ZIŅOJUMS par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiski aizsargātas personas
1.12.2010 - (COM(2007)0298 – C6‑0196/2007 – 2007/0112(COD)) - ***I
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
Referents: Claude Moraes
EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS
par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiski aizsargātas personas
(COM(2007)0298 – C7‑0196/2007 – 2007/0112(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2007)0298),
– ņemot vērā EK līguma 63. panta 3. un 4. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0196/2007),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei „Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 79. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktus,
– ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,
– ņemot vērā Padomes pārstāvja 2010. gada 18. novembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,
– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7‑0347/2010),
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
EIROPAS PARLAMENTA NOSTĀJA PIRMAJĀ LASĪJUMĀ[1]*
---------------------------------------------------------
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA
ar ko groza Direktīvu 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiski aizsargātas personas
(Dokuments attiecas uz EEZ)
EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 79. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru[2],
tā kā:
(1) Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji[3], nav piemērojama bēgļiem vai personām, kam piemēro alternatīvo aizsardzību, bet uz tiem attiecas Padomes Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu[4].
(2) Iespēja iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu dalībvalstī pēc noteikta laika ir svarīgs elements starptautiski aizsargātu personu pilnīgai integrācijai pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī.
(3) Tāpat arī pastāvīgā iedzīvotāja statuss starptautiski aizsargātām personām ir svarīgs elements, lai sekmētu ekonomisko un sociālo kohēziju, kas ir Līgumā par Eiropas Savienības darbību noteiktais Savienības pamatmērķis.
(4) Būtu jādod iespēja starptautiski aizsargātām personām iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu ▌dalībvalstī, kas tām piešķīrusi aizsardzību, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem trešo valstu valstspiederīgajiem. ▌
(5) Ņemot vērā starptautiski aizsargātu personu tiesības dzīvot citā dalībvalstī, kas tām nav piešķīrusi starptautisko aizsardzību, ir jānodrošina šo dalībvalstu informēšana par attiecīgās personas aizsardzības nepieciešamību, lai tās varētu izpildīt savu pienākumu attiecībā uz nerepatriēšanas principu. ▌
(6) Starptautiski aizsargātām personām, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, būtu jābūt tiesībām uz tādu pašu attieksmi, kāda tiek piemērota pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņiem attiecībā uz plašo ekonomisko un sociālo jautājumu klāstu ar dažiem nosacījumiem, lai pastāvīgā iedzīvotāja statuss būtu reāls instruments pastāvīgo iedzīvotāju integrācijai sabiedrībā, kurā tie dzīvo.
(7) Vienlīdzīga attieksme pret starptautiski aizsargātām personām dalībvalstī, kas tām piešķīrusi starptautisku aizsardzību, neierobežo tiesības un pabalstus, ko garantē Direktīva 2004/83/EK, kā arī 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencija par bēgļu statusu, kurā grozījumi izdarīti ar Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī parakstīto Ženēvas Konvencijas Protokolu.
(8) Direktīvā 2003/109/EK minētie nosacījumi attiecībā uz pastāvīgo iedzīvotāju tiesībām dzīvot citā dalībvalstī un iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu šajā valstī piemērojami vienādā veidā visiem trešo valstu pilsoņiem, kas ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu.
(9) Atbildības par starptautiski aizsargātu personu aizsardzību nodošana neietilpst šīs direktīvas darbības jomā.
(10) Ja dalībvalsts ir nolēmusi, pamatojoties uz Direktīvā 2003/109/EK paredzētajiem iemesliem, izraidīt starptautiski aizsargātu personu, kas ieguvusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu šajā dalībvalstī, attiecīgajai personai ir tiesības uz Direktīvā 2004/83/EK un Ženēvas Konvencijas 33. pantā garantēto aizsardzību pret repatriēšanu. Šajā nolūkā gadījumos, kad attiecīgajai personai ir piešķirts starptautiskas aizsardzības statuss citā dalībvalstī ▌, ir jānodrošina, ka viņu var izraidīt tikai uz dalībvalsti, kas piešķīrusi aizsardzības statusu, un ka šīs dalībvalsts pienākums ir uzņemt viņu atpakaļ, ja vien repatriēšana nav paredzēta Direktīvas 2004/83/EK noteikumos. Tādi paši aizsardzības pasākumi būtu jāpiemēro starptautiski aizsargātām personām, kas dzīvo, bet vēl nav ieguvušas pastāvīgā iedzīvotāja statusu otrā dalībvalstī.
