ZIŅOJUMS par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam
14.5.2010 - (2009/2199(INI))
Ārlietu komiteja
Referente: Heidi Hautala
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, starptautiskos paktus par cilvēktiesībām, Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR),
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā referenta darbību saistībā ar cilvēktiesību aizstāvju situāciju,
– ņemot vērā Lisabonas līgumu, jo īpaši tā 3. un 21. pantu, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamatnostādnes par cilvēktiesībām, jo īpaši Eiropas Savienības Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kas pieņemtas 2004. gada jūnijā un pārskatītas 2008. gadā; ņemot vērā arī Pamatnostādnes par cilvēktiesību dialogiem, kas pieņemtas 2001. gada decembrī un pārskatītas 2009. gadā,
– ņemot vērā 2007. gada 6. septembra rezolūciju par cilvēktiesību dialogu un apspriežu norisi ar trešām valstīm[1],
– ņemot vērā ES ārējos nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (EIDHR)[2],
– ņemot vērā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību ievērošanas un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs[3],
– ņemot vērā īpašās pamatnostādnes, kas izstrādātas Eiropas Parlamenta deputātiem par cilvēktiesību ievērošanas un demokrātijas veicināšanas darbībām to vizītēs uz trešām valstīm,
– ņemot vērā Saharova balvas par domas brīvību statūtus, kas pieņemti Eiropas Parlamenta 2003. gada 15. maija Priekšsēdētāju konferencē un grozīti 2006. gada 14. jūnijā,
– ņemot vērā iepriekš pieņemtās rezolūcijas par situāciju saistībā ar cilvēktiesībām pasaulē, jo īpaši pielikumus par atsevišķiem gadījumiem,
– ņemot vērā regulāri notiekošās debates un steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem,
– ņemot vērā Ministru komitejas 2008. gada 6. februāra Deklarāciju par Eiropas Padomes rīcību, lai uzlabotu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un veicinātu viņu darbību,
– ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2009. gada 24. februāra Rezolūciju par cilvēktiesību aizstāvju situāciju Eiropas Padomes dalībvalstīs[4],
– ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2007. gada 10. oktobra Ieteikumu par nevalstisko organizāciju juridisko statusu Eiropā[5],
– ņemot vērā reģionālos cilvēktiesību instrumentus, tostarp Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Āfrikas Cilvēktiesību hartu un Āfrikas Cilvēktiesību komisijas (ACHPR) pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesību aizstāvjiem, Amerikas Cilvēktiesību konvenciju un Arābu Cilvēktiesību hartu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 810/2009, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss)[6],
– ņemot vērā dažu ES dalībvalstu īstenotās apdraudēto cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības un patvēruma programmas,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0157/2010),
A. tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos ir noteikts, ka katrai dalībvalstij ir jāveicina vispārēja cieņa pret cilvēktiesībām un brīvībām un jānodrošina to ievērošana;
B. tā kā saskaņā ar 1998. gadā pieņemto ANO deklarāciju „cilvēktiesību aizstāvis” ir termins, ko izmanto, lai raksturotu personu, kura atsevišķi vai kopā ar citām personām rīkojas, lai veicinātu vai aizsargātu cilvēktiesības ar miermīlīgiem līdzekļiem;
C. tā kā cilvēktiesību aizstāvji visā pasaulē ir nozīmīgas personas cilvēka pamattiesību aizsardzības un veicināšanas jomā, kuras nereti riskē ar savu dzīvību, un tā kā cilvēktiesību aizstāvji, savā darbā ievērojot taisnīguma un pārredzamības principus un ar precīziem ziņojumiem palīdzot radīt uzticamību, ir arī galvenie aktīvisti demokrātisko principu nostiprināšanā savā valstī; tādējādi veidojot cilvēcisko saikni starp demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu;
D. tā kā atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem ir sen iedibināts elements Eiropas Savienības ārējo attiecību politikā cilvēktiesību jomā; tā kā tomēr ES atbalsts atšķiras atkarībā no valsts;
E. tā kā Eiropas Savienība, pievienojoties Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECHR), jo īpaši ir ieinteresēta cilvēktiesību aizsardzības nostiprināšanā atbilstīgi Lisabonas līguma noteikumiem;
F. tā kā Eiropas Parlamentam ir liela nozīme cilvēktiesību aizstāvju darbības veicināšanā un aizsardzībā, veicot uzklausīšanas, pieņemot rezolūcijas, vēstules un cita starpā piešķirot Saharova balvu, kā arī ziņojot par cilvēktiesībām visā pasaulē;
G. tā kā Eiropas Savienība arvien vairāk koordinē savas darbības ar citiem reģionāliem un starptautiskiem mehānismiem, kas izveidoti Āfrikā, Eiropā un Amerikas kontinentos, lai cieši uzraudzītu cilvēktiesību aizstāvju situāciju un mudinātu valstis nodrošināt labvēlīgu vidi viņu darbam atbilstīgi starptautiskajām un reģionālajām cilvēktiesību saistībām;
H. tā kā cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ES visā pasaulē veicina patiesu uzticamību Eiropas Savienībai kā cilvēktiesību aizstāvei visā pasaulē;
I. tā kā cilvēktiesību aizstāvji savā darbā paši sastopas ar cilvēktiesību pārkāpumiem un tā kā šie pārkāpumi ietver nogalināšanu, nāves draudus, piespiedu aizvešanu un nolaupīšanu, patvaļīgu apcietināšanu un aizturēšanu un citādu iebiedēšanu un mocīšanu, piemēram, apmelošanas kampaņas, un tā kā visi šie pārkāpumi var būt vērsti arī pret cilvēktiesību aizstāvju tuvākajiem ģimenes locekļiem, tostarp bērniem, un citiem radiniekiem, lai atturētu cilvēktiesību aizstāvjus no viņu darbības turpināšanas; tā kā daudzos reģionos cilvēktiesību aizsardzības pasākumus apdraud cilvēktiesību aizstāvju darba ierobežojumi un vajāšanas;
J. tā kā ikviena cilvēktiesību aizstāvja aizsardzība ir atkarīga no ES politikas cilvēktiesību jomā vispārējas īstenošanas;
K. tā kā sievietes cilvēktiesību aizstāves ir īpaši apdraudētas un tā kā citas tiesību aizstāvju grupas un kategorijas, pret kurām īpaši ir vērsti uzbrukumi un cilvēktiesību pārkāpumi viņu darba dēļ, ietver tiesību aizstāvjus, kas strādā, lai aizsargātu civilās un politiskās tiesības — jo īpaši tiesības uz vārda brīvību, domas, apziņas un reliģijas brīvību, tostarp reliģisko minoritāšu tiesības — kā arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, jo īpaši kolektīvās tiesības kā tiesības uz pārtiku un piekļuvi dabas resursiem, ieskaitot arodbiedrību aktīvistus un tos, kas nodarbojas ar minoritāšu un kopienas tiesībām, bērnu tiesībām, pamatiedzīvotāju tiesībām un netradicionālas dzimumorientācijas pārstāvju tiesībām, kā arī cilvēkus, kuri cīnās pret korupciju;
L. tā kā tiek izmantoti arvien sarežģītāki līdzekļi, lai vajātu cilvēktiesību aizstāvjus, tostarp ne tikai jaunās tehnoloģijas, bet arī nevalstiskās organizācijas ierobežojoši normatīvie akti un administratīvie šķēršļi, kas būtiski samazina telpu un iespējas neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai; uzsverot šajā saistībā, ka vairāku valstu valdības traucē vai liedz cilvēktiesību aizstāvjiem oficiāli reģistrēt organizācijas un pēc tam apsūdz viņus par biedrošanās brīvības tiesību nelikumīgu izmantošanu;
M. tā kā šie pasākumi viennozīmīgi ir uzskatāmi par starptautisko cilvēktiesību un vairāku vispāratzītu pamatbrīvību pārkāpumiem;
N. tā kā dažreiz cilvēktiesību aizstāvjus ierobežo, izmantojot politiku, tiesību aktus un procedūras, un reizēm pret viņiem tieši vērš minētos instrumentus, ko raksturo kā „drošības” pasākumus, kuri nereti ir saistīti ar noniecināšanu un apsūdzībām terorismā,
O. tā kā cilvēktiesību aizstāvju organizāciju un apvienību darbu īpaši apgrūtina inventāra konfiskācija, telpu slēgšana, lieli naudassodi, kā arī pedantiski rūpīga un subjektīva banku kontu pārbaude;
P. tā kā, pamatojoties uz tirdzniecības nolīgumiem, kuros ir iekļauta cilvēktiesību klauzula, ES var pieprasīt ievērot cilvēktiesības kā tirdzniecības neatņemamu priekšnoteikumu,
