ZIŅOJUMS par Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinums (24.2.2010)

Transporta un tūrisma komitejas atzinums (1.2.2010)

Reģionālās attīstības komitejas atzinums (1.2.2010)

Zivsaimniecības komitejas atzinums (5.3.2010)

JuridiskāS komitejAS ATZINUMS (9.3.2010)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

23.3.2010 - (2009/2152(INI))

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referents: Vittorio Prodi

Procedūra : 2009/2152(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A7-0057/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0057/2010

Debates :

Balsojumi :

PV 06/05/2010 - 7.8
CRE 06/05/2010 - 7.8
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0154

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinums
Transporta un tūrisma komitejas atzinums
Reģionālās attīstības komitejas atzinums
Zivsaimniecības komitejas atzinums
JuridiskāS komitejAS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”

(2009/2152(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (COM(2009)0147),

– ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām Eiropā. ES rīcības varianti”[1],

– ņemot vērā 2009. gada 4. februāra rezolūciju „2050: Nākotne sākas jau šodien — ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām”[2],

– ņemot vērā 2009. gada 16. septembra rezolūciju par 2009. gada vasaras meža ugunsgrēkiem[3],

– ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģiju Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām (COP15)[4],

– ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par Kopenhāgenas konferences par klimata pārmaiņām iznākumu (COP15)[5],

– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), tai pievienoto Kioto protokolu un UNFCCC pušu 15. konferences Kopenhāgenā iznākumu[6],

– ņemot vērā 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu[7],

– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A6-0057/2010),

A. tā kā globālā sasilšana un klimata pārmaiņas ir atzītas par ārkārtīgi nopietniem draudiem;

B. tā kā klimata pārmaiņu ietekme izraisīs smagas sekas videi, kā arī ekonomiskas un sociālas sekas;

C. tā kā pat tad, ja pasaulei izdosies ierobežot un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, joprojām būs vajadzīgi lieli pūliņi, lai pielāgotos un spētu risināt neizbēgamās problēmas;

D. tā kā globālās sasilšanas apturēšanas mērķis +2°C līmenī tik un tā nozīmēs to, ka Eiropas klimats kļūs siltāks, nesot sev līdzi ekstremālas klimata pārmaiņas reģionos, un tā kā pašreizējās saistības, kas paziņotas UNFCCC, ja tās īstenotu, noturētu globālo sasilšanu +3,5-4°C robežās;

E. tā kā klimata pārmaiņu ietekme Eiropas reģionus skars dažādi, tās intensitātes pakāpes būs atšķirīgas, kā arī tā būs jūtama dažādos laika posmos;

F. tā kā Komisija jau ir norādījusi Baltajā grāmatā — lai adaptētos, būs nepieciešama ES dalībvalstu solidaritāte, atbalstot mazāk attīstītos reģionus un reģionus, kurus klimata pārmaiņas skars visvairāk;

G. tā kā Dienvideiropa un Vidusjūras baseins ir Eiropas divas īpaši jutīgas teritorijas, kuras jau cieš no ūdens trūkuma, sausuma un meža ugunsgrēkiem, un tā kā jaunākie pētījumi norāda uz to, ka Dienvideiropā līdz 2080. gadam augsnes ražība samazināsies par 25 %[8];

H. tā kā saskaņā ar Eiropas Respiratorās sabiedrības informāciju uz katru grādu pēc Celsija, par kuru temperatūra pieaug virs katrai pilsētai noteiktās robežvērtības, par 6 % pieaug to cilvēku mirstība, kuri sirgst ar elpošanas ceļu slimībām;

I. tā kā Baltās grāmatas sadaļa „Ārējie sakari un pašreizējais darbs UNFCCC ietvaros” ir svarīga un ES jābūt vienotai, lai no jauna uzņemtos vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, palīdzot radīt jaunu „klimata diplomātiju”, kā uz to aicināts Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūcijā par Kopenhāgenas konferences iznākumu;

J. tā kā klimata pārmaiņu ietekme uz ekonomiku, sabiedrību un vidi kopumā visskarbāk būs izjūtama netiešā veidā — cilvēku labklājībai būtiski svarīgiem ekosistēmiskajiem pakalpojumiem noplicinoties, un tā kā šā iemesla dēļ ekosistēmu aizsardzībai jābūt ES adaptācijas stratēģijas pamatā;

K. tā kā vidējās temperatūras palielināšanās dēļ samazinās pieprasījums pēc naftas un gāzes apkures vajadzībām, bet tajā pašā laikā palielinās to dienu skaits, kad nepieciešama dzesēšana, kā rezultātā var pieaugt pieprasījums pēc elektroenerģijas;

L. tā kā spēkā esošajiem Eiropas tiesību aktiem, kas nepastarpināti attiecas uz vides jautājumiem, vajadzētu nodrošināt saskaņotu bāzi, kas stiprinātu ES spēju pārvarēt klimata pārmaiņu ietekmi;

M. tā kā rīcībai Eiropas līmenī (tajā skaitā adaptācijai klimata pārmaiņām) gan ilgtermiņā, gan īstermiņā vajadzētu iedibināt visaugstākā līmeņa vides saudzēšanas standartus un panākt atbilstību tiem;

1. atzinīgi vērtē iepriekš minēto Balto grāmatu;

2. piekrīt ierosinātajam ES adaptācijas satvara mērķim, t. i., uzlabot ES izturētspēju pret klimata pārmaiņu ietekmi;

3. jo īpaši atzinīgi vērtē Baltajā grāmatā pausto uzsvaru uz visu ekosistēmu noturības palielināšanu kā būtisku aizsardzību pret klimata pārmaiņu ietekmi; turklāt uzsver, ka dabiskās ekosistēmas ir pasaules visnozīmīgākās oglekļa piesaistītājsistēmas, uzkrājot 50 % no pasaules ikgadējās siltumnīcefekta gāzu emisijas, tādējādi palīdzot gan klimata pārmaiņu mazināšanā gan adaptācijā tām;

4. uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt valstu adaptācijas plānus, pamatojoties uz kopēju Eiropas sistēmu, lai dalībvalstis varētu plānot adaptācijas pasākumus un informēt par tiem; uzskata, ka šādos plānos jāietver riska un apdraudējuma kartes attiecībā uz infrastruktūru un iekārtām, kuras nelabvēlīgu laikapstākļu gadījumā varētu apdraudēt vidi vai sabiedrības veselību; prasa, lai šāda informācija būtu pieejama sabiedrībai un citām dalībvalstīm;

5. uzsver, ka ir svarīgi iekļaut adaptāciju visos ES politikas virzienos, jo īpaši kopējā lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības politikā, kā arī kohēzijas politikā un tiesību aktos attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu, projektēšanas atļaujām un celtniecības standartiem, un nodrošināt šādu pasākumu saskaņotību, izmantojot horizontālu, starpsektorālu pieeju, kuras pamatā ir rūpes par ekosistēmu izturētspēju;

6. uzsver, ka galvenajām darbības jomām, kas norādītas Baltajā grāmatā, turpmāk jāpiešķir prioritātes atbilstīgi laikam, kad sagaidāmas ietekmes dažādās sekas Eiropā, lai efektīvāk novirzītu pieejamos resursus;

Zināšanu bāzes radīšana

7. ir vienisprātis ar Komisiju, ka nepieciešamas labākas zināšanas par klimata pārmaiņu ietekmi, lai pētījumos gūto informāciju varētu izplatīt pēc iespējas plašāk un līdz ar to izstrādāt atbilstīgus adaptācijas pasākumus;

8. aicina Komisiju ne vien radīt zināšanu bāzi par klimata pārmaiņu ietekmi, īpaši pievēršot uzmanību situācijai Eiropas Savienībā, bet arī nodot šīs zināšanas tālāk jaunattīstības un jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, lai tās varētu šīs zināšanas izmantot, izstrādājot savus atbildes pasākumus klimata pārmaiņu izraisītajām problēmām un efektīvi izmantot klimata aizsardzības pasākumu finansējumu;

9. uzsver, ka pētniecības darbs būtu jāpastiprina saskaņā ar pašreizējo Septīto pamatprogrammu un turpmākajām pētniecības pamatprogrammām, lai novērstu pašreizējās zināšanu nepilnības saistībā ar kaitējumu (iepriekšējās un nākotnē paredzamās laikapstākļu izraisītās katastrofas) un citiem attiecīgiem faktoriem, piemēram, sociālekonomiskajiem scenārijiem (pašreizējais un nākotnē paredzamais apdraudēto vērtību ģeogrāfiskais izvietojums) konkrētās vietās un laikos un izstrādātu kārtību un paņēmienus, lai novērtētu adaptācijas pasākumu klimata pārmaiņām izmaksas un ieguvumus, un to attiecīgo ieguldījumu ar klimatu saistīto risku iedarbības mazināšanā vai jutības pret tiem mazināšanā, un uzsver, ka prioritāte jāpiešķir pētījumiem un tehniskās attīstības finansēšanai tajās valstīs, kur sadārdzinās izmaksas pielāgošanās pasākumu veikšanai;

10. uzskata, ka steidzamā kārtā jāizstrādā jutības indikatori, ņemot vērā klimata ietekmes dažādos scenārijus Kopienas teritorijās un uzsver, ka ir nepieciešama turpmāka izpēte situāciju modelēšanas jomā valstu, reģionālā un vietējā līmenī, kā arī adaptācijas spēju noteikšanā visā ES teritorijā, tāpēc mudina EVA izstrādāt ziņojumus, kuros analizētu klimata pārmaiņu izraisīto apdraudējumu Eiropas visjutīgākajiem reģioniem, norādot uz vajadzībām, ierobežojumiem, termiņiem, iespējām, politikas līmeņiem un adaptācijas veidiem, lai sagatavotu materiālu politikas virzienu izstrādei un palīdzētu reģionāliem un vietējiem dalībniekiem izstrādāt iedarbīgas adaptācijas stratēģijas;

11. tomēr atgādina, ka neskaidrības par klimata pārmaiņu ietekmi ir daļa no problēmas, un lēmumi šajā jomā dažreiz būs jāpieņem saskaņā ar piesardzīgu pieeju, negaidot zinātnisku noteiktību;

12. uzskata, ka ir jāpiešķir finansējums klimata pētījumiem, kurus lietderīgāk veikt Eiropas līmenī un kuri nodrošinās stabilu pamatu, lai izstrādātu politiku attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām;

13. mudina Komisiju nodrošināt, lai visi valsts un privātā sektora dalībnieki varētu viegli piekļūt datiem (tostarp metadatiem, kas izskaidro datu kopuma metodoloģijas); uzskata, ka dati par klimata pārmaiņām ir uzskatāmi par sabiedrisku labumu un tāpēc saskaņā ar INSPIRE direktīvas 14. pantu tiem jābūt pieejamiem sabiedrībai bez maksas vai par tādu samaksu, kas sedz datu kopuma uzturēšanas un saistīto pakalpojumu izmaksas;

14. uzsver, ka nepieciešams izstrādāt vietējo un reģionālo iniciatīvu tīklu adaptācijai klimata pārmaiņām, kā arī nodrošināt pieredzes apmaiņu visas Eiropas mērogā; norāda, ka, atklājot labākās prakses risinājumus, varētu tikt palielināta ES stratēģijas pievienotā vērtība;

15. uzsver, cik piemērotas ir līdzdalīgās pētniecības metodes, piemēram, tās, kuras tiek veicinātas ES 7. pētniecības pamatprogrammas „Zinātnes un sabiedrības” programmā, ar kuru tiek atbalstīta kopīga zināšanu uzkrāšana sadarbībā ar kopienām un vietējām varas iestādēm, lai noteiktu labākās stratēģijas adaptācijai reģionālā un vietējā līmenī un nodrošinātu labāku zināšanu izplatīšanu;

16. atzinīgi vērtē Baltās grāmatas ieteikumu izveidot informācijas apmaiņas mehānismu; pauž cerību, ka tas sāks darboties līdz 2011. gadam un ka līdz tam laikam tiks izstrādāti arī modeļi un prognozēšanas instrumenti;

17. uzskata, ka Komisijai jānodrošina, lai informācijas centralizācijas mehānisms tiktu izveidots portāla veidā, kurā būtu integrētas citas jau izveidotās sistēmas, piemēram, kopīgā vides informācijas sistēma un globālā vides un drošības novērošana, kā arī tai jāsniedz savs ieguldījums, sagatavojot ES, dalībvalstis un privātos dalībniekus piemērotu adaptācijas pasākumu plānošanai, finansēšanai un īstenošanai;

18. uzsver satelītu pakalpojumu nozīmi — jo īpaši glābšanas pasākumos dabas katastrofu gadījumā; aicina visas iesaistītās puses nodrošināt, lai GMES sāktu pilnībā darboties, cik drīz vien iespējams;

Adaptācijas integrācija ES politikas virzienos

Vispārējais princips

19. uzsver, ka jāpieņem starpnozaru pieeja, kuras pamatā būtu rūpes par ekosistēmu izturētspēju, dzīvotņu un bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanu, kā arī par ekosistēmiskajiem pakalpojumiem, un jānodrošina, lai pasākumu sinerģija un saskaņotība būtu paredzēta visos attiecīgo nozaru politikas virzienos;

