ZIŅOJUMS par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas viceprezidenta iecelšanu

23.3.2010 - (C7‑0044/2010 – 2010/0813(NLE))

Ekonomikas un monetārā komiteja
Referente: Sharon Bowles
PR_NLE_art109

EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS

par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas viceprezidenta iecelšanu

(C7‑0044/2010 – 2010/0813(NLE))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes 2010. gada 16. februāra ieteikumu[1],

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0044/2010),

–   ņemot vērā Reglamenta 109. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7‑0059/2010),

A.  tā kā ar 2010. gada 24. februāra vēstuli Padome apspriedās ar Eiropas Parlamentu par Vítor Constâncio iecelšanu Eiropas Centrālās bankas viceprezidenta amatā uz astoņu gadu pilnvaru termiņu;

B.   tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punktā noteiktās prasības un saistībā ar 130. panta prasību par ECB pilnīgas neatkarības nodrošināšanu, un tā kā novērtēšanas procesā komiteja no kandidāta saņēma dzīvesgājuma aprakstu, kā arī atbildes uz viņam nosūtīto rakstisko anketu;

C.  tā kā komiteja 2010. gada 23. martā rīkoja divu stundu ilgu kandidāta uzklausīšanu, kuras laikā viņš uzrunāja komiteju un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem;

1.   apstiprina Padomes ieteikumu Eiropadomei par Vítor Constâncio iecelšanu Eiropas Centrālās bankas viceprezidenta amatā,

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Eiropadomei un Padomei.

• [1]  Vēl nav publicēts OV.

1. PIELIKUMS. Vítor Constâncio DZĪVESGĀJUMS

Izglītība

1965                      Zinātniskais grāds ekonomikā — Lisabonas Tehniskās universitātes Instituto Superior de Ciências Económicas e Financeiras (pašreizējais nosaukums Instituto Superior de Economia e Gestão, ISEG).

1973–1974              Pēcdiploma studijas Bristoles Universitātē (Apvienotā Karaliste).

Darba pieredze

1965–1973            ISEG docents ekonomikā, kursu „Ekonomika I”, „Ekonomika II (Makroekonomika)”, „Ekonomikas ideju vēsture”, „Tautsaimniecības uzskaite un ekonomikas plānošana” pasniedzējs.

1972–1973            Plānošanas pētījumu centra Ekonomikas modeļu un globālās plānošanas nodaļas vadītājs. Šajā amatā bija atbildīgs par IV valsts attīstības plāna makroekonomiskajām prognozēm.

                              Instituto Superior do Serviço Social profesors, kursa „Ievads ekonomikā” pasniedzējs.

1974–1975            Valsts sekretārs plānošanas jomā I un II pagaidu valdībā.

1975                      Centrālās bankas (Banco de Portugal) Pētniecības nodaļas vadītājs.

1976                      Valsts sekretārs budžeta un plānošanas jomā.

1977                      Centrālās bankas (Banco de Portugal) pārvaldnieka vietnieks.

                              Eiropas Integrācijas komitejas priekšsēdētājs, atbildīgs par Portugāles iestāšanās sarunām ar Eiropas Ekonomikas kopienu (atkārtoti ieņēma šo amatu 1979. gadā, kad kļuva par finanšu ministru, un bija atbildīgais par sarunām ar Eiropas Kopienu 1978. gadā).

1978                      Finanšu ministrs. Piedalījās sarunās par pirmo stabilizācijas programmu, ko Portugāles valdība parakstīja ar Starptautisko Valūtas fondu, un to īstenoja.

1979                      Centrālās bankas (Banco de Portugal) pārvaldnieka vietnieks.

                              Eiropas Integrācijas komitejas priekšsēdētājs, atbildīgs par Portugāles iestāšanās sarunām ar Eiropas Ekonomikas kopienu.

1980–1981            Eiropas integrācijas pēcdiploma studiju programmas profesors Katoļu Universitātē, kursa „Ekonomiskās integrācijas teorija” pasniedzējs.

                              Portugāles parlamenta deputāts un parlamenta Eiropas lietu komitejas priekšsēdētājs.

                              Portugāles Eiropas kustības priekšsēdētājs.

1981–1984            Centrālās bankas (Banco de Portugal) pārvaldnieka vietnieks.

1982–1984            Universidade Nova de Lisboa viesprofesors, kursa „Monetārā teorija un politika” pasniedzējs.

1985–1986            Centrālās bankas (Banco de Portugal) pārvaldnieks. Šajā amatā īstenoja dziļas reformas Portugāles naudas tirgū, kuras ļāva veidoties tirgus noteiktām procentu likmēm, tādējādi sagatavojot augsni uz tirgu vairāk orientētai monetārās politikas īstenošanas metodei. Procentu likmes tika liberalizētas un izveidots reāls ārvalstu valūtas tirgus, fiksējot kursu vienu reizi dienā. Vienlaicīgi banku nozare tika arī atvērta privātajām un ārvalstu bankām. Šīs reformas palīdzēja valstij sagatavoties atbilstīgāk īstenot savu politiku, kļūstot par EEK dalībvalsti 1986. gada janvārī.

1987–1988            Portugāles parlamenta deputāts.

1989–1994            Instituto Superior de Economia e Gestão (Lisabonas Tehniskā universitāte) ekonomikas profesors, koordinēja monetārās un finanšu ekonomikas maģistrantūras studijas, kā arī pasniedza makroekonomikas un monetāro teoriju un politiku.

                              Centrālās bankas (Banco de Portugal) galvenais padomnieks.

                              1989 – IFC (Pasaules Bankas) misija Polijā, banku darbības reforma un jauna likuma sagatavošana par Polijas banku sektora atvēršanu ārvalstu bankām, pamatojoties uz Portugāles pieredzi.

                              1990–2. IFC (Pasaules Bankas) misija Polijā, banku darbības reforma saistībā ar apaļā galda diskusijām ar ārvalstu bankām.

                              1990–3. IFC (Pasaules Bankas) misija Čehoslovākijā, banku darbības reforma un tiesību aktu sagatavošana, lai atvērtu banku sektoru ārvalstu banku ienākšanai.

                              1991–Pasaules Bankas misija Angolā, monetārā politika un banku darbības reforma.

                              1991–Zviedrijas Starptautiskās Attīstības palīdzības misijas Angolā vadītājs — makroekonomikas politika.

                              1993–1994–Lisboa 94 priekšsēdētājs, organizācija bija atbildīga par atceres pasākumiem laikā, kad Lisabona bija Eiropas Kultūras galvaspilsēta — Eiropas Komisijas iniciatīva.

1995–1999            Instituto Superior de Economia e Gestão (Lisabonas Tehniskā universitāte) ekonomikas profesors, koordinēja monetārās un finanšu ekonomikas maģistrantūras studijas, pasniedza makroekonomikas un monetāro teoriju un politiku.

                              Conselho de Estado loceklis, kas ir Republikas prezidenta padomdevēja struktūra, izveidota saskaņā ar Portugāles Konstitūciju.

                              Banco Português de Investimento (BPI) valdes loceklis (izpilddirektors) — Portugāles vadošā privātā banku grupa, kas atbildīga par finanšu tirgus risku budžetu, grāmatvedību un kontroli. Pārstāvēja BPI Portugāles telekomunikāciju uzņēmuma PT valdē, kā loceklis bez amatpersonas pilnvarām un vēlāk arī Portugāles elektroenerģijas uzņēmuma EDP valdes loceklis bez amatpersonas pilnvarām.

2000–2009            Centrālās bankas (Banco de Portugal) pārvaldnieks. Šajā amatā arī ECB Padomes loceklis.

                              Instituto Superior de Economia e Gestão (Lisabonas Tehniskā universitāte) ekonomikas profesors, koordinēja monetārās un finanšu ekonomikas maģistrantūras studijas, kursu monetārajā politikā pasniedzējs.

2. PIELIKUMS. Vítor Constâncio ATBILDES UZ JAUTĀJUMIEM

A. Personīgā un profesionālā pieredze

1.        Lūdzu, miniet jūsu profesionālās pieredzes būtiskākos aspektus monetārajā, finanšu un uzņēmējdarbības jomā.

Mana pieredze minētajās jomās ir saistīta ar amatiem centrālajā bankā, ekonomikas profesora un privātā baņķiera darbu. Kā jau varējāt redzējāt manā dzīves aprakstā, daudzus gadus es pasniedzu vairākus ekonomikas kursus, un, precīzāk, no 1989. līdz 2000. gadam es biju ekonomikas profesors Instituto Superior de Economia e Gestão (Lisabonas Tehniskā universitāte), maģistra grāda koordinators monetārajā un finanšu ekonomikā un pasniedzu makroekonomiku un monetāro teoriju un politiku. No 2000. gada līdz šim laikam es pasniedzu tikai semestra kursu monetārajā politikā.

No 1995. gada līdz 2000. gada sākumam es biju Banco Português de Investimento (BPI) — vadošās privātās Portugāles bankas grupas — valdes loceklis (izpilddirektors), atbildīgs par budžetu, uzskaiti un finanšu tirgus risku kontroli. Šī pieredze sniedza man vērtīgas praktiskās zināšanas par banku darbību kopumā, īpaši uzsverot uzskaiti un riska pārvaldību — zināšanas, kuras es uzskatu par ļoti būtiskām, lai strādātu centrālajā bankā. Pārstāvot BPI, es biju arī Portugāles telekomunikāciju uzņēmuma PT valdes loceklis bez pilnvarām un vēlāk arī Portugāles elektroapgādes uzņēmuma EDP valdes loceklis bez pilnvarām.

Taču, ņemot vērā amatu, uz kuru kandidēju, nozīmīgāka darba pieredze ir saistīta ar amatiem, kurus savas profesionālās karjeras laikā ieņēmu centrālajā bankā. Es sāku savu karjeru Banco de Portugal (Portugāles Bankā) kā Pētniecības departamenta vadītājs, un pēc tam vairākus gadus es biju vadītāja vietnieks, un no 1985. līdz 1986. gadam es biju vadītājs. Mani vēlreiz iecēla par vadītāju 2000. gadā un atkārtoti 2006. gadā uz vēl vienu piecu gadu ilgu pilnvaru termiņu. Tādējādi pēdējos desmit gados es esmu bijis Eiropas Centrālās bankas Ģenerālpadomes un Padomes loceklis.

2.        Lūdzu, miniet jūsu Eiropas un starptautiskā līmeņa profesionālās pieredzes būtiskākos aspektus.

Laikā no 1975. līdz 1977. gadam, kad ESAO veica Portugāles ekonomikas novērtējumu, lai publicētu valsts pārskatu, es trīs reizes biju Portugāles delegācijas vadītājs. Pēc tam 1977. gadā un vēlreiz 1979. gadā es biju Eiropas Integrācijas komisijas priekšsēdētājs, un manā kompetencē bija Portugāles pievienošanās sarunas ar Eiropas Ekonomikas kopienu. Laikā no 1985. līdz 1986. gadam es biju Eiropas Kopienas centrālo banku vadītāju komitejas loceklis (1985. gadā kā novērotājs). No 1989. līdz 1992. gadam es piedalījos vai vadīju IFC un Pasaules Bankas ekonomiskās misijas Polijā, Čehijā un Angolā.

Kopš 2000. gada marta es esmu Eiropas Centrālās bankas Ģenerālpadomes un Padomes loceklis.

3.        Kādi ir būtiskākie lēmumi, kuru pieņemšanā jūs esat piedalījies savas profesionālās dzīves laikā?

Kā finanšu ministram man 1978. gadā bija jāpieņem lēmums par politiku, lai novērstu maksājumu bilances krīzi, ar kuru valsts cīnījās kopš 1976. gada. Budžeta izstrādes un komplicēto sarunu ar SVF par atbalsta vienošanos laikā, izdarot grūtu izvēli attiecībā uz procentu likmēm (tajā laikā tās bija valdības kompetencē) un valūtas maiņas kursu, bija jāpieņem sarežģīti lēmumi, kas deva pozitīvus rezultātus, — ārējais deficīts samazinājās uz pusi un Portugāles ekonomika tika veiksmīgi koriģēta.

Kā centrālās bankas vadītājs 1985.–1986. gadā es īstenoju plašu Portugāles naudas un forex instrumentu tirgu reformu, sperot pirmos soļus vairāk uz tirgu orientētas metodes izmantošanā attiecībā uz monetārās politikas īstenošanu. Tika liberalizētas procentu likmes, Banco de Portugal izveidoja un pārvaldīja jauno valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju tirgu, tika izstrādāti centrālās bankas parāda vērtspapīri un izveidots reāls ārvalstu valūtu tirgus, fiksējot kursu vienu reizi dienā. Vienlaicīgi banku nozare tika arī atvērta privātajām un ārvalstu bankām. Šīs reformas palīdzēja valstij sagatavoties, lai atbilstīgāk īstenotu tās politiku, iestājoties EEK, kas notika 1986. gada janvārī.

B. Monetārā un ekonomikas politika

4.        Kādi būtu būtiskākie mērķi, ko jūs censtos sasniegt jūsu astoņu gadu ilgā pilnvaru termiņa laikā kā Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieks?

Kā ECB priekšsēdētāja vietnieks es vadīšos pēc tiem pašiem principiem, kurus ievēroju, esot Banco de Portugal vadītājs — mandāta juridisko aspektu ievērošana, neatkarība no politiskajām vai citām iestādēm, pārredzamība un augstāko ētisko standartu ievērošana.

Es pilnībā ievērošu Līguma mandātu. Es esmu apņēmies sasniegt ECB galveno mērķi — nodrošināt cenu stabilitāti un ievērot centrālās bankas neatkarības principu. Neietekmējot primāro mērķi nodrošināt cenu stabilitāti, es esmu apņēmies sasniegt arī Līgumā noteikto sekundāro mērķi — atbalstīt vispārējo ekonomikas politiku Eiropas Savienībā, lai palīdzētu sasniegt tās mērķus. Kopā ar maniem kolēģiem ECB Padomē mēs turpināsim darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai nodrošinātu cenu stabilitāti vidējā termiņā visu Eiropas pilsoņu interesēs.

5.        Kā jūs vērtējat monetāro politiku, ko vienpadsmit gadus īsteno ECBS? Vai, kļūstot par ECB priekšsēdētāja vietnieku, jūs ieviestu izmaiņas, un kādas tās būtu?

Euro ieviešana 1999. gadā bija vēsturisks notikums monetārās politikas jomā. Pēdējo 10 gadu laikā man bija tas gods piedalīties euro ieviešanas procesā kā ECB Padomes loceklim. Es uzskatu, ka monetāra politika spēja nodrošināt Līgumā noteiktā mērķa sasniegšanu, un par to liecina vidējā inflācija tikai 2 % līmenī kopš monetārās savienības izveidošanas un inflācijas prognožu nostabilizēšana, kas ir būtisks efektīvas monetārās politikas kritērijs. Apņemšanās vidējā termiņā saglabāt inflāciju zem 2 %, bet tomēr tuvu šim līmenim, ir princips, kas nodrošina mūsu monetārās politikas stratēģijas stingru struktūru. Tas, kā saka priekšsēdētājs Trichet kungs, ir mūsu kompass.

Kopš monetārās savienības izveides ir pagājuši vairāk kā desmit gadi. Tāpēc ECB joprojām ir ļoti jauna iestāde salīdzinājumā ar citām Eiropas iestādēm un citām lielākajām centrālajām bankām. Jau ir aizmirstas problēmas, ar kurām ECB saskārās, sākot īstenot euro zonas monetāro politiku, kad radās daudzas neskaidrības. Tas vien, ka šie šķēršļi ir veiksmīgi pārvarēti un ka ECB ir pilntiesīga Eiropas Savienības iestāde un cienījama starptautiskās centrālo banku kopienas dalībniece, liecina par to, ka monetārā politika euro zonā ir attīstījusies patiešām apmierinoši, un tāpēc, pēc manām domām, būtiskas izmaiņas nav jāveic. Es vēlos minēt vairākus citus faktus, kas pamato manu apgalvojumu.

Inflācijas prognožu nostabilizēšana līmenī, kas atbilst ECB cenu stabilitātes definīcijai, manuprāt, skaidri liecina par to, ka finanšu tirgi un sabiedrība kopumā uzticas vienotai monetārai politikai, kas spēj sasniegt tās mērķi. Inflācijas prognožu saglabāšanos samērā stabilā līmenī pat finanšu krīzes laikā, kad daži prognozēja deflācijas periodu un kad inflācijas pieaugums uz laiku kļuva negatīvs, var uzskatīt par būtisku pierādījumu ECB monetārās politikas uzticamībai.

ECB savlaicīgā un drosmīgā rīcība laikā, kad sākās finanšu nestabilitāte un pārauga absolūtā krīzē, ir vēl viens piemērs ECB monetārās politikas veiksmīgajai īstenošanai. Politikas procentu likmju pazemināšana līdz ļoti zemam līmenim un dažādu nestandarta pasākumu ieviešana pierādīja ECB spēju vajadzības gadījumā rīkoties ātri. Kopā ar valdību finanšu nozares atbalsta pasākumiem un fiskālās stimulēšanas pasākumiem, kas tika pieņemti, pamatojoties uz 2008. gada beigās apstiprināto Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, monetārā politika palīdzēja novērst vēl sliktākas situācijas izveidošanos.

Visi šie fakti liecina par to, ka gan stratēģija, gan arī sistēma monetārās politikas īstenošanai, ir efektīva. Šai sakarībā es uzskatu, ka ļoti būtisks ir paskaidrojums, kuru publicējām 2003. gada maijā pēc tam, kad bijām īstenojuši rūpīgu mūsu monetārās sistēmas darbības analīzi — pasākumu, kurā aktīvi piedalījos arī es. Es vēlos uzsvērt piecus minētā paskaidrojuma aspektus. Pirmais aspekts ir jaunais, kvantitatīvais cenu stabilitātes mērķis, kas definēts kā inflācija „zem 2 % līmeņa, bet tuvu tam” un kas nodrošina pietiekamu drošības rezervi, lai aizsargātu pret deflācijas riskiem, tajā pašā laikā atrisinot problēmu saistībā ar mērījumu novirzes iespējamo ietekmi uz SPCI un inflācijas diferenciāļu ietekmi euro zonā.

Otrais aspekts ir saistīts ar dažādu termiņu skaidru noteikšanu attiecībā uz iepriekšējiem diviem pīlāriem un ar to, ka mūsu paziņojumā uzmanība vispirms ir pievērsta ekonomiskajai analīzei, kas ir ļoti svarīga politikas darbības nodrošināšanai. Trešais aspekts attiecas uz to, ka monetārā analīze ir ļoti būtiska, lai noteiktu inflācijas tendences vidējā termiņā un ilgtermiņā, un paskaidrojumā īpaši norādīts, ka „monetārā analīze galvenokārt ir kontrolpārbaudes instruments vidēja termiņa un ilgtermiņa perspektīvā, jo secinājumus par īsāku un vidēju termiņu izdara, veicot ekonomisko analīzi”. Ceturtais aspekts ir saistīts ar mēģinājumu uzsvērt monetārās analīzes nozīmi vidējā termiņā un ilgtermiņā, un tāpēc mēs nolēmām, ka „turpmāk atsauces vērtības pārskatīšana vienu reizi gadā netiks veikta”. Visbeidzot — pēdējais aspekts attiecas uz koncepciju, kas paredz, ka, „veicot monetāro analīzi, tiks ņemtas vērā dažādu monetāro rādītāju, tostarp M3, tā komponenšu un ekvivalentu, jo īpaši kredītu, tendences”.

Rūpīgi pārdomājot šos aspektus, tie rada pareizu skatījumu uz dažādo elementu nozīmi visaptverošajā, uz pilnīgu informāciju balstītajā analīzē, ko mēs veicam, lai novērtētu inflācijas riskus.

Taču nesenās finanšu krīzes apmērs un nopietnība liek pārdomāt politikas īstenošanu dažādos līmeņos, tostarp monetārajā jomā. Jo īpaši krīze lika domāt par jautājumiem saistībā ar finanšu faktoriem, sistēmisko risku un finanšu stabilitāti. Tradicionālo uzskatu, ka cenu stabilitāte preču un pakalpojumu tirgū nodrošina arī vidi, kas garantē finanšu stabilitāti, apgāž pēdējo gadu notikumi, kad, pastāvot zemas inflācijas režīmam, vairākkārtīgi būtiski pieauga aktīvu cenas. Lai gan regulēšanas un rūpīgas uzraudzības instrumenti ir ļoti būtiski, risinot finanšu stabilitātes jautājumus, aktīvu cenu straujā pieauguma un krituma graujošā ietekme, ko mēs pieredzējām šīs krīzes laikā, ir izraisījusi debates par vajadzību ņemt vērā arī aktīvu cenas saistībā ar monetārās politikas īstenošanu un arī par kopējā aizdevumu apjoma nozīmi. Mēs sākām monetārās stratēģijas novērtēšanu, ko es minēju iepriekš, piecus gadus pēc monetārās savienības izveides sākuma, un pastāv iespēja, ka pēc krīzes, kas sākās 2007. gadā, ECB Padome nolems nākotnē turpināt stratēģijas jauno novērtējumu. Ņemot vērā pašreizējo situāciju, es neredzu tūlītēju nepieciešamību mainīt vai precizēt mūsu monetāro stratēģiju.