1) atzinīgi vērtē cilvēktiesību aizstāvju nenovērtējamo ieguldījumu cilvēktiesību, tiesiskuma, demokrātijas aizstāvībā un veicināšanā un konfliktu novēršanā, riskējot ar savu, savu ģimeņu un vecāku drošību; atzinīgi vērtē to, 1998. gadā pieņemtajā ANO deklarācijā termins „cilvēktiesību aizstāvis” nav skaidri definēts, un šajā saistībā aicina Padomi un Komisiju stingri atbalstīt šo pieeju;
2) aicina ES noteikt prioritāti esošo instrumentu un mehānismu efektīvai izmantošanai, lai Eiropas Savienībā panāktu saskaņotu un sistemātisku cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību; šajā saistībā iesaka Eiropas Savienības augstajai pārstāvei ārpolitikas un drošības politikas jautājumos aktīvi izvērtēt iespēju izstrādāt metodi, kurā vairāk pievērsta uzmanība rezultātiem, iekļaujot esošo cilvēktiesību politikas jomu un dialogu izvērtējumu;
3) mudina ES un dalībvalstis pastiprināt savu politisko gribu, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvju darbību un tādēļ labāk izmantot visus esošos instrumentus un izstrādāt jaunus papildu mehānismus, lai atbalstītu un veicinātu cilvēktiesību aizstāvju darbu, īstenojot patiesu līdzdalības stratēģiju, kurai būtu jānodrošina labvēlīga vide cilvēktiesību aizstāvjiem, kurā tie var veikt savus uzdevumus un saņemt aizsardzību; uzsver, ka šīs darbības jāīsteno vienlaicīgi ar politiku, kas vērsta uz konfliktu novēršanu un aizsardzību pret uzbrukumiem un draudiem cilvēktiesību aizstāvjiem, ieviešot steidzamus un ilgtermiņa pasākumus;
Institucionālā stiprināšana un Lisabonas līgumā ieviestie jauninājumi
4) atgādina, ka Lisabonas līgums, kā noteikts tā 3. un 21. pantā, izvirza cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību par Eiropas Savienības ārējās darbības mērķi; uzsver, ka ir jānosaka prioritāte nodrošināt, ka cilvēktiesību veicināšana kā Eiropas Savienības pamatvērtība un ārpolitikas mērķis tiek pienācīgi atspoguļota Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidē un struktūrā, tostarp piešķirot pietiekamus cilvēkresursus; tāpēc aicina izveidot EĀDD centrālo kontaktpunktu ar īpašu atbildību attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem;
5) uzsver, ka Pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem īstenošana ES misijās līdz šim bijusi neapmierinoša, un aicina Komisiju veikt pamatīgu analīzi, lai nodrošinātu šā jautājuma risināšanu; šajā saistībā norāda, ka, Lisabonas līgumam stājoties spēkā, Komisijas delegācijām trešās valstīs tagad tiks dota nebijusi iespēja risināt šo jautājumu, jo tās kļūst par Eiropas Savienības delegācijām, kurām arvien vairāk tiek uzticēts pienākums pārstāvēt ES un īstenot cilvēktiesību politiku; tāpēc atkārtoti aicina regulāri iecelt katrā valstī augsti kvalificētu politisko amatpersonu ar īpašu atbildību cilvēktiesību un demokrātijas jomā un iekļaut pamatnostādnes un izveidot paraugpraksi attiecībā uz cilvēktiesībām un to īstenošanu ES misiju darbinieku mācību programmās, darba aprakstos un novērtēšanas procedūrās;
6) uzsver cilvēktiesību klauzulas svarīgo nozīmi tirdzniecības politikas jomās, kā arī ES un trešo valstu partnerības un tirdzniecības nolīgumos;
7) sagaida, ka, ieceļot augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos, kura ir arī Komisijas priekšsēdētāja vietniece, un izveidojot kopēju Eiropas Ārējās darbības dienestu, būtiski tiks uzlabota ES saskaņotība un efektivitāte šajā jomā, un stingri iesaka nodrošināt, lai vietējo stratēģiju izstrādi, cieši sadarbojoties ar vietējo neatkarīgo pilsonisko sabiedrību, tostarp to regulāru novērtēšanu, institucionalizētu augstā pārstāve / Komisijas priekšsēdētāja vietniece un tādējādi garantētu ES Pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem paredzēto aizsardzības pasākumu faktisku īstenošanu;
8) uzskata, ka ir jāuzlabo sadarbība ar neatkarīgu pilsonisko sabiedrību un sistemātiski tā jāuzrauga, kā arī ir jāuzlabo cilvēktiesību aizstāvju piekļuve ES delegācijām un misijām uz vietas; šajā saistībā atzinīgi vērtā Spānijas prezidentūras lūgumu iecelt kopīgu vietējo sadarbības koordinatoru no ES cilvēktiesību aizstāvju misijām, nosakot pienākumu koordinēt Eiropas Savienības darbības, veicinot pastiprinātu piekļuvi informācijai par cilvēktiesību pārkāpumiem un sadarbību ar pilsonisko sabiedrību, vienlaikus nodrošinot šo koordinatoru atbildību īstenošanas pārredzamību un iespēju ātri un elastīgi rīkoties ārkārtas gadījumā; aicina informēt Parlamentu par ieceltajiem koordinatoriem;
Virzībā uz saskaņotāku un sistemātiskāku pieeju ES cilvēktiesību politikai
9) pauž bažas par to, ka netiek īstenotas ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem; uzstāj, ka minētās pamatnostādnes pienācīgi un pilnīgi ir jāīsteno visām ES delegācijām un ka ir jāpalielina centieni, lai nodrošinātu, ka visas delegācijas līdz 2010. gada beigām izstrādā vietējās īstenošanas stratēģijas vai, ja stratēģijas jau ir izstrādātas, minētajā termiņā tās pārskata; pieprasa, lai šo vietējo stratēģiju dokumenti būtu pieejami Eiropas Parlamentam un tiktu publicēti Eiropas Savienības gada pārskatā par cilvēktiesībām;
10) aicina Padomi, Komisiju un ES misijas aktīvi iesaistīt cilvēktiesību aizstāvjus un organizācijas vietējo stratēģiju izstrādes, uzraudzīšanas un pārskatīšanas procesā, jo tādējādi tiktu nodrošināta šo stratēģiju efektivitāte;
11) uzskata, ka ES pamatnostādnēs paredzētās cilvēktiesību aizstāvju un diplomātu ikgadējās sanāksmes, ja tās sasauktu vismaz reizi gadā, noteikti veicinātu šā procesa attīstību, un mudina turpmāk šīs sanāksmes rīkot biežāk un sistemātiskāk; aicina veltīt pūles tam, lai nodrošinātu attiecīgo valstu un reģionu cilvēktiesību aizstāvju piedalīšanos šādās sanāksmēs;
12) tādēļ aicina augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos apsvērt iespēju organizēt cilvēktiesību aizstāvju starptautisku sanāksmi, kurā piedalītos Apvienoto Nāciju organizācijas attiecīgās struktūras, reģionālo cilvēktiesību sanāksmju sekretariāti, kā arī starptautiskās un reģionālās NVO un kuras mērķis būtu uzlabot cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un veicināt cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē;
13) uzsver nepieciešamību ņemt vērā dzimumu līdztiesības perspektīvu pamatnostādņu īstenošanā, veicot mērķtiecīgas darbības sieviešu cilvēktiesību aizstāvju un citu īpaši neaizsargātu grupu, piemēram, žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju, kas strādā, lai veicinātu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, cilvēktiesības, un cilvēktiesību aizstāvju, kas veic darbu saistībā ar minoritāšu, jo īpaši reliģisko un valodas minoritāšu, tiesībām, pamatiedzīvotājiem un netradicionālas dzimumorientācijas pārstāvjiem;
14) uzsver, ka cilvēktiesību aizstāvju darbā ir svarīga vārda brīvība un tiešsaistes un nesaistes plašsaziņas līdzekļu nozīme;
15) uzskata, ka ir jānovērtē jauno tehnoloģiju attīstības un to ietekmes nozīme cilvēktiesību aizstāvju darbā un šā vērtējuma rezultāti jāiekļauj esošajās ES cilvēktiesību programmās un programmās, kas saistītas ar cilvēktiesību aizstāvju darbu;
16) uzskata, ka vietējo stratēģiju būtiskākie aspekti saistībā ar ES Pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem īstenošanu būtu jāiekļauj valstu stratēģiskajos dokumentos/valstu indikatīvajās programmās, EKP rīcības plānos, EIDHR gada darba programmās un Stabilitātes instrumentā (IfS);
17) atkārtoti pauž, ka, izmantojot Lisabonas līgumu, jautājums par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un drošību jāietver kā prioritārais jautājums ES ārējās attiecībās ar tresām valstīm un tas jāiekļauj visos Eiropas Savienības ārpolitikas līmeņos, aspektos un instrumentos, lai uzlabotu saskaņotību, efektivitāti un ticamību ES atbalstam cilvēktiesību aizstāvjiem; uzskata, ka īpašu valsts stratēģiju izstrāde, efektīva īstenošana un regulāra paveiktā darba analīze cilvēktiesību un demokrātijas jomā būtu liels ieguldījums šīs mērķtiecīgās pieejas īstenošanā;