Ūdens

20. jo īpaši raizējas par ūdeni — vienu no vissvarīgākajiem mūsu planētas resursiem, jo klimata pārmaiņas būtiski ietekmēs ūdens, īpaši dzeramā ūdens, daudzumu un kvalitāti;

21. uzsver, ka ES efektīvāk jāpārvalda tās ūdens resursi ar ilgtspējīgu divvirzienu pieeju, — uzlabojot resursu potenciālu un aktīvi samazinot pieprasījumu, kā arī ūdens izšķērdēšanu no sabiedrības puses un sociālekonomisko darbību dēļ;

22. uzsver, ka ir svarīgi pilnībā integrēt adaptācijas pasākumus upju baseina apsaimniekošanas plānos saskaņā ar 2009. gada 30. novembrī izdotajām vadlīnijām;

23. uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt Ūdens pamatdirektīvas (2000/60/EK)[9]aktīvu īstenošanu, kā arī upju baseinu apsaimniekošanas plānu efektivitāti, īpaši attiecībā uz pārrobežu upju baseiniem reģionos, kur spriedze ūdens dēļ sasniegs kritisku līmeni un/vai pieaugs plūdu gadījumi;

24. uzsver, ka ir svarīgi īstenot Plūdu direktīvu, kurā noteikti visaptveroši mehānismi gan klimata pārmaiņu rezultātā palielināta plūdu riska novērtēšanai un pārraudzībai, gan adaptācijas pieeju izstrādei, kā arī uzsver tās priekšrocības, ko sniedz izturētspējīga vide un izturētspējīgas ekosistēmas attiecībā uz plūdu riska uzraudzību un plūdu ietekmes mazināšanu;

Lauksaimniecība un mežsaimniecība

25. uzsver, ka jāpalielina lauksaimniecības ekosistēmu izturētspēja, ilgtspējīgāk izmantojot resursus, jo īpaši ūdeni un augsni, aktīvi izskaužot praksi, kas nav ilgtspējīga un ūdens patēriņa dēļ nepiemērotu kultūraugu stādīšanu, un attiecībā uz sēklām un dzīvnieku šķirnēm, efektīvāk izmantojot bioloģisko daudzveidību sugas ietvaros un starp tām;

26. uzskata, ka kopējai lauksaimniecības politikai ir liela nozīme, lai sekmētu adaptāciju, un tajā ir jāiestrādā daudz ekosistēmiskāka pieeja lauksaimniecībai, aizsargājot bioloģisko daudzveidību un citus ekosistēmiskos pakalpojumus un padarot šos aizsardzības pasākumus efektīvākus, tostarp attiecībā uz augsnes aizsardzību, palu ūdeņu kvalitāti un ainavekoloģisko tīklojumu, un uzskata, ka ilgtspējīgāku lauksaimnieciskās darbības veidu ieviešana būtiski pozitīvi ietekmēs augsnes aizsardzību, ūdens pārvaldību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ekosistēmu izturētspēju;

27. uzsver, ka ES pasākumos mežu aizsardzībai jāiekļauj adaptācijas pasākumi, jo klimata pārmaiņas smagi ietekmēs mežu teritorijas un pieaugs ugunsgrēku risks;

28. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu atjaunināt ES mežsaimniecības stratēģiju; mudina Komisiju, cik drīz vien iespējams, sākt apspriedes par mežu aizsardzību;

29. aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest agromežsaimniecības pasākumus Vidusjūras valstu apmežošanai, ņemot vērā, ka tas ir izmaksu ziņā vislietderīgākais veids, kā nodrošināt ekosistēmiskos pamatpakalpojumus;

30. pauž bažas par to, ka pēdējo gadu laikā Eiropa ir cietusi no ugunsgrēkiem, kuros gāja bojā vairāk nekā 400 000 hektāru meža viena gada laikā; atzīmē, ka, ugunsgrēkiem notiekot šādā apjomā, jo īpaši Dienvideiropā, meži nespēj atjaunoties, un tas atstāj smagas ekoloģiskas, kā arī ekonomiskas un sociālas sekas; atzīmē arī, ka 2007. gada neparastie laikapstākļi noveda pie milzīga apjoma ugunsgrēkiem — parādības, kas visticamāk nākamajos gados atkārtosies; turklāt atzīmē, ka globālā sasilšana palielināsies vismaz nākamajos 30 gados un tas īpaši skars konkrētus reģionus, kuri ir izteikti jutīgi pret klimata pārmaiņām;

31. mudina Komisiju tās priekšlikumā par ES rīcības plānu adaptācijai klimata pārmaiņām prioritāti piešķirt sausuma un meža ugunsgrēku novēršanai un apkarošanai, īpašu uzmanību pievēršot Dienvideiropai, kā to Parlaments ierosinājis rezolūcijā par 2009. gada vasaras meža ugunsgrēkiem[10];

32. aicina Komisiju iesniegt ieteikumus par to, kā pielāgot valstu civilās aizsardzības sistēmas darbībai klimata pārmaiņu ietekmes apstākļos; jo īpaši mudina Komisiju rīkoties, lai paplašinātu Eiropas Mežu ugunsgrēku taktisko rezervi attiecībā uz resursiem un jaudu;

33. iesaka Komisijai izstrādāt pētniecības programmas, lai izpētītu, kā meži reaģēs uz augstākiem CO₂ līmeņiem, augstāku temperatūru un sausumu;

34. iesaka Komisijai izstrādāt pētniecības programmas, lai varētu ieviest jaunas tehnoloģijas mežu pārvaldībai attiecībā uz skartajām ekosistēmām, ņemot vērā jaunos apstākļus, kurus izraisījušas klimata pārmaiņas;

Zivsaimniecība

35. aicina izskatīt alternatīvās zivsaimniecības pārvaldības sistēmas un iespēju samazināt dažu Eiropas rūpnieciskās flotes segmentu jaudu, ar mērķi ieviest jaunajiem klimatiskajiem apstākļiem piemērotu ilgtspējīgu zvejas un akvakultūras praksi, kas būtu piemērota jaunajiem klimata pārmaiņu noteiktajiem apstākļiem;

36. aicina Komisiju veikt pētījumus, lai novērtētu zaļaļģu izplatību un tās ietekmi uz zvejniecības nozari; aicina veikt arī pētījumu par straumju maiņu, ko izraisījusi globālā sasilšana, un par tās ietekmi uz dažu sugu pārvietošanos;

37. stingri mudina Komisiju nodrošināt, lai integrētās piekrastes zonas apsaimniekošanas ieteikumi tiktu atjaunināti, pastiprināti un īstenoti, piesaistot visas ar jūrām un okeāniem saistītās politikas nozares;

38. mudina Komisiju nodrošināt, lai adaptācija, kuras pamatā ir ekosistēmu noturība, tiktu integrēta Kopienas nostājā starptautiskās sarunās par zveju un jūras vidi, jo sevišķi saistībā ar zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem un reģionālās zivsaimniecības organizācijām;

39. aicina Komisiju aktīvi piedalīties fonda „Zilais ogleklis” izveidē ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām kontekstā; uzsver, ka šim fondam būs jāmeklē finansēšanas un koordinēšanas mehānismi, kas vērsti uz piekrastes un jūras ekosistēmu aizsardzību un pārvaldību, kā arī uz okeānu nodrošināto oglekļa piesaistīšanu, jūras lietu plānošanas visaptverošā stratēģijā;

Augsne

40. uzskata, ka ne tikai augsnes izmantošanai ir liela ietekme uz klimata pārmaiņām, bet arī klimata pārmaiņas var izraisīt būtisku augsnes degradāciju vai eroziju;

41. atzīst, ka augsnes degradācijas iemesli sākotnēji ir vietēji un reģionāli un tāda ir arī augsnes degradācijas ietekme, un atzīst, ka konsekventi jāievēro subsidiaritātes princips; mudina dalībvalstis, kuras nav pieņēmušas augsnes aizsardzības tiesību aktus, pildīt savus pienākumus;

Piekrastes teritorijas un salas

42. uzskata, ka piekrastes teritorijām un salām jābūt tiesīgām uz prioritāriem adaptācijas pasākumiem, ņemot vērā, ka tās ir īpaši jutīgas pret klimata pārmaiņu ietekmi un ir blīvi apdzīvotas, un risks to ekonomikai ir ļoti augsts;

Veselība un sociālā politika

43. uzsver, ka adaptācijas klimata pārmaiņām pasākumiem jābūt orientētiem uz to, lai tie kļūtu par ilgtspējīgas izaugsmes virzītājspēku; turklāt uzsver, ka šie politikas virzieni var būt spējīgi un tiem jāspēj radīt darba vietas, aizsargāt sociālo taisnīgumu, tādējādi veicinot nodarbinātības līmeņa pieaugumu un palīdzot cīņā pret nabadzību un sociālo nevienlīdzību;

44. uzsver, ka adaptācijas politikas sociālā un nodarbinātības dimensija jāņem vērā ES ekonomikas atveseļošanas stratēģijā;

45. uzskata, ka ambiciozie pielāgošanas plāni pavērs iespējas videi draudzīgas nodarbinātības jomā Eiropā, kas palīdzēs ceļā uz ekonomiku bez oglekļa emisijām, un aicina Komisiju un dalībvalstis censties panākt ilgtspējīgāku ekonomisko izaugsmi it visur Eiropā;

46. uzsver, ka sociāli vājākām kopienām vai grupām jānodrošina pietiekams atbalsts attiecībā uz augstajām pielāgošanās pasākumu izmaksām;

47. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu līdz 2011. gadam izstrādāt pamatnostādnes un novērošanas mehānismus attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmi uz veselību; uzsver pārnēsājamo slimību izplatības draudus un smago ietekmi uz elpošanas ceļu veselību un nepieciešamību izglītot Eiropas iedzīvotājus par efektīviem profilakses pasākumiem, kurus iesaka Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs;

48. uzsver, ka klimata pārmaiņu ietekme uz veselību, iespējams, visskaudrāk skars vistrūcīgākās kopienas un nabadzīgākās, kā arī visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas, piemēram bērnus, vecāka gadagājuma cilvēkus un cilvēkus ar veselības problēmām; uzskata, ka ir ļoti svarīgi apsvērt adaptācijas pasākumus saistībā ar nevienlīdzību veselības jomā un šiem pasākumiem būtu jāveicina tāda rīcība, kas nodrošina papildu labumu veselības jomā;

49. uzsver, kā nepieciešams pastiprināt pašreizējās dzīvnieku slimību uzraudzības un kontroles sistēmas;

50. atzīst to, ka veselības aprūpes nozare ir nozīmīga adaptācijas procesā; aicina ES atbalstīt centienus samazināt šīs nozares izraisītās oglekļa emisijas un nodrošināt atbilstīgu finansējumu adaptācijas pasākumiem veselības aprūpes jomā;

Infrastruktūra

51. uzsver, ka jānodrošina, lai spēkā esošajos tiesību aktos par rūpniecības atļauju piešķiršanu un ietekmes uz vidi novērtējumu būtu prasība katrā plānotajā infrastruktūras vai sertificētas rūpnieciskās darbības projektā pilnībā ņemt vērā klimatisko apstākļu prognozi nākotnē un ar to saistītos riskus, vienlaikus saglabājot noteiktu adaptācijas spēju; norāda uz to, ka daudzos gadījumos saprātīgāk būtu neizstrādāt jutīgas teritorijas, nevis celt aizsargvaļņus, gatavojoties klimata pārmaiņu kaitīgai ietekmei;

52. uzsver, ka ir jānodrošina, lai, izsniedzot būvatļaujas, darbības atļaujas, izdarot izmaiņas zemes izmantojumā, veicot pilsētplānošanu un plānojot zemes izmantošanu kopumā, kā daļa no ietekmes uz vidi novērtējuma, tiktu ņemti vērā dažādi adaptācijas varianti;

53. aicina Komisiju tuvākajā laikā izstrādāt metodoloģijas infrastruktūras projektu klimatizturības noteikšanai, tostarp arī izmaksu un ieguvumu analīzei un alternatīvu noteikšanai;

54. iesaka Komisijai izvērtēt iespējas veicināt atbilstīgu zemes izmantojuma plānošanu (tostarp riska un apdraudējumu kartēšanu), kā vienu no iespējām, ko tā plāno izpētīt saistībā ar valsts un privāto ieguldījumu ietekmes uz klimatu novērtējumu;

55. mudina Komisiju īstenot tās plānu iekļaut klimata ietekmes aspektus būvnormatīvos (piemēram, Eirokodos), lai uzlabotu to ēku pretestību, kas atrodas riskam pakļautās teritorijās;

56. uzskata, ka no mikroklimatiskā viedokļa ir jāizvairās no būvniecības, kas traucē ūdens notecei blīvi apdzīvotos apgabalos un pilsētās;

