Ziņojums - A7-0424/2011Ziņojums
A7-0424/2011
Eiropas Parlaments

ZIŅOJUMS par gadskārtējo ziņojumu par ES konkurences politiku

29.11.2011 - (2011/2094(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja
Referents: Andreas Schwab


Procedūra : 2011/2094(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A7-0424/2011
Iesniegtie teksti :
A7-0424/2011
Debates :
Balsojumi :
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par gadskārtējo ziņojumu par ES konkurences politiku

(2011/2094(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada ziņojumu par konkurences politiku (COM(2011)0328) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2011)0690),

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā[1],

–   ņemot vērā Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula)[2],

–   ņemot vērā Komisijas Pamatnostādnes sodanaudu noteikšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003[3] 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (Pamatnostādnes sodanaudu noteikšanai),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. oktobra paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar pašreizējo globālo finanšu krīzi (banku darbības paziņojums)[4],

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. decembra paziņojumu par Finanšu iestāžu rekapitalizāciju pašreizējās finanšu krīzes apstākļos — atbalsta ierobežošana līdz nepieciešamajam minimumam un aizsardzības līdzekļi pret pārmērīgiem konkurences traucējumiem (rekapitalizācijas paziņojums)[5],

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 25. februāra paziņojumu par samazinātas vērtības aktīviem piemērojamo režīmu Kopienas banku nozarē (samazinātas vērtības aktīvu paziņojums)[6],

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. jūlija paziņojumu par finanšu nozares dzīvotspējas atjaunošanu un tās pārstrukturēšanas pasākumu novērtējumu pašreizējās krīzes apstākļos atbilstīgi valsts atbalsta noteikumiem (pārstrukturēšanas paziņojums)[7],

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. decembra paziņojumu par valsts atbalsta pasākumu Kopienas pagaidu shēmu, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos (sākotnējā Pagaidu shēma)[8],

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 1. decembra paziņojumu par valsts atbalsta pasākumu Savienības pagaidu shēmu, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos (jaunā Pagaidu shēma, ar ko aizstāj to shēmu, kuras termiņš beidzās 2010. gada 31. decembrī)[9],

–   ņemot vērā 2011. gada jūnijā pēc Parlamenta pasūtījuma veikto pētījumu par valsts atbalstu — krīzes situācijas noteikumi finanšu sektoram un reālajai ekonomikai[10],

–   ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 5. oktobra darba dokumentu „Tādu valsts atbalsta pagaidu noteikumu ietekme, kas pieņemti saistībā ar finanšu un ekonomikas krīzi” (SEC(2011)1126),

–   ņemot vērā priekšlikumu Komisijas regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai attiecībā uz dalībvalstu ziņošanas pienākumu vienkāršošanu,

–   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Sabiedriskā apspriešana — virzība uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai” (SEC(2011)0173),

–   ņemot vērā Konkurences ĢD dokumentu par paraugpraksi, izskatot lietas attiecībā uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu[11],

–   ņemot vērā Konkurences ĢD dokumentu par uzklausīšanas amatpersonu procedūru pamatnostādnēm, izskatot lietas attiecībā uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu[12],

–   ņemot vērā Konkurences ĢD dokumentu par ekonomikas rādītāju iesniegšanas un datu apkopošanas paraugpraksi lietās, kuras attiecas uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu, un apvienošanās lietās[13],

–   ņemot vērā tā 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju Zaļo grāmatu: Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu[14] un 2009. gada 26. marta rezolūciju par Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu[15] un Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2011. gada 20. oktobra atzinumu „Virzība uz saskaņotu pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai”,

–   ņemot vērā tā 2011. gada 15. novembra rezolūciju par ES valsts atbalsta noteikumu reformu attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem[16],

–   ņemot vērā tā 2005. gada 22. februāra rezolūciju par Komisijas XXXIII ziņojumu par konkurences politiku 2003. g.[17], 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Komisijas ziņojumu par konkurences politiku 2004. gadā[18], 2007. gada 19. jūnija rezolūciju par ziņojumu par konkurences politiku 2005. gadā[19], 2009. gada 10. marta rezolūciju par ziņojumiem par konkurences politiku 2006. un 2007. gadā[20], 2010. gada 9. marta rezolūciju par 2008. gada ziņojumu par konkurences politiku[21] un 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par konkurences politiku[22],

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Komisijas 2010. gada ziņojumu par konkurences politiku (INT/594 – CESE 1461/2011),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Iekšēja tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A6-0424/2011),

A. tā kā finanšu un ekonomikas krīze, kas sākās 2008. gada rudenī, vēl nav pārvarēta; tā kā pēdējos mēnešos atkal saasinājušies finanšu satricinājumi un recesijas draudi;

B.  tā kā Komisija uz krīzes sākšanos reaģēja ātri un saprātīgi, pieņemot īpašus noteikumus par valsts atbalstu un izmantojot konkurences politiku kā krīzes pārvaldības instrumentu; tā kā šāda prakse bija iecerēta un joprojām tiek īstenota kā pagaidu režīms, lai gan ir pārsniegts tam sākotnēji paredzētais piemērošanas laiks;

C. tā kā laikā no 2008. gada 1. oktobra līdz 2010. gada 1. oktobrim Komisija pieņēma vairāk nekā 200 lēmumus par valsts atbalstu finanšu nozarei; tā kā 2009. gadā dalībvalstu finanšu nozarei sniegtā atbalsta nominālais apjoms bija EUR 1107 miljardi (9,3 % no ES IKP); tā kā Komisijas apstiprināto pasākumu maksimālais apmērs kopš paša krīzes sākuma līdz 2010. gada 1. oktobrim (ietverot gan shēmas, gan ad hoc pasākumus) sasniedza EUR 4588,90 miljardus;

D. tā kā Komisija ieviesa no 2011. gada 1. janvāra piemērojamu prasību katram rekapitalizācijas vai aktīvu glābšanas atbalsta saņēmējam iesniegt pārstrukturēšanas plānu neatkarīgi no tā, vai banka ir uzskatāma par pilnīgi drošu vai nonākušu grūtībās;

E.  tā kā krīzes laikā piešķirtais prāvais valsts atbalsts, piemēram, garantijas shēmu un rekapitalizācijas shēmu veidā un kā papildu finansiāls atbalsts banku līdzekļu likviditātes nodrošināšanai, ir krasi veicinājis publisko finanšu nelīdzsvarotību; tā kā joprojām nav zināms, cik tālejošas sekas šim valsts atbalstam un jo īpaši bankām sniegtajām garantijām var būt nākotnē, ja dažas no šīm garantijām patiešām tiks atprasītas;

F.  tā kā protekcionisms un konkurences noteikumu neievērošana tikai vēl vairāk padziļinātu un paildzinātu šo krīzi; tā kā konkurences politika ir būtiski svarīgs instruments dinamiska, efektīva un novatoriska ES iekšējā tirgus izveidei un tā konkurētspējas nodrošināšanai pasaulē;

G.  tā kā, neraugoties uz visiem centieniem pārvarēt ekonomikas krīzi, visnopietnāko apdraudējumu konkurencei, patērētāju labklājībai un pareizai tirgu darbībai joprojām rada karteļi un tādēļ tos nevar pieļaut pat ekonomikas krīzes laikā;

Komisijas 2010. gada ziņojums par konkurences politiku

1.  atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada ziņojumu par konkurences politiku; saistībā ar šā ziņojuma 40. gadadienu uzsver, ka konkurences politika ir sekmējusi vairākas priekšrocības patērētāju labklājības jomā un ir bijusi svarīgs instruments brīvas preču, pakalpojumu un kapitāla aprites un personu pārvietošanās šķēršļu novēršanā; norāda, ka konkurences politika joprojām ir svarīgs vienotā tirgus saglabāšanas un patērētāju interešu aizsardzības instruments; uzsver, ka daži noteikumi ir jāatjaunina, lai spētu risināt no jauna radušās problēmas;

2.  norāda, ka stingru principu un elastīgu procedūru savienošana ir ļāvusi konkurences politikai būt par konstruktīvu un stabilizējošu faktoru ES finanšu sistēmā un reālajā ekonomikā kopumā;

