IETEIKUMS par projektu Padomes lēmumam, ar kuru atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai

10.6.2010 - (09898/2010 – C7‑0145/2010 – 2010/0066(NLE)) - ***

Juridiskā komiteja
Referents: Tadeusz Zwiefka

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par projektu Padomes lēmumam, ar kuru atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai

(09898/2010 – C7‑0145/2010 – 2010/0066(NLE))

(Piekrišanas procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā projektu Padomes lēmumam, ar kuru atļauj ciešāku sadarbību laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā (09898/2010),

–   ņemot vērā Padomes lūgumu dot piekrišanu, kas iesniegts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 329. panta 1. punktu (C7‑0145/2010),

–   ņemot vērā Reglamenta 74.g pantu un 81. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumu (A7‑0194/2010),

A. tā kā Komisija 2006. gada 17. jūlijā pieņēma priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2201/2003 attiecībā uz jurisdikciju laulības lietās un ievieš noteikumus par šajās lietās piemērojamām tiesībām („Roma III”) (COM(2006)0399);

B.  tā kā priekšlikums bija sagatavots, pamatojoties uz EK līguma 61. panta c) daļu un 67. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem ir vajadzīgs vienprātīgs balsojums Padomē;

C. tā kā 2008. gada 21. oktobrī Parlaments, rīkojoties saskaņā ar apspriežu procedūru, apstiprināja grozīto Komisijas priekšlikumu[1];

D. tā kā jau 2008. gada vidū kļuva skaidrs, ka atsevišķu problēmu dēļ dažām dalībvalstīm ierosinātā regula nav pieņemama; tā kā jo īpaši vienai dalībvalstij nebija pieņemams, ka tās tiesām, iespējams, nāktos piemērot ārvalstu laulības šķiršanas tiesību aktus, jo attiecīgā dalībvalsts uzskatīja, ka tie ir stingrāki par pašas pieņemtajiem laulības šķiršanas tiesību aktiem, un tā vēlējās arī turpmāk piemērot savas materiālās tiesību normas visiem prasības pieteikumiem par laulības šķiršanu, kas iesniegti šīs valsts tiesās; tā kā lielākā daļa dalībvalstu turpretim uzskatīja, ka noteikumi par piemērojamām tiesībām ir ierosinātās regulas būtisks elements un ka saskaņā ar šādiem noteikumiem dažos gadījumos tiesām nāktos piemērot ārvalstu tiesību aktus;

E.  tā kā 2008. gada 5. un 6. jūnija sanāksmē Padome secināja, ka „nav vienprātības, lai turpinātu ierosinātās regulas pieņemšanu, un ka pastāv nepārvaramas grūtības, kuru dēļ vienprātība nav iespējama ne attiecīgajā brīdī, ne tuvākajā nākotnē”, un ka, „piemērojot attiecīgos Līgumu noteikumus, ierosinātās regulas mērķus pieņemamā termiņā nevar sasniegt”;

F.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 20. pantu ne mazāk kā deviņas dalībvalstis var izveidot ciešāku savstarpēju sadarbību jomās, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, un tās var izmantot Savienības iestādes un, piemērojot attiecīgos Līgumu noteikumus, šo kompetenci īstenot, šai nolūkā ievērojot minētajā pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 326.–334. pantā noteiktos ierobežojumus un tajos noteikto kārtību;

G. tā kā pašlaik ir zināms, ka divpadsmit dalībvalstis[2] ir izrādījušas vēlmi izveidot ciešāku savstarpēju sadarbību laulību lietām piemērojamo tiesību jomā;

H. tā kā Parlaments ir pārliecinājies, ka ir ievērots Līguma par Eiropas Savienību 20. pants un Līguma par Eiropas Savienības darbību 326.–334. pants;

I.   tā kā cita starpā var uzskatīt, ka Līguma par Eiropas Savienību 20. panta nozīmē šī ciešākā sadarbība sekmē Savienības mērķu sasniegšanu, aizsargā tās intereses un stiprina tās integrācijas procesu, un ņemot vērā to, ka Komisija, veicot ietekmes novērtējumu saistībā ar Zaļo grāmatu (COM(2005)0082), ir rīkojusi plašu apspriešanos ar ieinteresētajām personām, ka ir ļoti liels „starptautisku” laulību skaits un ka 2007. gadā Savienībā tika šķirtas aptuveni 140 000 starptautiska rakstura laulības, kā arī paturot prātā, ka divās no valstīm, kuras ir iecerējušas veidot ciešāku sadarbību, proti, Vācijā un Francijā, 2007. gadā bija vislielākais jaunu „starptautisku” laulības šķiršanas gadījumu skaits;

