Procedūra : 2010/2010(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0234/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0234/2010

Debates :

Balsojumi :

PV 07/09/2010 - 6.9
CRE 07/09/2010 - 6.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0299

ZIŅOJUMS     
PDF 309kWORD 339k
20.7.2010
PE 439.396v04-00 A7-0234/2010

par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai

(2010/2010(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja

Referente: Elisabeth Schroedter

KĻŪDAS LABOJUMS/ PAPILDINĀJUMS
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Ekonomikas un monetārās komitejas atzinums
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinums
 Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinums
 Reģionālās attīstības komitejas atzinums
 Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinums
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai

(2010/2010(INI))

Eiropas Parlaments,

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei (COM(2010)2020);

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ilgtspējīgas attīstības integrēšana ES politikas jomās – Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšana 2009. gadā” (COM(2009)0400),

–    ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm — stratēģijas „Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa (COM(2010)0193),

–    ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Regulu (EK) Nr. 106/2008 par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu (pārstrādātā versija)(1),

–    ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta versija)(2),

–    ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK(3),

–    ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (COM(2009)0147) un Eiropas Parlamenta attiecīgo 2010. gada 6. maija rezolūciju(4),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Zaļāks transports” (COM(2008)0433),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ārējo izmaksu internalizācijas ieviešanas stratēģija” (COM(2008)0435),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Enerģētikas politika Eiropai” (COM(2007)0001),

–    ņemot vērā 2009. gada 10.-11. decembra Eiropadomes secinājumus un jo īpaši 21.–24. punktu,

–    ņemot vērā Padomes prezidentūras ziņojumu par Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu 2009. gadā(5),

–    ņemot vērā ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un UNFCCC Kioto protokolu,

–    ņemot vērā 2007. gada Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) dokumentu „Klimata pārmaiņas 2007: kopīgais ziņojums, darba grupu I, II un III ziņojumi Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ceturtajam novērtējuma ziņojumam”,

–    ņemot vērā 2006. gada N.Sterna pārskata ziņojumu par klimata pārmaiņu ekonomiku,

–    ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP), Starptautiskās Darba organizācijas (ILO), Starptautiskās Darba devēju organizācijas (IOE) un Starptautiskās Arodbiedrību konfederācijas (ITUC) 2008. gada iniciatīvu „Zaļās darba vietas: pienācīgs darbs ilgtspējīgā, zemas oglekļa emisijas pasaulē”,

–    ņemot vērā ILO 2008. gada 11.-13. maijā Nīgatā, Japānā, notikušajā G8 darba un nodarbinātības ministru konferencē iesniegto informatīvo paziņojumu „Ilgtspējīgas attīstības globālie izaicinājumi: zaļo darbavietu stratēģijas”,

–    ņemot vērā Eiropas Sadarbības un attīstības organizācijas Deklarāciju par zaļo izaugsmi, kas tika pieņemta 2009. gada 25. jūnijā notikušajā Padomes ministru līmeņa sanāksmē, un tās pašreizējo Zaļās izaugsmes stratēģiju,

–    ņemot vērā organizācijas Greenpeace un Eiropas Atjaunojamās enerģijas padomes (EREC) 2009. gada ziņojumu „Darbs klimata labā: atjaunojamā enerģija un zaļo darbavietu revolūcija”,

–    ņemot vērā Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) un Sociālās attīstības aģentūras (SDA) 2007. gada ziņojumu „Klimata pārmaiņas un nodarbinātība: klimata pārmaiņu un CO2 emisiju samazināšanas pasākumu ietekme uz nodarbinātību līdz 2030. gadam”,

–    ņemot vērā „Ruhr Economic Papers” 156. izdevumā publicēto dokumentu „Economic Impacts from the Promotion of Renewable Energy Technologies: The German Experience” (par atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju veicināšanas ietekmi uz ekonomiku, analizējot Vācijas pieredzi),

–    ņemot vērā CEPOS (Dānijas Politisko pētījumu centra) publicēto dokumentu „Wind Energy: The Case of Denmark” (par Dānijas pieredzi vēja enerģijas jomā),

–    ņemot vērā Rey Juan Carlos Universitātes publicēto dokumentu „Study of the effects on employment of public aid to renewable energy sources” (pētījums par atjaunojamiem enerģijas avotiem sniegta valsts atbalsta ietekmi uz nodarbinātību),

–    ņemot vērā Komisijas 2007. gada 14. decembra paziņojumu par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā (COM(2007)799),

–    ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Nodarbinātība Eiropā 2009”, un jo īpaši 3. nodaļu „Klimata pārmaiņas un to ietekme uz darba tirgu”,

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns” (COM(2008)0800) un Eiropas Parlamenta attiecīgo 2009. gada 11. marta rezolūciju(6),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Impulsi Eiropas atveseļošanai” (COM(2009)0114),

–        ņemot vērā Eiropas sociālo partneru 2007. gada 18. oktobra kopīgo analīzi „Galvenās problēmas Eiropas darba tirgos”,

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Jaunas prasmes jaunām darba vietām — saskaņotu darba tirgus vajadzību un prasmju plānošana” (COM(2008)0868) un ekspertu grupas 2010. gada februāra ziņojumu „Jaunas prasmes jaunām darba vietām — tūlīt darāmais”,

–    ņemot vērā Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (CEDEFOP) 2009. gada pētījumu „Zaļajai ekonomikai nākotnē nepieciešamās prasmes”,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–    ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0234/2010),

A.  tā kā ilgtspējīgu attīstību Eiropas Padome 2009. gadā ir atzinusi par Lisabonas līguma galveno mērķi; tā kā ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatprincipi ir ekonomisko, sociālo un vides interešu integrēts pārskats, intensīvāks sociālais dialogs, uzņēmumu sociālās atbildības palielināšana, kā arī piesardzības princips un princips, ka piesārņotājs maksā;

B.   tā kā viena no stratēģijas „Eiropa 2020” prioritātēm ir sociālas, resursu ziņā efektīvas, videi nekaitīgas un konkurētspējīgas ekonomikas veicināšana;

C.  tā kā rūpnieciski attīstītajām valstīm saskaņā ar Kopenhāgenas vienošanos līdz 2050. gadam būtu jāsamazina CO2 emisijas par 80-90 %, salīdzinot ar 1990. gadu;

D. tā kā klimata pārmaiņu ietekme uz dažādiem Eiropas reģioniem ir atšķirīga; tā kā saskaņā ar Komisijas pētījumu(7) Eiropas dienvidi un austrumi, kur dzīvo vairāk nekā viena trešdaļa eiropiešu, ir īpaši pakļauti klimata pārmaiņu negatīvajai ietekmei, tā kā visvairāk tiek ietekmētas tieši visneaizsargātākās sabiedrības grupas, un tā kā šī iemesla dēļ var palielināties reģionālās un sociālās atšķirības;

E.  tā kā pārejai uz ilgtspējīgāku ekonomiku ir dažāda pozitīva ietekme uz atšķirīgām nozarēm, proti, tā kā tiek izveidotas, aizstātas vai daļēji likvidētas darbavietas; tā kā visas darbavietas jāpielāgo ilgtspējīgam, resursu ziņā efektīvam ražošanas un darba režīmam un līdz ar to visvairāk jāpielāgo esošās darba attiecības, turklāt ir vēlamas elastīgas darba attiecības;

F.  tā kā Zaļajā grāmatā par demogrāfiskām izmaiņām (COM(2005)094) ir norādīts, ka laikposmā no 2005. gada līdz 2030. gadam darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits ES samazināsies par 20,8 miljoniem (6,8 %), un tā kā, salīdzinot ar laikposmu līdz 2007. gadam, to iedzīvotāju skaita pieauguma temps, kuri ir vecāki par 60 gadiem, tagad ir divkāršojies — aptuveni par diviem miljoniem iedzīvotāju gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo rādītāju viena miljona apmērā,

G.  tā kā šī pāreja var stabilizēt nodarbinātību un palielināt darbavietu skaitu ar būtisku papildu ietekmi, tā kā vietās, kur radīti uzticami pamatnosacījumi, var novērot nepārtrauktu nodarbinātības pieaugumu, ko stabilizē pieaugošais eksports,

H.  tā kā vajadzīgo ekonomikas izaugsmi un no tās izrietošos ieguvumus nodarbinātības jomā uz jauninājumiem balstītā ekonomikā var panākt tikai tad, ja Eiropas pētniecības nozares un uzņēmumu pētījumu rezultātus ir iespējams izmantot komerciālos produktos; tā kā Komisijas Inovācijas progresa ziņojumā norādīts uz atšķirībām inovāciju jomā 30 % apmērā, salīdzinot ar ASV, un 40 % apmērā, salīdzinot ar Japānu;

I.   tā kā dažās jaunajās nozarēs pagaidām vēl nav sociālā dialoga struktūru; tā kā jaunajās nozarēs ir gadījumi, kad koplīgumu nav vai netiek piemēroti esošie koplīgumi, un nav arī konkrētu nozaru vajadzībām izstrādātu kodeksu; tā kā visas nozares ir pakļautas lielam spiedienam ražot un palielināt savu konkurētspēju; tā kā reģionos ar augstu bezdarba līmeni ir liels risks, ka darba ņēmēji piekrīt sliktiem darba apstākļiem;

J.   tā kā ES darba tirgū pēdējo divdesmit gadu laikā ir izveidojusies darba ņēmēju ilgstoša nedrošība, kad it īpaši jaunieši arvien biežāk spiesti slēgt īstermiņa līgumus un strādāt sliktākos darba apstākļos, tā kā jaunās darba vietas, kas izveidotas šajos apstākļos nav uzskatāmas par ilgtspējīgām, tā kā ir jāpievēršas šiem strukturālajiem trūkumiem, paturot prātā mērķi veicināt nodarbinātības potenciālu jaunas, ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos;

K. tā kā pāreju uz jaunu, ilgtspējīgu ekonomiku nevajadzētu izmantot kā ieganstu visneaizsargātāko un vismazāk kvalificēto darba ņēmēju izstumšanai no darba tirgus, tā kā tādējādi ir jācenšas novērst „nokrejošanas” efektu, kas vispirms skartu vismazāk kvalificētos darba ņēmējus;

L.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viens no Lisabonas līguma mērķiem un Tūkstošgades attīstības mērķiem; tā kā sieviešu īpatsvars dažādās nozarēs nav pietiekams un līdz ar to sievietes nevar gūt vienādu labumu no nodarbinātības pieauguma jaunā ilgtspējīgā ekonomikā;

M. tā kā jaunā ekonomika veidosies novecojošas sabiedrības apstākļos, kam raksturīga darbaspēka apjoma samazināšanās, vairāk sieviešu ir jāpiesaista apmaksāta darba veikšanai, pielāgojot darba organizāciju un sagatavojot visu nozaru darba devējus daudzveidīgākam darba spēkam;

N. tā kā, pamatojoties uz nesen veiktiem pētījumiem, sieviešu līdzdalība visos atbildības līmeņos nodrošina uzņēmumiem pievienoto vērtību, jo īpaši šo uzņēmumu saimnieciskās darbības attīstības ziņā;

O. tā kā vairums augstskolu diplomu ieguvēju ES un lielākā daļa uzņēmējdarbības, pārvaldības un tiesību zinātņu studiju programmu apguvēju ir sievietes, tomēr sievietes, kas uzņēmumos un valsts iestādēs ieņem atbildīgus amatus, joprojām ir mazākumā;

P.  tā kā galvenokārt ar dzimumu saistītu aizspriedumu dēļ, kuri iesakņojušies izglītības jomā un sabiedrībā, sievietes ir nepietiekami pārstāvētas jomās, kuras maldīgi uzskata par „vīriešu” jomām, piemēram, informācijas tehnoloģiju, inženierijas, fizikas jomā un tādās tehniskajās profesijās kā mehānika un būvniecība;

Q. tā kā pieaug bezdarbs gados vecāku darba ņēmēju vidū, kuri pēc 55 gadu vecuma īpaši asi izjūt sociālo atstumtību, un, lai arī pēdējos desmit gados ir panākts zināms progress, 2008. gadā darbs bija tikai nedaudz vairāk kā trešdaļai sieviešu vecumā no 55 līdz 64 gadiem, turpretim nodarbinātu vīriešu šajā vecuma grupā bija 55 %,

Darba vietu stratēģija jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai

1.  uzskata, ka ilgtspējīga attīstība ir balstīta uz ilgtermiņa redzējumu, kurā ekonomiskā izaugsme, sociālā kohēzija un vides aizsardzība ir cieši saistītas un savstarpēji veicinošas; vērš uzmanību uz iespējām, ko ilgtspējīgai ekonomikai sniedz videi draudzīgu darba vietu izveide;

2.  uzskata, ka pēc krīzes perioda ekonomika sniedz lielisku iespēju ilgtspējīgai izaugsmei, kas balstīta uz sociālo taisnīgumu un ekoefektivitāti; norāda, ka pārejas īstenošana Eiropā no piesārņojumu radošas tautsaimniecības uz ekoefektīvu tautsaimniecību radīs fundamentālas izmaiņas ražošanā, izplatīšanā un patēriņā un šīs izmaiņas vajadzētu izmantot kā iespēju virzībai uz īstenu ilgtspējību, neapdraudot labklājību vai nodarbinātību; uzskata, ka pāreja uz ekonomiku, kas balstīta uz nepiesārņojošiem enerģijas avotiem, ir jāuzskata par iespēju ieguldīt ilgtspējīgā attīstībā un nevis tikai par slogu valsts un privātajiem budžetiem;

3.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot pasākumus izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai lauku reģionos, lai apturētu iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem;

4.  atzīmē, ka nepieciešams palielināt ilgtspēju ražošanas un pakalpojumu sniegšanas jomās; atzīmē, ka ieguldījumi jaunā ilgtspējīgā ekonomikā nozīmē izaugsmes potenciālu darba tirgū un jaunas ienākumu gūšanas iespējas; uzskata, ka pozitīva bilance slēpj dažās nozarēs ciestus zaudējumus, tāpēc jāstimulē jaunu iemaņu apgūšana un pārkvalificēšanās;

5.  uzskata, ka pašreizējā vispārējā ekonomikas un sociālā krīze, kura ir palēninājusi pārmaiņu gaitu enerģijas patēriņa jomā un oglekļa emisijas samazināšanu, nedrīkstētu kavēt dalībvalstu pāreju uz konkurētspējīgu un ilgtspējīgāku zemas oglekļa emisijas ekonomiku, ko raksturo efektīva resursu izmantošana, jo tas ļautu šīm valstīm vieglāk pielāgoties, mazinātu to atkarību no arvien dārgākām importa precēm un padarītu tās konkurētspējīgākas;

6.  uzskata, ka būtu jāpieliek lielākas pūles, lai internalizētu ārējās izmaksas; aicina Komisiju izmantot pašreizējos politikas instrumentus vai vajadzības gadījumā izstrādāt jaunus instrumentus, lai noteiktu izmaksas un nodrošinātu, ka tās secinājumi tiek atspoguļoti turpmākajos politikas priekšlikumos;

7.  uzskata, ka jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai ES ir jānodrošina līdzsvarota ekonomiskā un sociālā attīstība; aicina īstenot mērķtiecīgu un ilgtspējīgu rūpniecības politiku, veltot īpašu uzmanību resursu efektīvai izmantošanai; uzsver, ka videi draudzīgai ekonomikai ir jānodrošina iespējas pienācīgu un labi apmaksātu darba vietu radīšanai, koncentrējoties uz vides aizsardzību;

8.  ir stingri pārliecināts, ka uz tirgus ekonomikas pamata īstenota vides politika var kļūt par izaugsmes un nodarbinātības dzinējspēku visās ekonomikas nozarēs, un uzsver, ka prognozējami, investīcijas veicinoši pamatnosacījumi ir tas, kas ļaus novatoriskiem uzņēmumiem iespējami veiksmīgāk izmantot šīs iespējas vides un darba ņēmēju labā;

