ZIŅOJUMS ar ieteikumiem Komisijai par piekļuvi banku pamatpakalpojumiem

8.6.2012 - (2012/2055(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja
Referents: Jürgen Klute
(Iniciatīva – Reglamenta 42. pants)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

ar ieteikumiem Komisijai par banku pamatpakalpojumiem

(2012/2055(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu „Komisijas 2011. gada darba programma” (COM(2010)0623) un jo īpaši atsauci uz plānoto tiesību akta priekšlikumu par piekļuvi banku pamatpakalpojumiem,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu „Akts par vienoto tirgu — divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos” (COM(2011)0206),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvu 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū[1] un jo īpaši vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) izveidi,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvu 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai[2],

–   ņemot vērā Komisijas apspriešanos par finansiālo integrāciju, no 2009. gada nodrošinot piekļuvi pamata bankas kontam un no 2010. gada — pamatmaksājumu kontam,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. jūlija ieteikumu 2011/442/ES par piekļuvi pamatmaksājumu kontam[3] un tam pievienoto ietekmes novērtējumu (SEC(2011)0906),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Vienotais tirgus cilvēku uztverē — aktuālā informācija par iedzīvotāju un uzņēmumu 20 galvenajām problēmām” (SEC(2011)1003) un jo īpaši problēmu Nr. 7, kas attiecas uz grūtībām, ar kurām iedzīvotāji saskaras, atverot bankas kontu dalībvalstī, kas nav viņu pastāvīgās dzīvesvietas valsts,

–   ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0197/2012),

A. tā kā iekšējā tirgus vienmērīga darbība un modernas, sociālās tirgus ekonomikas attīstība ir cita starpā atkarīga no finansiālā ziņā pieejamu un viegli sasniedzamu maksājumu pamatpakalpojumu vispārējas nodrošināšanas un sociāli atbildīgas banku nozares;

B.  tā kā piekļuve maksājumu pamatpakalpojumiem ir viens no priekšnosacījumiem, lai patērētāji varētu izmantot iekšējā tirgus piedāvātās priekšrocības, proti, priekšrocības, ko sniedz pārvietošanās brīvība, naudas pārvedumi un preču un pakalpojumu iegāde par pieņemamām darījumu izmaksām; tā kā maksājumu pamatpakalpojumi ir būtiski, lai patērētāji varētu izmantot elektroniskās komercijas sniegtās priekšrocības; tā kā ir aplēsts, ka, nespējot izmantot izdevību, ko sniedz piekļuve maksājumu kontam, patērētājs gadā zaudē no EUR 185 līdz EUR 365; tā kā jo īpaši piekļuve maksājumu pamatpakalpojumiem aizvien biežāk kļūst par priekšnosacījumu sociālajai iekļaušanai nodarbinātības, veselības aprūpes un mājokļu pieejamības ziņā;

C. tā kā saskaņā ar Komisijas aplēsēm patlaban 7 % Savienības pieaugušo iedzīvotāju, t. i., aptuveni 30 miljoniem cilvēku, nav sava bankas konta un tā kā no tiem aptuveni 6,4 miljoni iedzīvotāju ir saņēmuši atteikumu sakarā ar bankas konta atvēršanu vai nav uzdrošinājušies to lūgt; tā kā finansiālās atstumtības līmenis katrā dalībvalstī ir atšķirīgs; tā kā dažās dalībvalstīs banku kontu izplatības rādītāji ir ļoti zemi un zemākais īpatsvars ir aptuveni 50 % pieaugušajiem iedzīvotājiem Rumānijā un Bulgārijā;

D. tā kā ikvienam patērētājam ir tiesības maksājumu kontu vai pamatmaksājumu kontu neatvērt; tā kā tādēļ par patērētāju pienākumu nedrīkst noteikt maksājumu konta vai pamatmaksājumu konta atvēršanu; tomēr šajā sakarā uzsver finanšu izglītības nozīmi, norādot uz finansiālās integrācijas priekšrocībām;

E.  tā kā bankas var liegt iespēju atvērt bankas kontu personai, kas nav tās dalībvalsts rezidents, kurā banka ir reģistrēta; tā kā bankas konta atvēršanas grūtības nerezidentiem traucē pareizu iekšējā tirgus darbību;

F.  tā kā vispārējā ekonomiskā un sociālā attīstība aizvien lielākai daļai iedzīvotāju atvieglo iespējas atvērt bankas kontu; tā kā 33 % no dalībvalstīs vērojamām atšķirībām attiecībā uz to iedzīvotāju skaitu, kuri izmanto maksājumu norēķinu kontu, var tikt pamatoti ar atšķirīgu ekonomiskās attīstības līmeni, bet 67 % atšķirību tātad rada citi faktori, piemēram, regulējuma vai pašregulējuma režīmi;

G. tā kā maksājumu pakalpojumu sniedzēji, rīkojoties saskaņā ar tirgus loģiku, lielāku uzmanību pievērš komerciāli izdevīgiem klientiem un tāpēc komerciālā ziņā mazāk izdevīgiem patērētājiem atsevišķos gadījumos nepiedāvā tādu pašu produktu klāstu; tā kā Apvienotajā Karalistē, Itālijā, Īrijā, Luksemburgā, Slovēnijā un Vācijā ir pieņemti nozares rīcības kodeksi un cita starpā tas noticis tādēļ, ka sabiedrība ir izdarījusi spiedienu un ir pieprasīta likumdošanas iniciatīva; tā kā pašregulējuma instrumenti ir snieguši pozitīvus vai dažādus rezultātus, taču līdz šim laikam nav nodrošinājuši piekļuvi maksājumu pamatpakalpojumiem visās dalībvalstīs;

H. tā kā likumdošanas pieejām, ar ko nodrošina piekļuvi banku pamatpakalpojumiem, ir bijuši apmierinoši rezultāti, piemēram, likumdošanas iniciatīvas īstenošanas rezultātā Somijā un Dānijā maksājumu pakalpojumus izmanto gandrīz 100 % mājsaimniecību, savukārt Beļģijā un Francijā ievērojami samazinājies to iedzīvotāju skaits, kam nav bankas konta;

