Procedūra : 2010/2096(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0332/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0332/2010

Debates :

Balsojumi :

PV 14/12/2010 - 9.13
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0465

ZIŅOJUMS     
PDF 221kWORD 142k
1.12.2010
PE 448.852v04-00 A7-0332/2010

ar Eiropas Parlamenta ieteikuma priekšlikumu Padomei par ES ātrās reaģēšanas iespēju izveidošanu

(2010/2096(INI))

Attīstības komiteja

Referente: Iva Zanicchi

EIROPAS PARLAMENTA IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS PADOMEI
 PASKAIDROJUMS
 IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS PADOMEI B7-0228/2010
 Ārlietu komitejas atzinums
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS PADOMEI

par ES ātrās reaģēšanas iespēju izveidošanu

(2010/2096(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Lisabonas līguma 196. pantu, kurā noteikts, ka „Savienība veicina dalībvalstu sadarbību, lai uzlabotu sistēmu efektivitāti dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu novēršanai vai aizsardzībai pret tām”, un ka Savienības rīcības mērķis ir sekmēt saskaņotību starptautiskajā civilās aizsardzības darbā,

–  ņemot vērā 214. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību, kurā noteikts, ka Savienības darbību cilvēktiesību jomā nolūks ir „nodrošināt palīdzību, atvieglojumus un aizsardzību cilvēkiem trešās valstīs, kuri ir dabas vai cilvēku izraisītu katastrofu upuri, un ka šādas darbības „veic saskaņā ar starptautisko tiesību principiem un saskaņā ar objektivitātes, neitralitātes un diskriminācijas aizlieguma principu”,

–  ņemot vērā Eiropas Konsensu par humāno palīdzību, ko 2007. gada decembrī kopīgi parakstīja Eiropas Savienības Padomes, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas priekšsēdētāji, un rīcības plānu šā konsensa īstenošanai, ar kuru Komisija iepazīstināja 2008. gada maijā,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada decembra secinājumus, kuros Komisijai tika izteikts aicinājums visefektīvāk izmantot Kopienas civilās aizsardzības mehānismu un uzlabot dalībvalstu sadarbību,

–  ņemot vērā 2006. gada 27. novembrī pārskatītās Pamatnostādnes par militārās un civilās aizsardzības resursu izmantošanu (Oslo pamatnostādnes),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. februāra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „ES stratēģija katastrofu draudu mazināšanas atbalstam jaunattīstības valstīs”,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada marta paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Par Eiropas Savienības reaģēšanas spēju stiprināšanu katastrofu gadījumos” (COM(2008) 0130) un Eiropas Parlamenta 2008. gada 19. jūnija rezolūciju „Par Eiropas Savienības reaģēšanas spēju stiprināšanu katastrofu gadījumos”(1),

–  ņemot vērā 2006. gada 9. maijā publicēto Michel Barnier ziņojumu „Par Eiropas civilās aizsardzības spēkiem: Eiropas palīdzība”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūciju par neseno zemestrīci Haiti(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūciju par dabas un cilvēka darbības izraisītu katastrofu novēršanu,

–  ņemot vērā ieteikuma priekšlikumu Padomei par „ES ātrās reaģēšanas iespēju izveidošanu”, ko saskaņā ar Reglamenta 121. punkta 1. pantu ALDE grupas vārdā 2010. gada 23. martā iesniedza Anneli Jäätteenmäki, Charles Goerens, Louis Michel, Marielle De Sarnez un Frédérique Ries (B7 0228/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0332/2010),

A. tā kā pasaulē arvien biežāk notiek katastrofas, kas prasa ievērojamus cilvēku upurus un rada būtisku kaitējumu tautsaimniecībai un videi; tā kā šādas katastrofas kļūst arvien postošākas, notiek arvien biežāk un plašākos apmēros arvien vairāk pasaules reģionos, galvenokārt klimata pārmaiņu rezultātā; un tā kā Eiropas Savienība veic lielu darbu, lai reaģētu uz šīm krīzes situācijām;

B.  tā kā arvien biežāk un plašākos apmēros Eiropas Savienībai ir jāveic intervences pasākumi gan savā teritorijā, gan ārpus tās un šo pasākumu īstenošanu vēl vairāk sarežģī vispārējā finansiālā situācija un budžeta ierobežojumi, ir jāpalielina šo darbību rentabilitāte;

C. tā kā Kopienas civilās aizsardzības mehānisma 31 dalībvalsts (ES-27, Norvēģijas, Lihtenšteinas, Horvātijas un Islandes) resursu kopīga izmantošana, kā arī dalībvalstu ciešāka sadarbība var nozīmēt gan operatīvus, gan finanšu aktīvus;

D. tā kā humanitāru katastrofu seku novēršanai paredzētais Komisijas budžets, jo īpaši tā Humānās palīdzības ģenerāldirektorāta aģentūras budžeta daļa, pēdējo piecu gadu laikā reālajā izteiksmē nav vis vienkārši saglabāts iepriekšējā līmenī, bet gan pat nedaudz samazināts;

E.  tā kā pēdējos gados ir paplašinātas iespējas ES saskaņoti reaģēt uz katastrofām, jo īpaši nepārtraukti stiprinot civilās aizsardzības mehānismu, nodrošinot labāku civilās aizsardzības un humānās palīdzības mijiedarbību un sadarbību un atzīstot, ka integrēta pieeja krīžu vadībai nozīmē ne tikai reaģēšanu, bet arī profilaksi un sagatavotību;

