,0 %, kas bija augstākais līmenis kopš euro ieviešanas, un tā kā inflācija pēc tam samazinājās līdz negatīvam līmenim 2009. gada vasarā;

D. tā kā vidējais euro zonas valstu budžeta deficīts ir pieaudzis no 0,6 % no IKP 2007. gadā līdz 1,9 % 2008. gadā, un līdz 2009. gada oktobra vidum jau 20 dalībvalstīm tika piemērota pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra;

E.  tā kā vidējais valsts parāds euro zonā ir palielinājies no 66,2 % no IKP 2007. gada beigās līdz 69,6 % 2008. gada beigās un ir sagaidāms, ka tuvākajos gados tas turpinās palielināties;

F.  tā kā 2008. gadā EUR kurss pret USD strauji svārstījās, jūlijā sasniedzot USD 1,60 par EUR 1 un oktobrī nokrītot līdz USD 1,25, bet pēc tam 2009. gada oktobrī atkal paceļoties līdz USD 1,50;

G. tā kā ECB 2008. gada pirmajā pusgadā procentu likmes turēja nemainīgas un paaugstināja 2008. gada jūlijā par 25 bāzes punktiem līdz 4,25 %, bet 2008. gada pēdējā ceturksnī tās strauji samazināja līdz 2,5 % un 2009. gadā jau līdz 1 %;

H. tā kā finanšu krīzes iespaidā ECB būtiski palielināja euro zonas bankām nodrošināto likviditāti un veica vairākus ārkārtējus pasākumus, lai uzlabotu valūtas tirgu darbību; tā kā līdzīgas likviditāti uzlabojošas iespējas tika radītas tikai dažām dalībvalstīm, kuras nav euro zonā;

Ievads

1.  apsveic Slovākiju ar veiksmīgo pievienošanos euro zonai;

2.  norāda, ka pievienošanās Eiropas Savienībai ir priekšnoteikums euro ieviešanai;

3.  atzinīgi vērtē to, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ECB kļūst par ES iestādi; uzskata, ka tas palielina Parlamenta atbildību, jo Parlaments ir galvenā iestāde, ar kuras starpniecību tiek īstenota ECB atbildība Eiropas pilsoņu priekšā;

ECB reakcija uz finanšu krīzi

4.  norāda, ka 2008. gads bija tāds, kurā, reaģējot uz postošo ekonomikas un finanšu krīzi un tās tālejošajām sekām, ECB bija jāpieņem vieni no vissmagākajiem lēmumiem kopš bankas izveides;

5.  norāda, ka ECB tāpat kā SVF un citām starptautiskām institūcijām savās prognozēs neizdevās paredzēt to, cik smags būs ekonomikas kritums 2008. gadā;

6.  norāda, ka ECB turpināja reaģēt uz finanšu krīzi, palīdzot dalībvalstīm saglabāt un stiprināt kredītiestāžu likviditāti; iesaka ECB likviditāti uzlabojošas iespējas nodrošināt arī ārpus euro zonas, lai palīdzētu tām dalībvalstīm, kas visvairāk cietušas no finanšu krīzes;

7.  pauž vilšanos, ka dažas komercbankas nesamazināja procentu likmes saviem klientiem un ka šāda pieeja bija īpaši izteikta laikā, kad ECB procentu likmes bija sasniegušas zemāko līmeni;

8.  atzinīgi vērtē to, ka ECB ir paplašinājusi savu parasto pieeju monetārajai politikai un ir veikusi vairākus īpašus pasākumus, piemēram, pielāgojusi likviditātes nodrošinājumu atbilstoši reālajam pieprasījumam un pagarinājusi tā ilgumu;

9.  norāda, ka ECB procentu likmju samazinājums bija mazāks nekā tas, ko veica citas centrālās bankas, tostarp ASV Federālo rezervju sistēma un Apvienotās Karalistes Anglijas Banka, kā arī salīdzinājumā ar to, ko daudzi ekonomikas analītiķi tolaik sagaidīja;

10. pauž vilšanos, ka ECB nodrošinātā papildu likviditāte nepietiekami novērsa kredītresursu trūkumu, ar ko saskārās ekonomika, it īpaši mazie un vidējie uzņēmumi, bet to izmantoja dažas bankas, lai uzlabotu peļņas rādītājus un segtu zaudējumus;

