ZIŅOJUMS par publiskā iepirkuma modernizāciju

5.10.2011 - (2011/2048(INI))

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja
Referente: Heide Rühle

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par publiskā iepirkuma modernizāciju

(2011/2048(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Direktīvas 2004/18/EK un 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras[1], un Direktīvu 2007/66/EK par pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā[2],

–   ņemot vērā Padomes Lēmumu 2010/48 par to, lai noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām[3], kas stājās spēkā 2011. gada 22. janvārī, kurā publiskā iepirkuma direktīvas noteiktas kā Kopienas tiesību akti, kas attiecas uz jautājumiem, ko pārvalda ar minēto konvenciju,

–   ņemot vērā PTO 1994. gada 15. aprīļa Nolīgumu par publisko iepirkumu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 26. pantu (Invalīdu integrācija),

–   ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par publiskā sektora tirgu vienlīdzīgu pieejamību ES un trešās valstīs[4],

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „ES publiskā iepirkuma politikas modernizācija. Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu” (COM(2011)0015),

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ES” (COM(2010)0571),

–   ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu uzņēmumiem un izaugsmei[5],

–   ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu[6],

–   ņemot vērā 2009. gada 3. februāra rezolūciju „Publiskais iepirkums pirmskomercializācijas posmā: inovāciju veicināšana ilgtspējīgu kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai Eiropā”[7],

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Lietpratīgs regulējums Eiropas Savienībā” (COM(2010)0543),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku. 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” (COM(2010)0608),

–   ņemot vērā profesora Mario Monti 2010. gada 9. maija ziņojumu „Par jaunu vienotā tirgus stratēģiju”,

–   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu SEC(2010)1214,

–   ņemot vērā ziņojumu „MVU piekļuves ES publiskā iepirkuma tirgiem novērtējums”[8],

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Publiskais iepirkums, ņemot vērā vides uzlabošanas aspektus” (COM(2008)0400),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vispirms domāt par mazākajiem”— Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts „Small Business Act” (COM(2008) 0394),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Inovācijas savienība”” (COM(2010)0546),

–   ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 11.–12. maija atzinumu par Zaļo grāmatu par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju „Virzība uz efektīvāku Eiropas tirgu”,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 13. jūlija atzinumu par Zaļo grāmatu par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju „Virzība uz efektīvāku Eiropas tirgu”,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 13. jūlija atzinumu par Zaļo grāmatu par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ES,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0326/2011),

A. tā kā ES publiskā iepirkuma tirgus atbilstoša darbība ir izaugsmes galvenais virzītājs un vienotā tirgus pamats, turklāt ar tā palīdzību var būtiski veicināt konkurenci un inovācijas un risināt ātri veidojošās sabiedriskās politikas problēmas vides un sociālajā jomā, kā arī tādus ar nodarbinātības kvalitāti saistītus jautājumus kā pienācīga samaksa, līdztiesība, sociālā kohēzija un integrācija, vienlaikus piedāvājot pilsoņiem, uzņēmumiem un nodokļu maksātājiem optimālus risinājumus;

B.  tā kā Eiropas publiskā iepirkuma noteikumi ir ievērojami veicinājuši pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes palielināšanos, cīņu pret korupciju un iepirkuma procesa profesionalizāciju;

C. tā kā pašreizējos ekonomiskajos apstākļos svarīgāk nekā jebkad ir nodrošināt valsts izdevumu optimālo efektivitāti, vienlaikus, cik iespējams, ierobežojot uzņēmumu segtās izmaksas, un labāk funkcionējošs iepirkuma tirgus palīdzētu sasniegt šos divus mērķus,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu un plašo apspriešanu, kas ir sākums publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanai saskaņā ar Lisabonas līguma nosacījumiem un Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) judikatūru un atbilstoši pārskatītajiem valsts atbalsta noteikumiem;

2.  norāda — lai gan ES iepirkuma direktīvu pārskatīšana 2004. gadā pamatā nodrošināja publiskā iepirkuma vienotā tirgus lietderīgu turpmāko attīstību, dažus gadus pēc Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK transponēšanas valsts tiesību aktos ir jānovērtē, vai būs nepieciešama direktīvu optimizācija un paskaidrojumi, lai novērstu praksē atklājušās nepilnības; uzsver, ka daudzas ieinteresētās personas uzskata publiskā iepirkuma noteikumus par ļoti sarežģītiem un tādiem, kas prasa īstenot dārgas un apgrūtinošas administratīvās atbilstības procedūras; pauž nožēlu par biežajiem gadījumiem, kad noteikumus neatbilstoši transponē valsts tiesību aktos, un nepietiekamiem apmācības pasākumiem; aicina Komisiju ierosināt noteikumu būtisku vienkāršošanu un konsolidāciju, tos pēc vajadzības precizējot; turklāt uzsver, ka pastiprinātai IKT izmantošanai pašlaik jābūt ievērojamai nozīmei pārvaldības un izmaksu samazināšanā un ka dažādās Eiropas e-iepirkuma un e-komercijas izmantošanas iniciatīvas attiecīgi ir jāsaskaņo ar iepirkuma noteikumu reformu;

3.  prasa skaidri norādīt direktīvās, ka tās nekavē nevienu valsti ievērot SDO Konvenciju Nr. 94; aicina Komisiju mudināt visas dalībvalstis ievērot šo konvenciju; uzsver — lai ilgtspējīgā publiskā iepirkuma procedūra efektīvi darbotos, ir nepieciešami skaidri un nepārprotami ES noteikumi, kuros precīzi definēta dalībvalstu tiesību aktu un īstenošanas sistēma;

Pirmais uzdevums: juridiskās skaidrības uzlabošana

4.  lūdz precizēt direktīvu darbības jomu; norāda, ka galvenais publiskā iepirkuma mērķis ir preču, darbu un pakalpojumu iegāde, ko valsts iestādes īsteno, lai apmierinātu pilsoņu vajadzības un nodrošinātu publiskā finansējuma efektīvu izmantošanu; uzsver — lai procedūru varētu atzīt par publisku iepirkumu, līgumslēdzējai iestādei ir jāgūst tiešs labums;

5.  prasa precizēt direktīvās ietvertās definīcijas, piemēram, jēdziena „publisko tiesību subjekts” definīciju atbilstoši EST judikatūrai, nesamazinot ES publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanas jomu;

6.  atgādina par 2010. gada maija rezolūciju par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu, kurā ir atsauces uz EST judikatūru un pausts viedoklis, ka publiskā sektora sadarbība neietilpst publiskā iepirkuma tiesību aktu darbības jomā, ja ir ievēroti turpmāk minētie nosacījumi: partnerības mērķis ir tāda sabiedriska pakalpojuma sniegšana, kurš uzticēts visām partnerībā iesaistītajām valsts iestādēm; uzdevumu veic tikai attiecīgās valsts iestādes, t.i., bez privātā kapitāla piesaistes; un uzdevums paredzēts galvenokārt iesaistītajām valsts iestādēm; uzsver, ka uzdevumu nodošana starp publiskā sektora organizācijām ir dalībvalstu iekšējās administratīvās organizācijas jautājums un uz to neattiecas iepirkuma noteikumi; uzskata, ka šiem precizējumiem ir jābūt kodificētiem publiskā iepirkuma direktīvās;

7.  uzsver, ka ir jāizslēdz pakalpojumu koncesijas no Eiropas publiskā iepirkuma noteikumu darbības jomas; atkārto, ka pienācīgi vērā jāņem gan procedūru sarežģītība, gan dalībvalstu tiesu sistēmu un tiesu prakses atšķirības attiecībā uz pakalpojumu koncesijām; uzskata, ka termina „pakalpojumu koncesijas” definīcijas izstrāde un atbilstošu tiesību normu izveide šo koncesiju reglamentēšanai ir 2004. gada direktīvu par publisko iepirkumu un papildinošo EST spriedumu nopelns; uzsver, ka jebkādu priekšlikumu tiesību aktam attiecībā uz pakalpojumu koncesijām varētu pamatot vienīgi mērķis novērst iekšējā tirgus darbības kropļojumus; norāda, ka līdz šim šādi kropļojumi nav konstatēti un tādēļ tiesību akts par pakalpojumu koncesijām varētu būt nepieciešams vienīgi tādā gadījumā, ja tas piedāvātu būtiskas iespējas uzlabot iekšējā tirgus darbību;

8.  uzsver, ka pašreizējā pakalpojumu klasifikācija A un B kategorijā ir jāsaglabā, ciktāl B kategorijas pakalpojumiem piemērojamie „vieglākie” noteikumi ir pamatojami ar raksturojumu, ka tie pamatā ir vietējā un reģionālā mērogā nodrošināti pakalpojumi; aicina Komisiju izstrādāt līdzekļus, kas vienkāršotu vietējo un reģionālo iestāžu lēmumu pieņemšanu par to, kurai kategorijai pieskaitāmi konkrēti līguma uzdevumi;

9.  šajā sakarībā konstatē, ka publiskā iepirkuma tiesību aktu piemērošana individuālo sociālo pakalpojumu sniegšanai bieži vien nav atbilstoša, lai nodrošinātu optimālus rezultātus attiecīgo pakalpojumu lietotājiem; prasa Eiropas tiesību aktos atzīt izmēģinātas un pārbaudītas dalībvalstu procedūras, pamatojoties uz principu, ka visiem pretendentiem, kas spēj izpildīt iepriekš likumīgi noteiktos nosacījumus, neatkarīgi no to juridiskās formas ir atļauts piedalīties pakalpojumu sniegšanā, ja tādējādi tiek ievēroti vienlīdzīgas attieksmes, pārredzamības un nediskriminācijas vispārējie pamatprincipi;

10. uzsver, ka jāizvairās no jaunu noteikumu ieviešanas publiskā iepirkuma tirgu jomā zem ES robežvērtībām, jo tā var apdraudēt valsts līmenī izveidoto juridisko noteiktību;

11. aicina Komisiju saskaņot Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvu ar jauno publiskā iepirkuma regulējumu, kas radīsies pēc pašreizējās pārskatīšanas, un veikt šo uzdevumu paralēli galvenajam tiesību akta priekšlikumam, lai nodrošinātu saskaņu;

12. uzsver Eiropas Komisijas pienākumu kontrolēt ES direktīvu pareizu ieviešanu dalībvalstīs;

Otrais uzdevums: pilnīga publiskā iepirkuma potenciāla attīstīšana — ekonomiski visizdevīgākais piedāvājums

13. uzskata, ka pilnīga publisko iepirkumu potenciāla attīstīšanas nolūkā nosacījumam par zemāko cenu vairs nav jābūt noteicošajam faktoram līgumu piešķiršanā un ka tas visumā jāaizstāj ar ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu pēc tā sniegtā labuma ekonomikas, sociālajā un vides jomā, ņemot vērā visas attiecīgo preču, pakalpojumu vai darbu aprites cikla izmaksas; uzsver, ka tas neizslēgtu zemāko cenu kā izšķirošo kritēriju ļoti standartizētu preču vai pakalpojumu gadījumā; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt plaši piemērojamu un fakultatīvu metodoloģiju aprites cikla izmaksu aprēķināšanai; uzsver, ka kritērija „maksimāls ekonomiskais labums” atbalstīšana sekmēs inovācijas un centienus iegūt visaugstāko kvalitāti un vērtību, t.i., panākt atbilstību stratēģijas „Eiropa 2020” prasībām; uzsver, ka tas jo īpaši attiecas uz tādu preču publisko iepirkumu, kas ietekmē patērētāju veselību, piemēram, pārtikas nozarē, kur kvalitātei un ražošanas metodēm ir svarīga nozīme; uzsver, ka publiskā iepirkuma noteikumiem ir jābūt pietiekami elastīgiem, lai nodrošinātu, ka pasīvajiem patērētājiem, piemēram, slimnīcās, veco ļaužu aprūpes iestādēs, skolās un bērnudārzos, ir vienlīdzīga piekļuve veselīgai un finansiāli izdevīgai pārtikai, nevis tikai lētākajai pieejamai iespējai;

14. atzīst, ka publiskais iepirkums, ja to izmanto efektīvi, var kļūt par reālu virzītājspēku kvalitatīvas nodarbinātības, algu un darba apstākļu, kā arī līdztiesības veicināšanā, prasmju un apmācības sekmēšanā, vides politikas īstenošanā un pētniecības un inovāciju stimulēšanā; aicina Komisiju mudināt valdības un līgumslēdzējas iestādes vairāk izmantot ilgtspējīgu publisko iepirkumu, kas atbalsta un veicina kvalitatīvu nodarbinātību un nodrošina Eiropā kvalitatīvus pakalpojumus un preces; aicina Komisiju pārbaudīt, kā publiskais iepirkums ir veicinājis plašāku ES mērķu sasniegšanu, un aprakstīt, kas jādara, lai uzlabotu šos mērķus nākotnē;

15. atgādina, ka pirmskomercializācijas posma iepirkums ir nepilnīgi izmantots līdzeklis, kas publiskajā iepirkumā var veicināt inovācijas un sniegt nozīmīgu ieguldījumu, nosakot un izveidojot vadošos tirgus un uzlabojot MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam; turklāt uzskata, ka attiecībā uz ierosināto pieredzes apmaiņu par riska un ieguvumu modeli (intelektuālā īpašuma tiesības) pirmskomercializācijas iepirkumā vajadzīgs gan juridiskais skaidrojums, gan vienkāršošana, lai ļautu regulāri un efektīvi izmantot šo līdzekli iepirkuma veicējiem; attiecīgi aicina Komisiju ierosināt, lai saistītie iepirkuma vai valsts atbalsta noteikumi tiktu pielāgoti kā daļa no vispārējās pārskatīšanas, veicinot pirmskomercializācijas iepirkuma uzsākšanu;

16. norāda, cik svarīgi ir publiskā iepirkuma standarti, jo tie var palīdzēt publiskā iepirkuma rīkotājiem ievērot savus politikas mērķus efektīvi un pārredzami; šajā sakarībā prasa izveidot regulāri atjaunināmu datubāzi, kurā būtu apkopoti standarti, īpaši uz ekoloģiskiem un sociāliem kritērijiem attiecināmie standarti, un darīt šo datubāzi pieejamu valsts iestādēm, tā nodrošinot iepirkuma konkursu dalībniekiem atbilstīgas norādes un skaidrus noteikumus par piedāvājumu izstrādi, lai būtu iespējams viegli pārliecināties par atbilstību attiecīgajiem standartiem;

17. aicina publiskajā iepirkumā vairāk izmantot nediskriminējošus un atvērtus standartus, lai atbalstītu vienkāršošanas un inovācijas mērķus, jo īpaši pieejamības, IKT un vides jomā;

18. uzsver, ka fakts, vai produkts vai pakalpojums ir ražots ilgtspējīgā vai neilgtspējīgā veidā, ir pamatoti uzskatāms par produkta raksturojumu, ko var izmantot kā salīdzinājuma kritēriju iepretim citiem produktiem vai pakalpojumiem, kas nav ražoti ilgtspējīgā veidā, lai ļautu līgumslēdzējām iestādēm pārredzami kontrolēt to piešķirto līgumu ietekmi vides un sociālajā jomā, vienlaikus nevājinot svarīgo saikni ar līguma priekšmetu; norāda, ka ir jāprecizē, ciktāl visu veidu līgumu tehniskajās specifikācijās var iekļaut prasības saistībā ar ražošanas procesu, kad tas ir būtiski un atbilstoši; atsaucas uz Wienstrom lietu, kas ir kļuvusi par klasisku paraugu tam, kā un kādēļ ražošanas raksturojumu var uzskatīt par tehnisku specifikāciju;

