Procedūra : 2010/2086(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0293/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0293/2010

Debates :

PV 25/11/2010 - 4
CRE 25/11/2010 - 4

Balsojumi :

PV 25/11/2010 - 8.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0436

ZIŅOJUMS     
PDF 177kWORD 98k
27.10.2010
PE 442.877v04-00 A7-0293/2010

par Eiropas ombuda īpašo ziņojumu, pamatojoties uz ombuda ieteikuma projektu Eiropas Komisijai attiecībā uz sūdzību 676/2008/RT

(2010/2086(INI))

Lūgumrakstu komiteja

Referente: Chrysoula Paliadeli

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Eiropas ombuda īpašo ziņojumu, pamatojoties uz ombuda ieteikuma projektu Eiropas Komisijai attiecībā uz sūdzību 676/2008/RT

(2010/2086(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas ombuda 2010. gada 24. februārī iesniegto īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. panta 1. punkta otro daļu (bijušais EKL 195. pants),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktu, 42. un 43. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi(1), kurā pēdējie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. jūnija Lēmumu 2008/587/EK(2),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzību iesniedzējiem Kopienas tiesību pārkāpumu jomā (COM(2002)0141)(3),

–   ņemot vērā Reglamenta 205. panta 2. punkta pirmo teikumu,

–   ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A7‑0293/2010),

A. tā kā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. pantu Eiropas ombuds tiek pilnvarots no jebkura Savienības pilsoņa pieņemt sūdzības par kļūdām pārvaldē, kas pieļautas Savienības iestāžu vai struktūru darbībā;

B.  tā kā ES pilsoņu iesniegtās sūdzības ir svarīgs informācijas avots par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem;

C. tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu „ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās[, birojos un aģentūrās]”;

D. tā kā 2007. gada 1. martā nevalstiska vides aizsardzības organizācija lūdza Komisijai piekļuvi Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāta un bijušā par uzņēmējdarbību un rūpniecību atbildīgā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka rīcībā esošajai informācijai un dokumentiem, kas saistīti ar Komisijas un automobiļu ražotāju pārstāvju sanāksmēm, kurās apspriests jautājums par Komisijas pieeju attiecībā uz automobiļu radīto oglekļa dioksīda emisiju;

E.  tā kā Komisija piešķīra piekļuvi 15 no kopumā 18 vēstulēm, kas bija nosūtītas Günter Verheugen, kurš tobrīd bija komisāra amatā, bet tā atteica piekļuvi trim Vācijas automobiļu ražotāja Porsche nosūtītajām vēstulēm, pamatojoties uz to, ka šo vēstuļu publiskošana varētu apdraudēt šīs sabiedrības komerciālo interešu aizsardzību;

G. tā kā Komisija atteicās sūdzības iesniedzējam piešķirt piekļuvi attiecīgajām no Porsche AG saņemtajām vēstulēm, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo daļu, kurā noteikts, ka „iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai ..”;

H. tā kā attiecīgās vēstules Porsche AG nosūtīja saistībā ar Komisijas un nozīmīgāko ieinteresēto personu apspriedēm par Kopienas stratēģijas vieglo automobiļu CO2 emisiju samazināšanai pārskatīšanu un tādējādi varētu uzskatīt, ka trīs minētajās vēstulēs ir ietverta informācija par Porsche AG darījumu attiecībām, un tā kā Komisija tādēļ varēja uzskatīt, ka uz šīm vēstulēm attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētais izņēmums;

I.   tā kā Ombuda dienesti pārbaudīja trīs vēstules, ko nosūtīja uzņēmums Porsche AG, kā arī Komisijas un Porsche elektronisko vēstuļu apmaiņu, kurā Komisija informēja Porsche par to, ka tā ir paredzējusi nepubliskot trīs minētās vēstules, un tā kā ombuds pēc pārbaudes secināja, ka Komisija ir nepamatoti liegusi pilnīgu piekļuvi no Porsche AG saņemtajām vēstulēm saskaņā ar 4. panta 2. punkta pirmo daļu un daļēju piekļuvi šīm vēstulēm saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001(4) 4. panta 6. punktu, un tā kā šāda rīcība ir administratīva kļūme;