I.   tā kā ne visas dalībvalstis ir pienācīgi reaģējušas uz Komisijas ieteikumu par piekļuvi pamatmaksājumu kontam un pārāk daudzās dalībvalstīs vēl joprojām netiek piemērotas juridiskas prasības sniegt banku pamatpakalpojumus un netiek izteikti aicinājumi to darīt brīvprātīgi;

J.   tā kā efektivitātes nolūkā pamatmaksājumu kontam ir jābūt viegli atveramam un jāpiedāvā konkrēts pamatpakalpojumu klāsts un ir jābūt ieviestiem efektīvas uzraudzības un strīdu izšķiršanas pasākumiem, kā arī jāatvieglo to patērētāju piekļuve šādam kontam, kuriem nav noteiktas dzīvesvietas; tā kā tiesību akti par naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanu būtu jāpiemēro samērīgi un tos nekad nedrīkst izmantot kā nepamatotu ieganstu, lai noraidītu komerciāli mazāk pievilcīgus patērētājus; tā kā Komisijai būtu jānoskaidro, vai ir nepieciešama saikne patērētājiem ar dalībvalsti, lai viņi būtu tiesīgi atvērt pamatmaksājumu kontu;

K. tā kā maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina piekļuve pamatmaksājumu kontam bez maksas vai par pieņemamu cenu;

L.  tā kā pakalpojumu sniedzējam būtu jāpievērš īpaša uzmanība finansiālā ziņā neaizsargātiem patērētājiem, lai viņus neapgrūtinātu ar pārmērīgām parādsaistībām, piedāvājot pārtēriņa iespējas vai papildu kredītproduktus; tā kā dalībvalstīm būtu jāizvairās no iespējamām maksām par maksājumu pamatpakalpojumiem, lai tās nekļūtu par šķērsli finansiālā ziņā atstumtiem patērētājiem viņu piekļuvē maksājumu pamatpakalpojumiem;

M. tā kā pārlieku lielas parādsaistības, ko daļēji izraisījusi sociālā un ekonomiskā krīze, ir kļuvušas par svarīgāko jauno sociālo risku visā Savienībā un tā kā šajā sakarībā svarīgs aspekts ir aizsardzība pret parāda piedziņu, kura būtu jāpārvalda un jāpilnveido vienīgi dalībvalsts līmenī;

N.  tā kā ir jānovērš konkurences traucējumi un jāņem vērā patērētāju vajadzības reģionos, kuros nav daudz banku, un tādēļ pēc iespējas jāpaplašina iniciatīvas darbības joma; tā kā iniciatīvu pilnveidošanā un novērtēšanā šajā jomā būtu jāņem vērā tādas jaunas norises maksājumu pakalpojumu tirgū kā priekšapmaksas risinājumi vai maksājumi ar mobilā tālruņa palīdzību;

O. tā kā jebkuras iniciatīvas, kura attiecas uz maksājumu pamatpakalpojumiem, būtisks elements ir saprotamas informācijas pieejamība patērētājiem; tā ka Komisijai būtu jāmudina dalībvalstis izstrādāt mērķtiecīgas informatīvas kampaņas to patērētāju vajadzību un problēmu risināšanai, kuriem nav bankas konta, kuri ir neaizsargāti un kuri daudz pārvietojas; tā kā maksājumu pamatpakalpojumu saņēmēji būtu jāapkalpo pienācīgā līmenī un tādēļ pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina savu darbinieku atbilstoša apmācība; tā kā pakalpojumu sniedzējiem būtu arī jānodrošina, ka šos klientus negatīvi neietekmē iespējamie interešu konflikti;

P.  tā kā studentiem, darba ņēmējiem un pakalpojumu sniedzējiem jāspēj šķērsot robežas un bez grūtībām izmantot mobilitātes iespējas Savienībā;

Q. tā kā nebūtu jāprasa patērētājam slēgt esošo kontu citā dalībvalstī, lai atvērtu maksājumu kontu kādā dalībvalstī;

R.  tā kā maksājumu pakalpojumu sniedzēja esošās prasības attiecībā uz pamatmaksājumu konta atvēršanu ir ierobežojošas un var kavēt pārrobežu mobilitāti Savienībā,

1.  prasa Komisijai līdz 2012. gada septembrim iesniegt detalizētu situācijas novērtējumu visās dalībvalstīs; prasa Komisijai līdz 2013. gada janvārim, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu un ievērojot pielikumā iekļautos sīki izstrādātos ieteikumus, iesniegt direktīvas priekšlikumu, ar ko piekļuve maksājumu pamatpakalpojumiem tiek nodrošināta visiem Savienībā dzīvojošajiem patērētājiem, izņemot, ja sīki izstrādātajā novērtējumā nav minēta nepieciešamība pēc šāda priekšlikuma;

2.  apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērotas iedzīvotāju pamattiesības, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes princips;

3.  uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam nav nekādas finansiālas ietekmes uz Eiropas Savienības budžetu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai, Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM:

SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Eiropas Parlaments uzskata, ka direktīvai, kas ir jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi.

1. ieteikums (par darbības jomu)

1.  Termins „pamatmaksājumu konts” būtu jādefinē kā maksājumu konts, kas piedāvāts saskaņā ar ierosinātā tiesību akta noteikumiem. Ar šo terminu neapzīmē tos pamata maksājumu kontus, kas pilnībā neatbilst šiem noteikumiem.

2.  Direktīvā būtu jānosaka, ka dalībvalstu pienākums ir nodrošināt piekļuvi maksājumu pamatpakalpojumiem, principā nosakot obligātu prasību visiem maksājumu pamatpakalpojumu sniedzējiem, kas definēti Direktīvas 2007/64/EK 4. panta 9. punktā un savas pamatdarbības ietvaros patērētājiem piedāvā maksājumu kontus, nodrošināt pamatmaksājumu kontu.

