ZIŅOJUMS par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

ĀRLIETU KOMITEJAS ATZINUMS (7.10.2010)

ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (25.10.2010)

NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAS ATZINUMS (3.5.2010)

VIDES, SABIEDRĪBAS VESELĪBAS UN PĀRTIKAS NEKAITĪGUMA KOMITEJAS ATZINUMS (28.4.2010)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

8.11.2010 - (2009/2219(INI))

Starptautiskās tirdzniecības komiteja
Referents: Tokia Saïfi

Procedūra : 2009/2219(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A7-0312/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0312/2010

Debates :

PV 24/11/2010 - 20
CRE 24/11/2010 - 20

Balsojumi :

PV 25/11/2010 - 8.2
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0434

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
ĀRLIETU KOMITEJAS ATZINUMS
ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS
NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAS ATZINUMS
VIDES, SABIEDRĪBAS VESELĪBAS UN PĀRTIKAS NEKAITĪGUMA KOMITEJAS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos

(2009/2219(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 3., 6. un 21. pantu,

– ņemot vērā Līguma par ES darbību 153., 191., 207. un 218. pantu,

– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12., 21., 28., 29., 31. un 32. pantu,

– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948) un citus ANO cilvēktiesību jomas instrumentus, īpaši paktus par civilajām un politiskajām tiesībām (1966) un par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1965), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979) un Konvenciju par bērna tiesībām (1989), ANO Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām (2007) un ņemot vērā Ņujorkā 2010. gada 20.–22. septembrī notikušā ANO Tūkstošgades samita nobeiguma dokumentu,

– ņemot vērā Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kā arī Dohā 2001. gada novembrī Ceturtajā ministru konferencē pieņemto deklarāciju un īpaši tās 31. punktu,

– ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm (COM(1995)0216)[1], kā arī 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos[2],

– ņemot vērā 2001. gada 25. oktobra rezolūciju par atvērtību un demokrātiju starptautiskajā tirdzniecībā[3], kurā PTO tiek aicināta ievērot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamata sociālos standartus un ES — pieņemt SDO lēmumus, kā arī iespējamos aicinājumus noteikt sankcijas par smagiem pamata sociālo standartu pārkāpumiem,

– ņemot vērā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs (COM(2001)0252)[4],

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globalizācijas sociālā dimensija — ES politikas ieguldījums, lai labumu gūtu visi” (COM(2004)0383),

– ņemot vērā 2005. gada 15. novembra rezolūciju par globalizācijas sociālajiem aspektiem[5],

– ņemot vērā 2005. gada 5. jūlija rezolūciju par bērnu izmantošanu jaunattīstības valstīs, īpašu uzmanību pievēršot bērnu darbam[6],

– ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus par bērnu darbu[7],

– ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par godīgu tirdzniecību un attīstību[8],

– ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju „Eiropa globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti”[9], atbildot uz Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem. Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

– ņemot vērā ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes 2006. gada Ministru deklarāciju par ražīgu nodarbinātību, kurā ir konstatēts, ka visiem pieejama pilnīga, ražīga un pienācīgas kvalitātes nodarbinātība ir viens no ilgtspējīgas attīstības pamatelementiem visās valstīs,

– ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu[10], kurā ar mērķi veicināt pienācīgas kvalitātes darbu ir pausts aicinājums Eiropas Savienības tirdzniecības nolīgumos, īpaši divpusējos nolīgumos, iekļaut sociālos standartus,

– ņemot vērā Starptautiskajā darba konferencē 2009. gada 19. jūnijā vienprātīgi pieņemto SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un SDO Pasaules nodarbinātības paktu, kā arī SDO 2008. gada Deklarāciju par sociālo taisnīgumu un taisnīgu globalizāciju,

– ņemot vērā kopš 2006. gada 1. janvāra spēkā esošo vispārējo preferenču sistēmu (VPS), ar kuru palielinātam skaitam produktu piešķir beznodokļu piekļuvi vai nodokļu atvieglojumus un kurā ir paredzēts arī jauns veicināšanas pasākums mazāk aizsargātām valstīm, kurās pastāv īpašas tirdzniecības, finanšu un attīstības problēmas,

– ņemot vērā visus nolīgumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm,

– ņemot vērā partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas loceklēm un Eiropas Savienību, ko 2000. gada 23. jūnijā parakstīja Kotonū, un 2005. un 2010. gadā izdarītos grozījumus,

– ņemot vērā rezolūcijas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ar ĀKK reģioniem un valstīm, un jo īpaši 2002. gada 26. septembra[11], 2007. gada 23. maija[12] un 2007. gada 12. decembra[13] rezolūcijas,

– ņemot vērā vides jomā pieņemtās starptautiskās konvencijas, piemēram, Monreālas protokolu par ozona slāni noārdošām vielām (1987), Bāzeles konvenciju par bīstamo atkritumu starptautisko pārvadājumu kontroli (1989), Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību (2000) un Kioto protokolu (1997),

– ņemot vērā starp Eiropas Savienību un Dienvidkoreju 2009. gada oktobrī parakstītā brīvās tirdzniecības nolīguma 13. nodaļu,

– ņemot vērā, ka noslēgušās sarunas starp Eiropas Savienību, Kolumbiju un Peru par daudzpusēja tirdzniecības nolīguma parakstīšanu,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 14. janvārī rīkoto uzklausīšanu „Sociālo un vides normu piemērošana tirdzniecības sarunās”,

– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A7‑0312/2010),

A. tā kā saikne starp tirdzniecību, cilvēktiesībām un sociālajiem un vides standartiem ir kļuvusi par ekonomikas un tirdzniecības attiecību pamatelementu un ir sarunu par brīvās tirdzniecības nolīgumiem neatņemama sastāvdaļa;

B. tā kā arvien biežāk parādās konkurences izkropļojumu un vides un sociālā dempinga risks, kas negatīvi ietekmē īpaši tos uzņēmumus un strādājošos, kuri darbojas Eiropas Savienības teritorijā, jo viņiem ir jāievēro augstāki sociālie, vides un nodokļu standarti;

C. tā kā ES attiecībās ar trešām valstīm ir jāpieņem uz abpusējību balstīta tirdzniecības stratēģija, kam ir jābūt diferencētai atkarībā no partneru attīstības līmeņa gan attiecībā uz prasībām sociālajā un vides jomā, gan attiecībā uz tirdzniecības liberalizāciju, lai radītu priekšnosacījumus taisnīgai un godīgai starptautiskai konkurencei;

D. tā kā divpusējas instances ir kļuvušas par galveno platformu darbam pie šo politisko mērķu sasniegšanas, jo PTO ietvaros nav lielu cerību ieviest daudzpusējus noteikumus par attiecībām starp tirdzniecību, darbu un vidi;

E. tā kā tomēr ir svarīgi rūpēties par tirdzniecības tiesību un pamattiesību līdzsvarošanu un stiprināt dialogu starp galvenajām starptautiskajām organizācijām, īpaši SDO un PTO, ar mērķi uzlabot starptautiskās politikas konsekvenci un pārvaldību pasaulē;

F. tā kā cilvēktiesību normu un sociālo un vides standartu iekļaušanai starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos ir daudzi iemesli, sākot ar vēlmi izveidot taisnīgu un godīgu tirdzniecību un nodrošināt zināmu vienlīdzību tirdzniecībā („level playing field”) un beidzot ar prasīgāku pieeju — aizstāvēt Eiropas Savienības virzītās universālās vērtības un ievērot konsekvenci Eiropas politikā;

G. atgādina, ka 1986. gada ANO Deklarācijā par tiesībām uz attīstību apliecināts, ka „tiesības uz attīstību ir neatņemamas cilvēka tiesības, pamatojoties uz kurām katram cilvēkam un visām tautām ir dotas tiesības piedalīties, dot savu ieguldījumu un baudīt ekonomisko, sociālo, kultūras un politisko attīstību”; tādēļ uzskata, ka ES pienākums ir neierobežot šīs tiesības un iekļaut tās starptautiskos nolīgumos, kā arī uzskatīt tās par Eiropas politikas jomu vadlīniju;

H. tā kā ar Lisabonas līgumu ir atkārtoti apliecināts, ka Eiropas Savienības ārējā darbība, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī tirdzniecība, ir jāpārvalda, ievērojot tos pašus principus, kuri iedvesmojuši tās dibināšanu; tā kā Eiropas sociālais modelis, kurā ir apvienota ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme un labāki darba un dzīves apstākļi, var kalpot par paraugu arī citiem partneriem; tā kā tirdzniecības nolīgumiem jāsaskan arī ar citām starptautiskām saistībām un konvencijām, kuras dalībvalstis ir apņēmušās ievērot atbilstoši valsts tiesību aktiem;

I. ņemot vērā to, cik svarīgi ir saglabāt Eiropas Savienībā spēkā esošo sociālo un vides standartu līmeni un panākt, lai Eiropas vienotajā tirgū strādājošie ārvalstu uzņēmumi tos ievērotu;