19. uzsver nepieciešamību stiprināt publiskā iepirkuma ilgtspējas dimensiju, ļaujot to iekļaut ikvienā iepirkuma procesa posmā (t.i., spēju pārbaude, tehniskās specifikācijas, līguma izpildes noteikumi);

20. norāda — lai nodrošinātu lielāku informētību par preču, darbu un pakalpojumu ietekmi uz vidi un klimatu, iepirkuma iestādēm savā „ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma” novērtējumā un savos aprites cikla izmaksu aprēķinos jāiekļauj ar vidi saistītās izmaksas; šajā sakarībā uzsver, ka gadījumā, ja ņem vērā ar piešķiršanu nesaistītus kritērijus, tas būtu jādara, pamatojoties uz brīvprātības principu, un šis lēmums jāatstāj valsts iestāžu vai tādas aiz tām stāvošas lēmējinstitūcijas ziņā, kam ir tieša demokrātiskā leģitimitāte, veicot atsevišķa lēmuma pieņemšanu uz vietas; mudina Komisiju precizēt jēdzienus „vietējais pakalpojumu sniedzējs” un „vietējā ražojuma”;

21. norāda, ka direktīvu noteikumiem jābūt konkrētākiem attiecībā uz pieejas nodrošināšanu personām ar invaliditāti;

22. uzskata, ka pašreizējie noteikumi par apakšlīgumu slēgšanu ir jāpastiprina, jo dažādu līmeņu apakšlīgumu izmantošana var radīt problēmas attiecībā uz atbilstību koplīgumiem, darba apstākļiem un veselības un drošības standartiem; tāpēc ierosina, ka valsts iestādēm pirms līguma noslēgšanas jābūt pilnībā informētām par apakšuzņēmēju izmantošanu; prasa Komisijai izvērtēt, vai turpmākajās direktīvu pārskatīšanas reizēs būtu jāiekļauj papildu noteikumi par apakšlīgumu noslēgšanas tiesību piešķiršanu, piemēram, attiecībā uz atbildības ķēdes izveidi, lai konkrēti nepieļautu, ka MVU apakšuzņēmējiem tiek izvirzīti sliktāki nosacījumi salīdzinājumā ar tiem, ko piemēro galvenajam līgumslēdzējam, kurš saņēmis publiskā iepirkuma līgumslēgšanas tiesības;

23. atzīst, ka ES varētu būt svarīga loma, sekmējot veiksmīgu publiskā un privātā sektora partnerību izveidi, veicinot godīgu konkurenci un paraugprakses apmaiņu dalībvalstīs attiecībā uz sociālo un nodarbinātības politiku; tomēr norāda, ka dalībvalstīs pastāv lielas atšķirības šajā jomā piemērojamo juridisko un procesuālo prasību ziņā; tādēļ aicina Komisiju precizēt publiskā un privātā sektora partnerības jēdzienu, it īpaši attiecībā uz to, kā puses kopā uzņemas riskus un izpilda savas finansiālās saistības;

24. aicina Komisiju pārskatīt un vajadzības gadījumā paaugstināt robežvērtības attiecībā uz piegādes un pakalpojumu sniegšanas līgumiem, lai veicinātu cita starpā bezpeļņas un sociālās ekonomikas uzņēmumu un MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam; prasa ļoti uzmanīgi ņemt vērā juridiski saistošās prasības PTO Nolīgumā par publisko iepirkumu; uzsver, ka attiecībā uz jau tā grūtajām sarunām jautājumos par piekļuvi publiskajam iepirkumam ir jāņem vērā arī tas, ka robežvērtību palielināšana Eiropā ļoti viegli varētu radīt turpmākas grūtības ES tirdzniecības politikā; turklāt uzskata, ka šo robežvērtību pielāgošana Komunālo pakalpojumu direktīvā (2004/17/EK) un Direktīvā par iepirkumiem aizsardzības jomā (2009/81/EK) jau saskaņotajām robežvērtībām nodrošinātu augstāko vienkāršošanas un skaidrības līmeni kā līgumslēdzējām iestādēm, tā arī pakalpojumu sniedzējiem;

25. uzsver, ka jebkāda veida ES iepirkuma noteikumu darbības jomas paplašināšana jautājumā „ko iegādāties”, ir uzskatāma par būtiskām pašreizējā regulējuma izmaiņām, kas rūpīgi jāizvērtē; pauž šaubas, vai tas sekmētu vienkāršošanu un racionalizēšanu un drīzāk baidās, ka tas varētu novest pie daudz sarežģītākiem un praksē grūti īstenojamiem noteikumiem ar daudzām atkāpēm, jo iepirkuma direktīvas ir procesuālas pamatnostādnes („kā iegādāties”), kuras nebūtu jāpapildina ar noteikumiem par to, „ko iegādāties”;

Trešais uzdevums: noteikumu vienkāršošana un elastīgāku procedūru atļaušana

26. norāda, ka direktīvas bieži vien tiek uztvertas kā pārāk detalizētas un ka tās kļūst aizvien tehniskākas un sarežģītākas, vienlaikus ir ievērojami pieaudzis risks, ka šos noteikumus neievēro ne līgumslēdzējas iestādes, ne arī pakalpojumu sniedzēji; atzīmē, ka bailes no sarežģītiem uzdevumiem noved pie izvairīšanas no riska, un tas kavē inovācijas un ilgtspējīgu attīstību, tādēļ līgumslēdzējas iestādes pārāk bieži izvēlas pēc zemākās cenas, nevis ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma; aicina lielāku vērību piešķirt sarunām un saziņai savienojumā ar pasākumiem, kas nodrošinātu pārredzamību un novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un diskrimināciju, un mudina kā iespējamu pirmo soli skaidri atļaut apspriešanos ar tirgus dalībniekiem;

27. norāda, ka publiskā iepirkuma politikai vispirms jānodrošina efektīva līdzekļu izmantošana dalībvalstīs, jāpanāk optimāli rezultāti attiecībā uz publisko iepirkumu, piemērojot skaidras, pārredzamas un elastīgas procedūras, un jāļauj Eiropas uzņēmumiem konkurēt, pamatojoties uz vienādiem nosacījumiem, visā Savienībā;

28. atbalsta Eiropas publiskā iepirkuma noteikumu pārskatīšanā skaidrus, vienkāršus un elastīgus noteikumus, kas būtu mazāk detalizēti un padarītu piešķiršanas procesu vienkāršāku, samērīgāku, rentablāku, kā arī MVU un ieguldījumiem atvērtāku un draudzīgāku; tādēļ uzskata, ka ir vairāk jāpievēršas pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas pamatprincipiem; pauž viedokli, ka noteikumu vienkāršošana publiskā iepirkuma jomā ļautu samazināt kļūdas risku un pievērst lielāku uzmanību mazo līgumslēdzēju iestāžu vajadzībām;

29. atbalsta ierosinājumu novērtēt, vai varētu atļaut, ka iepriekš paziņotas sarunu procedūras līdz ar publicēšanu ES mērogā tiek izmantotas plašāk, nekā to paredz pašreizējās direktīvas, lai līgumslēdzējas iestādes un uzņēmēji var labāk sazināties un piedāvājumu un pieprasījumu var saskaņot efektīvi; pauž viedokli — ja tiktu paredzēta sarunu procedūras piemērošanas jomas paplašināšana, būtu jāievieš papildu aizsardzība pret noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, līgumslēdzējas iestādes pienākums sākumā noteikt ikvienam pretendentam vismaz dažus minimālos nosacījumus attiecībā uz procedūras īstenošanu, atbilstīgi labai praksei privātā iepirkuma procedūrā, un paredzēt prasības attiecībā uz rakstisko dokumentāciju;

30. aicina Komisiju pārskatīt pašreizējās metodes attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju kvalifikāciju (jo īpaši pamatlīgumiem, dinamiskajām iepirkumu sistēmām un komunālo pakalpojumu iepirkuma rīkotāju izmantotajām kvalifikācijas sistēmām), lai ikviena jaunā kvalifikācijas metode samazinātu izmaksas un laika grafikus, būtu pievilcīga gan līgumslēdzējām iestādēm, gan uzņēmējiem un garantētu vislabākos iespējamos rezultātus;

31. atgādina savu stingro prasību sistemātiski atzīt alternatīvus piedāvājumus (vai variantus), jo tie ir ļoti nozīmīgi inovatīvu risinājumu sekmēšanā un izplatīšanā; uzsver, ka veiktspējas un funkcionālo prasību specifikācijas un skaidra variantu atzīšana dod pretendentiem iespēju piedāvāt inovatīvus risinājumus, jo īpaši tādās izteikti novatoriskās nozarēs kā IKT; aicina arī pārbaudīt visus līdzekļus ― gan leģislatīvos, gan neleģislatīvos ―, lai nodrošinātu, ka ar publisko iepirkumu vairāk veicina inovācijas Eiropā;

32. aicina Komisiju precizēt publisko iepirkumu reglamentējošos noteikumus, īpaši attiecībā uz līgumu izpildes posmu (piemēram, attiecībā uz spēkā esoša līguma „būtiskiem grozījumiem”, grozījumiem saistībā ar līgumslēdzēju un līgumu izbeigšanu);

33. pauž nožēlu par to, ka pretendentiem ir tikai ierobežotas iespējas labot izlaidumus savos piedāvājumos; tādēļ prasa Komisijai izstrādāt noteikumus par to, kādus izlaidumus piedāvājumu iesniedzēji drīkst labot, kādi papildu labojumi ir atļauti un kā garantēt pārredzamību un vienlīdzīgu attieksmi;

34. norāda, ka līgumslēdzējām iestādēm ir jābūt iespējai mācīties no iepriekšējās pieredzes ar pretendentu, pamatojoties uz oficiālu vērtējuma ziņojumu; iesaka noteikt laika ierobežojumu atkāpēm, tādējādi garantējot pārredzamību un objektivitāti; atzīmē, ka Direktīvā 2004/17/EK un 2004/18/EK jāiekļauj tiesību akta precizējums, norādot, ka pretendents, kas atzīts par vainīgu pārkāpumā iepriekšējā iepirkuma procedūrā, var atgūt uzticamību pēc tam, kad viņš pietiekami pierādījis, ka ir veicis efektīvu „pašattīrīšanās” procedūru; uzskata, ka šāds precizējums veicinātu pretkorupcijas mehānismus, apstiprinot stimulus korumpētības prakses pārvarēšanai, un likvidētu nopietnu juridisko nenoteiktību;

35. pauž nožēlu par to, ka Zaļajā grāmatā nav minētas nepilnības, kompetences un zināšanu trūkums par iepirkuma procedūru, kā arī publiskā iepirkuma stratēģiju neatbilstība; uzsver, ka ir svarīgi sekmēt profesionalitāti un garantēt objektivitāti gan līgumslēdzēju iestāžu, gan tirgus dalībnieku vidū, jo īpaši atbalstot mērķtiecīgu apmācības programmu izveidi; iesaka izveidot izcilības centru tīklu atbilstīgi spēkā esošajam valstu tiesiskajam regulējumam, lai veicinātu informācijas un labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm; turklāt mudina gan valsts, gan ES līmeņa atbalsta organizācijas uzņemties kopīgu atbildību, lai padarītu attiecīgo informāciju pieejamu un veicinātu informācijas apmaiņu starp to dalībniekiem visā Eiropā; uzsver, cik nozīmīgas gan līgumslēdzējiem, gan pretendentiem ir pārredzamas un viegli saprotamas rokasgrāmatas; pauž nožēlu, ka attiecīgi 2005. un 2010. gadā publicētie dokumenti „Zaļais iepirkums. Videi draudzīga publiskā iepirkuma rokasgrāmata” un „Sociāls „iepirkums”. Rokasgrāmata sociālo apsvērumu ietveršanai publiskajos iepirkumos” šajā ziņā nav pietiekami praktiski;

36. konstatē, ka uzņēmumiem no citas dalībvalsts tiek piešķirti tikai 1,4 % pasūtījumu; uzsver, ka līgumslēdzēju un pretendentu kvalifikācijas celšana un labāka apmācība palīdzētu stiprināt ES mēroga konkurenci un labāk izmantot publiskā iepirkuma iekšējā tirgus priekšrocības;

Ceturtais uzdevums: piekļuves uzlabošana MVU

37. uzsver — lai saglabātu nodarbinātību un ilgtspējīgu attīstību, inovāciju un izaugsmi, ir svarīgi nodrošināt MVU, kas ir Eiropas ekonomikas virzītājspēks, atbilstošu piekļuvi publiskajam iepirkumam; uzsver, ka procedūru un administratīvo formalitāšu vienkāršošana un MVU draudzīgu stratēģiju izveide un labas prakses kodeksa īstenošana sekmēs MVU piekļuvi publiskā iepirkuma līgumiem un dos tiem iespēju piedalīties iepirkumos ar vienlīdzīgākiem un taisnīgākiem nosacījumiem; uzskata, ka, nodrošinot visiem uzņēmējiem vienkāršotu, vienlīdzīgu un taisnīgu piekļuvi publiskajam iepirkumam, tiktu panākta labāka nodokļu maksātāju naudas izmantošana; norāda, ka MVU parasti nav ievērojamu un specifisku administratīvo spēju un tādēļ ir svarīgi samazināt tiem noteikto administratīvo slogu;

38. norāda, ka atlases kritērijiem par finansiālo stāvokli, piemēram, par uzņēmuma apgrozījumu, jābūt proporcionāliem konkrētā līguma raksturam; brīdina Komisiju un dalībvalstis, pieņemot elastīgus un lietotājam draudzīgus instrumentus, neradīt jaunus apgrūtinājumus MVU un vispirms ņemt vērā to intereses; aicina Komisiju — ar mērķi uzlabot piekļuvi publiskā iepirkuma procedūrām un veicināt to pārredzamību, jo īpaši mazāko līgumslēdzēju iestāžu un pretendentu interesēs, — modernizēt Eiropas publisko iepirkumu tīmekļa vietni (Tenders Electronic Daily (TED)), lai to padarītu pieejamāku, uzlabojot izskatu un funkcionalitāti un īpašu uzmanību pievēršot meklēšanas kritērijiem un katra iepirkumu konkursa kopsavilkuma tulkojumu kvalitātei un detalizētībai; ierosina TED piedāvāt lietotājiem pakalpojumu — ziņojuma nosūtīšana, ja ir publicēts konkurss izvēlētajā interešu jomā;

39. prasa Komisijai nodrošināt, lai Valsts iepirkuma nolīgumā tiktu iekļauts klauzula, kas dažu iepirkuma līgumu piešķiršanas gadījumos ES ļautu dot priekšroku Eiropas ražotājiem, īpaši MVU, atbilstīgi noteikumiem, kādi jau tiek piemēroti citās šā nolīguma partnervalstīs;

40. prasa Komisiju palielināt informētību par to, kāda nozīme ir līgumu sadalīšanai daļās, un apsvērt principa „piemērot vai paskaidrot” ieviešanu, saskaņā ar kuru ir jāīsteno noteikumi par sadalīšanu daļās vai arī jāpaskaidro to neīstenošanas iemesli;