6.        Nereti tiek apgalvots, ka pasaules ekonomikas strukturālo izmaiņu dēļ inflācija no patēriņa cenu inflācijas ir kļuvusi par aktīvu cenu inflāciju. Kāds ir jūsu viedoklis par šo apgalvojumu un kā, jūsuprāt, tas var ietekmēt monetāro politiku?

Pēdējās divās desmitgadēs lielākajās industriālās ekonomikas valstīs patēriņa cenu inflācija ir veiksmīgi ierobežota. Zema un stabila inflācija nav „dabīga” tendence, bet gan lielā mērā pierādījums centrālo banku centieniem īstenot cenu stabilitātes mērķi, kā noteikts lielas daļas centrālo banku statūtos visā pasaulē. Neatkarīgas centrālās bankas ir palīdzējušas nostabilizēt inflācijas prognozes un tādējādi mazināt cenu relatīvo svārstību izplatību attiecībā uz patēriņa cenām un atalgojumu. Pozitīvās piedāvājuma svārstības, kas ir saistītas ar globalizāciju un nozīmīgu ražotāju ar zemām izmaksām iekļaušanu pasaules tirdzniecībā, arī palīdzēja saglabāt zemas inflācijas periodu.

Taču tajā pašā laikā mēs novērojām būtiskas dažādu preču un aktīvu cenu svārstības. No vienas puses, preču un pakalpojumu globalizācija un arvien pieaugošais jaunās tirgus ekonomikas valstu pieprasījums ir manāmi ietekmējis naftas, gāzes un citu izejvielu cenas. No otras puses, sekas arvien vairāk globalizētai un nepietiekami regulētai finanšu sistēmai, kas balstījās uz pietiekamu globālo likviditāti, bija būtiska aktīvu cenu neatbilstība, kas bija īpaši pamanāma nesenās finanšu krīzes laikā. Pēdējo divu ar pusi gadu laikā gūtā pieredze ir likusi daudziem novērotājiem apšaubīt vajadzību iekļaut monetārajā politikā aktīvu cenu inflāciju. Vai centrālajai bankai vajadzētu reaģēt uz aktīvu cenām tieši vai netieši, ņemot vērā iespējamos nākotnes apdraudējumus cenu stabilitātei? Vai centrālās bankas var noteikt, kuri no novērotajiem aktīvu cenu pieaugumiem ir „burbuļi”? Tie ir būtiski jautājumi, un uz lielāko daļu no tiem pilnīgi apmierinošas atbildes vēl nav sniegtas.

Pirmskrīzes perioda vienprātīgā nostāja par monetāro politiku un aktīvu cenām lika šaubīties par centrālo banku spēju identificēt aktīvu cenu neatbilstību reālajā laikā, un tika pieņemts, ka pietiek ar zemas inflācijas nodrošināšanu preču un pakalpojumu tirgū, lai izvairītos no būtiskas aktīvu cenas neatbilstības. Ņemot vērā šo vienprātīgo nostāju, tika norādīts, ka pietiktu ar būtisku monetāro noteikumu atvieglošanu pēc „burbuļa plīšanas”, lai atbalstītu reālu ekonomisko darbību un minimizētu deflācijas iespējamību. Pašreizējā krīze apgāza abus pieņēmumus un acīmredzami pierādīja, ka būtiskas aktīvu cenu neatbilstības un to turpmākās korekcijas ekonomiskās izmaksas var būt postošas. Patiesībā vairākkārtēji aktīvu cenu pieaugumi pirms krīzes bija vērojami vispārēji zemas inflācijas periodā, un, lai gan centrālās bankas nevar precīzi paredzēt laiku, kad attīstīsies finansiālā nestabilitāte, daudzi politikas veidotāji pirms krīzes patiešām norādīja, ka šāda nestabilitāte rada bažas. Tas pierāda, ka centrālai bankai būtu aktīvi jāuzrauga aktīvu cenu un kredītu plūsmas tendences un to radītie riski cenu stabilitātei vidējā termiņā.

Visas centrālās bankas, domājot par monetāro politiku, tomēr nedaudz ņem vērā aktīvu cenu tendences. Piemēram, vienmēr ir jāņem vērā aktīvu novērtējumu izraisītais bagātības efekts, jo tas ietekmē globālo pieprasījumu, radot spiedienu uz inflāciju. Neņemot vērā šo nozīmi, ir izvirzīti vairāki argumenti pret aktīvu cenu lielāku integrāciju monetārās politikas mērķos, bet šiem argumentiem ir arī labs pamatojums. Pastāv vispārēja vienprātība par to, ka nevar noteikt precīzus mērķus attiecībā uz aktīvu cenām kā konkrētu monetārās politikas uzdevumu. Tomēr monetārā politika nav eksaktā zinātne, un ekonomistiem un centrālo banku baņķieriem nevajadzētu pieļaut dažu teorētiķu kļūdas, kurus J. M. Keynes zākāja par cilvēkiem, kuri uzskata, ka „labāk, lai viedoklis ir pilnīgi nepareizs nekā tikai daļēji pareizs”. Galu galā finanšu tirgus traucējumi var veicināt tādu situāciju rašanos, kad cenas svārstās abos virzienos, un centrālajām bankām nevajadzētu ieņemt nepareizu nostāju, ka tās rīkojas tikai tādēļ, lai izvairītos no finanšu tirgu satricinājumu sekām, un nedara neko laikā, kad cenu pieaugumi vai „burbuļi” tikai veidojas. Nodrošinot papildu piesardzību attiecībā uz to, ka monetārās politikas izmantošanai, palīdzot ierobežot cenu kāpumu sākotnējā stadijā, nevajadzētu radīt nevajadzīgu recesiju, noteiktās situācijās, jo īpaši ņemot vērā šīs krīzes laikā gūto pieredzi, ir jāapsver iespēja izmantot pieeju „liekšanās pret vēju”. Taču nedrīkst aizmirst, ka monetārās politikas primārais mērķis tomēr ir saglabāt patēriņa cenu stabilitāti vidējā termiņā. Tomēr — pat ja noteiktās situācijas nevajadzētu ignorēt iespējamo monetārās politikas nodrošināto palīdzību, lielākais ieguldījums finanšu stabilitātes nodrošināšanā ir jāpanāk, nevis izmantojot politikas procentu likmi, bet citus instrumentus, un pamatojoties uz plašāku makrouzraudzības regulējumu.

7.        Kā, jūsuprāt, naftas cenu paaugstināšana ietekmē monetāro politiku?

No monetārās politikas viedokļa naftas cenu paaugstināšana ir būtiska, jo tām ir ilglaicīga ietekme uz patēriņa cenām. Ņemot to vērā, monetārā politika nav aktīvi jāiesaista naftas cenas pieauguma regulēšanā, ja tas tikai uz laiku ietekmē patēriņa cenas.

Taču, ja naftas cenas svārstības tiek attiecinātas uz patēriņa un ražotāju cenām un tādējādi tiek ietekmētas inflācijas prognozes, ir jāveic rūpīga analīze, lai noteiktu atbilstīgu monetārās politikas reakciju. Kopumā var izšķirt pirmās un otrās kārtas ietekmi. Pirmās kārtas ietekme var tieši ietekmēt energoresursu cenas un tādējādi patēriņa un ražotāja cenas. Turklāt patēriņa un ražotāja cenas var tikt ietekmētas arī netieši, jo energoresursi ir būtisks izejmateriāls ražošanas procesā un tādējādi rada lielāku izmaksu spiedienu uz komponentēm, kuras nav saistītas ar energoresursiem, un galu galā šāds spiediens var tikt attiecināts uz patēriņa cenām. Ja šī pirmās kārtas ietekme tiek ierobežota, ekonomika var pielāgoties relatīvajām cenu izmaiņām, kurām ir tikai īslaicīga ietekme uz patēriņa cenu inflāciju. Nav nepieciešams īstenot monetārās politikas pasākumus.

Taču monetārajai politikai ir jāreaģē, ja pirmās kārtas ietekme kļūst par otrās kārtas ietekmi uz patēriņa cenu inflāciju, veicinot algu pieaugumu un augstākas inflācijas prognozes, kas ir svarīgs mainīgais lielums, apspriežot algu jautājumu. Ja monetārā politika nevar nostabilizēt inflācijas prognozes vidējā termiņā un ilgtermiņā, augstāks inflācijas līmenis būs neizbēgams.

Tā kā Eurosistēmas monetārā politika ir orientēta uz vidējo termiņu un ilgtermiņu, tā noteikti palīdzēja ierobežot naftas cenas pieauguma radīto spiedienu uz inflāciju laikposmā līdz 2008. gadam. Tāpat tai vajadzētu arī turpmāk pildīt šo funkciju naftas cenas pieauguma periodos nākotnē. Virzoties uz priekšu, ir jāievēro liela piesardzība, lai nodrošinātu ticamību, reaģējot uz cenu stabilitātes apdraudējumiem un vienlaicīgi izvairoties īstenot pārāk aktīvu pieeju. Šai sakarībā īpaši būtiski ir sniegt skaidrus un konsekventus paziņojumus par monetārās politikas lēmumiem, lai kontrolētu prognožu veidošanos privātajā sektorā.

8.        Neietekmējot mērķi uzturēt cenu stabilitāti, kādā veidā, pēc jūsu domām, ECB būtu jāveic tās sekundārie uzdevumi saskaņā ar Līgumu (veicināt ekonomikas izaugsmi un pilnīgu nodarbinātību) un kādus instrumentus ECB varētu izmantot, lai tos īstenotu?

Līgumā par ES darbību (127. pants) noteikts, ka ECB/Eurosistēmas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti. ECB sekundāro uzdevumu jēdziens attiecas uz 127. panta otro teikumu, kurā noteikts, ka, neietekmējot mērķi uzturēt cenu stabilitāti, ECB/Eurosistēma atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Eiropas Savienībā, lai palīdzētu sasniegt Eiropas Savienības mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Šai sakarībā 3. pantā noteiktie Eiropas Savienības mērķi cita starpā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme un pilnīga nodarbinātība.

Par šī sekundārā mērķa nozīmi un funkcionālajām sekām tiek daudz diskutēts. Pastāv vispārēja vienprātība, ka ilgtermiņā nav iespējams kompromiss starp inflāciju un izaugsmi vai, precīzāk sakot, labākais veids, kā monetārā politika var sekmēt ilgtermiņa pieauguma tempu, ir saglabāt cenu stabilitāti, jo tā decentralizētā tirgus ekonomikā veicina efektivitāti. Monetārā politika, kas patiešām ir vērsta uz cenu stabilitātes saglabāšanu, ir visefektīvākais ieguldījums pastāvīgas ekonomikas izaugsmes un augsta nodarbinātības līmeņa nodrošināšanai. Šis apgalvojums ir balstīts uz secinājumu, kas izdarīts, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un akadēmiskos pētījumus, par to, ka monetārā politika nevar nodrošināt cita veida ilglaicīgu ietekmi uz faktisko vērtību, kā tikai saglabājot ticamu cenu stabilitāti.

Cenu stabilitāte veicina ekonomisko labklājību un izaugsmi, novēršot ar inflāciju saistītus traucējumus. Vide ar stabilām cenām ļauj iedzīvotājiem koncentrēties uz produktīvām darbībām, nevis stratēģijām, lai aizsargātu savus īpašumus un ieņēmumus pret inflāciju. Tā ir īpaši labvēlīga vismazāk aizsargātajām sabiedrības grupām, kurām ir ierobežotas iespējas aizsargāt sevi pret inflācijas ietekmi. Vēl viens būtisks ieguvums, ko nodrošina cenu stabilitāte, ir pazemināta inflācijas riska prēmija ilgtermiņa procentu likmēs. Tādējādi, pretēji laiku pa laikam dzirdētam viedoklim, ka, īstenojot uz cenu stabilitātes saglabāšanu vērstu monetāro politiku, tiks noteiktas pārāk augstas reālās procentu likmes, šāda politika patiesībā veicinās reālo procentu likmju pazemināšanos, tādējādi palielinot stimulus veikt ieguldījumus. Turklāt cenu stabilitāte ļauj izvairīties no progresīvā nominālā nodokļa likmes paaugstināšanas laika gaitā, kas tieši ietekmē nodokļus un sociālā nodrošinājuma maksājumus un kas var mazināt ieinteresētību nodrošināt darbaspēku un kapitālu un tādējādi ierobežot ekonomikas ilgtermiņa izaugsmes perspektīvas.

Visi iepriekš minētie argumenti ļauj saprast, kāpēc nav iespējams kompromiss starp cenu stabilitāti un izaugsmi ilgtermiņā, bet situācija ir atšķirīga īstermiņā, un to var redzēt laikā, kad ir vērojamas piedāvājuma vai izmaksu radītas svārstības, uz kurām monetārai politikai nevajadzētu reaģēt nekavējoties, neskatoties uz īslaicīgu nominālās inflācijas pieaugumu. Cenu stabilitātes ticamie panākumi vēl vairāk veicina vispārējo makroekonomikas stabilitāti, jo pārliecinoši nostabilizējas inflācijas prognozes. Tādējādi negatīvas piedāvājuma svārstības, piemēram, naftas cenu pieaugums, mazāk ietekmē inflāciju, un, sastopoties ar šādām svārstībām, monetārā politika var būt mērenāka un stabilāka.

Vispārīgāk runājot, pat ja pieņemam viedokli, ka ekonomikā ir vērojama spontāna tendence atgriezties pie ilgtermiņa attīstības virziena, īstermiņā ir iespējams kompromiss, jo makroekonomikas politika ietekmē konverģences tempu un var palīdzēt izvairīties no lielākas produkcijas izlaides nepastāvības, tādējādi uzlabojot vispārējo labklājību. Taču ir sarežģīti izmantot šo kompromisu, īstenojot hierarhisku mandātu.

Es izturos nopietni pret Līgumā noteikto sekundāro mērķi, kuru ECB pašreizējās krīzes laikā noteikti cenšas sasniegt. Piemēram, pēc tam, kad sākās Lehman krīze, mēs rīkojāmies ātri un pārliecinoši, lai izvairītos no banku sistēmas sabrukuma un novērstu tās sekas attiecībā uz recesiju un deflāciju. Eurosistēma ir ne tikai krasi pazeminājusi procentu likmes, bet arī veikusi savu ieguldījumu, uzlabojot atbalstu kredītu jomā, proti, nodrošinot pietiekamu banku sistēmas likviditāti, iepērkot nodrošinātas ķīlas zīmes, tādējādi veicinot šī nozīmīgā tirgus darbības atsākšanu, un pieņemot Eiropas Investīciju banku kā partneri monetārās politikas darījumos. Manuprāt, nav šaubu, ka šie pasākumi palīdzēja mazināt recesijas dziļumu.

9.  Kā jūs vērtējat ECB stratēģiju krīzes pārvarēšanai? Vai monetārās stratēģijas krīzes pārvarēšanai būtu jāsaskaņo globālā līmenī? Vai būtu jāsaskaņo monetārās un fiskālās stratēģijas krīzes pārvarēšanai?

ECB stratēģija krīzes pārvarēšanai paredz pakāpenisku nestandarta pasākumu pārtraukšanu, kurus ieviesa, reaģējot uz finanšu krīzi. Pakāpeniska pieeja krīzes pārvarēšanai ir vajadzīga, ņemot vērā reālās ekonomikas un finanšu sistēmas neaizsargātību. Tieši tāds ir mērķis 2009. gada decembrī sniegtajam ECB paziņojumam par pirmajiem spertajiem soļiem, lai pakāpeniski pārtrauktu nestandarta pasākumus. Es pilnībā atbalstu šo stratēģiju. Pakāpeniska pasākumu pārtraukšana ļauj visām iesaistītajām pusēm pielāgoties jaunajiem apstākļiem, vienlaicīgi nodrošinot iespēju ECB saņemt atsauksmes par pasākumu pakāpenisku pārtraukšanu, pirms lēmumu pieņemšanas par turpmākajām darbībām. Es vēlos uzsvērt, ka pasākumu pakāpenisku pārtraukšanu noteikti veicinās nestandarta pasākumu struktūra, kas nodrošina to vienmērīgu pārtraukšanu.

G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2009. gada 7. septembra sanāksmes (Sentendrjūsā) paziņojumā ir pausta skaidra nostāja attiecībā uz ārkārtas makroekonomikas un finanšu atbalsta pasākumu atcelšanu. „Mēs piekritām sadarbībai un koordinācijai, ņemot vērā mūsu stratēģiju izraisīto negatīvo ietekmi, un piekritām organizēt apspriedes un apmainīties ar informāciju, kad vien tas ir iespējams.”

Šajā paziņojumā paustā nostāja atbilst ECB stratēģijai. Kā jau vairākkārt ir uzsvērusi ECB Padome, stūrakmens ECB stratēģijā krīzes pārvarēšanai ir nepārprotama saikne ar primāro mērķi saglabāt cenu stabilitāti. Krīzes laikā visas darbības tika veiktas, stingri ievērojot šo primāro mērķi. Izstrādājot reālā laika novērtējumu par apdraudējumiem cenu stabilitātei, tiek ņemti vērā citu centrālo banku veiktie pasākumi. Tādējādi, lai gan informācijas apmaiņa un cita veida operatīvā palīdzība ir vēlama, monetārās politikas saskaņošana nav obligāta. Turklāt, lai gan krīzes laikā notika saskaņošana globālā līmenī, atlabšana, visticamāk, būs neviendabīgāka, pati par sevi nosakot vajadzību piemērot dažādus labvēlīgās monetārās politikas atcelšanas termiņus.

Pastāv vispārēja vienprātība, ka visām lielākajām centrālajām bankām būtu jāizstrādā stratēģija ārkārtas politikas pasākumu atcelšanai saskaņā ar īpašiem noteikumiem, kas atbilst attiecīgajai ekonomikai. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka starptautiskā sadarbība, piemēram, G20 valstu apspriedes vai regulāras banku vadītāju sanāksmes, ko organizē Starptautisko norēķinu banka, bija ļoti noderīga pagātnē un tāda būs arī nākotnē.

Attiecībā uz stratēģijas saskaņošanu ar fiskālo politiku ir jānorāda, ka nevajadzētu ieviest ex ante koordināciju. Visiem politikas veidotājiem ir jākoncentrējas uz savu atbildības jomu, un tādējādi tiktu nodrošināta iespēja izstrādāt efektīvu politiku. Sagatavojot reālā laika novērtējumu par apdraudējumiem cenu stabilitātei, bez šaubām, tiek ņemti vērā euro zonas valdību fiskālās saskaņošanas centieni. Taču, pieņemot lēmumus par fiskālās politikas virzienu, valdības zina, ka Eurosistēma reaģē uz visiem apdraudējumiem, kas var veicināt inflācijas līmeņa paaugstināšanos, pārsniedzot oficiāli noteikto monetārās politikas mērķi. Mūsdienu ekonomikas modeļos tādiem mainīgajiem lielumiem kā ražošanas apjoma starpība ir būtiska nozīme, skaidrojot īstermiņa apdraudējumus cenu stabilitātei, un šīs zināšanas būtu jāizmanto kā pamats, spontāni un autonomi īstenojot atbilstīgu komplekso politiku. Bet nevar noteikt un arī netiks noteiktas iepriekšējas apņemšanās īstenot noteiktu monetārās politikas darbības virzienu. Notiek regulāra informācijas apmaiņa starp ECB un euro zonas valstu valdībām. Taču koordinācijai starp ECB un euro zonas valdībām nevajadzētu pārsniegt Līgumā noteiktās robežas.

10.      Kāda ir jūsu nostāja par ECB stratēģijas krīzes pārvarēšanai nevienādo piemērošanu dalībvalstīm? Kas ir jādara, lai to novērstu?