Ieteikumi konkurences politikas jomā

3.  uzskata — lai veicinātu konkurenci iekšējā tirgū un piedāvātu patērētājiem reālas izvēles iespējas, ļoti svarīgi ir uzlabot cenu pārredzamību;

4.   atzinīgi vērtē pašreizējo Komisijas un patērētāju organizāciju informācijas apmaiņu Eiropas konkurences tiesību jomā un aicina Komisiju turpināt sekmēt šo apmaiņu, attiecīgā gadījumā iesaistot vēl citas ieinteresētās personas;

Valsts atbalsta kontrole

5.   atzinīgi vērtē Komisijas dienestu darba dokumentu „Tādu valsts atbalsta pagaidu noteikumu ietekme, kas pieņemti saistībā ar finanšu un ekonomikas krīzi”; ņem vērā Komisijas novērtējumu, ka valsts atbalsts pasaulē ir efektīvi mazinājis finanšu nestabilitāti, uzlabojis finanšu tirgu darbību un mazinājis krīzes ietekmi uz reālo ekonomiku; tomēr pauž šaubas, vai šādi optimistiski secinājumi atbilst pašreizējai situācijai;

6.  uzsver, ka valsts atbalstam piemērojamais pagaidu režīms bija pozitīvi vērtējams kā sākotnēja reakcija uz krīzi, taču to nevar nepamatoti pagarināt; uzsver nepieciešamību iespējami drīz un, līdzko to ļauj ekonomiskā situācija, atcelt pagaidu pasākumus un atbrīvojumus;

7.  norāda, ka ir vajadzīga jauna, pastāvīga regulatīva sistēma un jauni valsts atbalsta noteikumi, lai risinātu pirmskrīzes tiesību sistēmā konstatētos trūkumus, jo īpaši attiecībā uz finanšu sektoru, kā arī novērstu traucējumus, kas radušies finanšu un ekonomikas krīzes laikā;

8.  pieņem zināšanai paziņojumu par banku sektoram domātām īpašām glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm; ierosina Komisijai ņemt vērā to, kāda ietekme, kropļojot konkurenci, ir bijusi centrālo banku sniegtajam likviditātes atbalstam banku glābšanas posmā, un pirms publiska kapitāla iepludināšanas nodrošināt pienācīgu banku pārstrukturēšanu, iesaistot akcionārus un obligāciju īpašniekus;

9.  mudina Komisiju pagaidu valsts atbalstam, ja to pēc 2011. gada attiecina arī uz banku nozari, kā nosacījumu noteikt paaugstinātas un stingrākas prasības attiecībā uz bilances posteņu un apjoma samazināšanu, īpaši pievēršoties privātpersonu kreditēšanai, kā arī nosakot stingrākus ierobežojumus prēmiju un dividenžu izmaksai un citiem svarīgiem faktoriem; uzskata, ka šie nosacījumi ir skaidri jāformulē un Komisijai jāveic to ex post novērtējums un apkopojums;

10. pieņem zināšanai līdz šim noteiktos Komisijas pasākumus, lai samazinātu atsevišķu tādu finanšu iestāžu bilanci, kuras bija „pārāk lielas vai savstarpēji saistītas, lai tām ļautu bankrotēt” un kuras tādēļ saņēma valsts atbalstu; uzskata, ka šim nolūkam vajadzīgi papildu pasākumi;

11. tomēr uzsver, ka pašreizējā konsolidācija banku nozarē patiesībā ir palielinājusi vairāku nozīmīgu finanšu iestāžu tirgus daļu, un tādēļ mudina Komisiju arī turpmāk cieši uzraudzīt šo nozari, lai veicinātu konkurenci Eiropas banku pakalpojumu tirgos, tostarp pārstrukturēšanas plānus, kas paredz banku darbības nošķiršanu gadījumos, kad privāto klientu noguldījumi dod iespēju šīm iestādēm tos izmantot, lai finansētu tādas investīciju banku darbības, kuras pakļautas lielākam riskam;

12. norāda, ka ECB krīzes laikā vairākkārt veikusi nestandarta likvīdu līdzekļu ieplūdinājumus; ņem vērā Komisijas novērtējumu, ka šāda veida pasākumi nav uzskatāmi par valsts atbalstu, kā Komisija norādījusi savā pētījumā; tomēr uzsver, ka politiskās nostādnes ES mērogā ir jāsaskaņo un ka Komisijai, izvērtējot valsts atbalstu, kas piešķirts bankām, kuras saņem atbalstu arī no ECB vai citām centrālajām bankām, ir jāņem vērā ietekme, kāda ir bijusi ECB un citu centrālo banku sniegtajam atbalstam un citiem līdzīgiem valstu mēroga pasākumiem;

13. atzīmē, ka Komisijas veiktajā atbilstības novērtējumā nav iekļauta ietekme, kāda ir bijusi ECB sniegtajam atbalstam un citiem valsts mēroga atbalsta pasākumiem bankām krīzes laikā; aicina Komisiju veikt šādu darbību ex post novērtējumu;

14. aicina Komisiju steidzami nākt klajā ar paredzēto likumdošanas priekšlikumu, lai Eiropas mērogā risinātu grūtībās nonākušu banku problēmas, garantējot vienotus noteikumus, kā arī vienotu iejaukšanās un stimulēšanas mehānismu kopumu un līdz minimumam ierobežojot nodokļu maksātāju iesaistīšanu, proti, izveidojot saskaņotus un pašfinansētus (uz risku balstīta pieeja) nozares noregulējuma fondus;

15. uzsver, ka valsts atbalsts ir jāpiešķir tā, lai neradītu konkurences kropļojumus vai priekšrocības jau agrāk izveidotiem uzņēmumiem uz jaundibināmu uzņēmumu rēķina;

16. uzskata, ka valsts atbalsts jāpiešķir jauninājumu un pētniecības apvienībām, tādējādi sekmējot uzņēmējdarbību;

17. aicina Komisiju nodrošināt, ka paredzētā valsts atbalsta noteikumu vienkāršošana attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP) nepasliktinās pārmērīgas kompensācijas uzraudzību;

18. pieņem zināšanai Komisijas ieceri izstrādāt de minimis regulējumu valsts atbalstam vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP); uzsver, ka ir jāizstrādā skaidri un nepārprotami kritēriji attiecīgo pakalpojumu noteikšanai;

19. uzstāj, ka ikviens ierosinājums principā nepiemērot vēl citām VTNP kategorijām prasību par ziņošanu ir jāpamato ar pierādījumiem, ka šāds atbrīvojums no noteikumiem ir pamatots un vajadzīgs, kā arī nerada nevēlamus konkurences kropļojumus;

20. uzsver, ka ir svarīgi veicināt konkurenci visās nozarēs un vēl jo vairāk pakalpojumu nozarē, kas Eiropas ekonomikā veido 70 %; turklāt pievērš uzmanību tiesībām veidot jaunus uzņēmumus un pakalpojumus;

Monopolstāvokļa novēršana

21. pilnībā atbalsta Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2011. gada 20. oktobra atzinumu par Komisijas dienestu darba dokumentu „Virzība uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai” un iekļauj to šīs rezolūcijas pielikumā;

22. uzskata, ka sodanaudu noteikšanas politika ir svarīgs valstiskas īstenošanas un atturēšanas instruments;

23. norāda, ka uzņēmumu uzvedību ietekmē ne tikai sankcijas, bet arī atbilstības veicināšanas pasākumi; pauž atbalstu pieejai, kas kalpo kā efektīvs atturēšanas līdzeklis, vienlaikus sekmējot atbilstības nodrošināšanu;

24. uzsver, ka liela apmēra naudassodu piemērošanas politiku nevajadzētu izmantot kā alternatīvu ES budžeta finansēšanas mehānismu;

25. atzīmē, ka sodanaudu noteikšanas metode ir iekļauta nenormatīvā dokumentā, proti, 2006. gada Pamatnostādnēs sodanaudu noteikšanai, un vēlreiz mudina Komisiju iekļaut detalizētu sodanaudu aprēķinu bāzi un jaunos sodanaudu piemērošanas principus Regulā (EK) Nr. 1/2003;