J.   tā kā 2008. gada 27. oktobrī ombuds iesniedza Komisijai ieteikuma projektu, kurā sīki izklāstīta viņa veiktā faktu un juridiskā analīze un kurā viņš norādījis, ka Komisijai vajadzētu piešķirt pilnu piekļuvi trim minētajām vēstulēm, kuras Porsche AG nosūtīja bijušajam Komisijas priekšsēdētāja vietniekam Günter Verheugen, vai arī apsvērt daļēju šo vēstuļu publiskošanu;

K. tā kā ombuds, pamatojoties uz EK līguma 195. pantu (tagad LESD 228. pants) prasīja Komisijai trīs mēnešu laikā, proti, līdz 2009. gada 31. janvārim, sniegt sīki izstrādātu atzinumu;

L.  tā kā Komisija LESD 228. pantā paredzētajā trīs mēnešu termiņā nesniedza atzinumu par ombuda ieteikuma projektu, bet tā vietā sešas reizes prasīja pagarināt termiņu, lai iesniegtu sīki izstrādātu atzinumu par ombuda ziņojuma projektu, un tā kā 2009. gada jūlijā un atkārtoti tā paša gada septembrī ombuds informēja Komisijas Sekretariātu par nodomu iesniegt Parlamentam īpašo ziņojumu, ja nesaņems atbildi uz savu ieteikuma projektu;

M. tā kā jāuzsver, ka jaunais Komisijas sastāvs tūlīt pēc stāšanās amatā piešķīra piekļuvi minētajām vēstulēm, bet tā kā tas notika vairāk nekā 15 mēnešus pēc ieteikuma projekta izdošanas, nevis trīs mēnešus, kā paredzēts Ombuda statūtos un LESD 228. pantā;

N. tā kā Komisija, 15 mēnešus novilcinot atbildi uz ieteikuma projektu, pārkāpa savu pienākumu lojāli un godprātīgi sadarboties ar ombudu lietas 676/2008/RT izmeklēšanas laikā un tā kā minētā rīcība negatīvi ietekmē ne tikai iestāžu dialogu, bet arī ES publisko tēlu;

O. tā kā ombuds konstatēja Komisijas kavēšanos vēl vienā ar piekļuvi dokumentiem saistītā lietā (355/2007(TN)FOR), kurā Komisijai līdz 2009. gada 31. oktobrim bija jāiesniedz sīki izstrādāts atzinums par ombuda ieteikuma projektu, tomēr Komisija līdz šim brīdim to vēl nav izdarījusi;

P.  tā kā tikai četrās no 22 ar piekļuvi dokumentiem saistītām lietām, kuras ombuds izskatīja 2009. gadā, Komisija ievēroja sākotnēji noteiktos termiņus atbilžu sniegšanai uz sūdzībām; tā kā 14 no minētajām 22 lietām tā sniedza atbildi ar vairāk nekā 30 dienu nokavēšanos un sešos gadījumos tā sniedza atbildi ar vismaz 80 dienu nokavēšanos;

Q. tā kā Parlaments kā vienīgā ES vēlētā iestāde ir atbildīgs par to, lai nodrošinātu un aizsargātu Eiropas ombuda neatkarību to viņa pienākumu īstenošanā, kas saistīti ar ES pilsoņiem, un uzraudzītu viņa ieteikumu īstenošanu,

1.  apstiprina Eiropas ombuda kritiskās piezīmes un viņa ieteikumus Komisijai saistībā ar sūdzību 676/2008/RT;

2.  atzīst, ka, pārmērīgi kavējoties sniegt atbildi ombudam, šajā gadījumā tiek pārkāpts Līgumā paredzētais Komisijas godprātīgas sadarbības pienākums;

3.  pauž nopietnas bažas par Komisijas vispārējo praksi kavēties un likt šķēršļus attiecībā uz ombuda izmeklēšanu lietās, kas saistītas ar piekļuvi dokumentiem;