J. tā kā cilvēktiesību un sociālo un vides standartu iekļaušana tirdzniecības nolīgumos var kļūt par šādu nolīgumu pievienoto vērtību, nodrošinot plašāku sadarbību ar pilsonisko sabiedrību, pastiprinātu atbalstu politiskai un sociālai stabilitātei un vienlaikus arī tirdzniecībai labvēlīgāku apstākļu izveidi;

K. tā kā tirdzniecības joma un cilvēktiesību, kā arī sociālo un vides standartu ievērošana ir svarīgs aspekts miera un labklājības nodrošināšanā pasaulē, bet to nevar uzskatīt par visu problēmu starp visām pasaules valstīm risinājumu; tā kā politiskās situācijas stagnāciju tomēr var pārvarēt, konfliktu risināšanai izmantojot tirdzniecības attiecību stiprināšanu un kopēju interešu definēšanas nodrošinājumu, jo īpaši vides aizsardzības jomā;

L. tā kā citas valstis ir sniegušas pozitīvu piemēru, tirdzniecības nolīgumos iekļaujot sociālos standartus;

M. tā kā vispārējo preferenču sistēma ir tikusi izstrādāta tā, lai nodrošinātu starptautisko cilvēktiesību konvenciju un darba pamatstandartu ievērošanu valstīs, kuras šo sistēmu izmanto, un tā kā ir paredzēta īpaša papildu tarifa preferenču sistēma, lai veicinātu starptautisko cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības pamatkonvenciju īstenošanu; tā kā nosacījumu neievērošanas gadījumā tirdzniecības režīms var tikt apturēts,

1. aicina tāpēc jaunajā Eiropas Savienības tirdzniecības stratēģijā tirdzniecību vairs neuzskatīt par mērķi kā tādu, bet par līdzekli, kas dod iespēju atbalstīt Eiropas vērtības un tirdzniecības intereses un arī par taisnīgas tirdzniecības nodrošināšanas instrumentu, kas var par parastu praksi padarīt efektīvu sociālo un vides normu iekļaušanu un īstenošanu kopā ar visiem ES tirdzniecības partneriem; uzskata, ka Eiropas Savienībai šajās sarunās vajadzētu izmantot ne vien pozitīvu, bet arī juridiski saistošu pieeju; uzsver, ka īpaši divpusējos nolīgumos iekļaujot ilgtspējīgas attīstības nosacījumus, ieguvējas būs visas puses;

2. atgādina, ka tirdzniecības politika ir līdzeklis, ar kuru veicina Eiropas Savienības vispārējo mērķu sasniegšanu, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu Eiropas Savienības tirdzniecības politiku īsteno, „ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus”, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu tā veicina arī „ilgtspējīgu Zemes attīstību, solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām, brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”;

Cilvēktiesības un sociālie un vides standarti daudzpusējās tirdzniecības attiecībās

3. aicina daudzpusējā līmenī pastiprināt sadarbību starp PTO un svarīgākajām ANO iestādēm cilvēktiesību jomā; uzskata, ka ciešākas attiecības ar ANO Augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos, kā arī īpašas procedūras būtu ļoti noderīgas, lai daudzpusējās tirdzniecības vide veicinātu cilvēktiesību ievērošanu; uzskata arī, ka Augstā komisāra kompetenci varētu ņemt vērā PTO paneļos un apelācijas instancē, ja tiktu konstatēti smagi cilvēktiesību pārkāpumi;

4. uzskata, ka regulāras universālas pārbaudes Cilvēktiesību padomē varētu būt noderīgs instruments ar cilvēktiesībām saistītu noteikumu ievērošanas uzraudzībai starptautiskos tirdzniecības nolīgumos;

5. uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir padziļināt sadarbību ar SDO, kura atbild par starptautisko darba standartu noteikšanu un apspriešanu, kā arī par to transponēšanu tiesību aktos un piemērošanu praksē, un ka vienlīdz svarīga ir arī SDO pilnīga dalība PTO darbā;

a) prasa tāpēc SDO piešķirt oficiālas novērotājas statusu PTO un tiesības uzstāties PTO ministriju konferencēs;

b) ierosina pēc tirdzniecības un vides komitejas parauga PTO izveidot tirdzniecības un pienācīgas kvalitātes darba komiteju; un uzstāj, ka abām komitejām ir jānosaka precīzi uzdevumi un tām ir jābūt ietekmīgām;

c) ierosina, ka vēlama būtu iespēja vērsties pie SDO un pie ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos tādos gadījumos, kad starptautisko darba konvenciju pārkāpumi ir tirdzniecības konflikta pamatā;

d) ierosina radīt apelācijas iespējas SDO tiem gadījumiem, kad kāda PTO dalībvalsts uzskata, ka ar strīdu izšķiršanas iestādes lēmumu tiek apstrīdēts SDO lēmums par darba konvenciju ievērošanu;

6. atkārtoti apliecina, ka kopīgi ir jāstiprina gan mērķis saglabāt un aizsargāt atvērtu un nediskriminējošu daudzpusēju tirdzniecības sistēmu, gan mērķis rūpēties par vides aizsardzību un ilgtspējīgas attīstības veicināšanu; uzsver, ka saskaņā ar Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 20. pantu dalībvalstīm ir jāpieņem tirdzniecības pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt vidi, bet šos pasākumus nedrīkst piemērot tā, ka tie radītu patvaļīgu vai neattaisnojamu diskrimināciju; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot šo noteikumu;

7. atzinīgi vērtē PTO tirdzniecības un vides komitejas pastāvēšanu, kam vajadzētu būt svarīgam forumam saiknes starp vidi un tirdzniecību iekļaušanai un padziļināšanai; pauž cerību, ka šīs komitejas loma un darbs pilnveidosies tā, lai tā pozitīvi varētu vērsties pret lielākajām tirdzniecības un vides problēmām, kas skar starptautisko sabiedrību;

8. uzsver, cik svarīgi ir uzlabot piekļuvi zaļajām precēm un tehnoloģijām, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus, un aicina visas sarunās iesaistītās puses pastiprināt darbu, lai būtu iespējams ātri noslēgt sarunas par tarifu un beztarifu ierobežojumu samazināšanu vai atcelšanu vides precēm un pakalpojumiem ar mērķi atbalstīt jaunus nodarbinātības politikas veidus un tādu darba vietu radīšanu, kas atbilst SDO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības standartiem, un Eiropas rūpniecības un MVU izaugsmes iespējas;

9. uzsver nepieciešamību virzīt uz priekšu sarunas par citiem Dohas deklarācijas 31. panta punktiem par saikni starp pašreizējiem PTO noteikumiem un daudzpusējos vides nolīgumos noteiktajiem īpašajiem tirdzniecības pienākumiem un veicināt ciešāku sadarbību starp daudzpusējo vides nolīgumu sekretariātiem un PTO komitejām, kas ir svarīgs priekšnosacījums tirdzniecības un vides režīmu konsekventas attīstības nodrošināšanai;

10. uzskata, ka daudzpusējs nolīgums par klimatu būtu labākais instruments ar CO2 saistīto ārējo vides faktoru internalizācijai, bet iespējams, ka šādu nolīgumu nevarēs noslēgt tuvākajā nākotnē; uzskata tāpēc, ka Eiropas Savienībai būtu jāturpina meklēt iespējas, lai tām nozarēm, kuras patiešām skar oglekļa emisiju pārvirze, izveidotu vides instrumentus, kas ir piemēroti emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas CO2 kvotu nodošanai vairāksolīšanā, bet īpaši lai izveidotu „oglekļa dioksīda piesaistes mehānismu”, ievērojot PTO normas, jo šāds mehānisms dotu iespēju apkarot CO2 emisiju novirzīšanu uz trešām valstīm;

11. ierosina pēc sarunu pabeigšanas par starptautisko klimata nolīgumu un pēc tā parakstīšanas izveidot īstu Pasaules vides organizāciju ar mērķi nodrošināt noteikto saistību un vides standartu ievērošanu; pie šīs iecerētas organizācijas būtu, piemēram, obligāti jāvēršas vides dempinga sakarībā;

Cilvēktiesības un sociālie un vides standarti divpusējos tirdzniecības nolīgumos

12. stingri atbalsta juridiski saistošu cilvēktiesību klauzulu iekļaušanu Eiropas Savienības starptautiskajos nolīgumos, bet atgādina, ka joprojām pastāv lielas problēmas šo klauzulu pārraudzības un īstenošanas jomā; atkārtoti apliecina, ka šīm klauzulām jābūt iekļautām arī visos tirdzniecības un nozaru nolīgumos ar skaidra un precīza konsultāciju mehānisma palīdzību pēc Kotonū nolīguma 96. panta parauga; šajā sakarībā atzinīgi vērtē šādas klauzulas iekļaušanu jaunās paaudzes brīvās tirdzniecības nolīgumos;

13. uzsver, ka tāda pati sistemātiskas iekļaušanas sistēma būtu arī jāpiemēro divpusējos nolīgumos nodaļās par ilgtspējīgu attīstību;

14. konstatē, ka turpmākos tirdzniecības nolīgumus varētu noslēgt, ņemot vērā pašreizējo finanšu krīzi; uzskata, ka tiecoties īstenot citus mērķus, nepietiekama uzmanība tiek veltīta sociālajiem un vides standartiem, īpaši pievēršoties siltumnīcefekta gāzu emisijām un bīstamo atkritumu apsaimniekošanai;

