Ziņojums - A7-0233/2010Ziņojums
A7-0233/2010

ZIŅOJUMS par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā

16.7.2010 - (2010/2039(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referente: Ilda Figueiredo


Procedūra : 2010/2039(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A7-0233/2010
Iesniegtie teksti :
A7-0233/2010
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā

(2010/2039(INI))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 4., 9., 14., 19., 151. un 153. pantu,

–       ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gadā pieņemto Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–       ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko atkārtoti apstiprināja 1993. gada Pasaules cilvēktiesību konferencē, un jo īpaši tās 3., 16., 18., 23., 25., 26. un 29. pantu,

–       ņemot vērā ANO 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–       ņemot vērā ANO 2000. gada Tūkstošgades attīstības mērķus, jo īpaši nabadzības un bada apkarošanu (pirmais mērķis), vispārējas pamatizglītības sasniegšanu (otrais mērķis), vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu vīriešiem un sievietēm (trešais mērķis),

–       ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 26 un Nr. 131 par minimālās algas noteikšanu un Konvenciju Nr. 29 un Nr. 105 par piespiedu darba atcelšanu,

–       ņemot vērā SDO Pasaules nodarbinātības paktu,

–       ņemot vērā ANO un SDO programmas par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību,

–       ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās normas par sociālajām tiesībām[1],

–       ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34., 35. un 36. pantu, kuros īpaši uzsvērtas tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, augsta līmeņa veselības aizsardzību un pieeju pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi[2],

–       ņemot vērā Starptautiskā Nodarbinātības biroja ziņojumu „Vispasaules alianse pret piespiedu darbu. Globālais ziņojums par SDO Deklarācijas par pamatprincipiem un tiesībām darbā īstenošanu. Ģenerāldirektora 2005. gada ziņojums”,

–       ņemot vērā Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumu 92/441/EEK par kopējiem kritērijiem saistībā ar pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību sociālās aizsardzības sistēmās (ieteikums par minimāliem ienākumiem)[3],

–       ņemot vērā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumu 92/442/EEK par sociālās aizsardzības mērķu un politiku konverģenci[4],

–       ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes (EPSCO) 2916. sesijas secinājumus 2008. gada 16. un 17. decembrī [5],

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1098/2008/EK par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads)[6],

–       ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas nākotnes sociālo modeli[7],

–       ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES[8] un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0364/2008)[9],

–       ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par atjaunināto sociālo programmu[10],

–       ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu par Komisijas ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus, un Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus[11],

–       ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa deklarāciju Nr. 111/2007 par bezpajumtniecības uz ielām izbeigšanu[12],

–       ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 ― Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”[13],

–       ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm[14],

–       ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–       ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0233/2010),

A. tā kā Eiropas Komisijas sociālajā programmā 2005.–2010. gadam 2010. gads noteikts par „Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”, tādējādi no jauna apliecinot un stiprinot ES sākotnējo politisko apņemšanos, kas pausta, uzsākot Lisabonas stratēģijas īstenošanu, — „būtiski ietekmēt nabadzības izskaušanu”;

B. tā kā nabadzība un sociālā atstumtība ir cilvēka cieņas un cilvēka pamattiesību pārkāpums un tā kā ieņēmumu atbalsta plānu galvenajam mērķim jābūt palīdzēt cilvēkiem pārvarēt nabadzību un nodrošināt viņiem iespēju dzīvot ar cieņu;

C. tā kā, neraugoties uz ekonomisko labklājību un visiem paziņojumiem par nabadzības mazināšanu, sociālā nevienlīdzība ir palielinājusies un 2008. gada beigās zem nabadzības sliekšņa pat pēc sociālā pabalsta saņemšanas[15] dzīvoja 17 % jeb 85 miljoni iedzīvotāju, lai gan 2005. gadā ES 15 dalībvalstīs šis rādītājs bija 16 % un 2000. gadā — 15 %;

D. tā kā bērniem un jauniešiem vecumā līdz 17 gadiem nabadzības riska līmenis ir augstāks nekā visiem iedzīvotājiem vidēji un tā kā 2008. gadā ES 27 dalībvalstīs šis līmenis sasniedza 20 %, turklāt visaugstākais līmenis bija 33 %;

E. tā kā augstāks nabadzības risks nekā citām iedzīvotāju grupām ir arī vecākiem cilvēkiem un tā kā 2008. gadā ES 27 dalībvalstīs personām, kuru vecums bija vismaz 65 gadi, nabadzības riska līmenis bija 19 %, turklāt arī 2005. gadā šis rādītājs bija 19 %, bet 2000. gadā — 17 %;

F. tā kā ilgstoši augsts nepastāvīgu darba attiecību un zema atalgojuma īpatsvars vairākās nozarēs nemainīgi augstu uztur darba ņēmēju nabadzības riska līmeni un tā kā 2008. gadā ES 27 dalībvalstīs vidējais nabadzības riska līmenis nodarbinātajiem iedzīvotājiem bija 8 %, savukārt 2005. gadā ES 15 dalībvalstīs šis rādītājs bija 8 % un 2000. gadā — 7 %;

G. tā kā Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumā 92/441/EEK dalībvalstis aicinātas atzīt cilvēka pamattiesības uz cilvēka cienīgai dzīvei pietiekamiem iztikas līdzekļiem un sociālo palīdzību; tā kā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumā 92/442/EEK dalībvalstis aicinātas garantēt cilvēka cienīgai dzīvei pienācīgu resursu līmeni; tā kā 1999. gada 17. decembra secinājumos Padome par vienu no sociālās aizsardzības modernizācijas un uzlabošanas mērķiem atzīst sociālās integrācijas veicināšanu;

H. tā kā liela daļa no iedzīvotājiem, kurus apdraud nabadzība, ko rada bezdarbs, neatviegloti aprūpes pienākumi, nepastāvīgs un zemu apmaksāts darbs, kā arī atalgojuma diskriminācija un zemākas pensijas, ir sievietes;

I. tā kā sievietēm galējas nabadzības risks ir lielāks nekā vīriešiem; tā kā nemainīgā nabadzības feminizācijas tendence Eiropas valstu sabiedrībās liecina, ka pašreizējo sociālās aizsardzības sistēmu pamati un daudzi ES sociālās, ekonomiskās un nodarbinātības politikas virzieni nav izstrādāti tā, lai apmierinātu sieviešu vajadzības un atbilstu to nodarbinātības īpatnībām; tā kā sieviešu nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā prasa dažādus īpašus politiskus risinājumus, kas būtu saistīti ar dzimumu aspektu;

J. tā kā risks nonākt galējā nabadzībā sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem, it īpaši vecumā, jo sociālās drošības sistēmu pamatā bieži vien ir nepārtraukta algota darba princips; tā kā individuālām tiesībām uz minimālo ienākumu, kas aizsargā pret nabadzību, par priekšnosacījumu nevajadzētu izvirzīt ar darbu saistītas iemaksas;

K. tā kā jauniešu bezdarbs Eiropas Savienībā ir sasniedzis vēl nepieredzētu līmeni — 21,4 % —, svārstoties no 7,6 % Nīderlandē līdz pat 44,5 % Spānijā un 43,8 % Latvijā, un tā kā jauniešiem piedāvātie māceklības un stažēšanās līgumi nereti neparedz atalgojumu vai atalgojums ir zems;

L. tā kā piektdaļa ES iedzīvotāju vecumā līdz 25 gadiem ir bezdarbnieki un tā kā bezdarbs visvairāk ir skāris Eiropas iedzīvotājus, kuri ir vecāki par 55 gadiem un kuri turklāt saskaras ar specifisku un nopietnu problēmu, proti, šajā vecumā viņu izredzes atrast darbu arvien samazinās;

M. tā kā finanšu un ekonomikas krīzes dēļ ir mazinājies darbvietu piedāvājums (pēc provizoriskiem aprēķiniem kopš 2008. gada septembra zaudēti vairāk nekā 5 miljoni darbvietu) un audzis pagaidu nodarbinātības īpatsvars;

N. tā kā oficiāli ES dati par galējas nabadzības situācijām, piemēram, bezpajumtniecību, nav pieejami un tāpēc sekot līdzi jaunākajām tendencēm ir grūti;

O. tā kā Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību jāizmanto kā izdevība aktivizēt sabiedrības viedokli par nabadzību un no tās izrietošo sociālo atstumtību un uzlabot politisko reakciju saistībā ar šo atstumtību un tā kā šajā gadā jāveicina aktīva integrācija, pienācīgs ienākumu līmenis, kvalitatīvu pakalpojumu pieejamība un atbalstoša pieeja labu darbvietu radīšanai, kā dēļ ir vajadzīga taisnīga bagātību pārdale un ir vēlami tādi pasākumi un politika, kas efektīvi nodrošinātu ekonomisku un sociālu kohēziju gan Eiropas Savienībā kopumā, gan atsevišķos Eiropas reģionos, un jāpanāk, lai minimālais ienākums būtu pietiekama aizsardzības sistēma marginalizētām un mazaizsargātām personām;