4.  atgādina, ka saistībā ar apspriedēm, kas paredzētas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktā, Komisijai ir jānosaka termiņš, līdz kuram dokumenta autoram, kas ir trešā puse, ir jāsniedz atbilde, un uzsver, ka Komisijai ir jāīsteno šīs pilnvaras tā, lai tā varētu ievērot Komisijai noteiktos termiņus(5);

5.  atgādina par attiecīgo tiesu praksi saistībā ar godprātīgas sadarbības principa īstenošanu (LES 4. panta 3. punkts), kas Savienības iestādēm paredz pienākumu godprātīgi savstarpēji sadarboties, un norāda, ka šis pienākums ir skaidri noteikts LES jaunā 13. panta 2. punktā;

6.  uzskata, ka Komisijas attieksme, kas pauž nevēlēšanos sadarboties, gan šajā, gan citos gadījumos apdraud iedzīvotāju uzticēšanos Komisijai un mazina Eiropas ombuda un Eiropas Parlamenta spēju veikt pienācīgu un efektīvu Komisijas uzraudzību un šāda attieksme ir pretrunā tiesiskuma principam, saskaņā ar kuru ir veidota Eiropas Savienība;

7.  prasa Komisijai paust Parlamentam apņemšanos īstenot savu pienākumu un turpmāk godprātīgi sadarboties ar Eiropas ombudu;

8.  uzskata, ka Parlaments var īstenot sankcijas pret Komisiju, ja Komisija neuzņemas minētās saistības un/vai turpina izrādīt nevēlēšanos sadarboties ar ombudu, un ka šīs sankcijas cita starpā var būt Komisijas administratīvajiem izdevumiem paredzētā budžeta daļas iekļaušana rezervē;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas ombudam.

(1)

OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.

(2)

OV L 189, 17.7.2008., 25. lpp.

(3)

OV C 244, 10.10.2002., 5. lpp.

(4)

Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktā ir noteikts šādi: „Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.”

(5)

Komisijas Lēmumam 2001/937/EK pievienoto Sīki izstrādāto noteikumu par to, kā piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001, 5. panta 5. punktā ir noteikts, ka „.. trešā persona, ar ko ir notikušas konsultācijas, atbild termiņā, kas nav īsāks par piecām darbdienām, taču tai jāļauj Komisijai ievērot tās noteikumi par termiņiem atbildes sniegšanai”.


PASKAIDROJUMS

Ievads

Īpašie ziņojumi ir Eiropas ombuda galējais līdzeklis. Ombuda lēmumi nav tiesiski saistoši, tādēļ viņš izmanto pārliecināšanas metodi, spēju pārliecināt ar pamatotiem argumentiem un dažkārt arī publicitāti un sabiedriskās domas ietekmi. Pavisam nelielais īpašo ziņojumu skaits, kurus Eiropas ombudam ir nācies iesniegt Eiropas Parlamentam (kopš 1995. gada ir iesniegti 17 īpašie ziņojumi), liecina par to, ka vairumā gadījumu ES iestādes ir apguvušas sadarbības pieeju.

Šī sadarbība tomēr daļēji ir balstīta uz iespēju iesniegt Eiropas Parlamentam īpašo ziņojumu. Jo īpaši ieteikuma projekta iesniegšanas gadījumā apzināšanās, ka nākamais solis varētu būt īpašā ziņojuma sagatavošana, bieži palīdz pārliecināt attiecīgo iestādi vai struktūrvienību mainīt nostāju. Tādēļ īpašie ziņojumi būtu jāsniedz tikai saistībā ar nozīmīgiem jautājumiem, kuros Parlaments varētu palīdzēt pārliecināt attiecīgo iestādi vai struktūrvienību mainīt nostāju.

