ZIŅOJUMS par drošības problēmu risināšanu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā

26.7.2011 - (2011/2072(INI))

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja
Atzinumu sagatavoja (*): Corinne Lepage, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referente: Vicky Ford
(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 50. pants

Grozījumi

• 001-001 (PDF - 195 KB)
• 001-001 (DOC - 163 KB)
• 002-002 (PDF - 87 KB)
• 002-002 (DOC - 214 KB)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par drošības problēmu risināšanu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā

(2011/2072(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīvu 94/22/EK par noteikumiem attiecībā uz atļauju piešķiršanu un izmantošanu ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei[1],

–   ņemot vērā Padomes 1992. gada 3. novembra Direktīvu 92/91/EEK par minimālajām prasībām drošības un veselības aizsardzības uzlabošanai darba ņēmējiem, kuri strādā minerālu ieguves rūpniecības nozarēs, kas pielieto urbšanu[2],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīvu 2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (IPPC direktīvu)[3],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (Direktīvu par atbildību vides jomā jeb ELD)[4],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 2038/2006 par daudzgadu finansējumu Eiropas Jūras drošības aģentūras rīcībai reaģēšanas pasākumu kuģu izraisīto piesārņojumu jomā un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1406/2002[5],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva)[6],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES rīcību naftas ieguves un izpētes jomā Eiropā[7],

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Risinot drošības problēmas, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā” (COM(2010)0560),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. pantu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 11. un 191. pantu,

–   ņemot vērā negadījumu uz platformas Deepwater Horizon, kura dēļ traģiski gāja bojā cilvēki un tika nodarīts nopietns kaitējums videi,

–   ņemot vērā ASV Nacionālās komisijas jautājumā par noplūdi no uzņēmuma BP platformas Deepwater Horizon un par urbšanas darbiem jūrā galīgo ziņojumu,

–   ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (Dzīvotņu direktīva)[8],

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0290/2011),

A. tā kā LESD 194. pantā ir īpaši aizsargātas dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, vienlaikus arī ievērojot solidaritāti un rūpējoties par vides aizsardzību;

B.  tā kā saskaņā ar LESD 191. pantu Savienības vides politikai ir jābūt vērstai uz augsta līmeņa aizsardzības nodrošināšanu un balstītai uz piesardzības principu un principu, ka jāveic profilakse, lai kaitējumu videi pirmām kārtām novērstu tā izcelsmes vietā, kā arī principu, ka jāmaksā piesārņotājam;

C. tā kā vietējie naftas un gāzes avoti sniedz būtisku ieguldījumu pašreizējo Eiropas enerģētikas vajadzību risināšanā un tiem pašlaik ir ļoti svarīga nozīme Eiropas energoapgādes drošības garantēšanā un enerģijas avotu dažādošanā;

D. tā kā pastiprinās atklātā jūrā veikto darbību aktivitāte ES teritorijai blakus esošajos apgabalos, uz kuriem neattiecas ES tiesību akti, tā kā ar šīm darbībām saistītu negadījumu sekas var skart ES teritoriju un tā kā daudzi no šiem apgabaliem pašlaik ir politiski nestabili;

E.  tā kā jau ir pieņemts plašs klāsts starptautisko tiesību aktu un starptautisko konvenciju, kas attiecas uz jūrām, tostarp Eiropas teritoriālajiem ūdeņiem;

F.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā (UNCLOS) noteikts okeānos un jūrās veicamām darbībām piemērojamais tiesiskais regulējums, tostarp attiecībā uz kontinentālā šelfa nodalījumu un ekskluzīvo ekonomisko zonu (EEZ);

G. tā kā ir jāgarantē naftas un dabas gāzes ieguves izpētes drošums un godīgums un Eiropas pilsoņu un vides maksimāla aizsardzība;

H. tā kā jebkādiem negadījumiem varētu būt pārrobežu mēroga sekas un tādēļ ir pamatoti veikt iepriekšēju sagatavošanos attiecībā uz ES piesārņojuma novēršanas spējām, ņemot vērā negadījumus, kas notiek ārpus ES ūdeņiem;

I.   tā kā naftas noplūde no platformas Deepwater Horizon ir pierādījusi, cik postoša videi un cilvēku dzīvībām var būt naftas ieguve ārkārtējos apstākļos un cik milzīgas ekonomiskas izmaksas var radīt šādi kaitējumi videi;

J.   tā kā dažos ieteikumos, ar kuriem nākusi klajā ASV Nacionālā komisija jautājumā par noplūdi no uzņēmuma BP platformas Deepwater Horizon un par urbšanas darbiem atklātā jūrā, ir minēta virkne darbību, ko dažviet Eiropas Savienībā īsteno jau 20 vai vairāk gadu;

K. tā kā saistībā ar naftas noplūdi no Deepwater Horizon platformas Meksikas līcī ES ir steidzami un vajadzības gadījumā padziļināti jāpārskata attiecīgie tiesību akti un noteikumi, lai ievērotu piesardzības principu un principu, ka vajadzētu veikt preventīvus pasākumus visos tās teritorijā jūrā notiekošās naftas un gāzes ieguves un izpētes aspektos, tostarp attiecībā uz drošu naftas tranzītu pa jūras gultnē/zem jūras gultnes izvietotajiem cauruļvadiem; tā kā šajā sakarībā Parlaments atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi steidzami novērst trūkumus pašreizējos ES tiesību aktos;

L.  tā kā negadījums Meksikas līcī lika nozares pārstāvjiem un kompetentajām iestādēm izveidot forumus, piemēram, GIRG[9] un OSPRAG[10], lai tajos izvērtētu negadījumā gūto pieredzi, un tā kā daudzas no šīm iniciatīvām jau ir sniegušas konkrētus rezultātus;

M. tā kā 2007. gadā valstīm piederoši naftas uzņēmumi saražoja 52 % no naftas pasaulē un to kontrolē atradās 88 % no reģistrētajiem naftas krājumiem un tā kā to nozīme starptautiskajiem naftas uzņēmumiem ārkārtīgi pieaug;

N. tā kā dalībvalstu dažādo regulatīvo mehānismu dēļ ir daudz grūtāk panākt saskaņotus drošības pasākumus un tā kā tas rada papildu finansiālu slogu uzņēmumiem un apgrūtina iekšējā tirgus pareizu un nevainojamu darbību;

O. tā kā pieredze liecina, ka, nošķirot licencēšanas procesu un veselības un drošības izvērtēšanu, var izvairīties no iespējamiem interešu konfliktiem vai neskaidrību attiecībā uz mērķiem;

P.  tā kā valsts regulatīvajām iestādēm pirms licences un galīgās urbšanas atļaujas izsniegšanas ir jānovērtē uzņēmuma finansiālā dzīvotspēja un iespējas, pārliecinoties, ka tam ir pietiekams finansējums, tostarp civiltiesiskās atbildības apdrošināšana un kopīgi fondi;

Q. tā kā jau pastāv dažādi starptautiski forumi, tai skaitā NSOAF[11], kuros valsts regulatīvās iestādes var apmainīties ar paraugpraksi;

R.  tā kā Komisija ES vārdā jau ir pievienojusies reģionālajai Konvencijai par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā (OSPAR)[12];

S.  tā kā pastāv mehānismi ziņošanai par negadījumiem, tostarp OSPAR gada pārskati, noplūdes un emisiju ziņojumi, un tā kā tādas pieredzes izplatīšanai, kas gūta šādos negadījumos, var izmantot arī nereglamentētus ziņošanas veidus, piemēram, NSOAF drošības biļetenus;

T.  tā kā vairākos spēkā esošos nolīgumos, piemēram, OCES nolīgumā[13], jau ir noteiktas starptautiskas reaģēšanas procedūras gadījumos, kad notiek starptautiska mēroga noplūdes;

U. tā kā ES Iekārtu direktīva vispārīgi attiecas uz jūras naftas un gāzes iekārtu aprīkojumu, bet no tās darbības jomas ir izslēgtas mobilās jūras urbšanas iekārtas un to aprīkojums;

V. tā kā Komisija, izstrādājot un īstenojot ES tiesību aktus par jūras drošību, jau saņem tehnisko palīdzību no Eiropas Jūras drošības aģentūras un šai aģentūrai ir uzticēti darbības uzdevumi saistībā ar reaģēšanu uz naftas piesārņojumu, satelītnovērošanu un kuģu tāldarbības identifikāciju un uzraudzību;

W. tā kā atbildība par naftas noplūžu seku likvidēšanu un zaudējumu segšanu ir noteikta LESD 191. pantā, ar ko tiek ieviests princips „maksā piesārņotājs” un kas tiek atspoguļots tādos sekundārajos tiesību aktos kā Direktīva par atbildību vides jomā un Direktīva par atkritumiem;

X. tā kā attiecībā uz Ziemeļjūru jau ir izveidota brīvprātīga naftas piesārņojuma kompensēšanas shēma;

Reglamentējoša pieeja

1.  atzīst, ka licenču un citu atļauju izsniegšana ogļūdeņražu resursu izpētei un izmantošanai ir dalībvalstu prerogatīva un ka dalībvalstis pēc saviem ieskatiem var izlemt par jebkādu darbību apturēšanu; tomēr uzsver, ka licencēšanas procedūrām jāatbilst noteiktiem vienotiem ES kritērijiem, un norāda, ka dalībvalstīm, izsniedzot ogļūdeņražu resursu izpētes un ieguves atļaujas, būtu jāpiemēro piesardzības princips;

2.  tādēļ uzstāj, ka būtu nesamērīgi ieviest ES mēroga moratoriju visiem jauniem dziļūdens naftas urbumiem ES ūdeņos, lai nodrošinātu augstus drošības standartus visā Eiropas Savienībā;

3.  uzsver, ka katras dalībvalsts likumdošanas un regulatīvajam režīmam ir jānodrošina tas, ka visi tirgus dalībnieki iesniedz ar riska novērtējumu pamatotu drošumu apliecinošu dokumentāciju par katru konkrēto urbuma vietu, šajā dokumentācijā pierādot attiecīgajām valsts veselības, drošības un vides iestādēm to, ka ir izvērtēti visi ar urbuma vietu saistītie un citi riski un katrā iekārtā tiek veikti kontroles pasākumi;

4.  uzsver, ka ar visu dalībvalstu tiesību aktiem un reglamentējošajiem noteikumiem atbilstīgi pašreizējai paraugpraksei ir jāievieš stingrs režīms, kas paredz, ka visi urbšanas darbu priekšlikumi ir jāiesniedz kopā ar drošumu apliecinošu dokumentāciju, kas ir jāapstiprina, pirms šie darbi var tikt sākti, un šajā dokumentācijā ir jāiekļauj apliecinājums par neatkarīgu trešo pušu veiktām pārbaudes procedūrām un neatkarīgu ekspertu regulāru ziņojumu sniegšanu atbilstīgos intervālos; uzsver, ka, valsts regulatīvajai iestādei pirms urbšanas darbu sākšanas veicot regulatīvas pārbaudes, tiks vēl vairāk nodrošināta visu risku izvērtēšana un to seku mazināšana un atbilstīgos intervālos tiks iesniegti neatkarīgu ekspertu ziņojumi par katru iekārtu;

5.  prasa, lai visa drošumu apliecinošā dokumentācija kļūtu par dinamisku dokumentu, kas tiek mainīts un pilnveidots tā, ka attiecīgā kompetentā iestāde apstiprina materiāli tehniskās izmaiņas vai iekārtu maiņu, un uzsver, ka visa drošības dokumentācija būtu jāpārskata vismaz reizi piecos gados un šo pārskatīšanu veiktu arī neatkarīgas regulatīvās iestādes; uzsver, ka drošumu apliecinošajā dokumentācijā ir jāiekļauj visas urbuma vietā ievērotās procedūras un iekārtas, kas pieejamas, lai novērstu iespējamās noplūdes;

6.  atzīst, ka jau pastāv režīmu un paraugprakses tīkls, un uzskata, ka atsevišķi jauni specializēti ES tiesību akti var apdraudēt spēkā esošā režīmu tīkla stabilitāti, radot atkāpes no apstiprinātās drošumu apliecinošās dokumentācijas pieejas, un uzsver, ka jaunajiem tiesību aktiem nav jācenšas dublēt vai vājināt pastāvošo paraugpraksi;

7. atbalsta Komisijas vēlmi sadarbībā ar dalībvalstīm noteikt stingrākus minimuma standartus ES; uzskata, ka jautājumi par drošību un vidi ir jāiekļauj visos tiesību aktos, un visās jomās, kas saistītas ar naftas un gāzes ieguvi jūrā, būtu jāpiemēro visaugstākie drošības un vides standarti; prasa neatkarīgai trešo pusei paaugstināt saskaņošanas līmeni, notiekot negadījumam; iesaka izvēlēties šā uzdevuma izpildei Eiropas Jūras drošības aģentūru;