P. tā kā Eiropas gadam cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību ir izvirzīti tādi mērķi un pamatprincipi kā tiesību atzīšana, kopatbildība un līdzdalība, kohēzija, iesaistītība un konkrēta rīcība;

Q. tā kā, lai pārliecinātu dalībvalstis noteikt minimālo ienākumu slieksni, kas palīdzētu paaugstināt dzīves līmeni, vienlaicīgi veicinot konkurētspēju, pareizi jānovērtē ekonomiskais un finansiālais klimats ES 27 dalībvalstīs;

R. tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies īstenot ANO Tūkstošgades attīstības mērķus un rezolūciju, ar kuru pasludina ANO otro nabadzības izskaušanas desmitgadi (2008–2017);

S. tā kā nabadzība un sociālā atstumtība ir daudzveidīga, tā kā pastāv īpaši mazaizsargātas un atkarīgas iedzīvotāju grupas (bērni, sievietes, vecāki cilvēki, invalīdi un citi), tostarp etniskās minoritātes, daudzbērnu ģimenes vai vienvecāka ģimenes, personas ar hroniskām slimībām un bezpajumtnieki, un tā kā citos ES politikas virzienos jāintegrē tādi pasākumi un instrumenti, kuru mērķis ir novērst un apkarot nabadzību un sociālo atstumtību; tā kā jāizstrādā iekļaušanai dalībvalstu politikā paredzēta orientācija, kas nodrošinātu kvalitatīvas sociālās drošības un aizsardzības sistēmas, vispārēju piekļuvi pieejamai publiskajai infrastruktūrai, kvalitatīviem publiskiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, pieņemamiem un kvalitatīviem darba apstākļiem un darbvietām, kas ir arī tiesiski aizsargātas, kā arī minimālajam ienākumam, kas ļauj nenonākt nabadzībā un ikvienam paver iespēju piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi,

T. tā kā ļoti augstais nabadzības līmenis ietekmē ne vien sociālo kohēziju Eiropā, bet līdz ar lielu sabiedrības grupu pastāvīgu atstumtību ietekmē arī ekonomiku, mazinot tās konkurētspēju, un palielina spiedienu uz publiskā sektora budžetu;

U. tā kā jo īpaši stratēģijas „Eiropa 2020” kontekstā jānosaka vispārējs mērķis, par prioritāti izvirzot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un cilvēka pamattiesību aizsardzību, kas arī nozīmē, ka jāpanāk līdzsvars starp ekonomisko, nodarbinātības, sociālo, reģionālo un vides politiku, kā arī jānodrošina taisnīga bagātību un ienākumu pārdale, ņemot vērā straujo atkarības līmeņa pieaugumu, un tāpēc attiecībā uz visiem lēmumiem jāveic sociālās ietekmes novērtējums, kā arī jāpiemēro Līguma par Eiropas Savienības darbību horizontālā sociālā klauzula (9. pants);

V. tā kā viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem ir cilvēka cieņas ievērošana un tas liek ar noteiktu rīcību veicināt pilnu nodarbinātību un sociālo progresu, apkarot sociālo atstumtību un diskrimināciju un atbalstīt taisnīgumu un sociālo aizsardzību;

W. tā kā ir jānodrošina struktūrfondu finansējuma piemērošana, palielināšana un labāka izmantošana tādiem mērķiem kā nabadzības novēršana, sociālā integrācija un pieejamu, tiesiski aizsargātu un kvalitatīvu darbvietu radīšana;

X. tā kā sociālās aizsardzības sistēmām ir liela nozīme tādai attīstībai nepieciešamā sociālās kohēzijas līmeņa sasniegšanā, kurš nodrošinātu sociālo integrāciju un mazinātu ekonomikas krīzes sociālās sekas, kas nozīmē arī to, ka valsts līmenī jāparedz individuāli garantēts minimālais ienākums nabadzības novēršanai, jāpaaugstina prasmju un zināšanu līmenis personām, kuras konkurences spiediena dēļ ir atstumtas no darba tirgus, un jānodrošina vienlīdzīgas izredzes darba tirgū un pamattiesību izmantošanā;

Y. tā kā nozīmīgs un efektīvs līdzeklis, kā pārvarēt nabadzību, atbalstīt sociālo integrāciju un piekļuvi darba tirgum un nodrošināt cilvēkiem pienācīgus dzīves apstākļus, ir minimālā ienākuma formulu ieviešana un pilnveidošana;

Z. tā kā minimālā ienākuma shēmas ir svarīgs instruments, ar ko garantēt drošību iedzīvotājiem, kuriem jāpārvar sociālās atstumtības un bezdarba sekas, un atbalstīt piekļuvi darba tirgum; tā kā šādām minimālā ienākuma shēmām ir būtiska nozīme bagātību pārdalē un solidaritātes un sociālā taisnīguma nodrošināšanā un tā kā jo īpaši krīzes laikā tās darbojas pretcikliski, nodrošinot papildu resursus, kas pastiprina pieprasījumu un patēriņu iekšējā tirgū;

AA.  tā kā, pēc datiem, ko devis nesens Eirobarometra apsekojums par ES iedzīvotāju attieksmi pret nabadzību, lielākā iedzīvotāju daļa (73 %) nabadzību uzskata par valstī izplatītu problēmu, 89 % prasa, lai valdība šīs problēmas risināšanā veiktu steidzamus pasākumus, un 74 % gaida, lai šīs problēmas risināšanā aktīvi iesaistītos arī ES;

AB.  ņemot vērā smagās sociālās sekas, ko izraisījusi ekonomikas krīze, kuras dēļ vairāk nekā 6 miljoni Eiropas iedzīvotāju pēdējo divu gadu laikā ir zaudējuši darbu;

AC.  ņemot vērā ekonomikas un sociālās jomas krīzes smagumu un tās veicinošo ietekmi uz nabadzību un sociālo atstumtību, ko pavada bezdarba pieaugums (no 6,7 % 2008. gada sākumā līdz 9,5 % 2009. gada beigās), kā arī to, ka vienu trešdaļu bezdarbnieku ir skāris ilgtermiņa bezdarbs un ka ekonomiski mazāk stabilās dalībvalstīs stāvoklis ir vēl sliktāks;

AD.  tā kā dažas dalībvalstis ir pakļautas Padomes, Komisijas un starptautisko organizāciju spiedienam, piemēram, SVF spiedienam īstermiņā samazināt krīzes dēļ pieaugušo budžeta deficītu un samazināt izdevumus, tostarp sociālos izdevumus, tādējādi apdraudot labklājību un veicinot nabadzību;

AE.   ņemot vērā arvien pieaugošo sociālo nevienlīdzību dažās dalībvalstīs, kas galvenokārt ir sekas ienākumu un bagātību pārdales ekonomiskajai nevienlīdzībai un nevienlīdzībai darba tirgū, kas izraisa sociālo nedrošību un nevienlīdzīgu piekļuvi tādām valsts sociālajām funkcijām kā sociālā apdrošināšana, veselības aprūpe, izglītība, tieslietu sistēma u. c.;

AF.   ņemot vērā ES sociālās integrācijas politikas īstenošanu un it sevišķi 2000. gadu sākumā saskaņā ar Lisabonas stratēģiju pieņemtos mērķus un Eiropas programmu, kurā paredzēts izmantot atklāto koordinācijas metodi un sasniegt valstu rīcības plānos noteiktos kopīgos mērķus;

AG.  tā kā Eiropas Savienības dalībvalstīs dažādu iemeslu dēļ patlaban ir daudz bezpajumtnieku, un tāpēc jāveic īpaši pasākumi, lai veicinātu šo cilvēku sociālo integrāciju,

1.      uzsver, ka jāīsteno konkrēti pasākumi nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai, izpētot, kādā veidā būtu iespējams atjaunot nodarbinātību, stimulējot ienākumu un bagātību taisnīgu pārdalīšanu, garantējot pietiekamus ienākumus un tādējādi piešķirot jēgu un nozīmi „Eiropas gadam cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”, kā arī sagādājot vērā ņemamu politisku mantojumu Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanai, tostarp nabadzības novēršanai un sociālās integrācijas veicināšanai paredzētu pienācīga minimālā ienākuma shēmu nodrošināšanu, pamatojoties uz dalībvalstu atšķirīgo praksi, kolektīviem nolīgumiem un dalībvalstu tiesību aktiem visā Eiropas Savienībā, kā arī aktīvi atbalstot pienācīgu ieņēmumu shēmas un sociālās aizsardzības shēmas; aicina dalībvalstis pārskatīt politiku, kas paredzēta pietiekama ienākuma nodrošināšanai, zinot, ka cīņai pret nabadzību mazaizsargātām sociālajām grupām darba tirgū ir jārada pieņemamas, pastāvīgas darbvietas; uzskata, ka visiem darba ņēmējiem jābūt iespējai dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi; uzskata, ka, īstenojot labklājības valsts politiku, jāīsteno arī aktīva darba tirgus politika;