(10a) Gadījumos, kad saskaņā ar Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem ir atļauta starptautiski aizsargātas personas izraidīšana no ES teritorijas, dalībvalstis nodrošina, ka visu informāciju iegūst no attiecīgiem avotiem, vajadzības gadījumā arī no dalībvalsts, kas piešķīrusi starptautisko aizsardzību, un šo informāciju rūpīgi izvērtē, lai garantētu, ka lēmums izraidīt starptautiski aizsargātu personu atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantam un 19. panta 2. punktam.
▌
(12) Šajā direktīvā tiek respektētas pamattiesības ▌un tiek ievēroti principi, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās 7. pantā. ▌
(12a) Saskaņā ar Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 34. punktu, dalībvalstīm ieteikts izstrādāt savas tabulas gan pašu lietošanai, gan arī Savienības vajadzībām, pēc iespējas labāk atainojot attiecības starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un darīt tās pieejamas sabiedrībai.
(13) Saskaņā ar 1. un 2. pantu 21. Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, un neskarot šā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tādēļ šī direktīva tām nav saistoša un nav jāpiemēro.
(14) Saskaņā ar 1. un 2. pantu 22. Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un ▌šī direktīva tai nav saistoša un nav jāpiemēro,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.
1. pants
Direktīvu 2003/109/EK groza šādi.
1. Direktīvas 2. panta f) punktu aizstāj ar šādu punktu:
„f) „starptautiska aizsardzība” ir starptautiska aizsardzība, kā noteikts Padomes Direktīvas 2004/83/EK 2. panta a) punktā[5];”
2. Direktīvas 3. panta 2. punktu groza šādi:
a) šā punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:
„c) kam ir atļauja uzturēties dalībvalstī, pamatojoties uz citu aizsardzības veidu, kas nav starptautiska aizsardzība, ▌vai kas ir pieteikušies uz uzturēšanās atļauju ar šādu pamatojumu un gaida lēmumu par savu statusu;”
b) šā punkta d) apakšpunktu aizstāj ar šādu:
„d) kuri ir pieteikušies starptautiskai aizsardzībai, bet vēl nav pieņemts galīgais lēmums attiecībā uz viņu iesniegumu;”
2.a Direktīvas 3. panta 3. punktu groza šādi:
a) šā punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:
„c) 1955. gada 13. decembra Eiropas Konvencijā par personu dzīves vietu, 1961. gada 18. oktobra Eiropas Sociālajā hartā, 1987. gada 3. maijā grozītajā Eiropas Sociālajā hartā, 1977. gada 24. novembra Eiropas Konvencijā par migrējošo darba ņēmēju juridisko statusu un 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijai par bēgļu statusu, kurā grozījumi izdarīti ar 1967. gada 31. janvārī parakstīto Protokolu, pievienotā saraksta 11. punktā un;
b) pievieno šādu apakšpunktu:
„ca) 1980. gada 16. oktobra Eiropas vienošanās par atbildības nodošanu attiecībā uz bēgļiem."
3. Direktīvas 4. pantu groza šādi:
a) iekļauj šādu punktu:
„1.a Dalībvalsts nolemj nepiešķirt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, pamatojoties uz starptautiski aizsargātas personas statusu, ja starptautiski aizsargātas personas statuss ir atcelts, izbeidzies vai ir atteikts to pagarināt, kā tas noteikts Direktīvas 2004/83/EK 14. panta 3. punktā un 19. panta 3. punktā.”
b) šā panta 2. punktā pievieno šādu daļu:
„Attiecībā uz personām, kam piešķirts starptautiski aizsargātas personas statuss, aprēķinot 1. punktā minēto periodu, ņem vērā vismaz pusi laikposma no dienas, kad tika iesniegts pieteikums starptautiskai aizsardzībai pamatojoties uz kuru šāds statuss tika piešķirts, līdz dienai, kad izsniegta Direktīvas 2004/83/EK 24. pantā minētā uzturēšanās atļauja, vai visu minēto laikposmu, ja tas pārsniedz 18 mēnešus.”
