ZIŅOJUMS par nabadzības mazināšanu un darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs — turpmākie pasākumi

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinums (28.4.2010)

24.6.2010 - (2009/2171(INI))

Attīstības komiteja
Referente: Eleni Theocharous

Procedūra : 2009/2171(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A7-0192/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0192/2010

Debates :

PV 20/09/2010 - 24
CRE 20/09/2010 - 24

Balsojumi :

PV 21/09/2010 - 5.9
CRE 21/09/2010 - 5.9
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0327

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinums

par nabadzības mazināšanu un darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs — turpmākie pasākumi

(2009/2171(INI))

Eiropas Parlaments,

- ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā noteikti Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) kā starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemti kritēriji nabadzības izskaušanai,

- ņemot vērā saistības attiecībā uz palīdzības apjomu, palīdzību Subsahāras Āfrikai un palīdzības kvalitāti, ko noteica G8 valstu vadītāji Glenīglas augstākā līmeņa sanāksmē 2005. gadā,

- ņemot vērā 2005. gada 2. marta Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un 2008. gada 2.–4. septembrī Akrā notikušā augsta līmeņa foruma secinājumus par minētās deklarācijas turpmākajiem pasākumiem,

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES palīdzība: sniegt palīdzību, kas būtu nozīmīgāka, efektīvāka un savlaicīgāka” (COM(2006)0087),

- ņemot vērā ANO ziņojumu „No jauna domājot par nabadzību — 2010. gada ziņojums par sociālo stāvokli pasaulē”,

- ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra ikgadējos ziņojumus par Tūkstošgades deklarācijas īstenošanu,

- ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku „Eiropas konsenss”[1], ko parakstīja 2005. gada 20. decembrī,

- ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu attīstības sadarbībai („Attīstības sadarbības instruments”(DCI))[2],

- ņemot vērā Āfrikas valstu un valdību vadītāju 2001. gada 27. aprīļa Abudžas deklarāciju par HIV/AIDS, tuberkulozi un citām saistītām infekciju slimībām,

- ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē[3],

- ņemot vērā Padomes 2007. gada 21. jūnija secinājumus „Nodarbinātības veicināšana ar ES attīstības sadarbības palīdzību”,

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas Savienības loma cilvēktiesību un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs”(COM(2001)0252),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Izglītība un apmācība nabadzības samazināšanas nolūkā jaunattīstības valstīs” (COM(2002)0116),

- ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2009. gada 3. decembrī pieņemto rezolūciju par globālo pārvaldību un starptautisko iestāžu reformu,

- ņemot vērā SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un SDO Pasaules nodarbinātības paktu, ko vienprātīgi pieņēma 2009. gada 19. jūnijā Starptautiskajā darba konferencē,

- ņemot vērā 2009. gada decembrī publicēto SDO ziņojumu „2009. gada darba pasaules ziņojums: globālā darba krīze un vēl”,

- ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par TAM līgumiem[4],

- ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 6. aprīļa rezolūciju par palīdzības efektivitāti un korupciju jaunattīstības valstīs[5],

- ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu[6],

- ņemot vērā 2009. gada 12. marta rezolūciju par pieeju EK sniegtajam atbalstam veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai Subsahāras Āfrikā[7],

- ņemot vērā Megapesca Lda 2009. gadā veikto pētījumu „Zivsaimniecības partnerības nolīgumu vispārējs novērtējuma pētījums”,

- ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas un kopējās zivsaimniecības politikas pašreizējās reformas,

- ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

- ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7‑0192/2010),

A. tā kā liela un ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme stabilā un uzņēmējdarbībai labvēlīgā vidē palīdz veidot labklājību un darbavietas un tādēļ ir visdrošākais un ilgtspējīgākais nabadzības problēmas risinājums;

B. tā kā bads, uztura nepietiekamība un tas, ka miljoniem cilvēku nav pieejama pārtika un galvenie sabiedriskie pakalpojumi, ir valstu un starptautiskā līmeņa ekonomikas, lauksaimniecības un tirdzniecības politikas darbības rezultāts;

C. tā kā droša, no korupcijas brīva tiesiska vide ir būtiska uzņēmējdarbības attīstībā;

D. tā kā ES15 dalībvalstis ir apņēmušās līdz 2015. gadam oficiālā attīstības palīdzībai tērēt 0,7 % no NKI; tā kā pašreizējie ODA līmeņi ir apmēram 0,4 %,

E. tā kā nabadzības mazināšana un politikas saskaņotība attīstības jomā šobrīd ir ES līgumā noteikti pienākumi;

F. tā kā vajadzētu atbalstīt jaunattīstības valstu centienus pašām radīt pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību, ko paredz rūpniecības attīstības stratēģija, kurai jāatbilst ilgtspējīgas attīstības un jo īpaši vides aizsardzības prasībām;

G. tā kā gan ES palīdzības sniedzēji, gan jaunattīstības valstu valdības nespēj sasniegt veselības un izglītības jomā noteiktos izdevumu rādītājus;

H. tā kā jaunattīstības valstīs steidzami vajadzīgs kvalificēts medicīnas personāls; tā kā kvalificēta medicīnas personāla trūkums rūpnieciski attīstītajās valstīs ir viens no faktoriem, kas vēl vairāk pasliktina nestabilo veselības aprūpes sistēmu jaunattīstības valstīs, un tā kā vairāku iemeslu dēļ daudzi veselības un citās nozarēs kvalificēti darbinieki neatgriežas mājās, lai dotu ieguldījumu savu kopienu attīstībā;

I. tā kā nesenā pārtikas cenu krīze parādīja pieaugošo lauksaimniecības un nodrošinātības ar pārtiku nozīmi nabadzīgās valstīs,

J. tā kā 90 % no ES iedzīvotājiem atbalsta sadarbību attīstības jomā, kaut arī ekonomikas lejupslīde var mazināt šo atbalstu;

K. tā kā G20 valstis ir apsolījušas likvidēt „nodokļu paradīzes”;

L. tā kā līdzekļu apjoms, ko rada izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelikumīga kapitāla aizplūšana no jaunattīstības valstīm, ir vairākas reizes lielāks nekā attīstības palīdzības apjoms;