8. prasa paplašināt ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) direktīvas[14] darbības jomu, lai tā attiektos uz visiem jūrā īstenoto projektu posmiem (izpēte un darbība), un aicina noteikt īpašas IVN prasības attiecībā uz urbšanas darbiem lielā dziļumā, sarežģītiem urbumiem un problemātiskiem urbšanas apstākļiem, kā arī uz naftas/gāzes tranzītu pa jūras gultnē/zem jūras gultnes izvietotiem cauruļvadiem; turklāt uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jānodrošina, lai valstu iestāžu apstiprinātajos IVN par jūrā īstenotajiem projektiem būtu iekļauti nosacījumi, kas uzņēmumam jāievēro ekspluatācijas pārtraukšanas posmā; aicina Komisiju atkārtoti analizēt tiesību normas attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtēšanu un iekļaut tajos noteikumus par ietekmes uz vidi novērtēšanas procesa uzticēšanu no pasūtītāja neatkarīgiem ekspertiem;

9.  aicina Komisiju izvērtēt spēkā esošo tiesisko regulējumu attiecībā uz pastāvošās urbšanas infrastruktūras darbības pārtraukšanu un nepieciešamības gadījumā ar tiesību aktiem precizēt operatoru atbildību par drošas likvidācijas nodrošināšanu un atbildību par jebkuru videi nodarīto kaitējumu, kas radies darbības pārtraukšanas dēļ vai urbšanas vietā pēc tās darbības pārtraukšanas;

10. aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt saprātīgos principus, kas ietverti tās tiesību aktos par risku pārvaldību krastā (SEVESO II[15] un III[16]), iekļaujot tos arī tiesību aktos, kuri attiecas uz naftas un gāzes ieguves darbiem jūrā; pagaidām, ja Komisija neierosina šādus jaunus īpašus tiesību aktus, aicina Komisiju no jauna izvērtēt SEVESO III priekšlikumu, lai paplašinātu tā darbības jomu un attiecinātu to uz naftas ieguves urbšanas iekārtām un zemūdens cauruļvadiem, kas atrodas jūras gultnē/zem tās, kā arī uz visiem naftas vai gāzes atradņu izpētes posmiem līdz pat urbuma ekspluatācijas pārtraukšanai; atzinīgi vērtē Komisijas paskaidrojuma rakstu par SEVESO II direktīvas pārskatīšanu, kurā apstiprināts, ka Komisija novērtēs piemērotāko veidu, kā stiprināt tiesību aktus vides jomā;

11. norāda, ka naftas un gāzes nozares darbības jūrā nav iekļautas direktīvas par rūpnieciskajām emisijām pamatnoteikumos[17]; ierosina, lai Komisija I pielikumam pievieno 1.5. punktu „Naftas un gāzes ieguves darbi jūrā” pirmajā pārskatīšanā, kas jāpabeidz līdz 2011. gada 31. decembrim, un ierosina, lai Eiropas Piesārņojuma integrētas novēršanas un kontroles (IPPC) birojs noteiktu labākās pieejamās tehnoloģijas izmantošanai naftas un gāzes ieguves darbos jūrā;

12. atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pārskatīt Direktīvu 92/91/EEK un prasa šajā pārskatīšanā panākt kopējus standartus, lai nepieļautu atšķirīgu attieksmi pret darba ņēmējiem vienā uzņēmumā atkarībā no tā atrašanās vietas; tādēļ prasa panākt pārredzamu, efektīvu un konsekventu noteikumu kopumu, kas jāpiemēro visiem darba ņēmējiem, kuri strādā šelfa naftas un gāzes nozarē, un novērtēt gan pašreizējo tiesību aktu efektivitāti, gan iespējas turpmāk saskaņot tiesību aktus;

13. aicina Eiropas Savienību veicināt SDO pamatnostādņu par darba drošības un veselības pārvaldības sistēmām (ILO-OSH 2001) piemērošanu visā naftas un gāzes nozarē;

14. tomēr brīdina, ka tiesību aktu efektivitāte visvairāk ir atkarīga no tā, cik kvalitatīvi attiecīgās Eiropas un valsts iestādes un organizācijas īsteno, pārvalda un izpilda attiecīgos tiesību aktus; uzskata, ka Komisijai būtu aktīvi jānodrošina dalībvalstu iestāžu atbilstīga rīcība;

15. uzsver, ka dažās dalībvalstīs salīdzinājumā ar starptautisko un Eiropas līmeni jau ir ieviesti izcili drošības mehānismi;

16. uzsver, ka ir svarīgi, lai neatkarīgi un apmācīti speciālisti, kuri izprot vietējos apstākļus, veiktu regulāras, daudzveidīgas un rūpīgas pārbaudes; uzskata, ka operatoru pārbaužu režīma pareizība ir jāapstiprina arī trešām pusēm; atbalsta dažu dalībvalstu jau īstenotos centienus palielināt stingru pārbaužu skaitu; uzsver valsts iestāžu neatkarības nozīmi un to, ka ir svarīgi pārredzamā veidā risināt iespējamos interešu konfliktus, kas rodas inspektoriem attiecībās ar iespējamiem turpmākajiem darba devējiem;

17. norāda, ka pieredzējušu inspektoru skaits ir ierobežots, un prasa veikt lielākus ieguldījumus, lai izveidotu kvalificētu pārbaužu tīklu visās dalībvalstīs; aicina Komisiju izskatīt iespējas, kā tā var palīdzēt dalībvalstīm izveidot savas inspicējošās iestādes;

18. uzsver nepieciešamību ieviest efektīvas kontroles sistēmas uzraudzības iestādēm, izmantojot novatoriskas metodes, piemēram, īpašas pārbaudes attiecībā uz darba laiku vai glābšanas operācijām, un iespējas piemērot sankcijas darba ņēmēju veselības un drošības pārkāpumu gadījumos;

19. norāda, ka operatoru pārbaužu režīmu pareizība ir jāapstiprina trešām pusēm, kā arī norāda, ka ES līmeņa pārbaudes un revīzijas, ko veic kuģiem, jāpaplašina, attiecinot tās arī uz naftas un gāzes platformām jūrā;

20. atzīst, ka, izmantojot kopīgas pārbaudes iestādes dažu mazāka apmēra darbību veikšanai, ja dalībvalstis pārbaudes veic kopīgi, var panākt apjomradītus ietaupījumus;

21. norāda, ka, paplašinot ES tiesību aktus, kas attiecas uz jūrā izvietotu iekārtu aprīkojumu, būtu jāatzīst, ka, ņemot vērā straujo tehnoloģisko attīstību, pārāk specifiskas prasības var ātri kļūt nevajadzīgas;

22. pauž bažas, ka ES līmeņa „kontrolieru kontrolieri” var nesniegt pietiekamu pievienoto vērtību, lai kompensētu valsts kompetento iestāžu jau tāpat ierobežoto regulatīvo resursu mazināšanos; tomēr atzīst potenciālu, ko sniedz Eiropas Jūras drošības aģentūras nozīmīgā pieredze, kas gūta, veicot naftas noplūdes negadījumu novēršanu, uzraudzību un atklāšanu, un uzskata, ka visā Eiropas Savienībā būtu jākoordinē datu apkopošana, paraugprakses apmaiņa un saskaņota reaģēšana uz negadījumiem; aicina Komisiju izpētīt, vai, izveidojot Eiropas līmeņa regulatīvu iestādi darbībām jūrā, kurā tiktu apvienotas valstu regulatīvās iestādes un kura līdzinātos BEREC telekomunikāciju nozarē, varētu radīt pievienoto vērtību un stiprināt visaugstāko standartu izpildi un īstenošanu visā ES;

Novēršana un informācijas un paraugprakses apmaiņa

23. uzsver to, ka reģionālā iniciatīva ir svarīga kā daudzpusējas rīcības pirmais līmenis, un uzskata, ka Vidusjūras, Baltijas jūras un Melnās jūras reģiona dalībvalstīm būtu jāizveido tādi forumi, kas līdzinās Ziemeļjūras jūras iestāžu forumam (NSOAF), lai uzraudzītu minimuma standartu pieņemšanu un izpildi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attiecībā uz Vidusjūras reģiona jūras iestāžu foruma (MOAF) dibināšanu un mudina tajā iesaistīties valstis, kas nav ES dalībvalstis; uzskata, ka, pieņemot ES līmeņa standartus un noteikumus, būtu jāņem vērā vides apsvērumi saistībā ar ogļūdeņražu resursu izpēti ārpus ES teritorijas;

24. atzīst, ka dažādās jūras teritorijās ir dažādi apstākļi, taču uzskata, ka, īstenojot reģionālās iniciatīvas, attiecīgos gadījumos būtu jāveic saskaņošana starp forumiem, lai nodrošinātu paraugprakses izmantošanu ES līmenī; uzsver, ka Komisijai šajos forumos vajadzētu uzņemties aktīvu lomu;

25. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu organizēt kopīgas ES/NSOAF sanāksmes, kas radītu iespēju apmainīties ar paraugpraksi visā ES; uzsver, ka dalībniekiem būtu jāuzskata šīs sanāksmes par vērtīgām;

26. atzinīgi vērtē to, ka pēc Meksikas līcī notikušā negadījuma Starptautiskās Naftas un gāzes ražotāju apvienība nolēma izveidot Pasaules Rūpniecības reaģēšanas grupu (GIRG); mudina viņus, daloties ar informāciju un sadarbojoties ar iestādēm, rīkoties pārredzami;

27. uzsver, ka darbaspēka iesaistīšanas programmas sniedz ieguvumus drošības jomā; atbalsta nozaru, darbaspēka un valsts kompetento iestāžu ciešās saiknes un kopīgās iniciatīvas veselības, drošības un vides aizsardzības jomā;

28. uzsver, ka naftas un gāzes nozares darbības jūrā ievērojami apdraud strādājošo veselību un drošību dažkārt ekstremālu vides apstākļu, 12 stundu maiņu darba, kā arī izolētības dēļ, un atzīst, ka šie īpašie darba apstākļi, jo sevišķi psiholoģiskais stress, ir jāreglamentē un to jāturpina darīt, lai maksimāli izvairītos no kļūdām, ko var pieļaut cilvēki, un aizsargātu darba ņēmējus; tādēļ iesaka nodrošināt darba ņēmējiem apdrošināšanas sistēmu, kā arī savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības pakalpojumus atbilstīgi riskam, kuram viņi ir pakļauti;

29. norāda uz Apvienotās Karalistes Veselības un drošības dienesta jaunāko ziņojumu par darba apstākļiem Ziemeļjūrā, saskaņā ar kuru ir konstatēts, ka letālu un smagu ievainojumu skaits pēdējā gada laikā ir divkāršojies un ka ievērojamas ogļūdeņražu noplūdes ir trīskārt lielākas;

30. uzskata, ka ir profilaktiski jāveicina veselības un darba drošības kultūra, iesaistot šajā procesā darba devējus un arodbiedrības un nodrošinot strādājošo aktīvu līdzdalību, jo īpaši ar viņiem apspriežoties un viņus iesaistot drošības procedūru izstrādē un piemērošanā, kā arī viņus informējot par iespējamo risku; uzsver, ka ir būtiski pārbaudīt un uzraudzīt šīs procedūras visos komandķēdes posmos, lai nodrošinātu, ka augstākā vadības līmeņa darbinieki arī tiek apmācīti un ir atbildīgi negadījumu vai drošības kļūmju gadījumos;

31. aicina nozares pārstāvjus apņemties savās organizācijās veidot patiesu drošības kultūru gan attiecībā uz darbībām jūrā, gan birojos; tādēļ iesaka īstenot regulāras apmācības programmas visiem pastāvīgajiem darbiniekiem un līgumdarbiniekiem, kā arī darba devējiem;

32. aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt stingrus vispārējus drošības standartus un sistēmas, lai novērstu un ierobežotu apdraudējumus nolūkā samazināt risku un vajadzības gadījumā ātri un efektīvi reaģēt; aicina arī noteikt prasības ES dalībvalstīs to strādājošo, tostarp darbuzņēmēju un apakšuzņēmēju, apmācības jomā, kuri veic uzdevumus, kas saistīti ar lielu risku, un saskaņot šīs prasības, lai nodrošinātu vienotu īstenošanu visos Eiropas ūdeņos; aicina Komisiju iesaistīties pozitīvā sadarbībā ar starptautiskiem partneriem, lai izpētītu iespējas panākt vienošanos par globālu iniciatīvu attiecībā uz darba ņēmēju veselības un drošības noteikumiem, un regulāri atjaunināt šos noteikumus atbilstīgi jaunākajai tehnoloģiju attīstībai;

33. aicina dalībvalstis atļaut vienīgi sertificētu iekšējo vai ārējo apmācību;

34. atzinīgi vērtē kompetento valsts iestāžu darbinieku starptautiskās apmaiņas un kopīgas mācību programmas un prasa Komisijai un dalībvalstīm nākt klajā ar iniciatīvām šādu programmu sekmēšanai;

35. prasa, lai apakšuzņēmējiem, kuriem ir jābūt vajadzīgai kvalifikācijai tehniskās apkopes un būvniecības nozarē, viņu atbildības jomā tiktu piemēroti stingri kritēriji attiecībā uz darba drošību, veselības aizsardzību un apmācību; prasa, lai strādājošie, tostarp darbuzņēmēji un apakšuzņēmēji, un darba ņēmēju organizācijas, pirms darba veikšanas tiktu informēti par visiem ar to saistītajiem riska faktoriem;

