ZIŅOJUMS ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta ieteikumam Padomei par pašreizējām sarunām par ES un Lībijas pamatnolīgumu

13.12.2010 - (2010/2268(INI))

Ārlietu komiteja
Referente: Ana Gomes

EIROPAS PARLAMENTA IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS PADOMEI

par pašreizējām sarunām par ES un Lībijas pamatnolīgumu

(2010/2268(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vēra ieteikuma priekšlikumu Padomei par pašreizējām sarunām par ES un Lībijas pamatnolīgumu, ko S&D grupas vārdā iesniegusi Ana Gomes (B7‑0615/2010),

- ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2007. gada 15. oktobra secinājumus par apspriešanas uzsākšanu par ES un Lībijas pamatnolīgumu, kā arī Eiropadomes 2009. gada 18. un 19. jūnija un 29. un 30. oktobra secinājumus par migrācijas politiku,

- ņemot vērā komisāres B. Ferrero-Waldner un Lībijas Eiropas lietu sekretāra El Obeidi 2007. gada 23. jūlijā kopīgi parakstīto saprašanās memorandu,

- ņemot vērā pašreizējās sarunas starp ES un Lībiju par pamatnolīguma noslēgšanu,

- ņemot vērā Bengāzi veltīto HIV rīcības plānu, kas uzsākts 2004. gada novembrī,

- ņemot vērā pašreizējo ES un Lībijas praktisko sadarbību migrācijas jomā un sadarbības migrācijas jomā darba kārtību, ko Komisija un Lībija parakstīja 2010. gada 4. oktobrī,

- ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

- ņemot vērā 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu un 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļu statusu,

- ņemot vērā vairākus cilvēktiesību instrumentus, ko Lībija ir parakstījusi, piemēram, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1970), Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1970), Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1968), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1989), Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu (1989), Konvenciju par bērna tiesībām (1993) un Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (2004),

- ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 62/149, kurā izteikts aicinājums noteikt moratoriju nāvessoda piemērošanai, un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2008. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 63/168, kurā izteikts aicinājums īstenot Ģenerālās asamblejas 2007. gadā pieņemto Rezolūciju Nr. 62/149,

- ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu un tās protokolu par Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesu, ko Lībija ratificēja attiecīgi 1987. gada 26. martā un 2003. gada 19. novembrī,

- ņemot vērā Āfrikas Savienības 1969. gada septembra Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā, kurai Lībija ir pievienojusies 1981. gada 17. jūlijā,

- ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

- ņemot vērā 2007. gada 18. janvāra rezolūciju par nāvessoda piespriešanu medicīniskajam personālam Lībijā[1] un 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par nāvessoda izpildīšanas gadījumiem Lībijā[2],

- ņemot vērā Reglamenta 121. panta 3. punktu un 97. pantu,

- ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7‑0368/2010),

A. tā kā, neraugoties uz joprojām pastāvošo autoritāro režīmu un regulārajiem starptautisko pamattiesību un brīvību konvenciju pārkāpumiem, Lībijai ir plašas tirdzniecības un politiskās attiecības ar ES dalībvalstīm un ES partnera loma Vidusjūras reģionā un Āfrikā attiecībā uz plašu jautājumu loku ar ietekmi uz drošību un stabilitāti, it īpaši migrāciju, sabiedrības veselību, attīstību, tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām, klimata pārmaiņām, energoapgādes drošību un kultūras mantojumu;

B.  tā kā vairākām ES dalībvalstīm ir ciešas attiecības ar Lībiju, valsts uzņēmumiem un bankām, kas kalpo kā līdzeklis Lībijas finanšu ieguldījumiem Eiropā, un tā kā 2008. gada 30. augustā Itālija parakstīja sadraudzības nolīgumu ar Lībiju, saskaņā ar kuru regulē attiecības dažādās jomās, tostarp sadarbību migrācijas pārvaldības jomā un finanšu kompensācijas par karā un kolonizācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem; tā kā 2010. gada 9. novembrī Itālijas parlaments aicināja valdību pārskatīt šo nolīgumu;

C.  tā kā pašlaik apspriežamais ES un Lībijas pamatnolīgums aptver plašu jautājumu loku no politiskā dialoga stiprināšanas līdz migrācijas pārvaldībai, tirdzniecības un ekonomisko attiecību attīstīšanai, energoapgādes drošības garantēšanai un sadarbības uzlabošanai dažādās nozarēs; tā kā ir sagaidāms, ka pamatnolīgums sniegs iespēju pastiprināt politisko dialogu starp Lībiju un ES;

D. tā kā cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošana, kā arī vēršanās pret nāvessodu ir ES pamatprincipi; tā kā Eiropas Parlaments stingri atbalsta vispārēju nāvessoda atcelšanu un ir atkārtoti mudinājis atcelt nāvessodu un atbrīvot no ieslodzījuma piecas medmāsas no Bulgārijas un ārstu no Palestīnas, kuri vairākus gadus atrodas ieslodzījumā Lībijā, turklāt nosoda Lībijas un citu valstu pilsoņiem piespriestā nāvessoda izpildes gadījumus Lībijā;