F.  tā kā Eiropas Savienības reaģēšana uz zemestrīci Haiti izpaudās ne tikai kā ātra, nozīmīga un plaša mēroga humānās palīdzības intervence, bet tika iesaistīts arī civilās aizsardzības mehānisms, kas spēja nekavējoties un pirmo reizi tā darbības vēsturē izvērst divus moduļus (ūdens attīrīšanas vienību un modernu medicīniskās palīdzības sniegšanas punktu), ko finansēja no līdzekļiem, kas bija paredzēti 2008. gada sagatavošanas darbībā ES ātrās reaģēšanas iespēju nodrošināšanai;

G. tā kā neseno krīžu laikā gūtā pieredze vēl arvien liecina par nepieciešamību uzlabot ES reaģēšanas uz katastrofām efektivitāti, koordināciju un redzamību un tā kā šīs katastrofas vēlreiz ir pierādījušas, cik nepieciešamas ir ES ātrās reaģēšanas iespējas (ES civilās aizsardzības spēki),

H. tā kā par ES uzticamību vislabāk liecina tās spēja aizsargāt savu pilsoņu dzīvību un īpašumus,

1.  iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

a)  atzīst, ka, uzticot atbildību par civilās aizsardzības un humānās palīdzības pienākumiem vienam humānās palīdzības un reaģēšanas krīzes situācijās komisāram, Komisijā tiek uzlabota sinerģija un palielināta ES vispārējās reaģēšanas uz katastrofām saskanība;

b)  aicina Komisijas Humānās palīdzības ģenerāldirektorātā pilnīgāk integrēt civilās aizsardzības un humānās palīdzības darba metodes, saglabājot to atšķirīgās īpašības, bet nošķirot to uzdevumus un pilnvaras, lai maksimāli palielinātu sinerģiju un papildināmību un uzlabotu efektivitāti; vēl aicina katastrofu seku novēršanā iesaistīto militāro un civilo personālu, kā arī humānās palīdzības sniedzējus savā darbībā ievērot neitralitātes, neatkarības un objektivitātes principu;

c)  atkārtoti norāda, ka civilās aizsardzības resursi humanitāro krīžu situācijās būtu jāizmanto, pamatojoties uz konkrētajām vajadzībām, un tiem būtu jāpapildina sniegtā humānā palīdzība atbilstīgi Eiropas Konsensam par humāno palīdzību (Oslo Pamatnostādnēm), lai nodrošinātu atbilstību neitralitātes, cilvēcīguma, objektivitātes un neatkarības humānajiem principiem;

d)  uzstāj, ka ES palīdzība dabas vai cilvēka izraisītas katastrofu gadījumā būtu jāvērš uz to, lai, cik viens iespējams, palīdzētu vietējai ekonomikai, piemēram, iepērkot vietēji vai reģionā ražotus pārtikas produktus, kā arī nodrošinot lauksaimniekiem nepieciešamos materiālus, lai viņi spētu atjaunot lauku ekonomiku;

      e)   aicina Padomi un Komisiju precizēt pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot sadarbību un koordināciju starp Eiropas Ārējās darbības dienestu un Komisiju, vadot plaša mēroga palīdzības darbības pēc katastrofām, kas notikušas ārpus Eiropas Savienības teritorijas;

f)   ierosina koordinēšanu veikt attiecīgajās vietās, sadarbojoties ar skartās valsts valdību un izmantojot tur atrodošos ES un dalībvalstu pārstāvjus, lai nodrošinātu mērķtiecīgu un kompetentu atbalstu skartajiem apvidiem;

g)  mudina Padomi palielināt ES iespējas reaģēt uz katastrofām kā svarīgu prioritāti, jo īpaši ņemot vērā diskusijas par ES civilās aizsardzības spēku izveidošanu, un ņemt vērā Eiropas Parlamenta vairākkārtējos pieprasījumus par to, ka ir jāīsteno priekšlikumi, kas ierosināti 2006. gadā sagatavotajā M. Barnier ziņojumā;

h)  aicina nekavējoties izveidot ES civilās aizsardzības spēkus, kuriem ir jānodrošina visi nepieciešamie tehnoloģiskie un tehniskie resursi;

i)   ņemot vērā pēc dabas katastrofas veicamos pasākumus, vēl aicina labāk koordinēt humānās palīdzības aģentūru, dalībvalstu civilās aizsardzības mehānismu un Humānās palīdzības ģenerāldirektorāta, kā arī jebkādu turpmāko Eiropas civilās aizsardzības spēku darbību;

j)   mudina Komisiju kopīgi ar saņēmējvalstu valdībām, vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām izstrādāt programmas, kā attiecīgajās kopienās palielināt katastrofu novēršanas un reaģēšanas ārkārtējās situācijās pārvaldības iespējas;

k)  mudina Padomi saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pieņemt pasākumus (kuri ir jāierosina Komisijai) ES civilās aizsardzības mehānisma paredzamības un plānošanas spējas uzlabošanai, jo šis mehānisms pagaidām darbojas, pamatojoties uz konkrētām un brīvprātīgām dalībvalstu iemaksām; iesaka, ka šiem pasākumiem varētu pievienot pasākumus, kas jau ir pārbaudīti ES sagatavošanas darbības laikā, tostarp ES līdzekļu piešķiršanu, brīvprātīgu resursu apvienošanu, pašreizējo jaudu un iespējamo scenāriju noteikšanu, turpmākās apmācības darbību sagatavošanu;

