ZIŅOJUMS par projektu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu

7.12.2010 - (00002/2010 – C7‑0006/2010 – 2010/0802(COD)) - ***I

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaSieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referentes: Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Carmen Romero López
(Reglamenta 51. pants — Komiteju apvienoto sanāksmju procedūra)

Grozījumi

• 001-001 (PDF - 253 KB)
• 001-001 (DOC - 200 KB)

EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par projektu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu

(00002/2010 – C7‑0006/2010 – 2010/0802(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā dalībvalstu grupas iniciatīvu (00002/2010),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 76. panta b) punktu, 82. panta 1. punkta otrās daļas d) punktu un 289. panta 4. punktu, ar kuru saskaņā Padome ir iesniegusi Parlamentam tiesību akta projektu (C7-0006/2010),

–   ņemot vērā Līguma par ES darbību 294. panta 3. un 15. punktu;

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ieteikto juridisko pamatu,

–   ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu iesniedzis dalībvalsts parlaments un kurā apgalvots, ka tiesību akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–   ņemot vērā valstu parlamentu sniegto ieguldījumu tiesību akta projekta izstrādē,

–   ņemot vērā Reglamenta 37., 44. un 55. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās sanāksmes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7‑0354/2010),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

EIROPAS PARLAMENTA NOSTĀJA^[1]*

PIRMAJĀ LASĪJUMĀ

---------------------------------------------------------

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA
par Eiropas aizsardzības rīkojumu

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 82. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktu,

ņemot vērā Beļģijas Karalistes, Bulgārijas Republikas, Igaunijas Republikas, Spānijas Karalistes, Francijas Republikas, Itālijas Republikas, Ungārijas Republikas, Polijas Republikas, Portugāles Republikas, Rumānijas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes iniciatīvu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)         Eiropas Savienība ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)         Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. panta 1. punktā noteikts, ka tiesiskā sadarbība krimināllietās Savienībā pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu.

(3)         Saskaņā ar Stokholmas programmu, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē, savstarpēju atzīšanu var attiecināt uz visiem tiesas spriedumu un lēmumu veidiem, kuri atkarībā no tiesību sistēmas var būt spriedumi un lēmumi krimināllietās vai administratīvajās lietās. Tā arī aicina Komisiju un dalībvalstis izskatīt to, kā uzlabot tiesību aktus un praktiskus atbalsta pasākumus, lai aizsargātu noziegumos cietušās personas. Programmā arī norādīts, ka noziegumā cietušajiem var piedāvāt īpašus aizsardzības pasākumus, kuriem vajadzētu būt spēkā Savienībā. Šī direktīva veidos daļu no saskaņotu un vispusīgu pasākumu kopuma attiecībā uz noziegumos cietušo personu tiesībām.

(4)         Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūcijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu dalībvalstis ir aicinātas uzlabot tiesību aktus un politikas virzienus, lai cīnītos pret dažāda veida vardarbību pret sievietēm un rīkotos tā, lai tiktu novērsti vardarbības pret sievietēm cēloņi, īstenojot arī profilaktiskus pasākumus, un aicina Savienību nodrošināt visām vardarbībā cietušajām personām tiesības saņemt palīdzību un atbalstu. Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūcijā par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009) pausts atbalsts priekšlikumam ieviest uz cietušajām personām attiecināmu Eiropas aizsardzības rīkojumu.

(5)         Kopējā tiesiskuma telpā bez iekšējām robežām ir jānodrošina, lai aizsardzība, ko fiziskai personai nodrošina vienā dalībvalstī, saglabātos un turpinātos jebkurā citā dalībvalstī, uz ko persona pārvietojas vai ir pārvietojusies. Tāpat būtu jānodrošina, lai Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā likumīga izmantošana saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu un LESD 21. pantu neizraisītu to aizsardzības zaudēšanu.

(6)         Lai sasniegtu šos mērķus, ar šo direktīvu būtu jāparedz noteikumi, ar kuriem aizsardzību, kas izriet no konkrētiem aizsardzības pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar vienas dalībvalsts („izdevējas valsts”) tiesību aktiem, var attiecināt uz citu dalībvalsti, kurā aizsargātā persona nolemj dzīvot vai uzturēties („izpildītāja valsts”) ▌.

(6a)       Šajā direktīvā ir ņemtas vērā dalībvalstu atšķirīgās tiesiskās tradīcijas, kā arī tas, ka efektīvu aizsardzību var nodrošināt ar aizsardzības rīkojumiem, ko izdevusi iestāde, kas nav krimināltiesa. Šī direktīva neparedz pienākumus grozīt valstu sistēmas aizsardzības pasākumu pieņemšanai.

(6b)       Šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kuri paredzēti, lai personu aizsargātu pret citas personas noziedzīgu darbību, kas var jebkādā veidā apdraudēt tās dzīvību, fizisko, psiholoģisko un seksuālo neaizskaramību, piem., nepieļaujot nekādu uzmākšanos, kā arī lai aizsargātu tās cieņu vai personas brīvību, piem., novēršot nolaupīšanu, izsekošanu un cita veida netiešu ietekmēšanu, kā arī lai novērstu jaunas noziedzīgas darbības vai mazinātu agrāk izdarītu noziedzīgu nodarījumu sekas. Šīs aizsargātās personas personīgās tiesības atbilst pamatvērtībām, ko atzīst un aizsargā visās dalībvalstīs. Ir svarīgi uzsvērt, ka šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kas paredzēti nevis tikai to personu aizsardzībai, kas cietušas vardarbībā dzimuma dēļ, bet visu cietušo personu aizsardzībai, ņemot vērā ikviena attiecīgā nozieguma īpatnības.

(6c)       Šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kurus neatkarīgi no to veida — vai nu tie ir krimināltiesiski, civiltiesiski vai administratīvi aizsardzības pasākumi — pieņem tiesu iestāde vai līdzīga iestāde saistībā ar kriminālprocesu vai saistībā ar jebkādu citu tiesvedību par darbībām, kuras izskatītas vai varētu būt izskatītas tiesvedībā tiesā ar jurisdikciju krimināllietās.

(6d)       Šo direktīvu ir paredzēts piemērot aizsardzības pasākumiem, kurus pieņem, lai aizstāvētu noziegumos cietušās personas vai iespējamās cietušās personas; direktīva nebūtu jāpiemēro pasākumiem, kuri pieņemti, lai aizsargātu lieciniekus.

(6e)       Ja aizsardzības pasākumu, kā noteikts šajā direktīvā, pieņem, lai aizsargātu galvenās aizsargātās personas radinieku, Eiropas aizsardzības rīkojumu var pieprasīt un izdot arī attiecībā uz šo radinieku, ievērojot šajā direktīvā noteiktos nosacījumus.

(6f)        Ikviens pieprasījums par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanu jāapstrādā pietiekami ātri, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, tostarp jautājuma steidzamību, aizsargātās personas paredzamo ierašanās datumu izpildītājas valsts teritorijā un attiecīgā gadījumā aizsargātās personas apdraudējuma pakāpi.

(6g)       Ja saskaņā ar šo direktīvu ir jāsniedz informācija personai, kas rada apdraudējumu, vai aizsargātajai personai, būtu jāinformē arī attiecīgās personas aizbildnis vai pārstāvis, ja tāds ir. Pienācīga uzmanība būtu jāpievērš arī tam, ka tiesvedības laikā aizsargātajai personai, personai, kas rada apdraudējumu, vai šādu personu pārstāvjiem ir jāsaņem informācija viņiem saprotamā valodā, kā noteikts šajā direktīvā.

(6h)       Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas un atzīšanas procedūru laikā kompetentajām iestādēm būtu jāpievērš pienācīga uzmanība cietušo personu, tostarp jo īpaši mazāk aizsargātu personu, piem., nepilngadīgo vai personu ar invaliditāti, vajadzībām. Pienācīga uzmanība būtu jāpievērš arī tam, ka tiesvedības laikā aizsargātajai personai vai, personai, kas rada apdraudējumu, ir jāsaņem informācija viņām saprotamā valodā, kā noteikts šajā direktīvā.

▌

(6i)        Lai piemērotu šo direktīvu, aizsardzības pasākumu var uzlikt pēc sprieduma pieņemšanas, kā definēts 2. pantā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumā 2008/947/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai[2], vai pēc lēmuma par pārraudzības pasākumiem, kā definēts 4. pantā Padomes 2009. gada 23. oktobra Pamatlēmumā 2009/829/TI, ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam[3].

(6j)        Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktu personai, kas rada apdraudējumu, vai nu procedūrā, kurā pieņem aizsardzības pasākumu, vai pirms Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas būtu jāsniedz iespēja tikt uzklausītai un apstrīdēt aizsardzības pasākumu.

(7)         Lai novērstu jauna nozieguma izdarīšanu pret cietušo izpildītājā valstī, būtu jānodrošina tiesiskais pamats, lai minētā valsts varētu atzīt izdevējā valstī iepriekš pieņemtu lēmumu par labu cietušajam, vienlaicīgi novēršot nepieciešamību cietušajam sākt jaunu procedūru vai atkārtoti sniegt pierādījumus izpildītājā valstī, it kā izdevējā valstī nebūtu pieņemts lēmums. Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana izpildītājā valstī inter alia paredz, ka šīs valsts kompetentā iestāde saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītiem ierobežojumiem pieņem izdevējā valstī paredzētu aizsardzības pasākumu pastāvēšanu un spēkā esamību, atzīst Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītos faktiskos apstākļus un piekrīt, ka aizsardzība ir jānodrošina un būtu jānodrošina arī turpmāk saskaņā ar tās tiesību aktiem.

(8)         Šajā direktīvā ir konkrēts skaits pienākumu vai aizliegumu, un, ja izdevēja valsts tos uzliek un ietver Eiropas aizsardzības rīkojumā, tie izpildītājā valstī būtu jāatzīst un jāīsteno, ievērojot šajā direktīvā izklāstītos ierobežojumus. Valsts līmenī var būt arī cita veida aizsardzības pasākumi, tādi kā personas, kas rada apdraudējumu, pienākums uzturēties noteiktā vietā, ja to paredz valsts tiesību akti. Šādus pasākumus var īstenot izdevējā valstī saskaņā ar procedūru, kuras rezultātā pieņem kādu no aizsardzības pasākumiem, kas saskaņā ar šo direktīvu var būt pamats Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanai.

(8a)       Tā kā kompetence izdot un piemērot aizsardzības pasākumus dalībvalstīs ir dažādām iestādēm (civiltiesību, krimināltiesību vai administratīvām), būtu pareizi šajā direktīvā paredzēt dalībvalstu sadarbības mehānisma lielu elastību. Tādēļ izpildītājas valsts kompetentajai iestādei nav vienmēr jāparedz tādi paši aizsardzības pasākumi kā tie, kas pieņemti izdevējā valstī, bet tai ir noteikta rīcības brīvība pieņemt jebkādus pasākumus, ko tā saskaņā ar saviem tiesību aktiem līdzīgā gadījumā uzskata par pareiziem un piemērotiem, lai aizsargājamajai personai arī turpmāk nodrošinātu aizsardzību, ņemot vērā aizsardzības pasākumu, kas pieņemts izdevējā valstī un kas aprakstīts Eiropas aizsardzības rīkojumā.

(8b)       Pie pienākumiem vai aizliegumiem, uz ko attiecas šī direktīva, pieder arī pasākumi, kas paredzēti, lai ierobežotu personiskus vai attālinātus kontaktus starp aizsargājamo personu un personu, kas rada apdraudējumu, piem., attiecinot uz šādiem kontaktiem konkrētus nosacījumus vai nosakot saziņas satura ierobežojumus.