Neviendabīgums ir pielāgošanās mehānisma neatņemama komponente euro zonā. Tomēr, kopš euro ieviešanas un pretēji dažiem populāriem pieņēmumiem, IKP pieauguma un inflācijas rādītāju atšķirības euro zonas valstīs saglabājušās vēsturiski zemā līmenī. Ir skaidrs, ka monetārā politika kā tāda nevar mazināt šīs atšķirības un tai arī nevajadzētu to darīt. Ekonomikas un monetārās savienības darbības priekšnoteikums ir skaidra atbildības pārdale starp politikas veidotājiem, monetārās un nemonetārās politikas veidotāju (tostarp jo īpaši fiskālo iestāžu) apņemšanās nodrošināt kārtību „savā saimniecībā” un drošības pasākumu noteikšana, lai nodrošinātu, ka visas iesaistītās puses ievēro noteikumus. Euro zonas makroekonomikas politikai būtu jābalstās uz šiem pamatprincipiem, kuri tika noteikti, parakstot vienošanos par EMS izveidi.

Ņemot vērā šos principus, ECB monetārās stratēģijas krīzes pārvarēšanai būtiskākais mērķis ir un tam būtu jābūt saglabāt cenu stabilitāti euro zonā kopumā. Šī Eurosistēmas apņemšanās nodrošina stabilu pamatu, kas tiek izmantots kā vienīgais būtiskākais netiešais koordinācijas instruments attiecībā uz visiem pārējiem dalībniekiem, tostarp fiskālās politikas veidotājiem, ņemot vērā viņu dažādās atbildības jomas, jo īpaši izstrādājot viņu stratēģiju krīzes pārvarēšanai un pielāgošanās politiku. Šo pamatu nedrīkst apdraudēt, jo īpaši ņemot vērā finanšu stabilitātes risku.

Turklāt monetārā savienībā valstīm, lai veicinātu to pielāgošanos, ir jāizmanto to rīcībā esošie instrumenti, jo īpaši instrumenti, kas saistīti ar fiskālo politiku. „Fiskālā stratēģija krīzes pārvarēšanai” vai, precīzāk sakot, „fiskālā pielāgošana”, kas būs vajadzīga turpmākajos gados, visticamāk, valdībām sagādās lielākas grūtības nekā Eurosistēmas nestandarta pasākumu īstenošanas pakāpeniska pārtraukšana. Krīzes laikā valdības rīkojās pareizi, ļaujot pieaugt deficītam, lai fiskālā politika varētu nodrošināt atbalstu ekonomikai īstermiņā. Bet tagad valstu budžeta deficīts ir augsts — vairākās valstīs patiešām ļoti augsts ,— valstu parādsaistību attiecība pret IKP lielākoties ir augsta un arvien pieaug, un finanšu tirgu uzmanība arvien biežāk tiek pievērsta valstu maksātspējas jautājumiem. Tāpēc ir jāveic atbilstīgi pasākumi, lai savestu kārtībā fiskālo saimniecību. Būtiskākais jautājums attiecībā uz fiskālo politiku šajās krustcelēs nav „vai”, bet gan „cik lielā apmērā” un „cik drīz” sākt īstenot fiskālos ierobežojumus. Atbilstīga politikas darbība katrā gadījumā būs atkarīga no privātā sektora ekonomikas atveseļošanās ātruma. Ja fiskālās politikas īstenošana saglabāsies nestabila un valstu parādsaistības turpinās pieaugt, pielāgošanās atlikšanas izmaksas pārsniegs izmaksas, kas radīsies, rīkojoties pēc iespējas drīzāk.

Papildus fiskālai politikai vēl viena būtiska pielāgošanās politika paredz, ka finanšu uzraudzības iestādēm ir jāuzrauga situācija to attiecīgajā finanšu sistēmā un decentralizētā veidā jārisina problēmas, ar kurām tās laiku pa laikam sastopas. Kopumā es esmu pārliecināts, ka tiks īstenota vienmērīga stratēģija krīzes pārvarēšanai.

11.      „Kādi pasākumi būtu jāveic ECB, lai izvairītos no netiešās subsidēšanas un traucējumiem, kas saistīti ar nodrošinājuma veidu dažādošanu, palielinot atbalstu kreditēšanas jomā pēc 2008. gada oktobra?”

Plaša nodrošinājuma sistēma ir jāīsteno kopā ar atbilstīgiem pasākumiem, lai, pirmkārt un galvenokārt, nodrošinātu Eurosistēmas aizsardzību pret finanšu riskiem un lai tiktu saglabāta banku motivācija piesardzīgi pārvaldīt to likviditātes risku. Pirmais pasākums, ko var īstenot centrālā banka, ir nodrošināt nelikvīdo aktīvu precīzu novērtējumu un piemērot atbilstīgas diskonta likmes, lai ņemtu vērā aktīvu nelikviditāti. Lai to veiktu, regulāri ir jāuzlabo riska kontroles pasākumi — un to Eurosistēma īstenoja jau pirms finanšu tirgus krīzes un pastiprināja pēc tās. Otrais pasākums ir saistīts ar monetārās politikas darbībā piemērotajām konkursa procedūrām. Konkurenci veicinošas konkursa procedūras, kādas Eurosistēma īstenoja pirms krīzes sākuma, nodrošina to, ka par aktīvu pārfinansēšanu centrālajā bankā tiek noteikta atbilstīga cena. Trešais pasākums, ko pašlaik izstrādā Bāzeles komiteja, pārskatot likviditātes riska regulējumu, ir saistīts ar stingrāku uzraudzības un kontroles politiku īstenošanu attiecībā uz likviditātes riska pārvaldību. Kopā šiem pasākumiem būtu jānodrošina darījumu partneru centienu saglabāšana piesardzīgi pārvaldīt un novērtēt likviditātes risku.

Attiecībā uz izvairīšanos no subsidēšanas vai traucējumiem ir jāuzsver, ka Eurosistēmā tiek izmantota atbilstīga riska kontroles sistēma, kas mazina šo risku. Vairāku aktīvu riska profils tiek rūpīgi uzraudzīts, un aktīviem, kas saistīti ar zemāku likviditāti un augstāku risku, tiek piemērota augstāka diskonta likme nekā drošākiem un likvīdākiem aktīviem. Turklāt Eurosistēma nepārtraukti uzrauga nodrošinājuma vērtību un var pieprasīt papildu segumu, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinājums atbilstu pamatnostādnēm.

12.      „Kā jūs vērtējat risku, kas saistīts ar liela daudzuma uz aktīviem balstītu vērtspapīru (ABS) likvidāciju, ko ECB ir pieņēmusi kā nodrošinājumu?”

Eurosistēmas darījumu partneri kā nodrošinājumu darījumos ar ECB var izmantot tirgojamu un netirgojamu aktīvu plašu klāstu. Tirgojamie aktīvi ietver dažādus vērtspapīrus, piemēram, valsts, centrālo banku, korporāciju un kredītiestāžu izdotus parāda instrumentus[1]. Tādējādi uz aktīviem balstīti vērtspapīri (ABS) ir tikai viens instrumentu veids, ko var izmantot kā nodrošinājumu darījumos ar ECB.

Līdz šim un pat pašreizējās krīzes laikā ECB darījumiem pieejamais nodrošinājuma apmērs ir bijis pietiekams, lai garantētu darījumu partneru pieeju Eurosistēmas likviditātei. Dažos pēdējos gados piedāvātais nodrošinājums patiešām ir bijis atbilstīgs salīdzinoši nelielai kopējo atbilstošo aktīvu daļai un vairāk kā divas reizes pārsniedzis Eurosistēmas neatmaksāto kredītu apjomu.

Jo īpaši attiecībā uz ABS es vēlos atgādināt, ka ECB Padome, pieņemot lēmumu par atbilstošo aktīvu saraksta paplašināšanu, saglabāja stingrākus noteikumus attiecībā uz ABS, ņemot vērā šo aktīvu kredītrisku un likviditātes risku. ABS tika saglabāts minimālais atbilstības reitings „A”, un pēc riska kontroles pasākumu pārskatīšanas, ko veic reizi divos gados, 2008. gada septembrī ABS klasificēja zemākā likviditātes kategorijā, piemērojot 12 % diskonta likmi (ABS tiek piemērota papildu diskonta likme atbilstīgi teorētiskajam vērtējumam, proti, tie tiek klasificēti kā mazāk likvīdi). ECB Padome 2009. gada janvārī turpināja pilnveidot ABS riska kontroles pasākumus, lai veicinātu ABS tirgus pienācīgas darbības atjaunošanu. Šie uzlabojumi ietvēra prasību, ka divām reitingu aģentūrām ir jāpiešķir minimālais „AAA” reitings emisijai (saglabājot „A” reitingu līdz ABS termiņa beigām), un aizliegumu pārsniegt citu ABS īpatsvaru atbilstošajiem ABS pakārtotajā fondā.

Ievērojot iepriekš minēto un ABS īpatsvaru nodrošinājumā, likvidācijas iespējamais risks ir minimāls gan Euosistēmā, ņemot vērā riska pārvaldības sistēmu, gan arī banku sistēmā, ņemot vērā pieejamo atbilstošo aktīvu plašo klāstu.

13.      Ņemot vērā pieaugošo valstu budžeta deficītu un parāda līmeni, kā arī to, ka no 16 euro zonas dalībvalstīm 13 valstīs tiek īstenotas pārmērīgas budžeta deficīta novēršanas procedūras, kā jūs vērtējat Stabilitātes un izaugsmes pakta pašreizējo īstenošanu?

Ekonomikas un finanšu krīze bija iemesls fiskālās politikas atvieglošanai 2009. gadā. Taču koordinētu fiskālās stimulēšanas pasākumu pieņemšana ir paplašinājusi Līgumā un Stabilitātes un izaugsmes paktā (SIP) paredzēto fiskālo regulējumu. SIP pieļauj zināmu elastību, nosakot termiņus pārāk augstā budžeta deficīta mazināšanai, ņemot vērā īpašus vai izmainītus apstākļus. Tā kā dziļā recesija kopā ar pasaules finanšu tirgus krīzi ir īpaši apstākļi, Komisija un Ekonomikas un finanšu padome (ECOFIN) uzskata, ka termiņi pašreizējā pārāk augstā budžeta deficīta mazināšanai ir jānosaka vidējā termiņā. Taču vairumam dalībvalstu ikgadējās strukturālās izmaiņas, kas jāveic, lai ievērotu termiņus, ir patiešām sarežģītas un paredz īstenot ievērojamus papildu pasākumus. Šai sakarībā SIP pašreizējā īstenošana šķiet atbilstīga, un tas ir precīzi jāievēro.

Dažās valstīs budžeta deficīts ir pieaudzis līdz divciparu skaitļa līmenim, izraisot ievērojamu reitingu pazemināšanu un negatīvu finanšu tirgus reakciju. Ja valdības savlaicīgi nesāks īstenot stratēģiju, lai novērstu ar krīzi saistīto budžeta stāvokļa pasliktināšanos, valstu parādu līmenis euro zonā strauji pieaugs līdz līmenim, kas pārsniedz 100 % no IKP.

Šādas attīstības tendences var nodarīt būtisku kaitējumu sabiedrības uzticībai valsts finanšu ilgtspējībai un tādējādi destabilizēt euro zonu kopumā. Tāpēc ir ļoti būtiski stingri un pilnībā īstenot SIP noteikumus, lai atjaunotu valstu finanšu ilgtspējību un nodrošinātu EMS netraucētu darbību. Ekonomikas un finanšu padome atbilstīgi SIP noteikumiem apstiprināja ieteikumus pārāk augstā budžeta deficīta koriģēšanai euro zonas valstīs un vairumam valstu noteica īstenošanas termiņu līdz 2013. gadam. Šie ieteikumi noteikti ir uzskatāmi par obligātiem pasākumiem, kas veicami, lai atjaunotu stabilu un ilgtspējīgu fiskālo situāciju. Tagad valstu politikas veidotāju pienākums ir izpildīt savas saistības atbilstīgi Eiropas fiskālajam regulējumam un pieņemt ticamas un precīzi noteiktas fiskālās konsolidācijas stratēģijas.

14.      Kā jūs domājat, vai Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzētās procedūras ir pietiekamas, lai nodrošinātu, ka dalībvalstīs tiek panākta budžeta disciplīna un valsts finanšu ilgtspējība ilgtermiņā? Kādā veidā var izmantot pakta noteikumus, lai pirmām kārtām novērstu pārmērīgu budžeta deficīta procedūru? Kā jūs vērtējat dalībvalstu sniegumu „labajos laikos” saistībā ar to kopējā budžeta deficīta mazināšanu?

Pastāvošais ES fiskālais regulējums, kas paredzēts Līguma un Stabilitātes un izaugsmes pakta attiecīgajos noteikumos, nodrošina juridiskus un institucionālus priekšnoteikumus līdzsvarotu valsts finanšu nodrošināšanai un saglabāšanai. Jo īpaši deficīta un parādsaistību ierobežojumi, kā arī vidējā termiņa budžeta mērķi, nodrošina kopējus un konsekventus kritērijus fiskālās piesardzības veicināšanai dalībvalstīs. Tāpēc, ja šos kritērijus pilnībā ievēro un stingri īsteno, tie ir piemērots instruments, lai nostiprinātu un koordinētu fiskālās konsolidācijas stratēģijas un virzītu valsts finanses ilgtspējīgu mērķu virzienā.

Tajā pašā laikā, lai šie noteikumi būtu efektīvi, dalībvalstīm ir jāizpilda to pienākumi saskaņā ar paktu. Šai sakarībā ir jānodrošina, lai ES fiskālais regulējums tiktu stingrāk īstenots valstu līmenī. Dalībvalstīm jo īpaši ir jāstiprina to vietējās budžeta iestādes, lai nodrošinātu piesardzīgu un uz stabilitāti vērstu fiskālo pozīciju, jo īpaši labajos laikos, kas ir vajadzīga, lai sasniegtu kopīgos Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktos mērķus. Šīs iestādes ir arī jāmudina paaugstināt fiskālās piesardzības līmeni laikā, kad krīzes nav, jo tas ir izrādījies īpaši lietderīgs pasākums, ņemot vērā dalībvalstu neseno pieredzi, — lai gan finanšu un ekonomiskās krīzes izraisītā lejupslīde būtiski ietekmēja valsts finanses, budžeta stāvokļa pasliktināšanās līmenis daudzās valstīs atspoguļo to nespēju konsolidēt valsts finanses arī labvēlīgākā ekonomiskajā situācijā. Jo īpaši tām valstīm, kuru fiskālais stāvoklis, sākoties lejupslīdei, bija slikts vai apdraudēts, tagad kopumā ir jāveic stingrāki fiskālās pielāgošanas pasākumi.

15.      Kā jūs vērtējat attiecības un sadarbību starp ECB, Padomi un/vai Eurogrupu? Kā jūs domājat, vai, pamatojoties uz Lisabonas līgumu, būtu jāuzlabo koordinācija un ekonomikas uzraudzība Eurogrupā?

ECB piedalās Ekonomikas un finanšu padomes sanāksmēs, kas ir svarīgākais forums dalībvalstu ekonomikas politikas koordinēšanai, ja notiek diskusijas par jautājumiem, kas saistīti ar ECB mērķiem un uzdevumiem. Turklāt ECB pārstāvji apmeklē Eurogrupas sanāksmes.

Attiecības starp ECB un Padomi (ECOFIN) vai Eurogrupu nav vienpusējas. Patiesībā Līgums (un ECBS un ECB statūti) skaidri paredz iespēju Padomes priekšsēdētājam piedalīties ECB Padomes un Ģenerālpadomes sanāksmēs. Praksē Eurogrupas priekšsēdētājs apmeklē ECB Padomes sanāksmes (tajā pašā laikā Līgumā ir skaidri noteikts, ka Padomes priekšsēdētājam, piedaloties ECB Padomes sanāksmēs, nav balsošanas tiesību).

Šāda sadarbība augstākajā līmenī nodrošina informācijas apmaiņu starp visām iesaistītajām pusēm, veicina savstarpējo izpratni par pušu nostāju attiecībā uz politiku un veicina dialogu par visām pusēm interesējošiem jautājumiem, pilnībā ievērojot attiecīgos pienākumus. Jo īpaši Eurogrupas ikmēneša sanāksmes pirms Ekonomikas un finanšu padomes sanāksmes nodrošina forumu, lai euro zonas valstu politikas veidotāji varētu diskutēt par jautājumiem, kas saistīti ar to kopējo īpašo atbildību attiecībā uz vienoto valūtu, un rada iespēju īstenot atklātu dialogu savstarpējās uzticības un cieņas gaisotnē.

Atskatoties pagātnē uz laikposmu pēc ECB izveidošanas 1998. gadā, var secināt, ka šī sadarbība laika gaitā ir kļuvusi intensīvāka. Jo īpaši finanšu nestabilitāte 2007. gada augustā iezīmē sākumu intensīvākam dialogam starp ECB un Ekonomikas un finanšu padomi.

Lai nodrošinātu euro zonas uzraudzību, ir nepieciešama turpmāka koordinācija. Tas jo īpaši attiecas uz divām politikas jomām, proti, konkurētspēju un budžeta attīstību. To jau ir atzinusi Eurogrupa, kas nolēma reizi divos gados veikt konkurētspējas attīstības uzraudzību euro zonā, tostarp pieņemot katrai valstij atbilstošus ieteikumus. Pēc euro ieviešanas, vairākas valstis euro zonā pastāvīgi zaudēja konkurētspēju un pieļāva salīdzinoši augstu tekošā konta deficītu. Citas valstis cieta no strukturāliem trūkumiem to eksporta darbībā. Visbeidzot — jāmin vairākas valstis, kuras ir uzkrājušas lielu tekošā konta pārpalikumu. Tā kā šī arvien pieaugošu atšķirību tendence nav ilgtspējīga, ir jānodrošina intensīvāka politiku koordinācija un atbilstīga politikas reakcija valstu līmenī, lai novērstu attiecīgos trūkumus.

Jaunais Lisabonas līgums, jo īpaši LESD 121. un 136. pants, nodrošina euro zonas valstīm jaunus instrumentus, lai īstenotu šādus politikas pielāgošanas pasākumus, ja atsevišķas valstis tos nepieņem. Eurogrupa ir forums, kurā šie procesi ir jāveicina. Turklāt jaunais Līgums paredz, ka Padomes lēmumus, kas pieņemti, pamatojoties uz Stabilitātes un izaugsmes paktu, attiecībā uz euro zonas valstīm, pieņem tikai pārējās euro zonas valstis, izņemot dalībvalsti, uz kuru attiecas lēmums. Eurogrupai ir pilnībā jāizmanto šī juridiskā iespēja un tādējādi jānodrošina valsts finanšu ilgtspējība. Es ar nepacietību gaidu Komisijas paziņojumu šai sakarībā.

16.      Kādi, jūsuprāt, ir nākamās stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai līdz 2020. gadam būtiskākie mērķi? Lūdzu, sākot ar nozīmīgāko, miniet strukturālās reformas, kuras, jūsuprāt, ir prioritāras ES, un pamatojiet savu izvēli. Kādā veidā ECB un ekonomikas politikas koordinācijas instrumenti (Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes, Nodarbinātības pamatnostādnes) var veicināt šīs stratēģijas panākumus? Kā, jūsuprāt, ir iespējams palielināt iekšējo pieprasījumu un veicināt ieguldījumus ES?

ES stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam būs efektīvāka, ja tā pilnīgi būs vērsta uz primāro mērķu sasniegšanu — turpināt paaugstināt izaugsmes potenciālu, nodrošināt augstu nodarbinātības līmeni un saglabāt valsts finanšu ilgtspējību. Tādējādi tā dotu lielāku ieguldījumu Eiropas pilsoņu sociālās iekļaušanas veicināšanā un dzīves līmeņa uzlabošanā.

Ir jāuzlabo dalībvalstu politikas uzraudzība, lai veicinātu to saistību izpildi, kas noteiktas jaunajā ES stratēģijā laikposmam līdz 2020. gadam. Šai sakarībā ir svarīgi, lai ES stratēģijā laikposmam līdz 2020. gadam tiktu noteikts ierobežots uzdevumu un katrai valstij specifisku mērķu skaits (tostarp attiecībā uz iekšējo tirgu), kas pārliecinoši jāatzīst dalībvalstu līmenī. Jaunā ES stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam efektīvāk atbalstītu strukturālo un nodarbinātības politiku, ja tā arī turpmāk būtu vērsta uz primāro politikas mērķi palielināt izaugsmes potenciālu un paaugstināt nodarbinātības līmeni. Turklāt stratēģijā būtu jāparedz lielāka savstarpējā saistība starp euro zonas dalībvalstīm un to kopējā atbildība par euro zonas darbību un tādējādi nepieciešamība pēc lielākas ekonomiskās un fiskālās politikas saskaņotības un koordinācijas starp tām. Jo īpaši šajā stratēģijā jāpievērš uzmanība konkurētspējas novirzēm, kas radušās starp euro zonas dalībvalstīm pēc vienotās valūtas ieviešanas, pamatojoties uz nesen īstenoto konkurētspējas pārskatu. Praktiski es uzskatu, ka ir jānosaka konkrētākas politikas pamatnostādnes, tostarp konkrētākas pamatnostādnes, kas paredzētas tikai euro zonas dalībvalstīm, kas ir iespējams, pamatojoties uz jaunā Lisabonas līguma LESD 136. pantu. Tāpēc es ar nepacietību gaidu Komisijas paziņojumu par šiem jautājumiem, ko paredzēts izstrādāt 2010. gada pavasarī.