41. norāda, ka līgumslēdzējām iestādēm ir vairāk jāizmanto iespēja sadalīt publiskos līgumus daļās, kas dotu lielākas iespējas MVU piedalīties publiskajā iepirkumā kvalitatīvā un kvantitatīvā izteiksmē un uzlabotu konkurences līmeni; mudina MVU izmantot kopīgu iepirkumu un līgumu apvienošanu, kas tiem ļautu radīt apjomradītus ietaupījumus tādās jomās kā loģistika un transports; mudina valsts iestādes būt elastīgām, apsverot šos modernos un brīvprātīgos vienošanās veidus; aicina Komisiju izpētīt visas iespējas, kā mudināt MVU un mazos uzņēmējus veidot pagaidu vai pastāvīgas grupas, ļaujot tām piedalīties uzaicinājumos iesniegt piedāvājumus par līgumiem, kas nav sadalīti daļās, lai viņiem nebūtu jādarbojas kā apakšuzņēmējiem; aicina Komisiju šajā sakarībā īpaši pārbaudīt pašreizējo praksi par apakšlīgumu slēgšanu ar MVU — bieži vien ar sliktākiem nosacījumiem nekā līgumos, kas piešķirti galvenajam līgumslēdzējam, — attiecībā uz tām līgumu daļām, kuras nav sadalītas un ir par lielu, lai MVU piedalītos iepirkuma procedūrā;

42. ierosina pēc iespējas atļaut pašdeklarēšanos un pieprasīt dokumentu oriģinālus tikai no iepriekšējās atlases kandidātiem vai izvēlētā pretendenta, vienlaikus izvairoties no citiem nepareizu deklarāciju radītiem kavējumiem vai tirgus traucējumiem; prasa Komisijai veicināt iespēju izmantot visās dalībvalstīs atzītu „elektronisku iepirkuma pasi”, kas apliecinātu, ka piedāvājuma iesniedzējs izpilda visus nosacījumus ES tiesību aktos par publisko iepirkumu; uzsver, ka Eiropas pirmskvalifikācijas sistēma varētu būt noderīgs instruments, ja tas būtu vienkāršs, lēts un viegli pieejams MVU;

Piektais uzdevums: stabilu procedūru nodrošināšana un izvairīšanās no negodīgām priekšrocībām

43. lai apkarotu ar publisko iepirkumu saistīto korupciju, aicina Komisiju veicināt efektīvāku ziņošanas praksi, tostarp informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm attiecībā uz negodīgu solītāju izslēgšanu; aicina Komisiju sniegt skaidrus noteikumus par ziņotāju aizsardzību atbilstīgi ieteikumiem Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijā Nr. 1729 (2010)[9], uzlabot ar ES līdzekļiem finansētu līgumu pārredzamību un veicināt izglītojošas darbības gan iestāžu, gan plašas sabiedrības līmenī;

44. norāda, ka atsevišķas dalībvalstis jau piemēro efektīvas publiskā iepirkuma procedūras, kas garantē pārredzamību un nodokļu maksātāju naudas lietderīgu izmantošanu; prasa Komisijai izpētīt dalībvalstu labo praksi šajā jomā un noteikt efektīvākos publiskā iepirkuma principus ES mērogā;

45. norāda, ka korupcijas apkarošana un favorītisms ir viens no direktīvu mērķiem; uzsver, ka dalībvalstis saskaras ar dažādām problēmām šajā jomā un ka sīkāk izstrādāta Eiropas pieeja var traucēt noteikumu racionalizācijas un vienkāršošanas centieniem un radīt jaunu birokrātiju; norāda, ka pārredzamība un konkurence ir galvenie principi korupcijas apkarošanā; prasa īstenot kopēju pieeju attiecībā uz „pašattīrīšanās” pasākumiem, lai izvairītos no tirgus traucējumiem un nodrošinātu tiesisko noteiktību kā uzņēmējiem, tā arī līgumslēdzējām iestādēm;

46. uzskata ― tā kā publiskā iepirkuma līgumi attiecas uz publisko finansējumu, tiem jābūt paredzamiem un atvērtiem publiskām pārbaudēm; aicina Komisiju sniegt skaidrojumus, lai nodrošinātu vietējām un citām publiskajām iestādēm tiesisko noteiktību un ļautu tām informēt pilsoņus par to līgumsaistībām;

47. aicina Komisiju novērtēt problēmas, kas saistītas ar nesamērīgi lētiem piedāvājumiem, un ierosināt atbilstošus risinājumus; iesaka līgumslēdzējām iestādēm nesamērīgi lētu piedāvājumu gadījumos sniegt laicīgu un pietiekamu informāciju pārējiem pretendentiem, lai ļautu viņiem novērtēt, vai ir pamats uzsākt pārskatīšanas procedūru; aicina panākt lielāku saskaņotību starp ES kopējo ārējās tirdzniecības politiku un dalībvalstu praksi pieņemt nesamērīgi lētus piedāvājumus;

Sestais uzdevums: e-iepirkuma izmantojuma paplašināšana

48. atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu; norāda, ka e-iepirkuma rīcības plāns nav sasniedzis savu mērķi un ka ir vajadzīga spēcīgāka politiskā vadība visos valdības līmeņos ― tostarp ES ―, lai saglabātu un paātrinātu pāreju uz e-iepirkumu; vēlas nodrošināt, ka vismaz 50 % publiskā iepirkuma darbību gan no ES iestādēm, gan no dalībvalstu puses tiek veiktas elektroniski saskaņā ar dalībvalstu valdību pausto apņemšanos Mančestrā 2005. gadā notikušajā ministru konferencē par e-pārvaldi;

49. uzsver, ka Komisijai ir īpaša loma, veicinot progresu standartizācijas un infrastruktūras jautājumos, piemēram, par e-parakstiem un laika zīmogiem, tādēļ drošības apsvērumu dēļ ir nepieciešams vispārīgi saskaņots formāts; prasa Komisijai izstrādāt attiecīgos kopējos standartus; uzsver, ka apgrūtinošas tehniskās prasības pretendentu autentifikācijai var būt traucēklis uzņēmējiem; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību izstrādāt standartizētu sistēmu e-parakstiem; aicina dalībvalstis piedāvāt sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju izsniegto sertifikātu legalizācijas pakalpojumus, ko veiktu to uzraudzībā;

50. uzsver ― lai nodrošinātu dažādu sistēmu savietojamību un izvairītos no nespējas mainīt pakalpojumu sniedzēju, jāievēro atvērti standarti un tehnoloģiju neitralitāte; aicina Komisiju nodrošināt dalībvalstīs jau esošo dažādo e-iepirkuma procedūru reālo savietojamību, vairāk izmantojot tādu ES iniciatīvu kā PEPPOL un e-CERTIS iegūtos rezultātus;

51. norāda, ka visi tiesību aktu priekšlikumi par e-iepirkuma izmantojuma paplašināšanu un vienkāršošanu jāiekļauj galveno publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanā un tiem jāatbilst piemērošanas jomai un vispārējiem publiskā iepirkuma noteikumiem, piemēram, saistībām attiecībā uz robežvērtībām;

52. uzsver, ka e-iepirkums var veicināt visa iepirkuma procesa vienkāršošanu, panākot efektivitāti, kas radīs ievērojamus izmaksu un laika ietaupījumus gan uzņēmumiem, gan valsts pārvaldei, un palielinot pārredzamību un pieejamību; norāda, ka īpaši elektroniskā līgumtiesību piešķiršana paver jaunas izredzes pārvaldības modernizācijai publiskā iepirkuma jomā; atkārto, ka e-iepirkumam jābūt lētākam, lietderīgākam un pārredzamākam par parastajām publiskā iepirkuma procedūrām; tomēr uzskata, ka šī joma vēl ir jāpilnveido un ir jāpanāk vairāk attiecībā uz piekļuvi ticamai, salīdzināmai un objektīvai informācijai un statistikas datiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pārrobežu e-iepirkuma izmantošanu;

53. norāda, ka likumdošana nav vienīgais veids pārmaiņu veicināšanai; tādēļ aicina Komisiju izpētīt jaunus veidus pieredzes apmaiņai, paraugprakses apmaiņai un zināšanu pārrobežu nodošanai starp vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem; uzsver, ka ir liela nepieciešamība pilnveidot to darbinieku spējas un izpratni, kuri nodarbojas ar e-iepirkumu, kā arī palīdzēt MVU pilnveidot zināšanas un spējas, izmantojot valsts un/vai ES stimulus, lai panāktu „līdzvērtīgus konkurences apstākļus” starp MVU un lielākiem uzņēmumiem; atzinīgi vērtē jauno Eiropas savienošanas instrumentu, kas veicinātu pārrobežu e-iepirkumu, tādējādi veicinot digitālā vienotā tirgus attīstību;

54. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas e-pārvaldes rīcības plānā 2011.–2015. gadam pausto paziņojumu attīstīt platformu epractice.eu kā efektīvu līdzekli dalībvalstu un e-pārvaldes lietotāju pieredzes un informācijas apmaiņai un mudina paplašināt tās darbības jomu, iekļaujot arī vietējos un reģionālos lietotājus;

55. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

• [1]  OV L 134, 30.4.2004., 1. lpp.
• [2]  OV L 335, 20.12.2007., 31. lpp.
• [3]  OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.
• [4]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0233.
• [5]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0146.
• [6]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0173.
• [7]  OV C 67E, 18.3.2010.,10. lpp.
• [8]  http://ec.europa.eu/enterprise/policies/sme/business-environment/files/smes_access_to_public_procurement_final_report_2010_en.pdf
• [9]        Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcija Nr. 1729 (2010) par ziņotāju aizsardzību, teksts pieņemts 2010. gada 29. aprīlī.

PASKAIDROJUMA RAKSTS

Eiropas tiesiskajam regulējumam publiskā iepirkuma jomā šogad ir jubileja. Pirms četrdesmit gadiem 1971. gada 26. jūlijā kā pirmā stājās spēkā Direktīva 71/305/EEK par būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūru koordinēšanu. Šo notikumu piemin reti, arī Zaļajā grāmatā „ES publiskā iepirkuma politikas modernizācija” uz šo direktīvu ir tikai viena atsauce. Taču četrdesmit gadu jubileja ir lieliska iespēja, lai atskaitītos un analizētu Eiropas iepirkumu politikas veiksmes un neveiksmes.

Runājot par panākumiem, jānorāda, ka Eiropas tiesiskais regulējums publiskā iepirkuma jomā ir ievērojami sekmējis iepirkumu pārredzamību un korupcijas un nepotisma novēršanu. Tas ir palīdzējis uzlabot līgumslēdzēju iestāžu profesionalitāti un veicinājis cenu pazemināšanos. Tomēr jau šajos aspektos ir saredzamas ēnu puses. Daudzos pētījumos un atzinumos ir pausta kritika, ka zemās cenas nodrošinātas uz kvalitātes un inovāciju, kā arī produktu un pakalpojumu ilgtspējības rēķina. Tas nozīmē, ka pārāk maza uzmanība ir pievērsta izmaksām visa aprites cikla laikā.

Turpretim citas izmaksas ir pieaugušas. Vienpusējas juridisko jautājumu uzsvēršanas dēļ paaugstinājās transakciju izmaksas, bija nepieciešams piesaistīt dārgus ārējos konsultantus. Tika neapzināti sekmēta valsts iestāžu tendence juridisku neskaidrību gadījumā likt uzsvaru uz birokrātiskām procedūrām, kā rezultātā notika izvairīšanās no riska un šaubu gadījumos līgumu piešķīra lētākajam, nevis inovatīvākajam vai kopumā labākajam produktam/pakalpojumam. Šāda attīstības tendence ir īpaši problemātiska ekonomisku krīžu un ierobežotu valsts budžetu gadījumos.

Tādēļ ir apsveicami, ka Komisija vēlas veikt pārskatīšanu, lai padarītu Eiropas tiesisko regulējumu publiskā iepirkuma jomā vienkāršāku un elastīgāku. Tomēr iesniegtajā Zaļajā grāmatā ir atrodamas pretrunas. No vienas puses, grāmatas apjoms un detalizētais 114 jautājumu iztirzājums mudina domāt, ka ir vēlme pieņemt publiskā iepirkuma mikroregulējumu. No otras puses, atsevišķi jautājumi, respektīvi iesniegtie priekšlikumi ir pretrunīgi, piemēram, iepirkuma kvotas vai obligāti sasniedzamie mērķi var būt pretrunā ar nosprausto mērķi vienkāršot regulējumu un uzlabot tiesisko drošību, un tie var sekmēt birokratizācijas attīstību un papildu tiesību normu piemērošanu negatīvā izpratnē.

Referente uzskata, ka publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanā būtu jāņem vērā, ka Eiropas iepirkuma procedūru tiesiskais regulējums jau tiek īstenots praksē. Sākotnēji bija nepieciešamas stingras noteikta veida procedūras, lai iepirkuma praksē ieviestu zināmu profesionalitāti un pieradinātu līgumslēdzējas iestādes ievērot pārredzamības, nediskriminācijas un konkurences principus. Tagad tas viss tiek īstenots praksē. Tādēļ šobrīd ir būtiski samazināt iepirkuma procedūru tiesiskā regulējuma apjomu un atgriezties pie tā patiesā mērķa — garantēt pārredzamību, nediskrimināciju un konkurenci.

Juridiskā skaidrība un tiesiskā drošība

Protams, pārskatīšana ir jāveic piesardzīgi, un nevajadzētu apšaubīt jau pārbaudītu praksi, piemēram, iedalījumu divās direktīvās, respektīvi, piegādes, būvniecības un vispārējo pakalpojumu izšķiršanu, kā arī pakārtoto iedalījumu A un B kategorijas pakalpojumos. Īpašais regulējums B kategorijas pakalpojumiem ir pamatojams ar faktu, ka tie galvenokārt ir vietēja mēroga pakalpojumi. Tomēr pastāv neskaidrības saistībā ar dažiem finanšu pakalpojumiem, kā arī ir nepieciešams precizēt glābšanas dienestu klasifikāciju.

Papildus tam ir virkne juridisku neskaidrību, kas pagātnē bieži vien ir novedušas pie sūdzību procedūrām vai tiesvedības. Publiskajiem iepirkumiem ir īpaši raksturīgi „strīdus gadījumi”, un pārskatīšanai būtu jāsekmē šīs „strīdu kultūras” izzušana un lielāka tiesiskā drošība — tikai šādi būs iespējams labāk un vienkāršāk izmantot publiskā iepirkuma potenciālu saistībā ar inovatīvu un ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību, kurai ir vitāla nozīme ekonomikas krīzes un augstu valsts parādu gadījumā.

Direktīvu piemērošanas jomā ir nepieciešams precizēt, ka runa ir par publiskā iepirkuma regulējumu, kam saskaņā ar jaunākajiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) nolēmumiem ir jāsniedz tiešs saimnieciskais labums līgumslēdzējām iestādēm, ka atbilstīgi EST definējumam publiskā sektora struktūru sadarbībai nav piemērojami publiskā iepirkuma noteikumi un ka pakalpojumu koncesijas neietilpst publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomā.