M. tā kā ar naudas pārvedumiem jaunattīstības valstīs ieplūst vairāk kapitāla nekā ar ODA,

N. tā kā 2,7 miljardiem cilvēku pašlaik nav pieejami kredīti;

O. tā kā, lai mazinātu nabadzību, ir ne tikai jāveicina nodarbinātība, bet arī jāveido kvalitatīvas darbavietas;

P. tā kā nabadzīgākās valstis ir ļoti nepietiekami pārstāvētas starptautiskās iestādēs un pasaules forumos;

Q. tā kā sociālās aizsardzības sistēmas ir izrādījušās esam spēcīgs nabadzības mazināšanas un sociālās kohēzijas instruments un tā kā lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju nav pienācīgas sociālās aizsardzības;

I Jaunattīstības valstu uzdevumi

Ekonomikā

1. mudina jaunattīstības valstu valdības dažādot savu ekonomiku, attīstot ražošanas nozari, un izvairīties no pārmērīga birokrātiskā sloga uzņēmumiem, jo īpaši MVU, kas ir nodarbinātības un izaugsmes galvenie veicinātāji;

2. aicina visas jaunattīstības valstis pieteikties SDO programmai pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un ANO Sociālās aizsardzības iniciatīvai, lai nodrošinātu apmierinošus darba standartus, augsta līmeņa visaptverošu sociālo aizsardzību arī visnabadzīgākajiem un sociāli atstumtākajiem cilvēkiem un patiesu sociālo dialogu, jo īpaši attiecībā uz programmu saistībā ar spēcīgu nodarbinātības veicināšanu;

3. uzsver, cik svarīgi ir parakstīt un īstenot dažādās SDO konvencijas par starptautiskiem darba standartiem, un iesaka īstenot SDO rezolūcijas „Atgūšanās no krīzes — Pasaules nodarbinātības pakts” nosacījumus;

4. prasa bez izņēmumiem īstenot tiesības uz brīvību no piespiedu darba un jo īpaši no bērnu darba, jo bez izglītības bērni ir nolemti dzīvei nabadzībā;

5. prasa īpašu uzmanību pievērst bērnu darba apkarošanai, radot darba vietas pieaugušajiem un ļaujot bērniem iegūt piemērotu izglītību;

6. prasa, lai valdības par prioritāru noteiktu rīcību, kas ļauj apmierināt sociālās pamatvajadzības un sekmēt bērnu un krīzes vissmagāk skarto neaizsargāto sieviešu, kā arī riska grupas jauniešu, nekvalificētu, migrējošu un mazapmaksāta darba veicēju, laukstrādnieku un invalīdu aizsardzību;

7. atgādina, ka maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, jo īpaši lauksaimniecības nozarē, ir vajadzīgs atbilstošs finansējums, lai saglabātu pašreizējās darba vietas un radītu jaunas darba vietas; mudina jaunattīstības valstis veicināt uzkrājumu un kredītu pieejamību ar mikrokredītu, mikroapdrošināšanas un inovatīvu kredītiestāžu starpniecību, piemēram, lauku pasta nodaļām vai m-bankām;

8. aicina ES atzīt sociālās ekonomikas (piemēram, kooperatīvu) ieguldījumu darba vietu un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības radīšanā jaunattīstības valstīs un iekļaut sociālo ekonomiku ES attīstības programmās un sadarbības stratēģijās;

9. aicina jaunattīstības valstis vairāk piešķirt zemes īpašumtiesības maznodrošinātajiem un bezpajumtniekiem, piemēram, piešķirot „būdu pilsētiņu” nelikumīgajiem iemītniekiem tiesības uz zemi, uz kuras viņi dzīvo;

10. mudina jaunattīstības valstis maksimāli dažādot savu ekonomiku, lai tās vairs nebūtu atkarīgas no ārkārtīgi ierobežota skaita produktu, jo īpaši lauksaimniecības produktu, eksporta;

11. atgādina jaunattīstības valstīm, ka ir jāievēro vietējās tradīcijas attiecībā uz kopīgu zemes izmantošanu lauksaimniecībā, lai šādi veicinātu un attīstītu pašreizējās mazās zemnieku saimniecības;

12. aicina jaunattīstības valstis, izstrādājot valstu stratēģijas dokumentus un nacionālās indikatīvās programmas, uzskatīt attīstību par prioritāti lauksaimniecības nozarē un nodrošinātības ar pārtiku jomā;

13. atgādina, ka pārvaldība ietilpst „taisnīgas valsts” jēdzienā, un tā ir valsts, kas nodrošina demokrātiju un pilsoņu tiesības; taisnīga valsts nodrošina tādu galveno funkciju izpildi kā, piemēram, tiesu pieejamība, veselības aprūpe, izglītība un pārvaldība, un vienlaikus veicina un aizsargā indivīda tiesības un pamatbrīvības;

Par pilsonību un pārvaldību

14. aicina visas jaunattīstības valstis steidzami parakstīt ANO konvenciju pret korupciju un efektīvi īstenot tās noteikumus, kā arī mudina ES dalībvalstis un ES uzņēmumus ņemt vērā šo ANO konvenciju;

15. uzskata, ka ES dalībvalstīm ir jākļūst par paraugu jaunattīstības valstīm attiecībā uz budžeta disciplīnu, nodokļu iekasēšanu un labu pārvaldību;

16. uzskata, ka korupcija būtu jānovērš arī privātajā sektorā, kā arī jāuzlabo starptautiskā sadarbība, izmantojot, piemēram, informācijas apmaiņu un līdzekļu atgūšanas programmas;

17. aicina visas jaunattīstības valstis veidot neatkarīgus parlamentus, kas spēj efektīvi strādāt, veicinot demokrātiju, brīvi īstenojot tiesību aktus un pildot budžeta veidošanas un uzraudzības funkcijas; tajā pašā laikā vērš uzmanību uz to, cik ļoti svarīga ir neatkarīgi strādājoša un pareizi izveidota tiesu sistēma;

18. mudina jaunattīstības valstu valdības palielināt pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanu sabiedriskās kārtības izveidē un uzraudzībā;