36. uzskata, ka arī darba ņēmēji, kas strādā pārstrādes ķēdē jūrā vai uz sauszemes, ir pakļauti ārkārtīgi augstam veselības un drošības riskam; prasa dalībvalstīm piemērot šiem darba ņēmējiem savus reglamentējošos pasākumus;

37. prasa, lai darba ņēmējiem, kas strādā šelfa naftas un gāzes nozarē, tiktu nodrošināta regulāra un īpaša veselības uzraudzība; ierosina, ka šiem darba ņēmējiem vismaz reizi gadā būtu vajadzīgas ārsta medicīniskās apskates, lai novērtētu viņu fizisko un psiholoģisko stāvokli;

38. prasa, lai tiktu apstiprināts mehānisms riska novērtēšanai, kuram ir pakļauti darba ņēmēji, un lai šis novērtējums tiktu ņemts vērā, aprēķinot darba ņēmēju atalgojumu;

39. aicina nozares pārstāvjus īstenot paraugpraksi attiecībā uz drošības pārstāvjiem; uzsver, ka darba ņēmējiem ir jāspēj ievēlēt drošības pārstāvi, kurš piedalās drošības jautājumu risināšanā visos darbības un lēmumu pieņemšanas procesa līmeņos; uzskata, ka darba ņēmējiem arī būtu jāspēj anonīmi ziņot kompetentajām iestādēm par drošības kļūmēm vai riskiem, saņemot aizsardzību pret ļaunprātīgu izturēšanos;

40. atbalsta aktīvākus centienus izplatīt dalībvalstīs paraugpraksi attiecībā uz regulējumu, standartiem, procedūrām un ziņošanu par negadījumu novēršanu un to pārvaldību, tostarp zinātniskiem atzinumiem, darbības drošības un vides aizsardzības režīmiem, riska pārvaldību, reaģēšanas procedūrām utt.;

41. atzīst, ka regulatīvās grupas vai tirdzniecības partneri un kopuzņēmumi jau ir izplatījuši informāciju; uzskata, ka drošībai nevar piemērot īpašumtiesības;

42. pieredzes gūšanas nolūkos aicina valsts kompetentās iestādes salīdzināt sniegto informāciju par negadījumiem, dalīties ar to un publiskot to, atbilstīgi ievērojot komerciāli sensitīvu informāciju; atzīst, ka, konsolidējot un papildus saskaņojot pašreizējo praksi un informēšanu par negadījumiem, varētu labāk nodrošināt pārredzamību un konsekvenci visā Eiropas Savienībā; šī informācija būtu jāsniedz iespējami drīz pēc notikušā negadījuma, un tajā cita starpā būtu jāietver ziņas par cietušo personālu, iekārtu kļūmēm, ogļūdeņražu resursu noplūdēm un citiem būtiskiem negadījumiem; atzinīgi vērtē starptautiskas iniciatīvas, tostarp G20 darba grupas izveidi, kuru mērķis ir pasaules mērogā palīdzēt izplatīt informāciju par negadījumiem un veikt nepieciešamās koriģējošās darbības;

43. uzskata, ka Komisijai būtu jāizvērtē dažādu izmantoto informācijas kanālu efektivitāte, racionalizācijas iespējas un/vai jaunu starptautisko režīmu izveidošana, pievēršot pienācīgu uzmanību administratīvā sloga mazināšanai;

Urbšanas licencēšana un saskaņošana

44. norāda, ka pastāv atšķirība starp urbšanas licencēšanu un tās atļaušanu un ka licenciāts var arī nebūt organizācija, kas veic urbšanu; uzskata, ka pēc licences piešķiršanas un pirms urbšanas sākšanas būtu jāveic vairākas regulatīvas pārbaudes, apturot darbu;

45. iesaka visās dalībvalstīs nošķirt licencēšanas funkcijas no funkcijām veselības un drošības jomā; uzskata, ka Komisijai vajadzētu sadarboties ar dalībvalstīm, lai izveidotu kopīgus, pārredzamus un objektīvus licencēšanas kritērijus, nodrošinot, ka licencēšana un funkcijas veselības un drošības jomā tiek nodalītas, lai samazinātu iespējamus interešu konfliktus;

46. norāda, ka ES ūdeņos atrodas ievērojams skaits novecojušu iekārtu; atzinīgi vērtē mēģinājumus uzlabot izmantoto platformu efektīvu un drošu ekspluatāciju;

47. uzskata, ka naftas un gāzes ieguves operatoriem licencēšanas procedūras laikā un visos jūrā īstenoto projektu posmos (izpēte, darbība un ekspluatācijas pārtraukšana) ir jāprasa pierādīt, ka viņiem ir pietiekamas finanšu garantijas, lai nodrošinātu vides atjaunošanu un kompensācijas par videi nodarīto, to specifiskās darbības dēļ radīto kaitējumu, tostarp par mazas varbūtības negadījumiem ar augstu ietekmi, vai nu izmantojot obligātas nozares savstarpējās sadarbības shēmas ar obligāto apdrošināšanu, vai arī jauktu sistēmu, ar ko garantē finansiālu drošību;

Rīcības plānu izstrādāšana ārkārtas situācijām

48. atbalsta konkrētajam objektam piemērotu ārkārtas rīcības plānu izmantošanu, kas ļautu noteikt riskus, novērtēt potenciālus piesārņojuma avotus un to ietekmi, kā arī izstrādāt reaģēšanas stratēģiju un potenciālu drošības urbumu izveides plānus; ierosina, ka operatoriem, kas saņem licenci, par priekšnoteikumu šīs licences iegūšanai būtu jāveic ietekmes uz vidi novērtējums un jāiesniedz ārkārtas rīcības plāni vismaz divus mēnešus pirms darbību sākšanas; sarežģītu urbumu vai problemātisku urbšanas apstākļu gadījumā šie ārkārtas rīcības plāni ir jāizvērtē, jāapspriež un jāapstiprina vienlaicīgi ar citiem regulatīvās apstiprināšanas procesiem (piemēram, tiem, kas saistīti ar ietekmi uz vidi vai urbumu konstrukciju); jebkurā gadījumā darbības nedrīkst sākt, kamēr dalībvalsts, kurā šīs darbības tiks veiktas, nav apstiprinājusi ārkārtas rīcības plānu; valsts kompetentajai iestādei ir jāpublisko ārkārtas rīcības plāni, atbilstīgi ievērojot datu aizsardzības prasības;

49. aicina dalībvalstis izstrādāt, grozīt vai atjaunināt valstu ārkārtas rīcības plānus, kuros sniegta detalizēta informācija par komandķēdēm un mehānismiem valsts līdzekļu un nozares resursu izmantošanai noplūdes gadījumā; aicina dalībvalstis sadarboties savā starpā un ar ES kaimiņvalstīm, izstrādājot reģionālus ārkārtas rīcības plānus; prasa šos plānus nosūtīt Eiropas Jūras drošības aģentūrai;

50. norāda, ka nesenie notikumi ir likuši apzināties naftas un gāzes izpētes un ieguves darbu jūrā iespējamo apdraudējumu uz jūras transportu un jūras vidi; uzskata, ka Eiropas Jūras drošības aģentūras reaģēšanas spējas ir nepārprotami jāpaplašina, ietverot piesārņojuma novēršanu un reaģēšanu uz piesārņojumu, kas radies no šādām darbībām;

51. ierosina salīdzināt Eiropas Jūras drošības aģentūras reaģēšanas resursu rezerves ar visiem attiecīgajiem valsts un nozares resursiem tā, lai Eiropas Jūras drošības aģentūra, notiekot lielam negadījumam, spētu labi veikt darbības koordināciju, ja tas būtu nepieciešams;

52. ierosina, ka ārkārtas rīcības plānos kā būtiska daļa būtu jāparedz pieejams ekipējums visu iespējamo noplūžu noslēgšanai un ka šādam ekipējumam jāatrodas iekārtu tuvumā, lai nopietna negadījuma gadījumā to laikus varētu izmantot;

53. mudina uzņēmumus turpināt līdzekļu piešķiršanu jaunu novēršanas un negadījumu seku likvidēšanas tehnoloģiju izpētei un izstrādāšanai; uzsver, ka neatkarīgiem speciālistiem ir jāpārbauda, jānovērtē un jāapstiprina negadījumu novēršanas tehnoloģijas, pirms tās tiek iekļautas apstiprinātos ārkārtas rīcības plānos;

54. uzskata, ka ir būtiski veikt mērķtiecīgus un novatoriskus zinātniskos pētījumus, lai radītu iespēju izmantot urbšanas iekārtas darbību uzraudzīšanai un pārtraukšanai automātiskas sistēmas un tādējādi palielināt urbšanas un ieguves darbību drošumu un ugunsdrošības sistēmu uzticamību ārkārtējos laika apstākļos;

55. atbalsta to, ka tiek stingri kontrolēta un pastāvīgi pārbaudīta un novērtēta ķīmisko dispersantu ietekme uz vidi (un to ārkārtas darbības plānu ietekme, kuros paredzēta ķīmisko dispersantu izmantošana), lai nodrošinātu to derīgumu noplūdes gadījumā un lai novērstu ietekmi uz sabiedrības veselību un vidi; prasa, lai Komisija nodrošinātu sīkāku izpēti par šādu ķīmisko vielu ietekmi, ja nepieciešams, izmantojot ES pētniecības programmas;

Reaģēšana katastrofu gadījumā

56. atzīst, ka nozare uzņemas galveno atbildību par reaģēšanu katastrofu gadījumā; atzinīgi vērtē nozares kopīgās iniciatīvas izstrādāt, mobilizēt un izmantot resursus, lai novērstu naftas noplūdes; uzsver, ka valsts sektoram ir liela nozīme reaģēšanas uz katastrofām reglamentēšanā, drošības panākšanā un koordinēšanā;

57. iesaka vairāk organizēt sistemātiskas mācības, jo īpaši par negadījumu seku novēršanas iekārtu praktisko izmantošanu;

58. aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka licencēšanas sistēmā tiek iekļauti aizsardzībai paredzēti finanšu instrumenti, kurus, notiekot lieliem negadījumiem, var nekavējoties izmantot, lai kompensētu naftas vai gāzes noplūdes radītos ekonomiskos, sociālos un vides zaudējumus;

59. atzinīgi vērtē Komisijas centienus paplašināt Eiropas Jūras drošības aģentūras pilnvaras, lai tās aptvertu ne vien kuģošanas līdzekļus, bet arī iekārtas atklātā jūrā;

60. norāda, ka Eiropas Jūras drošības aģentūras specializēto zināšanu un resursu izmantošana būs noteikta pārskatītajā regulā par Eiropas Jūras drošības aģentūru, bet tā būtu nepārprotami jāpaplašina, iekļaujot tajā reaģēšanu uz naftas un gāzes izpētes radīto piesārņojumu, un nepieciešamības gadījumā būtu jānodrošina šo zināšanu un resursu pieejamība ES un dalībvalstīm;

61. uzskata, ka ES līmenī izstrādātos reaģēšanas un uzraudzības instrumentus, attiecīgi Eiropas Jūras drošības aģentūras dežūrējošo kuģu tīklu reaģēšanai naftas produktu noplūdes gadījumā un naftas noplūdes uzraudzīšanas un atklāšanas dienestu CleanSeaNet (CNS), var izmantot jūrā izvietotās iekārtās notikušu starpgadījumu/negadījumu seku likvidēšanā;

62. ierosina izmantot Eiropas Jūras drošības aģentūras dienestu CleanSeaNet, lai uzraudzītu naftas ieguves platformas un nelikumīgas naftas produktu noplūdes no kuģiem; atzīst, ka 50 % no CleanSeaNet nodrošinātajiem attēliem var izmantot, lai uzraudzītu naftas ieguves platformas;

63. tādēļ iesaka izmantot Eiropas Jūras drošības aģentūras dežūrējošo kuģu tīklu reaģēšanai naftas produktu noplūdes gadījumā pēc tam, kad ir pārskatīti šādi jautājumi:

(a) ne visi kuģi var darboties, ja atmosfērā uzliesmošanas temperatūra ir zemāka par 60º;

(b) ir jāuzlabo nolīgumi, lai pagarinātu naftas savākšanas operāciju termiņus;

(c) jānovērš pašreiz izmantotā tīkla trūkumi;

(d) ir jāizpēta iespēja izmantot jaunas metodes, piemēram, naftas tīklu lietošanu;

64. atkārtoti aicina Komisiju pēc iespējas drīz nākt klajā ar priekšlikumiem tādu ES civilās aizsardzības spēku izveidei, kas būtu balstīti uz ES civilās aizsardzības mehānismu, un kopīgi ar dalībvalstīm izstrādāt Eiropas rīcības plānu, kas ietvertu īpašus mehānismus, ar kuriem ES var reaģēt uz apjomīgu piesārņojumu, ko izraisījusi naftas ieguves iekārtu darbība jūrā, tostarp naftas/gāzes zemūdens cauruļvadi, kas atrodas jūras gultnē/zem tās;