Gadījumā, ja Komisija iesniegs atsevišķu regulējumu par pakalpojumu koncesijām, tam saskaņā ar jaunākajiem EST spriedumiem ir jāaprobežojas ar mērķa īstenošanai nepieciešamo, piemērošanas jomai ir jābūt definētai saskaņoti ar pakalpojumu direktīvu, un Parlamentam tas jāizskata paralēli publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanai, lai novērstu turpmāku tiesiskā regulējuma sadrumstalotību un nodrošinātu saskaņotību. Šajā sakarībā nepieciešams precizēt tiesisko drošību sadarbībai starp publisko un privāto sektoru.

Inovācijas un ilgtspējīgs iepirkums

Referente īpaši atzinīgi novērtē ES Komisijas centienus panākt, lai publiskais iepirkums labāk kalpotu vispārējiem sabiedrības mērķiem, tomēr norāda, ka lielākais šķērslis ir publiskā iepirkuma direktīvas kā tādas. Ņemot vērā valsts līgumslēdzēju iestāžu ievērojamās ekonomiskās problēmas, kamēr direktīvās lētākā piedāvājuma kritērijs būs līdzvērtīgs ekonomiski visizdevīgākajam piedāvājumam, situācija īpaši nemainīsies. Pārmaiņas ir panākamas tikai tad, ja ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma izvēle kļūs par pašsaprotamu praksi (piemēram, atbilstoši principam „piemērot vai paskaidrot”) un nosacījumi piedāvājuma izvērtēšanai būs labāk īstenojami.

Publiskajam iepirkumam ir jānotiek saskaņā ar ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma principu, ņemot vērā piegādes, būvniecības vai vispārējo pakalpojumu izmaksu visu aprites ciklu, turklāt Komisija īpaši tiek lūgta izveidot aprites cikla aprēķina metodi, kas būtu plašāka par līdz šim izmantoto metodiku, kura balstīta tikai uz energoefektivitāti, un ietvertu visus ilgtspējības aspektus.

Vēl jāprecizē, ka ilgtspējīgas un no ētiskā viedokļa atbildīgas ražošanas kritērijus var iekļaut tehniskajā specifikācijā. Nav juridisku iemeslu, kas to aizliegtu, tieši pretēji — EST spriedumā lietā Wienstrom lietā[1] ir precizējusi, ka ilgtspējīga iepirkuma gadījumā īpaša nozīmē ir tieši ražošanas procesam.

Pārskatīšanā būtu arī nepieciešams noskaidrot jautājumus, kuru gadījumā vienpusēja iepirkuma tiesību interpretācija varētu būt pretrunā ar Eiropas līgumiem, kā arī stratēģijai „Eiropa 2020” un vispārējiem sabiedrības mērķiem. Piemēram, ir jāpārbauda, cik lielā mērā valsts līgumslēdzējām iestādēm (piemēram, slimnīcām) pārtikas produktu iepirkuma gadījumā ir iespēja izvēlēties reģionālas izcelsmes produktus, lai izvairītos no lieka vides piesārņojuma.

Vienkāršošana un elastīgums

Eiropas iepirkuma regulējuma vienkāršošana un labāka piekļuve elastīgiem instrumentiem sekmēs ilgtspējīgu un inovatīvu iepirkumu. Referente šajā sakarībā ierosina dažādas iespējas, piemēram, sistemātisku tirgus novērošanu, labāku sarunu procedūru izmantošanu ar iepriekšēju paziņošanu un citus papildu pasākumus pārredzamības uzlabošanai vai jaunu piedāvājumu piekļuvei kopumā, īpaši vērtējot piedāvājumus no ilgtspējīgas attīstības viedokļa. Lai sasniegtu uz vidi orientētus un inovatīvus iepirkuma rezultātus, izvēli labāk ir pamatot uz veiktspējas un funkcionālām prasībām, nekā detalizētu tehnisko specifikāciju. Nepieciešams arī vienkāršot iespēju pielāgot vai labot kļūdas iepirkuma dokumentos, protams, sniedzot atbilstošas drošības garantijas, lai nodrošinātu procedūras pārredzamību un kontroli.

Turklāt pārskatīšanas gaitā ir jāorganizē apspriešana par robežvērtību saskaņošanu. Tas ir norādīts vairākos atzinumos, taču šis jautājums ir diskutēts ļoti polemiski, tādēļ būtu ieteicams organizēt papildu uzklausīšanu.

Tomēr referente norāda, ka nedrīkst pārvērtēt iepirkuma procedūras juridiskos aspektus, Komisijai ir pienākums sniegt lielāku atbalstu arī praktiskajos apsektos, piemēram, pieredzes apmaiņas pasākumu organizēšanā vai pārbaudītu procedūru un metožu attīstībā, kā arī dalībvalstu apmācības programmās. Turklāt apmācībām jābūt orientētām ne tikai uz vietējām līgumslēdzējām iestādēm, bet arī politikas veidotājiem un citām ieinteresētām personām, īpaši nevalstiskām organizācijām, kas sniedz sociālos pakalpojumus. Šajā sakarā varētu izmantot Francijas pieredzi, jo Francijā šis modelis pašlaik tiek izmēģināts.

Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) piekļuve

Referente jau pagājušā gada ziņojumā par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu atzīmēja, cik būtisks ir šis jautājums, un ieteica dažādus instrumentus labākas piekļuves MVU nodrošināšanai. MVU piekļuvi publiskiem iepirkumiem kavē virkne šķēršļu, arī tas, ka „Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta” īstenošana daudzās dalībvalstīs nenorit atbilstoši vēlamajam.

Tādēļ referente iesaka veikt pasākumus, kas, no vienas puses, samazina MVU transakciju izmaksas, piemēram, princips „tikai vienreiz”, saskaņā ar kuru tikai izvēlētajam pretendentam iepirkuma procedūras beigās ir jāiesniedz dokumentu oriģināli, vai standartizētas „iepirkuma pases” izveidošana elektroniska reģistra veidā, kurā glabātos atbilstošie sertifikāti. Šādas sistēmas jau pastāv dažās dalībvalstīs.

No otras puses, būtu nepieciešams intensīvāk veicināt un pieprasīt iedalījumu daļās, un šajā gadījumā varētu izmantot principu „piemērot vai paskaidrot”, tādējādi nodrošinot labāku pārredzamību.

Vēl MVU piekļuvi sekmētu tādi pasākumi kā ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma izvēle, jaunu piedāvājumu vieglāka piekļuve, pastiprināta sarunu procedūru izmantošana, kā arī iepirkuma regulējuma vienkāršošana un lielāka elastība kopumā.

E-iepirkums

Rīcības plāns par elektronisko iepirkuma procedūru ieviešanu visā Eiropā diemžēl nesasniedza tā mērķi panākt, lai 2010. gadā 50 % no iepirkumu procedūrām tiktu veiktas elektroniski. Vidējie rādītāji sasniedz tikai 5 %. Tikai dažām valstīm, piemēram, Portugālei, ir izdevies gūt labus panākumus. Tādēļ referente atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu par e-iepirkumu un aicina Eiropas Komisiju uzņemties šajā jomā lielāku politisko atbildību un publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanā integrēt nepieciešamo tiesisko regulējumu, lai Eiropas Savienībā sekmētu elektroniskās iepirkuma procedūras.

• [1]  EKT, lieta C-448/01, EVN AG un Wienstrom GmbH pret Austrijas Republiku, 2003. gada 4. decembris, Eiropas Tiesas ziņojumi (2003) I-14527.

Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS (1.9.2011)

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par publiskā iepirkuma modernizāciju
(2011/2048(INI))

Atzinumu sagatavoja: Kader Arif

IEROSINĀJUMI

Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  aicina tās valstis, kuras ir parakstījušas nolīgumu par publisko iepirkumu, pēc iespējas ātrāk pabeigt šā nolīguma reformu, lai vairāk veicinātu godīgumu un pārredzamību starptautiskā līmenī, efektīvāk cīnoties pret korupciju, turklāt ievērojot iepirkumu politikas daudzfunkcionalitāti; aicina šīs valstis, ratificējot turpmāko nolīgumu, saglabāt teritoriālas vai ar nozari saistītas atrunas, ievērojot saprātīgas robežas; tomēr pauž nožēlu, ka neviena no jaunajām lielākajām tirgus ekonomikas valstīm vēl nav parakstījusi nolīgumu par publisko iepirkumu; aicina šīs valstis piedalīties pašreizējā pārskatīšanas procesā un pēc tam nekavējoties noslēgt un ratificēt gaidāmo nolīgumu;

2.  uzsver, ka ES tirdzniecības politika ir jāpārveido par patiesu ilgtspējīgas attīstības un lielāka kvalitatīvāku darbavietu skaita radīšanas līdzekli; aicina Komisiju izstrādāt tādu tirdzniecības politiku, kas saskan ar spēcīgu un darbavietas veidojošu rūpniecības politiku; uzsver, ka uz ES tirdzniecības partneriem ir jāattiecina noteikumi un ka šiem partneriem ir jānodrošina to ievērošana, jo pretējā gadījumā tiks pārkāptas starptautiskās saistības, kas ļoti negatīvi ietekmēs vienotā tirgus darbību;

3.  atgādina, ka nolīgums par publisko iepirkumu, kam jāturpina būt par galveno publiskā iepirkuma reglamentēšanas instrumentu starptautiskā līmenī, paredz īpašu un diferencētu attieksmi pret jaunattīstības valstīm; prasa, lai Komisija ievērotu šo principu divpusējās attiecībās ar šīm valstīm;

4.  uzsver, ka laikā, kad pastiprinās starptautiskā konkurence, Eiropas uzņēmumi izceļas ar jaunrades spēju, augsti attīstītu tehnoloģiju un kvalitatīvu sociālo un vides standartu piemērošanu; prasa, lai Komisija nolīgumā par publisko iepirkumu censtos panākt ne tikai cenas kritērija atzīšanu, piešķirot publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesības, bet arī tādu papildu kritēriju atzīšanu, kuri saistīti ar šo līgumu priekšmetu un kuri jo īpaši attiecas uz spēju uzlabot darba drošību; aicina Komisiju, risinot sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumiem ar valstīm, kuras nav publiskā iepirkuma nolīguma partnervalstis, iekļaut papildu kritērijus, kritēriju izvēlē un noteikšanā ņemot vērā pārējo attiecīgo valstu attīstības līmeni; uzskata, ka labāki noteikumi par publisko iepirkumu ļautu radīt vairāk kvalitatīvu darba vietu, atbalstīt Eiropas rūpniecības politiku un veicināt ilgtspējīgu vides un sociālo attīstību;

5.  aicina Komisiju paplašināt Eiropas direktīvas, ietverot tajās Starptautiskās Darba organizācijas Konvencijā Nr. 94 par darba tiesību klauzulām (valsts iepirkuma līgumiem) paredzētos noteikumus, kuru mērķis ir veicināt sociāli atbildīgus publiskos iepirkumus, pieprasot, lai pretendenti un darbuzņēmēji saskaņotu samaksas likmes un citus vietējā līmenī spēkā esošos darba nosacījumus, kuri ir noteikti koplīgumos vai valstu tiesību aktos;

6.  uzsver, ka publiskais iepirkums ir piemērots ekonomikas politikas instruments īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķu sasniegšanai attiecībā uz ekoloģiski ilgtspējīgu attīstību un var arī veicināt augstus sociālos standartus visā pasaulē; aicina Komisiju tirdzniecības nolīgumos paredzēt mērķtiecīgus stimulus uzņēmējdarbībai, lai publiskais iepirkums būtu sabiedrībai un videi draudzīgāks un veicinātu jaunradi;

7.  norāda Komisijai, ka, lai arī Direktīvā 2004/17/EK un 2004/18/EK ir noteikta zināma rīcības brīvība sociālo, vides un ilgtspējības standartu ieviešanā, ja vien tie ir tieši saistīti ar nolīgumu, spēkā esošo tiesību aktu modernizācijai ir jābūt vērstai uz šīs rīcības brīvības paplašināšanu un ierobežojumu samazināšanu, lai labāk izmantotu iespējamās publiskā iepirkuma sinerģijas mērķu sasniegšanai citās attiecīgās politikas jomās;

8.  norāda, ka ir jāuzlabo publisko izdevumu efektivitāte attiecībā uz to pozitīvo ietekmi uz valstu un starptautisko uzņēmumu līdzdalību sociālajā un vides jomā un jāizmanto iespēja ar atbildīgu iepirkumu palīdzību panākt, lai Eiropas un vispasaules tirdzniecība būtu vairāk vērsta uz sociālo problēmu risināšanu un būtu videi nekaitīgāka;

9.  norāda, ka uzņēmumi var ietekmēt un veicināt nodarbinātību, pienācīgas kvalitātes darbu, darba tiesību un sociālo noteikumu ievērošanu, pieejamību, godīgu tirdzniecību, cilvēktiesību ievērošanu un sociālo ieguldījumu, ja, piedaloties publiskā iepirkuma konkursos, tie piedāvā augstus standartus; tādēļ aicina Komisiju apsvērt un ieviest piemērotu normatīvo telpu, modernizējot publiskā iepirkuma nolīgumus;

10. aicina Komisiju nodrošināt, lai publiskā iepirkuma līgumos tiktu iekļauts noteikums, kas dažu iepirkuma līgumu piešķiršanas gadījumos ES ļautu dot priekšroku Eiropas ražotājiem, īpaši MVU, līdzīgi noteikumiem, kādi jau tiek piemēroti citās šā nolīguma partnervalstīs;

11. uzskata, ka spēkā esošie publisko līgumu noteikumi ir pārāk sarežģīti un mazākiem klientiem un MVU var būt praktiski neizpildāmi, tādējādi radot beztarifu barjeras tirdzniecībā; tādēļ aicina Komisiju, lai tā savos ierosinātajos tiesību aktos par publiskā iepirkuma modernizāciju ņemtu vērā mazo klientu un MVU vajadzības, lai palielinātu viņu līdzdalību publiskajos iepirkumos un starptautiskajā tirdzniecībā; cer arī vienkāršot administratīvo procedūru ar informācijas tehnoloģiju palīdzību, īpaši ar sabiedrībai tiešsaistē pieejamām konkursa procedūrām; mudina Komisiju apsvērt MVU sociālo vērtību publiskā iepirkuma modernizācijā un pieņemt īpašus pasākumus, lai veicinātu to līdzdalību publiskajos iepirkumos un stiprinātu to konkurences stāvokli;

12. mudina Komisiju vienkāršot Direktīvu 2004/17/EK un Direktīvu 2004/18/EK, lai racionalizētu iepirkuma procedūru, samazinātu noteikumu detalizētības līmeni un administratīvo slogu, tādējādi uzlabojot uzņēmējdarbības vidi Eiropas un ES tirdzniecības partneru klientiem un uzņēmumiem, nodrošinot godīgus konkurences apstākļus un paaugstinot Eiropas publiskā iepirkuma efektivitāti un lietderību; tādēļ uzsver, ka ir jāuzlabo MVU uzņēmējdarbības vide, pielāgojot robežvērtības, samazinot administratīvo slogu un palielinot rīcības iespējas;

