ZIŅOJUMS par pirmspensijas vecuma sieviešu stāvokli

26.7.2011 - (2011/2091(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Edit Bauer

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par pirmspensijas vecuma sieviešu stāvokli

(2011/2091(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 2. un 3. pantu,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 19. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 21., 23. un 25. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija — 2010.-2015.” (COM(2010)0491),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. aprīļa paziņojumu „Kā risināt ES iedzīvotāju novecošanas ietekmi (2009. gada ziņojums par novecošanu)” (COM(2009)0180),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (2008/867/EK)[1],

–   ņemot vērā Komisijas pasūtīto 2010. gada 22. jūlija ziņojumu „Piekļuve veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei — vienlīdzīga sievietēm un vīriešiem?”,

–   ņemot vērā Komisijas pasūtīto 2009. gada 24. novembra ziņojumu „Integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai aktīvās iesaistīšanas politikas virzieni”,

–   ņemot vērā Padomes 2011. gada 7. marta secinājumus par Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.-2020. gads),

–   ņemot vērā Padomes 2010. gada 6. decembra secinājumus par to, kā darbaspēka un iedzīvotāju novecošana ietekmē nodarbinātības politiku,

–   ņemot vērā Padomes 2010. gada 7. jūnija secinājumus par aktīvām vecumdienām,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus par veselīgām un cilvēka cienīgām vecumdienām,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 8. jūnija secinājumus par vienlīdzīgām iespējām sievietēm un vīriešiem — aktīvas un cieņas pilnas vecumdienas,

–   ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2008. gada 1. maija ziņojumu „Darba apstākļi novecojošam darbaspēkam”,

–   ņemot vērā Madrides Starptautisko rīcības plānu par sabiedrības novecošanos (A/CONF.197/9 8), ko pieņēma ANO Otrajā pasaules asamblejā par novecošanos 2002. gada.12. aprīlī,

–   ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–   ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par sieviešu lomu novecojošā sabiedrībā[2],

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0291/2011),

A  tā kā dzimumu līdztiesība un nediskriminācija, cita starpā, vecuma dēļ, ir Līgumā par Eiropas Savienības darbību nostiprināts Eiropas Savienības pamatprincips, kā arī viens no Kopienas mērķiem un uzdevumiem;

B.  tā kā stratēģijā „Eiropa 2020” noteikts 75 % nodarbinātības līmeņa pamatmērķis gan sievietēm, gan vīriešiem, kā arī uzstādīts mērķis par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuriem draud nabadzība; tā kā sievietes, kurām ir vairāk nekā 50 gadi, šai grupai raksturīgā augstā nabadzības un bezdarba līmeņa dēļ, ir tieši tā grupa, uz ko attiecas abi šie mērķi;

C. tā kā, pastāvot dzimumu stereotipiem, tie līdztekus diskriminācijai vecuma dēļ, ar kuru darba tirgū saskaras vecāki cilvēki, īpaši samazina vecāku sieviešu nodarbinātības, apmācības un profesionālās izaugsmes iespējas, un tas ir viens no faktoriem, kas palielina nabadzības risku vecumdienās;

D. tā kā diskriminācija dzimuma dēļ ir īpašs diskriminācijas veids, jo tas ir gan sistemātisks, gan sistēmisks un tas vienmēr ir saistīts ar visiem citiem diskriminācijas veidiem un papildina tos;

E.  tā kā darba tirgus ir daudz dinamiskāks un mainīgāks nekā jebkad agrāk, kas nozīmē, ka nodarbinātība vienā un tajā pašā jomā vairs nav garantējama uz mūžu; un tā kā ekonomiskā krīze ir parādījusi, ka sievietēm darba tirgū var būt liela nozīme;

F.  tā kā Eiropas turpmākās ekonomikas konkurētspēja, labklājība un integrācija ir ļoti atkarīga no tās spējas efektīvi uzlabot tās darbaspēka resursu izmantošanu, radot darba apstākļus un sociālās drošības sistēmas, kas veicinātu gan darba, gan dzīves apstākļu, gan arī ekonomikas uzlabošanos, tā kā tas nozīmē arī, ka jāpieņem attiecīgus politikas virzienus, lai nodrošinātu darba, ģimenes un privātās dzīves līdzsvarotību un cīnītos pret tiešu un netiešu diskrimināciju un dzimumu stereotipiem, kas noved pie dzimumu ziņā nelīdzsvarota darba tirgus;

G. tā kā laika posmā no 1990. līdz 2010. gadam ES 27 valstīs darbspējas vecuma (20–64 gadi) cilvēku īpatsvars palielinājās par 1,8 %, vecāku (65+ gadi) cilvēku īpatsvars palielinājās par 3,7 % un jaunāku cilvēku īpatsvars (0–19 gadi) samazinājās par 5,4 %; tā kā tiek prognozēts, ka 65+ gadus vecu iedzīvotāju grupas īpatsvars palielināsies no 17,4 % 2010. gadā līdz 30 % 2060. gadā[3];

H. tā kā 2008. gadā vecākām sievietēm nabadzības risks bija 22 %, turpretī vecākiem vīriešiem — 16 %[4];

I.   tā kā bieži vien un arvien biežāk sievietes vientuļu vecu cilvēku vidū ir pārsvarā, jo pieaug šķiršanās gadījumu skaits un vīriešiem ir īsāks paredzamais mūža ilgums; tā kā atraitnes un vientuļas vecas sievietes caurmērā vairāk apdraud nabadzība, izolācija un sociālā atstumtība;

J.   tā kā nodarbinātības līmenis sievietēm vecumā no 55–64 gadiem 2009. gadā bija 37,8 %, bet tādas pašas vecuma grupas vīriešiem tas bija 54,8 %[5];

K. tā kā 21 dalībvalstī bezdarba līmenis sievietēm ir augstāks nekā vīriešiem, un, kaut arī ilgtermiņa bezdarba līmenis 12 valstīs vīriešiem ir augstāks nekā sievietēm, sieviešu bezdarbs parasti tiek apslēpts kā „neaktivitāte”, ja viņas ir precējušās vai viņām ir bērni;