(8c)       Izpildītājas valsts kompetentajai iestādei būtu jāinformē persona, kas rada apdraudējumu, izdevējas valsts kompetentā iestāde un aizsargātā persona par ikvienu pasākumu, kas īstenots, pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu. Paziņojumā personai, kas rada apdraudējumu, pienācīgi būtu jāņem vērā aizsargātās personas intereses, t. i., nedrīkst atklāt aizsargātās personas adresi vai citu kontaktinformāciju. Paziņojumā šādu informāciju nevajadzētu iekļaut, un ir jāparedz, ka personai, kas rada apdraudējumu, noteiktajā pienākumu vai aizliegumu īstenošanas pasākumā nav norādīta ne adrese, ne cita kontaktinformācija.

(8d)       Ja izdevējas valsts kompetentā iestāde atsauc Eiropas aizsardzības rīkojumu, izpildītājas valsts kompetentajai iestādei būtu jāizbeidz pasākumi, ko tā ir paredzējusi, lai īstenotu Eiropas aizsardzības rīkojumu, ar to saprotot, ka izpildītājas valsts kompetentā iestāde patstāvīgi un atbilstoši savas valsts tiesību aktiem var pieņemt jebkādus valsts tiesību aktos paredzētus aizsardzības pasākumus, lai aizsargātu attiecīgo personu.

(9)         Ņemot vērā to, ka šī direktīva attiecas uz situācijām, kurās uz citu dalībvalsti pārvietojas aizsargātā persona, tās noteikumu izpilde neietver nekādu pilnvaru nodošanu izpildītājai valstij attiecībā uz pamatsankcijām, atliktām, alternatīvām, nosacītām vai sekundārām sankcijām vai attiecībā uz aizsardzības pasākumiem, kas piemēroti personai, kura rada apdraudējumu, ja šī persona turpina dzīvot valstī, kas noteikusi aizsardzības pasākumu.

(10)       Lai īstenotu praksē pasākumus, kas pieņemti, piemērojot šo direktīvu, attiecīgā gadījumā vajadzētu būt iespējai izmantot elektroniskus līdzekļus saskaņā ar valstu tiesību aktiem un procedūrām.

(10a)     Aizsargātās personas aizsardzības nodrošināšanā iesaistītām iestādēm savstarpēji sadarbojoties, izpildītājas valsts kompetentajai iestādei būtu jāpaziņo izdevējas valsts kompetentajai iestādei par visiem to pasākumu pārkāpumiem, kuri pieņemti izpildītājā valstī, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildi. Šāds paziņojums ļautu izdevējas valsts kompetentajai iestādei uzreiz pieņemt lēmumu par piemērotu rīcību attiecībā uz aizsardzības pasākumu, ko valsts nosaka personai, kas rada apdraudējumu. Vajadzības gadījumā šāda rīcība var būt saistīta ar brīvības atņemšanas pasākuma piemērošanu, aizstājot ar brīvības atņemšanu nesaistīto pasākumu, kas sākotnēji tika pieņemts kā, piem., alternatīva preventīvai aizturēšanai vai nosacītas soda atlikšanas sekas. Tā kā ar lēmumu nav paredzēts ex novo uzlikt sankcijas par jauna noziedzīga nodarījuma pastrādāšanu, ir skaidrs, ka izpildītājai valstij vajadzības gadījumā nav liegta iespēja uzlikt par kriminālnozieguma vai citāda nozieguma pastrādāšanu paredzētas sankcijas, ja ir pārkāpti pasākumi, kas pieņemti, lai izpildītu Eiropas aizsardzības rīkojumu.

(10b)     Ievērojot dalībvalstu atšķirīgās tiesiskās tradīcijas, gadījumos, kad izpildītājā valstī lietā, kas būtu līdzīga Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītajiem faktiskajiem apstākļiem, nebūtu pieejami nekādi aizsardzības pasākumi, izpildītājas valsts kompetentajai iestādei būtu par visiem tai zināmajiem Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītā aizsardzības pasākuma pārkāpumiem jāziņo izdevējas valsts kompetentajai iestādei.

(10c)     Lai panāktu šīs direktīvas netraucētu piemērošanu katrā konkrētā gadījumā, izdevējas valsts un izpildītājas valsts kompetentajām iestādēm sava kompetence būtu jāīsteno saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, ņemot vērā ne bis in idem principu.

(10d)     Aizsargātajai personai nebūtu jāsedz tādas Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas izmaksas (...), kas nav samērīgas salīdzinājumā ar izmaksām līdzīgā lietā tās valstī. Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas aizsargātajai personai nevajadzētu sākt valsts tiesvedību, lai tiešā saistībā ar Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanu no izpildītājas iestādes saņemtu lēmumu par jebkāda tāda pasākuma pieņemšanu, kuru iespējams piemērot saskaņā ar valsts tiesību aktiem līdzīgā lietā, lai nodrošinātu aizsargātās personas aizsardzību.

(10e)     Ņemot vērā savstarpējas atzīšanas principu, kas ir šīs direktīvas pamatā, dalībvalstīm būtu jāveicina pēc iespējas plašāki tiešie kontakti starp kompetentajām iestādēm šā instrumenta piemērošanā.

(10f)      Neskarot tiesu neatkarību un tiesu iestāžu sistēmas organizatoriskās atšķirības Savienībā, dalībvalstīm būtu jāapsver prasīt, lai personas, kas atbild par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas vai atzīšanas procedūrās iesaistīto tiesnešu, prokuroru, policijas un tiesu iestāžu darbinieku apmācību, nodrošinātu šīm minētajām personām atbilstošu apmācību, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus.

(10g)     Lai atvieglotu šīs direktīvas piemērošanas novērtējumu, dalībvalstīm būtu jādara zināma Eiropas Komisijai attiecīga informācija par valsts procedūru piemērošanu saistībā ar Eiropas aizsardzības rīkojumu, informējot vismaz par pieprasīto, izdoto un/vai atzīto Eiropas aizsardzības rīkojumu skaitu. Šajā sakarībā būtu noderīga arī cita veida informācija, piemēram, par attiecīgajiem noziegumu veidiem.

(11)       Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, aizsargāt apdraudētās personas, dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt, darbojoties vienpusēji, attiecīgo situāciju pārrobežu rakstura dēļ, un to, ka mēroga un iespējamās iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. panta 3. punktā minēto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar LES 5. panta 4. punktā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(11a)     Ar šo direktīvu būtu jāsekmē apdraudētu personu aizsardzība, tādējādi papildinot, bet neskarot instrumentus, kas jau darbojas šajā jomā, piemēram, Padomes Pamatlēmumu 2008/947/TI un Padomes Pamatlēmumu 2009/829/TI.

(11b)     Ja uz lēmumu par aizsardzības pasākumu attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās[4], Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību[5] vai Hāgas 1996. gada konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem[6], tad šāda lēmuma atzīšana un izpilde jāveic saskaņā ar attiecīgā juridiskā instrumenta noteikumiem.

(11c)     Dalībvalstīm un Komisijai attiecīgos gadījumos informācija par Eiropas aizsardzības rīkojumu būtu jāiekļauj pašreizējās izglītošanas un informācijas palielināšanas kampaņās par noziegumos cietušo personu aizsardzību.

(11d)     Personas dati, ko apstrādā, īstenojot šo direktīvu, būtu jāaizsargā saskaņā ar Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās[7], un saskaņā ar principiem, kas ir ietverti visu dalībvalstu ratificētajā Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz automātisku personas datu apstrādi.

(11e)     Šajā direktīvā būtu jāievēro pamattiesības, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, ievērojot LES 6. pantu.

(11f)      Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis tiek aicinātas ņemt vērā Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) ietvertās tiesības un principus,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

-1. pants

Mērķis

Šajā direktīvā ir izklāstīti noteikumi, kas tiesu vai līdzīgām iestādēm dalībvalstī, kurā ir izdots kāds aizsardzības pasākums, aizsargājot kādu personu no citas personas noziedzīgas darbības, kas var apdraudēt viņas dzīvību, fizisko vai psiholoģisko integritāti un cieņu, personas brīvību vai seksuālo integritāti, ļauj izdot Eiropas aizsardzības rīkojumu, lai kompetenta iestāde citā dalībvalstī turpinātu aizsargāt konkrēto personu šīs dalībvalsts teritorijā, pēc tam, kad izdevējā valstī ir veikta darbība, par ko tiesa, kurai ir jurisdikcija jo īpaši krimināllietās, ir sākusi vai varētu sākt kriminālprocesu.

1. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas.

1)        „Eiropas aizsardzības rīkojums” ir ▌lēmums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesu iestāde vai līdzīga iestāde saistībā ar aizsardzības pasākumu, uz kuru pamatojoties citas dalībvalsts tiesu iestāde vai līdzīga iestāde pieņem jebkādu attiecīgu ▌pasākumu vai pasākumus saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, lai turpinātu nodrošināt aizsargātās personas aizsardzību.

2)        „Aizsardzības pasākums” ir ▌lēmums, kuru pieņēmusi izdevēja valsts saskaņā ar savām tiesībām un procedūrām un ar kuru personai, kas rada apdraudējumu, piemēro vienu vai vairākus 4.b pantā minētos pienākumus vai aizliegumus aizsargātās personas interesēs, lai viņu aizsargātu no noziedzīgas darbības, kas var apdraudēt viņas dzīvību, fizisko vai psiholoģisko integritāti, cieņu, personas brīvību vai seksuālo integritāti.

3)        „Aizsargātā persona” ir fiziska persona, kura ir tādas aizsardzības objekts, kas izriet no izdevējas valsts pieņemta aizsardzības pasākuma.

4)        „Persona, kas rada apdraudējumu” ir fiziska persona, kurai ir piemērots viens vai vairāki 4.b pantā minētie pienākumi vai aizliegumi.

5)        „Izdevēja valsts” ir dalībvalsts, kurā ▌pieņemts aizsardzības pasākums, kas ir pamats Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanai.

6)        „Izpildītāja valsts” ir dalībvalsts, kurai Eiropas aizsardzības rīkojums ir nosūtīts tā atzīšanas nolūkā.

7)        „Uzraudzības valsts” ir dalībvalsts, kurai nodots spriedums, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, vai lēmums par uzraudzības pasākumiem, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā.

▌

4. pants

Kompetento iestāžu norīkošana

1.        Katra dalībvalsts informē Komisiju par to, kura tiesu vai līdzīga iestāde vai iestādes atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktiem ir kompetentas izdot Eiropas aizsardzības rīkojumu un atzīt šādu rīkojumu saskaņā ar šo direktīvu gadījumos, kad attiecīgā dalībvalsts ir izdevēja valsts vai izpildītāja valsts.

▌

3.        Komisija saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm. Dalībvalstis informē Komisiju par jebkādām turpmākām izmaiņām attiecībā uz 1. punktā minēto informāciju.

4.a pants

Centrālās iestādes iesaiste

1.        Katra dalībvalsts var izraudzīties kādu centrālo iestādi vai, ja to tiesību sistēma paredz, vairākas centrālās iestādes, kas palīdz kompetentajām iestādēm.

2.        Katra dalībvalsts, ja tas ir nepieciešams tās tiesu sistēmas organizācijas dēļ, centrālajai iestādei (centrālajām iestādēm) var paredzēt atbildību par visu Eiropas apcietināšanas rīkojumu administratīvu pārsūtīšanu un saņemšanu, kā arī citu oficiālu saraksti, kas attiecas uz tiem. Tādējādi visa kompetento iestāžu savstarpējā saziņa, konsultācijas, informācijas apmaiņa, izmeklēšanas rezultātu un paziņojumu nosūtīšana pēc vajadzības var notikt ar attiecīgās valsts centrālās(-o) iestādes(-žu) palīdzību.

