Ziņojums - A7-0411/2011Ziņojums
A7-0411/2011

ZIŅOJUMS par pieprasījumu aizstāvēt Viktor Uspaskich deputāta imunitāti un privilēģijas

25.11.2011 - (2011/2162(IMM))

Juridiskā komiteja
Referents: Bernhard Rapkay

Procedūra : 2011/2099(IMM)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A7-0411/2011

EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS

par pieprasījumu aizstāvēt Viktor Uspaskich deputāta imunitāti un privilēģijas

(2011/2162(IMM))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Viktor Uspaskich 2011. gada 5. aprīļa pieprasījumu aizstāvēt viņa imunitāti, kurš paziņots plenārsēdē 2011. gada 9. maijā, un viņa 2011. gada 11. aprīļa pieprasījumu, kas paziņots plenārsēdē 2011. gada 4. jūlijā, pārskatīt Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmumu atcelt viņa imunitāti[1],

–   ņemot vērā Viktor Uspaskich paskaidrojumus, kurus viņš sniedza 2011. gada 10. oktobrī saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā 7. un 9. pantu 1965. gada 8. aprīļa Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, kā arī 6. panta 2. punktu 1976. gada 20. septembra Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra un 2010. gada 19. marta spriedumus[2],

–   ņemot vērā Lietuvas Republikas Konstitūcijas 62. panta noteikumus,

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmumu atcelt Viktor Uspakich deputāta imunitāti[3],

–   ņemot vērā Reglamenta 6. panta 3. punktu un 7. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7‑0411/2011),

A. tā kā Viktor Uspaskich 2011. gada 5. un 11. aprīlī iesniegtos pieprasījumus ir lietderīgi izskatīt reizē, jo tie attiecas uz vienu un to pašu tiesvedību;

B.  tā kā ir sākts kriminālprocess pret Eiropas Parlamenta deputātu Viktor Uspaskich, kurš Viļņas apgabaltiesā ierosinātā tiesas procesā ir apsūdzēts par noziedzīgiem nodarījumiem pēc Lietuvas kriminālkodeksa 24. panta 4. punkta saistībā ar 222. panta 1. punktu, 220. panta 1. punkta, 24. panta 4. punkta saistībā ar 220. panta 1. punktu, 205. panta 1. punkta un 24. panta 4. punkta saistībā ar 205. panta 1. punktu;

C. tā kā saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem Eiropas Parlamenta sesiju laikā savā valstī ir imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem; tā kā gadījumā, ja Eiropas Parlamenta deputātu aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā deputātiem atņemt imunitāti;

D. tā kā saskaņā ar Lietuvas Republikas Konstitūcijas 62. pantu Lietuvas parlamenta (Seima) deputātu nedrīkst saukt pie kriminālatbildības, aizturēt vai kā citādi ierobežot viņa brīvību, ja tam nav piekritis parlaments;

E.  tā kā 62. pantā vēl ir noteikts, ka Seima deputātu nedrīkst sodīt par balsošanu un uzstāšanos Seimā, kaut arī viņš saskaņā ar vispārējo kriminālprocesu var būt saucams pie atbildības par personas goda un cieņas aizskārumu vai apmelošanu;

F.  tā kā Viktor Uspaskich būtībā ir apsūdzēts par nepatiesu datu ierakstīšanu grāmatvedības reģistros attiecībā uz politiskas partijas finansēšanu laikposmā pirms viņa ievēlēšanas Eiropas Parlamentā;

G. tā kā 2010. gada 7. septembrī Parlaments, uzskatot, ka nav sniegti nekādi pārliecinoši pierādījumi par jebkādu tendenciozu vēršanos (fumus persecutionis) pret Viktor Uspaskich un ka noziedzīgajiem nodarījumiem, kuros viņš ir apsūdzēts, nav nekādas saistības ar viņa darbību Eiropas Parlamentā, piekrita atcelt Viktor Uspaskich imunitāti;

H. tā kā 2010. gada 28. oktobrī Viktor Uspaskich iesniedza Vispārējā tiesā prasību atzīt par spēkā neesošu Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmumu un atsauca šo prasību tikai 2011. gada jūlijā;

I.   tā kā Viktor Uspaskich savā 2011. gada 5. aprīļa vēstulē, kurā viņš prasa aizstāvēt viņa imunitāti, apgalvo, ka Lietuvas iestāžu sāktais kriminālprocess ierobežo brīvu viņa pārvietošanos, kas ir pretrunā Protokola par privilēģijām un imunitāti 7. pantam, un tādējādi viņam neļauj veikt Parlamenta deputāta pienākumus vai apgrūtina to veikšanu;