15. ņemot vērā iepriekšminētos mērķus, aicina Eiropas Komisiju sistemātiski visos brīvās tirdzniecības nolīgumos, kurus tā apspriež ar trešām valstīm, iekļaut virkni sociālo un vides standartu, tostarp:

a) to minimālo standartu sarakstu, kas jāievēro visiem ES tirdzniecības partneriem. Sociālā jomā šiem standartiem ir jāatbilst tām astoņām SDO pamatkonvencijām (Core Labour Standards), kas uzskaitītas SDO Deklarācijā par pamatprincipiem un tiesībām darbā (1998). Rūpnieciski attīstītajām valstīm šīm astoņām konvencijām ir jāpieskaita arī četras SDO prioritārās konvencijas (ILO Priority Conventions). Vides un cilvēktiesību jomā minimālajam standartam ir jāatbilst to vides un labas pārvaldības principu konvenciju sarakstam, kas paredzētas Eiropas regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmu;

b) to papildkonvenciju sarakstu, kuras ir jāievieš pakāpeniski un ievērojot elastību, ņemot vērā attiecīgā partnera ekonomiskā, sociālā un vides stāvokļa attīstību. Sociālajā jomā galvenais mērķis ir pilnībā īstenot SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai;

16. uzsver, ka šo standartu ievērošana ir jāsaprot vienlaikus gan kā to ratifikācija, gan kā transponēšana valsts tiesību aktos un efektīva īstenošana visā valsts teritorijā;

17. pieprasa, lai visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos būtu paredzēts aizliegums izmantot bērnu darbu, it īpaši dabiskā akmens iegūšanā un pārstrādē, un iekļauta vienota Eiropas sertifikācijas sistēma, kas nodrošinātu to, ka par ievesto dabisko akmeni un no tā gatavotajiem izstrādājumiem tiek uzskatāmi pierādīts, ka visā to vērtību ķēdē nav izmantots bērnu darbs SDO 182. konvencijas nozīmē;

18. uzsver, ka brīvās tirdzniecības nolīgumu gadījumā varētu tikt izskatīta liberalizācija uz nosacījumu ievērošanas pamata, kas ietvertu tarifu atcelšanas vai papildu tirgus piekļuves termiņu saīsinājumus atkarībā no tā, vai būtu ievēroti vides un sociālie standarti;

19. uzsver, cik svarīgi ir pastāvīgi pārraudzīt nolīguma īstenošanu, visos posmos piemērojot atvērtu un iekļaujošu pieeju:

a) ņem vērā pētījumu par ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību izmantošanu, bet uzskata, ka tie būtu jāveic arī pirms sarunām, to laikā un pēc tām, lai nodrošinātu pastāvīgu vērtēšanu; uzsver arī to, cik svarīgi ir rīkoties atkarībā no to rezultātiem; uzskata arī, ka sarunu dalībniekiem būtu pilnīgāk jāņem vērā tās prioritātes un neskaidrie jautājumi, ko rada ietekmes pētījumi;

b) aicina Komisiju izstrādāt ietekmes novērtējumus cilvēktiesību jomā, lai papildinātu ilgtspējīgas attīstības novērtējumus ar skaidriem tirdzniecības rādītājiem, kas balstīti uz cilvēktiesībām un vides un sociālajiem standartiem;

c) aicina abas puses regulāri iesniegt ziņojumus par to, kā norisinās saskaņā ar nolīgumu noteikto saistību īstenošana;

d) lūdz Komisiju nodrošināt partnervalstu parlamentu iesaistīšanu sarunās par tirdzniecības nolīgumiem, lai uzlabotu pārvaldību un rūpīgu demokrātisku kontroli jaunattīstības valstīs;

e) uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt sabiedrību visos sarunu posmos un nolīgumu pārraudzības procesā, un šajā sakarībā aicina izveidot ilgtspējīgas attīstības forumus vai konsultatīvas grupas un paredzēt apspriešanos ar sociālajiem partneriem un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

20. attiecībā uz ES tirdzniecības nolīgumiem prasa, lai tie efektīvi nodrošinātu visaugstāko pārredzamības līmeni, stingrus standartus publiskā iepirkuma jomā un uzņēmumu iesniegtus pārskatus katrā konkrētā valstī gan attiecībā uz rūpnieciski attīstītām valstīm, gan jaunattīstības valstīm ar nolūku apkarot nelikumīgu kapitāla aizplūšanu;

21. prasa, lai Savienība sarunās par tirdzniecības nolīgumiem nekavējoties ņemtu vērā piekļuves tiesības dabas resursiem, kā arī liktu uzsvaru uz pamatiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju tiesībām piekļūt galvenajiem dabas resursiem; aicina Komisiju sarunās un starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos integrēt zemes pirkšanas un zemes īpašuma problemātiku trešās valstīs, jo īpaši mazāk attīstītajās un jaunattīstības valstīs;

22. atzīst, ka ilgtspējīgas attīstības nodaļa divpusējos nolīgumos, par kuriem pašlaik notiek sarunas, uzliek pienākumus, bet to būtu iespējams pastiprināt, nosakot:

a) sūdzību procedūru, kas būtu paredzēta sociālajiem partneriem;

b) apelāciju neatkarīgā instancē, kas ar sociālajām un vides problēmām saistītos strīdus atrisinātu ātri un efektīvi, piemēram, ekspertu grupā, kuras locekļus abas puses atlasītu atkarībā no viņu kompetences cilvēktiesību, darba un vides tiesību jomā un kuras ieteikumiem būtu jākļūst par precīzi noteikta procesa daļu, ietverot to īstenošanas noteikumus;

c) strīdu risināšanas mehānisma izmantošanu, līdzīgi kā tas paredzēts citās nolīguma daļās, un sodus, kuru mērķis būtu uzlabot stāvokli attiecīgajās jomās vai vismaz nolīgumā paredzēto tirdzniecības priekšrocību atcelšanu uz laiku, ja minētie standarti tiktu smagāk;

23. uzsver, cik svarīgi ir papildināt nolīgumus ar papildu pasākumiem, tostarp tehniskās palīdzības pasākumiem un sadarbības programmām, kuru mērķis būtu uzlabot īstenošanas spēju, īpaši pamata konvencijas cilvēktiesību un sociālo un vides standartu jomā;

Cilvēktiesības un sociālie un vides standarti vienpusējās tirdzniecības attiecībās: VPS un VPS+

24. uzskata, ka visas 27 konvencijas, kuru ratifikācija un efektīva īstenošana tiek pieprasīta, lai varētu izmantot VPS+, ir unikāls cilvēktiesību, darba tiesību, vides un labas pārvaldības standartu konvenciju salikums; uzsver, ka līdz šim VPS+ bija redzama pozitīva ietekme uz šo konvenciju ratifikāciju, taču mazāka ietekme uz šo konvenciju īstenošanu, un tāpēc vēlas vairāk uzsvērt papildu pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot īstenošanas spēju; uzskata arī, ka Komisijai, lai nodrošinātu VPS+ ticamību, ir jāveic apsekošana, ja atbilstoši elementi liecina, ka atsevišķas valstis neīsteno visas 27 konvencijas, un nepieciešamības gadījumā preferences jāatceļ;

25. uzskata, ka varētu izveidot cilvēktiesību klauzulu un VPS+ ciešāku saiti Eiropas Savienības nolīgumos ar trešām valstīm, īpaši pārraudzības jomā;

26. aicina Komisiju VPS+ režīma pārskatīšanas procesā panākt to, lai tas būtu labvēlīgs īpaši tām valstīm, kurām tas ir visvairāk nepieciešams un vienkāršot izcelsmes noteikumus, lai valstis, kuras piemēroja iniciatīvu „Viss, izņemot ieročus” un VPS+ sistēmu, varētu gūt maksimālu labumu no tām piešķirtajām preferencēm; aicina šajā režīmā ieviest pārredzamus atskaites punktus, piešķiršanas mehānismus un kritērijus preferenču piešķiršanai un atcelšanai; prasa arī pilnīgu Eiropas Parlamenta iesaistīšanu visā šajā procesā, īpaši attiecībā uz Padomes priekšlikumu par valstīm, kuras izmantoja minēto iniciatīvu, uz apsekošanas uzsākšanu un uz VPS+ pagaidu atcelšanu;

27. aicina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumu regulai, lai aizliegtu tādu preču importu ES, kas ražotas, izmantojot modernās verdzības formas, piespiedu darbu, īpaši neaizsargātāko grupu darbu, un pārkāpjot cilvēktiesību standartus;

28. aicina Komisiju saskaņā ar pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām vienmēr sniegt Parlamentam vispusīgu informāciju par visām nozīmīgām tēmām saistībā ar sarunām par starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem;

29. aicina Komisiju, ņemot vērā Parlamenta pilnvaru paplašināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu, nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu un vienoties ar Parlamentu par novērotāja statusa piešķiršanu, attiecinot to uz Parlamenta deleģētajām personām un garantējot jebkurā laikā piekļuvi visām svarīgākajām sanāksmēm un dokumentiem;

30. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

[1] OV C 320, 28.10.1996., 261. lpp.
[2] OV C 290E, 29.11.2006., 107. lpp.
[3] OV C 112 E, 9.5.2002., 326. lpp.
[4] OV C 131 E, 5.6.2003., 147. lpp.
[5] OV C 280 E, 18.11.2006., 65. lpp.
[6] OV C 157 E, 6.7.2006., 84. lpp.
[7] Padomes 2010. gada 14. jūlija secinājumi par bērnu darbu 10937/1/10.
[8] OV C 303 E, 13.12.2006., 865. lpp.
[9] OV C 102 E, 24.4.2008., 128. lpp.
[10] OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.
[11] OV C 273 E, 14.11.2003., 305. lpp.
[12] OV C 102 E, 24.4.2008., 301. lpp.
[13] OV C 323 E, 18.12.2008., 361. lpp.

