Procedūra : 2010/2006(INL)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0213/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0213/2010

Debates :

PV 06/07/2010 - 11
CRE 06/07/2010 - 11

Balsojumi :

PV 07/07/2010 - 8.12
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0276

ZIŅOJUMS     
PDF 217kWORD 199k
28.6.2010
PE 440.108v03-00 A7-0213/2010

ar ieteikumiem Komisijai par pārrobežu krīzes vadību banku nozarē

(2010/2006(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja

Referente: Elisa Ferreira

(Iniciatīva – Reglamenta 42. pants)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar tai pievienotajiem detalizēti izstrādātajiem ieteikumiem nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām. PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM — DETALIZĒTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU
 PASKAIDROJUMS
 Juridiskās komitejas ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

ar ieteikumiem Komisijai par pārrobežu krīzes vadību banku nozarē

(2010/2006(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–   ņemot vērā 2000. gada 13. aprīļa rezolūciju saistībā ar Komisijas paziņojumu par finanšu tirgu sistēmas īstenošanu — Rīcības plāns(1),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. oktobra paziņojumu „ES satvars pārrobežu krīzes vadībai banku nozarē” (COM(2009)0561),

–   ņemot vērā 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kopienas finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku komitejas izveidošanu (COM(2009)0499),

–   ņemot vērā 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru Eiropas Centrālajai bankai uztic konkrētus uzdevumus saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku komitejas darbību (COM(2009)0500),

–   ņemot vērā 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Banku iestādi (COM(2009)0501),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvu 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu(2),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīvu 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām(3),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvu 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju(4),

–   ņemot vērā Padomes 1976. gada 13. decembra Otro direktīvu 77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses(5), Padomes 1978. gada 9. oktobra Trešo direktīvu 78/855/EEK, kas attiecas uz akciju sabiedrību apvienošanos(6) un Padomes 1982. gada 17. decembra Sesto direktīvu 82/891/EEK, kas attiecas uz akciju sabiedrību sadalīšanu(7),

–   ņemot vērā 2008. gada 1. jūnija Saprašanās memorandu par sadarbību starp Eiropas Savienības finanšu uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām pārrobežu finansiālās stabilitātes jomā;

–   ņemot vērā ieteikumu Nr. 13 ziņojumā, ko Komisijas priekšsēdētājam J. M. Barroso 2009. gada 25. februārī iesniedza Jacques de Larosière vadītā augsta līmeņa grupa, kurā teikts, ka „grupa aicina Eiropas Savienībā izveidot saskaņotu un funkcionālu tiesisko regulējumu krīžu vadībai”,

–   ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0213/2010),

A. tā kā Savienībā bankas pakalpojumu jomā ir izveidots iekšējais tirgus, nevis apvienoti savstarpēji neatkarīgi pakalpojumi, un tā kā šim iekšējam tirgum ir izšķiroša nozīme Savienības konkurētspējai pasaules mērogā,

B.  tā kā šobrīd nav pietiekami izstrādāti starptautiski noteikumi par krīzes vadību banku nozarē;

C. tā kā pašreizējie ES un starptautiskie finanšu nozares uzraudzības mehānismi nav bijuši pietiekami efektīvi problēmu novēršanai vai to pietiekamai ierobežošanai;

D. tā kā krīzes vadības izmaksas pārāk smagi ietekmēja nodokļu maksātājus, izaugsmi un nodarbinātību;

E.  tā kā vispirms jau akcionāru un tad arī aizdevēju līdzdalībai sloga sadalē ir izšķiroša nozīme, lai nodokļu maksātājiem maksimāli samazinātu izmaksas, ko rada ikviena finanšu tirgu un iestāžu krīze,

F.  tā kā Savienībā vai nu nebija pieņemti atbilstīgi noteikumi un netika veikta pārraudzība, vai arī spēkā esošie noteikumi un veiktā pārraudzība bija par vājiem, valsts iestāžu rīcība netika nesaskaņota un palielinājās risks, ka varētu tikt veikti protekcionistiski pasākumi un konkurenci ierobežojošas darbības, tostarp arī sniedzot valsts atbalstu, un tika apdraudēta finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus izveide;

G. tā kā iekšējā tirgus koncepcijai vairāk atbilstu vienota pieeja banku grupu bankrota novēršanai;

H. tā kā attīstītam finanšu pakalpojumu iekšējam tirgum ir izšķiroša nozīme ES vispārējās konkurētspējas nodrošināšanā;

I.   tā kā būtu jānosaka banku nozares dalībnieku atbildība par savu rīcību un tā kā šai atbildībai būtu jāpalīdz īstenot izšķirošo mērķi — atjaunot finanšu tirgus, lai ar to palīdzību varētu finansēt ekonomiku;

J.   tā kā šīs krīzes rezultātā ir radusies nepieciešamība, kā arī pilsoņi sagaida to, ka ES iestādes, apspriežoties ar G20 un citiem starptautiskiem forumiem, steidzami izveidos atbilstīgu satvaru, kurš krīzes gadījumā saglabās finanšu stabilitāti, mazinās nodokļu maksātājiem izmaksas, saglabās banku pamatpakalpojumus un aizsargās noguldītājus;

K. tā kā, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti un integrētu finanšu tirgu darbību, pārrobežu un sistēmiskās finanšu iestādes ir jāuzrauga pārrobežu līmenī;

L.   tā kā Eiropas satvars pārrobežu krīzes vadībai ir izstrādāts, lai valsts iestādēm dotu pilnvaras pieņemt pasākumus, tostarp vajadzības gadījumā veikt intervences pasākumus banku grupu vadībā (un īpaši, bet ne tikai, bankās, kas pieņem noguldījumus, ja pastāv sistēmiska riska draudi);

M. tā kā Eiropas satvars pārrobežu krīzes vadībai ir izstrādāts, lai arī reglamentētu gan pārrobežu banku grupu, gan atsevišķu banku, kuras veic pārrobežu darījumus tikai caur savām filiālēm, darbību; tā kā attiecībā uz pārrobežu banku grupām ir jāpieņem vienoti noteikumi;

N. tā kā noturīgai reakcijai uz krīzi jābūt saskaņotai un visaptverošai, ietverot sevī labāku uzraudzību (jaunās ES uzraudzības sistēmas īstenošana), labākus noteikumus (izskatāmās iniciatīvas, piemēram, Direktīva 2006/48/EK, Direktīva 2006/49/EK, Direktīva 94/19/EK un vadītāju atalgojums) un efektīvu ES krīzes vadības satvaru attiecībā uz finanšu iestādēm;