2.      atgādina, ka nesenās ekonomikas lejupslīdes, augušā bezdarba līmeņa un sarukušo nodarbinātības iespēju dēļ daudzi ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; norāda, ka šī problēma ir īpaši aktuāla vairākās dalībvalstīs, kuras saskaras ar ilgstošu bezdarbu vai ekonomisku neaktivitāti;

3.      prasa, lai tiktu gūti reāli panākumi, nodrošinot minimālā ienākuma shēmu pietiekamību, lai visi bērni, pieaugušie un gados vecāki iedzīvotāji varētu izkļūt no nabadzības un īstenot tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi;

4.      uzsver, ka dažādās jomās (veselības aprūpe, mājokļi, izglītība, ienākumi un nodarbinātība) starp nabadzībā dzīvojošajām sociālajām grupām pastāv atšķirības; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt mērķtiecīgus pasākumus, ņemot vērā šīs atšķirības; uzsver, ka efektīvākais veids nabadzības mazināšanai ir nodrošināt visiem piekļuvi darba tirgum;

5.      uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš mūžizglītības programmām kā būtiskākajam instrumentam cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, veicinot spēju integrēties darba tirgū, piekļuvi zināšanām un darba tirgum; uzskata, ka ir jāpiedāvā stimuli, kas veicinātu darba ņēmēju, bezdarbnieku un visu mazaizsargāto sociālo grupu lielāku līdzdalību mūžizglītības programmās, un jāveic efektīvi pasākumi to faktoru novēršanai, kuri veicina šo personu izstāšanos no programmām, tā kā profesionālās izglītības līmeņa celšana un jaunu prasmju apguve var veicināt drīzāku atkaliekļaušanu darba tirgū, paaugstināt ražīgumu un palīdzēt iedzīvotājiem atrast labāku darbvietu;

6.      uzsver, ka dalībvalstu līmenī ir vajadzīga konkrēta rīcība, nosakot minimālā ienākuma slieksni, kura pamatā būtu atbilstīgi rādītāji, kas nodrošinātu sociālo un ekonomisko kohēziju, samazinātu risku, ka par vienādu darbu tiek maksāta nevienlīdzīga samaksa, un pazeminātu nabadzīgu populāciju risku Eiropas Savienībā, un aicina Eiropas Savienību apņēmīgāk ieteikt šāda veida rīcību;

7.      uzsver, ka par vienu no efektīvākajiem veidiem, kā aizsargāties pret nabadzību, uzskatāma nodarbinātība un ka tādēļ būtu jāpieņem pasākumi sieviešu nodarbinātības veicināšanai un jāizvirza mērķi attiecībā uz piedāvāto darbvietu kvalitāti;

8.      uzsver, ka gan Eiropas, gan arī dalībvalstu līmenī jāveic pasākumi iedzīvotāju un patērētāju aizsargāšanai no netaisnīgiem kredītu un kredītkaršu atmaksas nosacījumiem un jāpieņem noteikumi, kas reglamentē pieeju kredītiem, lai novērstu, ka mājsaimniecības uzņemas pārāk lielas parādsaistības un tāpēc nonāk nabadzībā un tiek pakļautas sociālai atstumtībai;

9.      uzsver, ka nabadzībai un sociālajai atstumtībai ir raksturīga daudzdimensionalitāte, un uzstāj, ka ir jānodrošina sociālo mērķu integrācija un ka makroekonomiskās politikas nostādnēs ir svarīga to sociālā dimensija un ilgtspējība; uzskata, ka sociālajiem mērķiem jābūt neatņemamai daļai krīzes pārvarēšanas stratēģijā, kā arī stratēģijā „Eiropa 2020” un ekonomiskajā, sociālajā un teritoriālajā kohēzijā, kas nozīmē virzību uz konverģentu sociālo politiku un efektīvu novērtējumu veikšanu par ietekmi uz sociālo jomu, nodrošinot prioritāšu un politikas virzienu pārskatīšanu, jo īpaši attiecībā uz monetāro politiku, nodarbinātības politiku, sociālo un makroekonomisko politiku, tostarp arī uz Stabilitātes un izaugsmes paktu, konkurences, iekšējā tirgus, budžeta un fiskālo politiku; uzskata, ka šie politikas virzieni nedrīkst kavēt sociālo kohēziju un tiem jānodrošina attiecīgu pasākumu īstenošana un jāveicina iespēju vienlīdzība, lai nodrošinātu to, ka ilgtspējīgā veidā tiek pārvarēta krīze, notiek atgriešanās pie valstu budžetu konsolidācijas un tiek sāktas reformas, kas ekonomikai vajadzīgas, lai atgrieztos uz izaugsmes ceļa un atsāktu jaunu darbvietu radīšanu; aicina ar atbilstīgu mehānismu palīdzību ieviest praktiska atbalsta politiku tām dalībvalstīm, kam tas visvairāk vajadzīgs;

10.    uzskata, ka darbvietu radīšanai jābūt Eiropas Komisijas un dalībvalstu valdību prioritātei un pirmajam solim nabadzības mazināšanā;

11.    uzskata, ka minimālā ienākuma shēmas jāintegrē sociālās integrācijas stratēģiskajā pieejā — gan vispārējās politiskajās nostādnēs, gan arī mērķtiecīgos pasākumos saistībā ar mājokļiem, veselības aprūpi, izglītību un mācībām un sociālajiem pakalpojumiem, palīdzot iedzīvotājiem izkļūt no nabadzības un mudinot viņus uz patstāvīgu rīcību, kas vērsta uz sociālo integrāciju un piekļuvi darba tirgum; uzskata, ka minimālā ienākuma shēmu patiesais mērķis ir ne vien palīdzēt pabalsta saņēmējiem, bet galvenokārt atbalstīt viņus, lai dotu iespēju no sociālās atstumtības atgriezties aktīvā dzīvē;

12.    uzsver, ka, lai pārrautu bērnu nabadzības apburto loku, minimālā ienākuma summu noteikšanā jāņem vērā, ka strādājošajiem ir apgādājamie, it sevišķi bērni; uzskata arī, ka Komisijai būtu jāsagatavo gada ziņojums par bērnu nabadzības apkarošanā paveikto;

13.    uzstāj, ka jāgroza taupības politika, ko krīzes pārvarēšanas nolūkā būs spiestas īstenot dažas dalībvalstis, un uzsver, ka liela nozīme ir efektīviem solidaritātes pasākumiem, tostarp pabalstu pārskaitījumu palielināšanai, elastībai un sagatavošanai un līdzfinansējuma samazināšanai no budžeta līdzekļiem ar mērķi radīt pienācīgas kvalitātes darbvietas, saglabāt produktīvās nozares un cīnīties pret nabadzību un sociālo atstumtību, nevis radīt jaunas atkarības formas vai palielināt parādsaistības;

14.    uzskata, ka viens no efektīvākajiem risinājumiem nabadzības apkarošanā, pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanā un sociālās integrācijas veicināšanā ir tādu minimālā ienākuma shēmu ieviešana visās ES dalībvalstīs, kurās ietilptu īpaši pasākumi (finansiāls atbalsts un pakalpojumu pieejamības veicināšana) to iedzīvotāju atbalstīšanai, kuru ienākumi ir nepietiekami;

15.    uzskata, ka pienācīga minimālā ienākuma shēmām jānodrošina minimālie ienākumi tādā līmenī, kas atbilst vismaz 60 % no mediānas ienākuma attiecīgajā dalībvalstī;

16.    uzsver, ka ir jānovērtē sociālās integrācijas politika, atklātās koordinācijas metodes piemērošana, kopīgo mērķu ievērošana un valstu rīcības plānu īstenošana, ņemot vērā nabadzības izplatības tendences, lai apņēmīgāk rīkotos Eiropas un dalībvalstu līmenī un apkarotu nabadzību, izmantojot plašāku, saskaņotāku un skaidrāk formulētu politiku, kas vērsta uz absolūtās nabadzības un bērnu nabadzības izskaušanu līdz 2015. gadam, kā arī būtisku relatīvās nabadzības samazināšanu;