J.   tā kā Protokola 7. panta uzdevums ir aizsargāt Parlamenta deputātus pret tādiem brīvas pārvietošanās ierobežojumiem, kas nav saistīti ar tiesvedībām, un tāpēc tajā ir paredzēta privilēģija, nevis imunitāte, un šis pants neaizsargā pret brīvas deputātu pārvietošanās ierobežojumiem, kas ir saistīti ar tiesvedībām[4],

K. tā kā no tā izriet, ka Parlaments nevar pievienoties Viktor Uspaskich 2011. gada 5. aprīļa pieprasījumam aizstāvēt viņa imunitāti, pamatojoties uz Protokola 7. pantu;

L.  tā kā Viktor Uspaskich 2011. gada 11. aprīļa vēstulē prasa pārskatīt Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmumu, pieprasījumu pamatojot ar jauniem WikiLeaks sniegtiem faktiem, kuri, kā viņš apgalvo, liecina, ka viņš ir fumus persecutionis upuris;

M. tā kā viņa pieprasījums būtu jānoraida tāpēc, ka nav konstatēta pietiekama saistība starp iespējami jaunajiem faktiem un tiesvedības ierosināšanu pret Viktor Uspaskich par nepatiesiem grāmatvedības datiem;

N. tā kā turklāt — un tas attiecas uz Viktor Uspaskich apgalvojumu, ka, pieņemot 2010. gada 7. septembra lēmumu, ir pārkāptas viņa pamattiesības uz aizstāvību un Eiropas Savienības Pamattiesību harta — pieteikums pārskatīt Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmumu nav pieprasījums aizstāvēt viņa imunitāti un privilēģijas Reglamenta 6. un 7. panta izpratnē,

1.  nolemj neaizstāvēt Viktor Uspaskich imunitāti un privilēģijas;

2.  uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu attiecīgajai Lietuvas Republikas iestādei.

  • [1]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0296.
  • [2]  Lieta 101/63 Wagner/ Fohrmann un Krier, Recueil, 195. lpp; lieta 149/85 Wybot/ Faure un citi, Recueil, 2391. lpp; lieta T-345/05, Mote/Parlaments, Krājums, II-2849. lpp.; apvienotās lietas C-200/07 un C-201/07 Marra/ De Gregorio un Clemente, Krājums, I-7929. lpp.; lieta T-42/06 Gollnisch/Parlaments.
  • [3]  Pieņemtais teksts, P7_TA(2010)0296.
  • [4]  Lieta T-345/05, Mote/Parlaments, Krājums, II-2849. lpp., 48.–52. punkts.

PASKAIDROJUMS

Fakti

Lietuvas Republikas ģenerālprokurors 2009. gada 14. jūlijā pieprasīja atcelt Viktor Uspaskich deputāta imunitāti.

Priekšsēdētājs 2009. gada 7. oktobra sēdē saskaņā ar Reglamenta 6. panta 2. punktu paziņoja, ka ir saņēmis Lietuvas tiesu iestāžu 2009. gada 14. jūlija vēstuli ar pieprasījumu atcelt V. Uspaskich deputāta imunitāti.

Saskaņā ar Reglamenta 6. panta 2. punktu priekšsēdētājs pieprasījumu nosūtīja Juridiskajai komitejai.

Lietuvas Republikas ģenerālprokuroram ar Viļņas apgabaltiesas 2009. gada 29. jūnija lēmumu tika uzdots pieprasīt Eiropas Parlamentam atcelt imunitāti deputātam Viktor Uspaskich, pret kuru bija sākts kriminālprocess lietā Nr. 1–38/2009, un tādējādi nodrošināt pret viņu sāktā kriminālprocesa tālāku virzību un tāda drošības naudas lēmuma izpildi, kuru attiecībā uz viņu kā drošības līdzekli pieņēmusi tiesa.

Viktor Uspaskich Viļņas apgabaltiesā ierosinātā tiesas procesā ir apsūdzēts par noziedzīgiem nodarījumiem pēc Lietuvas kriminālkodeksa 24. panta 4. punkta saistībā ar 222. panta 1. punktu, 220. panta 1. punkta, 24. panta 4. punkta saistībā ar 220. panta 1. punktu, 205. panta 1. punkta un 24. panta 4. punkta saistībā ar 205. panta 1. punktu.

Pret Viktor Uspaskich ierosinātās lieta būtība ir tāda, ka laikposmā no 2004. gada 13. jūlija līdz 2006. gada 17. maijam, darbojoties kopā ar citām personām, lai a) censtos nelegāli finansēt politisku partiju, proti, Darba partiju, un b) izvairītos no partijas un tās politisko kampaņu finansēšanas pienācīgas uzraudzības, viņš kā Darba partijas priekšsēdētājs vadīja un organizēja šo personu izveidotu grupu, lai veiktu vairākus noziedzīgus nodarījumus. Šajā nolūkā laikposmā no 2004. līdz 2006. gadam Viļņā viņš lika padotajiem izveidot Darba partijas viltus grāmatvedības uzskaites dokumentus, kā rezultātā nav iespējams pilnā mērā noteikt partijas aktīvus un pasīvus vai partijas struktūru, kāda bija 2004., 2005. un 2006. gadā.

