ZIŅOJUMS par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

Ekonomikas un monetārā komitejaS ATZINUMS (22.11.2010)

Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS (3.12.2010)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

4.2.2011 - (2010/2102(INI))

Attīstības komiteja
Referente: Eva Joly
Atzinumu sagatavoja (*):
Sirpa Pietikäinen, Ekonomikas un monetārā komiteja
(*) Iesaistītā komiteja – Reglamenta 50. pants

Procedūra : 2010/2102(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A7-0027/2011

Iesniegtie teksti :

A7-0027/2011

Debates :

PV 07/03/2011 - 25
CRE 07/03/2011 - 25

Balsojumi :

PV 08/03/2011 - 9.8
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2011)0082

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
Ekonomikas un monetārā komitejaS ATZINUMS
Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās

(2010/2102(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par labas pārvaldības veicināšanu nodokļu lietās[1],

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (COM(2010)0163),

– ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību[2] un ņemot vērā 2002. gadā pieņemto Monterejas deklarāciju, 2008. gadā notikušo Dohas konferenci par attīstības finansējumu, 2005. gadā pieņemto Parīzes deklarāciju un 2008. gadā pieņemto Akras rīcības programmu, kurās kapitāla aizplūšana un nelikumīgas finanšu plūsmas tika atzītas par būtisku šķērsli valstu ieņēmumu izmantošanai attīstības mērķiem,

– ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par sasniegto Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā: vidusposma pārskats, gatavojoties ANO augsta līmeņa sanāksmei 2010. gada septembrī[3],

– ņemot vērā G20 augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2010. gada 11. un 12. novembrī Seulā, un Vācijas Ekonomiskās sadarbības un attīstības ministrijas uzsākto iniciatīvu starptautiskās sadarbības stiprināšanai ar jaunattīstības valstīm, lai cīnītos pret likumīgu un nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kuru dēvē arī par „Starptautisko nodokļu paktu”,

– ņemot vērā 2008. gada 29. augustā Pretorijā notikušās nodokļu politikai veltītās starptautiskās konferences secinājumus,

– ņemot vērā Londonā 2009. gada 2. un 3. aprīlī notikušās G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus,

– ņemot vērā valstu vadītāju paziņojumu, ko sniedza pēc G20 augstākā līmeņa sanāksmes Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī, un Parlamenta 2009. gada 8. oktobra rezolūciju par to[4],

– ņemot vērā 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju par G20 augstākā līmeņa sanāksmi Londonā 2009. gada 2. aprīlī[5],

– ņemot vērā 2007. gada 14. novembra rezolūciju par projektu Komisijas regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1725/2003, ar ko pieņem noteiktus starptautiskos grāmatvedības standartus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002: starptautiskais finanšu pārskatu standarts (SFSP) 8 attiecībā uz darbības segmentu atklāšanu[6],

– ņemot vērā Norvēģijas valdības komisijas 2009. gada jūnija ziņojumu „Nodokļu oāzes un attīstība”,

– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

– ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A7‑0027/2010),

A. tā kā nodokļu sistēmas stiprināšana ir viena no galvenajām problēmām, ar kurām jaunattīstības valstis saskaras, cenšoties sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus;

B. tā kā nodokļi var būt drošs un noturīgs attīstības finansēšanas avots, ja tiek ieviests progresīvās nodokļu uzlikšanas režīms, efektīva un iedarbīga nodokļu pārvaldība, ar ko tiek veicināta nodokļu atbilstība, kā arī valsts ieņēmumu pārredzama un atbildīga izmantošana;

C. tā kā jaunattīstības valstīm nodokļu ieņēmumu palielināšana ir nopietns uzdevums, jo tām nepietiek cilvēkresursu un finanšu resursu nodokļu iekasēšanai, tām ir vāja administratīvā veiktspēja un tajās ir vērojama korupcija, valsts iekārtas leģitimitātes trūkums, nevienmērīga ieņēmumu sadale un vāja nodokļu pārvaldība;

D. tā kā nelikumīgu finanšu plūsmu un kapitāla aizplūšanas daži galvenie veidi ir it īpaši nepareiza cenu noteikšana darījumiem starp valstīm, lai piesaistītu ārvalstu tiešos ieguldījumus, aktīvu pārdošana, tos vēlāk atpērkot vai iegādājoties to vietā līdzīgus aktīvus par tādu pašu cenu, ienākumu vienlaicīga gūšana no procentu likmēm divās jurisdikcijās, liela apjoma skaidras naudas pārvietošana, nepārredzamas un nelabvēlīgas ieguldījumu shēmas un kontrabanda;

E. tā kā uz ārzonu centriem un nodokļu oāzēm katru gadu aizplūst vienu triljonu ASV dolāru liels kapitāls; tā kā šīs nelegālās naudas noplūdes apmērs ir aptuveni desmit reizes lielāks nekā to atbalsta līdzekļu apmērs, kuri tiek piešķirti jaunattīstības valstīm nabadzības mazināšanai un ekonomiskajai attīstībai;

F. tā kā nodokļu oāzes, kurās tiek piedāvāti slepenības nosacījumi un fiktīvu domicilu reģistrācija apvienojumā ar „nulles nodokļa” režīmiem, kas izveidoti, lai piesaistītu kapitālu un ienākumus, kuri citās valstīs būtu jāapliek ar nodokli, rada nelabvēlīgu nodokļu konkurenci;

G. tā kā konkurence nodokļu jomā nabadzīgās valstīs ir izraisījusi nodokļu sloga pārbīdi uz darba ņēmējiem un zemu ienākumu mājsaimniecībām un darba vietu skaita postošu samazināšanos sabiedrisko pakalpojumu jomā;

H. tā kā aktīvu pārdošana, tos vēlāk atpērkot vai iegādājoties to vietā līdzīgus aktīvus par tādu pašu cenu, nodokļu atvieglojumi un jaunattīstības valstu konkurence nodokļu jomā bieži sniedz nelabvēlīgus rezultātus un tas kļūst redzams, kad valstis „pārdod” savas nodokļu sistēmas, bet uzņēmumi tās „uzpērk” tirgū, kurā konkurence līdzinās konkurencei starp uzņēmumiem;

I. tā kā krāpšana nodokļu jomā jaunattīstības valstīs ik gadu izraisa nodokļu ieņēmumu zaudējumus, kas desmitkārt pārsniedz rūpnieciski attīstīto valstu piešķirto attīstības palīdzību;

J. tā kā iespēju uzlabot valsts līdzekļu ieguvi vēl vairāk ietekmē vispārējā starptautisko tirgu liberalizācijas tendence, kas rada nepieciešamību aizstāt muitas ieņēmumus ar citiem iekšzemes resursiem; tā kā SVF pētījumi liecina, ka bagātajām valstīm ir izdevies kompensēt tirdzniecības nodokļu kā galvenā ienākumu avota samazināšanos, aizstājot tos ar citiem ieņēmumu avotiem, it īpaši, PVN, savukārt nabadzīgākās valstis labākajā gadījumā ir aizstājušas aptuveni 30 % zaudēto tirdzniecības nodokļu[7];

K. tā kā saistībā ar Starptautiskā tirdzniecības centra pa valstīm veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka nodokļu un attīstības jomās ir nepieciešama turpmāka līdzekļu devēju koordinācija;

L. tā kā liela neoficiālā sektora pastāvēšana ekonomikā neļauj palielināt iekšzemes resursus;

M. tā kā daudzas jaunattīstības valstis, nesaņemot pienācīgu daļu no pamatotām derīgo izrakteņu izmantošanas maksām, zaudē iespēju gūt labumu no izejvielu tirgus uzplaukuma;

N. tā kā daudzas jaunattīstības valstis nesasniedz pat to nodokļu līmeņa minimumu, kas būtu nepieciešams, lai finansētu sabiedriskos pakalpojumus un starptautiskās saistības, piemēram, nabadzības samazināšanas jomā;

O. tā kā nodokļi ir potenciāli stabilāks un ilgtspējīgāks ieņēmumu avots nekā palīdzības līdzekļi un veicina to, ka attiecīgās valstis uzņemas lielāku atbildību;

P. tā kā konsolidētā veidā sniegti pārskati bieži vien apgrūtina ar nodokļiem apliekamo uzņēmumu un pareizā nodokļu līmeņa noteikšanu uzņēmumu sarežģītās struktūras un struktūrvienību ekonomiskās darbības sadalījuma dēļ;

Q. tā kā tā dēvētie „plēsoņu fondi”, kas bieži vien atrodas nodokļu oāzēs, aizvien vairāk ar milzīgām atlaidēm uzpērk jaunattīstības valstu parādus un vēlāk tiesājoties pieprasa atmaksāt tos sākotnējā apmērā (bieži vien ar procentiem un soda maksām) un, šādi rīkojoties, pamatīgi ierobežo jaunattīstības valstu darbības iespējas, ko tām sniedz papildu nodokļu ieņēmumi;

R. tā kā nav tiesību aktu, kuros būtu paredzēti ierobežojumi peļņas apmēram, ko „plēsoņu fondi” var gūt tiesas prāvās pret jaunattīstības valstīm, kuras tie uzsāk, lai atgūtu neatmaksātos parādus, un tā kā nav regulatīvu struktūru, kas atklātu „plēsoņu fondus” un summas, ko tie ir samaksājuši par šo parādu, kuru pirms tam uzskatīja par bezvērtīgu;

S. tā kā daudzās jaunattīstības valstīs uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes atšķiras, pamatojoties ne tikai uz ienākumu un dividendēm, bet arī uz uzņēmējdarbības nozari, un tas nozīmē, ka atšķirīgas nodokļa likmes sagroza resursu sadali pa nozarēm;

T. tā kā nodokļu atbilstība būtu jādefinē kā cenšanās maksāt pareizā vietā un pareizā laikā, ar vārdu „pareizs” saprotot to, ka veikto darījumu ekonomiskā būtība atbilst vietai, kurā šie darījumi ir reģistrēti nodokļu maksāšanas nolūkos, un veidam, kā tas ir ticis darīts,