18) uzskata, ka cilvēktiesību aizstāvji trešās valstīs tiks labāk aizsargāti, uzlabojot ES cilvēktiesību dialogu efektivitāti; uzsver nepieciešamību sistemātiski runāt par cilvēktiesību aizstāvju situāciju visos politiskajos un cilvēktiesību dialogos un tirdzniecības sarunas ar trešām valstīm un vispārēji par situāciju un tiesībām uz biedrošanās brīvību valstu tiesību aktos, noteikumos un praksē, atgādinot partnervalstu atbildību nodrošināt, lai visi ANO Deklarācijā par cilvēktiesību aizstāvjiem paredzētie pienākumi un tiesības, tostarp biedrošanās brīvības un pulcēšanās brīvības tiesības un tiesības saņemt valsts un ārvalstu finansējumu, kā arī vārda brīvība, kas ir ļoti būtiska cilvēktiesību aizstāvju darbā, tiktu iekļauti valsts tiesību aktos; uzskata, ka jāatgādina arī partnervalstīm par pienākumu un atbildību aizsargāt un veicināt cieņu pret cilvēktiesību aizstāvjiem un viņu darbu un radīt apstākļus, kas pilnīgi nodrošina cilvēktiesību aizstāvību, uzraudzību un ziņošanu par tām;
19) uzskata, ka attiecībā uz valsts un ārvalstu finansējuma saņemšanu ir jāpieņem konkrēti orientējoši un vēlami kritēriji, lai uzlabotu pārredzamību un kontroles iespējas; uzskata, ka var tikt ņemti vērā šādi orientējoši kritēriji: cilvēktiesību aizstāvju organizācijas darbības veids, dalībnieku skaits, ārkārtējas rīcības un finansiāla atbalsta nepieciešamības pakāpe, cilvēktiesību aizstāvju iejaukšanās plāna analīze un vietējās kopienas vajadzības; aicina veikt pasākumus, kas nodrošinātu, ka tiek ņemti vērā arī jebkādi citi kritēriji, ko var ierosināt cilvēktiesību aizstāvji, ja tas ir būtiski viņu darbam;
20) atgādina, ka Eiropas Parlamenta delegācijām kā atbildīgajām organizācijām EP attiecībās ar trešām valstīm varētu būt aizvien būtiskāka nozīme centienos palīdzēt cilvēktiesību aizstāvjiem atbilstīgi īpašo cilvēktiesību pamatnostādņu un EP deputātu demokrātisko pasākumu trešās valstīs prasībām;
21) aicina cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm piešķirt nozīmīgāku lomu Eiropas Parlamentam;
22) ierosina novērtēt tirdzniecības attiecībās ar ES iesaistīto trešo valstu situāciju cilvēktiesību jomā;
23) mudina cilvēktiesību dialogā iesaistīt uzņēmēju aprindas;
24) uzskata, ka ir nepieciešama saskaņota un sistemātiska pieeja ES līmenī, iespēja dalībvalstīm ieviest papildu noteikumus attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību, lai novērstu, ka valstu politiskās un kultūras īpatnības traucētu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai;
25) nosoda vairākās pasaules valstīs valdošo nesodāmības gaisotni saistībā ar pārkāpumiem, kas pieļauti pret cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina Padomi un Komisiju ierosināt šo jautājumu to divpusējās attiecībās, aicinot visas valstis nodrošināt, ka pārkāpēji neatkarīgi no to ieņemamā amata vai pienākumiem tiek saukti pie atbildības, īstenojot neatkarīgas un efektīvas disciplinārās procedūras un kriminālprocesus, vienmēr paturot prātā iespēju pēc lietas izskatīšanas valsts juridiskajās instancēs, iesniegt apelācijas sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā;
26) uzsver, ka ir jānodrošina, lai valsts un sabiedrības drošība, kā arī terorisma apkarošana netiktu ļaunprātīgi izmantota pret cilvēktiesību aizstāvjiem;
27) norāda, ka arī parlamentāriešiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu, ka tie valstu tiesību akti, kas varētu ietekmēt cilvēktiesību aizstāvjus un viņu darbību, atbilstu starptautiski atzītiem cilvēktiesību standartiem; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Parlamenta deputāti šos jautājumus sistemātiski risinātu divpusējās un daudzpusējās sanāksmēs ar citiem parlamentāriešiem un attiecīgajiem ekspertiem atbilstīgi Eiropas Parlamenta īpašajām pamatnostādnēm par Eiropas Parlamenta deputātu darbībām cilvēktiesību un demokrātijas jomā to vizīšu laikā trešās valstīs;
28) uzsver, ka ir svarīgi organizēt pilsoniskās sabiedrības seminārus vai īstenot citus pasākumus, lai neatkarīga pilsoniskā sabiedrība tiktu pilnīgi iesaistīta cilvēktiesību dialogu sagatavošanā; uzskata, ka ir jānostiprina saikne starp pilsoniskās sabiedrības semināriem un formālo dialogu, publicējot pieņemtos ieteikumus un uzlabojot kontroli un atskaiti pilsoniskajai sabiedrībai pēc tam, kad dialogs ir noticis; uzsver, ka ir būtiski arī turpmāk dialogu laikā pieminēt atsevišķus gadījumus, un uzskata, ka vārdu publicēšana nostiprinātu ES darbību ietekmi un pievērstu lielāku sabiedrības uzmanību šādiem gadījumiem, ar nosacījumu, ka publicēšana nepakļautu riskam cilvēktiesību aizstāvjus; uzsver, ka ir svarīgi kopīgi ar citiem cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsonisko sabiedrību novērtēt šāda apdraudējuma iespējamību;
29) uzskata, ka Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR), kas jau ir pierādījis spēju atbalstīt un veicināt cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskuma nostiprināšanu, arī turpmāk ir jāizmanto, lai vēl vairāk attīstītu tiešo atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem, apmierinot viņu īstermiņa un ilgtermiņa vajadzības, un jānodrošina tā pieejamība arī īpaši neaizsargātām grupām un attālos reģionos, ka arī tādos reģionos dzīvojošiem cilvēktiesību aizstāvjiem, kam pievērsta mazāka uzmanība;
30) aicina Padomi un augsto pārstāvi pastāvīgi atmaskot un izteikt aizrādījumus starptautiskiem uzņēmumiem, kas ar uzraudzības tehnoloģiju palīdzību piemēro despotiskus režīmus un tādējādi atvieglo cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu un apcietināšanu;
Lielāka pārredzamība un pārskatāmība kā aizsardzības pasākums
31) aicina Padomi un Komisiju uzlabot cilvēktiesību aizstāvju, EĀDD, ES valstu vēstniecību un ES valstu ārlietu ministriju informētību par pamatnostādņu esamību, veicot mērķtiecīgas darbības, lai nodrošinatu to pilnīgu apstiprināšanu un piemērošanu; uzskata, ka pamatnostādnēs paredzētās ikgadējās sanāksmes būtiski atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un arī veicinātu uzticību ES darbībām cilvēktiesību jomā un to redzamību, tādējādi skaidri demonstrējot, cik svarīga Eiropas Savienībai ir cilvēktiesību aizsardzība;
32) uzsver, ka cilvēktiesību aizstāvjiem un viņu darbam nodrošinātā atpazīstamība sabiedrībā un pamanāmība arī var veicināt viņu aizsardzību sarežģītās situācijās, jo pārkāpēji, iespējams, atturētos no darbības, ja pārkāpumi nepaliktu nepamanīti; aicina ES dalībvalstis un ES delegācijas, kad vien tas ir iespējams, publicēt pasākumus un citas darbības, kas veiktas saistībā ar attiecīgo gadījumu, vienmēr apspriežoties ar cilvēktiesību aizstāvi un viņa ģimeni; aicina ES misijas sniegt cilvēktiesību aizstāvjiem un/vai viņu ģimenēm, kā arī NVO, kuras pievērsa ES uzmanību konkrētajai lietai, sistemātiskas atskaites par visām darbībām neatkarīgi no to veida, kas veiktas viņu labā, kā paredzēts pamatnostādnēs;
33 aicina Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos un visus Komisijas locekļus, kuru atbildības jomā ir ārlietas, regulāri tikties ar cilvēktiesību aizstāvjiem, atrodoties darba vizītēs trešās valstīs, un uzsver, ka atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem būtu obligāti jāiekļauj arī ES īpašo pārstāvju mandātā; uzsver, ka augstajai pārstāvei un īpašajiem pārstāvjiem būs jāatskaitās Eiropas Parlamentam par veiktajām darbībām šajā saistībā;
34) uzsver nepieciešamību aktīvi atbalstīt un izstrādāt priekšlikumus attiecībā uz to, kādā veidā kā daļu no ilglaicīga atbalsta cilvēktiesību aizstāvjiem varētu izmantot Saharova balvas laureātu tīklu, ko izveidoja 2008. gada decembrī, atzīmējot Saharova balvas divdesmito gadadienu, un gūt lielāku labumu no laureātu iespējamā ieguldījuma saistībā ar dažādām Eiropas Parlamenta darbībām, īstenojot tā mandātu; atkārtoti pauž bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem attiecībā pret dažiem Saharova balvas laureātiem;
Virzībā uz saskaņotāku un vairāk uz rezultātiem orientētu darbību cilvēktiesību aizstāvju atbalstam