19. uzsver, ka sociālajiem partneriem ir nozīmīga loma ekonomikas attīstībā un ar viņu palīdzību var stiprināt sociālo kohēziju, tādēļ būtu jāsekmē atbilstīgu pārstāvības organizāciju izveide un konsolidācija;

20. prasa bez izņēmumiem īstenot arodbiedrību biedrošanās brīvību un tiesības uz sarunām par darba koplīgumu slēgšanu, lai nodrošinātu, uzlabotu un saglabātu pienācīgus darba apstākļus;

21. vēlas pārliecināt visas valstis, kuras ir ieviesušas tiesību aktus, ar ko ierobežo pilsoniskās sabiedrības organizāciju brīvību, tos atcelt;

22. prasa cīņā pret nabadzību balstīties uz pamatprincipu par tiesībām uz nediskriminējošu attieksmi, proti, ievērot tiesības uz darbu un vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no dzimuma, etniskās izcelsmes, vecuma, invaliditātes vai seksuālās orientācijas;

23. prasa būtiski nostiprināt sieviešu tiesisko un sociālo stāvokli, lai nepieļautu diskrimināciju un lietderīgi izmantotu sieviešu iespējamo ieguldījumu ekonomikas un sociālajā attīstībā;

24. atbalsta jaunattīstības valstu centienus stiprināt un padziļināt reģionālo integrāciju ar brīvās tirdzniecības zonu, reģionālo ekonomisko kopienu, reģionālās attīstības banku u. c. starpniecību;

II Kopīgie uzdevumi

25. atkārtoti uzsver aicinājumu jaunattīstības valstu budžetos un ES attīstības palīdzības budžetā vismaz 20 % no izdevumiem piešķirt veselībai un pamatizglītībai;

26. prasa pārdomāt privatizācijas politikas virzienus, jo īpaši saistībā ar sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, ūdeni, sanitāriju un vispārējiem pakalpojumiem, un pārskatīt jaunattīstības valstu pārvaldības sociālo lomu, tai skaitā valsts uzņēmumu kā darba devēju un sociālo pakalpojumu sniedzēju lomu;

27. vērš uzmanību uz sociālās aizsardzības sistēmu nozīmīgo lomu, kā norādīts SDO Pasaules nodarbinātības paktā un Apvienoto Nāciju Sociālās aizsardzības iniciatīvā; tādēļ aicina uzsvērt sociālās aizsardzības sistēmu lomu, lai novērstu pieaugošo nabadzību un cīnītos pret sociālajām problēmām, palīdzot stabilizēt ekonomiku un saglabāt un veicināt nodarbinātību.

28. prasa nodrošināt ikvienam brīvu un pilnīgu piekļuvi izglītības sistēmām, t. i., pamatizglītībai un augstākajai izglītībai, kā arī arodizglītībai, lai vietējie iedzīvotāji varētu kļūt par kvalificētiem darba ņēmējiem;

29. uzstāj, ka gan palīdzības sniedzējiem, gan jaunattīstības valstīm ir jāpilda savi pienākumi, lai līdz 2015. gadam sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus;

30. atbalsta pasākumus, piemēram, algu subsīdijas un darba un apmācības iespējas, ar ko mudina vietējos zinātniekus, kā arī citus kvalificētos darba ņēmējus palikt un strādāt savās kopienās un ar ko stiprina ikvienam pieejamas medicīnas pakalpojumu sistēmas;

31. atbalsta jaunu darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs;

32. atbalsta pasākumus, ar ko veic ieguldījumus sabiedrisko pakalpojumu jomā un attīstīta to kopumā, lai radītu darba vietas un stiprinātu valsts spējas, iespējas un sociālo kohēziju, kā norādīts ANO ziņojumā „No jauna domājot par nabadzību”;

33. aicina pievērst vairāk uzmanības praktiskai veselības aprūpei un uzlabot iedzīvotāju informētību par ieguvumiem, ko sniedz ārstēšanās, piemēram, izplatīt asins analīžu iekārtas un apmācīt vietējos iedzīvotājus tās lietot;

34. uzsver, ka cilvēkresursu attīstība ir nepieciešama visās attīstības stratēģijās un tai ir būtiska nozīme darba vietu izveidē; aicina ES un jaunattīstības valstis izvērtēt nodarbinātības vajadzības un darba tirgu, veikt prognozes un apzināt galvenās problēmas saistībā ar arodapmācības pielāgošanu darba tirgus vajadzībām;

35. uzskata, ka visās attīstības stratēģijās īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātākajām un sociāli atstumtākajām sabiedrības grupām, jo īpaši sievietēm, bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un invalīdiem;

36. uzskata, ka obligāti ir jāapmierina pamatvajadzības, un tādēļ īpašu prioritāti piešķir pasākumiem, kas paredzēti nodrošinātības ar pārtiku un dzeramā ūdens pieejamības veicināšanai;

37. uzsver bērnu darba problēmu un atzīst, ka tas ir viens no galvenajiem šķēršļiem vispārējās pamatizglītības nodrošināšanai un nabadzības samazināšanai un tas kavē šo bērnu veselīgu audzināšanu un nepieciešamo izglītošanu; tādēļ prasa veicināt izglītības palīdzības un bērnu darba politikas koordināciju un saskaņošanu starp aģentūrām, stiprinot pašreizējos mehānismus, tostarp Pasaules darba grupu bērnu darba un izglītības jautājumos; visbeidzot aicina starptautisko sabiedrību, visas attiecīgās valstis un ES apņemties darīt visu iespējamo, lai, izmantojot mērķtiecīgus pasākumus, nekavējoties izskaustu bērnu darbu;

38. norāda, cik svarīga valstu ekonomikas veiksmīgā attīstībā ir dzimumu līdztiesība, un tādēļ prasa īstenot lielākus centienus, lai arī ekonomikā nodrošinātu dzimumu līdztiesību;

39. uzstāj, lai palīdzības sniedzēji un partnervalstis nodrošinātu, ka lauksaimniecībai, jo īpaši mazām saimniecībām un videi nekaitīgiem maziem un vidējiem lauksaimniecības uzņēmumiem, attīstības programmā pievērstu lielāku uzmanību;