I. Nodokļu nozīme Tūkstošgades mērķu sasniegšanā

1. piekrīt Komisijai, ka iedarbīgām un taisnīgām nodokļu sistēmām ir ļoti liela nozīme nabadzības mazināšanā, labā pārvaldībā un valsts veidošanā;

2. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attīstības veicināšanas nolūkā stiprināt labas nodokļu pārvaldības spēju un uzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt regulējumu, ar ko atbalstītu starptautisko sadarbību nodokļu jomā, pārredzamību, publiskā un privātā sektora attīstību un ekonomisko izaugsmi;

3. uzsver, ka jaunattīstības valstīs nodokļi veido 10–20 % no IKP, savukārt rūpnieciski attīstītajās valstīs šis rādītājs ir 25–40 %; pauž nožēlu, ka līdzekļu devēji līdz šim ir snieguši pārāk mazu atbalstu palīdzībai nodokļu jomā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu uzlabot palīdzību, kas jaunattīstības valstīm tiek sniegta nodokļu sistēmas reformēšanā un nodokļu pārvaldības stiprināšanā attiecībā uz Eiropas Attīstības fondu ĀKK valstīm, attīstības sadarbības instrumentu un Eiropas kaimiņattiecību politiku un partnerības instrumentu, un sniegt atbalstu valstu uzraudzības iestādēm, parlamentiem un nevalstiskajiem dalībniekiem;

4. norāda, ka lielāka nozīme būtu jāpiešķir jaunattīstības valstu spēju veidošanas centieniem, lai palīdzētu tām, pieņemot valsts līmeņa tiesību aktus, efektīvi izmantot informācijas apmaiņu un efektīvi cīnīties pret nodokļu nelikumīgu nemaksāšanu;

Grūtības, ar kurām jaunattīstības valstis saskaras, cenšoties palielināt nodokļu ieņēmumus

5. ar bažām konstatē, ka daudzās nabadzīgās valstīs nodokļu sistēmām joprojām ir raksturīga ārkārtīgi šaura nodokļu bāze, nodokļu atvieglojumi elites pārstāvjiem, uzņēmumu ienākuma nodokļa „brīvdienas”, kas spēcīgi stimulē nodokļu nemaksāšanu likumu robežās, jo uzņēmumi, kuriem jāmaksā nodoklis, var peļņas pārvietošanas nolūkā veidot ekonomiskās attiecības ar uzņēmumiem, kuriem nav jāmaksā nodoklis, milzīga apmēra ieņēmumi no dabas resursiem, kas netiek uzskaitīti, kā arī lielas nelikumīgas kapitāla plūsmas saistībā ar plaša mēroga nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

6. uzsver, ka nodokļu ieņēmumus nedrīkst uzskatīt par ārvalstu palīdzībai alternatīvu risinājumu — tie jāuzskata par attiecīgās valsts attīstībai nepieciešamo valsts ieņēmumu neatņemamu sastāvdaļu;

7. norāda, ka efektīva, progresīva un taisnīga nodokļu sistēma ir būtiski svarīga attīstībai, jo sniedz ieguldījumu sabiedrisko labumu finansēšanā, valsts veidošanā un labas pārvaldības nodrošināšanā, ka nabadzīgajām valstīm jāizvirza mērķis atkarību no ārvalstu palīdzības aizstāt ar pietiekamu ieņēmumu nodrošināšanu no iekasētajiem nodokļiem un ka šos attīstības mērķus apdraud likumīga un nelikumīga izvairīšanās no nodokļu maksāšanas;

8. pauž nosodījumu par to, ka nodokļu oāzes vājina demokrātisku pārvaldību, palielina ekonomisko noziegumu ienesīgumu, stimulē centienus ietekmēt valdību, lai panāktu sev labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, meklēt labākas nodokļu likmes un palielina nodokļu ieņēmumu nevienlīdzīgu sadalījumu; mudina ES noteikt cīņu pret nodokļu oāzēm un korupciju par galveno prioritāti starptautisko finanšu un attīstības iestāžu darba kārtībā;

9. norāda, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas rada jaunattīstības valstīm būtisku finansiālu zaudējumu un ka pasākumi, kas paredzēti, lai apkarotu nodokļu oāzes un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ir viena no prioritātēm ES centienos efektīvi palīdzēt jaunattīstības valstīm sakārtot nodokļu ieņēmumus; atgādina, ka šai ziņā ir jāveic attiecīgi pasākumi Eiropas un pasaules līmenī, pildot saistības, jo īpaši tajās, kas pieņemtas G20 valstu sanāksmē;

10. atgādina, ka ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN) pozitīvā ietekme nebūs jūtama uzreiz, bet gan tikai pēc ilgāka laika, turpretim ienākumi zudīs tūlīt pēc muitas tarifu samazināšanas;

11. uzsver, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš grūtībām, ar kurām jaunattīstības valstis saskaras saistībā ar ieņēmumu palielināšanu globalizācijas apstākļos, ņemot vērā to, ka lieliem vietējiem un ārvalstu uzņēmumiem ir piešķirti daudzi atbrīvojumi, lai piesaistītu ieguldījumus; aicina ES palīdzēt jaunattīstības valstīm veidot nodokļu sistēmas, kas tām ļautu gūt priekšrocības no globalizācijas;

12. uzsver, ka visnabadzīgākajām valstīm ir grūti kompensēt pašreiz notiekošās tirdzniecības vispārējās liberalizācijas izraisīto tirdzniecības nodokļu samazināšanos, aizstājot tos ar citiem iekšzemes resursu veidiem, jo labākajā gadījumā ir aizstāti aptuveni 30 % no zaudēto tirdzniecības nodokļu apmēra;

13. uzsver, ka nodokļu oāzes, palielinot konkurenci mobilā kapitāla piesaistīšanā, aizskar jaunattīstības valstu suverenitāti attiecībā uz iespēju aplikt ar nodokli ienākumus no kapitāla un tādējādi paplašināt nodokļu bāzi, lai gan jaunattīstības nodokļu bāze jau tāpat ir šaurāka nekā bagātajās valstīs;

14. atgādina, ka informācijas asimetrija, ko rada slepenības noteikumi nodokļu oāzēs, samazina starptautisko finanšu tirgu efektivitāti, jo tās dēļ ir pieaugušas riska prēmijas un tādējādi gan bagātām, gan nabadzīgām valstīm ir palielinājušās aizdevumu saņemšanas izmaksas;

15. apzinās, ka jaunattīstības valstu iekšzemes ieņēmumu ieguves kvantitatīvā un kvalitatīvā uzlabošana rezultātus sniegs ilgākā laika posmā; aicina Eiropas Savienību saglabāt visu veidu palīdzības piedāvājumu tik ilgi, kamēr jaunattīstības valstis to uzskatīs par vajadzīgu savas attīstības finansēšanai;

II. Efektīvu, iedarbīgu, taisnīgu un ilgtspējīgu nodokļu sistēmu veicināšana

16. atkārtoti norāda, ka laba pārvaldība un iestāžu darbības kvalitāte ir svarīgākie ekonomiskās labklājības dzinuļi; attiecīgi mudina Komisiju palīdzēt jaunattīstības valstu nodokļu administrācijas, tiesu un korupcijas apkarošanas iestādēm to centienos izveidot progresīvu un ilgtspējīgu nodokļu sistēmu, kas, palielinoties leģitimitātei un pārskatatbildībai, galu galā nesīs pārvaldes radītu „ieguvumu”, un efektīvi integrēt valsts un reģionālo stratēģiju plānošanā, īstenošanā un uzraudzīšanā labas nodokļu pārvaldības principus; mudina dalībvalstis īstenot savas saistības attiecībā uz palīdzību nodokļu jomā un cīnīties pret kukuļdošanu, ko veic uzņēmumi, kas reģistrēti to jurisdikcijā, bet darbojas jaunattīstības valstīs; iesaka Komisijai iesaistīt budžeta procesā jaunattīstības valstu parlamentus, tādējādi veicinot harmoniskas attiecības un šā procesa labāku pārredzamību;

17. atgādina, ka labu nodokļu pārvaldību nav iespējams eksportēt vai uzspiest no ārpuses un ka katrai valstij pašai jāpieņem sava nodokļu politika; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstu valdības nelikt šķēršļus jaunattīstības valstu lēmumiem būtiski, bet taisnīgi palielināt nodokļus, līdz ar to ietekmējot to teritorijā darbojošos ārvalstu uzņēmumus, it īpaši izejvielu ieguves jomā, kas ir nozīmīgs jaunattīstības valstu bagātības avots, bet gluži pretēji — sadarboties ar šīm valstīm;

18. aicina Komisiju iekļaut attiecīgajos nolīgumos starp ES un trešām valstīm nodokļu pārvaldības klauzulu, tai skaitā noteikumus par pārvaldības īstenošanas uzraudzību;

19. atgādina, ka no muitas nodokļiem un nodevām gūto ieņēmumu samazināšanās, ko īpaši veicināja ekonomiskās partnerības nolīgumi ar Eiropas Savienību, negatīvi ietekmē jaunattīstības valstīs tūlīt pieejamo finanšu līdzekļu apjomu; šajā sakarībā un lai kompensētu šos zudumus, aicina Komisiju saistībā ar iespējamo palīdzību valstu nodokļu sistēmu uzlabošanai mudināt jaunattīstības valstis priekšroku dot tiešajiem progresīvajiem, nevis netiešajiem nodokļiem, it īpaši tiem, ko piemēro patēriņam un kas pēc savas būtības visvairāk ietekmē iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem;

20. prasa saistībā ar EPN īstenot nodokļu reformu atbalsta pasākumus, sniedzot gan materiālu palīdzību (IT sistēmas), gan organizatorisku palīdzību (nodokļu administrācijas darbinieku apmācība juridiskajos un nodokļu jautājumos), ja jaunattīstības valsts lūdz šādu palīdzību; uzsver, ka sevišķi intensīvi ir jāstrādā ar Āfrikas valstīm, kurām ne vienmēr ir pieejams ilglaicīgs atbalsts nodokļu jautājumos;