17.    atkārto, ka, lai gan minimālā ienākuma shēmas ir svarīgas, tās jāievieš vienlaicīgi ar koordinētu stratēģiju dalībvalstu un ES līmenī, kuras pamatā būtu izvērsta rīcība un tādi konkrēti pasākumi kā aktīva darba tirgus politika (kuras mērķgrupas ir no darba tirgus visvairāk atsvešinātās iedzīvotāju grupas), mazkvalificētu personu izglītošana un apmācība, minimālās algas noteikšana, sociālo mājokļu politika un pieejamu, kvalitatīvu publisko pakalpojumu piedāvājums par pieņemamu cenu;

18.    uzstāj, ka jāsekmē vispārējā un sociālā integrācija, kas faktiski nodrošinātu cilvēka pamattiesību ievērošanu, un jāuzņemas skaidras saistības formulēt Eiropas Savienības un dalībvalstu politiku nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā; uzskata, ka ir jānodrošina kvalitatīvāka vispārēja, fiziski vai sazināšanās ziņā netraucēta piekļuve darba tirgum, sabiedriskās veselības pakalpojumiem, izglītībai un apmācībai (no pirmsskolas apmācības līdz pat pirmajam augstākās izglītības ciklam), profesionālajai apmācībai, sabiedriskajam dzīvojamajam fondam, energoapgādei un sociālajai aizsardzībai; uzskata, ka darbvietām jābūt pieejamām, kvalitatīvām un tiesiski aizsargātām; uzskata, ka algām jābūt pienācīgām un ka ir jānodrošina minimālā pensija, lai pensionāriem, kuri visu mūžu ir strādājuši, sagādātu iespēju saņemt pienācīgu pensiju; piebilst, ka sistēmām, kas nodrošina pienācīgu minimālo ienākumu ikvienam, ir jānodrošina aizsardzība pret nabadzības risku un jānodrošina sociālā integrācija, kultūrintegrācija un politiskā integrācija saskaņā ar dalībvalstu praksi, kolektīviem nolīgumiem un dalībvalstu tiesību aktiem; turklāt norāda, ka, jo lielāki būs dalībvalstu ilgtermiņa ieguldījumi šajās dažādajās politikas jomās, jo mazāk būs jāizmanto sistēma, kas mājsaimniecībām nodrošina minimālo ienākumu; uzsver, ka šādi pasākumi jāpieņem, attiecībā uz dalībvalstīm stingri ievērojot subsidiaritātes principu, kā arī dalībvalstu prakses atšķirības, kolektīvos nolīgumus un tiesību aktus; uzskata, ka vienīgi tā iespējams ikvienam nodrošināt tiesības piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē;

19.    atkārtoti vērš uzmanību uz tādu jauniešu vajadzībām, kuri saskaras ar īpašām problēmām, meklējot savu vietu ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, un ir pakļauti riskam pāragri pamest mācības; aicina dalībvalstis cīņu pret jauniešu bezdarbu noteikt par īpašu mērķi ar vairākām prioritātēm, tostarp noteikt īpašus rīcībpasākumus un profesionālās izglītības pasākumus, atbalstīt Kopienas programmas (mūžizglītības programmu, Erasmus Mundus) un veicināt uzņēmējdarbības iniciatīvas;

20.    norāda, ka priekšlaicīga skolas pamešana un augstākās un universitātes līmeņa izglītības ierobežotā pieejamība ir būtiskākie cēloņi augstam ilgtermiņa bezdarbam un negatīvi ietekmē sociālo kohēziju; uzskata, ka, tā kā šie divi jautājumi ir Kopienas prioritāri mērķi, kas izvirzīti arī stratēģijā „Eiropa 2020”, sevišķi rūpīgi būs jāizstrādā rīcība un īpaša politika, kas nodrošinātu jauniešu piekļuvi izglītībai, izmantojot stipendijas, studiju pabalstus un kredītus, kā arī iniciatīvas skolu izglītības dinamikas veicināšanai;

21.    uzskata, ka Komisijai būtu jāveic pētījums par to, kāda ietekme katrā dalībvalstī būtu tās izstrādātam tiesību akta projektam par algas minimuma noteikšanu Eiropā; jo īpaši ierosina šāda veida pētījumā aplūkot tādus aspektus kā atšķirības starp pienācīgu minimālo ienākumu un minimālo algu attiecīgajā dalībvalstī un to ietekme uz darba meklētājiem;

22.    uzsver, ka ir svarīgi pieņemt tādus noteikumus par bezdarbnieka pabalstu, kas dotu iespēju pasargāt tā saņēmējus no nabadzības, un ka dalībvalstis jāmudina veikt pasākumus, kas sekmētu bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū, pieņemot piedāvājumus nepopulārās profesijās, tostarp sekmējot mobilitāti Eiropas Savienībā;

23.    uzsver, ka ieguldījumi minimālo ienākumu shēmās ir būtisks nabadzības novēršanas un mazināšanas elements; uzsver, ka pat krīzes laikā minimālo ienākumu shēmas būtu uzskatāmas nevis par izmaksu faktoru, bet gan par būtisku krīzes seku pārvarēšanas elementu; uzsver, ka savlaicīgiem ieguldījumiem cīņā pret nabadzību ir būtiska nozīme sabiedrības izmaksu samazināšanā ilgtermiņā;

24.    uzsver, cik svarīga nozīme ir sociālajai aizsardzībai, it sevišķi veselības apdrošināšanai, ģimenes pabalstiem, pensijām un invaliditātes pabalstiem, un aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst vismazāk aizsargātajiem sabiedrības locekļiem, garantējot viņiem minimālās tiesības arī tad, ja viņi ir bezdarbnieki;

25.    uzsver, ka tiesības uz cilvēka cienīgai dzīvei pietiekamiem resursiem un pabalstiem ir cilvēka pamattiesības un uzskatāmas par daļu no visaptverošiem, saskaņotiem sociālās atstumtības apkarošanas pasākumiem; aicina dalībvalstis pieņemt politiku, kas veicinātu attiecīgo personu ekonomisko un sociālo integrāciju;

26.    vērš uzmanību uz to, ka arvien aug trūcīgo darba ņēmēju skaits un ka šī jaunā problēma jārisina, apvienojot dažādus instrumentus; prasa, lai iztikas minimums vienmēr tiktu noteikts virs nabadzības sliekšņa; prasa, lai darba ņēmējiem, kuri dažādu cēloņu dēļ joprojām dzīvo zem nabadzības sliekšņa, bez nosacījumiem tiktu piešķirtas viegli saņemamas piemaksas; vērš uzmanību uz pozitīvo pieredzi Amerikas Savienotajās Valstīs, kur piemēro negatīvu ienākumu nodokli, lai strādājošajiem ar zemu atalgojumu dotu iespēju dzīvot virs nabadzības sliekšņa;

27.    konstatē, ka Komisijas paziņojumā „Eiropa 2020 ― Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” ierosināts Eiropas Savienībai izvirzīt piecus lielus mērķus, tostarp mērķi par 20 miljoniem samazināt nabadzības apdraudēto cilvēku skaitu; atgādina, ka šis mērķis iezīmē atkāpšanos no Lisabonas stratēģijas sākotnējiem mērķiem, kas diemžēl nav izpildīti (nabadzības izskaušana); uzskata, ka nabadzība un sociālā atstumtība jālikvidē, izmantojot ticamus, konkrētus un saistošus pasākumus; uzskata, ka šis mērķskaitlis nav pietiekams un ka nav jāatsakās no mērķa nabadzību Eiropā izskaust; uzskata, ka šajā nolūkā ir jāveic attiecīgi pasākumi un ka šis absolūtais skaitliskais mērķis ir jāpapildina ar nabadzības samazināšanas mērķiem katrā dalībvalstī, lai rosinātu šā mērķa īstenošanā piedalīties ikvienu un lai to padarītu ticamu, izmantojot attiecīgus pasākumus, jo īpaši politiskus pasākumus apgādājamo atbalstam; uzskata, ka šis mērķis būtu jāsasniedz, nosakot konkrētus un atbilstīgus pasākumus, jo īpaši visās ES dalībvalstīs ieviešot minimālā ienākuma shēmas;

28.    uzskata, ka prioritāram uzdevumam jābūt cīņai pret sociālo nevienlīdzību, it sevišķi ekonomisko nevienlīdzību ienākumu un bagātību pārdalīšanā, nevienlīdzību darba tirgū, kas izraisa sociālo nedrošību, un nevienlīdzīgu piekļuvi tādām valsts sociālajām funkcijām kā sociālā apdrošināšana, veselības aprūpe, izglītība, tieslietu sistēma u. c.;

29.    aicina Padomi un ES dalībvalstis atbalstīt stratēģijas dokumenta „Eiropa 2020” pamatmērķi — nabadzības apkarošanu, ņemot vērā relatīvās nabadzības rādītāju (60 % no nacionālā mediānas ienākuma), ko 2001. gada decembrī apstiprināja Lākenas Eiropadome, tāpēc ka šis rādītājs dod iespēju katras dalībvalsts situācijā noteikt reālo nabadzības līmeni, jo tas raksturo nabadzību tās relatīvajā aspektā;

30.    aicina dalībvalstis ES pamatmērķi attiecībā uz nabadzības mazināšanu iekļaut konkrētos un sasniedzamos dalībvalstu mērķos, kas izvirzīti saistībā ar ES sociālās integrācijas stratēģijas prioritātēm, piemēram, līdz 2015. gadam atrisināt bezpajumtniecības problēmu saskaņā ar Rakstisko deklarāciju Nr. 111/2007;

31.    uzskata, ka gan dalībvalstīm, gan Komisijai jāpievērš īpaša uzmanība bezpajumtniekiem un jāveic papildu pasākumi, lai sagatavotu viņus pilnīgai integrēšanai sabiedrībā līdz 2015. gadam; tādēļ Kopienas līmenī jāapkopo salīdzināmi un ticami statistikas dati, kā arī vienu reizi gadā tie jāpublicē kopā ar pārskatu par sasniegumiem un attiecīgajās dalībvalstu un Kopienas stratēģijās cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību izvirzītajiem mērķiem;

32.    uzskata, ka ikvienai dalībvalstij ir pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai pasargātu savus iedzīvotājus no finansiālas nestabilitātes, nodrošinot, ka viņi neuzņemas pārāk lielas parādsaistības, jo īpaši banku aizdevumu veidā, piemēram, uzliekot nodokļus bankām un finanšu iestādēm, kuras piekrīt izsniegt aizdevumus personām ar nepietiekamu kredītspēju;

33.    uzskata, ka dalībvalstīm jāuzņemas skaidri apliecinātas saistības īstenot aktīvu integrācijas politiku: atcelt pārāk ierobežojošus nosacījumus, aktivizēt atbalstu, atbalstīt pienācīgu minimālo ienākumu un saglabāt sociālos standartus, aizliedzot samazināt svarīgāko publisko pakalpojumu finansēšanu no budžeta, lai krīzes izdevumi nebūtu jāsedz trūcīgajiem iedzīvotājiem;

34.    uzskata, ka daudzveidīgā pieredze attiecībā uz minimālo ienākumu un pamatienākumu ikvienam bez nosacījumiem apvienojumā ar papildu sociālās integrācijas un sociālās aizsardzības pasākumiem liecina, ka tas ir efektīvs līdzeklis nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai un cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai ikvienam; prasa, lai Komisija īstenotu iniciatīvu, kas atbalstītu citus eksperimentus dalībvalstīs, kurās tiek ņemta vērā un atbalstīta labākā prakse, kas dod iespēju atsevišķi nodrošināt atšķirīgus pietiekama minimālā ienākuma un pamatienākumu modeļus nabadzības novēršanai kā līdzekli, ar kura palīdzību izskaust nabadzību un garantēt sociālo taisnīgumu un iespēju vienlīdzību visiem iedzīvotājiem, tādēļ attiecīgā reģionālā līmenī nabadzība ir jāapzina, ievērojot subsidiaritātes principu un neapstrīdot nevienas dalībvalsts īpatnības; uzskata, ka šīs iniciatīvas rezultātā Komisijai vajadzētu Eiropas iniciatīvai par minimālo ienākumu dalībvalstīs izstrādāt rīcības plānu, kurā būtu ņemta vērā dalībvalstu atšķirīgā prakse, kolektīvie nolīgumi un dalībvalstu tiesību akti, lai sasniegtu šādus mērķus:

–  iedibināt kopīgus standartus un rādītājus minimālā ienākuma shēmu piemērojamības un pieejamības nosacījumiem;

–  apstiprināt kritērijus, kas dod iespēju novērtēt, kāds institucionālais vai teritoriālais līmenis minimālā ienākuma shēmu pasākumu īstenošanai ir vispiemērotākais, tostarp, vai ir jāiesaista sociālie partneri un attiecīgās ieinteresētās personas;

–  iedibināt kopīgus rādītājus un kritērijus, pēc kuriem novērtēt nabadzības apkarošanas politikas rezultātus, sasniegumus un efektivitāti,

–  nodrošināt uzraudzību un efektīvu labākās prakses apmaiņu;

35.    uzsver, ka pienācīgs minimālais ienākums ir būtisks priekšnosacījums tam, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, un kopā ar sociālo līdzdalību — tam, lai ikviens sabiedrības loceklis pilnīgi izmantotu savu potenciālu un piedalītos demokrātiskā sabiedrības veidošanas procesā; turklāt uzsver, ka valsts politikas līmenī ienākumi, kas nodrošina pieņemamus dzīves apstākļus, veicina arī ekonomikas attīstību un tādējādi labklājību;

36.    uzskata, ka Komisijas iniciatīvā par garantētiem minimālajiem ienākumiem būtu jāņem vērā Ieteikums 92/441/EEK, kurā atzītas „cilvēka pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”, uzstājot, ka ieņēmumu atbalsta shēmu galvenajam mērķim jābūt cilvēku izvešanai no nabadzības, dodot viņiem iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, tostarp tiesības uz pienācīgu invaliditātes pabalstu un pensiju; ņemot to vērā, aicina Komisiju nodrošināt, lai tiktu izstrādāta vienota metode iztikas minimuma un dzīves dārdzības aprēķināšanai (preču un pakalpojumu „grozs”), kas nodrošinātu salīdzināmus datus par nabadzības līmeni un palīdzētu konstatēt, kādi sociālās intervences līdzekļi jāizmanto;

37.    atzīstot, ka pēc ESAO datiem 20–40 % pabalstu netiek apgūti, aicina dalībvalstis veikt steidzamus pasākumus, lai paaugstinātu pabalstu pieprasīšanas līmeni, sekotu pabalstu nepieprasīšanas līmenim un cēloņiem, uzlabojot pārredzamību, efektīvāk veicot informatīvos un konsultatīvos pasākumus, vienkāršojot saņemšanas kārtību un īstenojot pasākumus un politiku ar minimālo ienākumu saņēmējiem saistīto aizspriedumu un diskriminācijas apkarošanai;

38.    uzsver, ka svarīga nozīme ir tam, lai pastāvētu bezdarbnieka pabalsts, kas tā saņēmējam dotu iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, taču ir arī nepieciešams saīsināt prombūtni no darba tirgus, cita starpā paaugstinot valstu nodarbinātības dienestu pakalpojumu efektivitāti;

39.    uzsver, ka jāpieņem normas sociālās drošības jomā, lai iedibinātu saikni starp katrā dalībvalstī maksāto minimālo pensiju un attiecīgo nabadzības slieksni;

40.    kritizē dalībvalstis, kurās minimālā ienākuma shēma nenodrošina ienākumus virs relatīvā nabadzības sliekšņa; atkārto prasību dalībvalstīm šo situāciju pēc iespējas labot; prasa, lai Eiropas Komisija, vērtējot valstu rīcības plānus, uzsvērtu labu un sliktu praksi;

41.    vērš uzmanību uz minimālā ienākumu shēmās plaši izplatīto vecuma diskrimināciju, piemēram, bērniem paredzot minimālo ienākumu, kas ir zem nabadzības sliekšņa, vai no minimālo ienākumu shēmām izslēdzot jauniešus tāpēc, ka nav veikti sociālās apdrošināšanas maksājumi; uzsver, ka šāda prakse apdraud minimālā ienākuma shēmu beznosacījumu piemērošanu un atbilstību;

42.    uzsver, ka tādās dažādās jomās kā veselības aprūpe, mājokļi, energoapgāde, sociālā integrācija un kultūrintegrācija, mobilitāte, izglītība (piemēram, Džini koeficients, kas dod iespēju novērtēt ienākumu nevienlīdzības tendences), materiālā nenodrošinātība, nodarbinātība un sociālā atbalsta pakalpojumi steidzami jāizstrādā un jāpiemēro piemēroti sociālekonomiskie rādītāji, kas dotu iespēju uzraudzīt un novērtēt sasniegumus nabadzības apkarošanā un sociālajā integrācijā, kuri ik gadu tiks publiskoti Starptautiskajā nabadzības izskaušanas dienā (17. oktobrī), uzsverot nabadzības cēloņus un saistību ar dzimumu, vecumu, ģimenes stāvokli, invaliditāti, imigranta statusu, hroniskām slimībām un ienākumu līmeņa atšķirībām (60 % no mediānas ienākumiem, 50 % no mediānas ienākumiem, 40 % no mediānas ienākumiem), lai būtu ņemta vērā relatīvā nabadzība, galējā nabadzība un mazāk aizsargātās grupas; uzsver, ka bez monetārajiem rādītājiem steidzami jāapkopo citi ES statistikas dati par tādiem ārkārtējas nabadzības gadījumiem kā bezpajumtniecība, kas patlaban Kopienas statistikā par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EUSILC) nav iekļauti; prasa šos sociālekonomisko rādītāju datus iekļaut gada ziņojumā, ko nosūta dalībvalstīm un Eiropas Parlamentam apspriešanai un jaunu praktisku iespēju atklāšanai;

43.    uzstāj, ka ir vajadzīgi īpaši papildu pabalsti nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām (personas ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, vienvecāka ģimenes un daudzbērnu ģimenes), kurām viņu stāvoklis rada papildu izmaksas, it sevišķi saistībā ar atbalsta personālu, īpaša aprīkojuma izmantošanu, medicīnisko aprūpi un sociālo atbalstu;

44.    aicina Eiropas Komisiju un ES dalībvalstis novērtēt, kā dažādi nabadzības novēršanai paredzēti modeļi, kas nodrošina beznosacījumu minimālos ienākumus ikvienam, varētu veicināt sociālo integrāciju, kultūrintegrāciju un politisko integrāciju, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai tie nebūtu stigmatizējoši un spētu novērst slēptās nabadzības gadījumus;

45.    uzskata, ka nabadzības samazināšanas politika, kas pavada pienācīga minimālā ienākuma ieviešanu dalībvalstīs, prasa pārveidot atklātās koordinācijas metodi, lai starp valstīm nodrošinātu patiesu labākās prakses apmaiņu;

46.    norāda, ka minimālais ienākums tikai tad dos iespēju sasniegt nabadzības apkarošanas mērķi, ja tam netiks piemēroti nodokļi, un iesaka apsvērt iespēju minimālā ienākuma līmeni piesaistīt komunālo pakalpojumu izmaksu svārstībām;

47.    atgādina, ka, ņemot vērā sociālās labklājības sistēmu trūkumus un diskrimināciju, kas joprojām saglabājas, it īpaši darba tirgū, sievietēm ir lielāks risks nonākt galējā nabadzībā nekā vīriešiem un ka tādēļ ir vajadzīgi īpaši daudzveidīgi politiski risinājumi, kas pielāgoti dzimumam un konkrētajai situācijai;

48.    uzskata, ka darba ņēmēju nabadzība liecina par netaisnīgiem darba nosacījumiem, un prasa visnotaļ gādāt, lai situācija šajā ziņā mainītos un lai atalgojums kopumā un konkrēti minimālā alga — neatkarīgi no tā, vai tā būtu noteikta tiesību aktos vai darba koplīgumā — dotu iespēju nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi;

49.    prasa integrēt trūkumā dzīvojošos cilvēkus (darbā ar tiem būtu ļoti ieteicams izmantot integratīvas darba tirgus iniciatīvas) un aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot dialogu ar personām un organizācijām, kas pārstāv cilvēkus, kuri dzīvo nabadzībā, šo cilvēku sociālos tīklus un sociālos partnerus; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai trūcīgās personas, to pārstāvības organizācijas un organizācijas, kuras šīm personām sniedz pakalpojumus, kļūtu par galvenajām ieinteresētajām personām un saņemtu atbalstu un pienācīgus finanšu un cita veida resursus, kas tām dotu iespēju piedalīties politikas, pasākumu un rādītāju izstrādē, īstenošanā un uzraudzīšanā Eiropas, valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, jo īpaši saistībā ar stratēģijā „Eiropa 2020” paredzētajām valstu reformu programmām un atklāto koordinācijas metodi sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas jomā; turklāt uzsver, ka jācīnās pret darba devējiem, kuri atstumtas sabiedrības grupas nelikumīgi nodarbina par samaksu zem minimālā ienākuma līmeņa;

50.    uzskata, ka ir jāatbalsta un plašāk jāīsteno nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas pasākumi, kas uzlabotu stāvokli, kādā atrodas lielākam nabadzības un atstumtības riskam pakļautie iedzīvotāji, piemēram, personas nepastāvīgās darba attiecībās, bezdarbnieki, vienvecāka ģimenes, vecāki cilvēki, kas dzīvo vieni, sievietes, mazaizsargāti bērni, etniskās minoritātes, slimi cilvēki vai cilvēki ar īpašām vajadzībām;

51.    pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis nav ņēmušas vērā Padomes Ieteikumu 92/441/EEK, kurā atzītas „cilvēka pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”;

52.    uzstāj, ka sociālie partneri būtu pilnībā jāiesaista nabadzības apkarošanai paredzēto valsts rīcības plānu izstrādē un atskaites mērķu izvirzīšanā ikvienā pārvaldības līmenī;

53.    uzsver, ka jāplāno un ar sociālo partneru aktīvu līdzdalību jāīsteno tādi enerģiski nodarbinātības politikas pasākumi ģeogrāfiskā, nozares un uzņēmumu līmenī, lai darba tirgum labāk varētu piekļūt personas no nozarēm vai ģeogrāfiskajiem reģioniem ar īpaši augstu bezdarba līmeni;

54.    uzsver, ka īpaši jāpievēršas noteiktām iedzīvotāju grupām (imigranti, sievietes, bezdarbnieki pirmspensijas vecumā u. c.), lai uzlabotu šo iedzīvotāju prasmes, novērstu bezdarbu un stiprinātu sociālās integrācijas tīklu;

55.    aicina dalībvalstis un Komisiju veikt pasākumus jauniešu un vecāku iedzīvotāju integrācijai darba tirgū, jo šīs ir mazaizsargātas iedzīvotāju grupas, ko pašreizējās recesijas apstākļos smagi skar darbvietu trūkums;

56.    uzsver, ka minimālā ienākuma shēmām jāsedz kurināmā izmaksas, lai trūcīgās mājsaimniecības, kuras skar energoresursu trūkums, spētu samaksāt enerģijas rēķinus; minimālais ienākums jārēķina, pamatojoties uz reālistiskiem aprēķiniem par mājokļa apsildes izmaksām atkarībā no mājsaimniecības konkrētajām vajadzībām, piemēram, ņemot vērā, vai tā nav ģimene ar bērniem, vecāki cilvēki vai invalīdi;

57.    norāda, ka valsts minimālā ienākuma shēmas gan īsteno lielākā daļa no ES 27 dalībvalstīm, taču dažas tomēr to nedara; aicina dalībvalstis nodrošināt tādas garantētā minimālā ienākuma shēmas, kas novērstu nabadzību un veicinātu sociālo integrāciju, un apmainīties ar labāko praksi; atzīst, ka, ja tiek sniegta sociālā palīdzība, dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai iedzīvotāji saprastu, kādi pabalsti viņiem pienākas, un varētu tos saņemt;

58.    uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

  • [1]  OV C 364, 18.12.2000.
  • [2]  OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.
  • [3]  OV L 245, 26.8.1992., 46.–48. lpp.
  • [4]  OV L 245, 26.8.1992., 49.–52. lpp.
  • [5]  Eiropas Savienības Padomes Paziņojums presei Nr. 16825/08 (Presse 358), 18. lpp.
  • [6]  OV L 298, 7.11.2008., 20. lpp.
  • [7]  OV C 305 E, 14.12.2006., 141. lpp.
  • [8]  OV C 9 E, 15.1.2010., 11. lpp.
  • [9]  Pieņemtie teksti, P6_TA (2008)0467
  • [10]  Šajā datumā pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0370.
  • [11]  Šajā datumā pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0371.
  • [12]  Šajā datumā pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0163.
  • [13]  COM(2010)2020, 3.3.2010.
  • [14]  COM(2010)193 galīgā redakcija.
  • [15]  Valsts nabadzības riska slieksnis ir definēts kā 60 % no mediānas ienākuma valstī, kas ir mazāks par vidējo ienākumu.

PASKAIDROJUMS

1. Nabadzība un sociālā atstumtība

2010. gada janvārī Statistikas birojs[1] ziņojumā par dzīves apstākļiem 2008. gadā publiskoja jaunākos datus par nabadzību un sociālo atstumtību (sk. I tabulu).

Var secināt, ka, neraugoties uz visiem paziņojumiem par nabadzības mazināšanu, sociālā nevienlīdzība ir palielinājusies, un 2008. gada beigās nabadzība apdraudēja 85 miljonus Eiropas Savienības iedzīvotāju (t. i. 2008. gada beigās 17 % no aptuveni 500 miljoniem Eiropas Savienības iedzīvotāju pat pēc sociālā pabalsta pārskaitījumu saņemšanas dzīvoja zem nabadzības sliekšņa[2]), lai gan 2005. gadā ES 15 dalībvalstīs šis rādītājs bija 16 % un 2000. gadā — 15 %.

Nabadzības riska līmenis bērniem un jauniešiem vecumā līdz 17 gadiem ir augstāks nekā pārējiem iedzīvotājiem. 2008. gadā ES 27 dalībvalstīs šis rādītājs bija 20 %, proti, katrs piektais bērns vai jaunietis cieš no nabadzības. Visaugstākie rādītāji reģistrēti Rumānijā (33 %), Bulgārijā (26 %), Itālijā un Latvijā (25 %), Spānijā (24 %), Grieķijā, Portugālē, Lietuvā un Apvienotajā Karalistē (23 %), un Polijā (22 %), savukārt viszemākais līmenis ir Dānijā (9 %), Slovēnijā un Somijā (12 %).

Arī vecāki cilvēki ir vairāk pakļauti nabadzības riskam nekā citas sabiedrības grupas. 2008. gadā nabadzības riska līmenis personām, kuru vecums ir vismaz 65 gadi, bija 19 % ES 27 dalībvalstīs.

Turklāt palielinās nabadzīgu darba ņēmēju skaits. Vairāk nekā 19 miljonu darba ņēmēju dzīvo trūkumā. Lai gan nodarbinātība ievērojami samazina nabadzības risku, tomēr nepastāvīgu darba attiecību skaita pieauguma un zemā atalgojuma dēļ palielinās to darba ņēmēju īpatsvars, kas pakļauti nabadzības riskam. 2008. gadā vidējais nabadzības riska līmenis nodarbinātajiem iedzīvotājiem bija 8 % ES 27 dalībvalstīs, no kurām visaugstākais riska līmenis reģistrēts Rumānijā (17 %), Grieķijā (14 %), Polijā un Portugālē (12 %), Spānijā un Latvijā (11 %).

Lai gūtu plašāku priekšstatu par sociālo atstumtību Eiropas Savienībā, nabadzības riska līmeņa rādītājs, kas ir relatīvs lielums, papildināms ar materiālās nenodrošinātības rādītājiem, kas sociālo atstumtību raksturo drīzāk ar absolūtiem skaitļiem. Materiālā nenodrošinātība nozīmē tādus apstākļus, ka mājsaimniecībā nav iespējams nodrošināt trīs un vairāk no šādiem 9 rādītājiem:

- spēja samaksāt neparedzētus izdevumus;

- spēja katru gadu atļauties nedēļu ilgu atvaļinājumu ārpus pastāvīgās dzīvesvietas;

- spēja kārtot parādu maksājumus (hipotekārie vai īres maksājumi, regulārie rēķinu maksājumi, līzinga maksājumi vai citi aizņēmuma maksājumi);

- spēja katru otro dienu atļauties maltīti ar gaļu, vistu vai zivi (vai veģetāru ekvivalentu);

- spēja pienācīgi nodrošināt pastāvīgās dzīvesvietas apsildīšanu;

- mājsaimniecībā ir veļas mazgājamā mašīna;

- mājsaimniecībā ir krāsu televizors;

- mājsaimniecībā ir tālrunis;

- mājsaimniecībā ir privāta automašīna;

II tabulā redzams, ka 2008. gadā materiālās nenodrošinātības līmenis Eiropas Savienībā bija 17 %, taču desmit dalībvalstīs tas bija daudz augstāks: Bulgārijā 51 %, Rumānijā 50 %, Ungārijā 37 %, Latvijā 35 %, Polijā 32 %, Slovākijā 28 %, Lietuvā 27 %, Kiprā un Portugālē 23 %, Grieķijā 22 %.

Svarīgi ir citās politikas jomās integrēt tādus nabadzības un atstumtības novēršanas un apkarošanas elementus kā īpaši nodrošinātu vispārēju piekļuvi sabiedriskiem pakalpojumiem, kvalitatīvām un tiesiski aizsargātām darbvietām, kā arī ienākumiem, kas ļauj nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Tas nozīmē arī grozījumus vai radikālas izmaiņas Eiropas Savienības līdzšinējos politikas virzienos..

Jāatceras, ka rezultāti, kas gūti nesenā Eirobarometra apsekojumā par ES pilsoņu attieksmi pret nabadzību, liecina, ka lielākā daļa (73 %) nabadzību uzskata par valstī izplatītu problēmu, 89 % iedzīvotāju vēlas, lai šīs problēmas risināšanai steidzamus pasākumus veiktu valdība, savukārt 74 % iedzīvotāju gaida, lai šīs problēmas risināšanā aktīvi iesaistītos arī ES.

2. Eiropas gads cīņai pret nabadzību

Eiropas Komisijas sociālajā programmā 2005.–2010. gadam 2010. gads noteikts par „Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”, tādējādi no jauna apstiprinot un stiprinot ES sākotnējo politisko apņemšanos, ar kādu tika uzsākta Lisabonas stratēģijas īstenošana ar mērķi „būtiski veicināt nabadzības izskaušanu”.

Statistikas biroja [3] pētījums par nabadzības risku (pirms un pēc sociālo pabalstu pārskaitījumu saņemšanas) pēc vecuma un dzimuma 2007. gadam parāda sociālo pabalstu pārskaitījumu nozīmi nabadzības novēršanā, taču sievietes un bērni joprojām ir grupas, ko visvairāk ietekmē bezdarbs, nepastāvīgs un zemu apmaksāts darbs, diskriminācija atalgojuma un pensiju jomā (sk. tabulu turpmāk tekstā).

Nabadzības risks pirms sociālo pabalstu pārskaitījumiem

 

 

Mazāk par 18 gadiem

Vairāk par 65 gadiem

Vīrieši

Sievietes

ES 27 valstis

33 %

24 %

25 %

27 %

Nabadzības risks pēc sociālo pabalstu pārskaitījumiem

 

 

Mazāk par 18 gadiem

Vairāk par 65 gadiem

Vīrieši

Sievietes

ES 27 valstis

20

20

16

18

Jāņem vērā Eiropas gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību mērķi un pamatprincipi, proti: tiesību atzīšana, kopatbildība un līdzdalība, kohēzija, iesaistītība un konkrēta rīcība. Jāveic konkrēti pasākumi, lai Eiropas Savienības mērogā un dalībvalstu līmenī šos mērķus integrētu vispārējā politikā, jo īpaši ekonomiskās un sociālās krīzes novēršanas pasākumos, lai tiem piešķirtu praktisku nozīmi un lai ar tiem sasniegtu konkrētus rezultātus nabadzības mazināšanā.

Jānorāda arī, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies īstenot ANO Tūkstošgades attīstības mērķus un rezolūciju, ar kuru pasludināta ANO otrā nabadzības izskaušanas desmitgade (2008–2017), taču to izpausme diemžēl nav rodama Eiropas Komisijas stratēģijā „Eiropa 2020”, kurā ir tikai norādīts, ka palīdzēt vairāk nekā 20 miljoniem iedzīvotāju izkļūt no nabadzības ir viens no pieciem Eiropas Savienības mērķiem. Tomēr šis priekšlikums ne vien nozīmē atkāpšanos no Lisabonas stratēģijas sākotnējiem mērķiem, bet arī kavē sasniegt Tūkstošgades mērķus, kuros paredzēts to personu skaitu, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa, samazināt uz pusi. Tādēļ šai stratēģijai jāizvirza vismaz divreiz augstāks mērķis un tas jākonkretizē atbilstīgos pasākumos.

Jācenšas veicinātu vispārīgo un sociālo integrāciju, lai nodrošinātu cilvēku pamattiesību ievērošanu, un jāuzņemas skaidras saistības izstrādāt Eiropas Savienības un dalībvalstu politikas izstrādi nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, nodrošināt vispārēju piekļuvi publiskajiem pamatpakalpojumiem, tiesības uz veselības aprūpi, izglītību un profesionālo apmācību, mājokli, sociālo aizsardzību, tiesiski aizsargātas darbvietas un taisnīgu atalgojumu, kā arī nodrošināt cilvēka cienīgas reformas un pienācīgus ienākumus ikvienam.

Nabadzības un sociālās atstumtības daudzdimensionālais raksturs norāda, ka saistībā ar makroekonomiskās politikas sociālo ilgtspējību ir vajadzīga sociālā dimensija kā neatņemams krīzes pārvarēšanas stratēģijas un kohēzijas un sociālās ekonomikas elements, kas nozīmē to, ka jāmaina prioritātes un politika, jo īpaši tādās jomās kā monetārā politika, tostarp arī Stabilitātes un izaugsmes pakta politika, kā arī konkurences, iekšējā tirgus, budžeta un fiskālā politika. Jānosaka arī vispārējs mērķis, par prioritātēm izvirzot ekonomisko un sociālo kohēziju un cilvēka pamattiesību aizsardzību, kas nozīmē, ka jāpanāk līdzsvars starp ekonomikas, nodarbinātības, sociālo un vides politiku, kā arī jānodrošina taisnīga bagātību un ienākumu un bagātības resursu pārdale.