ECB var efektīvi veicināt ES stratēģijas laikposmam līdz 2020. gadam veiksmīgu īstenošanu, izstrādājot tās monetāro politiku, ticamā veidā risināt cenu stabilitātes jautājumu un tādējādi veicināt euro zonas mājsaimniecību pirktspēju. Šai sakarībā jānorāda, ka vienotā Eiropas tirgus efektīvāka darbība atvieglo monetārās politikas uzdevumu nodrošināt cenu stabilitāti un veicināt izaugsmi.

Tāpēc strukturālo reformu pasākumi būtu jāvērš uz konkurences uzlabošanu, lai paātrinātu pārstrukturizāciju un ieguldījumu plūsmu un lai radītu jaunas uzņēmējdarbības iespējas, jo īpaši pakalpojumu nozarē. Tas ir būtiski, lai sekmētu ilgtspējīgu ražīguma izaugsmi, kas veicina potenciālo produkcijas izlaidi un reālos ieņēmumus, un lai novērstu pašreizējās krīzes ietekmi uz euro zonas izaugsmes potenciālu ilgtermiņā. ES līmenī nozīmīgs panākums ekonomikas konkurētspējas un efektivitātes uzlabošanai ir vienotā tirgus izveides pabeigšana, kopējo noteikumu atbilstīga transponēšana valstu tiesību aktos un to stingra piemērošana.

Turklāt ir jānodrošina lielāka atalgojuma elastība, lai atalgojuma noteikšana veicinātu darbaspēka vienības izmaksas pielāgošanu euro zonā, piemērojot atalgojumu situācijai konkurētspējas jomā, vietējiem darba tirgus apstākļiem un ražīguma attīstībai, jo īpaši lejupslīdes laikā. Lai izvairītos no turpmāka bezdarba pieauguma, tajās valstīs, kurās vērojama būtiskākā konkurētspējas pazemināšanās, un nozarēs, kuras krīze skārusi īpaši smagi, atalgojuma līmenim ir jābūt nedaudz zemākam par to, kāds līdz šim minēts sarunās par atalgojuma līmeņa attīstības tendencēm.

Lai atjaunotu iekšējo pieprasījumu pašreizējā zemas izaugsmes periodā, ir jāveicina mājsaimniecību un uzņēmumu pārliecība, jo īpaši attiecībā un nākotnes ienākumu plūsmu. Šai sakarībā jānorāda, ka līdzšinējie īstermiņa atbalsta pasākumi krīzes seku mazināšanai, jo īpaši darba laika pielāgošanas pasākumi, ir bijuši veiksmīgi, atsevišķos gadījumos ierobežojot darbaspēka zudumu. Taču vidējā termiņā pagaidu politika, kas kavē strukturālās izmaiņas ekonomikā, rada liekas budžeta izmaksas un veicina neefektivitāti, kas apdraud ilgtspējīgu nodarbinātību un reālu ienākumu pieaugumu. Tāpēc ir vajadzīgas skaidras un uzticamas stratēģijas krīzes pārvarēšanai, lai veicinātu pieprasījumu un nodarbinātību vidējā termiņā. Šai sakarībā, izmantojot fiskālo politiku, būtu jāuzlabo valsts līdzekļu izlietošanas efektivitāte un kvalitāte, lai veicinātu ieguldījumu plūsmu un tādējādi iespējamo produkcijas izlaidi.

Vēl viena joma, kurā, manuprāt, Lisabonas stratēģija varētu nodrošināt attīstību, ir energoapgādes nozare. Turklāt jautājumi, kas saistīti ar klimata pārmaiņām un pārāk lielas atkarības no naftas un citiem izsmeļamiem resursiem, rada apdraudējumu un var būt makroekonomiskās nestabilitātes iemesls. Šai sakarībā nevajadzētu par zemu novērtēt naftas cenas svārstības un to ietekmi uz euro zonu nesenās krīzes laikā. Tāpēc tādu stratēģiju atbalstīšanai, kas vērstas uz alternatīvu un uzticamu enerģijas avotu izmantošanu un efektīvu energoapgādes nozari, ir jāpievērš liela uzmanība, izstrādājot jauno stratēģiju par izaugsmi un nodarbinātību.

17.      Kāds ir jūsu viedoklis par euro zonas paplašināšanās norisi gan no euro zonas, gan arī kandidātvalstu perspektīvas? Kā jūs vērtējat līdzšinējo euro ieviešanu jaunajās dalībvalstīs? Vai, pēc jūsu domām, ir jāveic uzlabojumi vai izmaiņas attiecībā uz pievienošanās procesu un/vai euro ieviešanas periodu?

Pēc euro ieviešanas 11 dalībvalstīs 1999. gadā, līdz šim laikam euro ir pieņēmušas vēl piecas dalībvalstis (ieskaitot četras valstis, kas pievienojās ES 2004. gadā). Tādējādi euro nodrošinātie ieguvumi ir jūtami arī jaunajās dalībvalstīs, un tas liecina par to, ka euro zona nav „slēgts klubs”. Euro zonas paplašināšanās grafiks iepriekš nav noteikts. Tiek sagaidīts, ka visas dalībvalstis, kas pievienojās ES pēc 2004. gada, pieņems euro, tiklīdz tās būs sasniegušas augstu ilgtspējīgas konverģences līmeni, kā noteikts Līgumā un Protokolā. Šim procesam ir rūpīgi jāsagatavojas un pret to nedrīkst izturēties vieglprātīgi.

To dalībvalstu pieredze, kuras ir pieņēmušas euro, apstiprina, ka, uzņemot jaunas dalībnieces euro zonā, mums ir jāpievērš liela uzmanība konverģences ilgtspējībai. Augsta ilgtspējīgas konverģences līmeņa nodrošināšana, pirmkārt un galvenokārt, ir ļoti svarīga pašai valstij, lai tā varētu pilnībā izmantot euro pieņemšanas sniegtos ieguvumus. Turklāt tas ir svarīgi arī euro zonai, jo ilgtspējīgas konverģences nodrošināšana visām dalībvalstīm ir būtisks euro zonas saskaņotības un efektīvas vienotās monetārās politikas darbības priekšnoteikums. Ticamas stratēģijas izstrāde euro pieņemšanai (kopā ar attiecīgu pārdomātu makroekonomikas politikas un strukturālo reformu īstenošanu) var palīdzēt veicināt visu iesaistīto pušu virzību uz šo mērķi.

Attiecībā uz euro pieņemšanas procesu paliek spēkā Līguma pamatprincips — valstīm ir jānodrošina pārdomātas makroekonomikas politikas īstenošana. Līgumā un Protokolā paredzētā institucionālā sistēma, kas regulē euro pieņemšanu, ir izstrādāta, lai nodrošinātu atbilstību priekšnoteikumiem par veiksmīgu dalību euro zonā. Tāpēc ir ļoti svarīgi stingri ievērot šo sistēmu. Ir arī ļoti svarīgi, lai konverģences novērtējums būtu balstīts uz augstas kvalitātes un uzticamiem statistikas datiem.

18.      Ko jūs domājat par pašlaik aktīvi apspriesto jautājumu par finanšu darījumu nodokļiem? Vai šāds nodoklis tikai palīdzētu gūt ienākumus no finanšu nozares vai arī pastāv lielāka iespēja, ka tas ierobežotu sociāli nevēlamus darījumus? Kāda būtu ECB loma, piemērojot ES finanšu darījumu nodokli? Ņemot vērā pašlaik piemērotos finanšu darījumu nodokļus (piemēram, zīmognodeva AK), kādai jābūt šāda nodokļa darbības jomai, lai tas būtu efektīvs? Kādi būtu ar šādiem nodokļiem saistītie riski un trūkumi? Vai šādu nodokli varēs piemērot, ja dažas valstis neievēros tā principus? Kādi citi risinājumi ir iespējami, lai, atkārtojot G20 teikto, „finanšu nozare sniegtu taisnīgu un būtisku ieguldījumu”, sedzot tādu apgrūtinājumu izmaksas, kas rodas saistībā ar valsts iejaukšanos banku sistēmas atveseļošanas nolūkā?

Vispirms es vēlos, teikt, ka atbalstu ideju, ka „finanšu nozare sniegtu taisnīgu un būtisku ieguldījumu”, sedzot tādu apgrūtinājumu izmaksas, kas rodas saistībā ar valsts iejaukšanos banku sistēmas atveseļošanas nolūkā. Taču pieņēmums, ka šo mērķi būtu iespējams labāk sasniegt, ieviešot vispārēju finanšu darījumu nodokli, ir rūpīgi jāizvērtē. Pirmām kārtām, ir jānoskaidro, vai šāda nodokļa ieviešanas faktiskais mērķis būtu palielināt ieņēmumus no finanšu nozares un ne tik daudz ierobežot finanšu tirgu nepastāvību vai arī mazināt vēlmi īstenot pārmērīgi riskantus darījumus.

Turklāt rūpīgi ir jāizvērtē arī tādi apstākļi kā grūtības, kas saistītas ar attiecīgās starptautiskās vienošanās panākšanu par šāda nodokļa piemērošanu pasaules līmenī, tas, ka nodoklis galu galā radīs lielākas izmaksas finanšu pakalpojumu lietotājiem, un pat tāds apstāklis kā finanšu darījumu nodokļa rentabilitāte. Turklāt, lai aprēķinātu iespējamos nodokļu ieņēmumus, nevar tikai mehāniski piemērot nodokļa likmi, piemēram, 0,01 % apmērā, kopējai finanšu tirgus darījumu summai, neņemot vērā nodokļa iespējamo ietekmi uz i) kopējo darījumu apmēru, ii) ar darījumiem saistīto pakalpojumu cenas un iii) cita veida netiešu ietekmi.

Tāpēc, ņemot vērā daudzās neskaidrības saistībā ar finanšu darījumu nodokļa efektivitāti un tā nenoteikto rentabilitāti, finanšu darījumu nodoklis ir rūpīgi jāizvērtē, salīdzinot ar iespējamām alternatīvām. Taču, lai nodrošinātu efektīvu instrumentu finanšu tirgus stabilitātes veicināšanai nākotnē, šādām alternatīvām būtu jābūt kam vairāk par līdzekļu piesaistīšanas shēmām. Patiesībā G20 un SVF veic darbu saistībā ar vairākiem priekšlikumiem, kas papildus finanšu darījumu nodoklim ietver arī nodokļu piemērošanu prēmijām un atalgojumam finanšu nozarē (lai mazinātu tirgus dalībnieku vēlmi uzņemties pārāk augstu risku), kā arī nodokļu piemērošanu bilances posteņiem, lai novērstu nesaskaņotību, — pasākumus, ko varētu apvienot ar apdrošināšanas shēmām, lai izvairītos no finanšu nozares iespējamo zaudējumu socializācijas nākotnē.

Pretēji iepriekš minētajam nodoklim, ko piemēro tikai finanšu darījumiem, šie risinājumi ir vērsti uz atsevišķām iestādēm, lai stiprinātu finanšu sistēmas noturību un zaudējumu izlīdzināšanas spēju kopumā. Šai sakarībā, piemēram, pašlaik tiek novērtēta iespēja ieviest papildu piesardzības prasības sistēmiskām finanšu iestādēm, kuras sava statusa „pārāk liela, lai piedzīvotu neveiksmi” dēļ parasti saņem valdības palīdzību. Šo papildu piesardzības prasību — kapitāla uzkrājuma un/vai rezerves kapitāla veidā — mērķis ir uzlabot zaudējumu izlīdzināšanas spēju un noturību pret izmaiņām banku bilancēs un tādējādi netieši samazināt sagaidāmās nodokļu maksātāju izmaksas krīzes situācijās nākotnē.

Citu pašlaik izskatīto pasākumu mērķis ir palielināt finanšu iestāžu finansiālo ieguldījumu, tādējādi tieši samazinot vai sedzot (pagātnes vai nākotnes) izmaksas, ko sedz no valsts finansēm par valdības iejaukšanos. Skaidrs piemērs ir maksas par finanšu iestāžu saistībām noteikšana, piemēram, finansiālās atbildības maksa ASV. Kopumā var piekrist ASV administrācijas iecerei ieviest „atbildības maksu” ar visaptverošu mērķi veicināt banku nozares ieguldījumu finanšu krīzes radīto izmaksu segšanā.

Šai sakarībā es vēlos atgādināt Eurosistēmas nesen pausto nostāju, ka krīzes pārvaldības un seku mazināšanas regulējuma mērķim ir jābūt pēc iespējas samazināt iespējamo finanšu iestāžu krīzes radīto slogu nodokļu maksātājiem. Šai sakarībā es atzinīgi vērtēju Komisijas nodomu turpināt pētīt tādu mehānismu izmantošanas iespējas, kas krīzes laikā nodrošinātu finansējuma pieejamību privātajam sektoram (skatīt arī 38. jautājumu).

19.      Kādas ir jūsu domas par Eiropas monetārās savienības nākotni ilgākā laika periodā un kādas ir galvenās problēmas, kas to sagaida?

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs kā eiropieši turpinātu aizsākto darbu, ņemot vērā milzīgos panākumus saistībā ar vienotās valūtas ieviešanu mūsu kontinentā. Šim nozīmīgajam Eiropas Savienības un monetārās savienības sasniegumam nav precedenta, un mēs nedrīkstam aizmirst, cik daudz esam sasnieguši.

Es ticu, ka Eiropas monetāro savienību ilgākā laika periodā gaida spoža nākotne. Lisabonas līguma nesenā stāšanās spēkā ir devusi jaunu stimulu Eiropas integrācijas procesam, un tam vajadzētu uzlabot vidi, kurā darbojas monetārā savienība. Sākotnēji pamatotās šaubas un bažas par euro ir nomainījusi izpratne par euro zonas darbību un to, cik tas ir svarīgi euro zonas ekonomikas uzplaukumam un aizvien vairāk arī pasaules ekonomikai.

Taču, protams, pastāv vairākas problēmas, kas laika gaitā kļūs aizvien aktuālākas, jo īpaši nesenās finanšu krīzes dēļ.

Pirmā no tām ir saistīta ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Pēc fiskālās situācijas pasliktināšanās krīzes ietekmē un nepieciešamajiem atbildes pasākumiem politikas jomā, valdībām atkal ir jāatgriežas uz ilgtspējīgākas fiskālās politikas ceļa. Nav šaubu, ka būs jāveic nepatīkamas korekcijas, kas prasīs diezgan daudz laika. Šajā procesā ir svarīgi, lai valdības saglabātu stingru nostāju un nepadotos kārdinājumam atvieglot Stabilitātes un izaugsmes pakta prasības, jo tas nopietni ietekmētu monetārās savienības darbu.

Otra liela problēma ir saistīta ar to, kā padziļināt un pastiprināt Eiropas pieeju finansiālajai stabilitātei un sistēmiskajam riskam. Eiropas Sistēmisko risku padomes izveide ir nozīmīgs solis, bet saistībā ar to daudz darāmā ir arī īstenošanas un turpmākās sadarbības jomā. Ilgtermiņā ir nepieciešama integrēta Eiropas pieeja finansiālajai stabilitātei un sistēmiskajam riskam, kas radīs apstākļus drošas un stabilas finanšu sistēmas izveidei, kuru krīze ietekmēs mazāk. Turklāt sadarbībā ar SVF un Finansiālās stabilitātes padomi būs jāņem vērā arī riski, kas izriet no globāla mēroga avotiem.

Tātad mums jānostiprina līdz šim gūtie panākumi un jāturpina euro pastāvēšanas pirmās desmitgades ceļš. Tas nozīmē to, ka visām iesaistītajām pusēm, visām institūcijām Eiropas un dalībvalstu līmenī, kā arī visiem ekonomikas nozares pārstāvjiem, ir jāpilda savas saistības un pienākumi. Tādā veidā mēs labāk spēsim stāties pretī ilgtermiņa problēmām, kas ir sagaidāmas pasaulē, kur valda nenoteiktība, lai mūsu kā sabiedrības turpmākā attīstība būtu veiksmīga.

Es varu jums apgalvot, ka turpināšu darīt visu, kas ir manos spēkos, lai nodrošinātu to, ka, balstoties uz līdz šim iegūto uzticību, mūsu valūta un ECB kļūst aizvien spēcīgāka.

20.      Kādas ir jūsu domas par Padomes, Komisijas, Eurogrupas un ECB attiecīgo lomu saistībā ar euro zonas ārējo pārstāvību?

Euro zonas ārējā pārstāvība atspoguļo EMS īpašo raksturu — tā ir savienība ar centralizētu monetāro politiku, bet decentralizētu ekonomikas politiku. Pārstāvība ir sadalīta starp Padomi, Komisiju, Eurogrupu, ECB un dalībvalstīm saskaņā ar Līgumā paredzēto pilnvaru sadalījumu.

ECB ārēji pārstāv monetāro politiku un citas tās atbildībā esošās jomas. ECB darbojas kā Eurosistēmas balss un tiek pārstāvēta vairumā svarīgu starptautisku forumu, kas saistīti ar Eurosistēmas uzdevumiem. Šī sistēma darbojas labi.

Iekšējās atbildības sadalījuma dēļ starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm euro zonas ekonomikas politikas ārējā pārstāvība ir sadrumstalotāka. Par ekonomikas politiku galvenokārt atbild dalībvalstis. Tās ir arī tādu starptautisku ekonomikas forumu dalībnieces kā SVF, kur tām var būt finansiāli pienākumi.

Tajā pašā laikā pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze ir uzsvērusi vajadzību Eiropas pārstāvību paplašināt, lai nodrošinātu Eiropas interešu efektīvu pārstāvību pasaulē. Šeit var atsaukties uz Līguma 138. pantu, kas paredz to, ka Padome (euro zonas sastāvā) var pieņemt lēmumu, nosakot „kopēju nostāju jautājumos, kas ir īpaši nozīmīgi ekonomiskajai un monetārajai savienībai”, un attiecīgus pasākumus, lai „nodrošinātu vienotu pārstāvību starptautiskās finanšu iestādēs un konferencēs”. Tomēr panākumi ir atkarīgi no dalībvalstu politiskās gribas.

21a.    Kā jūs vērtējat nesenās USD valūtas kursa svārstības attiecībā pret EUR?

Notikumus starptautiskajā valūtas tirgū pēdējos 18 mēnešos lielā mērā ietekmēja finanšu krīzes pastiprināšanās. Krīzes kulminācijas brīdī izmaiņas vērtspapīru sarakstos, pārejot uz ASV valdības obligācijām, ļoti augstas finanšu tirgus nestabilitātes apstākļos bija ļoti labvēlīgas ASV dolāra kursam attiecībā pret euro (un citām valūtām). Kad 2009. gada laikā finansiālā spriedze pakāpeniski mazinājās, šīs tendences daļēji pierima un euro krietni „atspēlējās”. Tā rezultātā 2009. gada rudenī euro tirdzniecības līmenis pēc vēsturiskiem standartiem bija diezgan augsts, bet pēdējos divos mēnešos tas sāka kristies. Pēdējo 18 mēnešu laikā ECB tās priekšsēdētāja personā vairākkārt publiski apliecināja, ka mēs atbalstām ASV varas iestāžu paziņojumus, ka spēcīgs dolārs ir Amerikas Savienoto Valstu interesēs.

21b.    Kā jūs vērtējat nesenās renminbi valūtas kursa svārstības attiecībā pret EUR?

Kopš Ķīnas valūtas kursa reformas pirms gandrīz pieciem gadiem, renminbi vērtība attiecībā pret euro ir pieaugusi tikai mēreni, tas ir, no 2005. gada jūlija līdz 2010. gada 22. februārim tā palielinājās par aptuveni 7,4 % (salīdzinājumā ar 21 % attiecībā pret ASV dolāru un 14 % reālajā izteiksmē, ņemot vērā patēriņa cenu indeksu). Tas ir īpaši saistīts ar to, ka, izceļoties krīzei, pakāpeniska valūtas kursa pieauguma politika Ķīnā tika pārtraukta.

Tādēļ es apsveicu Ķīnu ar tās pastāvīgo apņemšanos pāriet uz elastīgāku valūtas kursu, kā rezultātā renminbi vērtības pieaugumam reālajā izteiksmē vajadzētu turpināties, veicinot līdzsvarotāku izaugsmi Ķīnā un pasaules ekonomikā.

21c.    Kā jūs vērtējat starptautisko sadarbību valūtas kursu jomā?