3.        Dalībvalstis, kas vēlas izmantot šajā pantā minētās iespējas, dara zināmu Komisijai informāciju par izraudzīto centrālo iestādi vai centrālajām iestādēm. Šīs norādes ir saistošas visām izdevējas dalībvalsts iestādēm.

4.b pants

Aizsardzības pasākuma pieņemšanas nosacījumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem

Eiropas aizsardzības rīkojumu var izdot tikai tad, ja izdevējā valstī aizsardzības pasākums ir jau pieņemts, piemērojot personai, kas rada apdraudējumu, vienu vai vairākus šādus pienākumus vai aizliegumus:

a)        aizliegums apmeklēt konkrētu apkārtni, vietas vai noteiktas teritorijas, kur uzturas vai kuras apmeklē aizsargātā persona;

b)        aizliegums jebkādā veidā sazināties ar aizsargāto personu, tostarp izmantojot tālruni, elektronisku vai parastu pastu, faksu vai kādus citus līdzekļus, vai arī šāda saziņas reglamentācija; vai

c)        aizliegums tuvoties aizsargātajai personai tuvāk par iepriekš noteiktu attālumu vai arī šādas tuvošanās reglamentācija.

5. pants

Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošana

1.        Eiropas aizsardzības rīkojumu var izdot, ja aizsargātā persona nolemj dzīvot vai jau dzīvo citā dalībvalstī vai ja aizsargātā persona nolemj uzturēties vai jau uzturas citā dalībvalstī. Pieņemot lēmumu par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanu, izdevējas valsts kompetentā iestāde ņem vērā inter alia to, cik ilgu laiku vai laikposmu aizsargātā persona ir paredzējusi uzturēties izpildītājā valstī, un to, cik nopietni ir vajadzīga aizsardzība.

1.a      Izdevējas valsts tiesu iestāde vai līdzīga iestāde var izdot Eiropas aizsardzības rīkojumu vienīgi pēc aizsargātās personas lūguma un tad, kad tā ir pārliecinājusies, ka aizsardzības pasākums atbilst visām 4. pantā izklāstītajām prasībām.

2.        Aizsargātā persona ▌var iesniegt lūgumu par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanu vai nu izdevējas valsts kompetentajai iestādei, vai izpildītājas valsts kompetentajai iestādei. Ja šādu lūgumu iesniedz izpildītājā valstī, tās kompetentā iestāde iespējami īsā laikā nosūta šo lūgumu izdevējas valsts kompetentajai iestādei ▌.

2.a      Pirms izdod Eiropas aizsardzības rīkojumu, personai, kas rada apdraudējumu, dod tiesības tikt uzklausītai un tiesības apstrīdēt aizsardzības pasākumu, ja minētās tiesības viņai netika dotas procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts aizsardzības pasākums.

3.        Ja kompetentā iestāde ▌pieņem aizsardzības pasākumu, kurā ietverts viens vai vairāki 4.b pantā minētie pienākumi, tā saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām jebkādā atbilstīgā veidā informē aizsargāto personu par iespēju pieprasīt Eiropas aizsardzības rīkojumu gadījumā, ja šī persona nolemj pārcelties uz citu dalībvalsti, kā arī par šāda pieprasījuma iesniegšanas pamatnosacījumiem. Iestāde iesaka aizsargātajai personai iesniegt iesniegumu pirms izdevējas valsts teritorijas atstāšanas.

3.a      Ja aizsargātajai personai ir aizbildnis vai pārstāvis, minētā persona var iesniegt 2. un 3. punktā minēto pieprasījumu aizsargātās personas vārdā.

3.b      Ja pieprasījumu par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanu noraida, izdevēja iestāde attiecīgā gadījumā informē aizsargāto personu par attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kurus var izmantot, lai apstrīdētu izdevējas iestādes lēmumu.

6. pants

Eiropas aizsardzības rīkojuma forma un saturs

Eiropas aizsardzības rīkojumu izdod atbilstīgi šīs direktīvas I pielikumā dotajam paraugam. Rīkojumā, konkrēti, iekļauj šādu informāciju:

a)        aizsargātās personas identitāti un valstspiederību, kā arī personas likumīgā pārstāvja identitāti un valstspiederību, ja aizsargātā persona ir nepilngadīga vai juridiski rīcībnespējīga;

b)        datumu, no kura aizsargātā persona ir iecerējusi uzturēties vai palikt izpildītājā valstī, un uzturēšanās laiku vai laikposmus, ja tie ir zināmi;

c)        izdevējas valsts kompetentās iestādes nosaukumu, adresi, tālruņa un faksa numuru un e-pasta adresi;

d)        norādi (piem., ar numuru un datumu) uz tiesību aktu, kurā ir ietverts aizsardzības pasākums, uz kuru pamatojoties ir pieņemts Eiropas aizsardzības rīkojums;

e)        kopsavilkumu par faktiem un apstākļiem, kuri izraisījuši aizsardzības pasākuma piemērošanu izdevējā valstī;

f)         tos aizsardzības pasākumā ietvertos pienākumus vai aizliegumus personai, kas rada apdraudējumu, kuri ir Eiropas aizsardzības rīkojuma pamatā, to ilgumu un ▌ norādi par jebkādu sodu vai sankciju attiecīgā pienākuma vai aizlieguma pārkāpšanas gadījumā;

fa)      informāciju par aizsargātajai personai vai personai, kas rada apdraudējumu, nodotu jebkādu tehnisku ierīci, kuru izmanto, lai īstenotu aizsardzības pasākumu;

g)        personas, kas rada apdraudējumu, identitāti un valstspiederību, kā arī kontaktinformāciju;

ga)      to, vai aizsargātajai personai un/vai personai, kas rada apdraudējumu, izdevējā valstī ir sniegta bezmaksas juridiska palīdzība, ja šāda informācija izdevējai iestādei ir zināma bez nepieciešamības papildus ievākt ziņas;

h)        attiecīgā gadījumā citus apstākļus, kuriem varētu būt ietekme, izvērtējot aizsargātās personas apdraudējumu;

i)         attiecīgā gadījumā skaidru norādi, ka spriedums, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, vai lēmums par uzraudzības pasākumiem, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā, jau ir nodots uzraudzības dalībvalstij, un šīs dalībvalsts iestādes identifikāciju, kura ir kompetenta izpildīt šādu spriedumu vai lēmumu.

7. pants

Nosūtīšanas procedūra

1.        Ja izdevējas valsts kompetentā iestāde nosūta Eiropas aizsardzības rīkojumu izpildītājas valsts kompetentajai iestādei, tā dara to jebkurā veidā, kas atstāj rakstisku apstiprinājumu, lai izpildītājas valsts kompetentā iestāde varētu noteikt tā autentiskumu. Arī visa oficiālā minēto kompetento iestāžu saziņa notiek nepastarpināti.

2.        Ja izpildītājas valsts vai izdevējas valsts kompetentā iestāde citas valsts kompetentajai iestādei nav zināma, pēdējā minētā iestāde veic visus atbilstīgos pieprasījumus, tostarp izmantojot Padomes 2008. gada 16. decembra Lēmumā 2008/976/TI par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu[8] paredzētā Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktus, valsts pārstāvja Eurojust starpniecību vai savas valsts Eurojust valsts koordinācijas sistēmas starpniecību, lai saņemtu vajadzīgo informāciju.

3.        Ja izpildītājas valsts iestāde, kas saņem Eiropas aizsardzības rīkojumu, nav kompetenta to atzīt, minētā iestāde ex officio nosūta Eiropas aizsardzības rīkojumu kompetentajai iestādei un nekavējoties informē izdevējas valsts kompetento iestādi, izmantojot līdzekļus, ar kuriem šo informācijas nodošanu var rakstiski apliecināt.

8. pants

Izpildītājas valsts pasākumi

1.        Izpildītājas valsts kompetentā iestāde, saņēmusi saskaņā ar 7. pantu nosūtīto Eiropas aizsardzības rīkojumu, to atzīst bez liekas kavēšanās un pieņem lēmumu, ar kuru paredz jebkādu pasākumu, kas līdzīgos gadījumos būtu iespējams saskaņā ar tās tiesību aktiem, lai nodrošinātu aizsargātās personu aizsardzību, ja vien tā nepieņem lēmumu izmantot kādu no 9. pantā minētajiem pamatojumiem, lai rīkojumu neatzītu.

1.a      Pasākumam, kuru izpildītājas valsts kompetentā iestāde pieņēmusi atbilstīgi 1. punktam, kā arī jebkuram citam pasākumam, kas pieņemts, pamatojoties uz 9.a pantā minēto attiecīgo lēmumu, pēc iespējas lielākā mērā jāatbilst izdevējas valsts noteiktajam aizsardzības pasākumam.

2.        Izpildītājas valsts kompetentā iestāde informē personu, kas rada apdraudējumu, izdevējas valsts kompetento iestādi un aizsargāto personu par ikvienu pasākumu, kas pieņemts, piemērojot 1. punkta noteikumus, kā arī par iespējamām juridiskajām sekām šāda pasākuma pārkāpuma gadījumā, kā noteikts valsts tiesību aktos un atbilstīgi 9.a panta 2. punktam. Personai, kas rada apdraudējumu, neatklāj informāciju par aizsargātās personas dzīvesvietas adresi vai citu kontaktinformāciju, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams, lai īstenotu pasākumu, kas pieņemts, piemērojot 1. panta noteikumus.

2.a      Ja izpildītājas valsts kompetentā iestāde uzskata, ka informācija, ko saskaņā ar 6. pantu nosūta līdz ar Eiropas aizsardzības rīkojumu, nav pilnīga, tā nekavējoties informē par to izdevēju iestādi, izmantojot jebkādus līdzekļus, ar kuriem šo informēšanas faktu var rakstiski apliecināt, un nosakot izdevējai iestādei termiņu, līdz kuram jānodrošina trūkstošā informācija.

9. pants

Pamatojumi Eiropas aizsardzības rīkojuma neatzīšanai

▌.

2.        Izpildītājas valsts kompetentā iestāde var atteikties atzīt Eiropas aizsardzības rīkojumu šādos gadījumos:

a)        Eiropas aizsardzības rīkojums nav izpildīts pilnībā vai nav izpildīts izpildītājas valsts kompetentās iestādes norādītajā termiņā;

b)        nav izpildītas 4. pantā noteiktās prasības;

c)        aizsardzības pasākums ir saistīts ar darbību, kas saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu;

ca)      aizsardzība izriet no tādas sankcijas vai pasākuma izpildes, uz kuru attiecas amnestija saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem un kurš ir saistīts ar nodarījumu vai uzvedību, kas saskaņā ietilpst tās kompetencē saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem;

d)        saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem personai, kas rada apdraudējumu, ir piešķirta imunitāte, kas neļauj pieņemt ▌ pasākumus, pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu;

f)        pret personu, kas rada apdraudējumu, vērstajai kriminālapsūdzībai par rīcību vai uzvedību, attiecībā uz kuru ir pieņemts attiecīgais aizsardzības pasākums, ir iestājies noilgums saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem, ja attiecīgā rīcība vai uzvedība ir tās kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

g)        Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana būtu pretrunā ne bis in idem principam;

h)       saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem personu, kas rada apdraudējumu, vecuma dēļ nevar saukt pie kriminālatbildības par rīcību vai uzvedību, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizsardzības pasākums;

i)        aizsardzības pasākums attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, kuru atbilstīgi izpildītājas valsts tiesību aktiem uzskata par tādu, kas pilnībā izdarīts tās teritorijā, vai arī tādu, kura lielākā vai būtiskākā daļa ir izdarīta tās teritorijā.