E.  tā kā Lībija ir ratificējusi Āfrikas Savienības Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā, kuras 8. pantā ir uzsvērts, ka šī konvencija ir papildinājums 1951. gada ANO Konvencijai par bēgļu statusu un ka dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos; tā kā Lībija tomēr vēl nav ratificējusi ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu, kas ir vienīgā starptautiskā konvencija, kura ļauj visaptveroši definēt bēgļus, un ko papildina saistoši aizsardzības pasākumi un īpašs uzraudzības mehānisms ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja paspārnē;

F.  tā kā pastāv būtiski pierādījumi, ka Lībijā tiek plaši īstenota diskriminācija pret strādājošiem migrantiem viņu valstspiederības vai etniskās izcelsmes dēļ, jo īpaši strādājošo migrantu no Āfrikas vajāšana viņu rases dēļ, un tā kā Eiropas Parlaments pauž nopietnas bažas par zināmajiem vardarbības gadījumiem pret sievietēm;

G.  tā kā ES Pamattiesību hartas 19. panta 2. punkts aizliedz pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij personas, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgās personas tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņām izturēsies vai sodīs;

H.  tā kā Lībiju 2010. gada 13. maijā ievēlēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomē un tā ir ratificējusi vairākus cilvēktiesību instrumentus un tā kā tādēļ Lībijai ir īpašas starptautiskas juridiskas saistības ievērot cilvēktiesības, taču tā līdz šim nav veikusi konkrētus pasākumus, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju, un nav uzsākusi patiesu sadarbību saistībā ar ANO īpašajām procedūrām un ar līgumiem saistītajām struktūrām; tā kā cilvēktiesības ir neaizskaramas, tomēr, neraugoties uz dažiem ekonomiskiem un sociāliem labumiem, ko nodrošina valsts ienākumu sadale, Lībijas iedzīvotāji un Lībijā dzīvojošie ārvalstnieki pagaidām nevar izmantot lielāko daļu pilsonisko un politisko tiesību, proti, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, tiesības uz taisnīgu tiesu, darba tiesības, sieviešu tiesības un tiesības uz brīvām vēlēšanām, un tā kā bieži vien ir novērojami patvaļīgas apcietināšanas, spīdzināšanas, piespiedu bezvēsts pazušanas gadījumi un diskriminācija, jo īpaši attiecībā uz migrantiem;

I.   tā kā valsts varas īstenošana Lībijā nebalstās uz tiesiskumu vai demokrātisko atbildību, kas ir novedis pie tā, ka pret ārvalstniekiem un viņu interesēm izturas patvaļīgi un neparedzami, ko pierāda, piemēram, nesenais atgadījums ar Šveices uzņēmējiem un citiem ārvalstniekiem, kuru vārdi netika izpausti un kurus sodīja par vispārēja noziedzīga nodarījuma veikšanu,

1. saistībā ar pašreizējām sarunām par pamatnolīgumu sniedz Padomei šādus ieteikumus:

(a)    norāda uz pašreizējo Padomes lēmumu visbeidzot atļaut ierobežotam Parlamenta deputātu skaitam iepazīties ar Komisijai piešķirtajām pilnvarām uzsākt sarunas par ES un Lībijas pamatnolīgumu; tomēr pauž nožēlu par kavēšanos šā lēmuma pieņemšanā un prasa, lai EP saņemtu informāciju par sarunu pilnvarām par visiem starptautiskajiem nolīgumiem saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu, kas paredz, ka Parlaments tiek nekavējoties un pilnībā informēts visos procedūras posmos;

(b)    atzinīgi vērtē sarunu uzsākšanu starp ES un Lībiju kā soli, lai ES izveidotu jaunas attiecības Vidusjūras reģionā un Āfrikā; uzskata sadarbību ar Lībiju par lietderīgu, risinot tādas jautājumus kā drošība un stabilitāte, migrācija, sabiedrības veselība, attīstība, tirdzniecība, klimata pārmaiņas, enerģētika un kultūra;

(c)    prasa Padomei un Komisijai stingri mudināt Lībiju ratificēt un īstenot Ženēvas 1951. gada Konvenciju par bēgļiem un tās 1967. gada protokolu, tostarp pilnībā sadarboties ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzību un tiesības migrantiem, un pieņemt tiesību aktus patvēruma jomā, kuros attiecīgi tiktu atzīts bēgļu statuss un tiesības, jo īpaši kolektīvas izraidīšanas aizliegums un neizraidīšanas princips;

(d)    atgādina Padomei un Komisijai par to pienākumu pilnībā nodrošināt ES ārējās politikas atbilsmi Pamattiesību hartai, jo īpaši tās 19. pantam, ar kuru tiek aizliegta kolektīva izraidīšana un iedibināts neizraidīšanas princips;

(e)    mudina Padomi un Komisiju pieprasīt, lai Lībijas iestādes paraksta saprašanās memorandu, ar ko ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos piešķir valstī juridisku statusu ar pilnvarām pilnībā īstenot piekļuves un aizsardzības pasākumus;