4. Direktīvas 8. pantu papildina ar šādām daļām:
„4. Ja dalībvalsts izsniedz pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauju trešās valsts pilsonim, kuram tā piešķīrusi starptautisko aizsardzību, tā viņa/viņas ES uzturēšanās atļaujas ailē „piezīmes” iekļauj šādu informāciju: ▌„starptautiska aizsardzība, kas piešķirta [dalībvalsts nosaukums] [datums]”.
5. Ja pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauju ir izdevusi otra dalībvalsts trešās valsts pilsonim, kura ES pastāvīgas uzturēšanās atļaujā iekļauta 4. punktā minētā piezīme, otrā dalībvalsts šo pašu piezīmi iekļauj pastāvīgā iedzīvotāja ES atļaujā.
Pirms otrā dalībvalsts iekļauj 4. punktā minēto piezīmi, tā sazinās ar piezīmē minēto dalībvalsti, lai noskaidrotu, vai pastāvīgais iedzīvotājs vairs neatbilst prasībām par starptautisko aizsardzību. Piezīmē minētā dalībvalsts sniedz atbildi uz pieprasījumu ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc pieprasījuma saņemšanas no otras dalībvalsts. Ja starptautiskā aizsardzība ir atcelta ar galīgu lēmumu, otra dalībvalsts 4. punktā minēto piezīmi atļaujā neiekļauj.
5.a Ja saskaņā ar attiecīgiem starptautiskiem juridiskiem instrumentiem vai valsts tiesību aktiem pastāvīgajam iedzīvotājam starptautiskā aizsardzība ir bijusi nodota uz otru dalībvalsti pēc tam, kad bija izsniegta 5. punktā minētā atļauja, otra dalībvalsts ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc atbildības nodošanas attiecīgi groza 4. punktā minēto piezīmi.”
4.a Direktīvas 9. pantā iekļauj šādu punktu:
„3.a Ja pastāvīgā iedzīvotāja statuss tika saņemts, pamatojoties uz starptautiski aizsargātas personas statusu, dalībvalsts var atcelt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, ja starptautiski aizsargātas personas statuss ir atcelts, izbeidzies vai ir atteikums to pagarināt, kā tas noteikts Direktīvas 2004/83/EK 14. panta 3. punktā un 19. panta 3. punktā.”
5. Direktīvas 11. pantā iekļauj šādu punktu:
„4.a Attiecībā uz dalībvalsti, kas piešķīrusi starptautisko aizsardzību, 3. un 4. punkts neskar Direktīvas 2004/83/EK noteikumus.”
6. Direktīvas 12. pantu groza šādi:
a) iekļauj šādus punktus:
„3.a Ja dalībvalsts nolemj izraidīt pastāvīgo iedzīvotāju, kura ES pastāvīgas uzturēšanās atļaujā iekļauta 8. panta 4. punktā minētā piezīme, tā lūdz piezīmē minētajai dalībvalstij apstiprināt, vai attiecīgā persona joprojām saņem starptautisku aizsardzību minētajā dalībvalstī. Piezīmē minētā dalībvalsts sniedz atbildi ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc informācijas pieprasījuma saņemšanas.
3.b Ja pastāvīgais iedzīvotājs joprojām saņem starptautisku aizsardzību dalībvalstī, kurai ir lūgts apstiprinājums, viņu izraida uz šo dalībvalsti, kura, neskarot piemērojamos Savienības vai valsts tiesību aktu noteikumus un ģimenes vienotības principus, nekavējoties bez formalitātēm uzņem atpakaļ starptautiski aizsargāto personu un šīs personas ģimenes locekļus.
3.c Atkāpjoties no 3.b punkta, dalībvalsts, kas pieņem lēmumu par izraidīšanu, saglabā tiesības pārvietot pastāvīgo iedzīvotāju uz citu valsti, kas nav dalībvalsts, kura piešķīra starptautisko aizsardzību, ja pastāvīgais iedzīvotājs atbilst nosacījumiem, kas minēti Direktīvas 2004/83/EK 21. panta 2. punktā saskaņā ar dalībvalsts starptautiskajām saistībām.”
b) pievieno šādu 6. punktu:
„6. Šis pants neskar Direktīvas 2004/83/EK 21. panta 1. punktu.”