35) uzskata, ka ES ir jāizstrādā holistiska pieeja cilvēktiesību aizstāvjiem, lai uzlabotu ticamību ES politikai un tās efektivitāti ES dalībvalstīs un attiecībās ar trešām valstīm, vienlaicīgi ietverot atbalsta pasākumus, lai nodrošinātu viņu darbību, kā arī preventīvos un aizsardzības pasākumus, ņemot vērā cilvēktiesību aizstāvju īstermiņa un ilgtermiņa vajadzības; uzsver, ka pārskatītajā stratēģijā attiecībā uz EIDHR un ES Pamatnostādnēm par cilvēktiesību aizstāvjiem būtu jāatspoguļo šī pieeja;
36) uzskata, ka ES būtu skaidri jānorāda attiecīgās sankcijas, ko varētu piemērot tām trešām valstīm, kuras pieļauj nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus, un tās arī jāpiemēro; vēlreiz atgādina par savu pieprasījumu Komisijai un Padomei un jo īpaši Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, kura ir arī augstā pārstāve cilvēktiesību jautājumos, panākt, lai klauzula par cilvēktiesībām reāli darbotos starptautiskos nolīgumos, un tādējādi izveidot patiesu šīs klauzulas izpildes mehānismu atbilstoši Kotonū nolīgumu 8., 9. un 96. panta garam;
37) uzskata, ka tādas darbības attīstīšanai, kas vairāk orientēta uz rezultātiem, Eiropas Savienības augstajai pārstāvei ārpolitikas un drošības politikas jautājumos būtu regulāri jānovērtē visu ES delegāciju trešās valstīs veiktā ES Pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem īstenošana un jānosaka par prioritāti un rūpīgi jāuzrauga misiju darbība un jāiesaka pasākumi to darbības uzlabošanai tajās vietās, kur īstenošana acīmredzami nav bijusi veiksmīga;
38) aicina Padomi atvieglot to cilvēktiesību aizstāvju, kas nevar palikt savās valstīs, uzņemšanu Eiropā; aicina Padomi un Komisiju izstrādāt un īstenot konkrētus pasākumus, kas atvieglotu cilvēktiesību aizstāvju iekļuvi Eiropā;
39) atgādina, ka ir nepieciešams pārvarēt saskaņotas aizsardzības un patvēruma stratēģijas trūkumu, pastāvīgi piemērojot īstermiņa un ilgtermiņa ārkārtas pasākumus un iniciatīvas; pieprasa, lai līdz 2010. gada beigām augstā pārstāve Eiropas Parlamentam iesniegtu ziņojumu par šajā saistībā veiktajiem pasākumiem;
40) atkārtoti aicina dalībvalstis prioritārā kārtā izstrādāt saskaņotu politiku par ārkārtas vīzu izdošanu cilvēktiesību aizstāvjiem un viņu ģimenes locekļiem, kā piemēru izmantojot Spānijā un Īrijā īstenotos īpašos režīmus; ir stingri pārliecināts, ka, pilnvarojot Eiropas Savienības jaunās delegācijas sniegt ieteikumus dalībvalstīm par ārkārtas vīzu izdošanu, tiks sperts milzīgs solis Eiropas Savienības cilvēktiesību politikas īstenošanas virzienā; uzskata, ka kopējo pieeju lielā mērā varētu panākt, ja Rokasgrāmatas par vīzu pieteikumu izskatīšanu un izdoto vīzu maiņu projektā būtu ietverta skaidra atsauce uz šādu iespēju, kā jau Eiropas Parlaments norādīja juridiskās pārbaudes procesa laikā attiecībā uz iepriekš minēto pasākumu;
41) mudina visas 27 dalībvalstis uz līdzīgu rīcību, izdodot vīzas cilvēktiesību aizstāvjiem;
42) uzsver nepieciešamību papildus šīm ārkārtas vīzām nodrošināt iespēju cilvēktiesību aizstāvjiem saņemt pagaidu aizsardzību un patvērumu Eiropā, nodrošinot finanšu resursus un izmitināšanas iespējas, lai sniegtu patvērumu cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī papildu programmas (pasākumus cilvēktiesību jomā, valodu kursus Eiropas augstskolās utt.); atzinīgi vērtē Čehijas prezidentūras atbalstīto iniciatīvu „Patvēruma pilsētas”, kā arī Spānijas valdības kopš 2008. gada īstenoto Aizsardzības un patvēruma programmu, un aicina Eiropas Ārējās darbības dienestā Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi līdz 2010. gada beigām pabeigt Aizsardzības un patvēruma programmas izstrādāšanu un īstenot to līdz 2011. gada beigām, vienlaikus tomēr nenoņemot atbildību no citām pilsētām; tādēļ aicina augsto pārstāvi iesniegt Eiropas Parlamentam rokasgrāmatu par „Patvēruma pilsētu” izveidošanu, kā arī pamatpriekšlikumu šādu pilsētu tīklu atbalstam; aicina arī turpmāk nodrošināt atbalstu esošajām iniciatīvām šajā saistībā;
43) turklāt uzsver, ka situācijās, kad var būt apdraudēta cilvēktiesību aizstāvja dzīvība vai fiziskā vai garīgā veselība, dalībvalstīm un ES delegācijām būtu jāatbalsta un jāattīsta arī citi aizsardzības pasākumi un ātrās reaģēšanas mehānismi; uzskata, ka tas būtu jādara, cieši sadarbojoties ar cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsonisko sabiedrību;
44) atzinīgi vērtē pašreizējo sadarbību starp esošajiem aizsardzības mehānismiem Eiropas un starptautiskā līmenī, un to iespējams vairāk nostiprināt, veicot regulāru informācijas un stratēģiju apmaiņu, lai nodrošinātu lielāku to savstarpējo papildināmību attiecībā uz informācijas apmaiņu par ārkārtas gadījumiem un ilgtermiņa atbalsta darbību koordinēšanu, piem., izmantojot drošu tiešsaistes platformu, kas būtu pieejama visām oficiālajām ieinteresētajām pusēm; šajā saistībā atzinīgi vērtē Eiropas Padomes rīkotās ikgadējās sanāksmes, kā arī „savstarpējos mehānismus” — Cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības observatorijas rīkotās ikgadējās sanāksmes, Starptautiskās Cilvēktiesību federācijas (FIDH) un Pasaules organizācijas spīdzināšanas novēršanai (OMCT) kopīgo programmu ar mērķi stiprināt starptautisko un reģionālo mehānismu un iestāžu mijiedarbību cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības jomā; aicina esošās darba grupas cilvēktiesību aizstāvju jautājumos Eiropā meklēt iespējas ciešākai sadarbībai Padomes Cilvēktiesību darba grupas un Eiropas Padomes programmas ietvaros (pēdējē šeit minētā ir Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra iniciatīva);
45) saistībā ar Lisabonas līguma īstenošanu aicina ES iestādes izveidot starpiestāžu sadarbības mehānismu attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem; apzinās, ka šāda mehānisma radīšanu atvieglotu cilvēktiesību aizstāvjiem paredzētu kontaktpunktu izveide visās ES iestādēs un struktūrvienībās, šādiem kontaktpunktiem cieši sadarbojoties ar ES misiju un delegāciju atbildīgajiem par cilvēktiesību un demokrātijas jomu;
46) aicina Padomi un Komisiju izskatīt iespējas izveidot visām ES iestādēm un visiem pārējiem aizsardzības mehānismiem kopīgu brīdinājuma sistēmas mehānismu;
47) uzskata, ka informācijas apmaiņu veicinātu arī īpašu datubāzu vai „žurnālu” izveide, lai būtu iespējams sekot līdzi veiktajām darbībām, jo īpaši saistībā ar personām, vienlaikus garantējot pilnīgu konfidencialitāti;
48) aicina Komisiju novērot un pastāvīgi uzraudzīt īstermiņa un ilgtermiņa ES pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem īstenošanu un ziņot par to Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai;
49) uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī ES dalībvalstīm.
PASKAIDROJUMI
Ievads
Cilvēktiesību aizstāvji visā pasaulē ir nozīmīgas personas cilvēka pamattiesību aizsardzības un veicināšanas jomā un velta šim darbam katru dienu, nereti riskējot ar savu dzīvību. Cilvēktiesību aizstāvji ir nozīmīgas personas arī pārmaiņu īstenošanā un galvenie aktīvisti demokrātijas procesos viņu pārstāvētajās valstīs, tādējādi veidojot cilvēcisko saikni starp demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu. Atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem ir arī sen iedibināts Eiropas Savienības ārējo attiecību politikas elements cilvēktiesību jomā.
Tagad ir pienācis laiks pārskatīt ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam, novērtēt esošos mehānismus un ierosināt turpmākos pasākumus nākotnē, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvju darbu, īstenojot līdzdalības stratēģiju, un lai nodrošinātu aizsardzību ar ārkārtas un ilgtermiņa pasākumu palīdzību.
Kurš var būt cilvēktiesību aizstāvis?
1998. gadā pieņemtā ANO Deklarācija par cilvēktiesību aizstāvjiem šodien joprojām ir atsauces dokuments visos starptautiskos un reģionālos mehānismos, jo tajā noteiktas personu un organizāciju tiesības, kas ir būtiskas cilvēktiesību aizsardzībā, kā arī valsts pienākumi sniegt atbalstu un aizsardzību šādas darbības veikšanai.