3.  Ikvienai likumdošanas iniciatīvai būtu jāievēro subsidiaritātes princips un jāņem vērā spēkā esošās juridiskās prasības vai brīvprātīgie pasākumi dalībvalstīs, kur tiesības piekļūt pamatmaksājumu kontam un to izmantot jau ir veiksmīgi nodrošinātas.

4.  Līdz ar to, lai izvairītos no nevajadzīga sloga, kas tiktu radīts tiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas patērētājiem nepiedāvā maksājumu kontus, no pienākuma nodrošināt pamatmaksājumu konta atvēršanu būtu jāatbrīvo:

a) Direktīvas 2007/64/EK 1. panta 1. punkta e) un f) apakšpunktā minētie maksājumu pakalpojumu sniedzēji;

b) maksājumu iestādes, kurām ir atļauts sniegt tikai vienu vai vairākus maksājumu pakalpojumus, kas norādīti Direktīvas 2007/64/EK pielikuma 4.−7. punktā;

5.  Būtu jāļauj dalībvalstīm atbrīvot no pienākuma nodrošināt pamatmaksājumu konta atvēršanas iespēju citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Jebkuriem atbrīvojumiem būtu jāpamatojas uz objektīviem un ļoti ierobežojošiem kritērijiem, un tie būtu jāattiecina tikai uz tiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas darbojas saskaņā ar bezpeļņas uzņēmējdarbības modeli vai kas nesniedz vispārējus pakalpojumus privātklientiem. Ar jebkuriem atbrīvojumiem nedrīkstētu pārkāpt patērētāju piekļuves tiesības, un tie būtu jānosaka iespējami mazāk, lai līdz minimumam samazinātu negatīvo ietekmi uz konkurenci.

2. ieteikums (par piekļuvi un prasībām attiecībā uz personas identifikāciju)

6.  Ar šā tiesību akta pieņemšanu būtu jānodrošina, ka ikvienam patērētājam, tas ir, ikvienai fiziskai personai, kura nerīkojas sava amata, uzņēmējdarbības vai profesijas nolūkos un kuras likumīgā dzīvesvieta ir Savienības teritorijā, ir tiesības atvērt un izmantot pamatmaksājuma kontu maksājumu pakalpojumu sniedzēja uzņēmumā, kas darbojas kādā no dalībvalstīm, ar nosacījumu, ka šim patērētājam tajā pašā dalībvalstī jau nav atvērts maksājumu konts. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka patērētājiem ir pieejami funkcionējoši mehānismi maksājumu norēķinu konta slēgšanai, lai tā vietā izveidotu vai pārietu uz maksājumu pamatkontu. Atverot pamatmaksajumu kontu, būtu jāapliecina personas identitāte.

7.  Ar tiesību aktu, kas ir jāpieņem, būtu jānodrošina, ka patērētājiem netiek radīts nevajadzīgs slogs, lai pierādītu, ka viņiem nav maksājumu konta. To varētu panākt, cita starpā patērētājam pieprasot iesniegt apliecinājumu.

8.  Atverot pamatmaksājumu kontu, nebūtu jāņem vērā tādi kritēriji kā konta īpašnieka ienākumu līmenis vai to regularitāte, nodarbinātība, kredītvēsture, parādsaistību līmenis, individuālais stāvoklis saistībā ar bankrotu vai paredzamais konta apgrozījums. Par priekšnosacījumu pamatmaksājumu konta atvēršanai nekādā gadījumā nedrīkstētu noteikt citu produktu vai pakalpojumu, piemēram, apdrošināšanas, iegādi vai papildu konta atvēršanu.

9.  Priekšlikumā būtu jāparedz, ka pamatmaksājumu konta atvēršanu var atteikt vai anulēt tikai objektīvi pamatotos apstākļos saskaņā ar attiecīgajiem Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kuri nav saistīti ar 8. punktā minētajiem kritērijiem, piemēram, šādos gadījumos:

a)     nesaderība ar tiesību aktiem par naudas atmazgāšanas un teroristu finansēšanas novēršanu;

b)     krāpšana, ļaunprātīga uzticības izmantošana vai dokumentu viltošana;

c)     smagi un pastāvīgi to pienākumu pārkāpumi, kas saistīti ar pamatmaksājumu kontu.

10. Vajadzības gadījumā dalībvalstīm būtu jāparedz nediskriminējoši un elastīgi pasākumi, ar kuriem palīdz patērētājiem pildīt uzticamības pārbaudes prasības, vienlaikus ievērojot tiesību aktus attiecībā uz naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanu. Šajos pasākumos jo īpaši jāņem vērā to patērētāju vajadzības, kuriem nav noteiktas dzīvesvietas.

11. Lai to veicinātu, dalībvalstīm jābūt tiesīgām pamatmaksājumu kontus klasificēt kā zema riska produktus saskaņā ar 3. panta 3. punktu Komisijas Direktīvā 2006/70/EK, ar ko īsteno Direktīvu 2005/60/EK. Tādējādi pakalpojumu sniedzējiem varētu būt pienākums piemērot vienkāršotas patērētāju uzticamības pārbaudes prasības. Komisijai būtu jācenšas precīzāk izskaidrot tiesību aktu interpretācijas par naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanu, lai nodrošinātu šo tiesību aktu līdzsvarotu un samērīgu piemērošanu banku pamatpakalpojumiem. Nevienam nedrīkst atteikt piekļuvi vai diskvalificēt viņu attiecībā uz pamatpakalpojumu kontu šo iemeslu dēļ, izņemot, ja ir pienācīgi pamatoti un objektīvi iemesli tā rīkoties. Šādus noteikumus nekad nevajadzētu nepamatoti izmantot par ieganstu, lai atteiktu pakalpojumu sniegšanu komerciāli mazāk izdevīgiem patērētājiem.