J.   tā kā kolīzijas normu saskaņošana veicinās brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā pieņemtu tiesas nolēmumu savstarpēju atzīšanu, tādējādi stiprinot savstarpēju uzticību; tā kā dalībvalstīs, kuras īsteno tiesu iestāžu sadarbību civillietās, pašlaik ir spēkā 26 dažādas kolīzijas normu sistēmas attiecībā uz laulības šķiršanu un, izveidojot ciešāku sadarbību šajā jomā, attiecīgais skaits tiks samazināts līdz 14, tā ļaujot veidot saskaņotākas starptautisko privāttiesību normas un stiprināt integrācijas procesu;

K. tā kā šīs iniciatīvas līdzšinējais attīstības process nepārprotami liecina, ka konkrētais lēmuma projekts tiek ierosināts kā galējs līdzeklis un ka pieņemamā termiņā sadarbības mērķus nevarēs sasniegt; tā kā ciešāku sadarbību vēlas veidot vismaz deviņas dalībvalstis; tā kā Līguma par Eiropas Savienību 20. panta prasības tādējādi ir izpildītas;

L.  tā kā ir izpildītas arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 326.–334. panta prasības;

M. tā kā ciešāka sadarbība jo īpaši šajā jomā ir atbilstīga Līgumiem un Savienības tiesību aktiem, jo tā neskars acquis, tāpēc ka vienīgie šajā jomā spēkā esošie Savienības normatīvi attiecas uz jurisdikciju, tiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi, nevis uz piemērojamām tiesībām; tā kā ar ciešāku sadarbību netiks pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību 18. pantā noteiktais aizliegums diskriminēt pilsonības dēļ, jo ierosinātās kolīzijas normas sadarbības dalībvalstīs būs piemērojamas visiem attiecīgo tiesvedības procesu dalībniekiem neatkarīgi no valstspiederības vai dzīvesvietas;

N. tā kā ciešākai sadarbībai nebūs negatīvas ietekmes uz iekšējo tirgu vai sociālo un teritoriālo kohēziju un tā nebūs nedz šķērslis, nedz diskriminējošs faktors dalībvalstu savstarpējai tirdzniecībai un neierobežos konkurenci; gluži otrādi — tā kā ciešāka sadarbība sekmēs iekšējā tirgus pareizu darbību, jo tiks novērsti iespējamie šķēršļi, kas kavētu personu brīvu pārvietošanos, un sadarbības dalībvalstīs privātpersonām un juristiem būs vieglāk risināt attiecīgos jautājumus, turklāt pilsoņi netiks diskriminēti;

O. tā kā ar ciešāku sadarbību tiks ievērotas arī to dalībvalstu tiesības, kompetence un pienākumi, kuras sadarbībai nepievienosies, jo tās uzturēs spēkā šajā jomā jau pieņemtās starptautisko privāttiesību normas; tā kā starp ciešākā sadarbībā iesaistītajām un tajā neiesaistītajām dalībvalstīm nav starptautisku nolīgumu, kurus šādi varētu pārkāpt; un tā kā šī sadarbība neskars Hāgas konvencijas par vecāku atbildību un par uzturēšanas pienākumiem;

P.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 328. panta 1. punktā ir noteikts, ka ciešākas sadarbības iespēju jebkurā laikā var izmantot visas dalībvalstis, kuras to vēlas;

Q. tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 333. panta 2. punktā ir noteikts, ka Padome (jeb, precīzāk, tie Padomes locekļi, kuri pārstāv ciešākā sadarbībā iesaistītās dalībvalstis) var nolemt, ka tā rīkosies, īstenojot parasto likumdošanas procedūru, nevis Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 3. punktā noteikto īpašo likumdošanas procedūru, saskaņā ar kuru tā ar Parlamentu tikai apspriežas,

1.  sniedz piekrišanu par priekšlikumu Padomes lēmumam;

2.  aicina Padomi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 333. panta 2. punktu pieņemt lēmumu, kurā noteikts, ka attiecībā uz priekšlikumu Padomes regulai par ciešāku sadarbību laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā Padome rīkosies, īstenojot parasto likumdošanas procedūru;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

• [1]  OV C 15 E, 21.1.2010., 128. lpp.
• [2]  Austrija, Beļģija, Bulgārija, Francija, Vācija, Itālija, Latvija, Luksemburga, Ungārija, Rumānija, Spānija un Slovēnija.

PASKAIDROJUMS

Komisija 2006. gada 17. jūlijā pieņēma priekšlikumu t. s. „Roma III regulai”[1], to pamatojot ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 61. panta c) daļu un 67. panta 1. punktu. Ar šo priekšlikumu bija paredzēts grozīt spēkā esošos noteikumus par jurisdikciju, kas iekļauti t. s. „Briseles IIbis regulā”, un ieviest kopīgus noteikumus, pēc kuriem izraugās piemērojamos tiesību aktus pārrobežu laulības šķiršanas gadījumos. Ir pilnīgi skaidrs, ka priekšlikums nebija iecerēts, lai saskaņotu dalībvalstu pieņemto laulības šķiršanas tiesību aktu materiālās tiesību normas.