40. uzsver, ka zemnieku sīksaimniecības, kuras balstās uz decentralizētu, ekoloģisku un ilgtspējīgu ražošanu, sekmē jaunu darba vietu radīšanu un ilgtspējīgu attīstību, jo tās nodarbina vairāk cilvēku uz vienu hektāru nekā lielās saimniecības, kur lauksaimnieku un lauku saimniecību darbinieku tēriņi lauku produktiem, kas nav saistīti ar lauksaimniecību, nozarēs ar intensīvu nodarbinātību ir proporcionāli lielāki;

41. prasa efektīvāk atbalstīt darba vietu un nodarbinātības izveidi, koordinējot nodarbinātības un makroekonomikas politiku un ņemot vērā to, ka makroekonomikas politikai nevajadzētu aprobežoties tikai ar inflācijas, tirdzniecības un budžeta deficīta kontroli, bet tajā uzmanība būtu jāvelta arī reāli saražoto produktu, peļņas un nodarbinātības stabilitātei;

42. atbalsta ieguldījumus „zaļajās” darba vietās un videi nekaitīgā ražošanā, piemēram, atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes sistēmu izveidē nabadzīgajās valstīs, tostarp saules enerģijas sistēmu izveidē vietējo kopienu vajadzībām, lai nodrošinātu ilgtspējīgus enerģijas avotus un vienlaikus radītu darba vietas vides aizsardzības nodrošināšanai;

43. prasa nodrošināt lielāku vienlīdzību un iespējas prasmju pilnveidošanā un kvalitatīvas apmācības un izglītības pieejamībā; prasa uzlabot kredītu (tostarp mikrofinansējuma) pieejamību, lai sekmētu jaunu darba vietu izveidi;

44. gaida lielāku sadarbību starp Parlamentu un reģionālajiem parlamentiem jaunattīstības valstīs;

45. uzsver, ka ir svarīgi sekmēt no IKP atšķirīgu alternatīvu rādītāju izveidi, lai novērtētu sociālo progresu jaunattīstības valstīs, jo īpaši ņemot vērā Joseph Stiglitz vadītās Saimnieciskās darbības un sociālā progresa noteikšanas komisijas ierosinājumus;

46. prasa katrā valstī un reģionā reaģēt uz globālo ekonomikas krīzi, iekļaujot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) politikas instrumentā „Pasaules nodarbinātības pakts” minētos pasākumus, kas sekmētu ieguldījumus nozarēs ar intensīvu nodarbinātību un videi saudzīgās nozarēs, kā arī sociālās aizsardzības sistēmās;

III Palīdzības sniedzēju uzdevumi

Atbalsts

47. mudina visas bagātās valstis, jo īpaši ES valstis, pildīt savus solījumus par izdevumiem attiecībā uz atbalsta sniegšanu, t. i., līdz 2015. gadam tam izmantot vismaz 0,7 % no NKI;

48. prasa dalībvalstīm izstrādāt vienotu nabadzības definīciju, lai noteiktu attiecīgās darba jomas un ES attīstības palīdzības saņēmējus;

49. uzsver, ka eksporta subsīdijas ir novedušas pie ES produktu dempinga jaunattīstības valstu tirgos un ir veicinājušas darba vietu skaita mazināšanos, padarot tādus vietējos lauksaimniecības produktus kā saldēta vistas gaļa, cūkgaļa, cukurs un konservēti tomāti konkurētnespējīgus un to ražošanu — nerentablu;

50. uzskata, ka politikas saskaņotība var dot labus rezultātus attiecībā uz darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs; tādēļ prasa mainīt ES ārpolitiku, jo tā tieši ietekmē jaunattīstības valstu ekonomiku, un prasa to izstrādāt tā, lai tiktu apmierinātas jaunattīstības valstu ilgtspējīgās vajadzības nolūkā cīnīties pret nabadzību, nodrošināt pienācīgus ienākumus un iztiku, kā arī ievērot galvenās cilvēktiesības, tostarp sociālās un mantiskās tiesības, kā arī nodrošināt vides aizsardzību;

51. aicina piešķirt ievērojamu papildu finansējumu, lai novērstu klimata pārmaiņu un pasaules ekonomikas krīzes sekas jaunattīstības valstīs;

52. prasa, lai attīstības politikas pamatā būtu tādi aspekti kā pamatizglītība un sabiedrības veselība, un uzstāj, ka pašreizējā situācija nav iemesls tam, lai šajās nozarēs samazinātu valsts izdevumus un starptautisko palīdzību;

53. aicina ES ievērot saistības attiecībā uz atbalstu tirdzniecībai;

54. uzsver, ka ES ir jāpārskata subsīdiju politika, jo īpaši lauksaimniecības nozarē, un tam jānotiek saskaņā ar ES mazo un vidējo lauksaimniecības uzņēmumu vajadzībām, lai nodrošinātu godīgas tirdzniecības apstākļus jaunattīstības valstīm;

55. vēlreiz lūdz visus palīdzības sniedzējus precīzāk ievērot atbalsta efektivitātes programmu, jo īpaši attiecībā uz palīdzības sniedzēju darbību koordināciju un atbildību;

56. uzstāj, lai Komisija pārliecinātos, ka kopējās zivsaimniecības politikas pašreizējo reformu ārējā dimensija tiek saskaņota ar ES attīstības politiku, jo tās abas ir tieši saistītas ar jaunattīstības valstu iedzīvotāju iztikas nodrošināšanu;

57. uzsver, ka zivsaimniecības nozarei daudzās valstīs ir būtiska nozīme attiecībā uz nodarbinātību un nodrošinātību ar pārtiku, un tādēļ visām jaunattīstības valstīm vajadzētu būt tiesīgām saņemt šai nozarei paredzēto ES atbalstu, lai tās neatkarīgi no zvejniecības pieejamības nolīgumiem ar Eiropas Savienību varētu attīstīt ilgtspējīgu zivsaimniecības nozari, veikt pētniecību un pārbaudes, kā arī novērst nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

