ZIŅOJUMS par jaunu prasmju un darba vietu programmu

4.10.2011 - (2011/2067(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referente: Regina Bastos

Grozījumi

• 001-002 (PDF - 95 KB)
• 001-002 (DOC - 217 KB)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par jaunu prasmju un darba vietu programmu

(2011/2067(INI))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu „Jaunu prasmju un darba vietu programma. Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010)0682),

–       ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 8. septembra normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm — stratēģijas „Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa[1],

–       ņemot vērā Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmumu 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm[2],

–       ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu[3],

–       ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi un jauniem sociālā dialoga veidiem[4],

–       ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūciju par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai[5],

–       ņemot vērā Padomes 2010. gada 6. decembra secinājumus par nodarbinātības politiku konkurētspējīgai un vidi saudzējošai ekonomikai ar zemu zema oglekļa emisiju līmeni un efektīvu resursu izmantojumu,

–       ņemot vērā Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) 2010. gada pētījumu „Prasmes ekoloģiskām darba vietām”,

–       ņemot vērā Parlamenta 2011. gada [..] oktobra rezolūciju par darba ņēmēju mobilitātes veicināšanu Eiropas Savienībā[6],

–       ņemot vērā 2010. gada 7. decembrī pieņemto Briges komunikē par ciešāku Eiropas sadarbību profesionālās izglītības un apmācības jomā laikposmam no 2011. gada līdz 2020. gadam[7],

–       ņemot vērā publikāciju „Vidējā termiņa prognoze laikposmam līdz 2020. gadam: prasmju piedāvājums un pieprasījums Eiropā”, Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs, 2010. g.[8],

–       ņemot vērā Cedefop 2009. gada maija pētījumu „Prasmes Eiropas nākotnei: vajadzīgo profesionālo prasmju plānošana”,

–       ņemot vērā 2010. gada 25. marta pamatnolīgumu par iekļaujošiem darba tirgiem, kuru parakstījusi Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC), Businesseurope, Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociācija (Ueapme) un Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas centrs (CEEP),

–       ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–       ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. janvāra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide” (COM(2011)0011) un tam pievienoto Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu,

–       ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. februāra paziņojumu „Pārskats par „Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu”” (COM(2011)0078),

–       ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu „Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju — kohēzijas politikas nākotne” (COM(2010)0642),

–       ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Panākumi kopējo Eiropas mērķu sasniegšanā izglītības un apmācības jomā” (SEC(2011)0526),

–       ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās stāšanos spēkā Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par Eiropas Kopienas secinājumiem par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām[9],

–       ņemot vērā Eiropas Pakalpojumu sniedzēju asociācijas personām ar invaliditāti (EASPD) ziņojumu, kurā norādīts, ka, pieaugot bezdarba līmenim Eiropā, personām ar invaliditāti kļūst grūtāk iegūt un saglabāt darbu, un ņemot vērā, ka daudzās valstīs peronu ar invaliditāti bezdarba līmenis ir augstāks nekā personām bez invaliditātes,

–       ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–       ņemot vērā Padomes 2011. gada 7. marta secinājumus par Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu laikposmam no 2011. gada līdz 2020. gadam,

–       ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu attiecībā uz Komisijas ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (COM(2008)0639), un Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par šo paziņojumu[10],

–       ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–       ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0320/2011),

A.     tā kā globālā ekonomikas krīze Eiropas Savienībā ir palielinājusi bezdarbu, kas atbilstīgi jaunākajiem Eirostata rādītājiem pašreiz sasniedz 9,5 % līmeni un ietver 22 828 miljonus cilvēku, no kuriem 19,4 % ir ilgstoši bezdarbnieki; tā kā jauniešu bezdarbs ir 20,4 % līmenī, dažās dalībvalstīs sasniedzot pat 40 % robežu;

B.     tā kā MVU, kas ir ekonomikas izaugsmes, darba vietu radīšanas un 2020. gada mērķu sasniegšanas dzinējspēks, ekonomikas krīzes dēļ ir likvidējuši vairāk nekā 3,5 miljonus darba vietu;

C.     tā kā 2008. gada ekonomikas krīzes dēļ primārās un ražošanas nozarēs tika likvidētas vairāk darba vietu, nekā prognozēts, un tiek lēsts, ka līdz 2020. gadam tajās tiks likvidētas vēl apmēram 2,5 miljoni darba vietu;

D.     tā kā 2008. gada ekonomikas lejupslīde ietekmēja gan prasmju pieprasījumu, gan piedāvājumu nodarbinātības jomā, tādējādi strauji palielinot nedrošību par nodarbinātības izredzēm un palielinot vajadzību cilvēkiem būt labāk informētiem par nodarbinātības izredzēm darba tirgū;

E.     tā kā vairākās dalībvalstīs īstenotie taupības pasākumi notika vienlaikus ar būtisku bezdarba pieaugumu un šie pasākumi daļēji ir bezdarba pieauguma cēlonis;

F.     tā kā politikas veidotājiem ir jāaizsargā iedzīvotāji pret bezdarba risku, nodrošinot, ka darbaspēkam ir vajadzīgās prasmes, kas palielina iedzīvotāju nodarbinātības iespējas;

G.     tā kā jaunu tehnoloģiju ieviešanas un Eiropas tautsaimniecību struktūras pārmaiņu dēļ iedzīvotājiem ir radusies nepieciešamība atjaunināt un uzlabot savas prasmes darba dzīves laikā;

H.     tā kā sociālas, resursu ziņā efektīvas, ekoloģiskas un konkurētspējīgas ekonomikas veicināšana ir viens no stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem,

I.      tā kā tiek sagaidīts, ka pakalpojumu nozare, piemēram, pārdošana un drošības, tīrīšanas, ēdināšanas, aprūpes un individuālie pakalpojumi, laikposmā līdz 2020. gadam joprojām nodrošinās ievērojamu darba vietu skaita pieaugumu un šie pakalpojumi varētu būt visstraujāk augošā joma;

J.      tā kā lauksaimniecības pārtikas nozare atgūst globālo nozīmi, radot nepieciešamību pēc dažādām un kvalificētākām prasmēm, taču ievērojami samazinot mazkvalificētu darba vietu skaitu;

K.     tā kā, lai sasniegtu ilgtspējīgu izaugsmi un pārietu uz zemas oglekļa emisijas ekonomiku, vides aizsardzību un jaunu ekoloģisku tehnoloģiju attīstību, būs nepieciešama atbilstīgu prasmju pieejamība;

L.     tā kā nozaru tehnoloģijas pārmaiņas un jauni darba organizācijas modeļi pašsaprotami ietekmē nodarbinātības modeļus dažādās profesijās un kvalifikācijas līmeņos nepieciešamo prasmju ziņā;

M.    tā kā tautsaimniecības arvien vairāk pieprasa radošās, interaktīvās, komunikācijas un problēmrisināšanas prasmes darba vietā, bet mazkvalificētajam darbaspēkam vai darba ņēmējiem, kuri veic standarta funkcijas, draud darba zaudējums;

N.     tā kā darba ņēmējiem ar zemu izglītības un prasmju līmeni, kā arī personām no mazāk aizsargātām grupām vairāk draud darba zaudējums, nestabili darba nosacījumi un nabadzība, ja vien šiem cilvēkiem nav pienācīgas apmācību un pārkvalificēšanās iespējas, kas viņiem ļautu atbilst darba tirgus prasībām;

O.     tā kā apmācības un augstākās izglītības ilgtermiņa efektivitāte ir atkarīga no daudziem aspektiem, tādiem kā kvalitatīvas izglītības pieejamība un apmācības nodrošināšana, iespēju vienlīdzība un bezšķēršļu piekļuve ikvienam, aprūpes pakalpojumu pieejamība, ilgtspējīgi valsts ieguldījumi, valsts finanšu stāvoklis un efektīva šo finanšu pārvaldība, kā arī labāka indivīdu un darba tirgus vajadzību saskaņošana;

P.     tā kā ES ir apņēmusies uzlabot izglītības līmeņus, līdz 2020. gadam panākt, ka mācības priekšlaicīgi pārtraukušo skaits ir zem 10 % līmeņa un palielināt augstākās vai līdzvērtīgas izglītības iegūšanas līmeni vismaz līdz 40 %;

Q.     tā kā sagaidāms, ka pieaugs pieprasījums pēc darba vietām, kurās nepieciešama augsta tehniskā un zinātniskā kvalifikācija, un 2020. gadā apmēram pusi no visām darba vietām aizņems darba ņēmēji ar vidēja līmeņa kvalifikāciju, savukārt salīdzinājumā ar šodienas 29 % līmeni augsta līmeņa kvalifikācija būs vajadzīga 35 % darba vietu, un tā kā ekonomikas ilgtspējībai būs vajadzīgas papildu kvalifikācijas visās profesijās un visos prasmju segmentos;

R.     tā kā migrācija gan ES iekšienē, gan uz ES un no tās, kā arī demogrāfiskās izmaiņas daudzējādā ziņā ietekmēs darba ņēmēju turpmāko skaitu un sastāvu dalībvalstīs un būtiski izmainīs prasmju pieprasījumu un piedāvājumu, jo īpaši dalībvalstīs, kurās iedzīvotāju skaits strauji sarūk vai no kurām lielā skaitā emigrē intelektuālais darbaspēks;

S.     tā kā migrējošo darba ņēmēju kompetences un prasmes bieži vien netiek nedz pienācīgi atzītas, nedz optimāli izmantotas, un tā kā migrējošiem darba ņēmējiem nereti ir grūtības piekļūt darba tirgum, izglītībai un apmācībai arī tādēļ, ka viņi nepārzina savas darba un sociālās tiesības un nav iesaistījušies darba ņēmēju apvienībās; tā kā līdz ar to nozīmīgu ieguldījumu turpmāko darba tirgus vajadzību apmierināšanā var sniegt integrācijas politika, ar ko atbalsta imigrantu piekļuvi izglītībai, apmācībai un nodarbinātībai;

T.     tā kā, lai gan mikrokredīts ir būtisks mehānisms sieviešu uzņēmējdarbībai un ģimenes uzņēmumu dibināšanai, sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas uzņēmējdarbībā Eiropas Savienībā, un sieviešu īpatsvars uzņēmēju vidū ir vidēji 30 %;

U.     tā kā vairāk nekā 60 % augstskolu absolventu ir sievietes, turpretim pārāk maz sieviešu un meiteņu izvēlas zinātnes jomu un tāpēc tajā vērojama spēcīga segregācija; tā kā atšķirības starp sieviešu un vīriešu nodarbinātību IT jomā laika gaitā vairāk tiecas palielināties nekā samazināties;

V.     tā kā sievietes darba tirgū ir nelabvēlīgā situācijā un neproporcionālā pārsvarā ir to darba ņēmēju vidū, kuri strādā nepilnu darbalaiku, un iesaistītas jaunās, bieži vien nestabilās darba attiecībās, saskaroties ar šķēršļiem, ja viņas vēlas piekļūt pilnīgām sociālajām tiesībām, sociālajai aizsardzībai un pabalstiem;

W.    tā kā ilgtspējīga ekonomikas izaugsme var palielināt kvalitatīvu darba vietu skaitu un sekmēt tautsaimniecību atveseļošanos visā ES;

X.     tā kā pētniecībā, inovācijās un izglītībā, kas ir izaugsmes un dzīves apstākļu uzlabošanas stūrakmeņi, Eiropas Savienība joprojām iegulda mazāk līdzekļu nekā tās ekonomiskie partneri un konkurenti pasaulē; tā kā ir vajadzīgi lieli ieguldījumi zinātības ekonomikā, tehniskajā apmācībā un profesionālajā pārkvalifikācijā;

Y.     tā kā mērķtiecīga un pielāgota prasmju uzlabošana ir būtiska, lai palīdzētu cilvēkiem iegūt jaunas prasmes, savukārt viņi varētu gūt labumu no pārejas uz ilgtspējīgāku ekonomiku; tā kā pastāv pārliecinoši ekonomiskie argumenti par labu prasmju uzlabošanai, darba tirgus integrācijai un sociālajai iekļaušanai; tā kā ieguldījumu samazināšana prasmju uzlabošanā radīs nelabvēlīgu ilgtermiņa ietekmi,

Nodarbinātības politikas uzdevumi

1.      atgādina — stratēģijā „Eiropa 2020” dalībvalstis vienojās, ka līdz 2020. gadam vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem sieviešu un vīriešu nodarbinātība būs 75 % līmenī, un šis mērķis ir cieši saistīts ar ekonomikas izaugsmi, kā arī sociālās drošības un valsts finanšu ilgtspējību Eiropā; atgādina, ka pašlaik sieviešu nodarbinātība ir 58,2 % līmenī; uzsver, ka būtiskākie priekšnosacījumi nodarbinātības mērķu sasniegšanai ir krass jauniešu bezdarba samazinājums, palielināta sieviešu līdzdalība darba tirgū un efektīva stratēģijas prioritāro integrācijas mērķu īstenošana; uzsver, ka gandrīz visas valstu reformu programmas atpaliek gan nodarbinātības, gan nabadzības mazināšanas mērķu īstenošanā, un aicina visas ieinteresētās personas pastiprināt centienus, lai stratēģijas „Eiropa 2020” realizācija būtu veiksmīga;

2.      atkārtoti norāda, ka pieci Savienības pamatmērķi ir nodarbinātības veicināšana, apstākļu uzlabošana inovācijas, pētniecības un attīstības jomā, mērķu sasniegšana klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā, kā arī izglītības līmeņu uzlabošana un sociālās integrācijas veicināšana;

3.      atgādina, ka pastāv milzīgi šķēršļi, kas būtiski apgrūtina nodarbinātības palielināšanu ES, cīņu ar strukturālo bezdarbu un jaunu darba vietu radīšanu, tādējādi sekmējot produktivitāti un veicinot lielāku konkurētspēju; uzskata, ka šīs problēmas jārisina prioritārā kārtā, papildus tam, ka tiek nodrošināta labāka darba tirgu funkcionēšana, ietverot daudzu pašreizējo darba ņēmēju prasmju līmeņu neatbilstību un nepietiekamību, kā arī zemos izglītības līmeņu rādītājus atsevišķās Eiropas valstīs salīdzinājumā ar starptautiskiem rādītājiem; uzskata, ka jaunas ilgtspējīgas ekonomikas maksimālo iespēju izmantošanā izšķiroša nozīme būs integrētai pieejai vajadzīgo prasmju attīstīšanā, un aicina Komisiju tās plānotajā paziņojumā par darba vietām jaunā ilgtspējīgā ekonomikā iekļaut šajā jautājumā izvirzītās Parlamenta prasības;

4.      norāda, ka nodarbinātības līmenis un ekonomikas veiktspēja ir savstarpēji stiprinoši elementi, radot īpaši augstus ekonomikas izaugsmes un kvalitatīvas nodarbinātības līmeņus; tomēr stingri iesaka dalībvalstīm ievērot stratēģijas „Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu kopumu nodarbinātības politikas jomā un plašās ekonomikas politikas pamatnostādnes, vienlaikus nodrošinot, ka īstenotā politika atbilst valsts, reģionālajai un vietējai situācijai un jo īpaši konkrētajiem apstākļiem katrā dalībvalstī;