9.  aicina iesaistīt ražotājus ekoinovāciju radīšanā, jo uzņēmējiem ir ļoti svarīga nozīme ekoinovāciju plašākā izplatībā; šajā sakarībā atzīmē, ka uzņēmēju informēšanai, demonstrējot viņiem jaunas uzņēmējdarbības iespējas, būs izšķirīga nozīme, lai gūtu panākumus stratēģijā, kuras mērķis ir efektīva resursu izmantošana ekonomikā un ilgtspējīgu nozaru izveide;

10. atbalsta stratēģijā „Eiropa 2020” iekļauto Komisijas pamatiniciatīvu nekavējoties īstenot pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, mazināt ekonomiskās izaugsmes atkarību no resursu un enerģijas izmantošanas, samazināt klimatam kaitīgas emisijas un šādi cīnīties pret globālo sasilšanu; atzinīgi vērtē ieceri pielāgot šim mērķim tiesisko regulējumu, tirgus ekonomikas stimulēšanas instrumentus, subsīdijas un publiskos iepirkumus; tomēr izsaka nožēlu, ka „ES 2020” stratēģijā Komisija nepievērš uzmanību iespējai izmantot ilgtspējīgas ekonomikas darba tirgus potenciālu;

11. atzīmē — lai sasniegtu stratēģijā „ES 2020” noteiktos nodarbinātības mērķus un izmantotu jaunās ilgtspējīgās ekonomikas nodarbinātības potenciālu, kā arī uzlabotu preču ražošanas un pakalpojumu sniegšanas ilgtspējību, ir jāpalielina mājokļu energoefektivitāte, vairāk jāizmanto atjaunojamie enerģijas avoti, videi saudzīgas tehnoloģijas, jāveicina transporta un mobilitātes ilgtspēja, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejniecības ilgtspēja, vides dienestu konsultatīvā darbība, kā arī otrreizēja pārstrāde, zema resursu patēriņa ražošanas procesi un materiālu slēgta cikla pārstrāde; atzīmē, ka arī pakalpojumu nozarei un sociālekonomikas nozarei ir liels „zaļā” darba potenciāls;

12. uzsver, ka publiskajam sektoram, kas, sniedzot piemēru, nosaka progresīvu iepirkuma standartu pieņemšanu, sniedz stimulus un informāciju, ir nozīmīga loma uz tiesībām balstītu darba vietu radīšanā, jo īpaši tādās jomās kā enerģētika, infrastruktūras un aprīkojuma būvniecība, transports un komunikācijas; aicina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, veicināt vides un sociālo standartu iekļaušanu, kā arī vietējiem apstākļiem pielāgotu noteikumu ieviešanu un to uzņēmumu, jo īpaši MVU, atbalstīšanu, kas darbojas ilgtspējīgā un solidārā ekonomikā;

13. mudina dalībvalstis, risinot jautājumus par klimata pārmaiņu ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu un vidi, īstenot pieredzes un paraugprakses apmaiņu nodarbinātības iespēju jomā;

14. ir pārliecināts, ka „zaļās” ilgtspējīgās darba vietas nedrīkst būt tikai piedeva — uzņēmējdarbībai un sabiedrībai kopumā ir jābūt ilgtspējīgi organizētai; apzinās, ka nav tādas ekonomikas nozares, ko var nošķirt un dēvēt par „vides aizsardzību” vai „vides rūpniecību”, jo vides aizsardzības darbība ir saistīta ar daudzām tradicionālajām nozarēm, piemēram, rūpniecības, būvniecības un pakalpojumu nozarēm; tādēļ prasa kā darba definīciju pārņemt ILO definīciju, saskaņā ar kuru visas darba vietas, kas veicina ilgtspējīgu attīstību, ir „zaļās” ilgtspējīgās darba vietas; norāda, ka definīcija attiecas, pirmkārt, uz visām darba vietām, kas tieši samazina enerģijas un izejvielu izmantošanu, aizsargā ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību un mazina atkritumu rašanos un gaisa piesārņojumu, un, otrkārt, uz visām darba vietām, kas samazina ekoloģisko ietekmi; atzīst, ka darba potenciālu pilnībā nevar noteikt definīcijas relativitātes dēļ;

15. uzskata, ka ir jāveic ievērojami vairāk pētījumu, lai noteiktu, cik lielā mērā darba vietu kopējo izveidi ietekmē vides un klimata pārmaiņu politika; aicina Komisiju noteikt šo jomu par vienu no 8. pamatprogrammas prioritātēm;

16. uzsver, ka visu darba vietu mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību un ka jāveido resursu, materiālu un enerģijas izmantošanas ziņā iespējami efektīvākas ražošanas un darba metodes; uzsver, ka šai pieejai jāattiecas uz visu piegādes ķēdi un ka nav jēgas nodalīt labas un sliktas nozares, jo visas nozares var padarīt ilgtspējīgākas;

17. uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt jaunajai Kopienas sistēmai pietiekamu budžetu, lai varētu atbalstīt publiskā sektora veiktus pētījumus un lai pētījumu rezultāti būtu pieejami vienkārši, bez birokrātijas, tā nodrošinot, ka visi uzņēmumi, tostarp mikrouzņēmumi un MVU, var veikt izmaiņas attiecībā uz energoefektivitāti, jaunu enerģijas avotu, jaunu ražošanas procesu un otrreizējās pārstrādes izmantošanu un resursu labāku izmantošanu, kā arī radīt darba vietas ar darba ņēmējiem garantētām tiesībām;

Nodarbinātības potenciāla optimizēšana

18. prasa, kā daļu no ES 2020 stratēģijas, izstrādāt Eiropas darba vietu stratēģiju ilgtspējīgai ekonomikai, lai optimizētu darba vietu potenciālu, tajā pašā laikā īpašu uzmanību veltot pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, darba ņēmēju veselībai un drošībai, nepieciešamajām prasmēm un sociāli taisnīgai pārejai; uzsver, ka ilgtspējīgai ekonomikai ir jāapvieno sociālā, tehnoloģiskā, ekonomikas un vides ilgtspējība; uzsver, ka tādai ilgtspējīgas nodarbinātības stratēģijai, kāda ir šī, jābūt vienam no nodarbinātības politikas pamatnostādņu centrālajiem elementiem;

19. iesaka — lai radītu jaunas darbavietas ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos, reģionālajām varas iestādēm būtu jāpieņem attīstības stratēģijas saskaņā ar stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem;

20. aicina Komisiju līdz 2011. gadam ierosināt stratēģiju, tostarp gan tiesību aktus, gan ar likumdošanu nesaistītus pasākumus, lai veicinātu videi draudzīgas darba vietas, kas ir viens no vispārējās izaugsmes un labklājības avotiem;

21. uzsver, ka, pateicoties savām novatorisma spējām, Eiropas uzņēmumi ir kļuvuši par pasaules mēroga līderiem vides aizsardzības jomā; tomēr ir noraizējies, ka ražotnes joprojām masveidā tiek pārvietotas no ES uz trešām valstīm, kurās ir krietni zemāki vides standarti; aicina Komisiju un dalībvalstis strauji un enerģiski cīnīties pret šo parādību, šai nolūkā izstrādājot pasaules mēroga daudzpusēju pieeju, kas nodrošina, ka globālās konkurences pamatā ir salīdzināmas prasības;

22. uzsver, ka stabils, vērienīgs ilgtermiņa tiesiskais regulējums ir priekšnosacījums videi draudzīgas nodarbinātības sniegto iespēju maksimālam izmantojumam; aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt vides standartus un finansiālus stimulus, kas rada uzticamus pamatnosacījumus vismaz uz 10 gadiem un šādi nodrošina juridisko un plānošanas noteiktību; prasa izmantot esošos finanšu instrumentus, lai veicinātu ilgtspējību un iekļaut ekonomiskās darbības un ražošanas ilgtspējības palielināšanu, kā veicināmu mērķi dažādu fondu finanšu plānos, tostarp struktūrfondu un Kohēzijas fonda finanšu plānā;

23. šai sakarībā uzsver integrētas pilsētu attīstības koncepcijas nozīmību un to, ka paraugs varētu būt pilsētu nelabvēlīgo rajonu pārveide; uzskata, ka priekšnoteikums šī mērķa sasniegšanai ir skaidrs politikas pamats, kas ietver arī struktūrfondu atbalstu pilsētvides uzturēšanai;

24. norāda, ka pašreizējo programmu ietvaros ir nepieciešams papildu finansējums mērķtiecīgu pētījumu veikšanai vismazāk attīstītajos ES reģionos, lai noteiktu stratēģiskus mērķus un pasākumus, kas vajadzīgi ilgtspējīgas vietējās ekonomikas attīstībai labvēlīgu apstākļu izveidošanai, par konkrētiem mērķiem nosakot jaunu „zaļo” darba vietu izveidi un integrētus pasākumus jaunu „zaļo” uzņēmumu piesaistīšanai, un jau esošo šādu uzņēmumu atbalstam;

25. uzsver, ka mērķtiecīgs ieguldījums mazāk attīstīto ES reģionu ekoloģiskas pārveidošanas procesā ir viens no visnoderīgākajiem instrumentiem, lai sasniegtu reģionālās konverģences un teritoriālās kohēzijas stratēģiskos mērķus;

26. uzsver Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) nozīmi reģionālo centru veidošanā, lokāli apvienojot pētījumus, inovācijas un infrastruktūru un ieviešot jaunās tehnoloģijas tādās jomās kā atjaunojamie energoresursi un energoefektivitāte; turklāt uzsver, ka reģionālajām un vietējām varas iestādēm, jo īpaši pilsētu teritorijās, ir vislabākā situācija un iespējas radīt nepieciešamos apstākļus novatoriskas uzņēmējdarbības centru izaugsmei; norāda, ka šādi reģionālie centri var būt būtisks pamudinājums vietējās ekonomikas attīstībai un var reģionos radīt jaunas darbavietas;

27. apzinās, ka ES, valsts un reģionālās finansējuma shēmas joprojām ir ļoti nesaskaņotas, tādēļ uzsver nepieciešamību uzlabot daudzpakāpju koordināciju starp programmām un atbalstīt lielāku sinerģiju starp dažādām kopējām politikām, izmantojot struktūrfondus, lauksaimniecības un lauku attīstības fondus, pētījumu pamatprogrammu un Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (KIP), kas jāizstrādā tā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un resurstaupīgu ekonomiku; attiecībā uz kopējās lauksaimniecības politikas finansējumu uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, lai pāreja no tiešā atbalsta mehānismiem uz lauku attīstību un vides ziņā ilgtspējīgu lauksaimniecību būtu izteiktāka;

28. atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot Rekonstrukcijas fonda sekmīgo pieredzi un izveidot jaunu Kopienas iniciatīvu, kas ietver izmēģinājuma projektus, lai īstenotu pārmaiņas jaunas un ilgtspējīgas ekonomikas izveidei;

29. norāda, ka Padome 2009. gada 21. oktobra secinājumu 8. punktā aicināja Komisiju steidzami pa nozarēm pārskatīt subsīdijas, kas negatīvi ietekmē vidi un neatbilst ilgstpējīgas attīstības mērķiem; aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, ievērojot minētos secinājumus, un izpētīt iespējas pārvietot šīs subsīdijas budžetā tā, lai atbalstītu jaunās darbības, kas saistītas ar ilgtspējīgu ekonomiku;

30. aicina nodrošināt efektīvas finansēšanas sistēmas un fiskālus stimulus, lai palīdzētu MVU savu darbību orientēt uz videi draudzīgu nodarbinātības politiku un nodrošināt videi draudzīgus jauninājumus un ražošanu;

31. uzskata, ka pašreizējie un ierosinātie ES tiesību akti vides jomā sniedz ievērojamas iespējas radīt jaunas darba vietas tādās jomās kā gaiss, augsne, ūdens, enerģētika, sabiedriskie pakalpojumi, lauksaimniecība, transports, mežsaimniecība un vides pārvaldība; aicina dalībvalstis īstenot ES tiesību aktus, kas varētu radīt jaunus ieguldījumus videi draudzīgās tehnoloģijās un darba vietu izveidē;

32. atgādina, ka publiskais iepirkums veido lielu tirgus daļu un varētu sniegt ievērojamus stimulus, lai ekonomika kļūtu videi draudzīgāka; tādēļ aicina pieprasīt augstu vides standartu ievērošanu visu publisko iepirkumu jomā;

33. aicina ES un dalībvalstis plānot pārmaiņas, t.i., novērst informācijas trūkumu un neskaidrības un veicināt izpratni, sabiedrības izglītošanās procesus un izmaiņas patēriņa modeļos; konstatē, ka vajadzīgi stimuli, lai uzņēmumi ieguldītu tīrās tehnoloģijās un lai darba ņēmēji būtu gatavi pārmaiņām, ja tās nodrošina lielākas darba iespējas un drošības tīklu darba ņēmējiem;

34. uzsver — lai radītu vajadzīgās kvalitatīvu darba vietu iespējas, ko sniedz jauna ilgtspējīga ekonomika, jauninājumi ir jāorientē uz to, lai rastu risinājumus lielākajām sabiedrības problēmām, tostarp bezdarbam un nabadzībai, klimata pārmaiņām, sabiedrības novecošanai un resursu nepietiekamībai; vērš uzmanību uz tādas rūpniecības un pētniecības politikas nozīmīgumu, kuras pamatā ir atvērta jauninājumu vide un uzņēmumu apvienības, lai sekmētu dažādu publisko un privāto uzņēmēju zināšanu apkopošanu un stimulētu jauninājumus; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt Eiropas Tehnoloģiju platformu resurstaupīgām nozarēm;

35. iesaka — ja dalībvalsts nolemj ar subsīdiju palīdzību veicināt, piemēram, vēja, no biomasas iegūtas vai saules enerģijas ražošanu, subsīdiju apjoms ir pamatojams ar empīrisku datu zinātnisku novērtējumu un subsīdijām ir jānodrošina pienācīgas investīciju perspektīvas un drošība potenciālajiem investoriem, un aicina rūpīgi apsvērt tādus faktorus kā ar subsīdiju palīdzību izveidoto darba vietu skaita neto palielinājums, enerģijas cena, tīrā ietekme uz siltumnīcefekta gāzu un citu piesārņotāju emisijas apjomu, un tā censties optimizēt ilgtspējas palielināšanu;

36. atzīmē, ka nav vienotas izpratnes par to, kuru tehnoloģiju izvēle globālās konkurences apstākļos ir vides, ekonomikas un sociālajā ziņā ilgtspējīgākā izvēle; norāda, ka ir jāņem vērā daudzi mainīgie lielumi, salīdzinot, piemēram, to, cik ilgtspējīga ir enerģijas ražošana ar vēja ģeneratoriem, saules bateriju paneļiem, ogļu dedzināšanu, nodrošinot oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu, kodolreaktoriem vai ar dažu citu tehnoloģiju palīdzību; tādēļ pieprasa vairāk zinātnisku pētījumu par šo tematu, kuros salīdzināti ražošanas pilnas aprites cikli, un aicina visus ražošanas procesus padarīt resursu ziņā efektīvākus;

Nodarbinātības perspektīvas vīriešiem un sievietēm jaunā ilgtspējīgā ekonomikā

37. uzsver — ņemot vērā, ka, nodarbinātības līmeņa atšķirības samazināšana starp vīriešiem un sievietēm nodrošināja pusi no Eiropas nodarbinātības līmeņa vispārējā pieauguma un ceturtdaļu no gada ekonomiskās izaugsmes līmeņa pieauguma kopš 1995. gada, izaugsmes un nodarbinātības potenciāla pilnīga izmantošana jaunajā ekonomikā ir iespējama, tikai palielinot sieviešu līdzdalību Eiropas darba tirgū, jo tas ir priekšnoteikums ilgtspējīgas izaugsmes un to vajadzību nodrošināšanai, kas saistītas ar ekoloģiskās pārveidošanas procesu novecojošas sabiedrības apstākļos;

38. aicina izstrādāt ES iniciatīvu, lai darba devēji, jo īpaši nozarēs, kurās parasti galvenokārt ir nodarbināti vīrieši, labāk izprastu nepieciešamību pēc daudzveidīgāka darbaspēka un šāda darbaspēka priekšrocībām sabiedrības novecošanas apstākļos, un lai nodrošinātu viņiem iespējas sagatavoties lielākai daudzveidībai;

