Procedūra : 2009/2157(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0060/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0060/2010

Debates :

PV 19/04/2010 - 23
CRE 19/04/2010 - 23

Balsojumi :

PV 05/05/2010 - 13.41
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0131

ZIŅOJUMS     
PDF 217kWORD 168k
24.3.2010
PE 430.412v02-00 A7-0060/2010

par Eiropas Savienības lauksaimniecību un klimata pārmaiņām

(2009/2157(INI))

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja

Referents: Stéphane Le Foll

KĻŪDAS LABOJUMS/ PAPILDINĀJUMS
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinums
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Eiropas Savienības lauksaimniecību un klimata pārmaiņām

(2009/2157(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Adaptācija klimata pārmaiņām — Eiropas lauksaimniecības un lauku apvidu uzdevums” (SEC(2009)0417),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Eiropas lauksaimniecības nozīme klimata pārmaiņu samazināšanā” (SEC(2009)1093),

–   ņemot vērā 2007. gada 14. novembra rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido pamatnostādnes augsnes aizsardzībai un groza Direktīvu 2004/35/EK(1),

–   ņemot vērā 2008. gada 12. marta rezolūciju par ilgtspējīgu lauksaimniecību un biogāzi — nepieciešamība pārskatīt ES tiesību aktus(2),

–   ņemot vērā 2009. gada 4. februāra rezolūciju par tematu „2050: Nākotne sākas jau šodien — ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām”(3),

–   ņemot vērā 2009. gada 12. marta rezolūciju par lauksaimniecības zemes kvalitātes pasliktināšanos ES un it īpaši Dienvideiropā: problēmas risināšana ar ES lauksaimniecības politikas instrumentu palīdzību(4),

–   ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģiju Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām (COP 15)(5),

–   ņemot vērā Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautiskā novērtējuma attīstības jomā (IAASTD) ziņojumu, ko sagatavojusi ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija un Pasaules Banka un ko parakstījušas 58 valstis,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A7‑0060/2010),

A. tā kā klimata pārmaiņas, kas radušās, atmosfērā uzkrājoties vēsturiski nepieredzētam siltumnīcefekta gāzu (SEG) daudzumam, ir zinātniska atziņa un tās var smagi ietekmēt ekosistēmas;

B.  tā kā tas tieši attiecas uz lauksaimniecību, jo tā ir viens no saimnieciskās darbības veidiem, kas dabas resursus apsaimnieko cilvēces vajadzībām;

C. tā kā klimata pārmaiņas ir viens no smagākajiem vides, kā arī sociālās un ekonomiskās kārtības apdraudējumiem, jo atsevišķu kultūru ražas apjoms ļoti mainīgo laikapstākļu ietekmē atšķiras no gada uz gadu, tieši ietekmējot visas ekonomikas nozares, turklāt lauksaimniecība to vidū ir vistrauslākā;

D. tā kā arī lauksaimniecība, būdama viens no divu tādu nozīmīgu SEG (slāpekļa oksīds un metāns) galvenajiem avotiem, kas izdalās lauksaimnieciskās ražošanas dažādos bioloģiskajos procesos, rada klimata pārmaiņas un tajā pašā laikā ir ļoti pakļauta šo pārmaiņu negatīvajai ietekmei;

E.  tā kā lauksaimniecības radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas (tostarp lopkopības emisijas) laikā no 1999. gada līdz 2007. gadam ES–27 samazinājās par 20 % un Eiropas Savienības lauksaimniecības emisiju daļa samazinājās no 11 % 1990. gadā līdz 9,3 % 2007. gadā, īpaši pateicoties ES lauksaimniecības efektivitātes pilnveidei, pastāvīgiem jauninājumiem un jaunu tehnoloģiju izmantošanai, efektīvākai mēslojuma izmantošanai un nesenajām KLP reformām;

F.  tā kā lauksaimniecība un mežsaimniecība ir divas galvenās ekonomikas nozares, kurās iespējams uztvert cilvēku rīcības rezultātā radušos CO2, to uzglabāt un uzkrāt augsnē, kas spēj kalpot par krātuvi un fotosintēzes procesā fiksēt augos; tā kā šīm nozarēm ir arī būtisks potenciāls, lai labvēlīgi iespaidotu centienus samazināt globālo sasilšanu;

G. tā kā klimata pārmaiņas jau tagad Eiropas Savienībā negatīvi ietekmē lauksaimniecību (ūdens resursu samazināšanās, ūdens sāļuma palielināšanās un biežāks sausums, pārtuksnešošanās, spēcīga ziemas nokrišņu daudzuma un plūdu palielināšanās ziemeļos, apdraudējums piekrastes zemienēm, paaugstinoties jūras līmenim un iespējamā augsnes pārsāļošanās, vētras un citi ekstrēmi laika apstākļi, erozija un zemes nogruvumi, kaitēkļu savairošanās, dzīvnieku un augu slimību izplatīšanās u. c.) un tā kā šo problēmu pastiprināšanās varētu radīt būtiskas ekonomiskas, sociālas un vides sekas lauksaimniecības, mežsaimniecības un tūrisma nozarē;

H. tā kā lauksaimniecības nozare spēj gan pielāgoties, gan arī ierobežot klimata pārmaiņu izraisītās sekas, izmantojot lauksaimnieku zināšanas, spēcīgu kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) un pētniecības un jauninājumu attīstību, bet šos dabas procesus ir grūti pārvaldīt, tāpēc ir jāiegulda vērienīgs darbs;

I.   tā kā ES lauksaimniecības jomā ir darbavietu rezerve, kas jāaizsargā un jāattīsta;

J.   tā kā lauksaimniecībai joprojām ir būtiska loma, lai ES lauku teritorijās saglabātu cilvēka darbību, jo īpaši nodrošinot plašu pakalpojumu klāstu, ko lauksaimnieki varētu piedāvāt pārējai sabiedrībai;

K. tā kā uz lauksaimniecību tieši attiecas ES mērķi atjaunīgo energoresursu attīstības jomā un tā kā šī attīstība var ievērojami veicināt SEG samazināšanos;

L.  tā kā viena no ES lauksaimniecības galvenajām funkcijām ir pārtikas nodrošināšana ES iedzīvotājiem;

M. tā kā ES jābūt vienai no aktīvākajiem cīnītājiem pret globālo sasilšanu,

ES lauksaimniecības ieguldījums globālās sasilšanas mazināšanā

1.  apstiprina, ka ES lauksaimniecība un mežsaimniecība var palīdzēt sasniegt ES klimata pārmaiņu mazināšanas mērķus, meklējot risinājumus un veicinot siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanos, atbalstot oglekļa uzkrāšanu augsnē, pilnveidojot enerģijas ražošanu no ilgtspējīgiem atjaunīgiem avotiem un maksimāli palielinot fotosintēzes funkciju; uzsver, ka šajā nolūkā svarīgi ir veicināt tādu lauksaimniecību, kas ražo gan tirgojamas, gan netirgojamas preces, kas maksimāli efektīvi izmanto visu ekosistēmu potenciālu un dabas resursus un kas ievēro ekonomiskā, vides un sociālā snieguma, kā arī dzīvnieku labturības prasību saskaņu, lai uzlabotu ilgtspējību;