(f)     prasa Padomei un Komisijai nodrošināt, lai atpakaļuzņemšanas nolīgums ar Lībiju tiktu piemērots vienīgi nelikumīgiem imigrantiem, līdz ar to izslēdzot tos, kuri ir reģistrējušies kā patvēruma meklētāji, bēgļi vai personas, kam nepieciešama aizsardzība, un vēlreiz atgādina, ka neizraidīšanas princips attiecas uz jebkurām personām, kuras apdraud nāvessoda izpildes, necilvēcīgas izturēšanās vai spīdzināšanas risks;

(g)    aicina Padomi ierosināt pārvietot ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos noteiktus bēgļus saskaņā ar 2010. gada 4. oktobra darba kārtību sadarbībai migrācijas jomā;

(h)    aicina Padomi un Komisiju stiprināt atbalstu ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos darbībai, mudinot Lībijas iestādes ievērot starptautiskos humānas attieksmes standartus pret nereģistrētiem migrantiem šajā valstī, tostarp nodrošināt ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos regulāru piekļuvi aizturēšanas centriem;

(i)     aicina Padomi un Komisiju ierosināt sniegt atbalstu Lībijai, iesaistot ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos, Starptautisko Migrācijas organizāciju, Starptautisko Migrācijas politikas attīstības centru un citas ekspertu aģentūras, lai risinātu cilvēku tirdzniecības problēmu šajā reģionā, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu un bērnu aizsardzībai, tostarp atbalstīt legālo migrantu integrāciju un to migrantu apstākļu uzlabošanu, kuri valstī atrodas nelegāli; šajā sakarībā atzinīgi vērtē vienošanos par darba kārtību sadarbībai migrācijas jomā, kuru 2010. gada oktobrī parakstīja komisāri C. Mälmstrom un Š. Füle un Lībijas iestādes;

(j)     prasa Komisijai sniegt Parlamentam pilnīgu un sīku informāciju par ārējiem finanšu instrumentiem, kas izmantoti ES un Lībijas partnerattiecību nolīgumā;

(k)    prasa Padomei mudināt Lībiju ievērot moratoriju attiecībā uz nāvessodu saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembrī un 2008. gada 18. decembrī pieņemtajām rezolūcijām, lai atceltu nāvessodu, un sniegt statistikas datus par personām, kurām Lībijā kopš 2008. gada izpildīts nāvessods, kā arī izpaust attiecīgo personu vārdus un viņu notiesāšanas iemeslus; aicina Augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci parādīt, ka ES piešķir prioritāti nāvessoda atcelšanai, regulāri aktualizējot šo jautājumu sarunās ar Lībijas iestādēm;

(l)     aicina Padomi uzstāt, lai pamatnolīgumā iekļautu klauzulu par Starptautisko krimināltiesu, šādi panākot, ka Lībija apsver iespēju ratificēt Romas statūtus;

(m)   aicina Padomi ierosināt Lībijai sadarboties saistībā ar programmām, ar ko stiprina reģionālās sinerģijas ilgtspējīgas attīstības un vides jautājumos, piemēram, saistībā ar klimata pārmaiņām, ūdens trūkumu un pārtuksnešošanos;

(n)    aicina Padomi un Komisiju sarunās par pamatnolīgumu sekmēt Lībijas līdzdalību Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecībās un Savienības Vidusjūrai pasākumos un galvenajos projektos;

(o)    aicina Padomi un Komisiju pilnībā ievērot pienākumu saskaņā ar LESD 218. pantu pienācīgi informēt Parlamentu par ES centieniem veidot sadarbību ar Lībiju kodolenerģijas jomā, ko izskata pamatnolīguma sarunu sadaļā „Enerģētika”, tostarp par visu ietekmi uz politiku un drošību;

(p)    atzinīgi vērtē Lībijas veselības iestāžu un profesionāļu nozīmīgos panākumus, būtiski uzlabojot medicīnas un zinātnes spējas risināt HIV-AIDS problēmu, kas tika sasniegti, ES un Lībijai kopīgi īstenojot Bengāzi veltīto rīcības plānu, un atbalsta prasīto šādas sadarbības paplašināšanu attiecībā uz citām infekcijas slimībām un citiem medicīnas centriem Lībijā; aicina ES dalībvalstis paplašināt specializēto veselības aprūpi pacientiem Lībijā, tostarp atvieglojot pagaidu ārstēšanās iespējas specializētās iestādēs Eiropā;

(q)    uzskata, ka pamatnolīgumā jāietver palīdzība iestāžu spēju uzlabošanai, lai stiprinātu pilsonisko sabiedrību, atbalstītu modernizācijas centienus, veicinātu demokrātiskas reformas, plašsaziņas līdzekļu un tiesu varas neatkarību, kā arī atbalstītu citus centienus, ar ko veicina uzņemējdarbībai, zinātnei, NVO un citām Lībijas ieinteresētajām aprindām labvēlīgu vidi;

(r)     aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, ka tirdzniecībai paredzētājās programmās prioritāte tiek piešķirta pašreizējā atbalsta sniegšanai uzņēmumiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai maksimāli palielinātu to spējas eksportēt;