Cilvēktiesību klauzulas iekļaušana vai sociālo un vides standartu piemērošana tirdzniecības sarunās ir kompleksa problēma, kas rada šķelšanos starptautiskajā kopienā. No vienas puses, ziemeļu valstis nosoda sociālo un vides dempingu valstīs ar aktīvu izaugsmi, kas rada konkurences kropļojumus tirdzniecībā; no otras puses, dienvidu valstīm šķiet, ka ziemeļu valstis vēlas kavēt to ekonomisko attīstību un šos standartus izmanto kā slēptu protekcionisma formu.

Tāpēc ir saprotamas grūtības nosvērti risināt standartu jautājumu daudzpusējās attiecībās un vēl jo vairāk PTO, tomēr sociālā klauzula arvien biežāk parādās divpusējos tirdzniecības nolīgumos.

Pašlaik ir konstatēts, ka palielinās līdzsvara trūkums starp starptautiskās tirdzniecības noteikumiem un citām starptautisko tiesību normām, tāpēc ir nepieciešams meklēt jaunas iespējas, veidojot, piemēram, īstu koordināciju starp starptautiskām organizācijām (PTO un SDO).

Eiropas Savienībai ir izšķiroša loma šajos pasaules jaunās pārvaldības meklējumos, un tāpēc tai ir jāveicina starptautisko iestāžu politikas konsekvence.

Eiropas Savienībai, pārskatot tirdzniecības stratēģiju, šā konstatējuma sakarībā ir jāatbild uz jautājumu, kādu tirdzniecības politiku tā vēlas. Ja tā patiešām grib stingri noraidīt protekcionismu, tai ir jārūpējas arī par to, lai šī starptautiskā tirdzniecība būtu vienlīdzīga un lai ieguvums būtu abpusējs.

Savienībai, īstenojot politiku, un jo īpaši tirdzniecības politiku, ir jāaizstāv savas tirdzniecības intereses, vienlaikus ievērojot un panākot savu standartu un vērtību ievērošanu.

Šīm idejām ir jāpalīdz dažādām Eiropas iestādēm uzsākt un īstenot tādu jaunu tirdzniecības politiku, kurai ir tālejoši mērķi, kas balstīti uz stingrību un dialogu.

Nedrīkst aizmirst, ka Eiropas rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem ir jāievēro stingri sociālie un vides noteikumi Eiropā. Ja Savienība ievēro stingrus standartus, tai jāspēj pieprasīt abpusējību no saviem tirdzniecības partneriem un sevišķi no valstīm, kuras piedzīvo strauju izaugsmi, un atbalstīt kvalitātes un ilgtspējības prasības īpaši pārtikas produktiem, kuri ienāk tās teritorijā, lai aizsargātu vienlīdzīgu un taisnīgu tirdzniecību.

Tāpēc Eiropas stingrās vienotā tirgus prasības veselības, drošības, vides un strādājošo un patērētāju aizsardzības jomā ir īpašs Eiropas modelis, kam jākalpo par iedvesmas avotu starptautiskā līmenī un daudzpusējās attiecībās, kā arī tam jāatspoguļojas pašreiz sarunu posmā esošajos divpusējos tirdzniecības nolīgumos. Tādējādi Savienība vispusīgi nodrošina, lai caur tirdzniecības un attīstības politiku īstenotā ārpolitika patiesi veicinātu sociālo attīstību tajās trešās valstīs, ar kurām tā uztur tirdzniecības attiecības.

Ja tiks atrasti problēmu risinājumu elementi un izvirzīti daži priekšlikumi, tiks veicināta pozitīva Savienības tirdzniecības politikas uztvere pilsoņu vidū (pastāvot negatīvai attieksmei pret tirdzniecības sarunām vai ar tām saistītām raizēm) un veicinātas debates par tirdzniecības vienlīdzību (“level playing field”). Ir zināms, ka tirdzniecības uzsākšanu sabiedrība uztver pozitīvi, ja tā veicina dzīves līmeņa paaugstināšanos. Turklāt tirdzniecības un liberālisma uzplaukums tiek labvēlīgi uztverts, ja tas negatīvi neietekmē sociālās un vides tiesības. Tātad Eiropas Savienībai ir jāatrod līdzsvars starp ierobežojošu un liberālu pieeju tirdzniecībai, kā arī kompromiss starp tirdzniecības interešu aizsardzību un prasību ievērot universālas vērtības — piemērot stingrus sociālos un vides standartus.

Lai veiksmīgi īstenotu šo kompromisu, Savienībai ir jāsāk dialogs ar partneriem un jāatrod kopēja vienoto vērtību telpa. Rūpējoties par pārredzamību un dialogu, Parlamentam šodien ir jāuzņemas svarīga loma, ievērojot jaunās ar Lisabonas līgumu noteiktās kompetences. Ar šādu ievirzi tam ir jādod sarunām politisks un morāls pilnvarojums. Turklāt tam ir jāpauž viedoklis par to, ka Savienībai ir jāaizstāv savas tirdzniecības intereses, vienlaikus atbalstot normatīvo pamatprincipu nepieciešamību. Parlamentam ir jāveicina atvērtas un pilsoniskas diskusijas. Parlamentam ir jābūt iestādei, kas apliecina, ka visur un visiem ir jāciena cilvēka dzīvība, pienācīgs darbs, ka vides un sociālajām tiesībām (arodbiedrību tiesībām, bērnu darba apkarošanai u.t.t.) piemīt universāls aspekts.

Šī problemātika ir jārisina vairākos līmeņos — daudzpusējā, divpusējā un vienpusējā līmenī.

I Cilvēktiesības un sociālie un vides standarti daudzpusējās tirdzniecības attiecībās

Pirmām kārtām, kā iepriekš norādīts, ļoti svarīgi ir veicināt starptautisko iestāžu politikas konsekvenci un izveidot jaunu pasaules pārvaldību, kuru koordinētu Pasaules Tirdzniecības organizācija, Starptautiskā darba organizācija un (topošā?) Pasaules vides organizācija. Ir zināms, ka, iekļaujot starptautiskās tirdzniecības regulā ar tirdzniecību nesaistītas normas, rodas problēmas. Tāpēc varbūt tieši pastiprinot dialogu ar SDO, būtu iespējams iekļaut dažus ar sociālajiem standartiem saistītus pamatnoteikumus. Šajā nolūkā būtu jāstiprina SDO loma un tai būtu nepieciešama standartu interpretācijas instance. Būtu vēlams ne vien visiem par obligātu noteikt SDO pamata standartu ievērošanu, bet šajā iestādē būtu nepieciešams vērsties arī darba pamattiesību jautājumu sakarībā, lai risinātu starptautiskus strīdus, tostarp tirdzniecības strīdus (sava veida PTO pieprasīts prejudiciāls nolēmums pieprasījums no SDO).

Jautājums par sociālo standartu ievērošanu tirdzniecībā vēl nav atrisināts, savukārt tirdzniecības pasākumi, kas noteikti daudzpusējos vides līgumos ar mērķi nodrošināt tādu vides mērķu ievērošanu, kas uz abpusējas piekrišanas pamata tiek uzskatīti par „likumīgiem” un kuri nav vienkārši slēpts tirdzniecības ierobežojums, šķiet, šobrīd tiek uzskatīti par izņēmumiem, kas paredzēti VVTT 20. pantā.

Visbeidzot, vides jautājuma sakarībā būtu svarīgi izveidot īpašu pasaules līmeņa organizāciju. Ja tās pilnvaras būtu precīzi definētas un skaidrotas, salīdzinot ar citu starptautisku iestāžu pilnvarām, līdzīgi kā PTO gadījumā, un ja tai būtu iespēja rīkoties uz kopīgi pieņemtu principu pamata, šī Pasaules vides (PVO) organizācija varētu uzņemties rūpes par vides standartu definēšanu un īstenošanu. Pie PVO varētu vērsties, lai risinātu vides dempinga jautājumus.

Cilvēktiesību jautājumā vajadzētu visbeidzot ieviest pastiprinātu sadarbību daudzpusējā līmenī starp PTO un galvenajām ANO iestādēm cilvēktiesību jomā. Augstā komisāra kompetenci varētu, piemēram, ņemt vērā PTO paneļos un apelācijas instancē, ja konstatēti smagi cilvēktiesību pārkāpumi.