3.        Ja izpildītājas valsts kompetentā iestāde atsakās atzīt Eiropas aizsardzības rīkojumu, norādot kā pamatojumu vienu no augstākminētajiem iemesliem, tā:

a)        lieki nevilcinoties informē izdevēju valsti un aizsargāto personu par šo atteikumu un atteikuma iemesliem;

b)        attiecīgā gadījumā informē aizsargāto personu par iespēju pieprasīt aizsardzības pasākuma pieņemšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

c)        attiecīgā gadījumā informē aizsargāto personu par attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kurus var izmantot, lai apstrīdētu tās lēmumu.

9.a pants

Izpildītājā valstī piemērojamais likums un tās kompetence

1.        Izpildītāja valsts ir kompetenta pieņemt un savā teritorijā īstenot pasākumus, kuri jāveic pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas. Izpildītājas valsts tiesību akti attiecas uz 8. panta 1. punktā paredzētā lēmuma pieņemšanu un īstenošanu, kā arī uz noteikumiem par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret izpildītājas valsts pieņemtiem lēmumiem, kas attiecas uz Eiropas aizsardzības rīkojumu.

2.        Viena vai vairāku izpildītājas valsts paredzētu, pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas veiktu pasākumu pārkāpumu gadījumos izpildītājas valsts kompetentā iestāde, piemērojot 1. punktu, ir tiesīga:

a)        šāda pasākuma pārkāpuma gadījumā noteikt kriminālsodus un īstenot jebkādu citu pasākumu, ja saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem var uzskatīt, ka ir veikts noziedzīgs nodarījums;

b)        pieņemt jebkādus ar krimināltiesībām nesaistītus lēmumus saistībā ar attiecīgo pārkāpumu;

c)        pieņemt jebkādu steidzamu un provizorisku pasākumu, lai pārtrauktu pārkāpumu, vajadzības gadījumā gaidot attiecīgu izdevējas valsts lēmumu.

3.        Ja izpildītājā valstī nav pieejams nekāds pasākums, ko attiecīgajā valstī varētu veikt līdzīgā gadījumā, izpildītājas valsts kompetentā iestāde izdevējas valsts kompetentajai iestādei paziņo par visiem pārkāpumiem attiecībā uz Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstīto aizsardzības pasākumu, kas tai zināmi.

9.b pants

Paziņojumi pārkāpumu gadījumos

Izpildītājas valsts kompetentā iestāde informē izdevējas valsts vai uzraudzības valsts kompetento iestādi par visiem to pasākumu pārkāpumiem, kuri īstenoti, pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu. Paziņojumiem izmanto II pielikumā iekļauto standarta veidlapu.

10. pants

Izdevējas valsts kompetence

1.        Izdevējas valsts kompetentajai iestādei ir ekskluzīva kompetence pieņemt lēmumus par:

a)        aizsardzības pasākuma un attiecīgi arī Eiropas aizsardzības rīkojuma atjaunināšanu, pārskatīšanu, grozīšanu, atsaukšanu un atcelšanu;

b)        aizsardzības pasākuma atsaukšanas gadījumā noteikt ar brīvības atņemšanu saistītu sodu — ar noteikumu, ka aizsardzības pasākums ticis piemērots saskaņā ar spriedumu, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, vai saskaņā ar lēmumu par uzraudzības pasākumiem, kā definēts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā.

▌

2.        Saskaņā ar 1. punktu pieņemtiem lēmumiem piemēro izdevējas valsts tiesību aktus.

3.        Ja spriedums, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, vai lēmums par uzraudzības pasākumiem, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā, jau ir nodots citai dalībvalstij, vai tas tiek nodots pēc tam, kad ir izdots Eiropas aizsardzības rīkojums, turpmākus lēmumus pieņem saskaņā ar attiecīgajiem minēto pamatlēmumu noteikumiem.

3.a      Izdevējas dalībvalsts kompetentā iestāde nekavējoties informē izpildītājas dalībvalsts kompetento iestādi par visiem lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar 1. punktu.

3.b      Ja izdevējas valsts kompetentā iestāde atceļ vai atsauc Eiropas aizsardzības rīkojumu saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu, izpildītājas valsts kompetentā iestāde pārtrauc saskaņā ar 8. panta 1. punktu pieņemtos pasākumus, līdzko par to ir pienācīgi paziņojusi izdevējas valsts kompetentajai iestādei.

3.c      Ja izdevējas valsts kompetentā iestāde Eiropas aizsardzības rīkojumā izdara grozījumus saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu, izpildītājas valsts kompetentā iestāde pēc vajadzības:

a)        saskaņā ar 8. pantu izdara izmaiņas pasākumos, kas pieņemti, pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu; vai

b)       atsakās īstenot grozīto pienākumu vai aizliegumu, ja tas neatbilst 4.b pantā minēto pienākumu vai aizliegumu veidiem vai ja informācija, ko saskaņā ar 6. pantu nosūta ar Eiropas aizsardzības rīkojumiem, nav pilnīga un trūkstošā informācija nav sniegta termiņā, ko izpildītājas valsts kompetentā iestāde noteikusi saskaņā ar 8. panta 3. punktu.

11. pants

Uz Eiropas aizsardzības rīkojuma pamata īstenotu pasākumu pārtraukšanas iemesli

1.        Izpildītājas valsts kompetentā iestāde var pārtraukt pasākumus, kas pieņemti, lai izpildītu Eiropas aizsardzības rīkojumu:

a)        ja ir skaidras norādes, ka aizsargātā persona nedzīvo vai neuzturas izpildītājas valsts teritorijā, vai arī noteikti ir atstājusi minēto teritoriju;

b)        ja saskaņā ar tās tiesību aktiem ir beidzies ilgākais pieļaujamais Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildei paredzētā pasākuma termiņš;

c)        gadījumos, kas ir minēti 10. panta 6. punkta b) apakšpunktā;

d)        ja pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas spriedumu, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 20008/947/TI 2. pantā, vai lēmumu par uzraudzības pasākumiem, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2009/828/TI 4. pantā, pārsūta izpildītājai valstij.

1.a      Izpildītājas valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē izdevējas valsts kompetento iestādi un, ja iespējams, aizsargāto personu par šādu lēmumu.

1.b      Pirms pārtraukt pasākumus saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu, izpildītājas valsts kompetentā iestāde var aicināt izdevējas valsts kompetento iestādi sniegt informāciju par to, vai ar Eiropas aizsardzības rīkojumu paredzētā aizsardzība joprojām ir vajadzīga, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus. Izdevējas valsts kompetentā iestāde nekavējoties dod atbildi par šo aicinājumu.

11.a pants

Prioritāte Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanā

Eiropas aizsardzības rīkojums jāatzīst, ievērojot tādu pašu prioritāti, kāda noteikta attiecībā uz līdzīgu lietu valstī, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, tostarp jautājuma steidzamību, aizsargātās personas paredzamo ierašanās datumu izpildītājas valsts teritorijā un, ja iespējams, aizsargātās personas apdraudējuma pakāpi.

▌

15. pants

Apspriedes starp kompetentajām iestādēm

Attiecīgā gadījumā izdevējas valsts kompetentā iestāde un izpildītājas valsts kompetentā iestāde var apspriesties viena ar otru, lai veicinātu šīs direktīvas netraucētu un efektīvu piemērošanu.

16. pants

Valodas

1.        Izdevējas valsts kompetentā iestāde Eiropas aizsardzības rīkojumu tulko izpildītājas valsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām.

2.        Izpildītājas valsts kompetentā iestāde tulko 9. b pantā minēto veidlapu izdevējas valsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām.

3.        Ikviena dalībvalsts, pieņemot šo direktīvu, vai vēlāk deklarācijā, ko deponē Komisijā, var norādīt, ka tā pieņems tulkojumu vienā vai vairākās citās Savienības iestāžu oficiālajās valodās.

17. pants

Izmaksas

Izmaksas, kas rodas saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu, saskaņā ar saviem tiesību aktiem sedz izpildītāja valsts, izņemot izmaksas, kas radušās tikai un vienīgi izdevējas valsts teritorijā.

18. pants

Saistība ar citiem nolīgumiem un režīmiem

1.        Dalībvalstis var arī turpmāk piemērot divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai režīmus, kas ir spēkā šīs direktīvas spēkā stāšanās brīdī, ciktāl tie ļauj papildināt vai paplašināt šīs direktīvas mērķus un palīdz vienkāršot vai atvieglot procedūras aizsardzības pasākumu veikšanai.

2.        Dalībvalstis var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai režīmus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, ciktāl tie ļauj papildināt vai paplašināt šīs direktīvas mērķus un palīdz vienkāršot vai atvieglot procedūras aizsardzības pasākumu veikšanai.

3.        Līdz …[9]* dalībvalstis informē ▌Komisiju par spēkā esošajiem 1. punktā minētajiem nolīgumiem un režīmiem, ko tās vēlas turpināt piemērot. Dalībvalstis arī informē ▌Komisiju par jebkuriem jauniem nolīgumiem vai režīmiem, kā minēts 2. punktā, trīs mēnešu laikā pēc šāda nolīguma parakstīšanas.

18.a pants

Saistība ar citiem instrumentiem

1.        Šī direktīva neskar to, kā piemēro Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās[10], kā arī Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu[11], kā arī Hāgas 1996. gada Konvenciju par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem vai Hāgas 1980. gada Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem.

2.        Šī direktīva neskar to, kā piemēro Padomes Pamatlēmumu 2008/947/TI un Padomes Pamatlēmumu 2009/829/TI.

19. pants

Īstenošana

1.        Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz ...[12]* nodrošinātu atbilstību šai direktīvai ▌. Dalībvalstis par to nekavējoties informē Komisiju. Pieņemot minētos pasākumus, dalībvalstis tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

2.        Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to savu tiesību aktu galvenos noteikumus, kurus tās pieņem jomā, uz ko attiecas šī direktīva.

19.a pants

Datu vākšana

Lai atvieglotu šīs direktīvas piemērošanas novērtējumu, dalībvalstis dara zināmu Eiropas Komisijai attiecīgu informāciju par valsts procedūru piemērošanu saistībā ar Eiropas aizsardzības rīkojumu, informējot vismaz par pieprasīto, izdoto un/vai atzīto Eiropas aizsardzības rīkojumu skaitu.

20. pants

Pārskatīšana

Līdz …[13]* Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno tiesību aktu priekšlikumus.

21. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā –                                      Padomes vārdā –

priekšsēdētājs                        priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

EIROPAS AIZSARDZĪBAS RĪKOJUMS,

kas minēts 6. pantā

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVĀ 2010/.../ES (... gada ...) PAR EIROPAS AIZSARDZĪBAS RĪKOJUMU^[14]*

Šajā veidlapā ietvertā informācija jāapstrādā, ievērojot atbilstīgu konfidencialitāti.