39. aicina ES, dalībvalstis un sociālos partnerus apkarot diskrimināciju un veicināt dzimumu līdztiesību ilgtspējīgā ekonomikā, radīt darba vidi, kas piesaista un notur sievietes šajās nozarēs, veicināt darba un personīgas dzīves līdzsvaru, nodrošinot atbilstošu, augstas kvalitātes aprūpi bērniem un ģimenei draudzīgu darbavietas vidi, radīt iespējas un nosacījumus, kas nodrošina, ka vīrieši un sievietes darba tirgū piedalās ar vienādiem noteikumiem, veicinātu sieviešu īpatsvara pieaugumu pārstāvības struktūrās, kurās dominē vīrieši, samazināt uz dzimumu balstītu darba vietu segmentāciju un algu atšķirības;

40. norāda, ka ieguldījumi sociālajā infrastruktūrā ir iespēja modernizēt Eiropu un veicināt līdztiesību un ka tos var uzskatīt par stratēģiju, kas papildina fiziskās infrastruktūras modernizēšanu, izmantojot ieguldījumus videi draudzīgās tehnoloģijās; uzskata, ka tāpēc dzimumu līdztiesības nodrošināšana būtu jānosaka par politisku prioritāti un nozīmīgu līdzekli;

41. uzsver — lai novērstu dzimumu segregāciju darba tirgū, ir būtiski īstenot mērķtiecīgu darbu, kas ļauj nodrošināt sievietēm visu līmeņu izglītības pieejamību, cīnoties pret aizspriedumiem, kas saistīti ar dzimumu, un mūžizglītības iespējas; aicina nodrošināt atbilstošas mācības, lai novērstu sieviešu dzimuma darba ņēmēju nepietiekamu pārstāvību videi draudzīgās darba vietās, jo, ja sievietes masveidā pamestu zinātnes un tehnoloģijas jomu, Eiropas izaugsme un ilgtspējība tiktu kavēta un daudzām talantīgām un kvalificētām jaunām sievietēm netiktu nodrošināts darbs un ekonomiskā drošība;

42. aicina izveidot īpašu ES iniciatīvu, lai piesaistītu meitenes tā dēvētajām MIDT profesijām (matemātikas, informātikas, dabas zinātņu un tehnoloģiju jomā) un cīnītos pret stereotipiem, kas joprojām ir plaši izplatīti attiecībā uz šīm profesijām; uzsver, ka plašsaziņas līdzekļi un izglītība ir nozīmīgi instrumenti cīņā pret minētajiem stereotipiem;

43. uzsver, ka jaunas sievietes, kuras no izglītības posma pāriet uz darba tirgu, māceklības posmā būtu jāvirza uz jomām, kurās tās ir nepietiekami pārstāvētas, un minētais ir jāveicina, skolām, augstskolām, mācību aģentūrām un/vai uzņēmumiem veicot kopīgu plānošanu, lai minētās sievietes stabila, nevis nepastāvīga darba pieredzē iegūtu īpašas — tostarp augstākā un speciālista līmeņa — prasmes un spējas, kā arī iespējas tās īstenot;

44. aicina ES un dalībvalstis saistībā ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) programmām veltīt lielāku vērību sievietēm paredzētu videi draudzīgu darba vietu izveidei, ņemot vērā to, ka ESF finansē mācību projektus tādās jomās kā atjaunīgā enerģija un ekotūrisms; uzsver, ka ir jāiegulda lielākas pūles, lai palielinātu sieviešu līdzdalības īpatsvaru ESF finansētajos projektos, kuros pašlaik šis īpatsvars nepārsniedz 10 %; aicina Eiropas Sociālajā fondā, kā arī atjaunošanas plānos un strukturālo pielāgojumu programmās budžeta plānošanā ievērot dzimumu līdztiesības principu, lai nodrošinātu, ka šādas programmas vienlīdz piesaista un integrē sievietes;

45. uzsver, ka pāreju uz jaunu ekonomikas modeli vajadzētu nevis izmantot kā ieganstu dažādu līdztiesības jomas pasākumu skaita samazināšanai, bet gan uzskatīt to par unikālu iespēju palielināt sieviešu līdzdalību ES darba tirgū, jo tas ir priekšnoteikums ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai, darbaspēka potenciāla optimālai attīstībai un konkurētspējas nostiprināšanai;

Pienācīgs darbs

46. aicina Komisiju, pievēršoties augsti kvalificētu darba ņēmēju nodarbinātības potenciālam, pirmkārt un galvenokārt pievērst uzmanību darba vietām ilgtspējīgā ekonomikā vidējas un zemākas kvalifikācijas grupās, kā arī nekvalificētiem, bet specializētiem darbiniekiem; aicina Komisiju un dalībvalstis šo faktu jo īpaši ņemt vērā nodarbinātības politikas pamatnostādnēs; aicina dalībvalstis veicināt darba vietu statusu vidējās un zemākas izglītības grupās un nodrošināt šādās darba vietās pienācīgas kvalitātes nodarbinātību;

47. uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, nepieciešamajām prasmēm un sociāli taisnīgai pārejai; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus panākt, lai nodarbinātības stratēģija ilgtspējīgai ekonomikai būtu izdevīga visiem ES iedzīvotājiem; uzsver nepieciešamību šo stratēģiju piemērot visiem nodarbinātības veidiem — gan augsti kvalificētām, gan vidēji kvalificētām, gan mazkvalificētām darba vietām; aicina palielināt izglītības, kā arī pētniecības un izstrādes iespējas; turklāt prasa nodarbinātības politikas pamatnostādnēs un Komisijas programmā „Jaunas prasmes jaunām darba vietām” jo īpaši pievērst uzmanību vistālāk no darba tirgus esošajiem cilvēkiem, visneaizsargātākajiem darba ņēmējiem, jo īpaši invalīdiem un zemas kvalifikācijas darba ņēmējiem, kā arī pievērst uzmanību šo cilvēki aizsardzībai;

48. uzskata, ka nodarbinātības politikai ir izšķirīga nozīme cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, un tādēļ aicina saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas programmu „Pienācīgs darbs” radīt labas kvalitātes darba apstākļus un tādu atalgojumu, kas nodrošina ne tikai iztiku, bet arī pienācīgu līdzdalību IKP izmantošanā;

49. atzīmē, ka darbinieku un darba devēju bieži vien zemās organizētības dēļ dažās jaunajās nozarēs ir nestabilu darba tiesisko attiecību un sliktu darba apstākļu risks; aicina ES un dalībvalstis izstrādāt pamatnoteikumus pārstāvības struktūru izveidošanai jaunajās nozarēs; aicina darba tirgus partnerus organizēties un aicina Komisiju veicināt visā ES apmaiņu ar paraugprakses piemēriem, jo īpaši jautājumos par darba ņēmēju informēšanas un konsultēšanas veicināšanu, kā arī Eiropas uzņēmumu padomju izveidi;

50. norāda, ka jāveic papildu pasākumi, lai ES efektīvi saskaņotu darba laika organizācijas prasību minimumu saistībā ar darbinieku veselību un drošību;

51. aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem sagatavot integrētus plānus ekoloģiskas pārveidošanas darbību novērtēšanai gan vietējā, gan valsts līmenī; aicina sociālos partnerus uzraudzīt darba ņēmēju līdzdalību ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, šai nolūkā vispirms ierosinot un tikai tad pieņemot politikas virzienus efektīvas līdzdalības veicināšanai attiecībā uz darba ņēmēju pastāvīgām pārvietošanās iespējām un ilgtspējīgu „zaļo” izaugsmi;

52. aicina sociālos partnerus pievērsties jaunajām nozarēm un izstrādāt stratēģijas, lai sociālajā partnerībā iesaistītu nozaru asociācijas;

53. aicina ES un dalībvalstis valsts subsīdijas un publisko iepirkumu ciešāk saistīt ar sociālo standartu obligāto minimumu dalībvalstu līmenī, un veicināt sociālo partneru pārstāvības struktūru izveidošanu;

54. norāda, ka jaunas darba vietas tiek radītas, arī nodrošinot apmācību un mūžizglītību darbiniekiem, kurus skārušas pārmaiņas uzņēmuma vai nozares ražošanas procesos; aicina ES izstrādāt sistēmu pārmaiņu un jo īpaši ražošanas pārstrukturēšanas plānošanai, sniedzot visiem pārmaiņu skartajiem darba ņēmējiem tiesības piedalīties apmācības un mūžizglītības shēmās; aicina dalībvalstis, darba devējus un darba ņēmējus atzīt prasmju pārvaldību, apmācību un mūžizglītību par kopīgu pienākumu, kā tas ir atzīts sociālo partneru 2002. gada vispārējās vienošanās dokumentā par mūžizglītību; aicina Komisiju mūžizglītības ietvarstruktūrā iekļaut devīto pamatkompetenci, kas būtu saistīta ar vidi, klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu attīstību un kura ir nepieciešama zināšanu sabiedrībā; aicina dalībvalstis ilgtspējības jēdzienu iekļaut pamatapmācības, izglītības un mūžizglītības programmās;

55. aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus enerģiskāk rast efektīvus risinājumus, kas ļautu novērst pārstrukturēšanas nelabvēlīgo ietekmi gan uz vietējo ekonomiku, gan uz nodarbinātību; uzsver, ka vadlīnijām attiecībā uz pārmaiņu un to sociālo seku pārvaldību ir jābūt plaši pieejamām;

Nepieciešamo prasmju nodrošināšana

56. norāda, ka dalībvalstīm jāpielāgo savas apmācības un izglītības sistēmas, kā arī jāizstrādā un jāīsteno mērķtiecīgi rīcības plāni darba ņēmēju pārkvalificēšanai nozarēs, kuras skars vietējās ekonomikas pārtapšana par jaunu ilgtspējīgu ekonomiku, un lai nodrošinātu, ka viņiem ir pieejamas jaunās „zaļās” ilgtspējīgās darba vietas, lai nodrošinātu, ka darbaspēks varētu pielāgot savas prasmes darba tirgus vajadzībām ilgtspējīgā ekonomikā, kuras pamatā ir uz kompetenci balstītas apmācības pieeja; šai sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu „Jaunas prasmes jaunām darba vietām” un atzīst, ka sadarbība ar ES dalībvalstīm ir solis pareizajā virzienā; tomēr norāda, ka šī iniciatīva ir ciešāk jāsaista ar mērķiem, kas noteikti Padomes lēmumā par ilgtspējīgu attīstību, un tā ir jāīsteno ar reāliem pasākumiem gan ES līmenī, gan ES dalībvalstīs;

57. uzsver nepieciešamību stiprināt atklāto koordinācijas un paraugprakses apmaiņas metodi attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, „zaļajām” darba vietām un mūžizglītību, tā cenšoties veiksmīgi un efektīvi pārvaldīt ekonomikas pārveides procesu un vienlaikus arī jaunās vajadzības apmācības jomā un nelabvēlīgas sociālās sekas, ko rada šāds pārveides process;

58. aicina dalībvalstis apkarot diskrimināciju vecuma dēļ un mācību piedāvājumus un mūžizglītības stratēģijas pielāgot vecāka gadagājuma darba ņēmēju vajadzībām, lai nodrošinātu 55 un vairāk gadus sasniegušu darbinieku, tostarp šīs vecuma grupas sieviešu, plašu iesaistīšanos;

59. aicina ES un dalībvalstis sīki izstrādātu novatorisma un jaunrades politiku, jo īpaši izglītības un apmācības, tostarp profesionālās izglītības un apmācības, politiku, pieņemt par „zaļās” ekonomikas, konkurētspējas un labklājības pamatu;

60. norāda — krīzes laikos ir svarīgi piesaistīt jauniešus jaunajām „zaļajām” darba vietām un nodrošināt, lai kvalifikācijas programmas veicinātu darba pieejamību jauniešiem un viņi varētu veiksmīgi izmantot nodarbinātības potenciālu, jo tā varētu gan cīnīties pret augstu bezdarba līmeni to pilsoņu vidū, kas jaunāki par 25 gadiem, gan izmantot jaunās paaudzes ar jauno tehnoloģiju lietošanu saistītās prasmes; pauž nožēlu, ka stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Jaunatne kustībā” neattiecas uz jauniešiem, kuri nav iesaistīti augstākās izglītības sistēmā; uzsver — lai kaut ko patiešām mainītu, šī iniciatīva ir īstenojama, pievēršoties tieši tiem jauniešiem, kuriem pašlaik iespēju ir vismazāk un kurus apdraud nabadzība;

61. aicina dalībvalstis sadarbībā ar darba tirgus partneriem izstrādāt un īstenot jauniešiem paredzētas profesionālās orientācijas programmas zinātnes un tehnoloģijas disciplīnās, tā cenšoties veicināt noturīgas un ilgtspējīgas ekonomikas attīstību, kā arī ar ekoloģijas un vides tematiku saistītus informatīvos un izpratnes veidošanas pasākumus gan formālās izglītības sistēmā, gan vietējo un reģionālo pašvaldību pasākumu struktūrā;

62. aicina Komisiju ciešāk sadarboties ar dalībvalstīm, lai izstrādātu vidēja termiņa un ilgtermiņa prognozes par darba tirgū pieprasītajām prasmēm, un veicināt augstskolu un uzņēmējdarbības nozares partnerību, lai sekmētu jauniešu iekļaušanos darba tirgū, vienlaicīgi veicinot uz zināšanām balstītu sabiedrību, lietišķo pētījumu attīstību un radot labākas izglītības iestāžu absolventu izredzes darba tirgū;

63. aicina dalībvalstis un darba tirgus partnerus noteikt mērķi nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu līdzdalību, sniegt vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz izglītību, apmācību, mērķtiecīgām darbā pieņemšanas shēmām, specializētas prakses iespējām un apmācību iniciatīvām sievietēm, migrantiem, ilgstošiem bezdarbniekiem un citām darba tirgu attiecībās diskriminētām grupām;

64. mudina dalībvalstis izmantot Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu, lai īstenotu Eiropas mērķus — veicināt jaunu iemaņu apguvi, tostarp to iemaņu, kas nepieciešamas jaunām ilgtspējīgām „zaļām” augsti kvalificētām darba vietām;

65. aicina atbildīgās iesaistītās puses uzraudzīt nodarbinātības attīstību, lai padarītu atbilstīgāku profesionālo pamatizglītību un mūžizglītību; šajā sakarā aicina dalībvalstis izvērtēt iespējas izmantot pārejas fondus jaunu iemaņu nodrošināšanai;

66. aicina ES un dalībvalstis noteikt, ka viens no Eiropas Sociālā fonda mērķiem ir veicināt spēju pielāgoties ilgtspējīgai ekonomikai, lai atbalstītu ekonomisko darbību un infrastruktūras attīstības ilgtspējības veicināšanu;

67. atgādina, ka ilgtspējības dimensijai nevajadzētu aprobežoties ar apmācībām tikai ar vidi saistītajās darba vietās, to nepieciešams integrēt visās izglītības un apmācību programmās, lai veicinātu ilgtspējīgas attīstības un vides izpratnes kultūru;

68. uzsver mūžizglītības idejas pievienoto vērtību un aicina dalībvalstis rūpīgi izzināt vietējās iespējas, lai, saskaņojot pieejamos resursus ar faktiskajām vajadzībām, varētu organizēt uz pieprasījumu balstītu apmācību un lai, nodrošinot augstus mācību standartus, atjaunotu vidējās profesionālās izglītības prestižu, jo īpaši reģionos, kur vietējais potenciāls un tradicionālās nodarbinātības jomas nosaka vajadzību pēc pilnīgi apgūtām īpašām prasmēm un zināšanām; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm pietiekamu tehnisko atbalstu vietējo vajadzību izzināšanā un norāda, ka vidējās profesionālās izglītības iestādes ar augstiem mācību standartiem var veicināt bezdarba mazināšanu skolu beidzēju vidū un ilgtspējīgas nodarbinātības sasniegšanu;

