ZIŅOJUMS par Melnās jūras zvejniecības pašreizējo un turpmāko pārvaldību

17.6.2011 - (2010/2113(INI))

Zivsaimniecības komiteja
Referente: Iliana Malinova Iotova

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Melnās jūras zvejniecības pašreizējo un turpmāko pārvaldību

(2010/2113(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Parlamenta jauno lomu un pienākumiem saskaņā ar Lisabonas līgumu[1],

–   ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru[2],

–   ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu „Kopējās zivsaimniecības politikas reforma” (COM(2009)0163)[3],

–   ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par integrēto jūrniecības politiku — sasniegtā progresa novērtēšana un jauni uzdevumi[4],

–   ņemot vērā Padomes 2010. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1256/2010, ar ko 2011. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu zvejas iespējas Melnajā jūrā[5],

–   ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 1992/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību[6],

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva)[7],

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575),

–   ņemot vērā 1992. gada Konvenciju par Melnās jūras aizsardzību pret piesārņojumu (Bukarestes konvencija) un tās protokolus,

–   ņemot vērā 1993. gada Ministru deklarāciju par Melnās jūras aizsardzību (Odesas deklarācija),

–    ņemot vērā 2007. gada Melnās jūras pārrobežu diagnostisko analīzi[8],

–   ņemot vērā Melnās jūras aizsardzības pret piesārņojumu komisijas 2008. gada ziņojumu par Melnās jūras vides stāvokli,

–   ņemot vērā Melnās jūras aizsardzības pret piesārņojumu komisijas 2009. gada stratēģisko rīcības plānu Melnās jūras vides aizsardzībai un rehabilitācijai,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada Jūras tiesību konvenciju,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Nolīgumu par 1982. gada 10. decembra konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību,

–   ņemot vērā Nolīguma par Jūras tiesību konvencijas XI daļas īstenošanu,

–   ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) 1995. gada Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1992. gada Konvenciju par bioloģisko daudzveidību,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām sugām,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi (Ramsāres konvencija),

–   ņemot vērā 1979. gada Konvenciju par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (Bonnas konvencija),

–   ņemot vērā Nolīgumu par vaļveidīgo aizsardzību Melnajā jūrā, Vidusjūrā un blakusesošās Atlantijas okeāna teritorijās (ACCOBAMS),

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1995. gada Nolīgumu par zivju krājumiem,

–   ņemot vērā Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) 32. sesijas 2008. gada ziņojumu „Sadarbības stiprināšana Melnajā jūrā”,

–   ņemot vērā GFCM 2009. gada reģionālo pētījumu par mazajām tunzivīm Vidusjūrā, tostarp Melnajā jūrā,

–   ņemot vērā Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizāciju,

–   ņemot vērā 2009. gada 7. maijā Prāgā notikušās Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo deklarāciju (Prāgas deklarācija),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A7-0236/2011),

A. tā kā Eiropas Savienībā vēl turpinās debates par kopējo zivsaimniecības politiku (KZP) un tā kā tā būs pirmā KZP reforma, kas ietver Melno jūru, debatēs būtu jāņem vērā šīs akvatorijas īpatnības un vajadzības;

B. tā kā līdz šim sadarbība bija nenoteikta vai pat izpalika, trūka konkrēta, saskaņota tiesiskā regulējuma un Melnās jūras reģiona valstīm kopēja tiesību akta par zvejas darbību, jo visi ūdeņi atrodas dažādu piekrastes valstu jurisdikcijā, kā arī kopumā trūka atbilstīgu un sistemātisku pētījumu un zinātniskas informācijas par Melnās jūras baseinu;

C. tā kā veikt zvejniecības pārvaldību Melnās jūras reģionā ir ļoti grūti, jo tikai divas no sešām valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru, ir ES dalībvalstis, bet pat šīs divas valstis ir jaunas ES dalībvalstis, kas pievienojās Savienībai tikai 2007. gadā;

D. tā kā kopējas politikas mehānisma izveide šīm sešām valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru, ir jāskata ilgtermiņā, lai cita starpā nodrošinātu vides aizsardzību un veicinātu jūras piekrastes teritoriju ekonomisko un sociālo attīstību;

E. tā kā par Melnās jūras reģiona jaunā politikas mehānisma mērķi jāizvirza bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un uzlabošana un iedzīvotāju, kuri strādā zvejniecības jomā attiecīgajā reģionā, labklājība, kas ir vienas no Eiropas Savienības prioritātēm;

F. tā kā Melnajai jūrai jāieņem tai atbilstoša vieta Eiropas galveno jūras teritoriju vidū, ņemot vērā, ka tā ir jaunākā un dinamiskākā daļēji slēgtā jūra;

G. tā kā Melnajai jūrai jāieņem pienācīga vieta reformētajā KZP un integrētajā jūrniecības politikā un tā kā jaunajā Eiropas Zivsaimniecības fonda pēc 2013. gada finanšu shēmā ir atbilstoši jāņem vērā zvejnieku un zvejas, ražošanas un pārstrādes nozaru vajadzības;

H. tā kā šo ziņojumu varētu ņemt vērā ne tikai kā vienu no pamatnostādnēm KZP reformai, bet to arī varētu iekļaut turpmākajā ES politikā sadarbībai ar austrumu partneriem, lai, maksimāli izmantojot esošo Komisijas paziņojumu par Melnās jūras reģiona sinerģiju[9], pastiprinātu Melnās jūras reģiona sadarbību, kurā zvejniecībai un dažādu nozaru attīstībai ir liela nozīme;

I.  tā kā zvejniecības pārvaldība Melnās jūras reģionā gūtu ievērojamu labumu no koordinētākas zinātniskās sadarbības starp piekrastes valstīm, kā arī no saskaņotas zivju krājumu stāvokļa saglabāšanas un uzlabošanas politikas Eiropas līmenī;

J. tā kā dinamiskās pārmaiņas, kuras tieši saistītas ar zveju, klimata pārmaiņām un piesārņojumu, nopietni ietekmē daudzas jūras ekosistēmas kopumā un jo īpaši Melnās jūras ekosistēmu;

K. tā kā Japānas jūras gliemežu (Rapana venosa) populācija apdraud ekoloģisko līdzsvaru Melnajā jūrā un tai ir negatīva ietekme, jo Japānas jūras gliemezis iznīcina tādus dabīgos ūdens filtrus kā Vidusjūras ēdamgliemene (Mythilus galloprovincialis) un svītrotais venuss (Chamelea gallina);

L. tā kā lielākā daļa zvejas kuģu, kurus izmanto ES zvejnieki Melnajā jūrā, ir mazāk nekā 12 metrus gari, tiem ir neliela ietekme uz Melnās jūras vidi; tomēr tiem jāņem vērā ilgtspējīgas zvejniecības nodrošināšanai paredzētie pasākumi un jāievēro šajā sakarā noteiktie pienākumi;

M.       tā kā nekavējoties jārisina nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas problēma Melnajā jūrā;

N. tā kā tās sešas valstis, kurām ir robeža ar Melno jūru, bet pašlaik nav kopīga nolīguma, varētu noslēgt pamatnolīgumu, ko varētu panākt sarunās, piemēram, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu, kurā tiktu paustas un ņemtas vērā visu pušu intereses;

O. tā kā vairums Melnās jūras problēmu rodas tādas atbilstošas institucionālas struktūras trūkuma dēļ, kura koordinē un veic Melnās jūras zvejniecības pārvaldību profesionālā un specializētā līmenī; tā kā pēdējos desmit gadus turpinās sarunas starp valstu zivsaimniecības politikas īstenošanā iesaistītajām pārvaldēm par šādas institucionālas struktūras izveidošanu, kā arī par šīs struktūras veidu un atbildību, un tā kā minētās sarunas joprojām nav devušas rezultātus; tā kā šā iemesla dēļ nav veikti atbilstoši nozvejas un īpaši pārrobežu zvejas kontroles pasākumi;

P. tā kā Vidusjūras Vispārējā zivsaimniecības komisija (GFCM), kuras pilnvarās ietilpst Melnās jūras teritorija, līdz šim nav pēc iespējas ievērojusi ieinteresēto pušu, jo īpaši zvejnieku, vajadzības un cerības un tai ir jāizmanto visi pieejamie ar šo reģionu saistītie instrumenti;

Q. tā kā Melnā jūra ievērojami atšķiras no Vidusjūras tādās jomās kā zivju krājumi, piesārņojuma līmenis, sugu daudzveidība, dominējošās sugas, kopējā biomasa un ražība;

R. tā kā Eiropas Parlaments 2011. gada janvārī pieņēma ziņojumu par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru[10], kurā uzsvērts, ka jāpiemēro daudzgadu zvejniecības pārvaldības plāni, kā arī jāizveido atsevišķa reģionāla iestāde Melnās jūras zvejniecības pārvaldībai;

Vispārīgi jautājumi

1. norāda, ka ir jāizveido dzīvotspējīga, stabila un ilgtspējīga zvejniecības nozare Eiropas līmenī un ka tieši Melnajai jūrai ir vajadzīga īpaša politika, lai saglabātu un uzlabotu zivsaimniecības resursu stāvokli un nodrošinātu, ka zivsaimniecības nozare ir piemērota Melnās jūras baseinam, ņemot vērā Melnās jūras reģiona īpatnības un to, ka Melnās jūras zivsaimniecības politikai jākļūst par nākamās KZP reformas neatņemamu sastāvdaļu;

2. uzsver, ka reģionālā, valsts un Eiropas līmenī jāveic precīzāki analītiskie un zinātniskie pētījumi, lai Melnās jūras baseinā saglabātu un uzlabotu zivsaimniecības resursus un ekosistēmas;

3. atzīst Komisijas centienus veicināt stabilāku un strukturētāku dialogu ar valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru un kuras nav ES dalībvalstis, un mudina Komisiju pielikt lielākas pūles, lai panāktu strukturētāku vienošanos par kopīgu regulējumu, kas ietver visu Melnās jūras baseinu, un saskaņā ar kuru šajā reģionā zvejniecības pārvaldībā tiktu īstenota reģionāla pieeja;

4. uzskata, ka visu ar Melno jūru saistīto lēmumu un politikas jomu pamatā jābūt pamatotiem zinātniskiem datiem un šajā sakarā aicina visas ieinteresētās puses sadarboties;

5. uzsver, ka jāturpina zinātniski analizēt zivju krājumu stāvokli un jāizveido stabila, ilgtermiņa zivsaimniecības novērošanas sistēma, un norāda, ka visām Melnās jūras piekrastes valstīm jāpiedalās minētajā analīzē;

6. mudina Komisiju izmantot visus tai pieejamos diplomātiskos un finanšu instrumentus, lai palīdzētu sasniegt konkrētus rezultātus attiecībā uz veiksmīgu un ilgtspējīgu zivsaimniecību ES interesēs, tostarp maksimāli izmantojot Euronest parlamentāro asambleju un Austrumu partnerattiecību iniciatīvu, ņemot vērā to, cik nozīmīgas ir ES tuvākās kaimiņvalstis;

7. aicina izveidot uzlabotu pārraudzības, kontroles un zvejas darbību uzraudzības sistēmu, kas veicinās ilgtermiņa ilgtspējīgu zivju krājumu izmantošanu un ļaus efektīvāk apkarot nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

8. atbalsta Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūras starptautisko lomu un aicina aktīvāk piedalīties un efektīvāk sadarboties Melnās jūras reģiona kontrolē, pārbaudē un uzraudzībā;

9.   uzskata, ka dziļūdens sugu zvejas metodes ir uzmanīgi un sīki jāpārbauda, lai noteiktu, kuras no sugām nekaitē un kuras vismazāk kaitē jūras gultnei; uzsver, ka dziļūdens krājumu zvejas metožu atbilstīga izmantošana ir ļoti svarīga, lai novērstu pārmērīgas Japānas jūras gliemežu (Rapana venosa) populācijas veidošanos, kas apdraud tādu jūras dabīgo filtru kā Vidusjūras ēdamgliemenes (Mythilus galloprovincialis), svītrotā venusa (Chamelea gallina), kā arī plakano austeru (Ostrea edulis) populācijas un daudzus citus čaulgliemjus;

10. uzskata, ka Melnajai jūrai jāpiešķir pienācīgs statuss Kopienas politikā un tāpēc jāveic piemēroti diplomātiski un zinātniski pasākumi un jāpiešķir atbilstoši finanšu līdzekļi ilgtspējīgai zvejniecībai šajā baseinā; uzskata, ka ES budžeta līdzekļiem jābūt elastīgiem, pieejamiem un pārredzamiem, lai ES varētu nodrošināt Melnās jūras zvejniecības ilgtspēju;

11. uzsver, ka veiksmīgas integrētas jūrniecības politikas Melnās jūras reģionā sekmēšanas pamatā ir dialogs starp dažādām ieinteresētajām pusēm; norāda, ka integrētai jūrniecības politikai jāveicina arī tādas saiknes izveidošana starp dažādām jūras nozarēm, kurā nav vietas konfliktiem un sarežģījumiem, ņemot vērā piekrastes teritoriju ilgtspējīgu attīstību;

12. uzsver divpusējās sadarbības un starptautisko nolīgumu svarīgo lomu, jo vairums Melnās jūras reģiona valstu nav ES dalībvalstis un tām nav pienākuma ievērot Kopienas tiesību aktus;

13. uzskata, ka visām Melnās jūras reģiona valstīm, jo īpaši ES dalībvalstīm, kā arī ES kandidātvalstīm, ir jāievēro ES un starptautiskie tiesību akti, kas ir piemērojami zvejas darbībām un kuru mērķis ir garantēt ne tikai zivju krājumu, bet arī zvejniecības nozares ilgtspējību;

14. mudina Komisiju turpmāk veicināt attīstību piekrastes teritorijās, attīstot ilgtspējīgu zvejniecību, kas ir īpaši svarīga Melnās jūras reģionam, kurā ir augsti bezdarba rādītāji;

Īpaši apsvērumi

15. pauž gandarījumu par tādiem Komisijas centieniem izveidot darba grupas zvejniecības pārvaldības jomā ar Turciju un Krievijas Federāciju, kuri rada pamatu turpmākām debatēm par sadarbību; aicina Komisiju vērst plašumā pasākumus un dialogu ar visām valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru; aicina Komisiju izmantot visas esošās organizācijas, kā arī attiecīgos instrumentus, lai panāktu progresu attiecībā uz labāku politikas saskaņošanu; tomēr uzskata, ka atsevišķa Melnās jūras reģiona zvejniecības pārvaldības organizācija (RFMO) varētu ilgtermiņā stimulēt un veicināt saziņu starp zinātniskajiem institūtiem un zvejnieku, ražotāju un pārstrādātāju profesionālajām organizācijām, lai risinātu jautājumus un padziļinātu sadarbību Melnās jūras reģionā; mudina Komisiju strādāt ar Melnās jūras reģiona valstīm divpusējā līmenī, ņemot vērā, ka daudzas no šīm valstīm nav Eiropas Savienības dalībvalstis;

16. uzsver, ka ir jāizskata ilgtermiņā RFMO izveide, kura koordinētu zinātnisko pētniecību, analizētu zivju krājumu stāvokli un īstenotu īpašu apdraudēto sugu novērošanas politiku; norāda, ka šī organizācija varētu arī sniegt ieteikumus attiecībā uz daudzgadu zvejniecības pārvaldības plāniem un dalīt kvotas valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru;

17. mudina ES izmantot savus diplomātiskos resursus, lai iespējami daudzas no piekrastes valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru un kuras nav ES dalībvalstis, pārliecinātu par ES kopējās zivsaimniecības politikas principu nozīmību, īpaši attiecībā uz daudzgadu pārvaldības plānu piemērošanu;

18. uzskata, ka zinātniskajās darbībās ir jāizmanto ES instrumenti, lai veicinātu un atvieglotu sadarbību starp Eiropas zinātnieku grupām un viņu kolēģiem no Ukrainas, Krievijas Federācijas, Gruzijas un Turcijas;

19. uzskata, ka ES pasākumos attiecībā uz Melnās jūras zvejniecību, jo īpaši integrētajā jūrniecības politikā, galvenā uzmanība jāpievērš mazapjoma zvejai, kas ir ļoti svarīga šim reģionam un piekrastes teritoriju ekonomiskajam stāvoklim;

20. uzsver, ka ES kopējai zivsaimniecības politikai jāmudina veidot profesionālas zvejnieku organizācijas un zvejniecības un akvakultūras starpnozaru organizācijas Melnās jūras reģionā, kur to nav vai tās ir vāji attīstītas;

21. uzskata, ka patlaban Melnās jūras reģionā piemērotie gada kopējās pieļaujamās nozvejas un kvotu principi nevar būt par vienīgo metodi, kā pārvaldīt zvejniecību Melnās jūras baseinā; uzskata, ka daudzgadu pārvaldības plāni ir jāveicina un ka tie varētu nodrošināt lielāku skaidrību par ES mērķiem zvejniecības jomā Melnās jūras reģionā un par ES redzējumu attiecībā uz šī baseina nākotni;

22. uzsver, ka visām šā reģiona ieinteresētajām personām ir jāvienojas par kopēju un saskaņotu ilgtermiņa pieeju, lai visas puses Melnajā jūrā varētu īstenot ilgtspējīgu zvejniecību, tāpēc atzinīgi vērtē labākās prakses apmaiņu starp iesaistītajām ieinteresētajām personām;

23. uzsver tādas zvejniecības pārvaldības nozīmi, kas nodrošina ekosistēmu dzīvotspēju un ilgtspējību, likumīgu zvejniecības darbību attīstību un nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanu; aicina izveidot Eiropas krasta apsardzes dienestu, lai efektīvi veidotu sadarbību starp dalībvalstīm ar mērķi uzlabot jūras drošību un cīnīties pret jauniem apdraudējumiem jūrā, īpaši Melnajā jūrā;

24. uzskata, ka daudzgadu pārvaldības plāni ir ļoti nozīmīgi gan saistībā ar zivsaimniecības nozares ekonomisko stāvokli, gan Melnās jūras ekosistēmu stāvokli; uzskata, ka daudzgadu pārvaldības plānu pieeja jāpapildina ar efektīvu nozvejas kontroli;

25. uzsver, ka jāveicina zinātniski pētījumi par Melnās jūras jautājumiem, lai lēmumos, kurus pieņem atbildīgās Eiropas, reģionālās un valstu iestādes, varētu ņemt vērā šo lēmumu ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās sekas; uzskata, ka jāveic sīki izstrādāts un saskaņots pētījums, lai sniegtu skaidru un viennozīmīgu atbildi uz jautājumiem, kas saistās ar zivsaimniecībām, kā arī jautājumu par zvejas metožu (piemēram, tralēšanas jūras gultnē) iespējamo ietekmi, jo, tā kā pētījumu par ietekmi nav, nevar izdarīt nopietnus secinājumus; uzskata, ka arī turpmāk jāveicina tādas pētniecības programmas un projekti Melnās jūras zvejniecības jomā kā SESAME, KNOWSEAS, WISER un BlackSeaFish;

26. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ukrainas, Krievijas Federācijas, Gruzijas un Turcijas valdībai un parlamentam.

• [1]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0373.
• [2]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0025.
• [3]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0039.
• [4]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0386.
• [5]  OV L 343, 29.12.2010., 2. lpp.
• [6]  OV L 206, 22.7.1992., 50. lpp.
• [7]  OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.
• [8]  http://www.grid.unep.ch/bsein/tda/main.htm.
• [9]  COM(2007)0160 par Melnās jūras reģiona sinerģiju.
• [10]  Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru (2010/2087(INI)).

PASKAIDROJUMS

Šī ziņojuma galvenais mērķis ir noteikt vidēja termiņa un ilgtermiņa zvejniecības Melnās jūras reģionā attīstības pamatprincipus. Ziņojumam ir liela nozīme, jo Melnās jūras reģionā līdz šim nav notikusi koordinēta visu zvejniecības jomā iesaistīto dalībnieku darbība. Institucionalizēta koordinācija varētu sniegt pamanāmus rezultātus zvejnieku iztikas līdzekļu aizsardzībā, ekonomiskās attīstības nodrošināšanā piekrastes teritorijās un ekoloģiskā līdzsvara un zivju resursu aizsardzībā šajā baseinā. Tas attiecas ne tikai uz ES dalībvalstīm, bet arī uz visām pārējām Melnās jūras reģiona valstīm.

Melnā jūra ir ierobežots baseins, kura resursus zināmā mērā dala sešas Melnās jūras reģiona valstis. Šai teritorijai ir arī liela ekonomiskā, sociālā un politiskā nozīme. Tāpēc referente uzskata, ka sadarbība starp Melnās jūras reģiona valstīm zvejniecības jomā būs ievērojams solis resursu saglabāšanas pārvaldībā un efektīvā jautājumu risināšanā Melnās jūras baseinā.

Padziļinātā Melnās jūras reģiona zvejniecības analīzē norādīts, ka jāatrod visefektīvākais sadarbības veids starp visām valstīm šajā reģionā. Īpašā bioloģiskā daudzveidība arī rada vajadzību veidot kopīgu pieeju šī unikālā baseina pārvaldībai. Lai efektīvi risinātu Melnās jūras reģiona problēmas, ir svarīgi uzlabot sadarbību starp visām ieinteresētajām pusēm zvejniecības nozarē, tostarp rūpniecības pārstāvjiem, zinātniekiem un politikas veidotājiem no zvejas reģioniem, lai stimulētu ieguldījumu veikšanu zinātniskos pasākumos un pētniecībā.

Melnās jūras reģiona partnerības modeļa pamatā jābūt kopīgu un ilgtermiņa pārvaldības plānu īstenošanai, kā arī sadarbībai starp ieinteresētajām pusēm un pasākumu koordinēšanai tādās dažādās jomās kā:

· zinātnisks resursu un tos apdraudošo faktoru novērtējums,

· reģionālās datu bāzes izveidošana, apkopojot pieejamo informāciju,

· sadarbība starp valsts un nevalstiskām organizācijām Melnās jūras reģionā,

· kopēju iniciatīvu veidošana datu vākšanai,

· un visbeidzot, stingra zvejas darbību kontrole, tostarp cieša sešu Melnās jūras reģiona valstu sadarbība attiecībā uz nelegālas, nereģistrētas un nepieteiktas zvejas novēršanu, kavēšanu un izskaušanu.

Šis modelis nodrošinās Melnās jūras ekosistēmas līdzsvara saglabāšanu, ļaujot veikt zivju krājumu stāvokļa uzlabojumus bez draudiem zivsaimniecības nozarei reģionā.

Pirms jebkuras Melnās jūras zvejniecības politikas noteikšanas, īstenošanas un pieņemšanas jābūt skaidrībai, ka jebkuri centieni, pasākumi vai stratēģijas dos labumu tikai tad, ja valstis, kuras nav ES dalībvalstis, šos pasākumus vai stratēģijas uzskata par pievilcīgām. Tas ir svarīgi, jo Rumānijas un Bulgārijas zvejas flote un nozveja Melnajā jūrā ir samērā neliela, īpaši salīdzinājumā ar Turciju un Krievijas Federāciju. Tāpēc dalībvalstīm ir īpaši svarīgi atrast alternatīvu pieeju gada kvotu un kopējās pieļaujamās nozvejas principam, kurš tām rada ļoti nelabvēlīgu situāciju salīdzinājumā ar Melnās jūras reģiona kaimiņvalstīm. Referente iesaka gada kvotu un kopējās pieļaujamās nozvejas principu aizstāt ar zivju krājumu daudzgadu pārvaldības plāniem — principu, kura nākotnes piemērošanu vēlas apspriest un pieņemt Melnās jūras reģiona valstis, kas nav ES dalībvalstis. Šis ieteikums ir viens no galvenajiem ziņojuma elementiem.

Īpaša uzmanība jāpievērš nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas radītajiem draudiem. Gan ES dalībvalstīm, gan valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, Melnās jūras baseinā jāveic stingri pasākumi, lai cīnītos pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju. To var panākt, tikai Eiropas Komisijai aktīvi sadarbojoties ar Melnās jūras reģiona valstīm.

Ziņojumā arī norādīts, ka jāveido tāda reģionāla Melnās jūras zvejniecības pārvaldības iestāde, kas darbojas atsevišķi no GFCM. Spēcīgākais arguments par šādas iestādes veidošanu ir divu baseinu atšķirīgās īpašības, kurām vajadzīga atšķirīga pieeja zivju resursu pārvaldībā un zvejniecībā Vidusjūrā un Melnajā jūrā. Zivsaimniecības komiteja ir atkārtoti uzsvērusi, ka, veidojot turpmāko politiku, ir svarīgi ņemt vērā reģionālās īpatnības. Šī nostāja ir atspoguļota daudzos EP pieņemtajos dokumentos, tostarp Zivsaimniecības komitejas sagatavotajā pastāvīgajā ziņojumā par kopējās zivsaimniecības politikas reformu (Maria do Céu Patrão Neves ziņojums). Acīmredzot jebkurā politikā, kuru piemēro Melnās jūras zvejniecībai, jāņem vērā vispārējais ilgtspējas princips, kuru Eiropas Savienība piemēro savām jūrām. Šī jaunā, īpašā Melnās jūras reģiona pārvaldības iestāde saskarsies ar daudzām problēmām, bet referente uzskata, ka tas Eiropas Savienībai ir labs izejas punkts. Šajā sakarā referente atzinīgi vērtē aktīvo dialogu, kuru nesen Eiropas Komisija uzsāka ar tādiem galvenajiem Melnās jūras reģiona dalībniekiem kā Krievijas Federācija un Turcija. Referente uzskata, ka Eiropas Komisija ir uz pareizā ceļa, veidojot darba grupas ar abām minētajām valstīm, lai apspriestu sadarbības veidu un sīkāku informāciju. Eiropas Komisija un Jūrlietu un zivsaimniecības ĢD saskaras ar grūtu uzdevumu — iespējami tuvināt Turcijas, Gruzijas, Krievijas Federācijas un Ukrainas darbību ES kopējās zivsaimniecības politikas principiem, vienlaikus saskaņojot minētos principus ar šo valstu interesēm Melnās jūras reģionā. Tomēr baseina nākotnei, piekrastes teritoriju attīstībai un zvejniecības ekoloģijai ir svarīgi, ka šie centieni pieņemamā un saprātīgā laika posmā dotu konkrētus rezultātus.

Eiropas zivsaimniecībai ir stingri izveidota reģionālā struktūra, kurā katram atsevišķam reģionam ir savas īpatnības; tam nepieciešama reģionāla pieeja attiecībā uz zvejniecības pārvaldību. Tāpēc referente iesaka divu līmeņu pieeju lēmuma pieņemšanas procesā, ko organizē šādi:

-    Eiropas līmenī (pieņemot kopīgos principus, regulējumu un ilgtermiņa mērķus, kā arī ceļvedi to sasniegšanai),

-    reģionālā līmenī (nosakot un izveidojot atbilstošu šo mērķu sasniegšanas veidu. Piemēram, vietējiem lēmuma pieņēmējiem jāpiešķir pilnvaras noteikt zvejniecības pārvaldības veidu reģionā, neatkāpjoties no kopīgajām normām).

Šādas divu līmeņu pieejas piemērošana un lēmumu pieņemšana atbilstošā politiskajā līmenī padarīs politiku vienkāršāku un ekonomiski pamatotāku.

Tādējādi Melnajai jūrai būtu jāizveido reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācija (RFMO), pamatojoties uz tās iestādes paraugu, kura jau darbojas Baltijas jūras reģionā. Visām Melnās jūras reģiona valstīm, kā arī ES, jābūt līgumslēdzējām pusēm šajā RMFO. Reģionālajai komitejai jāuzrauga krājumu stāvoklis visā Melnajā jūrā un jānosaka kopējā pieļaujamā nozveja un kvotas visām valstīm reģionā, pamatojoties uz zinātniskiem ieteikumiem. Zvejniecības pārvaldība būtu daudz efektīvāka, ja ierobežojošus pasākumus attiecībā uz apdraudētām sugām piemērotu visām Melnās jūras reģiona valstīm un ne tikai Bulgārijai un Rumānijai.

Referente uzskata, ka zvejniecības pārvaldības reģionālās organizācijas izveidošanai Melnās jūras reģionā ir spēcīgs pamatojums. Šī iestāde ļaus pastāvēt līdzās dažādiem zvejas veidiem ar kopīgu mērķi — atjaunot un saglabāt Melnās jūras zvejniecības resursus. Līdz šim zvejniecības pārvaldību Melnās jūras reģionā nekoordinēja saskaņoti starp valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru. Tā kā Bulgārija un Rumānija ir ES dalībvalstis, tām jāveic konkrēti pasākumi, lai saglabātu zivju krājumus savos ūdeņos. Tomēr šie pasākumi nevar dot maksimālu labumu, ja tos neveic arī pārējās Melnās jūras reģiona valstis.

Tāpēc vajadzīga institucionalizēta šo valstu sadarbība zivju krājumu saglabāšanas jomā. Ar šo iniciatīvu pasākumus, kuri paredzēti ES kopējā zivsaimniecības politikā, piemēros visā Melnās jūras baseinā. Šī argumenta pamatā ir zinātnisks pētījums, kurā norādīts, ka institucionalizētai sadarbībai ir liela nozīme jūras dzīvo resursu ilgtspējīgas ekspluatācijas nodrošināšanā ilgtspējīgas attīstības kontekstā.

Svarīgi uzsvērt, ka šādas organizācijas izveidošana apstiprinās ES iesaistīšanos reģiona zvejniecības ilgtspējīgā attīstībā, jo ilgtermiņā tai būs labvēlīga ietekme uz Melnās jūras reģiona valstīm.

Vienlaikus, institucionalizējot reģionālo sadarbību zvejniecības jomā, šī reģionālā organizācija ļautu Eiropas Savienībai izvirzīt starptautiskās zvejniecības sadarbības ar Turciju, Ukrainu, Gruziju un Krieviju priekšplānā principus, kuri noteikti kopējā zivsaimniecības politikā.

Referente uzskata, ka Eiropas Savienībai jāizmanto visi diplomātijas un finanšu līdzekļi, piemēram, Austrumu partnerības iniciatīva, Euronest parlamentārā asambleja un dažādi Eiropas finansējuma veidi, lai sasniegtu prioritātes sarunās ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis.

Referente uzstāj, ka jāpieņem tikai uz zinātniskiem pētījumiem balstīti lēmumi. Turklāt ES jāattīsta iespējami plaša sadarbība starp pētniecības institūtiem visās dalībvalstīs, neaprobežojoties tikai ar pētnieku grupām. Šim nolūkam jānodrošina atbilstošs ES finansējums. Citādi nebūs iespējams iegūt pilnīgu informāciju par zivju krājumu faktisko stāvokli, un lēmumi par Melnās jūras zvejniecības pārvaldību tiks nopietni apšaubīti.

Ziņojumā uzmanība pievērsta to pētījumu nozīmei, kas attiecas uz visdrošāko dziļūdens krājumu zvejas metožu noteikšanu, īpaši attiecībā uz Japānas jūras gliemezi (Rapana venosa). Tam ir īpaša nozīme attiecībā uz Melnās jūras ekosistēmu, jo ir zināms, ka Japānas jūras gliemezis ir „plēsoņa bez pretinieka” un tādējādi rada lielu spiedienu uz tādiem jūras dabīgajiem filtriem kā Vidusjūras ēdamgliemene (Mythilus galloprovincialis) un svītrotais venuss (Chamelea gallina), kā arī nopietni apdraud Melnās jūras ekoloģisko līdzsvaru.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	15.6.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	20 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Josefa Andrés Barea, Antonello Antinoro, Kriton Arsenis, Alain Cadec, Carmen Fraga Estévez, Pat the Cope Gallagher, Marek Józef Gróbarczyk, Iliana Malinova Iotova, Isabella Lövin, Gabriel Mato Adrover, Guido Milana, Britta Reimers, Crescenzio Rivellini, Ulrike Rodust, Struan Stevenson, Catherine Trautmann, Jarosław Leszek Wałęsa
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Luis Manuel Capoulas Santos, Chris Davies, Raül Romeva i Rueda, Ioannis A. Tsoukalas
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Sławomir Witold Nitras