65. atzīst MIC[18] nozīmi, papildinot dalībvalstu un nozares mehānismus reaģēšanai ārkārtējās situācijās;

66. atbalsta novatorisku pakalpojumu izveidi jūrniecības nozares vajadzībām; atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu diskusiju par jaunu e-jūrniecības iniciatīvu, kuras pamatā būtu projekts SafeSeaNet, un uzskata, ka tādējādi naftas un gāzes ieguvei jūrā tiktu sniegta vēl lielāka drošība;

67. uzsver, ka katrā jūras teritorijā ir vienmēr jānodrošina piekļuve pietiekamam aprīkojumam, lai likvidētu lielu un nopietnu noplūžu sekas šajā konkrētajā jūras teritorijā un nevis tikai ES ūdeņos;

68. aicina Komisiju nodrošināt, ka jūras datu labākā pārvaldībā, kas ierosināta paziņojumā „Zināšanas par jūru 2020”[19] un priekšlikumā regulai, ar ko izveido programmu integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstam, tiktu ņemta vērā nepieciešamība garantēt atbilstošu piesārņojuma draudu uzraudzību, lai savlaicīgi noteiktu piemērotu darbības plānu;

69. aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu par to, lai valsts licencētu jūrā darbojošos operatoru zinātniskās atziņas būtu pieejamas kompetentajām iestādēm, izmantojot standartus un protokolus, kas izstrādāti saistībā ar paziņojumu „Zināšanas par jūru 2020”, lai veicinātu sabiedrisko kontroli un dziļāku izpratni par jūras vidi;

Atbildība

70. mudina dalībvalstis, apsverot finanšu garantijas mehānismus, tostarp civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, pievērst pienācīgu uzmanību apdrošināšanas likmju noteikšanai, pamatojoties uz reālu ar urbšanas un ieguves grūtībām saistītu risku, lai augstas maksas dēļ no tirgus neizslēgtu mazos un vidējos operatorus, vienlaikus nodrošinot, ka tiek saglabāts civiltiesiskās atbildības segums;

71. uzsver — lai gan finanšu garantijas būtībā var paredzēt gan ar apdrošināšanas, gan nozaru savstarpējas vienošanās palīdzību, ir svarīgi nodrošināt, ka operatori pierāda finanšu garantiju esamību, lai nopietnas katastrofas gadījumā segtu visas izmaksas par attīrīšanu un kompensācijām, un ka riski un atbildība netiek nodota mazākiem ārējiem uzņēmumiem, kuriem, ja notiek negadījums, ir reālāka iespējamība pasludināt savu maksātnespēju; prasa izveidot visas kopējas sistēmas tā, lai tiktu saglabāti stimuli individuālajā darbībā novērst riskus un stingri ievērot visaugstākos iespējamos drošības standartus;

72. atzīst priekšrocības, ko sniedz kopīgie fondi, piemēram, Asociācija atbildībai par jūras piesārņošanu (OPOL) Ziemeļjūrā, un aicina izveidot šādus fondus katrā ES jūras apgabalā; prasa noteikt operatoru līdzdalību par obligātu un nodrošināt juridisko noteiktību, lai tādējādi izveidotu drošības tīkla mehānismu dalībvalstu, jūrniecības nozares pārstāvju, jo īpaši zvejnieku, un nodokļu maksātāju pārliecināšanai;

73. uzsver, ka tādas shēmas kā OPOL ir brīvprātīgas un līdz ar to ir ierobežota to juridiskā kontrole, un tādēļ uzskata, ka šādu fondu nozīme tiktu stiprināta, ja dalība tajos tiktu noteikta kā obligāta prasība licences saņemšanai;

74. uzsver, ka ieguldījumam jābūt balstītam gan uz konkrētā objekta riska pakāpi, gan ārkārtas rīcības plāniem un saskaņotam ar šiem aspektiem;

75. aicina Komisiju pārskatīt nostāju, kas pausta 2010. gada 12. oktobrī publicētajā ziņojumā[20], ka „pašlaik nav pietiekama pamatojuma ieviest obligāta finansiāla nodrošinājuma harmonizētu sistēmu”; mudina Komisiju negaidīt direktīvas par atbildību vides jomā 18. panta 2. punktā noteikto termiņu tāda ziņojuma iesniegšanai, kurā būtu ietverti atbilstoši priekšlikumi šīs direktīvas grozījumiem;

76. uzskata, ka direktīvas par atbildību vides jomā[21] piemērošana būtu jāpaplašina nolūkā piemērot principu „piesārņotājs maksā” un stingru atbildību par visu veidu kaitējumu, kas radīts jūras ūdeņiem un bioloģiskajai daudzveidībai, lai naftas uzņēmumus tādējādi varētu saukt pie atbildības par to nodarīto visu veidu kaitējumu un tie uzņemtos pilnībā un neierobežotā apjomā kompensēt iespējamos zaudējumus, to garantējot no operatora uzkrājumiem;

77. prasa pārskatīt direktīvu par atbildību vides jomā, lai tās darbības joma tiktu paplašināta un attiektos uz visiem ES jūras ūdeņiem atbilstoši Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvai[22];

78. aicina Komisiju saskaņā ar direktīvu par atbildību vides jomā samazināt kaitējuma robežvērtības un ieviest stingru atbildības režīmu, paredzot segt visu veidu kaitējumu, kas nodarīts jūras ūdeņiem un bioloģiskajai daudzveidībai, neatkarīgi no jebkādiem savstarpēji vai apdrošināšanā noteiktiem ierobežojumiem;

79. uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, vai saistībā ar atbildību vides jomā ir iespējams izveidot kompensācijas fondu naftas noplūdes katastrofu gadījumos, paredzot saistošus noteikumus par finansiālo drošību;

80. iesaka dalībvalstīm apsvērt iespēju pieņemt un pastiprināt par nolaidību un noteikumu nepildīšanu piemērojamas sankcijas, piemēram, sodanaudu, licences atņemšanu un kriminālatbildības noteikšanu darbiniekiem; tomēr norāda, ka šāds režīms bija spēkā ASV pirms noplūdes no platformas Deepwater Horizon;

81. uzsver, ka pirms urbšanas darbiem ir skaidri jānosaka finansiāli atbildīgās puses;

Attiecības ar trešām valstīm

82. prasa nozarei vismaz ES pieņemt vides un drošības standartus vai to ekvivalentu neatkarīgi no tā, kurā pasaules daļā uzņēmumi darbojas; ir informēts par izpildes problēmām likt ES reģistrētiem uzņēmumiem darboties pasaules mērogā saskaņā ar ES standartiem, bet aicina Komisiju izpētīt, kādus mehānismus būtu atbilstīgi izmantot, lai nodrošinātu, ka ES reģistrēti uzņēmumi pasaules mērogā darbojas vismaz saskaņā ar ES drošības standartiem; uzskata, ka šajā jomā par svarīgu dzinuli būtu jāizmanto arī uzņēmumu atbildība un ka dalībvalstu licencēšanas režīmi, piešķirot licences, varētu ņemt vērā arī negadījumus visā pasaulē, kuros uzņēmumi ir iesaistīti, ja pēc šiem negadījumiem ir izstrādāti rūpīgi pārskati; aicina Komisiju kopā ar partneriem veicināt šo augsto standartu piemērošanu pasaulē;

83. mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt G20 valstu sistēmā sekmēt iniciatīvas par darbībām atklātā jūrā, vienlaikus ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS);

84. norāda, cik svarīgi ir spēkā esošie tiesību akti, kurus ierosināja ANO Vides programmā, izmantojot Konvenciju par Ziemeļaustrumu Atlantijas reģiona jūras vides aizsardzību (OSPAR), Barselonas un Helsinku konvencijas, bet atzīst, ka pašlaik spēkā esošie starptautiskie tiesību akti nenodrošina pilnīgu vai konsekventu pamatu drošības un vides standartiem attiecībā uz urbšanas darbiem jūrā un ka šos tiesību aktus var būt sarežģīti ieviest;

85. uzsver to, ka ir svarīgi panākt neratificētā 1994. gada Vidusjūras protokola pilnīgu spēkā stāšanos, par mērķi nosakot aizsardzību no izpētes un ieguves darbu radītā piesārņojuma;

86. prasa Komisijai aktīvi sadarboties ar citām valstīm, kurām ir kopīgas robežas ar ES jūras teritorijām, lai nodrošinātu, ka to reglamentējošie noteikumi un pārraudzība paredz vienlīdz augstus drošības standartus;

87. aicina ES sadarboties ar attiecīgajām valstīm ārpus ES, tostarp ar to valstu darba ņēmēju un darba devēju organizācijām, kuru valstspiederīgie sniedz pakalpojumus ES šelfa naftas un gāzes nozarē, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, kas ir reģistrēti ārpus ES, taču darbojas ES ūdeņos, ievēro ES tiesību aktus darba apstākļu un darba drošības un veselības jomā;

88. aicina Komisijai uzsākt diskusijas par tādiem noteikumiem attiecībā uz atbildību par videi nodarīto kaitējumu un finansiālajām garantijām, kuros iekļautu arī trešās valstis;

89. prasa Komisijai sadarboties ar partneriem un kaimiņvalstīm, lai izveidotu īpašu režīmu jebkādu darbību veikšanai Arktikas reģionā, rūpīgi vērtējot darbību atklātā jūrā ilgtspēju un to nepieciešamību šādā trauslā un unikālā vidē;    

90. atbalsta starptautisku divpusēju partnerību veidošanu, izmantojot Eiropas kaimiņattiecību politikas rīcību plānus, kas, cita starpā, rosina trešās valstis pieņemt augstus drošības standartus; mudina valstis, kuras vēl nav pilnīgi iesaistījušās Eiropas kaimiņattiecību politikā, to darīt;

91. atbalsta nozares vadītās shēmas specializēto zināšanu nodošanai, jo īpaši valstīm, kurās ir mazāk attīstīti reglamentējošie noteikumi;

92. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

.

• [1]  OV L 164, 30.6.1994., 3. lpp.
• [2]  OV L 348, 28.11.1992., 9. lpp.
• [3]  OV L 24, 29.1.2008., 8. lpp.
• [4]  OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.
• [5]  OV L 394, 30.12.2006., 1. lpp.
• [6]  OV L 162, 21.6.2008., 11. lpp.
• [7]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0352.
• [8]  OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.
• [9]  Pasaules Rūpniecības reaģēšanas grupa.
• [10]  Naftas noplūdes novēršanas un reaģēšanas grupa.
• [11]  Ziemeļjūras jūras iestāžu forums.
• [12]  OSPAR ir juridisks instruments, ar ko pašlaik nosaka starptautisko sadarbību jūras vides aizsardzības jomā Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā.
• [13]  Avārijas dienesti sadarbībai jūrā, kuros ietilpst Dānijas, Vācijas, Īrijas, Nīderlandes, Norvēģijas un Apvienotās Karalistes apvienības.
• [14]  Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (ar grozījumiem); OV L 175, 5.7.1985., 40. lpp.
• [15]  Padomes 1996. gada 9. decembra Direktīva 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas, OV L 10, 14.1.1997., 13. lpp.
• [16]  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par lielu ar bīstamām vielām saistītu avāriju risku pārvaldību, COM(2010)0781.
• [17]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole), OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.
• [18]  Komisijas vadītais Monitoringa un informācijas centrs.
• [19]  Komisijas paziņojums „Zināšanas par jūru 2010 — jūras dati un novērojumi pārdomātai un ilgtspējīgai izaugsmei” (COM(2010)0461).
• [20]  Komisijas ziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam saskaņā ar 14. panta 2. punktu Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (COM(2010)0581).
• [21]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.
• [22]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva), OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.

PASKAIDROJUMS

Vietējie naftas un gāzes krājumi ir būtisks ieguldījums ES energopatēriņa un energoapgādes drošības jomā. Vairāk nekā 90 % naftas un 60 % gāzes Eiropas Savienībā iegūst, veicot darbības atklātā jūrā.

Darbība nav vienmērīgi sadalīta visā ES teritorijā, un lielākā daļa darbu notiek Ziemeļjūrā. Divās ES dalībvalstis tiek iegūti 80 % no kopējā jēlnaftas daudzuma[1], savukārt Norvēģijā iegūst vairāk jēlnaftas nekā visās ES-27 valstīs kopā.

Ne visas Eiropas ūdeņos īstenotās naftas un gāzes nozares darbības, kuras tiek veiktas atklātā jūrā, notiek ES kontrolētos ūdeņos. Piemēram, Vidusjūrā notiek būtiskas izpētes darbības pie Ziemeļāfrikas, jo īpaši Ēģiptes un Lībijas krastiem.

Platformas Deepwater Horizon negadījums lika visiem atklātā jūrā pieejamo naftas un gāzes krājumu izpētē un ieguvē iesaistītajiem izvērtēt šīs nozares drošību. Arī National Commission on the BP Deepwater Horizon Spill and Offshore Drilling (Nacionālā komisija jautājumā par noplūdi no BP platformas Deepwater Horizon un par urbšanas darbiem atklātā jūrā) sniedza vairākus ieteikumus, un daudzi no tiem jau ir tikuši īstenoti.