ECB regulāri apmainās viedokļiem par pasaules valūtas kursu struktūru ar saviem partneriem Lielajā septiņniekā (G7), kura vadošā loma valūtas kursu jautājumos tika apliecināta G7 pēdējā sanāksmē, kas 2010. gada 6. februārī notika Kanādas pilsētā Ikaluitā. Kopā ar saviem G7 un G20 partneriem ECB cieši uzrauga valūtas tirgu un vajadzības gadījumā ar tiem sadarbojas.

Savstarpējās izpratnes līmenis abās Atlantijas okeāna pusēs ir īpaši augsts, un es atbalstu ASV varas iestāžu, tai skaitā priekšsēdētāja B. Bernanke un Valsts kases sekretāra T. Geithner, teikto, ka spēcīgs dolārs ir ASV ekonomikas interesēs, un tas ir arī visas pasaules ekonomikas interesēs. Regulāras, atklātas un vaļsirdīgas viedokļu apmaiņas ECB ir bijušas arī ar Ķīnas varas iestādēm[2].

21d.    Vai jūs domājat, ka centrālās bankas spēj efektīvi cīnīties pret pārmērīgu valūtas kursu svārstīgumu?

G7 centrālo banku vadītāji kopā ar G7 finanšu ministriem savas pēdējās tikšanās laikā 2010. gada februārī vēlreiz apliecināja savas kopīgās intereses attiecībā uz spēcīgu un stabilu starptautisko finanšu sistēmu.

Viņi arī paskaidroja, ka pārmērīgs svārstīgums un neprognozējamas izmaiņas valūtas kursos negatīvi ietekmē ekonomisko un finansiālo stabilitāti, un norādīja, ka turpinās cieši uzraudzīt valūtas tirgu un vajadzības gadījumā sadarboties.

Attiecībā uz centrālo banku spēju ietekmēt pārmērīgu valūtas kursu svārstīgumu ir jāpaskaidro, ka euro zona ir pieņēmusi elastīgu valūtas kursu režīmu, kas nozīmē to, ka euro ārējo vērtību attiecībā pret trešo valstu valūtām nosaka tirgus. Tas ļauj ECB koncentrēties uz savu mērķi — cenu stabilitātes saglabāšanu —, un tam būtu jāpalīdz ierobežot valūtas kursu svārstīgumu. Tomēr valūtas tirgū ir iespējamas arī atsevišķas epizodes, kad valūtas kurss paaugstinās vai pazeminās par daudz, un tas var ietekmēt cenu attīstības tendences un norādīt uz cenu stabilitātes risku euro zonā. Šādos gadījumos valsts iejaukšanās, lai ierobežotu pārmērīgu valūtas kursu svārstīgumu, var būt pamatota, ja vien tā tiek saskaņota ar citām valstīm. Vispārēja valūtas kursu politikas iezīme ir tāda, ka pēc būtības tā ir starptautiska. Valūtas kursu nevar noteikt viena valsts vai ekonomikas zona — tas vienmēr ir atkarīgs no lēmumiem, ko pieņēmušas vismaz divas iesaistītās puses. Tāpēc, lai valūtas kursu politika būtu efektīva, izšķiroša nozīme ir starptautiskajai sadarbībai.

21e.    Cik nopietni, jūsuprāt, šajā gadījumā ir draudi, ko rada globālā nelīdzsvarotība?

Liela tekošā konta nelīdzsvarotība, kas bija izveidojusies pasaules mērogā, veicināja sistēmisko risku paaugstināšanos, kas galu galā noveda pie finanšu krīzes. Tās ietekmē nelīdzsvarotība mazinās, tomēr vairumā gadījumu tam ir ciklisks, nevis strukturāls raksturs. Tas nozīmē to, ka, pasaules ekonomikai atveseļojoties, pastāv risks, ka globālā nelīdzsvarotība atkal pieaugs.

Globālās nelīdzsvarotības daudzpusējais raksturs norāda uz to, ka tās risināšanai ir jābūt kopīgam uzdevumam. Jaunie G20 pamatprincipi spēcīgai, ilgtspējīgai un līdzsvarotai izaugsmei dod iespēju uzlabot makroekonomiskās politikas uzraudzību pasaules lielākajās ekonomikās, lai nodrošinātu līdzsvarotāku globālo izaugsmi un izvairītos no lielas globālās nelīdzsvarotības, kas varētu izveidoties no jauna. Šobrīd ir svarīgi vienoties par konkrētiem politiskiem pasākumiem un kontrolēt saistību izpildi, piedaloties visām lielākajām ekonomikām.

21f.     Vai jūs domājat, ka euro starptautiskā loma būtu jāpastiprina, un, ja būtu, tad kā?

Es atbalstu ECB politiku, kas tiek īstenota kopš monetārās savienības sākuma 1999. gadā un paredz nerīkot kampaņas, lai veicinātu vai kavētu euro izmantošanu starptautiskā līmenī. Euro loma ārzemēs veidojas galvenokārt tirgus spēku iedarbības un privātā sektora lēmumu rezultātā. Galvenais atbalsts, ko ECB netieši sniedz, lai veicinātu plašāku euro izmantošanu starptautiskos darījumos, ir uzticamas monetārās politikas īstenošana. ECB seko tam, kā veidojas euro starptautiskā loma, un regulāri sniedz informāciju sabiedrībai, jo īpaši savā ikgadējā pārskatā par euro starptautisko lomu.

22.      Kā iespējams vēl vairāk palielināt euro zonas un tās valūtas nozīmi, īpaši starptautiskās finanšu iestādēs? Kādas ir jūsu domas par pašreizējo koordinācijas līmeni, piemēram, pirms SVF valdes sanāksmēm?

Kopš euro ieviešanas pirms vairāk nekā 10 gadiem, euro zona ir pakāpeniski kļuvusi par atzītu partneri pasaules mēroga forumos un iestādēs, kas nodarbojas ar ekonomiskiem un finansiāliem jautājumiem, piemēram, SNB, G7, G20, SVF vai FSB. Tas ir rezultāts pakāpeniskam procesam, kura laikā bija jāmaina sen iedibinātā kārtība gan iestādēs, gan arī cilvēku domāšanā. Nav mazsvarīgi, ka pirmo mainīt šķiet vieglāk nekā pēdējo.

Dalības noteikumi starptautiskās iestādēs un forumos bija jāpielāgo tam, lai būtu iespējama mijiedarbība ar valūtas zonu un tās dalībniekiem, nevis atsevišķu valstu pārstāvjiem. Piemēram, G7 to izdarīja, aicinot uz sanāksmēm ECB priekšsēdētāju un Eurogrupas priekšsēdētāju, un SVF — piešķirot ECB novērotāja statusu, kas ļauj tai piedalīties vairākās SVF valdes sanāksmēs. Tāpat tika izveidotas jaunas struktūras, piemēram, Eiropas pārstāvji regulāri tiekas Vašingtonā, lai apmainītos viedokļiem par dažādiem tematiem, pirms to faktiskās izskatīšanas SVF valdes sanāksmēs.

Turpretī iesaistīto pušu domāšanu mainīt ir grūtāk. Kad sāka darboties monetārā savienība, ar monetāro politiku un valūtas kursiem saistītie jautājumi bija jāpārstāv jau Eiropas Savienības līmenī. Tas būtu skaidrs. Taču mazāk skaidrs ir tas, ka arī citās politikas jomās ir jāsaskaņo uzskati un jāvienojas par kopīgām idejām. Panākumi ir gūti, jo daudzi kopīgi kompetences ietvari par dažādiem G7, G20 un SVF darba kārtības jautājumiem gadu gaitā Briselē ir saskaņoti. Tomēr pilnībā vēl nav saprasts tas, ka vienotas nostājas paušana galu galā palīdzēs sasniegt kopīgos mērķus. Starptautiskās politikas jautājumus valstis bieži vien joprojām uztver kā valsts prerogatīvu, neraugoties uz to, ka euro zona stājas pretī tām pašām pasaules mēroga problēmām. Šādas attieksmes dēļ kompetences ietvari nevar būt nekas vairāk kā mazākais kopsaucējs, kas reizēm noved pie pretrunīgām idejām. Diemžēl, ieņemot atšķirīgas nostājas, ietekmi palielināt nevar. Tas varētu izskaidrot pašreizējo situāciju, kad, no vienas puses, euro zonas ietekme starptautiskajās finanšu iestādēs vēl nav samērojama ar tās ekonomisko un finansiālo nozīmi salīdzinājumā ar citām lielākajām iesaistītajām pusēm, kamēr, no otras puses, bieži vien tiek pieņemts — un euro zona (vai ES kopumā) tiek apsūdzēta —, ka tās pārstāvība ir pārāk liela.

Turpmāk Eiropai šī situācija būs jāpārdomā, jo īpaši ārējā spiediena dēļ, kas rodas SVF kontekstā (piemēram, apsverot viena priekšsēdētāja pieeju). Manuprāt, lai pastiprinātu euro zonas nozīmi globālā mērogā, noteikti pamatota ir prasība vēl vairāk saskaņot uzskatus un pārdomāt, vai pastāv efektīvāki veidi, kā to pārstāvēt starptautiskās iestādēs un forumos.

C.  Finansiālā stabilitāte un finanšu uzraudzība

23a.    Ko jūs domājat par tiesību aktu projektiem finanšu uzraudzības jomā, par ko šobrīd debatē Eiropas Parlamentā?

Tiesību aktu projekti, par ko Eiropas Parlamentā šobrīd notiek debates, ir daļa no visaptveroša pārskata par ES institucionālo uzraudzības sistēmu, kas ietver gan mikrouzraudzības uzlabošanu, izveidojot Eiropas Finanšu uzraudzības iestāžu sistēmu (EFUIS) (ko veido trīs Eiropas uzraudzības iestādes un valstu uzraudzības iestāžu tīkls), gan arī Eiropas Sistēmisko risku padomes (ESRP) iecelšanu kā jaunu neatkarīgu organizāciju, kas atbild par finansiālās stabilitātes nodrošināšanu, Eiropas līmenī veicot makrouzraudzību un konkrētus saistītus pienākumus uzliekot ECB, pamatojoties uz Līguma 127. panta 6. punktu.

Ierosinātā institucionālā sistēma ir visumā atbilstoša šādu iemeslu dēļ.

Attiecībā uz mikrouzraudzību — ar EFUIS palīdzību mikrouzraudzības veikšana ES līmenī kļūs konsekventāka. Šajā gadījumā galvenie Eiropas uzraudzības iestādēm paredzētie uzdevumi ir visumā atbilstoši, lai šie mērķi tiktu sasniegti. Konkrētāk, tehnisko standartu, pamatnostādņu un ieteikumu izstrāde ļaus veicināt konsekventu ES finanšu jomā pieņemto tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs un kopīgu regulējuma un uzraudzības pieeju ES līmenī. Pastāv liela vienprātība attiecībā uz mērķi izveidot vienotu ES kodeksu, uz kā pamata finanšu starpnieki sniegtu pārrobežu pakalpojumus. Tas nodrošinās līdzvērtīgus nosacījumus finanšu iestādēm un pienācīgu aizsardzību noguldītājiem, investoriem un patērētājiem Eiropā.

Attiecībā uz makrouzraudzību — jaunas, par makrouzraudzības veikšanu atbildīgas organizācijas — ESRP — izveidei Eiropas Savienībā ir jābūt atzinīgi vērtējamai, jo nesenā finanšu krīze pierādīja, ka makrouzraudzības pieeja visas finanšu sistēmas regulēšanai un uzraudzībai ir jāpastiprina. Krīze parādīja arī to, ka vispusīgi un savlaicīgi ir jāizvērtē dažādie sistēmiskā riska avoti un to ietekme uz finanšu sistēmu. ESRP, identificējot un novērtējot sistēmiskos riskus, savlaicīgi brīdinot un sniedzot ieteikumus, ja šie riski ir būtiski, kā arī kontrolējot turpmāko rīcību, var ievērojami veicināt visas ES finanšu sistēmas stabilitāti. Šajā gadījumā ir arī pareizi, ka tiesību aktu projektos ir paredzēts, ka vadošo lomu ESRP darbā ieņem ECB un Eiropas Centrālo banku sistēma (ECBS). Konkrētāk, ja visi ECB Ģenerālpadomes locekļi piedalīsies ESRP darbā, tad ESRP finansiālās stabilitātes analīzē varēs izmantot ES centrālo banku kompetenci makroekonomikas, finanšu un monetārās politikas jomā. Turklāt ECB sniegs analītisku, statistisku, administratīvu un materiāltehnisku atbalstu ESRP.

Līdz ar to tiesību aktu priekšlikumi dod iespēju ievērojami uzlabot ES uzraudzības struktūru, kas spēj izpildīt finanšu krīzes radītās regulatīvās vajadzības pasaules un Eiropas mērogā. Turklāt, kas ir pats svarīgākais, jaunās struktūras nodrošinās tādu tiesisko regulējumu, kuram būtu jānosargā līdz šim gūtie ievērojamie panākumi finansiālās integrācijas jomā Eiropas Savienībā, kā arī jāveicina turpmāka integrācija.

Tomēr dažos aspektos, manuprāt, ir nepieciešams turpmāks progress. Izstrādātais risinājums zināmā mērā atrodas pusceļā starp vienas valsts pieeju mikrouzraudzībai un visaptverošu Eiropas mēroga uzraudzības funkciju. Tālāk galvenais jautājums varētu būt tāds, vai ar Eiropas uzraudzības iestādēm (EUI) pietiks, lai nodrošinātu vienotu un efektīvu reakciju uz pārrobežu finanšu grupu rīcību, vai arī vajadzēs doties vēl tālāk. Šajā procesā, ieviešot patiešām vienotu kodeksu, tiks radīts viens no nosacījumiem efektīvai EUI darbībai un iespējām. Tomēr galvenais ir atcerēties to, ka atbildība un pilnvaras attiecībā uz finanšu uzraudzību jāuzņemas tiem, kam galu galā būs jāmaksā par iespējamām neveiksmēm finanšu sistēmas darbībā. Tāpēc es uzskatu, ka, pirms jebkādas iespējamās pārejas uz vēl integrētāku uzraudzības struktūru Eiropā, ir jāizveido Eiropas drošības tīkls (ietverot iepriekš finansēto noregulējuma fondu).

23b.    Kā jūs ieteiktu stiprināt saikni starp makrouzraudzību un mikrouzraudzību?

Svarīgs nosacījums pienācīgai un efektīvai Eiropas jaunās uzraudzības struktūras darbībai ir nodrošināt atbilstošu mijiedarbību starp ES makrouzraudzības funkciju, ko pārstāv ESRP, un mikrouzraudzības funkciju, ko pārstāv EFUIS. Ierosinātās struktūras mērķis ir tāds, ka ESRP uzmanības centrā būs makro, sistēmiskie un ekonomiskie aspekti perspektīvā, bet EFUIS darbs notiks mikro, konsultatīvajā un regulatīvajā līmenī. Tādēļ, lai nodrošinātu finansiālo stabilitāti un arī izvairītos no darba pārklāšanās un dublēšanās, ir svarīgi panākt pareizo sinerģiju starp mikrouzraudzības un makrouzraudzības funkcijām. Šim nolūkam ir nepieciešams skaidrs uzdevumu sadalījums un darba procedūras, kas ļauj sniegt savstarpēju atbalstu un izmantot sinerģiju starp abām funkcijām.

Tiesību aktu projekti jau ietver vairākus nosacījumus, kam būtu jākļūst par pamatu ciešai sadarbībai starp ESRP un EUI. Tie ir šādi:

· Pirmkārt, attiecībā uz pārvaldību — visu trīs EUI priekšsēdētājiem jābūt balsstiesīgiem ESRP valdes locekļiem, kā arī tās koordinācijas komitejas locekļiem. Savukārt ESRP jābūt loceklei (bez balsstiesībām) katras EUI uzraudzības iestāžu padomē. Turklāt visām trim EUI jābūt pārstāvētām tehniskajā padomdevēja komitejā, kas būs galvenais tehnisko konsultāciju sniedzējs ESRP.

· Otrkārt, ir jānosaka tas, ka EUI vispārējais pienākums ir cieši sadarboties ar ESRP. Šajā kontekstā jau ir paredzēts, ka EUI būs viens no galvenajiem informācijas sniedzējiem ESRP. Konkrētāk, ESRP var pieprasīt EUI sniegt informāciju kopsavilkuma vai apkopotā veidā, lai atsevišķas finanšu iestādes nebūtu iespējams identificēt. ESRP var arī izvirzīt pamatotu prasību EUI sniegt datus, kas nav kopsavilkuma vai apkopotā veidā, ja šādā formā iesniegtie dati nav pietiekami.

· Treškārt, EUI jāsniedz atbalsts to ieteikumu īstenošanā, kas adresēti vienai vai vairākām kompetentām valsts uzraudzības iestādēm. Konkrētāk, EUI būs jāizmanto savas pilnvaras, lai nodrošinātu to, ka ieteikumiem savlaicīgi seko attiecīga rīcība. Turklāt, ja valsts uzraudzības iestāde turpmākus pasākumus neveic, tai jāinformē attiecīgās EUI uzraudzības iestāžu padome. Savā atbildē ESRP valsts uzraudzības iestādei jāņem vērā attiecīgās EUI sniegtā informācija.

· Ceturtkārt, EUI būs atbildīgas par tirgus norišu pārraudzību un izvērtēšanu, īpaši saistībā ar attiecīgajām mikrouzraudzības tendencēm, iespējamajiem riskiem un vājajām vietām. Šim nolūkam EUI kopā ar ESRP jāveic spriedzes pārbaudes. Šādas pārraudzības un izvērtēšanas rezultāti jāpaziņo ESRP.

· Piektkārt, ESRP un EUI jāsadarbojas arī krīzes situācijās. EUI nekavējoties jāziņo ESRP par ikvienu iespējamo ārkārtas situāciju. Arī ESRP var uzņemties savu lomu, ziņojot par ārkārtas situācijām.

Visiem šiem mehānismiem kopā jānodrošina atbilstošs pamats ciešai sadarbībai starp ESRP un EUI. Īpaši jāizvirza turpmāk minētie problēmjautājumi.

· Pirmkārt, būtisks ESRP darbības efektivitātes nosacījums būs piekļuve visaptverošai informācijas bāzei, tai skaitā mikrouzraudzības informācijai, kas var palīdzēt ESRP izteikt brīdinājumus par riskiem un sniegt politiska rakstura ieteikumus. Tāpēc būs vajadzīga cieša mijiedarbība ar EUI, jo īpaši tādā veidā, lai, izmantojot mikrodatus, tiktu stingri ievērota konfidencialitāte, un arī pēc iespējas izvairoties no jebkāda papildu ziņošanas pienākumu sloga finanšu iestādēm. Līdz ar to ESRP un EUI būs jāvienojas par attiecīgiem pasākumiem šajā jomā.

· Otrkārt, attiecībā uz riska izpausmju pārraudzību finanšu sektoros un starp tiem ESRP būs jāpaļaujas uz ciešu sadarbību ar attiecīgajām uzraudzības iestādēm (banku, apdrošināšanas sabiedrību un vērtspapīru uzraudzības iestādēm). Šim nolūkam vajadzēs izveidot attiecīgus kanālus, pa kuriem ESRP saņems EUI un valsts uzraudzības iestāžu veikto analīžu un novērtējumu rezultātus. Un otrādi — jāievieš arī tādi mehānismi, lai informācija par ESRP veiktajām riska analīzēm un novērtējumiem tiktu sniegta mikrouzraudzības iestādēm un lai varētu uzsākt attiecīgus politiskus pasākumus.

· Treškārt, EUI ir jāieņem ļoti svarīga loma uzraudzības iestādēm adresēto ESRP ieteikumu īstenošanā. Konkrētāk, EUI jānodrošina iespēja izmantot savus līdzekļus, lai tās varētu sniegt pēc iespējas lielāku atbalstu ESRP ieteikumu īstenošanā.

23c.    Vai Komisijas priekšlikumi paredz atbilstošu lomu un pienākumus ESRP?

Komisijas priekšlikumi ESRP paredz plašas pilnvaras visas ES finanšu sistēmas makrouzraudzībā. Konkrētāk, ESRP ir jāapzinās riski, ko rada izmaiņas finanšu sistēmā, ņemot vērā makroekonomiskās attīstības tendences. Šī vispārējā loma ir nepieciešama, jo viena no galvenajām atziņām saistībā ar finanšu krīzi ir tāda, ka ir nopietni jāņem vērā sistēmiskā riska iespēja, ko rada izmaiņas finanšu iestāžu un tirgu savstarpējā atkarībā, kas var paplašināt negatīvās ietekmes sfēru, kā arī ciešā saikne starp finanšu sistēmu un reālo ekonomiku. Līdz ar to ESRP plašās pilnvaras nekādā veidā neierobežo pilnīgu un pamatīgu iespējamo sistēmisko risku novērtēšanu, ko veic ESRP.