12. Pieņemamajā tiesību aktā būtu jāparedz maksājumu pakalpojumu sniedzējiem pienākums rīkoties pārredzami, pieņemot lēmumu par pamatmaksājumu konta atvēršanas atteikumu vai šāda konta slēgšanu, ievērojot tiesību aktus par naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī par noziegumu novēršanu un izmeklēšanu. Lai ļautu patērētājam apstrīdēt maksājumu pakalpojumu sniedzēja lēmumu, maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu rakstiski jāinformē patērētājs par to, kādēļ tiek atteikta pamatmaksājumu konta atvēršana vai pieņemts lēmums par šāda konta slēgšanu. Pakalpojumu sniedzējam būtu arī jāinformē patērētājs par alternatīvām strīdu izšķiršanas mehānismu iespējām.

13. Pieņemamajā tiesību aktā būtu jāparedz prasība pakalpojumu sniedzējiem, pārbaudot, vai patērētājam ir tiesības uz piekļuvi pamatmaksājumu kontam, rīkoties ātri un rakstiski informēt patērētāju par kavēšanās iemesliem, ja šis process ilgst vairāk nekā divas nedēļas. Apstākļi, par kuriem ir atbildīgs maksājumu pakalpojumu sniedzējs, piemēram, pārmērīgs darba apjoms, nav uzskatāmi par attaisnojamiem kavēšanās iemesliem. Pakalpojumu sniedzējs var pieprasīt, lai patērētājs personīgi ierastos tuvākajā filiālē nolūkā atvērt kontu. Tomēr būtu jāmeklē alternatīvi risinājumi, ja patērētājiem fiziski nav iespējams būt klāt vai ja tas sagādā nevajadzīgu slogu.

3. ieteikums (par darbību un izmaksām)

14. Ar tiesību aktu būtu jānodrošina pamatmaksājuma konta lietotājam iespēja veikt jebkādus būtiskus maksājumu darījumus, piemēram, saņemt algu vai pabalstus, apmaksāt rēķinus vai nodokļus un iegādāties preces un pakalpojumus gan klātienē, gan no attāluma, izmantojot populārākās valsts sistēmas.

15. Jādod iespēja dalībvalstīm, ja tās vēlas, atļaut maksājuma pakalpojumu sniedzējiem sniegt nelielu īslaicīgu pārtēriņa pakalpojumu kā rezervi, lai vajadzības gadījumā uz laiku segtu negatīvu bilanci. Turklāt pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt rīcības brīvībai attiecīgā gadījumā piedāvāt pamatmaksājumu konta īpašniekiem kredītproduktus kā atsevišķus pakalpojumus. Piekļuve pamatmaksājumu kontam vai tā izmantošana nekādā veidā nedrīkstētu būt ierobežota vai atkarīga no šādu pakalpojumu vai produktu iegādes. Maksām, ko iekasē par šādien pārtēriņiem un atsevišķiem kredītproduktiem, vajadzētu būt pārredzamām un vismaz tikpat izdevīgām kā pakalpojumu sniedzēja parastajā cenu politikā piemērojamajām maksām.

16. Piekļuve pamatmaksājumu kontam būtu jānodrošina vai nu bez maksas, vai par pieņemamu cenu. Ja tiek pieprasītas maksas, tām ir jābūt pārredzamām. Katrai dalībvalstij būtu jānosaka augstākā robeža, cik lielas drīkst būt ikgadējās maksas, kas saistītas ar pamatmaksājumu konta atvēršanu un lietošanu. Komisijai būtu jānovērtē iespējamība Savienības mērogā noteikt augstāko robežu, kādu drīkst sasniegt kopējā gada maksa par pamatmaksājumu konta atvēršanu un izmantošanu. Komisijai būtu arī jāizvērtē veidi, kā pielāgot Savienības augstāko robežu dalībvalsts apstākļiem, piemēram, vispārējam patēriņa cenu līmenim, ienākumu līmenim un vidējai maksai par norēķinu kontiem. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina, ka no visiem viņu piedāvātajiem produktiem pamatmaksājumu konts vienmēr ir visizdevīgākais konts pamatmaksājumu darījumu veikšanai neatkarīgi no tā, kā šis salīdzinājums ir veikts.

17. Jebkādiem naudassodiem vajadzētu būt pamatotiem un vismaz tikpat pieņemamiem kā maksām, ko pakalpojumu sniedzējs paredzējis savā parastajā cenu politikā. Aprēķinot kopējās gada maksas, naudassodi nebūtu jāietver.

18. Pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina vienīgi tādi pakalpojumi, kas ietilpst viņu parastajā piedāvājumā. Attiecīgos gadījumos kopā ar pamatmaksājumu kontu būtu jāpiedāvā turpmāk norādītie pakalpojumi.

A. Pamata konta pārvaldības pakalpojumi

a)     maksājumu konta atvēršana un slēgšana;

b)     pakalpojumi skaidras naudas un pārskaitījumu ieskaitīšanai maksājumu kontā;

c)     pakalpojumi skaidras naudas izņemšanai no maksājumu konta;

d)     konta pārskata sniegšana.

B. Standarta maksājumu pakalpojumi

a)     naudas līdzekļu pārskaitījumi tās dalībvalsts valūtā, kurā atvērts konts, veicot kredīta pārvedumus, tai skaitā starpbanku pārvedumus;

b)     naudas līdzekļu pārskaitījumi tās dalībvalsts valūtā, kurā atvērts konts, veicot maksājumus ar maksājumu karti, ar kuru nevar norēķināties par summām, kas pārsniedz maksājuma konta pašreizējo bilanci;

c)     regulāru maksājumu, tai skaitā starpbanku maksājumu, veikšana tās dalībvalsts valūtā, kurā atvērts konts;

d)     tiešā debeta maksājumu veikšana tās dalībvalsts valūtā, kurā atvērts konts, tai skaitā starpbanku maksājumi tajās dalībvalstīs, kurās šādi pakalpojumi ir jāizmanto būtisku darījumu izpildei.