l)   vēl aicina pieņemt reālus budžetus, kuros apropriācijas dabas katastrofu seku novēršanai vai humānā palīdzības pasākumu sniegšanai tiku paredzētas, pamatojoties uz iepriekšējo gadu izdevumiem;

m) uzskata, ka ES civilās aizsardzības spēki būtu jāveido, pamatojoties uz ES civilās aizsardzības mehānismu, optimizējot pieejamos instrumentus, kas tādējādi kļūtu efektīvāki un redzamāki, un pēc brīvprātības principa apvienojot loģistikas un cilvēku resursus saistībā gan ar apmācību par atbalsta sniegšanu katastrofu gadījumos, gan krīžu vadību, lai izstrādātu sagatavošanas darbību iniciatīvas, kas nepieciešamas, lai 24 stundu laikā pēc katastrofas varētu sniegt sākotnējo palīdzību;

n)  iesaka, ka ES civilās aizsardzības spēki jāveido, pamatojoties uz principiem, ka šie spēki:

– pamatojas uz vajadzību novērtēšanu, piedaloties visiem humānās palīdzības sniedzējiem;

– ir civili;

– darbojas Eiropas Savienības uzdevumā;

– ievēro starptautiskās humanitārās tiesības;

– ievēro to, ka dalībvalstis paredzētajos pasākumos piedalās pēc brīvprātības principa;

– balstīti uz pienākumu sadales principiem;

– gatavi pieņemt ārpuskopienas valstu ieguldījumu;

– atzīst ANO vispārējo lomu starptautiskās palīdzības koordinēšanā ārpus Eiropas Savienības teritorijas,

– tiek organizēti tā, lai tie būtu savlaicīgi gatavi darbībai arī atbilstīgi nestandarta scenārijiem;

o)  uzskata, ka, jo īpaši attiecībā uz humānās palīdzības pasākumiem un pamatojoties uz pieredzi, kas gūta intervences pasākumos Haiti un Pakistānā, ES pēc iespējas vairāk ir jādarbojas ANO vadībā, koncentrējoties uz tām jomām, kur tās veiktie intervences pasākumi var dot vislielāko pievienoto vērtību;

p)  uzskata, ka Eiropas civilās aizsardzības spēki varētu būt balstīti uz dažu dalībvalstu brīvprātīgām saistībām nodrošināt iepriekš noteiktus civilās aizsardzības moduļus, kuri ir gatavi nekavējoties iesaistīties ES operācijās, ko koordinētu Uzraudzības un informācijas centrs (UIC), ka vairums no šiem moduļiem, kuri dalībvalstīs jau ir izveidoti un tādējādi neradītu ievērojamus papildu izdevumus, paliktu šo dalībvalstu kontrolē, ka šo moduļu, kuri pašlaik atrodas gatavības režīmā, izvietošana būtu kodols visai ES civilās aizsardzības sistēmai, reaģējot uz katastrofām gan ES, gan ārpus tās;

q)  uzskata, ka ES varētu finansēt civilās aizsardzības papildu moduļus dažām konkrētām vajadzībām, kur ir noteiktas nepilnības un kur Eiropas līmenis radītu papildu vērtību, un uzsver, cik svarīgi ir palielināt finansējumu transportam un gatavības režīmā esošu transporta moduļu izveidošanai;

r)   uzsver nepieciešamību izstrādāt visaptverošu un aktīvu pieeju reaģēšanas pasākumiem katastrofu gadījumos, koordinējot dažādos Savienībai un dalībvalstīm pieejamos rīcības veidus, piemēram, krīžu vadību (civilo un militāro), finansiālo palīdzību un attīstības vai sociālās un vides politikas nostādnes; šajā sakarībā uzskata, ka daudz efektīvāk ir jāvada pāreja no reaģēšanas uz katastrofām uz atjaunošanas darbiem; atgādina par priekšlikumu izveidot Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu atbilstīgi Lisabonas līguma noteikumiem (214. panta 5. punkts) un, ņemot vērā to, ka 2011. gads būs Eiropas brīvprātīgo kustības gads, mudina Eiropas Komisiju un Padomi sadarbībā ar Eiropas Parlamentu iespējami īsā laikā izstrādāt noteikumus un procedūras šā korpusa darbībai, jo īpaši ņemot vērā dažu dalībvalstu izrādītās tamlīdzīgās iniciatīvas;

s)  atgādina Padomei, ka, reaģējot uz katastrofu, militārie resursi un iespējas, jo īpaši loģistikai, transporta un infrastruktūras atbalstam humānās palīdzības pasākumos jāizmanto tikai ārkārtas gadījumos kā galējais līdzeklis un tam vienmēr jānotiek atbilstīgi Eiropas konsensam par humāno palīdzību un Oslo Pamatnostādnēm par militārās un civilās aizsardzības resursu izmantošanu;