69. uzsver, cik nozīmīgi ir tas, ka dalībvalstis izmanto Eiropas Sociālo fondu, lai investētu prasmju uzlabošanas, nodarbinātības, apmācības un pārkvalificēšanās pasākumos ar mērķi radīt vairāk labu darbavietu, īstenojot valsts, reģionāla un vietēja līmeņa projektus; uzskata, ka šajās iniciatīvās var noderēt arī vecāka gadagājuma cilvēku darba pieredze, ņemot vērā to, ka ES iedzīvotāju vidū pieaug vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars; iesaka reģionālajām un vietējām varas iestādēm veidot piemērotus, pastāvīgus kontaktus ar uzņēmējiem, darba devēju organizācijām, arodbiedrībām un NVO tā, lai plānotu darba tirgus vajadzības vidējā termiņā un ilglaicīgi;

70. atzīst būtisko lomu, kāda ir vietējām un reģionālajām varas iestādēm izglītībā, kas ir pamats turpmāko zināšanu un nākotnē nepieciešamo prasmju apguvei, tostarp sniedzot mūžizglītības un pārkvalificēšanās iespējas; norāda, ka daudzās valstīs jauniešu, tostarp skolu pametušo nekvalificēto jauniešu, izglītības un turpmākās apmācības vispārējie nosacījumi ir reģionālo un vietējo varas iestāžu ziņā; tādēļ mudina reģionus izmantot struktūrfondus izglītības infrastruktūras izveidei, jo īpaši nelabvēlīgos pilsētu rajonos un reģionos, kā arī lai ar šo atbalstu nodrošinātu, ka skolu izglītība ir vispārēja un iekļaujoša; norāda uz būtiskajām iespējām (izglītības un apmācības jomā), ko rada sadarbība starp vietējām un reģionālajām varas iestādēm un uzņēmumiem un asociācijām, īstenojot mērķi radīt ilgtspējīgas darbavietas vietējā transporta, pilsētu mobilitātes, izglītības, kā arī pētniecības un izstrādes jomā un pievēršot īpašu uzmanību vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai;

71. norāda, ka dalībvalstīm, sociālajiem partneriem un augstākās izglītības iestādēm ir jāsadarbojas, lai izstrādātu pirmsdiploma un pēcdiploma studiju kursus un izveidotu uz ekonomikas ekoloģisku pārveidošanu orientētas tematiskās studiju programmas;

72. uzskata, ka demogrāfisko problēmu risināšanai ir vajadzīga plašāka stratēģija, kas ietver gan darba vietu radīšanu, gan jaunu turpmāko vajadzību nodrošināšanu Eiropas darba tirgū; uzskata, ka šajā sakarībā ir jāturpina centieni ES darba ņēmēju, tostarp pētnieku un citu speciālistu, mobilitātes uzlabošanā, lai izveidotu tādu Eiropu, kuras ES iekšējā tirgū nav šķēršļu;

Sociāli taisnīgas pārmaiņas

73. atzīmē, ka ekonomisko darbību ilgtspējības palielināšana var būt saistīta ar izmaiņām visā rūpniecības nozarē; aicina ES un dalībvalstis rīkoties piesardzīgi, lai nepieļautu, ka pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku notiek uz sociālās jomas rēķina, un izstrādāt pamatnosacījumus sociāli taisnīgai pārveidošanai, kas mazina pārmaiņu riskus un optimizē ieguvumus visiem darba ņēmējiem; uzsver, ka sociāli taisnīga pārveidošana ir ilgtspējīgas attīstības pamatelements un būtisks priekšnoteikums tam, lai Eiropas iedzīvotāji atbalstītu pārveidošanas procesu;

74. uzsver, ka pārveidošanas procesa pārvaldības trūkuma dēļ radušās izmaksas var būt daudzkārt lielākas nekā paredzamie ieguldījumi; aicina Komisiju, dalībvalstis un darba tirgus partnerus kopīgi uzņemties atbildību par preventīvu transformācijas pārvaldību;

75. uzsver, ka ilgtspējīgai ekonomikai jāiekļūst par daļu no korporatīvās un sociālās atbildības vides jomā, un ka ilgtspējīgas attīstības kultūru un ilgtspējīgu ekonomiku var veicināt ar mācību programmām uzņēmumu sociālās atbildības kontekstā;

76. atgādina, ka nepieciešamo apstākļu radīšana, kas ļauj darba ņēmējiem piedalīties tālākapmācībā un pielāgoties jaunām tehnoloģijām, lai nepieļautu darba vietu skaita samazināšanos, un koplīgumu veicināšana un to atbalsts, lai plānotu pārmaiņas un novērstu bezdarbu, kā arī sociālās drošības veicināšana, ienākumu atbalsta sistēmu un aktīvāku konkrētām nozarēm paredzētu mācību iniciatīvu izveide ir izšķirošas nozīmes preventīvi pasākumi;

77. aicina Komisiju ES līmenī sniegt atbalstu nākotnes profesiju pētniecībai, lai nepieļautu darbinieku skaita samazināšanu un Eiropas Savienībā saglabātu darba vietas;

78. uzsver, ka ir vajadzīga starptautisko organizāciju cieša un efektīva sadarbība un savstarpēja papildināmība, un aicina Pasaules Tirdzniecības organizāciju rīkoties attiecībā uz tiem sociālajiem un vides jautājumiem, kas skar investīcijas un tirdzniecību;

79. atzīst, ka videi draudzīgu darba vietu sniegto iespēju attīstībā NVO un arodbiedrībām kā darba devējiem un sabiedrības informētības veicinātājiem ir svarīga loma attiecībā uz atbalsta sniegšanu lēmumu pieņemšanas procesā.

80. norāda, ka organizācijas, kas iegulda ekoefektīvās darbībās, palīdzēs radīt labāku darba vidi personālam un darba ņēmējiem un tādējādi, iespējams, uzlabosies to darba ražīgums; aicina dalībvalstis veicināt Eiropas vides vadības un audita sistēmu (EMAS) un mudināt visas ekonomikas nozares censties nodrošināt EMAS reģistrāciju; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus būtiski svarīgus vides jautājumus iekļaut sociālajā dialogā visos apspriešanās līmeņos, jo īpaši starpnozaru sarunu procesos; uzsver — lai pāreja būtu sociāli taisnīga, darba ņēmējiem šajā procesā būtu jāpiedalās kā partneriem; prasa iesaistīt darbinieku pārstāvjus, kuri būtu atbildīgi par darba vietu padarīšanu par videi saudzīgākām, kā to noteikusi ILO, un saskaņā ar valstu praksēm viņi aktīvi palīdzētu savas darbavietas, uzņēmumus un nozares veidot ilgtspējīgākas; aicina dalībvalstis un darba tirgus partnerus sistemātiski sadarboties ar iesaistītajām pusēm un ekspertiem vides jomā, un izmantot viņu padomus šīs pārejas pārvaldībā;

81. aicina dalībvalstis un darba tirgus partnerus sistemātiski sadarboties ar iesaistītajām pusēm vides jomā, tajā skaitā ar NVO, lai realizētu šo pāreju;

82. aicina ES ar sociālo partneru palīdzību sākt sistemātisku dialogu ES ārējo sakaru jomā, lai pieeju ilgtspējīgai attīstībai veidotu līdzīgi arī citās pasaules valstīs, tā cenšoties izveidot vienādus nosacījumus attīstībai un nodrošināt, ka rūpnieciskā konkurētspēja nekļūst par risku; uzskata — ja ilgtspējīgas ražošanas nozarēs tiks nodrošināta godīga konkurence, tas labvēlīgi ietekmēs šajās darba vietās strādājošos, jo uzlabosies viņu aizsardzība un darba apstākļi;

83. aicina Komisiju un dalībvalstis sākt informācijas un sabiedrību izglītojošas kampaņas par videi draudzīgu darba vietu radīšanu ilgtspējīgā ekonomikā;

84. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

OV L 39, 13.2.2008., 1. lpp.

(2)

OV L 153, 18.6.2010., 13. lpp.

(3)

OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.

(4)

Pieņemtie teksti, P7_TA_PROV(2010)0154.

(5)

CNS ST16818/09, 1.12.2009.

(6)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0123.

(7)

Komisijas dienestu darba dokuments „Reģioni 2020. gadā — ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums”, 2008. gada novembris, pieejams tīmekļa vietnē:

http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docoffic/working/regions2020/pdf/regions2020_en.pdf.


PASKAIDROJUMS

ES pienākums nodrošināt ilgtspējīgu attīstību

2009. gada decembrī Lēmumā par atjaunotu „Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju”(1) Padome ir definējusi attīstību kā ilgtspējīgu, ja tā nodrošina pašreizējās paaudzes vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas īstenot to vajadzības. Lēmumā ir minēti septiņi galvenie izaicinājumi: klimata pārmaiņas un videi nekaitīgi enerģijas avoti, ilgtspējīgs transports, ilgtspējīgs patēriņš un ražošana, dabas resursu saglabāšana un apsaimniekošana, sabiedrības veselība, sociālā integrācija, demogrāfija un migrācija, kā arī nabadzība pasaulē. Stratēģijas pamatprincipi ir ekonomisko, sociālo un vides interešu integrēts pārskats, intensīvāks sociālais dialogs, uzņēmumu sociālās atbildības palielināšana, kā arī piesardzības princips un princips, ka piesārņotājs maksā. Turklāt Padomes lēmums paredz ieguldījumus cilvēku, sociālajā un vides kapitālā, tehnoloģiskus jauninājumus un jaunus vides pakalpojumus, lai ilgtermiņā radītu konkurētspējas, labklājības, sociālās kohēzijas, augstas kvalitātes darbavietu un labākas vides aizsardzības nosacījumus.

2009. gadā Padome apstiprināja arī ES pienākumu plaši iesaistīties starptautiskajā cīņā pret pieaugošo globālo sasilšanu. Savos lēmumos ES apņēmās līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas par vismaz 20 %, salīdzinot ar 1990. gadu, un līdz 2020. gadam 20 % no nepieciešamās enerģijas iegūt no atjaunojamiem enerģijas avotiem. Saskaņā ar IPCC pētījumiem globālo sasilšanu var ierobežot līdz 2 °C tikai tad, ja līdz 2050. gadam attīstītās valstis par 80-90 %, salīdzinot ar 1990. gadu, samazinās savas siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas(2). Attiecībā uz Eiropas Savienību tas nozīmē, ka ievērojami jāpalielina centieni atjaunojamo enerģijas avotu un energoefektivitātes jomā.

Kas ir „zaļais” darbs?

Jau Padomes sniegtā ilgtspējīgas attīstības definīcija liecina, ka tiek skartas gandrīz visas nozīmīgās rūpniecības un pakalpojumu nozares. Tāpēc šajā ziņojumā ir pārņemta „zaļā” darba plašā definīcija, ko sniegusi SDO(3). Saskaņā ar to „zaļais” darbs neattiecas tikai uz tādām nodarbinātības jomām, kas ir tieši saistītas ar vides aizsardzību. Gluži pretēji – darbavieta ir „zaļa”, ja tā dod ieguldījumu pārejā uz ilgtspējīgu saimniekošanu, veicina enerģijas ietaupījumu, izmanto atjaunojamos enerģijas avotus, saudzē dabas resursus, saglabā un atjauno ekosistēmu un bioloģisko daudzveidību, kā arī nepieļauj atkritumu rašanos un gaisa piesārņojumu.

Ņemot vērā šo definīciju, es nepiekrītu Komisijas uzskatam, ka „zaļās” darbavietas galvenokārt ir moderno tehnoloģiju nozarēs, bet piekrītu SDO secinājumiem, ka pāreja uz ilgtspējīgāku attīstību būtiski ietekmē visu kvalifikāciju jomas, kas nozīmē citu nepieciešamās izglītības un tālākizglītības analīzi un vispārējas vides izglītības nepieciešamību.

Nodarbinātības potenciāla optimizēšana

Attīstība un atbalsts atjaunojamo enerģijas avotu un energoefektivitātes jomā sniedz ļoti lielu pozitīvu papildu efektu. Piemēram, Greenpeace(4) pētījumā ir teikts, ka darbavietu potenciāls atjaunojamo enerģijas avotu un energoefektivitātes jomā pasaulē ir vairāk nekā 8 miljoni.

Vācijas pieredze apstiprina šīs prognozes un nepārprotami liecina, ka atjaunojamo enerģijas avotu nozares attīstībai ir tieša ietekme uz jaunu darba vietu radīšanu. Pamatojoties uz Vācijas Likumu par atjaunojamiem enerģijas avotiem (Gesetz zu Erneuerbaren Energien), Vācijā ir radušies 250 000 jaunu darbavietu; līdz ar to starptautiskā līmenī Vācija ir uzņēmusies vadību šajā jomā. Ņemot vērā arī netiešos darba efektus, kopš spēkā stāšanās brīža 2000. gadā šis likums nodrošina regulāru nodarbinātības pieaugumu; līdz 2020. gadam tiek prognozēts pieaugums par 400 000 darbiniekiem. Eiropas Komisijas neto aprēķinu modeļos pētījumā par stāvokli nodarbinātības jomā Eiropā 2009. gadā(5) netika ņemts vērā fakts, ka nodarbinātības pieaugumu tādās jaunās ilgtspējīgās nozarēs kā atjaunojamie enerģijas avoti Vācijā papildus stabilizē pieaugošais eksports. Neto pieauguma rādītājus Komisija iegūst tikai no Eiropas iekšējā tirgus un aizmirst potenciālu, kas ES rodas, pateicoties tās globālajai vadībai pārejā uz ilgtspējīgu ekonomiku.

Tomēr Vācijas piemēra panākumus galvenokārt nosaka tas, ka Vācijas Likums par atjaunojamiem enerģijas avotiem (Erneuerbare Energiengesetz (EEG)), Vācijas Likums par energosertifikātiem (Gesetz zum Energiepass) un valsts atbalstītās kredītu programmas ieguldītājiem piedāvāja ilgtermiņa un uzticamus pamatnoteikumus. Ja nebūtu šo nepārprotamo politisko un finansiālo instrumentu, darba tirgus potenciāls netiktu attīstīts.

Pašlaik pārējās ES dalībvalstis seko Vācijas piemēram. Tāpēc Eiropas Savienībai jāuzņemas pienākums iestrādāt uzticamus pamatnosacījumus stratēģijā „EIROPA 2020” un laikus nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvām. Dalībvalstīm raiti jāpielāgojas atbilstīgi savai kompetencei. Tas arī nozīmē, ka pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku kā galvenais mērķis ir jānostiprina visās ES finansējuma piešķiršanas procedūrās, jo īpaši struktūrfondos. Turpmākajos desmit gados mums sistemātiski jāveicina nepieciešamie ieguldījumi.

Ir sarežģīti noteikt jaunās ilgtspējīgās attīstības faktisko darba potenciālu, un līdz ar to šā ziņojuma preambulā minētie pētījumi attiecībā uz tajos norādītajiem konkrētajiem skaitļiem ir nenoteikti un daļēji pretrunīgi. Atkarībā no pamatnosacījumiem aprēķini ir pārāk atšķirīgi. Tas redzams arī piemērā par transporta nozari.

UNEP pētījumā(6) ir pētītas pilsētu mobilitātes pārmaiņas, pārejot no privātiem automobiļiem uz efektīvām piepilsētas sabiedriskā transporta sistēmām, un nodarbinātības potenciāla koeficients ir minēts robežās no 2,5 līdz 4,1. Tomēr, pastāvot atbalsta variantiem, ko Komisija ir piemērojusi līdz šim, piepilsētas sabiedriskā transporta nozare izjūt ļoti lielu spiedienu. Laikā, kad elektroautomobiļu attīstībai ir pieejams ļoti liels pētniecības un rūpniecības finansējums, sabiedriskā transporta nozare un attiecīgie transportlīdzekļi atbalsta programmās nav ietverti. Pilsētās abi mobilitātes veidi ir tieši konkurenti. Ilgtspējīgas mobilitātes iespējamais nodarbinātības potenciāls patiesi varētu uzplaukt tikai tad, ja politiku pamatnosacījumi un finanšu instrumenti ņemtu vērā arī šo potenciālu. Līdzīgi sabiedriskajam transportam tirdzniecības un tehniskās apkopes pakalpojumu jomā potenciāls ir velotransportam. Ekoloģiskā skatījumā šie abi mobilitātes veidi ir pārāki par elektroautomobiļiem.

