ZIŅOJUMS par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi — ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām

14.6.2011 - (2010/2242(INI))

Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašā komiteja
Referente: Pervenche Berès

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi — ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām

(2010/2242(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2009. gada 7. oktobrī saskaņā ar Reglamenta 184. pantu pieņemto lēmumu par Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašās komitejas izveidi, kompetenci, sastāvu un pilnvaru laiku[1] (turpmāk — CRIS komiteja),

–   ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija lēmumu pagarināt CRIS komitejas pilnvaras līdz 2011. gada 31. jūlijam,

–   ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (vidusposma ziņojums)[2],

–   ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par novatoriskiem finansēšanas veidiem Eiropā un pasaulē[3],

–   ņemot vērā Eiropas Savienības tiesību aktu izstrādes programmu, jo īpaši attiecībā uz Līguma grozījumiem, ekonomikas pārvaldību, Vienotā tirgus aktu un enerģētikas politiku,

–   ņemot vērā secinājumus par priekšlikumiem attiecībā uz jauno daudzgadu finanšu shēmu, kurus iesniedza Īpašā komiteja ilgtspējīgas Eiropas Savienības politisko uzdevumu un budžeta resursu plānošanai laikposmam pēc 2013. gada (turpmāk — SURE komiteja),

–   ņemot vērā ieteikumus, ko iesniegušas turpmāk minētajās valstu parlamentārās struktūras: Austrijas parlamenta abas palātas, Beļģijas parlamenta abas palātas, Bulgārijas parlaments, Čehijas Republikas parlamenta abas palātas, Dānijas parlaments, Somijas parlaments, Francijas Nacionālā asambleja, Vācijas parlamenta abas palātas, Grieķijas parlaments, Ungārijas parlaments, Itālijas parlamenta abas palātas, Latvijas parlaments, Lietuvas parlaments, Nīderlandes Pārstāvju palāta, Polijas parlamenta abas palātas, Portugāles Republikas parlaments, Rumānijas parlamenta abas palātas, Slovākijas parlaments, Slovēnijas parlaments, Zviedrijas parlaments un Apvienotās Karalistes parlamenta abas palātas,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašās komitejas ziņojumu (A7-0228/2011),

A. tā kā krīzes sociālās izmaksas ir lielas, nodarbinātībai ES samazinoties par 1,8 %, kā rezultātā 23 miljoni ekonomiski aktīvu cilvēku ir palikuši bez darba (9,6 % no to kopskaita), jauniešu bezdarba līmenis sasniedzis 21 %, nodarbinātības līmeņa pieauguma perspektīvas ir neskaidras un 17 % ES iedzīvotāju draud nabadzība[4];

B.  tā kā tautas sacelšanās Vidusjūras dienvidu krastos un Tuvajos Austrumos var uzskatīt par cita starpā ekonomisko un sociālo trūkumu un nevienlīdzības un augstā bezdarba līmeņa sekām, kas īpaši ietekmē jaunāko izglītoto paaudzi, un tā kā šīs sacelšanās ir kā atgādinājums par demokrātijas vērtību un kā pierādījums tam, ka globalizācija prasa visaptverošus risinājumus attiecībā uz pamattiesību un brīvību atzīšanu un ievērošanu un nevienlīdzības izlīdzināšanu starp valstīm un starp dažādiem sabiedrības slāņiem katrā valstī;

C. tā kā trīs gadus pēc uzņēmuma „Lehman Brothers” sabrukuma ir veikti atsevišķi pasākumi cīņā pret finanšu krīzi; tā kā tomēr ir jāturpina darbs, lai izveidotu ilgtspējīgu finanšu nozari, kura spētu nepieļaut pārmērīgu spekulatīvo darbību un finansēt reālo ekonomiku, vēlams, piešķirot finansējumu ilgtermiņa ieguldījumu vajadzībām un palīdzot radīt darbavietas; tā kā ekonomikas pārvaldības reformas nav pietiekami atrisinājušas nelīdzsvarotības jautājumu pasaules un ES mērogā;

D. tā kā Eiropas Komisijas prognozes liecina, ka līdz 2013. gadam ražošanas apjoms vidēji gadā samazināsies aptuveni par 4,8 % no IKP un nākamajā desmitgadē tas būs ievērojami mazāks nekā iepriekšējos 20 gados[5];

E.  tā kā finanšu krīze ir izraisījusi ekonomikas un sociālo krīzi, kas dažās valstīs ir novedusi pie politiskas krīzes;

F.  tā kā krīzē atklājas uzticības, pārliecības un redzējuma trūkums Eiropas Savienībā;

G. tā kā sociālas tirgus ekonomikas un tās vērtību turpmāka attīstīšana ir viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem;

H. tā kā salīdzinošā pārticībā dzīvojošu cilvēku skaits ir palielinājies, bet vienlaikus ir palielinājušās ekonomiskās un sociālās atšķirības;

I.   tā kā pasaules finanšu krīze ir nopietni ietekmējusi Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanu, it īpaši mērķi līdz 2015. gadam uz pusi samazināt nabadzību pasaulē;

J.   tā kā krīze ir skaidri parādījusi, ka ir vajadzīgs progress, Savienībā veidojot patiesu ekonomikas pārvaldību, kas sastāvētu no sistemātiska politikas virzienu kopuma, kas izstrādāts, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi, labas, stabilas darbavietas, budžeta disciplīnu, pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības korekcijas, konkurētspēju un produktivitāti ES ekonomikā un finanšu tirgu stingrāku regulējumu un uzraudzību, kā arī piemērotu mehānismu finanšu krīzes atrisināšanai;

K. tā kā nolūkā garantēt ilgtspējīgu izaugsmi Savienībā un sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus būtu jāpārdala neizmantotās maksājumu apropriācijas kopīgām programmām, kas veicina izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību, jāpastiprina EIB aizdevumu sviras efekts un jāizveido projektu obligāciju tirgus, kas piesaistītu valsts un privātos ieguldītājus un ko varētu izmantot, lai finansētu visai Savienībai nozīmīgus kopīgus projektus (obligācijas konkrētiem projektiem);

L.  tā kā iepriekš minētajā 2010. gada 20. oktobra rezolūcijā Parlaments skaidri norādīja, ka pašlaik vajadzīga saprotama stratēģija, ilgtermiņa politikas izvēle, par kuru kopīgi vienojas un kuru finansē 27 dalībvalstis, un kura dod tām pievienoto vērtību, kā arī lēmumi, ko pieņem politiķi pilsoņu labā un kopā ar pilsoņiem,

I.      Eiropas valstu parādi un euro krīze, tostarp valsts parāda vērtspapīru un euroobligāciju kopīga emisija

1.      atgādina savstarpēji saistītu vājo vietu „trijstūri”, kur dažu dalībvalstu nelīdzsvarotā fiskālā politika palielināja pirmskrīzes budžeta deficītu un finanšu krīze ievērojami veicināja šo deficītu turpmāku pieaugumu, kas izraisīja spriedzi dažu dalībvalstu valsts parāda tirgos;

2.      uzsver, ka Grieķijas, Īrijas, un Portugāles kredītreitinga pazemināšana, ko veica kredītreitinga aģentūras, izraisīja domino efektu euro zonas valstīs un izmaiņas portfeļos, kuras atspoguļoja ieguldītāju spekulatīvo uzvedību un izvairīšanos no riskantiem ieguldījumiem, un ka tā rezultātā Grieķija un Īrija zaudēja piekļuvi tirgus finansējumam par ilgtspējīgām likmēm un nācās tām sniegt finansiālo palīdzību saskaņā ar ES un SVF programmām;

3.      uzskata, ka Starptautiskā Darba organizācija (ILO) būtu jāiesaista ES un SVF finansiālās palīdzības programmās;

4.      atgādina, ka kredītreitinga aģentūrām bija būtiska loma finanšu krīzes radīšanā, jo tās strukturētiem finanšu instrumentiem piešķīra kļūdainus reitingus, kuri krīzes laikā bija jāsamazina par vidēji trīs līdz četrām pakāpēm; piekrīt Finanšu stabilitātes padomes 2010. gada oktobrī noteiktajiem principiem, kuri sniedz vispārīgus norādījumus, kā samazināt paļāvību uz ārējiem kredītreitingiem, un aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā sabiedrisko apspriešanu, kas noslēdzās 2011. gada janvārī;

5.      prasa veikt valsts parāda pārredzamu revīziju, lai noteiktu tā izcelsmi un noskaidrotu parāda vērtspapīru galvenos turētājus un ar tiem saistītās summas;

6.      norāda, ka dalībvalstu divpusējās vai daudzpusējās pieejas rada draudus ekonomikas integrācijai, finanšu stabilitātei un euro uzticamībai, un atzinīgi vērtē Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada principu, kura mērķis ir novērst pārmērīgu iekšējo nelīdzsvarotību ES;

7.      uzsver, ka valstu parādu krīzē atklājās Eiropas iekšējās nelīdzsvarotības radītie riski; uzsver, ka ES ir jāreaģē vienoti, jāattīsta daudz ciešāka fiskālās politikas koordinācija un vajadzīgas gadījumā — viena kopīga politika ar pietiekamu ES budžetu, ko daļēji finansē no pašu resursiem, kā arī jāievieš atbilstoši krīzes vadības un ekonomikas konverģences noteikumi;

8.      uzsver, ka ir jāracionalizē dalībvalstu izdevumi ar ES budžeta starpniecību, īpaši jomās, kurās ES ir lielāka pievienotā vērtība nekā valstu budžetiem;

9.      uzsver, ka dalībvalstu izaugsmes iespējas būtu jāuzskata par izšķiroši svarīgu elementu, nosakot to procentu likmju relatīvo līmeni, ko piemērot konkrētās valsts parādam, īpaši attiecībā uz palīdzību, kuru nodrošina Eiropas finanšu stabilitātes instruments (EFSF) un no 2013. gada — Eiropas stabilitātes mehānisms (ESM);