58. uzsver, ka ES atbalsts zivsaimniecības nozarei trešās valstīs ir paredzēts šo valstu ostu aprīkošanai ar atbilstošu infrastruktūru, lai veicinātu vietējo zivju lomu izkraušanu un apstrādi, šādi radot jaunas darba vietas; aicina Komisiju uzraudzīt un pārliecināties, vai šie mērķi tiek sasniegti, un aicina sniegt finansiālu un tehnisku atbalstu, lai uzlabotu trešo valstu spējas uzraudzīt zvejas darbības to ūdeņos un aizturēt kuģus, kas izdarījuši pārkāpumus;

59. uzstāj, lai ES vienkāršotu savu palīdzības sistēmu un ar to saistītās procedūras;

60. prasa veicināt attīstības politikas saskaņotību starp Komisiju un ES dalībvalstīm, lai nepieļautu politikas pasākumu dažādības negatīvu ietekmi uz TAM sasniegšanu;

61. tā kā attīstības politikas saskaņotība tagad ir Līgumā noteikta prasība, paredz, ka ES politika tādās jomās kā lauksaimniecība, tirdzniecība, migrācija un zivsaimniecība nekādi neietekmēs attīstības centienus; plāno stingrāk uzraudzīt, kā ES pilda savas saistības;

62. aicina palīdzības sniedzējus apdomīgi ieguldīt savu pilsoņu izglītības attīstībā;

63. mudina līdzekļu devējas valstis izmantot šo krīzi, lai turpinātu pētīt pašreizējās iespējas, kā rast papildu un novatoriskus attīstības finansēšanas avotus, un lai noteiktu jaunas iespējas, kas ļautu jaunattīstības valstīm dažādot to ienākumu avotus un īstenot efektīvas, konkrētas un funkcionālas izdevumu programmas;

64. aicina Komisiju un ES dalībvalstis atbalstīt ilgtspējīgus uzņēmumus, kas veido pienācīgas darba vietas, kā īpašu attīstības sadarbības jomu saskaņā ar 2005. gada Eiropas Konsensu attīstības jomā, un veicināt tās integrāciju tradicionālākās attīstības sadarbības jomās, piemēram, infrastruktūrā, lauku attīstībā, pārvaldībā un atbalstā tirdzniecībai;

Jauni finansējuma avoti

65. mudina G20 valstis pildīt solījumus izskaust „nodokļu paradīzes”, lai pastiprinātu finanšu tirgu uzraudzību un ieviestu nodokļu informācijas apmaiņu; turklāt G20 valstīm būtu jāuzdod Starptautiskajai grāmatvedības standartu padomei pieņemt jaunu standartu, kas paredz, ka katra valsts iesniedz ziņojumu;

66. aicina G20 un ES valstis veikt pasākumus, lai naudas pārvedumu veikšana būtu lētāka un vienkāršāka;

67. aicina, lai Komisija un dalībvalstis saskaņā ar SDO Pasaules nodarbinātības paktu palielinātu valsts finansiālo atbalstu maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, kā arī lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs, tai skaitā neformālajā nozarē, lai cīnītos pret nabadzību un bezdarbu;

Veiktspējas palielināšana un globāla pārvaldība

68. mudina ES sniegt atbalstu veiktspējas palielināšanai jomās, kurās partnervalstu ekonomika gūst tiešu labumu un rada darba vietas, t. i., attīstot ražošanas jaudu, veidojot efektīvas nodokļu sistēmas, cīnoties pret korupciju, stiprinot iestādes un pilsonisko sabiedrību, veicinot pieeju mikrokredītiem un citiem finanšu avotiem utt.;

69. prasa, lai visos ES politikas virzienos, kas ietekmē darba vietu radīšanu un nabadzības mazināšanu, galvenā uzmanība būtu pievērsta pasākumiem, kuri valdībām, pilsoniskajai sabiedrībai, uzņēmumiem, fondiem un vietējām kopienām izvirzītu pienākumu līdz 2015. gadam sasniegt ANO Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM);

70. aicina ES sniegt palīdzību arī sociālās aizsardzības sistēmu izveidē jaunattīstības valstīs, jo tās ir svarīgs un efektīvs veids, kā mazināt nabadzību;

71. prasa par prioritātēm noteikt izglītību, turpmāko palīdzību skolu absolventiem, profesionālo izglītību, izglītību tehnoloģiju jomā, prasmju apgūšanu, mūžizglītību, piekļuvi finansējumam, kvalitatīvu mācību kursu izveidi, kas ļautu uzlabot šo kursu dalībnieku nākotnes perspektīvas, kā arī veselību, drošību un atbalstu uzņēmējdarbības iniciatīvas shēmām, kas paredzētas galvenokārt mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem ilgtspējīga darbaspēka veicināšanai, tādējādi jo īpaši pievēršoties jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, invalīdiem un pārvietotiem cilvēkiem, kā arī sievietēm un citām atstumtām sabiedrības grupām;

72. uzskata, ka, izstrādājot tirdzniecības nolīgumus ar jaunattīstības valstīm, ES vajadzētu ņemt vērā cilvēktiesību un pārvaldes kritērijus un nevajadzētu baidīties piemērot sodus, ja valstis neievēro pārvaldes jomā noteiktās saistības; atgādina, ka savstarpējās atbilstības kritēriji attiecas gan uz Eiropas Attīstības fondu (EAF), gan uz attīstības sadarbības instrumentu (DCI);

73. prasa ES rūpīgi uzraudzīt Kotonū Konvencijā noteiktās savstarpējās atbilstības ievērošanu;

74. uzsver, ka gan Eiropas Attīstības fondam (EAF), gan attīstības sadarbības instrumentam (DCI) jāatbilst vienādiem savstarpējās atbilstības kritērijiem;

75. aicina Komisiju veicināt, ka atbilstošā veidā un savlaicīgi tiek uzraudzīta to Eiropas uzņēmumu ražošanas ķēdes darbība, kuri strādā ārvalstīs, lai šādi pārbaudītu, vai ir novērsts bērnu darbs un vai tiek ievēroti SDO konvencijās noteiktie darba standarti, un lai veicinātu piekļuvi izglītībai, kas ir būtisks faktors cīņā pret nabadzību;

76. mudina veidot uzticamu sadarbības tīklu, lai nodrošinātu ciešas attiecības starp galvenajām valsts un nevalstiskajām iestādēm un organizācijām, kuru darbības mērķis ir mazināt nabadzību visās jaunattīstības valstīs, kā arī lai nodrošinātu viedokļu un ES palīdzības jomā gūtās pieredzes apmaiņu attiecībā uz ES palīdzības definēšanu, īstenošanu un uzraudzību;