t)   atzīst, ka atbilstīgi Eiropas Konsensam par humāno palīdzību un Oslo pamatnostādnēm militārās un civilās aizsardzības instrumentus katastrofas seku likvidēšanā vajadzētu izmantot kā ,,galējo līdzekli”; atgādina, ka militāri līdzekļi apvienojumā ar civilo aizsardzību un humāno palīdzību bieži vien dod nopietnu ieguldījumu reaģēšanas pasākumos katastrofas seku novēršanai, un norāda, ka militāri līdzekļi var būt nepieciešami, lai novērstu kritiskus iespēju trūkumus (jo īpaši saistībā ar stratēģiskiem pārvadājumiem, specializētiem līdzekļiem, smago tehniku un transportu); tādēļ uzsver, ka ir jāizstrādā visaptveroša pieeja un jāuzlabo sinerģija starp civilajām un militārajām iespējām un jānosaka jomas, kurās dalībvalstis var apvienot savus centienus un iespējas ES līmenī, lai dotu ieguldījumu ES veiktajos reaģēšanas pasākumos katastrofas seku novēršanai, kas ir jo īpaši svarīgi ekonomiski grūtos apstākļos;

u)  uzsver, ka ES ir jāveido pastāvīgi pieejamas civilās iespējas, kas darbojas neatkarīgi no militārajām struktūrām, un jānosaka jomas, kurās dalībvalstis var apvienot savus centienus un spējas ES līmenī;

v)  mudina Padomi un Komisiju kopīgi īstenot darbību redzamības plānu, kurā jāiekļauj konkrēti pasākumi, kā palielināt redzamību palīdzībai, ko ES sniedz katastrofu gadījumos;

w) mudina izmantot Globālās vides un drošības novērošanas sistēmu (GMES), lai uzraudzītu potenciāli iespējamos krīzes reģionus, ļaujot labāk sagatavoties humānā atbalsta sūtīšanai, un uzsver, cik būtiski ir izveidot pārraudzības mehānismu, lai kontrolētu ES centienus un novērtētu sniegto palīdzību;

(x) mudina palielināt pētniecībai paredzēto budžeta daļu un rūpnieciskās jaudas (piemēram, GMES programmas satelītuzņēmumus), lai uzlabotu reaģēšanas uz katastrofām posmus;

y)  aicina Padomi ņemt vērā iepriekš minētos ieteikumus, izvērtējot gaidāmo un Komisijas jau pieteikto paziņojumu par Eiropas Savienības iespēju stiprināšanu, reaģējot uz katastrofām, un izdarot secinājumus par šo paziņojumu;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informēšanas nolūkā Komisijai.

(1)

P6_TA (2008)0304

(2)

P7_TA (2010)0015


PASKAIDROJUMS

Ievads:

Lielu katastrofu (gan dabas, gan cilvēka izraisītu) skaita pieaugums ārpus Eiropas Savienības pēdējos gados ir licis arvien biežāk skanēt aicinājumiem uzlabot to pasākumu efektivitāti, ko ES īsteno, reaģējot uz katastrofām. Lai gan ES spējas reaģēt katastrofu gadījumos kopš 2001. gada, kad tika izveidots Kopienas civilās aizsardzības mehānisms, ir nepārtraukti pieaugušas, tomēr referente uzskata, ka daudz kas vēl jādara, lai nodrošinātu ES veiktajiem reaģēšanas pasākumiem koordinētību, saskaņotību un redzamību.

Nepieciešamība uzlabot reaģēšanas pasākumu saskaņotību tika uzsvērta arī jaunākajā Komisijas paziņojumā par „Eiropas Savienības iespēju stiprināšanu, lai reaģētu uz katastrofām”, kurš tika nodots atklātībā 2008. gada martā. Šis paziņojums bija iecerēts kā pirmais solis ceļā uz visaptverošu un integrētu ES reaģēšanu katastrofu situācijās. Tajā bija iekļauts rīcības plāns, kurā tika minētas konkrētas darbības, kā labāk koordinēt dažādos reaģēšanai uz katastrofām paredzētos instrumentus.

Kopš tā laika visnozīmīgākais solis šādas saskaņotas reaģēšanas nodrošināšanai ir civilās aizsardzības un humānās palīdzības iekļaušana viena komisāra kompetences jomā. Tā kā par rezultātiem vēl ir pāragri spriest, nav šaubu, ka šī kompetences pārdale rada iespējas labāk saskaņot un koordinēt ES reaģēšanu uz katastrofām. Tomēr divus gadus pēc Komisijas 2008. gada paziņojuma publicēšanas daudzas rīcības plānā paredzētās darbības vēl nav īstenotas, bet ES reaģēšana uz pēdējā laika krīzēm ir atklājusi nepilnības pašreizējā sistēmā.

Referente uzskata, ka ir pienācis pēdējais laiks atzīt to, cik politiski nozīmīgi ir pastiprināt ES spējas reaģēt katastrofu gadījumos un ka ir jāmobilizē visi līdzekļi šā mērķa īstenošanai. Šajā sakarībā referente pauž nožēlu par to, ka daudzi 2006. gada M. Barnier ziņojumā par ES civilās aizsardzības spēku izveidošanu iekļautie priekšlikumi ir lielākoties ignorēti vai arī īstenoti tikai daļēji.

Tā kā lēmums par patstāvīgā ziņojuma projekta sagatavošanu sākotnēji radās Haiti katastrofas iespaidā, šajā ziņojumā tiek analizēti tikai ES reaģēšanas spēju katastrofu gadījumos starptautiskie aspekti

Neseno krīžu laikā gūtā pieredze, īpašu uzmanību pievēršot Haiti

ES reaģēšana uz zemestrīci Haiti, kurā jo īpaši tika izmantots ES civilās aizsardzības mehānisms, militārie resursi, kā arī sniegta nozīmīga un plaša apjoma humānā palīdzība, skaidri liecināja par to, cik sarežģītas ir spēkā esošās procedūras un instrumenti.