Lietuvas varas iestādes apsūdz Viktor Uspaskich, kurš saskaņā ar Lietuvas Republikas Grāmatvedības likuma 21. pantu bija atbildīgs par partijas grāmatvedības organizēšanu un kārtošanu un rīkojās Darba partijas kā juridiskas personas vajadzību un interešu vārdā, par to, ka viņš 2004. gada pavasarī lika kādam no saviem darbiniekiem veikt „dubulto” Darba partijas grāmatvedību. Turklāt tiek apgalvots, ka grāmatvedības pārskatos reģistrējamie darījumi un uzņēmējdarbība, kā arī ar Darba partijas darbību saistītie neoficiālie naudas un aktīvu ieņēmumi un izdevumi bija jāiegrāmato neoficiālās norēķinu grāmatās. Viņu apsūdz arī par to, ka devis īpašus norādījumus veikt dažas komercdarbības un finanšu darījumus, tos neierakstot partijas grāmatvedības dokumentos.

Lietuvas parlaments (Seims) 2008. gada 9. decembrī tās pašas tiesvedības ietvaros piekrita atcelt V. Uspaskich imunitāti. Vēl jāpiebilst, ka laikā, kad noziedzīgie nodarījumi, kuros V. Uspaskich ir apsūdzēts, varētu būt izdarīti, viņš nebija Eiropas Parlamenta deputāts.

V. Uspaskich paskaidrojumi saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 7. pantu tika uzklausīti 2010. gada 27. janvārī.

Šīs uzklausīšanas rezultātā Juridiskās komitejas priekšsēdētājs 2010. gada 2. februārī rakstiski vērsās pie Parlamenta priekšsēdētāja, lūdzot Lietuvas iestādēs noskaidrot turpmāk minētos aspektus.

●         Šķiet, ka Viļņas apgabaltiesas 2009. gada 29. jūnija lēmumu, kurā uzdots Lietuvas Republikas ģenerālprokuroram pieprasīt imunitātes atcelšanu, ir pieņēmis viens tiesnesis. Vai tas atbilst Lietuvas tiesību aktiem?

●         Viļņas apgabaltiesa 2008. gada 29. aprīlī kā drošības līdzekli lika Viktor Uspaskich iemaksāt drošības naudu LTL 1 500 000 apmērā (aptuveni EUR 436 000). Viktor Uspaskich komitejai apgalvoja, ka sankcijas, ko viņam varētu piemērot, ja viņš lietu zaudētu, būtu sodanauda tikai EUR 14 000. Viņš apgalvoja, ka drošības nauda saskaņā ar Lietuvas tiesību aktiem bija nesamērīga un nelikumīga.

Lietuvas iestādes sniedza izvērstu atbildi 2010. gada 7. aprīlī.

Juridiskā komiteja otrreiz V. Uspaskich uzklausīja 2009. gada 2. septembrī.

Eiropas Parlaments 2010. gada 7. septembrī nolēma Viktor Uspaskich imunitāti atcelt ar turpmāk izklāstīto pamatojumu:

„A.     tā kā ir sākts kriminālprocess pret Eiropas Parlamenta deputātu Viktor Uspaskich, kurš Viļņas apgabaltiesā ierosinātā tiesas procesā ir apsūdzēts par noziedzīgiem nodarījumiem pēc Lietuvas kriminālkodeksa 24. panta 4. punkta saistībā ar 222. panta 1. punktu, 220. panta 1. punkta, 24. panta 4. punkta saistībā ar 220. panta 1. punktu, 205. panta 1. punkta un 24. panta 4. punkta saistībā ar 205. panta 1. punktu;

B.  tā kā saskaņā ar Protokola par Eiropas Savienības privilēģijām un imunitāti 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem Eiropas Parlamenta sesiju laikā savas pilsonības valstu teritorijā ir tāda pati imunitāte, kāda ir piešķirta viņu valsts parlamenta deputātiem, tā kā uz imunitāti nevar atsaukties, ja deputātu aiztur noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, un tā kā imunitāte neliedz Eiropas Parlamentam izmantot savas tiesības atcelt imunitāti kādam no parlamenta deputātiem;

C. tā kā pret V. Uspaskich izvirzītās apsūdzības nav saistītas ar viņa pausto viedokli vai balsojumu, ko viņš veic, pildot savus Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus;

D. tā kā saskaņā ar Lietuvas Republikas Konstitūcijas 62. pantu Lietuvas parlamenta (Seima) deputātu nedrīkst saukt pie kriminālatbildības, aizturēt vai kā citādi ierobežot viņa brīvību, ja tam nav piekritis parlaments;