26. mudina Komisiju pārskatīt tās izstrādātās pamatnostādnes sodanaudu piemērošanai un ierosina izvērtēt šādus principus:

–    ņemt vērā to, ka stingras atbilstības programmu īstenošanai nevajadzētu negatīvi ietekmēt pārkāpēju, nosakot nesamērīgi stingru sodu par pārkāpumu;

–    sākt piemērot atšķirīgus sodanaudu apmērus uzņēmumiem, kas rīkojušies apzināti vai pavirši;

–    ņemt vērā publisko un privāto saistību mijiedarbību saskaņā ar ES pretmonopola tiesībām; Komisijai būtu jāpārliecinās, ka sodanaudas piemērošanas procesā ņem vērā jebkādas kompensācijas, kas jau samaksātas trešām personām; tas būtu jāattiecina arī uz uzņēmumiem, kuriem piemēroti sodanaudas atbrīvojumi, turklāt varētu sekmēt to, lai pārkāpēji atlīdzinātu zaudējumus ārpustiesas kārtībā, pirms tiek pieņemts galīgais lēmums par sodanaudas noteikšanu;

–    precīzi paredzēt nosacījumus, ar kuriem mātessabiedrības, kam ir noteicošā ietekme uz meitasuzņēmumiem, bet kas nav tieši iesaistītas pārkāpumā, vajadzētu uzskatīt par solidāri un atsevišķi atbildīgām par to meitasuzņēmumu izdarītajiem pretmonopola tiesību pārkāpumiem;

–    attiecībā uz recidīvismu prasa paredzēt skaidru saikni starp izmeklēšanā esošo pārkāpumu un iepriekšējiem pārkāpumiem, no vienas puses, un attiecīgo uzņēmumu, no otras puses; šajā sakarībā būtu jāņem vērā maksimālais termiņš;

27. norāda uz pieaugošo skaitu pieprasījumu samazināt uzlikto sodanaudu, pamatojoties uz nespēju samaksāt, jo īpaši no uzņēmumiem, kas ražo vienu produktu, un no MVU; uzskata — kā alternatīvu sodanaudas samazinājumam var apsvērt iespēju ieviest sistēmu, kas paredz atliktus maksājumus un/vai maksājumus pa daļām, lai novērstu uzņēmumu darbības apstādināšanu;

28. sagaida, ka pamatnostādnes sodanaudu noteikšanai tiks pielāgotas attiecībā uz MVU un uzņēmumiem, kas ražo vienu produktu, kā paziņojis Komisijas priekšsēdētāja vietnieks J. Almunia;

29. atzinīgi vērtē izlīguma procedūras izmantošanu karteļu lietās, lai padarītu šo procesu efektīvāku;

30. mudina Komisiju gadījumos, kad tā, analizējot iespējamu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, konstatē, ka šis stāvoklis nav ticis ļaunprātīgi izmantots, pievērst lielāku uzmanību t. s. „pilēšanas ekonomikai” (trickle-down economics);

Uzņēmumu apvienošanās kontrole

31. uzskata, ka ar finanšu un ekonomikas krīzi nevar attaisnot iecietīgāku ES politiku attiecībā uz uzņēmumu apvienošanās uzraudzību; aicina Komisiju nodrošināt, ka apvienošanās un jo īpaši apvienošanās, kas paredzētas problemātiskā situācijā nonākušu banku glābšanai vai pārstrukturēšanai, nerada vēl vairāk institūciju, kas ir pārāk lielas un sistēmiski nozīmīgas, lai pieļautu to bankrotu, un vēl vairāk vispārēja sistēmiska riska institūciju;

32. uzsver, ka konkurences noteikumu piemērošana uzņēmumu apvienošanās gadījumiem ir jāizvērtē, ņemot vērā iekšējā tirgus darbību kopumā;

Starptautiskā sadarbība

33. uzsver, ka ir svarīgi sekmēt konkurences regulējuma saskaņošanu visā pasaulē; mudina Komisiju aktīvi piedalīties Starptautiskā Konkurences tīkla darbībā;

34. mudina Komisiju noslēgt divpusējus sadarbības nolīgumus konkurences tiesību īstenošanas jomā; atzinīgi vērtē paziņojumu par šāda nolīguma noslēgšanu ar Šveici un mudina labāk saskaņot attiecīgo politiku un īstenošanas pasākumus;

Īpašās nozares

35. pieņem zināšanai Komisijas iniciatīvu „Enerģētika 2020”; prasa, lai Komisija pilnībā īstenotu iekšējā enerģētikas tirgus pasākumu kopumu; ciktāl vēl nav pilnībā izveidots atvērts un konkurētspējīgs vienotais enerģētikas tirgus, mudina Komisiju aktīvi uzraudzīt konkurenci enerģētikas tirgos, jo īpaši tajos gadījumos, kad komunālo pakalpojumu uzņēmumu privatizācija notiek monopola vai oligopola stāvokļa tirgos;

36. atgādina par savu ierosinājumu Komisijai trešā enerģētikas tiesību aktu kopuma īstenošanas agrīnajā posmā rūpīgi uzraudzīt konkurenci, jo, neraugoties uz elektroenerģijas un gāzes tirgus pakāpenisko atvēršanu kopš 90. gadu vidus, šo tirgu trīs nozīmīgākie dalībnieki vēl aizvien pārstāv apmēram 75 % no elektroenerģijas tirgus un vairāk nekā 60 % no gāzes tirgus; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai uzlabotu atjaunojamās enerģijas piekļuvi enerģijas tīkliem;

37. atgādina par savu ierosinājumu Komisijai nākamajā gada ziņojumā izpētīt, cik lielā mērā pamatizejvielu piegādātāju koncentrācija var kaitēt klientu nozaru darbībai un ekonomikas ekoloģiskās efektivitātes paaugstināšanai, jo dažām no šīm izejvielām ir būtiska nozīme ekoloģiski efektīvu tehnoloģiju, piemēram, saules fotoelementu un litija jonu bateriju, attīstībā;

38. aicina Komisiju pastiprināt tās centienus, lai nodrošinātu konkurenci kredītreitingu aģentūru nozarē, jo īpaši attiecībā uz šķēršļiem ienākšanai tirgū, iespējamiem slepenas vienošanās gadījumiem un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu; aicina Komisiju reitingu kvalitātes nodrošināšanas nolūkā nodrošināt, lai visas reitingu aģentūras ievērotu augstākos standartus attiecībā uz neatkarību, informācijas izpaušanu, pārredzamību un interešu konfliktu novēršanu, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulā (EK) Nr. 1060/2009 par kredītreitingu aģentūrām[23];

39. aicina Komisiju aktīvi uzraudzīt notikumu attīstību ar izejvielām saistītajos tirgos, ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada jūnija sanāksmes secinājumus (40. punkts), un ātrāk izstrādāt mērķtiecīgus likumdošanas priekšlikumus, pārskatot finanšu instrumentu tirgu (MiFID) un tirgus stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas (MAD) regulējumu, lai apkarotu spekulācijas, kas kaitē Eiropas uzņēmumiem un kropļo vienoto tirgu;

40. uzsver, ka ASV, Apvienotās Karalistes un Japānas regulatora nesen veikta izmeklēšana rāda, ka krīzes laikā gūti pierādījumi tam, ka ASV un Eiropas bankas viltojušas LIBOR likmes; pauž bažas par to, jo pastāv iespēja, ka šāda prakse var radīt tirgus traucējumus;

41. mudina Komisiju izvērtēt konkurences apstākļus mazumtirdzniecības sektorā, jo īpaši sekas, kuras rada tirgus darbības ļaunprātīga izmantošana no mazumtirdzniecības ķēžu puses, kam ir negatīva ietekme uz nelieliem mazumtirgotājiem un ražotājiem, proti, lauksaimniecības un pārtikas tirgū;

42. atgādina Komisijai par saviem pieprasījumiem veikt izpēti par konkurenci lauksaimniecisko pārtikas produktu ražošanā, lai izvērtētu nozīmīgo piegādātāju un mazumtirgotāju ietekmi uz minētā tirgus darbību;