Lai gan referente atzīst, ka dalībvalstu un ES iestāžu reaģēšana bija ātra un norisinājās plašā apjomā, tomēr šīs krīzes vadība liecināja arī par vairākām problēmām attiecībā uz efektivitāti, saskaņotību un redzamību.

· Problēmas ar efektivitāti

Attiecībā uz humāno palīdzību ir jāatzīst, ka reaģēšana bija ļoti ātra un efektīva; Haiti ātri tika izvietoti Humānās palīdzības ģenerāldirektorāta eksperti un 24 stundu laikā tika piešķirti līdzekļi (3 miljoni EUR) ārkārtējās humānās palīdzības sniegšanai. Šo sākotnējo palīdzību vēlāk paplašināja, kopumā piešķirot 120 miljonus EUR.

ES civilās palīdzības mehānisms tika aktivizēts jau tajā pašā dienā, kad zemestrīce skāra Haiti, un ar Monitoringa un informācijas centra (MIC) starpniecību sniegtā palīdzība bija ļoti nozīmīga — tika nosūtītas pilsētu teritoriju pārmeklēšanas un cilvēku glābšanas vienības, mediķu vienības, kā arī piegādāti pārtikas krājumi, pagaidu mājokļi un ūdens attīrīšanas iekārtas.

Lai gan Haiti gadījumā šī sistēma darbojās salīdzinoši labi, ES civilās palīdzības sniegšanu neizbēgami kavē pastāvošās sistēmas struktūra, kura pamatojas uz brīvprātīgumu un īpašiem maksājumiem, kurus veic atbilstīgi dalībvalstu dažādajiem lēmumu pieņemšanas procesiem. Viena no būtiskākajām šīs sistēmas nepilnībām ir tā, ka nav iespējams jau iepriekš garantēt pamatlīdzekļu pieejamību un vēl trūkstošo līdzekļu nodrošināšanu.

Haiti gūtā pozitīvā pieredze liecina par to, ka pirmo reizi Eiropas Komisija bija spējīga tieši izvietot ūdens attīrīšanas iekārtu (nodrošināja Francija) un modernu medicīnas posteni ar ķirurģisko nodaļu (nodrošināja Itālija), kuri atradās rezervē atbilstīgi pasākumiem, ko finansēja no 2008. gada sagatavošanas darbības ES ātrās reaģēšanas iespēju nodrošināšanai līdzekļiem (2008. gada budžets).

Referente uzskata, ka 2008. gada sagatavošanas darbības sniegtā pozitīvā pieredze ir vēl jāizvērtē un ka ideja par dalībvalstu resursu turēšanu rezervē, lai varētu tos nekavējoties izvietot, veicot ES darbības, būtu jāizstrādā detalizētāk. Šajā sakarībā referente gribētu Padomei un Komisijai atgādināt šādu M. Barnier ziņojumā iekļauto ieteikumu: „Tikai jau savlaicīgi organizējot un apvienojot jau esošos resursus, var nodrošināt Eiropas civilās aizsardzības spēku izveidi.”

Haiti krīze arī parādīja to, ka militāro resursu izvietošana var būt ārkārtīgi lietderīga, lai papildinātu katastrofas seku likvidēšanai sniegto palīdzību. Svarīgi būs izpētīt, kā, sniedzot palīdzību pēc notikušas katastrofas, militāro resursu pareizu izmantošanu varētu padarīt vēl efektīvāku.

Šajā sakarībā referente ir pārliecināta, ka visos gadījumos, kad, reaģējot uz dabas katastrofu, militāros resursus un jaudas izmanto kā daļu no civilpersonu vadītas palīdzības sniegšanas operācijas, tam jānotiek atbilstīgi Eiropas Konsensam attīstības jomā un Oslo Pamatnostādnēm par militārās un civilās aizsardzības resursu izmantošanu pēc dabas katastrofām (atjauninātas 2006. gada novembrī).

· Problēmas ar koordinēšanu

Ņemot vērā šīs krīzes milzīgos apmērus un iesaistīto dalībnieku skaitu, koordinēšanas process pēc zemestrīces izrādījās ļoti sarežģīts gan operatīvajā, gan stratēģiskajā un politiskajā līmenī.

Kā jau iepriekš tika minēts, koordinēšanas process, ko Haiti īstenoja ar Monitoringa un informācijas centra starpniecību, bija ļoti efektīvs, bet tika novēroti (un joprojām atkārtojas) gadījumi, kad dalībvalstis sniedz palīdzību, iepriekš nekoordinējot savu rīcību.

Haiti gadījumā Eiropas Kopienas Humānās palīdzības birojs (ECHO) sadarbībā ar MIC ātri veica vajadzību izvērtēšanu, bet nākamajā seku likvidēšanas posmā radās grūtības apmainīties ar informāciju ar dalībvalstīm, kā arī kopīgi organizēt vajadzību izvērtēšanu. Rezultātā tika sagatavoti daudzi dažādi ziņojumi par vienu un to pašu tēmu, kas traucēja pienācīgi mobilizēt palīdzības sniegšanai pieejamos resursus. Kā iepriekš jau tika minēts, Komisijas līmenī koordinēšanas procesu uzlaboja tas, ka atbildība par civilās palīdzības un humānās palīdzības sniegšanu nesen tika uzticēta vienam ģenerāldirektoram. Šis jaunais pienākumu sadalījums ļāva vairāk apspriesties palīdzības sniegšanas laikā, kā arī radīja plašākas iespējas veikt kopēju izvērtēšanu un labāk apmainīties ar informāciju.

Šajā sakarībā ir svarīgi atcerēties, ka „civilās aizsardzības resursu izvietojumam jebkuras humānas krīzes gadījumā jābūt paredzētam konkrētām vajadzībām, tam jāpapildina humānā palīdzība, kā arī jābūt saskaņotam ar to”, kā tas ir paredzēts Eiropas konsensā par humāno palīdzību.

Haiti krīze turklāt notika laikā, kad, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, tika mainītas iestāžu pilnvaras un notika diskusijas par Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveidi. Kā tika ziņots, lai uzlabotu Haiti krīzes vadību, bija centieni īstenot Lisabonas līguma garu dzīvē, palielinot Komisijas dienestu un Padomes mijiedarbību.

Tomēr pēc šīs zemestrīces radās apjukums par to, kuram būtu jāuzņemas ES kopējās darbības koordinācijas vadība. Ņemot vērā šīs krīzes milzīgos apjomus, ES palīdzības koordināciju galu galā nodrošināja augstā pārstāve / priekšsēdētāja vietniece K. Eštone ciešā sadarbībā ar komisāri K. Georgijevu, kura atbild par humāno palīdzību, civilo aizsardzību un starptautisko sadarbību.

Ir paredzēts, ka turpmāk EĀDD izstrādās vienotu sistēmu reaģēšanai uz krīzēm, un tādēļ būs jāracionalizē pašreizējās krīzes platformas. Būs jāprecizē arī mehānismi Komisijas dienestu un Padomes sekretariāta darbību saskaņošanai un ES militāro resursu izmantošanai, reaģējot uz katastrofām.

· Problēma ar redzamību

Spriežot par ES intervences pasākumiem Haiti, kā viens no trūkumiem tika izcelts tas, ka ES darbībai, reaģējot uz šo katastrofu, trūka redzamības. Šāds pats kritisks viedoklis tika pausts attiecībā uz ES pasākumiem, reaģējot uz 2010. gada jūlijā un augustā Pakistānā notikušajiem plūdiem.

Referente uzskata, ka būtu jāizstrādā skaidri nolīgumi un procedūras, kā nodrošināt dubultu redzamību (gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan ES) civilās aizsardzības resursiem, ko izvietojušas dalībvalstis, izmantojot ES civilās aizsardzības mehānismu. Tomēr pirmais un būtiskais priekšnosacījums šādai dubultai redzamībai būs dalībvalstu politiskā vēlme apvienot informāciju un resursus „zem vienota ES karoga”, nevis sniegt to „katrai zem sava karoga”.

Saistībā ar šo redzamības problēmu referente vēl uzskata, ka lielāka vērība būtu jāvelta, lai uzlabotu kontroli, kā arī kopējo saziņu par ES veiktajiem pasākumiem, reaģējot uz kādu katastrofu. Jānodrošina nepārtraukta informācijas plūsma, iekļaujot tajā datus, kas būtu jāatjaunina pēc katra ārkārtējās situācijas posma.

Jāsniedz informācija par piešķirto līdzekļu izmantošanas kontroli un rezultātiem, lai Eiropas sabiedriskajai domai apliecinātu to, ka sniegtā palīdzība ir reāla, konkrēta un tiek pareizi vadīta.

Secinājumi

Īsa Haiti katastrofas sniegtās pieredzes analīze nepārprotami liecina, ka ES spējai reaģēt katastrofu gadījumos ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas. Šajā sakarībā ir jāuzsver, ka, lai reaģēšanu ārkārtas gadījumos padarītu vēl efektīvāku un ātrāku, būs nepieciešama visu dažādo iesaistīto pušu spēcīga politiskā griba.

Pēdējā laikā gan bijuši vērojami centieni palielināt civilās aizsardzības un humānās palīdzības dimensijas saskanību un koordinēšanu ES īstenotajos reaģēšanas pasākumos, taču virzība uz ES civilās aizsardzības spēku izveidi bija minimāla. Referente apgalvo, ka ir pienācis pēdējais laiks panākt progresu šajā jomā, jo īpaši īstenojot vairākus konkrētus priekšlikumus, kas tika iekļauti M. Barnier 2006. gada ziņojumā (Ceļā uz Eiropas civilās aizsardzības spēku izveidi).


IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS PADOMEI B7-0228/2010 (23.3.2010)

saskaņā ar Reglamenta 121. panta 1. punktu

par ES ātrās reaģēšanas iespēju izveidošanu

Anneli Jäätteenmäki, Charles Goerens, Louis Michel, Marielle De Sarnez, Frédérique Ries

ALDE grupas vārdā

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības pasaules mēroga atbildību par to, lai sniegtu ātru humanitāro palīdzību un atbalstu, un ievērojamos centienus, ko ES izvērš visā pasaulē;

–   ņemot vērā nepieciešamību labāk koordinēt un apvienot pastāvošo humanitāro atbalstu 24 stundu laikā pēc katastrofas iestāšanās;

–   ņemot vērā to, ka pēc Haiti nesen notikušās zemestrīces Komisija pirmo reizi sekmīgi izmantoja divus moduļus, kas izveidoti saskaņā ar Parlamenta atbalstīto sagatavošanas darbību ES ātrās reaģēšanas iespēju nodrošināšanai;

–   ņemot vērā priekšlikumus, kas iekļauti ziņojumā „Par Eiropas civilās aizsardzības spēkiem — Eiropas palīdzība”, kuru 2006. gadā sagatavoja Michel Barnier;

–   ņemot vērā Reglamenta 121. panta 1. punktu,

1.  vēršas pie Padomes ar šādu ieteikumu:

     aicināt Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt priekšlikumus par ES civilās aizsardzības spēku izveidi, kuru pamatā būtu ES civilās aizsardzības mehānisms un kas Savienībai ļautu 24 stundu laikā pēc katastrofas iestāšanās sakopot visus resursus, kas nepieciešami sākotnējās ārkārtas humānās palīdzības sniegšanai;

     noteikt, ka Eiropas ātrās reaģēšanas mehānismam vajadzētu:

•   būt ar civilu un/ vai humanitāru raksturu;

•   būt spējīgam iesaistīties jebkurā brīdī un visdrīzākajā laikā;

•   darboties Eiropas Savienības uzdevumā;

•   ievērot starptautiskās humanitārās tiesības;

•   būt gatavam sadarbībai ar citiem humanitārās palīdzības sniedzējiem;

•   būt gatavam sadarboties ar ANO sistēmu;

•   būt gatavam pieņemt trešo valstu ieguldījumu;

•   ievērot to, ka dalībvalstis paredzētajos pasākumos piedalās pēc brīvprātības principa;

•   censties pastāvīgi nodrošināt jebkurā brīdī mobilizējamo cilvēkresursu un materiālo resursu vajadzīgo līmeni;

•   balstīties uz pienākumu sadales principiem;

     aicināt Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī starptautiskās sadarbības, humānās palīdzības un reaģēšanas krīzes situācijās komisāru uzņemties vadošo lomu, koordinējot Eiropas Savienības atbildi uz krīzes situāciju un izmantojot Lisabonas līgumā paredzētos jaunos pienākumus, lai labāk saskaņotu ES rīcību turpmākajās krīzēs, vienlaikus balstoties uz to, kas ir sasniegts līdz šim;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informēšanas nolūkā Komisijai.


Ārlietu komitejas atzinums (28.10.2010)

Attīstības komitejai

par ES ātrās reaģēšanas iespēju izveidošanu

(2010/2096(INI))

Atzinumu sagatavoja: Renate Weber

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina par augstā pārstāvja un priekšsēdētāja vietnieka lomu, koordinējot ES darbības trešās valstīs un reģionos; uzsver, ka Eiropas Ārējās darbības dienesta struktūrai un darba metodēm jābūt tādām, lai nodrošinātu, ka ES rīcība krīzes situācijās ir saskanīga un atbilstīga; tādēļ aicina Padomi piešķirt AP/PV pastāvīgas pilnvaras aktivizēt krīzes vienību, kurā apvienotu pārstāvjus no visiem atbilstīgajiem Komisijas un Padomes dienestiem un no visām ES plānošanas struktūrvienībām (Monitoringa un informācijas centra (MIC), Krīzes pārvarēšanas un plānošanas direktorāta (CMPD), Eiropas Savienības Militārā štāba (EUMS), Civilās plānošanas un īstenošanas centra (CPCC)), lai saskaņotu ES reaģēšanas pasākumus katastrofas gadījumā, lai varētu nekavējoties sākt darbus un nevajadzētu sistemātiski sazināties ar Padomi; ierosina, ka šo vienību varētu atbalstīt komanda, ko izvietotu jau krīzes pirmajās stundās un kas varētu sastāvēt no civiliem (CTR, MIC), militāriem un civili militāriem (EUMS, CPCC) ekspertiem, kuriem varētu palīdzēt arī NATO Situāciju centrs (SITCEN) un ES Satelītu centrs (SATCEN), sniedzot jaunākos izlūkdatus;

2.  uzsver, ka pēc iespējas labāk ir jāsaskaņo ES reaģēšanas pasākumi katastrofu gadījumos ar citiem ES instrumentiem — jo īpaši Kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) ietvaros sūtītajām civilajām vai militārajām misijām un instrumentiem (piemēram, kaujas vienībām) —, kuri attiecīgajās vietās jau tiek īstenoti vai kurus varētu izveidot pēc notikušas katastrofas; vēl uzsver, ka reaģēšanas pasākumu veikšanai ES varētu izmantot arī pieejamos daudznacionālos spēkus, piemēram, Eindhovenā izvietoto Eiropas Gaisa transporta pavēlniecību, kas varētu palīdzēt, koordinējot dalībvalstu stratēģiskā transporta jaudas;