Nedrīkstētu būt ierobežojumi attiecībā uz veikto operāciju skaitu, uz kurām attiecas A vai B sadaļa. Lai saņemtu A un B sadaļā minētos pakalpojumus, patērētājam vajadzētu būt tiesībām uz nediskriminējošu piekļuvi dažādiem pakalpojumu sniedzēja piedāvātajiem pakalpojumu veidiem, piemēram, manuālai darījumu veikšanai klātienē uzņēmuma filiālēs, darījumu veikšanai ar bankomātu palīdzību, ieskaitot citu pakalpojumu sniedzēju bankomātus, ja tas ir tehniski iespējams, bankas pakalpojumiem tiešsaistē un pa telefonu.

C. Papildu pakalpojumi

Dalībvalstis var pieprasīt papildināt pamatmaksājumu konta nodrošināšanu ar citiem pakalpojumiem. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāļauj arī pēc savas iniciatīvas paplašināt pakalpojumu klāstu, piemēram, pievienojot iespēju veikt noguldījumus vai starptautiskus naudas pārvedumus uz vai no kontiem ārpus ES.

4. ieteikums (par informāciju)

19. Dalībvalstu pienākums būtu patērētājiem sniegt saprotamu nepieciešamo informāciju par pamatmaksājuma kontu pieejamību, pievēršot uzmanību to patērētāju vajadzībām un problēmām, kuriem nav banku konta, kuri ir neaizsargāti un kuri bieži pārvietojas. Komisijai un dalībvalstīm patērētāju un ieinteresēto personu vidū būtu jāveicina augsta līmeņa izpratne. Pakalpojumu sniedzējiem būtu jāizmanto dažādi pieejamie informācijas izplatīšanas veidi, piemēram, savas tīmekļa vietnes, un attiecīgā gadījumā filiāles, kur informācija būtu jāizvieto patērētājiem labi redzamās vietās.

20. Dalībvalstīm būtu jāmudina banku iestādes izstrādāt pasākumus neaizsargātāko klientu konsultēšanai, lai palīdzētu viņiem rīkoties atbildīgi un plānot savu budžetu.

21. Lai pamatmaksājumu kontu īpašniekus pienācīgi apkalpotu, tiesību aktā, kas ir jāpieņem, būtu jānosaka pakalpojumu sniedzējiem par pienākumu nodrošināt savu darbinieku atbilstīgu apmācību, kā arī jānodrošina, lai patērētājus negatīvi neietekmētu iespējamie interešu konflikti.

22. Tiesību aktā, kas ir jāpieņem, paredzētajām prasībām par sniedzamo informāciju nebūtu jāskar prasības, kas attiecībā uz informācijas sniegšanu patērētājiem ir noteiktas Direktīvā 2007/64/EK.

5. ieteikums (par uzraudzību, strīdu izšķiršanu, statistiku un kompensāciju)

23. Tiesību aktā, kas ir jāpieņem, būtu jāparedz, ka dalībvalstīm ir jāieceļ kompetentās iestādes, kas nodrošinātu un uzraudzītu, ka tiesību aktā paredzētās prasības tiek efektīvi pildītas. Šīm ieceltajām kompetentajām iestādēm vajadzētu būt neatkarīgām no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

24. Dalībvalstīm par pienākumu būtu jānosaka precizēt principus attiecībā uz sankcijām, kas pakalpojumu sniedzējiem tiktu uzliktas par to, ka tie neievēro ar pamatmaksājumu kontu saistītos noteikumus, tostarp par 25. punktā minēto statistikas prasību pārkāpumiem.

25.  Dalībvalstīm būtu jānosaka par pienākumu nodrošināt to, ka pakalpojumu sniedzēji regulāri informē kompetentās valsts iestādes par atvērtajiem un slēgtajiem pamatmaksājumu kontiem, kā arī par noraidītajiem pieteikumiem pamatmaksājumu konta atvēršanai un šo atteikumu iemesliem. Pakalpojumu sniedzējiem būtu arī jāsniedz detalizēta informācija kompetentajām valsts iestādēm par izmaksām, kas saistītas ar pamatmaksājumu kontiem.

26. Dalībvalstis katru gadu Komisijai un Eiropas Banku iestādei iesniegs 25. punktā minēto apkopoto informāciju. Dati būtu jāpublicē apkopotā un skaidri saprotamā veidā.

27. Dalībvalstīm par pienākumu būtu jānosaka nodrošināt, ka tiek ieviestas pienācīgas un efektīvas sūdzību izskatīšanas un kompensāciju procedūras strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā starp pakalpojumu sniedzējiem un patērētājiem attiecībā uz tiesību aktā, kas ir jāpieņem, noteiktajām tiesībām un pienākumiem, attiecīgā gadījumā izmantojot esošās struktūras. Alternatīvas strīdu izšķiršanas organizācijām jābūt neatkarīgām, viegli pieejamām, un to pakalpojumiem vajadzētu būt bez maksas. Lai garantētu to objektivitāti, jānodrošina vienlīdzīga pakalpojumu sniedzēju, patērētāju un citu lietotāju pārstāvība. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visi pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā iespēju atvērt pamatmaksājumu kontu, ir pievienojušies vienai vai vairākām organizācijām, kas piemēro šādas sūdzību izskatīšanas un kompensācijas procedūras.

28. Dalībvalstīm par pienākumu būtu jānosaka nodrošināt alternatīvas strīdu izšķiršanas organizāciju aktīvu sadarbību pārrobežu strīdu izšķiršanā. Ja strīdā ir iesaistītas puses, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, patērētāju strīda atrisināšanai būtu jāizmanto FIN NET.

