Ziņojums - A7-0331/2010Ziņojums
A7-0331/2010

    ZIŅOJUMS par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu

    18.11.2010 - (2010/2107(INI))

    Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja
    Referents: Bendt Bendtsen


    Procedūra : 2010/2107(INI)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    A7-0331/2010

      EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

    par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu

    (2010/2107(INI))

    Eiropas Parlaments,

    –       ņemot vērā Komisijas 2006. gada 19. oktobra paziņojumu „Energoefektivitātes rīcības plāns. Potenciāla izmantošana” (COM(2006)0545),

    –       ņemot vērā Komisijas 2008. gada 23. janvāra paziņojumu „20 un 20 līdz 2020. gadam — Eiropas iespējas saistībā ar klimata pārmaiņām” (COM(2008)0030),

    –       ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. novembra paziņojumu „Energoefektivitāte: kā sasniegt plānotos 20 %” (COM(2008)0772),

    –       ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. janvāra paziņojumu „Enerģētikas politika Eiropai” (COM(2007)0001) un tam sekojošo Komisijas 2008. gada 13. novembra paziņojumu „Otrais stratēģiskais enerģētikas pārskats — ES energoapgādes drošības un solidaritātes rīcības plāns” ar tam pievienotajiem dokumentiem (COM(2008)0781),

    –       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 663/2009, ar ko izveido programmu ekonomikas atveseļošanas atbalstam, piešķirot Kopienas finansiālo palīdzību projektiem enerģētikas jomā (Eiropas enerģētikas programma ekonomikas atveseļošanai)[1],

    –       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 93/76/EEK (Energopakalpojumu direktīva)[2],

    –       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/30/ES par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm[3],

    –       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regulu (EK) Nr. 1222/2009 par riepu marķēšanu attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem parametriem[4],

    –       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem[5],

    –       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti[6],

    –       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK[7]

    –       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/40/ES par pamatu inteliģento transporta sistēmu ieviešanai autotransporta jomā un saskarnēm ar citiem transporta veidiem[8],

    –       ņemot vērā Komisijas 2010. gada 7. maija pārskatu „Ceļā uz jaunu Eiropas enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam”,

    –       ņemot vērā pēc Komisijas pieprasījuma sagatavoto neatkarīgo pētījumu „Uzņēmumu automobiļu aplikšana ar nodokli — subsīdijas, labklājība un ekonomika”[9],

    –       ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 3. februāra rezolūciju par otro stratēģisko pārskatu enerģētikas jomā[10],

    –       ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 170. panta 1. punktu, ar kuru saskaņā Savienība palīdz izveidot un attīstīt Eiropas komunikāciju tīklus transporta, telekomunikāciju un enerģētikas infrastruktūru jomā,

    –       ņemot vērā 2010. gada 6. maija rezolūciju par informācijas un sakaru tehnoloģiju intensīvāku izmantošanu, lai sekmētu pāreju uz energoefektīvu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas[11],

    –       ņemot vērā ES Pamattiesību hartas 34. panta 3. punktu, kurš attiecas uz sociālās atstumtības un nabadzības izskaušanu un kurā noteikts, ka Savienība nodrošina pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu,

    –       ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. pantu,

    –       ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

    –       ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7–0331/2010),

    A.     tā kā energoefektivitāte un energotaupība ir izmaksu ziņā vislietderīgākie un ātrākie risinājumi, lai samazinātu CO2 un citas emisijas, kā arī veicinātu drošu energoapgādi; tā kā enerģētiskās nabadzības problēmu var risināt stratēģiski, nodrošinot ēku un ierīču augsta līmeņa energoefektivitāti; tā kā energoefektivitāte ir viena no stratēģijas „Eiropa 2020” un Eiropas Enerģētikas stratēģijas 2011.–2020. gadam galvenajām prioritātēm un tā kā publisko iestāžu rīcībā pašlaik nav šī mērķa sasniegšanai atbilstīgu resursu;

    B.     tā kā energotaupībai ir galvenā nozīme, lai veicinātu drošu energoapgādi, jo, piemēram, sasniedzot energotaupības 20 % mērķi varētu ietaupīt tikpat daudz enerģijas, cik spētu piegādāt piecpadsmit „Nabucco” cauruļvadi;

    C.     tā kā energoefektivitāte var nodrošināt būtiskas ekonomiskas priekšrocības tiešajiem patērētājiem un ekonomikai kopumā, kā arī nodrošināt sociālas priekšrocības, tostarp 1 miljonu jaunu darba vietu līdz 2020. gadam; tā kā ES enerģijas imports aizvien pieaug un 2007. gadā tā vērtība bija EUR 332 miljardi un saskaņā ar Komisijas sniegtajiem datiem energotaupības radītie ieguvumi ātri vien varētu sasniegt EUR 1000 gadā vienai mājsaimniecībai, kurus no jauna varētu ieguldīt kādā no ekonomikas nozarēm, un, veiksmīgi īstenojot energoefektivitātes mērķi, ES varētu ietaupīt aptuveni EUR 100 miljardus, kā arī samazināt emisijas gandrīz par 800 miljoniem tonnu gadā; un tā kā enerģijas taupības un energoefektivitātes politika ir risinājums enerģētiskās nabadzības problēmai;

    D.     tā kā turpmākā enerģijas cenu attīstība rosinās cilvēkus samazināt energopatēriņu; tā kā būtisku ieguvumu energoefektivitātes jomā galvenokārt var nodrošināt, stimulējot efektīvāku kopējo infrastruktūru veidošanu ēkās, siltumapgādes sistēmās un transporta nozarē, savādāk iedzīvotāji un uzņēmumi nespēj kontrolēt un ietekmēt attiecīgos lēmumus par efektīvāku energopatēriņu;

    E.     tā kā zinātnes dati nepārprotami liecina, ka ir jāstrādā intensīvāk, lai līdz 2020. gadam sasniegtu energoefektivitātes jomā noteikto 20 % mērķi, jo ar pašreizējo izpildes gaitu līdz 2020. gadam būs sasniegta tikai aptuveni puse no šī mērķa, kaut arī jau ir pieejama šī mērķa sasniegšanai vajadzīgā prakse un tehnoloģijas;

    F.     tā kā gan ES, gan valstu līmenī ir pieņemti daudzi tiesību akti, lai panāktu energotaupību, tomēr tie visi nebūt nenodrošina vēlamos rezultātus;

    G.     tā kā salīdzinājumā ar citiem ieguldījumiem ieguldījumi energoefektivitātē atmaksājas diezgan ātri un šiem ieguldījumiem ir iespējas radīt nozīmīgu skaitu jaunu vietēju darba vietu gan lauku, gan pilsētu teritorijās, un šīs darba vietas lielā mērā var aizpildīt bez ārēja darbaspēka piesaistīšanas, jo īpaši būvniecības nozarē un MVU, bet lai tas notiktu, ir nepieciešama sabiedrības izpratne un kvalificēts darbaspēks;

    H.     tā kā finanšu instrumentu pārstrukturēšanai, nodrošinot finansiālus stimulus ar energoefektivitāti saistītiem pasākumiem, budžeta ierobežojumu laikā ir izdevīgi izmantot publisko finansējumu, jo tādējādi lielāko daļu šo līdzekļu var uzturēt apgrozībā ilgākā laika posmā;

    I.      tā kā pieprasījums ir veicinājis būtisku enerģijas patēriņa pieaugumu un, lai energopatēriņa pieaugums vairs nebūtu saistīts ar ekonomisko izaugsmi, ir tiešām nepieciešams risināt jautājumus, kas saistīti ar regulatīviem šķēršļiem energoefektīvāku ražojumu tirdzniecībai;

    J.      tā kā pilnībā izmantot energotaupības iespējas neļauj vairāki šķēršļi, tostarp sākotnējo ieguldījumu izmaksas un tas, ka nav pieejams piemērots finansējums, arī informācijas trūkums, atšķirīgie stimuli, piemēram, īpašniekiem un īrniekiem, un tas, ka nav skaidrs, kurš ir atbildīgs par energotaupības īstenošanu;

    K.     tā kā citās prioritārajās jomās, piemēram, attiecībā uz atjaunojamo enerģiju un gaisa kvalitāti, ir gūts apliecinājums tam, ka obligāti sasniedzami mērķi veicina atbildīgu un mērķtiecīgu rīcību ES un valstu līmenī, kas ir vajadzīga, lai nodrošinātu pietiekami vērienīgus pasākumus konkrētās politikas jomās un apņemšanos tos īstenot;

    L.     tā kā nav noteikta konkrēta atbildība par 20 % mērķa sasniegšanu un trūkst apņemšanās īstenot šo mērķi;

    M.    tā kā enerģijas patēriņš ēkās ir aptuveni 40 % no kopējā energopatēriņa un ēku radīto emisiju apjoms ir aptuveni 36 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām ES un tā kā būvniecība ir nozīmīga ES ekonomikas nozare, kas nodrošina aptuveni 12 % no ES IKP; tā kā pašreizējo ēku renovācijas rādītāji ir ļoti zemi un tā kā joprojām nav atbilstošu pasākumu, kas ļautu samazināt esošo ēku energopatēriņu; tā kā ir svarīgi veikt vairāk un pamatīgākus esošo ēku fonda atjaunošanas darbus, lai sasniegtu 2020. un 2050. gadam noteiktos ES politikas mērķus attiecībā uz klimata pārmaiņām un enerģētiku , vienlaikus, iespējams, izveidojot ļoti daudz jaunu vietējo darba vietu un tā būtiski sekmējot ES ekonomikas atlabšanu, un tā kā energoefektīvus risinājumus ēku siltumizolācijai un ēku vadības un kontroles sistēmām var īstenot gan esošajās, gan jaunbūvētās ēkās, tā būtiski veicinot energotaupību;

    N.     tā kā dzīvojamie nami nav sagatavoti klimata pārmaiņām — mājas, kurās vasarā nav pietiekami vēss, un mājas, kurās ziemā nav pietiekami silts, ir visās valstīs (vairāk nekā 15 % Itālijā, Latvijā, Polijā, Kiprā un 50 % Portugālē), un tādās valstīs kā Kipra un Itālija mājas nav būvētas bargai ziemai;

    O.     tā kā rūpnieciskie elektromotori patērē 30–40 % no pasaulē saražotās elektroenerģijas un tā kā attiecīgo motoru sistēmu pienācīga optimizācija, regulējot ātrumu un izmantojot arī citas metodes, palīdzētu ietaupīt 30–60 % no patērētās enerģijas,

    P.     tā kā pašlaik tiek lēsts, ka enerģētiskā nabadzība ir skārusi 50–125 miljonus Eiropas iedzīvotāju, turklāt ekonomikas krīzes un enerģijas cenu pieauguma ietekmē šie skaitļi var palielināties; tā kā enerģētiskās nabadzības pamatā ir vairāku saistītu faktoru kopums, proti, zemi mājsaimniecības ienākumi, zemi apkures un siltumizolācijas standarti un enerģijas cenas, ko patērētāji nespēj samaksāt; uzsver, ka enerģijas taupības un energoefektivitātes politika ir risinājums enerģētiskās nabadzības problēmai;

    Q.     tā kā gandrīz 30 % no kopējā Eiropas siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma rada transporta nozare, ar fosilo kurināmo darbināmu tradicionālo automobiļu aizstāšana ar videi saudzīgu tehnoloģiju transportlīdzekļiem, kurus darbina atjaunojamā enerģija, palīdzētu būtiski samazināt CO2 emisijas un veidot fakultatīvu enerģijas uzkrājumu, kas ļautu novērst mainīga atjaunojamo energoresursu ražošanas apjoma radītās svārstības energotīklos,

    R.     tā kā tiek lēsts, ka 69 % mājokļu Eiropā apdzīvo īpašnieki un 17 % ir galvenokārt pašu īpašnieku izīrēti citām privātpersonām, un tā kā ar energoefektivitāti saistītus atjaunošanas darbus privāto mājokļu nozarē ir grūti veikt finansiālu ierobežojumu dēļ;

    S.     tā kā pašreizējā ekonomikas krīze varētu veicināt straujāku virzību uz energoefektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni un rosināt iedzīvotājus mainīt energopatēriņa paradumus;

    T.     tā kā ir būtiski izstrādāt un laist tirgū jaunas, progresīvas tehnoloģijas, kas nodrošinātu ilgtspējīgu enerģijas ražošanu un efektīvāku energopatēriņu;

    U.     tā kā saistošo mērķi — līdz 2020. gadam panākt, ka atjaunojamā enerģija nodrošina 20 % no kopējā energopatēriņa — varēs sasniegt tikai tad, ja tiks risināti ar esošo ēku fonda ekspluatāciju saistītie jautājumi;

    V.     tā kā Eiropas uzņēmumi ir guvuši iespaidīgus rezultātus, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas un — vēl jo svarīgāk — ar novatoriskiem ražojumiem un risinājumiem nodrošinot, ka emisijas samazinās gan Eiropā, gan visā pasaulē;

    W.    tā kā par mērķi ir jānosaka energoietilpīgu Eiropas uzņēmumu konkurētspējas saglabāšana globālas konkurences apstākļos,