Transports

57. pauž nožēlu par to, ka Baltajā grāmatā nav pievērsta pietiekama uzmanība transporta nozarei, kaut arī tā ir atbildīga par 27 % no ES siltumnīcefekta gāzu emisijas un šajā nozarē nepieciešami efektīvi adaptācijas pasākumi;

58. uzsver, ka transporta nozarei arī jābūt Eiropas stratēģijas klimata pārmaiņu jomā neatņemamai daļai, un aicina Komisiju, cik drīz vien iespējams, iesniegt Eiropas klimata un transporta tiesību aktu kopuma priekšlikumu;

59. uzskata, ka ir svarīgi atbalstīt kravu novirzīšanu uz citiem transporta veidiem kā vienu no līdzekļiem, lai virzītos uz transporta nozares oglekļa emisijas samazinājumu;

60. uzsver, ka visās transporta jomās jāsāk pakāpeniski iekļaut cenā ārējās izmaksas, kas saistītas ar adaptāciju klimata pārmaiņām;

61. uzskata, ka nepieciešamo adaptācijas pasākumu ekonomiskās, sociālās un finansiālās sekas transporta nozarē, piemēram, transporta nozares reorganizācija (proti, kravu novirzīšana uz citiem transporta veidiem), nav pietiekami pārzinātas un plānotas; aicina Komisiju noteikt rādītājus neaizsargātības pret klimata pārmaiņām noteikšanai un metodes paraugprakses un pieredzes apmaiņai attiecībā uz šīs nozares atsevišķām jomām (dzelzceļa, ceļu, gaisa un jūras transportu);

62. lūdz Komisiju un dalībvalstis izstrādāt efektīvu politiku mobilitātei pilsētās, attīstot sabiedrisko transportu, kombinējot vairākus transporta veidus un izmantojot automatizētas transporta sistēmas, lai tādējādi novērstu sastrēgumus un piesārņojumu lielās pilsētu aglomerācijās;

63. uzsver arī — lai veicinātu mūsdienīgu un ilgtspējīgu transporta politiku, ES finanšu plānošanas 2014.–2020. gada periodā jāpiešķir pienācīgs finansiālais atbalsts prioritāriem Eiropas dzelzceļa tīkla, jūras transporta un ūdensceļu projektiem;

64. uzsver, ka jāturpina likumdošanas process saistībā ar „Eirovinjetes” direktīvu, lai veicinātu ārējo izmaksu internalizāciju, pamatojoties uz „maksā piesārņotājs” principu un izveidojot līdzvērtīgus konkurences apstākļus dažādiem transporta veidiem;

Enerģētika

65. uzsver, ka klimata pārmaiņas būtiski ietekmē energoapgādi un pieprasījumu ES dalībvalstīs;

66. aicina Komisiju veikt nākotnes enerģētikas scenāriju vispusīgu analīzi, ņemot vērā klimata pārmaiņu ietekmi uz infrastruktūru un enerģijas pieprasījumu;

67. aicina Komisiju izpētīt, vai elektroenerģijas ražošanas iespējas no atjaunojamiem un fosiliem enerģijas avotiem mainīsies klimata pārmaiņu dēļ, un īpašu uzmanību vērš uz termoelektrostaciju dzesēšanas problēmu un ar to saistītajām sekām;

68. saistībā ar reaktoru dzesēšanu atzīmē, ka karstuma viļņu laikā kodoliekārtu drošība ir īpaši apdraudēta, tā ir problēma, kura var īpaši negatīvi ietekmēt apkārtējos ūdeņus, kā arī piegādes pasūtījumu drošumu;

69. atzīmē, ka ekstremāli laika apstākļi, piemēram, plūdi un vētras, var bojāt elektrostacijas, elektrības stabus, apakšstacijas un elektrības sadales skapjus vai uz laiku apturēt to darbību; uzskata — lai apmierinātu nepieciešamību pēc tīklu elastīguma, nepieciešami daudzveidīgi un izturīgi elektroenerģijas tīkli, kā arī jānostiprina vietējie un starptautiskie augstsprieguma tīkli;

70. uzsver, ka klimata pārmaiņu dēļ mainīsies enerģijas izmantošana ēkās un lielākā problēma, kura šajā sakarā jārisina, ir ēku pārkaršana; uzskata, ka īpaša uzmanība šajā jautājumā jāvelta dabiskai dzesēšanai, mehāniskai dzesēšanai, enerģijas galapatēriņa efektivitātei un labai telpiskai plānošanai;

71. uzskata, ka, īstenojot inteliģentu enerģētikas politiku, ar ko aktīvi veicina atjaunojamos energoresursus, decentralizētu energoapgādi un paaugstinātu energoefektivitāti, attiecīgajās teritorijās var ne tikai palīdzēt novērst klimata pārmaiņu sekas, bet arī radīt iedzīvotājiem jaunas ekonomiskās iespējas un izredzes;

72. uzsver, ka pasākumi attiecībā uz energoapgādi un piekļuvi enerģijai ir jānosaka dalībvalstu solidaritātes kontekstā un ka ES ir jāveicina pasaules mēroga politiska rīcība energoefektivitātes veicināšanai un atjaunojamo enerģijas avotu (AEA) izmantošanas veicināšanai;

73. aicina dalībvalstis līdz 2010. gada 30. jūnijam iesniegt vērienīgus, vispusīgus un reālus valstu rīcības plānus saskaņā ar ES noteiktajiem modeļiem un parametriem, ievērojot, ka katras dalībvalsts vajadzības pēc enerģijas, kas iegūta no atjaunojamiem avotiem, galvenokārt jāapmierina ar vietējo ražošanu, bet mehānisms statistiskai no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas pārvietošanai starp dalībvalstīm ir jāizmanto tikai tādos gadījumos, kad to var atzīt par pilnībā pamatotu;

74. uzsver, ka neatliekama prioritāte ir jāpiešķir papildpasākumiem Kopienas stratēģijas veicināšanai, kuras mērķis ir līdz 2020. gadam panākt energoefektivitātes paaugstināšanu par 20 %; turklāt uzskata par vajadzīgu kontekstā ar pašreizējo energoefektivitātes rīcības plānu izvērtēšanu apsvērt iespēju padarīt šo mērķi juridiski saistošu Kopienas līmenī;

Bioloģiskā daudzveidība

75. ņemot vērā to, ka Natura 2000 ir galvenais balsts ES politikas centieniem saglabāt ekosistēmas mainīgajos klimatiskajos apstākļos, prasa aktīvi pārvaldīt Natura 2000 teritorijas, un citas attiecīgās teritorijas, saņemot no ES un dalībvalstīm pienācīgu finansējumu un cieši sadarbojoties un apspriežoties ar vietējām kopienām, un turklāt uzsver, ka vajadzīgas vadlīnijas, lai nodrošinātu dabisko platību savienojamību, kā arī caurlaidīgu ainavu veidošanu; uzsver — kā tas jau ir teikts Komisijas ietekmes novērtējumā (SEC(2008)2887), kas pievienots Komisijas paziņojumam „Ceļā uz ES stratēģiju par invazīvajām sugām” — vēl joprojām ir daudz jāpēta invazīvo sugu invāzijas apjomi un to pārvietošanās ceļi, to ietekme uz ekosistēmām un klimata pārmaiņu ietekme uz bioloģiskajām invāzijām;

76. uzsver, ka jūras un sauszemes ekosistēmu noturība galu galā ir atkarīga no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas;

77. uzsver, ka spēkā esošie ES tiesību akti, piemēram, Ūdens pamatdirektīva[11] un Jūras vides stratēģijas pamatdirektīva[12], var palīdzēt risināt ekosistēmu noturības problēmu Eiropā, ja vien apsaimniekošanas plānos tiks iestrādāta ekosistēmiskā pieeja; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt šo politikas virzienu īstenošanai visaugstāko prioritāti;

78. uzsver, cik svarīgi ir pētīt svešu sugu invāziju Eiropas ekosistēmās (piemēram, tropiskās jūras sugas Vidusjūrā) un izstrādāt piemērotus politikas virzienus, lai ar to cīnītos;

Pilsētvide

79. uzsver to, ka pilsētu teritorijās Eiropā dzīvo gandrīz 75 % iedzīvotāju un klimata pārmaiņas ir viens no apstākļiem, kas ietekmē dzīves kvalitāti pilsētās un lielpilsētās; mudina Eiropas Vides aģentūru pētīt klimata pārmaiņu sagaidāmo ietekmi uz pilsētu mikroklimatiem (piemēram, ņemot vērā pilsētu vides izraisīto karstuma salu efektu);

Migrācija

80. uzsver, ka klimata pārmaiņas visticamāk izraisīs lielas migrācijas plūsmas vides stāvokļa dēļ no reģioniem, no kuriem šobrīd jau nāk lielākās migrantu plūsmas uz Eiropu (Āfrika, Tuvie Austrumi, Dienvidāzija un Dienvidaustrumāzija);

81. uzsver, ka, ilgtermiņā plānojot attīstības palīdzības politiku, jāņem vērā migrācija vides stāvokļa dēļ, lai migrācijas izcelsmes valstīs tiktu veikti savlaicīgi novēršanas pasākumi un atbilstīgas humanitārās palīdzības pasākumi;

Kultūras mantojums

82. uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt adaptācijas pasākumus, kuros ņemti vērā visi Eiropas kultūras mantojuma aspekti;

Struktūra un pārvaldība

83. uzsver, ka vietējās un reģionālās iestādes ir jāuzskata par galvenajām dalībniecēm cīņā pret kaitīgajām klimata pārmaiņu sekām;

84. uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt atbilstīga līmeņa intervenci, starpnozaru integrāciju un ar vides apsvērumiem pamatotu elastīgu pieeju, lai palielinātu īstenoto pasākumu lietderību;

85. aicina Komisiju un dalībvalstis, risinot jautājumu par adaptāciju, izmantot saskaņotu pieeju, lai visā ES nodrošinātu teritoriālo kohēziju;

86. uzskata, ka jāveic pasākumi, lai sabalansētu ekonomiski novatorisku un ilgtspējīgu rīcību ar dabiskās vides aizsardzību un tādējādi samazinātu konfliktu starp ekoloģiskajām un ekonomiskajām interesēm;

87. mudina Komisiju rīkoties saistībā ar priekšlikumiem ieviest obligātas valsts un reģionālas adaptācijas stratēģijas;

88. aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu pieeju attiecībā uz apdrošināšanas nozares iesaistīšanu jautājumu risināšanā par riska izpratni un riska dalīšanu;

89. aicina Komisiju un dalībvalstis veidot valsts un privātā sektora partnerības, kas nepieciešamas, lai radītu ilgtermiņa, spēcīgu un efektīvu ar klimatu saistīto risku pārvaldības sistēmu (kurā būtu ņemti vērā visi aspekti — no ārkārtas situāciju paredzēšanas līdz riska dalīšanai un glābšanas pasākumiem), kura darbotos spēcīgā valsts varas iestāžu vadībā un ar šo iestāžu līdzdalību;

90. uzskata, ka Lisabonas līguma 349. pantā minētie attālākie reģioni sevišķi izjūt klimata pārmaiņu sekas, jo tie ir īpašā situācijā un atrodas subtropiskajās klimata zonās, tādēļ Komisijai tiem būtu jāvelta pastiprināta uzmanība; prasa Komisijai šiem reģioniem izstrādāt ietekmes novērtējumu un specifisku rīcības plānu, kā arī atbalstīt informācijas un paraugprakses apmaiņu starp šo reģionu vietējām pārvaldes iestādēm un trešo kaimiņvalstu reģionālajām iestādēm;

91. lūdz Komisiju pilnībā izmantot jaunās tiesības, kas tai piešķirtas ar Lisabonas līguma 260. pantu, lai izpildītu savu līgumu uzraudzītājas lomu;

Finansējums

92. uzsver, ka ES budžets pašreiz neatspoguļo ES politikas prioritātes attiecībā uz adaptāciju klimata pārmaiņām;

93. mudina Komisiju saistībā ar spēkā esošās daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšanu galveno uzmanību pievērst ES budžeta piemērotībai ar klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšanai; uzsver, ka nākamai daudzgadu finanšu shēmai jābūt izteikti pieskaņotai klimata pārmaiņām un jo īpaši adaptācijas pasākumiem, nodrošinot nepieciešamo līdzekļu pieejamību;

94. mudina Komisiju saistībā ar ES budžeta pārskatīšanu, kā arī lai nodrošinātu, ka tajā paredzēti risinājumi klimata pārmaiņu ietekmei, ierosināt apliecināšanas procedūru attiecībā uz adaptāciju klimata pārmaiņām;

95. prasa, lai nākotnē klimata pārmaiņu jautājumiem tiktu piešķirta prioritāte, jo īpaši integrējot Eiropas Savienības politikas virzienos adaptācijas stratēģiju tām;

96. prasa būt ļoti rūpīgiem, izvērtējot un apstiprinot to projektu priekšlikumus, kas tiek finansēti no ES līdzekļiem un kas ir saistīti ar energoefektivitāti, atkritumu apsaimniekošanu un infrastruktūras izveidi;