II Cilvēktiesības un sociālie un vides standarti divpusējās tirdzniecības attiecībās

Jautājums par šo standartu piemērošanu divpusējos tirdzniecības nolīgumos ir īpaši jūtīgs un būs apliecinājums Eiropas Savienības spējai vai nespējai panākt šo standartu obligātu piemērošanu un ievērošanu.

Nesen noslēgtajās vai vēl notiekošajās divpusējās sarunās Savienība ir tiekusies brīvās tirdzniecības nolīgumos iekļaut sociālos standartus, bet reizumis tā ir saskārusies ar dažu valstu nelabvēlīgu attieksmi, kuras pamatā ir aizdomas par protekcionistiskiem šķēršļiem. Savienībai problēmas sagādā arī valstis, kuras ir parakstījušas SDO konvencijas, taču neievēro arodbiedrību tiesības.

Tomēr, diskutējot par ilgtspējīgu attīstību, ir konstatētas konkrētas pārmaiņas brīvās tirdzniecības nolīgumos. Dažu brīvās tirdzniecības nolīgumu pamata princips ir pušu apņemšanās ievērot cilvēktiesības un rūpēties par ilgtspējīgu attīstību, kas būtu balstīta uz strādājošo un vides tiesību aizsardzību un atbalstu.

Savukārt, lai nodrošinātu šo ilgtspējīgai attīstībai veltīto nodaļu abpusēju ievērošanu, vajadzētu izskatīt iespēju ieviest savstarpējas uzraudzības mehānismus un veicināšanas pasākumus. Varētu izskatīt, piemēram, liberalizāciju uz nosacījumu ievērošanas pamata, kas ietvertu tarifu atcelšanas vai papildu tirgus piekļuves termiņu saīsinājumus atkarībā no tā, vai ir ievēroti konkrēti vides un/vai sociālie standarti. Vajadzētu iecerēt arī prasību „kursoru”, kurš būtu mainīgs atkarībā no valsts un tās ekonomiskā stāvokļa, kas dotu iespēju ieviest pakāpeniskumu un elastību sociālo un vides standartu ievērošanas sakarībā.

Visbeidzot ir jānostiprina arbitrāžas grupas, informācijas apmaiņas forumi un dialogi, kas dotu iespēju plašāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību un kas ar laiku varētu kļūt par īstu partnervalstu iekšpolitikas ietekmes instrumentu. Iespējas paver arī kopēju divpusēju „observatoriju” izveide, kas nodrošinātu forumu viedokļu apmaiņai starp valdībām, Eiropas Parlamentu, sociālajiem partneriem un plašā nozīmē pilsonisko sabiedrību. Nobeigumā Komisija ir jāaicina izstrādāt pētījumus par ietekmi uz cilvēktiesībām, lai papildinātu ilgtspējīgas attīstības novērtējumus ar skaidriem tirdzniecības rādītājiem, kas balstīti uz cilvēktiesībām un vides un sociālajiem standartiem.

III Cilvēktiesības un sociālie un vides standarti vienpusējās tirdzniecības attiecībās — VPS un VPS+

Šie instrumenti dod iespēju priekšplānā izvirzīt Eiropas Savienības principus un pamattiesības. Tomēr VPS, kas ļauj Savienībai vienpusēji piešķirt tirdzniecības preferences, ir kļuvusi pārāk birokrātiska un tās piešķiršanas kritēriji un preferenču atcelšanas kritēriji nav pārskatāmi. Tāpēc VPS regulas pārskatīšanas laikā vajadzētu panākt, lai Savienība var precīzāk norādīt adresātus, ņemot vērā, piemēram, to attīstības pakāpi, un nodrošināt šo valstu uzraudzību to jautājumu sakarībā, kuri ir saistīti ar cilvēktiesībām un vides un sociālajiem standartiem. Visbeidzot, Komisija varētu izskatīt iespēju izveidot sadarbību starp Savienību un VPS izmantotājiem, lai vienkāršotu izmeklēšanu un problēmu risināšanu strīdu gadījumos, kā arī radīt vairāk papildpasākumu.

Starptautiskās tirdzniecības komitejai

par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos

(2009/2219(INI))

Atzinumu sagatavoja: David Martin

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. norāda, ka kopš 1948. gada, kad pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ekonomiskās un sociālās tiesības ir neatņemama cilvēktiesību daļa; uzskata, ka Eiropas Savienībai jāpalīdz īstenot šīs tiesības mazāk attīstītajās un jaunattīstības valstīs, ar kurām tā paraksta starptautiskus nolīgumus, tostarp tirdzniecības nolīgumus;

2. aicina Komisiju slēgt tirdzniecības nolīgumus tikai ar nosacījumu, ka šajos nolīgumos ir ietvertas klauzulas par demokrātiju un cilvēktiesībām, kā arī par sociālajām, sanitārajām un vides normām; vēlreiz atkārto savu lūgumu Komisijai un Padomei efektīvi īstenot klauzulas, kas jau ir iekļautas spēkā esošajos starptautiskajos nolīgumos, un attiecīgi ieviest piemērotu mehānismu saskaņā ar Kotonū nolīguma 8., 9. un 96. pantu;

3. prasa visās Eiropas Savienības tirdzniecības sarunās un nolīgumos ar trešām valstīm ietvert cilvēktiesību klauzulu un paredzēto nolīgumu ietekmes iepriekšēju novērtējumu, ņemot vērā situāciju cilvēktiesību jomā visās valstīs, kas noslēdz šos nolīgumus; uzskata, ka, veicot šo analīzi, ir jārīko sanāksmes ar tiem cilvēktiesību aizstāvjiem, kas darbojas attiecīgajās valstīs;

4. uzskata, ka, jo īpaši cilvēktiesību jomā, ES iekšpolitikai un ārpolitikai jābūt saskaņotai un katrā ziņā ir jāievēro Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 1. nodaļā noteiktie principi par demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību universālumu, neatņemamību un nedalāmību. Šajā sakarībā uzsver, ka starptautiskā uzticēšanās ES kā cilvēktiesību veicinātājai ir atkarīga no ES iespējām nodrošināt, lai ES starptautiskie uzņēmumi darījumos ar aizjūras valstīm, jo īpaši jaunattīstības valstīm, ievērotu cilvēktiesības un vides standartus; prasa steidzami īstenot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kā arī Eiropas Pamattiesību hartu; uzskata, ka ES darījumos ar trešām valstīm ir jāpiemēro Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kā to iesaka Eiropas Cilvēktiesību tiesa;

5. aicina Komisiju kā Savienības un dalībvalstu pārstāvi uzsvērt PTO un tās locekļiem nepieciešamību sarunās par tirdzniecības jautājumiem ņemt vērā cilvēktiesības, sociālās, sanitārās un vides normas, kā arī jo īpaši tās, kuras paredz Dohas vienošanās, un raudzīties, lai, īstenojot starptautiskus nolīgumus, tās tiktu piemērotas un veicinātas; aicina Komisiju prasīt PTO un tās locekļiem piešķirt atļauju SDO delegācijai un ILO sekretariātam, kā arī daudzpusējo un starptautisko vides nolīgumu sekretariātiem sākumā piedalīties kā novērotājiem;

6. prasa, lai Savienība sarunās par tirdzniecības nolīgumiem nekavējoties ņemtu vērā piekļuves tiesības dabas resursiem, kā arī liktu uzsvaru uz pamatiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju tiesībām piekļūt galvenajiem dabas resursiem; aicina Komisiju sarunās un starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos integrēt zemes pirkšanas un zemes īpašuma problemātiku trešās valstīs, jo īpaši mazāk attīstītajās un jaunattīstības valstīs;

7. aicina Komisiju īstenot Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūciju par VPS+ sistēmu; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt saskaņotāku un taisnīgāku salīdzinošās novērtēšanas sistēmu visām tām valstīm, kurām tiek sniegta palīdzība saskaņā ar VPS+ sistēmu, lai skaidrā un pārredzamā veidā, ņemot vērā dažādus pušu viedokļus, pārraudzītu sasniegumus, kā arī neveiksmes sociālo un politisko cilvēktiesību, tostarp arī sociālo, ekonomisko, kultūras un vides tiesību, attīstībā;

8. tomēr uzskata, ka, vienpusēji pieprasot praktiski piemērot vispārējās cilvēktiesības, tiek ignorēts tas, ka šo tiesību īstenošanai ir vajadzīgi arī finansiāli līdzekļi, kurus šajā situācijā jaunās tirgus ekonomikas un jaunattīstības valstis vienas pašas nespēj nodrošināt;

9. uzsver, ka Nolīgums par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIP) ir paredzēts, lai veicinātu tiesības uz veselību; uzskata, ka ES būtu jānodrošina, lai jebkurā tirdzniecības nolīgumā, kurā iekļauti „TRIPS-Plus” klauzulas, pilnībā tiktu ievērotas cilvēktiesības, un ka tai būtu proaktīvi jāveicina tiesības uz veselību, jo īpaši jaunattīstības valstīs;