    1.      Atbilstība spēkā esošajiem tiesību aktiem un to īstenošana

    1.      aicina dalībvalstis, pašvaldības un jo īpaši Komisiju veltīt energoefektivitātei pienācīgu uzmanību un nodrošināt savām iecerēm atbilstošus personāla un finanšu resursus;

    2.      norāda, ka energoefektivitātes jautājums būtu jāiekļauj visās attiecīgajās politikas jomās, tostarp finanšu, reģionālās un pilsētu attīstības, transporta, lauksaimniecības, rūpniecības politikas un izglītības jomā;

    3.      aicina Komisiju savlaicīgi pirms 2011. gada 4. februāra augstākā līmeņa sanāksmes par enerģētiku iesniegt pārskatītu EEAP, kā arī spēkā esošo tiesību aktu īstenošanas novērtējumu; uzskata, ka pamatojoties uz novērtējuma rezultātiem, EEAP ir jāiekļauj Komisijas ierosināti pasākumi, lai 2020. gadā sasniegtu energoefektivitātes vispārējo mērķi, piemēram, konkrētus dalībvalstu energoefektivitātes mērķus, kas atbilst vismaz 20 % energoefektivitātes uzlabojumam līdz 2020. gadam ES līmenī un kuros ņemtas vērā valstu atšķirīgās sākumpozīcijas un katras valsts konkrētie apstākļi, un, piemēram, nosacījums, ka katras dalībvalsts energoefektivitātes rīcības plāns vispirms ir jāapstiprina; uzskata, ka šādiem papildu pasākumiem vajadzētu būt godīgiem un izmērāmiem un tiem vajadzētu efektīvi un tieši ietekmēt nacionālo energoefektivitātes plānu īstenošanu; aicina dalībvalstis vienoties par kopīgu metodoloģiju, kas ļautu mērīt valstu energoefektivitātes un energotaupības mērķus un uzraudzīt to, kā šie mērķi tiek īstenoti;

    4.      piešķir ļoti svarīgu nozīmi plānošanas procesiem Eiropas līmenī; energoefektivitātei energoefektivitātes rīcības plānā 2011.–2020. gadam būtu jāvelta pienācīga uzmanība; jaunais Eiropas energoefektivitātes rīcības plāns būtu jāiesniedz pēc iespējas drīz, un energoefektivitātei vajadzētu piešķirt svarīgu nozīmi nākamajās pamatnostādnēs, ar ko līdz 2050. gadam nodrošina zema oglekļa emisijas līmeņa sistēmu un ekonomiku;

    5.      prasa ES pieņemt obligātu mērķi līdz 2020. gadam palielināt energoefektivitāti vismaz par 20 % un tā sekmēt pāreju uz ilgtspējīgu un videi saudzīgu ekonomiku;

    6.      uzskata, ka energoefektivitātes rīcības plānam vajadzētu būt vērienīgam un tajā būtu jāņem vērā visa energoapgādes ķēde, kā arī visu 2006. gada rīcības plānā iekļauto pasākumu īstenošanas rezultāti, un tas veicinātu saskaņā ar 2006. gada rīcības plānu pieņemto un jau uzsākto energoefektivitātes pasākumu īstenošanu un tajā būtu iekļauti papildu rentabli un atbilstīgi principi, kas ir saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes kritērijiem un kas ir nepieciešami 2020. gadam noteiktā mērķa sasniegšanai;

    7.      aicina Komisiju, izstrādājot jauno EEAP, ņemt vērā mazāk aizsargāto enerģijas patērētāju vajadzības; norāda, kā šādi patērētāji gūtu labumu no lielākās daļas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu, bet viņiem trūkst resursu nepieciešamajiem ieguldījumiem; aicina dalībvalstis pieņemt atbilstīgus pasākumus un efektīvus politikas virzienus, piemēram, valsts rīcības plānu vai mērķtiecīgus sociālos pasākumus enerģētiskās nabadzības samazināšanai, kā arī regulāri sniegt ziņojumus par pasākumiem šīs problēmas risināšanā, atzinīgi vērtē Enerģētikas padomes iesaistīšanos enerģētiskās nabadzības problēmas risināšanā, kā arī šajā sakarā atbalsta Beļģijas prezidentūras centienus; prasa, lai Komisija risinātu enerģētiskās nabadzības problēmu visos enerģētikas politikas virzienos;

    8.      aicina 2011. gadā pārskatīt Energopakalpojumu direktīvu (EPD), tostarp arī pagarinot tās darbību līdz 2020. gadam, arī kritiski izvērtējot valstu energoefektivitātes rīcības plānus un to īstenošanu, kā arī nosakot obligātu ziņošanas kārtību, kurā noteikti obligātie elementi, piemēram, ziņošana par visiem attiecīgajiem enerģētikas politikas virzieniem, tostarp to elastības un atbalsta, piemēram, finansēšanas, mehānismiem, kā arī paredzot sistēmu, kas ļautu vērtēt katras dalībvalsts darbības un dalībvalstis attiecīgi sagrupēt, un attiecīgos gadījumos apvienojot ziņošanas prasības attiecībā uz EPD, energomarķējumu un ekodizainu, ja ir skaidrs, ka tas dalībvalstīm atvieglos ziņošanas kārtību;

    9.      mudina dalībvalstis ātri un efektīvi īstenot tirgus uzraudzības un atbilstības uzraudzības programmas attiecībā uz Direktīvu, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem[12], Direktīvu par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm[13], Regulu par riepu marķēšanu attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem parametriem[14], un aicina Komisiju sekmēt un uzraudzīt šo programmu īstenošanu un vajadzības gadījumā sākt pienākumu neizpildes procedūras;

    10.    ierosina, ka, ņemot vērā tirgus uzraudzības uzdevumus un nozīmi, kas ir dalībvalstu kompetencē, Komisijai būtu jāveicina dalībvalstu sadarbība un informācijas apmaiņa, jo īpaši izveidojot atklātu ES līmeņa datu bāzi, kurā tiktu iekļauti pārbaužu rezultāti un dalībvalstu atklātie neatbilstīgie produkti, un veicot pasākumus, lai nodrošinātu, ka vienā dalībvalstī atklātie neatbilstīgie produkti tiek ātri izņemti no visiem 27 tirgiem;

    11.    mudina Komisiju pēc pārskatītās Enerģijas marķējuma direktīvas stāšanās spēkā un pirms 2014. gada datuma, kas noteikts direktīvā, novērtēt to, kā jaunā energomarķējuma forma un reklāmās iekļauta obligātā norāde uz energomarķējuma sistēmu ietekmē patērētāju uzvedību, un veikt turpmākus pasākumus, ja ir nepieciešams uzlabot to efektivitāti;

    12.    aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt ES pasākumus, lai palielinātu visos posmos (pašreizējā energoefektivitātes līmeņa novērtēšanas, energoefektivitātes risinājumu izstrāde un īstenošana, energoefektīva darbība un uzturēšana) iesaistīto visu attiecīgo ieinteresēto personu un profesionālo dalībnieku izpratni un kompetenci energoefektivitātes jautājumos;

    13.    aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt tiesību aktu efektivitāti attiecībā uz energotaupības un energoefektivitātes palielināšanu;

    14.    uzskata, ka, noslēdzot ilgtermiņa nolīgumus ar rūpniecības nozari, tiek nodrošināts augsts energoefektivitātes prasību izpildes līmenis un tādējādi ir iespējams panākt 2 % lielu ikgadēju energoefektivitātes uzlabošanos;

    2.      Enerģētikas infrastruktūra (ražošana un pārvade)

    15.    uzskata, ka vairāk uzmanības ir jāpievērš jauninājumiem sistēmā, piemēram, viedajiem tīkliem(elektroenerģijai, bet arī apkurei un dzesēšanai), viedajai uzskaitei, gāzes tīkliem, kuros integrēta biogāzes piegāde, un enerģijas uzkrāšanai, kas varētu veicināt energoefektivitāti, samazinot noslogotību, panākot retāku tīklu atvienošanu, vieglāk integrējot atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas, tostarp decentralizētu ražošanu, samazinot rezerves ražošanas prasības un nodrošinot lielāku un elastīgāku uzglabāšanas jaudu; prasa nodrošināt, ka taisnīgu daļu no šiem ieguvumiem var izbaudīt arī tiešais patērētājs;

    16.    uzsver, ka centrālās apkures un dzesēšanas tīkli sniedz ieguldījumu energoefektīvas ekonomikas mērķa sasniegšanā 2050. gadā, un uzsver, ka ir nepieciešama skaidra un vispārēja stratēģija siltumenerģijas ražošanai un patēriņam (rūpnieciskais siltumenerģijas patēriņš, mājokļu apkure, dzesēšana) (tostarp attiecībā uz jaukta kurināmā etalona metodi centrālās apkures un dzesēšanas tīkliem), kas veidotu sinerģijas starp nozarēm; aicina Komisiju pētīt iespējas palielināt to energoefektivitāti; uzsver, ka šiem tīkliem jābūt atvērtiem konkurencei; norāda, ka, uzlabojot ēku energoefektivitāti, mazināsies pieprasījums pēc apkures, ko vajadzētu ņemt vērā, novērtējot centrālās apkures jaudu;

    17.    uzsver piegādes energoefektivitātes svarīgumu; norāda uz to, ka pārvades un sadales laikā arī rodas nozīmīgi elektroenerģijas zudumi (īpaši ģeneratoros un transformatoros, no pārāk augstas pretestības pārvades laikā), un norāda, ka vēl viens veids, kā panākt ievērojamus ietaupījums ir saīsināt ārkārtīgi garās pārveides ķēdes, ar kurām vienu enerģijas veidu pārveido citā; uzsver, ka mikroražošana, kā arī decentralizēta un dažādota enerģijas ražošana var garantēt apgādes drošību un samazināt zaudējumus; uzskata, ka jārada stimuli infrastruktūras uzlabošanai un prasa Komisijai sagatavot priekšlikumus par to, kā piekļūt neizmantotajām taupības iespējām, tostarp ieviešot ziņojumus par spēkstaciju ilgtspējību un veicot pasākumus spēkstaciju atjaunošanai un modernizācijai;

    18.    uzsver, ka papildus energoefektivitātes nodrošināšanai enerģijas rašanās (piemēram, tās sākotnējās ražošanas) vietā par prioritāru būtu jāuzskata arī (elektro-) enerģijas zudumu novēršana tās transportēšanas laikā pa tīkliem; pāreja uz decentralizētāku ražošanas sistēmu mazinātu enerģijas pārvades attālumus, šādi novēršot enerģijas zudumu transportēšanas laikā;

    19.    mudina (naftas) ķīmijas rūpniecības uzņēmumus visā ES veicināt enerģijas atjaunošanu sadedzināšanas procesa laikā;

    20.    uzskata, ka lielāku uzmanību ir nepieciešams pievērst vispārējās energosistēmas efektivitātes palielināšanai, jo īpaši siltuma zudumu samazināšanai, tādēļ prasa pārskatīt Koģenerācijas direktīvu 2011. gada darba programmas ietvaros, lai veicinātu augstas energoefektivitātes koģenerāciju, mikrokoģenerāciju, ražošanas procesos radītā siltuma pārpalikuma izmantošanu un centralizēto apkuri / dzesēšanu, mudinot dalībvalstis noteikt stabilus un labvēlīgus reglamentējošus noteikumus, ieviešot integrētu elektroenerģijas pieprasījuma plānošanu apkurei/dzesēšanai, apsverot iespēju piešķirt koģenerācijas iekārtām prioritāru pieeju elektrotīklam, izmantojot rūpnieciskajā ražošanā radīto siltumu un veicinot augsti efektīvas koģenerācijas, mikrokoģenerācijas un centrālās apkures izmantošanu ēkās, kā arī veicinot koģenerācijas ilgtspējīgu finansēšanu, piemēram, mudinot dalībvalstis ieviest finansiālus stimulus;

    21.    uzsver siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas tīkla vai siltuma, elektroenerģijas un dzesēšanas koģenerācijas tīkla svarīgo nozīmi, kas praktiski rada iespēju divkāršot kopējo energoefektivitāti; turklāt norāda, ka siltuma vai aukstuma uzglabāšana liela noslogojuma laikā varētu veicināt tīkla darbības elastību, radot iespēju ražot elektroenerģiju un uzglabāt siltumu tad, kad ražošana pārsniedz vietējā patēriņa vajadzības;

    22.    aicina dalībvalstis ne tikai atbalstīt augstas efektivitātes koģenerāciju, tostarp pārejot no fosilo kurināmo izmantošanas uz biomasas izmantošanu, bet arī tām dalībvalstīm, kurām ir centrālās apkures sistēmas, veicināt koģenerācijas izmantošanu, atbalstot centrālās apkures sistēmu izveidošanu un atjaunošanu, izmantojot atbilstīgus finansiālos un normatīvos pasākumus;

    23.    uzskata, ka atkritumu pārstrādes procesā ir jānovērš biogāzes un siltuma zudums, atjaunojot un radot ūdens tvaiku un/vai elektroenerģiju; uzskata, ka nevajadzētu piešķirt atļaujas tādu atkritumu pārstrādes iekārtu lietošanai, ar kurām nevar atjaunot siltumu vai ražot enerģiju;