5.      uzsver, ka dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par sociālās politikas galvenajiem elementiem, tādiem kā nodokļi, sociālās labklājības programmas, atsevišķi nodarbinātības noteikumi, veselības aprūpe un izglītība; uzskata par būtisku, ka sociālajā politikā tiek ņemti vērā valsts, reģionālie un vietējie apstākļi un jo īpaši apstākļi konkrētās dalībvalstīs;

6.      prasa labāk koordinēt ekonomikas politiku starp dalībvalstīm, lai sekmētu ilgtspējīgu izaugsmi un darba vietu radīšanu un veicinātu efektīvu konkurenci, ņemot vērā reģionālās atšķirības visā Eiropā attiecībā uz nodarbinātības un bezdarba līmeņiem; mudina dalībvalstis ievērot budžeta disciplīnas noteikumus, lai mazinātu risku nonākt pārmērīga budžeta deficīta situācijā, un prasa īstenot efektīvu budžeta uzraudzību, vienlaikus pieļaujot valsts ieguldījumus saskaņā ar ES izaugsmes un nodarbinātības mērķiem; tomēr uzsver, cik nozīmīgi ir veikt sociālās ietekmes novērtējumu, kā prasīts Līgumā, un mudina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt izdevumu samazinājuma sociālās izmaksas, jo īpaši izglītības un aktīva darba tirgus politikas jomā, kas varētu apdraudēt progresa panākšanu, risinot kvalificētu darba ņēmēju iztrūkumu Eiropā un saglabājot ekonomikas veiktspēju;

7.      atbalsta stratēģijā „Eiropa 2020” iekļauto Komisijas pamatiniciatīvu, kas ir kā satvars, ar ko sekmēt konkurētspēju un nodarbinātību un panākt virzību uz ilgtspējīgu, viedāku un integrētāku ekonomiku; uzsver reģionālā mēroga nozīmi programmas īstenošanā; aicina Komisiju izpildīt pamatiniciatīvā iekļautās nodarbinātības un prasmju prioritārās darbības, pienācīgu uzmanību veltot gan darba pieprasījumam, gan piedāvājumam uz zināšanām balstītas, ilgtspējīgas un integrētas ekonomikas kontekstā;

8.      uzskata, ka jaunu prasmju un darba vietu programma ir jāskata kopā ar ES pētniecības pamatprogrammu un ka abu sinerģija var veicināt izaugsmi un darba vietu izveidi;

9.      uzsver, ka jaunākās ekonomikas un darba tirgus tendences apvienojumā ar tādiem nākotnes uzdevumiem kā demogrāfiskās izmaiņas un pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku prasa īstenot labākas nodarbinātības, izglītības un darba organizācijas stratēģijas, ar kurām uzlabot ES konkurētspēju un darba un dzīves apstākļus un radīt jaunas darba vietas, un līdz ar to veicināt progresīvu izaugsmi, apvienojot pilnīgu nodarbinātību un labklājību, kā arī ilgtspējīgu ražošanu un noturīgus dzīvesveida modeļus; šajā saistībā uzsver, cik būtiski ir visu vecumu grupām nodrošināt vispārēju piekļuvi mūžizglītības, kvalifikācijas un prasmju iegūšanai; uzsver, ka pastāv ekonomiski argumenti par labu prasmju uzlabošanai, darba tirgus integrācijai, sociālajai iekļaušanai, efektīvai diskriminācijas apkarošanai un labākai visu darba ņēmēju spēju izmantošanai; atgādina, ka darba un privātās dzīves saskaņošana, izglītība un cilvēkkapitāla uzlabošana indivīdiem sniedz arī ar ekonomiku nesaistītus ieguvumus;

10.    uzsver, ka valstu elastdrošības pasākumi ir jāpārskata, ņemot vērā jauno sociālekonomisko situāciju, vajadzības gadījumā tie ir jānostiprina un jāpielāgo katras dalībvalsts konkrētajām vajadzībām, lai tādējādi nodrošinātu elastīgu, integrējošu un aktīvu darba tirgu, ikvienam pieejamas efektīvas apmācības un pienācīgas sociālās drošības sistēmas; aicina dalībvalstis, veicot darba tirgus reformas, nostiprināt tādu sociālo aizsardzību un aizsardzību no bezdarba, kas izskaustu nabadzību, kā arī uzlabot valstu nodarbinātības dienestu kvalitāti; uzsver, ka elastdrošība nav jāuztver kā universāls risinājums;

11.    uzsver, cik nozīmīga ir informālā izglītība un prasmju apguve, ko var panākt ar paaudžu sadarbību, kad jaunieši pieredzējušu, vecāku darbinieku vadībā var apgūt jaunas prasmes;

12.    pauž nožēlu, ka daudziem darba ņēmējiem darba un ģimenes dzīves saskaņošana vēl aizvien ir grūts uzdevums; aicina dalībvalstis visiem vecākiem un jo īpaši sievietēm, vienvecāka ģimenēm, mazāk aizsargātiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar invaliditāti sniegt iespējas integrēties ne tikai profesionālajā dzīvē, bet arī mūžizglītības procesos; uzsver — priekšnosacījums ir tāds, ka darba un apmācību iespēju organizēšana ir jāsavieno ar vecāku pienākumiem, bērnu aprūpes struktūrām ir jābūt efektīvākām un pieejamām un ka vecākiem ir jāsaņem pienācīgs atbalsts; turklāt aicina dalībvalstis īstenot tādu politiku un programmas, ar ko atbalsta aprūpi ģimenē;

13.    uzskata, ka ir ieteicams radīt apstākļus, kas veicina tāldarbu, ja vien šāda kārtība var sekmēt pienācīgu darba un personīgās dzīves saskaņošanu;

Rīcība

Kvalificēta darbaspēka pieejamības nodrošināšana

14.    atzinīgi vērtē Eiropas Nodarbinātības novērošanas punkta izveidi un Komisijas iniciatīvas, ar kurām izveido ES prasmju apskatu un reformē Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu EURES, lai darba meklētājiem uzlabotu pārredzamību un piekļuvi un sekmētu nodarbinātības mobilitāti ES; uzsver EURES vadošo nozīmi mobilo darba ņēmēju un darba meklētāju konsultēšanā par viņu tiesībām un līdz ar to īstena iekšējā tirgus nodrošināšanā un atzinīgi vērtē izmēģinājuma projekta „Tava pirmā EURES darba vieta” sākšanu, kura mērķauditorija ir gados jauni darba meklētāji 27 ES dalībvalstīs; tāpēc uzsver EURES nozīmi pārrobežu reģionos un uzskata, ka pārrobežu partnerībām ir jāsniedz nepieciešamie līdzekļi, lai tās spētu risināt Eiropas darba tirgus uzdevumus;

15.    uzsver, cik būtiski ir palielināt līdzdalību mūžizglītībā, jo īpaši profesionālajā izglītībā un apmācībā, lai sniegtu nodarbinātības iespējas, atjauninātu darbaspēka prasmes un nostiprinātu konkurētspēju; norāda, ka ir jāpalielina arī tālākizglītībā iesaistīto cilvēku skaits, lai vecāki ļaudis ar augstāku kvalifikāciju varētu atrast un veikt sev piemērotu darbu; šajā ziņā uzskata, ka jānodrošina stimuli gan darba ņēmējiem, gan devējiem, īpašu uzmanību veltot MVU; uzskata arī, ka ir jāīsteno vērienīgākas mūžizglītības stratēģijas un ka profesionālās izglītības un apmācības sistēmas ir jāpielāgo darba tirgus strauji mainīgajām vajadzībām, tehnoloģijas attīstībai un jaunām pieejām darba organizēšanā;

16.    pauž nožēlu, ka krīzes laikā dalībvalstis ir samazinājušas izglītības un apmācības budžetus, un mudina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt vairāk līdzekļu izglītības un apmācības sistēmās;

17.    prasa nodrošināt labāku nākotnē pieprasīto prasmju uzraudzību Eiropā attiecībā uz katru profesionālo sektoru un katru kvalifikācijas līmeni un prasa iegūto informāciju tūlītēji transponēt dalībvalstu izglītības, mūžizglītības un citās attiecīgajās politikas jomās; uzsver, cik būtiski ir sekmēt darba vietu un profesionālās izaugsmes pievilcību jauniešu acīs un ka jaunieši jo īpaši ir pastāvīgi jāinformē par darba tirgus tendencēm, lai viņi varētu pievērsties to prasmju attīstīšanai, kas patiešām ir nepieciešamas; uzskata, ka „zināšanu apvienības”, kurās apvienojas uzņēmumi, sociālie partneri un izglītības iestādes, būtu noderīgs instruments trūkstošo inovāciju un prasmju problēmas risināšanai, sniedzot būtisku ieguldījumu ekonomikas un visas sabiedrības interešu veicināšanā, īpaši ņemot vērā tādus izšķirīgus uzdevumus kā pilnīgas nodarbinātības sasniegšana, nabadzības izskaušana, sociālā integrācija un noturīga ekonomiskā izaugsme globālajā ekonomikā;

18.    uzsver, cik būtiska ir agrīna vajadzīgo prasmju apzināšana, ietverot vismaz desmit gadu laikposmu, un aicina dalībvalstis un vajadzības gadījumā arī reģionus izveidot nodarbinātības uzraudzības centrus, galveno uzmanību pievēršot nākotnes vajadzībām; turklāt uzsver, cik būtiski ir izstrādāt uzticamākas sistēmas, kas ES un dalībvalstīs ļautu sagatavoties nākotnes prasmju vajadzībām un prasmju iztrūkumam, kā arī uzsver, cik būtiski ir turpināt ieguldījumus prasmju atjaunināšanā un kvalifikāciju labākā atbilsmē darba vietu prasībām; atkārtoti norāda, ka ir jānodrošina sabiedrības piekļuve kvalitatīvai informācijai, un šajā sakarībā aicina apmainīties ar pieredzi un labāko praksi; lai to panāktu, uzsver, ka efektīvāk ir jāsadarbojas izglītības un apmācības sniedzējiem, ietverot gan universitātes un pētniecības centrus, gan arī valsts nodarbinātības dienestus, sociālos partnerus, uzņēmumus un darba devējus;

19.    uzsver, ka ir jāuzlabo to profesiju un darba vietu labais tēls un pievilcība, kurās trūkst darba tirgus vajadzībām nepieciešamā darbaspēka;

20.    aicina Komisiju vairāk popularizēt un finansiāli atbalstīt programmu Leonardo da Vinci, kas cilvēkiem palīdz gūt jaunas prasmes, zināšanas un kvalifikācijas un kopumā padara pievilcīgāku profesionālo izglītību; turklāt norāda, ka apmācība darba vietā ir īpaši svarīga, un aicina atbalstīt valstu shēmas, kas veicina šāda veida profesionālās izaugsmes attīstības iespējas;

21.    norāda, ka apakšprogrammas Erasmus izpildes līmenis ir gandrīz 100 %; atgādina — ir dokumentēti pierādīts, ka Erasmus ievērojami atvieglina studijas ārzemēs un sniedz studentiem daudzpusīgākas iemaņas, un kas savukārt ievērojami uzlabo šajā programmā piedalījušos studentu nodarbinātības izredzes un līdz ar to būtiski veicina Eiropas konkurētspēju;

22.    uzsver, cik nozīmīga ir kvalitatīva valsts izglītības sistēma, kas ir brīvi un ar vienlīdzīgiem nosacījumiem pieejama ikvienam;

23.    uzskata, ka ir svarīgi radīt apstākļus ciešai sadarbībai starp pētniecības institūtiem un ražotājiem un mudināt ražošanas uzņēmumus ieguldīt pētniecībā un izstrādē, kā arī atbalstīt šādu ieguldījumu veikšanu; atgādina, ka augstskolām un mācību iestādēm ir būtiska nozīme dalībvalstu reģionālajā ekonomikā un ka tās ir unikālas vietas, kurās saskaras inovācija, izglītība un pētniecība, kā rezultātā un var notikt jaunu darba vietu radīšana, uzņēmējdarbības un citu prasmju attīstība un nodarbinātības iespēju paplašināšanās; šajā ziņā atzīst augstskolu un uzņēmumu dialoga nozīmi; aicina vietējās un reģionālās varas iestādes popularizēt Eiropas vides vadības un audita sistēmu (EMAS) un mudināt visas ekonomikas nozares censties panākt reģistrēšanu EMAS;

24.    aicina Komisiju saistībā ar Jaunu prasmju un darba vietu programmu arī turpmāk veicināt Eiropas mēroga nozaru padomju nodarbinātības un prasmju jautājumos izveidi, kam jākļūst par atbalsta centru dalībvalstu un reģionu apkopotās informācijas vākšanai un apmaiņai ar to nolūkā sniegt atbalstu visu iesaistīto pušu centienu saskaņošanā, kā arī šādas padomes būtu līdzeklis, ar ko atbalstīt sociālā dialoga pasākumus;

25.    uzskata, ka ir būtiski ievērojami palielināt ieguldījumus izglītībā, pētniecībā un inovācijā, un līdz ar to uzskata, ka nolūkā iedrošināt dalībvalstis veikt šos ieguldījumus īpaša uzmanība ir jāpievērš valsts izdevumiem izglītībā, pētniecībā un inovācijā pēc tam, kad ir izvērtēti dalībvalstu vidēja termiņa budžeta mērķi;

26.    norāda, ka tāpēc pienācīgi ir jāatbalsta tādi instrumenti kā apsekojumi par darba vietu un profesiju raksturlielumiem, kas nepieciešami dažādās nozarēs, — šie apsekojumi jāveic, pamatojoties uz sociālo partnerību;

27.    aicina Eiropas sociālā dialoga komitejas iesaistīties pašreizējās apmācību sistēmas pielāgošanā tagadējam un turpmākam pieprasījumam, izveidojot ceļvedi, kurā izklāstīti skaidri mērķi un norādes attīstības uzraudzībai;

28.    uzsver nepieciešamību iesaistīt darbiniekus izglītības iestāžu uzraudzībā un kursu, apmācības metožu, prakses, novērtēšanas un kvalifikācijas aspektu izstrādē; uzsver, ka ir svarīgi radīt stimulus tiem darba devējiem, kuri piedāvā apmācīt mazkvalificētus un nekvalificētus cilvēkus un tādējādi sniedz iespēju gūt praktisku pieredzi tieši darbavietā;

29.    pauž nožēlu, ka Eiropas Savienībā vēl aizvien ir liels mācības priekšlaicīgi pārtraukušo skaits; norāda — samazinot mācības priekšlaicīgi pārtraukušo skaitu tikai par 1 %, par apmēram 500 000 varētu palielināties potenciālo darba ņēmēju skaits; tāpēc aicina dalībvalstis, pamatojoties uz kvalitatīvu, modernu izglītību un profesionālo apmācību, īstenot efektīvāku politiku, ar ko novērst mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu un likvidēt atlikušos šķēršļus izglītībā, piedāvāt mācīšanās un apmācības alternatīvas un pārkvalificēšanās iespējas apmācāmajiem ar mācīšanās grūtībām vai invaliditāti un veidot efektīvu saikni starp sākotnējo apmācību un uzņēmējdarbības vidi; uzsver, cik nozīmīga ir agrīnā izglītība, lai cilvēkiem attīstītu ne tikai turpmākās funkcionālās prasmes, bet arī spēju turpmāk mācīties, specializēties un attīstīties, un prasa izstrādāt saskaņotu, visaptverošu, ilgtermiņa pieeju agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei, kā tas ierosināts attiecīgajā Komisijas paziņojumā;