To ietekme uz Eiropu ir samērā neskaidra. Daudzos ASV režīmam adresētos ieteikumos tiek aplūkota prakse, kas dažās ES daļās tiek izmantota jau vismaz 20 gadus. Eiropā Ziemeļjūrā strādā pieredzējuši nozares dalībnieki, kuri bieži darbojas augsti attīstītās jomās un kuru pārraudzībai izmanto laika gaitā pārbaudītus un pastāvīgi uzlabotus regulatīvos režīmus.

Viens no pirmajiem ieteikumiem Nacionālās komisijas ziņojumā ir šāds:

„Iekšlietu departamentam ir jāizstrādā visaptveroša un uz riska novērtējumu balstīta pieeja, kas ir pielāgota konkrētām iekārtām, darbībām un vidēm, līdzīgi kā drošumu apliecinošās dokumentācijas pieeja Ziemeļjūrā.”[2]

Preskriptīvie režīmi būtībā ir vērsti uz reaģēšanu, un tie nespēj pastāvīgi veicināt nepieciešamos politikas un prakses uzlabojumus, lai nodrošinātu atbilstību nozarei, kura nemitīgi attīstās un cenšas iegūt arvien mazāk izplatītos un grūtāk pieejamos ogļūdeņraža krājumus. Tā vietā projekti ir jāizvērtē individuāli, ņemot vērā vides un tehniskos apstākļus konkrētajā objektā. Urbumi, kas veikti augsta spiediena un/vai augstas temperatūras apstākļos, rada dažāda veida risku tiem urbumiem, kuros naftas ieguvei jāizmanto spiediens. Lai gan ūdens dziļums noteikti ietekmē urbšanas un piesārņojuma novēršanas pasākumu tehnisko sarežģītību, ne visi dziļūdens urbumi ir bīstami un ne visi urbumi seklūdens apgabalos ir droši.

Drošumu apliecinošā dokumentācija ir uz riska novērtējumu un situāciju konkrētajā objektā balstīta pieeja, kas nosaka, ka operatoriem ir jāpierāda attiecīgajām veselības, drošības un vides aizsardzības valsts iestādēm, ka viņi ir apsvēruši visus riskus un izpildījuši kontroles pasākumus. Nenovērstajiem riskiem jāatbilst ALARP principam.[3] Attiecīgajai iestādei ir jāapstiprina drošumu apliecinošā dokumentācija, kā arī visas tajā turpmāk veiktās izmaiņas, un tikai pēc tam var sākt jebkādas darbības. Pirms urbšanas veiktas regulatīvas pārbaudes, apturot darbu, nodrošina, ka darbība nav automātiska un ka nevar veikt nekādus pasākumus, kamēr nav apzināti un novērsti riski.

Jauni priekšlikumi ne tikai nedrīkst mazināt dalībvalstīs spēkā esošo reglamentējošo standartu efektivitāti, bet priekšlikumiem arī jācenšas ieviest paraugpraksi attiecībā uz visiem ES ūdeņiem, vienlaikus nodrošinot paraugprakses rūpīgu īstenošanu.

ASV licencēšanas, kā arī veselības un drošības jomas funkcijas ietilpst vienas aģentūras kompetencē. Tas ir radījis iekšēju saspīlējumu un neskaidrības par mērķiem, kā arī padarījis šo nozari uzņēmīgu pret ārēju ietekmi. Tāpēc dalībvalstīm ieteicams nodalīt licencēšanas procesu no veselības un drošības jautājumiem.

Ir svarīgi noteikt reglamentējošajos noteikumos nostāju, taču tiesību akti ir efektīvi vienīgi tad, ja tos pareizi īsteno. Tādēļ liela nozīme atbilstības panākšanā ir regulārām pārbaudēm, ko veic operatoriem uzticami speciālisti, kuri pārzina konkrētos urbšanas apstākļus.

Ir maz šādu augsti kvalificētu inspektoru, jo īpaši tādu, kuriem ir liela pieredze un regulatīvas funkcijas. Visās iniciatīvās, kas attiecas uz inspektoru norīkošanu darbā ārzemēs, pārrobežu apmaiņu vai pat jaunu inspektoru nodrošināšanu, ir jāņem vērā reālā situācija un jāuzlabo tā, nevis jāiznieko ļoti nozīmīgi resursi.

Lai gan inspicējošo iestāžu koplietošana var sniegt apjomradītus ietaupījumus dalībvalstīm, kurās ir ierobežots atklātā jūrā veikto darbību apmērs, to nevar izmantot kā attaisnojumu pārraudzības līmeņa mazināšanai. Nozare sedz ar tās darbības regulēšanu saistītos izdevumus. Attiecīgais jautājums drīzāk ir saistīts ar regulatīvo resursu nepietiekamību, nevis to izmaksām.

Vienmēr ir divreiz jāpārbauda konkrēti darbības apvērumi, kas varētu konkrēti uzlabot urbumu pamatdrošību gan uz sauszemes, gan atklātā jūrā. Regulāri jāpārbauda aprīkojums, piemēram, noplūdes novēršanas ierīces.

Informācijas apmaiņa

Jāveic viss iespējamais, lai veicinātu valsts kompetento iestāžu savstarpējo dialogu un mudinātu tās izstrādāt kopējas iniciatīvas, kā paraugu izmantojot NSOAF[4].

Arī Vidusjūras, Baltijas jūras un Melnās jūras reģionā varētu gūt labumu no līdzīga foruma, kurā reglamentējošās institūcijas novērtētu nozares tendences un paraugpraksi, reaģētu uz negadījumiem un izplatītu zināšanas, tostarp, veicot starptautiskus revīzijas projektus un izveidojot darba grupas, kas sniegtu ziņojumus regulārās plenārsēdēs. Lai nodrošinātu šādu forumu darbības efektivitāti, tajos ir jāiesaista visas attiecīgās valstu kompetentās iestādes, neatkarīgi no tā, vai šīs iestādes atrodas ES.

Kodolrūpniecības nozarē ir obligāti jāziņo par negadījumiem Starptautiskajai Atomenerģijas aģentūrai. ES tiesību akti ļauj civilās aviācijas nozarei ziņot par notikumiem, un tas nodrošina, ka visu informāciju var analizēt un izplatīt, Kopīgajam pētniecības centram uzticot centralizēta repozitorija funkcijas.

Lai gan pastāv mehānismi ziņošanai par negadījumiem[5] un var izmantot neregulatīvus kanālus attiecīgās pieredzes izplatīšanai[6], vēl ir iespējams paplašināt turpmāko pasākumu darbības jomu, jo īpaši pasaules mērogā.

Valstu kompetentajām iestādēm ir jāsalīdzina ziņojumos par negadījumiem iekļautā informācija un tā savlaicīgi jāpublisko, atbilstīgi ņemot vērā komerciāli sensitīvu informāciju.

Komisijai ir jānovērtē dažādu pašreizējo informācijas kanālu efektivitāte un tikai pēc tam jāapsver, vai ir nepieciešamas jaunas pārrobežu iniciatīvas.

Darbinieku iesaistīšana

Nolūkā attīstīt spēcīgu drošības kultūru, ir svarīgi, lai darbinieki, kas veic darbības atklātā jūrā, tiktu iesaistīti ar veselību un drošību saistītās iniciatīvās, jo šie darbinieki bieži atrodas labākajās pozīcijās, lai noteiktu šķēršļus, kas neļauj uzlabot sniegumu veselības un drošības jomā.

Apvienotajā Karalistē tika izveidota programma pakāpeniskām pārmaiņām drošības jomā, lai veicinātu spēcīgāku kultūru attiecībā uz drošību, sadarbojoties ar darbiniekiem, izstrādājot kopīgus standartus un publiskojot paraugpraksi. Bieži vien tie drošības jomas ieteikumi, kuros tiek ierosinātas šķietami nelielas darbības izmaiņas, izrādās efektīvi. Tomēr, ņemot vērā lielākos riskus, kas parasti rodas tajos darbības posmos, kuros nepieciešama cilvēka iejaukšanās (urbšanā, tehniskās apkopes un uzturēšanas pasākumos), šāda pieeja var būt ļoti vērtīga.

Drošības apmācība

Atklātā jūrā iegūtās naftas un gāzes nozare lepojas ar darbinieku veselības un drošības reģistra uzlabojumiem. Tomēr, pievēršot lielāko uzmanību darbinieku drošībai, nevajadzētu atstāt novārtā citas procedūras, jo īpaši katastrofu novēršanas un pārvaldības jomā.

Ir ļoti svarīgi nodrošināt padziļinātu apmācību par katastrofu pārvaldības scenārijiem. Piemēram, pasaules mērogā jau par standartu ir noteikts tas, ka visiem urbšanas operatoriem ir jāapmeklē kursi par urbumu kontroli (kas ietver apmācību par reaģēšanu uz katastrofu scenārijiem).

Iespējams, ka daudzas drošības kļūmes uz platformas Deepwater Horizon notikušajā negadījumā ir radījuši tās darbības kultūras apstākļi.

Gatavojoties sliktākajam scenārijam

Konkrētajai objektam piemērotu ārkārtas rīcības plānu iesniegšanai, apspriešanai un apstiprināšanai jākļūst par nozīmīgu regulatīvās procedūras daļu. Šajos plānos vajadzētu apzināt potenciālos riskus, novērtēt piesārņojuma avotus un to ietekmi, izstrādāt reaģēšanas stratēģiju, kas varētu ietvert drošības urbumu urbšanas plānus, kā arī noteikt piemērotas reaģēšanas iekārtas.

Kamēr nav apstiprināts ārkārtas rīcības plāns, nedrīkstētu sākt nekādas darbības. Sarežģītu urbumu vai problemātisku urbšanas apstākļu gadījumā ārkārtas rīcības plāns būtu jāizvērtē vienlaicīgi ar citiem regulatīvās apstiprināšanas procesiem.

Uz platformas Deepwater Horizon notikušās katastrofas ietekmi pastiprināja tas, ka nebija piemērotu uztveršanas/savākšanas iekārtu. Vajadzētu izmantot konkrētu šīs katastrofas sniegto pieredzi, konstruējot rezerves sistēmas un iekārtas negadījumu seku novēršanai. Viens no svarīgākajiem tādos forumos kā GIRG[7] un OSPRAG[8] apspriestajiem jautājumiem ir tas, kā labāk reaģēt turpmāku krīzes situāciju gadījumā. Kopīgās iniciatīvas par to, kā izstrādāt piemērotas uztveršanas/savākšanas iekārtas un iekārtas negadījumu seku novēršanai, jau sniedz rezultātus — OSPRAG nesen uzdeva konstruēt „vāku” urbuma noslēgšanai noplūdes gadījumā, kuru izmantos Apvienotās Karalistes kontinentālajā šelfā.

Nozarei un reglamentējošām institūcijām jānodrošina līdzīgu iekārtu pieejamība Vidusjūrā.

Saistībā ar Eiropas Jūras drošības aģentūras izveides regulas pārskatīšanu, lai tajā iekļautu reaģēšanas pasākumus attiecībā uz atklātā jūrā veikto naftas un gāzes ieguves darbību radīto piesārņojumu, aģentūrai ir jāsalīdzina nozares reaģēšanas resursu krājumi, kā arī publiskie līdzekļi.

Koriģējoša darbība

Saistībā ar platformas Deepwater Horizon avāriju veikto reaģēšanas pasākumu sākotnējā posmā nebija skaidrības par pienākumiem, trūka valsts uzraudzības un sabiedrībai tika sniegta nekonsekventa informācija.

Valsts nozīmes noplūdes gadījumā ES ir jāsāk īstenot valstu ārkārtas rīcības plānus, kuros sniegta detalizēta informācija par komandķēdēm, sakaru kanāliem un plāniem valsts līdzekļu un nozares sniegtā ieguldījuma izmantošanai.

Atbildība

Jebkuras katastrofas potenciālās izmaksas ietekmē vairāki faktori, kas saistīti ar urbuma veidu (rezervuāra izmēru, spiedienu, temperatūru utt.), plašāku vidi un reaģēšanas pasākumiem, jo īpaši reaģēšanas ātrumu.

Atbildība vides jomā Eiropas Savienībā ir balstīta uz principu, ka maksā piesārņotājs. Pirms darbību sākšanas jāveic svarīga regulatīvā pārbaude, pārliecinoties, vai operatoriem pietiek finanšu līdzekļu, lai izpildītu šo prasību, kā arī citas viņiem piemērotās saistības.

Tomēr regulatīvie šķēršļi šajā jomā nedrīkst būt tik augsti, lai no nozares faktiski izslēgtu mazākus un bieži vien specializētākus operatorus. Lai gan arvien vairāk lielu starptautisko uzņēmumu uzskata, ka ir ekonomiski neizdevīgi turpināt izmantot dažas izveidotās jomas, mazāki operatori bieži var pārņemt šos līdzekļus, uzturot ieguldījumus un paplašinot krājumus. Ir ļoti svarīgi turpināt veikt investīcijas, lai Eiropas Savienībā apturētu pieredzējušu atklātā jūrā veiktu naftas un gāzes nozares saražotā apjoma lejupslīdi.