43. atzīmē, ka pārtikas apgādes ķēde ir ļoti sarežģīta un pārtikas produktu cenu noteikšanas process nav pietiekami pārredzams; uzskata — veicot izmaksu, procesu, pievienotās vērtības, apjomu, cenu un rezervju labāku analīzi visos pārtikas apgādes ķēdes posmos, tostarp sekmējot kvalitātes pārredzamību, saskaņā ar konkurences tiesībām un uzņēmējdarbības konfidencialitāti, var uzlabot patērētājiem pieejamo informāciju un pārtikas apgādes ķēdes posmos izmantoto cenu noteikšanas mehānismu pārskatāmību, tādējādi palielinot patērētāju izvēles iespējas un izvairoties no negodīgas patērētāju diskriminācijas; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots Augsta līmeņa forums pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai, un tā pozitīvo ietekmi uz tirdzniecības prakses uzlabošanos;

44. atkārto savu aicinājumu Komisijai veikt nozares izpēti par tiešsaistes reklāmu un meklētājprogrammām;

45. atkārtoti aicina izvērtēt publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanu un noskaidrot, vai atšķirības starp dalībvalstīm nekropļo konkurenci;

46. uzsver, ka iekšējā tirgus izveides pabeigšanai attiecībā uz visiem transporta veidiem arī turpmāk jābūt Eiropas transporta politikas galvenajam mērķim;

47. piekrīt Komisijas viedoklim, ka ES joprojām trūkst savstarpēji pietiekami savienota, sadarbspējīga un efektīva pārrobežu transporta infrastruktūras tīkla, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu godīgu konkurenci, beidzoties iekšējā tirgus izveidei;

48. uzskata, ka konkurences politikai vajadzētu veicināt atklātu standartu izstrādi un piemērošanu, kā arī sekmēt savietojamību, lai novērstu to, ka tirgus dalībnieku mazākums tehnoloģiski norobežo patērētājus un klientus;

49. norāda uz konkurences trūkumu viesabonēšanas tirgū un uzsver, ka ir jāuzlabo cenu pārskatāmība; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunos ES telekomunikāciju pamatnoteikumus un Komisijas priekšlikumu III Viesabonēšanas regulai (COM(2011)402), kurā ierosināti strukturāli pasākumi vairumtirdzniecības konkurences uzlabošanai, no kā sagaidāmi ieguvumi arī attiecībā uz mazumtirdzniecības konkurenci, cenu līmeni un patērētājiem pieejamo izvēli; jo īpaši prasa, lai Komisija īstenotu Digitālajā programmā Eiropai (COM(2010)245 2. galīgā redakcija) izvirzīto mērķi līdz 2015. gadam novērst viesabonēšanas un valstu iekšzemes tarifu atšķirības;

50.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt konkurenci platjoslas pakalpojumu nozarē, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi nodrošināt pilnīgu pārklājumu visiem Eiropas iedzīvotājiem, tādējādi sniedzot priekšrocības gan patērētājiem, gan uzņēmumiem; aicina Komisiju izvērtēt visus gadījumus, kuros platjoslas pakalpojumu pieejamība valstī ir tikusi ierobežota;

51. mudina Komisiju noskaidrot, cik lielā mērā Eiropas Savienības CO2 emisijas bezmaksas atļauju pārāk devīga piešķiršana var izkropļot konkurenci atsevišķās nozarēs, ņemot vērā to, ka šīs atļaujas, kuru efektivitāte ir mazinājusies aktivitātes palēnināšanās dēļ, atsevišķiem uzņēmumiem radīja virspeļņu, vienlaikus samazinot to motivāciju piedalīties pārejā uz ekoloģiski efektīvu ekonomiku;

52. atgādina, ka Komisija ir uzsākusi vairākas pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, kuras nav pienācīgi īstenojušas dzelzceļa pasākumu pirmo kopumu;

53. aicina Komisiju panākt, ka divpusēji starpvalstu nolīgumi gaisa pārvadājumu jomā nerada formālas priekšrocības konkrētai lidostai attiecībā uz lidojumiem no vienas valsts uz otru;

54. mudina Komisiju veikt aviācijas nozares izpēti, jo īpaši izvērtēt aviosabiedrību vienošanās par sadarbības lidojumiem, kas daudzos gadījumos nesniedz nekādu labumu patērētājiem, bet tikai veicina lielāku tirgus aizvērtību, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un savstarpēji saskaņotu uzņēmumu rīcību, kuriem citādi būtu jārīkojas kā konkurentiem;

55. gaida sabiedriskās apspriešanas rezultātus par to, kā tiek piemērotas 2005. gada pamatnostādnes aviācijas jomā; mudina Komisiju rūpīgi izskatīt noteikumus par aviosabiedrībām sniegtā sociālā un pārstrukturēšanas atbalsta novērtēšanu, lai noskaidrotu, vai pašreizējos tirgus apstākļos šie noteikumi joprojām spēj nodrošināt godīgu konkurenci aviācijas uzņēmumiem, vai arī tos vajadzētu pārskatīt;

56. aicina Komisiju un dalībvalstis, pamatojoties uz ES ar trešām valstīm noslēgtajiem nolīgumiem, vērsties pret visām diskriminācijas izpausmēm, lai novērstu konkurences traucējumus starptautisko aviosabiedrību starpā un tādējādi nodrošinātu godīgu konkurenci;

57. uzsver nepieciešamību pabeigt vienotās Eiropas gaisa telpas izveidi, izstrādājot darbības uzlabošanas sistēmu, kas garantē pakalpojumu cenu noteikšanas pārredzamību;

58. atkārtoti uzsver, ka ir stingri jāievēro obligātās prasības norādīt reālu, skaidri saprotamu un pilnu cenu aviobiļetēm, lai nodrošinātu godīgāku konkurenci starp dažādiem transporta veidiem un katra veida ietvaros;

59. gaida rezultātus Komisijas un Parlamenta veiktajiem pētījumiem par jūras ostu būvju finansēšanu, kuriem jāpalīdz abām institūcijām novērtēt, vai pašreizējos nosacījumus piemēro saskaņoti vai arī tos nepieciešams pielāgot;

Parlamenta un Komisijas dialogs konkurences jomā

Dialogs konkurences jomā

60. atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Joaquín Almunia piedalīšanos viedokļu apmaiņā ar Parlamentu, kā arī pozitīvo sadarbību, kas šogad bija vērojama Konkurences ĢD organizētajos informatīvajos pasākumos; uzskata, ka EP deputātu un Konkurences ĢD ģenerāldirektora ikgadēja tikšanās ir laba prakse, kas būtu jāturpina;

61. saistībā ar Komisijas ziņojuma par konkurences politiku 40. gadadienu aicina noslēgt Parlamenta un Komisijas nolīgumu, ar ko izveidotu visaptverošu dialogu par konkurences politiku un kas stiprinātu Parlamenta kā tiešās vēlēšanās ievēlētas un ES pilsoņus pārstāvošas institūcijas nozīmi; atzīmē, ka šim praktiskajam pasākumam vajadzētu padziļināt pašreizējo dialogu un, neskarot Līgumā paredzētās ekskluzīvās Komisijas pilnvaras, varbūt pat institucionalizēt regulāru Parlamenta un Komisijas dialogu, paredzot procedūras un saistības attiecībā uz Parlamenta ieteikumu īstenošanu;

Ikgadējais ziņojums par konkurenci

62. aicina Komisiju tās ikgadējā ziņojumā iekļaut:

–   to normatīvo un nenormatīvo, saistošo un nesaistošo instrumentu aprakstu, kas pieņemti attiecīgā gada laikā, un veikto izmaiņu pamatojumu;

–   publiskās apspriešanās no Parlamenta un citām ieinteresētajām personām saņemto ierosmju kopsavilkumu kopā ar pamatojumu, kādēļ Komisija dažiem no izteiktajiem viedokļiem ir piekritusi un citiem ne;

–   to pasākumu aprakstu, kurus Komisija veikusi attiecīgā gada laikā, lai vairotu lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību un lielāku uzmanību pievērstu procesa pienācīgai virzībai; šajā sadaļā būtu jāietver ziņojums par dialogu ar Parlamentu konkurences jomā;