10.    atzinīgi vērtē pasākumus, kurus veic dalībvalstis ar lielām parādsaistībām, lai konsolidētu budžetu un īstenotu strukturālās reformas;

11.    uzsver, ka dalībvalstīs reģistrētām mātes bankām arī jāuzņemas daļa atbildības par meitas banku bezatbildīgo aizdevumu izsniegšanas praksi citās ES dalībvalstīs, kas cita starpā sekmēja nekustamā īpašuma burbuļu veidošanos Spānijā, Īrijā un Latvijā un izraisīja budžeta grūtības, ko minētās dalībvalstis izjūt šobrīd; tādēļ norāda, ka finansiālas palīdzības sniegšana dalībvalstīm ar parādsaistībām, ja tāda kļūst nepieciešama, būtu ne tikai šo dalībvalstu interesēs, bet arī to dalībvalstu interesēs, kurās reģistrētām mātes bankām jau pašā sākumā neizdevās izveidot atbildīgu aizdevumu izsniegšanas praksi savās meitas bankās;

12.    uzsver, ka visas dalībvalstis ir sistēmiski svarīgas; prasa izstrādāt visaptverošu, sociāli integrējošu un saskaņotu reformu kopumu finanšu sistēmas trūkumu novēršanai; prasa izstrādāt Eiropas Kases koncepciju, lai stiprinātu EMS ekonomikas pīlāru; turklāt prasa veikt pasākumus, lai novērstu pašreizējo konkurētspējas trūkumu, vajadzības gadījumā izmantojot atbilstošas strukturālas reformas, kuras vērstas uz stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu un valstu parādu krīzes pamatiemeslu novēršanu; norāda, ka dalībvalstīm atkal jānodrošina valsts finanšu un izaugsmes rādītāju ilgtspējība, kas pamatotos uz saprātīgu politiku attiecībā uz valsts izdevumu kvalitāti un taisnīgu un efektīvu ieņēmumu iekasēšanu;

13.    aicina Komisiju veikt izpēti par iecerēto euroobligāciju sistēmu, lai noteiktu nosacījumus, pie kādiem šāda sistēma sniegtu labumu visām iesaistītajām dalībvalstīm un euro zonai kopumā; norāda, ka euroobligācijas sniegtu reālu alternatīvu ASV dolāru obligāciju tirgum un veicinātu Eiropas valstu parādu tirgus integrāciju un zemākas aizņēmumu izmaksas, palielinātu likviditāti, uzlabotu budžeta disciplīnu un atbilstību Stabilitātes un izaugsmes paktam (SGP), veicinātu koordinētas strukturālās reformas un padarītu kapitāla tirgus stabilākus, tādējādi radot priekšstatu par euro kā globālu „drošu patvērumu”; atgādina, ka kopīgai euroobligāciju emisijai vajadzīga turpmāka virzība uz kopīgu ekonomikas un fiskālo politiku;

14.    tāpēc uzsver — ja tiek emitētas euroobligācijas, to apjoms nedrīkst pārsniegt 60 % no IKP saskaņā ar solidāru atbildību par pirmās kārtas valsts parādu un tā būtu jāpapildina ar iniciatīvām valsts parāda samazināšanai līdz minētajam līmenim; iesaka par euroobligāciju galveno mērķi izvirzīt valsts parāda mazināšanu, kā arī morālā kaitējuma un spekulāciju ar euro novēršanu; norāda, ka šādu euroobligāciju izmantošanai būtu nepieciešama vienošanās par tādām parāda samazināšanas programmām, kuru rezultātu iespējams novērtēt, un šo programmu īstenošana;

15.    norāda, ka pastāv politiska vienošanās par Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 125. panta pārskatīšanu, lai līdz 2013. gadam EFSI pagaidu sistēmu pārveidotu par pastāvīgu ESM; prasa vēlāk pārveidot ESM par Eiropas Parādu aģentūru un Parlamentam paredzēt svarīgu lomu šajā Līguma grozīšanā;

16.    pauž nožēlu par sociālās atbildības trūkumu, ko parādījuši finanšu nozares profesionāļi, vismaz par vienu gadu neatsakoties no prēmijas daļas par labu kādam sociālam projektam, piemēram, jauniešu bezdarba mazināšanai Savienībā;

II.     Globālā nelīdzsvarotība un pārvaldība

17.    atgādina, ka ASV un Ķīna ir divi galvenie globālās nelīdzsvarotības avoti, un aicina Ķīnu kļūt par globālās ekonomikas pārvaldības sistēmas aktīvu dalībnieci;

18.    norāda, ka tā ekonomikas daļa, kas neietver ES, ASV un Japānu, veido vairāk nekā pusi no pasaules ekonomikas un tas atspoguļo nesen notikušas un agrāk nepiedzīvotas izmaiņas;

19.    uzsver, ka globālā pieprasījuma līdzsvara atjaunošanai vajadzīga asimetriska pieeja: valstīm ar lielu ārējo pārpalikumu (piemēram, Ķīnai) jādažādo izaugsmes virzītājspēki un jāveicina iekšējais pieprasījums, bet valstīm ar lielu deficītu (piemēram, ASV) jāpalielina iekšējie ietaupījumi un jāpabeidz strukturālās reformas;

20.    uzsver, ka finanšu tirgiem ir jāveicina reālās ekonomikas ilgtspējīga attīstība;

21.    atbalsta G20 centienus reglamentēt atvasināto preču instrumentu tirgus; aicina Komisiju risināt cenu svārstību problēmu lauksaimniecības tirgos, pilnībā īstenot visus G20 līmenī saskaņotos pamatpasākumus un cīnīties pret pārmērīgu un kaitniecisku spekulāciju, jo īpaši izmantojot plānotos finanšu tirgu reglamentējošos tiesību aktus, kas jāievieš ES, Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvu[6] un Finanšu instrumentu tirgu direktīvu[7];

22.    atgādina par izejvielu nozīmi Eiropas Savienībai, kā arī nodrošinātības ar pārtiku un pārtikas cenu stabilitātes nozīmi visai pasaulei, īpaši jaunattīstības valstīm, un inflācijas spiedienu, kuru pārtikas trūkums un cenu svārstības rada visā pasaulē; tādēļ aicina Eiropas Savienību pastiprināt centienus mazināt atkarību no izejvielām, steidzami uzlabojot efektivitātes standartus, kā arī veicināt vairākkārt izmantojamu materiālu ražošanu un izmantošanu; norāda — lai veicinātu nodrošinātību ar pārtiku un pārtikas cenu stabilitāti, plaši jāievieš ilgtspējīgi ražošanas veidi un no jauna jāievieš pieprasījuma pārvaldības mehānismi; šajā nolūkā prasa palielināt tirdzniecības pārredzamību un savstarpīgumu; turklāt brīdina par protekcionisma tendenču bīstamību stratēģisko izejvielu jomā;

23.    prasa labāk reglamentēt kredītriska mijmaiņas darījumus;

24.    pieņem zināšanai tendenci novirzīt ļoti lielas privāto ieguldījumu summas uz jaunās tirgus ekonomikas valstīm, kurās prognozē gandrīz USD 1 triljona pieplūdumu 2011. gadā[8]; aicina SVF izveidot sistēmu, lai novērstu spekulatīvu burbuļu veidošanos, uzraugot globālās kapitāla plūsmas, un veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu nevēlamu notikumu attīstību; atzīst, ka kapitāla kontrole nevar aizvietot pienācīgu ekonomikas politiku un būtu jāizmanto vienīgi kā pēdējais līdzeklis; uzsver, ka vienlaikus valstīm jāveic pasākumi, lai novērstu minēto burbuļu veidošanos;

25.    norāda uz finanšu tirgus dalībnieku, tostarp finanšu iestāžu un biržu, koncentrācijas radītajiem eventuālajiem riskiem, proti, mazāk labvēlīgiem reālās ekonomikas ilgtermiņa finansēšanas nosacījumiem; ņemot to vērā, aicina ESRK cieši uzraudzīt jebkādu tādu sistēmisku risku veidošanos, ko rada koncentrācija finanšu tirgos;

26.    uzsver — lai gan ES tekošo norēķinu konts ir sabalansēts un neveicina globālo nelīdzsvarotību, to spēcīgi ietekmētu nepiemērota nelīdzsvarotības korekcija, samazinot ASV dolāra vērtību; norāda, ka ES jākoordinē politika tirdzniecības un valūtas nelīdzsvarotības jomā, cieši sadarbojoties ar ASV, lai izvairītos no dolāra vērtības straujas samazināšanas; mudina ASV, kā arī nozīmīgākos pasaules tirgus dalībniekus, nodrošināt, ka valūtas pārvaldība kļūst par daudzpusēju darbību, kas ietver visas nozīmīgākās pasaules valūtas; atzinīgi vērtē globālās nelīdzsvarotības rādītāju paziņošanu un prasa šos rādītājus ņemt vērā makroekonomikas politikas izstrādē;

27.    uzsver, ka ES ir jāatrisina vairākas problēmas, lai nostiprinātu savu nozīmi pasaulē, proti, konkurētspējas un konverģences trūkums, nepietiekama finanšu stabilitāte, vājš iekšējais nodarbinātības un izaugsmes līmenis, aizvien lielāka iekšējā nelīdzsvarotība līdz ar iekšējā tirgus un EMS paplašināšanos un politiskās ietekmes trūkums starptautiskā līmenī, ko cita starpā izraisa nesaskaņota ES pārstāvība starptautiskās organizācijās, ko varētu uzlabot, īstenojot pasākumus, lai nodrošinātu vienotu euro pārstāvību starptautiskā mērogā, kā noteikts Līgumā;

28.    atgādina, ka ES jābūt vienotai un vajadzības gadījumā pilnībā jāpārstāv dalībvalstis un pasaules mērogā jāaizstāv demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, pienācīgi darba un dzīves apstākļi, laba pārvaldība, ilgtspējīga attīstība, brīva un taisnīga tirdzniecība un klimata jomā izvirzītie mērķi, īstenojot savu iekšējo programmu un cīnoties pret korupciju, krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāzēm;