Jauna ilgtspējīga ekonomika sociālai un iekļaujošai Eiropai

Pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku ir ne tikai ekoloģiska nepieciešamība, bet tai jābūt daļai no mūsu stratēģijas sociālai Eiropai. Veiksmīga pāreja lielā mērā ir atkarīga no Eiropas iedzīvotāju piekrišanas, un šo piekrišanu var gūt tikai tad, ja mēs spēsim apliecināt, ka mūsu stratēģijas pārejai uz ilgtspējīgu ekonomiku ir sociāli taisnīgas un ilgtermiņā rada lielāku nodarbinātības līmeni, labākus darba apstākļus un stabilāku sociālo drošību. Jaunas ilgtspējīgas ekonomikas mērķim jābūt sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgai attīstībai, un sociāli taisnīga transformācijas pārvaldība ir šādas stratēģijas stūrakmens.

Labs darbs

Jo īpaši rodas jautājums par darbavietu kvalitāti. Tieši zemas kvalifikācijas jomās pieaug nestabilu darba līgumu skaits. Ņemot vērā plašo ilgtspējīgas attīstības definīciju, ko sniegusi Eiropas Padome, pēc manām domām, šā ziņojuma mērķis nav tikai „zaļā” darba potenciāla skaitlisks pārskats, tāpēc esmu izpētījusi arī jautājumu, kā var nodrošināt labus darba apstākļus „zaļās” darbavietās un kā pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku var veidot sociāli taisnīgu.

Veicot pētījumu saistībā ar šo ziņojumu, ātri vien kļuva skaidrs, ka galvenais elements jaunajās nozarēs ir darba apstākļu aspekts. Gan saules enerģijas nozares darbinieki, piemēram, Austrumvācijā, gan vēja enerģijas nozares pārstāvji sūdzas par lielu ražošanas spiedienu, kas kopā ar starptautisku konkurences spiedienu izraisa zemas darba algas un sliktus darba apstākļus. Šādos apstākļos darba ņēmējam ir vairāk nekā sarežģīti mainīt nozari, piemēram, no ogļrūpniecības, kas tradicionāli ir nodrošinājusi labus darba apstākļus un sociālo drošību. Tomēr sarunās ar darba devēju asociācijām un arodbiedrībām kļūst skaidrs, ka būtiskākā problēma šajās jaunajās nozarēs ir pārstāvības struktūru trūkums abās pusēs. Ir izstrādāti pirmie projekti, kas mēģina veicināt šādu struktūru izveidi, un manā ziņojumā ir pausts nepārprotams atbalsts šādiem centieniem.

Kvalifikācijas prasības

Sociāli taisnīgā pārejā uzmanība tiek veltīta arī cilvēku izglītībai un tālākizglītībai. No vienas puses, jānodrošina, lai „zaļās” ekonomikas darba potenciālu varētu reāli izmantot. Konkrētās nozarēs izaugsmes potenciālu var īstenot tikai tad, kad ir pieejami pietiekami labi sagatavoti, attiecīgi izglītoti vai kvalifikāciju paaugstinājuši darbinieki. No otras puses, jānodrošina, lai pāreja sniegtu iespējas visiem: jauniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, sievietēm, darba tirgum „piederošām” un „nepiederošām” personām. Pašlaik vēl nevar droši prognozēt, kādas kvalifikācijas ir nepieciešamas un kādā apjomā. Tomēr ir skaidrs, ka paredzamie izglītības un tālākizglītības piedāvājumi un mūžizglītības stratēģijas mums jāveido ar ilgtspējīgu mērķi. Būs vajadzīgas pielāgotas programmas, lai, piemēram, arī strādniecei, kas 30 gadus ir strādājusi ogļrūpniecībā, nodrošinātu iespējas attiecīgi pielāgoties. Lai veiksmīgi pārvaldītu jaunu kvalifikāciju nepieciešamību un pārkvalificēšanās un tālākizglītības mācības, jāanalizē, kādām darbinieku un darba meklētāju kategorijām ir vajadzīgs īpašs atbalsts, un jāplāno attiecīgie pasākumi.

Sociāli taisnīgas pārmaiņas

Pārmaiņas ir saistītas ar lielu elastīgumu, dažkārt pat mobilitāti. Bieži minētais Dānijas piemērs liecina, ka elastīgumu darba tirgū cilvēki lielā mērā uztver kā iespēju, nevis kā apdraudējumu, ja sociālo drošību garantē valsts sistēmas un stipra sociālā partnerība un ja paredzamā kvalifikācijas pārvaldība sniedz iespējas. Nosacījums veiksmīgai pārejai uz ilgtspējīgu attīstību ir darbinieku sociāla nodrošināšana nepieciešamo pārmaiņu posmos.

(1)

Eiropadomes 2009. gada 10.-11. decembra secinājumi

(2)

IPCC, 2007. gads: Climate Change 2007: Synthesis Report. Contribution of Working Groups I, II and III to the Fourth Assessment Report of the Intergovernmental Panel on Climate Change [Core Writing Team, Pachauri, R.K un Reisinger, A. (eds.)]. IPCC, Ženēva, Šveice;

(3)

ILO informatīvais paziņojums „Ilgtspējīgas attīstības globālie izaicinājumi: zaļo darba vietu stratēģijas”, G8 darba un nodarbinātības ministru konference, Nīgata, Japāna, 2008. gada 11.-13. maijs

(4)

Greenpeace un Eiropas Atjaunojamās enerģijas padomes (EREC) 2009. gada ziņojums „Darbs klimata labā: atjaunojamā enerģija un zaļo darba vietu revolūcija”

(5)

Eiropas Komisija „Nodarbinātība Eiropā 2009”.

(6)

UNEP, ILO, Starptautiskās Darba devēju organizācijas (IOE) un Starptautiskās Arodbiedrību konfederācijas (ITUC)2008. gada iniciatīva „Zaļās darba vietas: pienācīgs darbs ilgtspējīgā, zemas oglekļa emisijas pasaulē”.


Ekonomikas un monetārās komitejas atzinums (25.6.2010)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par nodarbinātības potenciāla veidošanu jaunas, ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos

(2010/2010(INI))

Atzinumu sagatavoja: Edward Scicluna

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka pašreizējā vispārējā ekonomikas un sociālā krīze, kura ir palēninājusi pārmaiņu gaitu enerģijas patēriņa jomā un oglekļa emisijas samazināšanu, nedrīkstētu kavēt dalībvalstu pāreju uz konkurētspējīgu un ilgtspējīgāku zemas oglekļa emisijas ekonomiku, ko raksturo efektīva resursu izmantošana, jo tas ļautu šīm valstīm vieglāk pielāgoties, mazinātu to atkarību no arvien dārgākām importa precēm un padarītu tās konkurētspējīgākas;

2.  uzskata, ka saistībā ar Eiropas nodarbinātības stratēģiju ir jāņem vērā klimata pārmaiņu ekonomiskā ietekme uz Eiropas darba tirgiem, saimniecisko darbību, kas paredzēta, lai pielāgotos šīm pārmaiņām, un citiem darbības veidiem, kas izriet no politiskām izmaiņām, kuru mērķis ir mazināt klimata pārmaiņu ietekmi;

3.  uzsver, ka ekoloģiski efektīvas ekonomikas attīstību un videi draudzīgu darba vietu radīšanu var veicināt, novirzot nodokļu slogu no darbaspēka un uzņēmumiem uz neatjaunojamiem energoresursiem, un ka tas arī mazinās nelabvēlīgu ietekmi uz vidi;

4.  norāda, ka Komisijai, izstrādājot nākamo daudzgadu finanšu shēmu, jāizmanto iespēja attīstīt ilgtspējīgu darba tirgu, īpašu uzsvaru liekot uz videi draudzīgām darba vietām;

5.  prasa, lai Eurostat, ESAO un visas dalībvalstu statistikas aģentūras apsvērtu iespēju pārstrukturēt saimnieciskās darbības statistisko klasifikāciju, ieviešot atsevišķu NACE kodu, lai labāk atspoguļotu jaunās ar vidi saistītās nozares, kuras pašlaik nav apsekojamas, jo ir ietvertas tradicionālajā nozaru klasifikācijā;

6.  Norāda, pamatojoties uz ESAO datiem, ka ekoloģisku preču un pakalpojumu nozarei ir iespējas nodrošināt darba vietas ļoti plašam prasmju un spēju spektram, tostarp darba vietas mazkvalificētiem strādniekiem, un aicina Komisiju veltīt īpašu uzmanību šai mazāk aizsargātajai grupai;

7.  ņemot vērā notiekošās demogrāfiskās pārmaiņas, uzskata, ka sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu jomai ir liels ilgtspējīgu darba vietu radīšanas potenciāls, kas jāīsteno ar efektīvas nodarbinātības politikas palīdzību;

8.  uzskata, ka nodarbinātības politikai ir izšķirīga nozīme cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, un tādēļ aicina saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas programmu „Pienācīgs darbs” radīt labas kvalitātes darba apstākļus un tādu atalgojumu, kas nodrošina ne tikai iztiku, bet arī pienācīgu līdzdalību IKP izmantošanā;

9.  uzsver, ka, pārejot uz videi draudzīgu ekonomiku, būs vajadzīgas piemērotas apmācības un izglītības programmas un dažos gadījumos augstskolām būs jāapsver iespēja piedāvāt pilnīgi jaunas studiju un specializācijas jomas, kā arī mudina dalībvalstis steidzami nodrošināt vajadzīgās prasmes, jo pieejamo darba ņēmēju kvalifikācija jau tagad ne vienmēr atbilst videi draudzīgo nozaru vajadzībām;

10. aicina nodrošināt efektīvas finansēšanas sistēmas un fiskālus stimulus, lai palīdzētu MVU savu darbību orientēt uz videi draudzīgu nodarbinātības politiku un nodrošināt videi draudzīgus jauninājumus un ražošanu;

11. aicina iesaistīt ražotājus ekoinovāciju radīšanā, jo uzņēmējiem ir ļoti svarīga nozīme ekoinovāciju plašākā izplatībā; šajā sakarībā atzīmē, ka uzņēmēju informēšanai, demonstrējot viņiem jaunas uzņēmējdarbības iespējas, būs izšķirīga nozīme, lai gūtu panākumus stratēģijā, kuras mērķis ir efektīva resursu izmantošana ekonomikā un ilgtspējīgu nozaru izveide;

12. uzskata, ņemot vērā saistībā ar vispārējo krīzi un klimata pārmaiņām paredzamo paātrināto pārstrukturēšanos, ka dalībvalstīm vajadzētu izstrādāt sistēmu, skaidri nosakot, kādā veidā valdībām, darba devējiem un darba ņēmējiem ir jāveic pielāgošanās;

13. uzskata — lai gan jēdziena „videi draudzīgas darba vietas” definīcijai saistībā ar Eiropas nodarbinātības stratēģiju ir jābūt pēc iespējas plašākai, ir skaidri jānošķir piesārņojuma kontrole, otrreizējā pārstrāde, atkritumu apsaimniekošana, ūdens resursu apsaimniekošana, ūdens attīrīšana, dabas aizsardzība, vides tehnoloģiju izstrāde, atjaunīgās enerģijas un ar to saistītā aprīkojuma ražošana un pētniecība un izstrāde vides jomā;

14. pauž bažas par nepietiekamo darbaspēka mobilitāti ES iekšējā tirgū; norāda, ka joprojām pastāv ierobežojumi jauno dalībvalstu darbaspēka brīvai apritei un ir ierobežota sociālo tiesību pārnesamība;

15. pauž bažas par darba ņēmēju ilgstošo nedrošību, kas izveidojusies ES darba tirgū pēdējo divdesmit gadu laikā, kad it īpaši jaunieši arvien biežāk spiesti slēgt īstermiņa līgumus un strādāt sliktākos darba apstākļos; uzskata, ka šādos apstākļos rādītas jaunas darba vietas nevar uzskatīt par ilgtspējīgām; uzskata, ka ir jāpievēršas šiem strukturālajiem trūkumiem, paturot prātā mērķi veicināt nodarbinātības potenciālu jaunas, ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

22.6.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

41

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Burkhard Balz, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Pascal Canfin, Nikolaos Chountis, George Sabin Cutaş, Leonardo Domenici, Diogo Feio, Elisa Ferreira, Vicky Ford, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Enikő Győri, Liem Hoang Ngoc, Othmar Karas, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Astrid Lulling, Hans-Peter Martin, Arlene McCarthy, Íñigo Méndez de Vigo, Sławomir Witold Nitras, Ivari Padar, Alfredo Pallone, Anni Podimata, Antolín Sánchez Presedo, Olle Schmidt, Edward Scicluna, Peter Simon, Theodor Dumitru Stolojan, Ivo Strejček, Kay Swinburne, Ramon Tremosa i Balcells, Corien Wortmann-Kool

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Elena Băsescu, David Casa, Iliana Ivanova, Syed Kamall, Philippe Lamberts


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinums (8.6.2010)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par nodarbinātības potenciāla veidošanu jaunas, ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos

(2010/2010(INI))

Atzinumu sagatavoja: Rovana Plumb

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka pēckrīzes perioda ekonomika sniedz lielisku iespēju ilgtspējīgai izaugsmei, kas balstīta uz sociālo taisnīgumu un ekoefektivitāti; norāda, ka pārejas īstenošana Eiropā no piesārņojumu radošas tautsaimniecības uz ekoefektīvu tautsaimniecību radīs fundamentālas izmaiņas ražošanā, izplatīšanā un patēriņā un šīs izmaiņas vajadzētu izmantot kā iespēju virzībai uz īstenu ilgtspējību, neapdraudot labklājību vai nodarbinātību; uzskata, ka pāreja uz ekonomiku, kas balstīta uz nepiesārņojošiem enerģijas avotiem, ir jāuzskata par iespēju ieguldīt ilgtspējīgā attīstībā un nevis tikai par slogu valsts un privātajiem budžetiem;

2.  aicina Komisiju izstrādāt statistikas instrumentus videi draudzīgas ekonomikas radīto darba vietu neto bilances novērtēšanai;

3.  uzskata, ka ilgtspējīga attīstība ir balstīta uz ilgtermiņa redzējumu, kurā ekonomiskā izaugsme, sociālā kohēzija un vides aizsardzība ir cieši saistītas un savstarpēji veicinošas; vērš uzmanību uz iespējām, ko ilgtspējīgai ekonomikai sniedz videi draudzīgu darba vietu izveide, un atbalsta videi draudzīgu darba vietu SDO definīciju, proti, tās ir visas darba vietas, kas veicina ilgtspējīgu attīstību; tomēr uzsver, ka visās darba vietās videi draudzīgās nozarēs ir jānodrošina pienācīgi darba apstākļi;

4.  norāda — pamatojoties uz aplēsēm, 2009. gadā Eiropā bija 3,4 miljoni videi draudzīgu darba vietu;

5.  uzsver nepieciešamību steidzami risināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, lai nepieļautu vidējās temperatūras paaugstināšanos vairāk kā par 2°C salīdzinājumā ar līmeni, kāds bija pirms rūpniecības attīstības; uzskata, ka pašlaik īstenotais mērķis, kas paredz samazinājumu par 20 % līdz 2020. gadam, neatbilst vispārējam mērķim, un vēlas, lai pēc iespējas drīz tiktu iesniegts priekšlikums tuvināties mērķim, kas paredz vismaz 30 % samazinājumu; tādēļ mudina Komisiju izstrādāt konkrētu politiku ar mērķi nodrošināt pāreju uz videi draudzīgu ekonomiku, jo īpaši attiecībā uz darbinieku pārkvalifikāciju videi draudzīgām darba vietām un atbalstu videi draudzīgākas Eiropas rūpniecības nodrošināšanai saistībā ar pasaules tirgiem, kā arī uz to, lai stimulētu privātā sektora ieguldījumus zema emisijas līmeņa tehnoloģijās, kas labvēlīgi ietekmē jauninājumus un darba vietu radīšanu;