Saskaņā ar šo deklarāciju „cilvēktiesību aizstāvis” ir termins, ko lieto, lai raksturotu personas, kuras atsevišķi vai kopā ar citām personām rīkojas, lai veicinātu vai aizsargātu cilvēktiesības. Bet cilvēktiesību aizstāvis savā darbā var izmantot tikai miermīlīgus līdzekļus. Definīcija neietver personas vai grupas, kuras rīkojas vardarbīgi vai aicina tā rīkoties.
Atbilstīgi šai plašajai definīcijai cilvēktiesību aizstāvji var būt jebkuras personas vai personu grupas, kuras strādā, lai veicinātu cilvēktiesības, sākot no starpvaldību organizācijām, kas atrodas pasaules lielākajās pilsētās, līdz pat personām, kuras strādā savās vietējās kopienās. Cilvēktiesību aizstāvji var pārstāvēt abus dzimumus, dažādas vecuma grupas, viņi var būt no jebkuras vietas pasaulē un ar jebkādu profesionālo vai citādu pieredzi. Ir īpaši būtiski norādīt, ka cilvēktiesību aizstāvji nav sastopami tikai NVO vai starpvaldību organizācijās, bet dažos gadījumos viņi var būt arī valsts amatpersonas, ierēdņi vai privātā sektora pārstāvji.
Ko dara cilvēktiesību aizstāvji?
Cilvēktiesību aizstāvjus visprecīzāk raksturo tas, ko viņi dara, un terminu vislabāk var izskaidrot, tieši aprakstot viņu darbības un dažādos apstākļus, kādos viņi strādā.
Cilvēktiesību aizstāvji veic darbu, lai īstenotu jebkuru vai visas 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos paredzētās tiesības. Attiecīgi viņi veicina un aizsargā pilsoniskās un politiskās tiesības, kā arī veicina, aizsargā un īsteno ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.
Cilvēktiesību aizstāvji īpaši aktīvi iesaistās demokrātijas principu saskaņošanā, un viņu darbības ietver informācijas par cilvēktiesību pārkāpumiem apkopošanu un izplatīšanu, atbalsta nodrošināšanu cilvēktiesību pārkāpumu upuriem, līdzdalību cilvēktiesību konvenciju īstenošanā, darbības, lai nodrošinātu pārskatatbildību un izbeigtu visatļautību, labas pārvaldības veicināšanu, un nereti viņi ir nozīmīgi partneri izglītības un mācību programmu izstrādē cilvēktiesību jomā.
Pret cilvēktiesību aizstāvjiem vērstie pārkāpumi
Bieži vien cilvēktiesību aizstāvji savā darbā paši sastopas ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Tie ietver nogalināšanu, nāves draudus, piespiedu aizvešanu un nolaupīšanu, patvaļīgu apcietināšanu un aizturēšanu, reizēm cilvēktiesību aizstāvjus arī spīdzina. Pret cilvēktiesību aizstāvjiem nereti ir vērsta iebiedēšana, un daudzi ir kļuvuši par apmelošanas kampaņu upuriem. Dažreiz apsūdzība kriminālnoziegumā vai citādas apsūdzības ir vēl viens veids, kā apturēt viņu darbu. Miermīlīgu demonstrāciju organizēšanas un sūdzību iesniegšanas dēļ ir izvirzītas apsūdzības par sabiedriskā miera traucēšanu un huligānismu, par ko tiesas piespriež bargus sodus. Politiku, tiesību aktus un procedūras, kuras dēvē par „drošības pasākumiem”, piemēram, terorisma apkarošanas tiesību aktus, nereti piemēro, lai ierobežotu cilvēktiesību aizstāvju darbu vai lai tieši vērstos pret pašiem cilvēktiesību aizstāvjiem.
Sievietes cilvēktiesību aizstāves un citas īpaši neaizsargātas grupas
Sievietes cilvēktiesību aizstāves sastopas ar atšķirīgiem riskiem un šķēršļiem, kas liedz viņām efektīvi veikt darbu cilvēktiesību jomā. Viņas ir apdraudētas gan sava dzimuma, gan darbības dēļ. Nereti pret viņām ir vērsta seksuāla vardarbība vai draudi vai arī viņas savā darbā sastopas ar ierobežojumiem sava dzimuma dēļ. Turklāt aizspriedumi, izslēgšana un publiska noliegšana gan no valsts iestāžu, gan arī sociālo dalībnieku puses būtiski ietekmē viņu dzīvi. Daudzu sieviešu cilvēktiesību aizstāvju ikdienas pienākumos ietilpst arī rūpes par maziem bērniem vai vecākiem, un nereti viņām ir jāpieņem smags lēmums neturpināt darbu cilvēktiesību jomā, zinot, ka aresta vai aizturēšanas dēļ viņas nespēs pildīt šos pienākumus ģimenē.
Šī īpašā situācija ir atzīta ES pamatnostādnēs, kurās ir uzsvērts, ka, risinot cilvēktiesību aizstāvju jautājumu, ir būtiski ņemt vērā dzimumu līdztiesības perspektīvu, un pausts aicinājums misijām pievērst īpašu uzmanību specifiskajiem apdraudējumiem, ar kuriem sastopas sievietes cilvēktiesību aizstāves. ES līmenī vairāku prezidentūru laikā ir īstenotas īpašas kampaņas, lai uzlabotu centienus un pievērstu lielāku uzmanību sievietēm cilvēktiesību aizstāvēm.
Citas cilvēktiesību aizstāvju grupas un kategorijas, pret kurām īpaši vērsti uzbrukumi un cilvēktiesību pārkāpumi viņu veiktā darba dēļ, kā galvenokārt norādīts īpašā pārstāvja cilvēktiesību aizstāvju jautājumos 2007. gada ziņojumā un atzīts pēdējās 2008. gadā veiktās ES pamatnostādņu pārskatīšanas laikā, ietver cilvēktiesību aizstāvjus, kas strādā, lai veicinātu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, un kas veic darbu saistībā ar minoritāšu tiesībām, pamatiedzīvotājiem un lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transseksuāļiem.
II. ANO un reģionālie cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības mehānismi
ANO īpašais referents
2000. gadā Cilvēktiesību komisija aicināja ģenerālsekretāru noteikt mandātu attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem, atbalstīt Deklarācijas par cilvēktiesību aizstāvjiem īstenošanu un arī apkopot informāciju par cilvēktiesību aizstāvju faktisko situāciju visā pasaulē. Šo amatu līdz 2008. gadam ieņēma Hina Jilani, un pēc tam viņas vietā stājās Margaret Sekaggya. Mandāts attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem ir plašs un paredz, ka īpašajam referentam ir šādi būtiskākie uzdevumi:
· meklēt, saņemt, izskatīt un reaģēt uz informāciju par cilvēktiesību aizstāvju situāciju;
· veidot sadarbību un īstenot dialogu ar valdībām un citām ieinteresētajām personām deklarācijas popularizēšanas un efektīvas īstenošanas jomā;
· ieteikt efektīvas stratēģijas, lai nodrošinātu labāku aizsardzību cilvēktiesību aizstāvjiem un uzraudzītu šo ieteikumu izpildi.
Lai veiktu šos uzdevumus, īpašais referents iesniedz gada pārskatu Cilvēktiesību komisijai un Ģenerālajai asamblejai, dodas vizītēs uz valstīm un kopā ar valdībām izmeklē atsevišķus satraucošus gadījumus. Pēdējais šeit minētais pasākums nereti tiek īstenots, izmantojot steidzamas vēstules. Kopš mandāta izveides uz aptuveni 120 valstīm ir nosūtīti vairāk nekā 2100 paziņojumi par 3600 cilvēktiesību aizstāvju situāciju. Savā pirmajā ziņojumā M. Sekaggya galvenokārt pievērš uzmanību vispārējam periodiskam pārskatam kā stratēģiski nozīmīgam mehānismam pārskatīšanā, kas, cerams, uzlabos cilvēktiesību aizstāvju situāciju pārskatītajās valstīs.
Āfrika
Āfrikas Cilvēktiesību komisija (ACHPR) ir neatkarīgs Āfrikas Savienības uzraudzības mehānisms. Tās pienākumi cita starpā ir veicināt un aizsargāt cilvēktiesības un skaidrot Āfrikas Cilvēktiesību hartas noteikumus. 2004. gadā, lai uzlabotu cilvēktiesību aizstāvju tiesību aizsardzību Āfrikā, ACHPR iecēla īpašo referentu cilvēktiesību aizstāvju jautājumos Reine Alapini-Gansou, kuras vietā 2009. gadā stājās Mohamed Bechir Khalfallah.
Amerika
Visamerikas cilvēktiesību komisija (IACHR) ir Amerikas Valstu organizācijas (OAS) neatkarīgs mehānisms, un tā tikai izveidota, lai veicinātu un aizsargātu cilvēktiesības Amerikas kontinentu valstīs.
Tās darbu cilvēktiesību aizstāvju jautājumos koordinē izveidotā Cilvēktiesību aizstāvju struktūrvienība, kas organizē, analizē un ziņo par cilvēktiesību aizstāvju situāciju šajā reģionā. Tā arī informē IACHR par atsevišķiem cilvēktiesību aizstāvju lūgumiem veikt piesardzības pasākumus, kurus var noteikt, ja personai tās tiesību pārkāpuma dēļ draud „būtisks un nelabojums kaitējums”. Piesardzības pasākumi ietver drošības pasākumus un izmeklējumus, ko veic saistībā ar draudiem vai citiem pret cilvēktiesību aizstāvjiem vērstiem pārkāpumiem, lai konstatētu problēmu cēloņus un novērstu to atkārtošanos.