29.    uzskata, ka Eiropai būtu jācenšas panākt vienošanos par sabalansētu, brīvu un taisnīgu pasaules tirdzniecības nolīgumu, lai mazinātu atšķirības starp jaunajām tirgus ekonomikas valstīm un attīstītajām tirgus ekonomikas valstīm; prasa likvidēt tirdzniecības šķēršļus; uzskata, ka pasaules tirdzniecības nolīguma neesamība ir nozīmīgs trūkums, jo attīstītās valstis bloķē jaunās tirgus ekonomikas valstis lauksaimniecības eksporta projektos, savukārt jaunās tirgus ekonomikas valstis bloķē pakalpojumus no attīstītajām valstīm;

30.    uzsver, ka ir jāatver publiskā iepirkuma tirgi, nodrošinot pārredzamību un savstarpīgumu;

31.    uzsver savstarpīguma un abpusēja izdevīguma nozīmību ES attiecībās ar tās galvenajiem stratēģiskajiem partneriem; šajā sakarībā uzskata, ka ES vajadzētu apsvērt, vai nebūtu jānodrošinās ar rīkiem, kas ļautu pārbaudīt ar valsts atbalstu saistīto ekonomisko praksi trešajās valstīs un izvērtēt jebkādu rīcību, kuras mērķis varētu būt svarīgāko tehnoloģiju nodošana ārpus ES teritorijas;

32.    norāda, ka pašlaik Starptautisko grāmatvedības standartu padome (IASB) pieprasa konsolidēto bilanci tikai reģionālā līmenī; prasa pieņemt grāmatvedības noteikumus, kuri noteiktu, ka visiem uzņēmumiem un nodibinājumiem uzskaite jāveic par katru valsti atsevišķi, kā arī aicina uz starptautisku sadarbību nodokļu jomā, iestādēm slēdzot nolīgumus par informācijas apmaiņu;

33.    atgādina par tālejošas globālās ekonomikas un finanšu pārvaldības reformas nepieciešamību, lai veicinātu pārredzamību un pārskatatbildību un nodrošinātu starptautisko ekonomikas un finanšu iestāžu politiku saskaņotību; prasa Bretonvudsas iestādes, tostarp globālu ekonomikas pārvaldības struktūru, kura vēl jāizveido, integrēt ANO sistēmā, lai šīs sistēmas ietvaros tās sadarbotos ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO), ILO un pasaules klimata organizāciju, kura vēl jāizveido;

34.    prasa, lai G20 valstis nekavējoties pieņemtu saskaņotus pasaules mēroga politikas pasākumus, tādējādi veicinot stingru, stabilu, sabalansētu un ilgtspējīgu globālo izaugsmi; prasa iesaistīt šo valstu attiecīgos parlamentus, lai palielinātu leģitimitāti un atbildību; turklāt prasa reformēt SVF un nodrošināt tam vairāk finanšu līdzekļu, tādējādi palielinot tā pārredzamību un atbildību un padarot to demokrātiskāku, vienlaikus stiprinot tā nozīmi SVF dalībnieku ekonomikas un finanšu uzraudzībā, lai veidotu uzticamu drošības tīklu cīņai ar globālo nelīdzsvarotību;

35.    uzsver, ka ES vidējā termiņā ir jābūt tikai vienam pārstāvim SVF valdē;

36.    aicina veikt jaunus finansiālās palīdzības pasākumus, piemēram:

–  pārveidotais SVF varētu darboties kā globāls pēdējās instances aizdevējs un cīnīties pret atsevišķu valstu vajadzību uzkrāt valūtas rezerves, ja tiktu pastiprināta tā spēja nodrošināt īstermiņa likviditāti un stingrākus finanšu drošības tīklus;

–  TAM: pašreizējā krīze ir saasinājusi vajadzību pēc iniciatīvām, kas stimulētu finanšu tirgu interesi veicināt ilgtermiņa ieguldījumus un ilgtspējīgu attīstību; reaģējot uz jaunattīstības valstu pieaugošo pieprasījumu pēc finansējuma, būtu jāatjaunina un jāuzlabo daudzpusēju un divpusēju attīstības banku un organizāciju finansiālā nozīme; daļu ieņēmumu no finanšu darījumu nodevas varētu izmantot, lai finansētu TAM sasniegšanu un izpildītu saistības klimata pārmaiņu jomā; pastāvīgi būtu jāpēta cita finansējuma nozīme attīstības instrumentiem, īpaši parādu restrukturizācija, nabadzīgāko valstu parādu atcelšana un naudas pārvedumu plūsmas veicināšana; būtu atkārtoti jāuzsver apņemšanās nodrošināt to oficiālo attīstības palīdzību, kuras nepieciešamību iespējams paredzēt, un jāpēta papildu novatoriski finansējuma avoti, lai novērstu finansējuma trūkumu, ko izraisīja ekonomikas sarukšana jaunattīstības valstīs; dalībvalstīm būtu atkārtoti jāapstiprina apņemšanās 0,7 % no sava NKI atvēlēt attīstības palīdzībai, lai finansētu TAM sasniegšanu;

–  ES ir jānosaka politiskās prioritātes un jāvienojas par finansējumu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ciešākai sadarbībai pēc satricinājumiem un ar tiem saistītajiem notikumiem Vidusjūras dienvidu reģiona partnervalstīs; ņemot to vērā, Eiropas projektu obligāciju izmantošana ir jāpaplašina, ietverot arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu projektus izglītības, ilgtspējīga transporta un enerģētikas jomā, tādējādi radot pievienoto vērtību partneriem abās Vidusjūras pusēs;

III.   Ierosinājums jaunai monetārai sistēmai

37.    atgādina, ka neviena valsts vai valstu bloks nebūs ieguvējs „valūtas kara” gadījumā, bet tas varētu iznīcināt visu, ko ES pilsoņi darījuši, lai mazinātu valstu parādu un veiktu strukturālās reformas; norāda, ka euro ir novērsis tādas valūtas krīzes uzliesmojumu, ko vēsturiski bieži saista ar finanšu krīzi; atgādina, ka daudzpusējas tirdzniecības sistēmas (PTO) noteikumi neattiecas uz kapitāla plūsmām un nav izveidota daudzpusēja monetārā sistēma;

38.    atgādina par Korejas sanāksmē izvirzīto G20 mērķi izveidot stabilāku un elastīgāku starptautisko monetāro sistēmu (IMS); atzīst globālās bažas par IMS darbību un prasa steidzamības kārtā veikt būtiskus uzlabojumus; tāpēc prasa veikt tādas IMS reformas, kuras nodrošinātu sistemātisku un visaptverošu makroekonomisko sadarbību un ilgtspējīgu un līdzsvarotu globālo izaugsmi;

39.    uzsver, ka IMS cita starpā būtu jārisina šādi jautājumi:

–  valūtas maiņas kursi: pirmais solis būtu īstenot tādus politikas virzienus, kas ļautu pakāpeniski un pietiekami pielāgot valūtas maiņas kursus mainīgajam makroekonomikas pamatam;

–  valūtas rezerve: būtu vajadzīgas starptautiskās rezervju sistēmas reformas, lai izvairītos no tā, ka rezervju veidošana rada globālo nelīdzsvarotību; varētu pakāpeniski aizvietot pašreizējo starptautisko rezervju sistēmu, kuras pamatā ir dolārs, ar daudzpusēju sistēmu, kuras pamatā ir īpašās aizņēmumu tiesības (SDR) un kurā pārstāvēts plašs valūtu grozs no visas pasaules, tostarp arī Ķīnas juaņa un Brazīlijas reāls;

–  kapitāla plūsmas: būtu jāpieņem daudzpusēja noteikumu sistēma, lai veicinātu kapitāla ilgtermiņa kustību, sekmētu nespekulatīva kapitāla aizplūdi, izvairītos no negatīvas ietekmes sadrumstalotos vērtspapīru tirgos un nodrošinātu pārredzamu, atklātu un netraucētu valsts kases obligāciju tirgus darbību, vienlaikus novēršot to izmantošanu merkantīlas politikas veicināšanai un peļņas gūšanai uz tirdzniecības partneru rēķina;

40.    prasa arī ilgtermiņā apsvērt iespēju izveidot globālu rezerves valūtu, kuras pamatā sākotnēji būtu īpašo aizņēmumu tiesību un SVF attīstība un pārveide;

IV.   ES konkurētspējas un ilgtspējības palielināšana un stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošana, veicinot jauninājumus un ilgtermiņa ieguldījumus nodarbinātībai un izaugsmei

Konkurētspēja, konverģence un stratēģija „Eiropa 2020”

41.    prasa pilnīgi un konsekventi ņemt vērā stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus un nepieciešamību pārvarēt visu iekšējo nelīdzsvarotību ES, nosakot Eiropas pusgada saturu;

42.    uzsver savstarpēji atbalstošu Savienības politikas virzienu nozīmi stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei un nodarbinātībai jeb stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanā, ko cita starpā atbalsta uz nākotni vērstu vides, klimata un enerģijas stratēģiju dažādie instrumenti, resursu efektīva izmantošana, atjaunota lauksaimniecības politika, kohēzijas politika, jauninājumu un pētniecības un izstrādes stratēģijas, atjaunināts ES budžets un kopīgo mērķu vārdā labāk saskaņoti valstu budžeti;

43.    uzsver, ka stratēģijas „Eiropa 2020” ilgtspējības elements ir jānoteic kā galvenais virziens visās attiecīgajās politikas jomās, lai ES atgūtu vadošo lomu pasaulē; uzsver — ja Eiropa vēlas saglabāt konkurētspēju pasaules ekonomikā, tai jāieņem vadošā loma videi saudzīgā pārejā uz resursefektīvu ilgtspējīgu sabiedrību; uzsver, ka liela mēroga ieguldījumi vidi saudzējošās infrastruktūrās, atjaunojamos enerģijas avotos un energoefektivitātē ir lielisks veids, kā stimulēt atveseļošanos un veicināt ilgtermiņa izaugsmi un darbavietu radīšanu;