Saistībā ar ombuda īpašajiem ziņojumiem Eiropas Parlaments kā politiska iestāde ir neatkarīgs gan tā īstenoto procedūru, gan tā pieejas un pasākumu būtības ziņā. Izskatot īpašo ziņojumu, Parlaments vienmēr ņem vērā to, ka tiesības vērsties pie ombuda papildus tiesībām iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam ir pilsoņa pamattiesības, kas ir cieši nostiprinātas Pamattiesību hartā, kurai tagad saskaņā ar Lisabonas līgumu ir juridisks spēks.

Sūdzības būtība

Nevalstiska organizācija, kas darbojas vides aizsardzības jomā, 2007. gada martā prasīja piekļuvi dažiem dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem.

Šie dokumenti attiecās uz Eiropas Komisijas un automobiļu ražotāju sanāksmēm, kurās apsprieda Komisijas pieeju attiecībā uz automobiļu radīto CO2 emisiju.

Eiropas Komisija 2007. gada novembrī piešķīra piekļuvi 15 no 18 vēstulēm, kas bija atsūtītas Günter Verheugen, kurš tobrīd bija komisāra amatā. Tomēr Komisija liedza piekļuvi trim Vācijas automobiļu ražotāja Porsche atsūtītām vēstulēm, pamatojoties uz to, ka šo vēstuļu publiskošana apdraudētu uzņēmuma komerciālo interešu aizsardzību. Pēc tam Eiropas ombudam tika iesniegta sūdzība. Ombuda dienesti 2008. gada septembrī Komisijas telpās veica šo vēstuļu pārbaudi. Pamatojoties uz šo pārbaudi, ombuds 2008. gada 27. oktobrī secināja, ka Komisija ir nepamatoti liegusi piekļuvi trim minētajām vēstulēm. Tādēļ viņš sagatavoja Komisijai ieteikuma projektu, norādot, ka tai vajadzētu piešķirt piekļuvi minēto vēstuļu pilnam tekstam vai arī apsvērt daļēju to publiskošanu.

Saskaņā ar 3. panta 6. punktu Eiropas Parlamenta pieņemtajos Eiropas ombuda statūtos Eiropas Komisijai bija trīs mēneši laika, lai sniegtu sīki izstrādātu atzinumu par ombuda ieteikuma projektu. Tādējādi Komisijas atbildes sniegšanas termiņš bija 2009. gada 31. janvāris. Komisija nesniedza atbildi un 2009. gada 30. janvārī lūdza pagarināt šo termiņu. Vēlāk — 2009. gada 23. februārī, 2009. gada 26. martā, 2009. gada 29. aprīlī, 2009. gada 29. maijā un 2009. gada 26. jūnijā tā lūdza papildus pagarināt termiņu.

Apmierinot visas Eiropas Komisijas prasības par sākotnējā termiņa pagarināšanu, ombuds 2009. gada 3. jūlijā rakstiski sazinājās ar Komisiju, norādot, ka nav saprotams, kādēļ sīki izstrādāta atzinuma sagatavošana aizņem tik ilgu laiku un nepieciešams sešas reizes pagarināt termiņu, kurš jau sākotnēji bija ilgs. Komisija atbildēja 17. jūlijā, norādot, ka tā nevar sniegt pienācīgu atbildi, jo joprojām notiek apspriedes ar trešo pusi (Porsche).

Eiropas Komisija 2009. gada 30. septembrī — 10 mēnešus pēc ieteikuma projekta saņemšanas — informēja ombudu, ka ir nolēmusi piešķirt daļēju piekļuvi minētajām vēstulēm un šim nolūkam ir sagatavojusi rediģētus vēstuļu variantus. Tā norādīja arī, ka par savu lēmumu ir paredzējusi informēt Porsche. Komisija 2009. gada 27. oktobrī paskaidroja, ka lēmums informēt Porsche ir nosūtīts tulkošanai vācu valodā un uzņēmumam tas tiks nosūtīts novembra sākumā. Eiropas ombuds 2009. gada 9. novembrī Komisijai nosūtīja vēl vienu vēstuli, kurā lūdza uzņēmumam Porsche nosūtītās paziņojuma vēstules kopiju un prasīja informēt par secinājumiem, kas gūti saistībā ar piekļuves nodrošināšanu šim vēstulēm. Komisijas dienesti 2009. gada 4. decembrī telefona sarunā informēja Ombuda biroju par to, ka pēc neilga laika paziņojuma vēstule tiks nosūtīta Porsche.