6. ieteikums (par īstenošanu un pārskatīšanu)

29. Dalībvalstīm tiesību akts, kas ir jāpieņem, būtu jāīsteno 12 mēnešu laikā no tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

30. Komisijai ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām būtu trīs gadu laikā pēc tiesību akta spēkā stāšanās un vēlāk ik pēc pieciem gadiem jāpublicē ziņojums par tā piemērošanu. Šajā ziņojumā izvērtē:

a)     to, vai dalībvalstis ir pilnīgi īstenojušas tiesību aktu;

b)     progresu, kas panākts, visiem patērētājiem Savienībā nodrošinot piekļuvi maksājumu pamatpakalpojumiem, tostarp gan tiešās, gan netiešās sekas, kas radušās, piemērojot direktīvas par finansiālās atstumtības novēršanu noteikumus;

c)     attiecīgo patērētāju informētību par pamatmaksājumu konta pieejamību un tā iezīmēm, kā arī patērētāju tiesībām saistībā ar šiem banku kontiem;

d)     to maksu izvērtējumu, kas attiecas uz pamatmaksājumu kontiem, tostarp saistībā ar patēriņa cenu līmeni;

e)     paraugpraksi un konkrētus ieteikumus dalībvalstīm, kurām ir augsti vai pastāvīgi patērētāju atstumtības no maksājumu pakalpojumiem rādītāji;

f)      ietekmi uz iekšējā tirgus integrāciju un izveidi attiecībā uz banku pakalpojumiem privātpersonām visā Savienībā, kā arī konkurences traucējumus starp pamatmaksājumu kontu pakalpojumu sniedzējiem.

Vajadzības gadījumā minētajam ziņojumam būtu jāpievieno priekšlikums par tiesību akta grozīšanu un ieteikumi labākai īstenošanai dalībvalstīs. Šo ziņojumu iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei.

31. Komisijai būtu jāpapildina ierosinātā direktīva par pamatmaksājumu kontu, nākot klajā ar turpmākām iniciatīvām, lai vēl vairāk integrētu un saskaņotu privātklientiem sniegtos banku pakalpojumus un novērstu finansiālu atstumtību. Šādam iniciatīvu kopumam jo īpaši būtu:

a)      jāuzlabo konkurence maksājumu pakalpojumu jomā un jāveic šādi uzdevumi:

i) jānodrošina, ka maksa par bankas kontiem ir pārredzama un salīdzināma, radot patērētājiem iespēju salīdzināt dažādu banku tarifus un izvēlēties labāko piedāvājumu;

ii) jānovērš visi tehniskie un administratīvie šķēršļi attiecībā uz bankas konta maiņu, radot patērētājiem iespēju vieglāk pārvietot savu kontu no vienas bankas uz citu;

b)     jāuzlabo situācija attiecībā uz pārdevēju vēlmēm pieņemt dažādus maksājumu veidus, lai ļautu patērētājiem izmantot elektroniskās komercijas sniegtās priekšrocības; paturot to prātā, visiem pārdevējiem neierobežoti būtu jāpiedāvā iespēja maksāt ar pamatmaksājumu karti, neuzliekot par to maksājumu uzcenojumu;

c)      precīzāk jāizskaidro interpretācijas par naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanas noteikumiem, lai nodrošinātu, ka šādi noteikumi nekad netiek nepamatoti izmantoti par ieganstu, lai atteiktu pakalpojumu sniegšanu komerciāli mazāk izdevīgiem patērētājiem;

d)     jāuzlabo finanšu izglītība, tostarp skolās, jānovērš pārlieku lielu parādsaistību uzņemšanās, kas ir ievērojamākais jaunais sociālais risks visā Savienībā, un jāuzlabo piekļuve taisnīgām aizdevumu saņemšanas un mikrokreditēšanas iespējām visā Savienībā.

• [1]  OV L 319, 5.12.2007., 1. lpp.
• [2]  OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.
• [3]  OV L 190, 21.7.2011., 87. lpp.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS (9.5.2012)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par piekļuvi banku pamatpakalpojumiem
(2012/2055(INI))

Atzinumu sagatavoja: Evelyne Gebhardt (*)

(Iniciatīva – Reglamenta 42. pants)

(*)       Komiteju iesaistīšanas procedūra – Reglamenta 50. pants

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju:

I.   rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

–   ņemot vērā profesora Mario Monti 2010. gada 9. maija ziņojumu Komisijai „Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem[1],

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu Eiropas iedzīvotājiem[2],

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu nākotni[3],

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par jaunu stratēģiju attiecībā uz patērētāju aizsardzības politiku[4],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām[5],

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra darba programmu 2011. gadam (COM(2010)0623),

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. novembra darba programmu 2012. gadam (COM(2011)0777),

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par alternatīvu strīdu izšķiršanu un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju ADR) (COM(2011)0793),

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. jūlija ieteikumu par piekļuvi pamatmaksājumu kontam[6],

–   ņemot vērā ietekmes novērtējumu attiecībā uz Komisijas 2011. gada 18. jūlija ieteikumu par piekļuvi pamatmaksājumu kontam (SEC(2011)0906, SEC(2011)0907),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvu 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū[7],

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka tehniskās prasības kredīta pārvedumiem un tiešajiem debetiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009 (COM(2010)0775),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvu 2009/110/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību[8],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvu 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai[9],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti[10],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta uzdevumā veikto 2011. gada 15. novembra pētījumu „Banku pamatpakalpojumi”,

–   ņemot vērā Igaunijas valstspiederīgās Triin Saag 2012. gada 17. februāra lūgumrakstu Nr. 0963/2011 par problēmām saistībā ar bankas konta slēgšanu Savienībā,

A. tā kā patērētājiem visā Savienībā jābūt tiesībām uz piekļuvi maksājumu pakalpojumiem un iespējai pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības;

B.  tā kā šīs tiesības jānodrošina ikvienai personai, kas likumīgi uzturas Savienībā, un tā kā personu pārvietošanās brīvībai ir augstākā vērtība;

C. tā kā minētās tiesības vajadzētu attiecināt arī uz tām personām, kuras vēlas atvērt bankas kontu vairāk nekā vienā dalībvalstī, jo viņas ir saistītas ar katru no šīm dalībvalstīm;

D. tā kā tiesības piekļūt pamatmaksājumu kontam nedrīkst būt atkarīgas no bankas papildu pakalpojumu un produktu iegādes;

E.  tā kā pašreizējie ierobežojošie nosacījumi, kurus maksājumu pakalpojumu sniedzēji piemēro personām, kas vēlas atvērt maksājumu kontu, ir stingrāki par tiesību aktos noteiktajām prasībām un ierobežo ES rezidentu tiesības uz brīvu pārvietošanos Savienībā;