21. atkārtoti apliecina, ka ir jāpanāk vairāk saskaņotības starp Eiropas Savienības politiku attīstības jomā un ES tirdzniecības politiku; atgādina — lai gan krīzes dēļ preču cenas, iespējams, ir kļuvušas nestabilākas un ir samazinājusies kapitāla plūsma uz jaunattīstības valstīm, Eiropas Savienība un tās dalībvalstis joprojām ir vadošais attīstības palīdzības devējs, kas 2009. gadā nodrošināja EUR 49 miljardus jeb 56 % no kopējās summas pasaulē; uzsver, ka šajā sakarībā jaunattīstības valstīm par prioritāti būtu jānosaka efektīvas nodokļu sistēmas ieviešana, kas mazinātu šo valstu atkarību no ārvalstu atbalsta un citām neprognozējamām ārējām finanšu plūsmām;

22. prasa ES finansiālo atbalstu un piekļuves ES tirgiem piešķiršanu atsevišķām valstīm saistīt ar to, cik lielā mērā tās ievēro labas pārvaldības principus nodokļu jomā;

23. atzinīgi vērtē reģionālo iniciatīvu par sadarbību nodokļu jomā, lai jaunattīstības valstīm dotu iespēju apspriest nodokļu politikas lomu valsts pārvaldes uzlabošanā un spēju pilnveidošanā un dalīties nodokļu administrēšanas paraugpraksē;

24. atgādina, ka nabadzīgo valstu galvenais uzdevums ir nodokļu bāzes paplašināšana; norāda, ka tirdzniecības nodokļu samazināšanās ir viens no faktoriem, kuru dēļ ir ieviesti patēriņa nodokļi (PVN vai enerģijas nodokļi); uzskata, ka, pat ja ar PVN palīdzību var paplašināt nodokļu bāzi ekonomikās, kurās ir liels neoficiālais sektors, PVN kā nediferencētas likmes nodoklis vissmagāk ietekmē nabadzīgos iedzīvotājus; uzskata, ka ES attīstības palīdzība būtu pirmām kārtām jāpiešķir iniciatīvām, kas vērstas uz nodokļu sistēmu efektivitātes un pārredzamības uzlabošanu, piemēram, izpētei par to, kā jaunattīstības valstis var paplašināt savu nodokļu bāzi / nodokļu ieņēmumu plūsmu ar tiešiem un netiešiem nodokļiem;

25. atgādina, ka tirdzniecību ar jaunattīstības valstīm vajadzētu paplašināt, izvirzot mērķi sekmēt šo valstu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un attīstību; norāda — muitas tarifu atcelšana neapšaubāmi nozīmē, ka attiecīgi tiks zaudēti muitas ieņēmumi, un tādēļ tarifu atcelšanu vajadzētu stingrāk uzraudzīt un veikt pakāpeniskāk, vienlaikus īstenojot nodokļu reformas, kas dotu iespēju izmantot kompensējošus ieņēmumus (PVN, īpašuma nodokli, ienākuma nodokli);

26. ar bažām konstatē, ka laikā no 1991. gada līdz 2004. gadam no Āfrikas kontinenta ir aizplūduši miljardiem dolāru gadā; īpaši uzsver, ka saskaņā ar aplēsēm aizplūdušo summu apmērs ir 7,6 % no reģiona ikgadējā IKP, tādējādi padarot Āfrikas valstis par līdzekļu devēju valstu neto kreditoriem; uzskata, ka rūpnieciski attīstīto valstu sniegtā oficiālā attīstības palīdzība un parādu atvieglojumi būs efektīvi tikai tad, ja gan G20, gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, gan ES līdzvērtīgi īstenos konkrētus pasākumus un ES nodrošinās, ka jaunattīstības valstu potenciālo nodokļu bāzi neapdraud nodokļu nelikumīga nemaksāšana; šajā sakarībā mudina ANO un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju ciešā sadarbībā ar Āfrikas Nodokļu administrācijas forumu pielikt pūles šajā jomā;

27. uzstāj, ka, nodrošinot atbilstīgus līdzekļus, lai rastu alternatīvus ieņēmumu gūšanas avotus, būtu jāatbalsta jauninājumi, uzņēmējdarbība un MVU izveide, īpašumtiesību un vietējās attīstības stiprināšana, nevis jārada tam šķēršļi;

28. uzsver, ka administratīvās izmaksas, jo īpaši saistībā ar dažādu likmju PVN sistēmas piemērošanu, var būt pārāk augstas jaunattīstības valstīm, kuru nodokļu administrācijas iestādēm nav pieejami nepieciešamie finanšu resursi un cilvēkresursi, un tādēļ tās būtu rūpīgi jāizvērtē; uzskata, ka šādos gadījumos akcīzes nodokļi būtu jāpiemēro ārkārtīgi selektīvi, apliekot ar tiem dažus konkrētus preču veidus, galvenokārt pamatojoties uz to, ka šo preču patēriņš negatīvi ietekmē sabiedrību un ka šo preču pieprasījums parasti būtiski nemainās (tabakas izstrādājumi, alkoholiskie dzērieni u. c.); aicina ierobežojumu gadījumos arī noteikt un aplikt ar nodokli tos uzņēmumus, no kuriem var sagaidīt palielinātus nodokļu ieņēmumus (piemēram, uzņēmumi, kas nodarbojas ar izejvielu ieguvi);

29. uzsver, ka par svarīgu prasību tiešo nodokļu palielināšanai būtu jānosaka neoficiālās ekonomikas sektora iekļaušana oficiālajā ekonomikā un uzņēmējdarbības vides uzlabošana;

30. saistībā ar vispārējo konkurenci nodokļu jomā uzsver, ka jaunattīstības valstis lielāko daļu savu nodokļu ieņēmumu iegūst no kapitāla un tām ir nelielas iespējas iekasēt citus nodokļus; norāda, ka problēma, kas saistīta ar nodokļu ieņēmumu samazināšanos šīs konkurences dēļ, būtu jārisina, paplašinot nodokļu bāzi vai vispār atturoties no šādas konkurences, ja tas ir izdevīgi un ja konkurencē par ārvalstu tiešo ieguldījumu piesaisti ir apdraudēti citi faktori, piemēram, laba pārvaldība, juridiskā noteiktība un izvairīšanās no nacionalizācijas; norāda, ka valstīm ar zemiem ienākumiem ir nepieciešamas spējas efektīvi vienoties ar starptautiskām korporācijām, lai nodrošinātu sev korporāciju peļņas taisnīgu daļu, un atgādina, ka jaunattīstības valstīm būtu jāatstāj pienācīga rīcības brīvība politisko lēmumu pieņemšanai kapitāla kontroles jomā, jo tiesības iekasēt nodokļus un pārdalīt nodokļu ieņēmumus ir viens no svarīgākajiem valstu suverenitātes un leģitimitātes kritērijiem un tādējādi ir labas pārvaldības priekšnoteikums;

31. norāda, ka Francijas valdība ir pasūtījusi pētījumu par politiskiem stimuliem nodokļu uzlikšanai, bet ir nepieciešams šajā jomā darīt vairāk; tādēļ lūdz Komisiju izpētīt, vai atšķirīgas pieejas palīdzības sniegšanai, piemēram, dotācijas nevis aizdevumi, var palīdzēt ierobežot vai novērst palīdzības iespējami negatīvo ietekmi uz ieņēmumu palielināšanu un vai budžeta atbalsts un ar to saistītā publisko izdevumu pārvaldības pārredzamības un efektivitātes uzlabošanās ilgtermiņā palielina pilsoņu gatavību maksāt nodokļus;

32. norāda, ka pārāk maz uzmanības tiek pievērsts tam, kā valdības var izmantot nodokļu politiku, lai samazinātu ienākumu un labklājības nevienlīdzību, mazinot pašreizējās nodokļu saistības atšķirības atkarībā no dzimuma;

33. aicina pievērst lielāku uzmanību neitralitātes, līdztiesības un vienkāršības principu piemērošanai attiecībā uz jaunattīstības valstu nodokļu sistēmām, kas būtu jāsasniedz, izmantojot:

a) nodokli, ar kuru netiek vēl vairāk samazināti nabadzīgu cilvēku ienākumi, bet kura apmērs pieaug, palielinoties nodokļu maksātāja ienākumiem vai bagātībai;

b) nodokli, kas neatšķiras atkarībā no nodokļu maksātāja dzimuma, dzimumorientācijas, mājsaimniecības veida, pilsonības vai civilstāvokļa;

c) skaidru, vienkāršu un pārredzamu nodokļu sistēmu, kuru piemērojot, nav iespējams dažādi un nevēlami interpretēt tiesību aktus nodokļu jomā, lai uz sociālās jomas izdevumu rēķina gūtu milzīgu nodokļu samazinājumu;

d) vienlīdzīgu attieksmi nodokļu uzlikšanā attiecībā uz patieso peļņu un patiesajiem zaudējumiem no jebkādu ienākumu avota, ar to saprotot, ka ienākumi tiek aplikti ar nodokli, bet zaudējumus atvelk no summas, ko apliek ar nodokli;

e) nodokļu līmeni, kas ir stingri saistīts ar dažādiem ekonomikas attīstības posmiem;

f) uzņēmumu ienākuma nodokļa atšķirīgu likmju vienādošanu, aprēķinot ienākuma nodokļa likmes, pamatojoties uz darījumu apmēru, nevis uzņēmējdarbības nozari;

34. uzskata, ka ESAO ir jāizstrādā jaunas vadlīnijas par iekšējo cenu noteikšanu, jo tam ir būtiska nozīme, lai nepieļautu, ka daži starptautiski uzņēmumi peļņu pārskaita uz valstīm ar izdevīgāko nodokļu režīmu, un lai nodrošinātu, ka tie maksā nodokļus tajās valstīs — tostarp jaunattīstības valstīs —, kurās peļņa reāli gūta;

35. uzskata, ka zemam un vidējam ienākumu līmenim būtiski ir piemērot zemas likmes nodokļus, pamatojoties uz plašāku nodokļu bāzi un nepieļaujot nekādus nodokļu atbrīvojumus un atvieglojumus, arī ne ieguves rūpniecībai; uzsver, ka ir nepieciešami publiski ieguldījumi projektos, kas labvēlīgi ietekmē vietējo ekonomiku, sociālo jomu un vidi, vienlaikus raugoties, lai tādējādi neveidotos fiskālais dempings;