13. uzskata, ka ir būtiski panākt skaidru redzējumu attiecībā uz ārvalstu uzņēmumiem, kas darbojas Eiropā, īpaši gadījumos, kad to veiktās darbības saņem ievērojamu atbalstu no ārvalstīm; pauž bažas par iespējamo iekšējā tirgus noteikumu apiešanu no to ārvalstu uzņēmumu puses, kuri izveido filiāles ES vai izpērk Eiropas uzņēmumus; tādēļ aicina Komisiju, ņemot par piemēru ASV izveidoto CFIUS, dibināt iestādi, kas būtu atbildīga par iepriekšēju pārskatu sagatavošanu par ārvalstu ieguldījumiem;

14. uzskata, ka Eiropas tirgus nevar palikt vienpusēji atvērts trešo valstu dalībniekiem, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par to, kā izveidot efektīvu instrumentu, kas, no vienas puses, veicinātu atbilstību principam par ciešāku savstarpīgumu attiecībā pret tām valstīm, kuras ir vai nav publiskā iepirkuma nolīguma partnervalstis un kuras pašlaik nepiešķir līdzvērtīgu piekļuvi Eiropas dalībniekiem, un, no otras puses, nodrošinātu godīgu un vienlīdzīgu konkurenci visā pasaulē;

15. aicina Komisiju būt stingrākai, risinot divpusējas sarunas ar rūpnieciski attīstītajām valstīm, lai nodrošinātu labāku tirgus pieejamību un lielāku savstarpīgumu publiskā iepirkuma jomā; uzsver, ka reālu tirgus pieejamību nedrīkst ierobežot beztarifu barjeras, un aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību šai problēmai, risinot sarunas starptautiskā līmenī;

16. norāda, ka publiskā iepirkuma sadaļas ES tirdzniecības nolīgumos veido starptautiski saistošus līgumus, un tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai šo sadaļu saturs nebūtu pretrunā ar pašreizējiem centieniem modernizēt publiskā iepirkuma tiesību aktus Eiropas Savienībā, tostarp ar robežvērtību pārskatīšanu piedāvājumu konkursu izsludināšanai;

17. uzskata — lai veicinātu ES uzņēmumu intereses ārvalstīs, politiskie instrumenti un mērķi ir jāizvēlas saprātīgi, turklāt sarežģīto ekonomisko apstākļu kontekstā ir maz ticams, ka jebkādas protekcionisma tendences varētu veicināt Eiropas ekonomikas atlabšanu;

18. uzskata, ka noziegumi, kurus izdarījusi mafija un organizētas noziedznieku grupas un par kuriem piespriests sods vienā dalībvalstī, ir iemesls, lai izslēgtu Eiropas un ārpus Eiropas uzņēmumus no dalības publiskos konkursos visās ES dalībvalstīs;

19. ņemot vērā lielo uzņēmumu, to filiāļu un piegādes ķēžu svarīgo lomu starptautiskajā tirdzniecībā, uzskata, ka uzņēmumu atbildībai sociālajā un vides jomā ir jākļūst par ES tirdzniecības nolīgumu elementu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	31.8.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	23 2 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	William (The Earl of) Dartmouth, Kader Arif, David Campbell Bannerman, Daniel Caspary, Yannick Jadot, Metin Kazak, Bernd Lange, David Martin, Vital Moreira, Paul Murphy, Franck Proust, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Niccolò Rinaldi, Helmut Scholz, Peter Šťastný, Robert Sturdy, Gianluca Susta, Keith Taylor, Paweł Zalewski
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Catherine Bearder, George Sabin Cutaş, Mário David, Albert Deß, Salvatore Iacolino, Maria Eleni Koppa, Elisabeth Köstinger, Marietje Schaake
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Roger Helmer, Patrice Tirolien

Budžeta kontroles komitejaS ATZINUMS (14.7.2011)

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par publiskā iepirkuma modernizāciju
(2011/2048(INI))

Atzinumu sagatavoja: Bart Staes

IEROSINĀJUMI

Budžeta kontroles komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka attiecībā uz ES līdzekļu izmantošanu ir ārkārtīgi būtiski pareizi piemērot iepirkuma noteikumus dalībvalstīs, lai aizsargātu ES nodokļu maksātāju intereses; atgādina, ka publiskie izdevumi par darbu, precēm un pakalpojumiem veido aptuveni 19 % no ES IKP (2009. gadā) un teju piektdaļa šo izdevumu (apmēram EUR 420 miljardi jeb 3,6 % no ES IKP) ir attiecināma uz ES direktīvu par publisko iepirkumu darbības jomu, kā norādīts Komisijas 2011. gada paziņojumā par korupcijas apkarošanu Eiropas Savienībā[1]; atgādina, ka saskaņā ar Revīzijas palātas datiem[2] publiskā iepirkuma noteikumu neievērošana ir pamatā 43 % no visām skaitļos izsakāmajām kļūdām un veido ap trim ceturtdaļām no aplēstā kļūdu īpatsvara kohēzijas izdevumos;

2.  aicina Komisiju veikt nepieciešamo analīzi attiecībā uz noteikumiem, kas izriet no ES tiesu prakses, lai precizētu tiesisko regulējumu un sniegtu lielāku juridisko noteiktību visām pusēm;

3.  mudina Komisiju ierosināt atbilstīgus noteikumus, lai nekavējoties novērstu korupciju un favorītismu, kā arī nodrošināt vienlīdzīgus noteikumus visiem iepirkumu procedūru dalībniekiem; aicina Komisiju ieviest vienotu „interešu konflikta” un „smaga profesionālās ētikas pārkāpuma” definīciju publiskajā iepirkumā un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu korupciju, ko rada manipulācijas ar cenu piedāvājumu;

4.  uzsver, ka ar publiskā iepirkuma reformu jāpanāk publisko izdevumu efektivitāte, jānodrošina efektīvāka publisko līdzekļu izmantošana un jāsasniedz optimāli publiskā iepirkuma konkursu rezultāti, piemērojot skaidras, pārredzamas un elastīgas procedūras, kas ļautu solītājiem līdzvērtīgi konkurēt visā Eiropas Savienībā;

5.  lai apkarotu ar publisko iepirkumu saistīto korupciju, aicina Komisiju veicināt efektīvāku ziņošanas praksi, tostarp informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm attiecībā uz negodīgu solītāju izslēgšanu; aicina Komisiju sniegt skaidrus noteikumus ziņotāju aizsardzībai atbilstoši ieteikumiem Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijā Nr. 1729 (2010)[3], uzlabot ar ES līdzekļiem finansētu līgumu pārredzamību un veicināt izglītojošas darbības gan iestāžu, gan plašas sabiedrības līmenī;

6.  uzsver, ka līgumslēdzēju iestāžu izglītošana un informācijas izplatīšanas kampaņas piemērojamo publiskā iepirkuma noteikumu jomā ir nozīmīgs instruments, lai nodrošinātu mērķtiecīgu dalību procedūrās un izvairītos no kļūdām; iesaka katrā dalībvalstī izveidot centrālu palīdzības dienestu, kurš īpašu uzmanību pievērstu MVU;

7.  aicina Komisiju precizēt publisko iepirkumu reglamentējošos noteikumus, īpaši saistībā ar līgumu izpildes posmu (piemēram, attiecībā uz spēkā esoša līguma „būtiskiem grozījumiem”, grozījumiem saistībā ar darbuzņēmēju un līgumu izbeigšanu);

8.  aicina Komisiju veicināt ilgtspējīga publiskā iepirkuma līgumus, kuros tiktu ievēroti sociāli, vides un taisnīgas tirdzniecības kritēriji, nosakot dalībvalstīm par pienākumu iekļaut atbilstīgas prasības līgumu dokumentos;

9.  norāda, ka e-iepirkums uzlabo pieejamību, pārredzamību, efektivitāti un konkurētspēju; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pārrobežu e-iepirkuma izmantošanu;

10. norāda, ka atsevišķas dalībvalstis jau piemēro efektīvas publiskā iepirkuma procedūras, kas garantē pārredzamību un nodokļu maksātāju naudas lietderīgu izmantošanu; aicina Komisiju pētīt dalībvalstu labo praksi šajā jomā un noteikt efektīvākos publiskā iepirkuma principus ES mērogā;

11. aicina Komisiju pārskatīt pašreizējos kvalitatīvos atlases kritērijus, bilancēm kā pierādījumam uzņēmēja ekonomiskajam un finansiālajam stāvoklim pievienojot naudas plūsmas pārskatus, kas ir uzticams finanšu stabilitātes rādītājs;

12. aicina Komisiju ieviest pasākumus nolūkā vienkāršot iepirkuma procedūras un mazināt solītāju administratīvo slogu, lai veicinātu MVU iespējas piekļūt publiskā iepirkuma līgumiem, kā tas uzsvērts Parlamenta ziņojumā par Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu (2008/2237(INI)); uzsver, ka šie pasākumi arī samazinās administratīvo kļūdu risku; iesaka sadarboties ar centrālajām vai reģionālajām reģistru vai pasu iestādēm, lai mazinātu MVU administratīvo slogu, ko tiem rada prasības atlases posmā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	13.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	23 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jean-Pierre Audy, Inés Ayala Sender, Zigmantas Balčytis, Andrea Cozzolino, Tamás Deutsch, Martin Ehrenhauser, Jens Geier, Gerben-Jan Gerbrandy, Ingeborg Gräßle, Iliana Ivanova, Bogusław Liberadzki, Monica Luisa Macovei, Aldo Patriciello, Crescenzio Rivellini, Paul Rübig, Theodoros Skylakakis, Bart Staes, Søren Bo Søndergaard
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Thijs Berman, Zuzana Brzobohatá, Derk Jan Eppink, Christofer Fjellner, Marian-Jean Marinescu, Jan Mulder

• [1]    Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā" (COM(2011) 308).
• [2]      ^{Revīzijas palātas gada pārskats par budžeta izpildi 2009. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm (OV C 303, 9.11.2010., 1. lpp.).}
• [3]      ^{Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcija Nr. 1729 (2010) par ziņotāju aizsardzību, teksts pieņemts 2010. gada 29. aprīlī.}

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ATZINUMS (18.7.2011)

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par Publiskā iepirkuma modernizācija
(2011/2048(INI))

Atzinumu sagatavoja: Julie Girling

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  norāda, ka publiskais iepirkums aizņem aptuveni 17 % no ES IKP un ir galvenais tirgus instruments, kuru izmanto sabiedrības vajadzību nodrošināšanai un kurš citu mērķu starpā var palīdzēt sekmēt ilgtspējīgu nodarbinātību, labākus darba apstākļus un inovāciju jo īpaši attiecībā uz uzņēmumiem, galvenokārt MVU, veicinot sociālo iekļaušanu un nodrošinot mazāk aizsargātu un nelabvēlīgā situācijā esošu sociālo grupu vajadzības nodarbinātības jomā, un var dot ievērojamu ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā; uzsver arī, ka publiskajam iepirkumam var būt liela nozīme Eiropas sociālā modeļa īstenošanā, kura pamatā ir kvalitatīvas darba vietas, vienlīdzīgas iespējas, diskriminācijas novēršana un sociālā integrācija; vienlaicīgi uzsver, ka tiesību aktu publiskā iepirkuma jomā piemērošana personāliem sociālajiem pakalpojumiem bieži vien nav labākais veids, kā nodrošināt optimālus rezultātus attiecīgo pakalpojumu lietotājiem;

2.  norāda, ka spēkā esošie ES tiesību akti publiskā iepirkuma jomā jau paredz iespēju ņemt vērā sociālos aspektus, piešķirot publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības; taču norāda, ka jāprecizē attiecīgo noteikumu praktiskā piemērošana;

3.  atbalsta pašreizējā dalījuma A un B pakalpojumos saglabāšanu, saskaņā ar kuru B pakalpojumi ir pakalpojumi, kas ir līguma priekšmets, uz kuru neattiecas pārrobežu konkurence vai kura būtības dēļ ES publiskais iepirkums nav piemērots, piemēram, veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi;

4.  atzīst, ka valsts pārvaldes iestādes saņem vairāk nekā 16 % no Eiropas IKP, un tāpēc tās jāaicina pievērst lielāku uzmanību risinājumiem, lai veicinātu sociālās inovācijas un lai radītu darba tirgus iespējas, izmantojot šo finansējumu, it īpaši sniedzot efektīvākus sabiedriskos pakalpojumus;

5.  atbalsta priekšlikumu veicināt sociālo iepirkumu ražojumu iegādes jomā, piemēram, izmantojot godīgas tirdzniecības kritēriju;

6.  atzīst, ka liela nozīme ir Publiskā iepirkuma nolīgumam (PIN), kas varētu ierobežot darbības jomu jebkuriem tiesību aktu pielāgojumiem ES līmenī, jo daudzu procedūras noteikumu izcelsme ir tieši PIN, taču uzsver, ka publiskā iepirkuma noteikumi dažās jomās ir pat stingrāki nekā PIN noteikumi; aicina Komisiju, ievērojot spēkā esošos saistošos principus (konkurence, pārredzamība, diskriminācijas novēršana un efektivitāti), censties panākt lielāku vienkāršību un noteikumu elastīgumu, lai atvieglotu un veicinātu sociālā publiskā iepirkuma izmantošanu;

7.  uzsver, ka ES tiesību aktu publiskā iepirkuma jomā uzlabojumi ļautu labāk noteikt vairākas galvenās koncepcijas un jēdzienus, nodrošinot iestādēm, kas piešķir līgumslēgšanas tiesības, uzņēmumiem un tādējādi arī darba ņēmējiem lielāku tiesisko noteiktību;

8.  aicina Komisiju oficiāli atzīt arī citus pakalpojumu sniedzēju atlases veidus, piemēram, „iekšējā iepirkuma” un „pakalpojumu koncesijas” metodes un skaidri norādīt, ka visi vispārējās nozīmes sociālo pakalpojumu (VNSP) līgumu slēgšanas un finansēšanas veidi ir līdzvērtīgi;

9.  uzstāj, ka direktīvai jārosina un skaidri jāatļauj līgumslēdzējām iestādēm atsaukties uz politikas horizontālajiem mērķiem;

10. atzīst, ka līgumslēdzējām iestādēm ir svarīga loma, jo tās var izmantot savu pirktspēju, lai iepirktu preces un pakalpojumus ar augstāku „sociālo” vērtību; uzsver, ka sociāls iepirkums var dot ievērojamu ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā un ka būtu jāveicina šī iepirkuma izmantošana saskaņā ar tādiem principiem kā konkurence, pārredzamība, diskriminācijas novēršana un izmaksu lietderība, ņemot vērā MVU vajadzības; tāpēc aicina līgumslēdzējas iestādes izvērtēt sociālos riskus un to darbības un piegādes ķēdes ietekmi; aicina Komisiju veicināt kontaktpunktu izveidi ekoloģiski atbildīga publiskā iepirkuma veicināšanai atsevišķās dalībvalstīs, lai attīstītu sociāli atbildīga iepirkuma praksi un sniegtu ieinteresētajām personām specializētas juridiskās konsultācijas;

11. uzsver, ka, pārskatot direktīvas, jāņem vērā Lisabonas līguma noteikumi par apņemšanos panākt pilnīgu nodarbinātību, proti, sociālo tirgus ekonomiku, un par atbildību kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas jomā, kā arī par pārvaldes iestāžu un dalībvalstu tiesībām pieņemt lēmumus par sabiedrisko pakalpojumu finansēšanu, organizāciju un sniegšanu;