11. pauž nožēlu, ka dalībvalstis nesekoja ECB ieteikumam banku atbalsta programmām piemērot kopīgi Eiropas līmenī izstrādātus nosacījumus par dividenžu un prēmiju maksājumiem, atbalstu saimnieciskajai darbībai, it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un darījumiem nodokļu oāzēs;

12. piekrīt ECB, ka finanšu instrumentu pieaugošā sarežģītība kopā ar finanšu iestāžu pārredzamības trūkumu, regulatoru neveiksmīgo uzraudzību un finanšu tirgus regulācijas nepilnībām ir veicinājuši lielāku sistēmisko risku; piebilst, ka tā ir veicinājusi arvien lielāku sabiedrības neuzticību finanšu iestādēm;

13. pieprasa ECB viedokli par klīringa iestādes izveidi tādiem instrumentiem kā kredītriska mijmaiņas darījumiem (CDS) euro zonā;

14. vērš ECB uzmanību uz jaunu spekulācijas „burbuļu” veidošanās risku, it īpaši preču tirgū; mudina ECB nekavējoties brīdināt valdības;

15. piekrīt ECB jautājumā par nepieciešamību izmantot krīzes laikā gūtās atziņas, it īpaši par to, ka, lai neatkārtotos līdzīga krīze, ir jāuzlabo finanšu sistēmas riska pārvaldība un likviditāte, kā arī finanšu tirgu un iestāžu pārredzamība; atgādina, ka, lai nākotnē izvairītos no finanšu krīzēm, ir jācenšas novērst globālo nelīdzsvarotību, kas saistīta ar maiņas kursa svārstībām starp euro un trešo valstu valūtām, piemēram, ASV dolāru un renminbi juaņu;

16. atzinīgi vērtē ECB paveikto darbu, lai ierosinātu detalizētu „izejas stratēģiju” par monetāro atvieglojumu atcelšanu, kas būtu jāīsteno atbilstoši situācijai un kad nepieciešams; uzstāj, ka šajā sakarībā ļoti svarīgi ir termiņi un dalībvalstu politikas koordinācija; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka vairums šo pasākumu automātiski beigsies, ja ekonomiskā situācija pakāpeniski uzlabosies;

17. iesaka, ka jebkādas darbības ar mērķi palielināt procentu likmes jāveic ļoti uzmanīgi, lai neapdraudētu turpmāko ekonomikas izaugsmi;

18. uzskata, ka dalībvalstīm jāsaglabā pašreizējie fiskālās stimulēšanas pasākumi, lai saglabātu darbavietas, veicinātu investīcijas un ekonomikas izaugsmi, un ka tie jāatceļ, tiklīdz notiek ilgtspējīga atgriešanās uz izaugsmes ceļa, kad savukārt jāpievēršas pārmērīgajam budžeta deficītam;

Ekonomikas un monetārā stabilitāte

19. piekrīt ECB bažām par atšķirībām starp euro zonas valstīm un to, kā krīze ir ietekmējusi dažādas valstis, it īpaši tās, kurās jau bija strukturāli trūkumi, augstas darbaspēka izmaksas uz vienu vienību, tekošā konta deficīts un parāds;

20. aicina visas euro zonas dalībvalstis ņemt vērā, ka, lai pastāvētu patiesa ekonomikas un monetārā savienība, dalību euro zonā nevar uzskatīt par pašmērķi, un uzsver nepieciešamību veikt strukturālas reformas; piebilst, ka bez šādu reformu veikšanas tiktu apdraudēta paļāvība uz Stabilitātes un izaugsmes paktu un pakta ilgtspējību;

Pārvaldība un lēmumu pieņemšana

21. norāda, ka maiņas kursa augsta svārstīguma laikā euro ir kļuvis vērtīgāks, it īpaši pret ASV dolāru un renminbi juaņu, un pauž bažas, ka tas var negatīvi ietekmēt euro zonas konkurētspēju;