Oligopols attiecībā uz atklātā jūrā veiktām darbībām neļauj pietiekami labi apmierināt ES vajadzības ekonomikas, vides un enerģētikas jomā.

OPOL ir savstarpējs garantiju režīms, kurš darbojas Ziemeļjūrā un paredz nozares dalībniekiem saistības neatkarīgi no tā, kurš ir vainīgs, uzņemties striktu atbildību par piesārņojuma radīto kaitējumu un kompensēt stāvokļa novēršanai veiktos pasākumus, un pašreizējā maksimālā atbildība par vienu negadījumu ir USD 250 miljoni.[9]

Šāda sistēma nodrošina mehānismu atlīdzības pieprasījumu pienācīgai nokārtošanai un mudina visas iesaistītās puses veikt tūlītējas koriģējošas darbības. Riska savstarpējais sadalījums uzlabo operatoru pašregulējuma un savstarpējās uzraudzības līmeni. Sistēma ir atkarīga no vienā vietā strādājošo dalībnieku savstarpējās uzticības. Šķiet nepiemēroti paplašināt paša OPOL darbību, lai tā kompetencē ietvertu arī citās ES jūrās esošās iekārtas, taču, ņemot vērā priekšrocības, vajadzētu izveidot līdzvērtīgas sistēmas darbībām citos ES ūdeņos.

Starptautiskā dimensija

ES ūdeņu jomu regulē plašs starptautisko tiesību aktu kopums. Jebkādi ES mēroga pasākumi ir vēlami tikai tad, ja tie sniedz papildu pievienoto vērtību.

Lai gan nozarei ir jānodrošina vienlīdz augstu darbības standartu ievērošana visā pasaulē, nešķiet praktiski noteikt to par pienākumu uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti ES. Tas radītu potenciālas juridiskās problēmas, turklāt valstu kompetentās iestādes nespētu uzraudzīt uzņēmumu darbību pasaules mērogā.

Šādai rīcībai ir arī apšaubāma ietekme uz pasaules drošības standartiem, jo arvien lielāku daļu vispasaules ražošanas apjoma kontrolē valdībai vai valstij piederoši un valsts regulēti naftas uzņēmumi.

Labāka un reālajai situācijai atbilstošāka pieeja ir atbalstīt starptautiskos centienus G20 līmenī, lai izplatītu atzīto praksi attiecībā uz noteikumiem, standartiem un procedūrām. Nozarei ir papildinoša nozīme, un ir jāsekmē tādas sistēmas kā PETRAD[10], jo īpaši, ja tās sadarbojas ar jaunattīstības valstīm.

• [1]  Apvienotajā Karalistē un Dānijā.
• [2]  252. lpp.
• [3]  Zemākais samērīgi iespējamais līmenis.
• [4]  Ziemeļjūras jūras iestāžu forums.
• [5]  Piemēram, OSPAR „Ziņojums par izlaidēm, noplūdēm un emisijām” ()
• [6]  Piemēram, NSOAF drošības biļeteni.
• [7]  Pasaules Rūpniecības reaģēšanas grupa
• [8]  Naftas noplūdes novēršanas un reaģēšanas grupa
• [9]  Šī summa nav maksimālais atbildības apjoms.
• [10]  Norvēģijas naftas ražotāju pieredzes apmaiņa

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS  (21.6.2011)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par drošību, veicot naftas un gāzes nozares darbības jūrā
(2011/2072(INI))

Referente (*): Corinne Lepage

(*)Iesaistītā komiteja — Reglamenta 50. pants

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka saistībā ar naftas noplūdi no „Deepwater Horizon” iekārtas Meksikas līcī ES ir steidzami un vajadzības gadījumā pamatīgi jāpārskata gan attiecīgie tiesību akti, gan noteikumi, lai ievērotu piesardzības principu un principu, ka vajadzētu veikt preventīvus pasākumus visos tās teritorijā jūrā notiekošās naftas un gāzes ieguves un izpētes aspektos, tostarp attiecībā uz drošu naftas tranzītu pa jūras gultnē/zem jūras gultnes izvietotajiem cauruļvadiem; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi steidzami novērst trūkumus pašreizējos ES tiesību aktos;

2.  norāda, ka naftas un gāzes ieguves urbšanas iekārtās jūrā notikušie negadījumi rada pārrobežu sekas un tādēļ ir pamats ES rīcībai, lai šādus negadījumus novērstu un mazinātu;

3.  norāda, ka naftas un gāzes ieguves darbības jūrā arvien vairāk notiek pieaugošas bīstamības apstākļos un var radīt smagas un postošas sekas jūras un piekrastes apgabalu videi un tautsaimniecībai;

4.  atbalsta Komisijas vēlmi paaugstināt minimuma standartus ES; uzskata, ka drošības un vides jautājumiem vajadzētu būt stingri noteiktiem visos tiesību aktos un visām naftas un gāzes ieguves darbībām jūrā ir jāpiemēro visaugstākie drošības un vides standarti;

5.  tomēr brīdina, ka tiesību aktu efektivitāte galu galā ir atkarīga no atbilstīgo Eiropas un valstu iestāžu un struktūru spējām ieviest, pārvaldīt un īstenot attiecīgos tiesību aktus; uzskata, ka Komisijai vajadzētu uzmanīgi raudzīties, lai dalībvalstu iestādes to ievērotu;

6.  norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš Arktikas reģionam, ņemot vērā tā vieglo ietekmējamību un nozīmību klimata pārmaiņu mazināšanā;

7.  mudina Komisiju un dalībvalstis stiprināt un intensificēt kontroles metodes un efektīvu savstarpējo sadarbību un izveidot ES „kontrolieru kontroles” sistēmu, kas balstīta uz saistošiem minimuma ES drošības noteikumiem, lai nodrošinātu ES līmeņa monitoringa un uzraudzības neatkarību; turklāt uzskata, ka datu apkopošana, paraugprakses apmaiņa un reaģēšanas resursu koordinēšana būtu jāveic ES līmenī un ka līdztekus būtu jāveicina labāka koordinācija starp kompetentajām valstu iestādēm, lai uzlabotu labas prakses apmaiņu un optimizētu atļauju izsniegšanas procedūras;

8.  norāda, ka daži naftas un gāzes uzņēmumi strādā saskaņā ar atšķirīgiem drošības standartiem gan ES, gan visā pasaulē atkarībā no valsts normatīvajām prasībām; prasa, lai Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm, pirmkārt, uzsāktu vispusīgi pārskatīt tiesisko regulējumu attiecībā uz naftas un gāzes jūras ieguves nozari un, otrkārt, lai saskaņotu atšķirīgos drošības standartus, sasniedzot pēc iespējas augstāku minimuma līmeni nolūkā sniegt uzņēmumiem juridisko noteiktību un nodrošinātu, ka:

–  mūsdienīga prakse kļūst par normu visām darbībām ES teritorijā un ka

–  varētu garantēt iespējami lielāku aizsardzību nelaimes gadījumā;

lai sasniegtu šos mērķus, mudina Komisiju apsvērt, vai ieviest jaunus tiesību aktus attiecībā uz naftas un gāzes ieguves darbībām jūrām visos posmos (izpēte, darbība, transportēšana un ekspluatācijas pārtraukšana) vai pilnveidot un nostiprināt spēkā esošos tiesību aktus, lai tajos iekļautu naftas un gāzes ieguves darbības jūrā;

9.  pauž pārliecību, ka ir nepieciešama arī vispusīga un aktīva sadarbība ar trešām valstīm (jo īpaši ar tām valstīm, kurām ir kopīga jūras robeža ar Eiropas Savienību), lai nodrošinātu atbilstošu vides aizsardzību un jūras vides stāvokli saistībā ar naftas un gāzes izpēti, ieguvi un transportēšanu;

Pasākumi, lai palielinātu ES reaģēšanas spējas katastrofas gadījumā

10. atkārtoti aicina Komisiju pēc iespējas drīz nākt klajā ar priekšlikumiem tādu ES civilās aizsardzības spēku izveidei, kas būtu balstīti uz ES civilās aizsardzības mehānismu, un kopīgi ar dalībvalstīm izstrādāt Eiropas rīcības plānu, kas ietvertu specifiskus mehānismus, ar kuriem ES var reaģēt uz apjomīgu piesārņojumu, ko izraisījusi naftas ieguves iekārtu darbība jūrā, tostarp naftas/gāzes zemūdens cauruļvadi, kas atrodas jūras gultnē/zem tās;

11. aicina Komisiju nodrošināt, ka jūras datu labākā pārvaldībā, kas ierosināta paziņojumā „Zināšanas par jūru 2020”[1] un priekšlikumā regulai, ar ko izveido programmu integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstam[2], tiktu ņemta vērā nepieciešamība garantēt atbilstošu piesārņojuma draudu monitoringu, lai savlaicīgi noteiktu piemērotu darbības plānu;

12. aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu par to, lai valsts licencētu jūrā darbojošos operatoru zinātniskās atziņas būtu pieejamas atbildīgajām iestādēm, izmantojot standartus un protokolus, kas izstrādāti saistībā ar paziņojuma „Zināšanas par jūru 2020”, lai veicinātu sabiedrisko kontroli un dziļāku izpratni par jūras vidi;

13. prasa, lai naftas un gāzes uzņēmumi 5 % savu pētniecībai un izstrādei paredzēto līdzekļu veltītu jaunām negadījumu profilakses un sanācijas tehnoloģijām; uzsver, ka jebkurai ārkārtas reaģēšanas tehnoloģijai, pirms to iekļauj apstiprinātā ārkārtas rīcības plānā, ir jāveic neatkarīga pārbaude, novērtējums un apstiprināšana;

14. ierosina, ka Eiropas Jūras drošības aģentūras (EMSA) reaģēšanas resursiem būtu jāietver visi atbilstošie valsts un rūpnieciskie resursi tā, lai EMSA būtu vislabākās iespējas nopietnu negadījumu laikā veikt koordinējošu funkciju;

15. ierosina, ka ārkārtas rīcības plānos kā būtiska daļa būtu jāparedz pieejams ekipējums visu iespējamo noplūžu nosegšanai, un šādam ekipējumam jāatrodas iekārtu tuvumā, lai nopietna negadījuma reizē to laikus varētu izmantot;

Atbildība vides jomā un finanšu garantiju mehānismi

16. uzskata, ka direktīvas par atbildību vides jomā[3] piemērošana ir jāpaplašina, lai princips „piesārņotājs maksā” un stingra atbildība tiktu noteikti par visu veidu kaitējumu, kas radīts jūras ūdeņiem un bioloģiskajai daudzveidībai, lai naftas uzņēmumus tādējādi varētu saukt pie atbildības par to nodarīto visu veidu kaitējumu un tie uzņemtos pilnībā un neierobežotā apjomā kompensēt potenciālos zaudējumus, to garantējot no operatora uzkrājumiem;

17. prasa pārskatīt direktīvu par atbildību vides jomā, lai tās darbības joma tiktu paplašināta un tā attiektos uz visiem ES jūras ūdeņiem atbilstoši Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvas[4] noteikumiem;

18. aicina Komisiju saskaņā ar direktīvu par atbildību vides jomā samazināt kaitējuma robežvērtības un ieviest stingru atbildības režīmu, paredzot segt visu veidu kaitējumu, kas nodarīts jūras ūdeņiem un bioloģiskajai daudzveidībai, neatkarīgi no jebkādiem savstarpēji vai apdrošināšanā noteiktiem ierobežojumiem, un ierosina sākt dialogu ar apdrošinātājiem par obligātu ES mēroga apdrošināšanas sistēmu, lai nodrošinātu atbildības uzņemšanos;

19. uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, vai saistībā ar atbildību vides jomā ir iespējams izveidot kompensācijas fondu naftas noplūdes katastrofu gadījumos, paredzot saistošus noteikumus par finansiālo drošību;

20. uzsver, ka pirms urbšanas darbiem ir skaidri jānosaka finansiāli atbildīgās puses;

21. uzskata, ka naftas un gāzes ieguves operatoriem licencēšanas procedūras laikā un visos jūrā īstenoto projektu posmos (izpēte, darbība un ekspluatācijas pārtraukšana) ir jāprasa pierādīt, ka viņiem ir pietiekamas finanšu garantijas, lai nodrošinātu vides atjaunošanu un kompensācijas par videi nodarīto, to specifiskās darbības dēļ radīto kaitējumu, tostarp par mazas varbūtības negadījumiem ar augstu ietekmi, — vai nu izmantojot tādas obligātas nozares savstarpējās sadarbības shēmas kā Asociācija atbildībai par jūras piesārņošanu (OPOL), vai obligāto apdrošināšanu, vai arī izmantojot jauktu sistēmu, ar ko garantē finansiālu drošību;

22. uzsver — lai gan finanšu garantijas būtībā var paredzēt gan ar apdrošināšanas, gan nozaru savstarpējas vienošanās palīdzību, ir svarīgi nodrošināt, ka operatori pierāda finanšu garantiju esamību, lai nopietnas katastrofas gadījumā segtu visas izmaksas par attīrīšanu un kompensācijām, un ka riski un atbildība netiek nodota mazākiem ārējiem uzņēmumiem, kuriem, ja notiek negadījums, ir reālāka iespējamība pasludināt savu maksātnespēju; prasa izveidot jebkādas kopējas sistēmas tā, lai tiktu saglabāti stimuli individuālajā darbībā novērst riskus un stingri ievērot visaugstākos iespējamos drošības standartus;