Gada rīcības programma konkurences jomā

63. mudina Komisiju katra gada sākumā iesniegt rīcības programmu konkurences jomā, tostarp to saistošo un nesaistošo konkurences instrumentu detalizētu sarakstu, kurus paredzēts pieņemt nākamajā gadā, un plānotās sabiedriskās apspriešanas;

64. uzsver, ka konkurences komisāram jāiepazīstina ECON komiteja gan ar minēto ziņojumu, gan rīcības programmu;

°

°          °

65. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

Pielikums (atsauce uz 21. punktu)[24]

1.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu, izstrādājot saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai; atgādina, ka 2009. gada 26. martā Parlaments pieņēma rezolūciju par Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu, un uzskata, ka ikviena jauna iniciatīva attiecībā uz kolektīvu tiesisko aizsardzību konkurences politikas jomā būtu jāsaskaņo gan ar šīs rezolūcijas, gan ar 2009. gada rezolūcijas saturu;

2.  uzskata, ka attiecībā uz konkurences jomu tiesību piemērošanai publiskajā sektorā ir būtiska nozīme, lai tiktu īstenoti Līgumu noteikumi, pilnībā sasniegti ES mērķi un lai Komisija un valstu konkurences iestādes nodrošinātu Eiropas konkurences tiesību aktu izpildi;

3.  tomēr atzīst — tā kā vienotais tirgus kļūst arvien integrētāks un tajā strauji palielinās tiešsaistes tirdzniecības apjoms, ir jāizstrādā ES mēroga pieeja kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā;

4.  norāda, ka tiesību piemērošana privātajā sektorā, izmantojot kolektīvu tiesisko aizsardzību, varētu veicināt patērētājiem un uzņēmumiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu ES mērogā un palīdzētu nodrošināt Eiropas konkurences tiesību aktu efektivitāti;

5.  norāda, ka daudzās dalībvalstīs jau pastāv tiesību piemērošanas veidi privātajā sektorā, tomēr valstu tiesību sistēmas ir ļoti atšķirīgas un daudzās dalībvalstīs nav skaidru un nepārprotami formulētu tieši kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai piemērojamu noteikumu, tostarp attiecībā uz tiesvedības ceļā nodrošināmu tiesisko aizsardzību;

6.  uzsver — lai pilnībā izveidotu iekšējo tirgu, būtu jānodrošina lielāka patērētāju tiesību konsekvence visā Eiropas Savienībā; norāda, ka labi izstrādāta kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēma var veicināt patērētāju uzticēšanos un līdz ar to arī iekšējā tirgus netraucētu darbību un tiešsaistes tirdzniecību, vairojot Eiropas ekonomikas konkurētspēju;

7.  turklāt konstatē, ka valstu tiesās ir iesniegts salīdzinoši maz privātpersonu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu;

8.  tādēļ uzsver, ka ir jāveicina gan tiesību vērsties tiesā, gan ES konkurences tiesību efektīva īstenošana, jo individuālas prasības ne vienmēr būs pietiekamas un iedarbīgas;

9.  atgādina, ka pašlaik tikai dalībvalstis ir kompetentas pieņemt valsts tiesību normas, kas piemērojamas, skaitliski nosakot piešķiramo atlīdzinājuma summu; turklāt norāda, ka valstu tiesību aktu izpilde nedrīkst kavēt Eiropas tiesību aktu vienotu piemērošanu;

10. piebilst, ka ES kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēmu var veidot, tajā iekļaujot arī valstu labāko praksi kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā;

11. turklāt uzsver, ka ikvienā horizontālā ES kolektīvas tiesiskās aizsardzības tiesību aktā būtu jāizklāsta kopīgie obligātie standarti, kas piemērojami attiecībā uz iespēju kolektīvi saņemt zaudējumu atlīdzību saskaņā ar subsidiaritātes, specialitātes un proporcionalitātes principiem, iespējams, iekļaujot arī vispārējus procesuālo un starptautisko privāttiesību aspektus;

12. uzskata, ka ir pienācīgi jārisina tie jautājumi, kas rodas tieši konkurences jomā, un ka ikvienā kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai piemērojamā tiesību aktā ir pilnībā un atbilstīgi jāņem vērā pretmonopola sektora specifika;

13. atgādina, ka šādi konkrēti jautājumi ir tostarp iecietības politika, kas ir būtiska karteļu atklāšanai; uzsver, ka kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai nevajadzētu mazināt konkurences tiesību iecietības sistēmas un strīdu izšķiršanas procedūras efektīvu darbību;

14. turklāt norāda, ka prasībām par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar ES konkurences tiesību pārkāpumiem ir īpašas iezīmes, kas tās atšķir no citām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, jo šīs prasības var ietekmēt pilnvaras, kuras saskaņā ar Līgumiem piešķirtas tieši valsts varasiestādēm, ļaujot tām izmeklēt pārkāpumus un noteikt sankcijas, un — no otras puses — šīs prasības attiecas uz tādu izturēšanos, kas kropļo iekšējā tirgus netraucētu darbību un var dažādos līmeņos ietekmēt arī attiecības starp uzņēmumiem un attiecības ar patērētājiem;

15. uzsver, ka daudzos konkrētos un svarīgos jautājumus, kas nav aktuāli citās jomās, var izvērtēt, pamatojoties uz pastāvošu salīdzinošo pieredzi, un tos var risināt, izmantojot bagātīgu literatūras klāstu;

16. norāda — to ES dalībvalstu līdzšinējā pieredze, kurās šādi tiesiskās aizsardzības mehānismi jau pastāv, liecina, ka nav notikusi ļaunprātīga izmantošana vai uzņēmumu likvidācija;

17. vēlreiz norāda — attiecībā uz kolektīvu tiesisko aizsardzību konkurences politikas jomā ir jāievieš aizsardzības mehānismi, kas nepieļautu, ka veidojas ar nenozīmīgām prasībām un pārmērīgu tiesāšanos saistīta kolektīvu tiesisko darbību sistēma, un kas garantētu procesuālo tiesību vienlīdzību, turklāt uzsver, ka šādos aizsardzības mehānismos cita starpā ir jāieļauj šādi aspekti:

     –   prasības iesniedzēju grupai ir jābūt precīzi identificētai pirms prasības celšanas (brīvprātīgas iesaistīšanās (opt-in) procedūra);

     –   valsts varasiestādes, piemēram, ombuds vai prokuratūra, kā arī pārstāvības institūcijas var celt prasību precīzi identificētas prasības iesniedzēju grupas vārdā;

     –   kritēriji, pēc kuriem tiek noteiktas pārstāvības institūcijas, kas ir kompetentas celt kolektīvas prasības, ir jānosaka ES līmenī;

     –   kolektīvu tiesisko darbību sistēma ir jānoraida, jo tā veicinātu pārmērīgu tiesāšanos, būtu pretrunā dažu dalībvalstu konstitūcijām un tā var ietekmēt cietušā tiesības, kurš būtu iesaistīts procesā, pašam to nezinot, bet kuram tiesas nolēmums tomēr būtu saistošs;

a) ir atļautas individuālas prasības:

     –   prasības iesniedzēji jebkurā gadījumā ir tiesīgi brīvi izvēlēties alternatīvu risinājumu, proti, celt kompetentajā tiesā individuālu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu;

     –   kolektīvas prasības iesniedzēji nedrīkst būt izdevīgākā stāvoklī nekā individuāli prasības iesniedzēji;

b) atlīdzība par nelielu un izkliedētu kaitējumu:

     –   tiem, kuri prasa atlīdzību par nelielu un izkliedētu kaitējumu, būtu jānodrošina atbilstošas iespējas vērsties tiesā, izmantojot kolektīvu tiesisko aizsardzību, un jāgarantē tiem taisnīga atlīdzība;

c) atlīdzība tikai par faktiski nodarītu kaitējumu:

     –   atlīdzību var piešķirt tikai par faktiski nodarīto kaitējumu — zaudējumu atlīdzība, kas noteikta sodīšanas nolūkā, un negodīga iedzīvošanās ir jāaizliedz;

     –   katram prasības iesniedzējam sava prasība ir jāpamato ar pierādījumiem;