10. šajā sakarībā uzskata, ka turpmākajos tiesību aktos Parlamentam būtu jāuzstāj uz tādu kārtību, ar kuru saskaņā Komisija viena pati, ja tiek konstatēti pietiekami pierādījumi par cilvēktiesību vai darba tiesību pārkāpumiem, vai arī augstā pārstāve / priekšsēdētāja vietniece vai Komisija pēc noteikta skaita dalībvalstu un/vai Eiropas Parlamenta lūguma varētu apturēt tirdzniecības priekšrocības, tajā skaitā tās, kas izriet no brīvās tirdzniecības nolīgumiem;

11. uzskata, ka ES efektīvi jāpārrauga un jāīsteno noslēgtajos tirdzniecības līgumos ietverto cilvēktiesību klauzulu īstenošana; uzsver nozīmi, kāda ir iespējai uz laiku vai pavisam atcelt tirdzniecības priekšrocības, ja notiek cilvēktiesību un jo īpaši darba tiesību pārkāpumi; aicina Komisiju sniegt informāciju par iespējamību izveidot šķīrējtiesu, kurai būtu saistošas pilnvaras, kā arī par starptautisku uzņēmumu nodošanu starptautiskajai kriminālvajāšanai;

12. uzsver, ka būtu jāatrod veidi, kā stingrāk uzraudzīt apgalvojumus par nopietniem un sistemātiskiem cilvēktiesību un darba tiesību pārkāpumiem; šajā sakarībā ierosina apsvērt iespēju iesaistīt ES pārstāvjus (pašlaik no Komisijas vai nākotnē no Eiropas Ārējās darbības dienesta) izmeklēšanas misijās, kas tiek rīkotas saskaņā ar ANO īpašajām procedūrām, ja pastāv ietekme uz ES tirdzniecības nolīgumiem;

13. lai gan sociālās, cilvēktiesību un vides klauzulas ieviešana starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos vērtējama atzinīgi, vērš uzmanību uz to, ka cita starpā runa ir par minimuma prasībām un vienu instrumentu, un uzsver, ka jāpārtrauc to protekcionistiska ļaunprātīga izmantošana, tādēļ, lai ieviestu šīs klauzulas, jāīsteno pieeja, kas sekmē apspriešanos un visu pušu demokrātisku iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesā;

14. aicina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumu regulai, lai aizliegtu tādu preču importu ES, kas ražotas, izmantojot modernās verdzības formas, piespiedu darbu, galvenokārt īpaši neaizsargātāko grupu darbu, un pārkāpjot cilvēktiesību standartus; uzskata, ka šī regula jāattiecina uz tiesībām, kas noteiktas gan Starptautiskajā konvencijā par bērna tiesībām, gan Starptautiskās Darba organizācijas 1998. gada deklarācijā par principiem un pamattiesībām darba vietā; uzsver, ka šāda regula ļautu ES izmeklēt konkrētas sūdzības, ja ir pietiekami pierādījumi par šo starptautisko normu pārkāpumiem; pa to laiku, kamēr šāda regula stāsies spēkā, aicina Komisiju pastiprināti pārbaudīt importu un pārraudzīt ētikas normu ievērošanu piegādes ķēdē valstīs, kas eksportē uz ES;

15. aicina visas dalībvalstis īstenot Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1236/2005[1] par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, un padarīt tās noteikumus saistošus visos starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos;

16. uzskata, ka sociālās tiesības ir vispārējās tiesības, kuras nedrīkst tikai proklamēt, bet jāveic arī konkrēti pasākumi to īstenošanai praksē; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis šo tiesību īstenošanā izrādīt solidaritāti un atbalstīt galvenokārt pasaules nabadzīgākās valstis;

17. aicina Komisiju pārskatīt ES eksporta noteikumus, ņemot vērā atbilstoši Eiropas standartiem izstrādātu tehnoloģiju, tajā skaitā mobilo tālruņu un komunikāciju tīklu, interneta skenēšanas un cenzēšanas programmatūras, duālā lietojuma, datu vākšanas un datizraces, tostarp personisku datu, darbības jomas nodošanu stingrākiem režīmiem; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu regulai par jaunu licencēšanas sistēmu, ja šī pārskatīšana liecinās, ka nepieciešama tiesību aktu pieņemšana;

18. prasa regulāri novērtēt starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos noteiktās saistības attiecībā uz cilvēktiesībām;

19. aicina Komisiju pārskatīt ES eksporta noteikumus ieroču un visa veida materiālu, tostarp munīcijas, iekārtu un rezerves daļu pārdošanas, piegādes, pārvadāšanas vai eksporta jomā, valstīm vai režīmiem, kuri tos varētu izmantot pilsoniskās sabiedrības iekšējai represēšanai un cilvēktiesību pārkāpumiem;

20. līdz ar cilvēktiesību ievērošanas saistībām, attīstības palīdzību un starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem aicina ilgtspējīgi stiprināt reģionālo attīstību saskaņā ar ANO tūkstošgades mērķiem;

21. mudina ES pārstāvjus (šobrīd no Komisijas vai turpmāk no Eiropas Ārējās darbības dienesta) apmainīties ar informāciju par situāciju cilvēktiesību jomā ar darījumu aprindu pārstāvjiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

[1] OV L 200, 30.7.2005., 1. lpp.

Starptautiskās tirdzniecības komitejai

par cilvēktiesībām un sociālajiem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos
(2009/2219(INI))

Atzinumu sagatavoja: Filip Kaczmarek

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. norāda — Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā deklarēts, ka „politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”; norāda, ka tālab pirms jebkādu tirdzniecības nolīgumu parakstīšanas ES pienākums ir nopietni apsvērt visu attīstības ietekmes diapazonu pilnībā un galvenokārt nabadzības novēršanu;

2. atgādina, ka 1986. gada ANO Deklarācijā par tiesībām uz attīstību apliecināts, ka „tiesības uz attīstību ir neatņemamas cilvēka tiesības, pamatojoties uz kurām katram cilvēkam un visām tautām ir dotas tiesības piedalīties, dot savu ieguldījumu un baudīt ekonomisko, sociālo, kultūras un politisko attīstību”; tādēļ uzskata, ka ES pienākums ir neierobežot šīs tiesības un iekļaut tās starptautiskos nolīgumos, kā arī uzskatīt tās par Eiropas politikas jomu vadlīniju;

3. pauž nožēlu par to, ka vēl arvien netiek nodrošināta visaptveroša pieeja tam, kā korporācijas starptautiskā līmenī ievēro saistības cilvēktiesību jomā, kas atsevišķām valstīm un uzņēmumiem ļauj apiet tās; aicina Komisiju veikt ierosmes ESAO līmenī, lai loģiski pamatotu un izvērtētu privātās iniciatīvas uzņēmumu sociālās atbildības jomā, jo īpaši izstrādājot vienotu atsauces dokumentu par atbilstošiem noteikumiem un praksi, ko sociāli atbildīgām korporācijām vajadzētu ievērot;

4. atzinīgi vērtē brīvās tirdzniecības nolīgumus un vispār jebkurus centienus veicināt tirdzniecību ar jaunattīstības valstīm, kā arī starp šīm valstīm, kas ir sevi pierādījis veids, kā nodrošināt stabilu un ilgtspējīgu attīstību; jo īpaši atbalsta reģionālu brīvo tirdzniecības zonu attīstīšanu, kas ir veids, kā ar tarifu pazemināšanas starpniecību veicināt tirdzniecību starp jaunattīstības valstīm, respektējot PTO reglamentējošās normas;

5. norāda, ka daudzās jaunattīstības valstīs būtiski svarīga loma pārtikas nodrošinājumā, darbavietu radīšanā, valsts ieņēmumu un eksporta veidošanā un vietējo kopienu saglabāšanā ir zvejniecībai un jo īpaši mazapjoma zvejai, kā arī ar to saistītām nozarēm; uzskata, ka ir svarīgi ņemt vērā vietējo iedzīvotāju intereses un viņu suverēnās tiesības uz dabas resursiem; ir nobažījies par to, ka nelegāla zveja var veicināt migrāciju un nopietni ierobežot ilgtspējīgu attīstību; tādēļ uzsver to, ka ES zvejniecības nolīgumi ar jaunattīstības valstīm palīdz veicināt iekšzemes zvejniecības nozares, īpašu uzmanību pievēršot mazām un vidējām zvejnieku saimniecībām un zvejniecības uzņēmumiem, pārraudzīt zivju krājumus, vērsties pret pārzveju un nelegālu zveju, aizsargāt bioloģisko daudzveidību un atbalstītu un veicinātu higiēnas un veselības standartu uzlabošanu;

6. aicina ES ar tās tirdzniecības nolīgumu starpniecību aktīvi veicināt uzņēmumu sociālo atbildību, lai veidotu ētiskāku globālo tirdzniecības vidi sociālā un dabas aizsardzības izpratnē;

7. mudina Komisiju pieprasīt SDO galveno nodarbinātības standartu ievērošanu, kas būtu priekšnosacījums tirdzniecības nolīgumu noslēgšanai, un veicināt to, lai visplašākajā mērogā tiktu stingri respektētas struktūras, kas aizsargā strādājošo tiesības un nodrošina vides aizsardzību, piemēram, Pārredzamības iniciatīva ieguves rūpniecībā vai Kimberlijas process dimantu rūpniecībā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ASV pieņemto „konfliktu izrakteņu” likumu un aicina Komisiju un Padomi izskatīt likumdošanas iniciatīvu šajā jomā;