(s)     aicina Padomi un Komisiju mudināt Lībiju pilnībā ievērot tās sniegtos solījumus, pievienojoties ANO Cilvēktiesību komitejai, un līdz ar to prasa Lībijai izsniegt pastāvīgus uzaicinājumus saskaņā ar ANO īpašajām procedūrām ieceltajām amatpersonām un struktūrām, piemēram, ANO īpašajam referentam jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi, īpašajam ziņotājam par spīdzināšanu, īpašajam ziņotājam par vārda brīvību, īpašajam ziņotājam par rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un saistītās neiecietības mūsdienu izpausmēm, kā arī darba grupai vardarbīgas vai piespiedu pazušanas jautājumos un darba grupai patvaļīgas aizturēšanas jautājumos, kā tas prasīts nesen sagatavotajā vispārējā regulārā pārskatā par Lībiju; tāpat aicina, lai šajā valstī būtu neierobežotas iespējas neatkarīgi novērtēt vispārējo situāciju cilvēktiesību jomā;

(t)     aicina Padomi nodrošināt, lai Šengenas vīzas Lībijas pilsoņiem izsniegtu bez liekas kavēšanās, izskatīt citas vienkāršošanas procedūras un pārliecināt Lībijas iestādes atvieglot vīzu piešķiršanu Eiropas Savienības pilsoņiem, kas dzīvo vai veic profesionālo darbību Lībijā;

(u)    ierosina pēc iespējas drīz izveidot ES delegāciju Tripolē;

2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informācijas nolūkā Komisijai un Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām.

• [1]  OV C 244E, 18.10.2007., 208. lpp.
• [2]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0246.

PASKAIDROJUMS

Eiropa nevar ignorēt Lībiju un vienaldzīgi izturēties pret šīs valsts attīstību. Lībija, kas atrodas Vidusjūras dienvidu krastā un piedalās „5+5” dialogā, ir stratēģiski nozīmīga valsts Eiropas Savienībai. Lībijai, kas ir Āfrikas Savienības dalībvalsts, un Eiropas Savienībai ir kopēja interese īstenot kopīgu ES un Āfrikas stratēģisko partnerību un veicināt ilgtspējīgu attīstību Āfrikā. Lībijai ir nozīme attiecībā uz reģionālo un starptautisko drošību, tostarp cīņā pret ekstrēmisma izplatīšanos un jūrniecības pārvaldībā. Lībijai, kuras iedzīvotāju skaits ir 6 miljoni, pieder lielākie reģistrētie naftas krājumi Āfrikā, un no kopējā ES enerģijas importa (nafta un gāze) Lībija ir Eiropas trešais lielākais enerģijas piegādātājs. Ir skaidrs, ka ES un Lībija ir ekonomiski atkarīgas viena no otras — ES ir galvenais Lībijas tirdzniecības partneris, veidojot gandrīz 70 % no šīs valsts kopējās tirdzniecības apjoma 2009. gadā. Lībija ir arī svarīga valsts to migrantu un bēgļu tranzīta jomā, kuri mēģina nokļūt Eiropā. Eiropai un Lībijai ir kopējas intereses saglabāt kopīgo kultūras mantojumu. Vairākām ES dalībvalstīm ir ciešas attiecības ar Lībiju, valsts uzņēmumiem un bankām, kas kalpo kā līdzeklis, lai Lībija īstenotu savas finanšu intereses Eiropā. Vismaz divas ES dalībvalstis nesen ir parakstījušas nolīgumus ar Lībiju — Francija 2008. gadā par sadarbību attiecībā uz kodolenerģijas izmantošanu civiliem mērķiem; Itālija 2009. gadā draudzības, partnerības un sadarbības līgumu.

2007. gadā ES un Lībija parakstīja saprašanās memorandu, saskaņā ar kuru nolēma atbrīvot piecas medmāsas no Bulgārijas un vienu palestīniešu ārstu no ieslodzījuma Lībijā un uzsāka Bengāzi veltīto rīcības plānu, lai palīdzētu Lībijai risināt ar HIV/AIDS saistītās problēmas. Pamatojoties uz pilnvarām, ko ES Padome piešķīra Komisijai, 2008. gadā sāka sarunas par pamatnolīguma noslēgšanu. Eiropas Parlaments, neraugoties uz ietekmi, kādu tam paredz Lisabonas līgums, joprojām nav informēts par to, kas šajās pilnvarās ietilpst.

Lībijas 2003. gada decembra lēmums atklāt savu kodolenerģijas programmu un tās gatavība izmaksāt kompensācijas Lokerbijas un UTA teroristu uzbrukumu upuriem būtiski mainīja valsts tēlu, un Lībiju vairs neuzskatīja par nīstamu valsti, kas atbalsta terorismu. Šā iemesla dēļ Lībija atradās izolācijā, ANO piemēroja tai sankcijas (tirdzniecība, ieroču un civilās aviācijas embargo), un 1986. gadā ASV kara lidmašīnas bombardēja Tripoli un Bengāzi.