22. iesaka ECB uzlabot darba pārredzamību, lai palielinātu tās leģitimitāti un prognozējamību, un it īpaši publicēt Bankas padomes sanāksmju protokolus līdzīgi tam, kā to dara ASV Federālo rezervju sistēma, Anglijas Banka un Japānas Banka; uzskata, ka šāda pārredzamība ir vajadzīga arī attiecībā uz iekšējiem modeļiem, ko izmanto nelikvīdu nodrošinājumu novērtēšanai, un attiecībā uz tādu konkrētu vērtspapīru vērtēšanu, kurus piedāvā kā nodrošinājumu;

23. vēlreiz apliecina atbalstu Parlamenta un ECB ik ceturkšņa dialogam par monetārajiem jautājumiem; piebilst, ka dialogs ir svarīgs mehānisms, kā pārraudzīt ECB darbu un nodrošināt atbildību sabiedrības priekšā un pārredzamību;

24. uzsver ECB neatkarību, ko palielina valdes locekļu iecelšanas procedūra; uzskata, ka to var uzlabot, izmantojot jauno juridisko statusu, ko ECB ieguvusi saskaņā ar Lisabonas līgumu, kā arī pašreizējos ECB Statūtus, lai par Padomes ieteiktajiem kandidātiem būtu jābalso Eiropas Parlamentam;

25. apņemas izveidot ārējo ekspertu atlases komisiju, kura sniegtu iespēju 2010. gadā atlasīt vairākus kandidātus valdes locekļu amatiem; norāda, ka izvēlētie kandidāti tiktu uzaicināti Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārajā komitejā uz uzklausīšanu, kas formalizētu Eiropas Parlamenta konsultatīvo lomu kandidātu novērtēšanā; šā procesa beigās Eiropas Parlaments plenārsēdē pieņemtu rezolūciju, ko nosūtītu Padomei, pirms tā sniedz ieteikumu dalībvalstu valdībām;

26. uzskata, ka krīze ir parādījusi, ka tirgiem ir nosliece uz sistēmiskiem riskiem; atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK), kas būs atbildīga par agrīnajiem brīdinājumiem saistībā ar iespējamiem finanšu tirgu riskiem un nelīdzsvarotību; norāda, ka ESRK uz sistēmisku risku jāreaģē nekavējoties un efektīvi; norāda, ka jāizstrādā kvalitatīva „sistēmiska riska” definīcija, lai ESRK varētu efektīvi strādāt; tādējādi aicina ECB izstrādāt skaidrus modeļus un definīcijas un plašākā mērogā pilnībā atbalstīt ESRK efektīvu darbu; piebilst, ka jebkādu jaunu ECB pienākumu noteikšana attiecībā uz ESRK nekādā ziņā nedrīkst apdraudēt ECB neatkarību;

27. norāda uz Euro grupas lomu ekonomikas politiku ciešākas koordinācijas nodrošināšanā euro zonā; līdz ar to atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums Euro grupai piešķir juridiskas personas statusu; iesaka ECB turpināt pilnībā piedalīties Euro grupas locekļu neformālajās sanāksmēs;

Euro ārējā dimensija

28. atzinīgi vērtē to, ka euro ir veicinājis plašāku finanšu pakalpojumu pārrobežu sniegšanu euro zonā un līdz ar to cieši integrēta valūtas tirgus izveidi;

29. norāda, ka euro kā starptautiskas valūtas statuss turpina pieaugt, ko pierāda tas, ka 2008. gada beigās 26,5 % valūtas rezervju visā pasaulē tika glabātas euro;

30. uzskata, ka euro statusa celšanās pasaules mērogā sniegs priekšrocības un prasīs atbildību; uzskata, ka tas arī turpmāk mudinās dalībvalstis, kas nav euro zonā, un trešās valstis censties pievienoties euro zonai;

31. uzskata, ka Parlamentam jāsadarbojas ar ECB un citām ES iestādēm, lai monetārajos jautājumos un finanšu nozarē globālā mērogā turpinātu stiprināt euro zonas lomu;

32. uzskata, ka, paužot nākotnes redzējumu par starptautisko monetāro sistēmu, Eiropas Savienībai būtu jāiedvesmojas no procesa, kas padarīja iespējamu euro pieņemšanu;

33. uzskata, ka ECB, valstu centrālajām bankām un Bankas padomei jāatzīst un jāapliecina sociālā atbildība pret saviem darbiniekiem un sabiedrību kopumā, un labāk jāievēro Eiropas Centrālo banku arodbiedrību Pastāvīgās komitejas memorands par sociālajiem aspektiem;

0 0

0

34. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Euro grupai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1)

      OV C 138, 4.5.1998., 177. lpp.