97. uzsver, ka klimata pārmaiņu novēršanai un vides aizsardzībai noteiktie mērķi ir jāintegrē ES kohēzijas politikas konverģences un izaugsmes mērķos, tomēr ar tiem nav jāizstāj tradicionālie struktūrpolitikas uzdevumi;

98. mudina Komisiju steidzamā kārtā un saskaņā ar ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju[13] iesniegt ceļvedi katras nozares to subsīdiju reformām, kuras būtiski negatīvi ietekmē vidi, lai ar laiku šīs subsīdijas atceltu pilnībā; turklāt uzsver, ka līdzekļus, kas iegūti, pateicoties šai reformai, jānovirza adaptācijas centieniem un videi draudzīgām darbavietām;

99. uzsver, ka dažādiem ekonomikas atlabšanas plāniem piešķirtais finansējums būtu jāizmanto arī kā ieguldījumi adaptācijas pasākumos un jebkurā gadījumā būtu jāņem vērā to drošums attiecībā uz klimata ietekmi;

100. uzsver, ka, pielāgojoties klimata pārmaiņām, svarīgs ir riska novēršanas princips; aicina Komisiju izstrādāt attiecīgas pieejas, lai nodrošinātu, ka izmaksas, kas rodas sakarā ar to, ka nav veikti adaptācijas pasākumi, nebūtu jāsedz sabiedrībai;

101. atbalsta Komisiju tās prasībā, lai Padome atsāktu Solidaritātes fonda regulas pārskatīšanas procesu, lai tādējādi efektīvāk, elastīgāk un savlaicīgāk varētu risināt jautājumus saistībā ar dabas vai cilvēka izraisīto katastrofu nodarīto kaitējumu;

102. uzsver, ka liela daļa ienākumu, kas gūti kvotu izsolēs saskaņā ar Kopienas siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS), tostarp aviācijas un jūras transporta kvotu izsolēs, būtu jāparedz tam, lai dalībvalstis un jaunattīstības valstis varētu cīnīties pret klimata pārmaiņām; uzskata, ka paredzot šos līdzekļus, arī jānodrošina atbalsts ilgtspējīgiem transporta veidiem Eiropā, piemēram, dzelzceļa transportam; aicina finansējumu no ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas, kurš jau paredzēts Kopienas solidaritātes un izaugsmes mērķiem (10 % no kopējā izsolāmo kvotu apjoma) sadalīt par labu dalībvalstīm ar zemākiem ienākumiem, izmantojot to vienādā apjomā gan adaptācijas pasākumiem, gan riska mazināšanas pasākumiem;

103. aicina ņemt vērā katras dalībvalsts vai reģiona jutīgumu pret klimata pārmaiņām, piešķirot līdzekļus, kas iegūti no emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas un citiem Kopienas avotiem, kuri paredzēti, lai palīdzētu dalībvalstīm pielāgoties klimata pārmaiņām;

104. atzīst rūpnieciski attīstīto valstu vēsturisko atbildību par pašreizējo temperatūras paaugstināšanos; atgādina par saviem apgalvojumiem 2010. gada 10. februāra rezolūcijā, tostarp par to, ka ES saistībām attiecībā uz klimata jomas centienu finansēšanu jaunattīstības valstīs jābūt jaunām un jāpapildina pašreizējās OAP saistības un tās nevar būt atkarīgas no dalībvalstu ikgadējām budžeta procedūrām;

Ārējā dimensija

105. atgādina, ka saskaņā ar Kopenhāgenas vienošanās 8. punktu adaptācijas pasākumi jāiekļauj visās ES ārpolitikas jomās;

106. uzsver, ka ekosistēmiskie pakalpojumi, kā arī ekosistēmu izturība ir jo īpaši nozīmīgi visnabadzīgākajās valstīs[14]; uzsver, ka politikas virzieni adaptācijas klimata pārmaiņām jomā, jo īpaši attiecībā uz ekosistēmu izturību, pienācīgi jāņem vērā visās starptautiskās sarunās, tostarp tirdzniecības sarunās;

107. pauž stingru pārliecību, ka Eiropas Savienībai jāsaglabā un jāpastiprina vadošā loma starptautiskajā cīņā pret globālo sasilšanu, un uzskata, ka jebkāda kavēšanās ar šādu pasākumu veikšanu palielinās nelabvēlīgu vides, ekonomikas un sociālo seku risku un, visticamāk, radīs lielākas izmaksas;

108. uzsver, ka, lai nodrošinātu Eiropas rīcības pamatplāna par adaptāciju sekmīgu īstenošanu, viens no noteicošajiem faktoriem būs tā iekļaušana saliedētā un vērienīgā pasaules mēroga nolīgumā (ar juridiski saistošiem mērķiem) par pasākumiem cīņai pret klimata pārmaiņām un ka ES jāuzņemas vadošā loma šajā virzībā.

109. aicina Komisiju apsvērt iespēju nākamajā 8. pamatprogrammā palielināt publisko finansējumu starptautiskajai sadarbībai ar:

a. rūpnieciski attīstītajām valstīm, lai palielinātu atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izplatību;

b. jaunattīstības valstīm, lai atbalstītu tās cīņā pret klimata pārmaiņām, kas ietekmē visneaizsargātākos reģionus šajās valstīs, vienmēr ievērojot katra reģiona īpatnības un par kritēriju izmantojot to jaunattīstības valstu reģionu sociālo un ekonomisko attīstību, ar kuriem tiek organizēta starptautiskā sadarbība, un

c. trešām valstīm, kuras robežojas ar ES un kurās klimata pārmaiņu sekas ir līdzīgas tām, ko novēro ES teritorijā;

Ietekmes un adaptācijas vadības grupa

110. atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot vadības grupu ietekmes un adaptācijas jautājumos; uzsver, ka ir svarīgi, lai šajā grupā būtu arī reģionālie un vietējie dalībnieki līdztekus valsts pārstāvjiem; lūdz Komisijai nodrošināt, lai Parlamenta pārstāvji, piedalītos šajā grupā kā novērotāji, kā arī ieinteresētas personas no privātā sektora kā eksperti; aicina Komisiju nodrošināt, ka vadības grupa velta īpašu uzmanību vissmagākajai klimata pārmaiņu ietekmei uz veselību, piemēram, ar laika apstākļiem saistīto nāves gadījumu pieaugumam un pārnēsājamo slimību izplatībai;

Komisijas progresa ziņojums

111. aicina Komisiju līdz 2012. gadam iesniegt Eiropas Parlamentam ziņojumu par panākto progresu, īstenojot iepriekš minēto Balto grāmatu;

0 0

112. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] OV C 247 E, 15.10.2009., 41. lpp.
[2] Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0042.
[3] Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0013.
[4] Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0089.
[5] Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0019.
[6] UNFCCC Lēmuma projekts -/CP.15, Kopenhāgenas vienošanās, FCCC/CP/2009/L.7.
[7] OV L 140, 5.6.2009., 63. lpp.
[8] Kopīgais pētniecības centrs — Perspektīvo tehnoloģiju pētniecības institūts: Klimata pārmaiņu ietekme uz Eiropas lauksaimniecību. PESETA-Lauksaimniecības pētījums”, EUR 24107 EN, 2009.
[9] OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.
[10] Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0013.
[11] Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko nosaka Kopienas rīcību ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.), kurā pēdējie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/32/EK (OV L 81, 20.3.2008., 60. lpp).
[12] Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.).
[13] Pārskats par ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (ES IAS), Padomes dokuments Nr. 10917/06.
[14] Convenient solutions to an inconvenient truth: ecosystem-based approaches to climate change, Pasaules Banka, Vides departaments, 2009. gads un The Natural Fix? The role of ecosystems in climate mitigation, UNEP, 2009. gads.

Apkopojot būtiskākās klimata pārmaiņu radītās sekas, var secināt, ka tās izpaužas šādi — samazinās lietainu dienu skaits, tomēr palielinās nokrišņu intensitāte, samazinās sniega daudzums, kā arī palielinās sausuma periodu skaits.

Šie faktori tieši ietekmē zemes ģeogrāfiskos apstākļus, pastiprinot augsnes eroziju un palielinot plūdu risku, vienlaikus samazinot sniega daudzumu, kas savukārt kavē pazemes ūdeņu spēju neatkarīgi atjaunoties. Pašreizējā prakse ūdenssaimniecības jomā uzskatāmi parāda, kādēļ pieejas jāpielāgo pašreizējo resursu pārvaldībai. Nokrišņi lietus veidā pēc iespējas ilgāk jāsaglabā vietā, kur tie nolīst, savukārt sakarā ar pastiprināto risku, kas saistīts ar pēkšņiem plūdiem, ūdenstilpes būtu jāpielāgo tā, lai paildzinātu ūdens aizturēšanas periodus. Upju gultnes jāapsaimnieko pareizi, lai šādas apsaimniekošanas rezultātā iegūto ūdens daudzumu izmantotu elektroenerģijas ražošanai. Ilgāki sausuma periodi palielinās meža ugunsgrēku risku. Šajā gadījumā adaptācija izpaudīsies tādējādi, ka, retinot mežu, tiks samazinātas uguns izcelšanās iespējas, un tādējādi samazināsies meža ugunsgrēku uzliesmojumi un izplatības ātrums. Meža un lauksaimniecības biomasas atlikumu izmantošana faktiski būs nozīmīgs ieguldījums adaptācijas spēju palielināšanā. Adaptācijas pasākumiem ir būtiska nozīme, lai stātos pretī dinamiskajām klimata pārmaiņu radītajām problēmām un arī lai uzlabotu Eiropas Savienības iespējas drošības un pakalpojumu ziņā. Makroadaptācija ir svarīgs pasākums, kas ļaus uzlabot pašreizējās ārkārtas situāciju vadības sistēmas, apvienojot satelītnovērojumus un uz zemes bāzētu ierīču novērojumus, lai īstermiņā prognozētu nopietnas dabas katastrofas, turklāt tas ir saistīts ar samazināšanas pasākumiem, bet nav identificējams ar tiem.

Tomēr šajā Baltajā grāmatā ir izklāstīts tikai sagatavošanās darbs, kura mērķis ir nodrošināt plašākus politikas principus, uz kuriem pamatojoties vēlāk var izstrādāt nepieciešamos plānus un stratēģijas. Ņemot vērā šo mērķi, mūsu sagatavotajā ziņojumā nav ietvertas nekādas īpašas atsauces uz daudziem faktiem vairākās politikas jomās, bet ir izklāstīta vispārējā stratēģiskā pieeja, kā palielināt ES pretestību klimata pārmaiņu sekām. Kad tiks izstrādāti īpaši politikas plāni, noteikti vajadzēs veikt rūpīgu analīzi, jo īpaši par finansējuma aspektu. Faktiski līdzekļu apmēru varēs noteikt tikai tad, kad būs skaidrība par mērķi, kas jāsasniedz. Būtiskākie visaptverošas adaptācijas stratēģijas jautājumi ir šādi: uzsvars uz komunikāciju (datu vākšana un izplatīšana attiecīgajos valsts un vietējos tīklos), tostarp skaidra izpratne par to, kā kopīgiem spēkiem īstenot adaptācijas pasākumus, ņemot vērā valsts, reģionālā un vietējā mēroga adaptācijas spēju un šo pasākumu teritoriālo ietekmes zonu; uzsvars uz labas pārvaldības struktūru, nodrošinot patiesu politikas efektivitāti; ar adaptāciju klimata pārmaiņām saistītas politikas ietveršana visās pārējās ES politikās. Teritoriālajai dimensijai vairs nevajadzētu būt par mērķi tādai svarīgai politikai kā adaptācija, un tai būtu jākļūst par operatīvu dimensiju, tādēļ ļoti svarīga problēma ir zemes apsaimniekošana un saskaņota plānošana. Daži Baltajā grāmatā minētie ierosinājumi norāda uz nepieciešamību pievērsties jautājumam par attiecībām starp adaptāciju klimata pārmaiņām un cilvēku un dzīvnieku veselību. Visbeidzot, lai stātos pretī palielinātam riskam, vēlreiz ir jāizvērtē apdrošināšanas nozīme, ierosinot jaunus publiskā un privātā sektora partnerības veidus.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”
(2009/2152(INI))

Atzinumu sagatavoja: Marisa Matias

IEROSINĀJUMI

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā klimata pārmaiņas ir globāla parādība un to ietekme uz dažādiem pasaules reģioniem un nozarēm ir atšķirīga; tā kā arī sociālekonomiskie aspekti, izmaksas un ieguvumi jaunattīstības valstīs un rūpnieciski attīstītākās valstīs būs atšķirīgi; tā kā tāpēc atbildes reakcijās uz klimata pārmaiņām ir jāintegrē adaptācijas pasākumi līdz ar stratēģijām, lai nodrošinātu efektīvu virzību uz ilgtspējīgu attīstību, izmantojot skaidrus un vispusīgus rīcības plānus visās attiecīgajās nozarēs;