Eiropa
EDSO/ODIHR
2003. gada decembrī EDSO Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR), kas atrodas Varšavā, izstrādāja īpašu programmu par biedrošanās brīvību un 2007. gadā izveidoja kontaktpunktu cilvēktiesību aizstāvjiem. Šis kontaktpunkts „cieši uzrauga cilvēktiesību aizstāvju situāciju, identificē problēmas un veicina un aizsargā viņu intereses”. ODIHR arī sagatavo gada ziņojumus par cilvēktiesību aizstāvjiem EDSO reģionā.
Eiropas Padome
2008. gada februārī Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma Deklarāciju par Eiropas Padomes rīcību, lai uzlabotu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un veicinātu viņu darbību.
Deklarācijā atgādināts, ka valstu galvenā atbildība ir radīt cilvēktiesību aizstāvjiem labvēlīgu vidi, kas ļauj personām, grupām un apvienībām veikt miermīlīgas darbības, lai bez ierobežojumiem, izņemot tos, kas norādīti Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, veicinātu un aizsargātu cilvēktiesības. Tajā uzskaitīti dažādi pasākumi, kas jāveic valstīm šajā saistībā, piemēram, tiesu sistēmas nostiprināšana, efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu nodrošināšana, savlaicīgu, neatkarīgu un pamatotu kriminālizmeklēšanu veikšana, ombudu un valstu cilvēktiesību organizāciju kapacitātes un spēju stiprināšana attiecībā uz sūdzību pieņemšanu un efektīvas pieejas nodrošināšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesai (ECT) un citiem cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem. Eiropas Padomes dalībvalstīm arī ir jānodrošina aizsardzības pasākumi, tostarp tiesas prāvu novērošana un ārkārtas vīzu izdošana, lai sniegtu tūlītēju palīdzību apdraudētajiem cilvēktiesību aizstāvjiem trešās valstīs.
Deklarācijā tika apstiprināta Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra īstenotā prakse atbalstīt un nodrošināt aizsardzību cilvēktiesību aizstāvjiem un pausts aicinājums komisāram stiprināt viņa pārstāvētās iestādes nozīmi un kapacitāti.
Lai veicinātu cilvēktiesību efektīvu uzraudzību un pilnīgu ievērošanu Eiropas Padomes pārstāvētajā teritorijā, cilvēktiesību komisārs — neatkarīga un objektīva institūcija — cenšas novērtēt atsevišķas cilvēktiesību situācijas visās dalībvalstīs, reaģēt uz problēmām un vajadzības gadījumā sniegt konsultācijas par korektīviem pasākumiem. Komisāra darbības cilvēktiesību aizstāvju atbalstam cita starpā ir:
· cilvēktiesību aizstāvju situācijas uzraudzība valstu un reģionālā līmenī, lai noteiktu nepilnības un trūkumus tajos valstu tiesību aktos, noteikumos un praksē, kas var ietekmēt cilvēktiesību aizstāvju darba apstākļus un drošību;
· cilvēktiesību aizstāvju situācijas publiskošana;
· iejaukšanās ārkārtas gadījumos, izmantojot publiskus vai konfidenciālus līdzekļus, cilvēktiesību aizstāvju apdraudējuma gadījumos, jo īpaši aicinot valdības īstenot to saistības cilvēktiesību jomā un palīdzot tām rast risinājumus problēmām, ar kurām var saskarties cilvēktiesību aizstāvji;
· sabiedrības informētības uzlabošana un darbības tīklu stiprināšana — komisāra tīmekļa vietnē viena sadaļa ir veltīta cilvēktiesību aizstāvjiem;
· sadarbības, koordinācijas un papildināmības veicināšana ar galvenajiem partneriem un dalībniekiem, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašo referentu cilvēktiesību aizstāvju jautājumos, EDSO DICB, ES, nevalstiskām organizācijām un valstu cilvēktiesību organizācijām. Šā uzdevuma veikšanai komisārs ir izveidojis darba grupu.
EU
ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem
ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem tika pieņemtas 2004. gadā un atjauninātas 2008. gadā, lai pilnveidotu ES darbības cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai. Tajās sniegti konkrēti priekšlikumi, jo īpaši ES misijām trešās valstīs, saistībā ar cilvēktiesību aizstāvju situācijas uzraudzību, piemēram, izmantojot cilvēktiesību faktu lapas, kā arī saistībā ar atbalsta nodrošināšanu, veicinot atpazīstamību, regulāru saziņu vai, nepieciešamības gadījumā, īstenojot tiesas prāvu uzraudzību. Atbalsts ANO mehānismiem un to koordinēšana ar citiem reģionālajiem instrumentiem, kā arī attīstības politikas izmantošana cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai ir vēl viens būtisks aspekts.
Lai gan Pamatnostādnes ir ļoti svarīgs dokuments un nosaka ES saistības, gan Eiropas Padomes 2006. gadā veiktie iekšējie novērtējumi[1], gan arī ārējie novērtējumi, piemēram, Amnesty Internationl 2007. gada ziņojums[2], parādīja, ka pastāv neatbilstība starp mērķiem un faktisko īstenošanu. Padomes secinājumi ietvēra daudz un dažādus ieteikumus misiju vadītājiem, dalībvalstīm un ES iestādēm par informētības uzlabošanas pasākumiem, intensīvākām mācībām, aktīvākiem informatīviem pasākumiem un uzlabotu atbalstu. Kopš tā laika ir veikti vairāki pasākumi, lai izstrādātu vietējās Pamatnostādņu īstenošanas stratēģijas un izveidotu vietējās ES līmeņa cilvēktiesību aizstāvju grupas trešās valstīs ar mērķi uzlabot koordināciju starp dažādām misijām, taču darāmā joprojām vēl ir daudz. Lai gan daudzi ieteikumi paliek spēkā vai joprojām jāīsteno konkrētās darbības, Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide sniedz pilnīgi jaunas iespējas attiecībā uz Pamatnostādņu īstenošanu.
Cilvēktiesību aizstāvji, bez šaubām, ir nozīmīgi dalībnieki arī daudzu citu pamatnostādņu īstenošanā, turklāt citas pamatnostādnes var izmantot kā instrumentu viņu atbalstam. Viens piemērs ir cilvēktiesību dialogi, ko bieži vien sagatavo pilsoniskās sabiedrības semināros, lai sniegtu ieguldījumu dialogu izstrādē, taču daži dialogi arī nodrošina iespēju pievērst uzmanību atsevišķiem gadījumiem vai vismaz izskatīt cilvēktiesību aizstāvju situāciju un problēmas, ar kurām viņi sastopas.
EIDHR
Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments ir ES finanšu instruments cilvēktiesību un demokrātijas atbalstam, ko galvenokārt īsteno sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Viens no 2006. gadā pieņemtās regulas jauninājumiem, ko ieviesa, pārskatot finanšu noteikumus, paredz, ka, izmantojot šo instrumentu, tagad var sniegt atbalstu arī neatzītām NVO, un tas var būt ļoti svarīgi organizācijām, kas strādā instrumenta 1. mērķī paredzētās īpaši sarežģītās situācijās, turklāt tas var būt arī solis uz priekšu, lai īstenotu ES atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem.
Laikā, kad risinājās sarunas par regulu (EK 1889/2006), viena no Eiropas Parlamenta galvenajām prioritātēm bija steidzamas rīcības mehānisma izveide, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus. Regulas 9. pantā ar nosaukumu „Ad hoc pasākumi” ir noteikts šādi: „Komisija var piešķirt maza apjoma dotācijas cilvēktiesību aizstāvju atbalstam, sniedzot palīdzību steidzamiem aizsardzības pasākumiem”. Galvenā ideja bija nodrošināt EK delegācijām iespēju piešķirt nelielu finansējumu, lai palīdzētu briesmās nonākušiem cilvēktiesību aizstāvjiem, piemēram, ātrāk aizceļot no valsts. Šāda veida tiešā palīdzība personai bija iespējama tikai pēc Finanšu regulas grozīšanas, bet tā tiek īstenota patiešām ierobežotā apmērā.
Taču, pamatojoties uz delegāciju priekšlikumu, sadarbojoties ar organizācijām, kas saņem finansējumu no EIDHR, personas šo palīdzību ir izmantojušas. Paredzot šos pasākumus, iespējams, pienācīgi nav ņemtas vērā cilvēktiesību aizstāvja ilgtermiņa vajadzības (cilvēktiesību aizstāvim, neapšaubāmi, ir vajadzīgas ne tikai lidmašīnas biļetes, bet arī citas lietas, līdzko viņš/viņa ir nokļuvis(-usi) drošībā), bet joprojām ir būtisks iemesls aicināt īstenot politisko atbildību. Papildus palīdzībai personai aizceļot no valsts arī citi lietderīgi pasākumi, tostarp nelielu naudas summu piešķiršana, var būt aizsardzības formas, piemēram, piekļuve mobilajiem tālruņiem, atmiņu kartēm pret dokumentiem vērstu uzbrukumu gadījumā u. c.
Saskaņā ar EIDHR stratēģisko dokumentu 2007.–2010. gadam 3. mērķis ietver atbalsta darbības saistībā ar dažādām ES pamatnostādnēm. Tika piešķirti 16 miljoni eiro īpaša atbalsta nodrošināšanai cilvēktiesību aizstāvjiem šajā laikposmā. Pēc pirmā uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus tika izraudzītas 11 specializētās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuru projektos galvenā uzmanība bija pievērsta profilaksei un aizsardzībai, bet galvenokārt saistībā ar steidzamām darbībām. Kad 2010. gadā tiks publicēts otrais aicinājums iesniegt priekšlikumus, ir svarīgi nodrošināt, lai tiktu ņemtas vērā gan īstermiņa, gan ilgtermiņa vajadzības. Pasākumiem jābūt koordinētiem un savstarpēji papildinošiem un jāietver cilvēktiesību aizstāvji, kas ir mazāk zināmi vai dzīvo attālos reģionos. Kā jau minēts iepriekš, var paredzēt arī specifiskus pasākumus attiecībā uz īpaši neaizsargātām grupām. Tā kā pašlaik vairums palīdzības saņēmēju organizāciju ir Eiropas organizācijas, ir būtiski nodrošināt, lai projekti veicinātu arī vietējo iespēju uzlabošanu partneriem trešās valstīs.
Eiropas Parlaments
Viens no galvenajiem Eiropas Parlamenta uzdevumiem ir uzraudzīt un rūpīgi kontrolēt citu ES iestāžu darbu, bet Eiropas Parlaments arī pats ir svarīga iestāde un dalībnieks cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības jomā, veicot uzklausīšanas, pieņemot rezolūcijas un cita starpā piešķirot Saharova balvu. 2008. gadā mēs kopā ar Eiropas Komisiju un ANO organizējām vērienīgu konferenci, atzīmējot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas sešdesmito gadadienu, kā arī ANO Deklarācijas par cilvēktiesību aizstāvjiem pieņemšanas desmito gadadienu.
Eiropas Parlaments nodrošina publisku piekļuvi gandrīz visām tā darbībām, tādējādi veidojot pamatu diskusijām un publiskām prezentācijām par cilvēktiesību aizstāvju jautājumiem sanāksmēs un uzklausīšanās. Šāda pārredzamība var ne tikai nodrošināt lielāku aizsardzību, bet arī pakļaut personas lielākam riskam. Klātbūtne Eiropas Parlamentā ir bijusi vairāku arestu iemesls — Hu Jia gadījums, iespējams, ir viens no zināmākajiem. Uzlabota sadarbība starp ES iestādēm, piemēram, Eiropas Parlamenta iepriekšēji paziņojumi Eiropas Komisijai par cilvēktiesību aizstāvju ierašanos vai rūpīgāka sagatavošanās cilvēktiesību aizstāvju drošības situācijas novērošanai pēc viņu uzstāšanās EP, varētu būt viens no veidiem, kā efektīvāk novērst šos riskus.
Kā visās vēlētās asamblejās, ar balsojumu pieņemti teksti, Eiropas Parlamenta gadījumā — rezolūcijas, ir nozīmīgākais veids, kā darīt zināmu nostāju par dažādiem jautājumiem, tostarp cilvēktiesībām. Steidzamas rezolūcijas, ko tagad izstrādā saskaņā ar Reglamenta 122. pantu, joprojām ir visbiežāk izmantotais tiesiskais pamats, lai risinātu cilvēktiesību jautājumus EP, un daudzas no tām attiecas uz atsevišķiem gadījumiem. EP pasūtītajā ESIC pētījumā[3] ir analizētas visas no 1999. līdz 2006. gadam pieņemtās rezolūcijas. Rezolūcijās no 786 atsaucēm uz atsevišķām situācijām 74 atsaucēs ir minēti cilvēktiesību aizstāvji (t. i., 9,4 % no visām atsaucēm); pārējās minētās personas ir politiķi, arodbiedrību pārstāvji, žurnālisti u. c.
Daudzi atsevišķi gadījumi ir minēti arī sarakstē, piemēram, Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja, parlamentārās delegācijas priekšsēdētāja vai Cilvēktiesību apakškomitejas priekšsēdētāja vēstulēs iesaistītajām iestādēm. Visi rezolūcijās minētie atsevišķie gadījumi ir norādīti EP gada pārskata par cilvēktiesībām pielikumā, turklāt dažreiz tiek norādītas arī īstenotās papildu iniciatīvas. Taču ir iespējams nodrošināt sistemātiskāku kontroli un uzlabot veikto darbību rezultātu izklāstu. Viens no risinājumiem ir izveidot īpašu datubāzi, kāda pašlaik tiek izstrādāta Padomē. Tādējādi tiktu veicināta arī nepieciešamā informācijas apmaiņas uzlabošana par dažādu iestāžu veiktajām darbībām, ko tik bieži pieprasa Eiropas Parlaments.
Kopš 1988. gada Eiropas Parlaments piešķir Saharova balvu par domas brīvību laureātiem par viņu centieniem cilvēktiesību un pamatbrīvību labā. Balvas nodrošinātā pamanāmība daudzos gadījumos uzlabo laureātu situāciju. Kā daudzi no cilvēktiesību aizstāvjiem pārliecinājās 2008. gadā rīkotās konferences laikā, atzīmējot balvas nodibināšanas divdesmito gadadienu, viņu darba atzīšana, piešķirot balvu, sniedz reālu atbalstu un morālu gandarījumu, savukārt naudas prēmija var būt noderīga gan laureātam, gan viņa aizstāvētajām personām. Tiek cerēts, ka, izveidojot Saharova balvas laureātu tīklu, ilglaicīgā atbalsta ietvaros Eiropas Parlaments varēs vairāk pievērst uzmanību Saharova balvas laureātu turpmākām gaitām un uzlabot sadarbību ar viņiem, kā arī labāk uzsvērt laureātu iespējamo ieguldījumu un pieejamību saistībā ar dažādiem pasākumiem.
Ņemot vērā iepriekš minēto, referents vēlas sniegt šādus ieteikumus attiecībā uz ES politiku par cilvēktiesību aizstāvjiem:
Institucionālā stiprināšana un Lisabonas līgumā ieviestie jauninājumi
· Lisabonas līgums tā 3. un 21. pantā turpina attīstīt Eiropas Savienības ārpolitikas mērķus un nosaka cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību par būtisku Eiropas Savienības ārējās darbības uzdevumu. Galvenā prioritāte — nodrošināt, lai cilvēktiesību veicināšana kā Eiropas Savienības ārpolitikas pamatvērtība un mērķis tiktu pienācīgi atspoguļota EĀDD struktūrā, tostarp cilvēkresursos.
· Komisijas delegācijas trešās valstīs kļūs par Eiropas Savienības delegācijām — šis process jau tiek īstenots —, un tām būs jāuzņemas nozīmīga loma ES pārstāvības un cilvēktiesību politikas īstenošanas jomā, tāpēc ir jānodrošina, lai regulāri tiktu iesaistīts augsti kvalificēts politiskais konsultants cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos. Šādas personas iesaistīšana vienlaicīgi arī nostiprinātu ES cilvēktiesību politikas saskaņotību un pamanāmību, un šis cilvēks varētu būt cilvēktiesību aizstāvju kontaktpersona uz vietas.
Virzībā uz saskaņotāku un sistemātiskāku pieeju ES cilvēktiesību politikai
· ES delegācijām trešās valstīs ir pienācīgi un pilnīgi jāīsteno Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un līdz 2010. gada beigām jāiegulda lielāki centieni, lai tās visas izstrādātu vietējās stratēģijas. Tāpēc būtu ļoti ieteicams, lai vietējo stratēģiju izstrādi, tostarp to regulāru novērtēšanu, institucionalizētu augstā pārstāve / Komisijas priekšsēdētāja vietniece, lai nodrošinātu lielāku atbilstību Eiropas Savienības politikai un šādu aizsardzības pasākumu faktisku īstenošanu. Cilvēktiesību aizstāvju iesaistīšana vietējo stratēģiju izstrādē un uzraudzīšanas procesā nodrošinātu šo stratēģiju efektivitāti. Cilvēktiesību aizstāvju un diplomātu sanāksmju plānošana vienu reizi gadā noteikti veicinātu šā procesa attīstību.
· Vietējo stratēģiju saraksts būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam vai vismaz jāiekļauj ES gada pārskatā par cilvēktiesībām. Ir jāpieprasa, lai Eiropas Parlamenta parlamentārajās uzklausīšanās pirms ES delegāciju priekšsēdētāju iecelšanas, ko veic augstā pārstāve / Komisijas priekšsēdētāja vietniece, viņi paustu skaidru apņemšanos attiecībā uz šo pasākumu.