8. attiecībā uz ES tirdzniecības nolīgumiem prasa, lai tie efektīvi nodrošinātu visaugstāko pārredzamības līmeni, stingrus standartus publiskā iepirkuma jomā un uzņēmumu iesniegtus pārskatus katrā konkrētā valstī gan attiecībā uz rūpnieciski attīstītām valstīm, gan jaunattīstības valstīm ar nolūku apkarot nelikumīgu kapitāla aizplūšanu;

9. norāda, ka rūpnieciski attīstītām valstīm būtu jāuzņemas lielākā daļa atbildības par klimata pārmaiņām, jo šīs parādības ietekme pamatā ir izjūtama tieši jaunattīstības valstīs; tādēļ uzskata, ka ES tirdzniecības attiecībām jābūt tādām, lai ne tikai izvairītos no kaitējuma nodarīšanas videi, bet tām būtu arī aktīvi jāveicina ilgtspējīga attīstība visā pasaulē;

10. uzsver milzīgās atšķirības starp attīstītas ekonomikas valstīm un visnabadzīgākajām valstīm, vērtējot to spēju un perspektīvas; tādēļ aicina Komisiju, izstrādājot sarunu taktiku attiecībā uz ekonomisko partnerattiecību nolīgumu slēgšanu, vairāk ņemt vērā ĀKK valstu vajadzības un nodrošināt, ka valstis, kuras izvēlētos neparakstīt ekonomisko partnerattiecību nolīgumus, rezultātā netiktu sodītas;

11. aicina Komisiju, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, labāk izmantot priekšnoteikumu mehānismus, kas paredzēti dažādos instrumentos, piemēram, vispārējo preferenču sistēmā un Kotonū nolīgumā; mudina Komisiju uzlabot tās atbalstu trešām valstīm tādu tiesībsargājošo iestāžu attīstībā, kuras spētu saukt pie atbildības korporācijas par cilvēktiesību pārkāpumiem;

12. lūdz Komisiju nodrošināt, ka partnervalstu parlamenti tiek iesaistīti sarunās par tirdzniecības nolīgumiem, lai uzlabotu pārvaldību un rūpīgu demokrātisku pārbaudi jaunattīstības valstīs.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Starptautiskās tirdzniecības komitejai

par cilvēktiesībām un sociālajiem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos
(2009/2219(INI))

Atzinumu sagatavoja: Richard Howitt

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. aicina Eiropas Savienību atbalstīt pārvaldītas un taisnīgas tirdzniecības principu, kas bija raksturīgi Savienības dalībvalstu un veiksmīgo jaunattīstības valstu, tostarp Āzijas tīģeru, attīstībai, noraidot protekcionismu vai jebkādus mēģinājumus mazināt jaunattīstības valstu likumīgās salīdzinošās priekšrocības, kas neierobežo cilvēktiesības, darbinieku un arodbiedrību tiesības, bet atšķirīgi, ne tā kā pašreiz, interpretējot PTO XXIV pantu, lai pamatotos gadījumos tirdzniecības nolīgumus neattiecinātu uz mazāk aizsargātām apstrādes rūpniecības un citām nozarēm;

2. apstiprina, ka visos tirdzniecības nolīgumos jābūt prasībai, lai visas to puses būtu ratificējušas, īstenojušas un efektīvi piemērotu SDO Deklarācijas par pamattiesībām un principiem pamatkonvencijas un lai tās nodaļai par ilgtspējīgu attīstību būtu tāds pats saistošs statuss kā noteikumiem par piekļuvi tirgiem, un uz to attiecinātu to pašu strīdu izšķiršanas mehānismu;

3. pieprasa, lai Komisija, efektīvi sadarbojoties ar SDO un citām līguma pusēm, turpinātu ievērot pienākumu izvērtēt tirdzniecības sarunu ietekmi uz sociālajām, vides un cilvēktiesībām, īpašu uzmanību pievēršot pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanai visiem, un visos tirdzniecības nolīgumu apspriešanas un īstenošanas posmos turpinātu pārredzami apspriesties ar arodbiedrībām kā atzītiem sociālajiem partneriem, un vides un sociālajām NVO no ES un trešām valstīm, garantējot tām nepārprotamas tiesības paust bažas vai iebildumus, lai Komisija tos izskatītu un atbilstīgi rīkotos;

4. aicina, noslēdzot turpmākos tirdzniecības nolīgumus un pārskatot VPS+ regulu, novērst pastāvošo nekonsekvenci, nepietiekamo pārredzamību un nodrošināt procesuālu taisnīgumu, piemērojot pārredzamus kritērijus un rādītājus attiecībā uz to, kā partnervalstis ievēro darba, vides un cilvēktiesības, tostarp vajadzības gadījumā sagatavojot konkrētus ieteikumus uzlabojumiem;

5. atzinīgi vērtē to, ka tiek izmantoti ietekmes uz ilgtspējību novērtējumi, bet pauž nožēlu par to, ka nav pilnībā izmantoti to secinājumi, piemēram, attiecībā uz Rietumāfriku, Vidusjūras reģiona valstīm un Kolumbiju, kā arī vairākiem citiem Amerikas reģioniem; aicina, lai ES pirms tirdzniecības nolīgumu galīgās noformēšanas, kā arī to turpmākās īstenošanas laikā vairāk izmantotu savu ietekmi ar mērķi panākt konkrētus uzlabojumus cilvēktiesību, darba standartu, ilgtspējīgas attīstības un labas pārvaldes jomā;

6. atzīst, ka sarunas par pašreizējiem un turpmākajiem tirdzniecības nolīgumiem notiek, ņemot vērā ekonomikas lejupslīdi, kura atbilstoši prognozēm divu gadu laikā palielinās bezdarbnieku skaitu ESAO dalībvalstīs par astoņiem miljoniem; ka finanšu aizplūšana uz ārzonām rada ievērojamu darba vietu skaita samazināšanos, piemēram Īrijā un Portugālē (katra ceturtā), Dānijā (katra sestā) un Igaunijā un Slovēnijā (katra septītā);un ka ES tirdzniecības politikai būtu jācenšas jebkurā nozarē nepieļaut nesamērīgu vai pārāk ātru ES tirgus daļas un nodarbinātības līmeņa samazināšanos un attiecīgā gadījumā nodrošināt ES eksportētājiem lielāku tirgus pieejamību; aicina noslēgt tirdzniecības nolīgumus, ņemot vērā ES Globalizācijas pielāgošanas fonda iespējas sniegt atbilstīga līmeņa palīdzību turpmākās restrukturizācijas īstenošanai;

7. aicina ES tirdzniecības sarunās veicināt investoru un uzņēmumu saistības un tiesības, kā tas paredzēts Heiligendammas procesā, ko ierosināja toreizējā prezidentvalsts Vācija kopā ar SDO, ESAO un ANO; norāda, ka, lai atbilstu jaunajiem noteikumiem par atbildīgiem ieguldījumiem, kas pamatojas uz atbilstīgajiem Lisabonas līguma noteikumiem, nodaļā par ilgtspējīgu attīstību ir jāiekļauj visi brīvās tirdzniecības nolīgumos paredzētie noteikumi par ieguldījumiem; uzskata, ka, visos tirdzniecības nolīgumos jābūt obligātai prasībai ievērot ESAO pamatnostādnes attiecībā uz starptautiskajiem uzņēmumiem, SDO trīspusējo deklarāciju par starptautiskiem uzņēmumiem un sociālo politiku, ANO Globālo līgumu un ANO īpašā pārstāvja uzņēmējdarbības un cilvēktiesību lietās ieteikumus;

8. aicina, lai lēmumus par sūdzībām, kas saistās ar sociālajām problēmām, pieņemtu patiesi neatkarīgi eksperti, iesaistot pilnvarotās darbinieku un sabiedriskās organizācijas; vismaz vienam no iesaistītajiem ekspertiem ir jābūt SDO pārstāvim; viņu ieteikumiem jābūt vienai no tāda formulēta procesa sastāvdaļām, kas ļauj salīdzinoši ātri izskatīt ierosinātos jautājumus, piemēram, ka eksperti pēc apspriedēm ne tikai sagatavo ziņojumus un ieteikumus, bet to rezultātā tiek izstrādāti pārraudzības un pārskata noteikumi, it īpaši lai turpinātu izdarīt spiedienu uz valdībām, kuras valstī pieļauj darbinieku tiesību pārkāpumus;

9. uzstāj, ka visos gadījumos, kad tirdzniecības nolīgumos iekļauj „IV režīmu” par darbaspēka pagaidu pārvietošanos, tas jādara, ņemot vērā to, kā partnervalstīs ievēro darba pamatstandartus, tostarp noteikumus par uzturēšanās ilgumu, minimālo darba algu un koplīgumiem par darba samaksu, un valsts darba standartus un koplīgumus;

10. aicina ES atbalstīt PTO tirdzniecības politikas pārskata mehānismu paplašināšanu, lai aptvertu ar tirdzniecību saistītos ilgtspējīgas attīstības aspektus, tostarp darba pamatstandartu ievērošanu un PTO Nolīgumā par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem iekļautās subsīdijas definīcijas grozīšanu, lai nodrošinātu darba pamatstandartu un cilvēktiesību ievērošanu eksportam atbrīvotajās rūpniecības zonās, vēl aicina ES delegāciju Ženēvā atjaunot un saglabāt neformālo „darbaspēka draugu” grupu, ko tā izveidoja ar mērķi PTO veicināt darba standartus.