O. tā kā princips „maksā piesārņotājs” būtu jāattiecina arī uz finanšu nozari, jo tās darbības kļūdu postošā ietekme smagi skar gan valstis, gan tautsaimniecības nozares, gan visu ekonomiku kopumā;

P.  tā kā agrīni intervences pasākumi banku krīzēs un šo krīžu novēršana būtu jāsāk, pamatojoties uz skaidri definētiem kritērijiem, tostarp attiecībā uz prasībām neatbilstošu kapitalizācijas līmeni, samazinātu likviditāti un aktīvu kvalitātes un vērtības pasliktināšanos; tā kā šie intervences pasākumi ir jāsaista ar noguldījumu garantiju sistēmām;

Q. tā kā ES ir nepieciešams stingrs rīcības kodekss vadībai, kā arī mehānismi neatbilstīgas uzvedības nepieļaušanai, un tie būtu jāizstrādā, saskaņojot tos līdzīgām starptautiskām ierosmēm;

R.   tā kā ir svarīgi, ka Komisija veic pilnu ietekmes novērtējumu, izskatot ikvienu jautājumu par to, vai būtu vajadzīgas jaunas uzņēmumu vadības pamatnostādnes;

S.  tā kā ir jau pagājuši trīs gadi, kopš darbojas Eiropas banku iestāde (EBI), ES banku noregulējuma sistēma, ES Finanšu stabilitātes fonds un Noregulējuma vienība, Komisijai būtu jāveic pētījums par to, cik atbilstīgi būtu šā krīzes satvara darbības apjomu attiecināt uz citām finanšu iestādēm, kas nav bankas, tostarp, bet ne tikai, uz apdrošināšanas sabiedrībām un aktīvu un fondu pārvaldītājiem, kā arī būtu jāveic pētījums par to, cik iespējami un atbilstīgi būtu izveidot valstu stabilitātes fondu tīklu visām tām iestādēm, kas nedarbojas ES Finanšu stabilitātes fondā, kā tas ierosināts pielikumā dotajā ieteikumā Nr. 3;

T. tā kā, lai novērstu pārmērīgu riska uzņemšanos, nedrīkst pieļaut morālo apdraudējumu, un ir nepieciešams satvars, kas aizsargā pašu sistēmu, nevis šīs sistēmas vainīgos dalībniekus, jo īpaši nedrīkst izmantot noregulējuma fondus, lai segtu zaudējumus banku akcionāriem, kuriem jāuzņemas atbildība par visiem zaudējumiem, kā arī, lai maksātu prēmijas vadītājiem par viņu pieļautajām kļūdām; tā kā šajā sakarībā attiecībā uz iestādēm, kas izmanto ES banku noregulējuma sistēmu, būtu jāpiemēro administratīvi un izlabošanas pasākumi; tā kā par turpmākās finanšu uzraudzības vadošo principu vajadzētu kļūt „morālā apdraudējuma” novēršanai,

U. tā kā pašreizējo ekonomisko, finanšu un sociālu problēmu risināšanai un bankām izvirzīto dažādo jauno likumu prasību īstenošanai ir nepieciešama pakāpeniska un saprātīga pieeja, bet tas nedrīkst būt par traucēkli tālejošas un steidzamas darba kārtības izstrādāšanai;

V. tā kā banku grupas iekšējie aktīvu pārvedumi nekādā ziņā nedrīkst apdraudēt aktīvu nodevēja finanšu un likviditātes stabilitāti un tie jāveic atbilstīgi vidējam tirgus novērtējumam vai cenai; tā kā ir jāizstrādā skaidri principi, kā vērtēt aktīvus, kuru vērtība samazinājusies, un kā attiekties pret reģistrācijas valstīs izvietotiem meitasuzņēmumiem un filiālēm;

W. tā kā Savienībā būtu jāveido kopēja sapratne par to, „kas”, „kad” un „kā” „kam” ir jādara finanšu iestāžu krīzes gadījumā;

X. tā kā banku sektoram piemērojamajiem pasākumiem būtu jāveicina reālā ekonomika, ņemot vērā tās īstermiņa un ilgtermiņa finansēšanas un investīciju vajadzības;

Y. tā kā ir jānovērš lielās atšķirības starp valsts regulatīvajiem un maksātnespējas režīmiem, pārrobežu stabilitātes grupās izveidojot saskaņotu struktūru un uzturot pastiprinātu dialogu starp valsts uzraudzības iestādēm un institūcijām;

Z.  tā kā iestādes kļūst arvien lielākas, sarežģītākas un veido saiknes ar citām iestādēm gan reģionālajā, gan pasaules līmenī, tad iestāžu bankrots, neatkarīgi no to lieluma, var izraisīt domino efektu visā finanšu sistēmā, tāpēc pakāpeniski un pa posmiem ir jāievieš visām bankām paredzēts iedarbīgs krīzes noregulējuma satvars, iesakot, ka sākotnēji uzmanība jāpievērš iestādēm ar visaugstāko riska pakāpi; tā kā, šādā krīzes noregulējuma satvarā, pēc iespējas vairāk būtu jāņem vērā citu starptautisku forumu īstenotie līdzīgie pasākumi,

AA.     tā kā neliels skaits banku (pārrobežu sistēmiskās bankas), ņemot vērā to lielumu, sarežģītību un ciešās saiknes ar citām finanšu iestādēm visā Savienībā, rada ārkārtīgi augstu sistēmisko risku, steidzami ir jāizveido tieši šim mērķim paredzēts īpašs režīms, citām pārrobežu finanšu iestādēm ir nepieciešami vispārējāki objektīvāki noregulējuma režīmi;

AB.     tā kā ES krīzes vadības satvaram, lai ar to efektīvi varētu atbalstīt intervences pasākumus, ir nepieciešams noteikumu kopums, atbilstīgas specializētās zināšanas un finanšu līdzekļi, kam tad arī vajadzētu būt par ierosinātā pārrobežu sistēmiskajām bankām paredzētā prioritārā režīma balstiem;

AC.     tā kā uzraudzība, agrīnas intervences pilnvaras un ar noregulējumu saistītie pasākumi būtu jāuzskata par kopēja satvara trīs savstarpēji saistītiem posmiem,