L.  tā kā sievietēm, kas jaunākas par 30 gadiem, stundas vidējā izpeļņa ir 92 % no vīriešu stundas vidējās izpeļņas un vecuma grupā no 50 līdz 59 gadiem tā ir 67,5 %[6], un tā kā darba samaksas atšķirības starp dzimumiem joprojām ir 17,5 %;

M. tā kā sociāli ekonomiskā stāvokļa atšķirības starp dzimumiem ir lielākoties cēlušās no tradicionālā lomu iedalījuma starp dzimumiem, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka vīrietim ir galvenā atbildība par iztikas nodrošināšanu un sievietes ir atbildīgas par mājas darbiem un rūpēm par ģimeni, tostarp par ģimeni plašākā izpratnē, nesaņemot samaksu, un tas, salīdzinājumā ar vīriešiem, ļoti ietekmē sieviešu iespējas uzkrāt tiesības uz sociālo nodrošinājumu, piemēram, uz pensiju un līdz ar to ietekmē viņu stāvokli vecumdienās, jo īpaši šķiršanās, laulāto šķirtas dzīves vai atraitnības gadījumā;

N. tā kā sievietēm, visticamāk, karjera attīstās lēnāk, norit īsāku laiku un/vai ir ar pārtraukumiem un viņām ir zemāka vidējā izpeļņa nekā vīriešiem, kas atspoguļojas augstākās darba samaksas atšķirībās starp dzimumiem un rada dzimumu diferenciāli attiecībā uz iemaksām personīgajos pensiju fondos, tādējādi palielinot sieviešu nabadzības risku vecumdienās;

O. tā kā atšķirības starp vīriešu un sieviešu situāciju nav tik lielas laika posmā pirms ģimenes dibināšanas, un tās palielinās pēc tam, kad sākas kopdzīve; tā kā sieviešu nodarbinātības līmenis sarūk, dzimstot pirmajam bērnam, un neizdevīgais stāvoklis darba tirgū veidojas dzīves cikla agrākajos posmos, kas saistīti ar bērnu aprūpi, ko vēlāk nomaina rūpes par vecāka gadagājuma cilvēkiem, tādēļ bieži vien ir jāpiedzīvo nabadzība, arī esot nodarbinātām;

P.  tā kā gados vecākas sievietes, atšķirībā no vīriešiem, parasti izvēlas vai ir spiestas izvēlēties nepilnas slodzes darbu un daudz biežāk atstāj darba tirgu, un izvēlas vai ir spiestas izvēlēties pirmstermiņa pensionēšanos;

Q. tā kā gandrīz visas Eiropas valstis ir atzinušas, cik nozīmīga ir uz dzimumu līdztiesības jautājumiem orientēta pieeja aktīva darba tirgus politikai, bet, novērtējot aktīva darba tirgus politiku, ir atklājies, ka integrētā pieeja dzimumu līdztiesībai netiek piemērota vienmērīgi vai izpratne par tās piemērošanu ir sašaurināta;

R.  tā kā sievietēm vecumā pēc 50 gadiem bieži ir jāsaskaras ar divkāršu vai pat daudzkāršu diskrimināciju, kuras pamatā ir dzimuma un vecuma stereotipi, ko bieži vēl saasina dzimumam raksturīgais nodarbinātības veids un dzīves gājuma iezīmes (piemēram, pārtraukumi profesionālajā dzīvē, atkārtota pieņemšana darbā pēc bezdarba perioda, nepilnas slodzes nodarbinātība, tas, ka viņas, iespējams, atstāj darbu, lai rūpētos par ģimeni vai piedalītos ģimenes uzņēmējdarbībā, jo īpaši izplatīšanas jomā vai lauku saimniecībās, par ko viņas nesaņem darba samaksu un nepieder sociālās drošības sistēmai, kā arī darba samaksas atšķirības starp dzimumiem); tā kā šā iemesla dēļ sievietes saskaras ar daudz vairāk problēmām, nekā tās pašas vecuma grupas vīrieši; turklāt tā kā ekonomiskās lejupslīdes laikā šīs sievietes pat vairāk apdraud iestigšana nabadzībā;

S.  tā kā darba tirgū sievietes bieži vien tiek uzskatītas par „vecām” daudz agrākā vecumā nekā tas ir vīriešu gadījumā; tā kā 58 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka diskriminācija vecuma dēļ ir plaši izplatīta[7],

T.  tā kā vardarbība pret gados vecākām sievietēm ir problēma, kura tiek pārmērīgi ignorēta, jo viņām ir īpaša tendence neatklāt pārdarījumus, un šīs noklusēšanas dēļ palīdzības sniedzējiem veidojas stereotipi, ka gados vecākas sievietes ir mazāk apdraudētas, un gados vecākām sievietēm, kas cieš no ļaunprātīgas izmantošanas, ir mazāk iespēju rast risinājumus savai situācijai;

U. tā kā efektīvi līdzekļi, lai uz visiem laikiem izskaustu šāda veida diskrimināciju, ir izglītība dzimumu līdztiesības jomā jau agrīnos posmos, profesionālas orientācijas politika un politikas virzieni, kas veicinātu sieviešu nodarbinātību,

Vispārēji noteikumi

1.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu noteikt 2012. gadu par Eiropas aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gadu un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt atbilstīgus un efektīvus pasākumus, lai apkarotu diskrimināciju, tostarp vēršoties pret stereotipiem, kas saistīti ar diskrimināciju dzimuma un vecuma dēļ, un veicinātu paaudžu solidaritāti;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai daudzie veidi, kādos tiek diskriminētas sievietes pēc 50 gadu vecuma, tiktu vairāk ņemti vērā un efektīvi risināti atklātajā koordinācijas metodē attiecībā uz pensijām, sociālo integrāciju, nodarbinātību, ar dzimumiem saistīto stereotipu pārveidošanu un sieviešu iesaistīšanu politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanas struktūrās;