PASKAIDROJUMS

Šis ziņojums ir ECB 2008. gada pārskata un nepārtraukto finanšu krīzes novēršanas centienu vērtējums. Tā kā ECB pārskatu publicēja 2009. gada aprīlī un Parlamenta vēlēšanas, kas notika jūlijā, aizkavēja šā ziņojuma sagatavošanu, tas neizbēgami ir radījis zināmu pārklāšanos attiecībā uz dažām ECB darbības jomām. Šis ziņojums galvenokārt ir par ECB veikumu saistībā ar finanšu un ekonomikas krīzi, krīzes rezultātā izceltajām euro zonas valstu atšķirībām, ECB „izejas stratēģiju” un ECB pārvaldību.

Divus gadus ilgs finanšu sistēmas satricinājums

Finanšu un ekonomikas krīzes laikā ir piedzīvots lielākais ekonomikas kritums kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem. Patiešām, pēdējie divi gadi ECB attiecībā uz monetārās un cenu stabilitātes noturēšanu ir bijuši visgrūtākie kopš bankas izveidošanas. Pēc 90. gados un pēdējās desmitgades sākumā relatīvi labvēlīga ekonomikas izaugsmes perioda vairumā Eiropas valstu ECB bija jāreaģē uz krīzi, kas līdz pašiem pamatiem satricināja finanšu un politisko vidi. Vairums dalībvalstu ekonomiku ir pārbaudītas ar „stresa testu” — nevis ar simulācijas modeli (kas bieži ir darīts agrāk), bet reālā laikā ar reāliem notikumiem, kuru sekas arī ir bijušas pavisam reālas.

2008. gadā euro zonas valstu IKP pieauga tikai par 0,7 %, un līdz tam brīdim, kad par šo ziņojumu notiks balsojums plenārsēdē, mēs jau būsim redzējuši šausminošu statistiku par ievērojamu ekonomikas kritumu un nenormāliem budžetu deficītiem kopā ar prognozi par ļoti lēnu atgriešanos uz izaugsmes ceļa 2010. un 2011. gadā.

Vairumā dalībvalstu budžeta deficīts un valsts parāds turpina pieaugt. Komisija 2009. gada maija ekonomikas prognozē paredzēja, ka vidējais euro zonas budžeta deficīts sasniegs 5,3 % un vidējais valsts parāds 77,7 %, tie ir skaitļi, kas 2010. gadā visticamāk pieaugs. Lai gan dalībvalstis visā Eiropā cenšas ekonomiku stimulēt, bezdarbs, it īpaši jauniešiem līdz 25 gadu vecumam, ir strauji pieaudzis un visticamāk turpinās pieaugt 2010. gadā. Tomēr lielāko daļu pieaugušā valstu parāda un deficīta veido samazinātie nodokļu ieņēmumi un pieaugušie sociālie izdevumi, kā arī budžetu stimulējošie pasākumi, kas sasniedz aptuveni 1,5 % no ES IKP. Var paiet daudzi gadi līdz finanšu krīzes radītais deficīts tiks samazināts līdz 2006. un 2007. gada līmenim.

ECB reakcija uz finanšu krīzi

ECB primārais uzdevums saskaņā ar ES Līgumiem ir nodrošināt cenu stabilitāti. Lai gan inflācija ievērojami pārsniedza pašas ECB noteikto maksimālo robežu 2 % un augstāko punktu 4 % sasniedza 2008. gada jūlijā, pēc tam tā atkal strauji pazeminājās un pašreiz ir pat noslīdējusi zem nulles.

Redzot šo ekonomikas tendenci, lai veicinātu aizņemšanos, ECB pēc 2008. gada jūnija lēmuma palielināt procentu likmes par 25 bāzes punktiem līdz 4,25 % tās atkal strauji samazināja laika posmā no 2008. gada oktobra līdz 2009. gada janvārim līdz 2 %, bet 2009. gada maijā pat līdz 1 %.