6.a Direktīvā iekļauj šādu pantu:
„19.a pants
1. Ja pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanas atļaujā ir 8. panta 4. punktā minētā piezīme un ja pastāvīgā iedzīvotāja starptautiskā aizsardzība ir tikusi nodota otrai dalībvalstij saskaņā ar attiecīgiem starptautiskiem juridiskiem instrumentiem vai valsts tiesību aktiem, pirms bija izsniegta 8. pantā 5. punktā minētā atļauja, tad otra dalībvalsts lūdz dalībvalsti, kura izsniegusi pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauju, attiecīgi grozīt 8. panta 4. punktā minēto piezīmi.
2. Ja pastāvīgajam iedzīvotājam otrā dalībvalstī ir piešķirta starptautiska aizsardzība, pirms bija izsniegta 8. panta 5. punktā minētā atļauja, tad otra dalībvalsts lūdz dalībvalsti, kura izsniegusi pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauju, to grozīt, lai iekļautu 8. panta 4. punktā minēto piezīmi.
3. Ņemot vērā 1. un 2. punktā minēto lūgumu, dalībvalsts, kura izsniegusi pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauju, ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc otrās dalībvalsts lūguma saņemšanas izdod grozītu atļauju.”
7. Direktīvas 22. pantā iekļauj šādu tekstu:
„3.a Šā panta 3. punktu nepiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru ES pastāvīgas uzturēšanās atļaujā, ko izdevusi pirmā dalībvalsts, iekļauta 8. panta 4. punktā minētā piezīme, ja vien starptautiskās aizsardzības statuss pa to laiku nav atcelts vai persona atbilst kādai no tām kategorijām, kas norādītas Direktīvas 2004/83/EK 21. panta 2. punktā.
Šis punkts neskar Direktīvas 2004/83/EK 21. panta 1. punktu.”
8. Direktīvas 25. panta pirmo daļu aizstāj ar šādu:
„Dalībvalstis izraugās kontaktpunktus, kas būs atbildīgi par 8., 12., 19., 19.a, 22. un 23. pantā minētās informācijas saņemšanu un nosūtīšanu.”
2. pants
1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz …[6]. Tās nekavējoties paziņo Komisijai šo aktu tekstu ▌.
Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka metodes, kā izdarīt šādas atsauces.
2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
3. pants
Šī direktīva stājas spēkā nākamā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
4. pants
Šī direktīva saskaņā ar Līgumiem ir adresēta dalībvalstīm.
[Vieta],
Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā –
priekšsēdētājs priekšsēdētājs
- [1] * Grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ▌.
- [2] Eiropas Parlamenta ... nostāja
- [3] OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp.
- [4] OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.
- [5] OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.
- [6] OV: lūdzu, ievietojiet datumu — 24 mēneši pēc šīs direktīvas publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī.
PASKAIDROJUMS
1. Priekšlikuma vēsture
2001. gadā Komisija iesniedza priekšlikumu direktīvai par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji[1]. Saskaņā ar šo priekšlikumu sākotnēji tika paredzēts, ka bēgļi varētu saņemt pastāvīgā iedzīvotāja statusu pēc piecu gadu nepārtrauktas likumīgas uzturēšanās dalībvalstī. Sarunu gaitā dalībvalstis tomēr nolēma izslēgt bēgļus no minētās direktīvas darbības jomas. Tādēļ Padomes un Komisijas Kopīgajā paziņojumā, ko pieņēma Tieslietu un iekšlietu padomes 2003. gada 8. maija sanāksmē, tika iekļauta vienošanās par to, ka Komisija iesniegs priekšlikumu direktīvai par pastāvīgā iedzīvotāja statusa attiecināšanu uz bēgļiem un personām, kam piemēro alternatīvo aizsardzību.