     –   piešķirtā zaudējumu atlīdzība ir jāsadala atsevišķiem prasības iesniedzējiem proporcionāli katrai personai nodarītajam kaitējumam;

     –   visumā līdzdalības honorāri Eiropā netiek piemēroti, un tie ir jānoraida;

d) princips „maksā zaudētājs”:

     –   prasību nevar celt, ja prasības iesniedzējs ir neaizsargāts finanšu līdzekļu trūkuma dēļ; turklāt ar tiesisku darbību saistītās tiesvedības izmaksas un līdz ar to arī risks ir jāuzņemas pusei, kura zaudējusi prāvu; dalībvalstīm ir jāpieņem noteikumi par izmaksu sadalīšanu šajā kontekstā;

e) netiek finansētas trešās personas:

     –   nedrīkst pieļaut, ka trešās personas nodrošina tiesvedības priekšapmaksu, piemēram, tad, ja prasības iesniedzēji vienojas iespējamas vēlākas tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību cedēt trešām personām;

18. aicina Komisiju pamatīgi un objektīvi analizēt to, vai kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēmā patiešām var nodrošināt šādus aizsardzības mehānismus;

19. aicina Komisiju precīzi formulēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem ir iespējams celt prasību, un nodrošināt to, lai dalībvalstis, kurām ir jāgarantē, ka tiek veikta ikvienas iespējamas kolektīvas prasības iepriekšēja pieņemamības pārbaude, varētu apstiprināt, ka atbilstošie kritēriji ir izpildīti un ka prasību var iesniegt izskatīšanai;

20. uzsver, ka jebkuram horizontālam regulējumam ir jānodrošina divi galvenie priekšnoteikumi:

     –   kolektīvas tiesiskās aizsardzības lietām, kas radušās ES tiesību aktu pārkāpuma rezultātā, dalībvalstis nepiemēros stingrākus nosacījumus par tiem, kurus tās piemēro ar valsts tiesību aktu pārkāpumiem saistītās lietās;

     –   neviens no horizontālajā regulējumā noteiktajiem principiem neliegs veikt turpmākus pasākumus, kas nodrošinātu ES tiesību aktu pilnīgu efektivitāti;

21. ja Komisija iesniegs priekšlikumu tiesību aktam, kas reglamentētu kolektīvu tiesisko aizsardzību konkurences politikas jomā, ierosina pieņemt secīgas prasības principu, saskaņā ar kuru var īstenot tiesību piemērošanu privātajā sektorā, izmantojot kolektīvu tiesisko aizsardzību, ja Komisija vai valsts konkurences iestāde iepriekš ir pieņēmusi lēmumu par pārkāpumu, jo, pieņemot minēto principu, varēs aizsargāt iecietības sistēmu un nodrošināt to, ka Komisija un valstu konkurences iestādes spēj efektīvi rīkoties, garantējot ES konkurences tiesību aktu izpildi;

22. konstatē — secīgas prasības principa noteikšana nenozīmē, ka kādā citā tiesību aktā nav iespējams noteikt gan patstāvīgu, gan secīgu prasību celšanas iespējas konkurences jomā vai jebkurā citā jomā; norāda, ka patstāvīgu prasību celšanas gadījumā ir jānodrošina, lai ikviena privātpersonas prasība tiktu iesaldēta līdz brīdim, kad saskaņā ar ES tiesību aktiem kompetentā konkurences iestāde saistībā ar pārkāpumu būs pieņēmusi lēmumu, uz kuru attiecas tiesību piemērošana publiskajā sektorā;

23. atbalsta to, ka tiek veidoti spēcīgi, visā ES piemērojami alternatīvi strīdu izšķiršanas mehānismi, kas ir brīvprātīga, ātra un izmaksu ziņā lēta ārpustiesas strīdu izšķiršanas kārtība, kā arī to, ka tiek veidoti pašreglamentējoši instrumenti, piemēram, rīcības kodeksi; tomēr uzsver, ka šiem mehānismiem arī turpmāk vajadzētu būt tiesvedības ceļā nodrošināmas tiesiskās aizsardzības alternatīvai (kā liecina nosaukums), nevis priekšnoteikumam;

24. uzskata, ka efektīva kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēma faktiski varētu veicināt alternatīvu strīdu izšķiršanas mehānismu veidošanos, stimulējot puses ātri izšķirt strīdus, neiesaistoties tiesvedībā;

25. ir pārliecināts, ka, pieņemot lēmumu par prasības celšanu, galvenā nozīme ir katram konkrētam zaudējumam vai nodarītam kaitējumam, un uzskata — īstenojot valsts procesuālos noteikumus, Regulu (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, dalībvalstis var izmantot kā atsauces dokumentu kolektīvas tiesiskās aizsardzības vajadzībām gadījumos, kad prasības apmērs nepārsniedz minētās regulas darbības jomu;

26. uzsver — ikviens tiesību akts, ko Komisija ierosina attiecībā uz kolektīvu tiesisko aizsardzību konkurences jomā, būtu jāpieņem nevilcinoties un tikai saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS (22.11.2011)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par gadskārtējo ziņojumu par ES konkurences politiku
(2011/2094(INI))

Atzinumu sagatavoja: Ashley Fox

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  pauž gandarījumu, ka Komisija ir izstrādājusi jau 40. gadskārtējo ziņojumu par konkurences politiku un par šo ziņojumu devumu, veidojot vienoto tirgu, sniedzot patērētājiem labākas izvēles iespējas un sekmējot ES ekonomikas izaugsmi;

2.  atzīmē, ka valsts atbalsta pagaidu shēma bija ļoti veiksmīgs risinājums ekonomikas atveseļošanās sekmēšanai; mudina Komisiju turpināt pragmatiski piemērot valsts atbalsta noteikumus, vienlaikus nodrošinot to, ka konkurences kropļojumi tiek samazināti līdz minimumam;

3.  norāda, ka bieži vien arī patērētāji neizprot Komisijas pieņemtos lēmumus par sodanaudu piemērošanu karteļiem; tādēļ aicina Komisiju sodanaudas aprēķinu bāzi kopā ar jaunajiem sodanaudu piemērošanas principiem iestrādāt Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā[1]; sagaida, ka pamatnostādnes sodanaudu noteikšanai tiks pielāgotas attiecībā uz MVU un uzņēmumiem, kas ražo vienu produktu, kā paziņojis Komisijas priekšsēdētāja vietnieks J. Almunia;

4.  uzskata — lai veicinātu konkurenci iekšējā tirgū un piedāvātu patērētājiem reālas izvēles iespējas, ļoti svarīgi ir uzlabot cenu pārredzamību;

5.   prasa, lai Komisija un visas ieinteresētās personas nodrošinātu, ka konkurences politiku ņem vērā visaptverošā pieejā iekšējā tirgus stiprināšanai, lēmumu pieņemšanas centrā izvirzot pilsoņu, patērētāju un MVU prioritātes un risinot viņu ikdienas problēmas;

6.  atzīmē, ka pārtikas apgādes ķēde ir ļoti sarežģīta un pārtikas produktu cenu noteikšanas process nav pietiekami pārredzams; uzskata — veicot izmaksu, procesu, pievienotās vērtības, apjomu, cenu un rezervju labāku analīzi visos pārtikas apgādes ķēdes posmos, tostarp sekmējot kvalitātes pārredzamību, saskaņā ar konkurences tiesībām un uzņēmējdarbības konfidencialitāti, var uzlabot patērētājiem pieejamo informāciju un pārtikas apgādes ķēdes posmos izmantoto cenu noteikšanas mehānismu pārskatāmību, tādējādi palielinot patērētāju izvēles iespējas un izvairoties no negodīgas patērētāju diskriminācijas; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots Augsta līmeņa forums pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai, un tā pozitīvo ietekmi uz tirdzniecības prakses uzlabošanos;