Jāņem vērā, ka dažbrīd likās, ka procentu likmju samazinājums bija nepietiekams salīdzinājumā ar to, ko veica citas centrālās bankas, piemēram ASV Federālo rezervju sistēma vai Anglijas Banka. Tik tiešām, šāds viedoklis bija daudziem politikas un ekonomikas analītiķiem.

Tomēr ECB galvenā loma ekonomikas krīzes laikā bija būtiski palielināt euro zonas bankām nodrošināto likviditāti, ko tā 2007. gadā bija noteikusi nestandarta pasākumiem, lai palīdzētu dalībvalstīm. ECB bija pielāgojusi likviditātes pārvaldības sistēmu, it īpaši izmantojot fiksētas procentu likmes izsoles procedūru ar pilna apjoma piešķīrumu atklātā tirgus operācijās, uz laiku sašaurinot koridoru, ko veido pastāvīgo iespēju procentu likmes, paplašinot nodrošinājumam atbilstošo aktīvu sarakstu un sadarbībā ar citām centrālajām bankām nodrošinot likviditāti ārvalstu valūtās.

Patiešām ir iespējams parādīt, ka ECB galveno procentu likmju samazināšana kopā ar pārmaiņām darbības sistēmā ir palīdzējusi samazināt izdevumus par ekonomikas finansēšanu kopumā. Tomēr realitāte ir tāda, ka, lai gan ECB likviditātes ekspansija ir palīdzējusi izdzīvot daudzām finanšu iestādēm, ne vienmēr to ir sajutuši patērētāji, it īpaši cietuši ir mazie un vidējie uzņēmumi, kuri būs galvenie ekonomikas atveseļotāji. Tā vietā daudzas bankas likviditāti ir izmantojušas galvenokārt, lai uzlabotu savu situāciju.

Atšķirību palielināšanās euro zonā

Lai gan daudzi ekonomisti cerēja, ka monetārā savienība stiprinās dalībvalstu apņemšanos turpināt strukturālas reformas, lai palielinātu dalībvalstu ekonomiku konverģenci, reāli tas daudzās dalībvalstīs nav noticis.

Patiešām, euro zonas valstis, kam ekonomikas krituma sākumposmā bija lielāks budžeta deficīts un parāds nekā noteikts Stabilitātes un izaugsmes paktā, bija attiecīgi mazāk spējīgas īstenot tik ļoti nepieciešamās stimulu paketes darbavietu, investīciju un ekonomiskās aktivitātes saglabāšanai.

Tomēr krīze ir ietekmējusi visas dalībvalstis, un šī ziņojuma gatavošanas laikā jau 20 dalībvalstis bija pārkāpušas Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktās robežas. Ārkārtējos apstākļos arī politikai jābūt ārkārtējai, un tas viss Komisijai jāņem vērā attiecībā uz Stabilitātes un izaugsmes pakta prasību ievērošanu, lai izvairītos no ekonomikas pārāk lēnas atveseļošanas, kam būtu graujoša ietekme uz nodarbinātību un ekonomikas izaugsmi.

Izejas stratēģija

Pienāks diena, kad mums būs jāīsteno plānota „izejas stratēģija”, dalībvalstīm pakāpeniski pārtraucot stimulu programmas un ECB atgūstot apmēram EUR 700 miljardus, ko tā ir piešķīrusi bankām kā daļu no ECB nestandarta pasākumiem. Referents uzskata, ka šādai „izejas stratēģijai” gan monetārā, gan fiskālā ziņā jānotiek vienīgi pēc tam, kad kļūs redzama pārliecinoša un ilgtspējīga ekonomikas atveseļošanās, un aicina dalībvalstis savstarpēji koordinēt šo izejas stratēģiju īstenošanas laiku.

Komisijai būtu jāļauj dalībvalstīm turpināt īstenot stimulu paketes, nespiežot tās šo procesu apturēt, pārāk centīgi un agri piemērojot Stabilitātes un izaugsmes pakta prasības.