Lībija, apzinoties savu atkarību no naftas un gāzes eksporta, mēģina uzlabot starptautiskās attiecības, lielā mērā investējot Āfrikā (Lībijas attiecības ar arābu valstīm ir pretrunīgas) un starptautiskajās organizācijās. Lai modernizētu un dažādotu tās ekonomiku, būs nepieciešama uzņēmējdarbībai un investīcijām labvēlīga vide. Tomēr politiskās reformas, kas nepieciešamas šādas vides izveidei, nevarēs īstenot, kamēr Lībijā pastāvēs autoritāras varas režīms.

Vairāk nekā 40 gadus Lībijā ir valdījusi diktatūra, koncentrējot varu viena cilvēka — Muammar al-Khadaffi — rokās. No visiem Āfrikas un arābu valstu vadītājiem viņš ir valdījis visilgāk. Lībijas iedzīvotājiem ir pieejama bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, kā arī sociālie mājokļi, un viņi zināmā mērā gūst labumu no naftas tirdzniecībā gūtajiem valsts ienākumiem. Taču, neraugoties uz IKP pieauguma rādītājiem, valsts attīstības ziņā atpaliek no citām valstīm, kurām ir lieli naftas krājumi, un tās ekonomika ir viena no vismazāk dažādotajām šajā reģionā, veicinot to, ka ārvalstu investīcijas ir atkarīgas no valsts vadītāja neparedzamajiem lēmumiem.

Lībijas iedzīvotāji nevar izmantot cilvēka pamattiesības un brīvības, neraugoties uz to, ka viņu valstij ir īpašas starptautiskas saistības ievērot cilvēktiesības, tā nesen ievēlēta ANO Cilvēktiesību padomē un ir ratificējusi vairākus tiesiski saistošus starptautiskos instrumentus.

Nāvessods ir parasta parādība. Pēdējos gados nāvessods ir piespriests vismaz pieciem Eiropas valstu pilsoņiem (medmāsām no Bulgārijas). 2010. gadā nāvessodu izpildīja 18 cilvēkiem, no kuriem vairāki bija ārvalstu pilsoņi, taču viņu vārdus, valstspiederību un notiesāšanas iemeslus Lībijas iestādes neizpauda.

Valsts vara, kas nebalstās uz tiesiskumu un demokrātiski atbildīgām iestādēm, ir veicinājusi patvaļīgu un neparedzamu izturēšanos pret ārvalstu pilsoņiem un viņu interesēm Lībijā, piemēram, nesenais atgadījums ar kādu Šveices uzņēmēju. Lībijas iedzīvotāji un Lībijā dzīvojošie ārvalstnieki nevar izmantot lielāko daļu pilsonisko un politisko tiesību, proti, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, tiesības uz taisnīgu tiesu, darba tiesības, sieviešu tiesības un tiesības uz brīvām, taisnīgām, regulārām un vispārējām vēlēšanām, un tā kā bieži vien ir novērojami patvaļīgas apcietināšanas, spīdzināšanas, piespiedu bezvēsts pazušanas gadījumi.

Lībijai ir vajadzīgs ārvalstu darbaspēks. Lībijā strādā gandrīz 2 miljoni ārvalstnieku — viena trešā daļa no Lībijas iedzīvotāju skaita. Tomēr migrantu diskriminācija ir plaši izplatīta parādība, jo Lībija neatzīst valstī legāli strādājošo īpašo statusu un neatvieglo viņiem iespējas veikt naudas pārvedumus. Diskriminācijai bieži vien ir pakļautas tieši migrantes, kļūstot par ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības upuriem.

Lībijai nav arī likuma par patvēruma piešķiršanu, tādēļ nav tiesiski atzīta vajadzība aizsargāt cilvēkus, kas tiek vajāti. Tomēr, neraugoties uz to, ka Lībija nav parakstījusi ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu, bet ir ratificējusi Āfrikas Savienības Konvenciju par bēgļu aizsardzību, tā atļāva ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos vairākus gadus darboties valstī. Taču nesen tā pēkšņi izlēma slēgt komisāra biroju. Tas rada pamatu nopietnām bažām Eiropas Parlamentā, kuras tas paudis savā 2010. gada 17. jūnija rezolūcijā.

Lībijas konstitūcijā ir teikts, ka ir aizliegts izdot politiskos bēgļus. Tomēr Lībija atkārtoti ir piespiedusi cilvēkus, kuri valstī atrodas nelegāli, atgriezties izcelsmes valstīs, neņemot vērā nopietnos draudus viņu dzīvībai. Pirms ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja slēgšanas Tripolē Lībijā bija reģistrēti 8950 bēgļu un 3680 patvēruma meklētāju. Lielākā daļa no viņiem bija Eritrejas, Irākas, Somālijas, Sudānas, Etiopijas un Čadas iedzīvotāji. Aptuveni 3700 — bēgļi no Palestīnas.

ES ir pieprasījusi noslēgt atpakaļuzņemšanas nolīgumu, kas būtu daļa no pamatnolīguma, taču Tripolē nevēlas to pieņemt. Ņemot vērā pastāvīgus cilvēktiesību pārkāpumus Lībijā, kā arī spīdzināšanas un nāvessoda gadījumus, ir neprātīgi, ka Padome un Komisija mēģina noslēgt šādu nolīgumu, lai piespiestu cilvēkus atgriezties Lībijā.