Izdevēja valsts: Izpildītāja valsts:
a)          Informācija par aizsargāto personu: Uzvārds: Vārds(-i): Pirmslaulības vai iepriekšējais uzvārds, ja tāds ir: Dzimums: Valstspiederība: Personas kods vai sociālā nodrošinājuma numurs (ja tāds ir): Dzimšanas datums: Dzimšanas vieta: Adrese/dzīvesvieta: – izdevējā valstī: – izpildītājā valstī: – citur: Kādu(-as) valodu(-as) saprot (ja tas ir zināms):
Ja šāda informācija ir zināma bez nepieciešamības papildus ievākt ziņas — vai aizsargātajai personai izdevējā valstī ir sniegta bezmaksas juridiska palīdzība?           Jā           Nē         Nav zināms Ja aizsargātā persona ir nepilngadīga vai juridiski rīcībnespējīga, informācija par fiziskās personas aizbildni vai pārstāvi: Uzvārds: Vārds(-i): Pirmslaulības uzvārds, ja tāds ir: Dzimums: Valstspiederība: Biroja adrese:
aa)        Aizsargātā persona ir nolēmusi uzturēties vai jau uzturas izpildītājā dalībvalstī vai ir nolēmusi apmesties uz dzīvi vai ir jau apmetusies uz dzīvi izpildītājā dalībvalstī. Datums, no kura aizsargātā persona plāno uzturēties vai apmesties uz dzīvi izpildītājā valstī (ja zināms):              Uzturēšanās laiks vai laikposmi (ja zināms):
b)          Vai aizsargātajai personai vai personai, kas rada apdraudējumu, ir nodrošinātas jebkādas tehniskas ierīces, lai ▌īstenotu aizsardzības pasākumu:       Jā; lūgums sniegt īsu kopsavilkumu par izmantotajiem instrumentiem:       Nē
c)          Kompetentā iestāde, kas izsniegusi Eiropas aizsardzības rīkojumu: Oficiālais nosaukums: Pilna adrese: Tālr. Nr.: (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods) (numurs) Faksa Nr.: (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods) (numurs) Kontaktpersonas(u) dati Uzvārds: Vārds(-i): Amats (amata nosaukums/dienesta pakāpe): Tālr. Nr.: (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods) (numurs) Faksa Nr.: (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods) (numurs) E-pasts (ja tāds ir): Valodas, ko var izmantot saziņai:
d)          Aizsardzības pasākuma identifikācija, pamatojoties uz kuru ir izdots Eiropas aizsardzības rīkojums; Aizsardzības pasākums izdots (datums: dd–mm–gggg): Aizsardzības pasākums stājies spēkā (datums: dd–mm–gggg): Aizsardzības pasākuma lietas numurs (ja zināms):   Iestāde, kas pieņēmusi aizsardzības pasākumu:
e)          Kopsavilkums par faktiem un apraksts par apstākļiem, kuri izraisījuši d) punktā minētā aizsardzības pasākuma piemērošanu, kā arī attiecīgā gadījumā noziedzīga nodarījuma klasifikācija:
f)           Dati par pienākumu(-iem) vai aizliegumu(-iem), kas ar aizsardzības pasākumu ir piemēroti personai, kura rada apdraudējumu: – Pienākuma(-u) raksturojums: (var izdarīt atzīmi vairāk nekā vienā izvēles rūtiņā):      aizliegums apmeklēt konkrētu apkārtni, vietas vai noteiktas teritorijas, kur uzturas vai kuras apmeklē aizsargātā persona; – ja izdarāt atzīmi šajā rūtiņā, lūgums norādīt precīzi, kurus konkrētos apvidus, vietas vai noteiktās teritorijas personai, kas rada apdraudējumu, ir aizliegts apmeklēt:       aizliegums jebkādā veidā sazināties ar aizsargāto personu, tostarp izmantojot tālruni, elektronisku vai parastu pastu, faksu vai kādus citus līdzekļus, vai arī šādas saziņas reglamentācija; – ja izdarāt atzīmi šajā rūtiņā, lūgums sniegt visu attiecīgo informāciju:      aizliegums vai noteikums tuvoties aizsargātajai personai tuvāk par noteiktu attālumu – ja izdarāt atzīmi šajā rūtiņā, lūgums norādīt precīzi, kāds attālums personai, kas rada apdraudējumu, ir jāievēro attiecībā uz aizsargāto personu: – Lūgums norādīt laikposmu, kad iepriekšminētais(-ie) pienākums(-i) tiek piemērots(-i) personai, kas rada apdraudējumu: – Norāde par sankciju vai sodu (ja tāds ir) aizlieguma pārkāpuma gadījumā:
g)          Informācija par personu, kas rada apdraudējumu un kam ir piemēroti f) punktā minētais(-ie) pienākums(-i): Uzvārds: Vārds(-i): Pirmslaulības vai iepriekšējais uzvārds, ja tāds ir: Pseidonīms(-i), ja tāds(-i) ir: Dzimums: Valstspiederība: Personas kods vai sociālā nodrošinājuma numurs (ja tāds ir): Dzimšanas datums: Dzimšanas vieta: Adrese/dzīvesvieta: – izdevējā valstī: – izpildītājā valstī: – citur: Kādu(-as) valodu(-as) saprot (ja tas ir zināms): Ja iespējams, lūgums sniegt šādu informāciju: – Personas identitātes dokumenta(-u) (identitātes karte, pase) veids un numurs:   Ja šāda informācija ir zināma bez nepieciešamības papildus ievākt ziņas — vai personai, kas rada apdraudējumu, izdevējā valstī ir sniegta bezmaksas juridiska palīdzība?           Jā           Nē         Nav zināms
h)          Citi apstākļi, kuriem var būt ietekme, izvērtējot aizsargātās personas iespējamo apdraudējumu (fakultatīva informācija):
ha)        Cita noderīga informācija (piemēram, ja tāda pieejama un ir nepieciešama — informācija par citām valstīm, kurās attiecībā uz vienu un to pašu aizsargāto personu iepriekš ir tikuši pieņemti aizsardzības pasākumi):
i)           Lūgums izdarīt atzīmi atbilstošajā rūtiņā un aizpildīt:      spriedums, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, jau ir nosūtīts citai dalībvalstij – Ja esat izdarījis atzīmi šajā rūtiņā, lūgums sniegt kontaktinformāciju par kompetento iestādi, kurai ir nosūtīts spriedums:      lēmums par uzraudzības pasākumiem, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā, jau ir nosūtīts citai dalībvalstij – Ja esat izdarījis atzīmi šajā rūtiņā, lūgums sniegt kontaktinformāciju par kompetento iestādi, kurai ir nosūtīts lēmums par uzraudzības pasākumiem: Eiropas aizsardzības rīkojuma izdevējas iestādes un/vai tās pārstāvja paraksts, kas apstiprina rīkojuma satura pareizību: Vārds: Amats (amata nosaukums/dienesta pakāpe): Datums: Lietas numurs (ja tāds ir): Oficiāls zīmogs (attiecīgā gadījumā):

II PIELIKUMS

VEIDLAPA,

kas minēta 9.b pantā

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVĀ 2010/.../ES (... gada ...) PAR EIROPAS AIZSARDZĪBAS RĪKOJUMU^[15]*

ZIŅOJUMS PAR PĀRKĀPUMU ATTIECĪBĀ UZ AIZSARDZĪBAS PASĀKUMU, KAS IR EIROPAS AIZSARDZĪBAS RĪKOJUMA PAMATĀ UN IR TAJĀ APRAKSTĪTS

Šajā veidlapā ietvertā informācija jāapstrādā, ievērojot atbilstīgu konfidencialitāti.

a)          Dati par tās personas identitāti, kas rada apdraudējumu Uzvārds: Vārds(-i): Pirmslaulības uzvārds, ja tāds ir: Pseidonīms(-i), ja tāds(-i) ir: Dzimums: Valstspiederība: Personas kods vai sociālā nodrošinājuma numurs (ja tāds ir): Dzimšanas datums: Dzimšanas vieta: Adrese: Kādu(-as) valodu(-as) saprot (ja tas ir zināms):
b)          Dati par aizsargātās personas identitāti: Uzvārds: Vārds(-i): Pirmslaulības vai iepriekšējais uzvārds, ja tāds ir: Dzimums: Valstspiederība: Dzimšanas datums: Dzimšanas vieta: Adrese: Kādu(-as) valodu(-as) saprot (ja tas ir zināms):
c)          Dati par Eiropas aizsardzības rīkojumu:              Rīkojums izdots (datums):              Lietas numurs (ja tāds ir):              Iestāde, kas izdevusi rīkojumu:              Oficiālais nosaukums:              Adrese:
d)          Dati par iestādi, kas atbildīga par aizsardzības pasākuma izpildi (ja tāda ir), kuru pieņēmusi izpildītāja valsts saskaņā ar Eiropas aizsardzības rīkojumu: Iestādes oficiālais nosaukums: Kontaktpersonas vārds, uzvārds: Amats (amata nosaukums/dienesta pakāpe): Adrese: Tālr. Nr.: (valsts kods) (apgabala kods) (numurs) Faksa Nr.: (valsts kods) (apgabala kods) (numurs) E–pasts: Valodas, ko var izmantot saziņai:
e)          Pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas izpildītājas dalībvalsts kompetentās iestādes noteiktā(-o) pienākuma(-u) pārkāpums un/vai citi fakti, kuri varētu būt iemesls jebkāda turpmāka lēmuma pieņemšanai: Pārkāpums attiecas uz šādu(-iem) pienākumu(-iem) (varat izdarīt atzīmi vairāk nekā vienā rūtiņā):      aizliegums apmeklēt konkrētu apkārtni, vietas vai noteiktas teritorijas, kur uzturas vai kuras apmeklē aizsargātā persona;      aizliegums jebkādā veidā sazināties ar aizsargāto personu, tostarp izmantojot tālruni, elektronisku vai parastu pastu, faksu vai kādus citus līdzekļus, vai arī šādas saziņas reglamentācija;      aizliegums vai noteikums tuvoties aizsargātajai personai tuvāk par noteiktu attālumu;      jebkāds cits pasākums, ko atbilstoši aizsardzības pasākumam, uz kura pamatojas Eiropas aizsardzības rīkojums, ir pieņēmusi izpildītājas dalībvalsts kompetentā iestāde pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas. Pārkāpuma(-u) apraksts (vieta, datums un konkrēti apstākļi): Saskaņā ar 9.a panta 2. punktu: – pasākumi, kurus izpildītāja valsts pieņēmusi pārkāpuma dēļ: – citas pārkāpuma dēļ iespējamas juridiskās sekas izdevējā valstī: Citi fakti, kuri varētu būt iemesls jebkāda turpmāka lēmuma pieņemšanai Konstatēto faktu apraksts:
f)           Kontaktinformācija par personu, ar kuru jāsazinās, ja vajadzīga papildu informācija par pārkāpumu: Uzvārds: Vārds(-i): Adrese: Tālr. Nr.: (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods) (numurs) Faksa Nr.: (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods) (numurs) E-pasts: Valodas, ko var izmantot saziņai: Veidlapas izdevējas iestādes un/vai tās pārstāvja paraksts, kas apliecina, ka veidlapas saturs ir pareizs: Vārds: Amats (amata nosaukums/dienesta pakāpe): Datums: Oficiāls zīmogs (attiecīgā gadījumā):

• [1] ^*          Grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ▌.
• [2]        OV L 337, 16.12.2008., 102. lpp.
• [3]        OV L 294, 11.11.2009., 20. lpp.
• [4]        OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.
• [5]         OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.
• [6]         OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.
• [7]         OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp.
• [8]        OV L 348, 24.12.2008., 130. lpp.
• [9] ^*       OV: lūgums ievietot datumu — 3 mēneši pēc šīs direktīvās stāšanās spēkā.
• [10]         OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.
• [11]         OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.
• [12] ^*        OV: lūgums ievietot datumu — 3 gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.
• [13] ^*       OV: lūgums ievietot datumu — 4 gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.
• [14] ^*       OV: lūgums ievietot šīs direktīvas numuru un datumu.
• [15] ^*       OV: lūgums ievietot šīs direktīvas numuru un datumu.