AD.     tā kā sistēmiskajām bankām izveidotajam operatīvajam īpašajam režīmam vidējā vai ilgākā termiņā būtu jātop par vispārēju režīmu, kas aptvertu visas pārrobežu finanšu iestādes Savienībā, un tajā būtu jāiekļauj saskaņots ES maksātnespējas režīms;

AE.     tā kā visiem stabilitātes fondiem, ko izveido Savienības līmenī, jābūt paredzētiem tikai turpmāko krīžu noregulējumam un tos nedrīkstētu izmantot, lai atmaksātu izdevumus, ko radījuši iepriekšējie intervences pasākumi vai problēmas, kuras izraisīja 2007.–2008. gada finanšu krīze,

1.  saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 50. un 114. pantu, pieprasa Komisijai līdz 2011. gada 31. decembrim iesniegt Parlamentam vienu vai vairākus tiesību aktu priekšlikumus vai priekšlikumus attiecībā uz ES krīzes vadības satvaru, ES Finanšu stabilitātes fondu (Fondu) un Noregulējuma vienību, ievērojot šim ziņojumam pievienotajā Pielikumā dotos ieteikumus, ņemot vērā starptautisko struktūru, piemēram, G20 un Starptautiskā Valūtas fonda, uzsāktās ierosmes līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai, un pamatojoties uz visu pieejamo alternatīvu, tostarp ietekmes novērtējuma, rūpīgu analīzi;

2.  apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.  uzskata, ka pieprasītā priekšlikuma finansiālās sekas būtu jāsedz no attiecīgajām budžeta dotācijām (izņemot ieguldījumus Fondā, par kuriem ir jāatbild iesaistītajām bankām);

(1)

OV C 40, 7.2.2001., 453. lpp.

(2)

OV L 177, 30.6.2006., 1. lpp.

(3)

OV L 135, 31.5.1994., 5. lpp.

(4)

OV L 125, 5.5.2001., 15. lpp.

(5)

OV L 26, 31.1.1977., 1. lpp.

(6)

OV L 295, 20.10.1978., 36. lpp.

(7)

OV L 378, 31.12.1982., 47. lpp.


4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar tai pievienotajiem detalizēti izstrādātajiem ieteikumiem nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām. PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM — DETALIZĒTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Ieteikums Nr. 1 — saistībā ar kopīgu ES satvaru krīžu vadībai

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas ir jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

1.  Izveidot ES satvaru krīzes vadībai ar vispārēju obligātu noteikumu kopumu un gala rezultātā izstrādāt vispārējus noregulējuma un maksātnespējas tiesību aktus, kuri attieksies uz visām ES strādājošām banku iestādēm un kuru mērķi būs:

–     veicināt finanšu sistēmas stabilitāti;

–     ierobežot vai novērst finanšu sistēmas „inficēšanos”;

––   ierobežot izmaksas, ko sabiedrībai rada veicamie intervences pasākumi;

–     optimizēt noguldītāju stāvokli un visā Savienības teritorijā garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret viņiem;

–     saglabāt būtiskāko bankas pakalpojumu sniegšanu;

–     novērst morālo kaitējumu, likt izdevumus segt nozarei un akcionāriem, kā arī internalizēt finanšu tirgu un iestāžu radītās negatīvas ārējās sekas;

–     visā Savienības teritorijā nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem kreditoriem, tostarp visās dalībvalstīs nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem vienas pārrobežu iestādes meitasuzņēmumiem un filiālēm;

–     nodrošināt darbinieku tiesību ievērošanu;

–     stiprināt finanšu pakalpojumu iekšējo tirgu un tā konkurētspēju.

2.  Pakāpeniski apvienot spēkā esošos valsts noregulējuma un maksātnespējas tiesību aktus, kā arī uzraudzības pilnvaras, un pieņemamā laika posmā izveidot efektīvu vienotu ES režīmu.

3.  Kad pārejas perioda beigās būs pabeigts maksātnespējas un uzraudzības noteikumu saskaņošanas process, jāizveido vienota ES noregulējuma iestāde, kas darbotos kā atsevišķa struktūrvienība vai arī kā vienība EBI sastāvā.

4.  Lai uzlabotu sadarbību un pārredzamību un pamatojoties uz iepriekš veiktu pašvērtējumu, regulāri jāveic uzraudzītāju profesionālapskate, ko vadītu EBI.

5.  Vienmēr, kad kādu pārrobežu iestādi skar noregulējuma procedūra vai tā tiek likvidēta, jāveic padziļināta izmeklēšana (to veic EBI iecelti neatkarīgi eksperti), lai izceltu ar konkrēto gadījumu saistītos iemeslus un noteiktu atbildīgās personas. Nodrošināt, ka Eiropas Parlaments tiek informēts par šo izmeklēšanu rezultātiem.

6.  Noteikt, ka par agrīnas intervences pasākumu un katras bankas ārkārtas rīcības plāna apstiprināšanu atbild konkrēta uzraudzības iestāde:

     par pārrobežu sistēmiskajām bankām —Eiropas Banku iestāde (EBI) ciešā sadarbībā ar valsts uzraudzības iestāžu kolēģiju un pārobežu stabilitātes grupām (kā noteikts iepriekšminētajā 2008. gada saprašanās memorandā);

–     par visām citām pārrobežu nesistēmiskajām bankām — kolēģijas sastāvā esošā konsolidētās uzraudzības iestāde (tās pārvaldībā, par ko ir panākta vienošanās), saskaņojot savu darbību ar EBI un apspriežoties ar pārrobežu stabilitātes grupām;

–     par vietējām bankām — vietējā uzraudzības iestāde.

7.  Izstrādāt krīzes vadības vispārējo noteikumu kopumu, tostarp kopējas metodes, definīcijas un terminoloģiju, kā arī atbilstīgu kritēriju kopumu pārrobežu banku stresa testam.

8.  Nodrošināt, ka noregulējuma plāni kļūst par obligātu normatīvu prasību; noregulējuma plānos jāiekļauj detalizēta informācija par aktīvu un kapitāla taisnīgu sadali, paredzot atbilstīgas tiesības atgūt līdzekļus, kas pārvietoti no meitasuzņēmumiem un filiālēm uz citām vienībām, kā arī jānosaka strukturālās plaknes, kas ļauj nodalīt atsevišķus modeļus, it īpaši tos, kuri nodrošina būtisku infrastruktūru, piemēram, maksājumu dienestus. Prasībai attiecībā uz šādu plānu saturu jābūt samērīgai ar bankas lielumu, darbībām un ģeogrāfisko izplatību. Nodrošināt, ka šie noregulējuma plāni tiek regulāri atjaunoti.