    24.    atzinīgi vērtē ar viedajiem tīkliem un viedajām mērierīcēm saistīto Komisijas darbu; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt ilgtermiņa, stabilu un saskaņotu normatīvo vidi viedajiem tīkliem un viedajām mērierīcēm; mudina Komisiju atbalstīt un stimulēt viedo tīklu un viedo mērierīču izveidi, nosakot kopējus standartus, kuros jāiekļauj prasības attiecībā uz privātumu, datiem un biežumu; iesaka Komisijas darba grupai viedo tīklu jautājumos pienācīgi ņemt vērā visu ieinteresēto personu viedokli; aicina Komisiju regulāri iesniegt Parlamentam progresa ziņojumus par šīs grupas darbību;

    25.    atzinīgi vērtē Komisijas darbu saistībā ar vienota energotīkla izveidi un šajā sakarībā aicina Komisiju iesniegt praktiskus priekšlikumus, lai vienkāršotu un paātrinātu atļaujas izsniegšanas procedūras prioritāriem infrastruktūras projektiem;

    26.    aicina Komisiju pastiprināt ES un enerģijas tīklu uzņēmumu sadarbību (paplašinātu EPSOT lomu), lai uzlabotu pārrobežu tīkla savienojumus un darbību;

    27.    aicina Komisiju atbalstīt un veicināt Eiropas augstsprieguma līdzstrāvas tīkla izveidi un attīstību, lai uzlabotu atjaunojamo energoresursu, jo īpaši vēja enerģijas un hidroenerģijas, izmantošanu. Ar šo tīklu nodrošinātu enerģijas pārvadi lielā attālumā, neciešot lielus enerģijas zaudējumus un vienlaikus radot iespēju veidot visu atjaunojamo energoresursu sinerģiju;

    3.      Pilsētu attīstība un ēkas

    28.    atbalsta daudzlīmeņu, decentralizētu pieeju enerģētikas politikai un energoefektivitātei; uzsver, ka energoefektivitātei var būt izšķiroša nozīme pilsētu un lauku teritoriju attīstībā; atbalsta tādas iniciatīvas kā Pilsētas mēru pakts un Viedo pilsētu iniciatīva, kuru mērķis ir vietējā un reģionālā līmenī palielināt energoefektivitāti un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas; uzsver potenciālu, kas būtu izmantojams, pašvaldības un reģionālo iestāžu līmenī veicinot un ieviešot paraugpraksi energoefektivitātes jomā; turklāt kohēzijas politikas saskaņošana ar stratēģiju „Eiropa 2020” varētu atbalstīt dalībvalstu un reģionu viedu un ilgtspējīgu attīstību;

    29.    aicina Komisiju, pamatojoties uz primārās enerģijas ietaupījumu, izvērtēt vispirms jau sabiedrisko ēku, tostarp skolu, energoefektivitātes potenciālu, un ierosināt rentablu mērķi dalībvalstīs samazināt energopatēriņu sabiedriskajās ēkās; aicina dalībvalstis izstrādāt un īstenot praktiski izmantojamas valstu programmas pamatīgas renovācijas atbalstam, kuru rezultātā enerģijas pieprasījums atkarībā no ēkas stāvokļa tiks samazināts par vairāk nekā 50 % salīdzinājumā ar pieprasījumu pirms renovācijas un šai renovācijai piešķirtās finansiālā, fiskālā vai cita veida atbalsta apmērus proporcionāli stingri saistīt ar uzlabošanas līmeni; prasa, lai dalībvalstīm noteiktu pienākumu iekļaut valsts energoefektivitātes rīcības plānā ikgadējus renovācijas mērķus un aicina Komisiju ierosināt politikas nostādnes attiecībā uz to, kā sasniegt gandrīz nulles līmeņa emisiju ēku fondu saistībā ar 2050. gada enerģētikas ceļakarti;

    30.    aicina Komisiju paplašināt būvniecības politikas darbības jomu, iekļaujot tajā ekorajonus, lai nodrošinātu, ka, vietējā līmenī optimizējot resursu izmantošanu, samazinātos primārās enerģijas patēriņš un patērētāju izmaksas;

    31.    uzskata, ka ir būtiski uzlabot enerģētikas nabadzībā nonākušu mājsaimniecību mājokļus atbilstīgi pēc iespējas augstākiem energoefektivitātes standartiem un nepalielinot enerģētikas nabadzībā nonākušo iedzīvotāju ikdienas izmaksas; uzsver, ka šajā nolūkā mājokļos bieži vien būs jāiegulda ievērojami līdzekļi, bet vienlaikus tie radīs daudz ieguvumu, kas nav saistīti ar enerģētikas jomu, piemēram, zemāku mirstības līmeni, augstāku vispārējās labklājības līmeni, mazākas parādsaistības un veselības aprūpes izmaksu samazināšanos, mazinot iekštelpās piesārņojumu un termālo stresu;

    32.    aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot ieguldījumu novērtējuma revīzijas, lai noteiktu energoefektivitātes sertifikātu kvalitāti; aicina Komisiju, pamatojoties uz šiem novērtējumiem, sniegt dalībvalstīm vadlīnijas, lai nodrošinātu dalībvalstu energoefektivitātes sertifikātu kvalitāti un tādu pasākumu energoefektivitātes uzlabošanas kvalitāti, kurus veic, pamatojoties uz ieteikumiem, kas izstrādāti, ņemot vērā šos sertifikātus;

    33.    ir pārliecināts, ka energotaupības mērķa sasniegšanai ir izšķiroši svarīgi, lai vadošo lomu uzņemtos valsts iestādes; aicina valsts iestādes darīt daudz vairāk, nekā paredzēts Ēku energoefektivitātes direktīvā noteiktajās prasībās, jo īpaši pēc iespējas drīzāk atjaunot visas ekspluatācijā esošās ēkas tā, lai gadījumos, kad tas ir tehniski un ekonomiski iespējams, to energoefektivitātes līmenis būtu pielīdzināms tādu ēku standartam, kurās gandrīz neizmanto enerģiju; tomēr atzīst, ka pašreizējo budžeta ierobežojumu dēļ jo īpaši reģionālā un vietējā līmenī valsts iestādes bieži vien nevar pilnībā veikt sākotnējus ieguldījumus; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un sekmēt novatorisku risinājumu rašanu šai problēmai, piemēram, izmantot tādus instrumentus kā energoefektivitātes līgumus vai tirgus līdzekļus, kā arī aicināt valsts varas iestādes apsvērt izmaksu ietaupījumu panākšanu, izstrādājot daudzgadu budžeta sistēmas, ja tas jau nav izdarīts;

    34.    atzīst Eiropas Savienības vadošo lomu; uzskata, ka ES iestādēm un aģentūrām būtu jārāda piemērs, rentabli atjaunojot savas ēkas, it īpaši tās, kurām ir noteikts augsts energoefektivitātes potenciāls, tā, lai līdz 2019. gadam tiktu novērsti praktiski jebkādi enerģijas zudumi un emisijas, veicot šo atjaunošanu kā daļu no plašāka iestāžu enerģijas patēriņa audita;

    35.    atzīst, ka ēkām gan pilsētās, gan lauku rajonos ir liels energotaupības potenciāls; norāda, ka sevišķi mājokļu nozarē, energoefektivitātes projektu īstenošanā pastāv dažādi šķēršļi, piemēram, finansiāli izdevumi un ilgi atmaksāšanas periodi, atšķirīgie stimuli īrniekiem un īpašniekiem vai sarežģītais sarunu process, kas īstenojams daudzdzīvokļu mājās; pieprasa novatoriskus risinājumus šo šķēršļu novēršanai, piemēram, izstrādāt dzīvojamo rajonu renovācijas plānus, nodrošināt finansiālus stimulus un tehnisko palīdzību; uzsver, ka ES sistēmām ir jānodrošina stimuli tādai ēku renovācijai, kura pārsniedz minimuma tiesiskās prasības par energoefektivitātes modernizēšanu, un šīm sistēmām jāatbalsta tikai tādu ēku modernizēšana, kurām ir augsts energoefektivitātes potenciāls; prasa veicināt tādu renovācijas metožu izmantošanu, kas nav dārgas, bet tajā pašā laikā nodrošina lielus energoietaupījumus;

    36.    uzsver to, cik svarīgi ir samazināt augstas kurināmā izmaksas nabadzīgākām mājsaimniecībām, atbalstot pamatīgu renovāciju, kuras rezultātā samazinātos enerģijas patēriņš un izdevumi; aicina kompetentās vietējās, reģionālās, dalībvalstu un Eiropas iestādes īpašu uzmanību pievērst sociālajiem namiem, nodrošinot, ka neaizsargātus īrniekus nepiespiež segt papildu izmaksas, kas radušās, investējot energotaupības pasākumos;

    37.    prasa Komisijai saistībā ar gaidāmo inovāciju stratēģiju veicināt jaunas iniciatīvas ēku atjaunošanas atbalstam, piemēram, inovāciju partnerību energoefektivitātes jomā energoefektīvās / emisijas neradošās pilsētās;

    38.    mudina dalībvalstis veicināt atsevišķu vēstures un kultūras ziņā nesvarīgu energoneefektīvu ēku aizstāšanu, ja to renovācija nebūtu ilgtspējīga vai rentabla;

    39.    aicina dalībvalstis paātrināt energoefektivitātes sertifikātu ieviešanu, kurus neatkarīgi izsniedz kvalificēti un/vai akreditēti eksperti, kā arī paātrināt vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas izveidošanu, kas nodrošinātu tehniskas konsultācijas un atbalstu, un veicināt reģionālā, valsts un Eiropas līmenī pieejamus finansiālos stimulus;

    40.    prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt energoauditu un strukturētu energopārvaldības procedūru plašāku izmantošanu uzņēmumos un rūpnieciskās ēkās, kā arī izveidot attiecīgus mehānismus MVU atbalstam; tā atbalstot dalībvalstu esošo shēmu un brīvprātīgu nolīgumu nostiprināšanu vai jaunu shēmu izveidi;

    41.    aicina Komisiju apkopot visus vajadzīgos resursus, lai rīkotu plašu apspriešanos, tādējādi izvairoties no negatīvas dalībvalstu reakcijas, pirms tā 2011. gada 30. jūnijā nāk klajā ar salīdzinošās metodikas sistēmu, kas paredzēta izmaksu ziņā optimālu minimālā enerģijas patēriņa līmeņu prasību noteikšanai atbilstīgi Ēku energoefektivitātes direktīvai; uzskata, ka, tiklīdz salīdzinošās metodes tiks ieviestas, tās motivēs tirgus dalībniekus ieguldīt energoefektivitātes risinājumos;

    42.    prasa, lai Komisija ierosinātu iekārtu enerģijas prasības vai standartus attiecībā uz ielu apgaismošanu, kas jāīsteno pašvaldībām, tostarp prasību līdz 2012. gadam sākt izmantot viedākas kontroles pasākumus un energoefektīvus paņēmienus; mudina panākt, lai starp šiem pasākumiem būtu arī prasība apgaismojuma iekārtu publiskā iepirkuma noteikumos iekļaut dzīves cikla izmaksu specifikācijas;

    43.    mudina dalībvalstis sistemātiski izmantot energoefektīvas publiskā iepirkuma prakses; uzskata, ka šīs politikas īstenošanu varētu ievērojami veicināt, ja sistemātiski noteiktu, ka energoefektivitāte ir publiskā iepirkuma piešķiršanas kritērijs un nosacījums valsts finansētiem projektiem;

    4.      IKT un ražojumi

    44.    aicina Komisiju izveidot tādu ražojumu politiku, ar kuru tiek nodrošināta lielāka videi nekaitīgu ražojumu politikas virzienu konsekvence, ko panāk ar labāku dažādu politikas instrumentu formulēšanas, pārskatīšanas un īstenošanas koordināciju, kā arī veicināt dinamiskāku tirgus pārveidi un nodrošināt patērētājiem saturīgāku informāciju par energotaupību; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt Ekodizaina un Enerģijas patēriņa marķējuma direktīvas vienlaicīgi (t.i., sākt ātrāk pārskatīt Enerģijas patēriņa marķējuma direktīvu);vislabāk būtu, ja arī ekodizaina un zaļā publiskā iepirkuma noteikumi tiktu pārskatīti vienlaikus un īstenoti atbilstīgi ekodizaina un enerģijas patēriņa marķējuma pasākumiem;