PASKAIDROJUMS

Šis 12 dalībvalstu iesniegtais direktīvas priekšlikums par Eiropas aizsardzības rīkojumu ir iniciatīva, kuras mērķis ir novērst noziedzību. Pat tad, kad dalībvalstis noziegumos cietušajām personām ir nodrošinājušas aizsardzības rīkojumus, ar tiem saistītie īstenošanas pasākumi ir spēkā tikai izdevējas valsts teritorijā. Tomēr daudzu iemeslu dēļ cietušās personas var pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, tostarp arī lai izvairītos no nozieguma. Šādas pārvietošanās dēļ viņas ir neaizsargātas, jo, tā kā nenotiek tiesu iestāžu sadarbība likumu izpildes jomā, šīm personām nevar nodrošināt aizsardzību, īstenojot visā Eiropā ātras darbības un efektīvu agrā brīdinājuma sistēmu un profilakses mehānismu. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāvienojas par sadarbību, un šis mērķis ir iemesls, kādēļ ir izstrādāta šī iniciatīva. Dalībvalstu īstenotās rīcības rezultāti pierāda, ka noziegumus Eiropā var novērst, ja tiek identificēts(-i) uzbrucējs(-i).

Padomes 2001. gada 15. marta pamatlēmums par cietušo statusu kriminālprocesā un Padomes 2009. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziedzībā cietušajiem pamatojas uz Eiropas Padomes 2005. gada 28. jūnija ieteikumu par cietušā vietu krimināltiesībās un kriminālprocesā, tomēr atšķirībā no šajā ziņojumā iztirzātā jautājuma šajos dokumentos nav atrunāta noziegumu novēršana.

Stokholmas programmā un ar to saistītajā rīcības plānā ir noteikts, ka ir jārisina situācija, kādā atrodas noziegumos cietušās personas, jācīnās pret vardarbību un Eiropas tiesu jomā jāsekmē tiesu pieejamība, jo īpaši pārrobežu lietās (Stokholmas programmas 3.4.1. punkts). Paziņojumā par Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu (COM (2010)0171)¹ ir norādīts, ka noziegumos cietušajām personām sniegto garantiju atšķirības būtu jāanalizē un tās jāmazina, lai ar visiem pieejamiem līdzekļiem palielinātu noziegumos cietušo personu aizsardzību, un šajā kontekstā ir ieteikts pieņemt likumdošanas priekšlikumu par visaptverošu instrumentu noziegumos cietušo personu aizsardzībai un rīcības plānu par praktiskiem pasākumiem, tostarp par Eiropas aizsardzības rīkojuma izstrādi.

Saskaņā ar Lisabonas līguma īstenošanas rezultātā izveidotajām procedūrām Parlamenta Reglamenta 51. pantā ir noteikts, ka vairāku komiteju referenti var sagatavot vienu ziņojuma projektu. Šis ziņojums ir sagatavots, ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas apspriedes un sadarbojoties šo abu komiteju referentiem.

Pirmo priekšlikumu direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu Eiropadome iesniedza 2010. gada 5. janvārī. Kopš tā laika Padome priekšlikumā ir izdarījusi grozījumus un vairākkārt to pārskatījusi. Padomes priekšlikuma satura lielu daļu un juridisko pamatu veidoja, pamatojoties uz aptauju, uz kuru 20 ES dalībvalstis atbildes sniedza 2009. gada oktobrī.

Šis abu komiteju referentu ziņojums un ierosinātie grozījumi balstās uz Padomes teksta redakciju, ko tā izstrādāja 22. janvārī.

Padome noziegumos cietušo personu aizsardzību definē kā piemērotu mehānismu aktivizēšanu, lai novērstu atkārtotu noziedzīgu nodarījumu vai citu, iespējams, smagāku noziedzīgu nodarījumu, ko vienai un tai pašai cietušajai personai nodara viens un tas pats nozieguma izdarītājs. Šos aizsardzības pasākumus piemēro tikai tajā teritorijā, kur tos noteikusi kāda justīcijas iestāde. Padomes nodoms ir tāda mehānisma izveide, lai šos aizsardzības pasākumus varētu piemērot arī citā dalībvalstī. Vai, citiem vārdiem sakot, tā vēlas novērst situāciju, ka cietušajai personai, pārceļoties uz citu dalībvalsti, būtu jāsāk no jauna viss aizsardzības pasākuma nodrošināšanas tiesiskais process.

Referentu kopīgais viedoklis

Referenti lielā mērā piekrīt Padomes priekšlikumam. Ņemot vērā Eiropadomes 10. un 11. decembra sanāksmē apstiprināto Stokholmas rīcības plānu, proti, Eiropas Savienības iniciatīvu saglabāt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, šī direktīva ir pirmais dokuments no vēl daudzām gaidāmām iniciatīvām, lai sasniegtu šos mērķus. Vardarbībā cietušās personas jāaizsargā no uzbrucēju uzbrukumiem ne tikai viņu mītnes valstī — šādiem aizsargpasākumiem vajadzētu būt visā Eiropas Savienībā. Šo apsvērumu dēļ referenti atbalsta aizsardzības rīkojuma vispārējo koncepciju.

Iniciatīvas darbības joma ir tīši veidota tik plaša. Lai gan vairākums spēkā esošo aizsardzības rīkojumu attiecas uz sievietēm, kas par upuriem kļuvušas dzimuma dēļ, tie būtu jāattiecina arī uz jebkuru citu cietušo personu — vai tas būtu bērns, vai pieaudzis cilvēks neatkarīgi no dzimuma —, kas cietusi no identificēta uzbrucēja vardarbības. Šajā sakarībā Stokholmas programmā ir teikts, ka noziegumos, tostarp terorismā, cietušās personas ir visneaizsargātākās un ir jo īpaši apdraudētas, piemēram, ciešu attiecību dēļ ar uzbrucēju šīm personām draud atkārtota vardarbība, šīs personas cieš vardarbībā dzimuma dēļ vai arī viņas kļūst par citu noziegumu upuriem dalībvalstī, kur viņas nav šīs valsts pilsoņi vai iedzīvotāji, un tādēļ šīm personām ir nepieciešams īpašs atbalsts un tiesiskā aizsardzība. Tāpēc Eiropas aizsardzības rīkojums būtu jāpiemēro visām noziegumos cietušām personām, piemēram, personām, kas kļuvušas par cilvēku tirdzniecības upuriem, sievietēm, kurām ir sakropļoti dzimumorgāni, personām, kas ir piespiedu laulību, goda dēļ izdarītu slepkavību un incesta upuri un ir cietušas vardarbībā dzimuma dēļ, kā arī lieciniekiem, terora aktos cietušajām personām un organizētās noziedzības upuriem neatkarīgi no šo cietušo personu vecuma vai dzimuma, ja uzbrucējs ir identificēts. Ja aizsardzības rīkojumu nevar izdot cietušajai personai, kas ir pārāk jauna, šādai personai ir nepieciešama palīdzība un aizbildņa vai likumīgā pārstāvja piekrišana.

Ierosinātie direktīvas grozījumi uzlabo teksta redakciju

– uzlabojot kārtību, kādā atsauc Eiropas aizsardzības rīkojumu;

– nodrošinot tiesiskā aizsardzības nepārtrauktību;

– ierobežojot iemeslus, kādēļ tiek atteikta Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana vai kādēļ to noraida;

– nosakot 20 dienu termiņu rīkojuma izpildei,

– precizējot to cietušo personu stāvokli, kuras pārceļas no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti.

Tomēr referenti apzinās, ka iniciatīva ir sarežģīta un ka turpmāk radīsies nopietnas problēmas, kuras būs jārisina ar šo direktīvu. Ir jānovērš dalībvalstu tiesu sistēmu atšķirības un tas, ka tiesas procesi var būt gan kriminālprocesi, gan civilprocesi, gan administratīvi procesi.

Referentu nodoms ir nodrošināt noziegumos cietušajām personām vislabāko iespējamo aizsardzību, inter alia, nodrošinot nepieciešamo juridiskā noteiktību. Cietušo personu interesēs procedūrām vajadzētu būt skaidrām, un viņas vienmēr jāinformē par pasākumiem, kas ir pieejami gan rīkojuma izdevējā valstī, gan valstīs, uz kurām viņas ir nodomājušas pārcelties vai ir jau pārcēlušās. Turklāt atteikuma iemesliem ir jābūt pēc iespējas ierobežojošākiem, un cietušām personām jāsniedz skaidra informācija par atteikuma iemesliem.

Turklāt cietušo personu aizsardzība nav tikai viņu fiziska aizsardzība. Runājot par noziegumos cietušo personu aizsardzību, ir jāņem vērā arī šo personu cieņa. Kā minēts Padomes pamatlēmumā par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību un ar kuru atceļ Pamatlēmumu 2002/629/TI, „jebkurā šajā jomā veiktajā Savienības rīcībā jāievēro pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (ES Hartā) un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (EHCR), jo īpaši cilvēka cieņa”. Ir minēts arī tas, ka katrā konkrētā gadījumā, kad cietušās personas īsteno tiesības kriminālprocesos, visiem noteikumiem par šo personu atbalstu, piemēram, palīdzības pasākumiem, psiholoģiskajai palīdzībai un juridiskajām konsultācijām, būtu jāstiprina viņu tiesības un cieņas ievērošana. Referenti uzskata, ka obligāti ir jāparedz cietušo personu aizsardzība ar mērķi atjaunot viņu cieņu un cilvēka cienīgu attieksmi pret viņām, ja šīs personas ir izlēmušas pārcelties uz citu dalībvalsti vai jau atrodas citas dalībvalsts teritorijā.

Direktīva aizsargā tās cietušās personas, kurām draudus rada viena persona. Tomēr faktiski ir tā, ka personu var apdraudēt ne tikai viena, bet vairākas personas. Ja lietā apsūdzību uztur pret personu grupu un ja ir noteikti aizsardzības pasākumi, Eiropas aizsardzības rīkojumā, ja tāds izdots, jāparedz aizsardzība pret vardarbību, ko veic personu grupa.

Šī dalībvalstu grupas iniciatīva neparedz morāla atbalsta sniegšanu, kas būtu jautājums, ko jāietver direktīvā. Cietušajām personām, kurām jebkāda veida vardarbības rezultātā nodarīts morāls kaitējums, jāsniedz palīdzība un skaidra informācija par to, kā sākt jaunu dzīvi, pirms tās ir nodomājušas pārcelties uz dzīvi citā dalībvalstī, turklāt nav jāpārtrauc noteiktie aizsardzības pasākumi. Procesa laikā būtu jāapsver jautājums par šādu palīdzību.

Šis ziņojums tapis, sadarbojoties diviem referentiem, kuri centušies panākt, lai Eiropas aizsardzības rīkojums būtu spēcīgs instruments, ar kuru vardarbībā cietušajām personām varētu nodrošināt lielāku drošību arī ārpus attiecīgās dalībvalsts teritorijas.

JURIDISKĀS KOMITEJAS ATZINUMS PAR JURIDISKO PAMATU

Juan Fernando López Aguilar,

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu

komitejas priekšsēdētājam,

BRISELĒ

un

Eva-Britt Svensson,

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības

komitejas priekšsēdētājai,

BRISELĒ

Temats:           Atzinums par iniciatīvas Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu juridisko pamatu (00002/2010 – C7‑0006/2010 – 2010/0802(COD))

Godātie kolēģi!

Priekšlikums direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu pamatojas uz divpadsmit dalībvalstu[1] kopīgu iniciatīvu, kas iesniegta 2010. gada janvārī[2]. Šīs direktīvas mērķis ir veicināt un uzlabot aizsardzību, ko nodrošina noziegumos cietušajām vai iespējamām cietušajām personām, kas pārvietojas starp ES dalībvalstīm, jo īpaši tādu noziegumu gadījumos, kuri var apdraudēt cietušo personu dzīvību, fizisko, psiholoģisko un seksuālo integritāti vai personisko brīvību. Pamatmērķis ir novērst jaunus noziedzīgus nodarījumus un mazināt iepriekšējo noziedzīgo nodarījumu sekas.