B. tā kā, no vienas puses, klimata pārmaiņu iemeslu mazināšanu un, no otras puses, adaptācijas pasākumus to ietekmes ierobežošanai ne vienmēr var nošķirt; tā kā nesenajām ES likumdošanas iniciatīvām par riepu marķēšanu, energomarķējumu un ēku energoefektivitāti, kas iekļautas energoefektivitātes paketē, ir nozīmīga loma CO₂ emisiju samazināšanā, un tās ir arī jāintegrē turpmākajos intervences pasākumos attiecībā uz jauniem enerģētikas modeļiem ES līmenī;

C. tā kā saskaņā ar pārskatīto ETS direktīvu dalībvalstīm vismaz 50 % no ETS ieņēmumiem būtu jānovirza ietekmes mazināšanas un adaptācijas pasākumiem;

D. tā kā klimata pārmaiņas neizbēgami ietekmēs enerģijas piedāvājumu, ES energoapgādes drošības ārējos aspektus un enerģijas pieprasījumu; tā kā laika apstākļi, piemēram, lielas lietusgāzes, temperatūras paaugstināšanās, karstuma viļņi, sausumi, stipras vētras, plūdi un ugunsgrēki var izraisīt ievērojamus darbības pārtraukumus un bojājumus energoapgādes infrastruktūrai, tādējādi tieši ietekmējot enerģijas ražošanu, transportu un izplatīšanu galalietotājiem;

E. tā kā energoavotu, izplatīšanas kanālu un enerģijas piegādātāju diversifikācija ir svarīgs instruments, lai garantētu vienlīdzīgu piekļuvi enerģijai un pienācīgu enerģijas piegādi, vienlaikus ievērojot ES mērķi uzlabot no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas izmantošanu un mazināt CO₂ emisijas;

F. tā kā Komisijai un dalībvalstīm, īstenojot un pārveidojot spēkā esošos un turpmākos tiesību aktus, politiku un programmas, būtu jāintegrē adaptācijas pasākumi,

1. atzīst, ka ārkārtējās klimata parādības kopā ar paredzamo jūras līmeņa paaugstināšanos un lielākām nokrišņu daudzuma atšķirībām rada nepieciešamību pēc tādiem jauniem projektiem un adaptācijas pasākumiem to īstenošanai (it īpaši upju un sateces baseinu pārvaldībā un lauksaimniecībā) arī pašreizējās infrastruktūras sistēmās, kas būs saistīti ar lielām darbības izmaksām, kuras tomēr ir pamatotas, jo vidējā termiņā un ilgtermiņā izrādīsies daudz zemākas nekā izmaksas bezdarbības gadījumā; tomēr pieprasa, lai šādu pasākumu zinātniskais pamatojums atbilstu kritērijiem, kas pamatojas uz klimata zinātni, veicot pienācīgu salīdzinošo novērtēšanu un izvērtēšanas procesus un pārredzamā veidā pastāvīgi atjaunojot pētniecības datus; aicina Komisiju un dalībvalstis informāciju par šīm izmaksām un to sadali sniegt īpaši tam paredzētā valsts rīcības plānā;

2. norāda, ka savstarpēji savienotas enerģētikas infrastruktūras izveide un jaudīgs pārklājums Eiropas līmenī veicinātu adaptāciju, palielinot adaptīvo jaudu un vairāk sadalot risku;

3. aicina Komisiju sniegt rūpīgu novērtējumu attiecībā uz iespējamiem riskiem, ko klimata pārmaiņas izraisa kritiski svarīgai infrastruktūrai, piemēram, enerģētikas un telekomunikāciju tīkliem, kas ir ļoti būtiski iekšējā tirgus darbībai;

4. piekrīt viedoklim, ka iespējami drīz būtu jāizstrādā infrastruktūras projektu klimatizturības noteikšanas metodika;

5. norāda, ka, lai nepieļautu katastrofas, visās rūpniecības nozarēs ir nepieciešami jauni pasākumi, piemēram, drošības palielināšana un enerģijas izmantošanas vai enerģijas ražošanas pārbaudes, paplašinot pašreizējos saskaņotos standartus būvniecībā, piemēram, eirokodus ēku izmantošanas apstiprināšanai, tostarp rūpnieciskajām ēkām, kurām jāatbilst Direktīvai 85/337/EEK, kas grozīta ar Direktīvu 97/11/EK, un Direktīvai 2001/42/EK par ietekmes uz vidi novērtējumu un par stratēģisku vides novērtējumu;

6. uzsver, ka pasākumi attiecībā uz energoapgādi un piekļuvi enerģijai ir jānosaka kontekstā ar solidaritāti starp dalībvalstīm un ka ES ir jāveicina pasaules politikas pievēršanās lielākai energoefektivitātei un atjaunojamo energoavotu (AEA) izmantošanas veicināšanai; uzsver, ka ES jānodrošina atjaunojamie energoavoti saskaņā ar Direktīvā 2009/28/EK noteikto grafiku; aicina dalībvalstis līdz 2010. gada 30. jūnijam iesniegt vērienīgus, vispusīgus un reālus valstu rīcības plānus saskaņā ar ES noteiktajiem modeļiem un parametriem, ievērojot, ka katras dalībvalsts vajadzības pēc enerģijas, kas iegūta no atjaunojamiem avotiem, galvenokārt jāapmierina ar vietējo ražošanu, bet mehānisms statistiskai no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas pārvietošanai starp dalībvalstīm ir jāizmanto tikai tādos gadījumos, kad to var atzīt par pilnībā pamatotu;

7. uzsver arī, ka šajā sakarībā neatliekama prioritāte ir jāpiešķir papildpasākumiem nolūkā veicināt Kopienas stratēģiju, kuras mērķis ir līdz 2020. gadam panākt energoefektivitātes paaugstināšanu par 20 %; turklāt uzskata par vajadzīgu kontekstā ar pašreizējo energoefektivitātes rīcības plānu izvērtēšanu apsvērt iespēju padarīt šo mērķi juridiski saistošu Kopienas līmenī;

8. norāda, ka ES un dalībvalstīm vajadzētu precizēt apjomu finansiālajam ieguldījumam tehnoloģiskajā sadarbībā ar partneriem, ņemot vērā Kopenhāgenas klimata konferencē pieņemtās saistības attiecībā uz ETS izsoles ieņēmumu izmantošanu un „ātrās uzsākšanas” finansējumu, lai uzlabotu gan privātos, gan publiskos ieguldījumus, it īpaši saistībā ar gaidāmajiem valstu energoefektivitātes rīcības plāniem un valstu atjaunojamo energoresursu rīcības plāniem, un atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kurā pausta apņemšanās būtiski palielināt enerģētikas pētniecības finansējumu, lai attīstītu ilgtspējīgas enerģētikas ekonomiku;

9. atzīst, ka pašreizējās klimata pārmaiņas ievērojami ietekmē ekonomikas attīstību un var izraisīt risku, ka ekonomikas darbībā un sabiedriskajā dzīvē radīsies būtiski traucējumi; uzskata, ka vienlaikus ar ekonomikas adaptācijas pasākumiem, tostarp pāreju uz ilgtspējīgāku rūpniecisko ražošanu, pietiekams finansējums ir jāpiešķir adaptācijas un ietekmes mazināšanas pasākumiem un ka šie pasākumi nedrīkst aprobežoties ar emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) ieņēmumu izmantošanu (turklāt atgādina par attiecīgajos tiesību aktos noteiktajām saistībām vismaz 50 % no šiem ieņēmumiem gan ES, gan jaunattīstības valstīs novirzīt ar klimatu saistītiem pasākumiem, tostarp adaptācijai), bet tiem nepieciešams papildu inovāciju finansējums gan no publiskiem, gan privātiem avotiem; uzsver, ka dažādiem ekonomikas atlabšanas plāniem piešķirtais finansējums būtu jāizmanto arī ieguldījumiem adaptācijā un jebkurā gadījumā būtu jāņem vērā tā drošība attiecībā uz klimata ietekmi;

10. uzskata, ka (tostarp attiecībā uz lēmumiem par adaptāciju) ietekme uz vienu nozari bieži vien izraisīs sekas arī citās nozarēs, un tāpēc aicina Komisiju adaptācijas pasākumu īstenošanā ņemt vērā šādu mijiedarbību;

11. uzsver vajadzību nodrošināt, lai rūpniecības licencēšanas un ietekmes uz vidi novērtējumu jomā spēkā esošajos tiesību aktos tiktu ņemta vērā klimata pārmaiņu ietekme uz plānoto infrastruktūru vai rūpniecisko darbību; uzsver, ka attiecībā uz enerģētikas infrastruktūru klimata pārmaiņu ietekme ir jāņem vērā gan atsevišķu infrastruktūras vienību, gan valstu un Eiropas energosistēmu līmenī;

12. norāda, ka MVU daudzās nozarēs ir īpaši neaizsargāti pret klimata pārmaiņām un bieži vien nepietiekami sagatavoti; aicina Komisiju novērtēt līmeni, kādā ir MVU sagatavotību klimata pārmaiņām, tostarp pieejamās apdrošināšanas shēmas, un identificēt iespējamos instrumentus, kas palīdzēs pārvarēt šo problēmu;

13. uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt valstu adaptācijas plānus, pamatojoties uz kopēju Eiropas sistēmu, lai dalībvalstis varētu plānot adaptācijas pasākumus un informēt par tiem, tostarp attiecībā uz enerģētikas sistēmām un politiku; uzskata, ka šādos plānos būtu jāietver riska kartes ar enerģētikas un rūpniecības iekārtām, kuras nelabvēlīgu laikapstākļu gadījumā varētu apdraudēt vidi vai sabiedrības veselību; prasa, lai šāda informācija būtu pieejama sabiedrībai un citām dalībvalstīm;

14. aicina Komisiju apsvērt iespēju nākamajā 8. pamatprogrammā (FP8) palielināt publisko finansējumu starptautiskajai sadarbībai ar:

a) rūpnieciski attīstītajām valstīm, lai palielinātu atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izplatību,

b) jaunattīstības valstīm, lai atbalstītu tās cīņā pret klimata pārmaiņām, kas ietekmē visneaizsargātākos reģionus šajās valstīs, vienmēr ievērojot katra reģiona īpatnības un par kritēriju izmantojot to jaunattīstības valstu reģionu sociālo un ekonomisko attīstību, ar kuriem tiek organizēta starptautiskā sadarbība,

c) trešām valstīm, kuras robežojas ar ES un kurās klimata pārmaiņu sekas ir līdzīgas tām, ko novēro ES teritorijā;

15. uzsver, ka pētniecībai un izstrādei saistībā ar klimata pārmaiņām nepieciešamie finanšu resursi ir jāpalielina; uzskata, ka, jo īpaši ņemot vērā zinātniskas pārliecības trūkumu attiecībā uz termiņiem un problēmas apjomu un attiecībā uz konkrētiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem un ražošanas nozarēm, ko Eiropā skars klimata pārmaiņu sekas, ir jāpiešķir finansējums klimata pētījumiem, kurus lietderīgāk veikt Eiropas līmenī un kuri nodrošinās stabilu pamatu, lai izstrādātu politiku attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām; uzskata, ka jāpalielina arī finansējums Komisijas iniciatīvai kopā ar dalībvalstīm izveidot integrētu un visai pasaulei kopīgu vides informācijas sistēmu, lai uzlabotu pieejamību datiem par vides pārmaiņām; tā kā jāņem vērā arī citi pasākumi, piemēram, ievērojama finansējuma palielināšana ietekmes mazināšanas un adaptācijas jomā saistībā ar pētniecības un izstrādes projektiem un programmām;

16. atzinīgi vērtē neseno Komisijas paziņojumu par ieguldījumiem zemu oglekļa emisiju tehnoloģiju attīstībā (SET plāns), kurā skaidri norādīts, ka ES enerģētikas un klimata politikas mērķu sasniegšanai nepieciešamo inovatīvo tehnoloģiju attīstības priekšnoteikums ir tūlītēja valsts ieguldītāju un privātā sektora sadarbība; uzsver arī, ka ES ceļvedī par ieguldījumiem šajās tehnoloģijās priekšroka jādod AEA tehnoloģijām un jānodrošina visu tirgus dalībnieku, jo īpaši MVU, līdzdalība energoefektivitātes programmās;

17. uzsver satelītu pakalpojumu nozīmi glābšanas pasākumos dabas katastrofu gadījumā; šajā sakarā atzinīgi vērtē GMES sistēmas ātri sniegto atbalstu civilās aizsardzības iestādēm pēc dramatiskās zemestrīces Haiti; aicina visas iesaistītās puses nodrošināt, lai GMES sistēma sāktu pilnībā darboties cik drīz vien iespējams;