44.    atgādina, ka vēl nav īstenots viss vienotā tirgus potenciāls un ka visa tā ilgtspējīgas un sociāli ietverošas izaugsmes un nodarbinātības potenciāla atbrīvošanai ir vajadzīga jauna politiska apņēmība un izlēmīga rīcība; uzsver, ka vēl vairāk jāattīsta Eiropas pakalpojumu nozare un jāveicina pakalpojumu tirdzniecība;

45.    uzsver, ka stratēģijas „Eiropa 2020” panākumi ir atkarīgi no ES kā vienota veseluma iesaistīšanās un no dalībvalstu, valstu parlamentu, vietējo un reģionālo varas iestāžu un sociālo partneru ieinteresētības; atgādina stabila un pienācīgi funkcionējoša sociālā dialoga un kolektīvu vienošanos nozīmi saistībā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, kā arī patiesa Eiropas sociālā dialoga par makroekonomikas politiku un pasākumiem veicināšanas nozīmi; norāda, ka šie pasākumi jāveic, lai panāktu plašu vienprātību par turpmāko rīcību;

46.    norāda uz reģionālo un vietējo varas iestāžu pieaugošajām pilnvarām un pienākumiem; atgādina, ka divas trešdaļas publisko ieguldījumu Eiropā tiek veikti zemāk nekā valsts līmenī; norāda, ka tā līmeņa izvēle, kurā tiek veikti un izlietoti publiskie ieguldījumi, lielā mērā iespaido to efektivitāti; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai publiskie ieguldījumi tiktu veikti visefektīvākajā pārvaldības līmenī;

47.    mudina dalībvalstu parlamentus un valdības, pieņemot iekšējus lēmumus, izturēties atbildīgi pret ES un savās iekšējās diskusijās ņemt vērā ES dimensiju;

48.    uzsver, ka fiskālā konsolidācija jāapvieno ar vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem, piemēram, tiem, kas noteikti stratēģijā „Eiropa 2020”, jo īpaši saistībā ar darbavietu veidošanu, sociālo integrāciju, ieguldījumu infrastruktūrā, resursefektivitāti, ekonomikas pārveidi uz ekoloģiski saudzīgiem pamatiem un uz zināšanām pamatotu ekonomiku, lai paaugstinātu konkurētspēju un teritoriālo kohēziju; norāda, ka dažādajām valstu un ES politikām būtu jāatbalsta minētā stratēģija un ka budžeta disciplīna, ja to piemēro bez labi definētas stratēģijas, var mazināt izaugsmes izredzes, mazināt konkurētspēju un būtiski kaitēt ekonomikai ilgtermiņā; atgādina — tā kā atklātā saskaņošanas metode neizdevās — stratēģijā „Eiropa 2020” būtu jāiekļauj saistoši mērķi, ko dalībvalstīm noteikusi Komisija, ar maksimāliem un minimāliem rādītājiem, kas jāpiemēro to ekonomikas makroekonomiskajiem aspektiem;

49.    prasa, lai Komisija ciešā sadarbībā ar Eurostat ierosinātu stingru finanšu revīziju visās dalībvalstīs ar mērķi noteikt to faktisko finanšu stāvokli, tādējādi radot iespēju pieņemt uz faktiem balstītus lēmumus attiecībā uz stratēģiju „Eiropa 2020” un reģionāliem un kohēzijas projektiem; prasa pārbaudīt visas finansēšanas programmas Eiropas Savienībā, kā arī tās, kas nodrošina valsts un reģionāla līmeņa dotācijas; iesaka pastiprināt projektus un programmas, kuru panākumiem ir izšķiroša nozīme, un attiecīgi izskaust neefektīvas subsīdijas un ekonomiskās attīstības shēmas;

50.    norāda, ka tieši sievietēm draud lielāka iespēja nonākt nabadzībā; norāda, ka krīzes laikā vairākās dalībvalstīs ir palielinājusies bērnu nabadzība; uzsver, ka tas ir nepieņemami un ka negatīvās tendences ir jāvērš pretējā virzienā; tādēļ īpaši aicina pašreizējās nevalstiskās organizācijas izveidot par stabilu sistēmu bērnu nabadzības izskaušanai, izmantojot uz bērniem orientētas pieejas, ar bērnu problēmām saistītus mērķus un lielāko uzmanību pievēršot bērnu tiesībām;

51.    norāda, ka stabilas labklājības sistēmas ir nozīmīgi ekonomiski stabilizatori grūtos laikos; tādēļ uzsver — lai gan ir jākonsolidē valsts finanses, pastāv arī pārliecinoši iemesli aizsargāt publiskā sektora pakalpojumus un attiecīgi saglabāt pastāvošo sociālās aizsardzības līmeni; prasa veikt darbības, lai samazinātu ienākumu nevienlīdzību, jo īpaši risinot jauniešu bezdarba jautājumu;

52.    uzsver, ka ekonomiskā lejupslīde nedrīkstētu palēnināt to politikas pasākumu ieviešanu, kas palīdz līdzsvarot darbu un privāto dzīvi, jo īpaši attiecībā uz darba tirgus pieejamību sievietēm;

53.    norāda uz krīzes radītajām problēmām — būtisku saimnieciskās darbības lejupslīdi, izaugsmes rādītāju kritumu, ko izraisa liels strukturālā un ilgtermiņa bezdarba pieaugums, un valsts un privāto ieguldījumu rādītāju pazemināšanos, kā arī pieaugošo konkurenci no jaunās tirgus ekonomikas valstīm;

54.    atzīst, ka pašreizējās nelīdzsvarotības pārvarēšanai ES iekšienē nevarēs izmantot vienu visiem gadījumiem piemērotu pieeju un, lai darbotos efektīvi, ekonomisko politiku koordinēšanā būs pienācīgi jāņem vērā dažādu ES valstu ekonomikas sākotnējā situācija un to specifika; uzsver, ka ir vajadzīga ekonomikas koordinācija un panākumi stabila finanšu stāvokļa atjaunošanā;

55.    prasa nodrošināt lielāku atbilstību un papildināmību starp valstu budžetiem un ES budžetu; uzskata, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā lielākā uzmanība būtu jāpievērš stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajām prioritārajām jomām un tai jānodrošina pietiekams finansējums pamatiniciatīvām tajās jomās, kas ir ES un dalībvalstu dalītā kompetencē un var nodrošināt lielu Eiropas pievienoto vērtību;

56.    uzsver, ka gan lauksaimniecības, gan kohēzijas politikai ir jādod nozīmīgs ieguldījums, atbalstot stratēģiju „Eiropa 2020”; pauž pārliecību, ka kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reforma ir jāveic, ņemot vērā globālo problēmjautājumu risināšanu; uzskata, ka stratēģijas „Eiropa 2020” veiksmīgai darbībai ir nepieciešama ES politiku saskaņošana, tostarp dažādu aspektu — valstu budžetu un ES budžeta, ietverot KLP, un Kohēzijas fonda — saskaņošana, piemēram, garantējot līdzekļu taisnīgu piešķiršanu dalībvalstīm un reģioniem, pamatojoties uz skaidriem mērķiem uzlabot konverģenci un veicināt konkurētspēju, vienlaikus vairāk pievēršoties tām dalībvalstīm un reģioniem, kuriem ir vislielākās vajadzības, kā arī tādām politikas jomām kā izglītība, jauninājumi un pētniecības un izstrādes izdevumi;

57.    turklāt atgādina, ka stratēģija „Eiropa 2020” radīs uzticību tikai tad, ja to papildinās pienācīgs finansējums, un tāpēc atbalsta:

–  konsekventu secinājumu apstiprināšanu saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu un ES budžetu, kurā galvenā uzmanība pievērsta politikas jomām, kas veicina stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

–  ES fondu piešķiršanu, pamatojoties uz to nepieciešamību un efektivitāti ekonomiskajā, sociālajā un vides jomā; dalībvalstu neapgūtos līdzekļus varētu pārdalīt ilgtspējīgiem publiskajiem ieguldījumiem ES līmenī kopīgos projektos vai programmās, kas veicina izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību, piemēram, ieguldījumiem infrastruktūrā, jauninājumiem izglītībā un apmācībā, kā arī pētniecībā un attīstībā;

–  tādas tehniskās palīdzības nodrošināšanu, kura paredzēta līdzekļu apguves uzlabošanai un ieguldījumu projektu rezultatīvai darbībai;

–  pamanāmāku Eiropas Investīciju bankas (EIB) darbību struktūrfondu katalītiskās lomas un sviras efekta funkcijas veicināšanā;

–  tādu novatorisku finanšu instrumentu turpmāko izstrādi un optimālu izmantošanu, kuros iesaistīta EIB un Eiropas Investīciju fonds (EIF), kā arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) (piemēram, dotāciju un aizdevumu apvienošana, riska kapitāla instrumenti, riska dalīšanas un garantiju jaunas formas);

–  pasākumus privāto ietaupījumu virzīšanai uz ilgtermiņa ieguldījumiem, izmantojot attiecīgus stimulus un mehānismus;

–  tādu novatorisku ilgtermiņa ieguldījumu attīstīšanu, kuros iesaistīti gan publiskie, gan privātie līdzekļi;

–  projektu obligāciju ieviešanu, lai piesaistītu privāto kapitālu, tādējādi nodrošinot Eiropas vajadzības infrastruktūras jomā;

–  ievērojami lielāku summu piešķiršanu tāda riska kapitāla nodrošināšanai, kas saistīts ar ilgtermiņa ieguldījumiem;

–  darbības, lai atvieglotu piekļuvi finansējumam un mazinātu birokrātiskos šķēršļus, īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), vienlaikus saglabājot stingrus pārredzamības standartus;