ESRP pienākumi ir galvenokārt saistīti ar sistēmisko risku konstatēšanu un prioritātes noteikšanu, brīdinājumu izteikšanu par konstatētajiem sistēmiskajiem riskiem un ieteikumu sniegšanu attiecībā uz koriģējošiem pasākumiem, kas veicami, reaģējot uz konstatētajiem riskiem.

Šajā gadījumā ESRP priekšrocība ir tās lielais dalībnieku skaits un iespēja pieprasīt informāciju no dažādiem avotiem — uzraudzības iestādēm un visām valsts un privātā sektora ieinteresētajām personām —, kas būs svarīgi, lai konstatētu riskus un noteiktu to prioritāti, kā arī izteiktu īpašus brīdinājumus par risku un, ja nepieciešams, sniegtu ieteikumus.

Viena no galvenajām problēmām ESRP efektivitātei būs riska brīdinājumu un ieteikumu sniegšana un īstenošana. ESRP būs jārēķinās ar turpmāk minēto.

· Pirmkārt, izšķiroša nozīme būs brīdinājumu un ieteikumu kvalitātei. Tas nozīmē to, ka, lai nodrošinātu maksimālu kvalitāti, ESRP būs jāizveido attiecīga informācijas bāze, jāizstrādā analītiskie modeļi un jāuzkrāj speciālās zināšanas. Tas savukārt nodrošinās pamatu tās politikas ticamībai. Šeit liela nozīme būs uzraudzības iestāžu zināšanām un kompetencei, kas būs nepieciešama konkrētu ieteikumu sagatavošanā par regulējuma un uzraudzības pasākumiem.

· Otrkārt, attiecībā uz riska brīdinājumu un ieteikumu sniegšanu un turpmāku rīcību Komisijas priekšlikumā ir paredzēts, ka būtu lietderīgi, ja ESRP brīdinājumi par riskiem un ieteikumi tiktu nodoti tieši attiecīgajiem adresātiem, tos vienlaicīgi nosūtot Ekonomikas un finanšu padomei. Tajā pašā laikā ieteikumu adresātiem jāziņo tieši ESRP, pamatojoties uz „rīkojies vai paskaidro” principu. Tādā veidā ESRP kļūs patstāvīgāka un uzticamāka.

· Treškārt, ESRP var izmantot iespēju savus brīdinājumus par riskiem un ieteikumus publicēt. Tas var veicināt arī atbilstošu turpmāko rīcību. Turklāt ir paredzams, ka atbalstu ESRP ieteikumu īstenošanā varētu sniegt arī ES Padome un EUI.

Kopumā Komisijas priekšlikumi paredz atbilstošu lomu un pienākumus ESRP. Svarīgi atzīmēt, ka makrouzraudzību nedrīkst uzskatīt par aizstājēju citu iestāžu, proti, uzraudzības iestāžu, pienākumiem. Tai drīzāk ir jāatvieglo un, ja nepieciešams, jāpapildina mikrouzraudzība, ko veic kompetentās iestādes.

23d.    Vai institucionālais līdzsvars starp Eiropas Savienības iestādēm ir atbilstošs?

ES iestādes ESRP ir iesaistītas dažādos līmeņos. Komisija ir balsstiesīga locekle ESRP valdē, kas, ņemot vērā tās lomu likumdošanas iniciatīvās, kā arī Eiropas Savienības makroekonomikas un finanšu uzraudzībā, ir atbilstoši. ES Padomi valdē kā loceklis bez balsstiesībām pārstāv Ekonomikas un finanšu komitejas (EFK) priekšsēdētājs. Tas atspoguļo EFK lomu, kas ietver konsultāciju sniegšanu Padomei par jautājumiem saistībā ar ekonomikas un finanšu politiku, ieskaitot finansiālo stabilitāti. Padome ir iesaistīta arī brīdinājumu par riskiem un ieteikumu sniegšanas procedūrā, jo brīdinājumus par riskiem un ieteikumus tā saņems vienlaicīgi ar adresātiem, un tā saņems arī adresātu paziņojumus. Eiropas Parlaments ir galvenokārt iesaistīts ESRP ziņošanas pienākumu izpildē (kopā ar Padomi) un arī pārbauda tiesību aktu efektivitāti pēc trīs gadu darba pieredzes. Ņemot vērā Parlamenta lomu likumdošanā un atbildības prasīšanā no ESRP, arī tas ir atbilstoši. ECB ir uzticēts pienākums sniegt analītisku, statistisku un materiāltehnisku atbalstu, lai varētu izmantot centrālo banku īpašo kompetenci.

Institucionālais līdzsvars ir visumā atbilstošs, jo visas ES iestādes savu attiecīgo funkciju ietvaros būs iesaistītas ESRP darbā.

23e.    Ko jūs domājat par ESRP un tās koordinācijas komitejas sastāvu?

Saskaņā ar De Larosière ziņojumā sniegtajiem priekšlikumiem ir pareizi, ka balsstiesīgie valdes locekļi vienlaikus ir arī ECB Ģenerālpadomes locekļi. ES centrālās bankas ir labi piemērotas tam, lai to atbildībā būtu galvenokārt makrouzraudzība, ņemot vērā ciešo saikni, kas centrālajām bankām ir ar monetārajiem un finanšu tirgiem, lai veiktu savus monetārās politikas uzdevumus. Turklāt ECB Ģenerālpadome ir vispāratzīta lēmējinstitūcija, kas kopš 1999. gada ir izpildījusi visdažādākos centrālo banku uzdevumus. Tādēļ labā pieredze ar Ģenerālpadomi nodrošina labu pamatu sekmīgai ESRP darbībai. Atsaukšanās uz Ģenerālpadomi nozīmē arī to, ka ECB priekšsēdētājam jābūt ESRP ex officio priekšsēdētājam un ka ECB priekšsēdētāja vietnieks ir valdes loceklis.

Ņemot vērā iepriekš aprakstīto ciešo mijiedarbību starp ESRP, EUI un valsts uzraudzības iestādēm, valdē kā locekļi bez balsstiesībām jāietver arī visu trīs Eiropas uzraudzības iestāžu priekšsēdētāji, kā arī valstu uzraudzības iestāžu vadītāji. Svarīga ir arī Komisijas un EFK līdzdalība, ņemot vērā to lomu likumdošanas iniciatīvās, makroekonomikas uzraudzībā un ekonomikas un finanšu politikā.

ESRP koordinācijas komitejas sastāvam ir jāatspoguļo ESRP valdes sastāvs, lai komiteja būtu valdes pārstāvis, kura uzdevums ir sagatavot valdes sanāksmes. Tādēļ piecu centrālo banku locekļu (papildus ESRP priekšsēdētājam un priekšsēdētāja vietniekam) iekļaušana nodrošina atbilstošu līdzsvaru starp centrālo banku pārstāvjiem un pārējiem koordinācijas komitejas locekļiem. Turklāt tā nodrošina arī pietiekamu euro zonas un ārpus euro zonas valstu centrālo banku pārstāvību. Tomēr, tā kā euro zonas sastāvs ar laiku mainīsies, tiesību aktā nebūtu ieteicams paredzēt konkrētu, nemainīgu vietu sadalījumu starp euro zonas un ārpus euro zonas centrālajām bankām.

23f.     Vai jūs varētu izteikties plašāk par ESRP pilnvarām: kā nodrošināt to, lai brīdinājumus un ieteikumus adresāti nevarētu ignorēt?

Kā jau minēju iepriekš, ESRP brīdinājumu un ieteikumu efektivitāte būs atkarīga no to kvalitātes, „rīkojies vai paskaidro” mehānisma starp ESRP un adresātiem, ESRP iespējas savus brīdinājumus un ieteikumus publicēt, kā arī iespējamās ES Padomes un EUI lomas, sniedzot atbalstu brīdinājumu un ieteikumu īstenošanā.

Izšķiroša nozīme būs ciešai turpmākās rīcības pārraudzībai un novērtēšanai, ko attiecībā uz saviem ieteikumiem veiks ESRP. Ja ESRP uzskata, ka veiktie pasākumi vai arī iemesli, kāpēc tie netiek veikti, nav pietiekami, ir jāapsver divi svarīgi instrumenti — daudzpusējs spiediens un publiskošana. Ņemot vērā pamatinformācijas sensitīvo raksturu un traucējumus, ko tas var radīt iestādēs un/vai tirgos, lēmumus par brīdinājumu un ieteikumu publiskošanu ESRP jāpieņem, katru gadījumu izskatot atsevišķi. Visiem šiem elementiem kopā jānodrošina atbilstoša stimulu un mehānismu sistēma, kas palielinās varbūtību, ka brīdinājumi par riskiem un ieteikumi tiks ņemti vērā.

23g.    Vai publiskošanas līmenis, jūsuprāt, ir atbilstošs?

ESRP sniegtajai informācijai riska novērtējumu, brīdinājumu un ieteikumu veidā būs sensitīvs raksturs. Jo īpaši ESRP novērtējumu publiskošana var tieši ietekmēt to, kā tirgus dalībnieki izprot finansiālās stabilitātes nosacījumus. Tādēļ ESRP komunikācijas politika būs rūpīgi jāizvērtē.

Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai ESRP sabiedrību informētu par tās regulāri veiktajiem pasākumiem un ieguldīto darbu finansiālās stabilitātes nodrošināšanā. To var panākt, uzliekot par pienākumu ESRP sniegt ziņojumus Eiropas Parlamentam un Padomei, kā arī sagatavojot regulāras publikācijas par finansiālo stabilitāti, lai uzlabotu tirgus dalībnieku un sabiedrības informētību par noteiktiem riskiem un vājajām vietām.

23h.    Vai saskatāt iespējamu interešu konfliktu ECB pilnvarās attiecībā uz monetāro politiku?

ECB galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti. Šīs ECB/ECBS piešķirtās pilnvaras nemainās. Līgumā ir ne tikai viennozīmīgi noteikts, ka cenu stabilitāte ir monetārās politikas galvenais mērķis, bet arī definēta skaidra pilnvaru hierarhija attiecībā uz sekundāro mērķi.

Konkrētu uzdevumu uzticēšana ECB saistībā ar ESRP darbu ir apsveicama, jo tas palielina ECB ieguldījumu finansiālās stabilitātes nodrošināšanā. Šo jauno uzdevumu nedrīkst uzskatīt par monetārās politikas papildu mērķi. Tam drīzāk būtu jāveicina finansiālā stabilitāte, neapdraudot galveno mērķi — cenu stabilitāti.

Līdz ar to Līgumā skaidri noteikto pienākumu sadalījumu ESRP izveide nemaina. Tā saglabā arī ECBS veiktās vispārējās makroekonomiskās analīzes integritāti, kā arī ECB iekšējo organizatorisko struktūru.

Svarīgi nodrošināt, lai ESRP un visiem tās locekļiem būtu augsts neatkarības līmenis no politiskās ietekmes. Tāpēc ECB sniegtais atbalsts ESRP nedrīkst ietekmēt ne ECB institucionālo, funkcionālo un finansiālo neatkarību, ne arī ECBS uzdevumu izpildi saskaņā ar Līgumu un ECBS un ECB statūtiem, un jo īpaši tās neatkarīgo finansiālo stabilitāti un euro zonas ekonomikas uzraudzības funkcijas.

24.a    Kāda, jūsuprāt, būs Eiropas uzraudzības struktūras attīstība vidējā termiņā un ilgtermiņā? Īpaši — ko jūs domājat par vienotu Eiropas uzraudzības iestādi?

Triju EUI izveidošana ir ievērojams solis uz priekšu. Tas ļauj balstīties uz pieredzi un darbu, ko veica „Lamfalussy” 3. līmeņa komitejas, kurām bija nozīmīga loma uzraudzības konverģences veicināšanā Eiropā un savstarpējas uzticības veidošanā valstu uzraudzības iestāžu starpā. Eiropas uzraudzības iestāžu izveidošanas nolūks ir novērst vienu no galvenajiem šo komiteju trūkumiem, proti, to vadlīniju nesaistošo raksturu. Iespēja izdot juridiski saistošus tehniskos standartus ļautu izveidot ES finanšu pakalpojumu kodeksu, kas veicinātu vienlīdzīgus spēles noteikumus un sekmētu noguldītāju, investoru un patērētāju pienācīgu aizsardzību Eiropā.

Vidējā termiņā un ilgtermiņā es nepiekrītu iecerei par vienotu Eiropas uzraudzības iestādi, un vispār šāda veida risinājuma īstenošanai valstu līmenī finanšu krīzes laikā būtu jābrīdina mūs par tā pieņemšanu Eiropas līmenī. Es saskatu priekšrocības, ko dotu vienota iestāde, kura īstenotu konsultatīvu uzraudzību attiecībā uz visām finanšu iestādēm, tostarp bankām, apdrošināšanas un pensiju fondiem. Uzraudzībai un regulēšanai ir jāiet kopsolī ar attīstību finanšu tirgos, un mēs tiešām esam pieredzējuši to, kā palielinās integrācija starp dažādām finanšu sistēmas apakšnozarēm, un finanšu korporāciju rašanās ir tikai pati redzamākā šā procesa izpausme. Tāpēc pašreizējā vidē uzraudzības nodrošināšanai ir svarīgi pieņemt integrētu pieeju, kas dotu dziļu izpratni par (ne tik) jaunajiem biznesa modeļiem, ar to aizstājot atsevišķo pieeju banku un apdrošināšanas nozarēm, ar kuras palīdzību var neizdoties uztvert savstarpējo saistību starp apakšnozarēm un saistītajiem riskiem.

No otras puses, es skaidri nošķiru finanšu iestāžu uzraudzību no vērtspapīru tirgu uzraudzības. Ir svarīgi atzīt, ka šo divu funkciju mērķi pašos pamatos ir atšķirīgi un noteiktos gadījumos faktiski pretēji, un pat šo divu finanšu uzraudzības jomu darbības veidam un datu resursiem ir maz līdzību. Iespējamais interešu konflikts izriet no fakta, ka iestāžu uzraudzība ir jāizvirza kā dominējošais sabiedriskais mērķis, lai aizsargātu noguldītāju un klientu intereses, turpretim vērtspapīru tirgu uzraudzības galvenais mērķis, pirmkārt, ir rūpēties par investoru un akcionāru interesēm. Saistībā ar bažām par institucionālo stabilitāti, no šiem diviem principiem izriet divas atšķirīgas nostājas.

Manuprāt, ir arī spēcīgi argumenti par labu finanšu iestāžu darbības uzraudzībai saistībā ar to klientiem, un tā jāveic kopā ar konsultatīvo uzraudzību. Nozīmīgākie no šiem argumentiem attiecas uz faktu, ka regulēšanai un uzraudzībai pār banku un apdrošināšanas nozares mazumtirdzniecības produktiem un pakalpojumiem un veidu, kādā tie tiek reklamēti un pārdoti klientiem, ir jāatstāj ietekme uz finanšu iestāžu rentabilitāti un maksātspēju, tādējādi ierobežojot konsultatīvo uzraudzību. Turklāt pastāv svarīgi negatīvi ārējie faktori, kas izriet no komercdarbības uzraudzības kontekstā apkopotās informācijas neatbilstošas apstrādes, un nesen bijuši pat nopietnu ar uzticamības pārbaudi saistītu problēmu gadījumi, ko izraisīja neatbilstoša komercdarbība banku attiecībās ar to privātajiem klientiem. Ņemot vērā visus apstākļus, es sliecos atbalstīt mikrokonsultatīvās uzraudzības twin-peaks modeli, kas balstīts uz diviem galvenajiem institucionālajiem pīlāriem: no vienas puses, visu finanšu iestāžu konsultatīvā uzraudzība, kā arī tradicionālo banku un apdrošināšanas mazumtirdzniecības klientu aizsardzība, tostarp viņu naudas līdzekļu nodrošināšana un viņu interešu aizsardzība komerciālās attiecībās ar finanšu iestādēm; no otras puses, vērtspapīru tirgu integritātes un efektivitātes nodrošināšana, tostarp investoru aizsardzība šajos tirgos.

24.b    Kāda, jūsuprāt, būs ECB loma banku uzraudzības nodrošināšanā nākotnē?

Kopumā finanšu krīzes pieredze ir nostiprinājusi argumentus par labu centrālo banku iesaistīšanai konsultatīvajā uzraudzībā. Finanšu sistēmā, kas aizvien vairāk ir balstīta uz tirgus attiecībām un ir savstarpēji saistīta, traucējumi, iespējams, ietekmēs tirgus pamatmehānismus, piemēram, likviditātes sadali, tiem būs pārrobežu ietekme, un to izplatību būs grūtāk paredzēt. Lai šādu dinamiku atbilstoši novērtētu, ir nepieciešama pārrobežu sistēmiskā perspektīva, kā arī attiecīgi resursi un speciālas zināšanas finanšu stabilitātes analīzes veikšanai, kā tas ir centrālo banku gadījumā. Turklāt finanšu krīzes laikā mijiedarbība starp centrālo banku un uzraugu funkcijām ir bijusi acīmredzama, īpaši attiecībā uz informācijas apkopošanu un novērtēšanu. Novērtējot šādu pieredzi, vairākās dalībvalstīs ir plānots stiprināt centrālo banku lomu konsultatīvās uzraudzības jomā. Šādas pārmaiņas laika gaitā var rosināt tālāk apsvērt ECB institucionālo lomu un Līguma sniegto iespēju deleģēt konkrētus uzdevumus konsultatīvās uzraudzības jomā Eiropas Centrālajai bankai, arī ņemot vērā turpmāko euro zonas paplašināšanos un prasības attiecībā uz to iestāžu intensīvāku uzraudzību, kuras ir „pārāk lielas, lai bankrotētu”.

Eurosistēmas institucionālā struktūra ir balstīta uz decentralizētu darbības pieeju, kas ļauj pilnībā izmantot valstu varas iestāžu speciālās zināšanas un esošo infrastruktūru. Šis uzstādījums ir izrādījies efektīvs, pildot ar Līgumu deleģētos institucionālos uzdevumus arī finanšu krīzes kontekstā. Tas var nodrošināt atbilstošu ietvaru uzraudzības pienākumu veikšanai. Jāatzīmē, ka tie argumenti, kurus parasti izmanto, lai polemizētu par piesardzību attiecībā uz centrālo banku iesaistīšanos finanšu uzraudzībā, netiek lietoti valstu līmenī Eiropas monetārās savienības kontekstā.

25.      Kādā mērā un cik ātri finanšu iestādēm būtu jāpalielina savs pamatkapitāls?

Lai samazinātu gaidāmos riskus, bankām ir jābūt īpaši piesardzīgām un jāpārliecinās, vai tām ir atbilstošas kapitāla rezerves. Šai sakarā es piekrītu paredzēto Finansiālās stabilitātes padomes un Bāzeles Banku uzraudzības komitejas noteikumu pamatnostādnēm un to ieviešanai 2012. gadā, tajos paredzot obligātus pārejas periodus un iegūto tiesību principus. Turklāt dažām bankām, īpaši tām, kuras ir saņēmušas valsts atbalstu, var būt nepieciešama fundamentāla pārstrukturēšana, lai apliecinātu savu dzīvotspēju ilgtermiņā, kad šāds atbalsts vairs nebūs pieejams. Pārstrukturēšanas ietvaros var tikt veikta bilanču samazināšana, atbrīvojoties no dzīvotnespējīgiem uzņēmumiem, ar nolūku palielināt banku pelnītspēju. Tai pat laikā bankām ir pilnā mērā jāizmanto nesenā rentabilitātes atjaunošana, lai stiprinātu savas kapitāla pozīcijas un lai nepieciešamā uzņēmumu pārstrukturēšana un amortizācijas spēju stiprināšana materiāli neapdraudētu ekonomikas kreditēšanu.

26.      Kā iespējams novērst krīzes rezultātā radušos konkurences traucējumus un valdības un dalībvalstu centrālo banku veiktos glābšanas pasākumus?

Lai gan valdības pasākumi finanšu sistēmas atbalstam ir bijuši efektīvi un novērsuši finanšu krīzes padziļināšanos, pastāv bažas, ka atbalsta pasākumi paši par sevi varētu radīt ievērojamus konkurences izkropļojumus 1) valstīs, jo valdības atbalsts un glābšanas shēmas tām bankām, kuras saņem atbalstu, sniedz priekšrocības attiecībā pret tām bankām, kurām nav piekļuves atbalsta shēmām, un 2) starp valstīm, ja valsts sektora sniegtais atbalsts vienā valstī ir izdevīgāks par atbalstu, kas tiek sniegts citās valstīs. Kaut arī atbalsta pasākumu saskaņošanas centieniem Eiropas Savienībā ir bijusi kropļojoša ietekme, ir atklājušies daži fakti, kas norāda uz konkurences izkropļojumiem.