9.  Līdz 2011. gada decembrim sagatavot Eiropas uzraudzības iestāžu novērtējumu bankām (riska paneli), pamatojoties uz vienotu kvantitatīvo un kvalitatīvo rādītāju kopumu. Riska paneļa rādītāji jāvērtē atbilstīgi katras konkrētās iestādes specifikai, lielumam un sarežģītības pakāpei, ievērojot konfidencialitāti. Riska panelī jāiekļauj vismaz šādi rādītāji:

     kapitāls;

–     aizņemto līdzekļu īpatsvars;

     likviditāte;

–     maksājuma termiņu neatbilstība, procentu likme un valūta;

     aktīvu likviditāte;

     liela riska darījumu kopumi un riska koncentrācijas;

     paredzamie zaudējumi;

     jutība pret tirgus cenām, procentu likmēm un valūtas maiņas kursiem;

     piekļuve finansējumam;

     stresa testu rezultāti;

–     iekšējās kontroles efektivitāte;

     pārvaldības un uzņēmumu vadības kvalitāte;

     sarežģītības līmenis un nepārredzamība;

     iespējamie riski;

     atbilstība tiesību aktiem vai normatīvajām prasībām.

10. Piešķirt uzraudzības iestādēm tiesības veikt intervences pasākumus, pamatojoties uz uzraudzības novērtējuma robežvērtībām, pilnībā ievērojot proporcionalitātes principu, un noteikt šīm iestādēm atbilstīgus terminus, lai tās pašas varētu novērst konstatētās nepilnības.

11. Nodrošināt uzraudzības iestādēm atbilstīgus tiesiskus instrumentus intervences pasākumu īstenošanai, grozot attiecīgos nozares tiesību aktus vai pieņemot jaunus nozares tiesību aktus ar mērķi:

       pieprasīt, lai tiktu veikta kapitāla, likviditātes, darbību dažādības un iekšējo procesu pielāgošana (virs obligātajām normatīvajām prasībām);

–       ieteikt vai noteikt izmaiņas vadībā;

–       noteikt peļņas un dividenžu uzkrāšanu un ierobežojumus, lai konsolidētu kapitāla prasības; ierobežot banku licenču termiņus;

–       ļaut uzraudzības iestādēm ierosināt atsevišķo modeļu — gan nesekmīgo, gan sekmīgo — atdalīšanu no iestādes, lai nodrošinātu pamatfunkciju turpmāku darbību;

–       noteikt pilnīgu vai daļēju pārdošanu;

–       pārvest aktīvs un pasīvus uz citām iestādēm, lai nodrošinātu sistēmiski nozīmīgu darbību nepārtrauktību;

       izveidot pagaidu banku (bridge bank) vai labo banku / slikto banku;

–       pieprasīt, lai atkarībā no konkrētās iestādes veida parādi tiktu nomainīti pret pašu kapitālu vai citu konvertējamu kapitālu, piemērojot atbilstīgus novērtējuma diskontus;

       uzņemties pagaidu valsts kontroli;

–       noteikt, ka tiek apturētas pret konkrēto banku izvirzītās noteikta tipa prasības (moratorijs);

–       kontrolēt procesu, kā tiek veikti grupas iekšējie aktīvu pārvedumi;

–       grupas līmenī iecelt īpašu pārvaldnieku;

       reglamentēt likvidāciju;

–       piešķirt EBI pilnvaras atļaut īstenot ES Finanšu stabilitātes fonda intervences pasākumu, tostarp, lai ārkārtas gadījumā uz vidēji ilgu laiku saņemtu finansējumu, kapitāla ieguldījumus un garantijas;

       noteikt administratīvus un atjaunošanas pasākumus attiecībā uz iestādēm, kuras izmanto Fondu.

12. Visi 11. apakšpunktā minētie instrumenti ir jāpielieto, visās dalībvalstīs pilnībā ievērojot ES konkurences noteikumus un nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem un noguldītājiem.

Ieteikums Nr. 2 saistībā ar pārrobežu sistēmiskajām bankām

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas ir jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

1.  Ņemot vērā pārrobežu sistēmisko banku īpašo nozīmi finanšu pakalpojumu iekšējā tirgū, steidzami jāsāk risināt ar tām saistītie jautājumi, lai līdz 2011. gada beigām izstrādātu jaunu īpašu režīmu, ko pazīs ar nosaukumu Eiropas banku uzņēmējdarbības tiesības. Ir jāierosina arī pārējām pārrobežu bankām domāts vispārīgāks režīms.

2.  Pārrobežu sistēmiskajām bankām jāievēro šis jaunais uzlabotais īpašais režīms; šis jaunais īpašais režīms novērsīs juridiskos šķēršļus efektīvai pārrobežu darbībai, vienlaikus nodrošinot skaidru, vienlīdzīgu un paredzamu attieksmi pret akcionāriem, noguldītājiem, kreditoriem, darbiniekiem un citām ieinteresētajām personām, jo īpaši pēc grupas iekšējiem aktīvu pārvedumiem. Tajā ietilps īpašs 28. režīms, kurš noteiks pārrobežu sistēmisko banku maksātnespējas procedūras un kuru vēlāk varēs attiecināt uz visām pārrobežu bankām;

3.  Komisija pieņems pasākumu ar mērķi līdz 2011. gada aprīlim izstrādāt kritērijus sistēmisko banku definīcijai. Pamatojoties uz šādiem kritērijiem, uzraudzības iestāžu padome, apspriedusies ar Eiropas Sistēmisko risku komiteju (12.b pants Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Banku iestādi („EBI ziņojums”)) regulāri noteiks, kuras ir šādas bankas.

4.  EBI uzraudzīs visas pārrobežu sistēmiskās bankas un darbosies caur kompetentajām valsts iestādēm (atbilstīgi EBI ziņojumam).

5.  Komisija pieņems pasākumu, lai ieteiktu mehānismu aktīvu pārvedumiem pārrobežu sistēmiskajās bankās, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt reģistrācijas valstu tiesības.