3. Minimālā ienākuma nozīme cīņā pret nabadzību un sociālās integrācijas veicināšanā

Secināms, ka labākais līdzeklis nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā ir tās profilakse, un tādēļ:

- jāuzlabo darbvietu un atalgojuma kvalitāte, kas ir būtisks attīstības un krīzes pārvarēšanas priekšnosacījums;

- jānosaka reālas tiesības uz ienākumiem, kas uzskatāmi par sociālu pamatieguldījumu;

- jānodrošina taisnīgas pensijas un ģimenes pabalsti;

- jānodrošina vispārēja piekļuve kvalitatīviem publiskajiem pakalpojumiem.

Papildus tādām prioritātēm kā tiesiski aizsargātas kvalitatīvas un taisnīgi atalgotas darbvietas, kas visiem darba ņēmējiem nodrošina izkļūšanu no nabadzības, jāņem vērā arī tas, ka 23 miljoni cilvēku ir bez darba, atstumti no darba tirgus, un ka viņiem ir jānodrošina bezdarbnieku pabalsti, kas dotu iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Ir zināms, ka sociālās aizsardzības sistēmām ir būtiska nozīme ekonomiskajai un sociālajai attīstībai vajadzīgā sociālās kohēzijas līmeņa un sociālās integrācijas nodrošināšanā, no darba tirgus atstumto personu kvalifikācijas līmeņa celšanā un pamattiesību un vienlīdzīgu iespēju īstenošanas nodrošināšanā.

Vairākiem iedzīvotāju slāņiem un mazaizsargātām grupām, tostarp invalīdiem, imigrantiem, daudzbērnu ģimenēm un viena vecāka ģimenēm, hroniskajiem slimniekiem un bezpajumtniekiem ir vajadzīga palīdzība, lai nodrošinātu pienācīgus ienākumus. Daudzpusīgā pieredze, kas saistībā ar minimālo ienākumu un vienlaicīgu sociālās integrācijas pasākumu īstenošanu gūta lielākajā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu, liecina, ka tas ir būtisks papildlīdzeklis cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību.

Attiecīgi sociālās aizsardzības sistēmas galveno elementu, minimālā ienākuma nodrošināšanu, var uzskatīt par garantētā finansējuma summu tām personām, kuras to nevar nodrošināt bez atbalsta. Tiesības uz minimālo algu ir vispārējas (tās attiecas uz visiem iedzīvotājiem), un nav atkarīgas no iemaksām (nav jāveic periodiskas iemaksas kā apdrošināšanas gadījumā).

Šis pasākums tiek īstenots vairākās Eiropas valstīs dažādos veidos, kam visiem raksturīgs garantēts minimāls ienākums, ko uzskata par būtisku pilsoņu iztikas nodrošināšanai, kā arī paredzēti pasākumi, kas stimulē tā saņēmējus kļūt neatkarīgus no šīs palīdzības. Pasākumu pieņēma, pamatojoties uz Padomes Ieteikumu 92/441/EEK par kopīgiem kritērijiem attiecībā uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību sociālās aizsardzības sistēmās.

Pēc tam 2008. gada 3. oktobrī Komisija nāca klajā ar ieteikumu COM(2008)0639 par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus, un Eiropas Parlaments 2009. gada 6. maijā par šo pašu jautājumu pieņēma rezolūciju,.

Ir īstais brīdis atgriezties pie agrākajām saistībām, kuras noteiktas 1992. gadā, taču tās pilnveidot un efektivizēt, raugoties, lai iepriekš minētā „aktīvā integrācija” nepasliktinātu to cilvēku stāvokli, kuriem ir mazas iespējas iekļūt tiesiski aizsargātā darba tirgū un saņemt taisnīgu atalgojumu. Lai to nodrošinātu, visos procesos jāpiedalās trūcīgajām un atstumtajām personām, darba ņēmējiem, kā arī sociālajām un arodbiedrību organizācijām, kuras tos pārstāv.

I tabula. Nabadzības slieksnis un nabadzības riska līmenis

 

Nabadzības slieksnis

(PSL)

Iedzīvotāju nabadzības riska līmenis (%)

Visiem iedz.

Vecumā

no 0 līdz 17 gadiem

Vecumā

no 65 gadiem un vairāk

Nodarbinātajiem

ES 27 valstis

-

17

20

19

8

Beļģija

10100

15

17

21

5

Bulgārija

2800

21

26

34

7

Čehija

5800

9

13

7

4

Dānija

10500

12

9

18

5

Vācija

10600

15

15

15

7

Igaunija

4700

19

17

39

7

Īrija

10900

16

18

21

6

Grieķija

7200

20

23

22

14

Spānija

8400

20

24

28

11

Francija

9700

13

17

11

7

Itālija

9000

19

25

21

9

Kipra

11300

16

14

49

6

Latvija

4400

26

25

51

11

Lietuva

4200

20

23

29

9

Luksemburga

16500

13

20

5

9

Ungārija

4000

12

20

4

5

Malta

7800

15

20

22

5

Nīderlande

11300

11

13

10

5

Austrija

11200

12

15

15

6

Polija

3900

17

22

12

12

Portugāle

5800

18

23

22

12

Rumānija

1900

23

33

26

17

Slovēnija

8400

12

12

21

5

Slovākija

4000

11

17

10

6

Somija

9600

14

12

23

5

Zviedrija

10400

12

13

16

7

Apvienotā Karaliste

11600

19

23

30

9

II tabula. Materiālā nenodrošinātība 2008. gadā

 

Materiālās nenodrošinātības līmenis

Iedzīvotāju skaits procentos, kuriem nav līdzekļu, lai:

katru gadu atļautos nedēļu ilgu atvaļinājumu ārpus pastāvīgās dzīvesvietas

pienācīgi apsildītu savu pastāvīgo dzīvesvietu

katru otro dienu atļautos maltīti ar gaļu, vistas gaļu vai zivi (vai veģetāru ekvivalentu)

atļautos personīgo automašīnu

ES 27 valstis

17

37

10

9

9

Beļģija

12

26

6

5

6

Bulgārija

51

59

34

30

28

Čehija

16

39

6

12

11

Dānija

:

10

:

2

8

Vācija

13

25

6

11

5

Igaunija

12

44

1

5

17

Īrija

14

30

4

3

9

Grieķija

22

50

15

7

9

Spānija

9

34

5

2

5

Francija

13

32

5

8

4

Itālija

16

40

11

8

3

Kipra

23

46

29

5

1

Latvija

35

55

17

23

24

Lietuva

27

60

22

19

13

Luksemburga

4

12

1

2

2

Ungārija

37

67

10

26

20

Malta

13

65

9

10

2

Nīderlande

5

14

2

2

5

Austrija

14

28

4

13

7

Polija

32

63

20

21

17

Portugāle

23

64

35

4

9

Rumānija

50

76

25

19

49

Slovēnija

17

30

6

12

3

Slovākija

28

57

6

29

20

Somija

9

18

2

3

8

Zviedrija

5

11

1

2

3

Apvienotā Karaliste

11

24

6

4

5

  • [1]  Dzīves apstākļi 2008. gadā, Statistikas birojs, 18.1.2010.
  • [2]  Valsts nabadzības riska slieksnis ir noteikts 60 % no ienākumu mediānas valstī, un tas ir mazāks par vidējo ienākumu. .
  • [3]  „Combating poverty and social exclusion — a statistical portrait of the European Union 2010

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

24.6.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

5

14

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Regina Bastos, Edit Bauer, Pervenche Berès, Mara Bizzotto, Milan Cabrnoch, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Sergio Gaetano Cofferati, Marije Cornelissen, Frédéric Daerden, Proinsias De Rossa, Frank Engel, Sari Essayah, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Thomas Händel, Marian Harkin, Roger Helmer, Nadja Hirsch, Liisa Jaakonsaari, Danuta Jazłowiecka, Martin Kastler, Ádám Kósa, Jean Lambert, Veronica Lope Fontagné, Olle Ludvigsson, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Rovana Plumb, Sylvana Rapti, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Jutta Steinruck

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Georges Bach, Raffaele Baldassarre, Silvia Costa, Julie Girling, Joe Higgins, Dieter-Lebrecht Koch, Jan Kozłowski, Ria Oomen-Ruijten, Csaba Sógor