77. atbalsta datu bāzu izveidi valstu un ES līmenī, lai apkopotu un salīdzinātu pamatdatus par nabadzību jaunattīstības valstīs, šādi veicinot un pastiprinot centienus nabadzības mazināšanā;

78. uzsver nepieciešamību stiprināt pašreizējo koordināciju starp starptautiskajām un reģionālajām organizācijām papildus tehniskā atbalsta sniegšanai nolūkā īstenot un uzraudzīt ES Rīcības plānu nabadzības mazināšanai;

79. atzīmē, ka ir jāizveido „konsultatīvās grupas” īpašos jautājumos, šādi konkrētā un uzticamā veidā sniedzot tehnisku atbalstu, lai varētu īstenot mērķus, kas noteikti ES Rīcības plānā nabadzības mazināšanai jaunattīstības valstīs;

80. pieļauj budžeta atbalsta izmantošanu tikai tad, ja ir drošas garantijas, ka finansējums nonāks līdz paredzētajam mērķim un atbildīs sākotnējam nolūkam, un ja saņēmēji ievēro cilvēktiesības un demokrātiskas pārvaldes kritērijus; gaida efektīvāku budžeta atbalsta novērtējumu, lai analizētu, vai paredzētais mērķis ir sasniegts un vai saņēmēju valstu valdības ievēro iepriekš minētos kritērijus; aicina Komisiju izveidot uz informācijas tehnoloģijām balstītu rezultātu pārskatu Eiropas Parlamenta uzraudzībā, lai novērtētu Kopienas palīdzības efektivitāti nabadzības mazināšanas, izglītības un darba vietu radīšanas jomā, nodrošinot, ka šā rezultātu pārskata pamatā ir atbilstība paredzētajiem finanšu rādītājiem un mērķiem;

81. aicina Komisiju iesniegt Eiropas Parlamentam saskaņotu un uzticamu priekšlikumu par ES pēcvēlēšanu politiku, kurā tiktu ievērota attiecīgas valsts iedzīvotāju brīvā izvēle, un pauž bažas, ka saskaņotas pēcvēlēšanu politikas trūkums pašreizējā situācijā kaitē ES Vēlēšanu novērošanas misijas uzticamībai;

82. atbalsta jaunattīstības valstu demokrātiskāku pārstāvību starptautiskajās iestādēs;

83. aicina starptautiskās finanšu iestādes pārskatīt savu kredītpolitiku, lai atbalstītu jaunattīstības valstu demokrātiskas un ilgtspējīgas attīstības izvēli, un atturēties no nelabvēlīgiem nosacījumiem, kas izraisījuši starptautiska mēroga finanšu krīzi;

84. aicina ES veikt konkrētus pasākumus, lai izskaustu „nodokļu paradīžu” ļaunprātīgu izmantošanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgu kapitāla aizplūšanu no jaunattīstības valstīm, un aicina ļaut šos resursus ieguldīt jaunattīstības valstīs;

85. prasa noslēgt jaunu un saistošu globālu finanšu nolīgumu, saskaņā ar kuru starptautiskiem uzņēmumiem būtu automātiski jāsniedz informācija par katrā valstī gūto peļņu un samaksātajiem nodokļiem;

86. aicina ES atbalstīt ANO Sociālās aizsardzības iniciatīvu, lai jaunattīstības valstīs paplašinātu vai ieviestu ilgtspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas, nodrošinot lielāku saskaņotību ārējo attiecību politikas jomā un izstrādājot paziņojumu par sociālo aizsardzību attīstības sadarbības jomā, kā tas ierosināts Padomes secinājumos par nodarbinātības veicināšanu, izmantojot ES attīstības sadarbību;

IV Izglītība

87. piekrīt Komisijai, ka nodarbinātība ir vislabākais veids, kā izvairīties no nabadzības un sociālās atstumtības; uzskata, ka izglītības trūkuma novēršana jaunattīstības valstīs ir viena no visefektīvākajām stratēģijām nabadzības un bezdarba apburtā loka pārraušanai;

88. atzinīgi vērtē operatīvo iniciatīvu „Izglītība visiem” un Komisijas atbalstu tai kopumā; mudina Komisiju noskaidrot, kādus līdzekļus un kādā nolūkā šī iniciatīva šobrīd piedāvā attiecīgajām valstīm, jo īpaši šādās jomās:

‑ aprūpe un apmācība agrīnā bērnībā,

‑ obligāta bezmaksas pamatizglītība visiem,

‑ apmācība un sadzīves prasmes jauniešiem un pieaugušajiem,

‑ pieaugušo analfabētisma novēršana,

‑ dzimumu līdztiesība,

‑ izglītības kvalitāte;

89. mudina ES ieviest palīdzības programmas vecākiem dažādās jomās, kurās nabadzības dēļ viņiem trūkst zināšanu par bērnu audzināšanu, lai bērniem jaunattīstības valstīs nodrošinātu patiesas iespējas;

90. atzīmē, ka garīgās un fiziskās veselības kvalitāte nav saistīta tikai ar izglītību, apmācību un jaunajām informācijas tehnoloģijām, bet arī ar piekļuvi dzeramajam ūdenim, pārtikai un zālēm, un tādēļ visaptverošos palīdzības projektos lielāka uzmanība būtu jāpievērš bezmaksas mācību materiālu, bezmaksas pusdienu, bezmaksas skolu autobusu un bezmaksas eksāmenu nodrošināšanai; uzskata, ka ir īpaši svarīgi aicināt nodrošināt saikni starp ES finansētiem skolām paredzētiem projektiem un pārtikas un veselības programmām jaunattīstības valstīs;

91. aicina ES pastiprināt centienus, lai noteiktu nozares, kurās jaunattīstības valstīm konkurences ziņā ir priekšrocības, šādi nodrošinot, ka viena no ES attīstības palīdzības galvenajām prioritātēm ir garantēt ar darbu saistītas stažēšanās iespējas šajās nozarēs;

92. aicina ES dot vairāk izglītības iespēju jaunattīstības valstu studentiem, vienlaikus mudinot viņus atgriezties mājās pēc studiju beigšanas, lai labumu no šīs izglītības gūtu viņu kopienas;

V Piekļuve tirgum

93. norāda, ka jaunattīstības valstis ir informētas par to, ka to produktiem ir jākonkurē atklātā tirgū, lai gan attiecībā uz attīstītajām valstīm šis princips bieži vien netiek ievērots;

94. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt saskaņotu pieeju, saskaņā ar kuru tiktu ievēroti brīvā tirgus pamatprincipi un garantēts savstarpīgums tirdzniecības jomā;

95. uzsver, ka daudzām jaunattīstības valstīm, jo īpaši attiecībā uz lauksaimniecības nozari, ir raksturīga pašnodrošinājuma tautsaimniecība un tā bieži vien ir vienīgais ienākumu un iztikas avots;

96. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un SDO.