    45.    prasa nekavējoties un pienācīgi īstenot direktīvas par ekodizainu un enerģijas patēriņa marķēšanu un pauž nožēlu par ilgstošo kavēšanos; ierosina noteikt skaidrākus un stingrākus pieņemšanas termiņus, ierosinot īstenošanas vai attiecīgi deleģētus aktus attiecībā uz jauniem ar enerģiju saistītiem produktiem; pauž nožēlu, ka līdz šim Komisija nav pilnībā izmantojusi ekodizaina direktīvas potenciālu un ir pilnīgi pārliecināts, ka tai jāattiecas uz vēl vairāk produktiem, tostarp, attiecīgos gadījumos, uz jaunām mājsaimniecības precēm, IST, ar enerģiju saistītiem produktiem, ko izmanto ēkās (piemēram, rūpnieciskajiem elektromotoriem, iekārtām, gaisa kondicionēšanas iekārtām, siltummaiņiem, apkures un apgaismojuma iekārtām un sūkņiem), rūpniecības un lauksaimniecības iekārtām, būvmateriāliem un produktiem, kas saistīti ar ūdens efektīvu izmantošanu; aicina Komisiju, pieņemot īstenošanas aktus, ņemt vērā atšķirības starp patēriņa precēm un ražošanas līdzekļiem, kā arī pirms īstenošanas aktu izdošanas pierādīt energotaupības potenciālu un praktisko lietderību; prasa, lai saistībā ar Ekodizaina direktīvu obligātajās prasībās elektroenerģijas jomā attiecībā uz visiem produktiem tiktu iekļautas arī dzīves cikla izmaksu un emisiju specifikācijas, tostarp otrreizējās pārstrādes izmaksu specifikācijas;

    46.    lai nodrošinātu, ka ES tiesību akti tiek maksimāli efektīvi īstenoti un jo īpaši patērētāju interesēs tiek izmantota sinerģija, aicina Komisiju apvienot spēkā esošos ES tiesību aktus, piemēram, Ekodizaina direktīvu un Enerģijas marķējuma direktīvu;

    47.    aicina Komisiju uzņemties konkrētas iniciatīvas, piemēram, normatīvo aktu veidā, lai uzlabotu produktu resursu efektivitāti; atzīmē, ka energoefektivitāti ievērojami veicinātu arī resursu efektivitātes uzlabojumi;

    48.    uzstāj, lai lielāka uzmanība tiktu veltīta energoefektivitātes standartu ietekmes novērtēšanai, tostarp izvērtējot saikni starp galaproduktu cenu un kvalitāti, ietekmi uz energoefektivitāti un patērētājiem radīto labumu; atzīst, ka Komisija izvērtē šo ietekmi, tomēr uzstāj, lai Komisija un dalībvalstis vairāk censtos sniegt informāciju un veikt kontroli attiecībā uz visiem produktiem, tostarp importētiem produktiem, piemēram, energoefektīvajām elektrospuldzēm;

    49.    šajā sakarībā uzskata, ka vienoti tehniskie standarti ir piemērots veids, kā panākt energoefektīvu ražojumu — pumpju, motoru u.c. — nozīmīgu ienākšanu tirgū;

    50.    aicina Komisiju nodrošināt, ka tiesību akti attiecas uz ražojumiem, sistēmām un to energopatēriņu, un uzskata, ka ir jāveicina ES iedzīvotāju, tostarp tirdzniecības darbinieku izpratne par enerģijas un resursu efektīvu izmantošanu patēriņa precēs un ar enerģiju saistītos ražojumos; uzskata, ka, vērtējot energopatēriņu, atsevišķi ražojumi un to detaļas ir jāvērtē kopumā, nevis atsevišķi;

    51.    uzsver, ka Eiropai būtu jāieņem vadošā pozīcija ar enerģētiku saistītu interneta tehnoloģiju un zemas oglekļa emisijas IKT tehnoloģiju lietojumprogrammu izstrādē; uzsver, ka IKT vajadzētu būt svarīgam faktoram, kas veicinātu atbildīgu enerģijas patērēšanu mājsaimniecībās, transporta nozarē, elektroenerģijas ražošanā un izplatīšanā, kā arī pašā IKT nozarē (kuras enerģijas patēriņš ir 8 % no kopējā patēriņa); šajā sakarā aicina īpaši novērtēt datu centru energoefektivitātes potenciālu; uzskata, ka līdz ar atbalsta palielināšanu inovācijai ir jāparedz arī birokrātijas sloga samazināšana pieteikumu iesniedzējiem; atzīst nepieciešamību atbalstīt partnerības, kurās iesaistīta IKT nozare un lielākās emisijas radošās nozares, lai palielinātu energoefektivitāti un samazinātu šo nozaru radīto emisiju daudzumu;

    52.    uzsver, ka sabiedrības informēšana par viedo skaitītāju radītajiem ieguvumiem ir būtiski svarīga to veiksmīgai ieviešanai; atgādina, ka Parlamenta pašiniciatīvas ziņojumā „par jaunu Eiropas digitālo programmu — 2015.eu” par politikas mērķi tika noteikts līdz 2015. gadam 50 % no Eiropas mājsaimniecībām aprīkot ar viedajiem skaitītājiem; atzinīgi vērtē darbu, ko veic darba grupa viedo mērierīču jautājumos, un prasa Komisijai līdz 2011. gada beigām iesniegt vairākus priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka:

      viedā uzskaite tiek īstenota saskaņā ar Trešo enerģētikas paketi noteikto grafiku, lai būtu iespējams līdz 2020. gadam izpildīt trešā enerģijas tiesību aktu kopuma mērķi, proti, panākt, ka 80 % ēku ir aprīkoti ar viedajiem skaitītājiem;

      dalībvalstis līdz 2011. gada beigām vienojas par obligātām kopīgām prasībām attiecībā uz viedajiem skaitītājiem,

      tiek radītas priekšrocības, ko patērētājiem sniegs viedie skaitītāji, piemēram, enerģijas patēriņa samazināšana, palīdzība patērētājiem ar zemiem ienākumiem un neaizsargātiem patērētājiem, kā arī visos valstu un starpvalstu tirgos tiek atļauta un veicināta sistēma, kurā apvienojušies ļoti daudzi gala patērētāji, lai iegūtu zemākus patēriņa rādītājus, kādus atsevišķi lietotāji nekad nespētu sasniegt,

      dalībvalstis izveido un publicē stratēģiju, lai no iespējamajām viedo skaitītāju priekšrocībām labumu gūtu visi patērētāji, tostarp neaizsargātie patērētāji un cilvēki ar zemiem ienākumiem,

      dalībvalstu PSO un regulatoriem ir pienākums noteikt “tīkla izmantošanas laika tarifus”, lai nodrošinātu finansiālu stimulu noslodzes un pieprasījuma izlīdzināšanai,

      tiek izveidoti Ekodizaina direktīvas īstenošanas pasākumi viedajiem skaitītājiem, lai nodrošinātu, ka ražojumi ir energoefektīvi un nevajadzīgi nepalielina mājsaimniecību energopatēriņu,

      pašlaik notiekošajā sagatavošanas pētījumā par tīkla gatavības režīmiem, kuru veic saistībā ar Ekodizaina direktīvu, tiek iekļauti arī viedie skaitītāji nākotnē iespējama regulējuma vajadzībām;

    53.    norāda uz to, ka tehnoloģiju sasniegumi var pavērt iespējas paātrināt izmaiņas energoefektivitātes jomā; aicina Komisiju Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskajā plānā iekļaut sadaļu par tādu zema enerģijas patēriņa ražošanas tehnoloģiju, mazāk enerģiju patērējošu celtniecības materiālu un mašīnbūves tehnoloģiju un ražojumu izstrādi un popularizēšanu, kuru izmantošana veicina enerģijas un resursu efektīvu izmantošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt iniciatīvas un programmas īpaši novatoriskām tehnoloģijām, tostarp īpašiem pētniecības un izstrādes projektiem, maza apjoma ražošanai, utt.;

    54.    lai veicinātu energoefektivitāti, aicina Komisiju sadarbībā ar valstu enerģētikas regulatoriem apvienot darbu pie viedajiem tīkliem un viedās mērīšanas sistēmas ar cenu atvieglojumiem (dažādu cenu noteikšanu), kā arī lielāka cenu elastīguma valstu tarifos, piemēram, atkarībā no stundām, un atgādina par dalībvalstu pienākumu saskaņā ar Trešo Enerģētikas paketi izstrādāt novatoriskas cenu noteikšanas formulas;

    55.    prasa īstenot pasākumus nevēlamas atgriezeniskas ietekmes novēršanai, lai nodrošinātu, ka enerģijas cenu piespiedu samazināšanās un patēriņa pieaugums nenomāc tehnisku uzlabojumu pozitīvo ietekmi;

    5.      Transporta nozare

    56.    prasa Komisijai publicēt vērienīgu balto grāmatu par transportu, lai izstrādātu ilgtspējīgu Eiropas transporta politiku, kas veicinātu jaunu energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanu un samazinātu atkarību no fosilā kurināmā, jo īpaši naftas, iespējams ar elektrifikācijas vai citu līdzekļu palīdzību, un šajā sakarībā veicinātu to, ka, plānojot infrastruktūru un zemes izmantošanu, vairāk tiek domāts par enerģijas patēriņu;

    57.    uzskata — lai risinātu transportlīdzekļu radītās emisijas problēmu, nekavējoties ir jāizmanto visi instrumenti, tostarp transportlīdzekļu un degvielas nodokļi, marķēšana, obligātie efektivitātes standarti un pasākumi sabiedriskā transporta darbības uzlabošanai un veicināšanai;

    58.    uzsver, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izmantošana ceļu transporta nozarē un saskarnes ar citiem transporta veidiem ievērojami palielinās ceļu transporta energoefektivitāti, drošību un drošumu, un tie tiks veicināti vēl vairāk, ja būs uzlabota loģistika, kā arī kravu pārvadājumi racionalizēti vēl citos veidos, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt saskaņotu un efektīvāku e-kravas pārvadājumu un viedā transporta sistēmu izmantošanu visā Savienībā;

    59.    uzsver, ka iepriekšminēto energoefektivitātes mērķu īstenošanai, ir būtiski investēt transporta nozarē, jo īpaši dzelzceļa un pilsētas transporta sistēmās, lai pēc iespējas mazinātu tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kuriem ir vislielākais energopatēriņš;

    60.    uzsver nepieciešamību palielināt visas transporta sistēmas energoefektivitāti, pārejot no tādiem lielu enerģijas daudzumu patērējošiem transporta veidiem kā kravas automobiļi un vieglie automobīļi uz dzelzceļu, braukšanu ar velosipēdiem un iešanu kājām, bet kravu pārvadāšanai izmantot dzelzceļu un citus videi nekaitīgus veidus;

    61.    atzīst, ka energoefektīvāks degvielas izmantojums automašīnās var ievērojami samazināt degvielas patēriņu, un aicina Komisiju novērtēt progresu, ceļā uz emisiju samazinājumu no dažādiem transporta veidiem un nodrošināt ilgtermiņa plānošanas perspektīvu, jo īpaši automobiļu nozarē un ceļu transporta nozarē izvirzot turpmākus mērķus, ja tas nepieciešams, kā arī veicinot augstākus energoefektivitātes standartus, piemēram, attiecībā uz mobilām gaisa kondicionēšanas iekārtām, kā arī uzskata, ka ES ir jāpanāk tādi energoefektivitātes rādītāji, kas būtu vadošie pasaulē; atzīmē, ka patērētāju informēšanai un reklāmas izplatīšanai ir liela nozīme, mudinot patērētājus izdarīt lietderīgāku pirkumu izvēli un pārņemot efektīvākus braukšanas paradumus;

    62.    aicina Komisiju veicināt novatorisku ierīču izstrādi un izmantošanu, kas uzlabotu energoefektivitāti (piemēram, kravas automobiļu spoileri un citas aeirodinamiku vai darbību uzlabojošas ierīces) visiem transporta veidiem, un nodrošinot, ka to izmantošana ir rentabla;

    63.    šajā sakarā mudina veicināt energoefektīvu riepu izmantošanu un prasa, lai Komisija noteiktu obligātus energoefektivitātes standartus automobiļiem, kurus iegādājas valsts iestādes, un šiem automobiļiem uzstādītajām riepām; aicina Komisiju līdz 2011. gada beigām iesniegt stratēģiju smago kravas automobiļu degvielas patēriņa un CO2 emisiju samazināšanai, jo līdz šim šis jautājums tikpat kā nav risināts;

    64.    aicina Komisiju apsvērt iespēju pieņemt vienu obligātu, visā Eiropā spēkā esošu marķēšanas sistēmu vieglajiem automobiļiem, ar kuru būtu iespējams samazināt tirgus darbības traucējumus, palielināt eiropiešu informētību un palīdzēt ieviest tehnoloģiskas inovācijas, kas samazina enerģijas patēriņu un piesārņojošas emisijas no transportlīdzekļiem; aicina Komisiju arī izskatīt iespēju paplašināt ierosināto vienoto marķēšanas sistēmu, iekļaujot tajā arī elektriskos un hibrīda transportlīdzekļus;