3.  aicina dalībvalstis īstenot līdztiesības pieeju gan attiecībā uz dzimumiem, gan vecumu, sagatavojot un īstenojot pensiju politiku un citas reformas sociālās drošības politikas jomā, kā arī šis jautājums jāņem vērā gaidāmajā Baltajā grāmatā par pensiju sistēmām, lai veicinātu, ka aktuāra aprēķini pensijām sievietēm un vīriešiem būtu vienādi, veicinātu nabadzības riska samazināšanu, risinātu problēmas, kas saistītas ar gados vecāku cilvēku pašreizējo nabadzību, uzlabotu (veselības) aprūpes kvalitāti, pieejamību un nodrošinātu, ka tie ir cenas ziņā pieņemami un izbeigtu obligātās pensionēšanās praksi, vienlaikus risinot diskriminācijas jautājumus, dotu iespēju gados vecākām sievietēm piedalīties darba tirgū;

4.  aicina dalībvalstis savos tiesību aktos par pensijām paredzēt papildu noteikumus attiecībā uz atraitņu pensijām, lai pasargātu gados vecākas sievietes no nabadzības riska;

5.  norāda uz to, cik svarīgi ir veikt pasākumus, lai integrētu sievietes no vismazāk aizsargātām grupām, proti, imigrantes, mazākumkopienām piederīgas sievietes, sievietes ar invaliditāti, sievietes ar ļoti zemu izglītību, sievietes bez darba pieredzes, sievietes ieslodzījumā utt., lai nodrošinātu viņu tiesības uz pienācīgu dzīvi;

6.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu novecošanu, nepieļaujot pazemojumus, diskrimināciju vai jebkādu vardarbību pret vecāka gadagājuma sievietēm;

7.  norāda uz to, ka gados vecākas sievietes ir ekonomisks resurss un pieredzes fonds un viņas sniedz nozīmīgu atbalstu sabiedrībai un arī ģimenēm, kā apgādājamu cilvēku kopējas un arī padomdevējas darba jautājumos, jo viņām ir liela darba pieredze, un jo īpaši — viņas ir tās, kas palīdz saglabāt lauku vidi;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt iniciatīvas, kas veicina ar jaunajām tehnoloģijām saistītās valodas un kultūras izpratni, lai dotu iespēju gados vecākām sievietēm pārvarēt digitālo plaisu un uzlabotu viņu sadarbības un saziņas iemaņas, kā arī spējas būt patstāvīgām un aizstāvēt savas intereses;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis ciešā sadarbībā ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu pabeigt pētījumu par to sieviešu stāvokli, kuras vecākas par 50 gadiem, jo īpašu uzmanību pievēršot viņu pieredzētajam darba tirgū, pieredzētajam kā aprūpes sniedzējām, kā arī par to, kā vīrieši un sievietes izmanto savu laiku, par veselības jautājumiem un citām problēmām, ar ko viņām jāsaskaras;

Sievietes darba tirgū

10. aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropas aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gadā radīt tādus apstākļus, kas dotu iespējas un palīdzētu gados vecākām sievietēm palikt darba tirgū un/vai atgriezties tajā, lai tādējādi viņas varētu realizēt savu potenciālu darba tirgū un viņu tiesības tiktu ievērotas; aicina Komisiju un dalībvalstis arī īstenot pasākumus, kas mudinātu darba devējus uzlabot savu vienlīdzīgu iespēju politiku, lai tiktu novērsta diskriminējošā attieksme pret vecāka gadagājuma sievietēm, tādējādi nodrošinot gados vecākām darbiniecēm līdztiesīgu piekļuvi, piemēram, apmācībai, profesionālajai izaugsmei un profesionālās dzīves attīstībai;

11. aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties izveidot visaptverošu, daudzdimensiju pieeju nodarbinātībai un sociālajai politikai, kurā ņemti vērā dzimumu līdztiesības un vecuma aspekti, lai nodrošinātu sieviešu nodarbinātību un sociālo integrāciju; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt arī visaptverošu pārskatu par gados vecāku sieviešu paaudzi, kas jau dzīvo nabadzībā, un steidzami veikt attiecīgus efektīvus pasākumus, lai glābtu šīs sievietes no nabadzības;

12. aicina dalībvalstis atbilstīgi vērsties pret tiem daudzajiem diskriminācijas veidiem, ar kuriem jāsaskaras gados vecākām sievietēm, meklējot iespējas iekļūt darba tirgū;

13. aicina Komisiju tālāk izstrādāt un uzlabot precīzu, atbilstīgu un salīdzināmu, pa vecumiem un dzimumiem iedalītu Eiropas datu vākšanu un analīzi, kas jāreglamentē ar visiem spēkā esošajiem dalībvalstu datu aizsardzības tiesību aktiem, jo īpaši par gados vecāku sieviešu, tostarp imigranšu un sieviešu invalīdu, nodarbinātības un bezdarba līmeni, viņu (neapmaksātu) darbu savas ģimenes un radinieku aprūpes jomā, kā arī par to, cik procentuāli daudz ir apgādājamu gados vecāku cilvēku, kā arī par vecāka gadagājuma cilvēku ļaunprātīgu izmantošanu;

14. atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis jau ir izpratušas, ka cēloņi un iemesli dzimumu nelīdztiesībai darba tirgū ir cieši saistīti ar dzīves cikla posmu, un uzsver, ka tādēļ ir jāveicina dzīves cikla pieeja nodarbinātībai; tomēr mudina dalībvalstis, lai atbilstīgi ar mērķtiecīgiem pasākumiem risinātu ar dzīves ciklu saistītās problēmas, aktīvas nodarbinātības politikā salīdzināt jaunāku un vecāku sieviešu neizdevīgo stāvokli ar tādu pašu vecuma grupu vīriešu stāvokli, un nerisināt jautājumus vienkārši attiecībā uz sievietēm un vīriešiem spēka gados;

15. aicina dalībvalstis veikt labākās prakses apmaiņu par to, kā uzlabot gados vecāku sieviešu darba apstākļus, lai izveidotu viņām ilgtspējīgas un veselībai draudzīgas darba iespējas;

16. mudina dalībvalstis iesaistīt vecākas sievietes mūžizglītības procesos un tālāk izstrādāt un atbalstīt elastīgas pārkvalifikācijas programmas, kas piemērotas vecākām sievietēm, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības un prasmes, lai tādējādi veicinātu viņu nodarbinātības iespējas un palīdzētu nodrošināt neatkarīgu un aktīvu dzīvi, kā arī iespēju dalīties uzkrātajā pieredzē un zināšanās ar jaunākām paaudzēm;

17. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai sieviešu neizdevīgais stāvoklis darba tirgū, jo īpaši aprūpes pienākumu dēļ, neradītu viņām problēmas ar pensijas vai citām sociālā nodrošinājuma tiesībām;

18. mudina Komisiju un dalībvalstis, ja tas vēl nav izdarīts, nodrošināt, ka labklājības sistēmās tiktu veikta iemaksu periodu summēšana, kas dotu iespēju summēt iemaksas no apmaksātas nodarbinātības posmiem un pašnodarbinātības posmiem vai posmiem, kas uzskaitīti dažādos darbos;

19. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un veicināt no dzimumu aspekta izvērtētas pensiju sistēmas, kas atbalstītu gados vecākas sievietes un aizsargātu viņas no paaugstinātā nabadzības riska, ņemot vērā pārtraukumus profesionālajā dzīvē aprūpes pienākumu dēļ, lai izvairītos no tā, ka rodas arvien jauni apgādājamie;

20. aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties veikt efektīvus pasākumus, lai veicinātu vienāda atalgojuma par vienādu darbu principu (piemēram, izmantojot obligātās darba novērtēšanas sistēmas un rīcības plānus līdztiesības jomā darba vietās), lai izskaustu darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, kas arī var palīdzēt novērst pensiju starpību, lai samazinātu un beidzot arī novērstu nabadzības risku, kas skar galvenokārt gados vecākas sievietes;

21. aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pienācīgus politikas virzienus, lai nodrošinātu darba, ģimenes un privātās dzīves līdzsvarotību un integrētu novecošanas dimensiju visos attiecīgos politikas virzienos, izmantojot integrētu pieeju vecuma jautājumiem, kurā ņemti vērā dažādi dzīves periodi; aicina Viļņā izvietoto Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu izstrādāt nepieciešamo ietekmes novērtējumu un pētījumus;

22. aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā un efektīvi izmantot spēkā esošos ES instrumentus un programmas, tostarp Eiropas Sociālo fondu un Eiropas Reģionālās attīstības fondu, lai palielinātu vecāku sieviešu līdzdalību darba tirgos un vērstos pret vecāku sieviešu diskrimināciju visās jomās;

23. lūdz dalībvalstis veicināt vecāku sieviešu aktīvu līdzdalību uzņēmējdarbībā, pamudinot un atbalstot sievietes, kuras sāk uzņēmējdarbību, un atvieglojot sievietēm pieeju finansējumam, jo īpaši mikrokredītu jomā, kā arī veicināt sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu pārstāvību ekonomisko lēmumu pieņemšanas struktūrās, tostarp uzņēmumu valdēs;

24. aicina dalībvalstis mudināt uzņēmumus savā politikā, jo īpaši personāla politikā, integrēt novecošanās pārvaldības principus un instrumentus, pieņemt „vecākiem cilvēkiem labvēlīgu” un „dzimumu aspektu vērā ņemošu” darba vietu politiku, vairāk atzīt gados vecāku darbinieču uzkrātās zināšanas un pieredzi, kā arī izstrādāt uzticamu, pārredzamu informēšanas politiku, kas dotu iespēju gados vecākiem darba ņēmējiem sagatavoties pensijai, pilnībā pārzinot savu situāciju; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot procedūras to darba devēju sodīšanai, kas diskriminē gados vecākas darbinieces; vērš uzmanību uz to, ka šie politikas virzieni būtu jāiekļauj Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktā;

Sievietes — aprūpes nodrošinātājas

25. aicina dalībvalstis aktīvāk rīkoties, lai palīdzētu risināt to ģimeņu vajadzības, kuras ir atbildīgas par apgādājamām personām, un aicina Komisiju turpināt atbalstīt aprūpes struktūru veidošanu, izmantojot struktūrfondus;

26. prasa dalībvalstīm veicināt kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu, tostarp vecu cilvēku aprūpes mājās nodrošināšanu, garantēt šādu kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu pieejamību par pieņemamu samaksu, veicināt profesionālu aprūpes darbinieku darba vērtīguma atzīšanu, kā arī atbalstīt ģimenes, kas aprūpē apgādājamus vecus cilvēkus, piemēram, finansiāli kompensējot par viņu ieguldījumu un sniedzot padomus un apmācību, lai viņi varētu nodrošināt augstas kvalitātes neprofesionālu aprūpi;

27. norāda, ka jānodrošina pietiekama un pienācīgi augsta līmeņa bērnu, gados vecāku cilvēku un citu apgādājamu cilvēku aprūpe, kura būtu jāpiedāvā par pieejamām cenām un pateicoties kurai, varētu turpināt pilna laika darbu, lai nodrošinātu, ka sievietes nebūtu spiestas pārtraukt, pamest vai priekšlaicīgi beigt savu profesionālo dzīvi tāpēc, ka jārūpējas par apgādājamiem cilvēkiem, kas no viņām atkarīgi;

28. norāda uz to, ka šie aprūpes pakalpojumi bērniem un apgādājamiem cilvēkiem būtiski nodrošinātu darbavietas, kuras varētu ieņemt gados vecākas sievietes, kuru nodarbinātības līmenis patlaban ir viens no viszemākajiem;

29. aicina dalībvalstis nodrošināt apmācību un spēju veidošanu, lai garantētu augstas kvalitātes aprūpes pakalpojumus un rastu risinājumus problēmām, kas saistītas ar veselības un aprūpes jomas darbinieku trūkumu, ko izraisījušas demogrāfiskās tendences;

30. mudina dalībvalstis nodrošināt, ka arī vecvecāki un bērni, kas aprūpē savus vecākus, var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, atzīt apgādājamo personu aprūpi, vienlaikus apsverot iespējas paredzēt aprūpētāja atvaļinājumu un nodrošināt pakalpojumus, apmācību un konsultēšanu aprūpētājiem;

31. ņem vērā to, ka bieži vien sievietes tuvu pensijas gadiem ir jau kļuvušas par vecmāmiņām; tomēr atzīst, ka sievietes, kurām tuvojas pensijas vecums nevar uzskatīt vienīgi par aprūpes sniedzējām; tādēļ prasa dalībvalstīm apsvērt iespējas izveidot tādu bērnu aprūpes nodrošinājumu, lai vecvecākiem, ja viņi to vēlas, būtu brīva izvēle iesaistīties cita veida darbībās;

32. mudina dalībvalstis, finansējot iniciatīvas un shēmas, veicināt pilsoniskās sabiedrības iesaisti paaudžu sadarbības projektos, kas paredzēti vecākiem cilvēkiem;

33. aicina dalībvalstis visos līmeņos veikt pasākumus, tostarp atbalstot NVO, lai risinātu jautājumus saistībā ar vecāku cilvēku īpašajām vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz vecākām sievietēm, kuras dzīvo vienas, tādējādi mazinot viņu izolētību un apgādājamību un veicinot viņu līdztiesību, drošību un labklājību;

34. lūdz dalībvalstis apsvērt dažādu izmitināšanas iespēju izpēti un atbalstu kopīga dzīvesveida grupām un organizācijām, lai novērstu vecāku sieviešu izolētību un radītu labvēlīgus apstākļus paaudžu solidaritātei;

35. atzīst to, ka gados vecākām sievietēm vajadzētu būt cieņpilnai iespējai izvēlēties, kā viņas vēlas dzīvot — vienas, vai ar kādu kopā;

Veselības aprūpes jautājumi

36. aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt dzimuma dimensiju veselības jomā kā būtisku ES veselības politikas virzienu daļu un tāpēc lūdz Komisijai un dalībvalstīm ES un valstu veselības jomas politikas virzienos vēl vairāk censties pieņemt duālu stratēģiju ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un vecuma jautājumiem, kā arī dzimumu līdztiesības aspektam specifiskiem pasākumiem;

37. mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt to, cik svarīga ir dzimumam un vecumam specifiska ārstēšana un paliatīvā veselības aprūpe; aicina dalībvalstis izvērst pētījumus par dzimumiem specifiskām slimībām, tostarp pētījumus par šo slimību cēloņiem, iespējamo profilaksi un ārstēšanu;

38. atzīst, cik izšķiroši svarīgs veselības aprūpē ir skrīnings un profilaktiska ārstēšana, un mudina Komisiju izmantot atvērtās koordinācijas metodi, lai nodrošinātu viedokļu apmaiņu, veicinātu skrīninga sistēmu saskaņošanu visā ES un noteiktu paraugprakses, un izstrādātu pamatnostādnes;

39. atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu centienus nodrošināt brīvu piekļuvi dzimumspecifisku slimību profilakses pasākumiem un mudina tās dalībvalstis, kas to vēl nedara, veicināt profilaktisko veselības aprūpi vecākām sievietēm, nodrošinot, piemēram, viegli pieejamas un regulāras mamogrāfijas, kā arī dzemdes kakla uztriepes testus, atcelt vecuma ierobežojumus tādiem profilaktiskiem pasākumiem, kā krūts vēža skrīnings, kā arī veicināt izpratni par skrīninga nozīmību;

40. mudina dalībvalstis vēl pastiprināt centienus pieņemt stratēģiju dzimumu līdztiesības aspektu iekļaušanai veselības aprūpes politikā un nodrošināt gan sievietēm, gan vīriešiem, īpaši gados vecākiem cilvēkiem un tiem, kurus ietekmē vairāki nelabvēlīgi faktori, vienlīdzīgu piekļuvi pieejamai veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei;

41. mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt pasākumus, kas nodrošinātu labāku veselības aizsardzību un drošību darbā, tādējādi saglabājot darbspēju un iespējas darbiniekiem un dodot ieguldījumu veselības uzlabošanai vecumdienās;

42. aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret visa veida vardarbību pret vecākām sievietēm, atzīstot, ka šīs problēmas apjomi netiek pienācīgi izprasti, cīnoties pret sabiedrībā iesīkstējušiem stereotipiem, un nodrošinot, ka palīdzības sniedzēji var ņemt vērā gados vecāku vardarbības upuru īpašās vajadzības, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek ievērotas cilvēktiesības un panākta dzimumu līdztiesība, un pilnvērtīgi tiktu izmantota programma „Daphne”;

43. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

• [1]  OV L 307, 18.11.2008., 11. lpp.
• [2]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0306.
• [3]  Dienestu darba dokuments: 2010. gada ziņojums par demogrāfiju, Eiropas Komisija, 62. lpp.
• [4]  List of 100 inequalities, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts
• [5]  Report on Progress on Equality between Women and men in 2010, Eiropas Komisija, 31. lpp.
• [6]  The life of women and men in Europe — A stastistical portrait, Eusrostat, 2008., 196. lpp.
• [7]  Special Eurobarometer 317, Discrimination in the EU in 2009, 2009. gada novembris, 71. lpp.

PASKAIDROJUMS

Jebkurā ES valstī ne mazāk kā 50 % sabiedrības locekļu ir sievietes, tādējādi sievietes ir nozīmīga darbaspēka daļa. Vēl jo svarīgāk — ES ir pasaulē vislielākais vecāku sieviešu īpatsvars.

Viens no stratēģijas „Eiropas 2010” mērķiem ir apkarot nabadzību un veicināt nodarbinātību, paaugstinot nodarbinātības līmeni līdz 75 % un par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuriem draud nabadzība.

Vecāki cilvēki ir liela un pieaugoša ES sabiedrības daļa. Eiropas iedzīvotājiem novecojot, zemā dzimstības koeficenta, darbaspēka samazināšanās dēļ, un tāpēc, ka pensionāri dzīvo veselīgi un ilgi, ir ļoti grūti nodrošināt ilgtspējīgu pensiju sistēmu. Vecāki cilvēki sabiedrībai ir nozīmīgs kultūras, sociālais un profesionālais resurss. Pārāk bieži netiek novērtēta viņu nepārtrauktā palīdzība sabiedrībai, par kuru bieži netiek atlīdzināts un netiek izmantots viņu potenciāls plašāk iesaistīties un palīdzēt. Turklāt drīzumā darba tirgu atstās paaudze, kura dzima demogrāfiski labvēlīgā laikā pēc II Pasaules kara. Ja mēs gribam sasniegt „Eiropa 2020” mērķus, šī ir pēdējā iespēja paturēt viņus darba tirgū. Šai paaudzei ir 37 % nodarbinātības līmenis un nabadzības līmenis ir visizplatītākais šīs paaudzes pārstāvju vidū, tāpēc viņiem ir liels potenciāls palīdzēt sasniegt 75 % nodarbinātības mērķi, kā arī risināt nabadzības problēmas, nodrošinot sev augstāku pensiju.

Pastāv bažas, ka vecākās paaudzes kļūst par smagu nastu jaunākiem cilvēkiem darbspējas vecumā un ka tas var radīt paaudžu nesaskaņas. Tāpēc, lai risinātu sabiedrības novecošanās problēmu un saglabātu paaudžu solidaritāti, cita starpā, ir svarīgi nodrošināt, lai cilvēki ilgāk paliek darba tirgū un ilgi pēc pensionēšanās saglabā labu veselību, aktivitāti un patstāvību. Paaudžu solidaritāte ir ilgi bijusi ES darba kārtības augšgalā, gan politikas veidošanas jomā, gan attiecībā uz izpratnes veicināšanu par to.

Sievietes darba tirgū

Vecākas sievietes saskaras ar vismaz divkāršu diskrimināciju darba tirgū — gan dzimuma, gan vecuma dēļ, turklāt vēl darba tirgū viņas ir neaizsargātākas, jo viņu profesionālo dzīvi ir ietekmējuši tieši sieviešu situācijai raksturīgi faktori.

Nodarbinātības līmenis sievietēm vecumā no 55–64 gadiem 2009. gadā bija 37,8 %, bet tādas pašas vecuma grupas vīriešiem tas bija 54,8 %. Bezdarba līmenis 21 dalībvalstī sievietēm ir augstāks nekā vīriešiem, un kaut arī ilgtermiņa bezdarba līmenis 12 valstīs vīriešiem ir augstāks nekā sievietēm, sieviešu bezdarbs parasti tiek apslēpts kā „neaktivitāte”, ja viņas ir precējušās vai viņām ir bērni. Sievietēm četrreiz vairāk nekā vīriešiem ir nepilnas slodzes nodarbinātība, un vecāku sieviešu, kuras strādā pusslodzē īpatsvars ir 37 %, turpretim vīriešiem tas ir 12 %. Turklāt darba samaksas atšķirības starp dzimumiem ir daudz lielākas vēlākā dzīves posmā nekā tas ir profesionālās dzīves sākumā. Tas ir saistīts ar pārtraukumiem profesionālajā darbībā, jo īpaši bērnu dzemdēšanas dēļ. Turklāt sievietēm vispār, jo īpaši vecākām sievietēm ir daudz mazāk mācīšanās iespēju nekā vīriešiem, tādējādi pielāgošanās darba tirgum ir ārkārtīgi sarežģīta. Tādēļ apmācība un jaunu iemaņu apgūšana var palīdzēt vecākām sievietēm daudz plašāk iesaistīties darba tirgū.

Dzīves vēlākajos gados atšķirības starp dzimumiem galvenokārt veidojas no problēmām darba tirgū, ar kurām sievietes saskārušās agrākos dzīves cikla posmos, kā rezultātā ir vērojama noturīga nabadzība, arī esot nodarbinātām, pirmstermiņa pensionēšanās un neaktivitāte, un tas, ka sievietes bieži strādā mazkvalificētus un mazapmaksātus darbus.

Sievietēm, visticamāk, profesionālā dzīve ir lēnāka, īsāka un/vai ar pārtraukumiem un viņām ir zemāka vidējā izpeļņa nekā vīriešiem. Atšķirības starp dzimumiem sociāli ekonomiskajā stāvoklī ir daļēji cēlušās no tradicionālā darba iedalījuma starp dzimumiem, saskaņā ar kuru vīrietim ir galvenā atbildība par iztikas nodrošināšanu un sievietēm jāatbild par neapmaksātiem mājas darbiem un rūpēm par ģimeni, kas ļoti ietekmē vīriešu un sieviešu iespējas nodrošināt sociālo drošību pensijas vecumā. Bieži vien sievietēm ir neizdevīgāks stāvoklis darba tirgū, jo īpaši tādēļ, ka viņas veic aprūpes pienākumus, par kuriem bieži nesaņem samaksu, kā rezultātā viņas ir cietējas saistībā ar tiesībām uz pensiju. Shēmās, kuru pamatā ir personīgie ienākumi un ziņas par nodarbinātību, tas, ka sievietēm ir zemāki mūža ienākumi, ietekmē viņu pensijas un tādēļ pieaug nabadzības risks vecumdienās. Turklāt sieviešu paredzamais mūža ilgums ir garāks, tāpēc viņu īpatsvars starp vecākiem cilvēkiem ir lielāks. Sievietes bieži vien un arvien biežāk vientuļu vecu cilvēku vidū ir pārsvarā. Atraitnes un vientuļas vecas sievietes caurmērā vairāk apdraud nabadzība, izolācija un sociālā atstumtība.

Par sieviešu, kas vecākas par 50 gadiem, diskrimināciju darba tirgū vecuma dēļ tiek ziņots daudz biežāk nekā par citām vecuma grupām un tā var izpausties dažādi. Uz vecākām sievietēm jo īpaši attiecas problēmas, kas saistītas ar apmācības iespēju trūkumu un iemaņu novecošanu, jo viņas bieži pārtraukušas profesionālo darbību ar ģimenes pienākumiem saistītu iemeslu dēļ un viņām ir zemāki sasniegumi izglītības jomā salīdzinājumā ar tādas pašas vecuma grupas vīriešiem. Turklāt ar veselību saistītas problēmas un iemaņu novecošana var liegt viņām iespēju strādāt standarta darba laiku, izpildīt savus pienākumus parastajā darba prakses kārtībā un uzrādīt augstu darba produktivitāti. Visu šo iemeslu dēļ var tikt veicināts tas, ka vecākas sievietes pensionējas pirms termiņa, vai ir neaktīvas, vai arī viņas ir spiestas izvēlēties šādu ceļu.

Lai gan lielākā daļa ES valstu ir visnotaļ atzinušas, ka dzimumu nelīdztiesība darba tirgū ir nepārprotami saistīta ar dzīves cikla posmu un to, cik nozīmīgi ir veicināt dzīves cikla pieeju nodarbinātības jautājumiem, tomēr lielākā daļa aktīva darba tirgus politikas virzienu, kas veicina dzimumu līdztiesību, ir paredzēti sievietēm un vīriešiem spēka gados, bieži vien neņemot vērā jaunāku un vecāku sieviešu nelabvēlīgo situāciju salīdzinājumā ar tāda paša vecuma vīriešu situāciju.

Lai gan lielākā daļa dalībvalstu atzīst, ka vecākām sievietēm ir nelabvēlīgāka situācija attiecībā uz līdzdalību darba tirgū, tomēr pēdējos gados veiktajos pasākumos lielākoties nav skaidri izmantota integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai vai tiek ignorēts, ka vecāku sieviešu un vīriešu situācijas ir atšķirīgas. Izmantojot aktīvu vecumdienu pieeju, līdz šim lielākā uzmanība ir veltīta vecāku darbinieku nodarbinātības iespējām, kā rezultātā galvenokārt tiek veiktas pensiju un sociālā nodrošinājuma jomas reformas, kuru galvenais mērķis ir noteikt aizvien vēlāku oficiālās pensionēšanās vecumu. Tomēr pasākumu lielākās daļas pamatā dominē ar vīriešu nodarbinātību un pensionēšanos saistīti jautājumi, un šajos pasākumos nav nepārprotami ņemta vērā integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai. Tā kā sieviešu nodarbinātība ir saistīta ar atkārtotiem profesionālās darbības pārtraukumiem, nepilnas slodzes darbu, zemu samaksu un darba samaksas atšķirībām starp dzimumiem, pienākot vēlākam dzīves posmam, viņas var tikt diskriminētas daudzos veidos. Piemēram, darba tirgū sievietes bieži vien tiek uzskatītas par „vecām” daudz agrākā vecumā nekā tas ir vīriešu gadījumā, savukārt aprūpes pienākumi var radīt šķēršļus vecāku sieviešu nodarbinātībai. Tāpēc jāizstrādā sistemātiska un visaptveroša pieeja aktīva darba tirgus politikai, tostarp īpaši veselības un drošības pasākumi darbavietās, nepārprotami izmantojot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai. Lai labāk saprastu situāciju un problēmas, kā arī prognozētu tendences, ir jāvāc un jāanalizē salīdzināmi, dzimumam un vecumam specifiski dati.

Lai gan pensionēšanās ir galvenais iemesls, kādēļ darba tirgū nepiedalās gados vecāki vīrieši, attiecībā uz gados vecākām sievietēm aina ir daudzveidīgāka. Personīgi vai ģimenes pienākumi viņām ir svarīgāka motivācija nekā pensionēšanās.

Krietni lielāka vecāku cilvēku aktīva līdzdalība būtu panākama, pārtraucot obligātas pensionēšanās praksi, ar atbalsta pasākumiem atvieglojot aprūpi, jo īpaši vecākām sievietēm, un novēršot tos negatīvos priekšstatus par izredzēm darba tirgū, kas piemīt daļai vecāku darba ņēmēju. Būtu jāapsver iespēja radīt attiecīgas darba iespējas un piemērotus darba un nodarbinātības apstākļus, kas gados vecākus darbiniekus motivētu strādāt ilgāk.

Interesanti, ka valstīs ar augstu sieviešu nodarbinātības līmeni ir arī augstāks dzimstības līmenis, kas vedina domāt — lai augsts būtu sieviešu nodarbinātības līmenis un relatīvi augsts būtu dzimstības līmenis, iespējams, izšķirīgi ir panākt, lai sievietes darbu varētu apmierinoši apvienot ar ģimenes dzīvi. Nepilnas slodzes darbs uzskatāms par labu veidu, kā nodrošināt pakāpenisku pāreju no darba uz pensiju, taču 55–64 gadu vecuma grupā nepilna laika darbu strādā tikai apmēram 11 % vīriešu un 38 % sieviešu. Tādējādi šķiet, ka joprojām tipiski ir pāriet no pilnas nodarbinātības uz pilnu pensionēšanos.

Sievietes — aprūpes nodrošinātājas

Vecākas sievietes sabiedrībā sniedz būtisku ieguldījumu dažādā veidā — viņas palīdz ne vien bērniem un mazbērniem, bet arī vecākiem, viņas ir galvenās aprūpes nodrošinātājas un strādā brīvprātīgu darbu, tomēr aprūpētāju loma, ko veic gados vecāki cilvēki, nav pietiekami atzīta.

Ilglaicīgas aprūpes jautājums īpaši jutīgs ir dzimumu griezumā, jo lielākajā daļā Eiropas valstu aprūpi gan saņem (paredzama garāka mūža ilguma dēļ), gan sniedz (parasti kā neapmaksātu un neformālu aprūpi, kas bieži vien ietekmē viņu dzīves kvalitāti) galvenokārt sievietes. Gados vecāku cilvēku un invalīdu aprūpētāji galvenokārt ir sievietes, un tādas parādības kā iedzīvotāju novecošanās dēļ sievietēm aprūpes slogs arvien palielinās, ietekmējot arī viņu dzīves kvalitāti. Eiropā arvien lielākai iedzīvotāju daļai ir vajadzīga palīdzība ikdienā, ko ļoti bieži brīvprātīgi sniedz sievietes. Dažkārt vajadzība ilgstoši sniegt palīdzību aprūpētājam liek atstāt darbu.

Tā kā aprūpētāja lomu ģimenē galvenokārt pilda par 50 gadiem vecākas sievietes, kuru nodarbinātības līmenis joprojām neatbilst ES mērķvērtībām, lai uzlabotu viņu nodarbinātības izredzes, būs vajadzīgas jaunas politikas nostādnes un resursi, kas sievietēm dotu iespēju apvienot darbu un ģimenes dzīvi un ģimenēs veicinātu paaudžu solidaritāti.

Bieži vien un arvien biežāk sievietes vientuļu vecu cilvēku vidū ir pārsvarā, jo pieaug šķiršanās gadījumu skaits un vīriešiem ir īsāks paredzamais mūža ilgums. Atraitnes un vientuļas vecas sievietes caurmērā vairāk apdraud nabadzība, izolācija un sociālā atstumtība.