Tomēr tieši tā ir rīkojusies Itālija saskaņā ar draudzības nolīgumu, pārkāpjot ES juridiskās saistības. Itālija atbalstīja Lībijas patruļas Vidusjūras krastā, lai cīnītos pret nelegālo migrāciju un uz cilvēktiesību ievērošanas rēķina mazinātu Itālijā ieceļojošo migrantu skaitu — 2009. gadā uz Lībiju atpakaļ nosūtīja 1000 cilvēkus pēc tam, kad viņus izglāba vai notvēra jūrā; saskaņā ar Itālijas iekšlietu ministra sniegto informāciju ieceļotāju skaits 2010. gada pirmajos trijos mēnešos salīdzinājumā ar 2009. gadu ir samazinājies par 96 %. Nesenais atgadījums (2010. gada 12. septembrī) parādīja, kā tiek apdraudēta migrantu dzīvība — Lībijas patruļa, izmantojot kuģi, kas iegādāts ar Itālijas atbalstu, Lībijas krastā sašāva Itālijas zvejas kuģi. Lībija atvainojās, bet Itālijas iekšlietu ministrs izteica minējumu, ka Lībijas patruļa, iespējams, kļūdījusies, uzskatot, ka uz zvejas kuģa atradušies nelegālie migranti... it kā tādā gadījumā šaušana būtu attaisnojama.

Pēc starptautiskiem protestiem pret to, ka Lībija jūnijā paredzēja nosūtīt atpakaļ uz Eritreju simtiem bēgļu/migrantu, Lībijas iestādes nolēma atbrīvot visus nelegālos migrantus (tūkstošus), kuri atradās 18 valsts migrantu aizturēšanas vietās — kur dzīves un veselības apstākļi kopumā bija šausmīgi —, nosakot viņiem 3 mēnešu termiņu, kura laikā jālegalizē sava atrašanās valstī. Tomēr, ņemot vērā nodarbinātības un legālu migrācijas iespēju trūkumu, lielākā daļa šo cilvēku, nonākuši trūkumā, mēģina izdzīvot uz ielas, daudzi no viņiem meklē iespējas repatriēties.

Pārvalde Lībijā, kā arī valsts un sabiedriskās iestādes darbojas ļoti vāji. Tiesu vara un plašsaziņas līdzekļi nav neatkarīgi. Tomēr pēdējos gados novēroti centieni stiprināt administratīvo kapacitāti, izveidot uzņēmējdarbībai labvēlīgāku vidi un padarīt politisko telpu atvērtāku sabiedrībai.

ES un Lībijas sadarbība var uzlabot Lībijas spējas. Veiksmīgs piemērs tam ir Bengāzi veltītais rīcības plāns, kas ievērojami uzlaboja Lībijas kapacitāti medicīnas un zinātnes jomā, risinot HIV/AIDS problēmas un glābjot slimības skartos bērnus un pieaugušos. Lībijas iedzīvotāji atzinīgi novērtē gūtos rezultātus un ir pauduši vēlmi paplašināt šādu sadarbību ar ES, lai novērstu citu infekcijas slimību izplatību un iesaistītu citas veselības aprūpes iestādes. ES dalībvalstis būtu jāmudina sniegt veselības aprūpes palīdzību pacientiem Lībijā, tostarp atvieglojot pagaidu ārstēšanās iespējas specializētās iestādēs Eiropā.

Lielāko daļu problēmu Lībijas attīstībā var risināt tikai saistībā ar reģionālo sadarbību, ņemot vērā, ka migrācijas pārvaldība un cīņa pret klimata pārmaiņām un pārtuksnešošanos ir savstarpēji saistītas lietas. Lībija, darbojoties viena pati, ir pastiprinājusi dažas no šīm problēmām, piemēram, Great Man Made River gadījumā, kad tika izsmelti neaizvietojamie ūdensnesējslāņa resursi. ES ir jāmudina Lībija veidot reģionālas sinerģijas, lai novērstu draudus, kas nopietni ietekmē arī citas valstis.

Pamatnolīgums, par kuru pašlaik notiek sarunas starp ES un Lībiju, var būt noderīgs instruments, lai pašreizējām attiecībām piešķirtu stratēģisku virzību un struktūru, vienlaikus nodrošinot, ka tās veido, pilnībā ievērojot Eiropas vērtības un principus un atbalstot ES kopējās intereses. Francijas un Lībijas divpusējais nolīgums par sadarbību kodolenerģijas izmantošanā civiliem mērķiem ir jāizvērtē, lai pārliecinātos, vai tas atbilst ES saistībām un SAEA principiem cīnīties pret kodolieroču izplatīšanu un nodrošināt drošību. Attiecībā uz Itālijas un Lībijas draudzības līgumu Itālijas parlaments 2010. gada 9. novembrī pieprasīja pārskatīt to, lai pārliecinātos, vai tas atbilst Itālijas starptautiskajām saistībām un konstitūcijai, proti, jautājumos par tiesībām uz patvērumu un dzīvību.