Direktīvas projektam ierosinātais juridiskais pamats ir LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kas attiecas uz sadarbību krimināllietās.

Jūs 2010. gada 7. oktobra vēstulē lūdzāt, lai Juridiskā komiteja sniegtu atzinumu par šā priekšlikuma juridisko pamatu. Saskaņā ar Reglamenta 51. pantu pēc orientējoša balsojuma, kas notika, ņemot vērā sarunas ar Padomi jūsu komiteju apvienotajā sanāksmē, tika pieņemts grozījums, lai kā papildu juridisko pamatu ieviestu LESD 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu par spriedumu un tiesas lēmumu atzīšanu.

I. Pamatinformācija

Ar Lisabonas līgumu tika atcelta iepriekšējā pīlāru sistēma, un pašreiz praktiski visi tiesību akti, kas tagad attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, tostarp tie, kuri pieņemti, pamatojoties uz LESD V sadaļas 4. nodaļas 82. pantu par sadarbību krimināllietās, jāpieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

Šajā jomā ir noteikta atsevišķa atkāpe no vispārīgā noteikuma, proti, Komisijai ir ekskluzīvas tiesības ierosināt tiesību aktus saskaņā ar LESD 76. pantu, kurā paredzēts, ka viena ceturtdaļa dalībvalstu var ierosināt tiesību aktus tādās jomās kā tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās un policijas sadarbība (tostarp arī ar šīm jomām saistītajā administratīvās sadarbības jomā).

Padome pirmo priekšlikumu direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu noziegumos cietušo personu aizsardzībai iesniedza 2010. gada 5. janvārī[3]. Kopš tā laika Padome priekšlikumā ir izdarījusi grozījumus un vairākkārt to pārskatījusi. Padomes priekšlikuma satura lielu daļu un juridisko pamatu veidoja, pamatojoties uz aptauju, uz kuru 20 ES dalībvalstis atbildes sniedza 2009. gada oktobrī[4].

Šī iniciatīva ir paredzēta, lai izveidotu Eiropas aizsardzības rīkojumu, kurš attiektos uz vardarbībā cietušajām personām un ar kuru saskaņā vienā dalībvalstī pieņemtos aizsardzības pasākumus varētu atzīt, pārvaldīt un īstenot citas dalībvalsts tiesas. Ar šādas sistēmas palīdzību varētu novērst nepieciešamību aizsargātajai personai piedalīties paralēlos tiesas procesos dalībvalstī, uz kuru šī persona (cietusī persona) pārceļas vai ir pārcēlusies.

Šā priekšlikuma pamatojums ir, ka noziegumos cietušajām personām ir ne tikai tiesības uz tām nodarīto zaudējumu atzīšanu un kompensēšanu un panākt nozieguma izdarītāja sodīšanu taisnīgā tiesas procesā, kurā garantētas visu pušu tiesības, bet tām ir arī tiesības uz aizsardzību, lai tās nekļūtu par cietušajiem citā noziedzīgā nodarījumā, jo īpaši tādā, ko izdara viens un tas pats cilvēks.

Tādēļ vajadzētu būt piemērotiem mehānismiem, kas izstrādāti, lai novērstu atkārtotu noziedzīgu nodarījumu vai citu, iespējams, smagāku noziedzīgu nodarījumu, ko vienai un tai pašai cietušajai personai nodara viens un tas pats nozieguma izdarītājs. Šāda noziedzīgu nodarījumu atkārtošanās jo īpaši bieži notiek dzimumnoziegumu gadījumos, lai gan tie atkārtojas arī cita veida noziegumu gadījumos, piemēram, cilvēku tirdzniecībā vai nepilngadīgu personu seksuālā izmantošanā.

Visas dalībvalstis veic pasākumus, lai aizsargātu noziegumos cietušo personu dzīvību, fizisko, garīgo un seksuālo neaizskaramību un brīvību, taču pašlaik šie pasākumi darbojas vienīgi tās dalībvalsts teritorijā, kurā tie ir pieņemti, un nesniedz aizsardzību cietušajām personām, ja tās šķērso robežas. Tādēļ aizsardzību, ko dalībvalsts sniedz noziegumos cietušajām personām, nevajadzētu saistīt ar konkrētu teritoriju, bet tā būtu jānodrošina cietušajām personām, lai kur tās atrastos ES.

Balstoties uz pieejamajiem datiem par dzimumnoziegumiem, jāsecina, ka vairāk nekā 100 000 sievietēm, kuras dzīvo ES, piemēro dažāda veida aizsardzības pasākumus, ko pieņēmušas dalībvalstis, reaģējot uz dzimumvardarbību. Šajā skaitā nav iekļautas personas, kas cietušas cilvēku tirdzniecības noziegumos un citos noziedzīgos nodarījumos.

Ņemot vērā to, ka noziegumu izdarītāji netraucēti var pārvietoties pa visu ES teritoriju, būtu pareizi un lietderīgi atļaut vienā dalībvalstī pieņemto aizsardzības pasākumu darbības jomu paplašināt tā, lai aizsargātu cietušo personu tad, ja tā vēlas izmantot tiesības brīvi pārvietoties. To nedarot, noziegumos cietušās personas būtu neapskaužamas izvēles priekšā — atteikties no Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties vai atteikties no tiesībām uz aizsardzību. Tas ir nepieņemami.

Parlaments vairākkārt ir aicinājis dalībvalstis pārskatīt juridisko procedūru piemērošanu un rīkoties, lai novērstu šķēršļus, kas liedz sievietēm izmantot juridisku aizsardzību[5].

Turklāt ES likumdevējam nebūt nav bijusi neaktīva loma noziegumos cietušo personu aizsardzības jomā. Lai risinātu jautājumu par cietušo personu procesuālajām tiesībām, ir pieņemts Pamatlēmums 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā[6] un Padomes Direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem[7].

Jāatzīst, ka noziegumos cietušo personu aizsardzība ir viens no galvenajiem Eiropas Savienības mērķiem, kas noteikts attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un Eiropadomes 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē apstiprinātajā Stokholmas programmā, kura paredzēta brīvības, drošības un tiesiskuma nostiprināšanai ES, ir teikts, ka apdraudētajām noziegumos cietušajām personām vai lieciniekiem jāpiedāvā īpaši aizsardzības pasākumi, kas būtu spēkā visā Savienībā.

Pēc Padomes pieprasījuma tās Juridiskais dienests 2010. gada 17. februārī sniedza atzinumu[8], kurā secināts, ka par direktīvas projekta juridisko pamatu var būt LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts, tomēr, lai iniciatīva tiktu uzskatīta par pienācīgu instrumentu tiesas lēmumu atzīšanai, būtu lietderīgi atsaukties arī uz LESD 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

II. Atbildīgo komiteju viedoklis

Minētajā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas 2010. gada 29. septembra sanāksmē liels skaits grozījumu ierosinātajā direktīvā tika pieņemts pēc orientējoša balsojuma par to, lai piešķirtu referentam pilnvaras sākt sarunas ar Padomi nolūkā panākt kompromisu pirmajā lasījumā.

Attiecīgajos grozījumos ietvertais grozījums Nr. 1 paredz kā papildu juridisko pamatu pievienot LESD 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu par visu veidu spriedumu un tiesas lēmumu atzīšanu. Tas nepārprotami attiecas uz spriedumiem un tiesas lēmumiem krimināllietās.

Vienlaikus tika pieņemti citi grozījumi (grozījumi Nr. 18 un 84), kuros skaidri norādīts, ka ierosinātā direktīva neietekmēs, negrozīs un neaizstās to, ka tiek piemēroti spēkā esošie savstarpējās atzīšanas instrumenti civillietās.

Paskaidrojuma rakstā, kas pievienots 2010. gada 20. maija ziņojumam, referenti norāda, ka viņi „lielā mērā piekrīt Padomes priekšlikumam”, taču uzsver arī to, ka iniciatīvas darbības joma ir tīši veidota tik plaša un ka Eiropas aizsardzības rīkojums „būtu jāpiemēro visām noziegumos cietušajām personām, piemēram, personām, kas kļuvušas par cilvēku tirdzniecības upuriem, sievietēm, kurām ir sakropļoti dzimumorgāni, personām, kas ir piespiedu laulību, goda dēļ izdarītu slepkavību un incesta upuri un ir cietušas vardarbībā dzimuma dēļ, kā arī lieciniekiem, terora aktos cietušajām personām un organizētās noziedzības upuriem neatkarīgi no šo cietušo personu vecuma vai dzimuma, ja uzbrucējs ir identificēts”. Turklāt ir atzīmēts arī tas, ka ierosināto grozījumu mērķis ir uzlabot tekstu tā, lai tiktu nodrošināta tiesiskās aizsardzības nepārtrauktība un tiktu ierobežoti iemesli, kādēļ tiek atteikta Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana vai kādēļ to noraida.

III. Ierosinātais juridiskais pamats

Par ierosinātās direktīvas juridisko pamatu ir ieteikts LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts. Atbildīgās komitejas ierosina papildināt juridisko pamatu ar šā paša panta a) apakšpunktu.

LESD 82. pants[9]

(bijušais LES 31. pants)

1. Savienībā tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu, un tā ietver dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu jomās, kas minētas 2. punktā un 83. pantā.

Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus, lai

a) ieviestu noteikumus un procedūras, kuru mērķis ir visu veidu spriedumu un tiesas lēmumu atzīšana visā Savienībā,

b) novērstu un atrisinātu jurisdikcijas kolīzijas dalībvalstu starpā,

c) veicinātu tiesu iestāžu un tiesu personāla mācības,

d) dalībvalstu tiesu iestāžu un līdzvērtīgu iestāžu starpā atvieglotu sadarbību saistībā ar kriminālprocesu un lēmumu izpildi.

2. ...

3. ...

IV. Mērķa un satura analīze

Eiropas Kopienu Tiesa ir apstiprinājusi[10], ka, izvēloties tiesību akta juridisko pamatu, jāvadās pēc objektīviem faktoriem, par kuriem tiesa var pārliecināties, tostarp, jo īpaši, pēc tiesību akta mērķa un satura.

Ņemot vērā jomu, uz kuru attiecas izskatāmais jautājums, tas ir jārisina, analizējot, kā darbosies Eiropas aizsardzības rīkojums.

Kas ir Eiropas aizsardzības rīkojums?

Eiropas aizsardzības rīkojums (turpmāk tekstā „EAR”) ir attiecībā uz aizsardzības pasākumu pieņemts tiesas lēmums, kuru izdevusi dalībvalsts un kura mērķis ir palīdzēt citai dalībvalstij attiecīgā gadījumā veikt aizsardzības pasākumu saskaņā ar tās tiesību aktiem, lai aizsargātu personas dzīvību, fizisko un psiholoģisko integritāti, brīvību vai seksuālo integritāti[11].

Tātad EAR var izdot tikai tad, ja izdevēja valsts ir jau pieņēmusi aizsardzības pasākumu.

Aizsardzības pasākums ir dalībvalsts kompetentas iestādes pieņemts lēmums piemērot personai, kas rada apdraudējumu, vienu vai vairākus 2. panta 2. punktā minētos pienākumus vai aizliegumus, ja šādu pienākumu vai aizliegumu pārkāpums ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai citādi var būt sodāms ar brīvības atņemšanu minētajā dalībvalstī.