    65.    aicina Komisiju ne vēlāk kā līdz 2011. gada vidum nodrošināt pamatnosacījumus elektrisko automobiļu izstrādei, proti, attiecībā uz infrastruktūru un uzlādes tehnoloģiju standartizāciju, kas nodrošinās infrastruktūras posmu savietojamību un drošumu, kā arī veicināt, to lai dalībvalstīs tiktu ieviesta uzlādēšanas infrastruktūra; turklāt aicina Komisiju izveidot saskaņotas prasības elektrisko automobiļu apstiprināšanai, īpašu uzmanību pievēršot gan ražošanā iesaistīto darbinieku, gan gala lietotāju veselībai un drošībai; aicina Komisiju nodrošināt salīdzināmus pamatnosacījumus elektrisko automobiļu un tādu automobiļu, kas darbojas ar kurināmā elementu vai biodegvielu, vai citiem ilgtspējīgākiem enerģijas veidiem, izstrādei;

    66.    vēlreiz atgādina — lai panāktu enerģijas ietaupījumus transporta nozarē, ir jāveicina vairākveidu transporta risinājumi un jāizstrādā viedas transporta sistēmas (tostarp maksas noteikšana sastrēgumstundās, satiksmes pārvaldības informācijas tehnoloģijas, dzelzceļu infrastruktūra u. c.);

    67.    prasa, lai dalībvalstis atceltu tādus nodokļu režīmus, kas veicina degvielas patēriņa ziņā neefektīvu automobiļu iegādi, un aizstātu tos ar tādiem nodokļu režīmiem, kuri stimulē iegādāties automobiļus ar ekonomisku degvielas patēriņu;

    68.    atzīst, ka modulāru autovilcienu izmantošana ir ilgtspējīgs risinājums, kas autotransporta nozarē ļauj palielināt energoefektivitātes līmeni; turklāt atzīst, ka atšķirīgie noteikumi, kurus uz modulārajiem autovilcieniem attiecina tad, ja tie šķērso valstu robežas, nelabvēlīgi ietekmē šā autotransporta veida pastiprinātu izmantošanu; aicina Komisiju izpētīt noteikumu atšķirības, kuras var viegli novērst, un to, kā pārrobežu transporta nozarē varētu palielināt modulārā autotransporta īpatsvaru;

    69.    uzskata, ka cenai ir būtiska nozīme energoefektivitātes palielināšanā un ka pārskatīta energonodokļu sistēma būtu jāietver pārskatītajā energoefektivitātes rīcības plānā, jo ekonomiska līdzekļu izmantošana ir izmaksu ziņā vislietderīgākais veids, kā veicināt energoietaupījumus;

    6.      Stimuli un finansējums

    70.    atgādina Komisijai un dalībvalstīm par „trias energetica” modeli, ar kuru saskaņā enerģijas pieprasījums būtu jāsamazina, pirms tiek panākta vienošanās par jebkādiem ieguldījumiem papildu enerģijas apgādē;

    71.    aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par nepieciešamību pēc turpmākas finansiālas palīdzības, lai paaugstinātu pašreizējā ēku fonda energoefektivitāti, šajā ziņojumā novērtējot spēkā esošos finanšu instrumentus; Komisijai būtu jāiesniedz priekšlikumi par to, kā izveidot ES sistēmu finanšu instrumentu pārstrukturēšanai, lai atbalstītu vai garantētu papildu pasākumus energoefektivitātes jomā, kas paredzēti valstīs jau izveidotu sistēmu un līdzekļu piešķiršanas kanālu atbalstam (piemēram, izmantojot riska pārdalīšanu) un būtu jāveicina energoefektivitātes sistēmu izveidošana un uzlabošana dalībvalstīs; prasa Komisijai EEAP ietvaros ierosināt politikas virzienus attiecībā uz to, kā nodrošināt, ka valsts, reģionālā, vai vietējā līmenī ir izveidoti energoefektivitātes fondi; uzskata, ka šie fondi, piemēram, ar finanšu starpnieku palīdzību, varētu būt nozīmīgi tādu instrumentu izveidē, kuri, piemēram, nodrošina finansējumu privātīpašniekiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas sniedz energoefektivitātes pakalpojumus; atbalsta ideju par to, ka šādi instrumenti nodrošina arvien lielāku atbalstu stingrākiem energotaupīšanas pasākumiem;

    72.    uzskata, ka, izstrādājot šo sistēmu, uzmanība būtu jāpievērš visiem dalībvalstīs pieejamiem finanšu resursiem, lai izveidotu sinerģiju un nepieļautu pārklāšanos ar citiem finanšu instrumentiem;

    73.    atzinīgi vērtē stratēģijā „Eiropa 2020” pausto atbalstu nodokļu sloga pārnešanai uz energonodokli un vides nodokli, kas varētu radīt stimulus patērētājiem un rūpniecībai attiecībā uz energoefektivitāti un darba vietu radīšanu; aicina dalībvalstis apsvērt iespēju samazināt PVN likmi renovācijas darbiem, kas saistīti ar energoefektivitāti;

    74.    aicina Komisiju iesniegt gada ziņojumu par to, vai un kā valstu līmenī ir izveidoti piemēroti stimuli (fiskālie un ar dotācijām saistīti), piemēram, privātajā jomā un MVU — amortizācijas norakstījumi nelielām rūpnieciskām iekārtām, nepārsniedzot EUR 10 000 vērtību, vai rūpniecības nozarē — proporcionāli augoši amortizācijas norakstījumi 50 % apmērā pirmajā gadā, vai atbilstošu ieguldījumu stimulu un pētniecības subsīdiju izveide, lai virzītu uz priekšu energoefektivitātes pasākumus;

    75.    uzsver, ka ES ETS ir milzīgs resursu potenciāls ieguldījumiem energoefektivitātē; atzīst, ka ES emisiju kvotu izsolēs tiks iegūti miljardi eiro; atgādina, ka saskaņā ar ETS direktīvu vismaz 50 % no šiem ienākumiem jāpiešķir pielāgošanās klimata pārmaiņām un to mazināšanas pasākumiem, tostarp energoefektivitātes veicināšanas pasākumiem; uzsver, ka šie ieņēmumi, kā arī ieņēmumi no oglekļa nodokļa būtu jāuzskata par prioritāriem, lai rentabli finansētu energoefektivitāti un tehnoloģiju izplatīšanu; turklāt norāda, ka ES uzņēmumi pērk miljoniem tīras attīstības mehānismam paredzētos kredītus, galvenokārt Ķīnā un Indijā, lai gan šos līdzekļus varētu ieguldīt tīrā attīstībā vismazāk attīstītajās valstīs vai Eiropas energoefektivitātes uzlabošanā;

    76.    uzskata — lai panāktu ieguldījumu vislielāko iespējamo atdevi, šajā sistēmā būtu jāņem vērā esošie pārstrukturētie instrumenti, kuru darbību nodrošina publiskā sektora finanšu starpnieki, tajā būtu jāiekļauj pašreizējie ES fondi un tā būtu jāveido, lai piesaistītu arī citus publiskā un privātā sektora līdzekļus; uzskata, ka Eiropas Komisija nevar vienmēr būt vienīgais visu finanšu līdzekļu avots; aicina Komisiju uzņemties galveno lomu, darot pieejamu un palielinot finansējumu, kas ir pieejams gan valsts, gan privātajām finanšu iestādēm; uzskata, ka Komisijai būtu jāiedrošina finanšu iestādes un tādas finansēšanas programmas kā Eiropas Investīciju banka piešķirt lielāku prioritāti novatoriskām energoefektivitātes iniciatīvām, jo īpaši tad, ja tās veicina citu ES mērķu sasniegšanu, piemēram, darbavietu skaita palielināšanu;

    77.    atzīst, ka sākotnējā finansējuma trūkums ir lielākais ēku renovācijas šķērslis dzīvojamā fonda un MVU sektorā, un aicina Komisiju apzināt novatoriskus risinājumus un paraugpraksi, lai novērstu šo problēmu, izmantojot tādus veiksmīgus mehānismus kā „pay as you save”, apgrozāmus fondus un zaļās ieguldījumu bankas (pēc Vācijas „KfW” vai Francijas „Caisse Depots” parauga);

    78.    atzīst, ka nepieciešamība veikt sākotnējus ieguldījumus ir viens no lielākajiem šķēršļiem energoefektivitātes īstenošanai vietējā un reģionu līmenī;

    79.    atzinīgi vērtē Parlamenta un Padomes vienošanos izmantot saskaņā ar EEPR regulu piešķiramos, bet neizmantotos līdzekļus, lai izveidotu specifisku finanšu instrumentu energoefektivitātes un ar atjaunojamiem enerģijas avotiem saistītu iniciatīvu atbalstam vietējā un reģionālā līmenī; vienlaikus norāda, ka, neraugoties uz nozīmīgo jaunu darbavietu radīšanas potenciālu, Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā paredzēts nepamatoti niecīgs atbalsts ieguldījumiem energoefektivitātē;

    80.    uzsver, ka energoefektivitātes jomā veicamu pasākumu vajadzībām ir labāk jāizmanto esošie ES fondi, piemēram, ERAF un ELFLA; mudina dalībvalstis noteikt energoefektivitāti par vienu no savu darbības programmu prioritātēm; aicina Komisiju un valsts iestādes izstrādāt risinājumus, kuri veicinātu struktūrfondu izmantošanu energoefektivitātes pasākumiem, piemēram, nodrošinot labāku tās informācijas plūsmu, kas jāsaņem vietējā līmenī, vai izveidojot vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas aģentūras, un visbeidzot atgādina, ka minētie pasākumi ir jānovērtē, un vienam no galvenajiem šīs novērtēšanas parametriem ir jābūt ieguvumiem energoefektivitātes jomā;

    81.    ņemot vērā gaidāmo struktūrpolitikas, kohēzijas politikas un ES finanšu plāna pārskatīšanu, prasa ieviest klimata pārmaiņu un energotaupības nodrošinājumu visiem ES fondiem, lai panāktu nosacījuma par energotaupību integrāciju ES līdzekļu piešķiršanas procesā un lai lielāka šo līdzekļus daļa tiktu novirzīta energotaupības pasākumiem, un atkārtoti norāda, ka visu ēku un celtniecības sistēmu uzlabošanas izmaksu segšanai jāturpina izmantot struktūrfondus;

    82.    aicina Komisiju izmantot vidusposma pārskatu, lai piešķirtu vairāk līdzekļu energoefektivitātes programmām un lai energoefektivitātei novirzītu līdz 15 % ERAF līdzekļu;

    83.    uzsver, ka ir jāveido tehniskās palīdzības un finanšu inženierijas risinājumi vietējo un reģionālo iestāžu līmenī, lai atbalstītu vietējos projektu izstrādātājus, šai nolūkā, piemēram, izmantojot Eiropas Investīciju bankas (EIB) tehniskās palīdzības instrumentu ELENA un energoapgādes pakalpojumu uzņēmumu pieredzi;

    84.    aicina Komisiju nostiprināt finansēšanas mehānismus (piemēram, ELENA) un apsvērt iespēju izveidot papildu mehānismus, kas tiktu finansēti saskaņā ar Viedās enerģijas programmu;

    85.    norāda, ka energoefektivitātes politikai vajadzētu būt tādai, kas piesaista iespējami vairāk valsts un privātās jomas pārstāvju, lai sasniegtu vislielāko iespējamo sviras efektu, radītu darbavietas, sekmētu videi draudzīgāku izaugsmi un veicinātu konkurētspējīga, vienojoša un ilgtspējīga tirgus izveidi Eiropā;

    86.    norāda, ka, pilnvarojot enerģētikas uzņēmumus pildīt enerģijas taupīšanas saistības, energoefektivitātes pasākumiem varētu iegūt tādus papildu finansējuma avotus kā PSO vai SSO piemērojamās pārskaitījumu nodevas, piegādātāju saistību izpildes rezultātā iegūti līdzekļi vai sodanauda, kuru maksā par prasību neizpildi;

    87.    norāda, ka, lai gan ir vajadzīgs ievērojams sākotnējais kapitāls, lai panāktu privātā sektora ieguldījumus energotaupības pasākumos, valsts iejaukšanās ir nepieciešama, lai novērstu tirgus nepilnības un lai pāreja uz zemu oglekļa emisiju notiktu savlaicīgi, tādējādi panākot atbilstību ES mērķiem par atjaunojamo enerģiju un emisijas samazināšanu;

    88.    aicina Komisiju veicināt ES pasākumus tehniskās palīdzības atbalstam, kurus īstenotu pieredzējuši (valsts un starptautiski) finanšu starpnieki, lai:

      veicinātu pārvaldes iestāžu un sabiedrības, kā arī privātu finanšu iestāžu izpratni par finansēšanas stratēģijām un institucionālajām prasībām energoefektivitāti veicinošu ieguldījumu atbalstam,

      palīdzētu publiskā un privātā sektora finanšu iestādēm īstenot attiecīgos pasākumus un finanšu instrumentus,

      strukturētu ilgtspējīgus un efektīvus finanšu instrumentus, kas ļauj labāk izmantot pieejamos līdzekļus ieguldījumiem energoefektivitātes veicināšanā,

      veicinātu paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm un to finanšu starpniekiem;

      izveidotu efektīvu saziņas līdzekli un sāktu dialogu ar iedzīvotājiem nolūkā izplatīt iedzīvotāju mērķgrupām informāciju par energoefektivitāti un veidotu viņu uzvedību saistībā ar enerģijas patēriņu;

    89.    atzīst, ka labi funkcionējošs enerģijas tirgus stimulē enerģijas taupīšanu; aicina Komisiju novērtēt un ziņot par enerģētikas uzņēmumu, tai skaitā energopakalpojumu uzņēmumu, nozīmi energoefektivitātes veicināšanā un aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot efektīvus pasākumus, lai panāktu, ka enerģētikas uzņēmumi iegulda līdzekļus energoefektivitātē, un atvieglotu tiešo lietotāju iespējas veikt uzlabojumus energoefektivitātes jomā; aicina Komisiju iesniegt uz paraugpraksi balstītus priekšlikumus, no kuriem dalībvalstis varētu izvēlēties savai situācijai vispiemērotāko modeli, piemēram, „balto sertifikātu” sistēmu, nodokļu atvieglojumus, tiešus stimulus u. tml.;

    90.    aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī vietējā un reģionālā līmeņa valsts iestādes palielināt centienus uzlabot visās nozarēs, bet jo īpaši visā celtniecības nozarē un MVU, dažādu energoefektivitātes speciālistu izglītošanu un apmācību, lai uzlabotu celtniecības nozares profesijās strādājošo prasmes, tādējādi radot videi draudzīgas vietējas darbavietas un vienlaikus sekmējot mērķtiecīgu energoefektivitātes tiesību aktu īstenošanu; šajā sakarībā prasa pilnībā izmantot un palielināt struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus apmācību rīkošanai;

    91.    aicina Komisiju pārbaudīt tādu novatorisku regulējuma veidu piemērojamību, kurus var efektīvi apvienot ar būtisku enerģijas ietaupījuma potenciālu jaunajās dalībvalstīs, izmantojot attīstītāko dalībvalstu kapitāla un tehnoloģiju iespējas;

    92.    uzsver nepieciešamību uzlabot energopakalpojumu tirgus attīstību; lūdz Komisiju, pārskatot Energopakalpojumu direktīvu, apsvērt pasākumus, ar kuriem tiktu sekmēta energoefektivitātes līgumu slēgšana valsts un privātajā sektorā; uzskata, ka energopakalpojumu uzņēmumiem daudzējādā ziņā ir vislabākās iespējas palīdzēt mājsaimniecībām, MVU un valsts sektoram pārvarēt šķērsli, ko rada sākotnējo ieguldījumu augstās izmaksas, energoefektivitātes uzlabošanas nolūkā atjaunojot ekspluatācijā esošās ēkas; mudina Komisiju veikt pētījumu, lai novērtētu dalībvalstīs īstenotās paraugprakses, kā arī konstatētu šķēršļus finanšu mehānisma potenciāla pilnīgai izmantošanai;

    93.    norāda, ka energotaupības pasākumu izstrādāšanas un īstenošanas procesā ļoti svarīga nozīme ir uzņēmumu piedāvātajiem novatoriskajiem risinājumiem;

    94.    atkārtoti pieprasa iekļaut Eiropas kaimiņattiecību politikā spēcīgāku energoefektivitātes komponentu un šo jautājumu sistemātiski risināt ES un trešo valstu dialogos;

    95.    atzīst, ka energoefektivitātes tehnoloģiju attīstība, izstrāde un laišana tirgū (piemēram, izmantojot tās dzinēju, apgaismojuma, elektroierīču u. c. jomās) rada Eiropas uzņēmumiem iespējas un potenciālas izdevības;

    96.    šajā sakarībā uzskata, ka novatorisku tehnoloģiju izstrāde un laišana tirgū ir pamats, lai uzlabotu energoefektivitāti visās tās izmantojuma jomās, samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu un palielinātu atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvaru;

    97.    uzstāj, lai energoefektivitāte būtu prioritāte nākamajā pētniecības pamatprogrammā (FP 8);

    98.    aicina Komisiju noteikt energoefektivitāti par vienu no Astotās pētniecības pamatprogrammas galvenajām prioritātēm un piešķirt līdzekļu būtisku daļu energoefektivitātes apakšprogrammām, līdzīgi kā spēkā esošās Viedās enerģijas programmas gadījumā; uzsver, ka līdz 2020. gadam pašreizējo finansējuma apjomu pētniecībai, izstrādei un demonstrējumiem enerģētikas jomā ir nepieciešams palielināt, šai nolūkā tostarp ievērojami palielinot nākamo ES budžetu, it īpaši atjaunojamās enerģijas, viedo tīklu un energoefektivitātes vajadzībām;

    99.    uzskata, ka lielāks uzsvars būtu liekams uz energotaupības pasākumu nozīmi, ņemot vērā to, ka norisinās starptautiskas sarunas par klimatu; uzskata, ka vērienīgo energoefektivitātes politiku var labāk īstenot un mazāk ietekmēt konkurētspēju, ja šo politiku starptautiski saskaņo; tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm gaidāmajās sarunās Kankunā pārliecināt ES starptautiskos partnerus par nepieciešamību saskaņot energoefektivitātes pasākumus;

    100.  atbalsta G20 grupas valstu Toronto augstākā līmeņa sanāksmē 2010. gada 27. jūnijā pieņemtajā deklarācijā pausto prasību vidēji ilgā laika posmā pakāpeniski pārtraukt subsīdiju piešķiršanu fosilā kurināmā izmantošanai un norāda, ka, šādi rīkojoties, tiktu iegūti vairāki miljardi eiro, kurus varētu novirzīt energoefektivitātes pasākumu atbalstam, tādējādi ievērojami labāk sekmējot ar enerģētikas jomu saistītos ES stratēģiskos mērķus ilgtspējības, konkurētspējas un piegāžu drošuma jomā;

    101.  uzskata, ka, izstrādājot enerģētikas politiku, katrā ziņā būtu jāņem vērā enerģētikas dialoga sociālā dimensija, ietverot tādus aspektus kā cilvēktiesības, energoresursu nepietiekamība un patērētāju ar zemiem ienākumiem aizsardzība;

    102.  atzīst, ka līdz šim energoefektivitātes politikas nostādnēs nav pietiekami ņemts vērā tāds faktors kā sabiedrībai pieņemams energopatēriņa samazināšanas process; uzsver, ka energoefektivitātes pasākumu sekmīgai īstenošanai izšķiroša nozīme nav tikai patērētāju uzvedībai vien — ir jāveicina arī patērētāju uzticēšanās; prasa topošajā energoefektivitātes rīcības plānā iekļaut papildu atbalsta pasākumus, kas veicinātu, ka sabiedrībai šis plāns ir pieņemams;

    103.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm jānodrošina visu ieinteresēto personu aktīvāka informēšana energoefektivitātes un enerģijas taupīšanas jautājumos, un aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot un turpināt sekmēt piekļuvi informācijai par energoefektivitāti un enerģijas taupīšanu;

    104.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

    • [1]  OV L 200, 31.7.2009., 31. lpp.
    • [2]  OV L 114, 27.4.2006., 64. lpp.
    • [3]  OV L 153, 18.6.2010., 1. lpp.
    • [4]  OV L 342, 22.12.2009., 46. lpp.
    • [5]  OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.
    • [6]  OV L 153, 31.7.2009., 13. lpp.
    • [7]  OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.
    • [8]  OV L 207, 6.8.2010., . lpp.
    • [9]  Copenhagen Economics, http://ec.europa.eu/taxation_customs/resources/documents/taxation/gen_info/economic_analysis/tax_papers/taxation_paper_22_en.pdf.
    • [10]  OV C 67 E, 18.3.2010., 16. lpp.
    • [11]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0153.
    • [12]  Direktīva 2009/125/EK
    • [13]  Direktīva 2010/30/EK
    • [14]  Regula (EK) Nr. 1222/2009

    PASKAIDROJUMS

    Ievads

    Energoefektivitāte ir izmaksu ziņā vislietderīgākais un ātrākais veids, kā samazināt CO2 un citas emisijas. Tai ir lielas priekšrocības gan saistībā ar ekonomisko izaugsmi, gan darba vietu radīšanu. Jaunās darba vietas tiks radītas gan pilsētu, gan lauku teritorijās, bieži vien mazajos un vidējos uzņēmumos, un tās būs vietējas darba vietas, kuras nevarēs piešķirt ārējam darbaspēkam. Šīs darba vietas tiks radītas IT, būvniecības un pakalpojumu nozarēs.

    Daudz kas ir sasniegts kopš Energoefektivitātes rīcības plāna pieņemšanas 2006. gadā; tomēr politiskā un ekonomiskā situācija kopš tā laika ir būtiski mainījusies. Tāpēc ES energoefektivitātes politika neapšaubāmi ir jāpārskata, lai to pielāgotu pašreizējām prioritātēm un norisēm. Būtu rūpīgi jāizvērtē 2006. gadā pieņemtā Energoefektivitātes rīcības plāna sasniegumi un trūkumi un, pamatojoties uz šo novērtējumu, jāpārskata ES energoefektivitātes politika. Pasākumus energotaupības veicināšanai var ieviest, izmantojot daudzus un dažādus gan ES līmeņa, gan valsts līmeņa instrumentus — piemēram, marķēšanu un ekostandartus, kas piemērojami ar enerģiju saistītiem ražojumiem un energopatēriņam ēkās —, kā arī daudzus citus instrumentus. Referents uzskata, ka politikas veidotājiem ir jācenšas rast visdažādākos veidus, kā 27 valstu ES padarīt energoefektīvāku, un uzskata, ka dažus instrumentus ir labāk izmantot valsts līmenī.

    Energoefektivitātes mērķi

    Aizvien vairāk ir skaidrs, ka ES pašreizējais veikums nav apmierinošs, lai ES sasniegtu savu 20 % mērķi. Eiropas Komisija nav iesniegusi oficiālus dokumentus par šo jautājumu. Emisiju un atjaunojamo enerģijas avotu gadījumā mērķu izpilde ir viegli izmērāma un attiecīgos datus oficiāli nodrošina Statistikas birojs, tomēr statistikas dati par energoefektivitāti ir pretrunīgi, jo PRIMES modelis bieži tiek apšaubīts. Tomēr referents uzskata, ka par visu ES enerģētikas politikas galveno elementu statistikas datu iesniegšanu ir atbildīga Komisija.

    Ēkas

    Labi zināms, ka ir ārkārtīgi daudz iespēju nodrošināt energoefektivitāti ēkās. The recent recast of the EPBD makes it difficult to pursue another recast of this directive at this point. Tomēr ēku nozīmīgā potenciāla dēļ ir jārod atšķirīga pieeja, kas atbilst subsidiaritātes principam un nav pretrunā privātīpašuma tiesībām. Būtu jāapsver atbilstīgu finansēšanas instrumentu izveide, kā arī nepieciešamība pilnveidot profesionālo apmācību, MVU pieeju informācijai un izpratnes veicināšanu kopumā. Galvenā uzmanība būtu jāvelta esošo ēku atjaunošanai, jo jaunu ēku būvniecība ES aizvien samazinās, un daudzām vecām ēkām, ja tās tiek atbilstīgi atjaunotas, ir energoefektivitātes ziņā vislielākais potenciāls.

    Ekodizains

    Referents kopumā uzskata, ka ir jāveicina brīvprātīgas vienošanās šajā jomā, tomēr dažos gadījumos nepieciešami obligāti standarti un konkrēti mērķi, lai veicinātu tirgus attīstību lielākas energoefektivitātes virzienā. Ekodizaina direktīva ir visefektīvākais ES līmeņa instruments energoefektivitātes politikas jomā, un tas ir galvenais piemērs tam, kāda veida politikas virzienus ES vajadzētu censties ieviest. Visdaudzsološākās pieejas pamatā, šķiet, ir kopēju standartu noteikšana ES tirgū, veidojot sīvāku konkurenci starp dalībvalstīm un dodot iespēju tām konkurēt pasaules tirgū.

    Finansējums

    Tīrās tehnoloģijas ir tā joma, kurā ir jāsamazina atšķirības starp ASV un Ķīnu no vienas puses un ES no otras puses. Abas minētās valstis ir daudz progresīvākas attiecībā uz tādu tiesību aktu pieņemšanu, kas veicina energoefektīvus risinājumus. Tādēļ ES un dalībvalstīm būtu jāatbalsta tādi pasākumi un instrumenti, kas veicina finansēšanu. Ar Eiropas līmenī īstenojamu finanšu instrumentu būtu jāveicina valstu energoefektivitātes fondu ieviešana energoefektivitātes veicināšanas līgumu atbalstam.

    Energoefektivitātes veicināšanas līgums, saskaņā ar kuru klients iegādājas garantētu energoietaupījumu, nodrošina sviras mehānismu, jo 2–15 gadu laikā ieguldījums tiek atmaksāts. Šāds modelis ļauj radīt darba vietas mazajos un vidējos uzņēmumos, patērētāji maksā mazākus rēķinus par enerģijas patēriņu, un tiek samazinātas emisijas.

    Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (5.10.2010)

    Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

    par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu
    (2010/2107(INI))

    Atzinumu sagatavoja: Peter Liese

    IEROSINĀJUMI

    Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.  uzsver, ka energoefektivitāte ir izmaksu ziņā lietderīgākais pasākums CO2 un citu emisiju samazināšanai un ka tā ir unikāla iespēja, lai atbalstītu nodarbinātību un veidotu jaunas darba vietas, vienlaikus mazinot atkarību no enerģijas importa; atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas aplēsēm energotaupības pasākumu rezultātā katru gadu varētu ietaupīt EUR 1000 uz katru mājsaimniecību;

    2.  uzskata, ka, neraugoties uz panākumiem, kas gūti, piemēram, pieņemot energoefektivitātes tiesību aktu kopumu, ar pašreizējiem energoefektivitātes tiesību aktiem un pasākumiem vien nevarēs pilnībā izmantot energotaupības rentabilitātes iespējas. Uzskata, ka, pateicoties līdz 2009. gada beigām īstenotajai politikai, ir nodrošināti aptuveni 9 % no enerģijas ietaupījuma salīdzinājumā ar prognozēm 2020. gadam. Tādēļ, ja netiks īstenoti papildu pasākumi, nevarēs sasniegt ES rentabilitātes mērķi līdz 2020. gadam samazināt energopatēriņu par 20 %;

    3.  norāda — lai gan ES ir noteikusi saistošu mērķi par 20 % palielināt atjaunojamo enerģijas avotu daļu kopējā energopatēriņā un ir spēkā direktīva, kurā ir noteikts, kā šo mērķi sasniegt, attiecībā uz energoefektivitāti, kas ir izmaksu ziņā lietderīgāks instruments, šāda līdzīga regulējuma nav; tādēļ uzskata — būtu lietderīgi, ja, pieņemot turpmākus ES tiesību aktus, tiktu nodrošināts tieši tāds pats ieguldījumu apjoms energoefektivitātes jomā, kāds tiek nodrošināts attiecībā uz atjaunojamiem enerģijas avotiem; turklāt aicina Komisiju līdz 2010. gada beigām iesniegt Atjaunojamo enerģijas avotu direktīvai līdzīgu likumdošanas priekšlikumu, ar ko būtu noteikts saistošs mērķis par 25 % samazināt energopatēriņu, izmantojot energoefektivitātes veicināšanas pasākumus;

    4.  norāda, ka ir jāveic papildu veicināšanas pasākumi atjaunojamo energoresursu jomā un dalībvalstu valdībām ir jāapņemas pieņemt ilgtermiņa tiesisku regulējumu, ar ko garantē ilgtermiņa ieguldījumus un tirgu atvēršanu. Norāda, ka ir jāīsteno saprātīgu subsīdiju politika, lai radītu stimulus tādas tehnoloģijas attīstībai, ar kuru mazina izmaksas;

    5.  uzsver informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozīmību energoefektivitātes uzlabošanā un uzsver IKT, jo īpaši viedo skaitītāju un viedtīklu, būtisko lomu atjaunojamo energoresursu integrēšanā elektroenerģijas piegādē;

    6.  norāda, ka arī ilgtermiņa mērķi tirgus dalībniekiem ir ļoti svarīgi, un tādēļ ierosina noteikt ilgtermiņa mērķus attiecībā uz energopatēriņa samazināšanu, proti, līdz 2030. gadam to samazināt par 42 % un līdz 2050. gadam — par 75 %;

    7.  prasa īstenot pasākumus nevēlamas atgriezeniskas ietekmes novēršanai, lai nodrošinātu, ka enerģijas cenu piespiedu samazināšanās un patēriņa pieaugums nenomāc tehnisku uzlabojumu pozitīvo ietekmi;

    8.  uzsver, ka viena no galvenajām prioritātēm ir pareizi īstenot Ekodizaina direktīvu, un atkārtoti norāda, ka ar minēto direktīvu jau bija noteikti līdz 2007. gadam veicami īstenošanas pasākumi 12 ražojumu grupām; uzstāj, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāuzlabo tirgus uzraudzība, lai nodrošinātu atbilstību, jo īpaši importēto produktu gadījumā, un aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot paziņojumu par pasākumiem; uzsver direktīvā minēto pienākumu noteikt obligātas prasības attiecībā uz iespējami mazākām ekspluatācijas izmaksām, ņemot vērā, kuri produkti tirgū ir vispieprasītākie, proti, kuriem produktiem ir vislabākie rādītāji;

    9.  lai veicinātu pieprasījumu pēc energoefektivitātes pakalpojumiem, mudina Komisiju atbalstīt dalībvalstu pasākumus, ar ko rada fiskālos stimulus vai nodrošina subsīdijas atbilstīgi ES noteikumiem par valsts atbalstu;

    10. uzsver, ka neatkarīgi no Ekodizaina direktīvas īstenošanas papildu ieguvumus energoefektivitātes jomā atsevišķās nozarēs var vislabāk panākt, ja izmanto integrējošas sistēmas. Aicina Komisiju sīki izpētīt šīs iespējas un izstrādāt atbilstīgus tiesiskus instrumentus, ar ko veido atšķirīgu pieeju, saskaņā ar kuru energoefektivitātes jautājumus risina sistēmas, nevis tikai produktu līmenī;

    11. pauž nožēlu par lēno virzību un godkāres trūkumu saistībā ar Ekodizaina direktīvas īstenošanas noteikumiem attiecībā uz svarīgiem enerģiju patērējošiem produktiem, piemēram, sildierīcēm un apkures katliem; uzskata, ka tas liecina par to, ka energoefektivitātes mērķu sasniegšanai trūkst Komisijas politiskā atbalsta;

    12. uzskata — lai risinātu transportlīdzekļu radītās emisijas problēmu, nekavējoties ir jāizmanto visi instrumenti, tostarp transportlīdzekļu un degvielas nodokļi, marķēšana, obligātie efektivitātes standarti un pasākumi sabiedriskā transporta darbības uzlabošanai un veicināšanai;

    13. aicina Komisiju iesniegt Energoefektivitātes pakalpojumu direktīvas pārstrādāšanai paredzētu likumdošanas priekšlikumu, kurā enerģijas piegādātājiem būtu noteikts pienākums nodrošināt energopatēriņa samazināšanu; uzstāj, ka ar šādu priekšlikumu būtu jānodrošina gan mazo un vidējo uzņēmumu pienācīga līdzdalība energoefektivitātes pasākumu īstenošanā, gan jāmudina individuālās mājsaimniecības iesaistīties šo mērķu īstenošanā;

    14. aicina Komisiju atbalstīt un veicināt Eiropas augstsprieguma līdzstrāvas tīkla izveidi un attīstību, lai uzlabotu atjaunojamo energoresursu, jo īpaši vēja enerģijas un hidroenerģijas, izmantošanu. Ar šo tīklu nodrošinātu enerģijas pārvadi lielā attālumā, neciešot lielus enerģijas zaudējumus un vienlaikus radot iespēju veidot visu atjaunojamo energoresursu sinerģiju;

    15. uzsver siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas un jo īpaši vienas, divu vai trīs ģimeņu mājām paredzētu koģenerācijas mikroiekārtu nozīmi un prasa Komisijai izvērtēt, kādi normatīvie un finanšu instrumenti ir vajadzīgi, lai pilnībā izmantotu koģenerācijas potenciālu, kā arī ierosināt nepieciešamās iniciatīvas un reglamentējošus pasākumus;

    16. uzsver siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas tīkla vai siltuma, elektroenerģijas un dzesēšanas koģenerācijas tīkla svarīgo nozīmi, kas praktiski rada iespēju divkāršot kopējo energoefektivitāti; turklāt uzsver, ka siltuma vai aukstuma uzglabāšana liela noslogojuma laikā varētu veicināt tīkla darbības elastību, radot iespēju ražot elektroenerģiju un uzglabāt siltumu tad, kad ražošana pārsniedz vietējā patēriņa vajadzības;

    17. aicina izstrādāt reglamentējošus noteikumus, ar ko ilgtermiņā garantē, ka visas ēkas, tostarp pašreizējās ēkas, ir tādas, kas neietekmē klimatu;

    18. uzsver, ka būtu jārada skaidrība par to, kādus finanšu resursus var izmantot pasākumiem un projektiem energoefektivitātes jomā (tāpat kā ir skaidri noteikti budžeta līdzekļi līdzīgiem pasākumiem atjaunojamo energoresursu jomā). Norāda, ka būtu jānodrošina optimāla to resursu izmantošana, kas pieejami, piemēram, saistībā ar struktūrfondiem un Kohēzijas fondu, programmu „ELENA” un atlikušajiem Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā paredzētajiem līdzekļiem, ko var piešķirt projektiem, kas saistīti ar energoefektivitāti vai atjaunojamiem energoresursiem. Norāda, ka, izstrādājot jaunus finanšu instrumentus, uzmanība būtu jāpievērš minētajiem instrumentiem un citiem dalībvalstīs jau pieejamajiem instrumentiem, lai veidotu sinerģiju un novērstu funkciju pārklāšanos;

    19. uzsver — lai īstenotu energoefektivitātes pasākumus, ir svarīgi nodrošināt atbilstīgu finansējumu, tostarp izmantojot daļu no ieņēmumiem, kas gūti vairāksolīšanā saistībā ar emisijas kvotu tirdzniecību; uzstāj, lai energoefektivitāte būtu prioritāte nākamajā pētniecības pamatprogrammā (FP 8);

    20. iesaka visās dalībvalstīs izveidot energoefektivitātes fondus vai, kā alternatīvu, veidot Eiropas Energoefektivitātes fondu. Šo fondu vai Eiropas fonda līdzekļu kopējam apjomam vajadzētu būt vismaz EUR 2 miljardiem gadā;

    21. aicina Komisiju izstrādāt piemērotus Eiropas līmeņa instrumentus energoefektivitātes atbalstam un kopā ar dalībvalstīm tos koordinēt, lai radītu lielāku stimulu un pēc iespējas drīz sasniegtu CO2 emisijas samazināšanas mērķi;

    22. norāda, ka energoefektivitātes kritēriju pilnīgai iekļaušanai publiskā iepirkuma politikā vajadzētu būt vienam no Energoefektivitātes rīcības plāna mērķiem;

    23. norāda, ka energoefektivitātes jautājums būtu jāiekļauj visās attiecīgajās politikas jomās, tostarp finanšu, reģionālās un pilsētu attīstības, transporta, lauksaimniecības, rūpniecības politikas un izglītības jomā. Uzskata, ka šīs politikas īstenošanu varētu ievērojami veicināt, ja sistemātiski noteiktu, ka energoefektivitāte ir publiskā iepirkuma piešķiršanas kritērijs un nosacījums valsts finansētiem projektiem;

    24. uzskata, ka gaismas piesārņojuma un energoefektivitātes jautājumu var risināt, vienlaikus aizstājot parasto apgaismojumu sabiedriskās vietās un tūrisma apskates objektu — ievērojamu ēku fasāžu apgaismojumu pilsētās ar tādu apgaismojumu, kas ir energoefektīvāks un vairāk vērsts uz konkrēto vietu vai objektu;

    25. uzstāj, lai lielāka uzmanība tiktu veltīta energoefektivitātes standartu ietekmes novērtēšanai, tostarp izvērtējot saikni starp galaproduktu cenu un kvalitāti, ietekmi uz energoefektivitāti un patērētājiem radīto labumu; atzīst, ka Komisija izvērtē šo ietekmi, tomēr uzstāj, lai Komisija un dalībvalstis vairāk censtos sniegt informāciju un veikt kontroli attiecībā uz visiem produktiem, tostarp importētiem produktiem, piemēram, energoefektīvajām elektrospuldzēm;

    26. aicina izstrādāt Eiropas apmācības un izpratnes veicināšanas stratēģijas attiecībā uz energoefektivitāti. Lai izstrādātu un ieviestu energoefektivitātes tehnoloģijas un sistēmas, darbaspēks (celtnieki, iekārtu uzstādītāji, arhitekti, eksperti, ražotāji utt.) ir atbilstīgi jāapmāca, jo īpaši saistībā ar direktīvu par ēku energoefektivitāti[1]. Turklāt norāda, ka ir jāizstrādā izpratnes veicināšanas programmas, lai informētu patērētājus un MVU par energopatēriņa samazināšanas veidiem, un to varētu darīt, izmantojot dalībvalstu enerģijas aģentūru un tirdzniecības kameru kopīgi īstenotus pasākumus; mudina Komisiju pārskatītajā Energoefektivitātes rīcības plānā iekļaut izglītību par energoefektivitāti;

    27. norāda, ka elektrisko transportlīdzekļu priekšrocība ir saistīta ar šo transportlīdzekļu devumu gaisa kvalitātes uzlabošanā apbūvētās teritorijās; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt, kā elektrisko automobiļu plaša izmantošana ietekmē energoefektivitāti un iespējas īstenot CO2 emisijas samazināšanas mērķus;

    28. uzsver — lai īstenotu iepriekšminētos energoefektivitātes mērķus, ir būtiski investēt transporta nozarē, jo īpaši dzelzceļa un pilsētas transporta sistēmās, lai pēc iespējas mazinātu tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kuriem ir vislielākais energopatēriņš;