30.    pauž nožēlu, ka daudzi darbspējīgi cilvēki ar invaliditāti nav integrēti darba tirgū, un aicina dalībvalstis īstenot tādu politiku, kas cilvēkiem ar invaliditāti piedāvā alternatīvas attiecībā uz izglītību, apmācību un nodarbinātību;

31.    aicina dalībvalstis atbalstīt valsts finansētas un pienācīgi regulētas sākotnējās izglītības iestādes, kas ietver sākumskolas, pamatizglītības un vidējās izglītības iestādes, profesionālo apmācību un augstāko izglītību, nodrošinot, ka tajās strādā kvalificēti un labi izglītoti mācībspēki un palīgpersonāls, kuriem piedāvā labu atalgojumu un darba nosacījumus;

32.    uzsver, cik nozīmīgas ir valsts izglītības sistēmas, kuras ir pieejamas visiem un ar kurām tiek veicināta iespēju vienlīdzība visiem;

33.    atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu atbalstīt Eiropas izcilības centrus saistībā ar nākotnes darba vietām paredzētām jaunām akadēmiskām specializācijām un uzlabot jauniešu mobilitāti šajā jomā; uzsver, cik būtiski ir radīt vajadzīgos apstākļus inovatīvu uzņēmumu kopu izveidei, kas var būt izšķirošs pamudinājums vietējās ekonomikas attīstībai un var radīt jaunas darba vietas reģionos; uzskata — tā kā ekonomikas pārstrukturēšanas temps pieaug, nepieciešamie priekšnosacījumi ilgtspējīgai izaugsmei ir prasmīgs darbaspēks, vadības kompetence, inovācijas, zinātne, tehnoloģijas un ar ekoloģiju saistītas darba vietas;

34.    mudina dalībvalstis visos izglītības sistēmu līmeņos integrēt IKT prasmes, digitālās prasmes, uzņēmējdarbību un transversālās pamatkompetences, piemēram, saziņa svešvalodās un personības izaugsmes un attīstības kompetences, aktīvu pilsoniskumu, radošumu, kultūras zināšanas un starpkultūru izpratni, kā arī pamatkompetences, kas saistītas ar vidi, klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu attīstību; šajā sakarībā uzsver gan specializēto, gan vispārīgo prasmju veicināšanas un atzīšanas nozīmi iedzīvotāju nodarbinātības iespēju uzlabošanā; norāda, ka ir lietderīgi spēt sazināties svešvalodās, un atbalsta valodu mācīšanu un valodu apmācības attīstību;

35.    uzsver, ka ir vajadzīga uz inovāciju orientēta izglītība; uzsver, ka ir jāveicina neshematiskā un abstraktā domāšana, kā arī tehniskā izglītība, kas vajadzīga, lai nodrošinātu atbilstību vajadzībām nākotnē;

36.    uzsver, ka ir jācenšas nodrošināt, lai visi bērni jau agrā bērnībā apgūtu IT pamatprasmes, ka tāpēc IT ir jāiekļauj pamatskolu izglītības programmās un ka Eiropas iedzīvotājiem ir jābūt lētai un vienkāršai piekļuvei internetam;

37.    ņemot vērā aplēses, ka līdz 2015. gadam trūks aptuveni 384 000 līdz 700 000 IT speciālistu, savukārt veselības aprūpes nozarē trūks aptuveni miljons speciālistu, kā arī miljons pētnieku, aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu vajadzīgo kvalificēto cilvēkresursu līmeni šajās jomās;

38.    norāda, ka izglītības internacionalizācijai ir sociāla, kultūras un ekonomiska nozīme, un tādēļ mudina Komisiju veicināt pētnieku, studentu, zinātnieku un pasniedzēju starptautisko mobilitāti gan ES iekšienē, gan ārpus tās;

39.    pauž bažas, ka augsti kvalificēti speciālisti strādā viņu spējām neatbilstošu vai nekvalificētu darbu, tādējādi šķērdējot ES intelektuālo potenciālu;

40.    mudina dalībvalstis izstrādāt apmācības programmas skolotājiem, kuras viņiem būtu pamats, kas ļauj labāk pielāgoties pārmaiņām darba tirgū un visos izglītības līmeņos attīstīt atbilstošas prasmes;

41.    mudina dalībvalstis veicināt apmācību darba vietā, ietverot duālu izglītības/apmācības sistēmu, ar ko jauniešus jau agrīnā posmā iepazīstinātu ar darba tirgu, kā arī mudina veicināt kvalitatīvu stažēšanās un prakses sistēmu, kas pēc iespējas lielākā mērā ļautu iegūt stabilu darbu; turklāt aicina attiecīgās ieinteresētās personas nodrošināt, ka stažēšanās un prakses notiek profesionālu apmācītāju uzraudzībā, ka tiek iegūtas reālas prasmes un pieredze, kas atbilst darba tirgus vajadzībām, un tiek radītas jaunas darba vietas; aicina dalībvalstis noteikt prakses minimālos standartus attiecībā uz apmaksu un sociālajām tiesībām un stažēšanās jomā prasa ieviest Eiropas kvalitātes sistēmu, paredzot pienācīgus darba apstākļus un noteikumus, kas novērstu praktikantu izmantošanu nolūkā aizstāt regulāru darbu;

42.    aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt apmaiņu ar pieredzi tādas politikas jomā, kas balstīta uz pierādījumiem, attiecas uz pāreju no izglītības un apmācības uz darbu un mācību mobilitāti un kas veicina jauniešu prasmju pilnveidi un nodarbinātības iespējas;

43.    mudina Komisiju nākamajā likumdošanas iniciatīvā par profesionālajām kvalifikācijām nostiprināt diplomu un kvalifikāciju savstarpējo atzīšanu un ieviest mehānismu paātrinātai kompetenču un prasmju savstarpējai atzīšanai, ietverot prasmes, kas iegūtas informālā un neformālā apmācībā, kā arī šos atzīšanas mehānismus attiecināt arī uz darba ņēmējiem no trešām valstīm; uzskata, ka šāda mehānisma pamatā ir jābūt atbilstīgai Eiropas sistēmai, tādai kā Eiropas kvalifikāciju sistēma (EQF) un Eiropas Kredītpunktu sistēma profesionālajai izglītībai un apmācībai (ECVET);

44.    aicina valstu statistikas dienestus izstrādāt atbilstīgus rādītājus, pēc kuriem novērtēt prasmes un attiecīgo valstu izglītības sistēmas dažādo līmeņu kvalitāti;

45.    uzskata, ka Ārējās darbības dienestiem (EAS), īpaši ES delegācijām trešās valstīs, varētu būt liela nozīme informācijas sniegšanā par Eiropā nepieciešamajām prasmēm un pieejamajām darba vietām, kā arī tās varētu iesaistīties procedūrās, kuras jāiziet pirms ierašanās Eiropā;

46.    norāda, ka demogrāfisko pārmaiņu rezultātā ir liels daudzums gados vecāku brīvprātīgo, kas mūsu sabiedrībā ir milzīgs, pagaidām neizmantots resurss; aicina Komisiju veicināt gados vecāku brīvprātīgo iespējas un izstrādāt programmu „Seniori darbībā”, kas būtu paredzēta gados vecākiem iedzīvotājiem ar bagātu pieredzi, kuri arvien lielākā skaitā vēlas iesaistīties brīvprātīgo darbā, un šādu programmu varētu īstenot paralēli programmai „Jaunatne darbībā” un to papildināt, kā arī aicina veicināt īpašas brīvprātīgā darba un darbaudzināšanas programmas, kurās sadarbotos dažādu paaudžu pārstāvji;

47.    uzskata, ka, ņemot vērā stratēģiju attiecībā uz aktīva dzīvesveida paildzināšanu, par maz tiek darīts, lai palīdzētu gados vecākiem cilvēkiem apgūt IT prasmes, kā arī mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt plaša mēroga izglītības programmas šai vecuma grupai;

48.    uzsver, ka ir jāsaglabā tradicionālā amatniecība un ar to saistītās prasmes un jāizstrādā stratēģijas amatnieku izstrādājumu tirgotājiem, lai saglabātu amatniecības sektora kultūras identitāti; šajā sakarībā vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi atbalstīt jaunu amatnieku un amatnieču ar darbu saistītu profesionālo apmācību un mobilitāti; norāda, ka prakses veicināšana kā līdzeklis jauniešu iekļaušanai šajā nozarē varētu būt aktīva un sekmēšanas vērta politika, un šajā saistībā aicina dalībvalstis atbilstīgi rīkoties; uzsver humanitāro zinātņu nozīmi pagātnes izpētē un kultūras identitāšu labākā saglabāšanā;

Darbaspēka pieprasījuma un darba vietu izveides sekmēšana

49.    vērš uzmanību uz to, ka mazie un vidējie uzņēmumi ir nozīmīga Eiropas ekonomikas daļa gan to lielā skaita dēļ, gan tāpēc, ka tiem ir stratēģiska nozīme bezdarba izskaušanā; atgādina, ka MVU Eiropas Savienībā nodrošina 85 % darba vietu un 58 % no visas Savienībā radītās pievienotās vērtības; mudina visas attiecīgās ieinteresētās personas atcelt visus pasākumus, kas var apgrūtināt uzņēmumu izveidi un to brīvu pārvietošanu; aicina dalībvalstis un Komisiju sekmēt mazo un vidējo uzņēmumu izveidi un stimulēt to izaugsmi, īpašu uzmanību pievēršot uzņēmējām, nodrošināt labvēlīgu normatīvo un fiskālo vidi, atvieglināt piekļuvi tirgum, novērst šķēršļus pieņemšanai darbā, līdz minimumam samazināt birokrātijas līmeni un uzlabot piekļuvi finansējumam;

50.    uzskata, ka nodarbinātības paaugstināšanai ir nepieciešama mērķtiecīgāka inovācijas izmantošana un konkurētspējīgāks rūpnieciskais pamats; uzskata, ka ir jāveicina jauniešu nodarbinātību, uz pētniecību un izstrādi pamatoti uzņēmējdarbības modeļi un īpaši stimuli plašāka darba meklētāju spektra pieņemšanai darbā;

51.    atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu nākotnē ieviest vienkāršotu procedūru, ar ko uzņēmumu darbiniekiem, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie, izsniedz visā ES derīgu termiņuzturēšanās atļauju;

52.    aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt ieguldījumus darba vietu radīšanā un sekmēt uzņēmējdarbību, jaunu uzņēmumu dibināšanu un pašnodarbinātību, lai radītu darba iespējas un samazinātu sociālo atstumtību; uzskata, ka atbilstīga vide un stimuli uzņēmējdarbības attīstībai, kā arī atbalsts jaunu tehnoloģiju ieviešanai ir nozīmīgi kritēriji, taču ar tiem nepietiek Eiropas tautsaimniecību attīstībai; tāpēc uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš tam, lai dažādos izglītības līmeņos veicinātu ievirzi uzņēmējdarbībā un attīstītu tajā nepieciešamās prasmes, audzinātu jaunos uzņēmējus un apmācītu MVU personālu efektīvā prasmju izkopšanā; uzsver Eiropas Tehnoloģiju institūta un EIB nozīmi — jo īpaši programmu Jasmine un Jeremie nozīmi — uzņēmumu izveides sekmēšanā un attīstībā un MVU vajadzīgā atbalsta sniegšanā;

53.    aicina Komisiju ievērot principu „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un ņemt vērā MVU vajadzības, izstrādājot tiesību aktus nodarbinātības jomā;

54.    uzsver brīva un gudri reglamentēta interneta nozīmi jauno uzņēmēju un darbavietu radītāju darbībā; uzskata, ka interneta lietotāju uzticēšanās sistēmai un uzskatam, ka tās integritāte netiks apdraudēta, ir ļoti svarīga jaunu interneta uzņēmējdarbības modeļu izveidei;

55.    norāda, ka Eiropas Savienībā ir par maz pētniecības un attīstības jomā intensīvi strādājošu inovatīvu uzņēmumu un ka būtiskais prasmju trūkums inovāciju un digitālo prasmju jomā nozīmē to, ka MVU nevar pieņemt inovatīvus viedas uzņēmējdarbības modeļus un jaunas tehnoloģijas;

56.    mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt sadarbību, lai izveidotu integrētu un konkurētspējīgu riska kapitāla tirgu, kam ir izšķiroša nozīme inovatīvu MVU izveidē un izaugsmē;

57.    uzskata, ka ir jāpabeidz bezšķēršļu un konkurētspējīga vienotā tirgus izveide, lai veicinātu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos; turklāt uzskata, ka vienotā tirgus izveides pabeigšana ir cieši jāsaista ar tādu darba likumdošanu, kas rada līdzvērtīgus konkurences apstākļus, stingru saskaņošanu sociālās drošības jomā un darba ņēmējiem ļauj saglabāt, turpināt saņemt vai pārvest iegūtās tiesības pāri robežām, jo īpaši pensiju jomā; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties ar sociālajiem partneriem, lai likvidētu šķēršļus studentu un darba ņēmēju mobilitātei, un mudina apmainīties ar paraugpraksi un pieredzi šajā jomā, lai novērtētu to, kā attīstās iekšējais tirgus algotu darbinieku sociālās drošības ziņā, ņemot vērā atalgojumu un darba apstākļus uzņēmējvalstī; šajā saistībā uzsver, ka ir jānovērš atalgojuma dempings;

58.    stingri nosoda nedeklarētu darbu, kas apdraud gan sabiedrību kopumā, gan darba ņēmējus; aicina dalībvalstis veikt regulāras un biežākas pārbaudes, noteikt atbilstīgus sodus un sākt informatīvas kampaņas, lai palielinātu izpratni par darba ņēmēju tiesībām un par trūkumiem, ar kādiem ilgtermiņā nākas saskarties darba ņēmējiem, kuri nodarbināti ēnu ekonomikā; turklāt aicina dalībvalstis preventīvus pasākumus un sankcijas īstenot vienlaikus ar stimuliem, kuru mērķis ir novērst stāšanos nedeklarētā darbā un nedeklarētu darbu pārvērst standarta nodarbinātībā;

59.    uzskata, ka veselības aprūpes nozarei ir izšķiroša nozīme stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā; turklāt uzskata, ka demogrāfisko pārmaiņu dēļ veselības un sociālās aprūpes nozare ir nodarbinātības avots, kura nozīme nākotnē pieaugs, un tā ir viena no galvenajām sociālās integrācijas veicinātājām; aicina attīstīt aprūpes nozari, lai nodrošinātu reālās vajadzības un kvalitatīvus un pieejamus aprūpes pakalpojumus visiem, kā arī labus darba un atalgojuma nosacījumus, lai novērstu nedeklarētu darbu; aicina Komisiju atbalstīt SDO konvenciju, kas papildināta ar ieteikumu par mājsaimniecībā nodarbinātām personām nolūkā uzlabot darba apstākļus darba ņēmējiem šajā nozarē; aicina Komisiju papildus citiem piemērotiem un ilgtspējīgiem risinājumiem, kas sekmē patstāvīgu dzīvesveidu, sākt pētījumu par klientu mājās nodarbinātajiem aprūpētājiem, lai noskaidrotu, vai ES tiesību akti šīs kategorijas darba ņēmējiem nodrošina pietiekamu sociālo aizsardzību;