7. uzsver, ka lielākajā daļā ES valstu pašlaik nav efektīvas tiesību sistēmas, ar kuru reglamentē kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts privātpersonām, pārkāpjot konkurences noteikumus; atzīmē, ka konkurences iestādes piemēro sankcijas par konkurences noteikumu pārkāpšanu un attiecīgajai valstij tiek samaksāta sodanauda, savukārt patērētāji, kurus tieši skāruši šādi pārkāpumi, kompensāciju nesaņem; uzskata, ka šā jautājuma risināšanai ES mērogā būtu jāparedz attiecīgs patērētāju kolektīvas kompensācijas mehānisms; aicina Komisiju padziļināti apsvērt iespēju izveidot Eiropas fondu, ko daļēji finansētu no tādiem uzņēmumiem uzliktās sodanaudas, kuri pārkāpj ES tiesību aktus konkurences jomā; ierosina šādu fondu izmantot, lai segtu Eiropas mēroga pārrobežu kolektīvo prasību izmaksas ar nosacījumu, ka līdzekļi tiek izmantoti minētajam nolūkam;

8. atzinīgi vērtē Regulu par enerģijas tirgus integritāti un pārredzamību (RETIP) un dalībvalstu iniciatīvas, kuru mērķis ir sekmēt enerģijas cenu pārredzamību un palielināt patērētāju uzticību un izvēles iespējas enerģijas tirgū; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis kavējas transponēt un īstenot trešo enerģētikas tiesību aktu kopumu, un tas traucē izveidot patiesu un konkurētspējīgu vienoto enerģijas tirgu, tādējādi neļaujot patērētājiem izmantot konkurences sniegtās priekšrocības šajā nozarē; norāda uz enerģijas cenu pieaugumu un šā procesa negatīvo ietekmi uz ražošanas uzņēmumiem un patērētājiem, jo īpaši uz mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām; kamēr vēl nav pilnībā izveidots atvērts un konkurētspējīgs vienotais enerģijas tirgus, mudina Komisiju aktīvi uzraudzīt konkurenci attiecīgajos enerģijas tirgos un sekmēt atjaunojamās enerģijas nokļūšanu enerģijas tīklos; uzskata, ka konkurences palielināšanai enerģētikas nozarē būtu jāuzlabo enerģijas pieejamība visiem patērētājiem un uzņēmumiem;

9.  norāda uz konkurences trūkumu viesabonēšanas tirgū un uzsver, ka ir jāuzlabo cenu pārskatāmība; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunos ES telekomunikāciju pamatnoteikumus un Komisijas priekšlikumu III Viesabonēšanas regulai (COM(2011)402 galīgā redakcija), kurā ierosināti strukturāli pasākumi vairumtirdzniecības konkurences uzlabošanai, no kā sagaidāmi ieguvumi arī attiecībā uz mazumtirdzniecības konkurenci, cenu līmeni un patērētājiem pieejamo izvēli; jo īpaši prasa, lai Komisija īstenotu Digitālajā programmā Eiropai (COM(2010)245 2. galīgā redakcija) izvirzīto mērķi līdz 2015. gadam novērst viesabonēšanas un valstu iekšzemes tarifu atšķirības;

10. atzinīgi vērtē Padomes lēmumu atbalstīt ilgi gaidītās vienotās ES patentu sistēmas pieņemšanu, jo tā uzņēmējiem samazinās izmaksas un laika patēriņu, gatavojot nepieciešamo dokumentāciju, un tādējādi sekmēs jauninājumu ieviešanu, dalībvalstu konkurences priekšrocības un vienotā tirgus darbību;

11.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt konkurenci platjoslas pakalpojumu nozarē, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi nodrošināt pilnīgu pārklājumu visiem Eiropas iedzīvotājiem, tādējādi sniedzot priekšrocības gan patērātājiem, gan uzņēmumiem; aicina Komisiju izvērtēt visus gadījumus, kuros platjoslas pakalpojumu pieejamība valstī ir tikusi ierobežota;

12. prasa Komisijai palielināt pret konkurenci vērstu darbību kontroli visās tirdzniecības nozarēs un vajadzības gadījumā uzsākt oficiālu pārkāpumu tiesvedību, jo īpaši gadījumos, kad ir skartas patērētāju tiesības.

13.  atzinīgi vērtē pašreizējo Komisijas un patērētāju organizāciju informācijas apmaiņu Eiropas konkurences tiesību jomā un aicina Komisiju turpināt sekmēt šo apmaiņu, attiecīgā gadījumā iesaistot vēl citas ieinteresētās personas;

14.  atgādina par savu ierosinājumu Komisijai nākamajā gada ziņojumā izpētīt, cik lielā mērā pamatizejvielu piegādātāju koncentrācija var kaitēt klientu nozaru darbībai un ekonomikas ekoloģiskās efektivitātes paaugstināšanai.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

21.11.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

0

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Anna Maria Corazza Bildt, António Fernando Correia De Campos, Jürgen Creutzmann, Evelyne Gebhardt, Malcolm Harbour, Iliana Ivanova, Philippe Juvin, Eija-Riitta Korhola, Kurt Lechner, Hans-Peter Mayer, Heide Rühle, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Bernadette Vergnaud, Barbara Weiler

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Simon Busuttil, Ashley Fox, Anna Hedh, Liem Hoang Ngoc, María Irigoyen Pérez, Constance Le Grip, Antonyia Parvanova
  • [1]  OV L 1, 4.1.2003., 1.-25. lpp.

Transporta un tūrisma komitejaS ATZINUMS (13.10.2011)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par gadskārtējo ziņojumu par ES konkurences politiku
(2011/2094(INI))

Atzinumu sagatavoja: Marian-Jean Marinescu

IEROSINĀJUMI

Transporta un tūrisma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka iekšējā tirgus izveides pabeigšanai attiecībā uz visiem transporta veidiem arī turpmāk jābūt Eiropas transporta politikas galvenajam mērķim;

2.  atbalsta Komisijas pretmonopola un uzņēmumu apvienošanās kontroles politiku, kas ir būtisks tirgus reglamentēšanas elements, lai uzlabotu patērētāju tiesību aizsardzību;

3.  uzskata, ka ir jāuzlabo pārredzamība attiecībā uz visām izmaksām un maksājumiem transporta nozarē, cita starpā reģionālajos pārvadājumos, jo tas ir priekšnosacījums tam, lai novērtētu tiesības saņemt valsts atbalstu, tādēļ atkārtoti aicina Komisiju, no vienas puses, publicēt ziņojumu ar pārskatu par visu valsts sniegto atbalstu sabiedriskā transporta nozarei un, no otras puses, sniegt pārskatu par netiešo atbalstu, piemēram, par nodokļiem, nodevām, infrastruktūras finansēšanu un maksu par dažādiem transporta veidiem, kā arī to ietekmi uz konkurenci starp dažādiem transporta veidiem un katra veida ietvaros;

4.  piekrīt Komisijas viedoklim, ka ES joprojām trūkst savstarpēji pietiekami savienota, sadarbspējīga un efektīva pārrobežu transporta infrastruktūras tīkla, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu godīgu konkurenci, beidzoties iekšējā tirgus izveidei;

5.  atkārtoti apliecina apņēmību izveidot vienotu Eiropas dzelzceļa telpu, kurā izšķirīgi svarīga ir nediskriminējoša piekļuve dzelzceļa tīklam; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt dzelzceļa transporta nozares atvēršanu un godīgu konkurenci, kā arī kvalitatīvākus pakalpojumus, vienlaikus saglabājot darba ņēmējiem vajadzīgos sociālos standartus un garantējot sabiedriskos pakalpojumus; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību nodrošināt pakalpojumu sniedzēju neatkarību un izveidot ietekmīgus un neatkarīgus nacionālos regulatorus, kuru darbs tiek koordinēts Eiropas līmenī;

6.  atgādina, ka Komisija ir uzsākusi vairākas pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, kuras nav pienācīgi īstenojušas dzelzceļa pasākumu pirmo kopumu;

7.  aicina Komisiju noskaidrot, vai tirdzniecības nodokļa atcelšana dzelzceļa uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese ir kādā no dalībvalstīm, un vienlaikus vienotas likmes nodevas ieviešana attiecībā uz ritošo sastāvu atbilst ES tiesību aktiem konkurences jomā, ņemot vērā to, ka ārzemju uzņēmumiem atšķirībā no iekšzemes uzņēmumiem ir jāmaksā tirdzniecības nodoklis uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalstī un ka šādi apstākļi var veicināt negodīgu konkurenci;