III. Pārredzamas, sadarbībā balstītas un taisnīgas starptautiskās nodokļu vides izveide

Nepareiza cenu noteikšana

36. uzsver, ka nepareiza tirdzniecības cenu noteikšana ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina finanšu nelikumīgu aizplūšanu; aicina Komisiju iesaistīties jaunattīstības valstu publiskās ekspertīzes palielināšanā par šādiem jautājumiem un strādāt pie konkrētiem priekšlikumiem, lai nodrošinātu, ka G20, ESAO, ANO un PTO tirdzniecības cenu nepareizas noteikšanas novēršanai apsver izmantot plašāku rādītāju un metožu klāstu, kurā ietilpst ASV izmantotās salīdzināmās peļņas metodes, kas ir izrādījušās lietderīgas, pārbaudot, vai darījumu cenas nav noteiktas nepareizi;

37. aicina rīkoties, lai novērstu nelikumīgas manipulācijas iekšējo cenu noteikšanā un pārskatīt vispārējos nodokļu noteikumus, lai izvērtētu, vai papildus salīdzināmās peļņas metodei nav rodamas citas — daudzsološākas — alternatīvas, ar kurām var efektīvāk atrisināt nepareizas cenu noteikšanas problēmu; uzsver, ka ES, G20 un PTO kopumā savi centieni būtu jāvērš uz pieejām, kuru pamatā ir tā dēvētais nesaistītu uzņēmumu darījuma princips (arm’s length principle), kas paredz, ka ar nodokli apliekamiem iekšējiem darījumiem būtu jāpiemēro tādi paši nosacījumi kā darījumiem starp diviem neatkarīgiem uzņēmumiem;

38. mudina Eiropas Savienību G20 un ESAO formātā aizstāvēt principu par automātisku informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos kā līdzekli, ar ko ierobežot nelikumīgu finanšu aizplūšanu uz slepenību nodrošinošām jurisdikcijām, kā paredzēts ES direktīvā par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem;

39. prasa ieviest finanšu darījumu nodokli, no kura gūtie ieņēmumi uzlabotu tirgus darbību, mazinot spekulāciju, palīdzētu finansēt vispārējas nozīmes sabiedriskos labumus, piemēram, attīstību un cīņu pret klimata pārmaiņām, kā arī samazinātu budžeta deficītu; uzskata, ka šo finanšu darījumu nodokli vajadzētu piemērot pēc iespējas plaši, tomēr, ja tas neizdotos, to vispirms vajadzētu ieviest ES līmenī; aicina Komisiju ātri veikt priekšizpēti, ņemot vērā vispārējo situāciju attiecīgajā jomā, un vajadzības gadījumā nākt klajā ar konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem;

40. ierosina pārskatīt Kotonū nolīgumu, tajā iekļaujot īpašu noteikumu par labu pārvaldību nodokļu jomā;

41. aicina ES dalībvalstis savās divpusējās palīdzības programmās veikt līdzīgus pasākumus;

Ieguves rūpniecība

42. mudina izstrādāt iniciatīvas, lai veicinātu lielāku pārredzamību attiecībā uz dabas resursu nodevām, tai skaitā, pamatojoties uz ESAO Konvenciju par kukuļdošanas novēršanu un ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu; atzinīgi vērtē Kongo „Konfliktu izrakteņu” likumu un Finanšu regulējuma reformas likuma grozījumus attiecībā uz pārredzamību un aicina Komisiju nākt klajā ar līdzīgu likumdošanas iniciatīvu šajā jomā, nemazinot jaunattīstības valstu valdību atbildību un neradot uzņēmumiem liekus birokrātiskus apgrūtinājumus, ko jau ir kritizējušas ieinteresētās personas jaunattīstības valstīs un kas varētu mazināt produktivitāti;

43. uzsver, ka dabas resursi būtu jāizmanto tā, lai palīdzētu valstij sasniegt plašākus sociālos un ekonomikas mērķus, un tas nozīmē, ka jaunattīstības valstu valdībām, ja tās to vēlas — kopā ar ārvalstu ieinteresētām personām un ekspertiem, ir jāizstrādā redzējums attiecībā uz to, kā resursu nozari iekļaut valsts turpmākajā ekonomikas attīstībā; uzskata, ka dažām valstīm labākais risinājums attiecībā uz bagātīgajiem resursiem ir atlikt to izmantošanu, bet citām valstīm labākais risinājums ir šo resursu ātra ieguve kā iekšzemes ieņēmumu starpposma avots, lai nodrošinātu ieņēmumus izaugsmei nepieciešamiem ieguldījumiem un atrisinātu steidzamas cilvēku vajadzības;

44. norāda, ka jaunattīstības valstīm vajadzētu būt līdzvērtīgām partnerēm, apspriežot un pieņemot jaunas iniciatīvas resursu ieguves nozarē; uzsver, ka jauni pasākumi šajā nozarē būtu jāizstrādā kā vispārināti starptautiski standarti, lai neradītu kārtējo reglamentējuma sadrumstalotību, kas valdību, nodokļu administrācijas iestāžu un starptautisku uzņēmumu skatījumā būtu neproduktīvi;

45. uzsver, ka ar Komisijas priekšlikumiem un nevalstisko organizāciju pārredzamības iniciatīvām ieguves rūpniecības nozarē, piemēram, Dabas resursu hartu, ekvatora principiem un uzņēmuma Critical Resource izstrādātajām pamatnostādnēm ieguldītājiem un uzņēmumiem, faktiski tiek atbalstīta uzņēmējdarbība; tie rada juridisku noteiktību, noturīgas ilgtermiņa partnerības un kalpo kā drošības pasākumi pret atkārtotu nacionalizāciju, sarunu atsākšanu un izraidīšanu; norāda, ka ir arī jārisina problēmas, piemēram, tas, ka uzņēmumiem var nākties atklāt savus komercnoslēpumus, radot sev nelabvēlīgu situāciju konkurences jomā, vai tas, ka daži nolīgumi ar valdībām tiek slēgti, pamatojoties uz informāciju, kas tiek turēta slepenībā;

46. norāda, ka maksa par resursu izmantošanu būtu vienmēr jāuzskata par iekšzemes ieņēmumu palielināšanas pakārtotu veidu; norāda, ka panākumi, kas gūti, apliekot dabas resursus ar nodokli, bieži vien ļauj palielināt tiešos nodokļus, piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļus, un ieņēmumus, kas netiek gūti no nodokļiem, piemēram, lietošanas atlīdzību;

47. norāda, ka daudzām rantjē valstīm, kas gūst labumu no plašo resursu, it īpaši naftas un minerālu, izīrēšanas, nav liela stimula rīkoties pārskatatbildīgi, atsaucīgi vai efektīvi; atkārtoti norāda, ka stingri iestāžu un demokrātiskas kontroles mehānismi ir būtiski svarīgi cīņā pret ekonomisko noziedzību; jo īpaši aicina Komisiju pastiprināt attīstības palīdzību saistībā ar starptautisko uzņēmumu un jaunattīstības valstu nolīgumu par resursu izmantošanas jautājumiem izstrādi;

48. aicina Komisiju un Padomi vairāk iesaistīties ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas īstenošanā, nodrošinot finansējumu un piedaloties tās pārvaldes struktūrā;

49. atgādina, ka finanšu pārskatu kvalitātei ir būtiska nozīme, lai efektīvi cīnītos pret nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; uzskata, ka ieguves rūpniecības nozarē ir ārkārtīgi svarīgi iesniegt pārskatus par katru valsti atsevišķi, taču atgādina, ka tas būtu izdevīgi ieguldītājiem visās nozarēs, palīdzot veidot vispārēji labu pārvaldību; tādēļ lūdz Komisiju veicināt to, ka Starptautisko grāmatvedības standartu padomes starptautiskajos finanšu pārskatu standartos tiek iekļauta prasība starptautiskajām korporācijām sniegt ieņēmumu un samaksāto nodokļu pārskatus par katru valsti atsevišķi; atgādina, ka šā lūguma pamatā ir nepieciešamība uzlabot starptautisko uzņēmumu sociālo atbildību; aicina Komisiju, veicot grāmatvedības direktīvu reformu, paredzēt tajās pārskatu iesniegšanu par katru valsti atsevišķi;

50. prasa ieviest pienākumu pārrobežu uzņēmumiem sniegt finanšu pārskatu pa valstīm, tostarp par peļņu pirms un pēc nodokļiem, lai uzlabotu pārredzamību un nodokļu administrāciju piekļuvi attiecīgajiem datiem; uzskata — lai nodrošinātu visu nozaru un uzņēmumu vienotu aptvērumu, ES šis princips būtu jāievieš, izmantojot gaidāmo Pārredzamības direktīvas un ES grāmatvedības direktīvu pārskatīšanu, savukārt starptautiskajā līmenī Komisijai būtu ātri jāizdara spiediens uz Starptautisko grāmatvedības standartu padomi, lai tā sagatavotu atbilstošus visaptverošus standartus; atkārtoti aicina Komisiju nākamo sešu mēnešu laikā atskaitīties Parlamentam par sabiedriskās apspriešanas un diskusijas ar Starptautisko grāmatvedības standartu padomi iznākumu;

51. uzsver to, cik svarīgi ir iesniegt pārskatus par katru valsti atsevišķi, un pieprasa pastiprināt sarunas šajā jomā:

a) valdībām un starptautiskajām struktūrām (tai skaitā G20 un Apvienoto Nāciju Organizācijai) būtu jāatbalsta standarts, ar ko paredz pārskatu iesniegšanu par katru valsti atsevišķi, un oficiāli jāpieprasa Starptautisko grāmatvedības standartu padomei to pieņemt;

b) Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai būtu jāturpina priekšizpēte attiecībā uz pārskatu iesniegšanu par katru valsti atsevišķi un 2011. gadā jāziņo par to G20 un ANO;

c) tarptautisko grāmatvedības standartu padomei būtu jāpieņem jauns standarts, kurā būtu iekļauta pārskatu sniegšana par katru valsti atsevišķi;

d) pilsoniskajai sabiedrībai un plašsaziņas līdzekļiem būtu turpmāk jāizmanto informācija, kas tiek atklāta par katru atsevišķu valsti sniegtajos pārskatos, lai pieprasītu atbildību no valdībām un starptautiskiem uzņēmumiem;