60.    uzsver, ka sociālie, veselības aprūpes un izglītības pakalpojumi var radīt jaunas darba vietas, un aicina veikt apjomīgu un ilgtspējīgu ieguldījumu šajos svarīgajos pakalpojumos un infrastruktūrās, kā arī nodrošināt pienācīgus darba apstākļus, lai veicinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu; gaida Komisijas rīcības plānu, ar ko novērst darba ņēmēju trūkumu veselības aprūpes nozarē;

61.    aicina Komisiju, dalībvalstis, sociālos partnerus un citas ieinteresētās personas nodrošināt, ka nolūkā radīt darba vietas, tostarp sociālās ekonomikas jomā, efektīvi tiek izmantoti ES fondi, piemēram, ESF, ERAF un Kohēzijas fonds un tādi mehānismi kā mikrofinansēšanas instruments; uzsver priekšrocības, kādas ir struktūrfondu ieguldījumu novirzīšanai izglītībai un apmācībai nozarēs ar tehnoloģiski augstu pievienoto vērtību un nozarēs, kas ir īpaši nozīmīgas, veicinot pāreju uz ilgtspējīgākiem izaugsmes modeļiem; aicina īpašu uzmanību pievērst tām dalībvalstīm, kurās ir augsts bezdarba līmenis un vidējie ikmēneša ienākumi zem nabadzības sliekšņa;

62.    uzsver, ka ir svarīga sinerģija starp dažādiem Eiropas fondiem un ka ir būtiski pielietot decentralizētu pieeju, šos fondus izmantojot, lai reaģētu uz darba tirgus prasībām; uzskata, ka ir arī atbilstīgi jāstimulē privātpersonu un uzņēmēju ieguldījumi apmācībā; šajā sakarībā uzsver nozīmi, kāda ir kohēzijas politikas ieguldījumam pamatiniciatīvā „Resursu ziņā efektīva Eiropa”, un aicina apsvērt tās potenciālu attiecībā uz ilgtspējīgu izaugsmi;

63.    atzīst, ka ir jāpaaugstina kohēzijas politikas instrumentu — tostarp ESF — efektivitāte, finanšu līdzekļus piesaistot mazākam skaitam prioritāru jautājumu, uzlabojot institucionālajām reformām nepieciešamos apstākļus, nostiprinot partnerības principu, nosakot skaidrus un izmērāmus mērķus un starp Komisiju un dalībvalstīm noslēdzot attīstības un partnerības ieguldījumu nolīgumus;

64.    aicina Komisiju pārskatīt pašreizējo ES tiešā atbalsta shēmu uzņēmumiem tiesisko regulējumu un analizēt iespēju visvairāk atbalstīt darba vietu radīšanu uzņēmumos, darbinieku prasmju attīstīšanu un turpmākas apmācības īstenošanu;

Darba tirgus funkcionēšanas uzlabošana

65.    atzīmē, ka elastdrošības politika ir jaunu prasmju un darba vietu programmas centrālais elements, un piekrīt Komisijas vērtējumam, ka krīze ir bijis nopietns pārbaudījums valstu elastdrošības pasākumiem, ietverot pasākumus, ar kuriem darba tirgos tika ieviesti ārējie elastības pasākumi, pietiekami nenostiprinot sociālās drošības sistēmas; tomēr uzsver, ka ir jāveic darba tirgus reformas, neapdraudot veiksmīgu elastdrošības politiku, kuras pamatā ir valstu valdību un sociālo partneru vienprātība un savstarpēja uzticēšanās; uzsver, ka elastdrošības politika ir jāpielāgo sociālajiem apstākļiem un valsts darba tirgus specifiskajai struktūrai, kā arī darba devēju un darba ņēmēju interesēm;

66.    tomēr uzsver, ka elastdrošība vien nespēj novērst krīzes sekas, un aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus veikt nepieciešamās darba tirgus reformas, īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātu un nelabvēlīgā situācijā nonākušu darba ņēmēju integrācijai darba tirgū; šajā ziņā iesaka izmantot augšupēju pieeju, kas veicinātu dialogu un visu politisko un sociālo vadības līmeņu iesaistīšanu;

67.    uzskata, ka sociālo un ekonomisko pārmaiņu laikā četri elastdrošības pīlāri — elastīgas un drošas līgumiskās attiecības, aktīva darba tirgus politika, mūžizglītība un modernas sociālās drošības sistēmas — un to savstarpējais līdzsvars ir jāpārskata un jānostiprina, lai ņemtu vērā darba ņēmēju un uzņēmumu vajadzības mūsdienīgos darba tirgos, radītu pienācīgas darba vietas un nodrošinātu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, atbilstīgu sociālo aizsardzību un principa „vienāds atalgojums par tādu pašu darbu” ievērošanu saistībā ar dzimumu līdztiesību; uzskata, ka visā šajā procesā ir būtiski nostiprināt darba tirgus institūcijas, lai darba ņēmēji gūtu labumu no darba vietu, profesiju, nozaru vai nodarbinātības statusa maiņas; turklāt uzskata, ka šajā pārskatīšanā ir aktīvi jāpiedalās sociālajiem partneriem, iesaistoties sociālajā dialogā;

68.    aicina Komisiju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 152. pantu veicināt vadības un darbaspēka nozīmes palielināšanu ikvienā Eiropas rūpniecības nozarē, vienlaikus ievērojot to autonomiju;

69.    saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 155. pantu atbalsta dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem un mudina puses noslēgt līgumiskas attiecības, ietverot arī nolīgumus; īstenojot LESD 153. pantā minētajās jomās noslēgtus Eiropas mēroga nolīgumus, iesaka vadībai un darbaspēkam ikvienā rūpniecības nozarē izmantot LESD 155. panta 2. punktā noteikto procedūru;

70.    mudina dalībvalstis attīstīt tāldarbu, t. i., visas attālināta darba un visas darba organizēšanas un/vai veikšanas formas, kas pastāv ārpus klasiskā laika un vietas modeļa, pakalpojumu sniegšanā vai darba attiecībās izmantojot telekomunikācijas un internetu;

Integrētu darba tirgu izveides sekmēšana

71.    uzsver — lai Eiropa no ekonomiskās krīzes izkļūtu spēcīgāka, lai tā kļūtu konkurētspējīgāka un saskaņotāka, ar augstiem izaugsmes un nodarbinātības rādītājiem, un lai nodrošinātu mūsu labklājības sistēmu pastāvēšanu ilgtermiņā, Eiropai ir lietderīgāk jāizmanto tās darbaspēka potenciāls visās vecuma grupās, jāuzlabo gan darba tirgu funkcionēšana, gan sociālā integrācija un sociālā aizsardzība, kā arī jāpaaugstina darbaspēka kvalifikācija un prasmes;

72.    šajā ziņā uzsver, ka ir jāpanāk darba tirgus segmentācijas samazināšana, nodrošinot pienācīgu drošību darba ņēmējiem un uzlabojot darba tirgus integrāciju, lai neatkarīgi no līgumattiecību veida palielinātu visu darba ņēmēju un jo īpaši neaizsargātāko un nelabvēlīgā situācijā nonākušo iedzīvotāju grupu iespējas iekļūt un attīstīties darba tirgū;

73.    uzsver, cik nozīmīgi ir šīs programmas īstenošanā, kā arī visos stratēģijas „Eiropa 2020” aspektos iekļaut personu ar invaliditāti tiesības; aicina Komisiju veikt atbilstošus pasākumus, ar kuriem veicināt universālā dizaina preču un pakalpojumu izstrādi un piekļuvi tiem, kā to paredz ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 29. pants, ietverot apmaiņu ar paraugpraksi;

74.    uzsver, ka daudzās dalībvalstīs algas nav pieaugušas tik strauji kā produktivitāte, un ir ļoti nobažījies par trūcīgo darba ņēmēju skaita pieaugumu, kuri, lai arī saņem algu, dzīvo zem nabadzības sliekšņa, un uzskata, ka šīs situācijas novēršanai ir vajadzīga izlēmīga rīcība;

75.    uzsver, cik svarīgi ir par prioritāti noteikt jauniešu bezdarba problēmas risināšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus veicināt jauniešu integrāciju darba tirgū, tostarp arī paredzēt stimulus jauniešiem un darba devējiem, kā arī pilnveidot praksi un māceklību; šajā ziņā uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir atvieglināt pāreju no skolas uz darbu, sniegt personalizētus vadības un uzraudzības pakalpojumus, kā arī saskaņā ar darba tirgus prasībām nodrošināt iespējas iegūt reālas prasmes un ilgtermiņā tās papildināt; uzsver, ka šai iniciatīvai ir jābūt cieši saskaņotai ar iniciatīvu „Jaunatne kustībā”;

76.    uzsver, cik būtiski ir radīt piemērotus apstākļus, lai gados vecāki darba ņēmēji ilgāk varētu palikt darba tirgū, integrēt paaudžu solidaritāti un sadarbību nodarbinātības kontekstā, kā arī īstenot iniciatīvas, kas veicina ilgāku darba dzīvi, piemēram, darba vietas dalīšana, prasmju un profesiju atkārtota izvērtēšana, brīvprātīgo darbs un pakāpeniska pensionēšanās, ietverot arī ārštata darbiniekus;

77.    ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju novecošanos, aicina dalībvalstis izstrādāt instrumentu kopumu nolūkā atvieglināt gados vecāku cilvēku piekļuvi darba tirgum, turklāt aicina gan popularizēt, gan plaši atbalstīt ievirzes un aktivizēšanas pasākumus attiecībā uz vecākiem cilvēkiem saskaņā ar inovācijas partnerību aktīvām un veselīgām vecumdienām, kā arī radīt stimulus uzņēmējiem, jo uzņēmumiem ir maza interese par gados vecākiem cilvēkiem; uzsver — ir būtiski, lai šādi cilvēki saņemtu tālākizglītību un iegūtu jaunas kvalifikācijas, kas viņiem ļautu no jauna iekļauties darba tirgū; šajā sakarībā uzsver, ka ir būtiski izmantot vecāku cilvēku zināšanas un pieredzi, piemēram, apmācības projektos;

78.    ņemot vērā bezdarba pieaugumu, aicina dalībvalstis modernizēt un nostiprināt valsts nodarbinātības dienestus, lai tiem būtu lielāka nozīme mūžpakalpojumu sniegšanā gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem; uzskata, ka valsts nodarbinātības dienesti var piedāvāt mehānismus, ar kuriem novērtēt prasmes, izstrādāt profilus un sniegt personalizētus profesionālās izaugsmes vadības un konsultāciju pakalpojumus ciešā sadarbībā ar vietējiem darba devējiem, kā arī sniegt informāciju par uzņēmējdarbības iespējām un apmācības un pārkvalificēšanās programmu piedāvājumu;

79.    mudina Komisiju un dalībvalstis oficiāli atzīt sociālās ekonomikas ieguldījumu, kura veido 10 % darba vietu ES un kurai ir lielākā nozīme ES ekonomiskajā, sociālajā un teritoriālajā kohēzijā; uzskata, ka ir jāpaātrina tās attīstība, lai sekmētu integrētas labklājības radīšanu un palīdzētu izveidot integrētus darba tirgus, saglabātu darba vietas nozarēs un uzņēmumos laikā, kad ir krīze un/vai tiem draud slēgšana, palielinātu darba vietu stabilitātes līmeņus, atjauninātu prasmes un izstrādātu veidus, kā darba tirgū iekļūt sevišķi nelabvēlīgā situācijā nonākušām iedzīvotāju grupām;

80.    uzsver, ka labākai un stiprākai ES politikai, kas veicina dzimumu līdztiesību un darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanu, jāpalīdz palielināt sieviešu un vīriešu ekonomiski aktīvās daļas iesaistīšanos darba tirgū; uzsver, ka ir svarīgi ļaut sievietēm iekļūt, atgriezties un progresēt darba tirgū, jo īpaši sievietēm, kuras sastopas ar grūtībām atgriezties darbā pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai bērna kopšanas atvaļinājuma;

81.    uzskata, ka ir jācenšas meiteņu vidū popularizēt tehniskās un inženierzinātnes studijas, piemēram, matemātikā, informātikā, dabas zinātnēs un tehnoloģijā, un jāapkaro ar dzimumu saistīti stereotipi un sieviešu profesiju segregācija izglītībā un darba tirgū; aicina dalībvalstis veikt mērķtiecīgus pasākumus, kas palielinātu sieviešu skaitu augstākajā vadībā un citos vadošos amatos;

82.    uzskata, ka ES pretdiskriminācijas likumdošana ir ievērojami paaugstinājusi aizsardzības līmeni visā ES; tomēr uzskata, ka ir jādara vairāk, lai nodarbinātībā, izglītībā un profesionālajā dzīvē novērstu dažādu grupu diskrimināciju, tostarp daudzkārtēju diskrimināciju, un vienlīdzīgas attieksmes principu īstenotu praksē; uzskata, ka sieviešu lielāka iesaistīšana darba tirgū ir jāsekmē arī ar mērķtiecīgu labklājības politiku, galveno uzmanību pievēršot bērnu aprūpei un ģimenes atbalstam, kas jāpanāk, īstenojot integrētas programmas dzimumu līdztiesībai, kā arī veicot pasākumus, ar kuriem sekmē sieviešu un vīriešu pieņemšanu darbā netradicionālās darba vietās vai brīvprātīgā darbā, īpašu uzmanību pievēršot nozarēm, kurās parasti strādā vīrieši;

83.    norāda, ka papildus cilvēktiesību aspektam pastāv arī ekonomiski argumenti par labu diskriminācijas novēršanai; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai strauji noslēgtu vienošanos un pieņemtu priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt tehnisko grūtību pārvarēšanu Padomē, lai panāktu šādu vienošanos, jo stingra diskriminācijas novēršanas politika būs pamats stratēģijai „Eiropa 2020”;

84.    uzskata — ja mainīgajā ekonomiskajā telpā ir jāsaglabā sieviešu dzimuma darba ņēmēju kvalifikācija un prasmes un sievietēm, kuras to vēlas, ir jāpalīdz atgriezties darbā, tad ir būtiski darba ņēmējus, kuri atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, iesaistīt arī viņu darba devēja rīkotajās apmācībās;

85.    aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pasākumus darba un ģimenes dzīves saskaņošanai un ieguldīt līdzekļus sieviešu līdzdalības nostiprināšanā darba tirgū, veicinot dažādības pārvaldību, stimulējot sieviešu profesionālo darbību un sekmējot jaunu darba vietu radīšanu ar elastīgākiem darba nosacījumiem;

86.    uzsver, ka jaunas darba vietas jārada kopā ar jauniem darba noteikumu veidiem, kas sniegs darba ņēmējiem ar apgādājamiem bērniem iespēju strādāt citā laikā, samazināt darba laiku vai izvēlēties tāldarbu;

87.    norāda, ka iespējas paaugstināt sieviešu nodarbinātības līmeni sniedz ne tikai „balto apkaklīšu” sektors, bet arī iekšlietu aizsardzības, loģistikas (tostarp transporta) un uzņēmējdarbības pakalpojumu (piemēram, apdrošināšanas un konsultēšanas pakalpojumi) nozares, kā arī ekoloģijas nozare un ar ilgtspēju saistītas profesijas;

88.    mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un izstrādāt īpašas programmas ar mērķi iesaistīt sievietes tehniskās profesijās, ieviešot subsīdijas jaunām akadēmiķēm saskaņā ar labāko praksi atsevišķās dalībvalstīs, piemēram, Austrijas programmu Excellentia, kas ļāva divkāršot zinātnes un tehnoloģiju sieviešu dzimuma profesoru skaitu un sniedza ieguldījumu augstas kvalitātes izpētes centru dibināšanā, ko vada sievietes;

89.    aicina Komisiju un dalībvalstis iedrošināt privāto un valsts sektoru veikt visu iespējamo un nepieciešamo, lai likvidētu darba samaksas atšķirības starp dzimumiem un lielo nevienlīdzību attiecībā uz pieeju, darba samaksu, karjeras veidošanu, līdzdalību un pārvaldību, tā uzlabojot sieviešu līdzdalību darba tirgū; šajā sakarībā uzsver, ka ir būtiski nodrošināt pārredzamību labāku statistikas datu veidā un skaidru „līdzvērtīga darba” definīciju; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumus par pensiju sistēmas pārskatīšanu tiem iedzīvotājiem, kuru iemaksās pensiju shēmā ir pārtraukumi bezdarba, slimību vai aprūpes pienākumu dēļ, kas skar galvenokārt sievietes.