2.  uzskata, ka, lauksaimniecībai aktīvāk piedaloties pasaules mēroga cīņā pret klimata pārmaiņām, nedrīkst pavājināties ES lauksaimniecības un pārtikas nozares konkurētspēja pasaules tirgū;

3.  uzskata, ka bioloģiskā lauksaimniecība, ekstensīvas ganības un integrētas ražošanas paņēmieni ir dažas no alternatīvām ekoloģiskākas lauksaimnieciskās ražošanas izpratnē; tomēr uzsver, ka jāatrod risinājumi, kas tradicionālajai lauksaimniecībai, kurā ietilpst lielākā daļa Eiropas lauksaimniecības platību, ļautu sniegt būtisku ieguldījumu ilgtspējīgā vides pārvaldībā;

4.  atzīst, ka jauninājumu galvenais uzdevums ir samazināt lauksaimniecības ietekmi uz klimata pārmaiņām un vidi;

5.  it īpaši prasa, lai nākamajā KLP, izmantojot informatīvus, izglītojošus un stimulējošus pasākumus, tiktu sekmēti paņēmieni, kas palīdz palielināt lauksaimniecības radīto SEG emisiju samazināšanas, kā arī oglekļa uztveršanas efektivitāti un potenciālu, piemēram:

–         piemērotas, vienkāršotas augsnes apstrādes tehnoloģijas, kuras nodrošina augu segu (piemēram, retāka aršana vai atteikšanās no aršanas, ražas atlieku atstāšana uz lauka) un ļauj audzēt starpkultūras un ievērot augu seku, kas palielina fotosintēzi un veicina augsnes bagātināšanos ar organiskajām vielām, kā to ir apliecinājis pēc Eiropas Parlamenta iniciatīvas sāktais projekts „SoCo”;

–          apmežojuma saglabāšana un attīstīšana, kā arī mežu atjaunošana, agromežsaimniecības attīstīšana, dzīvžogu un apmežotu zonu veidošana uz lauksaimniecības zemes gabaliem, zālaugu sistēmu ierīkošana pastāvīgām vai pagaidu ganībām;

–         tādu apsaimniekošanas metožu ieviešana, ar kurām mežos uztverto oglekli tajos var uzkrāt ilgāk;

–         augsnes un minerālu labāka apsaimniekošana un ar oglekli bagāto augšņu un mitro teritoriju pienācīga aizsardzība (ieteicamāk audzēt piemērotas kultūras, piemēram, niedres, nevis nosusināt);

–         lauku saimniecību modernizācija (ēku izolācija, energotaupīgas iekārtas, atjaunīgās enerģijas izmantošana) un efektīvākas ražošanas ķēdes;

–         modernas barošanas, uzglabāšanas un mēslojuma apsaimniekošanas vai mēslošanas tehnoloģijas, ar ko var ievērojami samazināt metāna emisijas;

–         pārtikas ražošanā radušās biomasas enerģijas reģenerācija, ar ko ne tikai panāk blakusproduktu un atkritumu izmantošanu, bet arī veicina CO2 emisiju samazināšanu;

–         kokaugu un lakstaugu (kultūraugu) ar augstu enerģētisko vērtību audzēšana applūstošās teritorijās un mitrainēs, smilšainās augsnēs un lauksaimniecībai mazāk piemērotās augsnēs, lai absorbētu CO2 un palielinātu oglekļa uztveršanu;

6.  uzsver, ka šie lauksaimnieciskie paņēmieni, kas ir dabiskajiem apstākļiem nekaitīgākie, arī labvēlīgi ietekmē bioloģiskās daudzveidības bagātināšanos, augšņu kvalitātes uzlabošanos un ūdens uzkrāšanas spēju, kā arī veicina erozijas un piesārņojuma mazināšanu, kamēr sabiedrības interesēs ir ierobežot lauksaimnieciskās darbības ietekmi uz klimata pārmaiņām, ko veicina lauksaimniecība;

7.  aicina izveidot vienotu Eiropas mežsaimniecības politiku, lai ar to veicinātu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un audzēšanu, kā arī gūtu lielāku atdevi no ieguldījumiem mežrūpniecībā — nozarē, kas dod vislielāko ieguldījumu oglekļa uztveršanā — un tās ekonomiskajā attīstībā; uzskata, ka tam jānotiek, stingri ievērojot mežsaimniecības dažādās reģionālās īpatnības, jo meža biotopu veidu iespējas un apdraudējums Dienvideiropā un Ziemeļeiropā ir atšķirīgs;

8.  norāda, ka meži arī lielā mērā veicina ūdeņu efektīvu apsaimniekošanu; tāpēc uzsver, ka jāatbalsta dalībvalstu apņemšanās mežus apsaimniekot tādā veidā, kas samazinās ūdens režīma atšķirības sausuma un plūdu periodos, šādi samazinot sausuma un plūdu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību, enerģijas ražošanu un iedzīvotājiem.

9.  iesaka pastiprināt politiskos pasākumus attiecībā uz kalnu apgabaliem, jo ganību uzturēšanai un lopkopībai ir ļoti svarīga nozīme, lai ierobežotu klimata pārmaiņas un atbalstītu pielāgošanos un jutīguma samazināšanos, jo īpaši piemēroti apsaimniekojot ganības;

10. ierosina izstrādāt stratēģiju, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību Eiropas Savienībā, ietverot šādus plānus:

–         rīcības plāns visvairāk skartajiem apgabaliem: tādu augu sugu izmantošana, kas pielāgojušās jaunajiem klimata apstākļiem, lauksaimniecības grafika pielāgošana jaunajiem apstākļiem, apmežošanas pasākumi, siltumnīcu ierīkošana, ūdens resursu apsaimniekošana lauksaimniecībā, piesārņotās augsnes attīrīšana;

–         ilgtermiņa plāns klimata pārmaiņu cēloņu novēršanai, veicinot tādu pasaules ekonomiku, kuras pamatā ir CO2 emisiju samazināšana un energoapgādes drošība;

11. uzsver, ka slāpekļa oksīda emisijas var samazināt, efektīvāk lietojot slāpekļa mēslojumu (precīzā lauksaimniecība); turklāt uzsver, ka mēslošana ar biogāzes ražošanas atlikumiem ir iespēja pielietot precīzas organiskās mēslošanas paņēmienu un tādējādi samazināt emisijas;

12. aicina pastiprināt pētījumus lauksaimniecības dzīvnieku barošanas un vaislas dzīvnieku ģenētiskās selekcijas jomā, lai samazinātu metāna emisijas, ar nosacījumu, ka šādi seku mazināšanas pasākumi netiek pieņemti, ja tie apdraud dzīvnieku veselību vai labturību; vienlaikus prasa izveidot informatīvo programmu, ar kuras palīdzību patērētājus informē par viņu iepirkšanās un uztura paradumu ietekmi uz klimatu;