Pēc ESAO datiem neformālās aprūpes sniedzējus var sadalīt trīs kategorijās. Pirmajā kategorijā ietilpst radinieki, draugi vai brīvprātīgie, kas par savu iesaisti nesaņem nekādu kompensāciju. Otrā kategorija ir neformālie aprūpētāji, kas naudas pabalstus/kompensācijas saņem naudas pabalstu programmās un patērētāju izvēles programmās. Parasti tie ir radinieki vai draugi. Pēdējā kategorija ir nepaziņoti/nelegāli neformālās aprūpes sniedzēji. Tie ir aprūpētāji, kas saņem kaut kāda veida maksājumus no aprūpes saņēmējiem, taču bez jebkāda darba līguma. Lai neapmaksātas aprūpes sniegšana un tādējādi aiziešana no darba tirgus neietekmētu gados vecāku sieviešu tiesības uz pensiju, var apsvērt vairākas iespējas. Tā kā neformālajai aprūpei daudzās sabiedrībās ir liela nozīme un aprūpētāji galvenokārt ir sievietes, pasākumi neformālo aprūpētāju atbalstam var dzimumu aspektā labvēlīgi ietekmēt sieviešu iekļaušanu darba tirgū un darba tirgus un aprūpes pienākumu apvienojuma veicināšanu. Atbalsts neformālās aprūpes sniedzējiem var būt informācija un mācības, nodokļu priekšrocības un maksājumi, uzņēmumu noteikumi vai privātu organizāciju iniciatīvas, kas sekmē darba un aprūpes apvienošanu. Politikas iniciatīvās, kas atbalsta gan vienlīdzīgu ilglaicīgas aprūpes pieejamību, gan neformālo aprūpētāju darbu, ietilpst: aprūpes atvaļinājums, pensiju kredīti, pabalsti un kompensācijas naudā un natūrā un elastīgs darba laiks. Ilglaicīgas aprūpes pakalpojumu nodrošināšana var palīdzēt sievietēm saglabāt darbu un dzimumu griezumā var būtiski ietekmēt gan aprūpētāja, gan aprūpes saņēmēja dzīves kvalitāti un sociālo integrāciju. Turklāt dažās dalībvalstīs bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot vecvecāki. Tomēr šādas iniciatīvas joprojām ir izņēmums.

Gados vecāku sieviešu veselības jautājumi

Ir slimības, kuru iespējamība sievietēm ir augstāka nekā vīriešiem. Tādēļ lietderīgi būtu izmantot atšķirīgu pieeju atkarībā no dzimuma. Vairākās jomās atbalsts dzimumdiferencētai izpētei sniegtu lielus ieguvumus, un šādas izpētes rezultāti būtu ieguvums sieviešu veselības jomā. Gados vecākas sievietes ir īpaši pakļautas ar vecumu saistītām slimībām, konkrētāk, krūts vēzim, atmiņas traucējumiem (piem., demence un Alcheimera slimība), osteoporozei un reimatiskajam artrītam. Pēc PVO datiem 40 % visu sieviešu vecumā pēc 50 gadiem piedzīvos osteoporotisku lūzumu. Turklāt ar sirds asinsvadu slimībām saistītas komplikācijas diabēta vai augsta asinsspiediena gadījumā ir vairāk izplatītas sievietēm nekā vīriešiem.

Izšķirīga nozīme ir profilaksei. Dzimumdiferencētas skrīninga programmas dažās dalībvalstīs jau ir pieejamas, taču ne visās.

Dažās dalībvalstīs krūts vēža profilakses programmas 50–69 gadus vecām sievietēm valsts veselības aprūpes shēmā ir bez maksas. Turklāt dažās dalībvalstīs šīs vecuma grupas sievietes reizi divos gados saņem personīgu rakstisku uzaicinājumu uz skrīningu — mammogrāfisku izmeklēšanu.

Lielākā daļa politikas nostādņu un programmu nav dzimumdiferencētas, to tiešā mērķauditorija nav gados vecākas sievietes, bet gan tās ir orientētas uz vispārīgāku „mazaizsargāto grupu” sociālo integrāciju.

Vairāku veidu diskriminācija skar gados vecākas sievietes, kas, ja pieder mazāk aizsargātām grupām, tiek diskriminētas ne vien vecuma, dzimuma un veselības stāvokļa dēļ, bet arī citos aspektos. Turklāt pašreizējā ekonomikas krīze būtiski ietekmē vecākas sievietes, kuras jau ir pakļautas diskriminācijai saistībā ar veselības stāvokli vai invaliditāti, un — pašreizēju vai gaidāmu budžeta samazinājumu dēļ — arī viņām pieejamos pamatpakalpojumus, jo īpaši veselības aprūpes un ilglaicīgas aprūpes pakalpojumus.

Visbeidzot, stabilāku ekonomikas un sociālās jomas politiku var palīdzēt veidot iedzīvotāju novecošanās procesa pienācīga pārvaldība un nenovēršamās izmaiņas sabiedrībā. Ir jāmaina valdošā politiskā retorika par iedzīvotāju novecošanos, ko uzskata par sociālu un ekonomisku slogu sabiedrībai. Izšķiroši svarīgi ir dzimuma un vecuma aspektus integrēt visās aktīvu vecumdienu stratēģijās visos pārvaldības līmeņos.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	13.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	26 1 3
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Marije Cornelissen, Silvia Costa, Edite Estrela, Ilda Figueiredo, Zita Gurmai, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Nicole Kiil-Nielsen, Astrid Lulling, Barbara Matera, Angelika Niebler, Siiri Oviir, Antonyia Parvanova, Nicole Sinclaire, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Eva-Britt Svensson, Britta Thomsen, Marina Yannakoudakis, Anna Záborská
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Izaskun Bilbao Barandica, Vilija Blinkevičiūtė, Christa Klaß, Mojca Kleva, Mariya Nedelcheva, Norica Nicolai, Chrysoula Paliadeli, Antigoni Papadopoulou, Sirpa Pietikäinen
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jacek Włosowicz