Darba vietu kvalitātes un darba apstākļu uzlabošana

90.    uzskata — cenšoties sasniegt pilnīgas nodarbinātības mērķi, ir jāpalielina centieni uzlabot darba vietu kvalitāti un visu darba ņēmēju darba un dzīves apstākļus, ietverot drošību un veselības aizsardzību darbā un dzimumu līdztiesību;

91.    uzskata, ka darba vietu kvalitāte ir jāveicina kā daudzpusēja koncepcija, kas aptver gan darba attiecības, gan darba jautājumus; aicina Komisiju pastiprināt centienus pārskatīt ES darba vietu kvalitātes definīciju un kopējos rādītājus, lai tos lielākā mērā izmantotu praksē dalībvalstu politikas analīzei un salīdzinošai novērtēšanai; uzskata, ka sociālajam dialogam ir liela nozīme pienācīga darba, kvalitatīvas nodarbinātības un atbilstīgas sociālās aizsardzības veicināšanā, un līdz ar to aicina ES mēroga industriālo attiecību jomas ietekmīgākās ieinteresētās personas sadarboties, lai izstrādātu kopīgu Eiropas pieeju šajā jomā, un aktīvi piedalīties darba vietu kvalitātes definīcijas un rādītāju pārskatīšanā;

92.    uzskata, ka darba vietas pieejamība, īpaši saistībā ar ēku pieejamību un informācijas tehnoloģijām, ir darba pamatnosacījums, kas uzskatāms par vienu no izšķirīgiem faktoriem cilvēku ar invaliditāti profesionālajai integrācijai;

93.    atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pārskatīt veselības un drošības tiesību aktus un brīdina, ka nedrošai darba videi, pastāvīgai viena darba nomaiņai ar citu un arvien lielākai spriedzei ir nelabvēlīga ietekme uz darba ņēmēju fizisko un garīgo veselību; aicina Komisiju risināt problēmu, ko rada ar darbu saistītu apdraudējumu un slimību neatzīšana;

94.    uzsver, cik svarīgi ir integrēt ieinteresēto personu centienus uzlabot darba vietu kvalitāti un izmantot piemērotus politikas instrumentus, ietverot tiesību aktus, politikas saskaņošanu, apmaiņu ar paraugpraksi un autonomus sociālo partneru nolīgumus;

95.    uzskata, ka lielais arodslimību skaits un proporcionāls to pieaugums, īpaši skeleta–muskuļu sistēmas traucējumu izplatība, būtiski ietekmē darba vietu kvalitāti, tāpēc lielākas pūles ir jāvelta to samazināšanai, lai novecojošā sabiedrība būtu ilgtspējīga;

96.    uzskata, ka nodarbinātības kvalitātes un līdz ar to darba vietu kvalitātes koncepcijas pamatā jābūt darba ņēmēju tiesībām, sociālo partneru, proti, darba ņēmēju un darba devēju dialogam un pienācīgai sociālai aizsardzībai, novēršot darba ņēmēju grimšanu nabadzībā;

97.    mudina Komisiju pabeigt pirmslikumdošanas darbības un iesniegt programmā minētos tiesību aktu priekšlikumus, pilnībā ievērojot šīs programmas ekonomiskās un sociālās ietekmes novērtējuma rezultātus un sociālo partneru autonomiju; atzinīgi vērtē Komisijas plānus pārskatīt tiesību aktu efektivitāti attiecībā uz darba vietu kvalitāti un darba apstākļiem, pienācīgi ņemot vērā jaunākās tendences;

98.    uzsver, ka nodarbinātības jomā izvirzītie mērķi un to sasniegšanai izstrādātās stratēģijas ir jāuzrauga un jāsaskaņo ar mērķiem un stratēģijām citās svarīgās jomās, piemēram, publiskā finansējuma nozarē un attiecīgajā inovācijas politikā;

99.    uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

• [1]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0309.
• [2]  OV L 308, 24.11.2010., 46. lpp.
• [3]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0262.
• [4]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0263.
• [5]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0299.
• [6]  Pieņemtie teksti, P7_TA-PROV(2011)0000 (Ziņojums Nr. A7-0258/2011 – balsojums 2011. gada oktobra pirmajā sesijā).
• [7]  Komisijas paziņojums presei IP/10/1673.
• [8]  Cedefop publikācijas, ISBN 978-92-896-0536-6.
• [9]  OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.
• [10]  OV C 292E, 5.8.2010., 23. lpp.

PASKAIDROJUMS

Ekonomiskā, finanšu un sociālā krīze, kas patlaban skar Eiropu, ir parādījusi Eiropas ekonomiskā un sociālā modeļa vājās vietas un atsevišķus agrāk sasniegtā progresa aspektus ir padarījusi nederīgus.

Kopš brīža, kad 2008. gadā darba tirgū bija jūtamas pirmās krīzes sekas, Eiropa ir zaudējusi 5,6 miljonus darbavietu.

Patlaban ES ir 23 051 miljons bezdarbnieku, kas sastāda 9,5 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un negatīvi ietekmē izaugsmi un labklājību Eiropā.

Tikpat satraucošas ir arī grūtības, ar kurām, meklējot darbiniekus, jo īpaši augsti kvalificētus darbiniekus, saskārušies daži darba devēji. Pat krīzes laikā atsevišķiem darba devējiem savām brīvajām darbavietām ir grūti atrast cilvēkus ar atbilstošām prasmēm.

Cilvēkkapitāla un nodarbinātības iespēju uzlabošana, atjauninot prasmes, nozīmēs, ka Eiropa atkal nostāsies uz atveseļošanās ceļa.

Lai cilvēkiem palīdzētu apjaunināt prasmes, mums viņiem ir jāpiedāvā pareizie stimuli, izglītība un apmācība ir ciešāk jāsasaista ar darba tirgu, ir jāizstrādā piemērots iemaņu kopums un efektīvāk jāparedz, kādas prasmes būs nepieciešamas nākotnē, lai tādējādi nodrošinātu labāku piedāvājuma un pieprasījuma savstarpējo atbilstību darba tirgū[1].

Dalībvalstis ir apņēmušās sasniegt vērienīgu mērķi: nodrošināt nodarbinātību 75 % līmenī iedzīvotājiem vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem.

ES spēj uzņemties šo izaicinājumu, un tai ir potenciāls ievērojami uzlabot nodarbinātības rādītājus.

2010. gada novembrī Komisija pieņēma paziņojuma projektu ar nosaukumu „Jaunu prasmju un darbavietu programma. Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību”.

Šī „jaunu prasmju un darbavietu programma” ir daļa no stratēģijas „Eiropa 2020” un atspoguļo Komisijas ieguldījumu dalībvalstu vērienīgā mērķa — nodarbinātība 75 % līmenī iedzīvotājiem vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem — sasniegšanā.

Nolūkā sasniegt šo mērķi Komisija ierosina veikt pasākumus, kas koncentrēti uz četrām prioritātēm:

•       turpmākas darba tirgus reformas nolūkā panākt lielāku elastību un lielāku drošību („elastdrošība”);

•       piemēroti stimuli iedzīvotājiem un uzņēmumiem, lai tiem palīdzētu ieguldīt apmācībā un nodrošināt cilvēku prasmju nepārtrauktu atjaunināšanu atbilstoši darba tirgus prasībām;

•       priekšlikumi, kurus iesniegs Komisija ar mērķi nodrošināt pienācīgus darba apstākļus, vienlaikus uzlabojot darba tiesību aktu kvalitāti — tiks pārskatīta Darba laika direktīva, kā arī tiks iesniegta tiesību akta iniciatīva, lai uzlabotu Darbinieku īslaicīgas nosūtīšanas direktīvas noteikumus;

•       pasākumi, kuri paredzēti tādu darba tirgus apstākļu nodrošināšanai, kas labvēlīgi darbavietu izveidei, un kuri cita starpā ietver arī administratīvā sloga un ar darbaspēku un mobilitāti saistīto nodokļu samazināšanu, ņemot vērā, ka šis aspekts ir īpaši būtisks nozarēm, kuras ir strauju pārmaiņu procesā, t. i., nozarēm, kam raksturīga strauja pētniecības un izstrādes sniegto iespēju izmantošana.

Referente, lai arī piekrītot Komisijas pieejai, tomēr uzskata, ka iespējami turpmāki uzlabojumi, jo īpaši attiecībā uz šādiem aspektiem:

•       administratīvā sloga un birokrātijas samazināšana MVU, lai sekmētu darbavietu izveidi;

•       mācības priekšlaicīgi pārtraukušo cilvēku skaits, atgādinot, ka dalībvalstis ir atbildīgas par profilakses pasākumu veikšanu un alternatīvu apmācības un prakses iespēju piedāvāšanu skolēniem;

•       pasākumi darba un privātās dzīves saskaņošanas uzlabošanai;

•       uzlabota uzraudzība un nākotnē vajadzīgo prasmju paredzēšana, kas ļautu labāk saskaņot piedāvājumu un pieprasījumu un orientēt prasmju atjaunināšanu vēlamajā virzienā, lai tādējādi uzlabotu nodarbinātības iespējas visas dzīves laikā;

•       jaunatnei paredzēti pasākumi nolūkā integrēt jauniešus darba tirgū vēl pirms tie ir pabeiguši formālo izglītošanos, jo īpaši izmantojot prakses, kuru rezultātā tiek piedāvātas jaunas darba iespējas;

•       nepieciešamība stiprināt elastdrošības noteikumus un tos pielāgot katras dalībvalsts sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, lai tādējādi nodrošinātu elastīgu darba tirgu, aktīvu politiku attiecībā uz šo tirgu, mūžizglītību un modernas labklājības sistēmas;

•       nepieciešamība uzlabot Darbinieku īslaicīgas nosūtīšanas direktīvu nolūkā samazināt birokrātiju un atrisināt nodokļu divkāršās uzlikšanas jautājumus, lai tādējādi veicinātu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos;

•       nepieciešamība pēc turpmāka progresa jautājumā par kvalifikāciju savstarpējo atzīšanu starp ES un trešām valstīm;

•       ciešāka sadarbība starp izglītības iestādēm un uzņēmējdarbības pasauli.

Ja vēlamies izstrādāt efektīvu politiku nodarbinātības jomā un izglītības un apmācības jomā un atvieglot cilvēku karjeras izvēli, mums būs jāuzlabo dalībvalstu un Eiropas Savienības spēja prognozēt un paredzēt nākotnē vajadzīgo prasmju veidu un nodrošināt, ka tās atbilst darba tirgus vajadzībām.

• [1]  Plašāku informāciju par prasmju piedāvājumu un pieprasījumu Eiropā sk.: „Prasmju piedāvājums un pieprasījums Eiropā: vidējā termiņa prognoze laikposmam līdz 2020. gadam”, Luksemburga, 2010. g., http://www.cedefop.europa.eu/EN/Files/3052_en.pdf

RŪPNIECĪBAS, PĒTNIECĪBAS UN ENERĢĒTIKAS KOMITEJAS ATZINUMS (1.9.2011)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par jaunu prasmju un darba vietu programmu
(2011/2067(INI))

Ziņotāja: Niki Tzavela

IEROSINĀJUMI

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē „Jaunu prasmju un darba vietu programmu” kā daļu no stratēģijas „ Eiropa 2020”, paturot prātā, ka Eiropai vajadzīgi noteikti mērķi un konkrēti pasākumi, lai sasniegtu kopējos mērķus attiecībā uz darba vietu radīšanu un ilgtspējīgas un iesaistošas izaugsmes veicināšanu, kurus var sasniegt tikai ar dalībvalstu saskaņotu atbildes rīcību;

2.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst vajadzību veicināt uzņēmējdarbību un pašnodarbinātību; uzskata, ka uzņēmumu dibināšanā un saglabāšanā būtiska ir pienācīgas vides un stimulu radīšana, bet Eiropas ekonomikas attīstībai ar to nepietiek; tāpēc uzsver, ka ir vajadzīga pienācīga apmācība uzņēmējdarbības prasmēs gan vidējās, gan augstākās izglītības līmenī, lai Eiropa neatpaliktu no citiem dalībniekiem; uzsver Eiropas Tehnoloģiju institūta nozīmi uzņēmumu izveides un attīstības veicināšanā ar inovācijās pamatotiem pētījumiem un lielu uzsvaru uz uzņēmējdarbību;

3.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija lielāko prioritāti piešķīrusi jaunam stimulam attiecībā uz elastdrošību, nostiprinot tās četrus aspektus: elastīgas un drošas līgumiskās attiecības, aktīvu darba tirgus politiku, mūžizglītību un modernas sociālās drošības sistēmas;

4.  aicina dalībvalstis un, ja nepieciešams, reģionus izveidot nodarbinātības uzraudzības centru, koncentrējoties uz nākotnes vajadzībām, lai sagatavotos tām un nodrošinātu kvalifikācijas, kas maksimāli palielinātu iespēju atrast darbu, īpaši jauniešiem;

5.  atkārtoti uzsver, ka pieci Savienības pamatmērķi ir nodarbinātības veicināšana, apstākļu uzlabošana inovāciju, pētniecības un attīstības jomā, mērķu sasniegšana klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā, kā arī izglītības līmeņa uzlabošana un sociālās iekļaušanas veicināšana;

6.  uzsver, ka nodarbinātības politika ir valstu kompetencē un ka darba tirgi ir strukturāli atšķirīgi;

7.  uzsver, ka lielāka uzmanība jāpievērš uzņēmējdarbības domāšanas veida veicināšanai studentu un pētnieku vidū, darot pieejamus jaunus finanšu instrumentus uzņēmējdarbības uzsākšanai un strauji augošiem uzņēmumiem, kā arī atbalstot veiksmīgu tehnoloģiju ieviešanu ES tirgū;