F.  tā kā pienācīgi jāņem vērā atšķirīgas banku pakalpojumu tradīcijas Savienībā;

G. tā kā Komisija savā darba programmā 2011. gadam paziņoja, ka tā publicēs priekšlikumu izstrādāt likumdošanas instrumentu saistībā ar piekļuvi bankas kontam, taču tā vietā Komisija 2011. gada 18. jūlijā publicēja tikai ieteikumu par piekļuvi pamatmaksājumu kontam; tā kā, neraugoties uz šo ieteikumu, 15 dalībvalstīm vēl nav likumā noteiktu vai brīvprātīgu normu, saskaņā ar kurām bankām būtu jāpiedāvā banku pamatpakalpojumi;

H. tā kā brīvprātīga apņemšanās no banku puses vēl nav guvusi sekmes, lai efektīvi nodrošinātu vispārēju piekļuvi pamatmaksājumu kontiem; tā kā juridisko noteiktību pilsoņiem var nodrošināt tikai ar likumdošanas instrumenta palīdzību;

I.   tā kā tirgum arī ir jāpielāgojas, līdzās kredītkartēm plaši pieņemot bankas pamatkonta kartes, ja gribam sagaidīt bankas pamatpakalpojumu kontu lielāku izplatību;

J.   tā kā nepietiekama maksājumu kontu pieejamība neļauj patērētājiem piedalīties finanšu pamatpakalpojumu tirgū un iegādāties vajadzīgas preces un pakalpojumus, tādējādi apgrūtinot vai mazinot sociālo un finansiālo iekļautību;

K. tā kā ir svarīgi nodrošināt, lai principi attiecībā uz piekļuvi pamatmaksājumu kontiem tiktu noteikti un konsekventi piemēroti visā Savienībā, ņemot vērā sociālās integrācijas un kohēzijas veicināšanu;

L.  tā kā nenoliedzami pastāv cieša saikne starp zemu ienākumu līmeni, bankas konta nepieejamību un sociālo un finansiālo atstumtību;

M. tā kā ES rezidenti, kas vēlas izmantot mobilitātes priekšrocības Savienībā, bieži vien saskaras ar lieliem šķēršļiem;

N. tā kā Eiropas vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) mērķis pašreizējā attīstības posmā ir nodrošināt, ka ar vienu bankas kontu pietiek, lai veiktu jebkādus iekšzemes un starpvalstu darījumus, tomēr šis SEPA izveides process vēl nav pabeigts; tā kā tādēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt pakalpojumu un ar tiem saistīto izmaksu pārredzamību un īstenot papildu pasākumus, lai uzlabotu SEPA efektivitāti visās dalībvalstīs;

O. tā kā patērētāji, kuriem nav bankas konta, ir spiesti izmantot skaidru naudu, kas ne tikai ierobežo maksājuma veidu izvēli un liedz viņiem iespēju veikt elektroniskus darījumus, bet arī rada sadārdzinājumu;

P.  tā kā bankas konta nepieejamība pastāvīgās uzturēšanās valstī ievērojami apgrūtina iespēju iegūt pilnas slodzes darbu, īrēt mājokli, maksāt nodokļus un saņemt algu; tā kā atteikums atvērt bankas kontu vai neizdevīgāku nosacījumu piedāvājums atkarībā no cilvēka dzīvesvietas, sociālā un ekonomiskā stāvokļa ir diskriminējošs;

Q. tā kā piekļuves nodrošināšana pamatmaksājumu kontam tiem 30 miljoniem cilvēku, kuri ir vecāki par 18 gadiem un kuriem, kā rāda Eiropas Parlamenta uzdevumā veikts pētījums, nav bankas konta, dotu labumu gan patērētājiem, gan arī uzņēmumiem un tādējādi sekmētu iekšējo tirgu un uzlabotu situāciju patērētāju tiesību jomā;

II.  rezolūcijas priekšlikuma pielikumā iekļaut šādus ieteikumus:

     Ieteikums Nr. 1 (definīcijas)

Saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES patērētājs ir jebkura fiziska persona, kuras darbība nav saistīta ar komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju. Komisijai ir jāpanāk, lai patērētāju definīcijā tiktu iekļauti visi Savienības mobilie iedzīvotāji un kuriem tālab ir jābūt tiesībām uz piekļuvi pamatmaksājumu kontam.

Pamatmaksājumu konts ir jādefinē kā bankas konts, kas ļauj patērētājam veikt visus parastos maksājumus, ja vien šos darījumus nodrošina konta segums.

Tiesības uz piekļuvi pamatmaksājumu kontam ir attiecināmas uz visiem patērētājiem, ja vien nav nopietnu nediskriminējošu iemeslu to aizliegt. Tas tomēr nenozīmē, ka katram ir pienākums atvērt bankas kontu.

     Ieteikums Nr. 2 (piekļuve pamatmaksājumu kontam)

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka ikvienam patērētājam, kurš likumīgi uzturas Savienībā, ir tiesības atvērt un izmantot pamatmaksājumu kontu, kas darbojas to teritorijā. Turklāt nav svarīgi, vai patērētājam ir atvērts konts citā dalībvalstī, ar kura palīdzību viņš var izmantot ieteikumā Nr. 3 minētos pakalpojumus attiecīgajā dalībvalstī. Šīs tiesības ir spēkā neatkarīgi no patērētāja finansiālā stāvokļa.

Dalībvalstīm ir jāparedz, ka visām bankām, kas sniedz pakalpojumus privātiem klientiem, ir pienākums piedāvāt atvērt pamatpakalpojumu kontu, lai novērstu diskrimināciju un negodīgu konkurenci starp bankām, ja vien dalībvalstī nav noteikta īpaša kārtība.