Šo priekšlikumu Komisija iesniedza 2007. gada jūnijā, izmantojot to pašu juridisko pamatu, kas izmantots tiesību aktā, kuru ar šo priekšlikumu paredzēts grozīt, proti, EK līguma 63. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 63. panta 4. punktu. Priekšlikuma galvenais mērķis ir nodrošināt starptautiski aizsargātām personām, kas likumīgi uzturējušās vienā dalībvalstī piecus gadus, juridisko noteiktību attiecībā uz to pastāvīgo dzīvesvietu dalībvalstī un tiesībām, kas pielīdzināmas ES dalībvalstu pilsoņu tiesībām.
Eiropas Parlaments šo priekšlikumu izskatīja saskaņā ar apspriešanās procedūru, un 2008. gadā tā rezultātā tika pieņemts Martine Roure (PSE, Francija) ziņojums. Eiropas Parlaments pieņēma principiālus grozījumus šādos jautājumos:
– piecu gadu uzturēšanās aprēķināšana, pirms iesniegts pieteikums pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai;
– pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai nepieciešamie materiālie nosacījumi (stabili ienākumi un apdrošināšana slimības gadījumiem), no kuru izpildes Eiropas Parlaments gribēja pieteikuma iesniedzējus atbrīvot viņu neaizsargātības dēļ;
– nacionālās integrācijas nosacījumi, kurus starptautiski aizsargātām personām būtu jāpiemēro tikai, katru gadījumu izskatot atsevišķi;
– nerepatriēšanas princips, kas bija jāatbalsta, ieviešot stingrākus noteikumus.
Priekšlikumu izskatīja arī Padome, kurā debates koncentrējās uz direktīvas darbības jomu. Lielākā daļa delegāciju atbalstīja to, ka direktīvas jomā iekļauj gan bēgļus, gan personas, kurām piemēro alternatīvo aizsardzību. Dažas delegācijas tomēr iebilda, ka direktīvas darbības jomai ir jābūt plašākai, lai tajā iekļautu dalībvalstu piešķirtu citu veidu aizsardzību, bet citas atbalstīja domu ierobežot darbības jomu, to attiecinot tikai uz bēgļiem. Tā kā bija nepieciešams vienprātīgs lēmums, pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā vienošanos panākt nevarēja. Šā iemesla dēļ priekšlikums tagad atgriežas Eiropas Parlamentā kā daļa no vispārējā tiesību akta. Saskaņā ar Lisabonas līguma jaunajiem noteikumiem par to lems saskaņā ar koplēmuma procedūru.
2. PRIEKŠLIKUMA SATURS
Komisijas ierosināto grozījumu mērķis ir paplašināt direktīvas darbības jomu, iekļaujot tajā starptautiski aizsargātas personas, kas dalībvalsts teritorijā likumīgi uzturējušās piecus gadus. Direktīvas 4. pantu groza tā, lai, aprēķinot šo piecu gadu periodu, tiktu ņemts vērā patvēruma piešķiršanas procedūras kopējais ilgums.
Lai izvairītos no repatriēšanas riska, grozījums tiek izdarīts 8. pantā, ar kuru dalībvalstīm tiek paredzēts pienākums iekļaut starptautiski aizsargātas personas pastāvīgās uzturēšanās atļaujā konkrētu piezīmi attiecībā uz faktu, ka personai ir piešķirta aizsardzība. Ja starptautiski aizsargāta persona, kurai piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, pārceļas uz dzīvi citā dalībvalstī un pēc piecu gadus ilgas uzturēšanās tajā iegūst šīs dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja statusu, iepriekš minētā piezīme būtu atkārtoti jāiekļauj otrajā pastāvīgās uzturēšanās atļaujā.
Šīs direktīvas darbības jomā neietilpst jautājums par to, vai starptautiski aizsargātas personas, kam piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, saglabā savu starptautiskās aizsardzības statusu saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK. Gadījumos, kad šīs personas saglabā savu starptautiskās aizsardzības statusu, viņas joprojām ir tiesīgas izmantot tiesības un pabalstus, kas izriet no šā statusa. Tādēļ 11. pantā ir izdarīts grozījums, lai precizētu, ka iespējas ierobežot vienlīdzības principa piemērošanu izmantojamas tikai tiktāl, ciktāl tās atbilst Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem.