[1] OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
[2] OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp.
[3] OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp.
[4] Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0152.
[5] OV C 293 E, 2.12.2006., 316. lpp.
[6] OV C 102E, 24.4.2008., 321. lpp.
[7] Pieņemtie teksti, P6_TA-PROV(2009)0138.

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Regina Bastos, Edit Bauer, Jean-Luc Bennahmias, Pervenche Berès, Mara Bizzotto, David Casa, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Sergio Gaetano Cofferati, Marije Cornelissen, Frédéric Daerden, Proinsias De Rossa, Sari Essayah, Pascale Gruny, Thomas Händel, Marian Harkin, Roger Helmer, Stephen Hughes, Liisa Jaakonsaari, Danuta Jazłowiecka, Ádám Kósa, Jean Lambert, Veronica Lope Fontagné, Olle Ludvigsson, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Rovana Plumb, Konstantinos Poupakis, Sylvana Rapti, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Jutta Steinruck, Traian Ungureanu

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Raffaele Baldassarre, Kinga Göncz, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Gesine Meissner, Ria Oomen-Ruijten, Csaba Sógor, Emilie Turunen, Gabriele Zimmer

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

João Ferreira

Attīstības komitejai

par nabadzības mazināšanu un darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs — turpmākā rīcība
(2009/2171(INI))

Atzinumu sagatavoja: Gabriele Zimmer

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. uzsver, ka ir svarīgi popularizēt plašāku nabadzības jēdziena definīciju, kura ir pieņemta 1995. gadā Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmē par sociālo attīstību un kurā ietilpst jēdzieni „trūkums”, „sociālā atstumtība” un „nepietiekama līdzdalība”, un sociālās attīstības modeli, kas izklāstīts ANO 2010. gada ziņojumā par sociālo stāvokli pasaulē „No jauna domājot par nabadzību”;

2. uzsver, ka ir svarīgi sekmēt no IKP atšķirīgu, alternatīvu rādītāju izveidi, lai novērtētu sociālo progresu jaunattīstības valstīs, jo īpaši — ņemot vērā Joseph Stiglitz vadītās Saimnieciskās darbības un sociālā progresa noteikšanas komisijas ierosinājumus;

3. prasa katrā valstī un reģionā izstrādāt atbildes rīcību uz globālo ekonomisko krīzi, tajā iekļaujot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) politikas instrumentā „Pasaules nodarbinātības pakts” minētos pasākumus, kas sekmētu ieguldījumus nozarēs ar intensīvu nodarbinātību un videi saudzīgās nozarēs, kā arī sociālās aizsardzības sistēmās;

4. prasa nodarbinātības veicināšanas pasākumu pamatā likt SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, lai sekmētu ekonomiskās izaugsmes labumu taisnīgu sadalījumu;

5. uzsver, ka sociālajiem partneriem ir nozīmīga loma ekonomikas attīstībā un ka ar viņu palīdzību var stiprināt sociālo kohēziju, tāpēc būtu jāsekmē atbilstīgu pārstāvības organizāciju izveide un konsolidācija;

6. prasa bez izņēmumiem īstenot arodbiedrību biedrošanās brīvību un tiesības uz sarunām par darba koplīgumu slēgšanu, lai nodrošinātu, uzlabotu un saglabātu pienācīgus darba apstākļus;

7. prasa cīņā pret nabadzību balstīties uz pamatprincipu par tiesībām uz nediskriminējošu attieksmi, proti, ievērot tiesības uz darbu un vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no dzimuma, etniskās izcelsmes, vecuma, invaliditātes vai seksuālās orientācijas;

8. prasa bez izņēmumiem īstenot tiesības uz brīvību no piespiedu darba un īpaši no bērnu nodarbināšanas, jo bez izglītības bērni ir nolemti dzīvei nabadzībā;

9. prasa īpašu uzmanību pievērst bērnu darba apkarošanai un izskaust šāda veida nodarbinātību, radot darba vietas pieaugušajiem un ļaujot bērniem iegūt piemērotu izglītību;

10. uzsver, ka zemnieku sīksaimniecības, kuras balstās uz decentralizētu, ekoloģisku un ilgtspējīgu ražošanu, sekmē jaunu darba vietu radīšanu un ilgtspējīgu attīstību, jo tās nodarbina vairāk cilvēku uz vienu hektāru nekā lielās saimniecības, kur lauksaimnieku un lauku saimniecību darbinieku tēriņi lauku produktiem, kas nav saistīti ar lauksaimniecību, nozarēs ar intensīvu nodarbinātību ir proporcionāli lielāki;

11. atgādina, ka maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, īpaši lauksaimniecības nozarē, ir vajadzīgs atbilstošs finansējums, piem., mikrokredīti, lai saglabātu esošās darba vietas un radītu jaunas darba vietas;

12. aicina, lai Komisija un dalībvalstis palielinātu valsts finansiālo atbalstu maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, kā arī lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs, tai skaitā neformālajā nozarē saskaņā ar SDO Pasaules nodarbinātības paktu, lai cīnītos pret nabadzību un bezdarbu;