11. pieprasa, lai visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos būtu paredzēts aizliegums izmantot bērnu darbu, it īpaši dabiskā akmens iegūšanā un pārstrādē, un iekļauta vienota Eiropas sertifikācijas sistēma, kas nodrošinātu to, ka par ievesto dabisko akmeni un no tā gatavotajiem izstrādājumiem tiek uzskatāmi pierādīts, ka visā to vērtību ķēdē nav izmantots bērnu darbs SDO 182. konvencijas nozīmē.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Starptautiskās tirdzniecības komitejai

par cilvēktiesībām un sociālajiem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos
(2009/2219(INI))

Atzinumu sagatavoja: Thomas Ulmer

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. uzskata, ka starptautiskos tirdzniecības nolīgumos jāparedz pasākumi svarīgu vides un veselības standartu, kā arī dzīvnieku veselības aspektu ievērošanai;

2. atzīst, ka starptautiskās tirdzniecības nolīgumi var veicināt vides un cilvēktiesību standartu uzlabojumus, nosakot obligātas saistības, ja šādas saistības tiek pareizi īstenotas, uzraudzītas un īstenotas;

3. mudina Komisiju censties panākt vides, cilvēktiesību un veselības standartu saistošu iekļaušanu divpusējos tirdzniecības nolīgumos, tostarp tajos, ko tā pašlaik apspriež ar Dienvidkoreju, Peru, Kolumbiju, Indiju, ĀKK valstīm, Persijas līča padomi un vairākām valstīm, kas piedalās Eiropas kaimiņattiecību politikā, īpašu uzmanību pievēršot darba ņēmēju tiesībām un bērnu un sieviešu aizsardzībai, kā arī standartiem klimata pārmaiņu jomā, produktu drošumam un patērētāju informēšanai;

4. norāda, ka pasākumiem un politikai klimata pārmaiņu jomā ir arvien vairāk kopēja ar starptautisko tirdzniecību, un aicina Pasaules Tirdzniecības organizāciju turpināt klimata pārmaiņu jautājuma iekļaušanu tās darba programmā un šajā saistībā definēt īpašos noteikumus un standartus;

5. uzskata, ka Pasaules Tirdzniecības organizācijai būtu jāpārrauga saistību ievērošanas īstenošana šajā jomā, un uzstāj, lai Komisija kā Eiropas Savienības pārstāve Pasaules Tirdzniecības organizācijā būtu cieši iesaistīta šajā uzraudzībā;

6. aicina saskaņot vides standartus un veselības prasības, jo šāda saskaņošana ir galvenais mērķis, kas jāpanāk pasaules mērogā, un uzstāj, ka, īstenojot starptautiskās tirdzniecības nolīgumus, nepieciešams izstrādāt un uzlabot šādus standartus reģionālajā mērogā;

7. uzskata, ka vides, sociālo un veselības standartu ievērošanai jābūt starptautiskās tirdzniecības sarunu priekšnosacījumam;

8. aicina izveidot šķīrējtiesu, kurai būtu saistošas pilnvaras;

9. atbalsta preferenču piešķiršanu pārejas ekonomikas valstīm, ja tās apliecina apņemšanos ievērot Eiropas sociālos, vides un veselības standartus; apstiprina, ka pārejas ekonomikas valstis ir valstis, kurām vairs nav visas raksturīgās jaunattīstības valstu pazīmes un attiecībā uz kurām var pieņemt, ka šo valstu ekonomiskās attīstības dinamika paredzamā laikā tām ļaus pārvarēt jaunattīstības valstij raksturīgās strukturālās pazīmes;

10. uzstāj, lai Komisija domstarpību gadījumā aicinātu Pasaules Tirdzniecības organizāciju nerīkoties, balstoties vienīgi uz tirdzniecības politikas apsvērumiem; uzskata, ka pārrobežu pasākumu pieņemamībai vides un veselības aizsardzības jomā nevajadzētu būt atkarīgai no tā, vai PTO uzskata, ka šāda iejaukšanās varētu izraisīt brīvas tirdzniecības kropļojumus;

11. konstatē, ka turpmākos tirdzniecības nolīgumus varētu noslēgt, ņemot vērā pašreizējo finanšu krīzi; uzskata, ka tiecoties īstenot citus mērķus, nepietiekama uzmanība tiek veltīta sociālajiem un vides standartiem, īpaši pievēršoties siltumnīcefekta gāzu emisijām un bīstamo atkritumu apsaimniekošanai;

12. atzīst, ka ES augstie vides aizsardzības un darba tiesību standarti var radīt neizdevīgus konkurences apstākļus Eiropas uzņēmumiem, konkurējot ar to trešo valstu produktiem un pakalpojumiem, kurās standarti šajās jomās ir zemāki; uzskata, ka minēto standartu uzlabošana un īstenošana trešās valstīs, piemērojot ar starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem saistītus nosacījumus, radītu godīgāku konkurenci Eiropas uzņēmumiem un vienlaikus arī uzlabotu vides aizsardzību un cilvēktiesības, sociālās un darba tiesības attiecīgajās trešās valstīs;

13. uzskata, ka Pasaules Tirdzniecības organizācijai un tās dalībvalstīm būtu jāvienojas par atvērta globālā tirgus izveidi tirdzniecībai ar ekoloģiskām precēm, pakalpojumiem un tehnoloģijām, lai tādējādi stiprinātu starptautisko tirdzniecību un ļautu videi nekaitīgām tehnoloģijām un ieguldījumiem būt pasaules ekonomikas brīvā apritē;

14. aicina Komisiju uzstāt, ka nepieciešama ekoloģisko preču un pakalpojumu nolīguma noslēgšana, kas būtu daļa no Pasaules Tirdzniecības organizācijas Dohas sarunu kārtas, ar mērķi liberalizēt galveno klimatam labvēlīgo tehnoloģiju tirdzniecību;

15. prasa, lai Komisija veiktu tirdzniecības nolīgumu regulārus novērtējumus un par šiem novērtējumiem regulāri sniegtu jaunāko informāciju Parlamentam, garantējot arī, ka notiek sadarbība gan ar valstu, gan ar starptautiskām regulatīvām iestādēm, kā arī ar arodbiedrībām un nevalstiskām organizācijām, nodrošinot vides, veselības un sociālo standartu ievērošanu;

16. uzsver, ka tirdzniecības joma un cilvēktiesību, kā arī sociālo un vides standartu ievērošana ir svarīgs aspekts miera un labklājības nodrošināšanā pasaulē, bet to nevar uzskatīt par visu problēmu risinājumu starp visām pasaules valstīm; tomēr norāda, ka politiskās situācijas stagnāciju var pārvarēt, konfliktu risināšanai izmantojot tirdzniecības attiecību stiprināšanu un kopēju interešu definēšanas nodrošinājumu, jo īpaši vides aizsardzības jomā;

17. aicina Komisiju saskaņā ar pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām vienmēr sniegt Parlamentam vispusīgu informāciju par visām nozīmīgām tēmām saistībā ar sarunām par starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem;

18. aicina Komisiju, ņemot vērā Parlamenta pilnvaru paplašināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu, nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu un vienoties ar Parlamentu par novērotāja statusa piešķiršanu, attiecinot to uz Parlamenta deleģētajām personām un garantējot jebkurā laikā piekļuvi visām svarīgākajām sanāksmēm un dokumentiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gabriele Albertini, Bastiaan Belder, Frieda Brepoels, Elmar Brok, Michael Gahler, Marietta Giannakou, Ana Gomes, Andrzej Grzyb, Heidi Hautala, Richard Howitt, Anneli Jäätteenmäki, Ioannis Kasoulides, Tunne Kelam, Nicole Kiil-Nielsen, Andrey Kovatchev, Wolfgang Kreissl-Dörfler, Vytautas Landsbergis, Krzysztof Lisek, Sabine Lösing, Barry Madlener, Mario Mauro, Kyriakos Mavronikolas, Willy Meyer, Francisco José Millán Mon, Alexander Mirsky, María Muñiz De Urquiza, Norica Nicolai, Raimon Obiols, Kristiina Ojuland, Pier Antonio Panzeri, Ioan Mircea Paşcu, Alojz Peterle, Libor Rouček, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Nikolaos Salavrakos, Jacek Saryusz-Wolski, Adrian Severin, Marek Siwiec, Ernst Strasser, Zoran Thaler, Inese Vaidere, Graham Watson, Boris Zala

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Reinhard Bütikofer, Carlo Casini, Nikolaos Chountis, Monica Luisa Macovei, Marietje Schaake, György Schöpflin, Dominique Vlasto

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marie-Christine Vergiat

Juridisks paziņojums - Privātuma politika