13. līdztekus aktīvi aicina veikt pasākumus ar mērķi paātrināt un pastiprināt pētījumus augu selekcijas jomā, lai kultūras un augi kļūtu piemērotāki jaunajiem klimata apstākļiem un lai ar pietiekamu daudzumu un kvalitatīvām izejvielām atrisinātu problēmas, ko rada klimata pārmaiņas īpaši pārtikas apgādes drošības prasību jomā; uzskata, ka pētījumi pirmām kārtām jāveic tādu augu jomā, kuri ir izturīgi pret ūdens trūkumu un ļoti augstu temperatūru un atbilstīgu kultivēšanas paņēmienu jomā; uzsver arī, ka šīs šķirnes un paņēmieni var kļūt par alternatīvu risinājumu ļoti dārgām un neefektīvām apūdeņošanas sistēmām, kas ir izveidotas dažās zonās un ka vēl viena no to priekšrocībām ir pozitīvais vērtējums vietējo kopienu skatījumā;

14. uzsver, ka organiskā mēslojuma optimizēta uzkrāšana un izkliedēšana, kā arī šo mēslu pārstrāde anaerobiskās iekārtās pašlaik ir viena no perspektīvākajām tehnoloģijām, lai (nodrošinot arī atjaunīgo enerģijas avotu) samazinātu metāna emisijas un samazinātu atkarību no ķīmiskā slāpekļa mēslojuma, it īpaši reģionos, kur ir intensīva lopkopība; uzskata, ka, izmantojot biogāzi, lauksaimniecība var pati sevi nodrošināt ar enerģiju;

15. šajā saistībā norāda uz to, ka jābūt iespējai par minerālmēslu aizvietotāju izmantot digestātu no fermentiem biogāzes ražošanai, neiekļaujot to „organiskā mēslojuma” kategorijā, jo tādējādi iespējams ievērojami samazināt minerālmēslu lietošanu;

16. aicina paātrināt administratīvo procedūru vienkāršošanu, kā arī pētniecību un izstrādi ar mērķi apsaimniekot un lietderīgi izmantot biomasu, kas atrodas lauku saimniecībās (lauksaimniecības vai mežsaimniecības atkritumi), lopkopībā radušos biogāzi un citus ilgtspējīgus agrodegvielas veidus ar nosacījumu, ka tie neapdraud nodrošinātību ar pārtiku;

17. uzsver, ka, izmantojot biomasu, ir jāpiemēro ilgtspējības princips; attiecīgi jāveicina tās izmantošana iespējami tuvu vietai, kur audzē lauksaimnieciskās izejvielas; tas varētu samazināt enerģijas zudumus, ko rada transportēšana;

18. norāda, ka biomasas izmantošana apkurei varētu būtiski samazināt klimata pārmaiņu kaitīgo ietekmi, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis lauku attīstībai paredzēto finansējumu piešķirt lauku publiskajām iestādēm, kuras pāriet uz bioenerģētiskām apkures sistēmām;

19. vērš uzmanību uz to, ka plašāka informācijas un sakaru tehnoloģiju lietošana (IST) varētu uzlabot vairāku ražošanas posmu uzraudzību un tādējādi optimizēt pārvaldību, lai palielinātu produkciju salīdzinājumā ar ražošanas līdzekļu izmantošanu un vienlaikus samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī enerģijas patēriņu; turklāt uzsver, ka, cenšoties padarīt gan lauksaimniecību ekoloģiski ilgtspējīgāku, gan nozari konkurētspējīgāku, galvenie uzdevumi ir plašāka IST lietošana, politikas virzienu saskaņošana, lai veicinātu jauno tehnoloģiju mācīšanu lauksaimniekiem un atbalstītu jaunradi un uzņēmējdarbību it īpaši jauno lauksaimnieku vidū.

20. uzsver, ka ES ir galvenā lauksaimniecības produktu importētāja, un tas nozīmē lielāku oglekļa bilanci nekā Eiropas ražotājiem, jo vides kritēriji trešās valstīs bieži vien ir zemāki un emisijas rodas garajā transportēšanas ceļā, turklāt notiek mežu izciršana; uzskata, ka, izmantojot mērķtiecīgu komunikācijas stratēģiju, patērētāji ir jāinformē par tāda veselīga un līdzsvarota uztura priekšrocībām, kas sastāv no kvalitatīviem, reģionāliem un sezonāliem produktiem, kuri iegūti ilgtspējīgā un efektīvā lauksaimnieciskajā ražošanā, kuras oglekļa emisijas atšķiras no importētu produktu emisijām; uzskata arī, ka atbilstīgi jākompensē Eiropas lauksaimnieku centieni samazināt emisijas un jāatbalsta vietējās ražošanas dažādošana (tostarp attīstot augu proteīnu ražošanu ES);

21. šajā saistībā atbalsta brīvprātīgu ES izcelsmes marķējumu produktiem, kuru izcelsme ir saistīta tikai ar Eiropas Savienību;

22. aicina ieviest efektīvus mehānismus importa no trešām valstīm kontrolēšanai, un prasa panākt, lai no trešām valstīm ievestie produkti atbilstu tiem pašiem nosacījumiem, kādi Eiropas ražotājiem jāievēro attiecībā uz cīņu pret klimata pārmaiņām, lai neciestu ES produktu konkurētspēja;

23. uzsver, ka Eiropas Savienībai ir atkal jāiegulda līdzekļi lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstības politikas attīstībā, lai sadarbotos jauno darba paņēmienu izplatīšanā un veicinātu citu ilgtspējīgu lauksaimniecību attīstību pasaulē;

Pasākumi, lai Eiropas lauksaimniecību pielāgotu globālās sasilšanas sekām

24. uzsver, ka Eiropas lauksaimniecība pielāgojas notiekošajām klimata pārmaiņām, un tas jādara arī turpmāk, un jāsagatavojas ietekmei, kādu šīs pārmaiņas radīs vairākos ES reģionos;

25. uzskata, ka šajā saistībā Eiropas Savienībai jāizstrādā saskaņota stratēģija, kas paredz lauksaimniecību pielāgot divu dažādu veidu problēmām, kas sagaidāmas klimata pārmaiņu jomā:

– no vienas puses, vidējās temperatūras pieaugums;

– no otras puses, vislielākais klimatisko apstākļu mainīgums, kas aizvien biežāk rada ārkārtas situācijas;

26. uzskata, ka KLP galvenā uzmanība jāpievērš ilgtspējīgākai un efektīvākai resursu apsaimniekošanai, un tas jāņem vērā saistībā ar gaidāmo KLP reformu:

–         ūdens resursu optimāla apsaimniekošana (efektīvas apūdeņošanas sistēmas, attīrīta ūdens izmantošana, ekonomisks ūdens patēriņš, apstrādājot aramzemi, pakalnu ūdens krātuves u. c.), lietotāju atbildības sajūtas palielināšana;

–         piemērota šķirņu izvēle, jo īpaši atlasot ārkārtējos apstākļos izturīgas šķirnes, un augu seka ar kultūrām, kas pielāgotas sausumam, slimībām u. c.);

–         augšņu aizsardzība (nodrošinot tajās organiskās vielas) pret ūdens un vēja izraisītu eroziju;

–         aleju, dzīvžogu stādīšana vai mežainu platību ierīkošana zemes gabalu malās, lai aizturētu ūdeni, ierobežotu virszemes noteces ūdeņus un izmantotu šos stādījumus par vējlauzējjoslām un patvērumu kultūraugu palīgorganismiem, piemēram, apputeksnētājkukaiņiem;

–         ganību uzturēšana un lopkopības veicināšana ganībās;