Līdz īpašā ziņojuma iesniegšanai Eiropas Parlamentam, proti, 2010. gada 24. februārim, Eiropas ombuds netika informēts ne par paziņojuma vēstuli, ne par piekļuves piešķiršanu vēstulēm. Jānorāda, ka, tiklīdz Komisijas jaunais sastāvs stājās amatā un ombuds iesniedza savu īpašo ziņojumu, Komisija piešķīra piekļuvi vēstulēm. Tomēr tas notika pēc vairāk nekā 15 mēnešiem pēc ieteikuma projekta iesniegšanas, nevis trim mēnešiem, kā paredzēts Ombuda statūtos un LESD 228. pantā.

Eiropas Komisija vairākos ar šo jautājumu saistītajos paziņojumos paskaidroja, ka tā nevar ievērot savu pienākumu sniegt atbildi uz ieteikuma projektu, jo turpinās apspriedes ar Porsche par attiecīgo dokumentu ierosināto publiskošanu. Minēto apspriežu ilgumu Komisija pamatoja ar diviem argumentiem: pirmkārt, sarunās ar Porsche bija izredzes panākt pozitīvu iznākumu attiecībā uz ierosināto publiskošanu, un, otrkārt, vajadzēja dot Porsche pietiekami ilgu laikposmu, lai uzsāktu tiesiskas darbības pret Komisijas lēmumu publiskot attiecīgos dokumentus.

Attiecībā uz Eiropas Komisijas pirmo argumentu ir jāatgādina, ka saistībā ar Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajām apspriedēm Komisijai ir jānosaka termiņš, līdz kuram dokumenta autoram trešai pusei ir jāsniedz atbilde. Komisijai šīs pilnvaras vienmēr ir jāīsteno tā, lai tā varētu ievērot Komisijai noteiktos termiņus. Attiecībā uz otru Komisijas argumentu ir jāņem vērā, ka nepieciešamība nodrošināt Porsche iespēju īstenot savas likumīgās tiesības nevar attaisnot Komisijas ievērojamos termiņa kavējumus gan sākumā — attiecībā uz atbildes sniegšanu par ieteikuma ziņojumu, gan vēlāk — attiecībā uz tās lēmuma īstenošanu saistībā ar Porsche informēšanu par savu nodomu publiskot dokumentus.

Šajā sakarā ir jāatgādina par attiecīgo tiesu praksi saistībā ar lojālas sadarbības principu (Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punkts), kas nosaka Savienības iestādēm pienākumu godprātīgi sadarboties. Šis pienākums ir skaidri paredzēts Līguma par Eiropas Savienību jaunā 13. panta 2. punktā.

Papildinformācija

Saskaņā ar Pamattiesību hartas 41. pantu „ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās[, birojos un aģentūrās]”.

Diemžēl, kā liecina ombuda pieredze, Komisija bieži neievēro Regulā Nr. 1049/2001 noteiktos termiņus attiecībā uz pieprasījumiem nodrošināt publisku piekļuvi. Komisijas rīcība attiecībā uz ombudam iesniegtajām pilsoņu sūdzībām par piekļuvi dokumentiem ir vēl negatīvāk vērtējama.

No 22 šādām lietām, ko ombuds izskatīja 2009. gadā, Komisija tikai 4 no tām ievēroja sākotnēji noteikto termiņu atbildes sniegšanai, t.i., mazāk nekā vienā piektdaļā gadījumu. Vairumā lietu (14 no 22) kavēšanās pārsniedza 30 dienas. Vairāk nekā ceturtdaļā visu lietu (6 no 22) kavēšanās ilga 80 dienas vai ilgāk.