Grozījumi 12. un 22. pantā tiek izdarīti, lai nodrošinātu, ka visās situācijās, kas var rasties, izmantojot Direktīvā 2003/109/EK paredzētās tiesības, tiek ievērots Ženēvas Konvencijā garantētais nerepatriēšanas princips. Tas konkrēti nozīmē, ka, pirms starptautiski aizsargāta persona tiek izraidīta no Savienības teritorijas, dalībvalstīm vispirms būs jāizvērtē, vai attiecībā uz šo personu joprojām nav piemērojama Direktīva 2004/83/EK un vai šīs personas izraidīšana atbildīs nerepatriēšanas principam. Noteiktos apstākļos var būt nepieciešama apspriešanās ar dalībvalsti, kura ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību, ja tā nav tā pati dalībvalsts, kas piešķīrusi personai pastāvīgās uzturēšanās atļauju (12. pants), vai tā pati dalībvalsts, kurā persona uzturas (22. pants).
3. Referenta nostāja
Šis ir priekšlikums, ar kuru tiktu radītas tiešas priekšrocības visām starptautiski aizsargātām personām, kas likumīgi uzturējušās ES teritorijā vairāk nekā piecus gadus, bet kurām pašlaik nav tiesības saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Pieņemot to, tiktu novērstas attieksmes atšķirības pret šīm personām salīdzinājumā ar citiem trešo valstu pilsoņiem, un tas padarītu viņu stāvokli ES noteiktāku. Īpaši svarīgi ir tas, ka starptautiski aizsargātas personas, kas kļuvušas par pastāvīgajiem iedzīvotājiem, varētu apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī, kas nav valsts, kurā viņiem ir piešķirts šis statuss.
Minēto iemeslu dēļ šis priekšlikums būtu vērtējams atzinīgi, un tādēļ referents atbalsta konstruktīvu pieeju, saglabājot lielāko daļu Komisijas ierosināto grozījumu, kā arī daudzas tehniskās izmaiņas, par kuram Padome vienojās laikā, kad noritēja sarunas par šo instrumentu. Šajā ziņojuma projektā ir atspoguļota vēlme ņemt vērā dažas dalībvalstu bažas, lai panāktu vienošanos pirmajā lasījumā, kā arī apņemšanās aizstāvēt starptautiski aizsargātu personu intereses pirms un pēc pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas.
Tālab šajā ziņojumā ir:
– atbalstīta priekšlikuma piemērošana gan bēgļiem, kas šo statusu ieguvuši saskaņā ar Ženēvas Konvenciju, gan personām, kurām piemēro alternatīvu aizsardzību;
– atbalstīts Komisijas priekšlikums, aprēķinot piecu gadu ilgās likumīgās uzturēšanās laiku, ņemt vērā visu pieteikšanās procedūras ilgumu;
– precizēts, ka, aprēķinot minēto piecu gadu periodu, būtu jāņem vērā jebkāds cits likumīgas uzturēšanās periods, tai skaitā pagaidu aizsardzības periods pirms starptautiskās aizsardzības piešķiršanas;
– konstatēts, ka, ņemot vērā faktu, ka dažas dalībvalstis ir uzņēmušas neproporcionālu skaitu starptautiski aizsargātu personu, šādu personu atbilstība pastāvīgā iedzīvotāja statusam saskaņā ar šo direktīvu var pastiprināt spiedienu, kam šīs dalībvalstis ir pakļautas ģeogrāfiskās vai demogrāfiskās situācijas dēļ. Lai gan tādēļ šo nevēlamo seku novēršanai ir nepieciešams veikt citus pasākumus, referents uzsver, ka šīs direktīvas noteikumus būtu jāpiemēro tā, lai atvieglotu starptautiski aizsargātām personām, kurām piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss dalībvalstī, kas saskaras ar šādu neproporcionālu spiedienu, iespējas dzīvot citā dalībvalstī, kas nav piešķīrusi viņām starptautisko aizsardzību;
– atbalstīti ierosinātie drošības pasākumi pret repatriēšanu, iekļaujot pastāvīgās uzturēšanās atļaujā piezīmi un paredzot dalībvalstīm pienākumu iespējamas izraidīšanas gadījumā konsultēties ar dalībvalsti, kas piešķīrusi šai personai aizsardzību;