–         slimību uzraudzības un kontroles pasākumi; šajā saistībā jāievieš valsts, pēc tam arī ES slimību izplatīšanās un atkārtotas izplatīšanās uzraudzības mehānismi;

–         kaitēkļu uzraudzības un kontroles pasākumi; šajā saistībā jāievieš invāzijas potenciāla uzraudzība un sanitāro apstākļu kontroles pasākumi (pastiprinātas pārbaudes pie robežām un vietās ar paaugstinātu riska pakāpi, piemēram, stādu audzētavās un lidostās, kā arī bioloģiskās drošības pasākumi);

–         piesārņotās augsnes attīrīšana;

–         tādu mežu uzturēšana, kas pielāgojas klimata pārmaiņām, un mežu apsaimniekošana, lai ierobežotu ugunsgrēku draudus;

27. uzsver, ka var būt nepieciešams no jauna ieviest ūdens apsaimniekošanu zemkopībai mazāk piemērotajās agrāk sliktu vietējo apstākļu dēļ applūstošajās, bet vēlāk nosusinātajās teritorijās, un turklāt atkārtoti izskatīt plūsmu regulēšanu, atkal atdzīvināt piemērotās applūstošās teritorijas un tās no jauna apmežot;

Ietekme uz Eiropas lauksaimniecības modeli

28. uzsver, ka KLP jāveicina ilgtspējīgāka lauksaimniecības politika, palielinot atdevi un vienlaikus paturot prātā, ka globālās sasilšanas dēļ pasaulē, tostarp arī Eiropā, var tikt apdraudēta ražošanas jauda un iedzīvotāju nodrošināšana ar pārtiku;

29. vienlaikus uzskata, ka KLP jāpiedāvā dalībvalstu vietējām iestādēm finanšu stimuli pasākumiem, kuriem ir šādi mērķi:

–         ražošanas jaudas atjaunošana un tādu dabisko ekosistēmu, kultūru un citu materiālo vērtību aizsardzība, ko skāris sausums, pārtuksnešošanās vai plūdi;

–         metožu uzlabošana ūdens, zemes un augu resursu izmantošanai, kas laika gaitā ir izrādījušies izsmeļami;

–         pasākumi augu sugu un dzīvnieku šķirņu izpētei, audzēšanai un izplatīšanai sausajos reģionos vai teritorijās, kas pakļautas pārtuksnešošanās riskam;

–         preventīvo pasākumu uzlabošana;

30. konstatē, ka klimata pārmaiņas tieši un ļoti dramatiski ietekmē lauksaimniecību un ka tāpēc, izstrādājot klimata pārmaiņu seku ierobežošanas pasākumus, prioritāte ir jādod lauksaimniecībai;

31. uzskata, ka KLP „veselības pārbaudē” noteiktie jaunie uzdevumi, piemēram, klimata pārmaiņas, ūdens pārvaldība, atjaunīgās enerģijas un bioloģiskā daudzveidība ir jāvirza tālāk un tiem jāpievieno arī augsnes kvalitātes saglabāšana un uzlabošana, kā arī tās funkcijas (oglekļa uztveršana, ūdens un minerālvielu noturēšanas spēja, bioloģiskais dzīves cikls…), jo šie svarīgie jautājumi ir saistīti ar nākotnes paaudžu interesēm un ir jāņem vērā KLP arī turpmāk;

32. atzīmē, ka pašreizējā ekoloģisko noteikumu sistēma, kuru izstrādājot mērķis bija panākt, lai lauksaimnieki ievērotu ļoti augstus dzīvnieku labturības un veselības, kā arī vides aizsardzības standartus, radīja problēmas lauksaimniekiem un savā pašreizējā formā tā nav labākais vēlamā rezultāta sasniegšanas līdzeklis; aicina gaidāmās KLP reformas kontekstā vairāk uzsvērt ilgstpējīgākus un efektīvākus ražošanas modeļus, neaizmirstot, ka šajā nolūkā ir nepieciešams valsts finansējums, lai lauksaimnieki varētu segt papildizmaksas, ko rada „sabiedrisko labumu” piegāde visas sabiedrības labā (lauku apvidu uzturēšana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, oglekļa uztveršana, nodrošinātība ar pārtiku);

33. atzīst, ka KLP jānosaka pasaulē vadošie standarti vides aizsardzības jomā; norāda, ka tas nozīmēs tādas izmaksas, ko nevarēs atgūt no tirgus dalībniekiem, lai gan daļēji tas uzskatāms par sabiedrisko labumu, turklāt būs jānodrošina ES ražotāju aizsardzība pret trešo valstu konkurenci, kuras neievēro ES vides standartus;

34. uzskata, ka globālā sasilšana liek Eiropas Savienībai pielāgot lauksaimniecības politikas modeli; tāpēc aicina Komisiju nākamajā paziņojumā par KLP pēc 2013. gada, ievērojot visus KLP mērķus, atbalstīt ilgtspējīgākas un efektīvākas lauksaimniecības modeli, kas piemērots nekaitīgas pārtikas ražošanai pietiekamā daudzumā un kas labāk nodrošina vides līdzsvaru; šāda modeļa pamatā ir jābūt taisnīgai un likumīgai lauksaimnieku atbalsta sistēmai un tam ir jāceļ lauksaimnieka profesijas prestižs;

35. uzskata, ka obligāti ir jāsaglabā augstām prasībām atbilstoša KLP, lai Eiropas lauksaimniecība turpmāk sniegtu savu ieguldījumu pārtikas nekaitīguma un klimata aizsardzības jomā, turklāt jo īpaši svarīgi ir turpināt no Kopienas budžeta finansēto tiešo maksājumu sistēmu, kā arī Kopienas mērogā vienkāršotus un taisnīgus maksājumus;

36. aicina Komisiju kopējās lauksaimniecības politikas reformā ņemt vērā, ka ES dienvidu dalībvalstis ne tikai nesamērīgi spēcīgi skar klimata pārmaiņu tiešās sekas, bet arī netiešā ietekme uz daudzveidības palielināšanas spēju laikā, kad no šīs daudzveidības palielināšanas spējas tieši ir atkarīga reģionu pielāgošanās spēju attīstība, trausluma un reģionālo atšķirību mazināšanās;

37. uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir radīt un pastāvīgi saglabāt pamatu alternatīvu ekonomikas veidu attīstībai, kas mazina vietējo iedzīvotāju atkarību no sausuma periodu skartās lauksaimnieciskās ražošanas vai arī vispār no dabas resursiem; turklāt uzsver, ka piekļuve Eiropas veicināšanas fondu līdzekļiem ir izšķiroši nozīmīga, lai veidotos apstākļi alternatīvu ekonomikas veidu attīstībai;

38. norāda, ka ļoti svarīgi ir veicināt metodes plašai, vietējām vajadzībām atbilstošai attīstības plānošanai laukos, proti, ieviešot zemes optimālas izmantošanas principu, lai izdotos pielāgoties mainīgajiem vides apstākļiem (ilgāki sausuma periodi, zemes nogruvumi, plūdi u.t.t.) un tirgum, kurā tiek piedāvāti vietējie produkti vai vietējie pakalpojumi;