Eiropas Komisija, kas atbildīga par tirgus stāvokļa uzraudzību un dalībvalstu publisko atbalsta pasākumu pārskatīšanu, līdz šim nav ziņojusi ne par vienu būtisku izkropļojuma gadījumu. Tai pat laikā viens potenciālu izkropļojumu rādītājs izriet no valsts garantēto obligāciju izplatīšanas. Šī izplatīšana atšķiras starp bankām, kurām ir vienāds reitings, bet kuru galvenās pārvaldes atrodas dažādās valstīs. Tas liek domāt, ka suverēnais risks ir bijis šo izplatīšanu galvenais dzinējspēks, tomēr tas arī norāda uz izkropļojumu, sakarā ar ko „vājās bankas no stiprajām valstīm iegūst lētāku finansējumu.” Arī palielināta noguldījumu apdrošināšana, iespējams, atstās kropļojošu ietekmi uz pārrobežu konkurenci. Tomēr valsts garantētās obligāciju programmas un palielinātā noguldījumu apdrošināšana nākamo mēnešu laikā visdrīzāk tiks pārtrauktas, tādējādi likvidējot galvenos konkurences traucējumu cēloņus, lai gan nevar izslēgt, ka īslaicīga ietekme uz konkurences faktoriem var atstāt ilglaicīgu ietekmi uz tirgus konkurenci.

Citu aptuvenu rādītāju tam, ka konkurences līmenis banku nozarē euro zonas valstīs, iespējams, ir mainījies, var novērtēt pēc fakta, ka banku kredītu un noguldījumu starpvalstu dekoncentrācija ievērojami palielinājās 2008. gada otrajā pusē un palika augsta (vēsturiskā skatījumā) 2009. gada laikā. Nerunājot par specifisku faktoru atspoguļošanu, kas ietekmē atsevišķas bankas, nevar izslēgt, ka šī attīstība zināmā mērā atspoguļo arī to ietekmi uz pārrobežu konkurenci, kuru rada valsts atbalsta pasākumu atšķirības, kas caur to ietekmi uz atsevišķu banku finansēšanas izmaksām tiek pārnestas uz procentu likmēm, ko piedāvā banku klientiem. No otras puses, empīriskie pierādījumi liecina, ka arī finanšu krīzes laikā politikas rādītāju pārnešana uz banku procentu likmēm euro zonā ir bijusi plaši izplatīta atbilstīgi vēsturiskajai pieredzei. Turklāt arī Eurosistēmas banku kreditēšanas pārskatā atrodamā informācija neliecina, ka konkurence (vai tās trūkums) būtu bijis nozīmīgākais faktors novērotajiem stingrākiem euro zonas banku kredītu standartiem kopš 2007. gada trešā ceturkšņa.

Centrālās bankas atbalsta pasākumi Eurosistēmas ietvaros ir paredzēti visai banku nozarei kopumā un kā tādi rada mazāku risku diskriminējošai pieejai. Lai gan nav izslēgts, ka tie var izraisīt zināmus tirgus izkropļojumus, tomēr risks, ka šie pasākumi radīs izkropļojumus banku konkurences jomā, vismaz īstermiņā, ir minimāls. Tas attiecas gan uz standarta pārfinansēšanas operācijām, ko Eurosistēma piedāvā euro zonas monetārajām finanšu iestādēm (MFI), gan arī uz nestandarta pasākumiem, kas tika ieviesti finanšu krīzes laikā. Tā vietā, raugoties no starptautiskās perspektīvas, nestandarta monetārās politikas pasākumi, ko Eurosistēma ieviesa no 2008. gada oktobra, nedaudz atšķiras no tiem pasākumiem, kurus centrālās bankas ieviesa citās jomās, un tas, iespējams, ir ietekmējis vienlīdzīgus spēles noteikumus starp pasaules bankām (kā arī starp euro zonas bankām un bankām ārpus šīs zonas). Tomēr ir jāņem vērā, ka pasākumi, kurus visā pasaulē krīzes kontekstā veica centrālās bankas, tika pielāgoti attiecīgo valstu ekonomikā valdošo finanšu un ekonomisko struktūru specifikai. Bez tam pasaules centrālo banku darbības struktūras atšķīrās arī pirms finanšu krīzes. Visbeidzot, visiem starptautiskā līmeņa vienlīdzīgo spēles noteikumu izkropļojumiem, ko izraisījuši centrālās bankas krīzes pasākumi, ir jāpazūd līdz ar šo pasākumu izbeigšanu, un tādējādi tiem nevajadzētu atstāt ilglaicīgu ietekmi uz banku konkurenci.

Lai gan šķiet, ka principā konkurences izkropļojumi ir ietverti lielā mērā, citas nozīmīgas bažas, ko rada atbalsta pasākumi, ir saistītas ar stimulu izkropļojumiem. Konkrētāk, glābšanas pasākumi galvenokārt bija paredzēti lielo un sistēmiski svarīgo banku atbalstam, kuru bankrots varētu apdraudēt finanšu sistēmas stabilitāti. Rezultātā šīs bankas varbūt ir guvušas labumu no tirgus uztveres, kas saistīta ar netiešām glābšanas garantijām no valsts puses, ļaujot tām turpināt ienesīgu, bet riskantu biznesu, neievērojot atbilstošu tirgus disciplīnu. Ir izvirzīti vairāki priekšlikumi, lai risinātu t. s. „pārāk liels, lai bankrotētu” problēmu.

27.      Kā var piespiest/motivēt finanšu iestādes samazināt to vēlmi veikt riskantus darījumus?

Pašreiz notiekošajā tiesību normu reformā, kas paredzēta finanšu sistēmas elastīguma stiprināšanai, ir iekļauti vairāki elementi, kas dos bankām stimulu saprātīgai risku pārvaldībai. Šajā sakarā ar 2009. gadā izdotajiem Bāzeles komitejas priekšlikumiem tiks vēl vairāk mazināta vēlme pēc riskantiem darījumiem, pieprasot veikt risku visaptverošu apdrošināšanu (piem., papildu saistību nepildīšanas risks tirdzniecības grāmatā un darījumu starpnieku kredītriska kapitāla maksas ieviešana par sekundārajiem vērtspapīriem, repo līgumiem un vērtspapīru finansēšanu) ar augstākas kvalitātes kapitālu, kas maksā dārgāk.

Turklāt saskaņotas likviditātes ietvara ieviešana noteiks nepieciešamību bankām finansēt pašām sevi, izmantojot stabilākus finansējuma avotus uz strukturāla pamata. Visbeidzot, tika panākta vienošanās par drošas kompensācijas principiem, kas novērsīs motivāciju uzņemties pārmērīgu risku uz ilgtermiņa rentabilitātes un saprātīgas risku pārvaldības rēķina. Šie pasākumi, ja tie ir apvienoti un pareizi ieviesti, var būtiski veicināt atturēšanos no īstermiņa domāšanas un novērst kļūdainu risku pārvaldības praksi, kas bija vērojama pagātnē.

28.      Kādas, jūsuprāt, ir aktuālākās problēmas tiesību aktos finanšu pakalpojumu jomā, kuras būtu jāatrisina saskaņā ar Finanšu pakalpojumu rīcības plānu?

Viena no galvenajām mācībām, kas gūta no finanšu krīzes, ir tāda, ka ciešā savstarpējā saistība starp finanšu tirgiem visā pasaulē rada kopīgas problēmas, kuras jārisina atbilstīgā veidā ar saskaņotu rīcību. Tāpēc, kā tas jau bijis iepriekš, regulatīvajai ES darba kārtībai ir jāatbilst starptautiskā līmenī (īpaši G20 sanāksmēs) izvirzītajām iniciatīvām un ieteikumiem, kuru nozīme ir atklājusies finanšu krīzes laikā. G20 valstu rīcības plāni un ieteikumi ir jau devuši ierosmi tādām starptautiskām struktūrām kā, piemēram, Finansiālās stabilitātes padome un Bāzeles Banku uzraudzības komiteja uzsākt apjomīgu un svarīgu darbu regulatīvās uzraudzības un finanšu stabilitātes pasākumu jomā banku nozarē, kas ir īpaši svarīga ES kontekstā.

Apspriežot svarīgākas problēmas, kas būtu jārisina, izmantojot likumdošanas iniciatīvas, var izšķirt divus galvenos virzienus.

Pirmkārt, likumdošanas iniciatīvas saistībā ar uzlabojumiem konsultatīvajā struktūrā, kas izriet no starptautiskajām iniciatīvām.

Bāzeles komitejas reformu programmas izstrāde un ieviešana Eiropā ir nozīmīgs solis ceļā uz elastīgāku banku sistēmu, kas ilgtermiņā varētu atbalstīt stabilu ekonomisko izaugsmi, neierobežojot tirgus darbību un ekonomikas atveseļošanos.

Turklāt starptautisko reformu kontekstā es vēlos uzsvērt četru jautājumu nozīmi:

a) nepieciešamība panākt starptautisku vienprātību attiecībā uz to problēmu risinājumiem, ko radījušas sistēmiski nozīmīgas finanšu iestādes (SNFI). Ir jāvienojas par konkrētu regulatīvo pieeju, kas jāpieņem SNFI, un par papildu uzraudzības procedūrām, lai nodrošinātu efektīvu to darbības un risku uzraudzību. Nesenajā ECB komentārā par SNFI, kas tika sagatavots kā raksts Finanšu pakalpojumu komitejai, ir vispusīgi aplūkoti galvenie mērķi attiecībā uz SNFI regulēšanu, un pasākumi, kurus varētu pieņemt, lai samazinātu SNFI bankrotu risku un novērtētu šādu bankrotu sekas: „Regulēšanai ir divi galvenie mērķi: 1) palielināt iestāžu amortizācijas spējas un samazināt SNFI ietekmi attiecībā uz sistēmiskā riska veicināšanu, ar īpašu norādi uz kaitīgas ietekmes un blakusefektu iespēju; 2) mazināt morāla rakstura problēmas un ar tām saistītās glābšanas garantijas. Tas tiešām ir pierādāms, ka darbības viena mērķa labā ir noderīgas arī cita mērķa sasniegšanai.”;

b) pievēršanās uzraudzības analīzes riskiem, kurus ir radījuši ārzonu finanšu centri un nekooperatīvās jurisdikcijas. Eiropas Savienībā 3L3 uzraudzības komitejas ir veikušas papildu plānošanu, izveidojot apvienotu sarakstu ar nekooperatīvajām jurisdikcijām, saistībā ar kurām vairāki ES uzraugi ir ziņojuši par pastāvīgām problēmām. Tomēr ES tiesiskajā regulējumā ir jāpievērš uzmanība uzraudzības analīzes riskiem, kurus radījušas nekooperatīvās jurisdikcijas, lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis risina šo problēmu saskaņoti un konsekventi, lai izvairītos no regulējuma arbitrāžas un starp finanšu iestādēm saglabātu vienlīdzīgus spēles noteikumus. Kapitāla prasību direktīvā, MiFID, kā arī Maksātspējas II direktīvā ir jābūt iekļautiem principiem attiecībā uz darbībām nekooperatīvās jurisdikcijās, šādu darbību ierobežošanu (vai pat aizliegšanu), ja jurisdikcija nesadarbojas ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm vai ja tā kavē informācijas apmaiņu apvienotas uzraudzības nolūkos par ārzonu filiālēm. Papildus Bāzeles, IOSCO un IAIS standartiem šajā sakarā ir vērts pieminēt arī ieteikumus attiecībā uz „Apvienotu klientu vajadzību apzināšanas (KVA) risku pārvaldību”, ko izdeva Bāzeles komiteja 2004. gada oktobrī un kas veido pamatu visaptverošam ieteikumu kopumam, kā rīkoties ar tām jurisdikcijām, kurām ir stingri banku slepenības vai datu aizsardzības likumi, kas traucē veikt (vai var tikt interpretēti kā traucējoši) būtiskas informācijas pārsūtīšanu risku pārvaldības nolūkos. Šie ieteikumi paredz to, ka, ja šķēršļi informācijas apmaiņai izrādās nepārvarami un nav piemērotu alternatīvu pasākumu, vietējais uzraugs paskaidro īpašniekam, ka vai nu banka pati var izlemt, vai arī tās vietējais uzraugs var pieprasīt pārtraukt attiecīgo darbību. Turklāt ir svarīgi nodrošināt, ka gadījumos, ja tiesību akti ierobežo informācijas izpaušanu „trešām pusēm”, uz galveno biroju vai mātes banku šī trešās puses definīcija neattiecas.

Visos šajos principos, kas pamatoti uz starptautiskajiem standartiem un darbu FSB un ES līmeņos, ir jāparedz instrumentu kopuma izveidošana izpildes nodrošināšanai. Šis instrumentu kopums var ietvert pakāpenisko pieeju, sākot no intensīvāka dialoga un sarunām ar problemātiskajām jurisdikcijām un beidzot ar pienācīgas darbības uzlabošanu iestādēs, kuras darbojas šajās jurisdikcijās, prasībām veidot lielākus pašu līdzekļu uzkrājumus un/vai aktivitāšu ierobežošanu vai pat darbības pārtraukšanu;

c) saskaņotāku sankciju režīmu izveidošana Eiropas līmenī, ņemot vērā „Larosière grupas ziņojuma” ieteikumus (20. ieteikums): „Eiropas iestādēm ir arī jāierosina process, kā rezultātā tiks izveidoti daudz savienojamāki sankciju režīmi visā vienotajā tirgū. Uzraudzība nevar būt efektīva ar vājiem, ļoti atšķirīgiem sankciju režīmiem. Ir svarīgi, lai Eiropas Savienībā un citos reģionos visi uzraugi spētu ieviest pietiekami konverģentus un stingrus sankciju režīmus, kuriem būtu atturoša ietekme. Pašlaik mēs vēl esam tālu no šā mērķa. Tas pats pasākums ir jāievieš attiecībā uz uzraudzības pilnvarām, lai veicinātu saskaņotu un efektīvu uzraudzību vienotajā tirgū.”;

d) nepieciešamība veikt turpmāku darbu, lai veicinātu sekundāro vērtspapīru standartizāciju un centrālo darījumu partneru izmantošanu sekundāro vērtspapīru darījumu kārtošanā, īpaši attiecībā uz kredītsaistību neizpildes maiņas darījumiem.

Otrkārt, likumdošanas iniciatīvu mērķis ir palielināt jaudu ES institucionālajai sistēmai turpmāko krīžu novēršanai un pārvaldībai.

Lielāka savstarpējā atkarība starp valstu finanšu sistēmām un vajadzība nodrošināt ES finanšu integrācijas procesu prasa atbilstīgu rīcību ES līmenī, lai risinātu iespējamo sistēmisko ietekmi, ko var radīt pārrobežu finanšu iestāžu bankroti. Tāpēc vajadzētu atbalstīt Komisijas pašreizējās pārdomas par ES noregulējuma sistēmas izstrādi un pievēršanos šķēršļiem, kas kavē ES pārrobežu finanšu iestāžu krīzes efektīvu pārvaldību. Darbam jābūt vērstam uz šādām prioritātēm: 1) minimālā instrumentu komplekta izstrāde kompetentajām valstu iestādēm, lai risinātu grūtībās nokļuvušu banku problēmas bez nepieciešamības izmantot valsts atbalstu un atbilstīgos gadījumos likvidētu banku bez negatīvas ietekmes uz finanšu stabilitāti; 2) uzlabota koordinācija un sadarbība starp valstu iestādēm, īpaši strādājot ar pārrobežu grupām. Īsākā termiņā tiesību aktos būtu jāiekļauj noguldījumu garantiju shēmu saskaņošana, cita starpā paredzot ex-ante un uz risku balstītu finansējumu, ko vajadzības gadījumā papildinātu ticama ex-post finansējuma aktivizēšana. Papildus kases funkcijai ir jāņem vērā arī noguldījumu garantiju shēmas nozīme atrisinājuma fāzē. Būtu svarīgi izveidot visaptverošāku ES struktūru krīzes pārvaldībai un novēršanai, lai stiprinātu finanšu pakalpojumu vienoto tirgu, jo tas mazinās valstu varas iestāžu vēlmi norobežot grūtībās nonākušo finanšu iestāžu iekšzemes elementus. Tomēr šajā darbā nāktos saskarties ar ļoti problemātiskiem jautājumiem, piemēram, šābrīža atšķirībām starp tiesiskajiem režīmiem, ko piemēro dalībvalstis krīzes pārvarēšanai. Atceros, ka ECOFIN 2009. gada 2.decembrī aicināja Ekonomikas un finanšu komiteju turpināt darbu saistībā ar ES politikas koordinācijas ietvara izveidošanu krīzes pārvaldībai, tostarp jautājumā par sloga sadali, un pašreizējiem konkrētajiem priekšlikumiem Padomei 2010. gada pavasarī.

Esmu pārliecināts, ka Eurosistēma dos savu ieguldījumu šajās diskusijās, lai noteiktu pieeju attiecībā uz sloga sadali, kas varētu palīdzēt mazināt morāla rakstura problēmas. Ļoti svarīgi būtu arī panākt vienprātīgu nostāju par sasniedzamajiem mērķiem un izstrādāt pasākumu plānu šos mērķu sasniegšanai.

29.      Kā jūs vērtējat finanšu pakalpojumu pašreizējo konsolidācijas līmeni Eiropas Savienībā un kāds ir jūsu viedoklis par nākotnes izredzēm šajā sakarā?

Saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem strukturālajiem rādītājiem par ES banku nozari (2008. gada dati) konsolidācija banku nozarē turpinās. Tomēr tas arī nozīmē, ka palielinās tirgus koncentrācija, un mazākajās valstīs kopumā ir koncentrētāki tirgi nekā lielajās valstīs. Vietējās kredītiestādes turpināja ietekmēt ES banku vidi un pat palielināja savu tirgus daļu uz ārvalstu filiāļu rēķina. Turpināja pastāvēt būtiskas atšķirības starp valstīm attiecībā uz ārvalstu uzņēmumu nozīmi — jaunajās ES dalībvalstīs pārsvarā ir euro zonā ietilpstošu valstu mātesuzņēmumu filiāles.

Apvienošanās un pārņemšanas darbību skaits 2009. gadā pieauga, lai gan tas saglabājās zemā līmenī, salīdzinot ar iepriekšējiem desmit gadiem. Vietējiem un pārrobežu darījumiem tika reģistrēts lielākais pieaugums. Lai gan pagātnē apvienošanās un pārņemšanas darījumu galvenais stimuls bija stratēģiski apsvērumi, piemēram, apjoma ekonomijas realizācija un jaunu tirgu apgūšana, daudzos 2008. un 2009. gadā veiktajos darījumos bija iesaistīti uzņēmumi, kas cietuši ievērojamus zaudējumus vai saskārušies ar likviditātes problēmām. Tai pat laikā centieni atbalstīt noteiktu kredītiestāžu kapitāla pozīcijas un skaidras naudas rezerves noveda pie noteiktu, ar pamatdarbībām nesaistītu darbību atdalīšanās vai nu uzņēmējdarbības, vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas nozīmē.

Runājot par apvienošanās un pārņemšanas darījumu kopējo vērtību, pārņemšanu skaits ievērojami samazinājās 2009. gadā, kad pieauga tikai vietējo darījumu skaits.

Jāatzīmē arī, ka valdības iesaistīšanās kredītiestāžu pārvaldībā ir radījusi būtiskas izmaiņas dažu lielāko ES kredītiestāžu īpašumtiesību struktūrā. Tomēr sakarā ar valdības rekapitalizācijas pasākumu ierobežoto ilgumu ir gaidāms, ka šīs īpašumtiesību izmaiņas būs īslaicīgas un tiks atceltas, tiklīdz šīm iestādēm (kā atsevišķām vienībām) atjaunosies normāla finansiālā situācija.

Kas attiecas uz konsolidācijas modeļu novērtēšanu, tas ir jāaplūko saistībā ar ietekmi uz atsevišķu banku efektivitāti un stabilitāti, konkurenci banku nozarē un finanšu nozares stabilitāti plašākā izpratnē. Ja nesenie konsolidācijas pasākumi banku nozarē ir veicinājuši banku rentabilitātes palielināšanos un stiprinājuši to noturību pret satricinājumiem, tad tos var uzskatīt par pozitīviem.