23. atzīst sabiedrisko fondu, piemēram, Ziemeļjūras Asociācijas atbildībai par jūras piesārņošanu, nozīmi un nepieciešamību izveidot šādus fondus katrā ES jūras reģionā; prasa noteikt operatoru obligātu dalību tajos, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un tādējādi piedāvātu drošības tīkla mehānismu nolūkā pārliecināt dalībvalstis, jūrniecības nozari un jo īpaši zvejniekus, kā arī nodokļu maksātājus;

24. aicina Komisiju pārskatīt tās nostāju, kas pausta 2010. gada 12. oktobrī publicētajā ziņojumā[5], ka „pašlaik nav pietiekama pamatojuma ieviest obligāta finansiāla nodrošinājuma harmonizētu sistēmu”; mudina Komisiju negaidīt direktīvas par atbildību vides jomā 18. panta 2. punktā noteikto termiņu tāda ziņojuma iesniegšanai, kurā būtu ietverti atbilstoši priekšlikumi šīs direktīvas grozījumiem;

25. ierosina, ka dalībvalstīm papildus iekārtām izsniegtās atļaujas atņemšanai kā bargākajam soda mēram būtu jāveic arī citi piemēroti pasākumi, lai sodītu par nolaidību tiesību aktu drošības jomā un drošības noteikumu īstenošanā vai par to neievērošanu un lai nodrošinātu regulāras pārbaudes, izmantojot visā ES vienotas metodes;

ES tiesību aktu vides jomā uzlabošana

26. prasa paplašināt ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) direktīvas[6] darbības jomu, lai tā attiektos uz visiem jūrā īstenoto projektu posmiem (izpēte un darbība), un aicina noteikt īpašas IVN prasības attiecībā uz urbšanas darbiem lielā dziļumā, sarežģītiem urbumiem un problemātiskiem urbšanas apstākļiem, kā arī uz naftas/gāzes tranzītu pa jūras gultnē/zem jūras gultnes izvietotiem cauruļvadiem; turklāt uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jānodrošina, lai valstu iestāžu apstiprinātajos IVN par jūrā īstenotajiem projektiem būtu iekļauti nosacījumi, kas uzņēmumam jāievēro ekspluatācijas pārtraukšanas posmā; aicina Komisiju atkārtoti izanalizēt tiesību normas attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtēšanu un iekļaut tajos noteikumus par ietekmes uz vidi novērtēšanas procesa uzticēšanu no pasūtītāja neatkarīgiem ekspertiem;

27. aicina Komisiju izvērtēt spēkā esošo tiesisko regulējumu attiecībā uz pastāvošās urbšanas infrastruktūras darbības pārtraukšanu un nepieciešamības gadījumā ar tiesību aktiem precizēt operatoru atbildību par drošas likvidācijas nodrošināšanu un atbildību par jebkuru videi nodarīto kaitējumu, kas radies darbības pārtraukšanas rezultātā vai urbšanas vietā pēc tās darbības pārtraukšanas;

28. aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt saprātīgos principus, kas ietverti tās tiesību aktos par risku pārvaldību krastā (SEVESO II[7] un III[8]), iekļaujot tos arī tiesību aktos, kuri attiecas uz naftas un gāzes ieguves darbiem jūrā; pagaidām, ja Komisija neierosina šādus jaunus tiesību aktus, aicina Komisiju no jauna izvērtēt SEVESO III priekšlikumu, lai paplašinātu tā darbības jomu un attiecinātu to uz naftas ieguves urbšanas iekārtām un zemūdens cauruļvadiem, kas atrodas jūras gultnē/zem tās, kā arī uz visiem naftas vai gāzes atradņu izpētes posmiem līdz pat urbuma ekspluatācijas pārtraukšanai; atzinīgi vērtē Komisijas paskaidrojuma rakstu par SEVESO II direktīvas pārskatīšanu, kurā apstiprināts, ka Komisija novērtēs piemērotāko veidu, kā stiprināt tiesību aktus vides jomā;

29. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paplašināt Eiropas Jūras drošības aģentūras (EMSA) pilnvaras un piešķirt tiesības rīkoties gadījumos, kad jūras ūdeņu piesārņojums nācis no citiem avotiem, nevis no kuģiem, proti, no naftas un gāzes iekārtām jūrā; uzskata, ka šo citu piesārņojuma avotu starpā jābūt arī mobilām un transporta iekārtām, kā arī cauruļvadu sistēmām; atbalsta Komisijas prasību, katru reizi uzticot EMSA jaunu uzdevumu, izdarīt izmaiņas tās budžetā un atbilstīgi palielināt darbinieku skaitu; uzskata, ka EMSA pilnvaras var vēl paplašināt, lai nodrošinātu neatkarīgu trešās puses veiktu revīziju ietekmes uz vidi novērtējumiem un licencēšanai naftas un gāzes ieguves darbiem jūrā, kā arī attiecībā uz periodiskām operatoru darba pārbaudēm;

30. norāda, ka naftas un gāzes nozares darbības jūrā nav iekļautas direktīvas par rūpnieciskajām emisijām pamatnoteikumos[9]; ierosina, lai Komisija I pielikumam pievieno 1.5. punktu „Naftas un gāzes ieguves darbi jūrā” pirmajā pārskatīšanā, kas jāpabeidz līdz 2011. gada 31. decembrim, un ierosina, lai Eiropas Piesārņojuma integrētas novēršanas un kontroles (IPPC) birojs noteiktu labākās pieejamās tehnoloģijas izmantošanai naftas un gāzes ieguves darbos jūrā;

Kopējas saistības ar trešām valstīm un starptautiskajā līmenī

31. aicina Komisijai uzsākt diskusijas par tādiem noteikumiem attiecībā uz atbildību par videi nodarīto kaitējumu un finansiālajām garantijām, kuros iekļautu arī trešās valstis;

32. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu dalībvalstīm pieprasīt uzņēmumiem, kuru galvenais birojs atrodas ES, lai tie piemēro ES standartus visās savās darbībās visā pasaulē; atbalsta Komisijas vēlmi pastiprināt dialogu un sadarbību ar ES kaimiņvalstīm par drošību, veicot darbību jūrā, ar mērķi noteikt jaunus kopējus ieviešanas pasākumus, piemēram, iekārtu pārbaudes, un nodrošināt vienlīdz stingrus drošības standartus teritorijās, kas robežojas ar ES ūdeņiem; atbalsta Komisijas ierosmi stimulēt reģionālu forumu un/vai iniciatīvu izstrādi un valstu kompetento iestāžu tīklu izveidi Vidusjūras, Melnās jūras un Baltijas jūras reģionos, kā arī uzlabot pastāvošās sadarbības struktūras, piemēram, Savienību Vidusjūrai;

33. atbalsta Komisijas mērķi izveidot pasaules mēroga sistēmu, kurā noteikti kopēji drošības un ilgtspējības mērķi izpētes un ieguves darbībām jūrā, un aicina Komisiju veicināt kopējus stingrus drošības standartus gan starptautiskā līmenī, gan kaimiņvalstīs;

Arktika; ķīmiskie dispersanti u. tml.

34. aicina Komisiju visaptveroši pārskatīt licencēšanas prasības attiecībā uz ogļūdeņražu resursu izpēti un ieguvi jūrā un nākt klajā ar priekšlikumiem par saskaņotām minimuma prasībām ES līmenī, tostarp neatkarīgu trešās puses veiktu revīziju, lai nodrošinātu pārredzamību un informācijas publiskošanu saistībā ar vides praksi un samazinātu interešu konflikta risku;

35. aicina noteikt moratoriju visiem ogļūdeņražu resursu izpētes un ieguves darbiem jūrā Arktikas teritorijā sakarā ar tās viegli ievainojamo, unikālo vidi;

36. norāda uz Apvienotās Karalistes Veselības un drošības dienesta jaunāko ziņojumu par darba apstākļiem Ziemeļjūrā, saskaņā ar kuru ir konstatēts, ka letālu un smagu ievainojumu skaits pēdējā gada laikā ir divkāršojies un ka ievērojamas ogļūdeņražu noplūdes ir notikušas trīsreiz vairāk;

37. aicina Komisijai pārskatīt attiecīgos tiesību aktus, lai noteiktu aizliegumu veikt izpēti un izdarīt urbumus ūdeņos vismaz 80 kilometru attālumā no aizsargājamām jūras teritorijām (nacionālie parki un dabas rezervāti);

38. aicina Komisiju projektu ietekmes novērtējumā ņemt vērā to negatīvo ietekmi uz tūrismu attiecīgajā teritorijā, kur tiek veiktas naftas un gāzes nozares darbības;

39. atbalsta to, ka tiek stingri kontrolēta, pastāvīgi pārbaudīta un novērtēta ķīmisko dispersantu ietekme uz vidi (un to ārkārtas darbības plānu ietekme, kuros paredzēta ķīmisko dispersantu izmantošana), lai nodrošinātu to derīgumu noplūdes gadījumā un lai novērstu ietekmi uz sabiedrības veselību un vidi; prasa, lai Komisija nodrošinātu sīkāku izpēti par šādu ķīmisko vielu ietekmi, ja nepieciešams, izmantojot ES pētniecības programmas.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	15.6.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	46 5 1
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	János Áder, Elena Oana Antonescu, Kriton Arsenis, Sophie Auconie, Pilar Ayuso, Paolo Bartolozzi, Sandrine Bélier, Sergio Berlato, Milan Cabrnoch, Nessa Childers, Chris Davies, Bairbre de Brún, Esther de Lange, Anne Delvaux, Bas Eickhout, Jill Evans, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Julie Girling, Françoise Grossetête, Jolanta Emilia Hibner, Dan Jørgensen, Jo Leinen, Corinne Lepage, Peter Liese, Linda McAvan, Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė, Miroslav Ouzký, Andres Perello Rodriguez, Mario Pirillo, Pavel Poc, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Oreste Rossi, Daciana Octavia Sârbu, Carl Schlyter, Richard Seeber, Theodoros Skylakakis, Salvatore Tatarella, Åsa Westlund, Glenis Willmott, Sabine Wils, Marina Yannakoudakis
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Esther Herranz García, Romana Jordan Cizelj, Riikka Manner, Bill Newton Dunn, Alojz Peterle, Michail Tremopoulos, Vladimir Urutchev, Kathleen Van Brempt, Peter van Dalen

• [1]             Komisijas paziņojums „Zināšanas par jūru 2010 — jūras dati un novērojumi pārdomātai un ilgtspējīgai izaugsmei” (COM(2010)0461).
• [2]             COM(2010)0494.
• [3]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.
• [4]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva), OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.
• [5]             Komisijas ziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam saskaņā ar 14. panta 2. punktu Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (COM(2010)0581).
• [6]             Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, OV L 175, 5.7.1985., 40. lpp.
• [7]             Padomes 1996. gada 9. decembra Direktīva 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas, OV L 10, 14.1.1997., 13. lpp.
• [8]             Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par lielu ar bīstamām vielām saistītu avāriju risku pārvaldību, COM(2010)0781.
• [9]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole), OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS  (15.6.2011)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par tādu drošības problēmu risināšanu, kuras saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā
(2011/2072(INI))

Atzinumu sagatavoja: Pervenche Berès

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka naftas un gāzes nozares darbības jūrā ievērojami apdraud strādājošo veselību un drošību dažkārt ekstremālu vides apstākļu, 12 stundu maiņu darba, kā arī izolētības dēļ, un atzīst, ka šie īpašie darba apstākļi, jo sevišķi psiholoģiskais stress, ir jāreglamentē un to jāturpina darīt, lai maksimāli izvairītos no kļūdām, ko var pieļaut cilvēki, un aizsargātu darba ņēmējus; tādēļ iesaka nodrošināt darba ņēmējiem apdrošināšanas sistēmu, kā arī savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības pakalpojumus atbilstīgi riskam, kuram viņi ir pakļauti;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pārskatīt Direktīvu 92/91/EEK un prasa šajā pārskatīšanā panākt kopējus standartus, lai nepieļautu atšķirīgu attieksmi pret darba ņēmējiem vienā uzņēmumā atkarībā no tā atrašanās vietas; tādēļ prasa panākt pārredzamu, efektīvu un konsekventu noteikumu kopumu, kas jāpiemēro visiem darba ņēmējiem, kas strādā šelfa naftas un gāzes nozarē, un novērtēt gan pašreizējo tiesību aktu efektivitāti, gan iespējas turpmāk saskaņot tiesību aktus;

3.  uzsver, ka dažās dalībvalstīs salīdzinājumā ar starptautisko un Eiropas līmeni jau ir ieviesti izcili drošības mehānismi;

4.  uzsver, ka ir sevišķi svarīgi noteikt paraugpraksi veselības un drošības, kā arī apmācības un kvalifikācijas jomā;