13. prasa par prioritātēm uzskatīt izglītību, turpmāko palīdzību skolu absolventiem, profesionālo izglītību, izglītību tehnoloģiju jomā, prasmju apgūšanu, mūžizglītību, piekļuvi finansējumam, kvalitatīvu mācību kursu izveidi, kas ļautu uzlabot šo kursu dalībnieku nākotnes perspektīvas, kā arī veselību, drošību un atbalstu uzņēmējdarbības iniciatīvas shēmām, kas paredzētas galvenokārt mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem ilgtspējīga darbaspēka veicināšanai, tādējādi jo īpaši pievēršoties jauniešiem, veciem, nespējīgiem un pārvietotiem cilvēkiem, sievietēm un visām citām atstumtām grupām;

14. prasa būtiski nostiprināt sieviešu tiesisko un sociālo stāvokli, lai nepieļautu diskrimināciju un lietderīgi izmantotu sieviešu iespējamo ieguldījumu ekonomikas un sociālajā attīstībā;

15. prasa, lai visās ES attīstības politikas nostādnēs, kas ietekmē darba vietu radīšanu un nabadzības mazināšanu, galvenā uzmanība būtu pievērsta pasākumiem, kuri valdībām, pilsoniskajai sabiedrībai, uzņēmumiem, fondiem un vietējām kopienām izvirzītu pienākumu līdz 2015. gadam sasniegt ANO Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM);

16. prasa veicināt attīstības politikas saskaņotību starp Komisiju un ES dalībvalstīm, lai nepieļautu politikas pasākumu dažādības negatīvu ietekmi uz TAM sasniegšanu.

17. mudina līdzekļu devējas valstis izmantot šo krīzi, lai turpinātu pētīt pašreizējās iespējas, kā rast papildu un novatoriskus attīstības finansēšanas avotus, un lai noteiktu jaunas iespējas, kas ļautu jaunattīstības valstīm dažādot to ienākumu avotus un ieviest efektīvākas, konkrētākas un funkcionālākas izdevumu programmas;

18. aicina jaunattīstības valstis, izstrādājot valstu stratēģijas dokumentus un nacionālās indikatīvās programmas, par prioritāti lauksaimniecības nozarē un nodrošinātības ar pārtiku jomā uzskatīt attīstību;

19. prasa, lai valdības par prioritāru noteiktu rīcību, kas ļauj apmierināt sociālās pamatvajadzības un sekmēt bērnu un krīzes vissmagāk skarto neaizsargāto sieviešu, kā arī riska grupas jauniešu, nekvalificētu, migrējošu un mazapmaksāta darba veicēju, laukstrādnieku un invalīdu aizsardzību;

20. prasa, lai attīstības politika pamatotos uz tādiem aspektiem kā pamatizglītība un sabiedrības veselība, un uzstāj, ka pašreizējā situācija nav iemesls, lai šajās nozarēs samazinātu valsts izdevumus un starptautisko palīdzību;

21. prasa nodrošināt lielāku vienlīdzību un iespējas saistībā ar prasmju pilnveidošanas, kvalitatīvu mācību un izglītības pieejamību; prasa uzlabot kredītu (tostarp mikrofinansējuma) pieejamību, lai sekmētu jaunu darba vietu izveidi;

22. aicina Komisiju un dalībvalstis savās jaunattīstības valstu programmās atbalstīt korporatīvās sociālās atbildības (KSA) biznesa shēmu kā tiesiski saistošu principu sociālajās un vides problēmās uzņēmējdarbībā un uzņēmumu sadarbībā ar apakšuzņēmējiem un ieinteresētajām personām;

23. prasa efektīvāk atbalstīt darba vietu un nodarbinātības izveidošanu, koordinējot nodarbinātības un makroekonomikas politikas, ņemot vērā to, ka makroekonomikas politikai nevajadzētu aprobežoties tikai ar inflācijas, tirdzniecības un budžeta deficīta kontroli, bet arī pievērsties reālo saražoto produktu, peļņas un nodarbinātības stabilitātei;

24. prasa tirdzniecības līgumos ieviest saistošus SDO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības standartus, kā arī vides standartus;

25. prasa pārdomāt privatizācijas politikas, īpaši saistībā ar sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, ūdeni, sanitāriju un vispārējiem pakalpojumiem, un pārskatīt jaunattīstības valstu pārvaldības sociālo lomu, tai skaitā valsts uzņēmumu kā darba devēju un sociālo pakalpojumu sniedzēju lomu;

26. prasa dalībvalstīm un Komisijai izstrādāt citu TAM XXIV panta interpretāciju, lai no tirdzniecības līgumiem pamatotos gadījumos izslēgtu neaizsargāto rūpniecību un citas nozares, un uzsver vajadzību iekļaut tajā vairāk tādu faktoru, kas attiecas uz katras valsts konkurētspēju eksporta tirgū, piemēram, nodarbinātības shēmas pirms tirdzniecības, sociālās nozares politikas, sociālās attīstības līmeņus, zemes īpašnieku shēmas un lauku varas attiecības, eksporta piegādes iespējas, tehnoloģiskās prasmes un attīstīto tirgu esību;

27. ierosina Komisijai, Parlamentam un dalībvalstīm pārbaudīt importa liberalizācijas iespējas lauksaimniecības produktiem no jaunattīstības valstīm, apejot brīvas tirdzniecības koplīgumus, kas varētu graut reģionālos tirgus jaunattīstības valstīs;

28. aicina Komisiju un ES dalībvalstis atbalstīt ilgtspējīgus uzņēmumus, kas veido pienācīgas darba vietas, kā īpašu attīstības sadarbības jomu saskaņā ar 2005. gada Vienoto Eiropas viedokli par attīstību, un veicināt tās integrāciju tradicionālākās attīstības sadarbības jomās, piemēram, infrastruktūrā, lauku attīstībā, pārvaldībā un atbalstā tirdzniecībai;

29. vērš uzmanību uz sociālās aizsardzības sistēmu nozīmīgo lomu, kā norādīts SDO Pasaules nodarbinātības paktā un Apvienoto Nāciju Sociālās aizsardzības iniciatīvā; tāpēc aicina uzsvērt sociālās aizsardzības sistēmu lomu, lai novērstu pieaugošo nabadzību un cīnītos ar sociālajām problēmām, palīdzot stabilizēt ekonomiku un saglabāt un veicināt nodarbinātību.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Juridisks paziņojums - Privātuma politika