Eiropas Parlamentam būtu jāiesaka Padomei un Komisijai pārskatīt sarunas ar Lībiju, jo īpaši šādos jautājumos:

- nodrošināt, ka Lībija paraksta accord de siege ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos, un uzstāt, lai Lībija ratificētu 1951. gada Ženēvas Konvenciju;

- uzstāt, lai Lībija pieņemtu moratoriju par nāvessodu;

- iesaistīt Lībijas iestādes centienos ievērot Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju;

- ir pilnībā nepieņemami, ka Padome un Komisija joprojām cenšas noslēgt atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar Lībiju. Tas ir pretrunā ES pamatvērtībām un ES Pamattiesību hartai. Cenšoties eksternalizēt migrācijas plūsmu pārvaldību, ES nedrīkst ar iecietību izturēties pret „atstumšanas” metodēm vai citiem pasākumiem, kas apdraud migrantu/bēgļu dzīvību;

- ES būtu jāmudina Lībijas iestādes un jāpalīdz tām uzlabot legālo migrantu statusu, nodrošināt viņiem piekļuvi uzturēšanās atļaujām un cīnīties pret cilvēku tirdzniecību. ES pirmām kārtām ir jāpalīdz uzlabot iestādes, kurās atrodas cilvēki, kas valstī uzturas nelegāli;

- Padomei un Komisijai būtu jāiesaista Lībijas iestādes diskusijās par galvenajām cilvēktiesību problēmām, proti, mudinot pārskatīt tiesību aktus, ar ko ierobežo tiesības uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību; atbrīvot ieslodzītos, kas apcietināti bez atbilstīgas tiesvedības; izmeklēt spīdzināšanas vai pret ieslodzītajiem vērstas vardarbīgas izturēšanās gadījumus, bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu ekspluatācijas un seksuālās vardarbības gadījumus, kā arī prasīt atbildību bezvēsts pazušanas gadījumos, attiecībā uz nāvessoda izpildi ārpustiesas kārtībā un miesassodiem, piemēram, pēršanu vai amputāciju; pārtraukt bēgļu vai migrantu piespiedu izraidīšanu uz valstīm, kurās šie cilvēki tiek vajāti; aprēķināt un piešķirt kompensācijas to personu ģimenēm, kuras ir bezvēsts pazudušas vai apcietinājumā nogalinātas, piemēram, Abu Selim cietuma upuru gadījumā; likvidēt jebkādu diskrimināciju pret sievietēm, piemēram, saistībā ar likumiem par laulībām, laulības šķiršanu, ārpuslaulības dzimumattiecībām un mantojumu; un cīnīties pret nesodāmību, proti, saucot pie atbildības drošības spēkus un uzticot Iekšējās drošības aģentūrai veikt tiesu iestāžu pārraudzību.

Nobeigumā, Lībijas stratēģiskā nozīme saistībā ar daudzām problēmā, ko tā rada, pastiprina vajadzību veidot visaptverošu ES politiku attiecībā pret Lībiju. Eiropas Savienībai ir jāiesaista Lībija vairāku jautājumu risināšanā. Šim pamatnolīgumam ir būtiski jāveicina arī tiesiskums, cilvēktiesību ievērošana, migrantu un bēgļu aizsardzība, kā arī ilgtspējīga attīstība Lībijā.

IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS B7‑0615/2010 (10.11.2010)

iesniegts saskaņā ar Reglamenta 121. panta 1. punktu

par pašreizējām sarunām par ES un Lībijas pamatnolīgumu

Ana Gomes

S&D grupas vārdā

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2007. gada 15. oktobra secinājumus par apspriešanas uzsākšanu, lai noslēgtu ES un Lībijas pamatnolīgumu, un Eiropadomes 2009. gada 18. un 19. jūnija un 29. un 30. oktobra secinājumus par migrācijas politiku,

–   ņemot vērā sarunas, kas turpinās starp ES un Lībiju par pamatnolīgumu, nesen parakstīto migrācijas sadarbības darba kārtību un pašreizējo ES un Lībijas sadarbību migrācijas un HIV/AIDS jomā,

–   ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu un 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļu statusu,

–   ņemot vērā Āfrikas Savienības 1969. gada septembra Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par nāvessoda izpildīšanas gadījumiem Lībijā,

–   ņemot vērā Reglamenta 121. panta 1. punktu,

A. tā kā, neraugoties uz joprojām diktatorisko režīmu, Lībija paplašina tirdzniecības un politiskās attiecības ar ES dalībvalstīm un tai ir ES partnera loma Vidusjūras reģionā un Āfrikā attiecībā uz plašu jautājumu loku, it īpaši migrāciju, attīstību, klimata pārmaiņām, drošību un stabilitāti, tostarp cīņu pret ekstrēmisma izplatīšanos, un energoapgādes drošību;

B.  tā kā pašreiz apspriežamais pamatnolīgums aptver plašu jautājumu loku — no politiskā dialoga stiprināšanas līdz tirdzniecības attiecību attīstīšanai un sadarbības uzlabošanai dažādās nozarēs;