Līdzekļu devēju koordinācijas uzlabošana

52. ņem vērā Starptautiskā tirdzniecības centra veiktajā pētījumā gūtos datus, kas liecina, ka nodokļu un attīstības jomā ir nepieciešama lielāka līdzekļu sniedzēju koordinācija; mudina Komisiju uzsākt iniciatīvas šajā jomā un pastiprināt atbalstu daudzpusējām un reģionālām iniciatīvām, piemēram, Āfrikas Nodokļu administrācijas forumam un Amerikas Nodokļu pārvaldības iestāžu centram;

Nodokļu oāžu apkarošanai paredzētās starptautiskās sistēmas uzlabošana

53. uzsver, ka ar parasto oficiālo attīstības palīdzību neizdosies pasaulē izskaust nabadzību, ja G20, ESAO un ES neīstenos tālejošus pasākumus nodokļu oāžu un nelabvēlīgu nodokļu struktūru apkarošanai;

54. konstatē, ka kopš G20 augstākā līmeņa sanāksmes 2009. gada 2. aprīlī ārzonas finanšu centri ir apņēmušies ievērot ESAO standartus pārredzamības un informācijas apmaiņas jomā; tomēr norāda, ka nodokļu oāžu nelabvēlīgās struktūras joprojām pastāv; atkārtoti aicina īstenot pasākumus ārpus ESAO, lai cīnītos pret nodokļu oāzēm, ņemot vērā, ka tām piemīt dažādi trūkumi; šajā sakarībā atkārtoti pauž bažas par to, ka saskaņā ar ESAO starptautiskajiem standartiem informācijas apmaiņu ir paredzēts veikt pēc pieprasījuma, nevis automātiski, kā noteikts direktīvā par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem; pauž kritiku arī par to, ka ESAO ļauj valdībām izvairīties no iekļaušanas melnajā sarakstā, tām tikai apsolot ievērot informācijas apmaiņas principus, bet nenodrošinot šo principu efektīvu īstenošanu praksē; uzskata arī, ka prasība noslēgt līgumus ar 12 citām valstīm, lai attiecīgo valsti izņemtu no melnā saraksta, ir patvaļīga, jo tā neatsaucas ne uz vienu kvalitatīvu rādītāju, kas ļautu objektīvi novērtēt atbilstību labas pārvaldības praksei;

55. uzsver, ka katru gadu jaunattīstības valstis zaudē līdz pat EUR 800 miljardiem, kas aizplūst uz nodokļu oāzēm vai pazūd nelikumīgās finanšu plūsmās; konstatē, ka finanšu procesa lielāka pārredzamība varētu būt izšķirošs solis virzībā uz nabadzības mazināšanu un ievērojamas bagātības izveidi;

56. uzskata, ka jebkādos apstākļos ir jānotiek automātiskai informācijas apmaiņai; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par administratīvo sadarbību nodokļu jomā, lai paplašinātu dalībvalstu sadarbību, tajā iekļaujot visu veidu nodokļus, atceltu banku noslēpumu un noteiktu automātisku informācijas apmaiņu kā vispārēju nosacījumu;

57. atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis ir parakstījušas Eiropas Padomes un ESAO Konvenciju par savstarpēju administratīvo palīdzību nodokļu jautājumos, un aicina pārējās 17 dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, parakstīt šo konvenciju;

58. aicina ES paātrināt savu darbību attiecīgajā jomā un veikt konkrētus pasākumus, piemēram, sankciju piemērošanu gadījumos, kad notiek nelikumīga izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelikumīga kapitāla aizplūšana; aicina Padomi ciešā sadarbībā ar ANO Ekspertu komiteju par starptautisko sadarbību nodokļu jautājumos izskatīt iespēju izveidot automātiskas nodokļu informācijas apmaiņas daudzpusēju mehānismu;

59. aicina Komisiju pieņemt stingrākus nodokļu oāžu identificēšanas kritērijus un strādāt pie tā, lai nodokļu informācijas automātiskas apmaiņas jomā tiktu noslēgts starptautiski saistošs daudzpusējs nolīgums, tostarp attiecībā uz trestiem un fondiem, kurā būtu paredzēti pretpasākumi noteikumu neievērošanas gadījumā; aicina Komisiju atbalstīt jaunattīstības valstis cīņā pret nelikumīgu kapitāla aizplūšanu, jo tā ir atzīta par būtisku šķērsli valsts ieņēmumu mobilizēšanai attīstības mērķiem; īpaši vērš Komisijas uzmanību uz Eiropas Parlamenta 2009. gada 24. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem[8], un ieteiktajiem pasākumiem cīņai pret nodokļu oāzēm;

60. pauž bažas par nodokļu nolīgumu nelabvēlīgo ietekmi uz nodokļu ieņēmumu sadalījumu; konstatē, ka metode, ar kuru saskaņā tiesības aplikt ar nodokli tiek piešķirtas, pamatojoties uz dzīvesvietu nevis izcelsmes valsti, veicina nodokļu oāžu izdevīgumu; uzskata, ka nodokļu nolīgumi būtu jāpārskata, izvērtējot to taisnīgumu un paredzot iespēju piešķirt izcelsmes valstij, kurā notiek patiesā darbība, primārās tiesības iekasēt nodokļus;

61. pauž nožēlu, ka G20 vēl nav nācis klajā ar skaidru grafiku un konkrētu sankciju mehānismu, lai efektīvi cīnītos pret nodokļu oāzēm; aicina pieņemt starptautisku konvenciju, kuras mērķis būtu izskaust nelabvēlīgas nodokļu struktūras un kurā būtu paredzētas sankcijas gan jurisdikcijām, kas nevēlas sadarboties, gan finanšu iestādēm, kas izmanto nodokļu oāzes; mudina ES pieņemt pasākumus, kas būtu līdzīgi ASV Nodokļu oāžu ļaunprātīgas darbības pārtraukšanas likumam, un apsvērt iespēju atsaukt banku darbības licenci finanšu iestādēm, kas sadarbojas ar nodokļu oāzēm;

62. uzskata, ka Eiropas Savienībai gan ES, gan starptautiskā līmenī būtu arī jānodrošina konsekvence prudenciālās uzraudzības, nodokļu uzlikšanas un naudas atmazgāšanas novēršanas standartu ievērošanā;

63. prasa starptautiskā līmenī atklāt informāciju par „plēsoņu fondu” struktūrām, lai tās identificētu un aizliegtu to darbību;

64. prasa uz EPN pamata izveidot neatkarīgas kontroles mehānismu, kas ļautu katrā atsevišķā valstī novērtēt to, kāda ir bijusi muitas tarifu atcelšanas neto ietekme nodokļu izteiksmē un kāda virzība ir sasniegta nodokļu reformu jomā; prasa ieviest noteikumu reizi trijos/piecos gados obligāti sniegt visaptverošu pārskatu par katru EPN, paredzot iespēju jebkura nolīguma noteikumus grozīt, lai tie vairāk veicinātu nabadzības izskaušanu, ilgtspējīgu attīstību un reģionālo integrāciju; turklāt pieprasa obligāti pārskatīt to, cik sekmīgi katra valsts īsteno nodokļu reformas vai cik efektīvi tā iekasē nodokļus saskaņā ar ESAO Paraugkonvencijas par nodokļu uzlikšanu ienākumiem un kapitālam jaunāko redakciju;

65. uzsver, ka jaunattīstības valstu nodokļu administrācijas iestādēm, ja tās nav iekļautas attiecīgās valsts finanšu ministrijas struktūrā, ir nepieciešams sadarboties, jo īpaši nodokļu un budžeta politikas jomā, tā, lai neveicinātu sāncensību un skaudību, bet sekmētu labas attiecības un labu pārvaldību nodokļu jautājumos;

66. prasa izveidot vai, ja tādas jau ir izveidotas, uzlabot (daļēji) neatkarīgas ieņēmumu administrācijas iestādes, izstrādājot atbilstīgas pārbaužu un bilanču sistēmas, lai novērstu to, ka, pieņemot egoistiskus politiskus lēmumus, nodokļu administrācijas iestādes tiek ļaunprātīgi izmantotas, un nodrošinātu, ka tās netiek izmantotas privātu ienākumu gūšanai vai politisko oponentu iebiedēšanai;

67. šajā sakarībā uzsver, ka neatkarīgo ieņēmumu administrācijas iestāžu augstais statuss un vadības autonomija būtu jākompensē ar plurālistiskiem pārvaldes pasākumiem, ar kuriem nodrošina, ka:

a) neatkarīgajām ieņēmumu iestādēm ir garantēts budžets, kuru valdība nevar grozīt;

b) to pienākumi un pilnvaras ir paredzētas tiesību aktos un var tikt aizsargātas ar policijas un tiesu iestāžu palīdzību;

c) par to uzraudzības padomes (kuru plānots izveidot) locekļiem ieceļ dažādus sabiedrības (dažādu ministriju, uzņēmumu un juristu biedrību) pārstāvjus;

d) uzraudzības padomes locekļus ieceļ amatā uz ilgu un noteiktu laikposmu;

e) vadības un izpildes personāls ir atbildīgs tikai uzraudzības padomes priekšā;

68. uzskata, ka efektīvas nodokļu sistēmas izveidei jaunattīstības valstīs ir jākļūst par šo valstu finanšu sistēmas pamatu; uzskata, ka ar jauno ES ieguldījumu politiku jaunattīstības valstīs būtu jāpalīdz veidot gan ārvalstu, gan iekšzemes privātiem ieguldījumiem labvēlīga vide un jāpalīdz radīt apstākļi efektīvākai starptautiskajai palīdzībai; atgādina, ka ES ieguldījumu politika jāīsteno, galveno uzmanību pievēršot MVU attīstībai, tostarp ar mikrokredītu starpniecību, un sekmējot novatorismu, publiskās pārvaldes efektivitāti, publiskā un privātā sektora partnerības un tādu zināšanu nodošanu, kas veicina izaugsmi;

69. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0020.
[2] Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0089.
[3] Pieņemtie teksti, P6_TA-PROV(2010)0210.
[4] Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0028.
[5] Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0330.
[6] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0526.
[7] Piemēram, skatīt Baunsgaard & Keen pētījumu (2005), kas citēts SVF 2005. gada 15. februāra ziņojumā „Tirdzniecības reformu izraisīto seku ieņēmumu jomā risināšana”, kurā SVF secina, ka „daudzām valstīm ar maziem ieņēmumiem un dažām valstīm ar vidējiem uzņēmumiem ir radušās grūtības, cenšoties aizstāt ieņēmumus no tirdzniecības nodokļa ar citiem ieņēmumiem”.
[8] Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0325.