18. šajā sakarā uzsver, ka, lai aktīvi iesaistītos cīņā pret klimata pārmaiņām, liela nozīme ir vietējā līmeņa iniciatīvām, piemēram, meža atjaunošanai un apmežošanai, un norāda, ka ļoti svarīga ir informācijas apmaiņa par labu praksi un atbilstošām informācijas kampaņām, piemēram, par to, kā piekrastes un kalnu apgabaliem, salām un zemienēm būtu jāpielāgojas klimata pārmaiņām, saskaņojot tās ar plašākām valsts iestāžu un ES iniciatīvām, lai efektīvāk īstenotu Kopienas tiesību aktus, stratēģijas un programmas šajā jomā; norāda arī, ka nomaļie reģioni var dot lielu ieguldījumu, izmantojot decentralizētu enerģijas ražošanu, kas palīdz panākt lielāku energoefektivitāti, ko var sasniegt, samazinot zudumus tīklā un uzlabojot pieprasījumu pārvaldību;

19. uzskata, ka, lai izstrādātu atbilstošu zināšanu bāzi par adaptāciju klimata pārmaiņām un veicinātu adaptācijas tehnoloģiju attīstību, ir pilnībā jāizmanto visas spēkā esošās ES iniciatīvas, piemēram, zināšanu un novatorisma kopienu (ZNK) izveide saistībā ar klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu un adaptāciju tām Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) aizbildnībā;

20. uzsver, ka, lai nodrošinātu Eiropas rīcības pamatplāna par adaptāciju sekmīgu īstenošanu, viens no noteicošajiem faktoriem būs tā iekļaušana saliedētā un vērienīgā pasaules mēroga nolīgumā (ar juridiski saistošiem mērķiem) par pasākumiem cīņai pret klimata pārmaiņām un ka ES jāuzņemas vadošā loma šajā virzienā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”
(2009/2152(INI))

Atzinumu sagatavoja: Dominique Vlasto

IEROSINĀJUMI

Transporta un tūrisma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā transporta nozare rada apmērām 27 % ES siltumnīcefekta gāzu izmešu un šis procents palielinās;

B. tā kā Eiropadomes 2007. gada 8. un 9. marta sanāksmē tika apstiprināts Eiropas Savienības mērķis, proti, līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzes emisijas par 20 % vai 30 % (ja tiks noslēgts starptautisks nolīgums) salīdzinājumā ar 1990. gada rādītājiem, un tā kā šo mērķi nav iespējams sasniegt, transporta nozarē nepiemērojot ar šo mērķi saderīgu stratēģiju;

C. tā kā klimata pārmaiņas ir parādība, kuras galvenais izraisītājs ir cilvēku darbība, un grūtības sagādā visu iesaistīto dalībnieku apvienošana visaptverošu un ilgtspējīgu pasākumu īstenošanai klimata aizsardzībai, apvienojot preventīvus pasākumus, pasākumus klimata pārmaiņu seku mazināšanai un pielāgošanās pasākumus, un tā kā šim mērķim jāizstrādā nozaru un starpnozaru politika,

1. pauž nožēlu par to, ka Komisijas Baltajā grāmatā „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (COM(2009)0147) transporta nozarei nav veltīta pienācīga uzmanība, un cer, ka nākamajā baltajā grāmatā par Eiropas turpmāko kopējo transporta politiku pēc 2020. gada īpaša uzmanība tiks pievērsta jautājumu par pielāgošanos klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņu seku mazināšanu iekļaušanai transporta politikā;

2. vērš uzmanību uz to, ka budžeta resursi, kas paredzēti klimata pārmaiņu mazināšanai veltīto pasākumu finansēšanai, ir nepietiekami;

3. aicina Komisiju, veicot ar ES finansētajām programmām saistīto finanšu noteikumu otrreizējo pārskatu, ierosināt jaunu finansēšanas un ieguldījumu veikšanas kārtību transporta jomā, kā arī jaunus un visaptverošus finanšu instrumentus saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, jo tas ir būtiski svarīgs priekšnosacījums panākumu gūšanai Eiropas transporta politikā;

4. uzsver, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām transporta nozarē būs īpaši grūta un ka pašlaik lielāko daļu darba šajā jomā ir uzņēmušies nozarē darbojošies uzņēmumi; tomēr uzskata, ka transporta nozares un tajā darbojošos uzņēmumu pielāgošanās centieni nedrīkst būt izolēti, ņemot vērā šīs nozares ietekmi uz visas Eiropas ekonomikas konkurētspēju, un ka tie pilnībā jāņem vērā pielāgošanās stratēģiskajā pieejā, proti, piedāvājot risinājumus transporta nozares izturētspējas stiprināšanai;

5. uzskata, ka transporta nozarē nav pietiekami pārzinātas un plānotasklimata pārmaiņu novēršanas pasākumu piemērošanas ekonomiskās, sociālās un finansiālās sekas, piemēram, šīs nozares reorganizācijas sekas (piemēram, pārejot uz alternatīvu transportlīdzekļu izmantošanu un izmantojot vairākveidu pārvadājumu potenciālu),; uzsver, ka Komisijai vajadzētu izstrādāt datu apkopošanas sistēmu par šīs nozares attīstību, rādītājus pakļautības klimata pārmaiņām noteikšanai un metodes paraugprakses un pieredzes apmaiņai attiecībā uz šīs nozares atsevišķām jomām (ceļu, dzelzceļa, gaisa un jūras transportu);

6. atgādina Parlamenta 2009. gada 22. aprīļa priekšlikumu rezolūcijai par Zaļo grāmatu par TEN-T politikas nākotni, kurā uzsvērts, ka infrastruktūras politikā saistībā ar visiem transporta veidiem jāņem vērā klimata pārmaiņas un ilgtspējīga attīstība, lai tādējādi izpildītu ES CO₂emisiju samazināšanas mērķus;

7. uzskata, ka TEN-T pārskatā jāpatur prātā, ka projektiem jābūt pielāgojamiem klimata pārmaiņām un tādiem, kas spēj darboties pretī klimata pārmaiņu sekām;

8. uzsver, ka Komisijai vajadzētu novērtēt dažādu preču transportēšanas veidu efektivitāti, kā arī iespējas panākt dažādu pilsētas transporta veidu savienojamību, lai izstrādātu jaunu ilgtspējīgu pilsētas mobilitātes plānu Eiropas pilsētām, par mērķi nosakot pilsētu pielāgošanu klimata pārmaiņu sekām;

9. lūdz Komisiju un dalībvalstis izstrādāt efektīvu politiku mobilitātei pilsētās, attīstot sabiedrisko transportu, kombinējot vairākus transporta veidus un izmantojot automatizētas transporta sistēmas, lai tādējādi novērstu sastrēgumus un piesārņojumu lielās pilsētu aglomerācijās;

10. atbalsta ieteiktos pasākumus fiziskās infrastruktūras izturētspējas stiprināšanai; uzsver, ka šiem pasākumiem jāaptver ne tikai būvniecība, bet arī infrastruktūras, jo īpaši transporta, uzturēšana, un lūdz Komisiju to Kopienas aģentūru darba programmās, kuras darbojas transporta drošības jomā, paredzēt nepieciešamību atkārtoti novērtēt drošību un tehniskās normas, ņemot vērā jauno klimata ietekmi;

11. uzskata, ka klimata pārmaiņas īpaši skars ES kalnu apgabalus, jo šajos neaizsargātajos reģionos klimata pārmaiņas notiek ātrāk, ietekmējot nodarbinātību, piekļuvi šiem apgabaliem, zemes izmantojumu, tūrismu un infrastruktūru, tāpēc Baltajā grāmatā būtu bijis jāparedz īpaši pasākumi, lai veicinātu „kalnu apgabalu izturētspējas palielināšanu”; tāpēc iesaka Komisijai šīs problēmas novēršanai paredzētas vispārējas zemes izmantošanas politikas kontekstā noteikt Kopienas pamatnostādnes saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām kalnu apgabalos, kas ir tikpat neaizsargāti ģeogrāfiski rajoni kā piekrastes un jūras teritorijas;

12. lūdz Komisiju un dalībvalstis īstenot īpašus pasākumus piekrastes zonu un jūras vides aizsardzībai, ievērojot kopējo jūrniecības politiku, kurā visaptveroši ņem vērā jūras transportu, jūras vides aizsardzību, kā arī piekrastes zonu pārvaldību un attīstību;

13. aicina Komisiju veikt ieguldījumus pētniecībā un jauninājumos, lai transportu un tā infrastruktūru pielāgotu klimata pārmaiņu un ekstrēmu meteoroloģisku apstākļu ietekmei, jo īpaši piekrastes un jūras zonās, kalnu rajonos un seismiski aktīvās zonās, paralēli veicot pētījumus, lai mazinātu klimata pārmaiņu iemeslus, tostarp izstrādājot ekoloģisku transportlīdzekļu programmas, automatizētas transporta sistēmas un satiksmes vadības sistēmas;

14. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt visaptverošu ilgtermiņa plānošanu attiecībā uz transporta un enerģētikas infrastruktūru un zemes izmantojumu;

15. lūdz Komisiju nekavējoties uzsākt darbu, lai uzlabotu informētību par klimata ietekmi un klimata ietekmes uzraudzību, piesaistot Eiropas Vides aģentūru, Kopīgo pētniecības centru un Eiropas Sausuma novērošanas centru un, kad vien iespējams, izmantojot jaunās satelīta uzraudzības tehnoloģijas un automatizētās transporta sistēmas;

16. aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst kartogrāfiskajiem datiem un ietekmes novērtēšanai kalnu un piekrastes zonās, kur, kā tiek prognozēts, temperatūras un jūras līmeņa paaugstināšanās, iespējams, ievērojami ietekmēs tūrisma nozari, no kuras šie reģioni lielā mērā ir atkarīgi, un vajadzības gadījumā ieteikt pasākumus;

17. uzskata, ka Baltajā grāmatā ieteiktās darbības attiecībā uz instrumentiem un finansējumu, ir ļoti nenoteiktas; lūdz Komisiju attiecībā uz visiem transporta veidiem par prioritāriem padarīt tādus finansēšanas veidus, kuros tiek ievērots princips, ka maksā piesārņotājs; lūdz Komisiju papildināt pielāgošanās klimata pārmaiņām finansējumu, izmantojot struktūrfondu līdzekļus un daļu no Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna līdzekļiem un nākamajā finanšu plānā pēc 2013. gada par prioritāti padarot klimata pārmaiņu radīto problēmu novēršanas pasākumu finansēšanu, tādējādi sniedzot ieguldījumu ekoloģiskā un ilgtspējīgā izaugsmē, darbavietu radīšanā, kā arī transporta un tūrisma nozares dalībnieku atbalstīšanā, ieviešot jauninājumus un pievērošoties pētniecībai; uzsver, ka visās transporta jomās jāsāk pakāpeniski iekļaut cenā ārējās izmaksas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām;

18. uzsver, ka transporta politikai jābūt vairāk saistītai ar citām rīcības jomām, jo īpaši energoapgādes drošību, ūdens apgādi, teritoriju labiekārtošanu, pilsētu plānošanu un sabiedrības veselību, lai tādējādi panāktu sistēmisku pieeju jautājumam par pielāgošanos klimata pārmaiņām;

19. uzskata, ka koordinācijas grupa, kas nodarbojas ar klimata pārmaiņu sekām un pielāgošanos tām, varētu paredzēt iespēju tās darbā iesaistīt Eiropas Parlamenta deputātus, kuri strādā EP attiecīgajās komitejās (proti, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā un Transporta un tūrisma komitejā);

20. uzsver, ka Lisabonas līgums turpmāk ļaus Komisijai veikt atbalsta vai koordinējošus pasākumus tūrisma nozarē; lūdz Komisiju ieteikt pasākumus un darbības, kas ļaus īstenot īpašu pielāgošanās stratēģiju tūrisma jomā (uzlabot informētību par klimata pārmaiņām, risku paredzēšanas politiku, politiku, lai pielāgotos paredzamajām izmaiņām, patērētāju informēšanu utt.);

21. uzsver, ka ir nepieciešama plašai sabiedrībai un transporta un tūrisma nozares dalībniekiem paredzēta pieejama, detalizēta un pilnīga informācija par klimata pārmaiņu iemesliem un sekām, kā arī par to, kā šīs sekas var ietekmēt dzīvesveidu, pārvietošanās un ceļojumu veidus, attiecīgo nozaru organizāciju, infrastruktūras būvniecību, uzturēšanu un izmantošanas izmaksas, teritoriju labiekārtošanu un apgādi ar dabas resursiem; uzsver, ka ir svarīgs pienācīgs finansējums šādām informācijas kampaņām un ka jāņem vērā nepieciešamība šo informāciju pielāgot dažādām dalībvalstīm un to reģioniem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”
(2009/2152(INI))

Atzinumu sagatavoja: Salvatore Caronna

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. uzskata, ka klimata pārmaiņas mūsdienās ir ļoti nozīmīga problēma; pašlaik ir skaidrs, ka tās ietekmē vidi, cilvēka veselību un zemes izmantošanas plānošanu un visām valstīm apgrūtina virzību uz ilgtspējīgu attīstību;