6.  ES Finanšu stabilitātes fonds un Noregulējuma vienība atbalstīs pārrobežu sistēmiskajām bankām paredzētos un EBI vadītos intervences pasākumus saistībā ar krīzes vadību, noregulējumu vai maksātnespēju.

Ieteikums Nr. 3 saistībā ar ES Finanšu stabilitātes fondu

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas ir jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

1.  EBI būs atbildīga par ES Finanšu stabilitātes fonda (Fonda) izveidi, un šo Fondu veidos, lai finansētu intervences pasākumus (rehabilitācija vai metodiska likvidācija) sistēmas stabilitātes saglabāšanai un bankrotējošu banku negatīvās ietekmes ierobežošanai. Komisija līdz 2011. gada aprīlim iesniegs Parlamentam priekšlikumu, kurā tiks detalizēti izklāstīti šā fonda statūti, struktūra, pārvaldība, lielums, darbības modelis, kā arī precīzs īstenošanas grafiks (atbilstīgi turpmāk minētajam 2. un 3. punktam).

2.  Fonds:

–     aptvers visu Eiropu;

–     to ex ante finansēs pārrobežu sistēmiskās bankas, pamatojoties uz kritērijiem, kuros ņemti vērā iespējamie riski un krīžu cikliskums, kā arī sistēmiskais risks, ko rada atsevišķa banka. Bankām, kas veic ieguldījumus Fondā, nebūs jāiemaksā līdzīgos savas valsts stabilitātes fondos vai jāmaksā tās noregulējuma vienībām;

–     nebūs saistīts ar noguldījumu garantiju sistēmām un būs neatkarīgs no tām;

–     būs pietiekami liels, lai atbalstītu pagaidu intervences pasākumus (piemēram, aizdevumus, aktīvu pirkumus un kapitāla ieguldījumus) un segtu noregulējuma un maksātnespējas procedūru izmaksas;

–     tiks veidots pakāpeniski, atbilstīgi pašreizējam ekonomikas stāvoklim.

 tiks izstrādāts tā, lai tas neradītu morālu apdraudējumu un to neizmantotu bankas akcionāru zaudējumu segšanai vai atlīdzības izmaksāšanai vadībai par tās pieļautajām kļūdām;

3.  Komisija vēl:

–     izskatīs pamatnostādnes attiecībā uz ieguldījumiem Fonda aktīvos (risks, likviditāte, atbilstība ES mērķiem);

–     noteiks fonda aktīvu pārvaldnieka atlases kritērijus (vai nu iekšēji, var ar privātu vai publisku trešo pušu, piemēram, Eiropas Investīciju bankas, iesaistīšanu);

–     lems, kuriem ieguldījumiem varētu aprēķināt statūtkapitāla koeficientus;

–     piemēros administratīvus pasākumus (sodu vai kompensēšanas shēmas) tām pārrobežu sistēmiskajām bankām, kuras izmanto Fonda līdzekļus;

–     radīs nosacījumus, lai Fonda darbības jomu varētu attiecināt ne tikai uz pārrobežu sistēmiskajām bankām, bet uz visām sistēmiskajām bankām;

–     noteiks apjomu (un atbilstību) valstu fondu tīklu izveidei, lai rūpētos par visām iestādēm, kas nepiedalās Fonda darbībā. Pēc tam ir jāizveido ES satvars, lai reglamentētu esošo un turpmāko valsts fondu darbību, un šim satvaram jādarbojas atbilstīgi vienotu un saistošu noteikumu kopumam.

Ieteikums Nr. 4 saistībā ar Noregulējuma vienību

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas ir jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

EBI sastāvā izveidos Noregulējuma vienību, lai tā vadītu ar pārrobežu sistēmiskajām bankām saistītās noregulējuma un maksātnespējas procedūras. Šī vienība:

–       darbosies stingri noteiktās robežās, ko paredz tiesiskais regulējums un EBI kompetence;

–       apkopos specializētās zināšanas tiesību un finanšu jomā, jo īpaši attiecībā uz banku pārstrukturēšanu, to darbības radikālu maiņu un likvidāciju;

–       cieši sadarbosies ar valsts iestādēm attiecībā uz īstenošanu, tehnisko palīdzību un personāla kopīgu izmantošanu;

–       ierosinās no Fonda veicamās izmaksas;

–       ja kādu pārrobežu iestādi skar noregulējuma procedūra vai tā tiek likvidēta, jāveic padziļināta izmeklēšana (to veic EBI iecelti neatkarīgi eksperti), lai izceltu ar konkrēto gadījumu saistītos iemeslus un noteiktu atbildīgās personas. Parlamentam ir jāsaņem informācija par šo izmeklēšanu rezultātiem.


PASKAIDROJUMS

1.  Nesenā smagā finanšu krīze lika visām ieinteresētajām aprindām un dažādiem politiskajiem spēkiem nonākt pie kopēja secinājuma, ka ir steidzami jārīkojas, lai nodrošinātu finanšu sistēmas ilgtspējību un stabilitāti.

Naudas summas, kas tika tērētas finanšu sistēmas kraha novēršanai un problēmu ierobežošanai, sasniedza iepriekš nepieredzētus apmērus. Krīzes izraisītās negatīvās blakusparādības aptvēra ļoti dažādas jomas, sākot no gandrīz pilnīgas finanšu tirgu paralīzes, kā rezultātā saruka kredīta tirgi un apstājās uzņēmējdarbība, līdz straujam bezdarba pieaugumam un nodokļu ieņēmumu samazinājumam. Liela daļa no attīstības jomai (izglītībai, jauninājumiem, pētniecībai, alternatīvajai enerģijai, utt.) paredzētajiem līdzekļiem tika novirzīta citiem mērķiem.

Lai arī kāda būtu kopējā iztērētā summa, ir skaidrs, ka tā atstāja pārāk smagu ietekmi uz nodokļu maksātājiem, Eiropas izaugsmi un nodarbinātību un ievērojami kavēja Eiropas nākotnes veidošanas gaitu.