39. aicina Komisiju arī apsvērt jaunas atbalsta sistēmas, kuru mērķis būtu veicināt lauksaimniecības ieguldījumu CO2 samazināšanā, piemēram, oglekļa fiksāciju lauksaimniecības augsnē un biomasā un kuras ļautu veicināt lauksaimniecības platību tādu izmantošanu, kas sniedz pozitīvu ieguldījumu klimata pārmaiņu novēršanā;

40. uzsver, ka Komisijai ir jāiesniedz precīzas aplēses par izmaksām, kuras saistītas ar lauksaimniecības pielāgošanos klimata pārmaiņām;

41. uzskata, ka jāpastiprina un jāpielāgo risku un krīžu pārvaldības instrumenti atbilstīgi aizvien lielākai tirgu nepastāvībai un ar klimatu saistīto risku attīstībai;

42. ņemot vērā klimata problēmu mērogu, uzsver, ka lauksaimniecībā un mežsaimniecībā ir jāpievēršas ilgtspējīgākiem ražošanas veidiem un ka ir jāsaglabā spēcīga KLP ar atbilstīgu budžetu pēc 2013. gada; piemetina, ka ir jāparedz jauni finanšu resursi, lai stimulētu modernu un novatorisku tehnoloģiju un paņēmienu izvēršanu, kas sniegtu tveramus klimata pārmaiņu ierobežošanas rezultātus un nodrošinātu dažādu lauksaimniecības nozaru pielāgošanos;

43. uzsver, ka KLP, kā zināms, nav Eiropas politika klimata jomā, tomēr tā var piedāvāt pamatu efektīvu pasākumu īstenošanai un klimata pārmaiņu apkarošanas stimulus, un ka tas ir jāņem vērā arī, apspriežot turpmāko ES budžetu;

44. uzskata, ka Eiropas Savienībai klimata pārmaiņu apkarošanas jomā būtu jāsaglabā vadošā pozīcija, jo šis jautājums nedrīkst kļūt otršķirīgs pašreizējo ekonomisko problēmu dēļ;

45. uzsver, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīgi attīstības un finanšu politikas virzieni tādai lauksaimniecībai, kas garantē drošu un kvalitatīvu pārtiku;

46. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

OV C 282E, 6.11.2008., 281. lpp.

(2)

OV C 66E, 20.3.2009., 29. lpp.

(3)

OV C 67 E, 18.3.2010., 44. lpp.

(4)

Šajā dienā pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0130.

(5)

Šajā dienā pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0089.


PASKAIDROJUMS

Klimata pārmaiņas ir neapstrīdama realitāte. Gadsimta laikā vidējā temperatūra uz planētas ir paaugstinājusies par gandrīz 0,8°C, un lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka no šī brīža līdz 21. gadsimta beigām sasilšana paātrināsies, sasniedzot vēsturisku siltumnīcefekta gāzu (SEG) uzkrājumu atmosfērā. Pēc Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) aplēsēm pieaugums varētu būt no +1,1°C (labākajā gadījumā) līdz + 6,4°C un tas varētu ietvert visas negatīvās sekas, kuras ietekmēs ekosistēmas, bet to mērogu šobrīd ir grūti paredzēt.

Visvairāk tiks skarta lauksaimniecība, jo šajā nozarē tiek apsaimniekoti zemes resursi, kas nodrošina cilvēces izdzīvošanu.

Lauksaimniecība ir viens no SEG emisiju avotiem un vienlaikus pakļauta klimata nepastāvīguma sekām. Eiropas Savienībā lauksaimniecība rada 9 % no minētajām emisijām, un jau tagad ir jūtamas sasilšanas sekas, kas visspilgtāk izpaužas kā aizvien pieaugošais sausums dienvidu valstīs un ūdens līmeņa paaugstināšanās ziemeļvalstīs.

Bet lauksaimniecība var sniegt ieguldījumu šo problēmu risināšanā. Tās rīcībā ir nozīmīgs potenciāls aktīvai un pozitīvai dalībai sasilšanas mazināšanas darbā, piedaloties kopīgas lauksaimniecības politikas īstenošanā, kuras mērķis ir ilgtspējīga un ekonomiski dzīvotspējīga attīstība. Vēl lauksaimniecības nozarei ir iespējas pielāgoties notiekošo pārmaiņu izraisītajām sekām, balstoties uz lauksaimnieku prasmēm, profesionālu apmācību, lauksaimniecības konsultācijām un uz pētniecības un inovāciju attīstību.

Lauksaimniecības atbildība klimata pārmaiņu procesā

Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras datiem 2007. gadā lauksaimniecība radīja 9,3 % kopējo SEG emisiju 27 ES dalībvalstīs (5 % slāpekļa monoksīda un 4,3 % metāna emisiju; CO2 daļa, kas saistīta ar lauksaimniecisko ražošanu, ir niecīga) salīdzinājumā ar 11 % 1990. gadā.

Slāpekļa monoksīds (N2O) izdalās no organiskā un minerālā slāpekļa mēslojuma, savukārt galvenais metāna (CH4) avots ir lauksaimniecības dzīvnieku gremošanas process, kūtsmēslu uzkrāšana un lauku mēslošana.

Kopš 1990. gada konstatētā lauksaimniecības emisiju pazemināšanās Eiropas Savienībā ir saistīta ar ganāmpulku samazināšanos, ilgtspējīgāku mēslojuma izmantošanu un labāku kūtsmēslu apsaimniekošanu.

Eiropas lauksaimniecības ieguldījums klimata pārmaiņu mazināšanas centienos

- Iekšējā dimensija

Eiropas lauksaimniecība var palīdzēt sasniegt ES noteiktos sasilšanas mazināšanas mērķus trīs veidos: piedāvājot risinājumus SEG emisiju ierobežošanai un samazināšanai pašā Eiropas Savienībā, veicinot oglekļa uzkrāšanu augsnē un attīstot enerģijas ražošanu no ilgstspējīgiem atjaunīgiem avotiem. Šim mērķim ir jāveicina tādas lauksaimniecības attīstība, kurā ir labāk apvienotas ekonomiskās, sociālās un vides vajadzības ar katras ekosistēmas dabisko potenciālu.

· Augsnes aizsardzība, lai samazinātu un uzkrātu CO2 emisijas

Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir galvenās ekonomikas nozares, kas var uzņemt cilvēku darbības rezultātā radušos CO2, uzlabāt un uzkrāt oglekli augsnē, kas darbojas kā krātuve, un fotosintēzes procesā CO2 fiksēt augos.

Līdz ar to KLP pienākums ir atbalstīt tādu lauksaimniecības praksi, kas ļauj mazināt SEG izmešus un/vai uzlabot oglekļa fiksāciju.

Ir jāattīsta bioloģiskā lauksaimniecība un integrētas augu aizsardzības metodes, kas veidotu daļu no darbības sistēmām ekoloģiskajā plānā. Tāpat jāatrod risinājumi pārejai uz ilgtspējīgāku lauksaimniecību citās sistēmās, kuras aizņem lielāko daļu lauksaimniecības platību.