2. atzinīgi vērtē Komisijas Baltās grāmatas „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” publicēšanu; norāda, ka klimata pārmaiņas ir problēma ar ievērojamu reģionālo ietekmi, kam nepieciešama koordinēšana Eiropas Savienības līmenī, gan attiecībā uz atšķirīgajiem ES politikas virzieniem, gan intervences līmeņiem Eiropas, dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī;

3. uzskata, ka klimata pārmaiņu ietekme uz dažādām nozarēm un Eiropas reģioniem ir atšķirīga, kā tas parādīts Komisijas pētījumā „Reģioni 2020”[1]: reģioni, kas visvairāk cieš no klimata pārmaiņām, atrodas Dienvideiropā un Austrumeiropā, jo īpaši salu un piekrastes reģioni, attālākie reģioni un apgabali ar augstu ūdens deficīta risku, pastāvot draudiem, ka vēlāk pieaugs reģionālās atšķirības, pat vienas un tās pašas valsts reģionu starpā;

4. pauž nožēlu par to, ka dalībvalstīs pašreizējā plānošanas periodā 2007.–2013. gadam rīcības programmām paredzēts izmantot tikai 3 % (EUR 9 miljardi) no energoefektivitātei un atjaunojamajiem energoresursiem paredzētajiem līdzekļiem, turklāt jaunajās dalībvalstīs šī kvota ir vēl zemāka — tikai 2,4 %;

5. atzīst steidzamo vajadzību nekavējoties reaģēt uz globālo sasilšanu — gan veicot juridiski saistošus pasākumus, lai turpinātu mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, gan veicot reģionālas pielāgošanās programmas un proaktīvus pielāgošanās pasākumus, piemēram, plašu teritoriju apmežošanu, Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī, kā arī īstenojot pārrobežu sadarbību, lai ierobežotu zaudējumus;

6. pauž stingru pārliecību, ka Eiropas Savienībai jāsaglabā un jāpastiprina vadošā loma starptautiskajā cīņā pret globālo sasilšanu, un uzskata, ka jebkāda kavēšanās ar šādu pasākumu veikšanu palielinās nelabvēlīgu vides, ekonomikas un sociālo seku risku un, visticamāk, radīs lielākas izmaksas;

7. uzskata, ka, īstenojot inteliģentu enerģētikas politiku, ar ko aktīvi veicina atjaunojamos energoresursus, decentralizētu energoapgādi un paaugstinātu energoefektivitāti, attiecīgajās teritorijās var ne tikai palīdzēt novērst klimata pārmaiņu sekas, bet arī radīt iedzīvotājiem jaunas ekonomiskās iespējas un izredzes;

8. norāda, ka ar pasākumiem, ar kuriem pielāgojas klimata pārmaiņu radītajām sekām, nevajadzētu pārmērīgi noslogot attālāko apgabalu stratēģiski svarīgākās nozares, piemēram, lauksaimniecību, lai neapdraudētu ilgtspējīgo lauku kopienu nākotni;

9. uzskata, ka tikai cieša sadarbība visos pārvaldības līmeņos (Eiropas Savienības, dalībvalstu un vietējās un reģionālās pašvaldības līmenī), kā arī sadarbība un nepārtraukta informācijas apmaiņa ar ES kaimiņvalstīm ļaus Eiropas Savienībai īstenot stratēģiju, kas vērsta uz zema oglekļa izmešu līmeņa sabiedrību;

10. uzsver, ka savstarpēji jāsaskaņo atšķirīgās darbības jomas, turklāt reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes ir pilnībā jāiesaista dažādos posmos, sagatavojot, izstrādājot un īstenojot dalībvalstu stratēģijas un rīcības plānus klimata pārmaiņu novēršanai un zemes izmantošanas stratēģiskā plānošana jāveic, ņemot vērā visus klimata pārmaiņu aspektus;

11. tāpēc atzīst vajadzību nodrošināt, lai, no vienas puses, pielāgošanās stratēģija tiktu integrēta visās Eiropas Savienības politikas jomās, turklāt īpaši uzsverot rīcības un pasākumu koordinēšanas nepieciešamība ES lauksaimniecības, reģionālās un vides politikas jomās, un, no otras puses, šī politika būtu atbilstīga pielāgošanās stratēģijai; uzsver vietējo un reģionālo iestāžu nozīmīgo lomu un vajadzību pēc augšupējas pieejas, kas ņemtu vērā Eiropas dabisko biotopu atšķirības, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu; uzskata, ka vietējām iestādēm būs labākas iespējas rast politiskus risinājumus savām problēmām;

12. atzinīgi vērtē Baltās grāmatas ieteikumu izveidot informācijas apmaiņas mehānismu; pauž cerību, ka tas sāks darboties līdz 2011. gadam un ka līdz tam laikam tiks izstrādāti arī modeļi un prognozēšanas instrumenti; aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes popularizēt savu praksi un apmainīties ar pieredzi saistībā ar visiem to politiku aspektiem, kuras attiecas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, it īpaši par pasākumiem, kas saistīti ar energoefektivitāti, atkritumu apsaimniekošanu un zema emisijas līmeņa transporta infrastruktūras attīstību;

13. ierosina izveidot klimata pārmaiņu uzraudzības platformu, lai palīdzētu reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm iegūt zināšanas par klimata pārmaiņām un apmainīties ar vietējo pieredzi un paraugpraksi šajā jomā;

14. uzskata, ka Lisabonas līguma 349. pantā minētie attālākie reģioni īpaši izjūt klimata pārmaiņu sekas, jo tie ir īpašā situācijā un atrodas subtropiskajās klimata zonās, tādēļ Komisijai tiem būtu jāvelta īpaša uzmanība; prasa Komisijai šiem reģioniem izstrādāt ietekmes novērtējumu un specifisku rīcības plānu, kā arī atbalstīt informācijas un paraugprakses apmaiņu starp šo reģionu vietējām pārvaldes iestādēm trešo kaimiņvalstu reģionālajām iestādēm;

15. uzskata, ka ir svarīgi īstenot politiku, kas gan publiskiem, gan privātiem ieguldījumiem un noteiktiem administratīvajiem aktiem (tādiem kā plānošanas atļaušana un attīstības plāni), jo īpaši reģionālajā un vietējā līmenī, paredz veikt klimata ietekmes novērtējumu, lai veicinātu ES ieguldījumus ekoloģiski augstvērtīgā infrastruktūrā; prasa, izvērtējot un apstiprinot to projektu priekšlikumus, kas tiek finansēti no ES līdzekļiem un kas ir saistīti ar energoefektivitāti, atkritumu apsaimniekošanu un infrastruktūras izveidi, to veikt ļoti rūpīgi;

16. norāda, ka attālākie reģioni, jo īpaši piekrastes apgabali, var nodrošināt ievērojamu atjaunojamo energoresursu apjomu, kas savukārt var veicināt šo reģionu pielāgošanos klimata pārmaiņām;

17. uzskata, ka, vadoties no mikroklimata aspekta, ir jāizvairās no augsnes sablīvēšanas teritorijās un pilsētās ar lielu iedzīvotāju blīvumu;

18. mudina Komisiju izmantot kohēzijas politiku atjaunojamo energoresursu izstrādes veicināšanai, veidot pastiprinātu sinerģiju starp pētniecību un izstrādi no vienas puses un reģionālās attīstības politiku no otras puses, kā arī novērst attiecīgos administratīvos šķēršļus;

19. atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu izveidot Ietekmes un pielāgošanās vadības grupu (IASG) un prasa, lai vietējās un reģionālās iestādes saskaņā ar subsidiaritātes principu tiktu pilnībā un aktīvi iesaistītas šīs grupas darbā un tās procesos;

20. atkārtoti pauž viedokli, ka pasākumus klimata pārmaiņu seku novēršanai var izmantot kā iespēju ieviest ilgtspējīgas izaugsmes modeli, kuru pēc tam būtu iespējams pielāgot citām valstīm ārpus ES, un ka pāreja uz ekonomiku bez CO₂ piesārņojuma varētu būt nozīmīgs solis jaunu darbavietu radīšanā;

21. aicina Komisiju nodrošināt nākamajā finanšu plānā pietiekamu finansējumu, lai visos pārvaldības līmeņos īstenotu efektīvu politiku attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām; turklāt iesaka dalībvalstīm un reģioniem ilgtspējīgu ilgtermiņa projektu īstenošanai ņemt vērā iespēju izmantot mehānismus, ko sniedz struktūrfondi; uzsver, ka ES solidaritātes fonda (EUSF) uzdevums ir atbalstīt steidzamas vajadzības un nodrošināt ES solidaritāti ar katastrofu skartajiem reģioniem;

22. uzsver, ka klimata pārmaiņu ovēršanai un vides aizsardzībai noteiktie mērķi ir jāintegrē ES kohēzijas politikas konverģences un izaugsmes mērķos, tomēr ar tiem neaizstājot tradicionālos struktūrpolitikas uzdevumus.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docoffic/working/regions2020/pdf/regions2020_en.pdf, (novembris 2008).

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”
(2009/2152(INI))

Atzinumu sagatavoja: Kriton Arsenis

IEROSINĀJUMI

Zivsaimniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. atzinīgi vērtē baltās grāmatas uzsvaru uz visu ekosistēmu noturības palielināšanu kā būtisku aizsardzību pret klimata pārmaiņu visekstrēmāko ietekmi;

2. atkārtoti pauž viedokli, ka cilvēka darbības radītajām siltumnīcefekta gāzēm ir plaša ietekme uz jūras vides sarežģīto dinamiku un ka jūras ekosistēmas, kurām jau pašlaik grūtības rada piesārņojums, nepietiekami regulēta un nelegāla, nereglamentēta un nepaziņota zveja (NNN zveja), ietekmē arī temperatūras un jūras līmeņa paaugstināšanās, sāļuma izmaiņas, paskābināšanās un iespējamās okeāna straumju cirkulācijas izmaiņas, kā arī dzīvo ūdensorganismu (zivju, gliemeņu, vēžveidīgo u. c.) izvietojums telpā un ūdens kolonnā; atgādina arī, ka zinātniskie modeļi prognozē turpmāku gaisa temperatūras palielināšanos un jūras līmeņa paaugstināšanos un ka visefektīvākais klimata pārmaiņu novēršanas veids ir siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana;

3. atkārtoti apliecina, ka pagājušajā gadsimtā gaisa temperatūra paaugstinājās par 0,6° un vidējais jūras līmenis — par 0,17 metriem un ka šo jautājumu pētīšanai paredzētie zinātniskie modeļi prognozē šo rādītāju turpmāku palielināšanos arī šajā gadsimtā;

4. atgādina, ka iespējamās klimata pārmaiņas var dažās visieslēgtajās Eiropas jūrās, piemēram, Baltijas jūrā izraisīt postošās sekas; un ka daži zinātniski pētījumi prognozē ūdens sāļuma samazināšanos par 8 līdz 50 % un šo ūdeņu virsmas temperatūras paaugstināšanos par 2°C līdz 4°C, bet šo prognožu apstiprināšanās gadījumā varētu izzust liela daļa jūras faunas un floras;

5. norāda, ka dažu Eiropas zivju krājumu ātrā samazināšanās tādas cilvēka darbības rezultātā, kas smagi ietekmē vidi, grauj zivsaimniecības ekoloģisko un ekonomisko pamatu un padara jūras ekosistēmas jūtīgākas pret klimata pārmaiņām un tādējādi mazāk spējīgas adaptēties[1]; norāda arī, ka zivsaimniecības nozarei ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām, ievērojot ilgtspējīgas attīstības ekonomisko, sociālo un vides dimensiju;

6. norāda, ka klimata pārmaiņas, strauji samazinot koraļļu rifus un kaļķi saturošu jūras organismu skaitu, izmainot sugu reproduktīvo ciklu un dzimumu proporciju un paskābinot okeānu, vēl vairāk apdraudēs zivju krājumus[2] un samazinās okeānu spēju absorbēt CO₂[3], tādējādi vēl vairāk palielinot CO₂ koncentrāciju atmosfērā un paātrinot klimata pārmaiņas[4];

7. norāda, ka arī jūras līmeņa izmaiņas spēcīgi ietekmēs jūras un plūdmaiņas ekosistēmas, kaitējot daudzu sugu svarīgākajām primārā ražīguma, reprodukcijas, attīstības un patvēruma zonām, un līdz ar to arī zvejniecības, čaulgliemju un akvakultūras nozarei, kā arī jūras bioloģiskai daudzveidībai; atgādina, ka šīs ekosistēmas ir jūtīgas arī pret ūdens sāļuma un temperatūras svārstībām, bet šīs parādības vēl vairāk pastiprina klimata pārmaiņas;

8. atkārtoti apliecina, ka dažādu jūras organismu (zivju, gliemeņu, vēžveidīgo u. c.) migrācija uz citiem bioģeogrāfiskiem reģioniem var izraisīt dažu pastāvīgo sugu izzušanu un svešas izcelsmes sugu invāziju šajā reģionā; šīs izmaiņas var spēcīgi ietekmēt zivsaimniecības nozari, kurai varētu nākties pārciest grūtības, ko rada pielāgošanās jaunai bioloģiskai un ekonomiskai realitātei;