– atbalstīta atsauču izdarīšana uz Ženēvas Konvencijai pievienotā saraksta 11. pantu un Eiropas vienošanos par atbildības nodošanu attiecībā uz bēgļiem;
– vēl vairāk pastiprināti drošības pasākumi pret repatriēšanu — izraidīt drīkstētu tikai uz dalībvalsti, kas piešķīrusi starptautisko aizsardzību;
– pastiprināti drošības pasākumi gadījumā, ja aizsardzība tiek nodota citai dalībvalstij saskaņā ar valstu pasākumiem — pastāvīgās uzturēšanās atļaujā ir jāizdara attiecīgi grozījumi;
– iekļautas konkrētas atsauces uz Ženēvas Konvenciju, lai garantētu papildu drošības pasākumus;
– uzsvērts, ka būtu jācenšas saglabāt ģimenes vienotību, tomēr paturot prātā arī referenta atzinumu, ka dažos gadījumos atpakaļuzņemšana kopā ar ģimenes locekli, kuram ir piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, neatbilst pārējo ģimenes locekļu interesēm. Tādēļ ģimenes locekļu izraidīšanai nebūtu jānotiek automātiski, bet gan, ievērojot ģimenes locekļu izvēli saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem;
– konstatēts, ka ar šo priekšlikumu tiek plānots piešķirt pastāvīgā iedzīvotāja statusu starptautiski aizsargātām personām, kas likumīgi uzturējušās ES teritorijā vairāk nekā piecus gadus. Tādējādi šīm personām tiek dota iespēja integrēties, un tas nozīmē spēt sazināties vienā no mītnes dalībvalsts oficiālajām valodām un labāk apzināties savas tiesības un pienākumus, kā arī mītnes dalībvalsts pamatvērtības. Šajā nolūkā dalībvalstij būtu jānodrošina pastāvīgajiem iedzīvotājiem valodas apmācība. Dalībvalstis būtu arī jārosina veidot mācību programmas par mītnes dalībvalsts tiesību pamataktiem un galvenajām vērtībām un demokrātijas, cilvēktiesību un vienlīdzības principiem, kā arī par personas tiesībām un pienākumiem šajā dalībvalstī.
- [1] COM(2001)127.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Direktīvas 2003/109/EK darbības jomas paplašināšana, iekļaujot tajā starptautiski aizsargātas personas |
|||||||
|
Atsauces |
COM(2007)0298 – C6-0196/2007 – 2007/0112(COD) |
|||||||
|
Datums, kad to iesniedza EP |
7.6.2007 |
|||||||
|
Atbildīgā komiteja Datums, kad paziņoja plenārsēdē |
LIBE |
|||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu Datums, kad paziņoja plenārsēdē |
AFET |
DEVE |
EMPL |
|
||||
|
Komitejas, kurām lūgts sniegt atzinumu Lēmuma datums |
AFET 14.4.2010 |
DEVE 4.5.2010 |
EMPL 19.5.2010 |
|
||||
|
Referents(-e/-i/-es) Iecelšanas datums |
Claude Moraes 4.3.2010 |
|
|
|||||
|
Izskatīšana komitejā |
27.4.2010 |
28.9.2010 |
11.10.2010 |
26.10.2010 |
||||
|
|
15.11.2010 |
29.11.2010 |
|
|
||||
|
Pieņemšanas datums |
29.11.2010 |
|
|
|
||||
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
27 0 0 |
||||||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Jan Philipp Albrecht, Simon Busuttil, Cornelia Ernst, Kinga Gál, Kinga Göncz, Ágnes Hankiss, Anna Hedh, Salvatore Iacolino, Sophia in ‘t Veld, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Juan Fernando López Aguilar, Louis Michel, Claude Moraes, Jan Mulder, Georgios Papanikolaou, Carmen Romero López, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Wim van de Camp, Axel Voss, Renate Weber |
|||||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Ioan Enciu, Franziska Keller, Jean Lambert, Kyriacos Triantaphyllides, Cecilia Wikström |
|||||||
|
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Elisabeth Morin-Chartier |
|||||||