· Ir jāmaina pašreizējā pieeja, kad cilvēktiesību jautājumi tiek izolēti no visiem pārējiem jautājumiem. Cilvēktiesību aizstāvju darbības veicināšanas un aizsardzības jautājums ir jāiekļauj Eiropas Savienības ārpolitikas visos līmeņos, visos aspektos un instrumentos, lai uzlabotu saskaņotību, efektivitāti un ticamību ES atbalstam cilvēktiesību aizstāvjiem. Valsts stratēģijas par cilvēktiesībām un demokrātiju pieņemšana, lai izmantotu to kā atsauces dokumentu, nosakot katras valsts prioritātes šajā jomā, un iekļautu visās attiecīgajās ES ārpolitikas jomās un instrumentos saistībā ar attiecīgo trešo valsti, būtu liels ieguldījums šādas mērķtiecīgas pieejas īstenošanai.
· Vietējo stratēģiju būtiskākie aspekti saistībā ar ES Pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem īstenošanu būtu jāiekļauj valsts stratēģijas dokumentos, EKP rīcības plānos un EIDHR gada darba programmās. Jautājums par cilvēktiesību aizstāvju atbalstu un aizsardzību ir jāiekļauj visos cilvēktiesību dialogos un EKP cilvēktiesību apakškomiteju darbā, ņemot vērā veicamo darbību steidzamību, un regulāri jāiekļauj politiskā dialoga ar trešām valstīm, tostarp asociācijās vai sadarbības padomēs un divpusējās augstākā līmeņa sanāksmēs, būtiskāko jautājumu darba kārtībā.
· Izmantojot EIDHR, kas jau ir pierādījis spēju atbalstīt un veicināt cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskuma nostiprināšanu, arī turpmāk ir jāattīsta tiešais atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem.
· Ir jāveido ciešāka saikne starp cilvēktiesību dialogiem, ko organizē pirms divpusējām augstākā līmeņa sanāksmēm, piemēram, tiekoties ar cilvēktiesību aizstāvjiem pirms šādām sanāksmēm. Šāda veida darbības varētu pārsniegt pašreizējās šādu dialogu robežas un nodrošināt reālus rezultātus un lietderību.
Lielāka pārredzamība un pārskatāmība kā aizsardzības pasākums
· Apdraudētie cilvēktiesību aizstāvji trešās valstīs galvenokārt aicina nodrošināt lielāku ES darbību pamanāmību un publicitāti saistībā ar visādām sarežģītajām situācijām, kādās viņi nonākt, tostarp iebiedēšanu, draudiem un nepamatotu aizturēšanu. Publiskos pasākumus viņi uzskata par aizsardzības pasākumiem. Šajā saistībā būtu ieteicams, kad vien tas ir iespējams, ES dalībvalstu un jau tuvākajā nākotnē — ES delegāciju — veiktos konfidenciālos pasākumus darīt zināmus sabiedrībai un publicēt informāciju par tiem šo delegāciju, Padomes un Komisijas tīmekļa vietnēs. Taču lēmums par šādas informācijas publicēšanu vienmēr ir jāpieņem cilvēktiesību aizstāvim vai viņa/viņas ģimenei.
· Augstajai pārstāvei / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei būtu jānosaka par prioritāti tikties ar cilvēktiesību aizstāvjiem, atrodoties darba vizītēs trešās valstīs. Turklāt šis aspekts obligāti būtu jāiekļauj ES īpašā pārstāvja mandātā. Gan augstajai pārstāvei / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, gan ES īpašajam pārstāvim būtu jāatskaitās Eiropas Parlamentam par savām darbībām šajā saistībā.
Virzībā uz saskaņotāku un vairāk uz rezultātiem orientētu darbību cilvēktiesību aizstāvju atbalstam
· Tikai holistiskas pieejas izstrāde attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem var uzlabot ES politikas ticamību un efektivitāti. Tāpēc vienlaicīgi šajā pieejā būtu jāiekļauj atbalsta pasākumi, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizstāvju darbību, kā arī preventīvi un aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu iespēju laikus rīkoties. Ir jāņem vērā cilvēktiesību aizstāvju īstermiņa un ilgtermiņa vajadzības. Pārskatītajai EIDHR stratēģijai un ES Pamatnostādnēm par cilvēktiesību aizstāvjiem būtu jāatspoguļo šī līdzsvarotā pieeja.
· Īpaša uzmanība jāpievērš ne tikai cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai viņu valstī, bet arī vīzu izdošanai apdraudētiem un ārkārtas situācijās nonākušiem cilvēktiesību aizstāvjiem. Šāda veida īpašo vīzu izdošanas jautājums ir jāparedz Kopienas vīzu kodeksā.
· Papildus ārkārtas vīzu izdošanai, ir jāsāk patvēruma pilsētu programmu, lai papildinātu esošos instrumentus un aizsardzības mehānismus saistībā ar cilvēktiesību aizstāvjiem.
· Pašreizējā sadarbība starp esošajiem aizsardzības mehānismiem Eiropas un starptautiskā līmenī ir jāatbalsta un vēl vairāk jānostiprina, nodrošinot regulāru informācijas un stratēģiju apmaiņu, lai veicinātu labāku to savstarpējo papildināmību. Esošās darba grupas cilvēktiesību aizstāvju jautājumos gan Padomes Cilvēktiesību darba grupā (COHOM), gan Eiropas Padomē, kur tie ietilpst cilvēktiesību komisāra atbildības jomā, ir jāvērtē atzinīgi, un tām būtu jāsadarbojas.
· Eiropas Padomes organizētās ikgadējās sanāksmes saistībā ar cilvēktiesību aizsardzības veicināšanu un Cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības observatorijas īstenotās iniciatīvas, kā arī Starptautiskās Cilvēktiesību federācijas (FIDH), Pasaules organizācijas spīdzināšanas novēršanai (OMCT) un Visamerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) kopīgajā programmā galvenā uzmanība pievērsta starptautisko un reģionālo mehānismu un iestāžu mijiedarbības stiprināšanai cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības jomā. Ir jāturpina attīstīt visas minētās inovatīvās pieejas, kuru pamatā ir uzlabota sadarbību starp visiem mehānismiem un iestādēm, lai īstenotu uz rezultātiem orientētu stratēģiju cilvēktiesību aizstāvju interesēs.
· Saistībā ar Lisabonas līguma īstenošanu ES iestādēm būtu jāpieliek īpašas pūles, lai, iesaistot iestāžu tīklu, izveidotu iestāžu sadarbības mehānismu saistībā ar cilvēktiesību aizstāvjiem, un tā pārstāvji varētu organizēt regulāras tikšanās. Šāda mehānisma attīstīšanu atvieglotu kontaktpunktu izveide cilvēktiesību aizstāvjiem Eiropas Parlamentā un EĀDD. Būtu jāizvērtē iespējas izveidot brīdinājuma sistēmas mehānismu, ko izmantotu visas ES iestādes, kā arī citus aizsardzības mehānismus.
· Vienlaicīgi būtu jāturpina attīstīt arī Saharova balvas laureātu tīklu, ko izveidoja 2008. gada decembrī, atzīmējot Saharova balvas nodibināšanas divdesmito gadadienu.
· Informācijas apmaiņu veicinātu arī īpašu datubāzu vai „žurnālu” izveide, kas atvieglotu iespēju sekot līdzi veiktajām darbībām, jo īpaši saistībā ar personām.
- [1] Padomes secinājumi par ES Pamatnostādnēm par cilvēktiesību aizstāvjiem.
- [2] "Aizsardzības nodrošināšana? The European Union and human rights defenders”, Amnesty International, 2007. gada maijs, AI indekss: EUR 01/007/2007.
- [3] „Aktivitāšu ietekme. Eiropas Parlamenta rezolūciju un citu pasākumu ietekme cilvēktiesību jomā ārpus Eiropas Savienības”, 2006. gada oktobris.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
Pieņemšanas datums |
28.4.2010 |
|
|
|
||
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
59 1 3 |
||||
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Gabriele Albertini, Pino Arlacchi, Dominique Baudis, Frieda Brepoels, Elmar Brok, Arnaud Danjean, Michael Gahler, Marietta Giannakou, Takis Hadjigeorgiou, Heidi Hautala, Richard Howitt, Anna Ibrisagic, Anneli Jäätteenmäki, Tunne Kelam, Maria Eleni Koppa, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Krzysztof Lisek, Sabine Lösing, Barry Madlener, Mario Mauro, Kyriakos Mavronikolas, Willy Meyer, Alexander Mirsky, Andreas Mölzer, María Muñiz De Urquiza, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Norica Nicolai, Raimon Obiols, Kristiina Ojuland, Ria Oomen-Ruijten, Pier Antonio Panzeri, Vincent Peillon, Hans-Gert Pöttering, Cristian Dan Preda, Fiorello Provera, Libor Rouček, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Nikolaos Salavrakos, Jacek Saryusz-Wolski, Werner Schulz, Marek Siwiec, Zoran Thaler, Johannes Cornelis van Baalen, Kristian Vigenin |
|||||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Laima Liucija Andrikienė, Elena Băsescu, Emine Bozkurt, Hélène Flautre, Charles Goerens, Elisabeth Jeggle, Evgeni Kirilov, Georgios Koumoutsakos, Barbara Lochbihler, Norbert Neuser, Judith Sargentini, Alf Svensson, László Tőkés, Ivo Vajgl, Dominique Vlasto, Luis Yáñez-Barnuevo García, Janusz Władysław Zemke |
|||||
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Georgios Papanikolaou |
|||||