3.  atzīst, ka atbilstīgi Eiropas konsensam par humāno palīdzību un Oslo pamatnostādnēm militārās un civilās aizsardzības instrumentus katastrofas seku likvidēšanā vajadzētu izmantot kā ,,galējo līdzekli”; atgādina, ka militāri līdzekļi apvienojumā ar civilo aizsardzību un humāno palīdzību bieži vien dod nopietnu ieguldījumu reaģēšanas pasākumos katastrofas seku novēršanai un norāda, ka militāri līdzekļi var būt nepieciešami, lai novērstu kritiskus iespēju trūkumus (jo īpaši saistībā ar stratēģiskiem pārvadājumiem, specializētiem līdzekļiem, smago tehniku un transportu); tādēļ uzsver, ka ir jāizstrādā visaptveroša pieeja un jāuzlabo sinerģija starp civilajām un militārajām iespējām un jānosaka jomas, kurās dalībvalstis var apvienot savus centienus un iespējas ES līmenī dot ieguldījumu ES veiktajos reaģēšanas pasākumos katastrofas seku novēršanai, kas ir jo īpaši svarīgi ekonomiski grūtos apstākļos;

4.  tādēļ aicina augsto pārstāvi un priekšsēdētāja vietnieci un dalībvalstis būtiski palielināt centienus, lai noskaidrotu sinerģiju, ko var dot stratēģisko gaisa pārvadājumu iespēju izmantošana gan civilām, gan militārām vajadzībām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Monitoringa un informācijas centra (MIC) un Eiropas Savienības Pārvietošanās plānošanas grupas (ESPPG) sadarbību, īstenojot ES reaģēšanas pasākumus Pakistānā; aicina dalībvalstis ievērojami palielināt Eiropas gaisa transporta pavēlniecības (EGTP) pārziņā nodotās gaisa transporta jaudas, vienlaikus nodrošinot šo jaudu izmantošanu gan civilām, gan militārām vajadzībām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Beļģijas prezidentūras priekšlikumu EGTP pakļautībā izveidot daudznacionālu helikopteru korpusu, ko izmantotu gan civiliem, gan militāriem uzdevumiem;

5.  mudina Padomi turpināt uzsāktās sarunas par ES civilās aizsardzības mehānisma paredzamības uzlabošanu un aicina nekavējoties izveidot ES civilās aizsardzības spēkus, kā tas ierosināts jau 2006. gadā pieņemtajā M. Barnier ziņojumā;

6.  uzsver nepieciešamību izstrādāt visaptverošu un aktīvu pieeju reaģēšanas pasākumiem katastrofu gadījumos, koordinējot dažādos Savienībai un dalībvalstīm pieejamos rīcības veidus, piemēram, krīžu vadību (civilo un militāro), finansiālo palīdzību un attīstības vai sociālās un vides politikas nostādnes; šajā sakarībā uzskata, ka daudz efektīvāk ir jāvada pāreja no reaģēšanas uz katastrofām uz atjaunošanas darbiem; atgādina par priekšlikumu izveidot Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu atbilstīgi Lisabonas līguma noteikumiem (214. panta 5. punkts) un, ņemot vērā to, ka 2011. gads būs Eiropas brīvprātīgo kustības gads, mudina Eiropas Komisiju un Padomi sadarbībā ar Eiropas Parlamentu iespējami īsā laikā izstrādāt noteikumus un procedūras šā korpusa darbībai, jo īpaši ņemot vērā dažu dalībvalstu izrādītās tamlīdzīgās iniciatīvas;

7.  atgādina par esošajām struktūrām, iespējām un instrumentiem, kas kopš Helsinku un Feiras Eiropadomes sanāksmēm ir izstrādāti atbilstīgi KĀDP, un uzsver, ka civilo krīžu vadību (tostarp, civilās reaģēšanas vienības) var finansēt no ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas budžeta; tādēļ atbalsta tādu ātrās reaģēšanas spēju pilnveidošanu, kas nedublē, bet papildina KĀDP ietvaros radītās struktūras un iespējas;

8.   atgādina, ka viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas uzdevumiem ir koordinēt šādas        darbības un ka ir jāatzīst arī citu starptautisko dalībnieku ieguldījums.KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

28.10.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

39

8

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gabriele Albertini, Pino Arlacchi, Franziska Katharina Brantner, Frieda Brepoels, Elmar Brok, Arnaud Danjean, Mário David, Marietta Giannakou, Ana Gomes, Andrzej Grzyb, Takis Hadjigeorgiou, Anneli Jäätteenmäki, Tunne Kelam, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Vytautas Landsbergis, Sabine Lösing, Ulrike Lunacek, Kyriakos Mavronikolas, Alexander Mirsky, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Raimon Obiols, Kristiina Ojuland, Ria Oomen-Ruijten, Pier Antonio Panzeri, Vincent Peillon, Alojz Peterle, Hans-Gert Pöttering, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Nikolaos Salavrakos, Jacek Saryusz-Wolski, Werner Schulz, Adrian Severin, Charles Tannock, Zoran Thaler, Geoffrey Van Orden, Kristian Vigenin, Graham Watson

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Christian Ehler, Kinga Gál, Georgios Koumoutsakos, Barbara Lochbihler, Norbert Neuser, Vittorio Prodi, Potito Salatto, Judith Sargentini, Marietje Schaake, Traian Ungureanu, Renate Weber


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

9.11.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

20

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Thijs Berman, Corina Creţu, Nirj Deva, Charles Goerens, Catherine Grèze, András Gyürk, Eva Joly, Filip Kaczmarek, Gay Mitchell, Norbert Neuser, Bill Newton Dunn, Maurice Ponga, Birgit Schnieber-Jastram, Michèle Striffler, Alf Svensson, Eleni Theocharous, Ivo Vajgl, Anna Záborská, Iva Zanicchi

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Judith Sargentini

Juridisks paziņojums - Privātuma politika