Vispārīga informācija

2009. gada aprīlī Eiropas Komisija nāca klajā ar paziņojumu „Laba pārvaldība nodokļu jomā”, lai uzsāktu diskusiju par konkrētām darbībām, ko varētu veikt nolūkā sekmēt labas nodokļu pārvaldības principu ievērošanu (pārredzamību, informācijas apmaiņu un godīgu konkurenci nodokļu jomā). Komisija arī publicēja darba dokumentu „Nodokļi un attīstība — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās”.

Komisijas dokumenta mērķis ir uzlabot nodokļu un attīstības politiku sinerģijas, padarīt šīs politikas efektīvākas, konstatējot grūtības, ar kādām jaunattīstības valstis saskaras, cenšoties gūt nodokļu ieņēmumus, tai skaitā iekšzemes un starptautiskos faktorus, ierosināt dažus veidus, kā ES var gūt lielākus panākumus un labāk izmantot tās rīcībā esošos līdzekļus un instrumentus.

Turklāt 2010. gada februārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par šo pašu tēmu.

1. Komentāri par Komisijas dokumentu

Pozitīvie aspekti

Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana un nodokļu pārvaldība

Komisija skaidri atzīst saistību starp Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu un nodokļu pārvaldību. Nodokļu politika ir būtisks faktors, kas veido pamatu pārskatatbildīgai un atsaucīgai demokrātiskai sistēmai.

Atbildība par attīstības stratēģijām

ES ir apņēmusies rīkoties saskaņā ar principu, kas paredz atbildību par attīstības stratēģijām, un atzīst, ka par ieņēmumu sistēmu uzlabošanu pirmām kārtām ir atbildīgas pašas jaunattīstības valstis, ievērojot šo valstu konkrētos ekonomiskos un politiskos apstākļus un izdarīto izvēli.

Iesaistīšanās jaunattīstības valstu nodokļu sistēmu atbalstīšanā

Komisijas mērķis ir piesaistīt ES instrumentus, lai pastiprinātu atbalstu jaunattīstības valstu nodokļu sistēmu veidošanai un labas pārvaldības principa īstenošanai nodokļu jomā, piemēram, pievēršot lielāku uzmanību labas nodokļu pārvaldības principa efektīvai iekļaušanai valstu un reģionālo stratēģijas dokumentu izstrādāšanā, īstenošanā un izpildes uzraudzībā.

Finanšu pārskatu iesniegšana par katru valsti atsevišķi

Komisija atbalsta standartu, ar kuru starptautiskiem uzņēmumiem paredz prasību iesniegt finanšu pārskatus par katru valsti atsevišķi, kā līdzekli, ar ko iespējams atklāt starptautiska mēroga izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Ir svarīgi uzvērt arī to, ka Paziņojumā par uzņēmumu sociālo atbildību tiks apsvērts, kā izveidot sistēmu pārvaldības informācijas obligātai iekļaušanai gada pārskatos.

Starptautiskais dialogs un sadarbība nodokļu jautājumos

Komisijas mērķis ir pastiprināt starptautisko dialogu un sadarbību nodokļu jautājumos, proti, pastiprinot jaunattīstības valstu dalību attiecīgajos starptautiskajos forumos.

Nolīgumi par informācijas apmaiņu nodokļu jomā

Komisija uzstāj, ka ir nepieciešams noslēgt un īstenot nodokļu informācijas apmaiņas nolīgumus (TIEA), tai skaitā ar daudzpusēju mehānismu palīdzību, izmantojot par paraugu ES direktīvu par nodokļu uzlikšanu uzkrājumu procentiem, kuras pamatā ir automātiska informācijas apmaiņa.

Negatīvie aspekti

Muitas ieņēmumi

Šajā dokumentā netiek aplūkotas tirdzniecības liberalizācijas negatīvās sekas attiecībā uz muitas ieņēmumiem valstīs ar maziem ieņēmumiem. Atkārtoti apstiprinot nepieciešamību pārveidot resursu bāzi tā, lai tās pamatā būtu cita veida nodokļi nevis ārējie kopīgie tarifi, Komisija atbalsta reģionālās integrācijas padziļināšanu, vēl vairāk liberalizējot tirdzniecību. Tādējādi Komisija pilnīgi neņem vērā grūtības, ko it īpaši nabadzīgām valstīm rada muitas ieņēmumu samazināšanās, kuri saskaņā ar SVF datiem labākajā gadījumā ir aizstājuši 30 % no zaudēto tirdzniecības nodokļu summas. Nav arī piedāvāti nekādi priekšlikumi attiecībā uz nodokļu bāzes paplašināšanu, lai nodrošinātu taisnīgu un progresīvu nodokļu sistēmu.

ESAO pašreizējie trūkumi

Komisijas mērķis ir mudināt jaunattīstības valstis pieņemt un īstenot starptautiskos standartus nodokļu jomā un atbalstīt tās šajā procesā, nepaužot kritiku vai novērojumus par to pašreizējiem trūkumiem ESAO kontekstā. Šajā sakarībā būtu jāatgādina, ka ESAO Rīcības kodekss ļauj valdībām izvairīties no iekļaušanas ESAO melnajā sarakstā, tikai apsolot, ka tās ievēros informācijas apmaiņas principus, un tādējādi tas kļūst tikai par principu apliecinājumu, nevis tiek efektīvi īstenots.

ESAO iekšējo cenu pamatnostādņu pieņemšana un īstenošana

Atbalstot to, ka jaunattīstības valstīs tiek pieņemtas un īstenotas ESAO iekšējo cenu pamatnostādnes, Komisija vienlaikus piemin nepieciešamību novērtēt nesaistītu uzņēmumu darījuma principa piemērošanu, neierosinot citu metožu izmantošanu.

Nodokļu ieņēmumu samazināšanās

Diemžēl netiek minēta nodokļu ieņēmumu samazināšanās, ko globalizētas ekonomikas apstākļos izraisa valstu konkurence nodokļu jomā.

Daži nepieciešami pasākumi

A. Cīņa pret nodokļu oāzēm

1. Cīņa pret nodokļu oāzēm ir viena no prioritātēm Tūkstošgades mērķu sasniegšanā. Nodokļu oāzes tiešām vājina jaunattīstības valstu iestāžu un politiskās sistēmas darbības kvalitāti. Tās palielina ekonomiskās noziedzības ienesīgumu, mudina meklēt labākas nodokļu likmes un palielina nodokļu ieņēmumu sadalījuma nevienlīdzību.

i) Nodokļu oāzēs praktizētā slepenība rada informācijas asimetriju ieguldītāju vidū un tādējādi samazina starptautisko finanšu tirgu efektivitāti. Šīs situācijas rezultātā tiek paaugstinātas riska prēmijas un tādējādi palielinātas gan bagāto, gan nabadzīgo valstu aizņēmumu izmaksas.

ii) Nolīgumi nodokļu jomā palielina nodokļu oāžu izmantošanas izdevīgumu. Veidojot plašu divpusējo nolīgumu kopumu, tiek mēģināts pārvarēt nodokļu dubultās uzlikšanas iespējamo problēmu, kas rodas, ievērojot principu, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem nodokļu jomā tiesības aplikt ar nodokļiem kapitāla pieaugumu ir gan valstij, kurā kapitāla īpašnieks dzīvo vai ir reģistrējies (dzīvesvietas princips), gan valstij, kurā ir gūti ieņēmumi (izcelsmes valsts princips). Nodokļu oāžu gadījumā, kad juridiskas personas tikai piereģistrējas attiecīgajā jurisdikcijā, lai gūtu nodokļu atvieglojumus, dzīvesvietas principa īstenošana rada nevienlīdzīgu nodokļu ieņēmumu sadalījumu, jo nodokļu oāzēs faktiski notiek ļoti neliela ekonomiskā darbība. Šādos apstākļos atbilstīgi taisnīguma principam tiesības aplikt ieņēmumus ar nodokli būtu jāpiešķir izcelsmes valstij.

iii) Lai gan daudzos ESAO dalībvalstu un jaunattīstības valstu nolīgumos nodokļu jomā ir ņemta vērā dzīvesvietas principa ievērošanas ietekme uz nodokļu sadalījumu, piešķirot izcelsmes valstij tiesības uzlikt nodokli, kas nepārsniedz konkrētu summu un ko ietur ienākuma izmaksas brīdī (tādējādi šī sistēma nodrošina, ka arī izcelsmes valsts saņem daļu no nodokļu ieņēmumiem), nolīgumos nodokļu jomā, kurus noslēgušas nodokļu oāzes un citas jaunattīstības valstis, šāds ieturamais nodoklis nav paredzēts.

iv) Nodokļu oāžu un jaunattīstības valstu nolīgumi nodokļu jomā bieži vien ievērojami samazina jaunattīstības valstu nodokļu bāzi, bet vāja valsts finanšu sistēma ir viena no galvenajām problēmām vairākās jaunatīstības valstīs. Turklāt nolīgumi nodokļu jomā neietekmēs nodokļu oāzēs pastāvošos nelabvēlīgos faktorus (piemēram, slepenības noteikumu piemērošanu un fiktīvu dzīvesvietu reģistrāciju). Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, ka ar nolīgumiem nodokļu jomā netiek apgrūtināta turpmāka darbība pret nodokļu oāzēm un ka tie tiek attiecīgi pārskatīti.