2.  Eiropas valstu valdību, centrālo banku un reglamentējošo institūciju izmantotie intervences instrumenti bija ļoti atšķirīgi, sākot no mazāk uzstājīgām reglamentējošām darbībām (kapitāla un likviditātes prasību pagaidu atvieglošana), līdz kapitāla ieguldīšanai, likviditātes nodrošināšanai, „toksisko” aktīvu garantēšanai, aizdevumiem, vienošanās panākšanai par pārdošanu citām iestādēm vai pārņemšanu valsts īpašumā. Ļoti bieži intervences pasākumu mērķis bija pārrobežu institūcijas vai bankas, kuras veic starptautiskus materiālus darījumus (tādējādi tās ietekmēja bankas vai klientus citās valstīs). Izmantojot šos instrumentus, valsts iestādes ne pārāk saskaņoja savu darbību ar starptautiskajiem kolēģiem, tādējādi radot daudzas problēmas, piemēram:

· konkurences ierobežošanu (t.i., noguldījumu aizceļošanu no Anglijas uz Īriju, kad Īrijas valdība garantēja visu noguldījumu drošību);

· problēmas akcionāriem (t.i., Northern Rock, Lloyds, RBS, Fortis, utt.);

· ievērojami aizkavēja vairākus būtiskus darījumus, piemēram, Beļģijas un Luksemburgas uzņēmuma Fortis pārdošanu BNPParibas, (akcionāri pieprasīja detalizētāku informāciju);

· neskaidrību par tiesisko regulējumu un akcionāru tiesībām;

· protekcionistiskus pasākumus.

Kopumā šīs Eiropā un ASV izmantotās, bet minimāli (pēdējā mirklī) saskaņotās dažādās pieejas, metodes un instrumenti radīja nopietnas bažas par:

· visu šo pasākumu efektivitāti;

· juridisko nenoteiktību;

· līdzvērtīgiem konkurences apstākļiem un konkurenci ierobežojošām darbībām.

3.  Risks ātri skar dažādas nozares, jo bankas, apdrošināšana, aktīvu pārvaldīšana un citas jomas ir savstarpēji cieši saistītas, radot nepieciešamību krīžu vadības sistēmu attiecināt ne tikai uz banku nozari. Tomēr reālā situācija liek mums vispirms pievērsties bankām, nevis apsvērt turpmāko darbības jomas paplašināšanu.

4.  Tā kā mūsdienu pasaules tirgiem ir nepieciešami pasaules līmeņa risinājumi, kas prasa noteikumu un procedūru starptautisku saskaņošanu, ES būtu jāuzņemas vadošā loma un aktīvi jāpiedalās finanšu sistēmas pielāgošanā nākotnes vajadzībām.

Iesniegtie priekšlikumi pamatojas uz Eiropas akadēmisko aprindu, privāto un publisko ieinteresēto personu, starptautisko institūciju, piemēram G20, Finanšu stabilitātes kolēģijas un SMF, plašo ieguldījumu un krīzes laikā gūto praktisko pieredzi. Rūpīgi tika pētīti un izmantoti arī citi risinājumi, piemēram, Federālās noguldījumu apdrošināšanas sabiedrības izveide ASV.

5.  Šobrīd pastāv valsts sistēmu kompilācija, kuras sastāvdaļas ne vienmēr ir savstarpēji saderīgas. Ir problemātiski pieņemt ātrus un efektīvus lēmumus attiecībā uz pārrobežu grupām, kuras saistītas ar dažādu jurisdikciju. Spēcīgam un drošam Eiropas vienotajam finanšu tirgum ir nepieciešams saskaņots un savstarpēji saistīts regulējums visās 27 dalībvalstīs. Ja to īstenos, Eiropā būs radīti izcili apstākļi starptautisko finanšu darbībai.

6.  Lai izveidotu iedarbīgu profilaktisku sistēmu un drošības tīklu iekšējā tirgus aizsardzībai un stiprināšanai, ir nepieciešama noturīga un visaptveroša pieeja. Šai pieejai ir jābūt daudzslāņainai, kurā saskaņoti apvienotos:

· iedarbīga ES uzraudzības sistēma, kurā ietilpst Eiropas Sistēmisko risku kolēģija un institūcijas no trīs nozarēm: Banku uzraudzītāju, Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzītāju, kā arī Vērtspapīru un tirgus uzraudzītāju komitejas;

· uzlaboti starptautiskie noteikumi, tostarp pārstrādājot kapitāla prasības, no jauna definējot 1. un 2. līmeņa kapitālu, iekļaujot papildu riskus, ieviešot likviditātes koeficientus, pretcikliskuma buferus un aizņemto līdzekļu īpatsvara palielināšanas koeficientus, uzlabojot grāmatvedības standartus, noteikumus par atlīdzinājumu iestāžu vadītājiem, utt.;

· ES satvars krīžu vadībai, kas ļauj pārvarēt pašreizējās nepilnības, kuras izraisa dalībvalstīs pieņemtie atšķirīgie un bieži vien savstarpēji pretrunīgie noregulējuma un maksātnespējas režīmi.

7.  Lai cik iedarbīgs būtu krīžu vadības satvars, labi funkcionējošam finanšu tirgum vienmēr raksturīgs risks un neveiksmes. Tādēļ šo priekšlikumu mērķis ir drīzāk saglabāt finanšu pakalpojumu „sabiedrības labuma” dimensiju, nekā glābt konkrētas finanšu iestādes. „Rehabilitācijai” vai „eitanāzijai” jāpaliek kā intervences pasākumu alternatīvam rezultātam. Šī nenoteiktība ir būtiska morālā kaitējuma novēršanai.

8.  Intervences pasākumi ir jāizstrādā tā, lai izmaksas segtu nevis nodokļu maksātāji un noguldītāji, bet gan pati šī nozare atbilstīgi principam „maksā piesārņotājs”.

9.  Lielākais trieciens, izmantojot atbilstīgus novērtējuma diskontus, ir jānovirza uz akcionāriem un daļēji arī uz neapdrošinātiem kreditoriem. Glābšanas atbalsts vienmēr ir jāatmaksā.

10.  Cenšoties Eiropā nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus finanšu nozarē, nedrīkst ignorēt dalībvalstīs pastāvošās ievērojamās neatbilstības, par ko liecina grūtības pieņemt vienotus reglamentējošos un uzraudzības instrumentus, risināt izcelsmes/reģistrācijas valsts jautājumus, lemt par sloga sadali un bailes par to, ka iestādes pārņems vadību. Šī krīze vēl tikai pastiprināja savstarpējās uzticības trūkumu.

11.  Progresu vienotas pieejas veidošanā varēs panākt tikai ar visaptverošu, augšupēju konstruktīva dialoga procesu starp uzraudzības iestāžu kolēģijām un dalībvalstu valdību pārstāvjiem.