8.  aicina Eiropas sociālā dialoga komitejas iesaistīties pašreizējās apmācību sistēmas pielāgošanā tagadējam un turpmākam pieprasījumam, izveidojot ceļvedi, kurā izklāstīti skaidri mērķi un norādes attīstības uzraudzībai;

9.  vērš uzmanību uz Komisijas secinājumu, ka jaunās tehnoloģijas un uzlabojumi darba organizēšanā, šķiet, rada būtisku darbavietu skaita palielināšanos abos nodarbinātības skalas galos;

10. pauž nožēlu par to, ka krīzes laikā dalībvalstis ir samazinājušas savus izglītības un apmācības budžetus, kā arī mudina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt vairāk līdzekļu izglītības un apmācības sistēmās;

11. vērš uzmanību uz progresa trūkumu attiecībā uz to cilvēku skaita samazināšanu, kuri, lai arī ir nodarbināti, dzīvo zem nabadzības sliekšņa; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tādu kvalitatīvu darbavietu izveidi, kurās nodrošina labu samaksu, kā arī drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus;

12. norāda, cik svarīga ir ierosinātā visaptverošā mūžizglītība, un uz to, ka uzmanība īpaši jāpievērš IKT prasmju un datorprasmju (e-prasmju) integrēšanai mūžizglītības un izglītības politikā, lai pārvarētu būtisko kvalificēta personāla — kā IKT praktiķu un pētnieku — trūkumu, kas draud mazināt turpmāko ES ekonomisko konkurētspēju;

13. uzsver nepieciešamību iesaistīt darbiniekus izglītības iestāžu uzraudzībā un kursu, apmācības metožu, stažēšanās, novērtēšanas un kvalifikācijas aspektu izstrādē; uzsver, ka ir svarīgi radīt stimulus tiem darba devējiem, kuri piedāvā apmācīt mazkvalificētus un nekvalificētus cilvēkus un tādējādi sniedz iespēju gūt praktisku pieredzi tieši darbavietā;

14. norāda — to atzīst arī Komisija — ir jāveic būtiski ieguldījumi „zaļo” prasmju attīstīšanā, lai nodrošinātu, ka Eiropa spēj sasniegt 2020. gadam noteiktos mērķus attiecībā uz ekoloģijas jomā nodarbinātajiem un to, ka tās ekonomikas sistēma spēj darboties ilgtspējīgāk, tādējādi saglabājot konkurētspēju nākotnē;

15. uzsver uz inovācijām vērstas izglītības nepieciešamību; uzsver, ka ir jāveicina neshematiskā un abstraktā domāšana, kā arī tehniskā izglītība, kas vajadzīga, lai nodrošinātu atbilstību vajadzībām nākotnē;

16. uzsver, ka ir jācenšas nodrošināt, lai visi bērni jau agrā bērnībā apgūtu IT pamatprasmes, ka IT tāpēc ir jāiekļauj pamatskolu izglītības programmās un ka Eiropas iedzīvotājiem ir jānodrošina lēta un vienkārša piekļuve internetam;

17. aicina Komisiju atbalstīt „zināšanu apvienības”, lai izstrādātu jaunas mācību programmas, uzmanību pievēršot trūkstošajām inovatīvajām prasmēm un prasmju pielāgošanai darba tirgus vajadzībām;

18. norāda — lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, dalībvalstīm ir elastīgāk jāreaģē uz nozaru prasībām attiecībā uz vajadzīgo darbaspēku;

19. uzskata, ka, ņemot vērā stratēģiju attiecībā uz aktīva dzīvesveida paildzināšanu, par maz tiek darīts, lai palīdzētu vecāka gadagājuma cilvēkiem apgūt IT prasmes, kā arī mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt plaša mēroga izglītības programmas šai vecuma grupai;

20. aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropā nostiprināt nodrošināšanu ar profesionālo izglītību un apmācību, palīdzot iegūt jaunas prasmes, kas nepieciešamas darba tirgū;

21. konstatē, ka darbaspēka mobilitāte starp ES valstīm saglabājas zemā līmenī, un aicina Komisiju apsvērt Viseiropas dienesta izveidošanu, lai orientētu kvalificētu darbaspēku uz vakancēm citviet Eiropā, tā atbalstot darba tirgu ar Eiropas pievienoto vērtību. Šajā sakarībā mudina dalībvalstis novērst šķēršļus attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un aicina pilnībā īstenot Komisijas ierosinātos 2012. gada Vienotā tirgus projektus; uzsver, ka ir vajadzīga plašāka stratēģija, kurā apvienoti tādi aspekti kā darbavietu radīšana, atbilsme Eiropas darba tirgus jaunajām vajadzībām, kā arī Eiropas Savienībā pastāvošo darbaspēka ierobežojumu un pārējo šķēršļu ES iekšējā tirgū novēršana;

22. atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas mēroga nozaru padomes nodarbinātības un prasmju jautājumos, lai apkopotu dalībvalstu un reģionu informāciju, tādējādi palīdzot saskaņot visu iesaistīto pušu centienus;

23. uzsver, ka ir vajadzīga turpmāka prasmju pielāgošana darba tirgus vajadzībām; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu šajā jomā;

24. ņemot vērā aplēses, ka līdz 2015. gadam trūks aptuveni 384 000 līdz 700 000 IT speciālistu, bet veselības aprūpes nozarē trūks aptuveni miljons speciālistu, kā arī miljons pētnieku, aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu vajadzīgo kvalificēto cilvēkresursu līmeni šajās jomās;

25. uzsver nozīmību, kāda ir MVU un to ieguldījumam darba vietu radīšanā, un atzinīgi vērtē tādus pasākumus, kas palīdz uzsākt uzņēmējdarbību, kā, piemēram, birokrātijas mazināšana. Uzsver nozīmīgo lomu, kāda varētu būt EIB, jo īpaši, veicinot tādas programmas kā JASMINE un JEREMIE, kas var sniegt ilgstošu atbalstu MVU vajadzībām; uzsver vajadzību nodrošināt atbalstu MVU ne tikai attiecīgi kvalificētu darbinieku atrašanā, bet arī to prasmju uzlabošanā; ņemot vērā ceļvedi par resursu ziņā efektīvu Eiropu, MVU ir vajadzīgs atbalsts, lai uzlabotu to zināšanas ilgtspējīgas attīstības, pētniecības un inovāciju jomā;

26. uzskata, ka MVU var būt un tiem ir ļoti svarīga nozīme, apmācot gan augsti kvalificētus, inovatīvu nozaru speciālistus, kā arī darbiniekus, kuriem jāapgūst daudzu pakalpojumu sniegšanā nepieciešamās manuālās pamatprasmes; norāda, ka tāpēc ir vajadzīga cieša MVU un izglītības iestāžu sadarbība; ir jāapsver arī vienkāršāka finanšu palīdzības sniegšana, lai veicinātu stažēšanos un praktisko apmācību MVU nozarē;

27. uzsver brīva un gudri reglamentēta interneta nozīmi jauno uzņēmēju un darbavietu radītāju darbībā; uzskata, ka interneta lietotāju uzticēšanās sistēmai un uzskatam, ka tās integritāte netiks apdraudēta, ir ļoti svarīga jaunu interneta uzņēmējdarbības modeļu izveidei;

28. norāda, ka Eiropas Savienībā ir par maz pētniecības un attīstības jomā intensīvi strādājošu inovatīvu uzņēmumu un ka būtiskais prasmju trūkums inovāciju un digitālo prasmju jomā nozīmē to, ka MVU nevar pieņemt inovatīvus viedas uzņēmējdarbības modeļus un jaunas tehnoloģijas;

29. uzsver, ka dalībvalstīs pašreizējās tendences darba tirgū ietekmē konkrētās valsts strukturālās problēmas un ka tāpēc Eiropas līmeņa iniciatīvās ir jāņem vērā valstu īpatnības;

30. aicina Komisiju ievērot principu „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un ņemt vērā MVU vajadzības, izstrādājot tiesību aktus nodarbinātības jomā;

31. ņemot vērā bezdarba līmeņa paaugstināšanos, aicina dalībvalstis palielināt darbinieku skaitu nodarbinātības dienestos, lai apkalpotu darba meklētājus, kuru kļūst arvien vairāk; uzskata, ka valsts nodarbinātības dienestiem var būt lielāka nozīme, sniedzot ilggadējus pakalpojumus, pakalpojumus prasmju novērtēšanā, profesionālajā orientācijā, apmācības pakalpojumus, individuālu profesionālo orientāciju un klientu konsultēšanu (darba ņēmēji un darba devēji);

32. aicina Komisiju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 152. pantu pastiprināt darba devēju un darba ņēmēju nozīmes veicināšanu visās Eiropas rūpniecības nozarēs, vienlaikus ievērojot viņu autonomiju;

33. uzskata, ka jaunu prasmju un darba vietu programma ir jāskata kopā ar ES pētniecības pamatprogrammu un ka abu sinerģija var veicināt izaugsmi un darbavietu izveidi;

34. saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 155. pantu atbalsta dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem un mudina puses noslēgt līgumiskas attiecības, tajā skaitā nolīgumus; iesaka darba devējiem un darba ņēmējiem visās rūpniecības nozarēs, īstenojot Eiropas līmenī noslēgtus nolīgumus, jomās, kas iekļautas LESD 153. pantā, izmantot LESD 155. panta 2. punktā noteikto procedūru;

35. uzsver reģionāla un vietēja līmeņa partnerību nozīmi, apvienojot sabiedrisko pakalpojumu sniedzējus, izglītības un apmācības nodrošinātājus un darba devējus, lai samazinātu bezdarba līmeni reģionālā un vietējā mērogā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	31.8.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	43 0 7
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jean-Pierre Audy, Bendt Bendtsen, Jan Březina, Maria Da Graça Carvalho, Giles Chichester, Pilar del Castillo Vera, Christian Ehler, Lena Ek, Ioan Enciu, Vicky Ford, Gaston Franco, Norbert Glante, Fiona Hall, Jacky Hénin, Edit Herczog, Romana Jordan Cizelj, Krišjānis Kariņš, Lena Kolarska-Bobińska, Philippe Lamberts, Bogdan Kazimierz Marcinkiewicz, Marisa Matias, Judith A. Merkies, Angelika Niebler, Jaroslav Paška, Aldo Patriciello, Miloslav Ransdorf, Herbert Reul, Teresa Riera Madurell, Michèle Rivasi, Paul Rübig, Konrad Szymański, Michael Theurer, Britta Thomsen, Patrizia Toia, Evžen Tošenovský, Claude Turmes, Niki Tzavela, Vladimir Urutchev, Kathleen Van Brempt, Alejo Vidal-Quadras, Henri Weber
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Francesco De Angelis, Satu Hassi, Jiří Havel, Marian-Jean Marinescu, Alajos Mészáros, Vladko Todorov Panayotov, Mario Pirillo, Silvia-Adriana Ţicău, Lambert van Nistelrooij

REĢIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (18.7.2011)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par jaunu prasmju un darba vietu programmu
(2011/2067(INI))

Ziņotāja: Monika Smolková

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē jaunu prasmju un darba vietu programmu kā daļu no stratēģijas "Eiropa 2020", norādot, ka nepieciešama aizvien augstāka kvalifikācija, jo tikai kvalificētam darbaspēkam ir būtiska nozīme konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un novatoriskas ekonomikas attīstībā, un pauž uzskatu, ka jāizstrādā attīstības politika, kas vērsta uz zinātnes un inovācijas sistēmas modernizāciju, veicinot labākas nodarbinātības iespējas, izaugsmi un sociālo kohēziju, tādējādi piemērojot jaunu prasmju un darba vietu programmu pēckrīzes periodam un novēršot šādas krīzes atkārtošanos nākotnē; šajā sakarībā uzsver, cik nozīmīgi ir konkrēti un saskaņoti pasākumi darbaspēka apmācībā;

2.  atbalsta integrētas pieejas veicināšanu, iesaistot galvenos dalībniekus valstu, reģionālā un vietējā līmenī; šajā sakarībā uzsver, ka jaunu prasmju un darbavietu programmas īstenošanā liela nozīme ir reģionālajai dimensijai; uzskata, ka Eiropas reģionu līdzdalība palīdzēs programmai būt patiesi sekmīgai, un aicina stiprināt šo dimensiju;

3.  uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot un dažādot nodarbinātības dienestus gan attiecībā uz darba meklētājiem, gan darba devējiem un jo īpaši attīstīt individualizētos publiskos nodarbinātības dienestus bezdarbniekiem, jauniešiem un mazāk aizsargātām grupām;

4.  aicina pievērst lielāku uzmanību bezdarba samazināšanai jauniešu vidū, no kuriem daudzi ir ļoti labi izglītoti un augsti kvalificēti, taču nespēj atrast darbu tādu faktoru kā pieredzes trūkums dēļ, un aicina praktiski un efektīvi rīkoties, lai risinātu šo jautājumu; uzsver, ka šī situācija var radīt ilglaicīgus ES darba tirgus kropļojumus;

5.  ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju novecošanos, aicina dalībvalstis izstrādāt instrumentu kopumu nolūkā atvieglināt vecāka gadagājuma cilvēku piekļuvi darba tirgum, turklāt aicina gan popularizēt, gan plaši atbalstīt ievirzes un aktivizēšanas pasākumus attiecībā uz vecākiem cilvēkiem saskaņā ar inovācijas partnerību aktīvām un veselīgām vecumdienām, kā arī radīt stimulus uzņēmējiem, jo uzņēmējdarbībā ir maza interese par vecāka gadagājuma cilvēkiem; uzsver, ka ir svarīgi, lai šādiem cilvēkiem tiktu celta kvalifikācija, kas ļautu tiem atkal iekļauties darba tirgū; šajā sakarībā uzsver, ka ir būtiski izmantot vecāku cilvēku zināšanas un pieredzi, piemēram, apmācības projektos;

6.  vērš uzmanību uz to, ka sieviešu vidū pieaug bezdarbs, kas skar arī sievietes ar augstu kvalifikāciju un prasmēm, un aicina Komisiju nodrošināt vienādas iespējas sievietēm un vīriešiem darba tirgū;

7.  uzsver, ka efektīvāk jāizmanto finanšu līdzekļi, kas paredzēti jaunu prasmju attīstīšanai, un jānodrošina aktīvāka valstu valdību līdzdalība jaunu darbavietu radīšanā, tostarp videi draudzīgas ekonomikas nozarē, kura paplašinās; uzsver, ka līdzeklis darba vietu radīšanai mazāk priviliģētām sociālajām grupām var būt sociālā ekonomika, kas pamatā nozīmē Eiropas Sociālā fonda (ESF), Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un mūžizglītības, Progress un INTERREG programmu izmantošanu;

8.  uzsver, ka ir svarīga sinerģija starp dažādiem Eiropas fondiem un ka ir būtiski pielietot decentralizētu pieeju, šos fondus izmantojot, lai atbildētu uz darba tirgus prasībām; uzskata, ka ir nepieciešams arī atbilstīgi stimulēt privātpersonu un uzņēmēju ieguldījumus apmācībā; šajā sakarībā uzsver nozīmi, kāda ir kohēzijas politikas ieguldījumam pamatiniciatīvā „Resursu ziņā efektīva Eiropa”, un aicina apsvērt tās potenciālu attiecībā uz ilgtspējīgu izaugsmi;