C. tā kā cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošana, kā arī vēršanās pret nāvessodu ir ES pamatprincipi; tā kā Eiropas Parlaments stingri atbalsta vispārēju nāvessoda atcelšanu;

D. tā kā Lībija nav ratificējusi ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu, bet ir ratificējusi Āfrikas Savienības Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā, kuras 8. pantā uzsvērts, ka „šī konvencija ir efektīvs reģionāls papildinājums 1951. gada ANO Konvencijai par bēgļu statusu” un ka „dalībvalstis sadarbojas ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos”;

E.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punkts aizliedz „pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs”;

F.  tā kā Lībija ir ratificējusi Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1970), Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1970), Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1968), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1989), Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu (1989), Konvenciju par bērna tiesībām (1993) un Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (2004), kā arī citus starptautiskus cilvēktiesību instrumentus;

G. tā kā, neraugoties uz pastāvīgiem smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, Lībiju nesen ievēlēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomē;

H. tā kā iepriekšminēto divu punktu rezultātā Lībijai ir īpašas starptautiskas juridiskas saistības ievērot cilvēktiesības,

1.  saistībā ar pašreizējām sarunām par pamatnolīgumu sniedz Padomei šādus ieteikumus:

      a. mudina Padomi saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu, kurā teikts, ka Parlamentu nekavējoties un pilnīgi informē visos procedūras posmos, sniegt Parlamentam piekļuvi pilnvarām, kas piešķirtas Komisijai sarunu uzsākšanai par ES un Lībijas pamatnolīgumu;

      b. mudina Padomi un Komisiju uzstāt, lai Lībija ratificē 1951. gada Ženēvas Konvenciju par bēgļiem, un iesaka piedāvāt Lībijai palīdzību ar to saistīto papildpasākumu īstenošanā;

      c. mudina Padomi un Komisiju pieprasīt, lai Lībijas iestādes ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos piešķir valstī juridisku statusu ar pilnvarām īstenot pilnvērtīgus aizsardzības pasākumus;

      d. mudina Padomi necensties noslēgt atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar Lībiju, jo cilvēku nosūtīšana atpakaļ uz valsti, kurā ir konstatēti pastāvīgi cilvēktiesību pārkāpumi un nāvessoda piemērošana, būtu pretrunā ar ES juridiskajiem pienākumiem aizsargāt cilvēktiesības; turklāt aicina Padomi piedāvāt Lībijā identificētajiem bēgļiem pārcelšanās programmu uz ES dalībvalstīm un ierosināt pasākumus, lai risinātu cilvēktirdzniecības problēmu šajā reģionā, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu un bērnu aizsardzībai;

      e. mudina Padomi censties panākt vienošanos par moratoriju attiecībā uz nāvessodu Lībijā, kas vēlāk novestu pie tā atcelšanas, un aicināt Lībijas iestādes sniegt informāciju un statistiku par personām, kam Lībijā kopš 2008. gada izpildīts nāvessods;

      f.  aicina Padomi stiprināt reģionālās sinerģijas ilgtspējīgas attīstības un vides jautājumos, piemēram, saistībā ar klimata pārmaiņām, ūdens trūkumu un pārtuksnešošanos;

      g. uzskata, ka pamatnolīgumā jāietver palīdzība iestāžu spēju stiprināšanā kā līdzeklis, lai stiprinātu pilsonisko sabiedrību, atbalstītu Lībijas modernizācijas centienus, veicinātu demokrātiskas reformas un padarītu tās politisko telpu atvērtāku;

      h. iesaka izveidot ES delegāciju Tripolē;

2.   uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei un informācijas nolūkā Komisijai un Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	9.12.2010
Galīgais balsojums	+: –: 0:	52 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Gabriele Albertini, Frieda Brepoels, Arnaud Danjean, Michael Gahler, Marietta Giannakou, Ana Gomes, Andrzej Grzyb, Takis Hadjigeorgiou, Richard Howitt, Anneli Jäätteenmäki, Ioannis Kasoulides, Nicole Kiil-Nielsen, Maria Eleni Koppa, Andrey Kovatchev, Wolfgang Kreissl-Dörfler, Eduard Kukan, Alexander Graf Lambsdorff, Vytautas Landsbergis, Krzysztof Lisek, Sabine Lösing, Ulrike Lunacek, Mario Mauro, Kyriakos Mavronikolas, Alexander Mirsky, María Muñiz De Urquiza, Norica Nicolai, Ria Oomen-Ruijten, Pier Antonio Panzeri, Ioan Mircea Paşcu, Vincent Peillon, Alojz Peterle, Bernd Posselt, Hans-Gert Pöttering, Cristian Dan Preda, Fiorello Provera, Nikolaos Salavrakos, Jacek Saryusz-Wolski, Werner Schulz, Charles Tannock, Inese Vaidere, Graham Watson
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Elena Băsescu, Emine Bozkurt, Hélène Flautre, Lorenzo Fontana, Kinga Gál, Liisa Jaakonsaari, Elisabeth Jeggle, Indrek Tarand, Traian Ungureanu, Janusz Władysław Zemke
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Eleni Theocharous