E.  tā kā 62. pantā vēl ir noteikts, ka Seima deputātu nedrīkst sodīt par balsošanu un uzstāšanos Seimā, kaut arī viņš saskaņā ar vispārējo kriminālprocesu ir saucams pie atbildības par personas goda un cieņas aizskārumu vai apmelošanu;

F.  tā kā V. Uspaskich pamatā ir apsūdzēts par nepatiesu datu ierakstīšanu grāmatvedības reģistros attiecībā uz politiskas partijas finansēšanu laikposmā pirms viņa ievēlēšanas Eiropas Parlamentā;

G. tā kā nav sniegti nekādi pārliecinoši pierādījumi par jebkādu tendenciozu vēršanos pret V. Uspaskich (fumus persecutionis) un tā kā noziedzīgajiem nodarījumiem, kuros V. Uspaskich ir apsūdzēts, nav nekādas saistības ar viņa darbību Eiropas Parlamentā”.

Ņemot to vērā, Parlaments 2010. gada 9. septembra plenārsēdē paziņoja, ka V. Uspaskich pieprasījums aizstāvēt viņa imunitāti nav atbilstošs tāpēc, ka tas attiecas uz to pašu kriminālprocesu, attiecībā uz kuru imunitāte tika atcelta. V. Uspaskich par to tika informēts ar 2010. gada 20. septembra vēstuli.

V. Uspaskich 2010. gada 28. oktobrī iesniedza Vispārējā tiesā prasību atcelt Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmumu un kompensēt morālo kaitējumu EUR 10 000 apmērā; prasība tika iekļauta lietu reģistrā kā lieta T-507/10[1]. Tiesvedības gaitā 2010. gada 17. decembrī Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu (proti, par Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmuma izpildes apturēšanu)[2]. V. Uspaskich iesniedza jaunu prasību pret tiesas priekšsēdētāja rīkojumu (lieta C-66/11 P (R)).

Parlamenta priekšsēdētājs 2011. gada 9. maija sēdē saskaņā ar Reglamenta 6. panta 2. punktu paziņoja, ka ir saņēmis Viktor Uspaskich 2011. gada 5. aprīļa pieprasījumu aizstāvēt viņa imunitāti un privilēģijas, pamatojoties uz Protokola par privilēģijām un imunitāti 7. pantu (turpmāk „2011. gada 5. aprīļa pieprasījums”).

Saskaņā ar Reglamenta 6. panta 3. punktu priekšsēdētājs ar 2011. gada 27. maija vēstuli šo pieprasījumu nosūtīja Juridiskajai komitejai.

Pēc tam 2011. gada 1. jūnijā Parlamenta priekšsēdētājs Juridiskajai komitejai nosūtīja otru V. Uspaskich 11. aprīļa vēstuli par Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmuma (P7_TA(2010)0296) pārskatīšanu, ar kuru viņa imunitāte tika atcelta. Priekšsēdētājs aicināja komiteju „šo jautājumu izskatīt iespējami drīz un pēc tam darīt [viņam] zināmus Juridiskās komitejas diskusiju rezultātus”.

Koordinatoru 2011. gada 20. jūnija sanāksmē B. Rapkay paziņoja, ka viņš no V. Uspaskich ir saņēmis vēstuli, kurā V. Uspaskich viņu informē par savu lēmumu atsaukt Vispārējā tiesā celto prasību pret Eiropas Parlamentu, minot turpmāk izklāstīto pamatojumu.

V. Uspaskich rakstīja: „Lūdzu Eiropas Parlamentu, proti, JURI komitejas koordinatorus no jauna izskatīt lēmumu par manas imunitātes atcelšanu. WikLeaks 2011. gada 9. aprīlī publicēja ASV vēstniecības Viļņā konfidenciālo ziņojumu, kurā teikts, ka Lietuvas valdības valsts sekretārs ir informējis amerikāņu diplomātus par Lietuvas valdības plāniem izraidīt mani no Lietuvas manas etniskās izcelsmes dēļ (etniskais krievs nozīmē krievu spiegs).

Sākot no šodienas, vairs netiek vesta manis ierosinātā tiesvedība pret Parlamentu un nekas netraucē Parlamentam izskatīt jautājumu vēlreiz.

Vēstulei pievienoju divus dokumentus: savu ES Vispārējās tiesas priekšsēdētājam adresēto vēstuli par prasības atcelšanu un pasta apliecinājumu, ka vēstule patiešām ir nosūtīta.”

Ņemot to vērā, komitejas koordinatori nolēma lūgt Parlamenta priekšsēdētāju nodrošināt, ka par šo pieprasījumu paziņo Parlamentam un to nodod komitejai saskaņā ar Reglamenta 6. panta 3. punktu. Parlamenta priekšsēdētājs 2011. gada 4. jūlijā atbilstīgi sniedza paziņojumu (turpmāk „2011. gada 11. aprīļa pieprasījums”).