B. Nepareizu cenu noteikšana

Nepareizu cenu noteikšana grupas iekšējiem darījumiem, lai novirzītu peļņu no augstu nodokļu likmju jurisdikcijām uz zemu nodokļu likmju jurisdikcijām, ir viens no izplatītākajiem finanšu nelikumīgas aizplūšanas dzinuļiem. Tā rada nopietnu problēmu gan bagātajām, gan nabadzīgajām valstīm — tās rezultātā rodas valstu un starptautisko uzņēmumu konkurences traucējumi un tā var izraisīt nodokļu ieņēmumu ievērojamu zudumu. Lai gan ir pieņemtas ESAO iekšējo cenu noteikšanas pamatnostādnes, tām vēl ir nepieciešami uzlabojumi.

C. Nodokļu oāžu apkarošanai paredzētās starptautiskās sistēmas trūkumi

Lai gan virkne starptautisko organizāciju (ESAO, SVF, Finanšu darbības uzdevumu grupa naudas atmazgāšanas jautājumos (FATF), Finansiālās stabilitātes forums (FSF), ANO) strādā pie jautājumiem, kas saistīti ar nodokļu oāžu nelabvēlīgo ietekmi, nevienai no šīm organizācijām nav pilnvaru, kas konkrēti attiektos uz nodokļu oāzēm. Starptautiskā sadarbība šajā jomā notiek galvenokārt, lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un ieviestu nodokļu jomā nolīgumus, kuros tiek ietvertas tiesības iegūt no citām valstīm informāciju par konkrētiem nodokļu jautājumiem. Turklāt starptautiskajai sistēmai ir raksturīgi vairāki pamatīgi trūkumi:

· jaunattīstības valstis nav iekļautas virknē iniciatīvu (kā tas ir ESAO un FATF gadījumā);

· neviena no iniciatīvām nav piemērota tam, lai novērstu svarīgākās problēmas, kas saistītas ar finanšu nelikumīgu aizplūšanu, tostarp arī tas, ka nav ieviesta automātiska informācijas apmaiņa par uzņēmumu īpašumtiesībām un nav iespējams gūt ieskatu par pārvedumu cenu noteikšanu uzņēmumos;

· lai nodrošinātu pilnīgu dalību dažādos forumos un iniciatīvās, bieži vien ir nepieciešamas noteikta līmeņa specializētās zināšanas un kompetences, kas daudzām jaunattīstības valstīm nav pieejamas.

D. Dabas resursu „lāsts”

Daudzas valstis, kuras varētu dēvēt par „rantjē” valstīm (tās gūst ieņēmumus, izīrējot bagātīgo dabas resursu, jo īpaši naftas un derīgo izrakteņu, krājumu ieguves vietas) un kurām nav nepieciešami iedzīvotāju nodokļi, mēdz:

· būt neatkarīgas no pilsoņu nodokļiem, un tādēļ tās pret viņiem izturas neatsaucīgi;

· radīt vājus stimulus plašas ekonomiskās attīstības veicināšanai;

· izmantot naftas ieguves ieņēmumus, lai uzpirktu opozīciju un finansētu represīvu iekšējās drošības režīmu;

· nesaskatīt jēgu efektīvas nodokļu iekasēšanas un pārvaldības struktūras izveidē.

Ir īstenotas iniciatīvas, lai veicinātu lielāku pārredzamību attiecībā uz dabas resursu ieguves vietu izīrēšanā gūto ieņēmumu tērēšanu, tai skaitā novatoriski pasākumi, piemēram, Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīva (EITI). Šādas iniciatīvas ir jāatbalsta, bet starptautiskiem uzņēmumiem būtu jānorāda sava peļņa un samaksātie nodokļi par katru valsti atsevišķi, lai varētu salīdzināt, ko šie uzņēmumi maksā katrā jaunattīstības valstī, kurā tie darbojas. Pārskatu iesniegšana par katru valsti atsevišķi ir cieši saistīta ar starptautisko uzņēmumu atbalstu uzņēmumu sociālās atbildības veidošanai.

E. Globalizācija un fiskālās problēmas

Globalizācija saasina fiskālās problēmas, jo starptautiski mobilu kapitālu aplikt ar nodokli kļūst arvien grūtāk. Šī problēma īpaši attiecas uz nodokļu oāzēs reģistrētu uzņēmumu kapitāla pieauguma aplikšanu ar nodokļiem. Jaunattīstības valstīm ir nepieciešams izveidot atbilstošu politikas jomu, lai ieviestu kapitāla kontroli un citus pasākumus spekulācijas novēršanai un finanšu stabilitātes nodrošināšanai.

Nodokļu bāzes paplašināšana

Nodokļu bāzes paplašināšana ir viena no prioritātēm, lai ļautu jaunattīstības valstīm sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus[1]. Pēdējo divdesmit gadu laikā nodokļu reformas pasaulē ar veiktas, pārtraucot paļaušanos uz tirdzniecības nodokļiem un ieviešot plašās bāzes patēriņa nodokļus (PVN). Viens jautājums, kas būtu jārisina, ir tirdzniecības nodokļu relatīvais samazinājums (tarifu atcelšanas rezultātā) un tādu patēriņa nodokļu kā PVN un energopatēriņa nodokļu ieviešana. Lai gan netieša aplikšana ar nodokļiem ir praktisks nodokļu bāzes paplašināšanas veids ekonomikās, kurās ir liels neoficiālais sektors, PVN piemērošana nav ideāls instruments, jo tā ir regresīva nodokļu sistēma. Turklāt PVN iekasēt ir grūtāk nekā tirdzniecības nodokļus, kurus tas ir aizstājis. Nodokļu reforma būtu jāīsteno, ieviešot tiešu aplikšanu ar nodokļiem, vienlaikus nodrošinot, ka starptautiski uzņēmumu maksā taisnīgu daļu no nodokļiem.

Atbildība par nodokļu aplikšanas stratēģijām

Aplikšana ar nodokļiem nav tikai tehnisks jautājums, ko var piemērot jebkurā situācijā, neņemot vērā vietējās iestādes. Līdzekļu devējiem jārīkojas, ņemot vērā katras valsts specifisko sociāli ekonomisko vidi.

Labāka līdzekļu devēju koordinācija

Līdzekļu devēji var darīt vairāk, atbalstot partnervalstu centienus palielināt ieņēmumus tā, lai tiktu uzlabota arī pārvaldība. SVF 2005. gadā veiktais pētījums norāda, ka no 7,1 miljarda ASV dolāru, kas 2005. gadā tika iztērēts divpusējai palīdzībai valsts pārvaldes, ekonomikas politikas un valsts sektora finanšu pārvaldības jomā, tikai 1,7 % tika piešķirti palīdzībai nodokļu jautājumos. 2004., 2003. un 2002. gadā šis skaitlis bija attiecīgi 2,7 %, 2,2 % un 3,5 %[2]. Turklāt ir nepieciešams labāk izvērtēt dažādu palīdzības veidu ietekmi uz attiecīgo valstu pārskatatbildību un nodokļiem.

[1] Rūpnieciski attīstītās valstīs iedzīvotāju ienākumu nodoklis veido 7 % IKP, un to maksā aptuveni 45 % iedzīvotāju, jaunattīstības valstīs iedzīvotāju ienākumu nodoklis veido tikai 2 % IKP, un to maksā mazāk nekā 5 % iedzīvotāju.
[2] Avots: „Pārvaldība, nodokļi un pārskatatbildība — problēmas un prakse” (Governance, Taxation and Accountability: issues and practices), ESAO, 2008. g.

Attīstības komitejai

par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās
(2010/2102(INI))

Referents (*): Sirpa Pietikäinen

(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 50. pants

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attīstības veicināšanas nolūkā stiprināt labas nodokļu pārvaldības spēju un uzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt regulējumu, ar ko atbalstītu starptautisko sadarbību nodokļu jomā, pārredzamību, publiskā un privātā sektora attīstību un ekonomisko izaugsmi;

2. atgādina, ka labu nodokļu pārvaldību nav iespējams eksportēt vai uzspiest no ārpuses un ka katrai valstij pašai jāpieņem sava nodokļu politika; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstu valdības nelikt šķēršļus jaunattīstības valstu lēmumiem būtiski, bet taisnīgi palielināt nodokļus, līdz ar to ietekmējot to teritorijā darbojošos ārvalstu uzņēmumus, it īpaši izejvielu ieguves jomā, kas ir nozīmīgs jaunattīstības valstu bagātības avots, bet gluži pretēji — sadarboties ar šīm valstīm;

3. atgādina, ka no muitas nodokļiem un nodevām gūto ieņēmumu samazināšanās, ko īpaši veicināja ekonomiskās partnerības nolīgumi ar Eiropas Savienību, negatīvi ietekmē jaunattīstības valstīs tūlīt pieejamo finanšu līdzekļu apjomu; šajā sakarībā un lai kompensētu šos zudumus, aicina Komisiju saistībā ar iespējamo palīdzību valstu nodokļu sistēmu uzlabošanai mudināt jaunattīstības valstis priekšroku dot tiešajiem progresīvajiem, nevis netiešajiem nodokļiem, it īpaši tiem, ko piemēro patēriņam un kas pēc savas būtības visvairāk ietekmē iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem;

4. norāda, ka efektīva, progresīva un taisnīga nodokļu sistēma ir būtiski svarīga attīstībai, jo sniedz ieguldījumu sabiedrisko preču piegādes finansēšanā, valsts veidošanā un labas pārvaldības nodrošināšanā, ka nabadzīgajām valstīm jāizvirza mērķis atkarību no ārvalstu palīdzības aizstāt ar pietiekamu ieņēmumu nodrošināšanu no iekasētajiem nodokļiem un ka šos attīstības mērķus apdraud likumīga un nelikumīga izvairīšanās no nodokļu maksāšanas;

5. aicina Komisiju pieņemt stingrākus nodokļu oāžu identificēšanas kritērijus un strādāt pie tā, lai nodokļu informācijas automātiskas apmaiņas jomā tiktu noslēgts starptautiski saistošs daudzpusējs nolīgums, tostarp attiecībā uz trestiem un fondiem, kurā būtu paredzēti pretpasākumi noteikumu neievērošanas gadījumā; aicina Komisiju atbalstīt jaunattīstības valstis cīņā pret nelikumīgu kapitāla aizplūšanu, jo tā ir atzīta par būtisku šķērsli valsts ieņēmumu mobilizēšanai attīstības mērķiem; it īpaši norāda uz ziņojumu P6 - TA(2009)0325 un ieteiktajiem pasākumiem cīņai pret nodokļu oāzēm;

6. prasa ieviest finanšu darījumu nodokli, no kura gūtie ieņēmumi uzlabotu tirgus darbību, mazinot spekulāciju, palīdzētu finansēt vispārējas nozīmes sabiedriskos labumus, piemēram, attīstību un cīņu pret klimata pārmaiņām, kā arī samazinātu budžeta deficītu; uzskata, ka šo finanšu darījumu nodokli vajadzētu piemērot pēc iespējas plaši, tomēr, ja tas neizdotos, to vispirms vajadzētu ieviest ES līmenī; aicina Komisiju ātri veikt priekšizpēti, ņemot vērā vispārējo situāciju attiecīgajā jomā, un vajadzības gadījumā nākt klajā ar konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem;

7. atzinīgi vērtē reģionālo iniciatīvu par sadarbību nodokļu jomā, lai jaunattīstības valstīm dotu iespēju apspriest nodokļu politikas lomu valsts pārvaldes uzlabošanā un spēju pilnveidošanā un dalīties nodokļu administrēšanas paraugpraksē;

8. apzinās, ka jaunattīstības valstu finanšu līdzekļu mobilizācijas kvantitatīvā un kvalitatīvā uzlabošana rezultātus sniegs ilgākā laika posmā; aicina Eiropas Savienību saglabāt visu veidu palīdzības piedāvājumu tik ilgi, kamēr jaunattīstības valstis to uzskatīs par vajadzīgu savas attīstības finansēšanai;

9. prasa ES finansiālo atbalstu un piekļuves ES tirgiem piešķiršanu atsevišķām valstīm saistīt ar to, cik lielā mērā tās ievēro labas pārvaldības principus nodokļu jomā;

10. ierosina pārskatīt Kotonū nolīgumu, tajā iekļaujot īpašu noteikumu par labu pārvaldību nodokļu jomā;

11. aicina ES dalībvalstis savās divpusējās palīdzības programmās veikt līdzīgus pasākumus;

12. prasa ieviest pienākumu pārrobežu uzņēmumiem sniegt finanšu pārskatu pa valstīm, tostarp par peļņu pirms un pēc nodokļiem, lai uzlabotu pārredzamību un nodokļu administrāciju piekļuvi attiecīgajiem datiem; uzskata — lai nodrošinātu visu nozaru un uzņēmumu vienotu aptvērumu, ES šis princips būtu jāievieš, izmantojot gaidāmo Pārredzamības direktīvas un ES grāmatvedības direktīvu pārskatīšanu, savukārt starptautiskajā līmenī Komisijai būtu ātri jāizdara spiediens uz SGSP, lai tā sagatavotu atbilstošus visaptverošus standartus; atkārtoti aicina Komisiju nākamo sešu mēnešu laikā atskaitīties Parlamentam par sabiedriskās apspriešanas un diskusijas ar SGSP iznākumu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Attīstības komitejai

par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās
(2010/2102(INI))

Atzinumu sagatavoja: Marielle De Sarnez

IEROSINĀJUMI

Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. atgādina, ka tirdzniecību ar jaunattīstības valstīm vajadzētu paplašināt, izvirzot mērķi sekmēt šo valstu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un attīstību; norāda — muitas tarifu atcelšana neapšaubāmi nozīmē, ka attiecīgi tiks zaudēti muitas ieņēmumi, un tādēļ tarifu atcelšanu vajadzētu stingrāk uzraudzīt, veikt pakāpeniskāk, vienlaikus īstenojot nodokļu reformas, kas dotu iespēju izmantot kompensējošus ieņēmumus (PVN, īpašuma nodokli, ienākuma nodokli);

2. prasa uz ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN) pamata īstenot nodokļu reformu atbalsta pasākumus, sniedzot gan materiālu palīdzību (IT sistēmas), gan organizatorisku palīdzību (nodokļu administrācijas darbinieku apmācība juridiskajos un nodokļu jautājumos), ja jaunattīstības valsts lūdz šādu palīdzību; uzsver, ka sevišķi intensīvi ir jāstrādā ar Āfrikas valstīm, kurām ne vienmēr ir pieejams ilglaicīgs atbalsts nodokļu jautājumos;

3. atkārtoti apliecina, ka ir jāpanāk vairāk saskaņotības starp Eiropas Savienības politiku attīstības jomā un ES tirdzniecības politiku; atgādina — lai gan krīzes dēļ preču cenas, iespējams, ir kļuvušas nestabilākas un ir samazinājusies kapitāla plūsma uz jaunattīstības valstīm, Eiropas Savienība un tās dalībvalstis joprojām ir vadošais attīstības palīdzības donors, kas nodrošina 56 % no pasaulē kopējās summas, kura 2009. gadā bija EUR 49 miljardi; uzsver, ka šādā kopsakarā jaunattīstības valstīm par prioritāti būtu jāizvirza efektīvas nodokļu sistēmas ieviešana, kas mazinātu šo valstu atkarību no ārvalstu atbalsta un citām neprognozējamām ārējām finanšu plūsmām;

4. uzsver, ka nodokļu ieņēmumus nedrīkst uzskatīt par ārvalstu palīdzībai alternatīvu risinājumu — tie jāuzskata par attiecīgās valsts attīstībai nepieciešamo valsts ieņēmumu neatņemamu sastāvdaļu;

5. norāda, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas rada jaunattīstības valstīm būtisku finansiālu zaudējumu un ka pasākumi, kas paredzēti, lai apkarotu nodokļu oāzes un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ir viena no prioritātēm ES centienos efektīvi palīdzēt jaunattīstības valstīm sakārtot nodokļu ieņēmumus; atgādina, ka šai ziņā ir jāveic attiecīgi pasākumi Eiropas un pasaules līmenī, pildot saistības, kas pieņemtas jo īpaši G20 valstu sanāksmē;

6. uzskata, ka ESAO ir jāizstrādā jaunas vadlīnijas par iekšējo cenu noteikšanu, jo tam ir būtiska nozīme, lai nepieļautu, ka daži starptautiski uzņēmumi peļņu pārskaita uz valstīm ar izdevīgāko nodokļu režīmu, un lai nodrošinātu, ka tie maksā nodokļus tajās valstīs — tostarp jaunattīstības valstīs —, kurās peļņa reāli gūta;

7. uzskata, ka zemam un vidējam ienākumu līmenim būtiski ir piemērot zemu nodokļu līmeni, kura pamatā būtu plašāka nodokļu bāze, nepieļaujot nekādus nodokļu atbrīvojumus un atvieglojumus, arī ne ieguves rūpniecībai; uzsver, ka ir nepieciešami valsts ieguldījumi projektos, kas labvēlīgi ietekmē vietējo ekonomiku, sociālo jomu un vidi, vienlaikus raugoties, lai tādējādi neveidotos nodokļu dempings;

8. uzskata, ka efektīvas nodokļu sistēmas izveidei jaunattīstības valstīs ir jākļūst par šo valstu finanšu sistēmas pamatu; uzskata, ka ar jauno ES ieguldījumu politiku jaunattīstības valstīs būtu jāpalīdz veidot gan ārvalstu, gan iekšzemes privātiem ieguldījumiem labvēlīga vide un jāpalīdz radīt apstākļi efektīvākai starptautiskajai palīdzībai; atgādina, ka ES ieguldījumu politika jāīsteno, galveno uzmanību pievēršot MVU attīstībai, tostarp ar mikrokredītu starpniecību, un sekmējot novatorismu, publiskās pārvaldes efektivitāti, publiskā un privātā sektora partnerības un tādu zināšanu nodošanu, kas veicina izaugsmi;

9. atgādina, ka EPN pozitīvā ietekme nebūs jūtama uzreiz, bet gan tikai pēc ilgāka laika, turpretim ienākumi zudīs tūlīt pēc muitas tarifu samazināšanas;

10. prasa uz EPN pamata izveidot neatkarīgas kontroles mehānismu, kas ļautu katrā atsevišķā valstī novērtēt to, kāda ir bijusi muitas tarifu atcelšanas neto ietekme nodokļu izteiksmē un kāda virzība ir sasniegta nodokļu reformu jomā; prasa ieviest noteikumu reizi trijos/piecos gados obligāti sniegt visaptverošu pārskatu par katru EPN, paredzot iespēju jebkura nolīguma noteikumus grozīt, lai tie vairāk veicinātu nabadzības izskaušanu, ilgtspējīgu attīstību un reģionālo integrāciju; turklāt pieprasa obligāti pārskatīt to, cik sekmīgi katra valsts īsteno nodokļu reformas vai cik efektīvi tā iekasē nodokļus saskaņā ar ESAO Paraugkonvencijas par nodokļu uzlikšanu ienākumiem un kapitālam jaunāko redakciju.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Burkhard Balz, Godfrey Bloom, Sharon Bowles, Pascal Canfin, Nikolaos Chountis, George Sabin Cutaş, Leonardo Domenici, Derk Jan Eppink, Markus Ferber, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Gunnar Hökmark, Othmar Karas, Jürgen Klute, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Philippe Lamberts, Werner Langen, Astrid Lulling, Hans-Peter Martin, Arlene McCarthy, Sławomir Witold Nitras, Ivari Padar, Anni Podimata, Antolín Sánchez Presedo, Olle Schmidt, Edward Scicluna, Peter Skinner, Theodor Dumitru Stolojan, Ivo Strejček, Kay Swinburne, Marianne Thyssen, Ramon Tremosa i Balcells, Corien Wortmann-Kool

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Thijs Berman, Herbert Dorfmann, Sari Essayah, Robert Goebbels, Sophia in ‘t Veld, Syed Kamall, Arturs Krišjānis Kariņš, Sirpa Pietikäinen, Bernhard Rapkay, Pablo Zalba Bidegain

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Knut Fleckenstein

Juridisks paziņojums - Privātuma politika