2010. gada 4. maijā ombuds apmeklēja Lūgumrakstu komitejas sanāksmi un sniedza skaidrojumus par īpašo ziņojumu. Savā uzrunā viņš minēja, ka vēl vienā lietā (355/2007(TN)FOR) par piekļuvi dokumentiem Komisija trīs reizes ir kavējusi termiņu sīki izstrādāta atzinuma iesniegšanai par ieteikuma projektu. Šo sūdzību ir iesniegusi NVO Eiropas Vides birojs. Ombuds 2009. gada 29. jūnijā iesniedza ziņojuma projektu par šo lietu. Komisijai bija pienākums 2009. gada 31. oktobrī nosūtīt savu atzinumu. Komisija 2010. gada 27. maijā paziņoja, ka tai ir nepieciešams laiks līdz 2010. gada 31. jūlijam, lai nosūtītu sīki izstrādātu atzinumu, jo „juridiskā situācija joprojām ir neskaidra”.

Secinājumi

Tas, ka saistībā ar lietu 676/2008/RT Komisija tomēr piešķīra piekļuvi vēstulēm pēc tam, kad ombuds bija iesniedzis savu īpašo ziņojumu, būtu jāuzskata par sekmīgu parlamentārā procesa īstenošanu attiecībā uz Komisijas darba uzraudzību, veicot ombuda izmeklēšanu.

Tomēr Eiropas Parlaments var vienīgi secināt to, ka, 15 mēnešus kavējot termiņu, kas paredzēts, lai sniegtu atbildi uz ieteikuma projektu, un nepildot savas saistības paziņot Porsche par publiskošanas nodomu, Eiropas Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu lojāli un godprātīgi sadarboties ar Eiropas ombudu un ka šāda Komisijas attieksme negatīvi ietekmē ne tikai iestāžu dialogu, bet arī ES publisko tēlu.

Izmeklēšanas gaitā Eiropas ombuds konstatēja administratīvu kļūmi un ļāva izmantot Eiropas Komisijai visas iespējas to labot. Komisijas attieksme, kas pauž nevēlēšanos sadarboties, šajā gadījumā apdraud iedzīvotāju uzticēšanos Komisijai un mazina Eiropas ombuda un Eiropas Parlamenta spēju veikt pienācīgu un efektīvu Komisijas uzraudzību. Šāda attieksme ir pretrunā tiesiskuma principam, saskaņā ar kuru ir veidota Eiropas Savienība.

Turklāt ir skaidrs, ka Komisija pārāk bieži kavējas sniegt atbildi uz pieprasījumiem par piekļuvi. Vairumā lietu, kas saistītas ar piekļuvi dokumentiem, Komisijas atbilde tika sniegta ar ievērojamu kavēšanos, un dažos gadījumos kavēšanās ir ļoti ilgstoša. Šāda situācija rada sistēmisku problēmu. Tā liedz pilsoņiem izmantot vienu no galvenajām priekšrocībām, kuru tie saista ar savu pamattiesību īstenošanu attiecībā uz sūdzības iesniegšanu ombudam, proti, sasniegt rezultātu ātrāk, nekā tas būtu iespējams, vēršoties Tiesā.

Tādēļ Eiropas Parlaments prasa Eiropas Komisijai atzīt, ka, pārmērīgi kavējoties sniegt atbildi Eiropas ombudam, šajā gadījumā tā nepilda savu LES paredzēto pienākumu lojāli sadarboties, un prasa, lai tā apņemas ievērot pienākumu turpmāk lojāli sadarboties ar Eiropas ombudu. Ja Komisija neuzņemas minētās saistības un/vai turpina izrādīt nevēlēšanos sadarboties ar ombudu, Parlaments var īstenot sankcijas pret Komisiju. Šādas sankcijas cita starpā var būt Komisijas administratīvajiem izdevumiem paredzētā budžeta daļas iekļaušana rezervē.


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

25.10.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

10

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Margrete Auken, Victor Boştinaru, Pascale Gruny, Peter Jahr, Mariya Nedelcheva, Chrysoula Paliadeli, Nikolaos Salavrakos, Jarosław Leszek Wałęsa, Angelika Werthmann

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Axel Voss

Juridisks paziņojums - Privātuma politika