Tajā pašā dienā Tiesa Juridisko dienestu informēja par V. Uspaskich pieteikuma atsaukšanu (šoreiz atsaukums iesniegts pareizi, t. i., lietuviski (lietas izskatīšanas valodā) un to iesniedza V. Uspaskich advokāts). Ar Vispārējās tiesas 2011. gada 3. augusta rīkojumu lieta ir svītrota no reģistra. Līdz ar to nav pamata apelācijai pret rīkojumu noraidīt pieprasījumu par pagaidu noregulējumu.

V. Uspaskich tika uzklausīts 2011. gada 10. oktobrī saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu.

Pieprasījumi aizstāvēt imunitāti

a) 2011. gada 5. aprīļa pieprasījums

V. Uspaskich 2011. gada 5. aprīļa pieprasījumā prasa aizsargāt viņa imunitāti saskaņā ar Reglamenta 6. panta 3. punktu.

Viņš apsūdz Lietuvas Republiku par koordinēta uzbrukuma veikšanu pret viņu un Lietuvas Darba partiju. Viņš apgalvo: „Šā uzbrukuma rezultātā ir pārkāpts kāds manis kā Eiropas Parlamenta deputāta imunitātes aspekts — privilēģija brīvi pārvietoties, kas garantēta Protokola par privilēģijām un imunitāti 7. pantā.”

Konkrētāk, viņš apgalvo, ka Viļņas apgabaltiesas noteiktais tiesas sēžu grafiks neļauj viņam apmeklēt Eiropas Parlamenta sanāksmes, „piemēram, pirmdienu rītos” (faktiski turpmākajos V. Uspaskich iesniegumos ir redzams, ka tiesas sēdes ir pārceltas tā, lai notiktu katru ceturtdienu, un šā iemesla dēļ viņam nākas zaudēt trešdienas, ceturtdienas un piektdienas kā Eiropas Parlamenta darba dienas. Viņš gribētu, ka par tiesas sēžu laiku tiktu noteikta pirmdienas priekšpusdiena katru nedēļu).

V. Uspaskich, citējot Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 16. marta rīkojumu lietā T-345/05 R V./Parlaments[3], paziņo, ka Lietuvas tiesa, nosakot savu sēžu grafiku, pārkāpj Protokola 7. pantu.

V. Uspaskich turpina apgalvot, ka viņam, pirms Parlaments pieņēma lēmumu imunitāti atcelt, nav bijis iespējams pilnībā darīt zināmu savu viedokli. Kā viņš uzstāj, tas ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta[4] pārkāpums un tiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību. Viņš sūdzas, ka Juridiskā komiteja nav devusi viņam iespēju pirms lēmuma pieņemšanas iepazīties ar lēmuma projektu vai komentēt to un ka jautājumi Lietuvas ģenerālprokuroram ir nosūtīti, viņu neinformējot.

Runājot konkrētāk, V. Uspaskich sūdzas, ka Parlaments ir atcēlis viņa imunitāti saskaņā ar kļūdainu izpratni, ka atbilstoši Lietuvas tiesību aktiem imunitāte bija jāatceļ, jo nodarījumi, par ko viņu apsūdz, ir izdarīti, pirms viņš tika ievēlēts Eiropas Parlamentā, un tie nav saistīti ar viņa darbību Eiropas Parlamenta deputāta amatā. Viņš arī sūdzas, ka Parlaments nav ņēmis vērā viņa apgalvojumus par politisku vajāšanu un viņa lietā nav izvērtējis fumus persecutionis.

b) 2011. gada 11. aprīļa pieprasījums

V. Uspaskich savā otrā 2011. gada 11. aprīļa vēstulē paziņo, ka 9. aprīlī WikiLeaks ir publicējusi Amerikas Savienoto Valstu vēstniecības Viļņā 2006. gada oktobra diplomātisko ziņojumu, kurš adresēts ASV Valsts departamentam un kurā ir teikts, ka Lietuvas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs apstiprinājis — Lietuvas valdība, kurai ir aizdomas par V. Uspaskich saistību ar Krievijas Ārzemju izlūkošanas dienestu, ir organizējusi Lietuvas Darba partijas vajāšanu. V. Uspaskich apgalvo — šis ziņojums pierāda, ka viņš ir politiskas vajāšanas upuris un ka Eiropas Parlaments, atceļot viņa imunitāti, ir rīkojies kļūdaini, jo nav piemērojis fumus persecutionis principu.

Minot šos apsvērumus, Viktor Uspaskich prasa pārskatīt Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmumu, pamatojoties uz Reglamenta 6. panta 2. punktu[5] vai arī uz Reglamenta 6. panta 3. punktu[6].