Novērtējot turpmākās konsolidācijas perspektīvas, nozīmīga loma ir izplatītajam viedoklim, ka pirms krīzes banku nozarē pārmērīgi lielos apjomos ir ticis izmantots aizņemtais kapitāls. Tādēļ var gaidīt, ka, veicot riskanto tirgus pozīciju samazināšanu, banku sistēmas rentabilitāte (pašu kapitāla atdeves izteiksmē) vismaz vidējā termiņā būs zemāka nekā nesenā pagātnē. Tādēļ bankas, iespējams, meklēs jaunus rentabilitātes stimulus. Konsolidācija var būt pievilcīgs veids, lai sasniegtu šo mērķi tām bankām, kuras pēc krīzes būs spēcīgākie tirgus dalībnieki, jo pārņemšana par samērā pieņemamām cenām varētu būt veids, kā ilgtermiņā sasniegt augstāku rentabilitāti, pateicoties apjoma ekonomijai. Šajā ziņā ir gaidāms, ka apvienošanās un pārņemšanas tendences turpināsies arī pēc krīzes. Dažos nākamajos gados grūtībās nonākušās bankas apvienošanos var izmantot arī kā glābšanas līdzekli. Kā tika norādīts, daudzi no faktoriem, kas apstiprina paredzējumu, ka tuvākajā nākotnē mēs pieredzēsim turpmāku konsolidāciju, apstiprina arī secinājumu, ka tas novedīs pie efektīvākas un elastīgākas banku sistēmas. No otras puses, nozares koncentrācijas rezultātā var rasties vairāk tādu iestāžu, kuras ir „pārāk lielas, lai bankrotētu”, un tas rada vēl steidzamāku vajadzību ieviest pasākumus šo iestāžu izraisīto problēmu risināšanai.

D.       ECB darbība, demokrātiskā atbildība un pārredzamība

30.      Vai līdz ar izmaiņām ECB uzdevumos un prioritātēs laika gaitā nevajadzētu mainīties arī valdes locekļu dažādajām atbildības jomām?

ECB valde ir koleģiāla lēmējinstitūcija; tās darbības pamatā ir kolektīvas atbildības princips, t. i., valde kā vienots veselums ir kolektīvi atbildīga par saviem lēmumiem un ECB nozaru kopējo darbību. Lai gan praktisku apsvērumu dēļ nozaru struktūrvienības sniedz ziņojumus atsevišķiem valdes locekļiem, kuri pārrauga un vada to darbu, visas struktūrvienības kopumā darbojas valdes vadībā.

Kā tas jau iepriekš ir bijis, valde laiku pa laikam var pārskatīt kārtību, kādā struktūrvienības sniedz ziņojumus valdes locekļiem, un savu lēmumu sagatavošanu. Šādi laiku pa laikam koriģējot valdes locekļu individuālās atbildības jomas, tiek stiprināts valdes koleģiālais raksturs. Šajā ziņā valdes locekļu „portfeļi” viņu pilnvaru termiņa laikā var mainīties. Par visiem šajā sakarā pieņemtajiem lēmumiem ir atbildīga tikai pati valde.

Es personīgi uzskatu, ka valdes kolektīvajam raksturam ir liela nozīme, jo tas vislabāk nodrošina dažādu perspektīvu atspoguļošanu un to, ka lēmumu pieņemšanā pienācīgi tiek ņemti vērā visa pieejamā kompetence, pieredze un zināšanas.

31.      Jūsuprāt, kāda sistēma ir piemērota, lai nodrošinātu objektīvu rotāciju dalībai ECB valdē, arī valstspiederības ziņā?

Priekšnosacījumi ECB valdes locekļu kandidātiem ir noteikti Līgumā par ES darbību (283. panta 2. punkts), kā arī ECBS un ECB statūtos (11. panta 2. punkts):

· valdes locekļus „ieceļ no personām ar nevainojamu reputāciju un profesionālo pieredzi monetāros un banku jautājumos”;

· „tikai (euro zonas) dalībvalstu pilsoņi var būt valdes locekļi”.

Tādējādi Līgumā ir noteiktas divas prasības — „kompetence” un „(euro zonas) valstspiederība”. Līgumā nav minēti nekādi citi noteicoši faktori ECB valdes sastāvam.

Iecelšana amatos, balstoties uz citiem apsvērumiem, nevis iepriekšminētajām prasībām, var arī būt pretrunā Līguma noteikumiem par ECB neatkarību. ECB lēmējinstitūciju sanāksmēs visi locekļi piedalās privātpersonu statusā. Neatkarības princips nosaka, ka „ne ECB, ne kādas valsts centrālā banka, ne arī kāds to lēmējinstanču loceklis nelūdz un nepieņem norādījumus no Kopienas iestādēm vai struktūrām, no kādas dalībvalsts valdības vai no kādas citas struktūras” (Līguma 130. pants, Statūtu 7. pants). Šis Līguma nosacījums ir nesavienojums ar nacionālās pārstāvniecības principu.

Gala lēmumu par iecelšanu ECB valdes locekļa amatā pieņem Eiropadome (kur balsojumā piedalās tikai euro zonas deputāti) pēc Padomes ieteikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un ECB. Es ticu, ka iepriekšminētie ECB valdes locekļu iecelšanas principi tiek pilnībā ievēroti.

32.      Kāds ir jūsu viedoklis jautājumā par nepieciešamību ECB valdes locekļu amatos iecelt personas ar atšķirīgāku kvalifikāciju tā vietā, lai paļautos tikai centrālo banku pārstāvjiem?

Kā minēju savā atbildē uz iepriekšējo jautājumu, Līgumā un Statūtos ir skaidri noteikts, ka valdes locekļus „ieceļ no personām ar nevainojamu reputāciju un profesionālo pieredzi monetāros un banku jautājumos”.

Nav brīnums, ka centrālo banku pārstāvji atbilst šai prasībai. Tai pat laikā šis noteikums nekādā veidā neizslēdz iespēju iecelt amatos kandidātus, kuri nav no centrālo banku pārstāvju saimes. Faktiski vairumā centrālo banku — un ECB šajā ziņā nav izņēmums — lēmējinstitūciju locekļu kvalifikācija ir ļoti dažāda, to skaitā ir personas ar profesionālo pieredzi, piemēram, banku nozarē, akadēmiskajā darbā un valsts pārvaldē.

No manis paša dzīvesgājuma apraksta ir redzams, ka tas attiecas arī uz mani. Manuprāt, koleģiālas lēmējinstitūcijas locekļu dažādās kvalifikācijas var vērtēt kā ieguvumu iestādes pārvaldībai.

33.      Vai jūs varētu plašāk paskaidrot savu priekšstatu par demokrātiskās atbildības jēdzienu attiecībā uz ECB un centrālajām bankām kopumā?

Lai saglabātu leģitimitāti, neatkarīgai centrālai bankai ir jābūt atbildīgai demokrātisko iestāžu un sabiedrības priekšā par savām darbībām, īstenojot savas pilnvaras. Arvien vairāk apzinoties, īpaši dažās iepriekšējās desmitgadēs, ka centrālai bankai, lai īstenotu savas pilnvaras, ļoti svarīga ir neatkarība, nozīmīgāks ir kļuvis arī demokrātiskās atbildības raksturs. Šajā ziņā centrālo banku atbildība visā pasaulē izpaužas daudzās dažādās formās.

Eiropas Savienībā ECB ir skaidras pilnvaras, ko tā īsteno neatkarīgā veidā, kā noteikts Līgumā. Līgumā ir arī paredzēts, ka šis augstais neatkarības līmenis ir cieši saistīts ar demokrātisko atbildību Eiropas sabiedrības un tās tieši ievēlēto pārstāvju, t. i., Eiropas Parlamenta priekšā. Ir vairāki skaidri noteikti veidi, kā nodrošināt ECB atbildību, no kuriem viens ir ECB priekšsēdētāja regulāra uzstāšanās Ekonomikas un monetāro jautājumu komitejā (ECON), un ECB priekšsēdētāja vietnieka un citu ECB valdes locekļu turpmākas uzstāšanās ECON. Zīmīgi, ka nesenās uzklausīšanas liecina par ciešāku sadarbības formu starp ECB un Eiropas Parlamentu, nekā to paredz Līgums, un šī ieviestā prakse, manuprāt, ir ļoti pozitīvs elements, un arī liecina par labvēlīgu attieksmi no Eiropas Parlamenta puses. ECB atbildība ir saistīta arī ar precīzi noteiktiem pienākumiem sniegt ziņojumus (ECB statūtu 15. pants). Papildus gada ziņojumam, ko iesniedz Parlamentam (arī Padomei, Komisijai un Eiropadomei), ECB ir jāpublicē ceturkšņa ziņojumi par Eurosistēmas darbību. ECB nolēma pārsniegt šīs Līguma prasības un publicēt ziņojumus biežāk ikmēneša biļetena formā. Visbeidzot papildus iknedēļas finanšu kopsavilkuma pārskatam ECB publicē arī virkni citu publikāciju saistībā ar saviem uzdevumiem, tostarp pusgada Finansiālās stabilitātes ziņojumu un gada Finansiālās integrācijas ziņojumu.

34.      Kā jūs vērtējat ECB valdes locekļu aizvietošanas procedūru? Vai ex ante demokrātiskā atbildība un pārredzamība nenozīmē, ka Eiropas Parlamentam vismaz formāli vajadzētu būt iespējai uzklausīt vairākus iespējamos kandidātus un sniegt savu atzinumu, pirms Padome pieņem gala lēmumu par iecelšanu?

ECB valdes locekļu izraudzīšanās procedūra ir izklāstīta Līguma 283. pantā un ECBS un ECB statūtu 11. pantā. Visi parakstītāji par to ir vienojušies jaunākajā Līguma versijā, un tā ir spēkā esoša Eiropas tiesību norma. Kā ECB valdes locekļa amata kandidāts es esmu pakļauts šai procedūrai, un neuzskatu, ka man pienāktos komentēt tās atbilstību.

35.      Kādus secinājumus jūs izdarījāt, salīdzinot tās pārredzamības politikas, kuras īsteno Federālā rezervju banka, no vienas puses, un ECB, no otras puses? Kurai alternatīvai jūs dotu priekšroku: protokola publicēšanai divas nedēļas pēc monetārās politikas lēmumu pieņemšanas, kā to praktizē Federālo rezervju banka un Anglijas Banka, vai preses konferencei, kas seko tūlīt pēc monetārās politikas lēmumu pieņemšanas, papildus tūlītējai lēmuma skaidrojuma publicēšanai internetā, kā to dara ECB?

Dažādu pieeju salīdzināšana ir sarežģīts uzdevums. Viens no iemesliem ir, ka centrālajām bankām var būt dažādas vajadzības sakarā ar to īpašo vēsturi un kultūru, politikas mērķiem un citiem to institucionālo struktūru elementiem. No pieejamiem pētījumiem izriet secinājums, ka veids, kādā centrālās bankas mūsdienās pieņem monetārās politikas lēmumus, ir daudz skaidrāks un pārredzamāks nekā iepriekšējās desmitgadēs. Līdz ar to monetārās politikas efektivitāte pasaules mērogā ir uzlabojusies.

Pārredzamību var nodrošināt dažādos veidos. Esmu pārliecināts, ka ECB pieeja ir viena no progresīvākajām pasaulē turpmāk minēto iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir ļoti pārredzama attiecībā uz saikni starp tās monetārās politikas stratēģiju un tās darbību pamatojumu. Otrkārt, preses konference un ievadpaziņojums ir noderīgi instrumenti, lai izplatītu svarīgu informāciju neviendabīgai auditorijai. Tie nodrošina ieinteresētās puses (piem., sabiedrību, plašsaziņas līdzekļus un finanšu tirgu komentētājus) ar visaptverošu būtiskas informācijas kopumu par ECB monetārās politikas lēmumiem. To mērķis ir izskaidrot ECB padomes kolektīvo viedokli monetārās politikas jautājumā. Treškārt, ievadpaziņojums un preses konferences jautājumi un atbildes tiek publicēti reāllaikā. Šis līdzeklis nebūtu sasniedzams, publicējot protokolus. Kopumā es uzskatu, ka ECB prakse izvirza augstas prasības visiem padomes locekļiem. Es arī domāju, ka ECB pieeja līdz šim ir bijusi plaši saprotama, un arī protokolu publicēšanai, ko veic citas centrālās bankas, ir liela nozīme.

36.      Kāds ir jūsu viedoklis par ceturkšņa monetāro dialogu starp Eiropas Parlamentu un ECB priekšsēdētāju? Vai jūs saskatāt iespējas uzlabot monetāro dialogu? Vai biežās debates par ECB politiku ar citiem politiskajiem dalībniekiem mazina bankas neatkarību?

Regulārs dialogs ar Eiropas Parlamentu ir daļa no Eiropas Centrālās bankas demokrātiskās atbildības Eiropas pilsoņu un viņu tieši ievēlēto pārstāvju priekšā. Šajā ziņā ECB priekšsēdētāja un Ekonomikas un monetāro jautājumu komitejas ceturkšņa tikšanās ir ļoti būtisks ieguldījums, lai sabiedrība pieņemtu ECB monetāro politiku. Kopā ar papildu uzstāšanās reizēm (arī citu Valdes locekļu uzstāšanos) šī mijiedarbība veicina dziļu un produktīvu viedokļu apmaiņu. Tā arī nodrošina ECB ļoti vērtīgu diskusiju, lai izskaidrotu savu monetāro politiku un saņemtu atsauksmes. Šī diskusija sniedzas līdz EP plenārsēdei, kur ECB priekšsēdētājs, cita starpā, iepazīstina ar Bankas gada ziņojumu. Dialogs starp ECB un EP ir ļoti augstā kvalitātē. To iepriekš vairākos gadījumos ir atzinušas abas iestādes.

Es uzskatu, ka regulāra informācijas apmaiņa ar citiem politiskajiem dalībniekiem Eiropas Monetārajā savienībā ir ļoti svarīgs mūsu politikas struktūras elements. Šajā ziņā ECB regulāri sadarbojas ar daudzām Eiropas iestādēm. Piemēram, ECB ir aicināta uz Eurogrupas un Ekonomikas un finanšu padomes sanāksmēm. Tā regulāri piedalās makroekonomikas dialoga sanāksmēs. Ar Komisiju un valstu valdībām, piemēram, Ekonomikas un finanšu komitejā un ES Ekonomikas politikas komitejā, notiek arī sadarbība tehniskā līmenī. Visas šīs viedokļu apmaiņas notiek atbilstīgi Līguma nosacījumiem, tādējādi nodrošinot un vienmēr ievērojot pilnīgu ECB neatkarību un tai pat laikā atbalstot pienācīgu EMS darbību. Tās ir nepieciešamas un vēlamas tieši tāpēc, ka atzīst ECB neatkarību.

37.      Vai ECB būtu jāpakļauj rūpīgai Eiropas Revīzijas palātas pārbaudei, kas pārsniedz „darbības efektivitātes” koncepciju (ECBS un ECB statūtu 27. panta 2. punkts)?

ECB korporatīvā pārvaldība ir pakļauta visaptverošai ārējo un iekšējo pārbaužu sistēmai, kurā vairums elementu ir noteikti likumā. ECB pārvaldības darbības efektivitātes pārbaude, ko veic Revīzijas palāta, ir svarīgs šīs pārbaužu sistēmas elements. Šo sistēmu papildina pienākums regulāri sniegt ziņojumus Eiropas Parlamentam un sabiedrībai, kā arī tiesas kontrole, ko veic Eiropas Kopienu Tiesa. Visi šie elementi ir ieviesti, ņemot vērā arī centrālās bankas neatkarības garantijas. ECB neatkarība attiecas arī uz tās finanšu resursiem.

No tā izriet, ka nav nepieciešams paplašināt Revīzijas palātas kontroli ārpus darbības efektivitātes koncepcijas robežām.

E.        Vispārīgi

38.      Kādi, jūsuprāt, ir galvenie riski un izaicinājumi, ar ko sastopas ECB?

No galvenajiem izaicinājumiem un riskiem, ar ko sastopas ECB, es vēlētos izcelt trīs:

mūsu krīzes pārvarēšanas stratēģijas īstenošana ir nebijis izaicinājums, kas nosaka nepieciešamību pēc pakāpeniskas pieejas, atsakoties no ECB nestandarta pasākumiem. Tomēr valdošā neskaidrā tirgus situācija nozīmē to, ka atbilstoša tempa un apmēra noteikšana krīzes pārvarēšanai joprojām būs grūts uzdevums. Man šķiet, ka krīzes pārvarēšanas stratēģijas pasākumi, kurus līdz šim ir veikusi ECB, ir pilnībā atbilstoši un pamatoti, novērtējot ekonomikas un finanšu tirgus situāciju. Lai virzītos uz priekšu, vajadzīga liela piesardzība, jo kļūdu cena var būt ļoti augsta, kā to jau pierādījusi vēsture saistībā ar atgūšanos no smagām banku un ekonomiskajām krīzēm.

Vēl viens izaicinājums, ko es vēlētos uzvērt, ir ESRK izveidošana un darbība, kam ECB piedāvās savu atbalstu. Intelektuāli šis uzdevums ir izaicinošs, jo nepieciešams izveidot jaunus instrumentus makrouzraudzības riska novērtēšanai, lai gan šim mērķim var izmantot arī pašreizējos instrumentus. Turklāt, ņemot vērā pārklāšanos starp ECB Ģenerālpadomi un Padomi un jauno ESRK valdi attiecībā uz abu institūciju sastāvu, mums jānodrošina atbilstīga un konsekventa saziņa. Sevišķi jāuzsver, ka nepastāv kompromiss starp cenu stabilitātes mērķi un atbalstu, ko ECB var sniegt citiem mērķiem, tostarp finanšu stabilitātei. Visbeidzot, ir organizatoriski jautājumi, piemēram, kā nostiprināt ESRK atbalsta funkciju ECB pašreizējā organizācijā.

Nobeigumā ļaujiet man pieminēt izaicinājumu sakarā ar spiedienu, ko rada vairākās dalībvalstīs pastāvošā nelīdzsvarotība. Tā ir pašu valstu un visu to Eiropas iestāžu problēma, kuras atbild par monetārās savienības pārvaldību, tomēr šeit nepieciešama arī aktīva ECB iesaistīšanās. Kā jau iepriekš atgādināju, euro zonai kopumā ir tikai viena monetārā politika, bet arī ECB ir sava loma konkurētspējas un atšķirību analīzes veicināšanā euro zonā, palīdzot valstīm pašām plānot un ieviest piemērotu politiku. Līdzdalība Eiropas Savienībā attiecīgajām valstīm sniedz ne tikai priekšrocības, bet uzliek arī saistības. Uz euro zonas dalībvalstīm tas attiecas vēl lielākā mērā. Šīs saistības ir jāievēro visiem, lai gūtu vislielāko labumu no Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības. Politikas pasākumiem ir jāatbilst Eiropas prasībām. Ar to es nedomāju tikai Stabilitātes un izaugsmes pakta fiskālo noteikumu izpildi, bet arī struktūrpolitiku īstenošanu, kas padara Eiropu produktīvāku un tādējādi elastīgāku. Turklāt, lemjot par izdevumiem un algām, privātajiem aģentiem ir jārīkojas līdzsvaroti. Nepietiekams progress un konverģence šajās jomās ne tikai skar mani kā dedzīgu Eiropas atbalstītāju, tas ietekmē arī vidi, kurā ECB strādā, un tāpēc tas attiecas uz mani arī kā monetārās politikas veidotāju.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	23.3.2010
Galīgais balsojums	+: –: 0:	37 3 1
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Burkhard Balz, Godfrey Bloom, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Pascal Canfin, Nikolaos Chountis, George Sabin Cutaş, Rachida Dati, Leonardo Domenici, Diogo Feio, Markus Ferber, Elisa Ferreira, Vicky Ford, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Enikő Győri, Liem Hoang Ngoc, Gunnar Hökmark, Othmar Karas, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Astrid Lulling, Hans-Peter Martin, Arlene McCarthy, Ivari Padar, Antolín Sánchez Presedo, Olle Schmidt, Edward Scicluna, Peter Simon, Ivo Strejček, Kay Swinburne, Marianne Thyssen, Ramon Tremosa i Balcells, Corien Wortmann-Kool
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Sophie Auconie, Pervenche Berès, Herbert Dorfmann, Sari Essayah, Robert Goebbels, Jan Kozłowski, Philippe Lamberts

• [1]  Lai iegūtu plašāku informāciju, skatīt „Vispārīgs dokuments par Eurosistēmas monetārās politikas instrumentiem un procedūrām”, ECB, 2009.
• [2]  Konkrētāk, ECB priekšsēdētājs kopā ar Eurogrupas priekšsēdētāju un ES ekonomikas un monetāro lietu komisāru pie saviem kolēģiem Ķīnā viesojās 2007. gada novembrī un 2009. gada novembrī, lai pārrunātu jautājumus, kuros tiem ir kopīgas intereses.