12. aicina Komisiju rosināt līgumslēdzējas iestādes un attiecīgās aģentūras valsts līmenī iepirkuma procedūras sākotnējā posmā vairāk iesaistīt sociālekonomiskās un brīvprātīgo organizācijas, lai nodrošinātu, ka konkursa dokumentu izstrādes procesā lielāka uzmanība tiek pievērsta sociālajiem jautājumiem;

13. uzsver, ka, lai veicinātu atbildīgu un sociāli ilgtspējīgu sadarbību starp pircējiem un piegādātājiem, liela nozīme ir ciešākai sadarbībai un labākai komunikācijai visu ieinteresēto personu starpā; aicina Komisiju aktīvāk organizēt informācijas un komunikācijas kampaņas par sociāli atbildīga iepirkuma pozitīvajiem aspektiem, izplatot labāko praksi dalībvalstīs;

14. uzsver, ka ir svarīgi, no vienas puses, apmācīt līgumslēdzēju iestāžu darbiniekus un individuālus uzņēmumu, un, no otras puses, kā ilgtermiņa stratēģiju līgumu specifikācijās iekļaut prasības par prasmēm un apmācību, piemēram, par stažēšanās un prakses sistēmu vai pieaugušo izglītības sistēmu; tomēr uzsver, ka minētajām darbībām jābūt tieši saistītām ar līguma priekšmetu, jābūt proporcionālām un ekonomiski izdevīgām;

15. norāda, ka direktīvu noteikumiem jābūt konkrētākiem attiecībā uz pieejas nodrošināšanu personām ar invaliditāti;

16. norāda, ka MVU, kuriem saskaņā ar aprēķiniem līgumu vērtības izteiksmē piešķir 31–38 % no publiskā iepirkuma, ir ES ekonomikas pamats un tiem ir milzīgs darba vietu radīšanas, izaugsmes un inovācijas potenciāls un ka lielāka MVU pieeja publisko iepirkumu tirgiem varētu palīdzēt šo potenciālu izmantot, piemēram, atvieglojot prasības, samazinot administratīvo slogu un piedāvājot plašākas tehniskās un juridiskās konsultācijas piedāvājumu izstrādes laikā; tāpēc aicina dalībvalstis aktīvāk rīkoties, lai veicinātu atbilstību Eiropas labākās prakses kodeksam, kas paredz nodrošināt godīgu konkurenci un pienācīgu MVU pieeju publiskajam iepirkumam; aicina Komisiju steidzami izvērtēt, vai Eiropas līmeņa normatīvajiem aktiem nebūtu jānodrošina, ka līgumslēdzējas iestādes pēc iespējas labāk izmanto MVU ekonomisko un inovācijas potenciālu;

17. uzsver, ka Eiropas publiskā iepirkuma tirgus ir atvērtāks nekā ES starptautisko partneru tirgi un tāpēc Eiropas uzņēmumi nevar konkurēt ar trešo valstu uzņēmumiem uz līdzvērtīgiem konkurences noteikumiem un joprojām saskaras ar grūtībām, cenšoties iegūt pieeju trešo valstu tirgiem; aicina Komisiju nodrošināt Eiropas un citu valstu savstarpīgumu attiecībā uz tirgu atvēršanu un pieeju publiskā iepirkuma līgumiem saskaņā ar nolīgumiem, kas noslēgti ES un trešo valstu starpā;

18. atzīst, ka administratīvā sloga, piemēram, darījumu izmaksu, mazināšanā, it īpaši MVU, ļoti liela nozīme ir e-iepirkumam; šai sakarībā uzsver, ka arī turpmāk jāveicina e-iepirkuma izmantošana un uzņēmējiem un darbiniekiem jānodrošina atbilstīga apmācība;

19. uzsver, ka ar publiskā iepirkuma procedūras grozījumiem būtu jāvienkāršo un jāpadara elastīgāki publiskā iepirkuma noteikumi un jāsamazina uzņēmumiem izvirzītās prasības dalībai publiskā iepirkuma procedūrā, lai tādējādi veicinātu ekonomiski un sociāli novatorisku publiskā iepirkuma procedūru ar mērķi sekmēt inovāciju un labākas nodarbinātības iespējas; uzsver, ka spēkā esošie ES tiesību akti publiskā iepirkuma jomā jau piedāvā šim nolūkam piemērotus instrumentus (piemēram, izpildes prasības un ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju ), aicina Komisiju arī turpmāk izdarīt spiedienu, lai šāda veida instrumenti, piemēram, kopējā cikla izmaksu novērtējums, tiktu izmantoti, un meklēt citas iespējas sociālās inovācijas veicināšanai; uzsver, ka iepirkuma procedūrā būtiski jāpalielina sociālā un vides aizsardzības kritērija nozīme un ka zemākās cenas kritērijam līgumu piešķiršanas procedūrās jābūt sekundāram;

20. uzsver, ka sociāli atbildīgs publiskais iepirkums palīdz uzlabot atbilstību Kopienas vērtībām un izpildīt Kopienas prasības, jo tiek ņemtas vērā visu lietotāju, tostarp lietotāju ar invaliditāti un atšķirīgu etnisko izcelsmi, vajadzības;

21. atbalsta pašreizējā tiesiskā regulējuma publiskā iepirkuma jomā grozījumus, lai ņemtu vērā arī sociālo pakalpojumu īpašo raksturu;

22. uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai, uzlabojot elastīgumu, nemazinātos līgumslēdzēju iestāžu un pretendentu pārskatatbildība, radot negatīvu ietekmi uz nodarbinātības iespējām;

23. uzsver, ka atsevišķu prioritāšu veicināšana sociālās un nodarbinātības politikas jomā, izmantojot publisko iepirkumu, var palielināt subjektīvu lēmumu pieņemšanas risku un apgrūtināt šādu lēmumu atcelšanu;

24. atzīst, ka ES varētu būt svarīga loma, sekmējot veiksmīgas publiskā un privātā sektora partnerības izveidi, veicinot godīgu konkurenti un labākās prakses apmaiņu dalībvalstīs sociālās un nodarbinātības politikas jomā; tomēr norāda, ka dalībvalstīs pastāv lielas atšķirības šajā jomā piemērojamo juridisko un procesuālo prasību ziņā; tāpēc aicina Komisiju precizēt publiskā un privātā sektora partnerības jēdzienu, it īpaši attiecībā uz to, kā puses kopā uzņemas riskus un izpilda savas finansiālās saistības;

25. atzīst, ka publiskais iepirkums, ja to izmanto efektīvi, var kļūt par reālu virzītājspēku kvalitatīvas nodarbinātības, algu un darba apstākļu, kā arī vienlīdzības veicināšanā, prasmju un izglītības attīstībā, vides politikas īstenošanā un pētniecības un inovāciju stimulēšanā;

26. pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā nav izmantota iespēja novērtēt Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā[1] 1. panta 4. punkta faktisko īstenošanu un tā ietekmi uz uzņēmumu no trešām valstīm pieeju ES iepirkuma tirgum;

27. aicina Komisiju saistībā ar notiekošo pārskatīšanu nākt klajā ar līgumslēdzējām iestādēm paredzētu praktisku un skaidru lietotāja rokasgrāmatu, kurā būtu iekļauta veiksmīgu sociālā iepirkuma gadījumu izpēte;

28. aicina pēc iespējas samazināt uzņēmumu izmaksas, kas rodas, piedaloties publiskā iepirkuma līgumu konkursos, lai uzlabotu uzņēmumu konkurētspēju un veicinātu nodarbinātību;

29. atbalsta aicinājumu uzlabot publiskā iepirkuma procedūru elastīgumu un norises ātrumu, lai uzlabotu uzņēmumu konkurētspēju un tādējādi radītu vairāk darba vietu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	13.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	28 17 4
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Pervenche Berès, Mara Bizzotto, Philippe Boulland, David Casa, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Sergio Gaetano Cofferati, Frédéric Daerden, Karima Delli, Proinsias De Rossa, Frank Engel, Sari Essayah, Ilda Figueiredo, Thomas Händel, Roger Helmer, Nadja Hirsch, Stephen Hughes, Danuta Jazłowiecka, Martin Kastler, Ádám Kósa, Jean Lambert, Patrick Le Hyaric, Olle Ludvigsson, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Siiri Oviir, Rovana Plumb, Sylvana Rapti, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Jutta Steinruck
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Georges Bach, Raffaele Baldassarre, Jürgen Creutzmann, Kinga Göncz, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Evelyn Regner, Csaba Sógor, Emilie Turunen, Peter van Dalen, Cecilia Wikström
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Ashley Fox, Marit Paulsen

• [1]  Tiesas 2008. gada 3. aprīļa spriedums lietā C-346/06 [2008], Krājums, I-01989 (Dirk Rüffert pret Land Niedersachsen).

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ATZINUMS (20.7.2011)

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par Publiskā iepirkuma modernizācija
(2011/2048(INI))

Atzinumu sagatavoja: Åsa Westlund

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

Vispārīgi aspekti

1.  atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija uzskata publisko iepirkumu par svarīgu elementu pārejā uz ilgtspējīgu ekonomiku un stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā; uzsver, ka dalībvalstu atbildībā ir nodrošināt, lai šo mērķu īstenošana tiktu atbalstīta publiskā iepirkuma politikā, un atzinīgi vērtē to, ka Komisija vairāk pievēršas mazo līgumslēdzēju iestāžu vajadzībām;

2.  norāda, ka ES publiskā sektora gada patēriņš ir aptuveni 17 % no ES iekšzemes kopprodukta; atgādina, ka valsts iestāžu pirktspēja var veicināt kopējus mērķus, un uzsver, ka tādēļ ir svarīgi izmantot iespēju publiskā iepirkuma procedūrā papildus cenai iekļaut arī citus rādītājus, piemēram, vides un sociālos faktorus; uzskata, ka kaitīgus ražošanas un patēriņa modeļus varētu samazināt ar publisko iepirkumu;

3.  atzinīgi vērtē vietējo, reģionālo un valsts iestāžu izplatīto vēlmi piešķirt līgumslēgšanas tiesības tiem, kas atbalsta ilgtspējīgu attīstību, tostarp resursu un enerģijas efektivitāti, atjaunojamo enerģijas avotu plašāku izmantošanu un klimata pārmaiņu apkarošanu; norāda — daudzi pierādījumi liecina, ka šī direktīva un tās īstenošanas noteikumi to padara grūtāku un ka neskaidrības pašreizējos publiskā iepirkuma noteikumos ir izraisījušas pārpratumus un dažādas interpretācijas attiecībā uz vides ilgtspējības kritēriju iekļaušanu līgumos; uzsver — ES Līgumi paredz, ka tiesību akti ir jāizstrādā, lai dalībvalstīm, vietējām un reģionālām iestādēm palīdzētu, nevis kavētu vai apgrūtinātu veicināt vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu;

4.  saglabā uzskatu, ka ar direktīvām ir jāmudina līgumslēdzējas iestādes un tām jādod skaidra atļauja atsaukties uz tādiem horizontālās politikas mērķiem kā ilgtspējīgas attīstības kritērijiem piedāvājuma līguma priekšmeta aprakstā;

5.  prasa visos attiecīgajos publiskā iepirkuma līgumos iekļaut vides aizsardzības apsvērumus, kā arī citus atbilstīgus ilgtspējīgu attīstību veicinošus aspektus; uzsver, ka Publiskā iepirkuma direktīvā ir jāizdara grozījumi, lai precizētu, ka līgumslēdzējām iestādēm ir gan vēlams, gan iespējams:

     –   tehniskajā specifikācijā izvirzīt nosacījumus par vides aizsardzību un piešķiršanas posmā ņemt vērā ietekmi uz vidi;

     –   noteikt sociālos standartus, piemēram, lai veicinātu personu ar invaliditāti iesaistīšanu darba tirgū, un darba drošības standartus;

     –   izvirzīt nosacījumus par lauksaimniecības dzīvnieku labturību, kā arī attiecīgā gadījumā nosacījumus par dzīvu dzīvnieku pārvadāšanu;

     –   prasa, lai iepriekš minētie nosacījumi tiktu piemēroti arī apakšlīgumiem;

6.  uzskata, ka šajā sakarībā ir jāpiešķir prioritāte pakalpojumiem izvirzītajiem ekomarķēšanas kritērijiem; uzsver, ka, iegādājoties vai nomājot enerģiju patērējošas iekārtas, līgumslēdzējām iestādēm kopējā energoietaupījuma noteikšanā būtu jāizmanto enerģijas un ekomarķēšanas standartiem līdzvērtīgi kritēriji;

7.  jo īpaši norāda nepieciešamību precizēt, ka ir iespējams izvirzīt tādus vides, ekosistēmas, sociālās un dzīvnieku aizsardzības nosacījumus, kas ir stingrāki par parastajiem ES tiesību aktu noteikumiem šajā jomā; pieprasa direktīvā konkrēti norādīt, ka tā nekavē nevienu valsti ievērot SDO 94. konvenciju, un uzsver — lai „zaļā” publiskā iepirkuma procedūra efektīvi darbotos, tai ir nepieciešami skaidri un nepārprotami ES noteikumi, kuros precīzi definēta dalībvalstu tiesību aktu un īstenošanas sistēma;

8.  labāk izvēlas iedrošināt un veicināt ilgtspējīgu iepirkumu no publiskā sektora dalībnieku puses, nevis noteikt obligātas kvotas; joprojām uzskata, ka lielākais šķērslis videi draudzīgākai publiskā iepirkuma procedūrai ne tik daudz ir gribas trūkums, kā iespēju neapzināšanās un neskaidri un neelastīgi tiesību akti;

9.  aicina ES iestādes publiskajā iepirkumā par standarta kritēriju izmantot ilgtspējību;

10. pauž bažas, ka ES brīvprātīgais „zaļā” publiskā iepirkuma instruments netiek izmantots efektīvi;

Aprites cikls

11. pauž stingru pārliecību, ka direktīva ir jāgroza, lai precizētu, ka ir gan vēlams, gan iespējams ņemt vērā līguma priekšmeta ietekmi uz vidi visā aprites ciklā, tostarp attiecībā uz visu ražošanas procesu un tā apstākļiem līdz pat patēriņam, paturot prātā statistiku par atkritumiem iepriekšējo posmu darbībās; lai līgumslēdzējas iestādes saņemtu pienācīgu informāciju par vides un/vai citu ilgtspējīgu aspektu piemērošanu, Komisijai tām ir jānodrošina metodika par to, kā aprēķināt aprites cikla izmaksas;

12. uzsver, ka publiskā sektora iestādes ir jāmudina un jāorientē jau no paša sākuma piedāvājumiem izvirzīt nosacījumus par vides aizsardzību, un aicina tiesību aktos izdarīt grozījumus, lai nodrošinātu, ka parasti līgumslēgšanas tiesības piešķir, pamatojoties uz ekonomiski izdevīgāko piedāvājumu, kurā iekļautas visa aprites cikla izmaksas, vajadzības gadījumā ņemot vērā vides piesārņojuma izmaksas;

13. uzsver, ka, publiskajā iepirkumā vairāk ņemot vērā vides aizsardzības aspektu, tiek radītas lielākas iespējas ietaupīt, jo tas nozīmē, ka lielāka vērība tiek pievērsta aprites cikla izmaksām;