6.  uzsver, ka stabils, vērienīgs ilgtermiņa tiesiskais regulējums ir priekšnosacījums videi draudzīgas nodarbinātības sniegto iespēju maksimālam izmantojumam; uzskata — lai ar videi draudzīgu darba vietu radīšanu sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” nodarbinātības jomas mērķus, ir vajadzīgi konkrēti juridiski saistoši pasākumi, kas izstrādāti dabas resursu izmantošanas absolūtai samazināšanai, kā arī citi mērķi vides jomā;

7.  uzskata, ka pašreizējie un ierosinātie ES tiesību akti vides jomā sniedz ievērojamas iespējas radīt jaunas darba vietas tādās jomās kā gaiss, augsne, ūdens, enerģētika, sabiedriskie pakalpojumi, lauksaimniecība, transports, mežsaimniecība un vides pārvaldība; aicina dalībvalstis īstenot ES tiesību aktus, kas varētu radīt jaunus ieguldījumus videi draudzīgās tehnoloģijās un darba vietu izveidē;

8.   norāda — pieprasot nodrošināt videi draudzīgu lauksaimniecības praksi, varētu panākt darba vietu skaita un ienākumu apjoma ievērojamu pieaugumu lauksaimniecības nozarē;

9.   uzsver nepieciešamību pievērst īpašu uzmanību bioloģiskajai daudzveidībai saistībā ar videi draudzīgu darba vietu radīšanu visā Eiropā, jo īpaši attiecībā uz Natura 2000 tīklu īstenošanu; norāda, ka ekotūrisms ir viena no vadošajām nozarēm videi draudzīgu darba vietu radīšanas ziņā, un izaugsmes rādītāji šajā nozarē ir aptuveni 20 % gadā; atbalsta arī to, lai lielāka uzmanība tiktu veltīta to darba vietu iespējām, kas saistītas ar brīvā laika pavadīšanas veidiem dabā;

10. uzsver, ka subsīdijas, kas paredzētas tam, lai pilsētas transports kļūtu videi draudzīgāks, sekmētu nodarbinātību, ja tās ieguldītu sabiedriskā transporta nozarē;

11. mudina Komisiju definēt jēdzienu „videi draudzīga darba vieta”; mudina Komisiju arī, izstrādājot politiku atjaunojamo enerģijas avotu, energoefektivitātes, atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes jomā, videi draudzīgu darba vietu izveidi noteikt par vienu no prioritātēm;

12. aicina Komisiju līdz 2011. gadam ierosināt stratēģiju, tostarp gan tiesību aktus, gan ar likumdošanu nesaistītus pasākumus, lai veicinātu videi draudzīgas darba vietas, kas ir viens no vispārējās izaugsmes un labklājības avotiem; aicina Komisiju un dalībvalstis politikas virzienus, kuru mērķis ir pārkvalificēt un no jauna apmācīt darbiniekus darbam videi draudzīgās darba vietās, integrēt visās pārējās ES politikas jomās; uzsver nepieciešamību šo stratēģiju piemērot visiem nodarbinātības veidiem — gan augsti kvalificētām, gan vidēji kvalificētām, gan mazkvalificētām darba vietām;

13. norāda, ka Padome 2009. gada 21. oktobra secinājumu 8. punktā aicināja Komisiju steidzami pa nozarēm pārskatīt subsīdijas, kas negatīvi ietekmē vidi un neatbilst ilgstpējīgas attīstības mērķiem; aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, ievērojot minētos secinājumus, un izpētīt iespējas pārvietot šīs subsīdijas budžetā tā, lai atbalstītu jaunās darbības, kas saistītas ar ilgtspējīgu ekonomiku;

14. aicina Komisiju mūžizglītības ietvarstruktūrā iekļaut devīto pamatkompetenci, kas būtu saistīta ar vidi, klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu attīstību un kura ir nepieciešama zināšanu sabiedrībā;

15. aicina dalībvalstis pielāgot izglītības un mācību sistēmas jaunas, ilgstpējīgas ekonomikas vajadzībām;

16. uzskata, ka attiecībā uz iedzīvotāju labklājību vides aizsardzība ir nešķirami saistīta ar vietējo, reģionālo, valsts un Eiropas sociālo politiku; norāda, ka organizācijas, kas iegulda ekoefektīvās darbībās, palīdzēs radīt labāku darba vidi personālam un darba ņēmējiem un tādējādi, iespējams, uzlabosies to darba ražīgums; aicina dalībvalstis veicināt Eiropas vides vadības un audita sistēmu (EMAS) un mudināt visas ekonomikas nozares censties nodrošināt EMAS reģistrāciju;

17. atgādina, ka publiskais iepirkums veido lielu tirgus daļu un varētu sniegt ievērojamus stimulus, lai ekonomika kļūtu videi draudzīgāka; tādēļ aicina pieprasīt augstu vides standartu ievērošanu visu publisko iepirkumu jomā;

18. pauž pārliecību, ka resursu ziņā efektīvu videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešana nebūs pietiekama, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķi, ja produktivitātes pieaugums tiek izmantots ieņēmumu palielināšanai; turklāt uzskata, ka no vides viedokļa produktivitātes pieauguma sniegtās iespējas būtu lietderīgi izmantot, lai nodrošinātu vairāk brīvā laika un saīsinātu darba dienu laiku, nevis palielinātu algas un arvien pieaugošo patēriņu;

19. mudina dalībvalstis, risinot jautājumus par klimata pārmaiņu ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu un vidi, īstenot pieredzes un paraugprakses apmaiņu nodarbinātības iespēju jomā;

20. uzskata, ka ir jāveic ievērojami vairāk pētījumu, lai noteiktu, cik lielā mērā darba vietu kopējo izveidi ietekmē vides un klimata pārmaiņu politika; aicina Komisiju noteikt šo jomu par vienu no 8. pamatprogrammas prioritātēm;

21. uzskata, ka būtu jāpieliek lielākas pūles, lai internalizētu ārējās izmaksas; aicina Komisiju izmantot pašreizējos politikas instrumentus vai vajadzības gadījumā izstrādāt jaunus instrumentus, lai noteiktu izmaksas un nodrošinātu, ka secinājumi tiek atspoguļoti turpmākajos politikas priekšlikumos;

22. aicina Komisiju un dalībvalstis sākt informācijas un sabiedrību izglītojošas kampaņas par videi draudzīgu darba vietu radīšanu ilgtspējīgā ekonomikā;

23. atzīst, ka videi draudzīgu darba vietu sniegto iespēju attīstībā NVO un arodbiedrībām kā darba devējiem un sabiedrības informētības veicinātājiem ir svarīga loma attiecībā uz atbalsta sniegšanu lēmumu pieņemšanas procesā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

2.6.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

53

1

1

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

János Áder, Elena Oana Antonescu, Kriton Arsenis, Pilar Ayuso, Paolo Bartolozzi, Sandrine Bélier, Martin Callanan, Nessa Childers, Chris Davies, Bairbre de Brún, Esther de Lange, Anne Delvaux, Bas Eickhout, Edite Estrela, Jill Evans, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Julie Girling, Françoise Grossetête, Dan Jørgensen, Karin Kadenbach, Christa Klaß, Jo Leinen, Corinne Lepage, Peter Liese, Linda McAvan, Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė, Vladko Todorov Panayotov, Gilles Pargneaux, Antonyia Parvanova, Andres Perello Rodriguez, Sirpa Pietikäinen, Mario Pirillo, Pavel Poc, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Oreste Rossi, Daciana Octavia Sârbu, Carl Schlyter, Horst Schnellhardt, Theodoros Skylakakis, Bogusław Sonik, Catherine Soullie, Salvatore Tatarella, Anja Weisgerber, Glenis Willmott, Sabine Wils, Marina Yannakoudakis

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Christofer Fjellner, Gaston Franco, Mairead McGuinness, Rovana Plumb, Bart Staes, Kathleen Van Brempt, Anna Záborská


Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinums (24.6.2010)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par nodarbinātības potenciāla veidošanu jaunas, ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos

(2010/2010(INI))

Atzinumu sagatavoja: Ilda Figueiredo

IEROSINĀJUMI

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 14. decembra paziņojumu par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā (COM(2007)799),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta versija)(1),

–   ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. un 23. novembra secinājumus par zinātnisko informāciju digitālajā laikmetā: piekļuve, izplatīšana un saglabāšana,

A. tā kā ekonomikas un finanšu krīze smagi skāra valstu budžetus;

B.  tā kā Zaļajā grāmatā par demogrāfiskām izmaiņām (COM(2005)094) ir norādīts, ka laikposmā no 2005. gada līdz 2030. gadam darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits ES samazināsies par 20,8 miljoniem (6,8 %), un tā kā, salīdzinot ar laikposmu līdz 2007. gadam, to iedzīvotāju skaita pieauguma temps, kuri ir vecāki par 60 gadiem, tagad ir divkāršojies — aptuveni par diviem miljoniem iedzīvotāju gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo rādītāju viena miljona apmērā,

1.  uzskata, ka jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai ES ir jānodrošina līdzsvarota ekonomiskā un sociālā attīstība; aicina īstenot mērķtiecīgu un ilgtspējīgu rūpniecības politiku, veltot īpašu uzmanību resursu efektīvai izmantošanai; uzsver, ka videi draudzīgai ekonomikai ir jānodrošina iespējas pienācīgu un labi apmaksātu darba vietu radīšanai, koncentrējoties uz vides aizsardzību;

2.  uzskata, ka ir izšķiroši nozīmīgi īstenot vērienīgu, uzticamu, paredzamu un stabilu politiku — jo īpaši enerģētikas un klimata jomā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis mobilizēt resursus, lai īstenotu abus mērķus — ar klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšana un darba vietu un ilgtspējīgas izaugsmes veidošana, vienlaikus ievērojot pareizas budžeta pārvaldības principus; tādēļ uzsver, ka ir nozīmīgi, lai ES mērķis, proti, par 20 % samazināt enerģijas patēriņu līdz 2020. gadam, būtu saistošs, un atkārtoti apstiprina savu atbalstu Padomes saistībām — līdz 2050. gadam nodrošināt Eiropā siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumu par 80-95 %;

3.  uzskata, ka nav pietiekami ņemts vērā tas, ka ES dalībvalstīm ir vairākas kopīgas problēmas, kuru risināšanai racionāli ir izmantot tikai kopīgas Eiropas iniciatīvas;

4.  uzsver — lai radītu vajadzīgās kvalitatīvu darba vietu iespējas, ko sniedz jauna ilgtspējīga ekonomika, jauninājumi ir jāorientē uz to, lai rastu risinājumus lielākajām sabiedrības problēmām, tostarp bezdarbam un nabadzībai, klimata pārmaiņām, sabiedrības novecošanai un resursu nepietiekamībai; vērš uzmanību uz tādas rūpniecības un pētniecības politikas nozīmīgumu, kuras pamatā ir atvērta jauninājumu vide un uzņēmumu apvienības, lai sekmētu dažādu publisko un privāto uzņēmēju zināšanu apkopošanu un stimulētu jauninājumus;

5.  uzsver, ka ir svarīgi ieviest saskaņotu ES stratēģiju, kas ietver ekoinovāciju un ir orientēta gan uz piesārņojuma samazināšanu, gan resursu efektīvu izmantošanu ražošanas procesos; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt Eiropas Tehnoloģiju platformu resurstaupīgām nozarēm;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot rezultatīvus pasākumus finanšu instrumentu pārveidošanā, lai tie kļūtu videi draudzīgāki un orientēti uz ilgāku laikposmu un tādējādi turpmāk piesaistītu privātā sektora ieguldījumus, kā arī radītu vairāk un labākas darba vietas;

7.  uzsver, ka finanšu mehānismu un instrumentu pārdomāta izmantošana, kā arī valsts politikas vadība var palīdzēt mobilizēt ievērojamus papildlīdzekļus no privātā sektora, lai atbalstītu ieguldījumus un radītu jaunas darba vietas;

8.  uzskata, ka īpaši svarīgi ir nodrošināt Kopienas sistēmu pētniecībai un attīstībai ar ilgstpējīgu un pietiekamu budžetu publiskās un privātās pētniecības atbalstam un tās rezultātu vienkāršai pieejamībai bez birokrātiskiem šķēršļiem, lai veicinātu mikrouzņēmumu un MVU jauninājumus, jo īpaši energoefektivitātes, energoinfrastruktūras, jaunu un atjaunojamo enerģijas avotu un zemas oglekļa emisijas ražošanas procesu izmantošanas, kā arī resursu otrreizējās pārstrādes un efektīvas izmantošanas jomā un saistībā ar to, lai radītu pienācīgas, labi apmaksātas uz tiesībām balstītas darba vietas; atkārtoti uzsver nepieciešamību attiecībā uz ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā sasniegt 3 % mērķi, tādējādi nodrošinot, ka pētniecība rada pievienoto vērtību Eiropas ekonomikā, kas var pozitīvi ietekmēt augsti kvalificēta darbaspēka piesaistīšanu ES;

9.  uzsver, ka MVU un mikrouzņēmumiem ir izšķirīga nozīme ilgtspējīgas ekonomikas attīstībā; pauž nožēlu par to, ka jaunās ekonomikas tendences var radīt problēmas šiem uzņēmumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt šiem uzņēmumiem noteikt iespējamās attīstības jomas, kas saistītas ar ilgtspējīgu ekonomiku, jo īpaši atjaunojamo enerģijas avotu un enerģijas ietaupījumu jomā, lai atvieglotu mikrokredītu pieejamību, piemēram, no Eiropas mikrofinansēšanas instrumenta PROGRESS, un sniegtu viņiem atbilstošu informāciju par to, kā pieteikties šā instrumenta izmantošanai;

10. norāda, ka vajadzīgo ekonomikas izaugsmi un no tās izrietošos ieguvumus nodarbinātības jomā uz jauninājumiem balstītā ekonomikā var panākt tikai tad, ja Eiropas pētniecības nozares un uzņēmumu pētījumu rezultātus ir iespējams izmantot komerciālos produktos; atsaucas uz Komisijas Inovācijas progresa ziņojumu, kurā norādīts uz atšķirībām inovāciju jomā 30 % apmērā, salīdzinot ar ASV, un 40 % apmērā, salīdzinot ar Japānu;

11. aicina Komisiju ciešāk sadarboties ar dalībvalstīm, lai izstrādātu vidēja termiņa un ilgtermiņa prognozes par darba tirgū pieprasītajām prasmēm un veicināt augstskolu un uzņēmējdarbības nozares partnerību, lai sekmētu jauniešu iekļaušanos darba tirgū, vienlaicīgi veicinot uz zināšanām balstītu sabiedrību, lietišķo pētījumu attīstību un radot labākas izglītības iestāžu absolventu izredzes darba tirgū;

12. apzinās, ka ES, valsts un reģionālās finansējuma shēmas joprojām ir ļoti nesaskaņotas, tādēļ uzsver nepieciešamību uzlabot daudzpakāpju koordināciju starp programmām un atbalstīt lielāku sinerģiju starp dažādām kopējām politikām, izmantojot struktūrfondus, lauksaimniecības un lauku attīstības fondus, pētījumu pamatprogrammu un Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (KIP), kas jāizstrādā tā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un resurstaupīgu ekonomiku; attiecībā uz kopējās lauksaimniecības politikas finansējumu uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, lai pāreja no tiešā atbalsta mehānismiem uz lauku attīstību un vides ziņā ilgtspējīgu lauksaimniecību būtu izteiktāka;

13. norāda, ka pāreja uz jaunu ilgtspējīgu ekonomiku ir sarežģīts process un, lai to īstenotu, īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem reģioniem, kurus visvairāk ietekmē deindustrializācija, ieviešot pienācīgu finanšu atbalstu un mehānismus, kā arī integrētus intervences pasākumus, kas ir orientēti uz ilgtspējīgu attīstību un novatoriskāku ekonomiku, kura var radīt pienācīgas, labi apmaksātas, uz tiesībām balstītas darba vietas un samazināt sociālo nevienlīdzību un reģionālo asimetriju; uzsver sociālo partneru nozīmi šo mērķu sasniegšanā;

14. uzskata, ka demogrāfisko problēmu risināšanai ir vajadzīga plašāka stratēģija, kas ietver gan darba vietu radīšanu, gan jaunu turpmāko vajadzību nodrošināšanu Eiropas darba tirgū; uzskata, ka saistībā ar minēto ir jāturpina centieni ES darba ņēmēju, tostarp pētnieku un citu speciālistu, mobilitātes uzlabošanā, lai izveidotu tādu Eiropu, kuras ES iekšējā tirgū nav šķēršļu;

15. aicina Komisiju prasīt dalībvalstīm pārskatīt pārejas noteikumus, kas reglamentē pieeju šo valstu darba tirgiem, tādējādi saglabājot nodarbinātības līmeni ES pasaules ekonomikas krīzes laikā;

16. norāda, ka energoefektivitātei un resursu efektīvai izmantošanai turpmāk būs izšķiroša nozīme konkurētspējas uzlabošanā; uzsver — izvēloties nodrošināt energoefektivitāti, ir iespējams ne vien palielināt rūpniecisko diversifikāciju un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līmeni, bet iespējams arī sniegt sociālās priekšrocības un radīt daudzas uz tiesībām balstītas darba vietas, tādējādi palīdzot dalībvalstīm pārvarēt pašreizējo ekonomikas krīzi un uzsākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi; aicina Komisiju un dalībvalstis, izstrādājot enerģētikas stratēģijas, ņemt vērā nozarēs vajadzīgo darbaspēka apjomu;

17. uzskata, ka pāreja uz jaunu, ilgtspējīgu ekonomiku un izmaiņas uzņēmumu vai nozaru ražošanas procesos ir jāpapildina ar atbilstošām mācībām, jo īpaši jauniešu arodizglītības jomā, un mūžizglītības programmām, jo īpaši attiecībā uz visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu, proti, personām, kuras ir vecākas par 50 gadiem, un ka arī tādējādi tiks radītas jaunas darba vietas; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt šādu mācību un programmu nodrošināšanu; uzsver, ka sociālu pārmaiņu nepieciešamības gadījumā ir svarīgi uzlabot dialogu, lai pielāgotos jaunajai ilgstpējīgajai ekonomikai, jo īpaši uzņēmumos, kuru darbība ir balstīta uz fosilo kurināmo; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus nodrošināt minētā dialoga īstenošanu, lai ekoloģisko pārveidi īstenotu taisnīgi;

18. aicina dalībvalstis sadarboties cīņā pret nedeklarēto nodarbinātību, jo ēnu ekonomika sagādā raizes visā Eiropā; uzskata, ka dalībvalstu un ES līmenī ir jāpastiprina pasākumi pret nedeklarēto darbu;

19. aicina Komisiju sagatavot nodarbinātības pamatnostādnes, kas ietver efektīvu atbalstu to darba ņēmēju nodarbinātības palielināšanai, kas ir jaunāki par 25 un vecāki par 50 gadiem, un pienācīgi ņem vērā īpašās problēmas, ar kurām saskaras jaunieši un vecāka gadagājuma cilvēki;

20. mudina Komisiju un dalībvalstis risināt problēmas saistībā ar pieejamā darbaspēka kvalifikāciju, kas jau tagad neatbilst jauno, ilgstpējīgo nozaru vajadzībām; šajā ziņā uzsver, ka ir svarīgi subsidēt jauniešu māceklību, kas nodrošina iespējas pārejas īstenošanai no izglītības posma uz darba tirgu; turklāt aicina dalībvalstis sniegt stimulus darba devējiem, kuri mazkvalificētiem darba ņēmējiem vai darba ņēmējiem bez kvalifikācijas piedāvā apmācības un iespējas tieši darbavietā gūt praktisku pieredzi; visbeidzot, uzsver, ka ES un valstu politikas virzienos vajadzētu stingri atbalstīt visu ES iedzīvotāju digitālo kompetenču un prasmju pilnveidošanu, jo tās ir nozīmīgas prasmes, kas palielina sociālo integrāciju un uzlabo Eiropas darbaspēka konkurences priekšrocības;

21. uzsver, ka publiskajam sektoram, kas, sniedzot piemēru, nosaka progresīvu iepirkuma standartu pieņemšanu, sniedz stimulus un informāciju, ir nozīmīga loma uz tiesībām balstītu darba vietu radīšanā, jo īpaši tādās jomās kā enerģētika, infrastruktūras un aprīkojuma būvniecība, transports un komunikācijas; aicina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, veicināt vides un sociālo standartu iekļaušanu, kā arī vietēja rakstura noteikumu ieviešanu un to uzņēmumu, jo īpaši MVU, atbalstīšanu, kas darbojas ilgtspējīgā un solidārā ekonomikā;

22. stingri norāda arī uz privāto ieguldījumu nozīmīgumu un uzsver, ka tikai privātie ieguldījumi var nodrošināt finansējuma vajadzības; norāda uz ievērojamajām atšķirībām starp privāto uzņēmumu ieguldījumu apjomu pētniecībā un attīstībā, kurš ir robežās no 5-7% no peļņas IKT nozarē un farmācijas rūpniecībā līdz aptuveni 1 % energouzņēmumu gadījumā; aicina ES izveidot atbilstīgus pamatnosacījumus, lai uzņēmumus stimulētu veikt ieguldījumus;

23. atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot Rekonstrukcijas fonda sekmīgo pieredzi un izveidot jaunu Kopienas iniciatīvu, kas ietver izmēģinājuma projektus, lai īstenotu pārmaiņas jaunas un ilgtspējīgas ekonomikas izveidei;

24. norāda, ka jāveic papildu pasākumi, lai ES efektīvi saskaņotu darba laika organizācijas prasību minimumu saistībā ar darbinieku veselību un drošību;

25. aicina Komisiju un dalībvalstis personām, kas ir strādājušas publiskajā sektorā un ekonomikas un finanšu krīzes dēļ zaudējušas darbu, izstrādāt īpašu atbalsta instrumentu, līdzīgu EGF, ko izmanto globalizācijas vai ekonomikas krīzes izraisīto problēmu skartajiem ES uzņēmumiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

24.6.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

49

4

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Zigmantas Balčytis, Ivo Belet, Bendt Bendtsen, Jan Březina, Reinhard Bütikofer, Maria Da Graça Carvalho, Jorgo Chatzimarkakis, Giles Chichester, Pilar del Castillo Vera, Christian Ehler, Ioan Enciu, Adam Gierek, Norbert Glante, Fiona Hall, Edit Herczog, Lena Kolarska-Bobińska, Béla Kovács, Philippe Lamberts, Judith A. Merkies, Angelika Niebler, Jaroslav Paška, Anni Podimata, Miloslav Ransdorf, Herbert Reul, Teresa Riera Madurell, Paul Rübig, Amalia Sartori, Francisco Sosa Wagner, Konrad Szymański, Britta Thomsen, Patrizia Toia, Ioannis A. Tsoukalas, Claude Turmes, Niki Tzavela, Marita Ulvskog, Vladimir Urutchev, Adina-Ioana Vălean, Alejo Vidal-Quadras, Henri Weber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Ilda Figueiredo, Andrzej Grzyb, Jolanta Emilia Hibner, Yannick Jadot, Werner Langen, Marian-Jean Marinescu, Vladko Todorov Panayotov, Markus Pieper, Mario Pirillo, Vladimír Remek, Frédérique Ries, Hermann Winkler

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Jan Zahradil

(1)

OV L 153, 18.6.2010., 13. lpp.


Reģionālās attīstības komitejas atzinums (24.6.2010)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par jaunas ilgtspējīgas ekonomikas darbaspēka potenciāla attīstīšanu

(2010/2010(INI))

Atzinumu sagatavoja: Kerstin Westphal

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka ES kohēzijas politikai ir izšķiroša loma jaunas ilgtspējīgas ekonomikas darbaspēka potenciāla attīstīšanā, jo tā palīdz mazināt atšķirības starp reģioniem un veicināt ekonomiku, un tās mērķis ir sasniegt pilnīgu nodarbinātību; uzsver nozīmi, kāda reģionālā un vietējā līmenī ir ilgtspējīgas attīstības veicināšanai; uzsver, ka reģioniem vajadzētu izmantot Eiropas struktūrfondus un Kohēzijas fondu, lai īstenotu iniciatīvas jaunu ilgtspējīgu un pastāvīgu darbavietu radīšanā; uzsver, cik nozīmīgi ir tas, ka dalībvalstis izmanto Eiropas Sociālo fondu, lai investētu prasmju uzlabošanas, nodarbinātības, apmācības un pārkvalificēšanās pasākumos ar mērķi radīt vairāk labu darbavietu, īstenojot valsts, reģionāla un vietēja līmeņa projektus; uzskata, ka šajās iniciatīvās var noderēt arī vecāka gadagājuma cilvēku darba pieredze, ņemot vērā to, ka ES iedzīvotāju vidū pieaug vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars; iesaka reģionālajām un vietējām varas iestādēm veidot piemērotus, pastāvīgus kontaktus ar uzņēmējiem, darba devēju organizācijām, arodbiedrībām un NVO tā, lai plānotu darba tirgus vajadzības vidējā termiņā un ilglaicīgi;

2.  šai sakarībā uzsver integrētas pilsētu attīstības koncepcijas nozīmību un to, ka paraugs varētu būt pilsētu nelabvēlīgo rajonu pārveide; uzskata, ka tā priekšnoteikums ir skaidrs politikas pamats, kas ietver arī struktūrfondu atbalstu pilsētvides uzturēšanai;

3.  uzsver, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos un sakarā ar klimata pārmaiņām ir ārkārtīgi svarīgi ir atbalstīt videi draudzīgas ekonomikas izaugsmi; norāda, ka vietējām un reģionālajām varas iestādēm ir izšķiroša loma pārejā uz stabilāku ilgtspēju, jo īpaši saistībā ar to spēju veicināt sadarbību starp izglītības, profesionālās apmācības un izpētes iestādēm un MVU; uzsver, ka šim nolūkam būtisks līdzeklis ir ES kohēzijas politika, kas var palīdzēt ne tikai cīnīties pret klimata pārmaiņām, īstenojot saprātīgu enerģētikas politiku, bet arī radīt iedzīvotājiem jaunas ekonomiskās un darba iespējas;

4.  norāda, ka klimata pārmaiņu ietekme uz dažādiem Eiropas reģioniem ir atšķirīga un ka saskaņā ar Komisijas pētījumu(1) Eiropas dienvidi un austrumi, kur dzīvo vairāk nekā viena trešdaļa eiropiešu, ir īpaši pakļauti klimata pārmaiņu negatīvajai ietekmei, tām visvairāk ietekmējot tieši visneaizsargātākās sabiedrības grupas, un ka tādēļ var palielināties reģionālās un sociālās atšķirības;

5.  atzīst būtisko lomu, kāda ir vietējām un reģionālajām varas iestādēm izglītībā, kas ir pamats turpmāko zināšanu un nākotnē nepieciešamo prasmju apguvei, tostarp sniedzot mūžizglītības un pārkvalificēšanās iespējas; norāda, ka daudzās valstīs jauniešu, tostarp skolu pametušo nekvalificēto jauniešu, izglītības un turpmākās apmācības vispārējie nosacījumi ir reģionālo un vietējo varas iestāžu ziņā; tādēļ mudina reģionus izmantot struktūrfondus izglītības infrastruktūras izveidei, jo īpaši nelabvēlīgos pilsētu rajonos un reģionos, kā arī lai ar šo atbalstu nodrošinātu, ka skolu izglītība ir vispārēja un iekļaujoša; norāda uz būtiskajām iespējām (izglītības un apmācības jomā), ko rada sadarbība starp vietējām un reģionālajām varas iestādēm un uzņēmumiem un asociācijām, īstenojot mērķi radīt ilgtspējīgas darbavietas vietējā transporta, pilsētu mobilitātes, izglītības, kā arī pētniecības un izstrādes jomā un pievēršot īpašu uzmanību vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai;

6.  uzsver Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) nozīmi reģionālo centru veidošanā, lokāli apvienojot pētījumus, inovācijas un infrastruktūru un ieviešot jaunās tehnoloģijas tādās jomās kā atjaunojamie energoresursi un energoefektivitāte; turklāt uzsver, ka reģionālajām un vietējām varas iestādēm, jo īpaši pilsētu teritorijās, ir vislabākā situācija un spējas radīt nepieciešamos apstākļus novatoriskas uzņēmējdarbības centru izaugsmei; norāda, ka šādi reģionālie centri var būt būtisks pamudinājums vietējās ekonomikas attīstībai un var reģionos radīt jaunas darbavietas;

7.  apzinās, ka ES, valsts un reģionālās finansējuma shēmas joprojām ir ļoti nesaskaņotas, un tādēļ, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, uzsver nepieciešamību uzlabot daudzpakāpju koordināciju starp programmām un atbalstīt lielāku sinerģiju starp dažādām kopējām politikām, izmantojot struktūrfondus, lauksaimniecības un lauku attīstības fondus, pētījumu pamatprogrammu un Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu;

8.  uzsver mūžizglītības idejas pievienoto vērtību un aicina dalībvalstis rūpīgi izzināt vietējās iespējas, lai, saskaņojot pieejamos resursus ar faktiskajām vajadzībām, varētu organizēt uz pieprasījumu balstītu apmācību un lai, nodrošinot augstus mācību standartus, atjaunotu vidējās profesionālās izglītības prestižu, jo īpaši reģionos, kur vietējais potenciāls un tradicionālās nodarbinātības jomas nosaka vajadzību pēc pilnīgi apgūtām īpašām prasmēm un zināšanām; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm pietiekamu tehnisko atbalstu vietējo vajadzību izzināšanā un norāda, ka vidējās profesionālās izglītības iestādes ar augstiem mācību standartiem var veicināt bezdarba mazināšanu skolu beidzēju vidū un ilgtspējīgas nodarbinātības sasniegšanu;

9.  norāda, ka MVU ir izšķiroša loma inovāciju veicināšanā Eiropā; mudina privāto un valsts sektoru izmantot Eiropas Sociālo fondu kā līdzekli uzņēmējdarbības attieksmes un prasmju veicināšanai jauniešu vidū, kā arī profesionālās orientācijas nodrošināšanai bezdarbniekiem;

10. uzsver nozīmi, kāda ir darba ņēmēju ģeogrāfiskajai mobilitātei atbilstīgi Līgumiem; atzīst, ka mobilitātes uzlabošana ar labas vietējās satiksmes palīdzību palielina piekļuvi darba iespējām un ka tādā veidā panāktais multiplikatora efekts ir sevišķi nozīmīgs pierobežas reģioniem ar augstu bezdarba līmeni; tādēļ mudina reģionus, kā arī pierobežu teritoriju vietējās un reģionālās pārvaldes, varas iestādes un NVO izmantot struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus infrastruktūras veidošanai saskaņā ar valstu un reģionu sadarbības programmām, vienlaikus izmantojot Eiropas Sociālā fonda līdzekļus labāku izglītības un nodarbinātības iespēju radīšanai jauniešiem lauku apvidos;

11. uzsver, ka ir svarīgi īstenot pasākumus izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai lauku reģionos, lai apturētu iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem;

12. aicina dalībvalstu atbildīgās iestādes un Komisiju stingrāk ievērot līdzfinansēto pasākumu ilgtspēju, kā paredzēts Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulā (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu(2); mudina atbildīgās iestādes nodrošināt, ka struktūrfondu līdzekļi paliek piesaistīti ilglaicīgi un ka finansējums tiek piešķirts tikai pēc tam, kad ir pārbaudīts darbības ilgums, kā noteikts minētās regulas 57. pantā; aicina atbildīgās iestādes, izveidojot adekvātus sankciju mehānismus, novērst subsīdiju bezjēdzīgu piesaistīšanu;