8.  uzsver — paturot prātā jauno dalībvalstu dzelzceļa nozares uzņēmumu parādsaistību slogu, ir jāļauj arī turpmāk dzēst vēsturiski izveidojušos parādus, ievērojot zināmus nosacījumus, jo īpaši tad, ja šāda parādu dzēšana palīdz iekļūt atvērtā dzelzceļa pārvadājumu tirgū, vienlaikus izvairoties no konkurences traucējumiem;

9.  aicina Komisiju panākt, ka tiek steidzami atcelti visi esošie kabotāžas ierobežojumi, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un pēc iespējas izvairītos no nevajadzīgiem braucieniem bez kravas, līdztekus Eiropas līmenī saskaņojot noteikumus sociālajā jomā, lai novērstu algu dempingu un sociālo nelīdzsvarotību;

10. aicina Eiropas Komisiju pastāvīgi uzraudzīt ES acquis piemērošanu saistībā ar cenu veidošanas pārredzamības un diskriminācijas novēršanas nepieciešamību attiecībā uz dalībvalstu sistēmām ceļu lietošanas maksas noteikšanai;

11. gaida sabiedriskās apspriešanas rezultātus par to, kā tiek piemērotas 2005. gada pamatnostādnes aviācijas jomā; mudina Komisiju rūpīgi izskatīt noteikumus par aviosabiedrībām sniegtā sociālā un pārstrukturēšanas atbalsta novērtēšanu, lai noskaidrotu, vai pašreizējos tirgus apstākļos šie noteikumi joprojām spēj nodrošināt godīgu konkurenci aviācijas uzņēmumiem, vai arī tos vajadzētu pārskatīt;

12. uzsver, ka Eiropas Savienībai arī turpmāk ir svarīgi būt aviosatiksmes centram, un aicina Komisiju cieši pārraudzīt valstu sniegto atbalstu reģionālajām lidostām un zemo cenu aviopārvadātājiem;

13. pauž bažas par dažu aviopārvadātāju īstenoto praksi neļaut pasažieriem iekāpt lidmašīnā ar lidostas veikalos iegādātām precēm, kuras nav ievietotas viņu vienīgajā rokas bagāžas vienībā, vienlaikus piedāvājot iespēju neierobežoti iepirkties lidmašīnā; uzskata, ka šāda prakse ierobežo izvēles brīvību un rada negodīgu konkurenci; mudina Komisiju sākt izmeklēšanu ar mērķi izbeigt šādu praksi;

14. uzskata, ka pirmām kārtām ir jānodrošina visiem pasažieriem tiesības uz tūlītēju, vienkāršu un viegli pieejamu sūdzību iesniegšanas procedūru, kas neprasa papildu izdevumus, lai kompetentās dalībvalstu un ES patērētāju tiesību aizsardzības iestādes varētu vērsties pret dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, negodīgu konkurenci un/vai netaisnīgiem noteikumiem ceļojumu līgumos; aicina Komisiju sadarbībā ar patērētāju tiesību aizsardzības asociācijām un iestādēm izbeigt šādu praksi;

15. aicina Komisiju panākt godīgu un pārredzamu laika nišu sadali un to efektīvu izmantošanu un sagaida attiecīgu Komisijas priekšlikumu;

16. aicina Komisiju un dalībvalstis, pamatojoties uz ES ar trešām valstīm noslēgtajiem nolīgumiem, vērsties pret visām diskriminācijas izpausmēm, lai novērstu konkurences traucējumus starptautisko aviosabiedrību starpā un tādējādi nodrošinātu godīgu konkurenci;

17. uzsver nepieciešamību pabeigt vienotās Eiropas gaisa telpas izveidi, izstrādājot darbības uzlabošanas sistēmu, kas garantē pakalpojumu cenu noteikšanas pārredzamību;

18. atkārtoti uzsver, ka ir stingri jāievēro obligātās prasības norādīt reālu, skaidri saprotamu un pilnu cenu aviobiļetēm, lai nodrošinātu godīgāku konkurenci starp dažādiem transporta veidiem un katra veida ietvaros;

19. pauž gandarījumu, ka tagad pasažieru tiesības tiek reglamentētas visās transporta nozarēs, un īpaši atzinīgi vērtē Komisijas ieceri publicēt plašu apkopojumu par pasažieru tiesībām visos transporta veidos; iesaka Komisijai arī publicēt rokasgrāmatu pasažieriem un to plaši izplatīt, lai uzlabotu pasažieru informētību;

20. mudina Komisiju sekmēt tūristu tiesību hartas izveidi un padarīt skaidrākus un labāk pamanāmus attiecīgos standartus, kas aizsargā tūristu tiesības dažādos apstākļos; aicina Komisiju vēl vairāk atbalstīt minētās tiesības un stiprināt Eiropas tūrisma nozares konkurētspēju, jo īpaši sekmējot Lisabonas līguma īstenošanu, ar kuru tā ir kļuvusi par atsevišķu politikas jomu; šajā sakarībā atkārtoti aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dažāda līmeņa iestādēm un šīs nozares uzņēmējiem atbalstīt Eiropas naktsmītņu klasifikācijas sistēmas pakāpenisku saskaņošanu;

21. gaida Komisijas un Parlamenta veikto pētījumu rezultātus par jūras ostu infrastruktūras finansēšanu, kas palīdzēs abām iestādēm izvērtēt, cik saskaņota ir pašreizējo noteikumu piemērošana un vai tie nav jāpārskata, iespējams, šajā nolūkā izstrādājot īpašas pamatnostādnes;

22. aicina dalībvalstis paātrināt Trešās pasta direktīvas īstenošanu un mudina Komisiju pienācīgi rūpīgi izvērtēt kompensācijas par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem šajā nozarē;

23. aicina Komisiju, īstenojot direktīvu par pasta tirgus liberalizāciju, pārliecināties par universālā pakalpojuma saistību ievērošanu un panākt, ka konkurence ir galvenokārt vērsta uz to, lai nodrošinātu kvalitāti un pakalpojumus, nevis izraisa sociālo dempingu uz strādājošo rēķina.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

11.10.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

35

3

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Inés Ayala Sender, Georges Bach, Izaskun Bilbao Barandica, Antonio Cancian, Michael Cramer, Ryszard Czarnecki, Philippe De Backer, Luis de Grandes Pascual, Christine De Veyrac, Saïd El Khadraoui, Ismail Ertug, Carlo Fidanza, Knut Fleckenstein, Jacqueline Foster, Mathieu Grosch, Dieter-Lebrecht Koch, Jaromír Kohlíček, Georgios Koumoutsakos, Werner Kuhn, Jörg Leichtfried, Marian-Jean Marinescu, Gesine Meissner, Mike Nattrass, Hubert Pirker, David-Maria Sassoli, Vilja Savisaar-Toomast, Olga Sehnalová, Debora Serracchiani, Brian Simpson, Keith Taylor, Silvia-Adriana Ţicău, Georgios Toussas, Giommaria Uggias, Thomas Ulmer, Peter van Dalen, Dominique Vlasto, Artur Zasada, Roberts Zīle

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dominique Riquet

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Margrete Auken

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

22.11.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

40

2

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Burkhard Balz, Pascal Canfin, Nikolaos Chountis, George Sabin Cutaş, Rachida Dati, Leonardo Domenici, Derk Jan Eppink, Diogo Feio, Markus Ferber, Elisa Ferreira, Ildikó Gáll-Pelcz, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Liem Hoang Ngoc, Gunnar Hökmark, Syed Kamall, Othmar Karas, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Philippe Lamberts, Werner Langen, Astrid Lulling, Hans-Peter Martin, Arlene McCarthy, Ivari Padar, Anni Podimata, Antolín Sánchez Presedo, Peter Simon, Peter Skinner, Theodor Dumitru Stolojan, Kay Swinburne, Marianne Thyssen, Ramon Tremosa i Balcells

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Elena Băsescu, Pervenche Berès, David Casa, Robert Goebbels, Carl Haglund, Sophia in ‘t Veld, Andreas Schwab
Juridisks paziņojums - Privātuma politika