Tomēr vienam no euro zonas uzdevumiem šā gadsimta otrajā gadu desmitā jābūt strukturālo reformu procesa iedzīvināšanai, lai ekonomikas savienība būtu tikpat veiksmīga kā monetārā savienība. Tik tiešām, tikai pateicoties strukturālām reformām, kas apvienotas ar spēcīgu ekonomikas izaugsmi, mums ir iespējams likvidēt milzīgos deficītus un parādus.

Euro loma

Viens no lielākajiem euro ieviešanas ieguvumiem ir bijis tas, ka euro ir veicinājis plašākus pārrobežu finanšu pakalpojumus, samazinājis izmaksas, palielinājis konkurētspēju un veicinājis cieši integrēta Eiropas valūtas tirgus izveidi.

Turklāt tas ir saglabājis starptautiskas valūtas statusu. Vairāk nekā 25 % pasaules valūtas rezervju tiek glabātas euro. Starptautiskais statuss arī turpmāk mudinās dalībvalstis, kas nav euro zonā, un trešās valstis censties pievienoties euro zonai.

Pārvaldība un lēmumu pieņemšana

Tāpat kā iepriekšējie referenti es uzskatu, ka Parlamenta un ECB monetāro jautājumu ceturkšņa dialogs, ko iesāka ECB prezidents Wim Duisenberg un turpina prezidents Jean-Claude Trichet, ir svarīgs notikums Parlamenta darba kalendārā un tas palielina ECB atbildību Parlamenta priekšā.

Pasākumi, kas papildina atbildību, ir atzīti pašas ECB Statūtos, kuru 11. panta 2. punktā ir teikts, ka:

Valdes priekšsēdētāju, priekšsēdētāja vietnieku un pārējos locekļus [izraugās], savstarpēji vienojoties dalībvalstu vai to valdību vadītājiem, pēc Padomes priekšlikuma, ko tā sniedz pēc apspriedes ar Eiropas Parlamentu un ECB Padomi.

Es vēlētos, lai šī procedūra tiktu padarīta stingrāka, proti, pieprasot, lai par Padomes ieteiktajiem kandidātiem būtu Parlamenta balsojums.

ES finanšu iestāžu struktūras reforma

Visbeidzot, krīze ir apliecinājusi, ka tirgi ne vienmēr paši noregulējas un tiem ir nosliece uz sistēmisku risku. Šajā sakarā es atzinīgi vērtēju priekšlikumus, ko pašlaik izskata Parlaments, tostarp par ES finanšu iestāžu struktūras pārskatīšanu, un it īpaši par to, ka jāizveido Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK), kuras uzdevums būtu pārraudzīt situāciju un dot agrīnus brīdinājumus par jebkādiem sistēmiskiem riskiem vai nelīdzsvarotību finanšu tirgos. Šajā sakarā visupirms ir jāsniedz kvalitatīva „sistēmiska riska” definīcija, lai ESRK varētu efektīvi strādāt.

Vissvarīgākais ir gūt mācību no krīzes. Mums jāatgūst sabiedrības uzticība finanšu iestādēm. To var izdarīt, izmantojot pasākumus labākas pārredzamības un labākas riska pārvaldības veicināšanai. Mums jānodrošina, lai šāda mēroga krīze vairs neatkārtotos.


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

27.1.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

35

2

3

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Burkhard Balz, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Pascal Canfin, Nikolaos Chountis, George Sabin Cutaş, Rachida Dati, Leonardo Domenici, Derk Jan Eppink, Diogo Feio, Markus Ferber, Elisa Ferreira, Vicky Ford, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Enikő Győri, Liem Hoang Ngoc, Othmar Karas, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Werner Langen, Astrid Lulling, Arlene McCarthy, Ivari Padar, Alfredo Pallone, Anni Podimata, Antolín Sánchez Presedo, Olle Schmidt, Edward Scicluna, Peter Simon, Peter Skinner, Theodor Dumitru Stolojan, Ivo Strejček, Kay Swinburne, Marianne Thyssen, Ramon Tremosa i Balcells

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Sophie Briard Auconie, Danuta Jazłowiecka, Arturs Krišjānis Kariņš, Philippe Lamberts

Juridisks paziņojums - Privātuma politika