13. atkārtoti pauž savu atbalstu izmēģinājuma projektam „ERASMUS vietējiem un reģionāliem vēlētiem pārstāvjiem”, kas var palīdzēt vietējām un reģionālajām varas iestādēm labākās prakses modeļu apmaiņā un var panākt arī multiplikatora efektu darba tirgus politikas jomā; uzsver nepieciešamību konkretizēt projekta īstenošanas aspektus un cieši sadarboties ar Reģionu komiteju un organizācijām, kuras pārstāv reģionu apvienības; aicina Komisiju paātrināt šā izmēģinājuma projekta īstenošanas gaitu; šim nolūkam mudina Komisiju pamatot nodomu par „vietējās akadēmijas” izveidi;

14. iesaka — lai radītu jaunas darbavietas ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos, reģionālajām varas iestādēm būtu jāpieņem attīstības stratēģijas saskaņā ar stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

21.6.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

40

2

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Luís Paulo Alves, Charalampos Angourakis, Sophie Auconie, Catherine Bearder, Jean-Paul Besset, Victor Boştinaru, Zuzana Brzobohatá, John Bufton, Alain Cadec, Salvatore Caronna, Tamás Deutsch, Rosa Estaràs Ferragut, Danuta Maria Hübner, Ian Hudghton, Evgeni Kirilov, Constanze Angela Krehl, Petru Constantin Luhan, Ramona Nicole Mănescu, Iosif Matula, Erminia Mazzoni, Miroslav Mikolášik, Franz Obermayr, Jan Olbrycht, Wojciech Michał Olejniczak, Markus Pieper, Tomasz Piotr Poręba, Monika Smolková, Georgios Stavrakakis, Nuno Teixeira, Lambert van Nistelrooij, Oldřich Vlasák, Kerstin Westphal, Joachim Zeller

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jens Geier, Catherine Grèze, Andrey Kovatchev, Marie-Thérèse Sanchez-Schmid, Elisabeth Schroedter, Richard Seeber, Dimitar Stoyanov

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marian Harkin, Stanimir Ilchev, Alexandra Thein

(1)

Komisijas dienestu darba dokuments „Reģioni 2020. gadā — ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums”, 2008. gada novembrī, pieejams tīmekļa vietnē:

http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docoffic/working/regions2020/pdf/regions2020_en.pdf.

(2)

OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp.


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinums (24.6.2010)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par nodarbinātības potenciāla veidošanu jaunas, ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos

(2010/2010(INI))

Atzinumu sagatavoja: Britta Thomsen

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā pāreju uz jaunu, ilgtspējīgu ekonomiku vajadzētu nevis izmantot kā ieganstu dažādu līdztiesības jomas pasākumu skaita samazināšanai, bet gan uzskatīt to par unikālu iespēju palielināt sieviešu līdzdalību ES darba tirgū, jo tas ir priekšnoteikums ilgtspējīgas izaugsmes un to vajadzību nodrošināšanai, kas saistītas ar ekoloģiskās pārveidošanas procesu novecojošas sabiedrības apstākļos;

B.  tā kā pāreju uz jaunu, ilgtspējīgu ekonomiku nevajadzētu izmantot kā ieganstu visneaizsargātāko un vismazāk kvalificēto darba ņēmēju izstumšanai no darba tirgus; tā kā tādēļ ir jācenšas novērst „nokrejošanas” efektu, kas vispirms skartu vismazāk kvalificētos darba ņēmējus;

C. tā kā, pamatojoties uz nesen veiktiem pētījumiem, sieviešu līdzdalība visos atbildības līmeņos nodrošina uzņēmumiem pievienoto vērtību, jo īpaši šo uzņēmumu saimnieciskās darbības attīstības ziņā;

D. tā kā vairums augstskolu diplomu ieguvēju ES un lielākā daļa uzņēmējdarbības, pārvaldības un tiesību zinātņu studiju programmu apguvēju ir sievietes, tomēr sievietes, kas uzņēmumos un valsts iestādēs ieņem atbildīgus amatus, joprojām ir mazākumā;

E.  tā kā galvenokārt ar dzimumu saistītu aizspriedumu dēļ, kuri iesakņojušies izglītības jomā un sabiedrībā, sievietes ir nepietiekami pārstāvētas jomās, kuras maldīgi uzskata par „vīriešu” jomām, piemēram, informācijas tehnoloģiju, inženierijas, fizikas jomā un tādās tehniskajās profesijās kā mehānika un būvniecība;

F.  tā kā jaunā ekonomika veidosies novecojošas sabiedrības apstākļos, kam raksturīga darbaspēka apjoma samazināšanās, vairāk sieviešu ir jāpiesaista apmaksāta darba veikšanai, pielāgojot darba organizāciju un sagatavojot visu nozaru darba devējus daudzveidīgākam darba spēkam,

1.  uzsver — ņemot vērā, ka nodarbinātības līmeņa atšķirības samazināšana starp vīriešiem un sievietēm nodrošināja pusi no Eiropas nodarbinātības līmeņa vispārējā pieauguma un ceturtdaļu no gada ekonomiskās izaugsmes līmeņa pieauguma kopš 1995. gada, izaugsmes un nodarbinātības potenciāla pilnīga izmantošana jaunajā ekonomikā ir iespējama, tikai palielinot sieviešu līdzdalību Eiropas darba tirgū;

2.  uzsver — īstenojot pāreju uz jaunu, ilgtspējīgu ekonomiku, ir svarīgi koncentrēties uz dzimumu līdztiesību, jo sievietēm ir daudz lielāks risks darba tirgū nokļūt nedrošā stāvoklī saistībā ar mainīgiem darba apstākļiem un pastāvīgu atalgojuma atšķirību starp dzimumiem; atzīst, ka sievietēm — ja tās vēlas strādāt — ir jāļauj izvēlēties veicamā darba veids; aicina dalībvalstu līmenī veidot dzimumu dimensiju ietverošu darba tirgus politiku, papildinot to ar programmām, kas dod iespējas sievietēm un ceļ viņu pašapziņu; atgādina, ka minēto var panākt, nodrošinot augstāku izglītības standartu attiecībā uz meitenēm un sievietēm priekšmetos, kurus parasti pārsvarā apgūst vīrieši;

3.  uzskata — ņemot vērā, ka dzimumu segregācija nodarbinātības jomā, kas izpaužas tādējādi, ka darba vietu vērtība un atalgojums ir atkarīgs no tā, vai tās ir galvenokārt vīriešu vai sieviešu pārstāvētas profesijas, ir būtisks nevienlīdzības cēlonis, uzskata, ka videi draudzīgas darba vietas var būt viens no mehānismiem, kā nodrošināt labāku atalgojumu par sieviešu veikto darbu, lai sniegtu sociālos ieguvumus darba ņēmējām un tādējādi risinātu ar dzimumu līdzsvaru un dzimumu darba samaksas atšķirību saistīto jautājumu;

4.  aicina izstrādāt ES iniciatīvu, lai darba devēji, jo īpaši nozarēs, kurās parasti galvenokārt ir nodarbināti vīrieši, labāk izprastu nepieciešamību pēc daudzveidīgāka darba spēka un šāda darbaspēka priekšrocībām sabiedrības novecošanas apstākļos, un lai nodrošinātu viņiem iespējas sagatavoties lielākai daudzveidībai;

5.  uzsver, ka videi draudzīgas darba vietas sniedz iespējas veidot būtisku izaugsmes segmentu nākotnes Eiropas darba tirgū un ka patlaban Eiropas Savienībā vairāk nekā 20 miljonu darba vietu var uzskatīt par „videi draudzīgām”, kā arī to, ka jaunākie fakti liecina, ka darba vietām atjaunojamās enerģijas nozarē vien ir iespējas līdz 2020. gadam divkāršoties, sasniedzot 2,8 miljonus darba vietu; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sievietēm vienlīdzīgus apstākļus šo iespēju izmantošanai;

6.  norāda, ka ieguldījumi sociālajā infrastruktūrā ir iespēja modernizēt Eiropu un veicināt līdztiesību un ka tos var uzskatīt par stratēģiju, kas papildina fiziskās infrastruktūras modernizēšanu, izmantojot ieguldījumus videi draudzīgās tehnoloģijās; uzskata, ka tāpēc dzimumu līdztiesības nodrošināšana būtu jānosaka par politisku prioritāti un nozīmīgu līdzekli;

7.  norāda — ņemot vērā, ka tikai 30 % visu uzņēmēju ir sievietes un ir maz pašnodarbinātu sieviešu, vajadzētu novērst šķēršļus, kas pašreiz neļauj sievietēm kļūt par uzņēmējām, jo ilgtspējīgā ekonomikā uzņēmējiem ir izšķiroša nozīme produktivitātes un izaugsmes nodrošināšanā;

8.  aicina dalībvalstis veikt dažus efektīvus pasākumus, jo īpaši tiesību aktu izstrādes ziņā, lai veicinātu sieviešu un vīriešu līdzsvarotu pārstāvību uzņēmumu un politisko organizāciju atbildīgos amatos; atzinīgi vērtē Norvēģijas valdības lēmumu noteikt abu dzimumu kvotu privāto un valsts uzņēmumu valdēs vismaz 40 % apmērā;

9.  uzsver — lai novērstu dzimumu segregāciju darba tirgū, ir būtiski īstenot mērķtiecīgu darbu, kas ļauj nodrošināt sievietēm visu līmeņu izglītības pieejamību, cīnoties pret aizspriedumiem, kas saistīti ar dzimumu, un mūžizglītības iespējas; aicina nodrošināt atbilstošas mācības, lai novērstu sieviešu dzimuma darba ņēmēju nepietiekamu pārstāvību videi draudzīgās darba vietās, jo, ja sievietes masveidā pamestu zinātnes un tehnoloģijas jomu, Eiropas izaugsme un ilgtspējība tiktu kavēta un daudzām talantīgām un kvalificētām jaunām sievietēm netiktu nodrošināts darbs un ekonomiskā drošība;

10. aicina dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu darba iespēju politiku un pieņemt ģimenei labvēlīgu darba praksi kā priekšnosacījumu ekonomikas un vides ziņā ilgtspējīgai izaugsmei;

11. aicina izveidot īpašu ES iniciatīvu, lai piesaistītu meitenes tā dēvētajām MINT profesijām (matemātikas, informātikas, dabas zinātņu un tehnoloģiju jomā) un cīnītos pret stereotipiem, kas joprojām ir plaši izplatīti attiecībā uz šīm profesijām; uzsver, ka plašsaziņas līdzekļi un izglītība ir nozīmīgi instrumenti cīņā pret minētajiem stereotipiem;

12. uzsver — lai nodrošinātu vienlīdzīgu pārstāvību profesionālajā izglītībā un mūžizglītībā, lielāku vērību vajadzētu veltīt tam, lai vīrieši un sievietes varētu īstenot savu lomu ģimenē un veikt aprūpes pienākumus; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt elastīgas, izmaksu ziņā pieejamas un kvalitatīvas bērnu aprūpes iespējas;

13. uzsver, ka jaunas sievietes, kuras no izglītības posma pāriet uz darba tirgu, māceklības posmā būtu jāvirza uz jomām, kurās tās ir nepietiekami pārstāvētas, un minētais ir jāveicina, skolām, augstskolām, mācību aģentūrām un/vai uzņēmumiem veicot kopīgu plānošanu, lai minētās sievietes stabila, nevis nepastāvīga darba pieredzē iegūtu īpašas — tostarp augstākā un speciālista līmeņa — prasmes un spējas, kā arī iespējas tās īstenot;

14. aicina ES un dalībvalstis saistībā ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) programmām veltīt lielāku vērību sievietēm paredzētu videi draudzīgu darba vietu izveidei, ņemot vērā to, ka ESF finansē mācību projektus tādās jomās kā atjaunīgā enerģija un ekotūrisms; uzsver, ka ir jāiegulda lielākas pūles, lai palielinātu sieviešu līdzdalības īpatsvaru ESF finansētajos projektos, kuros pašlaik šis īpatsvars nepārsniedz 10 %; aicina Eiropas Sociālajā fondā, kā arī atjaunošanas plānos un strukturālo pielāgojumu programmās budžeta plānošanā ievērot dzimumu līdztiesības principu, lai nodrošinātu, ka šādas programmas vienlīdz piesaista un integrē sievietes;

15. uzsver, ka iestāžu centieniem radīt darba vietas jaunā, ilgtspējīgā ekonomikā vajadzētu būt mērķtiecīgi vērstiem arī uz to, lai vistrūcīgākie darba ņēmēji, kuri arī ir dinamisks darba tirgus elements, uzlabotu savas profesionālās prasmes;

16. aicina Komisiju īpašu uzmanību veltīt vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem, jo īpaši sievietēm, kuras dzīvo galējā nabadzībā un kuru integrēšanai darba tirgū ir vajadzīgi īpaši papildpasākumi;

17. aicina ES un valstu iestādes, kā arī uzņēmumus un sociālos partnerus īpašu uzmanību veltīt sociāli atstumto minoritāšu grupu sieviešu, piemēram, romu tautības sieviešu, integrācijai;

18. aicina ES un valstu iestādes ar jauno, ilgtspējīgo ekonomiku saistītos jautājumus risināt saistībā ar Eiropas tematiskajiem gadiem, piemēram, ar Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads), Eiropas brīvprātīgā darba gadu (2011. gads) un priekšlikumu aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes Eiropas gadam (2012. gads), lai uzsvērtu dažādu nozaru politiku nostiprināšanas nozīmīgumu;

19. uzsver nepieciešamību palielināt sieviešu līdzdalību arodbiedrībās netradicionālajās nodarbinātības nozarēs, jo, lai nodrošinātu darba vietu sociālo ilgtspējību jaunajā ekonomikā, ir izšķirīgi svarīgi aizsargāt sieviešu tiesības, piemēram, tiesības uz vienādu atalgojumu, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, taisnīgu darba laiku un nediskriminējošu darba vidi;

20. aicina dalībvalstis noteikt publiskajiem un privātajiem uzņēmumiem pienākumu izstrādāt plānus dzimumu līdztiesības veicināšanai, kā arī sistēmu ziņošanai par gūtajiem rezultātiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

23.6.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

30

1

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edit Bauer, Emine Bozkurt, Andrea Češková, Marije Cornelissen, Silvia Costa, Edite Estrela, Ilda Figueiredo, Iratxe García Pérez, Jolanta Emilia Hibner, Mary Honeyball, Sophia in ‘t Veld, Lívia Járóka, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Philippe Juvin, Nicole Kiil-Nielsen, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Barbara Matera, Antonyia Parvanova, Frédérique Ries, Raül Romeva i Rueda, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Eva-Britt Svensson, Marc Tarabella, Britta Thomsen, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Christa Klaß, Elisabeth Morin-Chartier, Mariya Nedelcheva, Chrysoula Paliadeli

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Julie Girling, Gesine Meissner


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

14.7.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

43

1

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Regina Bastos, Edit Bauer, Jean-Luc Bennahmias, Pervenche Berès, Mara Bizzotto, Milan Cabrnoch, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Sergio Gaetano Cofferati, Marije Cornelissen, Tadeusz Cymański, Frédéric Daerden, Karima Delli, Proinsias De Rossa, Sari Essayah, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Pascale Gruny, Thomas Händel, Marian Harkin, Roger Helmer, Vincenzo Iovine, Liisa Jaakonsaari, Danuta Jazłowiecka, Martin Kastler, Ádám Kósa, Patrick Le Hyaric, Veronica Lope Fontagné, Olle Ludvigsson, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Siiri Oviir, Rovana Plumb, Sylvana Rapti, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Jutta Steinruck, Traian Ungureanu

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Georges Bach, Raffaele Baldassarre, Françoise Castex, Jelko Kacin, Ria Oomen-Ruijten, Antigoni Papadopoulou, Csaba Sógor, Emilie Turunen

Juridisks paziņojums - Privātuma politika