Aizliegumi un pienākumi, kas noteikti 2. panta 2. punktā ir šādi:

a) pienākums neapmeklēt konkrētus apvidus, vietas vai noteiktas teritorijas, kur dzīvo vai kuras apmeklē aizsargātā persona;

b) pienākums attiecīgā gadījumā konkrētos laikos uzturēties noteiktā vietā;

c) pienākums, ar ko paredz ierobežojumus attiecībā uz izceļošanu no izdevējas valsts teritorijas;

d) pienākums nekontaktēties ar aizsargāto personu vai

e) aizliegums tuvoties aizsargātajai personai tuvāk par noteiktu attālumu.

EAR izdošana

EAR var izdot jebkurā brīdī, kad aizsargātā persona plāno atstāt vai ir atstājusi izdevēju valsti, lai dotos uz citu dalībvalsti. EAR izdošana ir atkarīga no tā, vai izdevēja dalībvalsts jau ir pieņēmusi aizsardzības pasākumu.

EAR var izdot tikai izdevējas valsts tiesu iestāde vai cita kompetenta[12] pēc aizsargātās personas pieprasījuma (aizsargātā persona var iesniegt pieprasījumu izpildītājas valsts kompetentajai iestādei, tomēr tādā gadījumā šai iestādei vajadzēs pārsūtīt pieprasījumu izdevējas valsts kompetentajai iestādei).

Iestādēm, kas pieņem aizsardzības pasākumu šīs direktīvas nozīmē, ir pienākums informēt aizsargāto personu par EAR pieejamību, ja šī persona vēlas pārcelties uz citu dalībvalsti. Tām ir arī pienākums pirms šīs personas izceļošanas sniegt konsultāciju par pieteikuma iesniegšanu EAR izdošanai.

EAR forma

Ierosinātās direktīvas pielikumā ir dota EAR standarta veidlapa. Tajā jānorāda informācija par aizsargātās personas identitāti un valstspiederību[13]; aizsargātajai personai nodrošinātu jebkādu tehnoloģisku instrumentu izmantojums; izdevējas valsts kompetentās iestādes dati; tā aizsardzības pasākuma identifikācija, uz kuru pamatojoties ir izdots EAR; kopsavilkums par faktiem un apstākļiem, kuri izraisījuši aizsardzības pasākuma piemērošanu; pienākumi vai aizliegumi, kas piemēroti ar aizsardzības pasākumu, kā arī to ilgums un skaidra norāde, ka šo pienākumu vai aizliegumu pārkāpums ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar izdevējas valsts tiesību aktiem vai citādi var būt sodāms ar brīvības atņemšanu; personas, kas rada apdraudējumu, identitāte; jebkādi citi apstākļi, kuriem var būt ietekme uz apdraudējuma novērtējumu, un attiecīgā gadījumā skaidra norāde, ka spriedums, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, vai lēmums par uzraudzības pasākumiem, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā, jau ir nodots citai dalībvalstij, un tās iestādes identifikācija, kura ir kompetenta izpildīt šādu spriedumu vai lēmumu.

Vai izdevējai valstij jāatzīst EAR?

Ierosinātās direktīvas 3. pants paredz dalībvalstīm pienākumu atzīt EAR, kas izdots saskaņā ar šo direktīvu, turklāt jāatzīmē — 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka „ar šo direktīvu negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas noteikti LES 6. pantā”.

Tomēr saskaņā ar 9. pantu dalībvalsts var sniegt pamatotu atteikumu atzīt EAR. Pamatotie atteikuma iemesli ir šādi:

a) EAR nav izpildīts pilnībā vai nav izpildīts izpildītājas valsts kompetentās iestādes norādītajā termiņā;

b) nav izpildītas 2. panta 2. punktā[14] noteiktās prasības;

c) aizsardzība izriet no tādas sankcijas vai pasākuma izpildes, uz ko attiecas amnestija saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem un kas ir saistīts ar nodarījumu, kurš ietilpst tās kompetencē saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem;

d) saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem personai, kas rada apdraudējumu, ir piešķirta imunitāte, kas neļauj pieņemt aizsardzības pasākumus.

Kas tiek darīts izpildītājā valstī?

Saskaņā ar ierosinātās direktīvas 8. pantu izpildītājas valsts kompetentajai iestādei:

a) jāatzīst EAR un jāpieņem jebkādi pasākumi, kas būtu jāveic saskaņā ar tās tiesību aktiem līdzīgā gadījumā, lai nodrošinātu aizsargātās personas aizsardzību (izņemot gadījumus, kad iestāde pieņem lēmumu neatzīt rīkojumu, atsaucoties uz vienu no neatzīšanas iemesliem);

b) jāinformē persona, kas rada apdraudējumu, par visiem izpildītājā valstī veiktajiem pasākumiem;

c) jāveic jebkuri steidzami un pagaidu pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu aizsargātās personas pastāvīgu aizsardzību, kā arī

d) nekavējoties jāpaziņo izdevējas valsts kompetentajai iestādei par visiem pārkāpumiem attiecībā uz aizsardzības pasākumu, kas ir EAR pamatā (izmantojot standarta veidlapu).

Izpildītājas valsts kompetentajai iestādei ir jāinformē izdevējas valsts kompetentā iestāde un aizsargātā persona par pieņemtajiem pasākumiem.

Kas notiek pēc EAR izdošanas?

Tikai un vienīgi izdevēja valsts saskaņā ar tās tiesību aktiem var atjaunot, pārskatīt, atcelt vai grozīt aizsardzības pasākumu, izdot apcietināšanas orderi u. tml., vai ierosināt kriminālprocesu pret personu, kas rada apdraudējumu (10. pants).

Izpildītāja valsts var atcelt EAR atzīšanu tikai tad, ja ir pierādījumi, ka aizsargātā persona pavisam noteikti ir atstājusi tās teritoriju (11. pants).

Lēmumi, ko pieņem izpildītājas valsts kompetentā iestāde saskaņā ar šo direktīvu, jāreglamentē ar minētās valsts tiesību aktiem (13. pants).

V. Secinājums

Ņemot vērā ierosinātā Eiropas aizsardzības rīkojuma būtības analīzi, jāsecina, ka ir pilnīgi piemēroti juridisko pamatu, ko veido 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kura mērķis ir sekmēt sadarbību starp tiesu iestādēm vai līdzīgām iestādes krimināllietās un lēmumu izpildē, papildināt ar 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā paredzēti noteikumi un procedūras „visu veidu spriedumu un tiesas lēmumu ” atzīšanas nodrošināšanai.

Tādēļ var uzskatīt, ka par direktīvas projekta juridisko pamatu var būt LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts, tomēr, lai iniciatīva tiktu uzskatīta par pienācīgu instrumentu tiesas lēmumu atzīšanai, būtu lietderīgi atsaukties arī uz LESD 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

VI. Ieteikums

Komiteja minēto jautājumu izskatīja 2010. gada 28. oktobra sanāksmē.

Juridiskās komitejas locekļi 2010. gada 28. oktobra sanāksmē vienprātīgi[15] nolēma ieteikt, ka ierosinātā direktīva būtu jāpieņem, pamatojoties uz LESD 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu un d) apakšpunktu.

Cieņā

Klaus-Heiner Lehne

• [1]  Attiecīgās dalībvalstis ir Beļģija, Bulgārija, Francija, Igaunija, Itālija, Polija, Portugāle, Rumānija, Somija, Spānija, Ungārija un Zviedrija.
• [2]  Sk. 2010. gada 22. janvāra dokumentu PE-CONS 2/10.
• [3]  Sk. 2010. gada 5. janvāra dokumentu 17513/09.
• [4]  Sk. 2010. gada 6. janvāra dokumentu 5002/10.
• [5]  Sk. Parlamenta 1997. gada 16. septembra rezolūciju par nepieciešamību veikt Eiropas Savienības mēroga kampaņu, lai nepieļautu vardarbību pret sievietēm (OV C 304, 6.10.1997., 55. lpp.). Sk. arī Parlamenta 2006. gada 2. februāra rezolūciju par pašreizējo situāciju, apkarojot vardarbību pret sievietēm, un par turpmāko rīcību (OV C 288 E, 25.11.2006., 66. lpp.).
• [6]  OV L 82, 22.3.2001., 1. lpp.
• [7]  OV L 261, 6.8.2004., 15. lpp.
• [8]  Sk. Padomes 2010. gada 17. februāra dokumentu Nr. 6516/10.
• [9]  Pašrocīgs izcēlums.
• [10]  2009. gada 3. septembra spriedums lietā C-166/07 Parlaments/Padome, Tiesas judikatūras Krājumā vēl nav publicēts.
• [11]  Ierosinātās direktīvas 1. pants.
• [12]  Saskaņā ar 4. pantu dalībvalstīm ir jāinformē Padomes Ģenerālsekretariāts par to, kura iestāde vai iestādes ir kompetentas izdot un atzīt EAR. Par kompetentām iestādēm dalībvalstis var iecelt iestādes, kas nav tiesas, tikai tad, ja šādas iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un procedūrām ir kompetentas pieņemt līdzīga veida lēmumus.
• [13]  Arī informācija par aizsargātās personas likumīgo pārstāvi, ja aizsargātā persona nav pilngadīga vai nav tiesībspējīga.
• [14]  Sk. iepriekš.
• [15]  Galīgajā balsojumā piedalījās: Raffaele Baldassarre (priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs), Sebastian Valentin Bodu (priekšsēdētāja vietnieks), Eva Lichtenberger (referente), Françoise Castex, Marielle Gallo, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Daniel Hannan, Kurt Lechner, Bernhard Rapkay, Diana Wallis, Cecilia Wikström un Tadeusz Zwiefka.

PROCEDŪRA

Virsraksts	Eiropas aizsardzības rīkojums
Atsauces	00002/2010 – C7-0006/2010 – 2010/0802(COD)
Atbildīgā komiteja        Datums, kad paziņoja plenārsēdē	LIBE-FEMM (Reglamenta 51. pants — Komiteju apvienoto sanāksmju procedūra)
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu        Datums, kad paziņoja plenārsēdē	LIBE
Referents(-e/-i/-es)        Iecelšanas datums	Carmen Romero López 2.3.2010			Teresa Jiménez-Becerril Barrio 2.3.2010
Juridiskā pamata apstrīdēšana        JURI komitejas atzinuma datums	JURI 28.10.2010
Izskatīšana komitejā	3.5.2010		1.6.2010		22.6.2010		2.9.2010
	29.9.2010		25.11.2010
Pieņemšanas datums	29.11.2010
Galīgais balsojums	+: –: 0:	47 0 5
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jan Philipp Albrecht, Regina Bastos, Emine Bozkurt, Simon Busuttil, Andrea Češková, Carlos Coelho, Marije Cornelissen, Silvia Costa, Tadeusz Cymański, Cornelia Ernst, Edite Estrela, Iratxe García Pérez, Ágnes Hankiss, Anna Hedh, Salvatore Iacolino, Sophia in ‘t Veld, Lívia Járóka, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Philippe Juvin, Juan Fernando López Aguilar, Astrid Lulling, Claude Moraes, Elisabeth Morin-Chartier, Georgios Papanikolaou, Carmen Romero López, Raül Romeva i Rueda, Judith Sargentini, Nicole Sinclaire, Birgit Sippel, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Eva-Britt Svensson, Britta Thomsen, Wim van de Camp, Axel Voss, Renate Weber, Marina Yannakoudakis, Anna Záborská
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Izaskun Bilbao Barandica, Ioan Enciu, Ana Gomes, Franziska Keller, Kartika Tamara Liotard, Rovana Plumb, Kyriacos Triantaphyllides, Cecilia Wikström, Glenis Willmott
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Eider Gardiazábal Rubial, María Irigoyen Pérez, Arlene McCarthy, Judith A. Merkies, Peter Skinner, Jutta Steinruck