Juridiskā analīze

a) 2011. gada 5. aprīļa pieprasījums

Attiecībā uz apgalvojumu V. Uspaskich 2011. gada 5. aprīļa vēstulē, kurā prasīts aizstāvēt viņa imunitāti ar pamatojumu, ka Lietuvas iestāžu sāktais kriminālprocess viņam neļauj veikt Parlamenta deputāta pienākumus vai apgrūtina to veikšanu, kā arī ierobežo brīvu viņa pārvietošanos, ko garantē Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 7. pants[7], būtu jādod atsauce uz 2008. gada 15. oktobra spriedumu lietā T‑345/05 Mote/Parlaments[8].

Ir vērts plašāk citēt šā sprieduma 48. un turpmākos pantus:

„Protokola 8. panta [tagad 7. panta] pirmās daļas iedarbība ir aizliegums dalībvalstīm radīt administratīvus ierobežojumus, it īpaši savā nodokļu praksē, Parlamenta deputātu pārvietošanās brīvībai (Tiesas 1981. gada 15. septembra spriedums lietā 208/80 Bruce of Donington, Recueil, 2205. lpp., 14. punkts). Kā tas ir precizēts minētajā noteikumā, privilēģija nodrošina Parlamenta deputātu brīvu pārvietošanos uz Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās.

49 Tomēr svarīgi ir uzsvērt – lai gan Protokola 8. panta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru nepiemēro administratīvus “vai citādus” ierobežojumus, šie ierobežojumi nav uzskatīti izsmeļoši, tie ierobežojumi neietver tādus, kas izriet no tiesu procesiem, tāpēc ka pēdējiem ir piemērojams 10. pants [tagad 9. pants], ar kuru ir noteikts imunitātes tiesiskais regulējums, kas ir ārpus 9. panta [tagad 8. panta] īpašās piemērojamības attiecībā uz parlamentāriešu balsojumu vai viedokli pienākumu pildīšanas laikā. Protokola 10. panta pirmās daļas b) punktā skaidri ir minēts, ka Parlamenta deputāts visu citu dalībvalstu teritorijā Parlamenta sesijas laikā ir atbrīvots no tiesvedības. Tāpat saskaņā ar Protokola 10. panta pirmās daļas a) punktu Parlamenta deputātam attiecīgajā laikā savas valsts teritorijā ir tāda pati imunitāte, kā savas valsts parlamenta deputātiem, no kurām dažās valstīs parlamentārieši ir pasargāti no iespējamiem tiesu procesiem. Visbeidzot 10. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka imunitāte tāpat attiecas uz Parlamenta deputātiem, kamēr viņi dodas uz Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās. Šāda noteikuma esamība, kas, tāpat kā Protokola 8. panta pirmā daļa, Parlamenta deputātus aizsargā pret viņu brīvas pārvietošanās aizskārumu, apstiprina, ka šajā pēdējā noteikumā minētie ierobežojumi neaptver visus iespējamos Parlamenta deputāta brīvas pārvietošanās aizskārumus un, kā par to liecina iepriekš izskatītie 10. panta noteikumi, ka uz tiesas procesiem attiecas šajā pēdējā pantā noteiktā tiesiskā sistēma.

50      Protokola 10. panta mērķis ir nodrošināt Parlamenta deputātu neatkarību, lai uz viņiem Parlamenta sesiju laikā netiktu izdarīts spiediens, kas izpaužas kā aresta vai tiesvedības draudi (Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 2. maija rīkojums lietā T–17/00 R Rothley u.c./Parlaments, Recueil, II–2085. lpp., 90. punkts).

51 Protokola 8. panta uzdevums ir aizsargāt Parlamenta deputātus pret tādiem brīvas pārvietošanās ierobežojumiem, kas nav saistīti ar tiesvedībām.

52 Tā kā netika apgalvots, ka risku aizskart Motes parlamentāro pienākumu izpildi radīja cita veida ierobežojumi, nevis tādi, kas izrietēja no viņa izcelsmes valsts tiesu iestāžu ierosinātā procesa, jākonstatē, ka Parlaments, nolemdams atcelt Motes imunitāti, neizskatot nedz jautājumu par viņam kā Parlamenta deputātam piešķirto privilēģiju, nedz par 8. panta pārkāpumu šajā gadījumā, nav pieļāvis kļūdu tiesību piemērošanā.”[9]

Būtu jāpiezīmē, ka V. Uspaskich citētais Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 16. marta rīkojums lietā T-345/05 R V./Parlaments[10] ir dots tās pašas tiesvedības ietvaros. Citētajos punktos Vispārējā tiesa tikai atzīmēja, ka plānotā A. N. Mote lietas izskatīšana nebūtu traucējusi viņa piedalīšanos Parlamenta sesijā.

Lietā Mote/Parlaments Vispārējā tiesa nepārprotami noteica, ka Protokola 7. pantā nav paredzēta imunitāte, bet gan privilēģija un ka tas neaizsargā pret Parlamenta deputātu brīvas pārvietošanās ierobežojumiem, kas ir saistīti ar tiesvedībām.

No tā izriet, ka Parlaments nevar pievienoties V. Uspaskich 2011. gada 5. aprīļa pieprasījumam aizstāvēt viņa imunitāti, pamatojoties uz Protokola 7. pantu.

Jebkurā gadījumā tam, ka V. Uspaskich, kā viņš to apgalvo, nevar apmeklēt Parlamenta sanāksmes trešdienās, ceturtdienās un piektdienās, tiešais cēlonis nav tas, ka Parlaments ir atcēlis viņa imunitāti, bet gan Lietuvas tiesas lēmums. Atbilstoša vieta, kur apstrīdēt šo lēmumu, ir tiesa Lietuvā vai Luksemburgā. Neraugoties uz to, referents ierosina lūgt Parlamenta priekšsēdētājam uzrakstīt vēstuli Lietuvas iestādēm, kurā prasītu, lai tās nodrošina, ka V. Uspaskich tiesas process, cik iespējams, tiek organizēts tā, lai netraucētu viņa darbu Eiropas Parlamenta deputāta amatā.

V. Uspaskich apgalvo arī to, ka Juridiskā komiteja, sagatavojot lēmuma P7_TA(2010)0296 pieņemšanu, ir pārkāpusi viņa „tiesības uz aizstāvību — tiesības paust savu viedokli, pirms attiecībā uz viņu tiek pieņemts lēmums, kas var viņam radīt kaitējumu”. Viņš vēl sūdzas, ka viņam nav dota iespēja pirms lēmuma pieņemšanas iepazīties ar komitejas lēmuma projektu vai komentēt to un ka jautājumi Lietuvas ģenerālprokuroram ir nosūtīti bez viņa ziņas. Tātad viņš nav varējis dot paskaidrojumus. Viņš apgalvo, ka, atsakoties ļaut viņam iepazīties ar lēmuma projektu, ne tikai tiek pārkāptas viņa pamattiesības uz aizstāvību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts un 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts[11], bet tā rezultātā Parlamenta rīcība arī neatbilst Lietuvas Konstitūcijas būtībai.

Visu šo argumentu galvenais jautājums ir likumība — gan Parlamenta lēmuma likumība atcelt V. Uspaskich imunitāti, gan galu galā Parlamenta Reglamenta likumība, kurā nav paredzēta viņam iespēja iepazīties ar atbildīgās komitejas ziņojuma projektu un izteikt komentārus par to. Atbilstošākā vieta, kur izvirzīt šos jautājumus, ir Tiesa, nevis Juridiskā komiteja, kuras kompetencē saskaņā ar Reglamentu nav savu lēmumu pārskatīšana.

Referents atzīmē, ka, uzklausot V. Uspaskich 2011. gada 10. oktobrī, šajā lietā nekādi jauni fakti nav atklājušies.

b) 2011. gada 11. aprīļa pieprasījums

V. Uspaskich savā pieprasījumā prasa pārskatīt Parlamenta 2010. gada 7. septembra lēmumu, pamatojoties uz Reglamenta 6. panta 2. punktu[12] vai arī uz Reglamenta 6. panta 3. punktu[13], un kā apsvērumus min iespējamos jaunos WikiLeaks sniegtos faktus, kas, kā viņš apgalvo, liecina, ka viņš ir fumus persecutionis upuris.

Pārskatīšanas pieprasījumu viņš pamato ar to, ka 2011. gada 9. aprīlī WikiLeaks publicēja Amerikas Savienoto Valstu vēstniecības Viļņā 2006. gada oktobra diplomātisko ziņojumu, kurš adresēts ASV Valsts departamentam un kurā teikts, ka Lietuvas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Albinas Januska „apgalvoja, ka [Lietuvas valdība] (konkrētāk, viņš pats) nodarbojas ar Darba partijas ietekmīgās amatpersonas Viktor Uspaskich dabūšanu projām no Lietuvas, jo minētā persona ir saistīta ar Krievijas ĀID [Ārzemju izlūkošanas dienestu].

Pirmkārt, lai pamatotu apgalvojumu par fumus persecutionis, nevar saistīt paziņojumu, ko it kā sniedzis bijušais Lietuvas Ārlietu ministrijas ierēdnis pirms savas atkāpšanās no amata 2006. gadā, ar tiesvedību, kura sākta 2009. gadā. Pat ja ir bijuši pierādījumi par to, ka Lietuvas valdība un Albinas Januska plānoja, kā, ņemot vērā Viktor Uspaskich saites ar Krievijas ĀID, panākt viņa aizbraukšanu no Lietuvas, gluži pretēji, šis fakts nekādi nav saistāms ar tiesvedības sākšanu pret V. Uspaskich par nepatiesiem grāmatvedības datiem.

Otrkārt, neatkarīgi no tā, ka Reglaments neparedz iespēju atbildīgajai komitejai pārskatīt Parlamenta pieņemtos lēmumus, — šis jautājums galu galā ir Tiesas kompetencē — ja Parlaments konkrētā lietā imunitāti ir atcēlis, attiecīgajam deputātam šajā lietā imunitātes vairs nav. Tiesiskās noteiktības apsvērumi nozīmē, ka, izņemot patiešām ārkārtējus apstākļus, tiklīdz lēmums plenārsēdē ir pieņemts, tam vajadzētu būt spēkā esošam. Neraugoties uz to, šajā gadījumā Juridiskā komiteja pēc tam, kad tā tika informēta par V. Uspaskich lēmumu atsaukt savu pieteikumu Tiesā, veica deputāta apgalvojumu rūpīgu tiesisko un faktisko vērtējumu un rīkoja viņa uzklausīšanu, lai pārliecinātos, vai būtu pamatoti aizstāvēt viņa imunitāti.

Turklāt ir ņemts vērā, ka Lietuvas iestādes prasīja atcelt V. Uspaskich imunitāti 2009. gada jūlijā un ka šā pieprasījuma izskatīšanai vajadzēja vairāk nekā divus gadus. Deputātam V. Uspaskich bija iespēja apstrīdēt Parlamenta lēmumu Tiesā. Viņš savu pieteikumu atsauca. Tagad viņam ir iespēja Lietuvas tiesās aizstāvēties tiesvedībā pēc būtības un izmantot visus iespējamos viņam pieejamos apelācijas līdzekļus, tostarp lūgumus sniegt prejudiciālus nolēmumus Luksemburgā un apelācijas Strasbūrā.

Referents atzīmē, ka, uzklausot V. Uspaskich 2011. gada 10. oktobrī, šajā lietā nekādi jauni fakti nav atklājušies.

Nobeigums

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem un saskaņā ar Reglamenta 6. panta 2. punktu, kā arī ņemot vērā, ka šā deputāta uzklausīšanas laikā 2011. gada 10. oktobrī jauni fakti nav atklājušies, pēc visu „par” un „pret” apsvērumu izskatīšanas attiecībā uz šā deputāta imunitātes aizstāvēšanu Juridiskā komiteja iesaka, ka Eiropas Parlamentam nevajadzētu aizstāvēt Viktor Uspaskich deputāta imunitāti.

  • [1]  OV C 13, 15.01.2011., 28. lpp., labojums OV C 72, 05.03.2011., 38. lpp.
  • [2]  OV C 55, 19.02.2011., 24. lpp.
  • [3]  Krājums, II-25. lpp., 87. un 88. punkts.
  • [4]  1. Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.
    2. Šīs tiesības ietver:
    a) ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt;
    b) ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus;
    c) pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.
  • [5]  2. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem dalībvalsts kompetentas iestādes pieprasījumiem atcelt deputāta imunitāti paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
  • [6]  3. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem deputātu vai bijušo deputātu pieprasījumiem aizstāvēt deputāta imunitāti un privilēģijas paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
  • [7]  7. pantā ir noteikts, ka „Eiropas Parlamenta locekļiem, kas dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu vai atgriežas no tās, nepiemēro nekādus administratīvus vai citādus brīvas pārvietošanās ierobežojumus.
    Eiropas Parlamenta deputātiem attiecībā uz muitām un valūtas kontroli:
    a) viņu valdības piešķir tādas pašas iespējas, kā augstākajiem ierēdņiem, kas dodas uz ārzemēm pildīt īslaicīgus oficiālus uzdevumus; b) citu dalībvalstu valdība piešķir tādus pašus atvieglojumus kā ārvalstu valdību pārstāvjiem, kas ieradušies valstī īslaicīgos oficiālos uzdevumos.
  • [8]  Krājums, II-2849. lpp.
  • [9]  Izcēlums pievienots.
  • [10]  Krājums, II-25. lpp., 87. un 88. punkts.
  • [11]  1. Ikvienam ir tiesības uz objektīvu, godīgu un saprātīgos termiņos veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.
    2. Šīs tiesības ietver:
    a) ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt;
    b) ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus;
    c) pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.
  • [12]  2. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem dalībvalsts kompetentas iestādes pieprasījumiem atcelt deputāta imunitāti paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
  • [13]  3. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem deputātu vai bijušo deputātu pieprasījumiem aizstāvēt deputāta imunitāti un privilēģijas paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

21.11.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

9

5

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Raffaele Baldassarre, Luigi Berlinguer, Françoise Castex, Klaus-Heiner Lehne, Alajos Mészáros, Bernhard Rapkay, Alexandra Thein, Diana Wallis, Cecilia Wikström, Zbigniew Ziobro

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Kurt Lechner, Eva Lichtenberger, Dagmar Roth-Behrendt

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jaroslav Paška