14. uzsver, ka dalībvalstīm un Komisijai ir ļoti svarīgi veicināt starptautiskus un uz aprites cikla principa pamatotus klimata un vides standartus, tādējādi gan veicinot videi draudzīga publiskā iepirkuma īstenošanu publiskajā sektorā, gan ļaujot uzņēmumiem vieglāk konkurēt par līgumslēgšanas tiesībām dažādās valstīs;

Attiecības ar uzņēmējdarbību

15. uzsver — lai nepieļautu konkurences izkropļojumus un juridisko nenoteiktību, kas varētu traucēt konkrētiem uzņēmumiem, proti, MVU, piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās, ir jābūt saiknei starp vides aizsardzības kritērijiem un līguma priekšmetu;

16. uzsver, cik svarīgi dalībvalstīm ir iesaistīt MVU un mudināt tos iesniegt pieteikumus publiskā iepirkuma līgumiem; uzskata, ka novatoriski MVU visdrīzāk nāks klajā ar jauniem risinājumiem, kā publiskajā iepirkumā īstenot apsvērumus par vides aizsardzību;

17. ierosina, ka gadījumā, ja attiecīgo publiskā iepirkuma preci vai pakalpojumu var iegūt vietējā mērogā, procedūra saskaņā ar tuvuma principu ir jādara pieejama vietējiem uzņēmumiem (galvenokārt MVU), tādējādi arī mazinot publiskā iepirkuma radīto noslogojumu videi (piemēram, oglekļa dioksīda emisijas);

18. uzsver, ka, izmantojot publisko iepirkumu un subsidējot videi draudzīgus loģistikas risinājumus, ir iespējams samazināt braucienu skaitu, nepieciešamību pēc vieglo automobiļu transporta un CO₂ emisijas;

19. uzskata, ka pastiprinātās bažas par preču un darbību ietekmi uz vidi un klimatu liek pārskatīt iespēju par priekšrocību piešķiršanu vietējiem piegādātājiem; šajā sakarībā aicina pārskatīt robežvērtības un uzskata, ka ilgtspējībai ir jābūt svarīgākai par iekšējā tirgus noteikumu šauru interpretāciju;

20. uzsver saikni starp videi draudzīgu publisko iepirkumu un inovāciju veicināšanu; uzsver, ka šī saikne ir vēl acīmredzamāka, ja vides aizsardzības nosacījumi tiek iekļauti tehniskajā specifikācijā, piešķiršanas fāzē sniedzot augstāku novērtējumu piedāvājumiem, kuri atbilst dažiem progresīvākajiem vides aizsardzības nosacījumiem un ekoloģiskiem risinājumiem;

Procedūras jautājumi

21. uzskata, ka ir ļoti svarīgi veikt publiskā iepirkuma īstenošanas revīziju un pārraudzību; norāda, ka līgumslēdzējām iestādēm vajadzētu būt iespējai piemērot sankcijas par to, ka nav sasniegti ilgtspējīgas attīstības vai vides aizsardzības mērķi saskaņā ar konkursa dokumentos norādītajiem kritērijiem, tostarp arī apakšuzņēmuma līguma attiecībās;

22. pauž stingru pārliecību, ka biežāka apspriestās procedūras izmantošana veicinātu gan jauninājumus, gan ilgtspējīgus risinājumus, ar nosacījumu, ka ir spēkā pienācīgas garantijas pret sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu;

23. uzsver, ka par preces raksturojumu pamatoti uzskata faktu, ka preces vai pakalpojumi ir vai nav ražotivai sniegti ilgtspējīgā veidā; norāda — lai līgumslēdzējas iestādes varētu kontrolēt to piešķirto līgumu ekoloģisko un sociālo ietekmi, ir jāprecizē, kādas prasības attiecībā uz ražošanas procesu var iekļaut visu veidu līgumu tehniskajā specifikācijā;

24. uzskata, ka līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu pēc zemākās piedāvātās cenas principa var attaisnot tikai tad, ja var pierādīt, ka konkrētajā gadījumā vides aizsardzības prasībām nav nozīmes vai tehniskajā specifikācijā jau ir noteikti stingri nosacījumi par vides un/vai sociālo aizsardzību; tomēr norāda, ka galīgais lēmums ir jāpieņem līgumslēdzējai iestādei.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	13.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	49 0 1
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Kriton Arsenis, Sophie Auconie, Pilar Ayuso, Paolo Bartolozzi, Sandrine Bélier, Nessa Childers, Bairbre de Brún, Esther de Lange, Anne Delvaux, Bas Eickhout, Edite Estrela, Karl-Heinz Florenz, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Julie Girling, Françoise Grossetête, Satu Hassi, Jolanta Emilia Hibner, Karin Kadenbach, Christa Klaß, Jo Leinen, Corinne Lepage, Peter Liese, Linda McAvan, Miroslav Ouzký, Antonyia Parvanova, Andres Perello Rodriguez, Sirpa Pietikäinen, Mario Pirillo, Pavel Poc, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Anna Rosbach, Dagmar Roth-Behrendt, Horst Schnellhardt, Richard Seeber, Salvatore Tatarella, Åsa Westlund, Glenis Willmott, Sabine Wils
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Matthias Groote, Romana Jordan Cizelj, Riikka Manner, Marisa Matias, James Nicholson, Alojz Peterle, Michèle Rivasi, Crescenzio Rivellini, Giommaria Uggias
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Lorenzo Fontana

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejaS ATZINUMS (19.7.2011)

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par publiskā iepirkuma modernizāciju
(2011/2048(INI))

Referents: Konrad Szymański

IEROSINĀJUMI

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā labi funkcionējošs iepirkuma tirgus ir ļoti nozīmīgs, lai veicinātu vienoto tirgu, atbalstītu jauninājumus, sekmētu augstu vides un klimata aizsardzības līmeni, kā arī sociālo integrāciju visā ES un piedāvātu optimālus risinājumus valsts iestādēm, pilsoņiem, uzņēmumiem un nodokļu maksātājiem;

1.  aicina Eiropas Komisiju iesniegt padziļinātu pārskatu par pašreizējām publiskā iepirkuma direktīvām, kam vajadzētu vienkāršot procedūras, palielināt elastīgumu, pārredzamību un juridisko noteiktību visām iepirkumā iesaistītajām pusēm un samazināt kļūdu skaitu ES tiesību aktu transponēšanā valsts tiesību aktos un negodīgas tirdzniecības prakses risku; tādēļ turpmāk vajadzētu izvairīties no biežām reformām, jo tās ir galvenais cēlonis lielām izmaksām un administratīvajam slogam, kas ievērojami un nesamērīgi ierobežo MVU piekļuvi publiskā iepirkuma līgumiem;

2.  prasa principā „vispirms domāt par mazākajiem” nostiprināt publisko iepirkumu un aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Eiropas Paraugprakses kodeksu par MVU piekļuves vienkāršošanu publiskā iepirkuma līgumiem; vērš uzmanību uz to, ka procedūru vienkāršošana ir īpaši nozīmīga šā mērķa sasniegšanai; arī aicina Komisiju pievienot pārskatītajiem tiesību aktiem nenormatīvās iniciatīvas, piemēram, platformu paraugprakses apmaiņai starp dalībvalstīm, jo dažas dalībvalstis jau piemēro efektīvas publiskā iepirkuma procedūras, nodrošinot nodokļu maksātāju naudas efektīvu izmantošanu;

3.  norāda, ka ar šo pārskatīšanu vajadzētu atgriezties pie publiskā iepirkuma sākotnējā mērķa, t.i., nodrošināt efektīvu līdzekļu izmantošanu dalībvalstīs un konkurenci tirgū, lai panāktu optimālus rezultātus; uzskata, ka būtu jāpiemēro skaidrāki, vienkāršāki, elastīgāki un pārredzamāki kritēriji, lai mudinātu MVU piedalīties publiskajā iepirkumā; turklāt aicina Komisiju izskatīt iespējas stiprināt dialogu starp publiskā iepirkuma rīkotājiem un iespējamiem pretendentiem, tādējādi to ietverot iepirkuma procesā;

4.  prasa Komisijai noteikt prioritāti publiskā iepirkuma dažādo procedūru birokrātisko prasību mazināšanai un vienkāršošanai, gan samazinot procedūru kopējo skaitu, gan racionalizējot attiecīgo procedūru norisi; uzskata, ka arī turpmāk publiskā iepirkuma pamatā jābūt, nevis pārmērīgi detalizētām tehniskām specifikācijām, bet atklātajiem konkursiem, taču tie jāvienkāršo, īpaši ļaujot vairāk izmantot uz darbību balstītus piešķiršanas kritērijus, tādējādi ļaujot potenciālajiem piegādātājiem noteikt izmantojamās īpašās metodes, materiālus, tehnoloģijas u.c.; turklāt uzskata, ka administratīvo slogu varētu samazināt, ļaujot vairāk vienlaicīgi novērtēt atlases un līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus un pieļaujot elastību attiecībā uz nepilnīgu atbilsmi noformēšanas prasībām, piemēram, ļaujot pretendentiem trūkstošās veidlapas iesniegt vēlāk; atzīmē, ka jo īpaši MVU cieš no elastības trūkuma, tiekot izslēgtiem par mazām un netīšām procedūras kļūdām;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, tostarp ieviest īpašus noteikumus gaidāmajā publiskā iepirkuma direktīvā, lai nodrošinātu, ka vismaz 50 % publiskā iepirkuma darbību gan no ES institūciju, gan no dalībvalstu puses tiek veiktas elektroniski saskaņā ar dalībvalstu valdību apņemšanos Mančestrā 2005. gadā ministru konferencē par e-pārvaldi;

6.  atzinīgi vērtē e-iepirkuma izmantošanu, kam būs pozitīva nozīme, samazinot izmaksas un palielinot iepirkuma procedūru pieejamību, tādēļ aicina visus tiesību aktu priekšlikumus par e-iepirkuma izmantošanas paplašināšanu un vienkāršošanu iekļaut plānotajā galveno publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanā; uzsver, cik nozīmīgi ir atvērti standarti un tehnoloģiju neitralitāte, lai nodrošinātu dažādu sistēmu savietojamību un izvairītos no grūtībām mainīt pakalpojumu sniedzēju; aicina Komisiju nodrošināt dalībvalstīs jau esošo dažādo e-iepirkuma procedūru reālu savietojamību;

7.  norāda, ka lielākā daļa publiskā iepirkuma līgumu tiek piešķirti uzņēmumiem no tām pašām dalībvalstīm kā līgumslēdzējām iestādēm, un aicina izveidot patiesu ES mēroga publiskā iepirkuma tirgu;

8.  turklāt prasa Komisijai veikt pētījumu 27 dalībvalstīs, novērtējot pārrobežu piedāvājumu rādītājus, lai noteiktu pašreizējo robežlielumu piemērotību un, iespējams, palielinātu tos nolūkā padarīt pārrobežu piedāvājumus pievilcīgākus;

9.  atzīst, ka „A” un „B” pakalpojumu pašreizējais iedalījums ir novecojis, jo daži B pakalpojumi, piemēram, ūdens un dzelzceļa transports, pieņemšana darbā un drošības pakalpojumi, nepārprotami ir pārrobežu interesēs; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt direktīvu pielikumus kā daļu no savas publiskā iepirkuma noteikumu reformas; tomēr uzskata, ka galvenajiem sociālajiem pakalpojumiem arī turpmāk jābūt „B” pakalpojumiem, kas atbrīvoti no ES publiskā iepirkuma noteikumiem;

10. uzsver, ka publiskajam iepirkumam ir jābūt īpaši nozīmīgam kā inovāciju virzītājspēkam, jo īpaši energoefektivitātes un citu galveno politikas virzienu jomā, kā noteikts stratēģijā „Eiropa 2020”, un ka tas var veicināt ilgtspējīgu produktu un pakalpojumu tirgu; atbalsta darbības, kas veiktas ar mērķi nodrošināt, ka šos faktorus ņem vērā valsts iestādes savos līgumu piešķiršanas kritērijos; tomēr uzsver, ka ir svarīgi pievērst pienācīgu uzmanību papildu administratīvajām izmaksām, ko tas var radīt uzņēmumiem un valsts iestādēm, un pirms tam būtu jāveic pienācīgi ietekmes novērtējumi, kā arī atsevišķi MVU testi, lai izvairītos no pārmērīgas birokrātijas;

11. norāda, ka obligātu priekšrakstu jauninājumiem vai pārmērīgi detalizētu tehnisko specifikāciju ieviešana, piemēram, attiecībā uz publiskā iepirkuma līguma priekšmeta energoefektivitāti, rada draudus ierobežot konkurenci un līgumslēdzēju iestāžu izvēli;

12. apstiprina 2011. gada 4. februāra Eiropadomes secinājumus, ar ko dalībvalstis tiek aicinātas iekļaut energoefektivitātes standartus publiskajā iepirkumā no 2012. gada 1. janvāra; atzīst, ka godīgas energoefektīvu preču vai pakalpojumu izmaksas varētu sākotnēji nonākt pretrunā ar pašreizējiem publiskā iepirkuma noteikumiem par ekonomiski izdevīgākās cenas kritērija izmantošanu līgumu piešķiršanas procesā, bet uzskata, ka to kompensē zemākas darbības, uzturēšanas vai apsaimniekošanas izmaksas; ierosina piemērot „ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma” principu, tostarp ne vien cenas, bet arī kvalitātes aspektus un dzīves cikla izmaksas, lai veicinātu novatoriskākus risinājumus;

13. uzskata, ka turpmākajiem ES publiskā iepirkuma tiesību aktiem vajadzētu nostiprināt pašreizējos noteikumus, kuros pieprasīta energoefektivitātes kritēriju obligāta izmantošana, pieņemot lēmumus par publiskā iepirkuma līguma piešķiršanu tā, lai nevājinātu noteikumus par brīvu konkurenci; uzsver, ka šāda pieeja veicinās jauninājumus un piegādes dažādošanu;

14. aicina Komisiju ierosināt skaidrus energoefektivitātes kritērijus publiskā iepirkuma tehniskajās specifikācijās;

15. atzīmē, ka uz ikvienu „labāko pieejamo tehnoloģiju” un energoefektivitātes prasībām jāattiecina izmaksu un ieguvumu analīze, pamatojoties uz amortizāciju;

16. aicina Komisiju, pamatojoties uz pašreizējo paraugpraksi, paredzēt noteikumus, ar ko līgumslēdzējas iestādes var novērtēt kopējās izmaksas saistībā ar noteiktas preces vai pakalpojuma enerģijas taupīšanas potenciālu, t. i., piemērot dzīves cikla izmaksu pieeju, izvēloties ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu; tādēļ ierosina Komisijai ievērot modeli, kurš ieviests ar Direktīvu 2009/33/EK par „tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu, kas dod iespēju valsts iestādēm kā novērtēšanas kritēriju publiskā iepirkuma procedūrās izmantot kopējās izmaksas, kuras rada transportlīdzekļa izmantošana parastā lietošanas periodā, nevis tikai sākotnējo pirkšanas cenu;

17. atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu veikto iniciatīvu atbalstīt jauninājumus ar pirmskomercializācijas posma iepirkumiem, kuros tiek piedāvāti līgumi, kas rod risinājumus īpašām valsts dienestu noteiktām problēmām; norāda, ka pārmērīgas prasības un tehniskie priekšraksti publiskā iepirkuma procesā var radīt pārmērīgu administratīvo darbu, tādējādi kavējot jauninājumus; uzskata, ka tā vietā publiskajam iepirkumam būtu jākoncentrējas uz darbību un galarezultātiem;

18. uzsver to, ka lielāka politiskā uzmanība jāpievērš īpašajam jautājumam par vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanu un godīgu konkurenci publiskā iepirkuma tirgos ES un trešās valstīs, īpaši ņemot vērā pašreizējās problēmas saistībā ar piekļuvi valsts sektoram trešās valstīs, lēno sarunu progresu jautājumā par PTO Valsts iepirkuma nolīguma (VIN) pārskatīšanu un daudzu trešo valstu nepārprotamo atturību pievienoties VIN.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	12.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	47 0 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jean-Pierre Audy, Zigmantas Balčytis, Ivo Belet, Bendt Bendtsen, Jan Březina, Maria Da Graça Carvalho, Giles Chichester, Lena Ek, Ioan Enciu, Vicky Ford, Gaston Franco, Adam Gierek, Norbert Glante, Fiona Hall, Romana Jordan Cizelj, Krišjānis Kariņš, Lena Kolarska-Bobińska, Philippe Lamberts, Bogdan Kazimierz Marcinkiewicz, Marisa Matias, Jaroslav Paška, Miloslav Ransdorf, Vladimír Remek, Herbert Reul, Teresa Riera Madurell, Michèle Rivasi, Jens Rohde, Paul Rübig, Francisco Sosa Wagner, Konrad Szymański, Britta Thomsen, Patrizia Toia, Evžen Tošenovský, Ioannis A. Tsoukalas, Claude Turmes, Vladimir Urutchev, Kathleen Van Brempt, Alejo Vidal-Quadras, Henri Weber
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Antonio Cancian, Rachida Dati, Francesco De Angelis, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Jolanta Emilia Hibner, Holger Krahmer, Bernd Lange, Mario Pirillo, Silvia-Adriana Ţicău

Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS (13.7.2011)

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par publiskā iepirkuma modernizāciju
(2011/2048(INI))

Atzinumu sagatavoja: Ramona Nicole Mănescu

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka pārredzamam un ticamam publiskajam iepirkumam ir īpaši liela nozīme valsts izdevumu efektivitātes palielināšanā un arī attiecībā uz valsts ieguldījumu ietekmi uz ekonomiku, it īpaši uz ilgtspējīgu izaugsmi un inovāciju; uzskata, ka atšķirībā no pašreizējās situācijas cenai nevajadzētu būt kritērijam, kas ietekmē iepirkto pakalpojumu kvalitāti, un šajā sakarībā norāda, ka publiskajam iepirkumam nevajadzētu būt pakļautam zemākās cenas principam un ka vajadzētu izraudzīties ilgtspējības un ekonomiskuma, tostarp dzīves cikla izmaksu ziņā, visizdevīgāko piedāvājumu; aicina Komisiju izvērtēt, vai ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma principu var piemērot noteiktiem līgumiem un jomām;

2.  uzskata, ka Eiropas Komisijai ir jāiesniedz dalībvalstīm kopēja standartizēta modeļa priekšlikums, lai saskaņotu publiskā iepirkuma tiesisko regulējumu;

3.  ņemot vērā, ka valstu ieguldījumi pakāpeniski tiek decentralizēti un divas trešdaļas no tiem veic vietējās valdības, uzskata, ka, pārskatot ES publiskā iepirkuma noteikumus, vietējām un reģionālajām līgumslēdzējām iestādēm jāpiešķir galvenā nozīme, tādējādi tām tiktu nodrošināta lielāka autonomija un elastīgums iepirkt to, kas ir piemērots šo iestāžu vajadzībām;

4.  norāda, ka noteikumi par publisko iepirkumu, jo īpaši attiecībā uz mazām pašvaldībām un MVU, ir ļoti sarežģīti; uzskata, ka vienkāršots procesuālais regulējums salīdzinoši mazu apmēru līgumu slēgšanai nelielām vietējām un reģionālajām līgumslēdzējām iestādēm atvieglos administratīvo slogu tieši tajās jomās, kur tas ir nesamērīgs; aicina Komisiju pārbaudīt, kādā mērā nelielām līgumslēdzējām iestādēm var piemērot vienkāršotus publiskā iepirkuma noteikumus; tomēr atgādina, ka šāds vienkāršots tiesiskais regulējums nedrīkst mazināt pārredzamību un pareizu finanšu pārvaldību;

5.  mudina piešķirt pārstāvjiem, civildienesta ierēdņiem un ekspertiem vietējā un reģionālajā līmenī plašāku piekļuvi skaidrai informācijai par ES noteikumiem publiskā iepirkuma jomā un panākt ciešu sadarbību starp visām minētajām personām;

6.  atgādina, ka MVU ir liels potenciāls jaunu darba vietu radīšanā, izaugsmē un inovācijā; uzskata, ka MVU ir jāatbalsta attiecībā uz piedalīšanos vietējo un reģionālo iestāžu atklātajos konkursos, lai to ekonomiskais un inovatīvais potenciāls tiktu optimāli izmantots publiskā iepirkuma procedūrās; uzskata, ka būtu vēlams optimizēt publiskā iepirkuma procedūras, lai arī MVU būtu vienlīdzīgas iespējas piedalīties tajās, īpaši atlases posmā, kas līdz šim bijis lielākais šķērslis MVU dalībai publiskā iepirkuma procedūrās, un tādēļ aicina ieviest papildu pasākumus, ar kuriem tiktu veicināta MVU dalība publiskā iepirkuma procedūrās;

7.  uzskata, ka ir būtiski svarīgi izveidot instrumentus pārrobežu sadarbības pastiprināšanai publiskā iepirkuma līmenī un nodrošināt pienācīgu MVU piekļuvi pārrobežu procedūrām, lai saglabātu nodarbinātības līmeni un tādējādi, piemēram, palielinātu izdevumu efektivitāti, īstenojot kohēzijas politikas instrumentu finansētās programmas; uzskata, ka saistībā ar pārrobežu publiskā iepirkuma procedūrām ir svarīgi precizēt arī intelektuālā īpašuma tiesību aspektus;

8.  uzskata, ka ES publiskā iepirkuma jomas tiesību aktu tālākas attīstības mērķis ir padarīt publisko iepirkumu vienkāršāku, lētāku, kā arī MVU un investīcijām labvēlīgāku, norāda, ka, pārskatot publiskā iepirkuma procedūras, jāapmierina tādas vajadzības kā izmaksu samazināšana, juridiskajā noteiktība un publiskā iepirkuma noteikumu vienkāršošana; uzskata, ka šim procesam un harmonizācijai ir jābalstās uz jebkādu izmaiņu ietekmes uz vietējām un reģionālajām iestādēm, kā arī MVU novērtēšanu, lai izvairītos no tā, ka kompetentajām iestādēm tiek uzlikts pārlieku liels slogs;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis organizēt apmācības un izpratnes veidošanas kampaņas un konsultācijas, kas vērstas uz vietējām un reģionālām pašvaldībām un MVU, kā arī iesaistīt citas ieinteresētās puses, lai nodrošinātu uz informāciju balstītu piedalīšanos publiskajos iepirkumos un samazinātu kļūdu skaitu un lai panāktu, ka vietējo un reģionālo iestāžu līgumslēdzējiem ir pietiekamas zināšanas inovatīvo publiskā iepirkuma procedūru piemērošanai; iesaka dalībvalstīm tehniskās palīdzības darbības programmu ietvaros paredzēt arī mācības vai pieredzes apmaiņu publiskā iepirkuma jomā;

10. aicina Komisiju veicināt uzticamas elektroniskās reģistrācijas sistēmas izstrādi „iepirkuma pasu ” izsniegšanai, kas būtu derīgas noteiktā laika posmā un ar kurām varētu samazināt MVU administratīvo slogu iepirkuma procedūrās;

11. norāda, ka procedūru izmaksas ir iespējams pazemināt, samazinot Eiropas publiskā iepirkuma tiesību aktu formālismu lielākas efektivitātes un ekonomiskuma labā (vislabākā cenas un vērtības attiecība) un atvēlot lielāku rīcības brīvību publiskā sektora līgumslēdzējām iestādēm;

12. uzskata, ka publiskā un privātā sektora partnerības ir ļoti svarīgas, lai ES spētu veikt nepieciešamās investīcijas atsevišķās jomās; aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu šķēršļus un, pamatojoties uz noteikumiem, kurus var attiecināt gan uz publiskajiem iepirkumiem, gan uz struktūrfondiem, izstrādātu konsekventu publiskā un privātā sektora partnerību izmantošanas sistēmu; iesaka dalībvalstīm padarīt elastīgāku savu tiesisko regulējumu un nodrošināt konsekvenci tiesību aktos, lai publiskā un privātā sektora partnerības varētu darboties tik efektīvi, cik vien iespējams;

13. aicina Komisiju izmeklēt nopietnos publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumus, ko Revīzijas palāta atkārtoti konstatējusi ERAF un Kohēzijas fonda finansēto projektu īstenošanā, un efektīvi vērsties pret tiem, jo saskaņā ar Revīzijas palātas 2009. gada ziņojumu tie veido 43 % no visām skaitļos izsakāmajām kļūdām, un ņemt vērā, ka šo pārkāpumu galvenais iemesls ir sarežģītās publisko iepirkumu procedūras, tas, ka trūkst saskaņotības starp šīm procedūrām un struktūrfondu un Kohēzijas fonda izmantošanas procedūrām un ka ES tiesību akti tiek nepareizi transponēti dalībvalstu tiesību aktos; uzsver, ka ir nepieciešams juridiski precizēt direktīvas, lai izvairītos no turpmākiem pārkāpumiem publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanā; atbalsta Komisijas pasākumus sadarbībai ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām saistībā ar publiskā iepirkuma tiesību aktu pārskatīšanu, lai tos vienkāršotu un līdz ar to samazinātu kļūdīšanās risku, kā arī nodrošinātu efektīvāku struktūrfondu līdzekļu izmantošanu;

14. uzskata, ka Eiropā ir ļoti lielas, līdz šim neizmantotas iespējas ar publiskā iepirkuma palīdzību veicināt inovācijas un aicina Komisiju izstrādāt elastīgu stratēģiju, kas ļautu līgumslēdzējām iestādēm izmantot publiskā iepirkuma procedūras, kas vērstas uz inovācijām, tādējādi sekmējot ražotājus rast jaunus un progresīvus risinājumus;

15. aicina Komisiju vienkāršot procedūras sistēmu kopumā, izvairoties no līgumslēdzēju iestāžu piemērotiem izņēmumiem un atkāpēm, un precizēt neskaidrības, uz ko norādījušas minētās iestādes attiecībā uz līgumiem, kuru apjoms ir mazāks par direktīvās noteiktajām robežvērtībām, jo īpaši dodot līgumslēdzējām iestādēm turpmākas norādes, kas palīdzētu tām novērtēt, vai attiecīgos gadījumos pastāv pārrobežu interese; uzskata, ka ir jāpanāk līdzsvars starp vēlmi vienkāršot procedūras un nepieciešamību nodrošināt godīgu konkurenci publiskā iepirkuma līgumu jomā un labākajiem iespējamajiem rezultātiem; uzskata, ka ir jāpaaugstina robežvērtības līgumiem par publiskajiem pakalpojumiem un piegādēm;

16. aicina Komisiju izstrādāt paraugprakses ceļvedi publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmam, tostarp rokasgrāmatu ar praktiskiem piemēriem par to, kā veikt inovatīvu publisko iepirkumu, ievērojot publiskā iepirkuma tiesības, lai palīdzētu nelielām vietējām un reģionālajām iestādēm izprast procesu un saprast, kādu labumu tās var gūt no tā;

17. uzskata, ka Eiropas reģionu inovācijai un izaugsmei ir būtiski svarīgi likt uzsvaru uz publisko e-iepirkumu, turklāt šai sistēmai jābūt pārredzamai, viegli pieejamai nelieliem vietējiem un reģionālajiem lietotājiem caur vienu kontaktpunktu, un atlases procedūras rezultāti ir jāpublisko tiešsaistē; mudina dalībvalstis dot priekšroku elektroniskām konkursa procedūrām, tādējādi nodrošinot pārredzamu procedūras procesu;

18. norāda, ka sarežģīto procedūru dēļ līgumslēdzējas iestādes nepietiekami izmanto cenu aptauju un dinamiskās iepirkuma sistēmas, tādēļ aicina Komisiju izvērtēt, kā varētu šos procedūru veidus padarīt pragmatiskākus un kā cenu aptaujas procedūru varētu izmantot ne tikai īpaši sarežģītiem iepirkumiem, bet arī parastām iepirkuma procedūrām;

19. uzskata, ka ir jāsniedz atbalsts vietējām un reģionālām iestādēm, kad tās pilda līgumslēdzēju iestāžu funkcijas, lai izvairītos no Kopienas līdzekļu zaudējumiem kavējumu dēļ un lai palielinātu struktūrfondu apguvi; atbalsta plašāku paātrināto procedūru izmantošanu, jo termiņa saīsināšanas iespēja veicina publiskā iepirkuma procedūras paātrināšanu un elastīgumu, līdz ar to netiek apdraudēta projektu īstenošana.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	12.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	44 2 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	François Alfonsi, Luís Paulo Alves, Charalampos Angourakis, Catherine Bearder, Victor Boştinaru, Zuzana Brzobohatá, John Bufton, Alain Cadec, Francesco De Angelis, Tamás Deutsch, Rosa Estaràs Ferragut, Elie Hoarau, Brice Hortefeux, Danuta Maria Hübner, Juozas Imbrasas, María Irigoyen Pérez, Seán Kelly, Mojca Kleva, Petru Constantin Luhan, Riikka Manner, Iosif Matula, Erminia Mazzoni, Miroslav Mikolášik, Franz Obermayr, Jan Olbrycht, Markus Pieper, Monika Smolková, Georgios Stavrakakis, Nuno Teixeira, Michael Theurer, Michail Tremopoulos, Lambert van Nistelrooij, Oldřich Vlasák, Kerstin Westphal, Hermann Winkler, Joachim Zeller, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Andrea Cozzolino, Karima Delli, Ivars Godmanis, Karin Kadenbach, Marek Henryk Migalski, Vilja Savisaar-Toomast, Elisabeth Schroedter, Derek Vaughan
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Norica Nicolai

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	26.9.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	35 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pablo Arias Echeverría, Adam Bielan, Lara Comi, Anna Maria Corazza Bildt, António Fernando Correia De Campos, Jürgen Creutzmann, Cornelis de Jong, Evelyne Gebhardt, Mikael Gustafsson, Małgorzata Handzlik, Malcolm Harbour, Philippe Juvin, Sandra Kalniete, Edvard Kožušník, Kurt Lechner, Toine Manders, Phil Prendergast, Mitro Repo, Heide Rühle, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Emilie Turunen, Bernadette Vergnaud, Barbara Weiler
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pascal Canfin, Frank Engel, Marielle Gallo, Anna Hedh, María Irigoyen Pérez, Othmar Karas, Constance Le Grip, Antonyia Parvanova, Sylvana Rapti, Olle Schmidt, Kyriacos Triantaphyllides, Anja Weisgerber