5.  uzsver nepieciešamību ieviest efektīvas kontroles sistēmas uzraudzības iestādēm, izmantojot novatoriskas metodes, piemēram, īpašas pārbaudes attiecībā uz darba laiku vai glābšanas operācijām, un iespējas piemērot sankcijas darba ņēmēju veselības un drošības pārkāpumu gadījumos;

6.  uzskata, ka ir profilaktiski jāveicina veselības un darba drošības kultūra, iesaistot darba devējus un arodbiedrības šajā procesā un nodrošinot strādājošo aktīvu līdzdalību, jo īpaši tiem apspriežoties un iesaistoties drošības procedūru izstrādē un piemērošanā, kā arī sniedzot informāciju par iespējamo risku; uzsver, ka ir būtiski pārbaudīt un uzraudzīt šīs procedūras visos komandķēdes posmos, lai nodrošinātu, ka augstākā vadības līmeņa darbinieki arī tiktu apmācīti un būtu atbildīgi negadījumu vai drošības kļūmju gadījumos;

7.  aicina Eiropas Savienību veicināt SDO pamatnostādņu par darba drošības un veselības pārvaldības sistēmām (ILO-OSH 2001) piemērošanu visā naftas un gāzes nozarē;

8.  aicina dalībvalstis atļaut vienīgi sertificētu iekšējo vai ārējo apmācību un prasa Komisijai izstrādāt Eiropas standartus šādai sertifikācijai;

9.  uzskata, ka visi darba ņēmēji neatkarīgi no pienākumiem vai līgumattiecībām arī būtu pilnībā jāinformē par veselības un drošības procedūrām, strādājot uz iekārtām jūrā;

10. prasa Komisijai apsvērt iespēju noteikt stingrus vispārējus drošības standartus un sistēmas, lai novērstu un ierobežotu apdraudējumus nolūkā samazināt risku un vajadzības gadījumā ātri un efektīvi reaģēt; aicina arī noteikt prasības ES dalībvalstīs to strādājošo, tostarp darbuzņēmēju un apakšuzņēmēju, apmācības jomā, kuri veic uzdevumus, kas saistīti ar lielu risku, un saskaņot šīs prasības, lai nodrošinātu vienotu īstenošanu visos Eiropas ūdeņos; aicina Komisiju iesaistīties pozitīvā sadarbībā ar starptautiskiem partneriem, lai izpētītu iespējas panākt vienošanos par globālu iniciatīvu attiecībā uz darba ņēmēju veselības un drošības noteikumiem, un regulāri atjaunināt šos noteikumus atbilstīgi jaunākajai tehnoloģiju attīstībai;

11. prasa Komisijai stiprināt darba ņēmēju tiesības, aizsargājot viņus pret tiesību pārkāpumiem, lai nodrošinātu, ka viņi var anonīmi ziņot kompetentajām iestādēm par drošības kļūmēm vai riskiem;

12. prasa, lai apakšuzņēmējiem, kuriem ir jābūt vajadzīgai kvalifikācijai tehniskās apkopes un būvniecības nozarē, viņu atbildības jomā tiktu piemēroti stingri kritēriji attiecībā uz darba drošību, veselības aizsardzību un apmācību; prasa, lai strādājošie, tostarp darbuzņēmēji un apakšuzņēmēji, un darba ņēmēju organizācijas, pirms darba veikšanas tiktu informēti par visiem ar to saistītajiem riska faktoriem;

13. atbalsta ciešāku sadarbību starp Baltijas jūras un Ziemeļjūras reģioniem naftas un gāzes ieguves jomā jūrā;

14. prasa uzņēmumiem, kas reģistrēti vai darbojas ES, pasaulē piemērot vienotus strādājošo veselības un darba drošības noteikumus attiecībā uz visām to darbībām, kā arī prasa Komisijai kopā ar Padomi un Parlamentu nākt klajā ar vispārēju iniciatīvu, lai uzlabotu šos noteikumus ES un ārpus tās, ja vien šīs darbības netiek veiktas valstī, kas paredz augstāku darba drošības un veselības standartu nekā ES, kurš tādā gadījumā ir jāievēro;

15. aicina ES sadarboties ar attiecīgajām valstīm ārpus ES, tostarp ar to valstu darba ņēmēju un darba devēju organizācijām, kuru valstspiederīgie sniedz pakalpojumus ES šelfa naftas un gāzes nozarē, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, kas ir reģistrēti ārpus ES, taču darbojas ES ūdeņos, ievēro ES tiesību aktus darba apstākļu un darba drošības un veselības jomā;

16. uzskata, ka arī darba ņēmēji, kas strādā pārstrādes ķēdē jūrā vai uz sauszemes, ir pakļauti ārkārtīgi augstam veselības un drošības riskam; prasa dalībvalstīm piemērot šiem darba ņēmējiem savus reglamentējošos pasākumus;

17. prasa, lai darba ņēmējiem, kas strādā šelfa naftas un gāzes nozarē, tiktu nodrošināta regulāra un īpaša veselības uzraudzība; ierosina, ka šiem darba ņēmējiem vismaz reizi gadā būtu vajadzīgas ārsta medicīniskās apskates, lai novērtētu viņu fizisko un psiholoģisko stāvokli;

18. aicina ES apsvērt iespēju izveidot neatkarīgu veselības un drošības regulatoru tieši naftas un gāzes nozarei;

19. prasa pastāvīgi uzraudzīt risku, balstoties uz pastāvīgu informācijas vākšanu un zinātniskiem atzinumiem, kas ļautu jau iepriekš noteikt jaunos un gaidāmos iespējamos riska faktorus;

20. prasa uzlabot pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz ziņojumu par negadījumiem, to iespējamās ietekmes uz sabiedrības veselību, kā arī pārbaudes ziņojumu nodošanu atklātībai; ierosina apkopot šo informāciju publiskā Eiropas platformā;

21. prasa, lai tiktu apstiprināts mehānisms riska novērtēšanai, kuram ir pakļauti darba ņēmēji, un lai šis novērtējums tiktu ņemts vērā, aprēķinot darba ņēmēju atalgojumu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	15.6.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	36 8 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Heinz K. Becker, Jean-Luc Bennahmias, Pervenche Berès, Mara Bizzotto, Philippe Boulland, Milan Cabrnoch, David Casa, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Sergio Gaetano Cofferati, Proinsias De Rossa, Frank Engel, Sari Essayah, Ilda Figueiredo, Marian Harkin, Nadja Hirsch, Danuta Jazłowiecka, Martin Kastler, Ádám Kósa, Jean Lambert, Patrick Le Hyaric, Veronica Lope Fontagné, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Konstantinos Poupakis, Sylvana Rapti, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Jutta Steinruck, Traian Ungureanu
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Vilija Blinkevičiūtė, Sergio Gutiérrez Prieto, Roger Helmer, Richard Howitt, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Jelko Kacin, Evelyn Regner, Emilie Turunen

JuridiskāS komitejaS ATZINUMS  (24.5.2011)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par tādu drošības problēmu risināšanu, kuras saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā
(2011/2072(INI))

Atzinumu sagatavoja: Eva Lichtenberger

PA_NonLeg

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. pantu šajā jomā ES rīcības pamatā vienmēr jābūt augstam aizsardzības līmenim, kas cita starpā balstās uz piesardzības principu,

1.  uzsver, ka attiecībā uz pilnīgu atbildību saistībā ar jebkādu kaitējumu, ko izraisījusi naftas vai gāzes ieguves iespēju izpēte un ieguve, ir jāievēro princips „piesārņotājs maksā”, kas noteikts LESD 191. panta 2. punktā;

2.  uzskata, ka spēkā esošajos tiesību aktos par atbildību vides jomā ir vairāki nopietni trūkumi, un atgādina par 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES rīcību naftas izpētes un ieguves jomā Eiropā, kurā Parlaments aicināja Komisiju apsvērt iespēju pārskatīt spēkā esošo ES tiesību aktu (tostarp Direktīvas par atbildību vides jomā un Seveso II direktīvas, kā arī Erika un Trešajā kuģošanas drošības paketē paredzēto pasākumu) saturu, paplašināt to darbības jomu, un/vai ieviest jebkādus jaunus nepieciešamus tiesību aktus, lai ņemtu vērā visus riskus, ko rada derīgo izrakteņu ieguve jūras teritorijās, un pastiprinātu noteikumus par atbildību naftas noplūdes gadījumos;

3.  aicina Komisiju veikt licencēšanas prasību visaptverošu pārskatīšanu saistībā ar ogļūdeņražu resursu izpēti un ieguvi jūrā un, ja nepieciešams, iesniegt priekšlikumus saskaņotām obligātajām prasībām ES līmenī;

4.  mudina Komisiju sadarboties ar partneriem un kaimiņvalstīm, lai izveidotu īpašu režīmu jebkādu darbību veikšanai Ziemeļu ledus okeānā, detalizēti vērtējot darbību atklātā jūrā ilgstpēju un to nepieciešamību šādā viegli ievainojamā un unikālā vidē;

5.  iestājas par to, ka tad, kad tas iespējams, izstrādājot reaģēšanas plānus ārkārtas situācijām, jāveic ietekmes novērtējums (piemēram, par ķīmisko dispersantu izmantošanu ārkārtas situācijās);

6.  atzinīgi vērtē Komisijas ieceri ierosināt grozījumus Direktīvā par atbildību vides jomā, lai aptvertu kaitējumu videi visos jūras ūdeņos, kas definēti Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvā (Direktīva 2008/56/EK);

7.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus paplašināt Eiropas Jūras drošības aģentūras pilnvaras, lai tās aptvertu ne vien kuģošanas līdzekļus, bet arī iekārtas atklātā jūrā;

8.  mudina Komisiju iekļaut Direktīvā par atbildību vides jomā noteikumus par obligātu finanšu garantiju; šajā sakarā norāda uz Komisijas gatavību atkārtoti apsvērt iespēju ieviest prasību par obligātu finanšu garantiju un izpētīt pašreizējo finanšu ierobežojumu atbilstību;

9.  aicina Komisiju aplūkot jautājumus, kas saistīti ar atbildību par esošās urbumu infrastruktūras ekspluatācijas izbeigšanu, un skaidri noteikt — vajadzības gadījumā ar tiesību aktiem — operatoru pienākumu nodrošināt drošu aizvākšanu un atbildību situācijās, kad ekspluatācijas pārtraukšanas dēļ vai urbšanas vietā pēc tās ekspluatācijas pārtraukšanas tiek nodarīts kaitējums videi;

10. aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus, saskaņā ar kuriem uzņēmumi, kam ir licence veikt naftas iegulu izpētes darbus atklātā jūrā, var izīrēt iekārtas trešām pusēm, lai pēc tam civilajā tiesvedībā vieglāk varētu noteikt atbildīgo par cilvēka dzīvībai un videi nodarītiem kaitējumiem, ko izraisījuši uz atklātā jūrā izvietotām naftas platformām notikuši negadījumi un katastrofas;

11. mudina dalībvalstis, uzsākot jebkādu darbību, ņemt vērā mazo un vidējo operatoru īpašo stāvokli; tādēļ aicina noteikt, ka mazajiem un vidējiem operatoriem ir nepieciešama civiltiesiskās atbildības apdrošināšana vai jābūt kopējas atbildības apdrošināšanas shēmas biedriem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	24.5.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	25 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Raffaele Baldassarre, Luigi Berlinguer, Sebastian Valentin Bodu, Françoise Castex, Christian Engström, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Syed Kamall, Klaus-Heiner Lehne, Antonio Masip Hidalgo, Jiří Maštálka, Alajos Mészáros, Bernhard Rapkay, Evelyn Regner, Francesco Enrico Speroni, Dimitar Stoyanov, Alexandra Thein, Diana Wallis, Rainer Wieland, Cecilia Wikström, Zbigniew Ziobro, Tadeusz Zwiefka
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Piotr Borys, Kurt Lechner, Eva Lichtenberger, József Szájer
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pablo Arias Echeverría

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	12.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	41 6 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jean-Pierre Audy, Zigmantas Balčytis, Ivo Belet, Jan Březina, Maria Da Graça Carvalho, Giles Chichester, Lena Ek, Ioan Enciu, Vicky Ford, Gaston Franco, Adam Gierek, Norbert Glante, Fiona Hall, Romana Jordan Cizelj, Krišjānis Kariņš, Lena Kolarska-Bobińska, Philippe Lamberts, Bogdan Kazimierz Marcinkiewicz, Marisa Matias, Jaroslav Paška, Miloslav Ransdorf, Herbert Reul, Teresa Riera Madurell, Michèle Rivasi, Jens Rohde, Paul Rübig, Francisco Sosa Wagner, Konrad Szymański, Britta Thomsen, Patrizia Toia, Evžen Tošenovský, Ioannis A. Tsoukalas, Claude Turmes, Vladimir Urutchev, Kathleen Van Brempt, Alejo Vidal-Quadras, Henri Weber
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Antonio Cancian, Francesco De Angelis, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Jolanta Emilia Hibner, Holger Krahmer, Bernd Lange, Mario Pirillo, Vladimír Remek, Silvia-Adriana Ţicău