Ir šādi risinājumi. Jo īpaši KLP jāņem vērā pieredze, kas liecina, ka metodes (piemēram, saglabāšanas lauksaimniecība), kas ietver vienkāršotus augsnes apstrādes darbus, nodrošinot augu segumu (retāka aršana vai atteikšanās vispār no aršanas, ražas atlieku atstāšana uz lauka) un atbalstot dažādu kultūru audzēšanu un kultūru rotāciju, ļauj maksimāli palielināt fotosintēzi un veicināt augsnes bagātināšanu ar organiskām vielām. To īpaši apliecināja pēc Eiropas Parlamenta iniciatīvas īstenotais projekts SoCo. Šīs metodes ir arī ekonomiski izdevīgas, jo ļauj samazināt enerģijas un atsevišķu ražošanai nepieciešamo resursu patēriņu.

No atbalstāmajiem papildu risinājumiem minami:

- agromežsaimniecības, dzīvžogu, zemes gabalu apmežošanas, pastāvīgu vai pagaidu ganību zālāju sistēmu, kā arī apmežošanas attīstība;

- pastāvīgu ganību un apzaļumotu platību attīstība;

- ar oglekli bagātas zemes, piemēram, kūdrāju aizsardzība (kultivēšanas aizliegšana) un mitrāju aizsardzība (atbilstīgu augu, piemēram, niedru, audzēšana, nevis susināšana);

- lauksaimniecības uzņēmumu modernizācija (ēku izolācija, enerģiju taupošs aprīkojums, atjaunīgu enerģijas avotu izmantošana).

Nākamai KLP jāveicina šo metožu attīstība ar informatīvu un izglītojošu pasākumu palīdzību, atvieglojumiem un ieguldījumiem pētniecībā, jo īpaši tāpēc, ka tas palīdz cīnīties pret augsnes degradāciju, ūdens trūkumu, piesārņojumu un palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību.

Tāpat ir laiks īstenot efektīvu mežsaimniecības politiku, lai veicinātu stabilu mežu apsaimniekošanu un audzēšanu un celtu ar mežu saistītu rūpniecības nozaru ieguldījuma vērtību, jo tieši šī nozare nodrošina visaugstāko oglekļa uztveršanu.

· Metāna un slāpekļa monoksīda emisiju mazināšana

No lauksaimniecības darbību rezultātā radītajām SEG visreālāk var pazemināt slāpekļa monoksīda līmeni, kura emisijas var samazināt, retāk un efektīvāk izmantojot ar slāpekli bagātinātu mēslojumu (precīzā lauksaimniecība), izmantojot organisku mēslojumu, kas iegūts no pārstrādātiem atkritumiem (vietējā biomasa no starpkultūrām un citi organiskie atkritumi), attīstot starpkultūras, piemēram, lopbarības pākšaugus, un meklējot jaunas šķirnes, kas varētu uztvert oglekli un slāpekli.

Metāna emisijas var samazināt, uzlabojot:

– lopkopības metodes (atgremotāju barošanas režīma mainīšana, īpaši palielinot lipīdu daudzumu to barībā, ģenētiskā atlase utt.). Šajā nolūkā ir jāveic padziļināta izpēte un jāievieš tāda pārtikas programma, kas arī ļautu samazināt ES atkarību no importētajiem augu proteīniem;

– kūtsmēslu apsaimniekošanu (labāka sistēma uzkrāšanai un izkliedēšanai uz kultūraugiem, pārstrāde biogāzes ražotnēs — viens no daudzsološākajiem paņēmieniem emisiju samazināšanai un atjaunojamo enerģijas avotu attīstībai, īpaši reģionos, kuros ir daudz ganāmpulku).

· Atjaunojamie enerģijas avoti

Lauksaimniecība ir īpaši saistīta ar ES mērķiem atjaunojamo enerģijas avotu attīstības jomā.

Ir nepieciešams paātrināt pētniecību un izstrādi, lai lietderīgi izmantotu lauksaimniecības biomasu, kas rodas lauksaimniecības un mežsaimniecības atkritumu un lopkopības notekūdeņu vai ilgtspējīgas agrodegvielas ražošanas rezultātā, ja minētā degviela neapdraud nodrošinātību ar pārtiku.

- Starptautiskā dimensija

ES ir galvenā lauksaimniecības produktu importētāja, līdz ar to oglekļa bilance ir lielāka nekā Eiropas ražojumiem, jo vides kritēriji trešās valstīs bieži vien ir zemāki un tālie pārvadājumi rada emisijas. Jāinformē patērētāji ar atbilstīgu marķējumu (oglekļa emisijas), taisnīgi jāatlīdzina Eiropas lauksaimnieku ieguldītās pūles emisiju mazināšanā un jāveicina vietējo ražojumu dažādošana (īpaši augu proteīnu attīstība ES).

Vēl ES pienākums ir no jauna ieguldīt līdzekļus lauksaimniecības attīstības politikā, lai sadarbotos jaunu paņēmienu izplatīšanā un veicinātu citu ilgtspējīgu lauksaimniecību attīstību pasaulē, lai nodrošinātu pārtikas pietiekamību. Tai ir arī morāls pienākums piedalīties cīņā pret klimata pārmaiņām attiecībā uz visiem reģioniem, kas var ciest no klimata pārmaiņām (sausums, ūdens līmeņa celšanās un citas neraksturīgas klimata parādības).

Lauksaimniecības pasākumi, lai pielāgotos sasilšanai

Paralēli centieniem mazināt sasilšanu lauksaimniecībai būs jāpielāgojas notiekošajām klimata pārmaiņām.

Ja neņem vērā dažus izņēmumus attiecībā uz noteiktiem ražošanas veidiem Eiropas ziemeļos, eksperti ir vienisprātis, ka kopumā šīs pārmaiņas negatīvi ietekmēs Eiropas lauksaimniecību, īpaši dienvidu un dienvidaustrumu reģionus.

KLP jāveicina galvenie agronomiskie pielāgošanas pasākumi, proti:

· optimāla ūdens resursu apsaimniekošana (efektīvākas apūdeņošanas sistēmas, aizsprosti utt.)

· tādu kultūru šķirņu izvēle un rotācija, kuras ir pielāgotas atbilstīgi sausuma pakāpei, slimībām u.c.;

· augsnes aizsardzība (garantējot to organiskās vielas) pret ūdens un gaisa izraisītu eroziju;

· dzīvžogu stādīšana vai apmežošana gar zemes gabalu robežu, lai aizturētu ūdeni, ierobežotu noplūdi un nodrošinātu vējtveri un paēnu kultūraugu palīgorganismiem, piemēram, kukaiņiem apputekšņotājiem;

· kukaiņu un slimību uzraudzības un kontroles pasākumi;

· mežu apsaimniekošana ugunsgrēku riska ierobežošanai.

Ietekme uz Eiropas lauksaimniecības modeli

KLP būs jāņem vērā aizvien stingrāk paustā prasība, ka ir nepieciešama ilgtspējīgāka lauksaimniecības politika, paturot prātā, ka globālā sasilšana var apdraudēt ražošanas jaudu un iedzīvotāju nodrošināšanu ar pārtiku visā pasaulē, tostarp Eiropā.

Saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas pētījumiem laika posmā no šī brīža līdz 2050. gadam pārtikas ražošanas apjomam pasaulē jāpieaug par 70 %, lai pabarotu 9 miljardus cilvēku. KLP, tāpat kā citām pasaules lauksaimniecības sistēmām būs jāražo vairāk, pievēršot pastiprinātu uzmanību dabas līdzsvaram.

Šobrīd minētajā politikā vides jautājumi nav aplūkoti saskaņoti un globāli. KLP vidēja termiņa pārbaudes ietvaros nav pietiekami apzināti „jaunie izaicinājumi”, piemēram, klimata pārmaiņas, ūdens apsaimniekošana, atjaunīgie enerģijas avoti un bioloģiskā daudzveidība. Šie uzdevumi jārisina, izmantojot KLP pasākumu kopumu, nevis tikai otrā pīlāra subsīdijas.

Turklāt pašreizējā ekoloģisko noteikumu sistēma, kas vairāk balstās uz līdzekļu ieguldījuma pienākumu, nevis rezultātu, ir ļoti sarežģīta lauksaimniekiem un neatbilst vides problēmjautājumiem. Ir nepieciešama jauna pieeja, kas balstīta uz pārorientēšanos uz ilgtspējīgas ražošanas modeļiem, un tās īstenošanai ir vajadzīgs kompensējošs atbalsts, lai segtu ar šiem mērķiem saistītās papildu izmaksas (vietējie ekosertifikācijas līgumi) un samaksu par sabiedrībai sniegtajiem pakalpojumiem attiecībā uz „sabiedrisko labumu” nodrošināšanu (lauku apvidu uzturēšana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, oglekļa uztveršana, nodrošinātība ar pārtiku u. c.).

Globālā sasilšana ir pamudinājums izstrādāt jaunu attīstības modeli. Lai saņemtu labvēlīgu sabiedrības atzinumu un atjaunotu lauksaimnieka amata prestižu, KLP ir jāapvieno lauksaimniecības politikas pārtikas un vides aspekti un jāietver taisnīgākas un ilgtspējīgākas ražošanas atbalsta sistēmas, ko papildina pārskatīti regulējoši instrumenti, lai stātos pretim aizvien pieaugošajai tirgu nestabilitātei un sanitāro risku attīstībai.

Visbeidzot, ņemot vērā klimata problēmu mērogu un ilgtspējīgākiem ražošanas veidiem nepieciešamos ieguldījumus, atbilstīgi jāveicina pētniecības centieni un jāparedz budžeta līdzekļi jaunajā KLP pēc 2013. gada.


Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinums (24.2.2010)

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai

par Eiropas Savienības lauksaimniecību un klimata pārmaiņām

(2009/2157(INI))

Atzinumu sagatavoja: Francisco Sosa Wagner

IEROSINĀJUMI

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.   tā kā lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēm ir nozīmīgs piesārņojuma samazināšanas potenciāls un ir iespējams tās izmantot kā katalizatoru, novērtējot centienus mazināt klimata pārmaiņu un globālās sasilšanas sekas;

1.   uzsver, ka lauksaimniecība ir ražošanas nozare, ko ietekmē klimata pārmaiņu radītās sekas un apdraudējums, taču tajā pašā laikā tā ir tieši saistīta ar klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem, gan palīdzot samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, taupīt ūdens resursus un nodrošināt to pareizu apsaimniekošanu, gan arī veicinot ražošanu un decentralizējot ilgtspējīgus atjaunīgos enerģijas avotus;

2.   norāda, ka, neraugoties uz lauksaimniecības nozares ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā, tai klimata pārmaiņu novēršanā ir jāiesaistās, iekļaujoties plašākā pārtikas–lauksaimniecības–enerģētikas trijstūrī; uzsver, ka šī iesaistīšanās nozīmē galvenokārt labāku biomasas izmantošanu, izlietojot lauksaimniecības pārpalikumus vai atbalstot ilgtspējīgas biodegvielas ražošanu, tajā pašā laikā turpinot kvalitatīvu produktu ražošanu, saglabājot augstu pārtikas nekaitīguma līmeni un virzot patērētājus uz tādu uztura modeli, kas vairāk veicinās ilgtspējīgu vides pārvaldību;

3.   aicina Komisiju, sadarbojoties ar visām attiecīgajām iesaistītajām pusēm, īpaši ar pilsonisko sabiedrību un lauksaimniekiem, paredzēt vairāk budžeta līdzekļu pētniecībai un izstrādei, lai ar vidi un klimatu saistītos aspektus uzlabotu šādās galvenajās jomās:

a)   no blakusproduktiem un lauksaimniecības un mežsaimniecības atkritumiem iegūtas ilgtspējīgas biogāzes un biodegvielas ražošana un izmantošana, ņemot vērā biodegvielas ražošanas ietekmi uz vidi (netieša ietekme uz augsnes izmantošanu, bioloģiskās daudzveidības zudums utt.) un nodrošinātību ar pārtiku, kā arī ņemot vērā pamatnostādnes, kas iekļautas Eiropas Stratēģiskajā energotehnoloģiju plānā (SET plānā),

b)   kūtsmēslu un ilgtspējīgu mēslojuma veidu ražošana un izmantošana, priekšroku dodot organisko un dabisko kūtsmēslu un mēslojuma pilnveidošanai, tajā pašā laikā samazinot tāda mēslojuma lietošanu, kas iegūts no ogļūdeņražiem,

c)   jebkāda veida lauksaimniecības atkritumu lietderīga izmantošana,

d)   tā metāna emisijas samazināšana, kurš rodas lopkopības produkcijas ražošanā,

e)   no kūtsmēsliem un pusšķidrajiem mēsliem izplūdušā N2O kontrole;

4.   uzskata, ka, kaut gan lauksaimniecība ir radījusi daudzas ar vidi un klimata pārmaiņām saistītas problēmas, tā ir arī nozīmīgs līdzeklis šo problēmu risināšanai. Tāpēc, pārskatot kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), lielāka uzmanība nekā līdz šim ir jāpievērš vides aspektiem un ES centieniem novērst klimata pārmaiņas;

5.   uzsver, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīgi attīstības un finanšu politikas virzieni tādai lauksaimniecībai, kas garantē drošu un kvalitatīvu pārtiku;

6.   prasa nākamajā KLP stingri noteikt, ka nepieciešama ir prakse, kura samazina lopkopības produkcijas ražošanā radušās siltumnīcefekta gāzes un kura paredz arī lopbarības maiņu un kūtsmēslu un pusšķidro mēslu apsaimniekošanu;

7.   uzsver, ka jāizstrādā sistēmas to lauksaimnieku aizsardzībai, kuri nonākuši ārkārtēju apstākļu radītās situācijās, kā arī mudina attīstīt un īstenot tādus projektus kā ilgtspējīgas apūdeņošanas sistēmas, kuri palīdzēs novērst klimata pārmaiņu sekas;

8.   uzsver, ka tad, ja vajag īstenot pavērsienu uz videi draudzīgākām ražošanas metodēm, daudzgadu finanšu shēmā laikposmam pēc 2013. gada ir jāpalielina finansējums lauksaimniecības pētījumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām;

9.   aicina paredzēt lauksaimniecības nozarē veikt nozīmīgu darbu, lai palielinātu decentralizētu atjaunojamas enerģijas ražošanu, kā arī uzlabot enerģijas izmantošanas efektivitāti lauku saimniecībās, tās modernizējot un racionāli plānojot energosistēmu, kā arī lietojot izmēģinātas un pārbaudītas energoefektīvas iekārtas un īstenojot pārbaudītus paņēmienus;

10. vērš uzmanību uz to, ka plašāka informācijas un sakaru tehnoloģiju lietošana (IST) varētu uzlabot vairāku ražošanas posmu uzraudzību un tādējādi optimizēt pārvaldību, lai palielinātu produkciju salīdzinājumā ar ražošanas līdzekļu izmantošanu un vienlaikus samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju, kā arī enerģijas patēriņu; turklāt uzsver, ka, cenšoties padarīt gan lauksaimniecību ekoloģiski ilgtspējīgāku, gan nozari konkurētspējīgāku, galvenie uzdevumi ir plašāka IST lietošana, politikas virzienu integrēšana, lai veicinātu jauno tehnoloģiju mācīšanu lauksaimniekiem un atbalstītu jaunradi un uzņēmējdarbību it īpaši jauno lauksaimnieku vidū.

11. uzsver, ka, mēģinot samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas lauksaimniecības nozarē, uzmanība jāpievērš arī emisijām, kuru cēloņi ir:

 zemes lietojuma maiņas tiešas vai netiešas sekas,

 izejvielu ražošana lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanas nozarē, it īpaši ja vajadzīga starpproduktu vai gala produktu pārvadāšana lielos attālumos; tāpēc uzskata, ka prioritārām jābūt tuvīnām ražošanas–pārstrādes–patēriņa sistēmām;

12. norāda, ka klimata pārmaiņas visus ES reģionus neskar vienādā mērā un ka tāpēc būtiski ir lielāku uzmanību pievērst reģioniem, kas, iespējams, izjūt smagākas sekas; norāda, ka temperatūras paaugstināšanās kopā ar sausumu un plašiem meža ugunsgrēkiem radīs augstu pārtuksnešošanās risku Dienvideiropas valstīs un šim procesam būs visas izrietošās sekas, kas ietekmēs lauku saimniecību pastāvēšanu, lauku apvidu pamešanu, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un dabas resursu izsīkšanu; tāpēc prasa visos Kopienas pasākumos, kuros paredz finansēt lauksaimniecības pielāgošanos jaunajām klimata pārmaiņu radītajām problēmām, pilnībā ņemt vērā šo reģionālo dimensiju, lai šīs klimata pārmaiņas vēl vairāk nepalielinātu ES reģionu ekonomikas un vides atšķirības;

13. norāda, ka biomasas ražošanas pieaugums enerģētikas mērķiem varētu veicināt pārtikas cenu nestabilitāti. Lai samazinātu lauksaimnieku ienākumu apdraudējumu, jābūt pamatotam līdzsvaram starp pārtikas un biomasas ražošanu;

14. uzsver, ka jāuzlabo pasākumi, kuru mērķis ir pielāgot globālai sasilšanai lauksaimniecības nozari attiecībā uz augsnes aizsardzību un ūdens apsaimniekošanu;

15. uzsver, ka, izmantojot biomasu, ir jāpiemēro ilgtspējības princips. Attiecīgi jāveicina tās izmantošana iespējami tuvu vietai, kur audzē lauksaimnieciskās izejvielas. Tas varētu samazināt enerģijas zudumus, ko rada transportēšana;

16. norāda, ka biomasas izmantošana apkurei varētu būtiski samazināt klimata pārmaiņu kaitīgo ietekmi, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis lauku attīstībai paredzēto finansējumu piešķirt lauku publiskajām iestādēm, kuras pāriet uz bioenerģētiskām apkures sistēmām;

17. uzskata, ka lauksaimniekiem svarīgi ir plašāk izmantot informācijas un sakaru tehnoloģijas, lai samazinātu negatīvās klimata pārmaiņu sekas. Jāatbalsta informācijas un sakaru līdzekļu lietošana arī attiecībā uz zemes apstrādi, augu aizsardzību, meteoroloģiju un tiesību aktu pārraudzību;

18.  uzsver, ka mežiem ir aizvien lielāka būtiska nozīme klimata politikā un tie ir svarīgs faktors tādās jomās kā oglekļa uztveršana un augsnes aizsardzība pret eroziju. Tāpēc kopējai lauksaimniecības politikai jānodrošina lielāks finansējums apmežošanai un meža aizsardzībai. Turklāt meža apsaimniekošana jāiekļauj klimata pārmaiņu novēršanas sistēmā laikposmam pēc Kioto protokola termiņa beigām;

19. norāda, ka meži arī lielā mērā veicina ūdeņu efektīvu apsaimniekošanu. Tāpēc jāveicina dalībvalstu apņemšanās mežus apsaimniekot tādā veidā, kas samazinās ūdens režīma atšķirības sausuma un plūdu periodos, šādi samazinot sausuma un plūdu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību, enerģijas ražošanu un iedzīvotājiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

23.2.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

45

1

5

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jean-Pierre Audy, Zigmantas Balčytis, Zoltán Balczó, Ivo Belet, Bendt Bendtsen, Reinhard Bütikofer, Maria Da Graça Carvalho, Jorgo Chatzimarkakis, Giles Chichester, Pilar del Castillo Vera, Christian Ehler, Lena Ek, Ioan Enciu, Norbert Glante, Fiona Hall, Romana Jordan Cizelj, Arturs Krišjānis Kariņš, Lena Kolarska-Bobińska, Bogdan Kazimierz Marcinkiewicz, Marisa Matias, Judith A. Merkies, Angelika Niebler, Jaroslav Paška, Anni Podimata, Miloslav Ransdorf, Herbert Reul, Teresa Riera Madurell, Paul Rübig, Amalia Sartori, Francisco Sosa Wagner, Konrad Szymański, Britta Thomsen, Evžen Tošenovský, Ioannis A. Tsoukalas, Claude Turmes, Niki Tzavela, Vladimir Urutchev, Kathleen Van Brempt, Alejo Vidal-Quadras

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

António Fernando Correia De Campos, Ilda Figueiredo, Yannick Jadot, Oriol Junqueras Vies, Ivailo Kalfin, Silvana Koch-Mehrin, Bernd Lange, Alajos Mészáros, Tiziano Motti, Vladko Todorov Panayotov, Silvia-Adriana Ţicău, Hermann Winkler


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.3.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

34

4

4

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

John Stuart Agnew, Richard Ashworth, José Bové, Luis Manuel Capoulas Santos, Vasilica Viorica Dăncilă, Michel Dantin, Paolo De Castro, Albert Deß, Diane Dodds, Herbert Dorfmann, Hynek Fajmon, Lorenzo Fontana, Iratxe García Pérez, Béla Glattfelder, Martin Häusling, Esther Herranz García, Peter Jahr, Elisabeth Jeggle, Jarosław Kalinowski, Elisabeth Köstinger, Giovanni La Via, Stéphane Le Foll, George Lyon, Gabriel Mato Adrover, Mairead McGuinness, Krisztina Morvai, James Nicholson, Rareş-Lucian Niculescu, Wojciech Michał Olejniczak, Georgios Papastamkos, Marit Paulsen, Britta Reimers, Ulrike Rodust, Giancarlo Scottà, Czesław Adam Siekierski, Alyn Smith, Csaba Sándor Tabajdi, Marc Tarabella, Janusz Wojciechowski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Luís Paulo Alves, Spyros Danellis, Esther de Lange, Lena Ek, Véronique Mathieu, Maria do Céu Patrão Neves

Juridisks paziņojums - Privātuma politika