9.  atzinīgi vērtē izmēģinājuma projekta „Pirmā darbavieta — EURES” uzsākšanu, kas paredzēts jauniem darba meklētājiem 27 dalībvalstīs; uzskata, ka šajā projektā jāiekļaujas vietējām varas iestādēm un organizācijām, kuras ir atbildīgas par jauniešu integrāciju neatkarīgi no viņu sociālās vai ģeogrāfiskās izcelsmes;

10. atzīst, ka jāpaaugstina kohēzijas politikas instrumentu — tostarp ESF — efektivitāte, finanšu līdzekļus piesaistot mazākam skaitam prioritāru jautājumu, uzlabojot institucionālajām reformām nepieciešamos apstākļus, pastiprinot partnerības principu, nosakot skaidrus un izmērāmus mērķus un izveidojot līgumus par ieguldījumiem attīstībā un sadarbībā starp Komisiju un dalībvalstīm;

11. atbalsta tādu politiku jaunu darbavietu radīšanai, kas kā prioritāras ņem vērā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) intereses, jo tie nodrošina divas trešdaļas darbavietu privātajā sektorā, un uzskata, ka ar privātā sektora līdzdalību ir jāizstrādā uzņēmējdarbības vajadzībām pielāgotas apmācību sistēmas; mudina veikt novatoriskus pasākumus jaunu prasmju radīšanai, it īpaši attiecībā uz MVU;

12. aicina Komisiju pārskatīt pašreizējo ES tiešā atbalsta shēmu uzņēmumiem tiesisko regulējumu un pētīt iespēju visvairāk atbalstīt darba vietu radīšanu uzņēmumos, darbinieku prasmju attīstīšanu un turpmāku mācību īstenošanu;

13. uzskata, ka ir būtiski ieviest efektīvus atvieglojumus un izmaksu dalīšanas kārtību, lai palielinātu valsts un privātā sektora ieguldījumus darbaspēka tālākizglītībā un mūžizglītībā, īpaši uzmanību pievēršot informācijas un komunikāciju tehnoloģijām un datorprasmei, un ka ir būtiski apgūt valodas un pilnveidot plānošanas, analītiskās, organizēšanas, problēmu risināšanas un komunikācijas prasmes, kā arī spēju pielāgoties jauniem apstākļiem; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot iedzīvotāju piekļuvi informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, neatkarīgi no viņu dzīvesvietas un sociālās situācijas;

14. uzskata, ka privāto uzņēmumu atbalsts pētniecības un attīstības sistēmas ietvaros radīs jaunas darbavietas un veicinās jaunu prasmju attīstību, reaģējot uz tirgus vajadzībām;

15. uzsver, ka pieredzes un labākās prakses apmaiņai un tīklu un koordinācijas mehānismu veidošanai valstu un ES līmenī starp augstākās izglītības iestādēm, pētniecības iestādēm un uzņēmējdarbības centriem ir būtiska loma prasmju attīstīšanā un pielāgošanā darba tirgus prasībām; norāda, ka ir nepieciešams konsolidēt darba devēju tīklus un veicināt labākās prakses apmaiņu to starpā; uzsver, ka ir svarīgi izveidot noturīgu piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru starp darba devējiem un apmācības iestādēm; aicina vietējās un reģionālās varas iestādes popularizēt Eiropas vides vadības un audita sistēmu (EMAS) un mudināt visas ekonomikas nozares censties panākt reģistrēšanu EMAS;

16. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu atbalstīt Eiropas izglītības centrus jaunām akadēmiskām specializācijām darbam nākotnē; uzsver, ka reģionālās un vietējās varas iestādes — jo īpaši pilsētu teritorijās — ir visvairāk piemērotas un spējīgas radīt apstākļus, kas nepieciešami novatorisku uzņēmumu kopu attīstībai; norāda, ka šādu kopu rašanās var būt izšķirošs pamudinājums vietējās ekonomikas attīstībai un var radīt jaunas darbavietas reģionos;

17. norāda, ka stratēģijas jaunām prasmēm un darbavietām mērķu īstenošana ir galvenokārt dalībvalstu un to reģionu kompetencē; uzskata, ka tādēļ Komisijai jānodrošina, lai ikviena dalībvalsts pieņemtu stratēģijas mērķus;

18. aicina Komisiju darbaspēka mobilitātes uzlabošanas nolūkā pieņemt pasākumus administratīvo un juridisko šķēršļu likvidēšanai, panākot gan profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, gan tiesību uz papildu pensiju pārnesamību; uzsver, ka ir nepieciešams veicināt darbaspēka mobilitāti starp ES dalībvalstīm kā potenciālu līdzekli, lai mazinātu atšķirības starp reģioniem un sasniegtu kohēzijas politikas mērķus; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu reformēt Eiropas Nodarbinātības dienestu (EURES) tīklu nolūkā uzlabot pakalpojumus mobiliem darbiniekiem un darba meklētājiem, jo īpaši pierobežu apgabalos;

19. aicina valstu, reģionu un vietējā līmeņa dalībniekus iesaistīties novērtēšanas, pielāgošanas un izmaiņu definēšanas procesos, īstenojot programmu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	12.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	42 3 1
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	François Alfonsi, Luís Paulo Alves, Charalampos Angourakis, Catherine Bearder, Victor Boştinaru, Zuzana Brzobohatá, John Bufton, Alain Cadec, Francesco De Angelis, Tamás Deutsch, Rosa Estaràs Ferragut, Elie Hoarau, Brice Hortefeux, Danuta Maria Hübner, Juozas Imbrasas, María Irigoyen Pérez, Seán Kelly, Mojca Kleva, Petru Constantin Luhan, Riikka Manner, Iosif Matula, Erminia Mazzoni, Miroslav Mikolášik, Franz Obermayr, Jan Olbrycht, Markus Pieper, Monika Smolková, Georgios Stavrakakis, Nuno Teixeira, Michael Theurer, Michail Tremopoulos, Lambert van Nistelrooij, Oldřich Vlasák, Kerstin Westphal, Hermann Winkler, Joachim Zeller, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Andrea Cozzolino, Karima Delli, Ivars Godmanis, Karin Kadenbach, Marek Henryk Migalski, Vilja Savisaar-Toomast, Elisabeth Schroedter, Derek Vaughan
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Norica Nicolai

KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (14.7.2011)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par jaunu prasmju un darba vietu programmu
(2011/2067(INI))

Ziņotāja: Katarína Neveďalová

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  norāda, ka ieguldījumi izglītībā un apmācībā, kā arī vajadzīgo prasmju prognozēšanā ir izšķirīgi, lai varētu sasniegt stratēģijas „ Eiropa 2020” mērķi uzlabot izglītības līmeni, t.i., samazināt skolu nepabeigušo jauniešu skaitu līdz 10 % vai mazāk un palielināt augstāko vai līdzvērtīgu izglītību ieguvēju skaitu līdz vismaz 40 %;

2.  pauž nožēlu par nesamērīgi augsto jauniešu bezdarba līmeni ES; atzīmē, ka jauniešu bezdarbam ir nelabvēlīga ietekme uz sociālo kohēziju, taisnīgumu un izaugsmi; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai par prioritāti izvirzītu aktīvas darba tirgus politikas īstenošanu nolūkā pārvarēt šo krīzi;

3.  uzsver, ka ir būtiski nodrošināt vienlīdzīgu un vispārēju piekļuvi augsti kvalitatīvai valsts izglītībai un mūžizglītībai, lai ikviens varētu sociāli un intelektuāli pilnveidoties, kā arī apgūt darba dzīves uzsākšanai nepieciešamās prasmes;

4.  uzsver — lai sasniegtu šos mērķus, būtiski ir saskaņoti risinājumi izglītībā, apmācībā un darbavietās ar mērķi sniegt profesionālu un izglītības kvalifikāciju, un ir nepieciešamas iniciatīvas pieaugušo izglītības un pamatprasmju atjaunošanas jomā; aicina dalībvalstis izveidot visā valsts teritorijā karjeras konsultāciju pakalpojumu tīklu, kas ļautu saņemt lietderīgu informāciju par apmācības un izglītības iespējām, kā arī novērtēt individuālās prasmes, lai tādējādi panāktu to grupu integrāciju, kuras atrodas vissliktākajā situācijā, jo ir vismazāk izglītotas un kvalificētas;

5.  atzīst, ka profesionālajai izglītībai ir jāsniedz būtisks ieguldījums, lai ļautu lielam jauniešu skaitam īstenot savu potenciālu, kā arī lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

6.  uzskata, ka Komisijas paziņojumā ieteiktie pasākumi prasīs stingru politikas saskaņošanu; tādēļ mudina dalībvalstis, it īpaši to attiecīgās ministrijas, ciešāk iesaistīties nepieciešamo prasmju agrīnas identificēšanas procesā, ierosinot tās noteikt vismaz 10 gadu laikposmam; ir pārliecināts, ka izglītības un mācību programmu plānošanā ir nepieciešama efektīva saziņa un sadarbība starp darba devējiem, darbiniekiem un izglītības un apmācības iestādēm, izmantojot īpašus mehānismus, lai noteiktu darba tirgus vajadzības; atkārto, ka šajā sakarībā ir nepieciešams nodrošināt sabiedrības piekļuvi kvalitatīvai informācijai; aicina dalībvalstis iekļaut to izglītības, apmācības un mūžizglītības programmās transversālās prasmes, kas saistītas ar IKT lietošanu, māksliniecisko izpausmi, mobilitāti, demokrātisko līdzdalību un multikulturālismu; tādēļ uzsver, ka ir būtiski atzīt un izmantot iemaņas un prasmes, kas iegūtas ar informālās un neformālās izglītības palīdzību;

7.  norāda, ka dažādās nozarēs pieprasīto darbavietu un profesiju izpētei, kuru veic uz sociālās partnerības pamata, ir jāsaņem pienācīgs atbalsts;

8.  norāda, ka ES darbaspēkam jākļūst kvalificētākam, lai spētu sekmēt tehnoloģiju attīstību un jaunas pieejas darba organizācijai, kā arī tām pielāgoties; aicina dalībvalstis vairāk ieguldīt izglītības un apmācības sistēmās, lai laikus noteiktu nepieciešamās prasmes, saskaņotu piedāvājumu ar pieprasījumu, kā arī nodrošinātu karjeras konsultāciju pakalpojumus;

9.  atzinīgi vērtē Eiropas Nodarbinātības novērošanas punkta izveidi un atzīst, ka tādu karjeras mobilitātes tiešsaistes rīku izveide, kuri sniedz skaidru informāciju par darba iespējām, piemēram, „ES prasmju panorāma”, varētu palīdzēt topošajiem darbiniekiem izvēlēties karjeras virzienu un apgūt vēlamo prasmju — kā IKT un svešvalodas — kombināciju, tādējādi stiprinot viņu profesionālās izredzes un spēju pielāgoties; ir pārliecināts, ka šīm prognozēm būtu jāattiecas uz 10 gadu laikposmu;

10. uzskata, ka ciešāka saikne starp izglītības un uzņēmējdarbības jomām varētu palīdzēt pareizi noteikt attiecīgajā brīdī pieprasītās spējas un līdz ar to veicināt jauniešu iekļaušanos darba tirgū;

11. atgādina, ka augstskolām un mācību iestādēm ir būtiska nozīme dalībvalstu reģionālajā ekonomikā un ka tās ir unikālas vietas, kur inovācija, izglītība un pētniecība apvienojas un var radīt jaunas darbavietas; norāda, ka cieša sadarbība starp akadēmisko augstskolu fakultātēm, pašām akadēmiskajām augstskolām, citām augstākās izglītības un mācību iestādēm, reģioniem, valdībām, pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajām personām, jo īpaši darba devējiem un darbiniekiem, un uzņēmējiem ir būtiski nepieciešama Eiropas ekonomiskajai un sociālajai attīstībai; atzīst augstskolu un uzņēmumu dialoga nozīmi šajā sakarībā;

12. norāda, ka izglītības internacionalizācijai ir sociāla, kultūras un ekonomiska nozīme, un tādēļ mudina Komisiju veicināt pētnieku, studentu, zinātnieku un pasniedzēju starptautisko mobilitāti gan ES iekšienē, gan ārpus tās;

13. pauž bažas, ka augsti kvalificēti speciālisti strādā viņu spējām neatbilstošu vai nekvalificētu darbu, tādējādi šķērdējot ES intelektuālo potenciālu;

14. uzsver, ka ir jāsaglabā tradicionālā amatniecība un ar to saistītās prasmes un jāizstrādā stratēģijas amatnieku izstrādājumu tirgotājiem, lai saglabātu amatniecības sektora kultūras identitāti; šajā sakarībā vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi atbalstīt jaunu amatnieku un amatnieču ar darbu saistītu profesionālo apmācību un mobilitāti; norāda, ka prakses veicināšana kā līdzeklis jauniešu iekļaušanai šajā nozarē varētu būt aktīva un sekmēšanas vērta politika, un šajā saistībā aicina dalībvalstis atbilstīgi rīkoties; uzsver humanitāro zinātņu nozīmi pagātnes izpētē un kultūras identitāšu labākā saglabāšanā;

15. uzskata, ka jāīsteno pasākumi ar mērķi izveidot sistēmu informālai apmācībai darbavietā, piemēram, stažēšanās sistēmu, tostarp arī tradicionālajos amatos un profesijās, lai jaunu prasmju un darbu apguvi padarītu pieejamāku un veicinātu darba tirgus dažādošanu;

16. uzsver, ka nepieciešams uzlabot to profesiju un darbavietu tēlu un pievilcību, kurās trūkst darba tirgus vajadzībām nepieciešamā darbaspēka;

17. aicina Komisiju vairāk popularizēt un finansiāli atbalstīt Leonardo da Vinci programmu, kas palīdz cilvēkiem gūt jaunas prasmes, zināšanas un kvalifikācijas un padara profesionālo izglītību pievilcīgāku visiem; turklāt norāda, ka apmācība darbavietā ir īpaši svarīga, un aicina atbalstīt valstu sistēmas, kas veicina šādas karjeras attīstības iespējas;

18. norāda, ka Erasmus apakšprogrammas izpildes līmenis ir gandrīz 100 %; atgādina — ir dokumentēti pierādīts, ka Erasmus vērā ņemami atvieglina studijas ārzemēs un sniedz studentiem daudzpusīgākas iemaņas un ka tas savukārt ievērojami uzlabo šajā programmā piedalījušos studentu nodarbinātības izredzes un līdz ar to būtiski veicina Eiropas konkurētspēju;

19. norāda, ka spēja sazināties svešvalodās tiek uzskatīta par svarīgu visiem ES iedzīvotājiem un par noderīgu prasmi darba tirgū; tādēļ atbalsta prasību pēc šādas prasmes, valodu mācīšanos un valodu mācīšanas attīstību, it īpaši saistībā ar kvalifikācijas celšanu, tostarp saziņas prasmes apguvi valodās, kuras ir mazāk izplatītas starptautiskā vidē un tiek mazāk lietotas;

20. uzskata, ka netiek pievērsta pietiekama uzmanība migrantu no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, potenciālam darba tirgus prasību nodrošināšanā;