Enerģētikas un transporta politika un iekšējais tirgus

58.    uzskata Eiropas Enerģētikas kopienas izveidi par vienu no svarīgākajiem politiskajiem projektiem to stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai, kuri veicina pāreju uz atjaunojamo enerģiju, vienlaikus nodrošinot maksimālu energoefektivitāti, palielinot ES neatkarību enerģētikas jomā un izveidojot patiesu savstarpēji saistītu enerģijas tirgu; uzsver enerģētikas politikas ārējās dimensijas nozīmi;

59.    uzskata, ka to valstu, kas ražo naftu un gāzi, un patērētājvalstu, jo īpaši Eiropas valstu, attiecības būtu jāstiprina, ņemot vērā arī nesenos notikumus Vidusjūras reģiona politikā; uzskata, ka steidzamības kārtā ir jāievieš kopīga politika ilgtspējīgas enerģijas nodrošināšanai un izejvielu ieguvei, lai izvairītos no negatīvas ietekmes, kas varētu kavēt Eiropas ekonomikas atveseļošanos un turpmāko attīstību;

60.    uzsver būtisko nozīmi, kāda ir resursefektivitātes principu iestrādei visās ES politikas jomās, lai nodrošinātu ES konkurētspēju, tostarp novatorisku jaunu produktu un pakalpojumu izstrādi, kā arī jaunus veidus, kā samazināt nepieciešamo izejvielu daudzumu, radīt pēc iespējas mazāk atkritumu, uzlabot resursu krājumu pārvaldību, mainītu ierastos patēriņa veidus, uzlabotu loģistiku un nodrošinātu, ka ražošanas procesi, pārvaldība un uzņēmējdarbības metodes tiek optimizētas tā, lai nodrošinātu, ka produktu un pakalpojumu izstrādē tiek ievērots to dzīves cikla princips no izstrādes brīža līdz likvidācijai;

61.    atgādina, ka piekļuve enerģijai un izejvielām un to efektīva izmantošana ir būtiska, lai nodrošinātu ES vispārējo konkurētspēju; uzsver — lai ilgtermiņā saglabātu konkurētspēju, ES jābūt vadošajai pasaulē tādu jomu veicināšanā kā energotaupība un energoefektivitāte, jaunu ekoloģisku tehnoloģiju izpēte un ieguldījumi tajās, energoapgādes dažādošana un racionalizēšana, kā arī atjaunojamo enerģijas avotu attīstīšana un plašāka izmantošana; atgādina, ka atkarības no enerģijas un izejvielu importa mazināšana veicina ES konkurētspēju, vienlaikus palīdzot sasniegt arī ES mērķi inflācijas jomā;

62.    uzsver, ka transporta politikai jāpievērš cieša uzmanība, īpaši Eiropas transporta tīklu paplašināšanai, savukārt mazāk labvēlīgu reģionu piekļuves šiem tīkliem uzlabošana ar struktūrfondu un Kohēzijas fonda palīdzību būtiski veicinātu vienotā tirgus konsolidāciju; uzsver efektīvas un savstarpēji savienotas transporta sistēmas nozīmību, kas atvieglo iedzīvotāju, preču un pakalpojumu brīvu kustību un veicina izaugsmi; uzsver Eiropas transporta tīklu (TEN-T) nozīmību būtiskas Eiropas pievienotās vērtības nodrošināšanā, jo tie palīdz novērst sastrēgumus, likvidē tādus fiziskus šķēršļus kā atšķirīgs sliežu platums un nodrošina pārrobežu infrastruktūru;

63.    uzskata Vienotā tirgus aktu par vienu no svarīgākajām politiskajām iniciatīvām, kas veido pamatu tām stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem un pamatiniciatīvām, kuru mērķis ir pilnībā izmantot iekšējā tirgus izaugsmes potenciālu un pabeigt vienotā tirgus izveidi, kā norādīts M. Monti ziņojumā; uzsver, ka krīze ir skaidri parādījusi, cik būtiski ir nostiprināt ES rūpniecības pamatu un jauninājumu potenciālu, veicinot piekļuvi tirgum un mobilitāti, kā arī cīnoties pret sociālo un teritoriālo sadrumstalotību visā ES;

Mobilitāte un migrācija

64.    uzsver, ka gan plašas sacelšanās kaimiņu reģionos, gan demogrāfiskās pārmaiņas ES norāda uz vajadzību veidot vienotu migrācijas politiku; uzsver, ka jāveicina labāka piekļuve darba tirgiem un lielāka mobilitāte, nodrošinot visiem līdzvērtīgus darba un sociālos apstākļus un tiesības, tostarp profesionālās kvalifikācijas un diplomu atzīšanu visā ES, kā arī dodot iespēju pārcelt sociālo nodrošinājumu un pensijas tiesības uz citu dalībvalsti, lai stiprinātu Eiropas vienoto tirgu;

65.    uzskata, ka Šengenas līgums vērtējams kā ES pilsoņu īpašs sasniegums un ka tas ir jāaizsargā; prasa vēl vairāk pastiprināt sadarbību šajā nolūkā; pauž nopietnas bažas par iespējamajām Šengenas noteikumu izmaiņām; uzstāj, ka Parlaments pienācīgi jāiesaista likumdošanas procesā, un uzsver, ka ir svarīgi nepieļaut, lai dalībvalstis pieņemtu jebkādus vienpusējus lēmumus minētajā jomā; atgādina, ka Šengenas līguma pieņemšana bija liels sasniegums ciešākā ES integrācijā un ka ir jāaizsargā personu pārvietošanās brīvības princips;

66.    prasa veidot vienotu ES imigrācijas politiku un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus piedāvāt vairāk likumīgu veidu, kā doties strādāt uz ES; uzsver, ka ir vajadzīga reforma pašreizējā Zilo karšu sistēmā (to paplašinot, lai aptvertu daudz lielāku skaitu darbavietu un profesiju); norāda, ka darba devēji ES kļūst arvien vairāk atkarīgi no tiem darbiniekiem, kuru izcelsmes valsts nav Eiropā un kuri ierodas ES, lai strādātu tādās jomās kā lauksaimniecība, dārzkopība, tūrisms, vecāku cilvēku aprūpe un kopšana, jo arvien mazāk un mazāk ES pilsoņu ir pieejami darbam šajās jomās; uzskata, ka Komisijas priekšlikumā par sezonas darba ņēmējiem ir jānodrošina šiem darba ņēmējiem, kuri bieži ir neaizsargāti un apdraudēti, labāki apstākļi un drošs tiesiskais statuss, lai aizsargātu viņus no ekspluatācijas;

MVU, jauninājumi un pētniecība un izstrāde

67.    iesaka Komisijai mudināt MVU aktīvāk izmantot pašu kapitāla finansēšanu un atvieglot tā iegūšanu, vai nu izmantojot riska kapitālu, vai kotējot akcijas biržā, vairāk izmantojot struktūrfondu atbalstu un mazāk paļaujoties uz aizņēmumiem, jo īpaši attiecībā uz jaunizveidotiem augsto tehnoloģiju uzņēmumiem, kuriem ir ļoti vajadzīgs kapitāls pētniecībai un izstrādei; uzsver, ka ir jāstiprina Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas (CIP) garantiju instruments un jāvienkāršo MVU piekļuve finansējumam; norāda, ka tas ir īpaši nepieciešams sieviešu uzņēmēju iedrošināšanai un atbalstam;

68.    atzīst sociālās ekonomikas (trešā sektora) nozīmi Eiropā un tā nozīmību jauninājumu veicināšanā; uzsver nepieciešamību pēc stratēģiskas, videi saudzīgas un resursefektīvas publiskā iepirkuma politikas Eiropā, lai atbalstītu līdzvērtīgu un konkurētspējīgu jauninājumu nozari;

69.    mudina Eiropas līmenī piešķirt vadošu lomu EIB un EIF finansējuma nodrošināšanā MVU, izmantojot racionālākas un skaidrākas procedūras un tādējādi strādājot sadarbībā ar dalībvalstu finanšu iestādēm un izvairoties no tādu sistēmu izveides, kas ir līdzīgas valstu līmenī jau pastāvošām struktūrām, lai MVU varētu viegli atrast piemērotu starta punktu; iesaka EIB un/vai EIF izmantot kā filtru, galveno uzmanību pievēršot prioritārajām nozarēm saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, stiprinot ekonomiku, nodarbinātību, vides ilgtspējību un resursefektivitāti, uzņemoties mentora lomu īpaši izraudzītām MVU grupām un iesaistoties diskusijās ar bankām un to riska pārvaldības grupām, lai palīdzētu MVU saņemt ilgtermiņa aizdevumus; prasa pilnībā izmantot EIB iespējas nodrošināt finansējumu;

70.    aicina dalībvalstis paātrināt to pasākumu ieviešanas procesu, kas ir noteikti Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktā (2008) un tā pārskatītajā versijā, kuru Komisija publiskojusi 2011. gada 23. februārī, lai samazinātu administratīvo slogu, veicinātu MVU piekļuvi finansējumam un atbalstītu MVU starptautisko darbību;

71.    uzsver, ka nākamajai ES finansēšanas programmu paaudzei sistemātiski jāatbalsta novatoriski un jaunas darbavietas veidojoši MVU gan iekšējā tirgū, gan pasaulē; uzsver nepieciešamību veicināt ātru uzņēmumu veidošanu, izmantojot jaunās tehnoloģijas, uzlabot to finansēšanu, mazināt administratīvo slogu un veicināt to starptautisko darbību; uzskata, ka būti ļoti vēlams atzīt industriālo kooperatīvo banku un komercbanku sistēmas lielo nozīmi tās stratēģijas uzlabošanā, kas palīdz un sniedz reālu atbalstu MVU sektoram;

Nodokļi

72.    uzsver, ka gan EMS, gan iekšējais tirgus pieprasa stingrāku valsts nodokļu politiku koordinēšanu; uzsver, ka būtu jāuzlabo aplikšanas ar nodokli kvalitāte, lai radītu pareizos stimulus nodarbinātībai, jauninājumiem un ilgtermiņa ieguldījumiem; aicina Komisiju Eiropas pusgada kontekstā analizēt dalībvalstu nodokļu sistēmu noturību, lai to nodokļu reformas būtu izturīgas pret ekonomiskām svārstībām un lieki nebalstītos uz nodokļu bāzēm, kas ir stipri pakļautas cikliskām svārstībām vai kam ir tendence veidot burbuļus;

73.    atbalsta Komisijas centienus apkarot nelabvēlīgu nodokļu konkurenci, izvairīšanos no nodokļiem vai to nemaksāšanu un nodokļu oāzes gan ES, gan starptautiskā līmenī, uzlabot nodokļu iekasēšanas sistēmas un ieviest vienotu konsolidētu uzņēmumu ienākumu nodokļa bāzi ar attiecīgām indikatīvām nodokļu skalām, kā arī īpašu un vienkāršotu nodokļu sistēmu MVU; atzinīgi vērtē PVN stratēģiju, ar kuru jānāk klajā Komisijai un kuras mērķis ir izveidot pret krāpšanu nodrošinātu sistēmu;

74.    atzīmē, ka cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļiem un nodokļu iekasēšanas uzlabošanai, arī saistībā ar trešām valstīm, ir jābūt būtiskam aspektam pašreizējos dalībvalstu centienos konsolidēt budžetu;

75.    uzskata, ka pašreizējā situācijā, kad dalībvalstīm jāveic budžeta konsolidācija, šāda darbība ir ļoti svarīga; norāda, ka nodokļu konkurence ir pieņemama tad, ja tā nekaitē dalībvalstu spējai iekasēt ieņēmumus, uz kuriem tās pamatoti cer, un atgādina, ka būtu jāizstrādā risinājumi, lai pēc iespējas mazinātu nelabvēlīgu nodokļu konkurenci;

76.    uzskata, ka ES fondu sadalē būtu jāņem vērā dalībvalstu nodokļu stratēģija un to vēlme sadarboties cīņā pret izvairīšanos no nodokļiem un veicināt ciešāku sadarbību nodokļu jomā;

77.    atzīst nodokļu oāžu kopīgas definīcijas trūkumu; prasa izstrādāt vismaz vienotu Eiropas mēroga definīciju, līdz šī definīcija tiks izstrādāta pasaules mērogā;

Nodarbinātība

78.    uzsver, ka jaunas darbavietas un labākas darbavietas ir taisnīgas, videi saudzīgas un gudras izaugsmes stratēģijas priekšnoteikums, un tāpēc prasa:

–  radīt jaunas darbavietas tajās nozarēs, kuru pamatā ir jauninājumi, pētniecība un attīstība, piemēram, enerģētikas un vides nozarēs, ievērojot dzimumu līdztiesības pieeju;

–  uzlabot tā atbalsta efektivitāti, ko ES pašreiz sniedz tiešai darbavietu izveidei un kas dalībvalstīm ir pieejams no Eiropas Sociālā fonda;

–  veikt pasākumus, kas atvieglotu sieviešu iesaistīšanos darba tirgū (īpaši konsekventi palielinot cenu ziņā pieejamus bērnu aprūpes pakalpojumus), kā arī gados vecāku darba ņēmēju (neietekmējot viņu pensionēšanās un sociālās tiesības) un likumīgu imigrantu līdzdalību darba tirgū un mazinātu bezdarbu, jo īpaši jauniešu vidū;

–  veikt pasākumus, kas uzlabotu izglītības un arodapmācības kvalitāti, un efektīvi veicināt mūžizglītību un uzņēmējdarbību, lai uzlabotu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas un veidotu konkurētspējīgu cilvēkkapitālu;

–  veidot nodarbinātības iespēju un sociālās iekļaušanas programmas visneaizsargātākajām grupām, piemēram, romiem un cilvēkiem ar invaliditāti;

–  lauksaimniecības jomā un lauku teritorijās nodrošināt stabilas, augstas kvalitātes darbavietas, kuras ļauj gūt pienācīgus ienākumus;

–  cīnīties pret nelikumīgu nodarbinātību;

79.    norāda, ka lielāko bezdarba daļu dalībvalstīs, kur pašlaik tiek īstenoti fiskālās taupības pasākumi, izraisa vispārējās ekonomiskās aktivitātes samazināšanās, satraucoši palielinoties ilgstošā bezdarba līmenim; atzīmē, ka ilgstošā bezdarba problēma ir steidzami jārisina, jo tā var nopietni kaitēt ilgtermiņa izaugsmei attiecīgajās valstīs un tādējādi vājināt visas Savienības konkurētspēju;

80.    atzīmē, ka pašreizējās krīzes rezultātā ES darba tirgus varētu ilgstoši palikt sadrumstalots, no vienas puses, augstas kvalitātes darbaspēkam koncentrējoties dalībvalstīs ar sabalansētiem tekošajiem kontiem un, no otras puses, augstiem bezdarba rādītājiem un konkurētspējīga darbaspēka piedāvājuma trūkumam pastāvot dalībvalstīs, kuras no krīzes ir cietušas visvairāk un kurām ir vislielākie parādi;

81.    uzskata, ka joprojām ir jārisina uzņēmumu vadības jautājums, lai mudinātu vadību veikt ilgtermiņa ieguldījumus un radīt darbavietas; iesaka, ka visiem biržu sarakstos iekļautajiem uzņēmumiem, kuros strādā vairāk nekā 250 darbinieku un kuru apgrozījums ir vairāk nekā EUR 50 miljonu, katru gadu būtu jāizstrādā ziņojums, kurā tiek novērtēta uzņēmuma sociālā un vides atbildība;

Izglītības stratēģija

82.    uzsver pirmsskolas, profesionālās, universitātes un pieaugušo izglītības nozīmi jauninājumiem un izaugsmei, un uzsver elastdrošības pienācīgas īstenošanas nozīmi; uzsver nepieciešamību pielāgot izglītības un apmācības sistēmas, lai iedzīvotājiem labāk sniegtu zināšanas un prasmes, kuras nepieciešamas augstāka nodarbinātības līmeņa, ražības, izaugsmes un konkurētspējas nodrošināšanai;

83.    ierosina izveidot programmai Erasmus līdzīgu ES prakses programmu, tajā pilnībā iesaistot privāto sektoru; uzskata, ka šādai programmai būtu jāietver universitāšu, lietišķo zinātņu augstskolu, profesionālās apmācības iestāžu, ražošanas uzņēmumu, finanšu tirgu, MVU un lielu uzņēmumu kopas un jānodrošina pilsoņiem, tostarp visneaizsargātākajām grupām, piekļuve mācībām, jo īpaši tālāk nododamām prasmēm uz zināšanām pamatotā ekonomikā, lai veicinātu mūžizglītību;

84.    stingri atbalsta tādu pasākumu ieviešanu, kas uzlabotu augstākās izglītības kvalitāti Eiropā, cita starpā turpinot samazināt šķēršļus studentu mobilitātei, uzlabojot saikni starp akadēmiskajām aprindām un uzņēmējdarbību un veicinot izteiktāku uzņēmējdarbības garu sabiedrībā; ierosina izveidot Eiropas jauninājumu stipendiju, kas sniegtu ieguldījumu to zināšanu un prasmju veicināšanā, kuras izmanto novatoriskajās nozarēs, vienlaikus dodot iespēju veidot ES tīklus un sadarbību; uzskata, ka šāda stipendija būtu jāpiešķir jauniešiem profesionālās izglītības programmās, kas ir izveidotas un tiek īpaši īstenotas visās dalībvalstīs;

85.    uzsver nepieciešamību Eiropas un valstu līmenī radīt tādus apstākļus, lai privātais un publiskais sektors varētu palielināt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē; atzīmē, ka universitātes tiek finansētas galvenokārt ar valsts budžetu palīdzību, kas jau ir pakļauti konsolidācijas spiedienam; tādēļ mudina dalībvalstis nodrošināt, ka to augstskolu finansēšanas sistēmas veidotas tā, lai veicinātu Eiropas spējas tehnoloģiskās attīstības, jauninājumu un darbavietu izveides jomā;

86.    uzskata — lai mudinātu dalībvalstis veikt lielākus ieguldījumus izglītības jomā, vērtējot dalībvalstu vidēja termiņa budžeta mērķus, īpaša uzmanība būtu jāpievērš publiskajiem izdevumiem izglītības, pētniecības un profesionālās izglītības jomā;

87.    atbalsta Eiropas Universitāšu asociācijas (EUA) aicinājumu palielināt publisko ieguldījumu augstākajā izglītībā līdz 3 % no IKP; uzskata, ka šī mērķa sasniegšanai ir kvalitatīvi jānovērtē minētie izdevumi, veicot Stabilitātes un izaugsmes pakta izvērtēšanu;

88.    prasa uzlabot izglītības iespējas tāda darba iegūšanai, kam nav nepieciešama augstākā izglītība, paplašinot prakses iespējas;

V.  ES pārveide — vairāk nekā Eiropas ekonomikas pārvaldība

89.    uzsver, ka Eiropas Savienība atrodas krustcelēs: dalībvalstis var lemt apvienot spēkus, lai padziļinātu integrāciju, vai arī, ņemot vērā stagnāciju lēmumu pieņemšanas līmenī un atšķirības ekonomikas attīstības līmenī, ES var pamazām sadrumstaloties;

90.    brīdina par risku kļūt par sadrumstalotu Savienību, kas ir neaizsargāta pret protekcionismu un populismu;

91.    aicina uz dziļāku demokrātisku politisku Savienību, kurā ES iestādēm ir lielāka nozīme gan kopīgas politikas izstrādē, gan tās īstenošanā; uzsver Savienības demokrātiskas leģitimitātes un kontroles stiprināšanas svarīgumu;

92.    uzsver, cik svarīgi ir ievērot Eiropas projekta principus, proti, dalībvalstu vienlīdzību, solidaritāti, kohēziju un sadarbību; vērš uzmanību uz nepieciešamību ievērot šos principus, efektīvi novēršot iekšējo nelīdzsvarotību un virzoties uz patiesu konverģenci ar koordinācijas palīdzību starp euro zonai piederošajām un nepiederošajām dalībvalstīm;

93.    uzsver nepieciešamību pēc spēcīgākas Eiropas Komisijas, kam būtu jāuzņemas lielāka atbildība Parlamenta priekšā un nozīmīga loma kā galvenajam pilsoņu viedokļa paudējai, jo īpaši publisku pārrobežu diskusiju foruma nodrošināšanā, ņemot vērā valstu lēmumu domino efektu tādās jomās kā ekonomika un sociālā pārvaldība;

94.    uzsver, ka ekonomikas pārvaldībai, kas ietver konverģējošu ekonomikas, fiskālo un sociālo politiku, jāizmanto Kopienas metode un tā jāvada Savienības iestādēm, pilnībā iesaistot valstu parlamentus;

95.    uzskata, ka jaunie tiesību akti par Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK) un trijām Eiropas uzraudzības iestādēm ir pirmais solis pareizajā virzienā, bet uzskata, ka vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai nodrošinātu jo īpaši sistēmisko struktūru, piemēram, struktūru ar ārkārtīgi lielu aizņemto līdzekļu īpatsvaru, tiešu ES līmeņa uzraudzību un vienotu noteikumu piemērošanu; uzsver, ka jaunās iestādes ir jānodrošina ar to aizvien plašākajiem pienākumiem atbilstošiem cilvēkresursiem un finanšu resursiem;

96.    uzskata, ka līdzās uzraudzībai, kuras mērķis ir nodrošināt finanšu stabilitāti, ir nepieciešams iespējamo burbuļu uzraudzības un novēršanas mehānisms, optimāla kapitāla sadale, ņemot vērā makroekonomikas problēmas un mērķus, kā arī ieguldījumi reālajā ekonomikā; turklāt uzskata, ka arī nodokļu politika jāizmanto kā instruments šā mērķa sasniegšanai;

97.    prasa Komisijai iesniegt papildu priekšlikumus attiecībā uz tādu finanšu tirgus struktūru regulēšanu, kuru apjoms, sistēmiskā integrācija, sarežģītība vai savstarpējā saistība var apdraudēt finanšu stabilitāti un regulatoru spēju pretoties to prasībām, un šajos priekšlikumos paredzēt pasākumus, kas dotu iespēju uzraudzības iestādēm pārraudzīt to darbību, tostarp arī paralēlu banku sistēmu un aizņemto līdzekļu īpatsvaru; aicina Komisiju apsvērt tādu regulatīvo pasākumu izmantošanu kā struktūru lieluma ierobežošana vai negatīvu stimulu noteikšana attiecībā uz to izaugsmi vai uzņēmējdarbības modeļiem;

98.    uzsver — lai cīnītos pret valstu parāda krīzi un palielinātu ES konkurētspēju, konverģenci un solidaritāti, ir jānodod Savienības pārziņā kompetences un izdevumu jomas;

99.    secina — lai padziļinātu demokrātisku politisko savienību un ekonomisko integrāciju, saskaņojot to ar monetāro savienību, visi ES budžeta attiecīgie izdevumi ir efektīvi jāracionalizē ar mērķi palielināt gan ES kā vienota veseluma, gan mazāk konkurētspējīgo reģionu konkurētspēju, lai maksimāli palielinātu Eiropas ekonomikas spēku tās iedzīvotāju interesēs, vienlaikus saglabājot vai atgūstot pietiekamu sociālo līdzsvaru; tādēļ uzskata, ka ES budžets ir jāpalielina līdz līmenim, kas atbilst 5–10 % no Savienības IKP; līdztekus ES budžetu palielināšanai uz pašu resursu pamata aicina — lai finansētu politiku un pasākumus ārpolitikas un drošības politikas jomā, enerģētikas un transporta nozarēs, attīstības sadarbības un pētniecības un izstrādes jomā — samazināt valstu budžetu, lai nodrošinātu iedzīvotājiem nodokļu neitralitāti;

100.  uzsver vajadzību panākt labāku līdzsvaru starp ekonomikas un sociālo politiku, tostarp stiprinot un institucionalizējot makroekonomisku sociālo dialogu;

101.  atgādina, ka Eiropas Savienības leģitimitāte izriet no demokrātiskajām vērtībām, kuras tā pārstāv, mērķiem, kurus tā izvirza, un tās rīcībā esošajām pilnvarām, instrumentiem un iestādēm; uzskata, ka Eiropas ekonomiskās integrācijas padziļināšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu euro zonas un visas Savienības stabilitāti, un tādēļ būs papildus jāpilnveido tādas jomas kā euro zonas ārējā pārstāvniecība, kvalificēts balsu vairākums par uzņēmuma ienākumu nodokli, pasākumi cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, iespējama kopīga valsts parādzīmju un euroobligāciju emisija, lai veicinātu fiskālo disciplīnu, ES kredītspēja, labāks līdzsvars starp ekonomikas un sociālo politiku, pašu resursi ES budžetam un valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta nozīme;

102.  uzskata, ka politiskiem lēmumiem attiecībā uz ekonomikas pārvaldību nevajadzētu apdraudēt saistības, par kurām notikusi vienošanās ES līmenī un kuras atspoguļo visu dalībvalstu mērķus un intereses, un šādi lēmumi būtu jāpamato Līgumā un jāīsteno, pilnībā nodrošinot Eiropas Komisijas un Parlamenta institucionālo līdzdalību un to veiktas pārbaudes;

103.  prasa izstrādāt visaptverošu stratēģiju, lai risinātu problēmas, ar kurām saskaras Savienība, par šā risinājuma pamatu izraugoties pastiprinātu ekonomikas pārvaldību; prasa arī saglabāt apņēmību panākt fiskālo konsolidāciju, ilgtspējīgu izaugsmi un dziļākas strukturālas reformas un pilnībā pārskatīt banku nozari; pieņem zināšanai Padomes ierosināto programmu „Euro Plus Pact” kā vienu no elementiem ekonomikas pārvaldības tiesību aktu kopumā, par kuru pašreiz notiek Parlamenta un Padomes sarunas;

104.  prasa aizstāt Euratom līgumu ar Eiropas Enerģētikas kopienu, kura būtu atbildīga par jaunām enerģijas ražošanas jaudām efektīva energoavotu sadalījuma nodrošināšanai, tās kompetencē iekļaujot arī atjaunojamos energoresursus, energoefektivitāti, pārvades tīklus, uzglabāšanas iekārtas un apgādes drošību, sarunas ar trešām valstīm un vispārēju pakalpojumu sniegšanu par pieņemamu cenu;

105.  uzskata — stabilitātes mehānisma dēļ veicot grozījumus Līgumā, šie savstarpēji saistītie jautājumi būtu jāizskata Konventā, kas jāsasauc saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 48. panta 3. punktu;

106.  uzskata — ja tas netiks izdarīts, būs jānodrošina ciešāka sadarbība saskaņā ar LESD 329. pantu, lai nodrošinātu euro zonas demokrātisku un efektīvu darbību;

107.  atgādina, ka Eiropas atbildes uz krīzi pamatā jābūt dziļākai Eiropas integrācijai, kopienas metodes ievērošanai, parlamentu dialoga konsolidācijai, sociālā dialoga veicināšanai, labklājības valsts stiprināšanai, atbalstot sociālo integrāciju, darbavietu veidošanu un ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī sociālas tirgus ekonomikas un tās vērtību tālākai attīstīšanai, to uzskatot par Eiropas Savienības pamatmērķi, lai visus iedzīvotājus iesaistītu Eiropas projektā, kurš pamatojas Līgumos iestrādātajās vērtībās un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

108.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropadomes priekšsēdētājam, Euro grupas priekšsēdētājam, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Investīciju bankai, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un sociālajiem partneriem.

• [1]  OV C 230 E, 26.8.2010., 11. lpp.
• [2]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2010)0376.
• [3]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2011)0080.
• [4]  Eurostat, izdevums „Statistics in focus”, 9/2010, raksts „Population and social conditions” http://epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_OFFPUB/KS-SF-10-009/EN/KS-SF-10-009-EN.PDF
  un Eiropas Komisija, „Nodarbinātība Eiropā — 2010” (http://ec.europa.eu/employment_social/eie/executive_summarys_en.html#top).
• [5]  Eiropas Komisija, „Impact of the current Economic and Financial crisis on potential output”, Occasional Papers 49, 2009. gada jūnijs, V tabula, 33. lpp. (http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/publication15479_en.pdf).
• [6]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/6/EK par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (OV L 96, 12.4.2003., 16. lpp.).
• [7]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem (OV L 145, 30.4.2004., 1. lpp.).
• [8]  SVF nostāja (Staff Position Note), 2010. gada 19. februāris, SPN/10/04, „Capital Inflows: The Role of Controls”.

PASKAIDROJUMS

Pilnvaras un pilnvaru pagarināšana

Eiropas Parlaments ar 2009. gada 7. oktobra lēmumu izveidoja Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašo komiteju (CRIS komiteju).

Eiropas Parlaments 2010. gada 20. oktobrī pieņēma rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi — ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām, pamatojoties uz CRIS komitejas vidusposma ziņojumu, kuru šī komiteja pieņēma 2010. gada 29. septembrī.

Taču īpašās komitejas pilnvaru termiņa pārtraukšana, turpinoties finanšu, ekonomikas un sociālajai nestabilitātei, radītu iespaidu, ka laikā, kad finanšu tirgi joprojām nav stabili un iedzīvotāji un uzņēmumi cīnās ar augošajiem ekonomiskajiem un sociālajiem draudiem, Eiropas Parlaments uzskata, ka krīze beigusies. Finanšu, ekonomikas un sociālā krīze, kas notika laikposmā starp 2007. un 2009. gadu, bija būtiska pašreizējās Ekonomikas un monetārās savienības pārvaldības sistēmas izturības pārbaude. ES pieredzēja visnopietnāko ekonomikas un sociālo krīzi kopš tās dibināšanas un bezprecedenta un spēcīgus draudus euro stabilitātei, kuri nopietni ietekmēja ekonomikas un sociālo stabilitāti un kohēziju ES. Sliktākajā gadījumā faktiski bija apdraudēta Ekonomikas un monetārās savienības pastāvēšana, iekšējais tirgus un Eiropas Savienības sociālā bāze.

Šie konstatējumi un problēmas tika norādīti starpposma ziņojumā. CRIS komitejas līdz šim veiktais darbs ļāva iegūt dziļu un vispārēju izpratni par krīzi, izdarīt secinājumus un izstrādāt svarīgus ieteikumus. Viena no mūsu galvenajām prioritātēm un konstatējumiem šajā jautājumā bija valsts ieguldījumi un fiskālās politikas aspekti, kurus jāturpina izstrādāt Īpašajai komitejai ilgtspējīgas Eiropas Savienības politisko uzdevumu un budžeta resursu plānošanai laikposmam pēc 2013. gada (SURE komiteja), ciktāl tie attiecas uz ES budžetu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, īpašās komitejas (CRIS komitejas) pilnvaras jāpagarina, lai:

– izstrādātu tādus ieteikumus attiecībā uz ilgtspējīgu ES izaugsmes modeli, kuri papildinātu CRIS ieteikumus, ko Eiropas Parlaments jau ir pieņēmis. Šie papildu ieteikumi būtu jāņem vērā iepriekš minētajai Īpašajai komitejai ilgtspējīgas Eiropas Savienības politisko uzdevumu un budžeta resursu plānošanai laikposmam pēc 2013. gada;

– izveidotu mehānismus un izstrādātu koordinētu politiku izkļūšanai no valsts parāda krīzes dalībvalstīs un, atrisinot tās pamatiemeslus, novērstu tās atkārtošanos, vienlaikus veicinot stipru un stabilu izaugsmi un nodarbinātību. Turklāt ir jāveic papildu pasākumi, lai izveidotu dzīvotspējīgu ES krīzes vadības mehānismu un noteiktu turpmāko politisko stratēģiju, kura ietver un ir saistīta ar Eiropas ekonomikas pārvaldības reformu, stratēģiju „Eiropa 2020”, fiskālo politiku un ietekmi uz budžetu, finanšu nozares reglamentēšanu un uzraudzību, kā arī globālās pārvaldības reformu un ES pārstāvību pasaules mērogā;

– izveidotu ciešu sadarbību ar valstu parlamentiem, ar kuriem jāapspriežas, pamatojoties uz 2010. gada septembrī pieņemto ziņojumu.

Tāpēc Eiropas Parlaments 2010. gada 16. jūnijā nolēma pagarināt CRIS komitejas pilnvaras līdz 2011. gada jūlija beigām.

Otrajā pilnvaru termiņā izmantotā metode un darba programma

1. Vidusposma ziņojuma ieteikumi jāuzskata par acquis un tos nedrīkst pārskatīt

Tūlīt pēc CRIS komitejas termiņa vidusposma ziņojuma pieņemšanas plenārsēdē CRIS koordinatori pieņēma lēmumu uzskatīt vidusposma ziņojuma ieteikumus par kopīgu vienošanos un acquis, kuru nevajadzētu pārskatīt.

CRIS koordinatori pieņēma lēmumu otrā termiņa laikā pievērst galveno uzmanību sešiem galvenajiem tematiem un viedokļu apmaiņai ar valstu parlamentiem un Eiropas Komisiju.

2. Uzmanības centrā — seši galvenie temati viedokļu apmaiņā ar Eiropas Komisiju

Pamatojoties uz darba dokumentiem, kurus sagatavoja gan EP Politikas departaments, gan Eiropas Komisija, CRIS komitejā viedokļu apmaiņas veidā tika apspriesti turpmāk minētie seši galvenie temati.

1.  Eiropas valstu parāds un euro krīze, tostarp valsts parāda vērtspapīru un euroobligāciju kopīga emisija, 2011. gada 20. janvārī.

2.  Globālā nelīdzsvarotība un globālā pārvaldība, 2011. gada 31. janvārī.

3.  Ierosinājums jaunai monetārai sistēmai, 2011. gada 31. janvārī.

4.  ES konkurētspējas un ilgtspējas palielināšana, stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošana, sekmējot jauninājumus un ilgtermiņa ieguldījumus nodarbinātībai un izaugsmei, 2011. gada 10. februārī.

5.  Reālās ekonomikas finansēšana un Eiropas pievienotā vērtība, projektu obligācijas un finanšu darījumu nodeva, 2011. gada 28. februārī.

6.  ES pārveide — vairāk nekā Eiropas ekonomikas pārvaldība, 2011. gada 28. februārī.

Atklātās koordinatoru sanāksmes ar komisāru piedalīšanos

Papildus iepriekš minētajam CRIS komiteja sasauca sešas atklātas koordinatoru sapulces ar konkurētspējas jautājumu komisāru Joaquin Almunia, iekšējā tirgus un pakalpojumu komisāru Michel Barnier, nodokļu politikas, muitas savienības, revīzijas un krāpšanas apkarošanas komisāru Algirdas Šemeta, rūpniecības un uzņēmējdarbības komisāru Antonio Tajani, enerģētikas komisāru Günther Oettinger un reģionālās politikas komisāru Johannes Hahn.

3. Prioritāte viedokļu apmaiņai ar valstu parlamentiem

Viedokļu apmaiņa ar valstu parlamentiem notika kā pārstāvju vizītes CRIS komitejā, vizītes uz vairākām dalībvalstīm, aptaujas ar jautājumiem par krīzi izsūtīšana valstu parlamentiem un visbeidzot kopīga starpparlamentārā sanāksme.

Valstu parlamentu un Finanšu krīzes izmeklēšanas komisiju pārstāvju vizītes CRIS komitejā Briselē

· Viedokļu apmaiņa ar Finanšu sistēmas izmeklēšanas komitejas priekšsēdētāju Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas deputātu Jan de Wit 2010. gada 27. oktobrī.

· Viedokļu apmaiņa ar Francijas Nacionālās asamblejas Izmeklēšanas komitejas, kas pēta spekulācijas mehānismu ietekmi uz ekonomikas darbību, priekšsēdētāju Henri Emmanuelli un referentu Jean-Francois Mancel 2011. gada 26. janvārī.

· ASV Finanšu krīzes izmeklēšanas komisijas (FCIC) priekšsēdētāja Phil Angelides uzklausīšana 2011. gada 11. aprīlī.

CRIS komitejas vizītes valstu parlamentos

· Vizīte Čehijas parlamenta Senātā Prāgā 2011. gada 5. janvārī.

· Delegācija uz Portugāles parlamentu (Assembleia da República) Lisabonā

           2011. gada 11. un 12. janvārī.

· Delegācija uz Spānijas parlamentu (Congreso de los Diputados un Senado) Madridē 2011. gada 12. un 13. janvārī.

· Delegācija uz AK parlamentu (Lordu un Pārstāvju palāta) Londonā 2011. gada 27. janvārī.

· Vizīte Vācijas parlamentā (Bundestag) Berlīnē 2011. gada 8. februārī.

· Delegācija uz Grieķijas parlamentu Atēnās 2011. gada 21. un 22. aprīlī.

Portugālē, Spānijā, Apvienotajā Karalistē un Grieķijā CRIS komiteja tikās arī ar valdību, centrālo banku, ražošanas nozaru, MVU un sociālo parteru pārstāvjiem.

Kopīga starpparlamentārā sanāksme ar valstu parlamentu pārstāvju piedalīšanos

Otrajā pilnvaru termiņā galvenais notikums bija kopīgā starpparlamentārā sanāksme 2011. gada 14. martā ar valstu parlamentu pārstāvju piedalīšanos, kuras temats bija „Ieguldījums reālajā ekonomikā. Instrumentu komplekts izaugsmei, inovācijai un kohēzijai”:

– „Eiropas pievienotā vērtība. ES stratēģiskās ilgtermiņa investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai”

Galvenais referents: Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas priekšsēdētājs Thomas Mirow.

– „Ieguldījums ES ekonomikā, stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu izpildes nodrošināšana”

Galvenais referents: Eiropas Investīciju bankas priekšsēdētājs Philippe Maystadt.

Pēc sanāksmes vakariņu laikā notika kopīgas CRIS un ECON komitejas debates, kurās galveno uzrunu teica bijušais Komisijas priekšsēdētājs Jacques Delors.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	30.5.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	32 9 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Burkhard Balz, Pervenche Berès, Mario Borghezio, Pascal Canfin, Nikolaos Chountis, Sergio Gaetano Cofferati, Frank Engel, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Robert Goebbels, Monika Hohlmeier, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Iliana Ivanova, Liisa Jaakonsaari, Othmar Karas, Wolf Klinz, Hans-Peter Martin, Gay Mitchell, Anni Podimata, Antolín Sánchez Presedo, Olle Schmidt, Theodor Dumitru Stolojan, Kay Swinburne, Ivo Vajgl
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Marta Andreasen, Bendt Bendtsen, Cornelis de Jong, Leonardo Domenici, Bas Eickhout, Kinga Göncz, Enrique Guerrero Salom, Thomas Mann, Sirpa Pietikäinen, Hannes Swoboda
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Kriton Arsenis, Antonio Cancian, Jorgo Chatzimarkakis, Rosario Crocetta, Derk Jan Eppink, Roger Helmer, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Joachim Zeller