Padomei pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu lēmums ir jāpieņem vienprātīgi (kā noteikts EKL 67. panta 1. punktā[2]). Eiropas Parlaments 2008. gada 21. oktobrī apstiprināja grozīto Komisijas priekšlikumu. Referents atgādina, ka par pasākumiem, kuri attiecas uz ģimenes tiesībām un kuriem ir pārrobežu ietekme, ar Parlamentu tikai apspriežas, un ka tā tas ir joprojām, pat pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā.

Izskatot priekšlikumu, Padomē radās nepārvarami sarežģījumi. Pirmkārt, katrā dalībvalstī laulības šķiršanai ir piemērojami atšķirīgi tiesību akti. Otrkārt, Maltā laulību nav iespējams šķirt. Treškārt, diskutējot Padomē, tika izteikti iebildumi attiecībā uz priekšlikuma atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem. Tieslietu un iekšlietu padomes 2008. gada 5. un 6. jūnija sanāksmē priekšlikums neguva vajadzīgo vienprātīgo atbalstu, un iniciatīva netika īstenota.

Jau 2008. gada jūlijā bija skaidrs, ka desmit dalībvalstu grupa pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē ir gatava izmantot ciešākas sadarbības mehānismu, lai sekmētu „Roma III regulas” īstenošanu. Saskaņā ar LES 20. pantu, lai īstenotu ciešāku sadarbību, ir vajadzīgas vismaz deviņas dalībvalstis. Pašlaik to ir divpadsmit. Kad tika pieņemts Komisijas priekšlikums, tās bija deviņas dalībvalstis (Austrija, Bulgārija, Francija, Itālija, Luksemburga, Ungārija, Rumānija, Spānija un Slovēnija), jo Grieķija 2010. gada 3. martā savu sākotnējo pieprasījumu bija atsaukusi. Pēc tam ciešākas sadarbības pieprasījumam ir pievienojušās Vācija, Beļģija un Latvija.

Referents saprot, ka šis ir vēsturisks notikums — pirmo reizi tiks izmantota ciešākas sadarbības procedūra — un ka tas vienlaikus diemžēl liecina par Savienības atkāpšanos civiltiesību un ģimenes tiesību jomā, kurā, pieņemot tiesību aktus visai Eiropai, Savienība ir bijusi ļoti sekmīga, neskatoties uz Dānijas, Īrijas un Apvienotās Karalistes īpašo nostāju.

Tomēr referents ir stingri pārliecināts, ka par šiem apsvērumiem svarīgāka ir nepieciešamība atrisināt juridiskās problēmas, ar kurām Eiropas pilsoņi saskaras laulības šķiršanas vai laulāto atšķiršanas pārrobežu tiesvedībā. Tas ir pienākums pret pilsoņiem — darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka šie patiesi sāpīgie viņu dzīves notikumi nekļūst vēl grūtāk panesami to grūtību dēļ, kas tiesām rodas, risinot ar piemērojamiem tiesību aktiem saistītās problēmas, kas ir grūti izprotamas pat daudziem juristiem.

Referents aicina Komisiju un ciešākā sadarbībā iesaistītās dalībvalstis saskaņā ar LESD 328. panta 1. punkta otro daļu veicināt, lai sadarbībā iesaistītos iespējami vairāk dalībvalstu. Šajā izšķirošajā laikā, kad pirmo reizi Savienības vēsturē tiek īstenota ciešāka sadarbība, to ir būtiski svarīgi ievirzīt pareizajā gultnē, veidojot spēcīgāku un pamatīgāku integrāciju. Nedrīkst pieļaut, ka ciešāka sadarbība tiek uzskatīta par līdzekli īpašiem pasākumiem, kas paredzēti tikai ierobežotam valstu lokam, un ka tieši tā šī sadarbība arī tiek izmantota.

Referents vēlas pateikties Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas referentei E. Gebhardt par to, ka viņa piekrita atteikties no atzinuma sagatavošanas par šo jautājumu, lai šo procedūru iespējami ātrāk varētu pabeigt.

• [1]  Priekšlikums Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2201/2003 attiecībā uz jurisdikciju laulības lietās un ievieš noteikumus par šajās lietās piemērojamām tiesībām (COM(2006)0399).
• [2]  Tagad LESD 81. panta 3. punkts.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	1.6.2010
Galīgais balsojums	+: –: 0:	24 0 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Raffaele Baldassarre, Luigi Berlinguer, Sebastian Valentin Bodu, Françoise Castex, Christian Engström, Marielle Gallo, Gerald Häfner, Daniel Hannan, Klaus-Heiner Lehne, Antonio Masip Hidalgo, Alajos Mészáros, Evelyn Regner, Francesco Enrico Speroni, Dimitar Stoyanov, Alexandra Thein, Diana Wallis, Rainer Wieland, Cecilia Wikström, Zbigniew Ziobro, Tadeusz Zwiefka
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Piotr Borys, Kurt Lechner, Toine Manders, Angelika Niebler
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Wojciech Michał Olejniczak, Jutta Steinruck