    29. mudina Komisiju piešķirt svarīgu nozīmi energoefektivitātes jautājumam gaidāmajā Baltajā grāmatā par transportu, nākot klajā ar priekšlikumiem par stingrākiem transportlīdzekļu efektivitātes standartiem un ātruma regulēšanu, iespējām veicināt pāreju uz transportlīdzekļiem un sabiedrisko transportu ar mazu energopatēriņu, kā arī iespēju veicināt tādas degvielas izmantošanu, kuru iegūst no atjaunojamām un alternatīvām izejvielām;

    30. uzskata, ka atkritumu pārstrādes procesā ir jānovērš biogāzes un siltuma zudums, atjaunojot un radot ūdens tvaiku un/vai elektroenerģiju. Uzskata, ka nevajadzētu piešķirt atļaujas tādu atkritumu pārstrādes iekārtu lietošanai, ar kurām nevar atjaunot siltumu vai ražot enerģiju;

    31. piešķir ļoti svarīgu nozīmi plānošanas procesiem Eiropas līmenī. Energoefektivitātei Energoefektivitātes rīcības plānā 2011.–2020. gadam būtu jāvelta pienācīga uzmanība. Jaunais Eiropas Energoefektivitātes rīcības plāns būtu jāiesniedz pēc iespējas drīz, un energoefektivitātei vajadzētu piešķirt svarīgu nozīmi nākamajās pamatnostādnēs, ar ko līdz 2050. gadam nodrošina zema oglekļa emisijas līmeņa sistēmu un ekonomiku;

    32. norāda — kaut arī energotaupība nepārprotami rada uzņēmējdarbības iespējas, energopakalpojumu tirgus joprojām ir ierobežots un uzņēmumu skaits lielākajā daļā valstu ir diezgan mazs. Norāda, ka aktīvi energopakalpojumu uzņēmumi var veicināt pasākumus un palīdzēt rast finanšu risinājumus visās enerģijas gala patēriņa nozarēs. Uzskata, ka būvniecības nozarē vajadzētu veicināt ēku atjaunošanu un energoefektīvu iekārtu izmantošanu, transporta nozarē būtu optimāli jāizmanto energoefektīvi transportlīdzekļi un attiecībā uz rūpniecību būtu jārisina jautājums par iespējām panākt lielus enerģijas ietaupījumus, izmantojot energoefektīvākus procesus;

    33. uzsver, ka papildus energoefektivitātes nodrošināšanai enerģijas rašanās (piemēram, tās sākotnējās ražošanas) vietā, par prioritāru būtu jāuzskata arī (elektro-) enerģijas zudumu novēršana tās transportēšanas laikā pa tīkliem. Pāreja uz decentralizētāku ražošanas sistēmu mazinātu enerģijas pārneses attālumus, šādi novēršot enerģijas zudumu transportēšanas laikā;

    34. mudina (naftas) ķīmijas rūpniecības uzņēmumus visā ES veicināt enerģijas atjaunošanu sadedzināšanas procesa laikā;

    35. atzīmē, ka energoefektivitāti ievērojami veicinātu arī resursu efektivitātes uzlabojumi.

    KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    5.10.2010

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    46

    7

    1

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    János Áder, Elena Oana Antonescu, Pilar Ayuso, Paolo Bartolozzi, Milan Cabrnoch, Esther de Lange, Anne Delvaux, Bas Eickhout, Edite Estrela, Jill Evans, Karl-Heinz Florenz, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Nick Griffin, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Satu Hassi, Jolanta Emilia Hibner, Dan Jørgensen, Karin Kadenbach, Jo Leinen, Corinne Lepage, Peter Liese, Kartika Tamara Liotard, Linda McAvan, Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė, Gilles Pargneaux, Andres Perello Rodriguez, Sirpa Pietikäinen, Mario Pirillo, Pavel Poc, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Anna Rosbach, Oreste Rossi, Dagmar Roth-Behrendt, Carl Schlyter, Horst Schnellhardt, Richard Seeber, Theodoros Skylakakis, Bogusław Sonik, Catherine Soullie, Anja Weisgerber, Glenis Willmott, Sabine Wils

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    George Sabin Cutaş, Tadeusz Cymański, Marisa Matias, Judith A. Merkies, Miroslav Mikolášik, Alojz Peterle, Michèle Rivasi, Marita Ulvskog, Kathleen Van Brempt

    • [1]          Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīva 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta versija).

    Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS (29.10.2010)

    Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

    par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu
    (2010/2107(INI))

    Atzinumu sagatavoja: Lena Kolarska-Bobińska

    IEROSINĀJUMI

    Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.  uzsver, ka energoefektivitātes pasākumi ir izmaksu ziņā lietderīgs veids, kā palielināt ekonomikas konkurētspēju, veicināt drošu energoapgādi, samazināt CO2 emisijas, radīt jaunas darba vietas un samazināt enerģētisko nabadzību; ir noraizējies par to, ka dažās dalībvalstīs energoefektivitātes pasākumiem tiek izmantots maz ERAF līdzekļu; mudina dalībvalstis noteikt energoefektivitāti par vienu no savu darbības programmu horizontālām prioritātēm; aicina Komisiju, valsts iestādes un reģionālās iestādes veicināt struktūrfondu izmantošanu energoefektivitātes pasākumiem, piemēram, nodrošinot, ka labāk tiek izplatīta tā informācija, kas jāsaņem reģionu un vietējā līmenī, un izveidojot vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas aģentūras;

    2.  atzīst, ka nepieciešamība veikt sākotnējus ieguldījumus ir viens no lielākajiem šķēršļiem energoefektivitātes īstenošanai vietējā un reģionu līmenī; ir pārliecināts, ka ikviens pasākums ES līmenī būtu jāveic, pienācīgi ņemot vērā gan ietekmi uz pašvaldībām un reģioniem, gan to attiecīgos budžeta ierobežojumus; tādēļ iesaka Komisijai apspriesties ar vietējiem un reģionu pārstāvjiem, lai izstrādātu pamatnostādnes attīstībai enerģētikas jomā, un finansiāli atbalstīt vietējā un reģionālā līmeņa projektus, īstenojot novatoriskas programmas, kas paredzētas esošo energoresursu un struktūrfondu izmantošanai;

    3.  uzsver, ka ir jāveido tehniskās palīdzības un finanšu inženierijas risinājumi vietējo un reģionālo iestāžu līmenī, lai atbalstītu vietējos projektu izstrādātājus, šai nolūkā, piemēram, izmantojot Eiropas Investīciju bankas (EIB) tehniskās palīdzības instrumentu „ELENA” un energoapgādes pakalpojumu uzņēmumu pieredzi;

    4.  uzsver, ka viens no risinājumiem, kas ļautu realizēt ES enerģijas ietaupījumu potenciālu, ir strauja un pareiza dalībvalstu rīcība, īstenojot ES tiesību aktus, kuri attiecas uz tādām jomām kā ēku energoefektivitāte, enerģijas marķēšana un ekodizains; aicina Komisiju aktīvi atbalstīt un pārraudzīt šo īstenošanas procesu;

    5.  norāda, ka vietējā un reģionu līmenī, sevišķi mājokļu nozarē, pastāv dažādi šķēršļi, ko radījuši finansiāli izdevumi un ilgi atmaksāšanas periodi, atšķirīgie stimuli īrniekiem un īpašniekiem vai sarežģītais sarunu process, kas īstenojams daudzdzīvokļu mājās; pieprasa novatoriskus, rentablus risinājumus šo šķēršļu novēršanai, piemēram, izstrādāt dzīvojamo rajonu renovācijas plānus, nodrošināt finansiālus stimulus un tehnisko palīdzību;

    6.  uzsver, ka energoefektivitātes mērķu sasniegšanai izšķiroša ir reģionālo un vietējo iestāžu rīcība, un tādēļ atbalsta daudzlīmeņu, decentralizētu pieeju enerģētikas politikai un energoefektivitātei, tostarp Pilsētas mēru paktu un Viedo pilsētu iniciatīvu; uzsver, ka ES enerģētikas politiku attiecībā uz pilsētām un reģioniem ir svarīgi īstenot, izmantojot augšupēju pieeju, tā cenšoties veicināt videi saudzīgu un energoefektīvu ieguldījumu; uzsver, ka turpmākās kohēzijas politikas saskaņošana ar stratēģiju „Eiropa 2020” būtu galvenais mehānisms, kas veicinātu attīstību vietējā un reģionu līmenī, nodrošinot viedu, saimnieciski konkurētspējīgu, ilgtspējīgu izaugsmi dalībvalstīs, reģionos un pilsētās;

    7.  konstatē, ka Eiropas reģioni ir ļoti atšķirīgi, tādēļ nav iespējams noteikt standarta obligātu energoefektivitātes mērķi, jo tas radītu arī pārāk lielu slogu it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU); tādēļ ierosina pastāvīgi uzraudzīt spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un neatbilstības gadījumā sākt pienākumu neizpildes procedūru;

    8.  atzīst, ka līdz šim energoefektivitātes politikas nostādnēs nav pietiekami ņemts vērā tāds faktors kā sabiedrībai pieņemams energopatēriņa samazināšanas process; uzsver, ka energoefektivitātes pasākumu sekmīgai īstenošanai izšķiroša nozīme nav tikai patērētāju uzvedībai vien — ir jāveicina arī patērētāju uzticēšanās; prasa topošajā energoefektivitātes rīcības plānā iekļaut papildu atbalsta pasākumus, kas veicinātu, ka sabiedrībai šis plāns ir pieņemams; uzsver, ka vienprātību iespējams panākt ar reģionu līmeņa un vietējā līmeņa būtiskās ietekmes palīdzību;

    9.  aicina Komisiju ieviest pasākumus, kuri ļautu izskaust enerģētisko nabadzību, kas Eiropā skar vistrūcīgākās mājsaimniecības, un aktīvi atbalstīt energoefektivitātes pasākumu īstenošanu un finansēšanu mājokļu nozarē;

    10. norāda, ka energotaupības pasākumu izstrādāšanas un īstenošanas procesā ļoti svarīga nozīme ir uzņēmumu piedāvātajiem novatoriskajiem risinājumiem; cer, ka struktūrfondu finansējums rosinās uzņēmumu aktīvu līdzdalību projektos, kas tiek īstenoti energoefektivitātes jomā;

    11. lai nodrošinātu, ka ES tiesību akti tiek optimālāk īstenoti un jo īpaši patērētāju interesēs tiek izmantota sinerģija, aicina Komisiju spēkā esošos ES tiesību aktus, piemēram, Ekodizaina direktīvu un Enerģijas marķējuma direktīvu, apvienot, nevis vēl vairāk paplašināt.

    KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    28.10.2010

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    42

    0

    2

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    François Alfonsi, Luís Paulo Alves, Sophie Auconie, Catherine Bearder, Jean-Paul Besset, Victor Boştinaru, Zuzana Brzobohatá, John Bufton, Alain Cadec, Ricardo Cortés Lastra, Francesco De Angelis, Rosa Estaràs Ferragut, Elie Hoarau, Danuta Maria Hübner, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Juozas Imbrasas, Seán Kelly, Evgeni Kirilov, Constanze Angela Krehl, Petru Constantin Luhan, Riikka Manner, Iosif Matula, Erminia Mazzoni, Miroslav Mikolášik, Jan Olbrycht, Wojciech Michał Olejniczak, Markus Pieper, Tomasz Piotr Poręba, Monika Smolková, Csanád Szegedi, Nuno Teixeira, Lambert van Nistelrooij, Oldřich Vlasák, Hermann Winkler, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Karima Delli, Jens Geier, Ivars Godmanis, Lena Kolarska-Bobińska, James Nicholson, Elisabeth Schroedter, László Surján, Patrice Tirolien

    Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Andrea Češková

    KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    9.11.2010

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    44

    5

    4

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Jean-Pierre Audy, Ivo Belet, Bendt Bendtsen, Jan Březina, Giles Chichester, Pilar del Castillo Vera, Lena Ek, Ioan Enciu, Gaston Franco, Adam Gierek, Fiona Hall, Jacky Hénin, Romana Jordan Cizelj, Arturs Krišjānis Kariņš, Philippe Lamberts, Bogdan Kazimierz Marcinkiewicz, Marisa Matias, Judith A. Merkies, Angelika Niebler, Jaroslav Paška, Aldo Patriciello, Miloslav Ransdorf, Herbert Reul, Teresa Riera Madurell, Michèle Rivasi, Paul Rübig, Amalia Sartori, Francisco Sosa Wagner, Konrad Szymański, Britta Thomsen, Patrizia Toia, Evžen Tošenovský, Ioannis A. Tsoukalas, Claude Turmes, Vladimir Urutchev, Adina-Ioana Vălean, Kathleen Van Brempt, Alejo Vidal-Quadras, Henri Weber

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    António Fernando Correia De Campos, Andrzej Grzyb, Yannick Jadot, Silvana Koch-Mehrin, Ivari Padar, Vladko Todorov Panayotov, Markus Pieper, Peter Skinner, Silvia-Adriana Ţicău, Catherine Trautmann, Hermann Winkler

    Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Morten Løkkegaard, Marek Henryk Migalski, María Muñiz De Urquiza