9. norāda, ka klimata pārmaiņas Eiropas rūpnieciskajai un mazapjoma zvejai izraisīs potenciāli smagas ekonomiskās sekas; tāpēc aicina izskatīt alternatīvās zivsaimniecības pārvaldības sistēmas un iespēju samazināt dažu rūpnieciskās Eiropas flotes segmentu jaudu, ar mērķi ieviest jaunajiem klimatiskajiem apstākļiem piemērotu ilgtspējīgu zvejas un akvakultūras praksi;

10. uzsver īpašo zvejas ostu un akvakultūras ierīču neaizsargātību jūras līmeņa paaugstināšanās gadījumā, jo šīs infrastruktūras atrodas piekrastes tiešā tuvumā; uzsver arī to ekonomisko un sociālo nozīmi; tāpēc aicina Komisiju pielāgošanas pasākumu un risku analīzes sakarībā tam pievērst īpašu vērību un rūpīgi apsvērt to, kādas ekonomiskās izmaksas radīsies, ja netiks veikta šo infrastruktūru pielāgošana klimata pārmaiņām;

11. norāda, ka mazapjoma piekrastes zvejas flotes, it īpaši sīkzvejas flotes, var ievērojami veicināt piekrastes kopienu noturību, adaptāciju klimata pārmaiņām un nodrošinātību ar pārtiku, ja tiek izmantoti ilgtspējīgi zvejas paņēmieni; uzsver, ka ieguldījumi videi draudzīgākās iekārtās ir jāveicina visu veidu flotu sakarībā; atgādina arī par to, cik nepieciešama ir zveja piekrastes kopienu sociālam un kultūras līdzsvaram;

12. pauž nožēlu par to, ka līdz galam izveidota un labi funkcionējoša integrētā piekrastes zonas apsaimniekošana, iesaistot visus attiecīgos pārvaldības līmeņus, joprojām ir reti sastopama[5]; un stingri mudina Komisiju nodrošināt, lai integrētās piekrastes zonas apsaimniekošanas ieteikumi[6] tiktu atjaunināti, pastiprināti un īstenoti, piesaistot visas ar jūrām un okeāniem saistītās politikas nozares; vēlreiz atgādina par to, ka šajā procesā ir cieši jāiesaista zvejniecības, čaulgliemju un akvakultūras nozares, neaizmirstot par šo aktivitāšu nepieciešamību piekrastes apvidiem;

13. uzstājīgi mudina Komisiju nodrošināt, lai tiktu izstrādātas un īstenotas jūras vides stratēģijas, kuras, cilvēka darbības pārvaldībā izmantojot uz ekosistēmām balstītu pieeju, panāktu labu jūras vides stāvokli, kā noteikts Direktīvā 2008/56/EK;

14. aicina Komisiju šādā perspektīvā veikt pētījumus, lai novērtētu zaļaļģu parādību un tās ietekmi uz zvejniecības nozari; aicina veikt arī pētījumu par straumju maiņu, ko izraisījusi globālā sasilšana, un par tās ietekmi uz dažu sugu pārvietošanos;

15. aicina Komisiju vadīt zinātniskos pētījumus par ziemeļu jūru zvejas resursiem, veicināt ilgtspējīgu zivsaimniecības pārvaldību šajā zonā, ievērojot piesardzības principu, pieprasot moratorija noteikšanu jebkuram jaunam zvejas veidam Arktikā, kamēr reģionālās zvejniecības organizācijas nav noteikušas piemērotu regulējumu;

16. uzsver, ka risinājums nopietnajām klimata pārmaiņām, kuras mēs pašlaik novērojam, pirmām kārtām ir jābalsta uz siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu un to dabas ekosistēmu aizsardzību un paplašināšanu, kuras ir Zemes visnozīmīgākie oglekļa piesaistītāji, un ka jūras un sauszemes ekosistēmu noturība ir vienlīdz atkarīga gan no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, gan no atbilstoša lieluma populāciju un to biotopu uzturēšanas;

17. mudina Komisiju nodrošināt pienācīgu finansējumu ekosistēmas aizsardzībai un kompensācijām zvejniekiem par klimata izraisītiem ienākumu zaudējumiem;

18. uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt pietiekamu finansējumu pētniecībai, lai klimata pārmaiņu, zvejniecības un akvakultūras jomās politiskus lēmumus varētu pieņemt uz informācijas pamata; uzsver, ka ir nepieciešami daudznozaru pētījumi un ar tiem saistītie pasākumi un ka tiem integrētas un ekosistēmiskas pieejas kontekstā jāaptver visas zvejniecības un akvakultūras problēmas, tostarp tāljūras piesārņojums, rūpniecības un lauksaimniecības piesārņojums, upju plūsmas pārmaiņas, dziļjūras bagarēšana, ostu darbība, jūras transports un tūrisms;

19. mudina Komisiju nodrošināt, lai adaptācija, kuras pamatā ir ekosistēmu noturība, tiktu integrēta Kopienas nostājā starptautiskās sarunās par zveju un jūras vidi, jo sevišķi zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumos un reģionālās zivsaimniecības organizācijās;

20. aicina Komisiju aktīvi piedalīties fonda „Zilais ogleklis” izveidē ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām kontekstā; uzsver, ka šim fondam būs jāmeklē finansēšanas un koordinēšanas mehānismi, kas vērsti uz piekrastes un jūras ekosistēmu aizsardzību un pārvaldību, kā arī uz okeānu oglekļa piesaistīšanu jūras lietu plānošanas visaptverošā stratēģijā;

21. uzsver, ka zvejas nozares pielāgošanās spēja produktivitātes un darba vietu skaita svārstībām ir atkarīga no šādiem faktoriem:

– zvejas jaudas atbilstība resursa produktivitātei mazākražīgajā posmā;

– alternatīvu zvejas resursu pieejamība;

– ieguldījumi elastīgās tehnoloģijās, dažādiem mērķiem izmantojamos kuģos vai elastīgās pārstrādes ķēdēs;

– tādu nodarbju pastāvēšana, kas var aizstāt zveju zemākās produktivitātes laikā[7];

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] Zaļā grāmata par kopējās zivsaimniecības politikas reformu (COM(2009)0163).
[2] FAO, Tehniskais dokuments Nr. 530 (2009) „Klimata pārmaiņu ietekme uz zivsaimniecību un akvakultūru”.
[3] Laikā no 2000. gada līdz 2007. gadam jūras spēja uzņemt oglekli samazinājās par 10 %.
[4] „Zilais ogleklis — veselīgu okeānu loma oglekļa piesaistīšanā”, UNEP, FAO un IOC, 2009.
[5] Komisijas paziņojums „Ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei. Integrētās piekrastes zonas pārvaldības (IPZP) Eiropā novērtējums” (COM(2007)0308).
[6] Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 30. maija Ieteikums attiecībā uz integrētas piekrastes zonu pārvaldības īstenošanu Eiropā (OV L 148, 06.06.2002., 24. lpp.).
[7] FAO (2007) — Pielāgojumi klimata pārmaiņām lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zvejniecībā — perspektīvas, pamats un prioritātes.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”
(2009/2152(INI))

Atzinumu sagatavoja: Eva Lichtenberger

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā adaptācija klimata pārmaiņām var ietekmēt visas ES politikas jomas un tāpēc ir nepieciešami droši dati par vajadzīgo izmaiņu darbības jomu un apjomu;

B. tā kā spēkā esošajiem Eiropas tiesību aktiem, kas nepastarpināti attiecas uz vides jautājumiem, vajadzētu nodrošināt saskaņotu bāzi, kas stiprinātu ES spēju pārvarēt klimata pārmaiņu ietekmi;

C. tā kā rīcībai Eiropas līmenī (tostarp adaptācijai klimata pārmaiņām) ilgtermiņā un īstermiņā vajadzētu gan iedibināt visaugstākā līmeņa vides saudzēšanas standartus, gan būt tiem atbilstošai;

D. tā kā klimata pārmaiņu un to izraisīto sociālo un ekonomisko seku globālajam raksturam vajadzētu likt Eiropas Savienībai sniegt atbalstu vismazāk attīstītākajām valstīm, ko īpaši apdraud klimata pārmaiņas;

E. tā kā turpmāko laikposmu saistību noteikšanā būtu jāņem vērā atsevišķu dalībvalstu līdzšinējie panākumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā;

1. uzsver, ka ir vajadzīgi viegli piekļūstami, labi saprotami un droši dati par klimata pārmaiņām, to ietekmi un iespējamiem adaptācijas pasākumiem; atbalsta Komisijas priekšlikumu informācijas un pētniecības rezultātu apmaiņu atvieglināt ar attiecīgu IT mehānismu un datubāzi;

2. uzsver, ka vides jomā spēkā esošais acquis (piemēram, Putnu direktīva[1], Dzīvotņu direktīva[2], Ūdens pamatdirektīva[3] un Plūdu riska pārvaldīšanas direktīva[4]) visā ES teritorijā jāīsteno pilnā apjomā un saskaņoti; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ātri izstrādāt pamatnostādnes, lai šī acquis piemērošanā tiktu iekļautas ar adaptāciju saistītas vajadzības; aicina Komisiju pilnībā izmantot jaunās tiesības, kas tai piešķirtas ar Lisabonas līguma 260. pantu, lai izpildītu savu līgumu uzraudzītājas lomu;

3. uzskata, ka atbildība par to, lai ieguldījumi būtu videi nekaitīgi, jāuzņemas visām dalībvalstīm un ieinteresētajām personām kopīgi; aicina Komisiju apsvērt attiecīgu priekšlikumu iesniegšanu par to, lai adaptāciju klimata pārmaiņām iekļautu Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvā[5] un Vides stratēģiskā novērtējuma direktīvā[6]; ierosina, ka ES finansētos infrastruktūras projektos iespējami drīz vajadzētu iekļaut pārbaudi par ietekmi uz klimatu;

4. uzskata, ka, ņemot vērā daļēju neveiksmi Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmē par klimata pārmaiņām, ir jāpieliek lielākas pūles, lai nodrošinātu jaunattīstības valstīm vajadzīgo atbalstu adaptācijas vajadzībām papildus oficiālajai attīstības palīdzībai un 0,7 % mērķim;

5. uzsver, ka ienākumi, kas gūti kvotu izsolēs saskaņā ar Kopienas siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS), tostarp aviācijas un jūras transporta kvotu izsolēs, atbilstoši solidaritātes principam būtu jāparedz tam, lai palīdzētu dalībvalstīm pielāgoties klimata pārmaiņām;

6. uzskata, ka pētījumi un tehniskās attīstības finansēšana tajās valstīs, kur adaptācijas pasākumu veikšanas izmaksas ir lielas, būtu jāiekļauj Septītās pētniecības pamatprogrammas, ka arī turpmāko pētniecības programmu prioritātēs;

7. uzsver, ka nabadzīgākām kopienām un sociālajām grupām jāsaņem pietiekams atbalsts attiecībā uz augstajām adaptācijas pasākumu izmaksām;

8. uzsver, ka ieguldījumi zema emisijas līmeņa ekonomikā, kā arī energoefektivitātes un videi draudzīgas ražošanas veicināšana nedrīkst novest pie dalībvalstu attīstības atšķirību pieauguma.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] Padomes Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 25.04.1979., 1. lpp.).
[2] Padomes Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.).
[3] Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327., 22.12.2000., 1. lpp.).
[4] Direktīva 2007/60/EK par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību, (OV L 288, 6.11.2007., 27. lpp.).
[5] Padomes Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 5.7.1985., 40. lpp.), kas ir grozīta ar Direktīvām 97/11/EK un 2003/35/EK.
[6] Direktīva 2001/42/EK par konkrētu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtēšanu (OV L 197, 21.7.2001., 30. lpp.).

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jean-Pierre Audy, Zigmantas Balčytis, Zoltán Balczó, Ivo Belet, Bendt Bendtsen, Reinhard Bütikofer, Maria Da Graça Carvalho, Giles Chichester, Ioan Enciu, Norbert Glante, Fiona Hall, Romana Jordan Cizelj, Arturs Krišjānis Kariņš, Lena Kolarska-Bobińska, Bogdan Kazimierz Marcinkiewicz, Marisa Matias, Judith A. Merkies, Angelika Niebler, Jaroslav Paška, Anni Podimata, Miloslav Ransdorf, Herbert Reul, Teresa Riera Madurell, Paul Rübig, Amalia Sartori, Francisco Sosa Wagner, Konrad Szymański, Britta Thomsen, Ioannis A. Tsoukalas, Claude Turmes, Niki Tzavela, Vladimir Urutchev, Kathleen Van Brempt, Alejo Vidal-Quadras

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

António Fernando Correia De Campos, Ilda Figueiredo, Yannick Jadot, Oriol Junqueras Vies, Ivailo Kalfin, Bernd Lange, Werner Langen, Alajos Mészáros, Tiziano Motti, Vladko Todorov Panayotov, Silvia-Adriana Ţicău, Hermann Winkler

Juridisks paziņojums - Privātuma politika