21. uzskata, ka neakadēmiska un tehniska augstākā izglītība ir galvenā joma saikņu veidošanai starp prasmju apguvi un uzņēmumu vajadzībām, kā arī ekonomiskās izaugsmes un produktivitātes mērķiem;

22. atzīst, ka augstskolas un apmācības iestādes spēj sagatavot iedzīvotājus darba pasaulei; piemēram, MVU, kuru rīcībā nav pētniecības un attīstības resursu, var gūt labumu no augstskolu izpētes resursiem un specializētajām zināšanām, tāpat MVU var piedāvāt studentiem kvalitatīvu stažēšanos, kas papildina viņu izglītību un ievērojami palielina darba iespējas; tādēļ aicina stiprināt sadarbību starp augstākās izglītības iestādēm, apmācības iestādēm un MVU, sniedzot studentiem iespēju apgūt un pilnveidot uzņēmējdarbības prasmes; norāda uz kultūras un radošo nozaru nozīmi, radot piemērotu vidi mācībām un praksei;

23. aicina apmainīties ar pieredzi un iepazīstināt ar labāko praksi, lai uzlabotu nodarbinātības iespējas un darba tirgus prasībām atbilstošu izglītību;

24. uzsver, ka nozīmīga ir mūžizglītība — pastāvīga zināšanu un prasmju pilnveidošana mūža garumā, kas turklāt veicina sociālo integrāciju, personības attīstību un aktīvu pilsoniskumu;

25. aicina stingrāk atbalstīt un atzīt gan formālo, gan neformālo izglītību kā mūžizglītības procesa neatņemamu daļu;

26. uzsver, ka svarīgas ir videi draudzīgas darbavietas kā jaunas darbavietas pašreizējā globālajā tirgū nolūkā saglabāt un atjaunot vides kvalitāti;

27. aicina dalībvalstis pastāvīgi un cieši sadarboties, lai novērstu administratīvos un juridiskos šķēršļus studentu un darba ņēmēju mobilitātei, kā arī zinātnisko grādu un kvalifikāciju atzīšanai;

28. mudina censties, lai panāktu nelabvēlīgu grupu pilnīgu integrāciju nodarbinātības procesā, tostarp attiecībā uz piemērota darba meklēšanu cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem bieži piemīt retas vai ārkārtējas prasmes;

29. uzsver, ka atsevišķās nodarbinātības jomās un noteiktos amatos pastāv noturīga dzimumu diskriminācija, un aicina izskaust atšķirības attieksmē pret vīriešiem un sievietēm un stereotipus par to, ka noteiktas darbavietas ir piemērotas tikai vienam vai otram dzimumam.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	14.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	23 2 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Magdi Cristiano Allam, Zoltán Bagó, Lothar Bisky, Piotr Borys, Jean-Marie Cavada, Silvia Costa, Santiago Fisas Ayxela, Mary Honeyball, Petra Kammerevert, Morten Løkkegaard, Emma McClarkin, Marek Henryk Migalski, Katarína Neveďalová, Doris Pack, Chrysoula Paliadeli, Marie-Thérèse Sanchez-Schmid, Marco Scurria, Hannu Takkula, László Tőkés, Helga Trüpel, Milan Zver
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Heinz K. Becker, Ivo Belet, Nadja Hirsch, Seán Kelly, Iosif Matula, Georgios Papanikolaou
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Sergio Gaetano Cofferati, Olle Schmidt

SIEVIEŠU TIESĪBU UN DZIMUMU LĪDZTIESĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (19.7.2011)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par jaunu prasmju un darba vietu programmu
(2011/2067(INI))

Ziņotāja: Joanna Katarzyna Skrzydlewska

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā viens no stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem ir paaugstināt vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeni Eiropas Savienībā līdz 75 %, un tā kā pašreizējais sieviešu nodarbinātības līmenis ES ir 58,2 %, krasi atšķiroties dažādās dalībvalstīs;

B.  tā kā stratēģijā „Eiropa 2020” ir īpaši uzsvērta ekoloģiskā pārstrāde, atjaunojamās enerģijas nozare un nodarbinātība videi draudzīgās darbavietās augstas intensitātes zinātnes un tehnoloģiju jomā ilgtspējīgas ekonomikas labad, un tā kā sievietes joprojām netiek pietiekami pārstāvētas ne attiecīgajās studijās, ne darbavietās, nozarē pastāv nozīmīga dzimumu segregācija;

C. tā kā, lai gan mikrokredīts ir būtisks mehānisms sieviešu uzņēmējdarbībai un ģimenes uzņēmumu dibināšanai, sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas uzņēmējdarbībā Eiropas Savienībā, un sieviešu īpatsvars uzņēmēju vidū ir vidēji 30%;

D. tā kā vairāk nekā 60 % augstskolu absolventu ir sievietes, turpretim pārāk maz sieviešu un meiteņu izvēlas zinātnes jomu un tāpēc tajā vērojama spēcīga segregācija; tā kā atšķirības starp sieviešu un vīriešu nodarbinātību IT jomā laika gaitā vairāk tiecas palielināties nekā samazināties;

E.  tā kā dzimumu atšķirības ES darba tirgū saglabājas attiecībā uz darba samaksu, pilna laika un nepilna laika nodarbinātības un nodarbinātības kā tādas rādītājiem, ko cita starpā ietekmē vecāku pienākumi, un tā kā darba tirgus segregācija nodarbinātības ziņā ir galvenais šķērslis pienācīgai ES darba tirgus funkcionēšanai,

1.  uzsver — lai paaugstinātu sieviešu nodarbinātības līmeni, dalībvalstīm īpaša uzmanība jāpievērš tiesību aktu, kas paredzēti diskriminācijas novēršanai, un ģimenei draudzīgu noteikumu efektīvai īstenošanai, jāveicina pieņemšana darbā netradicionālos amatos, izmantojot brīvprātīgus pasākumus un sasniedzamus mērķus, un jānodrošina pieejamība un atbildīgums; uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt darba tirgu un pieprasītās prasmes; aicina dalībvalstis sniegt visaptverošu atbalstu valsts darba un izglītības ministrijām, lai īstenotu integrētas pieejas dzimumu līdztiesības programmas;

2.  uzsver — lai darba tirgū būtu augsti kvalificētas un prasmīgas darba ņēmējas, sievietēm ir jādod iespēja iekļūt, atgriezties un attīstīties darba tirgū, jo īpaši neaizsargātajām sievietēm, kuras saskaras ar strukturālo bezdarbu un grūtībām atgriezties darbā gan darba zaudēšanas dēļ saistībā ar neseno finanšu krīzi, gan pēc grūtniecības un dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājuma vai citu iemeslu dēļ, dodot iespēju pārkvalificēties un piekļūt profesionālajai izglītībai ar mērķi uzlabot viņu kvalifikāciju, neraugoties uz darba līguma veidu; turklāt uzsver, ka ir nepieciešams dot sievietēm iespēju un stimulu aktīvi iesaistīties mūžizglītībā jebkurā karjeras posmā un popularizēt tehniskās un inženierzinātņu studijas meiteņu vidū, lai panāktu elastīgu izglītības un apmācības pielāgošanos darba tirgus vajadzībām, it īpaši vajadzībai pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem;

3.  uzsver, ka nepieciešami ieguldījumi efektīvās izglītības un profesionālās orientācijas sistēmās, lai mudinātu jaunas sievietes izvēlēties zinātni, inženieriju vai augstāko tehnisko akadēmisko vai neakadēmisko izglītību; norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš IKT kompetences, datorprasmju un komunikācijas prasmju iekļaušanai ES dalībvalstu profesionālās izglītības un mūžizglītības politikā un jāmudina sievietes tās izmantot, kā arī jāpaplašina apmācības iespējas sievietēm, dodot iespēju pielāgoties pārmaiņām darba tirgū karjeras laikā, tādējādi palielinot viņu klātbūtni nozarēs, kas ir stratēģiski svarīgas turpmākai attīstībai; uzskata, ka ir nepieciešams apkarot dzimumu stereotipus izglītībā;

4.  uzskata – ja mainīgajā ekonomiskajā telpā ir jāsaglabā darbinieču kvalifikācija un prasmes un tām, kuras to vēlas, ir jāpalīdz atgriezties darbā, tad ir būtiski darba ņēmējus, kuri atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, arī iesaistīt viņu darba devēja rīkotajās apmācībās;

5.  aicina dalībvalstis pastiprināti censties novērst darba tirgu segregāciju, to strukturālajās darba tirgus reformās iekļaujot tādus instrumentus kā Eiropas Sociālais fonds (ESF), lai apkarotu sieviešu profesionālo segregāciju, par ko liecina gan nepietiekama sieviešu pārstāvība vadošajos amatos, gan dzimumu segregācija darba tirgū, izmantojot efektīvus pret aizspriedumiem un stereotipiem, kā arī „stikla griestiem” vērstus pasākumus un labas prakses un salīdzinošās novērtēšanas rādītāju apmaiņu starp dalībvalstīm, kā arī likumdošanas pasākumus, tostarp kvotas, lai palielinātu sieviešu īpatsvaru vadošajos amatos;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pasākumus darba un ģimenes dzīves saskaņošanai un ieguldīt līdzekļus sieviešu līdzdalības stiprināšanai darba tirgū, veicinot dažādības pārvaldību, stimulējot sieviešu profesionālo darbību un sekmējot jaunu darba vietu radīšanu ar elastīgākiem darba apstākļiem;

7.  uzsver, ka jaunas darba vietas jārada kopā ar jauniem darba noteikumu veidiem, kas sniegs darba ņēmējiem ar apgādājamiem bērniem iespēju strādāt citā laikā, samazināt darba laiku vai izvēlēties tāldarbu;

8.  mudina Komisiju veicināt dzimumu līdztiesību ražošanā, lai sekmētu vienādu sieviešu un vīriešu līdzdalību, īpašu uzmanību pievēršot jomām, kurās tradicionāli pārsvarā nodarbināti vīrieši;

9.  aicina Komisiju papildināt pašreizējo tiesisko regulējumu par darba un ģimenes dzīves līdzsvaru un nākt klajā ar jauniem likumdošanas priekšlikumiem par paternitātes atvaļinājumu, adopcijas atvaļinājumu un atvaļinājumu apgādājamo personu aprūpei; ar bažām norāda, ka Direktīvas 92/85/EEK ierosinātā pārskatīšana Padomē ir nonākusi strupceļā;

10. uzsver, ka darba tirgus ir jāpiemēro darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, izveidojot tādas struktūras un iestādes bērnu, vecāku cilvēku un citu apgādājamo personu aprūpei, kuras atbilstu faktiskajām vajadzībām un nodrošinātu augstas kvalitātes un visiem pieejamus aprūpes pakalpojumus, tādējādi ļaujot strādājošām mātēm līdzsvarot darba un ģimenes dzīvi, lai sekmētu sieviešu līdzdalību darba tirgū un ekonomisko neatkarību;

11. uzsver, ka ir jāievieš elastīgāka darba laika sistēma un dažādas tāldarba iespējas, neapdraudot darba ņēmēju ekonomisko neatkarību, it īpaši sieviešu, kuras biežāk pret pašu gribu strādā pagaidu vai nepilna laika darbu; uzsver, ka ir nepieciešamas pienācīgas darba algas un piekļuve sociālajai drošībai, neatkarīgi no tā, vai tas ir pilna vai nepilna laika darbs;

12. norāda, ka iespējas paaugstināt sieviešu nodarbinātības līmeni sniedz ne tikai „balto apkaklīšu” sektors, bet arī iekšlietu aizsardzības, loģistikas (tostarp transporta) un uzņēmējdarbības pakalpojumu (piemēram, apdrošināšanas un konsultēšanas pakalpojumi) nozares, kā arī ekoloģijas nozare un ar ilgtspēju saistītas profesijas;

13. mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un izstrādāt īpašas programmas ar mērķi iesaistīt sievietes tehniskās profesijās, ieviešot subsīdijas jaunām akadēmiķēm saskaņā ar labāko praksi atsevišķās dalībvalstīs, piemēram, Austrijas programmu „Excellentia”, kas ļāva divkāršot zinātnes un tehnoloģiju sieviešu dzimuma profesoru skaitu un sniedza ieguldījumu augstas kvalitātes izpētes centru dibināšanā, ko vada sievietes;

14. uzsver, ka videi draudzīgām darbavietām ir potenciāls nākotnē kļūt par Eiropas darba tirgus galveno izaugsmes segmentu; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai sievietes gūtu labumu no šīm darbavietām tādā pašā mērā kā vīrieši; aicina pievērst īpašu uzmanību tam, lai nodrošinātu, ka pāreja uz atjaunojamo enerģiju un ieguldījumi videi draudzīgās tehnoloģijās nozīmē arī pāreju uz pienācīgu un augstas kvalitātes darbu vīriešiem un sievietēm;

15. aicina Komisiju un dalībvalstis iedrošināt privāto un valsts sektoru veikt visu iespējamo un nepieciešamo, lai likvidētu darba samaksas atšķirības starp dzimumiem un lielo nevienlīdzību attiecībā uz pieeju, darba samaksu, karjeras veidošanu, līdzdalību un pārvaldību, tā uzlabojot sieviešu līdzdalību darba tirgū; šajā sakarībā uzsver, ka ir būtiski nodrošināt pārredzamību labāku statistikas datu veidā un skaidru „līdzvērtīga darba” definīciju; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumus par pensiju sistēmas pārskatīšanu tiem iedzīvotājiem, kuru iemaksās pensiju shēmā ir pārtraukumi bezdarba, slimību vai aprūpes pienākumu dēļ, kas skar galvenokārt sievietes.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	13.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	26 2 2
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Marije Cornelissen, Silvia Costa, Edite Estrela, Ilda Figueiredo, Zita Gurmai, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Nicole Kiil-Nielsen, Astrid Lulling, Barbara Matera, Angelika Niebler, Siiri Oviir, Antonyia Parvanova, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Eva-Britt Svensson, Britta Thomsen, Marina Yannakoudakis, Anna Záborská
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Izaskun Bilbao Barandica, Vilija Blinkevičiūtė, Christa Klaß, Mojca Kleva, Mariya Nedelcheva, Norica Nicolai, Chrysoula Paliadeli, Antigoni Papadopoulou, Sirpa Pietikäinen, Angelika Werthmann
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jacek Włosowicz

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	26.9.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	30 3 14
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Jean-Luc Bennahmias, Pervenche Berès, Mara Bizzotto, Philippe Boulland, Milan Cabrnoch, David Casa, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Sergio Gaetano Cofferati, Tadeusz Cymański, Frédéric Daerden, Proinsias De Rossa, Frank Engel, Sari Essayah, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Marian Harkin, Roger Helmer, Nadja Hirsch, Liisa Jaakonsaari, Danuta Jazłowiecka, Martin Kastler, Ádám Kósa, Patrick Le Hyaric, Veronica Lope Fontagné, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Siiri Oviir, Rovana Plumb, Sylvana Rapti, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Jutta Steinruck, Traian Ungureanu
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Raffaele Baldassarre, Jelko Kacin, Ria Oomen-Ruijten, Antigoni Papadopoulou, Evelyn Regner, Emilie Turunen, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka