ZIŅOJUMS par priekšlikumu Eiropas Parlamenta regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu un ar kuru aizstāj Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK
14.10.2011 - (2009/2212(INI))
Konstitucionālo jautājumu komiteja
Referents: David Martin
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par priekšlikumu Eiropas Parlamenta regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu un ar kuru aizstāj Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 226. panta trešo daļu,
– ņemot vērā Reglamenta 41. un 48. pantu,
– ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0352/2011),
1. pieņem regulas priekšlikumu, kas pievienots šīs rezolūcijas pielikumā;
2. aicina Padomi un Komisiju paziņot par savu piekrišanu šim priekšlikumam;
3. aicina Padomi un Komisiju, ja tās nevar dot piekrišanu priekšlikumam pašreizējā redakcijā, rīkot sarunas un uztic referentam un kompetentās komitejas priekšsēdētājam pienākumu minētās komitejas vadībā apspriest šo jautājumu ar Padomi un Komisiju, lai nodrošinātu abu iestāžu piekrišanu;
4. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un regulas priekšlikumu tās pielikumā Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
PIELIKUMS
EIROPAS PARLAMENTA REGFULAS PRIEKŠLIKUMS
par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu un ar kuru aizstāj Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK
EIROPAS PARLAMENTS,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 226. panta trešo daļu,
ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un it īpaši tā 106.a pantu,
pēc tiesību akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,
ņemot vērā Padomes piekrišanu[1],
ņemot vērā Komisijas piekrišanu[2],
saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru,
tā kā:
(1) Lisabonas līgums radīja nosacījumus atjaunotam un uzlabotam institucionālajam līdzsvaram Savienībā, veicinot efektīvāku, atklātāku un demokrātiskāku iestāžu darbību; saistībā ar to tika pastiprinātas un paplašinātas Eiropas Parlamenta funkcijas attiecībā uz politisko kontroli. Tādēļ saskaņā gan ar dalībvalstu parlamentu praksi, gan ar prasībām, kuras noteiktas Līgumā par Eiropas Savienību, Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā (turpmāk „līgumi”), Eiropas Parlamenta izmeklēšanas komitejas būtu jānostiprina un tām jāpiešķir īpašas, reālas un skaidri norobežotas pilnvaras, kuras ir atbilstīgākas Eiropas Parlamenta politiskajai ietekmei un kompetencei, vienlaikus ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto proporcionalitātes principu. Tādu izmeklēšanas komiteju pilnvaras, kas ir īpaši politiskās kontroles instrumenti, nedrīkst skart citu iestāžu kompetenci.
(2) Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 1995. gada 19. aprīlī pieņēma Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK[3] par sīki izstrādātiem noteikumiem attiecībā uz Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanu. Minētais lēmums norāda uz iespēju noteikumus pārskatīt, ņemot vērā gūto pieredzi.
(3) Lai atjaunotu institucionālo līdzsvaru, kā noteikts Lisabonas līgumā, un ievērojot pieredzi, kas gūta Eiropas Parlamenta izmeklēšanas komiteju darbā, Lēmums 95/167/EK, Euratom, EOTK būtu jāatceļ un jāaizstāj ar jaunu regulu.
(4) Saskaņā ar lietderības principu, kā atzīts Tiesas praksē[4], Eiropas Parlamentam un tā izmeklēšanas komitejām ir jāpiešķir pilnvaras, kas ir būtiskas, lai veiktu no izmeklēšanas tiesībām izrietošos uzdevumus. Tālab ir arī svarīgi, lai Eiropas Savienības iestādes un struktūras, kā arī dalībvalstis veiktu visus pasākumus nolūkā veicināt šo uzdevumu izpildi.
(5) Izmeklēšanas komiteju nedrīkstētu izveidot laikā, kad pārbaudāmos faktus izskata tiesa, un kamēr tiesvedība nav izbeigta; taču, lai izvairītos no konflikta starp politiska un juridiska rakstura izmeklēšanu, Eiropas Parlamentam vajadzētu būt iespējai — kaut arī līgumos nav šāda pienākuma — apturēt izmeklēšanas komitejas darbību, ja pēc tam, kad tā ir izveidota, par tādu pašu jautājumu tiek uzsākta tiesvedība.
(6) Atklātības, labas pārvaldības un demokrātiskas pārskatatbildības princips nosaka, ka izmeklēšanas komitejas sanāksmes un jo īpaši uzklausīšana ir atklātas; taču būtu jāparedz arī noteikumi par iespēju sanāksmēm notikt aiz slēgtām durvīm, kā arī atbilstoši noteikumi par konfidencialitāti, lai nodrošinātu izmeklēšanas iedarbīgumu, dalībvalstu svarīgo interešu aizsardzību, personu privātās dzīves aizsardzību un neaizskaramību, jo īpaši ievērojot Savienības tiesību aktus par personas datu aizsardzību un par fizisku vai juridisku personu komerciālo interešu aizsardzību.
(7) Tiesības veikt izmeklēšanu kā viena no Parlamenta veiktās uzraudzības svarīgām pilnvarām ir vērstas uz to, lai noteiktu veidu, kādā pašreizējais tiesību aktu kopums tika īstenots iepriekšējo gadu laikā; tāpēc ir svarīgi, lai izmeklēšanas komiteja varētu balstīties uz faktiskiem pierādījumiem, kas apkopoti izmeklēšanas laikā. Šim nolūkam izmeklēšanas komitejai vajadzētu būt iespējai saskaņā ar savām pilnvarām veikt izmeklēšanu, ko tā uzskata par nepieciešamu, lai izpildītu savus uzdevumus, jo īpaši veikt izmeklēšanu uz vietas, pieprasīt dokumentus, izsaukt lieciniekus, uzklausīt Savienības vai dalībvalstu ierēdņus un citas personas un pieprasīt ekspertu ziņojumus.
(8) Pārredzamības un juridiskās noteiktības labad rīkojumam par pierādījumu vākšanu, ko izdod izmeklēšanas komiteja, vajadzētu būt lēmuma formā, kurš no juridiskās ietekmes viedokļa attiecībā uz trešām personām būtu jāuzskata par Eiropas Parlamenta tiesību aktu, lai būtu iespējama atbilstoša tiesiska pārsūdzība.
(9) Izmeklēšana būtu jāveic, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši taisnīguma principu, kā arī iesaistīto personu tiesības paust viedokli par faktiem, kuri attiecas uz šīm personām.
(10) Izmeklēšanas komitejai būtu pilnībā jāievēro to personu tiesības, kuras tā uzaicina ierasties uz liecības sniegšanu, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu.
(11) Izmeklēšanas laikā būtu arī jāievēro princips, ka izmeklēšanā jābalstās vienīgi uz faktiem, kuriem ir pierādījumu spēks; tālab izmeklēšanas komitejai vajadzētu jo īpaši būt iespējai piekļūt jebkuriem atbilstošiem dokumentiem, kuri ir Savienības iestāžu un struktūru un dalībvalstu rīcībā, vai arī piekļuvei jebkuram fiziskas un juridiskas personas rīcībā esošam dokumentam, kuru komiteja uzskata par atbilstošu nolūkā nodrošināt sekmīgu izmeklēšanu.
(12) Saskaņā ar lojālas sadarbības principu un apņemšanos veicināt Savienības tiesību sistēmas ievērošanu, Savienības iestādēm un struktūrām vai dalībvalstīm būtu jāieceļ ierēdņi vai citi darbinieki, kuriem būtu atļauja liecināt izmeklēšanas komitejā, ja komiteja viņus aicinātu to darīt. Turklāt izmeklēšanas komitejai vajadzētu būt tiesībām uzklausīt šajā jautājumā atbildīgos Komisijas locekļus par jautājumiem, kurus attiecīgajā brīdī izmeklē, ja viņu liecības ir uzskatāmas par būtiski nozīmīgām un nepieciešamām, lai rūpīgi izvērtētu tos jautājumus, kurus konkrētajā brīdī izmeklē.
(13) Taču, lai nodrošinātu, ka izmeklēšanas komiteja secinājumus izdara, pamatojoties uz faktiem, kuriem ir pierādījumu spēks, tai vajadzētu būt arī tiesīgai izsaukt liecināt jebkuru personu, kuras pastāvīgā dzīves vieta ir Eiropas Savienībā, tostarp Eiropas Savienības un dalībvalstu ierēdņus un citus darbiniekus, kuriem vajadzētu būt pienākumam uz jautājumiem atbildēt atsaucīgi, pilnīgi un godīgi; turklāt, lai nodrošinātu, ka Savienības ierēdņi un citi darbinieki var ievērot šo pienākumu, būtu skaidri jānosaka, ka šīs personas ir uzskatāmas par pilnvarotām saskaņā ar 17. un 19. pantu Padomes Regulā (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68[5], ar ko nosaka Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus, un 11. pantā Pārējo Eiropas Savienības darbinieku nodarbināšanas kārtībā, kas noteikta iepriekš minētajā regulā, un ka tām ir jāievēro komitejas uzaicinājums sniegt liecību un personiski kā lieciniekam jāierodas, lai atbildētu uz jautājumiem un sniegtu liecības un paziņojumus.
(14) Ņemot vērā to, ka liecībām ir jānodrošina augstākais pierādījumu spēks, izmeklēšanas komitejai vajadzētu arī būt tiesīgai pieprasīt sniegt liecību, nododot zvērestu; taču, ievērojot to, ka liecināšana ar zvērestu nav procedūra, ko piemēro katrā Savienības dalībvalsts tiesiskajā sistēmā, lieciniekiem nedrīkstētu obligāti prasīt sniegt liecību, nododot zvērestu. Lai varētu taisnīgi un salīdzinoši novērtēt visu liecību pierādījumu spēku, jebkurš liecinieka atteikums nodot zvērestu pirms liecības sniegšanas būtu oficiāli jāreģistrē.
(15) Ratificējot Līgumu par Eiropas Savienības darbību, dalībvalstis arī piekrita piešķirt Eiropas Parlamentam izmeklēšanas tiesības, izskatot iespējamos pārkāpumus vai administratīvas kļūmes, kas pieļautas, īstenojot Savienības tiesības; līdz ar to dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to varas iestādes atbilstīgi valsts tiesību aktu noteikumiem sniedz vajadzīgo atbalstu, tostarp jo īpaši ātri reaģējot uz komitejas izsūtītajiem tiesiskās palīdzības lūgumiem, lai izmeklēšanas komiteja varētu veikt savus uzdevumus.
(16) Lai uzlabotu demokrātisko kontroli Savienības līmenī, šīs regulas noteikumos paredzētas paplašinātas izmeklēšanas komitejas pilnvaras; lai šie noteikumi būtu iedarbīgi, tiktu paaugstināta izmeklēšanas efektivitāte un izmeklēšana notiktu atbilstīgāk valstu parlamentārajai praksei, šajā regulā vajadzētu nodrošināt iespēju piemērot iedarbīgas, samērīgas un preventīvas sankcijas konkrētos precīzi definētos gadījumos; dalībvalstu ziņā būtu jāatstāj pasākumi, lai nodrošinātu, ka uz konkrētiem pārkāpumiem attiecas atbilstošas sankcijas saskaņā ar valstu tiesību aktiem un ka valstis uzsāk atbilstošu procesu pret šādu pārkāpumu izdarītājiem.
(17) Lai nodrošinātu plašāku efektīvo aizsardzības līdzekļu loku, Eiropas Parlamentā vajadzētu būt pieejamiem pirmstiesas aizsardzības līdzekļiem fiziskām un juridiskām personām, kas nav Eiropas Savienības un dalībvalstu iestādes un struktūras, lai šādas personas varētu pārsūdzēt lēmumus, kas pieņemti saistībā ar noteikumu par izmeklēšanu piemērošanu un kas adresēti šīm personām vai tieši un individuāli attiecas uz tām. Ar šo aizsardzības līdzekli būtu jāpapildina tiesas un ārpustiesas aizsardzības iespējas, kuras nodrošina līgumi un dalībvalstu tiesību sistēmas.
(18) Šajā regulā būtu jāievēro doktrīna par varas dalīšanu, saskaņā ar kuru, lai nepieļautu varas ļaunprātīgu izmantošanu, likumdošanas varai (parlamentam), izpildvarai (valdībai) un tiesu varai (tiesām) jābūt nošķirtām.
(19) Šajā regulā ievēro pamattiesības un principus, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.
IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.
1. iedaļa
Priekšmets un izmeklēšanas komitejas izveides vispārējie noteikumi
1. pants
Priekšmets
1. Regula paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu, ņemot vērā Parlamenta uzdevumus, izskatīt iespējamos pārkāpumus vai administratīvas kļūmes, kas pieļautas, īstenojot Savienības tiesības.
2. Normas, kas reglamentē Eiropas Parlamenta iekšējo organizāciju, paredz tā Reglamentā.
2. pants
Izmeklēšanas komitejas izveide un tās pilnvaras
1. Eiropas Parlaments var izveidot pagaidu izmeklēšanas komiteju, ievērojot līgumos paredzētos nosacījumus un ierobežojumus.
2. Eiropas Parlaments var izveidot šādu izmeklēšanas komiteju, ja to pieprasa ceturtā daļa no tā locekļiem.
3. Lēmumā par izmeklēšanas komitejas izveidi nosaka tās pilnvaras, jo īpaši ietverot:
a) izmeklēšanas priekšmetu un nolūku, minot attiecīgās Eiropas Savienības tiesību normas;
b) tās sastāvu, pamatojoties uz līdzsvarotu politisko spēku pārstāvību;
c) tās ziņojumu iesniegšanas termiņu, kurš nedrīkst pārsniegt 12 mēnešus, sākot ar izmeklēšanas komitejas pirmās sanāksmes dienu, un kuru pēc Eiropas Parlamenta pamatota lēmuma var pagarināt divas reizes ne vairāk kā par trijiem mēnešiem.
3. pants
Izmeklēšanas komitejas darbības pārtraukšana
Izmeklēšanas komiteja beidz pastāvēt:
a) pēc tās ziņojuma iesniegšanas;
b) kad beidzies ziņojuma iesniegšanas termiņš, kā arī
c) jebkurā gadījumā, beidzoties Parlamenta pilnvaru termiņam.
4. pants
Atjaunotas izmeklēšanas
Izmeklēšanas komiteju nedrīkst veidot vai atkārtoti veidot attiecībā uz jautājumiem, par kuriem kāda izmeklēšanas komiteja jau ir veikusi izmeklēšanu, līdz nav pagājuši vismaz 12 mēneši pēc minētās izmeklēšanas ziņojuma iesniegšanas vai iepriekšējās komitejas pilnvaru termiņa beigām un ja nav kļuvuši zināmi jauni fakti. Komiteju drīkst veidot visos gadījumos, kad ir parādījušies jauni un svarīgi fakti, kuri, iespējams, varētu mainīt būtiskākos secinājumus.
2. iedaļa
Vispārēji procesuāli noteikumi
5. pants
Nesavienojamība
1. Izmeklēšanas komiteju nedrīkst izveidot laikā, kad pārbaudāmos faktus izskata tiesa un kamēr lietas tiesvedība nav izbeigta.
2. Ja pēc izmeklēšanas komitejas izveides tiek uzsākta tiesvedība attiecībā uz to pašu priekšmetu, Eiropas Parlaments lemj par izmeklēšanas komitejas darbības apturēšanu.
Šai nolūkā dalībvalsts, Komisija vai persona, uz kuru tieši un individuāli attiecas izmeklēšana, var iesniegt pieprasījumu.
Apturēšanas laiks netiek ieskaitīts laikā, kas minēts 2. panta 3. punkta c) apakšpunktā.
6. pants
Procesa atklātums
1. Izmeklēšanas komitejas sanāksmes un jo īpaši komitejas rīkotās uzklausīšanas notiek atklāti.
2. Izņēmuma gadījumos sanāksmes notiek aiz slēgtām durvīm, ja to pieprasa viena ceturtā daļa izmeklēšanas komitejas locekļu, attiecīgā Eiropas Savienības iestāde vai struktūrvienība vai dalībvalsts iestādes, attiecībā uz kurām tiek veikta izmeklēšana. Lieciniekus un ekspertus, ja viņi to pieprasa, var uzklausīt aiz slēgtām durvīm.
Informāciju, kas 7. pantā minēta kā konfidenciāla, izskata aiz slēgtām durvīm.
3. Izmeklēšanas komiteja informē ikvienu personu, kas nosaukta izmeklēšanas laikā un kam tas var radīt kaitējumu; tā uzklausa tādu personu, ja minētā persona to lūdz.
7. pants
Konfidencialitāte
1. Informāciju, ko ieguvusi izmeklēšanas komiteja, izmanto vienīgi tās funkciju izpildei. To nedrīkst izpaust, ja tajā ir konfidenciāla rakstura fakti. Konfidenciālu informāciju Eiropas Parlaments apstrādā un aizsargā saskaņā ar kopējiem minimālajiem drošības standartiem, kurus piemēro Savienības iestādes.
2. Attiecīgi piemēro 1. pantu saistībā ar tādas informācijas izpaušanu, kas apdraudētu vai nu personu privātās dzīves aizsardzību vai neaizskaramību, jo īpaši ņemot vērā Savienības tiesību aktus par personas datu aizsardzību un par fizisku vai juridisku personu komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma tiesību, aizsardzību.
8. pants
Sadarbība
Savienības iestādes un struktūras nodrošina, ka to locekļi un darbinieki sniedz vajadzīgo palīdzību, lai izmeklēšanas komiteja varētu veikt savus uzdevumus.
Dalībvalstis nodrošina, ka to iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem sniedz vajadzīgo atbalstu, lai izmeklēšanas komiteja varētu veikt savus uzdevumus.
9. pants
Saziņa
Visa veida saziņa ar dalībvalstu varas iestādēm vai tiesām saistībā ar šo regulu notiek ar dalībvalstu pastāvīgo pārstāvniecību Eiropas Savienībā starpniecību.
10. pants
Izmeklēšanas rezultāti
1. Pēc tam, kad ir beidzies izmeklēšana komitejas pilnvaru termiņš, izmeklēšanas komiteja iesniedz galīgo ziņojumu Eiropas Parlamentam, kurš to pieņem vai noraida bez grozījumiem.
2. Komitejas galīgajā ziņojumā var ietvert mazākuma secinājumus kā teksta oficiālu daļu, ja šādiem secinājumiem piekrīt vismaz ceturtdaļa komitejas locekļu.
3. Pamatojoties uz ziņojumu, Eiropas Parlaments var jo īpaši nodot lietu Savienības iestādēm vai struktūrām vai dalībvalstu tiesu vai citām iestādēm.
Eiropas Parlaments var nosūtīt Eiropas Savienības iestādēm vai struktūrām vai dalībvalstīm ieteikumus, kurus tas pieņem, pamatojoties uz izmeklēšanas komitejas ziņojumu.
3. iedaļa
Izmeklēšana
11. pants
Izmeklēšanas norise
1. Izmeklēšanas komiteja saskaņā ar savām pilnvarām var veikt jebkuru izmeklēšanu, kuru tā uzskata par nepieciešamu, lai pildītu savus uzdevumus. Šim nolūkam komiteja ir jo īpaši tiesīga:
– veikt izmeklēšanu uz vietas;
– pieprasīt dokumentus;
– izsaukt lieciniekus;
– uzklausīt Savienības vai dalībvalstu ierēdņus un citus darbiniekus;
– pieprasīt ekspertu ziņojumus.
2. Izmeklēšanas komiteja izmeklēšanas gaitā var lūgt valstu tiesām vai citām iestādēm palīdzību. Šīs iestādes izmeklēšanas komitejai sniedz nepieciešamo atbalstu.
3. Ja par Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošanā pieļautajiem varbūtējiem pārkāpumiem vai administratīvām kļūmēm, iespējams, ir atbildīga dalībvalsts struktūra vai iestāde, izmeklēšanas komiteja var aicināt attiecīgās dalībvalsts parlamentu sadarboties izmeklēšanas veikšanā.
Šim nolūkam Eiropas Parlaments ir tiesīgs noslēgt vienošanās ar dalībvalstu parlamentiem.
4. Komitejas lēmumi, kuri pieņemti saskaņā ar šo 3. iedaļu un kuri attiecas uz fiziskām vai juridiskām personām, kas nav Savienības un dalībvalstu iestādes un struktūras, tiek nosūtīti šīm personām, informējot tās par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem atbilstīgi šīs regulas 21. pantam.
Komitejas lēmumi, kuri rada tiesiskas sekas trešām personām, tiek uzskatīti par Eiropas Parlamenta administratīviem aktiem.
12. pants
Rīkojums pierādījumu iegūšanai
Izmeklēšanas mērķiem komiteja pieņem lēmumu (rīkojumu pierādījumu iegūšanai), kurā noteikti paredzētie izmeklēšanas līdzekļi un noskaidrojamie fakti.
13. pants
Izmeklēšana uz vietas
Izmeklēšanas komiteja var veikt izmeklēšanu uz vietas. Tā notiek attiecīgos gadījumos sadarbībā ar dalībvalstu iestādēm un atbilstīgi valstu tiesību aktu noteikumiem.
14. pants
Dokumentu pieprasījumi
1. Pēc izmeklēšanas komitejas pieprasījuma, kas adresēts Savienības iestādēm un struktūrām, visus attiecīgos to rīcībā esošos dokumentus tās dara pieejamus komitejai.
2. Pēc izmeklēšanas komitejas pieprasījuma, kas adresēts dalībvalstu iestādēm, visus attiecīgos to rīcībā esošos dokumentus tās dara pieejamus komitejai atbilstīgi valsts tiesību aktu noteikumiem un saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti Līguma par Eiropas Savienības darbību 346. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā.
3. Izmeklēšanas komiteja var pieprasīt jebkurai citai juridiskajai vai fiziskajai personai darīt pieejamus dokumentus, kurus tā uzskata par atbilstošiem sekmīgas izmeklēšanas veikšanai. Šādas personas, neskarot savus no Eiropas Savienības un valsts tiesību aktiem izrietošos pienākumus, izpilda komitejas pieprasījumu. Ja valsts tiesībaizsardzības iestādes ir uzlikušas arestu mantai, minētās personas var pieprasīt atzīt tiesības, kuras viņiem nodrošinātas valsts tiesībās.
4. Dokumentu pieprasījumos paziņo pieprasījuma juridisko pamatu un nolūku un precizē, kuri dokumenti ir vajadzīgi, un nosaka dokumentu iesniegšanas termiņu. Pieprasījumos norāda arī iespējamās sekas, ja pieprasīto dokumentu iesniegšana tiek nepamatoti atteikta.
15. pants
Liecinieki
1. Izmeklēšanas komiteja par liecinieku var izsaukt jebkuru personu, kuras pastāvīgā dzīves vieta ir Eiropas Savienībā, ja komiteja uzskata, ka šīs personas uzklausīšana ir nepieciešama komitejas uzdevumu izpildei.
Katrā uzaicinājumā ierasties norāda attiecīgā liecinieka uzvārdu, vārdu(-us) un adresi un precīzi paziņo, kādā lietā un kāda iemesla dēļ lieciniekam tiks uzdoti jautājumi. Komiteja to nosūta tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras pastāvīgais iedzīvotājs ir liecinieks. Kompetentā valsts iestāde nodrošina, ka uzaicinājums lieciniekam tiek izsniegts atbilstīgi valsts tiesību aktu noteikumiem.
2. Liecinieki, kuri pienācīgi saņēmuši uzaicinājumu ierasties, to ievēro un ierodas sniegt liecību. Viņi atbild uz komitejas locekļu jautājumiem, ir atsaucīgi un informāciju sniedz pilnīgi un godīgi. Viņi var prasīt atzīt tiesības, kādas viņiem būtu, ja viņus izsauktu un uzklausītu pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts izmeklēšanas komiteja vai līdzīga struktūra, vai tiesa, kuras jurisdikcijā ir civillietas. Šai nolūkā viņiem ir tiesības izmantot juridisko palīdzību.
Lieciniekus iepriekš informē par viņu tiesībām un pienākumiem un par iespējamajām sekām, ja tie nepamatoti atsakās ievērot uzaicinājumu un neierodas sniegt liecību, kā arī nepatiesas liecības vai liecinieku uzpirkšanas gadījumā.
3. Ja pienācīgi uzaicināts liecinieks neierodas izmeklēšanas komitejā sniegt liecību, komiteja var likt nosūtīt minētajam lieciniekam paredzētus papildu uzaicinājumus.
4. Komiteja var lemt par tādu liecinieku uzklausīšanu, kuri savu liecību apstiprina ar šādu zvērestu: „Zvēru runāt patiesību, tikai patiesību un neko citu kā patiesību”. Ja liecinieki vēlas, viņi zvērestam var pievienot papildu frāzi atbilstīgi savai reliģiskajai pārliecībai. Taču, sniedzot liecības, zvērests nav obligāts.
Jebkuru liecinieka atteikumu nodot zvērestu pirms liecības sniegšanas oficiāli reģistrē.
16. pants
Eiropas Savienības iestāžu un dalībvalstu valdību locekļu liecība
Komiteja ir tiesīga aicināt Eiropas Savienības iestādes, izņemot Eiropas Savienības Tiesu, vai dalībvalstu valdības izraudzīties vienu vai vairākus savus locekļus, kas piedalītos tiesvedībā, ja viņu liecības tiktu uzskatītas par būtiski nozīmīgām un nepieciešamām, lai rūpīgi izvērtētu tos jautājumus, kurus attiecīgajā brīdī izmeklē.
Saņēmusi pirmajā punktā minēto uzaicinājumu, Komisija izraugās vienu vai vairākus Komisijas locekļus, kas ir atbildīgi par jautājumiem, kurus attiecīgajā brīdī izmeklē, un kam ir jāierodas izmeklēšanas komitejā.
17. pants
Savienības un dalībvalstu ierēdņi un pārējie darbinieki
1. Izmeklēšanas komiteja var aicināt Savienības iestādes vai struktūras vai dalībvalstis izraudzīties vienu vai vairākus ierēdņus vai darbiniekus, kas piedalītos izmeklēšanas procesā.
Savienības iestādes vai struktūras vai dalībvalstis izraugās ierēdņus vai darbiniekus, kas būtu pilnvaroti uzstāties izmeklēšanas komitejā.
2. Izmeklēšanas komiteja var uzaicināt kādu konkrētu Savienības ierēdni vai darbinieku ierasties, lai šī persona liecinātu par jautājumiem, kas skar tās profesionālos pienākumus, ja komiteja uzskata, ka šīs personas uzklausīšana ir nepieciešama komitejas uzdevumu izpildei. Šī persona ir uzskatāma par tādu, kurai saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 17. un 19. pantu un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 11. pantu ir jāizpilda komitejas uzaicinājums personiski ierasties kā lieciniekam un sniegt paskaidrojumus un liecības.
3. Izmeklēšanas komiteja var uzaicināt kādu konkrētu dalībvalsts ierēdni vai darbinieku ierasties, lai šī persona liecinātu par jautājumiem, kas skar tās profesionālos pienākumus, ja komiteja uzskata, ka šīs personas uzklausīšana ir nepieciešama komitejas uzdevumu izpildei. Attiecīgā dalībvalsts saviem ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem nosaka pienākumu izpildīt komitejas uzaicinājumus personiski ierasties kā lieciniekam un sniegt paskaidrojumus un liecības saskaņā ar šīs valsts tiesībām.
18. pants
Tiesiskās palīdzības lūgumi
1. Izmeklēšanas komiteja var izdot tiesiskās palīdzības lūgumus par jautājumu uzdošanu pienācīgi uzaicinātiem lieciniekiem.
2. Šādus tiesiskās palīdzības lūgumus pieņem saskaņā ar 15. panta 1. punktu kā komitejas lēmumu, un komiteja tos nosūta tās dalībvalsts kompetentajai tiesu iestādei, kurā konkrētajam lieciniekam ir pastāvīgā dzīves vieta. Vajadzības gadījumā lēmumam pievieno tulkojumu vienā no oficiālajām valodām vai tās valsts oficiālajā valodā, kuras iestādei lūgums tiek nosūtīts.
3. Kompetentā tiesu iestāde pēc šā lēmuma autentiskuma un tiesiskuma pārbaudes veikšanas to īsteno saskaņā ar savas valsts tiesībām. Tomēr šī iestāde var ņemt vērā izmeklēšanas komitejas prasību piemērot īpašu metodi vai procedūru, ja vien tas nav pretrunā attiecīgās dalībvalsts tiesībām vai nav neiespējami iestādē pieņemtās prakses un procedūras vai praktisko grūtību dēļ.
4. Tiesiskās palīdzības lūgumus izpilda ātri.
5. Pēc tam, kad tiesiskās palīdzības lūgums ir izpildīts, kompetentā tiesu iestāde izmeklēšanas komitejai nosūta lēmumu par tiesiskās palīdzības lēmuma izpildi, ar šā lūguma izpildi saistītus dokumentus un izmaksu sīki izstrādātu aprēķinu.
19. pants
Eksperti
1. Izmeklēšanas komiteja var izlemt par to, vai ir nepieciešama viena vai vairāku ekspertu ekspertīze. Lēmumā par ekspertīzi nosaka ekspertu uzdevumu un termiņu, kurā ir jāizstrādā ziņojums.
2. Eksperti var sniegt atzinumu tikai par tiem jautājumiem, attiecībā uz kuriem tiem ir izteikts konkrēts lūgums sniegt atzinumu.
3. Pēc eksperta ieteikuma komiteja var likt organizēt liecinieku uzklausīšanu.
4. Pēc tam, kad eksperts ir sniedzis atzinumu, izmeklēšanas komiteja var viņu aicināt sniegt paskaidrojumus.
Direktīvas 18. pantu piemēro mutatis mutandis.
20. pants
Sankcijas
1. Katru atteikšanos ievērot šajā regulā noteiktos pienākumus vai to neizpildīšanu oficiāli reģistrē.
Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs pilnībā vai daļēji var darīt zināmus jautājumus, kuri ir oficiāli reģistrēti, un organizē paziņojuma publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka to tiesībās noteiktas atbilstošas sankcijas piemēro šādiem šīs regulas pārkāpumiem:
– nepamatots atteikums sniegt visus pieprasītos dokumentus;
– nepamatots atteikums izpildīt uzaicinājumus un ierasties kā lieciniekam uz liecību sniegšanu;
– viltus liecību došana, kā arī
– liecinieku piekukuļošana.
Šīs sankcijas ir efektīvas, proporcionālas un preventīvas un atbilst sankcijām par attiecīgiem pārkāpumiem saistībā ar izmeklēšanas komiteju darbu valstu parlamentos.
3. Ja pastāv pamatotas aizdomas, ka kāda persona ir izdarījusi vienu no 2. punktā minētajiem pārkāpumiem, dalībvalsts, kurā šai personai ir pastāvīgā dzīves vieta, pret to uzsāk savās tiesībās paredzēto atbilstošo procesu.
21. pants
Tiesiskās aizsardzības līdzekļi
1. Ikviena fiziska vai juridiska persona, kas nav Savienības vai dalībvalstu iestāde un struktūra, var iesniegt pamatotu rakstisku sūdzību par izmeklēšanas komitejas saskaņā ar 3. iedaļu pieņemto lēmumu, kurš ir adresēts šai personai vai kas uz to attiecas tieši vai individuāli. Sūdzībā min Eiropas Savienības vai dalībvalstu tiesību aktus, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēju un viņa skatījumā ir pārkāpti.
2. Sūdzību iesniedz Eiropas Parlamentam 10 darbdienu laikā, sākot ar dienu, kad lēmums ir paziņots sūdzības iesniedzējam, vai gadījumā, ja lēmums nav paziņots, — ar jebkuru dienu, kurā sūdzības iesniedzējam tas kļuvis zināms.
Sūdzībai ir procesu apturoša iedarbība.
3. Eiropas Parlaments pieņem pamatotu lēmumu par sūdzību pirmajā sesijā pēc tāda 10 darbdienu termiņa beigām, kas sākas ar sūdzības saņemšanas dienu. Lēmumā var būt ietverts noteikums par to, ka sūdzībai nav apturošas iedarbības.
Eiropas Parlaments paziņo sūdzības iesniedzējam šo lēmumu 10 darbdienu laikā un informē par aizsardzības līdzekļiem, kurus iesniedzējs ir tiesīgs izmantot, piemēram, uzsākt tiesvedību pret Eiropas Parlamentu un/vai iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti attiecīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. un 228. pantā.
4. Gadījumā, ja Eiropas Parlamenta noteiktajā termiņā nepaziņo pamatotu lēmumu, sūdzības iesniedzējam ir tiesības uzsākt tiesvedību pret Eiropas Parlamentu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. panta nosacījumiem.
22. pants
Izmaksas
Eiropas Savienības iestāžu un struktūru deputātu un ierēdņu ceļa un uzturēšanās izdevumus sedz Eiropas Savienības iestādes un struktūras. Ceļa un uzturēšanās izdevumus pārējām personām, kuras sniedz liecības izmeklēšanas komitejā, Eiropas Parlaments atmaksā, nepārsniedzot tās atlīdzības augšējo robežu, kāda ir noteikta par ekspertu uzklausīšanu.
4. iedaļa
Nobeiguma noteikumi
23. pants
Atcelšana
Ar šo atceļ Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK.
24. pants
Stāšanās spēkā
Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
To piemēro…[6]*
Šī regula ir saistoša pilnībā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
…, … gada …
Eiropas Parlamenta vārdā
priekšsēdētājs
PASKAIDROJUMS
„Patiesība ir bulta, un tie vārti ir šauri…kuriem iet cauri.”
Bob Dylan
Ievads
Izmeklēšanas tiesības ir viena no svarīgām Parlamenta izmeklēšanas uzraudzības pilnvarām. Faktiski tas nozīmē iespēju uzraudzīt pagātni — kā spēkā esošais tiesību aktu kopums ir bijis piemērots? Tiek noskaidrots, vai ir izdarīti kādi tiesību aktu pārkāpumi, vai, piemērojot tiesību aktus, pieļautas administratīvas kļūmes vai bijusi korupcija Citiem vārdiem sakot – izmeklēšanas tiesības ir paredzētas, lai noskaidrotu patiesību par pagātni.
Šīs tiesības demokrātiskie parlamenti izmanto daudzos dažādos visā pasaulē. Lielākajā daļā ES dalībvalstu izmeklēšanas komiteju izveidi paredz un reglamentē konstitūcijā, likumā vai dekrētā. Salīdzinot daudzās dalībvalstīs izveidotu izmeklēšanas komiteju dažādos veidus, var secināt ievērojamas atšķirības attiecībā uz to izveides mehānismiem, darbību un pilnvarām[7]. Papildus tam vēl var konstatēt, ka atšķiras biežums, ar kādu izmeklēšanas komitejas tiek izveidotas.
Eiropas Parlamenta tiesības izveidot pagaidu izmeklēšanas komiteju, lai izmeklētu „pārkāpumus vai administratīvas kļūmes, kas pieļautas, īstenojot Kopienas tiesību aktus” tika noteiktas primāro tiesību aktu līmenī Māstrihtas līgumā. Līgumā netika minētas īpašas Eiropas Parlamenta komitejai paredzētas pilnvaras, tādējādi sīki izstrādātu noteikumu formulēšana bija atstāta turpmākā iestāžu nolīguma sagatavotāju ziņā.
Parlaments uzreiz ķērās pie šāda nolīguma izstrādes, un tikai pēc tam, kad bija notikušas ilgas pārrunas un uzrakstīti divi ziņojumi[8], 1995. gadā tika pieņemts iestāžu lēmums par sīki izstrādātiem noteikumiem, ar kuriem reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanu[9].
Parlaments savas tiesības ir izmantojis visai piesardzīgi. Kopš 1995. gada ir izveidotas tikai trīs izmeklēšanas komitejas:
– TRANSIT — Kopienas tranzīta režīma izmeklēšana;
– ESB1 — govju sūkļveida encefalopātijas izmeklēšana;
– EQUI — Equitable life Assurance Society krīzes izmeklēšana.
Savās sēdēs EQUI komiteja drīz vien atklāja izmeklēšanas komitejai piešķirto pilnvaru nepilnīgo raksturu, kas beigu beigās izrādījās neatbilstošs Eiropas Parlamenta politiskajam statusam, vajadzībām un kompetencei. Šajā sakarībā EQUI komiteja norādīja, ka:
Komitejas pilnvaru apjoms ir mazs, izņemot attiecībā uz Komisiju — komiteja nav tiesīga uzaicināt lieciniekus, nav nekādu seku, zaudējumu vai soda, ja potenciālais liecinieks atsakās sadarboties ar izmeklēšanas veicējiem, un nav sankciju par viltus liecināšanu vai par atteikšanos ierasties vai sniegt liecību komitejā. Komitejai nav nekādu izmeklēšanas pilnvaru, kādas ir tiesām, attiecībā uz valstu pārvaldes iestādēm vai gadījumos, kad pārvaldes vai privāta struktūra atsakās komitejai sniegt dokumentus. Komitejai, veicot izmeklēšanu, nav arī tiesību vērsties valsts tiesā pēc palīdzības[10].
Šīs EQUI komitejas konstatētās problēmas bija tās pašas, ko pirms tam atklāja 1995. gadā iestāžu sarunu laikā. Pamatojoties uz to, Eiropas Parlaments 2007. gada 19. jūnijā[11] pieņēma rekomendāciju, kurā Priekšsēdētāju konferencei tika izteikts aicinājums izpildīt ieteikumus, kas jau ir minēti EQUI komitejas ziņojumā — galvenokārt saistībā ar turpmāko izmeklēšanas komiteju reformu.
Kāpēc šī reforma ir jāsāk tagad?
Lisabonas līgums izmainīja Savienības institucionālo līdzsvaru un nostiprināja Parlamenta politisko statusu. Līguma par Eiropas Savienību 14. pantā ir konkrēti noteikts, ka Parlaments veic politiskās kontroles funkciju. Līgumā ir arī mainīta procedūra, ar kuru paredz noteikumus, ar kuriem reglamentē izmeklēšanas tiesību izmantošanu. Līguma 226. pantā ir noteikts: “Eiropas Parlaments, pieņemot regulas pēc savas iniciatīvas saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc tam, kad saņemta Padomes un Komisijas piekrišana, paredz noteikumus...”
Kaut arī pagātnē tas bija kopīgs trīs galveno Eiropas iestāžu pieņemts lēmums, Lisabonas līgumā ierosināšanas tiesības ir paredzētas tieši Parlamentam. Neskatoties uz to, Parlamentam ir jāsaņem oficiāla Padomes un Komisijas piekrišana.
Vēl viens iemesls šo pārskatīšanu sākt patlaban ir tas, ka Ombuda statūtu[12] beidzamajos grozījumos Ombudam ir piešķirtās pilnvaras, kas ir plašākas par Parlamenta izmeklēšanas komiteju pilnvarām.
Nolūkā uzlabot turpmāko izmeklēšanas komiteju darbību un efektivitāti Eiropas Parlamenta 2007. gada 19. jūnija rekomendācijā, ko pieņēma, pamatojoties uz EQUI komitejas ziņojumu, jau tika paredzēta šādu komitejas darbību reglamentējošu noteikumu grozīšana. Saskaņā ar komitejas pētījumu par stāvokli 12 dalībvalstīs un Šveicē valstu parlamentiem ir daudz lielākas iespējas veikt izmeklēšanu nekā Eiropas Parlamentam. Pēc tam Politikas direktorāts pārskatu atjaunināja un iekļāva tajā arī valstis, kas netika ietvertas iepriekšējā pārskatā. Iegūtie rezultāti liecina, ka dalībvalstu lielākajai daļai ir konstitucionāla sistēma, kurās ir paredzētas izmeklēšanas komitejas. Vairākumā dalībvalstu šo komiteju izmeklēšanas pilnvaru apjoms ir līdzīgs tam, kāds ir noteikts šo valstu tiesām, kaut arī tas ir mazāks. Lielākajā daļā dalībvalstu, kurās izmeklēšanas komiteju izveide ir paredzēta tiesību aktos, ir arī liecinieku uzaicinājuma iespēja liecību sniegšanas nolūkā. Uzaicinājuma neievērošanas gadījumā soda mēri dažādās valstīs ir atšķirīgi.
Salīdzinājumā ar šīm normām, Eiropas Parlamenta izmeklēšanas komitejas pašlaik reglamentējošo noteikumu kopums ir daudz ierobežojošāks, it īpaši attiecībā uz liecinieku uzaicināšanu un to personu sodīšanu, kas atsakās sadarboties.
Tā kā Līgumā Parlamentam ir paredzētas iniciatīvas tiesības, izmantotā procedūra ir noteikta Reglamenta 41. pantā „Līgumos Parlamentam piešķirtās iniciatīvas tiesības”.
Ņemot vērā to, ka procedūra ir mainījusies, Parlaments neveic tikai grozījumus iepriekšējā lēmumā, bet tā vietā var ierosināt jaunu noteikumu pieņemšanu, kā jau tas tika atgādināts iepriekš[13].
Kādi ir ierosinātie uzlabojumi?
Izmeklēšanas komitejām ir jāpiešķir līdzekļi, kas nepieciešami izmeklēšanas uzdevumu veikšanai attiecībā uz Eiropas tiesību pārkāpumiem vai administratīvām kļūmēm. Šāda nostāja atbilst Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai — gadījumos, kad Līguma pants Savienības iestādei vai struktūrai paredz kādu konkrētu uzdevumu, jāpieņem, ka šīs normas efektīvas piemērošanas nolūkā tajā attiecībā uz konkrēto struktūru ir „paredzētas loģiski izrietošas un automātiskas pilnvaras, kas ir nepieciešamas, lai veiktu atbilstošo uzdevumu”[14].
Lai izstrādātu pilnīgi jaunu noteikumu projektu — pirmo reizi šā Parlamenta vēsturē — referents par paraugu ņēma vairākus avotus. Attiecīgi Eiropas Savienības Tiesas Statūti un Reglaments, it īpaši 24.–30. pants un 47.–53. un 75. pants bija vieni no visnozīmīgākajiem paraugiem. Regula (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai, un Lēmums 94/262/EOTK, EK, Euratom par Ombuda pienākumu izpildi bija vērtīgi piemēri, lai noteiktu izmeklēšanas pilnvaras pārvalstiskā līmenī. Politikas direktorāta izstrādāts dokuments (Parlamentārās izmeklēšanas komitejas — pārskats) sniedz kopainu par dažādu valstu parlamentu izmeklēšanas komiteju pilnvarām un procedūrām. Protams, ka tika ņemti vērā arī agrāk saistībā ar Eiropas Parlamenta izmeklēšanas komitejām radītie teksti[15]. Mūsu Juridiskā dienesta izcilie dokumenti, piezīmes un palīdzība arī veicināja pārdomu procesu. Visbeidzot, bez šaubām, ka daži vecā lēmuma neapstrīdami un lietderīgi noteikumi tiks iestrādāti arī jaunajā tiesību instrumentā.
Šajā regulas priekšlikumā ir piedāvāta saprotamāka un loģiskāka struktūra salīdzinājumā ar vecajā lēmumā noteikto struktūru. Visnozīmīgākie uzlabojumi ir veikti 3. iedaļā (izmeklēšana).
Mūsu pārdomu izejas punkts bija uzskats, ka visiem izmeklēšanas gaitā izdarītajiem secinājumiem ir jābalstās tikai uz līdzekļiem, kam ir pierādījuma vērtība. Šim nolūkam izmeklēšanas komitejai saskaņā ar savām pilnvarām būtu jāvar veikt visu veidu izmeklēšana, kas ir nepieciešama tās uzdevuma veikšanai, proti, atklāt patiesību par dažiem pagātnes notikumiem, izmantojot pierādījumus par faktiem.
Tāpēc saskaņā ar noteikumu ierosināto projektu komiteja varētu veikt visas izmeklēšanas darbības, sīki izstrādājot noteikumus par vissvarīgākajām izmeklēšanas darbībām, proti, izmeklēšanu uz vietas, dokumentu pieprasīšanu, Savienības un dalībvalstu ierēdņu un pārējo darbinieku noklausīšanos, liecinieku uzaicināšanu un ekspertīzes pieprasījumu.
Izmeklēšanas komitejām vajadzētu būt nodrošinātām iespējām iepazīties ar visiem dokumentiem — administratīviem un citiem — un ar visu veidu informāciju, kas varētu veicināt to darbu. Tām vajadzētu būt tiesībām šādu informāciju iegūt gan no Savienības un dalībvalstu struktūrām, gan no fiziskām vai juridiskām personām. Tomēr šīs pilnvaras būtu jāizmanto tikai tajos gadījumos, kad pieprasītā informācija vai dokuments ir saistīti ar attiecīgās izmeklēšanas komitejas uzdevumu.
Līdzīgā veidā — izmeklēšanas komitejai vajadzētu būt tiesībām pie sevis uzaicināt ikvienu (Savienības vai dalībvalsts ierēdni, tehnisko ekspertu, informācijas sniedzēju par juridisko personu u. c.), kuru liecības vai zināšanas tiek uzskatītas par vajadzīgām konkrētā gadījuma labākas izmeklēšanas nodrošināšanai.
Lai sasniegtu minētos mērķus, noteikumu projektā ir paredzēts nepārprotams pienākums komitejai ļaut iepazīties ar visiem tās pieprasītajiem dokumentiem un ierasties kā lieciniekam liecību sniegšanai. Tomēr sākotnējā lēmumā paredzēto procedūru varētu saglabāt — augstākstāvošas ES vai dalībvalstu amatpersonas var iecelt ierēdņus un pārējos darbiniekus, kas piedalās izmeklēšanas procesā. Šajā gadījumā nav grūti iedomāties, ka viņi praktiski darbosies saskaņā ar rīkojumiem. Tomēr, ja komiteju neapmierina saskaņā ar šo procedūru iesniegtie dokumenti vai dotie paskaidrojumi, tā var izmantot savas jaunās un spēcīgākās pilnvaras, proti, šīs personas kā lieciniekus uzaicināt ierasties personiski. Tādējādi agrākā kārtība (pamatojās uz labo gribu un ES iestāžu un dalībvalstu lojālo sadarbību) nav atcelta, taču iespējamība, ka komiteja var izmantot savas jaunās, papildu pilnvaras varētu likt „būt saprātīgām” tām ES iestādēm vai dalībvalstīm, attiecībā uz kurām izmeklēšana tiek veikta.
Ļoti svarīgs šajā jaunajā tiesiskajā kartībā paredzēts uzlabojums ir pienākums tiesiski uzaicinātiem lieciniekiem labprātīgi, pilnībā un godīgi atbildēt uz jautājumiem, kurus viņiem uzdod komitejas locekļi. Tas attieksies arī uz Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem. Viņiem saskaņā ar noteikumiem ir jāpilda izmeklēšanas komitejas uzaicinājumi un jāsniedz liecības.
Šāds tiesiskais mehānisms, šķiet, ir gana atbilstošs, lai nodrošinātu, ka Eiropas Parlamenta — vienīgās tiešā veidā ievēlētās Savienības iestādes — politiskā kontrole pamatos ir stingra, iedarbīga un saskanīga ar Eiropas iedzīvotāju priekšstatiem par demokrātisko pārskatatbildību un labu pārvaldību.
Citiem vārdiem — par šo pienākumu neievērošanu būtu jāpiemēro atbilstošs sods. Lai ievērotu principus nullum crimen sine lege un nulla poena sine lege, kas ir noteikti Pamattiesību hartas 49. pantā, noteikumos būtu jāparedz dalībvalstu saistības nodrošināt, ka saskaņā ar dalībvalstu tiesībām tiek piemēroti atbilstoši sodi par precīzi definētiem pārkāpumiem: nepamatotu atteikumu sniegt pieprasītos dokumentus, nepamatotu atteikumu ievērot uzaicinājumus un ierasties kā lieciniekam liecināšanas nolūkā, viltus liecību sniegšanu un liecinieku piekukuļošanu.
Eiropas Parlaments nav tiesa; tam nav tiesību pašam noteikt personai paredzētus sodus. Tomēr dalībvalstis, pieņemot Lisabonas līgumu, piekrita Eiropas Parlamentam arī paredzēt tiesības izmeklēt pārkāpumus un administratīvas kļūmes, kas pieļautas, īstenojot Savienības tiesību aktus. Saskaņā ar šādu regulējumu tām vajadzētu būt pienākumam likt savām pārvaldes sistēmām palīdzēt ikvienai iespējamai Eiropas Parlamenta izmeklēšanas komitejai. No otras puses, Savienības iestādes nedrīkstētu pieļaut, ka pienācīgi uzaicinātie ierēdņi, kas pārkāpj noteikumus, savu neaizskaramību pamato ar 7. protokolā paredzēto imunitāti, kas pastāv vienīgi Savienības interesēs; tāpēc noteikumos ir precīzi atrunāts, ka imunitātes atņemšana šādos gadījumos netiek uzskatīta par pretēju Savienības interesēm.
Visbeidzot, izmeklēšanas komitejas izveides mērķis ir nodrošināt nelikumīgas vai netaisnīgas situācijas novēršanu. Izmeklēšanas rezultātiem līdz ar to var vajadzētu būt pēc iespējas dažādiem, tādējādi panākot vispiemērotāko risinājumu. Šajā gadījumā būtu jāatgādina, ka galīgo lēmumu — neatkarīgi no izmeklēšanas komiteju pienākumu veikšanai paredzēto pilnvaru rakstura — pieņem Parlaments. Tādēļ izmeklēšanas komiteju secinājumus varētu Parlamentam iesniegt kā gala ziņojumu. Pēc tam Parlaments pats izlemj par turpmāko rīcību attiecībā uz vienu vai vairākiem gala ziņojumā minētajiem ieteikumiem, piemēram, pieņem lēmumu par ziņojuma publicēšanu, tiesību akta ierosināšanu, lietas iesniegšanu kompetentajai Savienības vai valsts iestādei vai Ombudam vai rīkojas citādi atbilstoši apstākļiem konkrētajā lietā.
- [1] OV …
- [2] OV …
- [3] OV L 78, 6.4.1995., 1. lpp.
- [4] Tiesas 1987. gada 9. jūlija spriedums apvienotajās lietās 281, 283 līdz 285 un 287/85 Vācija, Francija, Nīderlande, Dānija un Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, 3203. lpp., 28. punkts.
- [5] OV L 56, 4.3.1968., 1. lpp.
- [6] * OV: lūdzu, ievietojiet datumu — divpadsmit mēneši pēc šīs regulas stāšanās spēkā.
- [7] Sal. Politikas C direktorāts — parlamentārās izmeklēšanas komitejas valstu sistēmās — ES dalībvalstu salīdzinošais pārskats.
- [8] A3-0302/92 un A4-0003/95.
- [9] Lēmums 95/167/EK, Euratom, EOTK.
- [10] A6-0203/2007.
- [11] P6_TA(2007)0264.
- [12] OV L 189, 17.7.2008., 25. lpp.
- [13] Tehnisks sīkums, taču kuru ir vērts pieminēt — Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā 107.b pantu atcēla ar 2. protokolu, kas bija pievienots Lisabonas līgumam, ar kuru grozīja Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu; tomēr saskaņā ar EAKD līguma 106.a pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 226. pants ir piemērojams arī Eiropas Atomenerģijas kopienai.
- [14] Sal. Tiesas spriedums 1987. gada 9. jūlijā lietā Nr. C-281/85.
- [15] Ziņojums par Equitable life Assurance Society krīzi (A6-0203/2007); 1995. gada 21. jūlija ziņojums par Reglamenta 136. panta grozīšanu (A4-0187-95); 1995. gada 12. janvāra ziņojums par sīki izstrādātiem noteikumiem, ar kuriem reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesības (A4-0003/95); 1995. gada 3. janvāra darba dokuments par Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesībām (referents — Alexander Langer); 1992. gada 14. oktobra ziņojums par parlamentārās izmeklēšanas komitejām (A3-0302/92); 1992. gada 2. jūnija darba dokuments par parlamentārām izmeklēšanas komitejām (referents — François Musso).
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
11.10.2011 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
17 1 0 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Carlo Casini, Andrew Duff, Ashley Fox, Matthias Groote, Roberto Gualtieri, Enrique Guerrero Salom, Zita Gurmai, Gerald Häfner, Constance Le Grip, David Martin, Morten Messerschmidt, Paulo Rangel, Algirdas Saudargas, György Schöpflin, Rafał Trzaskowski, Luis Yáñez-Barnuevo García |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Helmut Scholz, Rainer Wieland |
||||