ZIŅOJUMS par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS (24.2.2010)

Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS (2.3.2010)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

10.5.2010 - (2009/2175(INI))

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja
Referente: Heide Rühle

Procedūra : 2009/2175(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A7-0151/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0151/2010

Debates :

PV 17/05/2010 - 18
CRE 17/05/2010 - 18

Balsojumi :

PV 18/05/2010 - 8.17
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0173

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS
Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu

(2009/2175(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu, jo īpaši grozījumus, kas tajā izdarīti ar Lisabonas līgumu,

– ņemot vērā Direktīvas 2004/18/EK un 2004/17/EK par publiskā iepirkuma procedūru koordinēšanu, kā arī Direktīvu 2007/66/EK par pārskatīšanas procedūrām valsts līgumu piešķiršanas jomā,

– ņemot vērā Komisijas 2009. gada 19. novembra paziņojumu „Privātā un publiskā sektora ieguldījumu mobilizēšana ekonomikas atveseļošanai un ilgtermiņa strukturālo pārmaiņu nodrošināšanai: publiskā un privātā sektora partnerību veidošana” (COM(2009)0615),

– ņemot vērā Komisijas 2009. gada 5. maija paziņojumu „Ilgtspējīgas attīstības veicināšana — godīgās tirdzniecības un nevalstisku ar tirdzniecību saistītu ilgtspējas nodrošināšanas sistēmu nozīme” (COM(2009)215),

– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. jūlija paziņojumu „Publiskais iepirkums, ņemot vērā vides uzlabošanas aspektus” (COM(2008)0400),

– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. februāra skaidrojošo paziņojumu par to, kā Kopienas tiesību aktus attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām piemērot institucionalizētajai valsts un privātā sektora partnerībai (IVPP) (C(2007)6661),

– ņemot vērā Eiropas Paraugprakses kodeksu publiskā iepirkuma līgumu pieejamības veicināšanai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (Komisijas dienestu darba dokuments SEC(2008)2193),

– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. augusta skaidrojošo paziņojumu par Kopienas tiesību aktiem, ko piemēro līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā, uz ko neattiecas vai tikai daļēji attiecas publiskā iepirkuma direktīvu noteikumi[1],

– ņemot vērā šādus Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumus:

- 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C-295/05 Tragsa,

- 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-532/03 Komisija pret Īriju (Īrijas glābšanas dienesti),

- 2008. gada 13. novembra spriedumu lietā C-324/07 Coditel Brabant,

- 2009. gada 9. jūnija spriedumu lietā C-480/06 Komisija pret Vāciju (Stadtwerke Hamburg),

- 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-206/09 Eurawasser,

- 2009. gada 9. oktobra spriedumu lietā C-573/07 Sea S.r.l.,

- 2009. gada 15. oktobra spriedumu lietā C-196/08 Acoset,

- 2009. gada 15. oktobra spriedumu lietā C-275/08 Komisija pret Vāciju (Datenzentrale Baden‑Württemberg),

- 2010. gada 25. marta spriedumu lietā C-451/08 Helmut Müller,

– ņemot vērā Reģionu komitejas 2010. gada 10. februāra atzinumu par tematu „Ilgtspējīgas attīstības veicināšana — godīgās tirdzniecības un nevalstisku ar tirdzniecību saistītu ilgtspējas nodrošināšanas sistēmu nozīme” (RELEX-IV-026),

– ņemot vērā turpmāk minētos pētījumus:

- „Evaluation of Public Procurement Directives: Markt/2004/10/D Final Report” (Europe Economics, 2006. gada 15. septembris),

- „The Institutional Impacts of EU Legislation on Local and Regional Governments, A Case Study of the 199/31/EC Landfill Waste and 2004/18/EC Public Procurement Directives”, (Eiropas Publiskās administrācijas institūts (EIPA), 2009. gada septembris),

– ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 3. februāra rezolūciju par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā un inovācijas veicināšanu ilgtspējīgu kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai Eiropā[2],

– ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 20. jūnija rezolūciju par publisko iepirkumu tiesību aktu transponēšanas un īstenošanas specifiskām problēmām un to saistību ar Lisabonas programmu[3],

– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par valsts un privāto partnerību un Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām[4],

– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par godīgu tirdzniecību un attīstību[5],

– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

– ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7‑0151/2010),

A. tā kā ekonomikas un finanšu tirgu krīzes rezultātā kļuvis skaidrs publiskā iepirkuma nozīmīgums, tā kā krīze jau būtiski ietekmējusi vietējās pašvaldības un tā kā valsts varas iestādes savus pienākumus sabiedrības interešu labā var izpildīt tikai tad, ja tām šajā jomā ir nodrošināta nepieciešamā juridiskā noteiktība un iepirkuma procedūras nav pārlieku sarežģītas;

B. tā kā veiksmīgai publiskā iepirkuma tirgus darbībai ir būtiska nozīme iekšējā tirgū, lai rosinātu pārrobežu konkurenci, sekmētu inovācijas, veicinātu zemas oglekļa emisijas ekonomiku un piedāvātu valsts iestādēm optimālus risinājumus;

C. tā kā publiskā iepirkuma tiesību akti kalpo tam, lai nodrošinātu valsts līdzekļu pareizu un efektīvu izlietojumu un ieinteresētajiem uzņēmumiem piedāvātu iespēju godīgas konkurences apstākļos saņemt valsts pasūtījumu;

D. tā kā 2004. gadā veiktais direktīvu par publisko iepirkumu pārskatīšanas mērķis bija attiecīgo procedūru vienkāršošana, modernizēšana un elastīguma palielināšana, kā arī lielākas juridiskās noteiktības nodrošināšana;

E. tā kā, pateicoties Lisabonas līgumam, Eiropas Savienības primārajos tiesību aktos pirmo reizi atzītas reģionālo un vietējo pašvaldību tiesības, konsolidēts subsidiaritātes princips un gan valstu parlamentiem, gan Reģionu komitejai piešķirtas tiesības celt prasību Eiropas Savienības Tiesā,

F. tā kā Eiropas Savienības Tiesa ir izskatījusi nesamērīgi daudz lietu par pārkāpumiem publiskā iepirkuma jomā, kas ļauj secināt, ka daudzām dalībvalstīm ir grūti ievērot attiecīgo direktīvu noteikumus;

G. tā kā, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienības politika tiek veidota atbilstīgi Eiropas iedzīvotāju vēlmēm, Līgumā par Eiropas Savienības darbību ir ietverts sociālas tirgus ekonomikas jēdziens, sociālā klauzula un protokols par sabiedriskiem pakalpojumiem, kurā formulētas Savienības kopīgās vērtības;

H. tā kā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 94. konvencija paredz, ka vispārējas nozīmes valsts pasūtījuma līgumos jāiekļauj klauzulas, ar kurām nodrošina taisnīgu atalgojumu un nodarbinātības nosacījumus, kuri ir vismaz tikpat izdevīgi kā, piemēram, darba koplīgumos paredzētie nodarbinātības nosacījumi,

Vispārējas piezīmes un ieteikumi

1. pauž nožēlu, ka 2004. gadā izdarītās publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanas mērķi joprojām nav sasniegti, jo īpaši attiecībā uz iepirkuma noteikumu vienkāršošanu un lielākas juridiskās noteiktības ieviešanu; tomēr izsaka cerību, ka jaunākie EST spriedumi palīdzēs noskaidrot vēl neatrisinātos juridiskos jautājumus un samazināsies pārsūdzību skaits; aicina Komisiju, pārskatot Eiropas tiesisko regulējumu, ņemt vērā un neatlaidīgi īstenot publiskā iepirkuma procedūras vienkāršošanas un nostiprināšanas mērķus;

2. pauž nožēlu arī par to, ka pastāvošie noteikumi, kā arī īstenošanas pasākumu nepilnības dalībvalstīs un reģionos, Komisijas ierosināto nesaistošo tiesību normu lielais skaits un attiecīgo tiesību normu interpretācija Eiropas un dalībvalstu tiesās radījusi sarežģītu un nepārskatāmu tiesisko regulējumu, kas valsts struktūrām, privātiem uzņēmumiem un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem rada nopietnas juridiskas problēmas, kuras vairs nav iespējams atrisināt bez papildu izdevumiem vai ārējām juridiskām konsultācijām; mudina Komisiju risināt šo situāciju un, īstenojot likumdošanas uzlabošanas iniciatīvu, pārbaudīt ierosināto nesaistošo tiesību normu ietekmi, attiecīgajos priekšlikumos ietvert tikai galvenos aspektus un novērtēt šo normu piemērotību, pamatojoties uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principu un ņemot vērā 2001. gada Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību noteiktos piecus principus, proti, atklātību, līdzdalību, atbildību, efektivitāti un saskaņotību;

3. uzsver, ka minēto apstākļu dēļ publiskā iepirkuma rīkotājiem bieži vien lielāka nozīme jāpiešķir juridiskajai noteiktībai, nevis politiskajām vajadzībām un, ņemot vērā valsts budžeta ierobežojumus, bieži jāpiešķir līgumslēgšanas vai pakalpojuma sniegšanas tiesības lētākajam, nevis ekonomiski izdevīgākajam piedāvājumam; pauž bažas, ka šāda attieksme vājinās ES inovāciju bāzi un konkurētspēju pasaules līmenī; mudina Komisiju risināt šo situāciju un izstrādāt stratēģiskus pasākumus, lai rosinātu un pilnvarotu publisko iepirkumu rīkotājus piešķirt līgumslēgšanas tiesības ekonomiskā ziņā izdevīgākajiem un augstvērtīgākajiem piedāvājumiem;

4. norāda, ka Eiropas Savienības iniciatīvas publiskā iepirkuma jomā ir labāk jākoordinē, lai nepieļautu neatbilstību publiskā iepirkuma direktīvām un neradītu juridiskas problēmas personām, kuras piemēro attiecīgos noteikumus; tādēļ prasa, lai Komisijā Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta vadībā, kura pārziņā ir publiskā iepirkuma joma, un attiecīgi iesaistoties arī citiem ģenerāldirektorātiem, tiktu īstenoti obligāti koordinēšanas pasākumi; prasa izveidot vienotu interneta sistēmu un nodrošināt regulāru informāciju līgumslēdzējām iestādēm, lai nodrošinātu attiecīgo tiesību normu pārredzamību un padarītu tās lietotājiem draudzīgas;

5. pauž neapmierinātību par Komisijā darbojošās padomdevējas komitejas, kuras pārziņā ir publiskā iepirkuma jautājumi (ACPP), sastāva un darba rezultātu nepietiekamo pārredzamību, kā arī Padomdevējas komitejas publiskā iepirkuma jautājumos (CCO) uzdevumu un kompetenču nepietiekamo pārredzamību, un aicina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu, ka gan minētās komitejas, gan jaunizveidojamās komitejas valsts un privātā sektora partnerības jautājumos sastāvs ir līdzsvarots, ka tajās darbojas arodbiedrību un uzņēmumu, īpaši MVU, pārstāvji un ka šo komiteju darbība ir pārredzama; prasa, lai Parlaments ikvienā procedūras posmā un tai noslēdzoties būtu pienācīgi informēts un tam tiktu sniegta visa pieejamā informācija;

6. uzskata — tā kā valsts pasūtījuma līgumi saistīti ar valsts līdzekļiem, tiem jābūt pārredzamiem un sabiedrībai jāvar tos kontrolēt; lūdz Komisijai precizējumus, lai pašvaldībām un citām valsts iestādēm nodrošinātu juridisko noteiktību un tās varētu informēt iedzīvotājus par savām līgumsaistībām;

7. uzsver, ka tiesības saņemt valsts pasūtījumu jāpiešķir, ievērojot pārredzamus nosacījumus, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret visām ieinteresētajām pusēm un par svarīgāko kritēriju uzskatot cenas un projekta kvalitātes attiecību, lai līgumslēgšanas tiesības tiktu piešķirtas par labāko, nevis tikai lētāko piedāvājumu;

8. aicina Komisiju izdarīt publiskā iepirkuma direktīvu ex‑post novērtējumu, ņemot vērā šajā ziņojumā paustās nostādnes; vēlas, lai šī pārskatīšana norisinātos, pilnībā iesaistoties visām ieinteresētajām pusēm un ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu; uzskata, ka, veicot pārskatīšanu, jāņem vērā visa sistēma kopumā, tostarp pievēršoties arī Direktīvai par pārskatīšanas procedūrām valsts līgumu piešķiršanas jomā un veicot analīzi par to, kā minētā direktīva transponēta dalībvalstu tiesību aktos, lai nepieļautu, ka publiskā iepirkuma tiesiskais regulējums kļūst vēl sadrumstalotāks; uzskata, ka minētās direktīvas praktisko ietekmi pašreiz vēl nav iespējams novērtēt, jo tā vēl nav transponēta visās dalībvalstīs;

Publiskā sektora sadarbība

9. atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu, kurš stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī, Eiropas Savienības primārajos tiesību aktos pirmo reizi ir atzītas tiesības uz reģionālu un vietēju pašpārvaldi (Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2. punkts); uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa vairākos spriedumos minējusi tiesības uz vietēja līmeņa pašpārvaldi un norādījusi, ka „iespēja valsts iestādēm sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu veikšanai izmantot pašām savus resursus var tikt īstenota sadarbībā ar citām valsts iestādēm” (spriedums lietā C‑324/07); vērš uzmanību arī uz EST Lielās palātas 2009. gada 9. jūnija spriedumu lietā C‑480/06, kurā norādīts, ka Kopienas tiesību akti valsts iestādēm neuzliek pienākumu izmantot kādu noteiktu juridisko formu, lai tās kopīgi īstenotu savus sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus; tādējādi uzskata, ka tādi valsts sektora partnerības projekti kā, piemēram, vietējo pašvaldību sadarbības nolīgumi vai sadarbība vienas valsts robežās, neietilpst publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomā, ja ir ievēroti visi turpmāk minētie nosacījumi:

– patnerības mērķis ir tāda sabiedriska pakalpojuma sniegšana, kurš uzticēts visām partnerībā iesaistītajām pašvaldībām;

– šo pakalpojumu sniedz tikai valsts iestādes, neiesaistoties privātpersonām vai uzņēmumiem;

– attiecīgā darbība pamatā tiek veikta iesaistīto valsts iestāžu uzdevumā;

10. uzsver, ka Komisija ir precizējusi, ka publiskā iepirkuma tiesību akti nav jāattiecina uz visiem valsts iestāžu veiktajiem pasākumiem un ka līdz brīdim; kamēr Eiropas tiesību aktu noteikumi neprasa izveidot tirgu attiecīgajā jomā, dalībvalstis pašas var lemt, vai un kādā mērā tās vēlas pildīt publiskās funkcijas;

11. uzsver, ka EST secinājumi minētajā spriedumā attiecas ne vien uz vietējo pašvaldību sadarbību, bet ir vispārīgi, tāpēc tos var piemērot arī attiecībā uz citu valsts līgumslēdzēju iestāžu sadarbību;

12. norāda, ka EST 2009. gada 10. septembra spriedumā lietā C‑573/07 secinājusi, ka iespēju, ka bijusī valsts uzņēmējsabiedrība varētu tikt nodota privatizācijā privātiem investoriem, var apsvērt kā faktoru, kas nosaka nepieciešamību rīkot konkursu, tikai tādā gadījumā, ja iepirkuma līguma darbības laikā valsts kapitālsabiedrības statuss ir mainījies, tādējādi mainot līguma pamatnoteikumus un radot nepieciešamību pēc jauna konkursa; konstatē, ka, pateicoties EST tiesu praksei, ir būtiski mainījušies valsts iestāžu savstarpējās sadarbības noteikumi, un atzinīgi vērtē Tiesas jaunākos spriedumus šajā jomā; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai informācija par šo spriedumu tiesiskajām sekām būtu plaši pieejama;

Pakalpojumu koncesijas

13. norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 1. panta 3. punkta b) apakšpunktu un Direktīvas 2004/18/EK 4. pantu pakalpojumu koncesijas ir līgumi, par kuriem „atlīdzība par pakalpojumu sniegšanu ir vai nu tikai tiesības izmantot attiecīgo pakalpojumu, vai arī minētās tiesības kopā ar samaksu”; uzsver, ka pakalpojumu koncesijas tika izslēgtas no publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomas, lai sniegtu līgumslēdzējām iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem lielākas elastības iespējas; norāda, ka arī EST vairākos spriedumos uzsvērusi, ka pakalpojumu koncesijas neietilpst minēto direktīvu darbības jomā, taču uz tām attiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību vispārējie principi (diskriminācijas aizliegums, vienlīdzīgas attieksmes princips, pārredzamības prasība), un valsts līgumslēdzējām iestādēm jāpatur iespēja nodrošināt pakalpojumu sniegšanu, izmantojot koncesijas, ja tās uzskata, ka šādā veidā vislabāk iespējams nodrošināt attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, tostarp arī tad, ja ar šādu rīcību saistītais risks ir ierobežots, taču šo risku pilnībā uzņemas koncesijas turētājs (2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑206/08, 72.–75. punkts);

14. pieņem zināšanai Komisijas 2009. gada 19. novembra paziņojumu par valsts un privātā sektora partnerību izveidi un ar lielu interesi gaida attiecīgo ietekmes novērtējumu; cer, ka Komisija ņems vērā neizdevušos valsts un privātās partnerības projektu kļūdas; uzsver, ka pienācīgi vērā jāņem gan procedūru sarežģītība, gan dalībvalstu tiesu sistēmu un tiesu prakses atšķirības attiecībā uz pakalpojumu koncesijām; uzskata, ka pakalpojumu koncesijas definīcijas izstrāde un atbilstošu tiesību normu izveide šo koncensiju reglamentēšanai ir 2004. gada direktīvu par publisko iepirkumu un papildinošo EST spriedumu nopelns; kategoriski uzsver, ka priekšlikumu tiesību aktam attiecībā uz pakalpojumu koncesijām varētu pamatot vienīgi mērķis novērst iekšējā tirgus darbības kropļojumus; norāda, ka līdz šim šādi kropļojumi nav konstatēti un tāpēc tiesību akts par pakalpojumu koncesijām varētu būt nepieciešams vienīgi tādā gadījumā, ja tas piedāvātu būtiskas iespējas uzlabot iekšējā tirgus darbību;

Valsts un privātā sektora partnerība

15. atzinīgi vērtē juridisko skaidrojumu par nosacījumiem, kuri ir spēkā, piemērojot publiskā iepirkuma noteikumus institucionalizētām valsts un privātā sektora partnerībām, īpaši ņemot vērā to, ka Komisijas 2009. gada 19. novembra paziņojumā akcentēta šādu partnerību būtiskā nozīme klimata pārmaiņu apkarošanā, atjaunojamās enerģijas izmantošanā un ilgtspējīga transporta veicināšanā; norāda, ka publiskā iepirkuma direktīvas ir spēkā visos tajos gadījumos, kad pasūtījumu piešķir privātiem uzņēmumiem, pat tad, ja privātpersonu īpašumā ir tikai neliela uzņēmuma daļa; tomēr uzsver, ka gan Komisijas 2008. gada 5. februāra paziņojumā, gan EST 2009. gada 15. oktobra spriedumā lietā C‑196/08 ir konstatēts, ka, piešķirot un deleģējot noteiktus uzdevumus tikko dibinātiem valsts un privātā sektora partnerības uzņēmumiem, nav nepieciešama dubultā procedūra; taču, lai bez konkursa procedūras piešķirtu koncesiju iepriekš šim mērķim dibinātam jaukta tipa valsts un privātā sektora uzņēmumam, jābūt izpildītiem šādiem turpmāk minētajiem nosacījumiem:

– privātā partnera izraudzīšanās notiek pārredzamā procedūrā, iepriekš publicējot līgumu un izvērtējot finansiālās, tehniskās, operatīvās un administratīvās prasības, kā arī piedāvājumu raksturojošos elementus sniedzamā pakalpojuma kontekstā;

– jaukti (valsts un privāti) uzņēmumi visā koncesijas darbības laikā nemaina savas darbības mērķi; saskaņā ar EST pausto viedokli, veicot būtiskas izmaiņas darbības mērķī vai deleģētajā uzdevumā, būtu jāierosina jauna konkursa procedūra;

tādēļ uzskata, ka jautājums par publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanu institucionalizētām valsts un privātā sektora partnerībām ir atrisināts, un lūdz Komisiju un dalībvalstis sniegt atbilstošus paziņojumus;

16. tomēr uzsver, ka pašreizējā finanšu krīze ir parādījusi jaunus valsts un privātā sektora partnerības finansēšanas un finanšu risku sadalījuma veidus; prasa Komisijai pienācīgi novērtēt finanšu riskus, kas saistīti ar valsts un privātā sektora partnerības izveidi;

Pilsētplānošana / pilsētu attīstība

17. atzinīgi vērtē EST spriedumu lietā C‑451/08 ; uzskata, ka, interpretējot direktīvu, ir jāņem vērā tās plašie un vērienīgie mērķi, taču nevajadzētu pieņemt, ka, pamatojoties uz pasākuma mērķi, direktīva ir piemērojama neierobežotā veidā, jo pretējā gadījumā pastāv risks, ka direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro visām pilsētplānošanas darbībām, ņemot vērā apstākli, ka noteikumi par iespējamu būvdarbu veikšanu vienmēr būtiski maina attiecīgo zemes gabalu vērtību; uzskata, ka pēdējos gados publiskā iepirkuma tiesību akti tiek attiecināti arī uz tādām jomām, kas publiskajam iepirkumam nav raksturīgas, tādēļ ierosina, ka publiskā iepirkuma tiesību aktu piemērošanā vēl vairāk jāakcentē iegādes kritērijs;

Publiskais iepirkums zem noteiktās robežvērtības

18. norāda, ka Eiropas Parlaments arī ir iesaistīts EST 2006. gada 14. septembrī iesniegtajā lietā Vācija pret Komisiju, kurā celta prasība pret Komisijas 2006. gada 1. augusta skaidrojošo paziņojumu attiecībā uz Kopienas tiesību aktiem, kuri attiecas uz tādu publisko iepirkumu piešķiršanu, uz ko neattiecas vai tikai daļēji attiecas publiskā iepirkuma direktīvas, un cer uz drīzu spriedumu šajā lietā;

Mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi

19. aicina Komisiju izvērtēt publiskā iepirkuma direktīvu ietekmi uz mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo īpaši izvērtējot situācijas, kad minētie uzņēmumi pilda apakšuzņēmēja funkcijas, un novērtēt, vai paredzamajā direktīvu pārskatīšanā nav jāiekļauj papildu noteikumi attiecībā uz apakšlīgumu piešķiršanu, lai nepieļautu, ka MVU kā apakšuzņēmējiem, salīdzinot ar valsts pasūtījuma līguma galveno līgumslēdzēju, tiek piemēroti neizdevīgāki nosacījumi;

20. aicina Komisiju vienkāršot publiskā iepirkuma procedūras, lai vietējām pašvaldībām un arī uzņēmumiem samazinātu milzīgo laika un naudas patēriņu, ko prasa administratīvu jautājumu kārtošana; uzsver, ka procedūru vienkāršošana veicinās MVU iespējas saņemt valsts pasūtījumu un nodrošinās tiem vienlīdzīgākus un godīgākus konkurences apstākļus;

21. uzskata, ka apakšlīgumi ir īpašs darba organizācijas veids, kas piemērots konkrētiem darba izpildes aspektiem; uzsver, ka apakšlīgumos jābūt ievērotiem visiem noteikumiem, kas izvirzīti galvenajiem līgumslēdzējiem, īpaši attiecībā uz darba tiesībām un darba drošību; uzskata, ka šajā nolūkā būtu ieteicams noteikt līgumslēdzēju un apakšuzņēmēju savstarpējo atbildību;

22. atbalsta sistemātisku alternatīvu piedāvājumu (vai variantu) pieļaušanu; norāda, ka konkursu noteikumiem, īpaši attiecībā uz alternatīvu piedāvājumu pieļaušanu, ir būtiska nozīme inovatīvu risinājumu veicināšanā un izplatīšanā; uzsver, ka specifiskās prasības attiecībā uz veikumu un funkcijām un skaidri noteikta dažādu variantu iespējamība sniedz konkursu dalībniekiem iespēju piedāvāt inovatīvus risinājumus;

23. mudina dalībvalstis izveidot vienotu tīmekļa portālu, kurā sniegta visa informācija par valsts pasūtījuma līgumiem, un atvērt šo tīklu visiem izsludinātajiem konkursiem; atzīmē, ka tā mērķis būs apmācīt un informēt uzņēmumus par to, kā iegūt attiecīgos līgumus, un izskaidrot šajā sakarībā piemērojamos tiesību aktus, jo īpaši MVU gadījumā (tiem parasti nav apjomīgu cilvēkresursu un administratīvo resursu, kuri labi pārzinātu publiskā iepirkuma terminoloģiju un procedūras), un atzīmē, ka jautājumos par atbilstību konkursa noteikumiem varētu iesaistīties un konsultēt arī īpaši palīdzības dienesti, kuri atbilstības gadījumā varētu palīdzēt aizpildīt pieteikumus;

24. norāda, ka MVU ir cīnījušies par piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem un ka daudz lielākas pūles ir jāvelta „MVU stratēģijas” izveidošanai; tādēļ šīs stratēģijas ietvaros aicina dalībvalstis sadarboties ar līgumslēdzējām iestādēm, lai atbilstīgās situācijās atbalstītu apakšuzņēmēju iesaistīšanas iespējas, izstrādātu un izplatītu labāko praksi un metodes, izvairītos no pārāk preskriptīviem atbilstības noteikšanas procesiem, konkursa dokumentos izmantotu noteiktus standartus, lai piegādātājiem nebūtu jāsāk no „baltas lapas”, un izveidotu centralizētu līgumu piedāvājumu portālu; aicina Komisiju arī apkopot dalībvalstu iniciatīvas šajā jomā un veicināt Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta Labākās prakses kodeksa plašāku izplatīšanu;

25. mudina dalībvalstis veicināt jau dažās dalībvalstīs izstrādāto „Piegādātāju atbalsta programmu”; norāda, ka šādu instrumentu var izmantot, lai veicinātu piegādātāju un līgumslēdzēju savstarpējo dialogu, tādējādi veicinot dalībnieku saziņu jau iepirkuma procesa sākuma posmā; uzsver, ka šāds mehānisms būtiski veicinātu inovācijas un uzlabotu MVU piekļuvi publiskā iepirkuma tirgum;

26. aicina Komisiju vairāk pievērsties tam, lai Eiropas MVU nodrošinātu lielāku nozīmi starptautiskos publiskos iepirkumos, un pielikt vairāk pūļu, lai novērstu Eiropas MVU diskrimināciju, pielāgojoties īpašiem noteikumiem, ko ir ieviesuši daži Valsts iepirkuma nolīguma dalībnieki (piemēram, Kanāda un ASV); norāda, ka MVU piekļuvi šādiem tirgiem varētu veicināt pasākumi, kas uzlabo pārredzamību un piekļuvi dalībvalstu publiskā iepirkuma tirgiem;

27. aicina Komisiju nodrošināt, lai jaunajā PTO Valsts iepirkuma nolīgumā tiktu iekļauti noteikumi, kas Eiropas Savienībai, piešķirot valsts pasūtījuma līgumus, ļautu dot priekšroku maziem un vidējiem uzņēmumiem, ņemot vērā, ka līdzīgi noteikumi jau pastāv citās šā nolīguma partnervalstīs;

Videi draudzīgs publiskais iepirkums

28. vērš uzmanību uz publiskā iepirkuma būtisko nozīmi klimata aizsardzības, vides aizsardzības, energoefektivitātes un inovāciju jomā, kā arī konkurences veicināšanā un uzsver, ka valsts pārvaldes iestādes jāmudina un jāsniedz tām iespēja publisko iepirkumu piešķiršanā izmantot ekoloģiskus, sociālus un citus kritērijus; atzinīgi vērtē praktisko palīdzību, kas valsts iestādēm un citām valsts struktūrām sniegta pasūtījumu ilgtspējas nodrošināšanai; aicina Komisiju izskatīt iespēju izmantot videi draudzīga valsts pasūtījuma līgumus kā ilgtspējīgas attīstības veicināšanas līdzekli;

29. atkārtoti uzsver 2009. gada februāra ziņojumā pausto aicinājumu Komisijai izstrādāt rokasgrāmatu par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, kurā būtu jāsniedz praktiski piemēri par riska un ieguvumu sadali tirgus apstākļos; turklāt uzskata, ka uzņēmumiem, kuri piedalās pirmskomercializācijas posma publiskajā iepirkumā, jāpiešķir intelektuālā īpašuma tiesības, tādējādi veicinot valsts iestāžu savstarpējo saprašanos un mudinot piegādātājus iesaistīties pirmskomercializācijas posma publiskā iepirkuma procedūrās;

30. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas EMAS palīdzības dienesta izveidi, jo šis dienests sniedz praktisku informāciju un atbalstu uzņēmumiem un citām organizācijām attiecībā uz to, kā tām, rīkojot publisko iepirkumu, novērtēt un uzlabot savu veikumu vides jomā un sagatavot attiecīgus ziņojumus; aicina Komisiju apsvērt vispārīgāka tiešsaistes portāla izveidi, kurā būtu piedāvāti praktiski padomi un atbalsts publiskā iepirkuma procedūrā iesaistītajām pusēm, jo īpaši tiem dalībniekiem, kas iesaistīti sarežģītās un uz sadarbību vērstās publiskā iepirkuma procedūrās;

Sociāli atbildīgs publiskais iepirkums

31. uzsver, ka sociāli atbildīga publiskā iepirkuma jomā valda neskaidrības, un mudina Komisiju šajā jomā sniegt palīdzību, izstrādājot īpašas rokasgrāmatas; šajā sakarībā norāda uz Lisabonas līguma un Pamattiesību hartas ieviestajām izmaiņām tiesiskajā regulējumā un cer, ka Komisija piemērotā veidā īstenos attiecīgos noteikumus; norāda uz problēmu, ka sociālie kritēriji attiecas uz ražošanas procesu, tādēļ galaproduktā to ietekme visumā nav konstatējama, un ka globalizēto ražošanas sistēmu un sarežģīto piegādes ķēžu dēļ ir grūti kontrolēt atbilstību šiem kritērijiem; tādēļ sagaida, ka arī sociāli atbildīga publiskā iepirkuma jomā tiks izstrādāti precīzi un pārbaudāmi kritēriji un izveidota datubāze, kurā apkopoti konkrētiem produktiem piemērojamie kritēriji; vērš uzmanību uz grūtībām un izmaksām, ar ko valsts līgumslēdzējas iestādes saskaras, pārbaudot atbilstību šādiem kritērijiem, un aicina Komisiju sniegt atbilstošu palīdzību un veicināt tādu instrumentu izstrādi, kurus varētu izmantot, lai pārliecinātos par piegādes ķēžu uzticamību;

32. aicina Komisiju skaidri precizēt, ka valsts iestādes publisko iepirkumu piešķiršanā var vadīties pēc sociāliem kritērijiem, piemēram, ņemot vērā attiecīgiem standartiem atbilstoša atalgojuma izmaksu un citus kritērijus; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes vai sniegt citu praktisku palīdzību valsts iestādēm un citām valsts struktūrām saistībā ar ilgtspējīga iepirkuma nodrošināšanu un mudina Komisiju un dalībvalstis regulāri rīkot mācību kursus un izpratnes veicināšanas kampaņas, lai uzlabotu zināšanas šajā jautājumā; atbalsta domu par pārredzamu procesu, kurā iesaistītas dalībvalstis un vietējās pašvaldības, turpinot izstrādāt attiecīgos kritērijus; norāda, ka tieši sociālo kritēriju jomā šāds process piedāvā daudzsološas iespējas uzlabojumu veikšanai;

33. aicina Komisiju rosināt valsts iestādes publiskā iepirkuma konkursos un iepirkuma politikā izmantot taisnīgas tirdzniecības kritērijus, pamatojoties uz taisnīgas tirdzniecības definīciju, kas formulēta Eiropas Parlamenta 2006. gada 6. jūlija rezolūcijā par godīgu tirdzniecību un attīstību, kā arī Komisijas 2009. gada 5. maija paziņojumā; atkārtoti uzsver savu iepriekšējo aicinājumu Komisijai veicināt šādu kritēriju izmantošanu, piemēram, izstrādājot konstruktīvas pamatnostādnes attiecībā uz publisko iepirkumu taisnīgas tirdzniecības kontekstā; atzinīgi vērtē 2010. gada 11. februārī vienbalsīgi pieņemto Reģionu komitejas atzinumu, kurā aicināts izveidot vienotu Eiropas taisnīgās tirdzniecības stratēģiju vietējām pašvaldībām un reģionālajām varas iestādēm;

Praktiska palīdzība — datubāze un mācību programmas

34. prasa izveidot un regulāri atjaunināt datubāzi, kurā būtu apkopoti standarti, īpaši uz ekoloģiskiem un sociāliem kritērijiem attiecināmie standarti, un darīt šo datubāzi pieejamu valsts iestādēm, tā nodrošinot iepirkuma konkursu rīkotājiem atbilstīgas norādes un skaidrus noteikumus konkursu rīkošanai, lai būtu iespējams viegli pārliecināties par atbilstību attiecīgajiem standartiem; cer, ka dalībvalstis un visas ieinteresētās puses visā pilnībā iesaistīsies šajā procesā; norāda, ka procesā jāņem vērā vietējā, reģionālā un valsts līmenī gūtā vērtīgā pieredze un zināšanas; vienlaikus vērš uzmanību uz negatīvo ietekmi, ko inovāciju un pētniecības jomā rada sadrumstalotais tirgus, kurā pastāv virkne dažādu reģionālu, valsts mēroga, Eiropas mēroga un pasaules mēroga standartu;

35. norāda, ka publiskā iepirkuma standarti ir svarīgi arī tādēļ, ka tie var palīdzēt publiskā iepirkuma rīkotājiem īstenot savus mērķus, sniedzot iespējas preču un pakalpojumu iepirkumā izmantot jau izmēģinātus un pārbaudītus procesus, piedāvājot daudz rentablāku konkursa procedūru un nodrošinot iepirkuma atbilstību arī citiem politiskajiem mērķiem, piemēram, ilgtspējības veicināšanai vai preču un pakalpojumu iegādei no mazajiem uzņēmumiem;

37. atzīst, ka mācībām un savstarpējai valsts iestāžu un Komisijas pieredzes apmaiņai ir liela nozīme, lai pārvarētu zināmus ar publiskā iepirkuma tirgu saistītus sarežģījumus; tomēr pauž bažas, ka sakarā ar valsts budžetu apjoma samazināšanos šādu iniciatīvu skaits varētu mazināties; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju izmantot to rīcībā esošos resursus un mehānismus, piemēram, Pakalpojumu direktīvā paredzēto salīdzinošo pārskatīšanu, lai rosinātu nelielas kāda reģiona publiskā iepirkuma ekspertu grupas pārskatīt darbības kādā citā ES reģionā, jo tas varētu palīdzēt radīt uzticamību un izplatīt labāko praksi dažādās dalībvalstīs;

36. mudina Komisiju un dalībvalstis rīkot mācību kursus un izpratnes veicināšanas kampaņas vietējām pašvaldībām un politisku lēmumu pieņēmējiem, iesaistot arī citas ieinteresētās puses, it īpaši sociālo pakalpojumu sniedzējus;

Reģionālā attīstība

38. uzsver, ka Revīzijas palāta savos gada ziņojumos par ES budžeta izpildi, tostarp arī jaunākajā ziņojumā par 2008. finanšu gadu, pastāvīgi norāda, ka viens no diviem visbiežāk sastopamajiem iemesliem, kāpēc tiek pieļautas kļūdas un neatbilstības, īstenojot ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētos projektus, ir ES publiskā iepirkuma normu neievērošana; šajā sakarībā uzsver, ka neatbilstību bieži izraisa ES normu nepareiza transponēšana un atšķirības dalībvalstu piemērotajos noteikumos; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām pārskatīt dažādos noteikumus, ko piemēro publiskā iepirkuma jomā, lai saskaņotu šos noteikumus un vienkāršotu visu publiskā iepirkuma tiesisko regulējumu, īpaši tādēļ, lai mazinātu kļūdu varbūtību un uzlabotu struktūrfondu izmantošanas efektivitāti;

39. uzskata, ka pārmērīgu slogu var radīt ne tikai izmaksas un sarežģītība, bet arī publiskā iepirkuma procedūrai nepieciešamais laiks, kā arī varbūtējas tiesvedības risks, kas var izvērsties laikietilpīgās pārsūdzības procedūrās, kuru norisi bieži kavē dažādi dalībnieki, un tāpēc atzinīgi vērtē to, ka atjaunošanas plāns 2009. un 2010. gadā lielākajiem valsts projektiem ļauj piemērot publiskā iepirkuma direktīvās paredzētās paātrinātās procedūras; aicina dalībvalstis izmantot paātrināto procedūru un atbalstīt vietējās un reģionālās iestādes, kuras īsteno un izmanto šīs procedūras, ikvienā gadījumā nodrošinot atbilstību publiskā iepirkuma standartnoteikumiem un normām;

40. aicina Komisiju izskatīt iespēju arī pēc 2010. gada saistībā ar struktūrfondiem izmantot paātrinātās procedūras un pagarināt uz pagaidu laikposmu noteikto robežvērtību palielinājumu, lai tādējādi veicinātu ieguldījumu intensitāti;

Starptautiskā tirdzniecība

41. norāda, ka iekšējais tirgus kļūst arvien vairāk saistīts ar starptautiskajiem tirgiem; šajā sakarībā uzskata, ka ES iekšējā tirgus likumdevējiem un ES pārstāvjiem starptautiskās tirdzniecības sarunās būtu jāņem vērā veikto darbību iespējamās savstarpējās sekas un jāpieņem saskaņota politika, kura vienmēr būtu vērsta uz ES vērtību veicināšanu publiskā iepirkuma politikā, attiecinot to uz tādām vērtībām kā pārredzamība, principiāla vēršanās pret korupciju un sociālo tiesību un cilvēktiesību ievērošana; aicina Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju un Starptautiskās tirdzniecības komiteju sinerģijas veicināšanas nolūkā rīkot kopīgas informatīvās sanāksmes;

42. uzsver, ka stabila valsts iepirkuma sistēma ir priekšnoteikums taisnīgam, brīvam un konkurenci veicinošam tirgum, kā arī līdzeklis cīņā pret korupciju;

43. turklāt, ņemot vērā Eiropas Savienības saistības starptautiskā publiskā iepirkuma jomā, norāda, ka ir svarīgi, lai šajā jomā tiktu stiprināti korupcijas apkarošanas mehānismi, un vērš uzmanību uz nepieciešamību koncentrēties uz pārredzamības un taisnīguma nodrošināšanu publisko līdzekļu izlietojumā;

44. aicina tās 22 valstis, kuras Valsts iepirkuma nolīguma komitejā piedalās kā novērotājas, paātrināt pievienošanās procesu šim nolīgumam;

45. aicina Komisiju izvērtēt iespēju publiskā iepirkuma nolīgumos, kuri noslēgti ar starptautiskiem partneriem, iekļaut noteikumus, kas prasa ievērot konvencijās un starptautiskos nolīgumos noteiktos cilvēktiesību pamatprincipus;

46. kategoriski iestājoties pret protekcionismu globāla mēroga publiskajā iepirkumā, ir stingri pārliecināts, ka šajā jomā ir jāievēro savstarpīguma un samērīguma princips; aicina Komisiju apsvērt samērīgu un mērķtiecīgu ierobežojumu piemērošanu attiecībā uz piekļuvi atsevišķām ES publiskā iepirkuma tirgus daļām tiem tirdzniecības partneriem, kuri izmanto iespēju piekļūt ES tirgum, taču nav izrādījuši vēlmi atvērt savus tirgus ES uzņēmumiem, lai tādējādi mudinātu ES partnerus piedāvāt Eiropas uzņēmumiem abpusējus un samērīgus tirgus pieejamības režīmus;

47. vērš uzmanību uz Direktīvas 2004/17/EK 58. un 59. panta noteikumiem; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespēju informēt Komisiju par problēmām, kas ir saistītas ar dalībvalstu uzņēmumu iespējām piekļūt trešo valstu tirgiem, un aicina Komisiju aktīvi rīkoties, lai Savienības uzņēmumiem nodrošinātu reālu piekļuvi trešo valstu tirgiem;

48. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

[1] OV C 179, 1.8.2006, 2. lpp.
[2] OV C 067E, 18.3.2010., 10. lpp.
[3] ² OV C 146E, 12.6.2008., 227. lpp.
[4] OV C 313E, 20.12.2006, 447. lpp.
[5] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0320.

Eiropas Savienībā preču un pakalpojumu publiskā iepirkuma gada apgrozījums veido vairāk nekā 16 % no iekšzemes kopprodukta, t. i., vairāk nekā 1500 miljardu eiro[1]. Tomēr starptautiskā publiskā iepirkuma īpatsvars veido tikai 3 % no minētās summas, un tas nav daudz. Publiskā iepirkuma pamatmērķis ir saimnieciska un izdevīga preču un pakalpojumu iegāde valsts pasūtījuma izpildei.

Tomēr valsts iestādes nav parastas tirgus dalībnieces, jo to rīcībā ir valsts piešķirts finansējums, tāpēc tām jāuzņemas arī īpaša atbildība. Ar publiskajiem iepirkumiem vajadzētu pēc iespējas sniegt ieguldījumu vairāku būtisku problēmu pārvarēšanā, piemēram, pasaules ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanā, klimata pārmaiņu, kā arī dienvidu valstu arvien pieaugošās nabadzības krīzes novēršanā.

Līgumslēdzējas iestādes neapšaubāmi gūst labumu no Eiropas iekšējā tirgus un tā noteikumiem: plašāki tirgi sniedz lielākas izvēles iespējas, kā rezultātā iespējams panākt zemākas cenas un labāku kvalitāti; lielāka pārredzamība palīdz korupcijas un krāpšanas apkarošanā; pārrobežu sadarbība rada jaunas tirdzniecības iespējas un pieredzi.

Taču jāņem vērā arī negatīvie aspekti: daudzās dalībvalstīs lielākās līgumslēdzējas iestādes ir reģionālās un vietējās iestādes. Tieši šo iestāžu pieredze pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos ļauj konstatēt, ka Eiropas publiskā iepirkuma direktīvas ierobežo rīcības iespējas, kā arī sadārdzina un palēnina līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu.

Arī attiecīgie pakalpojumu sniedzēji, jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi, cieš no birokrātiskajām procedūrām un juridiskās nenoteiktības. Ir veikti daudzi pētījumi, kuri apstiprina papildu izmaksas un palēnināto procedūras gaitu, kaut arī šajā dokumentā to nav iespējams atsevišķi iztirzāt.

Juridiskā nenoteiktība

Iepriekš minēto apstākļu iemesli meklējami vairākos līmeņos. 2004. gadā veiktās publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanas mērķis bija līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras vienkāršošana, modernizācija un elastīguma palielināšana, tomēr šis mērķis netika sasniegts.

Pirmkārt, pašas direktīvas dažviet nav pietiekami skaidri formulētas, Padomes un Parlamenta politisko domstarpību dēļ tekstos ieviesti kompromisa formulējumi, vērojamas nepilnības un nekonsekvence.

Otrkārt, direktīvu transponēšana dalībvalstu tiesību aktos aizņēmusi daudz laika, bieži vien, direktīvas transponējot, tās padarītas vēl stingrākas, ieviesti papildu kritēriji, bet daži elastības palielināšanas instrumenti nav pārņemti, proti, direktīvas nav transponētas atbilstoši to burtam un garam.

Tiesiskās neprecizitātes bijušas iemesls daudziem pārsūdzības procesiem, kā arī daudziem tiesas procesiem dalībvalstu un Eiropas līmenī. Izmantojot Eiropas Savienības Tiesas tiesu praksi un Eiropas Komisijas nesaistošās tiesību normas, ir bijuši mēģinājumi labot nepilnības tiesību aktos, taču tas stāvokli tikai vēl vairāk sarežģījis.

Iepriekš minētie apstākļi radījuši sarežģītu noteikumu kopumu, kas nelielām pašvaldībām, kā arī maziem un vidējiem uzņēmumiem rada nopietnas juridiskās problēmas, kuras nav iespējams atrisināt bez papildu izdevumiem vai ārējām juridiskām konsultācijām. Juridiskās nenoteiktības vai iespējamas tiesas prāvas dēļ apturēti svarīgi iepirkuma projekti. Reti kurā jomā ierosinātas tik daudzas tiesas prāvas. Publiskā iepirkuma jomas regulējuma nepareiza piemērošana ir viena no biežākajām kļūdām, kas skar līdzekļu izmaksu Eiropas struktūrfondu nozarē.

Juridiskas domstarpības bieži konstatējamas valsts sektora partnerības, pilsētplānošanas (tajā skaitā arī sociālo mājokļu būvniecības) un pakalpojumu koncesiju nozarē. Tomēr neskaidrības vērojamas arī saistībā ar valsts un privātā sektora partnerību, taisnīgas tirdzniecības produktu iepirkšanas procesu, publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanu līgumiem, kuru summa ir zemāka par noteiktajām robežvērtībām, kā arī sociālu kritēriju, piemēram, vienlīdzīga atalgojuma, dzimumu vienlīdzības, tarifu līgumu ievērošanā, ilgu laiku bezdarbnieka statusā esošu personu vai jauniešu ar īpašām vajadzībām nodarbināšanas ievērošanu iepirkuma procesā.

Nepietiekama koordinācija Komisijā

Nav nodrošināta arī pietiekami laba koordinācija Eiropas Komisijā. Daudzi Komisijas dienesti ir „atklājuši”, ka iepirkuma procedūru var izmantot kā instrumentu tādu mērķu sasniegšanai, kuriem Eiropas Savienībai citos gadījumos nebūtu pietiekama finansējuma vai tiesiskās kompetences. Protams, ir svarīgi iedrošināt un atbalstīt līgumslēdzējas iestādes veikt iepirkuma procedūras ekoloģiski un sociāli atbildīgi, kā arī veicināt pētniecību un inovācijas. Tomēr iniciatīvu daudzveidība neveicina juridisko noteiktību, šādi traucējot mēģinājumus sasniegt atbalstāmo mērķi. Neskaitāmas nesaistošas tiesību normas tikai radījušas vēl lielāku juridisko nekonsekvenci.

Izstrādājot nesaistošas tiesību normas, Komisijai būtu jāapsver, vai tās priekšlikumi atbilst proporcionalitātes principam, un jāņem vērā to praktiskā ietekme vietējā mērogā. Jaunākajā Eiropas Publiskās administrācijas institūra (EIPA) pētījumā „The Institutional Impacts of EU Legislation on Local and Regional Governments, A Case Study of the 199/31/EC Landfill Waste and 2004/18/EC Public Procurement Directives” negatīvi vērtēta biežā nesaistošo tiesību normu izmantošana: „using soft law to regulate very important aspects of the Directive is another important shortcoming: it is not possible to foresee the institutional impact of soft law.” [„vēl viens būtisks trūkums ir nesaistošo tiesību normu izmantošana ļoti svarīgu direktīvas aspektu reglamentēšanā, jo nav iespējams prognozēt nesaistošo tiesību normu institucionālo ietekmi”]. Iniciatīvas par labāku likumdošanu ietvaros jāpārbauda arī nesaistošo tiesību normu ietekme un jāpārskata jautājums par atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem (saīsināts ietekmes novērtējums).

Diemžēl, transponējot Eiropas publiskā iepirkuma normas, nav nodrošināta arī pietiekams politiskais līdzsvars Komisijā. Piemēram, ir izstrādātas neskaitāmas iniciatīvas, rokasgrāmatas un pamatnostādnes ekoloģiska un energoefektīva iepirkuma jomā, bet pēdējais Komisijas paziņojums par sociāli atbildīgu iepirkumu izdots 2000. gadā, t. i., pirms publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanas. Juridiski jo īpaši sarežģītajā taisnīga iepirkuma jomā līdz šim izdots tikai viens paziņojums, bet trūkst pamatnostādņu un rokasgrāmatu. Minēto situāciju varētu kļūdaini interpretēt kā netiešu Eiropas Komisijas prioritāšu atspoguļojumu.

Tādēļ referente prasa, lai Komisijā tiktu nodrošināta publiskā iepirkuma procedūras labāka koordinācija starp dažādajiem Komisijas dienestiem un izstrādāta vienota, sabiedrībā atpazīstama stratēģija publiskā iepirkuma jomā, tostarp vienota interneta sistēma tiesiskā regulējuma pārredzamības nodrošināšanai.

Vairāk iniciatīvu jāievieš pieredzes apmaiņas organizēšanas, labākas prakses un metožu veidošanas, kā arī dalībvalstīs veicamu apmācības programmu atbalsta jomā. Minētās mācības jāorganizē ne tikai vietējiem iepirkumu veicējiem, bet arī politisko lēmumu pieņēmējiem un citām personām un struktūrām, jo īpaši nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz sociālos pakalpojumus. Šeit varētu būt lietderīgi ņemt vērā Francijas pieredzi, kur šobrīd šis modelis tiek pārbaudīts.

Ziņojumā kritizēta arī Komisijā darbojošās padomdevējas komitejas, kuras pārziņā ir publiskā iepirkuma jautājumi, sastāva un darba rezultātu nepietiekamā pārredzamība, un Komisija mudināta rīkoties, lai nodrošinātu gan minētās komitejas, gan jaunizveidojamās komitejas valsts un privātā sektora partnerības jautājumos līdzsvarotu sastāvu un darbības pārredzamību.

EST juridiskais skaidrojums attiecībā uz valsts sektora partnerību

Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir mainījusies tiesiskā situācija, jo īpaši pieaugot vietējo un reģionālo iestāžu nozīmei. Eiropas Savienības primārajos tiesību aktos pirmo reizi atzītas tiesības uz reģionālu un vietēju pašpārvaldi (Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2. punkts):

„Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām.”

Arī jaunā Protokola par sabiedriskiem pakalpojumiem (Nr. 26) 1. pantā uzsvērts:

„valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtiskā nozīme un lielā rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot sabiedriskus pakalpojumus, lai, cik vien iespējams, ievērotu patērētāju vajadzības.”

EST jau pirms jaunā Līguma spēkā stāšanās vairākos spriedumos pieminējusi tiesības uz vietēja līmeņa pašpārvaldi, norādot, ka „iespēja valsts iestādēm sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu veikšanai izmantot pašām savus resursus var tikt īstenota sadarbībā ar citām valsts iestādēm” (C-480/06 Stadtwerke Hamburg). Ar šo spriedumu EST atzīst vietējo pašvaldību izvēles brīvību un stiprina vietējās pašvaldības. Tomēr minētie spriedumi nesniedz pilnvaras visa veida sadarbībai starp pašvaldībām. EST uzskata, ka tādi valsts sektora partnerības projekti kā, piemēram, vietējo pašvaldību sadarbības nolīgumi vai sadarbība vienas valsts robežās, neietilpst publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomā, ja tie atbilst šādiem kritērijiem:

1) partnerības mērķis ir tāda sabiedriska pakalpojuma sniegšana, kurš uzticēts visām partnerībā iesaistītajām pašvaldībām,

2) šo uzdevumu veic tikai valsts iestādes, neiesaistoties privātpersonām vai uzņēmumiem,

3) attiecīgā darbība pamatā tiek veikta iesaistīto valsts iestāžu uzdevumā.

EST arī ir apliecinājusi, ka teorētiska valsts sektora partnerības atvēršana privātu uzņēmumu līdzdalībai nav iemesls neizslēgt šāda veida partnerību no publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomas, ja līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas laikā nepastāv konkrētas sadarbības ieceres.

Ar iepriekš minētajiem apsvērumiem ir pienācīgi precizēti publiskā iepirkuma tiesību aktu pretrunīgie aspekti. Šādas tiesu prakses tiešās sekas paredz, ka Komisija šajās jomās pret dalībvalstīm neierosina pārkāpuma procedūru un kopā ar Parlamentu un iesaistītajām pusēm sāk konsolidēt EST tiesu praksi. Šis ziņojums ir pirmais ieguldījums minētajā procedūrā.

Pakalpojumu koncesiju juridiskās situācijas skaidrojums

Pakalpojumu koncesijas pārskatītajās direktīvās definētas kā līgumi, par kuriem „atlīdzība par pakalpojumu sniegšanu ir vai nu tikai tiesības izmantot attiecīgo pakalpojumu, vai arī minētās tiesības kopā ar samaksu”. Eiropas likumdevējas iestādes nepārprotami izslēgušas pakalpojumu koncesijas no publisko pakalpojumu direktīvu piemērošanas jomas, lai līgumslēdzējai iestādei un pakalpojuma sniedzējam nodrošinātu elastīgākas iespējas un ņemtu vērā dalībvalstu tiesu sistēmu un tradīciju atšķirības. EST apstiprinājusi iepriekš minēto nesen pieņemtā spriedumā (2009. gada 10. septembra spriedums lietā C-206/09 Eurawasser). Uz pakalpojumu koncesijām neattiecas publiskā iepirkuma direktīvas, bet tikai „vieglākais” ES Līgumu režīms. Minētajā spriedumā EST precizējusi arī saimnieciskā riska pārņemšanas kritēriju. EST uzskata, ka pakalpojumu koncesijas izmantošanu ūdensapgādes jomā nevar izslēgt tas, ka lietotāja attiecības ar pakalpojuma sniedzēju ir reglamentētas saistošu noteikumu veidā, paredzot obligātu pieslēgumu un pakalpojuma izmantošanu. Ar pakalpojumu koncesiju saistītais saimnieciskais risks var būt arī neliels. EST uzsver, ka līgumslēdzējām iestādēm ir jāparedz iespēja pašām izvēlēties, vai tās pakalpojuma sniegšanu nodrošinās, izmantojot koncesiju, ja tās uzskata, ka šādi vislabāk iespējams nodrošināt attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Šādi EST sniegusi skaidrojumu vēl vienā jomā, kas bieži dod pamatu juridiskām domstarpībām.

Skaidrojums par valsts un privātā sektora partnerību

Komisija un EST sniegušas arī citu jautājumu skaidrojumu — gan Komisijas 2008. gada ziņojumā par valsts un privātā sektora partnerību, gan Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 15. oktobra spriedumā (lieta C-1906/08 Acoset) konstatēts, ka, piešķirot līgumslēgšanas tiesības un deleģējot noteiktus uzdevumus tikko dibinātiem valsts un privātā sektora partnerības uzņēmumiem, nav nepieciešama dubultā procedūra. Lai bez konkursa procedūras piešķirtu koncesiju iepriekš šim mērķim dibinātam jaukta tipa (publiskam un privātam) uzņēmumam, pilnīgi jāizpilda turpmāk minētie priekšnoteikumi:

- privāto partneru izvēlei jānotiek atklātā procedūrā pēc tam, kad pārbaudīta atbilstība finansiālajām, tehniskajām, operatīvajām un administratīvajām prasībām, kā arī piedāvājuma raksturīgie elementi attiecībā uz sniedzamo pakalpojumu;

- jaukti (publiski un privāti) uzņēmumi visā koncesijas darbības laikā nedrīkst mainīt savas darbības mērķi; saskaņā ar EST pausto viedokli, veicot būtiskas izmaiņas darbības mērķī vai deleģētajā uzdevumā, būtu jāierosina jauna konkursa procedūra.

Tādējādi juridiska skaidrība panākta arī valsts un privātā sektora partnerības jomā.

Pilsētplānošana

Tomēr visas problēmas vēl nav atrisinātas. Īpašas problēmas rada pilsētplānošanas nozare. Vācijas tiesām pārāk stingri interpretējot EST spriedumu lietā C-220-05 Roanne, publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas joma attiecināta arī uz tādām jomām, kurām tās nav paredzētas. Pašvaldībām tomēr ir vajadzīga iespēja pārdot apbūves platības (piemēram, ar nosacījumu, ka platība divu gadu laikā jāapbūvē), neizsludinot pārdošanas faktu Eiropas mērogā atbilstoši publiskā iepirkuma konkursa kritērijiem. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka „būtu jāpieņem pilnīgi absurda hipotēze, ka direktīvas noteikumi ir jāpiemēro visām pilsētplānošanas darbībām, jo noteikumi par iespējamu būvdarbu veikšanu vienmēr būtiski maina attiecīgo zemes gabalu vērtību” (citāts no ģenerāladvokāta Paolo Mengozzi 2009. gada 17. novembra sniegtā atzinuma EST).

Šādiem gadījumiem publiskā iepirkuma direktīvas nekad nav bijušas paredzētas, un jācer, ka EST pievienosies ģenerāladvokāta atzinumam.

Ilgtspējīgi un inovatīvi iepirkumi

Ekoloģisko iepirkumu jomā ir daudz palīglīdzekļu, piemēram, GPP instrumentu komplekts, „Procura+Kampagne“ vai „TopTen Pro“, ko iestādes un citas valsts struktūras var izmantot ilgtspējīgu iepirkumu veikšanai, inovatīvo iepirkumu jomā izstrādāts Komisijas paziņojums par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, kā arī paziņojums par vadošo tirgus iniciatīvu, turpretī sociāli atbildīgo iepirkumu jomā līdzīgu iniciatīvu nav vispār, neraugoties uz to, ka Lisabonas līgumā akcentēta sociāli atbildīgas Eiropas nozīme. Jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību jaunās redakcijas 3. panta 3. punktā, kā arī tiesiski saistošajā Pamattiesību hartā Eiropas Savienības līdzšinējā ekonomiskā orientācija paplašināta, akcentējot arī saistošus sociālos mērķus. Šiem mērķiem jāatspoguļojas arī Komisijas iniciatīvās.

Tieši sociāli atbildīgo iepirkumu nozari negatīvi ietekmē divi apstākļi — pirmkārt, sociālie kritēriji pamatā attiecas uz ražošanas procesu, tādēļ galaproduktā tie nav konstatējami un globalizētās ražošanas, kā arī sarežģīto piegādes ķēžu dēļ to kontrole ir sarežģīta. Otrkārt, situāciju vēl vairāk apgrūtina un padara nepārredzamu tas, ka diskriminācijas aizlieguma nepārkāpšanas dēļ konkursa procedūrā jāpieņem arī pašizdoti sertifikāti. Vairumā gadījumu publiskā iepirkuma rīkotāji šādus sertifikātus nevar pārbaudīt. Tādēļ līdztekus rokasgrāmatas izstrādāšanai Komisijai vajadzētu pievērsties arī precīzu un pārbaudāmu kritēriju izstrādei un/vai izveidot datubāzi, kurā apkopoti konkrētiem produktiem piemērojamie kritēriji. Jāapsver arī tādas Eiropas mēroga struktūras izveide, kura nodarbotos ar noteiktām produktu grupām piemērojamu kritēriju izstrādi un pārbaudītu produktu atbilstību šiem kritērijiem, un vajadzības gadījumā funkcionētu arī kā ārpustiesas kompetentā iestāde, pie kuras vērsties sūdzību gadījumā.

Publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšana

Vēlams, lai Komisija, veicot iecerēto publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanu, ņemtu vērā šajā ziņojumā minētos aspektus un vienlaikus noskaidrotu tiesiskos un praktiskos trūkumus šo direktīvu transponēšanā dalībvalstu tiesību aktos, kā arī pastāvošās juridiskās neskaidrības, kas rodas, piemērojot tiesību aktus par publisko iepirkumu. Būtu vēlams arī noskaidrot, kā Eiropas Savienība var piedalīties šīs nozares pārvaldes vienkāršošanā, kaut gan šajā nolūkā vispirms steidzami jāveic pašreizējo problēmu objektīva analīze, piedaloties visām ieinteresētajām pusēm.

Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto, referente uzskata, ka pašreizējā brīdī vēl nevajadzētu sākt publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanu, jo tas vairāku iemeslu dēļ būtu pārsteidzīgi. Pirmkārt, lai novērstu vēl lielāku sadrumstalotību publiskā iepirkuma tiesību aktos, minēto direktīvu pārskatīšanā obligāti jāņem vērā Direktīva par pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā. Taču pašlaik Direktīva par pārskatīšanas procedūrām valsts līgumu piešķiršanas jomā vēl nav transponēta visu dalībvalstu tiesību aktos, tādēļ tās praktiskā ietekme uz publisko iepirkumu vēl nav novērtējama. Otrkārt, dalībvalstis pašlaik piedzīvo dziļu ekonomikas un finanšu krīzi, kuras ietekme pašvaldību līmenī vēl gandrīz nav prognozējama, bet turpmākajos gados droši vien pieaugs. Šādos apstākļos grozījumi publiskā iepirkuma procedūras juridiskajā pamatā radītu papildu nedrošību nozarē, šādi aizkavējot iepirkumu procedūras un radot vispārējus zaudējumus.

[1] Starptautiskā Valūtas fonda dati par 2006. gadu, ES nominālais IKP, izteikts miljonos ASV dolāru, pamatojoties uz 2007. gada oktobra valūtas kursu: 14 609 840 miljoni ASV dolāru – arī gadījumos, ja būtiska summas daļa izdota par aizsardzības aprīkojumu.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu
(2009/2175(INI))

Atzinumu sagatavoja: Oldřich Vlasák

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. norāda, ka, lai gan vietējās un reģionālās iestādes ir vieni no Eiropas lielākajiem pircējiem un tāpēc tām ir nozīmīga loma publiskā iepirkuma noteikumu izpildē, sarežģītie noteikumi konkurences un iepirkuma jomā izraisa tādu situāciju, ka šo jomu tiesiskajā regulējumā un tā īstenošanā bieži jūtams kompetences trūkums, kā arī vietējās iestādēs valda vispārējs atbilstošas apmācības un norādījumu trūkums iepirkuma jomā; aicina dalībvalstis izveidot mācību kursus par publiskā iepirkuma noteikumiem (tostarp īpašiem aspektiem, piemēram, sociālajiem, vides, daudzveidības un līdztiesības kritērijiem) un mudināt izmantot informācijas un sakaru tehnoloģijas, lai uzlabotu izpratni par šiem noteikumiem un vietējo un reģionālo iestāžu administratīvās iespējas; šajā sakarībā apsver iespēju izveidot reģionālus valsts iepirkuma grupējumus, sadarbojoties vietējām un reģionālām iestādēm, kas būtiski uzlabotu valsts iepirkuma efektivitāti un lietderīgumu, izmantojot kontaktus un abpusēju pieredzes un informācijas apmaiņu; turklāt norāda, ka ir jāturpina centieni atklāt un samazināt korupciju reģionālās un vietējās iestādēs, ieviešot apmācību un nodrošinot informāciju un publicitāti;

2. uzsver, ka Revīzijas palāta savos gada pārskatos par ES budžeta izpildi pastāvīgi norāda, kā arī savā pēdējā 2008. finanšu gada pārskatā tā ir norādījusi, ka ES iepirkuma noteikumu neievērošana ir viens no diviem visbiežāk sastopamajiem iemesliem, kāpēc tiek pieļautas kļūdas un neatbilstības, īstenojot ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētos Eiropas projektus; šajā sakarībā uzsver, ka neatbilstību bieži izraisa ES noteikumu nepareiza transponēšana un atšķirības dalībvalstu piemērotajos noteikumos; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām iestādēm pārskatīt noteikumus, ko piemēro publiskā iepirkuma jomā, lai saskaņotu šos noteikumus un vienkāršotu visu publiskā iepirkuma juridisko sistēmu, it īpaši nolūkā samazināt kļūdu risku un uzlabot struktūrfondu izmantošanas efektivitāti;

3. uzskata, ka nereti pārmērīgi lielas ir ne tikai publiskā iepirkuma izmaksas un sarežģītība, bet arī publiskā iepirkuma procesam nepieciešamā laika patēriņš, kā arī draudi par tiesisku darbību, kas var izvērsties laikietilpīgās pārsūdzības procedūrās, kuru norisi bieži kavē dažādi dalībnieki, un tāpēc atzinīgi vērtē to, ka lielākajiem valsts projektiem, it īpaši 2009. un 2010. gadā, atjaunošanas plāns ļauj piemērot paātrinātas procedūras, kas paredzētas publiskā iepirkuma direktīvās; aicina dalībvalstis izmantot šo procedūru un sniegt palīdzību vietējām un reģionālām iestādēm, kuras īsteno un izmanto šīs procedūras, ikvienā gadījumā nodrošinot atbilstību publiskā iepirkuma standartnoteikumiem;

4. aicina Komisiju izskatīt iespēju arī pēc 2010. gada izmantot paātrinātas procedūras saistībā ar struktūrfondiem un stingrākos kritērijus uz laiku piemērot plašāk, kā īpašais nolūks ir paātrināt ieguldījumu plūsmu;

5. pauž nosodījumu par to, ka dažos gadījumos piešķirtie struktūrfondu līdzekļi infrastruktūras projektiem, kas sākti saistībā ar publiskā un privātā sektora partnerību (PPP) un ar to saistītiem vietēja līmeņa līgumiem ar privātiem dalībniekiem par publisko iepirkumu, iepirkuma procedūru lielās sarežģītības dēļ ir izraisījuši infrastruktūras attīstības finansēšanai savulaik pieejamo Eiropas Savienības subsīdiju zaudējumus; uzskata, ka ir ārkārtīgi būtiski likvidēt šķēršļus publiskā un privātā sektora partnerībai, ja Eiropas Savienība vēlas veikt nepieciešamos ieguldījumus infrastruktūrā un kvalitatīvos pakalpojumos; aicina Komisiju nodrošināt, ka publiskā iepirkuma un struktūrfondu īstenošanas noteikumi paredz saskaņotu struktūru publiskā un privātā sektora partnerībām, lai radītu juridisko noteiktību visām ieinteresētajām personām un samazinātu spiedienu uz valsts budžetiem, ievērojot līdzfinansējuma principu un cīnoties ar pasaules ekonomikas krīzes sekām;

6. atzīst vietējo un reģionālo iestāžu tiesības demokrātiskā ceļā izlemt, kurš ir vislabākais veids sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai, tostarp izlemt izmantot uzņēmumus, kas šīm iestādēm pieder vai ko tās pārrauga, neiesaistot nevienu privātā sektora partneri; uzskata, ka, pat neparedzot obligātu konkursa rīkošanu, kopienu vai valsts iestāžu cita veida sadarbība pakalpojumu sniegšanā būtu jāpieņem kā likumīgs pakalpojumu sniegšanas veids un ka vietējā līmeņa dalībniekiem būtu jāspēj dot ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu saistītus uzdevumus uzņēmumiem, kas tiem pieder vai ko tie pārrauga;

7. norāda, ka Komisijas ierosmes attiecībā uz publisko iepirkumu ir rūpīgāk jāsaskaņo, lai neapdraudētu atbilstību Eiropas direktīvām par publisko iepirkumu un neradītu dalībniekiem juridiskas problēmas; šajā sakarībā aicina Komisijā uzlabot koordināciju, tostarp izveidot vienotu tīmekļa vietni ar skaidru struktūru, lai veicinātu likumdošanas procesa pārredzamību šajā jomā;

8. uzsver, ka ir nepieciešams mazos un vidējos uzņēmumus mudināt iesaistīties publiskā iepirkuma procedūrās, ko organizē vietējās un reģionālās iestādes, atbilstīgi ES vispārējiem mērķiem, atbalstot MVU; norāda, ka MVU lielāku iesaistīšanos var panākt, pietiekamā daudzumā sniedzot informāciju, nodrošinot konsultācijas un mācību kursus, kā arī praktisku palīdzību;

9. piekrīt daudzu vietējo iestāžu paustajām bažām par Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumu[1] interpretāciju pilsētu attīstības jomā; ir cieši pārliecināts, ka no funkcionālā un tiesiskā viedokļa stingra publiskā iepirkuma noteikumu piemērošana var traucēt pilsētu attīstību; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar Parlamentu, Padomi un reģionālajām un vietējām iestādēm sagatavot attiecīgos publiskā iepirkuma noteikumus, nodrošinot tajos pietiekami lielu skaidrību, lai palīdzētu līgumslēdzējām iestādēm nepārprotami konstatēt, uz kuriem būvdarbu publiskā pasūtījuma līgumiem un koncesijām ir jāattiecina iepirkuma noteikumi un tādējādi tie jānošķir no tādiem līgumiem, koncesijām un pilsētattīstības projektiem, uz kuriem nav jāattiecina šie noteikumi, lai starp valsts un privāto sektoru varētu veicināt zemes līgumu noslēgšanu, neizvirzot nevajadzīgas prasības izsludināt konkursu un neapdraudot vietējo iestāžu pilnvaras un tiesības izlemt, kā tās vēlas attīstīt savu teritoriju; ar lielu interesi gaida Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu lietā C‑451/08; piekrīt Eiropas Kopienu Tiesas ģenerāladvokāta nostājai, kas pausta 2009. gada 17. novembrī lietā C‑451/08: „Tomēr direktīvas plašie un ambiciozie mērķi – kuri ir jāņem vērā, interpretējot direktīvu, – nevar būt par pamatu, lai, balstoties uz šīs tiesību normas tekstu, uzskatītu, ka direktīva ir piemērojama neierobežotā veidā.” (35. punkts); pretējā gadījumā pastāv risks, ka „direktīvas noteikumi ir jāpiemēro visām pilsētplānošanu reglamentējošām darbībām: kas faktiski pēc definīcijas ir pasākumi, ar kuriem tiek regulēta iespēja veikt būvju būvniecību un ar kuriem var pat būtiski izmainīt to zemes gabalu vērtību, uz kuriem tie attiecas”.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] Eiropas Kopienu Tiesas (Pirmā palāta) 2007. gada 18. janvāra spriedums lietā C-220/05, Jean Auroux un citi/ Commune de Roanne.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu
(2009/2175(INI))

Atzinumu sagatavoja: Małgorzata Handzlik

IEROSINĀJUMI

Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina par šo jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. norāda, ka iekšējais tirgus un starptautiskais tirgus arvien vairāk kļūst savstarpēji saistīti; šajā ziņā uzskata, ka likumdevējām iestādēm ES iekšējā tirgū un ES pārstāvjiem starptautiskās tirdzniecības sarunās, veicot savu darbību, būtu jāņem vērā iespējamās savstarpējās sekas un jāpieņem saskaņota politika, kuras mērķis ir publiskā iepirkuma politikā vienmēr veicināt ES vērtības, tādas kā pārredzamība, principiāla vēršanās pret korupciju un sociālo un cilvēktiesību ievērošana; nolūkā sekmēt sinerģiju aicina Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju un Starptautiskās tirdzniecības komiteju rīkot kopīgas informatīvās sanāksmes;

2. uzsver, ka stabila valsts iepirkuma sistēma ir godīga un brīva, konkurenci veicinoša tirgus priekšnoteikums un līdzeklis cīņā pret korupciju;

3. uzskata, ka daudzpusējs nolīgums, piemēram, Valsts iepirkuma nolīgums (VIN) ir vislabākais līdzeklis, ar kura palīdzību Eiropas uzņēmumiem nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus attiecībā uz piekļuvi publiskiem iepirkumiem starptautiskā līmenī; tādēļ mudina Komisiju pabeigt sarunas par Valsts iepirkuma nolīguma, kas ir spēkā kopš 1996. gada, pārskatītās versijas provizorisko tekstu, par kuru tika panākta vienošanās 2006. gadā, un mudina Komisiju palielināt centienus, lai noslēgtu visaptverošu VIN; norāda, ka Valsts iepirkuma nolīguma preambulā un V pantā tiek atzīta īpaša un atšķirīga attieksme pret jaunattīstības valstīm;

4. mudina 22 valstis, kuras Valsts iepirkuma nolīguma komitejā piedalās kā novērotājas, paātrināt pievienošanās procesu Valsts iepirkuma nolīgumam;

5. uzskata, ka ES publiskā iepirkuma tirgu joprojām var uzskatīt par pašu atvērtāko publiskā iepirkuma tirgu pasaulē;

6. izsaka nožēlu, ka mūsu starptautiskie partneri vēl aizvien nav atvēruši savus iekšējos publiskā iepirkuma tirgus ES uzņēmumiem līdzīgi kā ES iekšējais tirgus ir atvērts ārpuskopienas valstu uzņēmumiem; pauž dziļu nožēlu, ka mūsu lielākie tirdzniecības partneri izmanto tādas publiskā iepirkuma procedūras, kas diskriminē ES piegādātājus, kuri piedalās konkursos par valsts pasūtījumiem ārpuskopienas valstīs; pauž nožēlu, ka daži nozīmīgākie tirdzniecības partneri (arī Valsts iepirkuma nolīguma dalībnieki) publiskā iepirkuma jomā īsteno protekcionisma pasākumus;

7. aicina Komisiju ieguldīt vairāk darba, lai Eiropas maziem un vidējiem uzņēmumiem nodrošinātu lielāku lomu starptautiskos publiskos iepirkumos, un aktīvāk rīkoties, lai novērstu Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu diskrimināciju, pielāgojoties īpašajiem noteikumiem, kādus ir ieviesuši daži Valsts iepirkuma nolīguma dalībnieki (piemēram, Kanāda un ASV); norāda, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem piekļuvē šādiem tirgiem palīdzētu pasākumi, kas uzlabo pārredzamību un piekļuvi dalībvalstu tirgiem;

8. stingri iestājoties pret protekcionismu publiskajā iepirkumā globālā līmenī, ir stingri pārliecināta, ka šajā jomā ir jāievēro savstarpīguma un proporcionalitātes princips; aicina Komisiju apsvērt proporcionālu mērķtiecīgu ierobežojumu piemērošanu attiecībā uz piekļuvi atsevišķām ES publiskā iepirkuma tirgus daļām tiem tirdzniecības partneriem, kuri izmanto ES tirgus atvērtību, bet nav izrādījuši vēlmi atvērt savus tirgus ES uzņēmumiem, tādējādi mudinot mūsu partnerus piedāvāt atbilstošus un proporcionālus tirgus pieejamības režīmus Eiropas uzņēmumiem;

9. vērš uzmanību uz Direktīvas 2004/17/EK 58. un 59. panta noteikumiem; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespēju informēt Komisiju par problēmām, kas ir saistītas ar dalībvalstu uzņēmumu piekļuvi trešo valstu tirgiem, un aicina Komisiju aktīvi rīkoties, lai Savienības uzņēmumiem nodrošinātu faktisku piekļuvi trešo valstu tirgiem;

10 aicina Komisiju nodrošināt, lai jaunajā Pasaules Tirdzniecības organizācijas Valsts iepirkuma nolīgumā tiktu iekļauts noteikums, kas valsts pasūtījuma līgumu gadījumos Eiropas Savienībai ļautu dot priekšroku maziem un vidējiem uzņēmumiem, līdzīgi noteikumiem, kādi jau pastāv citās šā nolīguma partnervalstīs;

11. ņemot vērā Eiropas Savienības saistības starptautiskā publiskā iepirkuma jomā, norāda, ka liela nozīme ir pretkorupcijas mehānismu stiprināšanai publiskā iepirkuma jomā, un vērš uzmanību uz nepieciešamību koncentrēties uz pārredzamības un taisnīguma nodrošināšanu publiskā finansējuma izmantošanā;

12. aicina Komisiju izvērtēt iespēju izmantot videi draudzīgu publisko iepirkumu kā līdzekli ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;

13. aicina Komisiju izvērtēt iespēju publiskā iepirkuma nolīgumos, kuri noslēgti ar starptautiskiem partneriem, iekļaut noteikumus, kas prasa ievērot konvencijās un starptautiskos nolīgumos noteiktās cilvēka pamattiesības.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

François Alfonsi, Luís Paulo Alves, Charalampos Angourakis, Catherine Bearder, Jean-Paul Besset, Sophie Briard Auconie, Zuzana Brzobohatá, Alain Cadec, Ricardo Cortés Lastra, Tamás Deutsch, Rosa Estaràs Ferragut, Seán Kelly, Evgeni Kirilov, Constanze Angela Krehl, Petru Constantin Luhan, Ramona Nicole Mănescu, Iosif Matula, Miroslav Mikolášik, Franz Obermayr, Jan Olbrycht, Wojciech Michał Olejniczak, Markus Pieper, Georgios Stavrakakis, Nuno Teixeira, Michael Theurer, Michail Tremopoulos, Viktor Uspaskich, Lambert van Nistelrooij, Oldřich Vlasák, Kerstin Westphal, Hermann Winkler, Joachim Zeller, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Vasilica Viorica Dăncilă, Karin Kadenbach, Heide Rühle, Peter Simon, László Surján, Evžen Tošenovský, Sabine Verheyen

Juridisks paziņojums - Privātuma politika