12.  Šīs krīzes spēcīgā ietekme uz ekonomiku, finansēm un nodokļiem, kas dalībvalstīs radīja lielu budžeta deficītu un parādu slogu, ES uzraudzības sistēmas un vispārējā reglamentējošo noteikumu krājuma nepabeigtība, ietekme, ko bankas kopumā juta, pildot tām izvirzītās stingrākās prasības attiecībā uz kapitālu, likviditāti, noguldījumu garantiju sistēmu, utt., tas viss prasa, lai tiktu izstrādāts pakāpenisks un līdzsvarots ceļvedis ar norādēm, kā veidot vēlamo ES vienoto satvaru pārrobežu krīžu vadībai.

13.  Tomēr ir acīmredzams, ka pienācis laiks Eiropai pieņemt lēmumu par to, vai virzīties pretī kopīgai nākotnei, vai arī nostāties uz nacionālisma takas. Šis otrais variants noteikti nav pieņemams risinājums. Bet pirmā varianta īstenošanai ir nepieciešams ilgstošs konverģences un savstarpējās uzticēšanās veidošanas process, lai gan jau tagad ir vajadzīgi steidzami risinājumi, kā novērst sistēmisko banku radītos riskus.

14.  Patiesībā mazāk nekā 50 bankās (no 12 000 ES darbojošos banku) ir apkopoti 70 % no visiem banku aktīviem. Šo banku radītā riska augsto pakāpi nosaka to lielums, sarežģītība un ciešās saiknes ar visu pārējo sistēmu. To izjustās problēmas satricina daudzas nozares un valstis.

15.  Lai gan sākšana tieši ar sistēmiskajām bankām varētu šķist pārāk ambiciozs mērķis, to izdalīšana ļauj pievērsties šā jautājuma būtībai, un tas varētu kalpot par sākumposmu, vidējā un ilgākā laikā izstrādājot vispārēju režīmu, kas attiektos uz banku sistēmu kopumā un, gala rezultātā, arī uz citām finanšu iestādēm.

16.  Šis priekšlikums balstās uz jaunākajiem lēmumiem tiesiskā regulējuma uzlabošanas jomā, jo īpaši uz lēmumiem izstrādāt ES uzraudzības sistēmu, kuras centrā atradīsies EBI, kas būs atbildīga par vispārējas uzraudzības kultūras veidošanu un kam būs noteicošais vārds ar sistēmiskajām bankām saistītu jautājumu risināšanā.

17.  Gadījumu/noregulējuma obligātie plāni, kas uzraudzības iestāžu kolēģijām ir jāizstrādā katrai institūcijai, ņemot vērā arī pārrobežu stabilitātes grupu ieteikumus, šķiet ideāls veids, kā panākt kopīgu viedokli attiecībā uz pārrobežu bankām (sistēmiskām vai nesistēmiskām), gan nosakot šādas bankas, gan risinot ar tām saistītos jautājumus.

18.  Lēmums turpmāko krīžu vadību īstenot ar Stabilitātes fonda (privāti finansēta, bet publiski vadīta) palīdzību, nevis, ieviešot banku nodevu, pamatojas uz pieņēmumu, ka:

· līdzekļu tūlītēja pieejamība ir priekšnoteikums intervences pasākumu efektivitātei;

· svarīgi ir veidot pārredzamu saikni starp nozares ieguldījumiem un tās radīto problēmu risināšanas izmaksām;

· šīs sistēmas ieviešana Eiropas mērogā ir vienīgais veids, kā krīžu laikā pārvarēt tendenci rūpēties tikai par savas valsts interesēm.

Lai gan, domājot par šā fonda lielumu, vēl ir jāveic atbilstīgi pētījumi, ieguldījumiem tajā jābūt atkarīgiem no pastāvošā riska līmeņa. Fonda likvīdo līdzekļu pārvaldībā ir jāietur konservatīva pozīcija, tomēr, ņemot vērā ES stratēģisko programmu, tiem jānes arī peļņa.

19.  Pamatojums priekšlikumam nesaistīt Stabilitātes fondu un noguldījumu garantijas sistēmas ir to atšķirīgie mērķi un bažas, ka šo līdzekļu apvienošana, sliktākajā gadījumā, varētu apdraudēt izmaksas noguldītājiem.

20.  Nepieciešamās specializētās zināšanas un to noregulējuma procedūru apjoms, kuras jāizmanto, izskatot ar sistēmiskajām bankām saistītos jautājumus, varētu pamatot īpašas aģentūras izveidi (kā gadījumā ar Federālās noguldījumu apdrošināšanas sabiedrības (FDIC) izveidi ASV). Tomēr birokrātijas un izmaksu ierobežošanas dēļ prātīgāk būtu sākt ar vienkāršāku struktūru, kas darbotos kā īpaša vienība EBI sastāvā.

21. Dalībvalstīs spēkā esošie tiesību akti maksātnespējas un bankrota jomā, kā arī attiecīgā tiesu prakse ir ļoti atšķirīgi, un tie vairāk ir paredzēti kreditoru un akcionāru aizsardzībai, nevis finanšu sistēmas stabilitātes saglabāšanai. Tādējādi vispārēja Eiropas mēroga noregulējuma režīma izveidei būs nepieciešams ārkārtīgi sarežģīts saskaņošanas process. Šķiet, ka, lai jau tuvākajā nākotnē panāktu progresu šajā jomā, visām sistēmiskajām bankām ir jāpieņem Eiropas banku uzņēmējdarbības tiesības (kam par pamatu kalpoja spēkā esošā Eiropas Uzņēmējdarbības tiesību direktīva).

22.  Šā brīža situācija prasa īstenot ambiciozu, bet arī līdzsvarotu un reālistisku pieeju. Ir jāizmanto šī vēstures dotā iespēja. Eiropas Parlaments darbosies atbilstoši savām pilnvarām un attaisnos uz to liktās Eiropas pilsoņu cerības un tam dāvāto uzticību.


Juridiskās komitejas ATZINUMS  (1.6.2010)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par pārrobežu krīzes vadību banku nozarē

(2010/2006(INI))

Atzinumu sagatavoja: Sebastian Valentin Bodu

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā Savienībā bankas pakalpojumu jomā ir izveidots iekšējais tirgus, nevis apvienoti savstarpēji neatkarīgi pakalpojumi, un tā kā šim iekšējam tirgum ir izšķiroša nozīme Savienības konkurētspējai pasaules mērogā,

1.   uzskata, ka Eiropas Banku iestādei jābūt pilnvarām īstenot saistošus pasākumus Savienības līmenī, kas ir piemērojami visām dalībvalstīm, vienlaikus arī piešķirot valsts uzraudzības iestādēm pilnvaras veikt ikdienas uzraudzību augstākajā iespējamā līmenī;

2.   uzskata, ka „testamenti” ir jāapstiprina tām uzraudzības iestādēm, kas ikdienā veic banku uzraudzību, lai nodrošinātu, ka izmaiņas ir ievērotas un ņemtas vērā, tādējādi panākot, ka šie „testamenti” vienmēr ir atjaunināti un atbilstīgi;

3.   uzskata, ka jau sākuma posmā ir jāpastāv iespējai izjaukt banku grupu (agrīnā intervence);

4.   uzskata, ka nedrīkst atļaut aktīvu / likvīdo aktīvu pārvešanu no meitasuzņēmuma/filiāles uz mātesuzņēmumu, ja tas destabilizēs šo meitasuzņēmumu/filiāli un radīs ievērojamas nelabvēlīgas sekas uzņemšanas dalībvalstij;

5.   uzskata, ka agrīna intervence banku krīzēs un krīžu novēršana jāsāk, pamatojoties uz skaidri definētiem kritērijiem, tostarp attiecībā uz prasībām neatbilstošu kapitalizācijas līmeni, samazinātu likviditāti un aktīvu kvalitātes un vērtības pasliktināšanos; uzskata, ka šī intervence ir jāsaista ar noguldījumu garantiju sistēmām;

6.   uzskata, ka Eiropas satvars pārrobežu krīzes vadībai ir izstrādāts, lai valsts iestādēm dotu pilnvaras pieņemt pasākumus, tostarp vajadzības gadījumā veikt intervenci banku grupu vadībā (un īpaši, bet ne tikai, bankās, kas pieņem noguldījumus, ja pastāv sistēmiska riska draudi);

7.   vēl uzskata, ka Eiropas satvars pārrobežu krīzes vadībai ir izstrādāts, lai reglamentētu gan pārrobežu banku grupu, gan atsevišķu banku, kuras veic pārrobežu darījumus tikai caur savām filiālēm, darbību; uzskata arī, ka attiecībā uz pārrobežu banku grupām ir jāpieņem vienoti noteikumi;

8.  norāda, ka Iestādei ir jādarbojas atbilstīgi šādiem principiem:

- vienāda kreditoru un mazākumdalībnieku aizsardzība visās tajās dalībvalstīs, kur bankai ir filiāles/meitasuzņēmumi;

- ar agrīnu intervenci un banku krīžu novēršanu saistīto izmaksu proporcionāla sadalīšana starp visām tām dalībvalstīm, kuru teritorijā darbojas ar intervences pasākumiem saistītā banka (piemēram, pamatojoties uz šīs bankas aktīvu vērtību katrā valstī); uzskata, ka periodiska kopfinansējuma iespēja nav tik vēlama;

9.   pauž viedokli, ka tomēr ir jāparedz atkāpes no konkrētām ES uzņēmējdarbības tiesībās paredzētām prasībām, lai valsts iestāde varētu veikt intervenci banku darbībās, ja tas tiek darīts sabiedrības interesēs;

10. uzskata, ka gadījumā, ja tiek lemts par kompensāciju izmaksāšanu akcionāriem vai tirgus darījumu partneriem, tad kompensācijas lielums jāaprēķina, pamatojoties uz bankas likvidācijas vērtību, nepieskaitot tai valsts atbalstā saņemtos līdzekļus;

11. uzskata, ka sadarbību starp valsts iestādēm un pārvaldniekiem, kuri ir atbildīgi par pārrobežu banku grupu problēmu noregulējumu un maksātnespēju, var uzlabot, nosakot ex-ante pamatnostādņu kopumu;

12. uzskata, ka jebkurš valsts atbalsts vai noregulējuma fonds ir jāveido tā, lai neradītu morālu kaitējumu un novērstu pārmērīgu riska uzņemšanos; jo īpaši uzskata, ka noregulējuma fondus nedrīkst izmantot, lai segtu zaudējumus banku akcionāriem, kuriem jāuzņemas visas zaudējumu sekas, un ka noregulējuma fondu nedrīkst izmantot prēmiju maksājumiem;

13. atgādina Komisijai, cik svarīgi ir veikt pilnu ietekmes novērtējumu, izskatot jautājumu par to, vai būtu atbilstīgi izstrādāt jaunas uzņēmumu vadības pamatnostādnes;

14. ir pārliecināts, ka vienota pieeja banku grupu bankrota novēršanai vairāk atbilstu iekšējā tirgus koncepcijai.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

1.6.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Raffaele Baldassarre, Luigi Berlinguer, Sebastian Valentin Bodu, Françoise Castex, Christian Engström, Marielle Gallo, Gerald Häfner, Daniel Hannan, Klaus-Heiner Lehne, Antonio Masip Hidalgo, Alajos Mészáros, Evelyn Regner, Dimitar Stoyanov, Alexandra Thein, Diana Wallis, Rainer Wieland, Cecilia Wikström, Zbigniew Ziobro, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Piotr Borys, Kurt Lechner, Toine Manders, Angelika Niebler

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mara Bizzotto, Jutta Steinruck


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

22.6.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

40

5

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Burkhard Balz, Slavi Binev, Godfrey Bloom, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Pascal Canfin, Nikolaos Chountis, George Sabin Cutaş, Rachida Dati, Leonardo Domenici, Diogo Feio, Elisa Ferreira, Vicky Ford, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Enikő Győri, Liem Hoang Ngoc, Othmar Karas, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Astrid Lulling, Hans-Peter Martin, Arlene McCarthy, Íñigo Méndez de Vigo, Sławomir Witold Nitras, Ivari Padar, Alfredo Pallone, Anni Podimata, Antolín Sánchez Presedo, Olle Schmidt, Edward Scicluna, Peter Simon, Theodor Dumitru Stolojan, Ivo Strejček, Kay Swinburne, Ramon Tremosa i Balcells, Corien Wortmann-Kool

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Elena Băsescu, David Casa, Saïd El Khadraoui, Sari Essayah, Sophia in ‘t Veld, Iliana Ivanova, Syed Kamall, Philippe Lamberts

Juridisks paziņojums - Privātuma politika