Tā kā pastāv ļoti dažādi iemesli, kuru dēļ tiek ierobežota vai liegta piekļuve bankas kontam, ir obligāti un iespējami drīz jārod risinājums visās dalībvalstīs, lai patērētāji varētu īstenot savas vispārējās tiesības uz bankas kontu. Tādēļ Komisijai būtu nekavējoties jānāk klajā ar likumdošanas priekšlikumu šajā jautājumā, lai tiesības uz piekļuvi pamatmaksājumu kontam varētu iekļaut Savienības tiesību aktos.

Tam, kā šīs tiesības uz piekļuvi pamatmaksājumu kontam noteiks dalībvalstis, ir jāpaliek pašu dalībvalstu ziņā, ņemot vērā atšķirīgos noteikumus, kas reglamentē finanšu pakalpojumu sniegšanu.

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka, ja tiek atteikta piekļuve pamatmaksājumu kontam, maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties rakstiski, nepārprotami skaidrā valodā un bez maksas informē patērētāju par šāda atteikuma iemesliem, kā arī par pārsūdzības iespējām. Tiesības saņemt šādu informāciju var tikt ierobežotas ar tiesību aktiem, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs pasākums, lai aizsargātu valsts drošību vai sabiedrisko kārtību. Dalībvalstīm ir jānodrošina patērētājiem iespēja iesniegt sūdzību par atteikuma lēmumu.

Ieteikums Nr. 3 (tiesību akti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas jomā)

Tiesības piekļūt pamatmaksājumu kontam dalībvalstī piešķir saskaņā ar Direktīvu 2005/60/EK.

Minētais Savienības tiesību akts neskar maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākumus, kas izriet no attiecīgajiem Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas jomā.

     Ieteikums Nr. 4 (pamatmaksājumu konta raksturojums)

Pamatmaksājumu kontam, nepieļaujot diskrimināciju, ir jānodrošina visas operācijas, kuras vajadzīgas, lai atvērtu, apkalpotu un slēgtu maksājumu kontu, sagatavotu konta pārskatus, sniegtu pakalpojumus, kas ļauj maksājumu kontā iemaksāt naudu vai saņemt pārskaitījumus, un sniegtu pakalpojumus, kas ļauj noņemt no maksājumu konta skaidru naudu, kā arī izpildītu tiešo debetu, kredīta pārvedumus un maksājumu darījumus, izmantojot klātienes un attālinātās iespējas, cita starpā internetu. Nedrīkst ierobežot veicamo operāciju skaitu. Piekļuve pamatmaksājumu kontam nedrīkst būt atkarīga no papildpakalpojumu, piemēram, apdrošināšanas, iegādes, papildu bankas konta atvēršanas vai nemantiskiem apsvērumiem, piemēram, pirms tam parakstot nomas līgumu.

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pamatmaksājumu kontu var atvērt bez maksas vai par saprātīgu maksu.

Jāizvērtē un jāattīsta iespēja kā papildinājumu pamatmaksājumu kontam piedāvāt dažās valstīs jau izveidotas iepriekš apmaksātas maksājumu kartes vai citas maksājumu iespējas, kas kalpo tādam pašam mērķim.

Pašlaik daudzi pamatmaksājumu konti ir pieejami tikai internetā, tādēļ tie ir ideāli piemēroti elektroniskajai tirdzniecībai, bet tos nevar izmantot, ja nav pieejams internets. Pamatmaksājumu kontiem jābūt lietotājdraudzīgiem, vienkāršiem un drošiem. Turklāt šādu kontu pārvaldība ir jānodrošina ne vien tiešsaistē, ar īsziņām vai citām pastāvošām attālinātām banku procedūrām, bet arī vietējās filiālēs.

Jāizvairās no jebkādas diskriminācijas sakarā ar pamatmaksājumu konta lietošanu.

Konta maiņa no vienas bankas uz citu banku vai bankas konta slēgšana nedrīkst radīt patērētājiem pārmērīgi augstas administratīvās izmaksas vai šķēršļus.

Jādod iespēja dalībvalstīm, ja tās vēlas, atļaut bankām izsniegt nelielus īslaicīgus aizdevumus, lai uz laiku segtu negatīvu bilanci. Jebkādai maksai par šādiem nelieliem īslaicīgiem aizdevumiem jābūt saprātīgai un vismaz tikpat izdevīgai kā maksai, ko pakalpojumu sniedzējs paredzējis savā parastajā cenu politikā.

Tāpat jāļauj dalībvalstīm saprātīgās robežās pašām noteikt kredīta pārtēriņa iespējas.

Jebkurā gadījumā patērētāju personas dati, tostarp par viņu finansiālo stāvokli, ir pienācīgi jāsargā un tos nedrīkst nodot tālāk bez šo cilvēku piekrišanas. Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad ir noraidīts pieteikums atvērt bankas kontu.

Dalībvalstīm un Komisijai, izmantojot valsts pārvaldes iestādes un sadarbojoties ar patērētāju organizācijām un sociālajām padomdevējām iestādēm, ir jārīko informatīvas kampaņas par pamatmaksājumu kontu pieejamību, lai veicinātu patērētāju izpratni par tiesībām piekļūt šādiem kontiem.

Savienības līmenī šādām informatīvajām kampaņām būtu jo īpaši jāpalielina informētība par banku pamatpakalpojumu pieejamību un pārrobežu piekļuves tiesībām visā Savienībā. Dalībvalstu līmenī šādām informatīvajām kampaņām ir jābūt vērstām uz to, lai sniegtu noderīgu un skaidri saprotamu informāciju par pakalpojumu īpatnībām, nosacījumiem un praktiskiem jautājumiem, vienlaikus pievēršoties konkrētām patērētāju bažām. Informatīvās kampaņas dalībvalstīs vajadzības gadījumā ir jārīko vairākās valodās.

Ārkārtīgi svarīgi ir vērst patērētāju uzmanību uz priekšrocībām, ko sniedz pamatmaksājumu konta lietošana, un izglītot viņus finanšu jautājumos, tādējādi stiprinot patērētāju pašapziņu un nodrošinot viņu iekļaušanu iekšējā tirgū.

Jāparedz pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem rakstveidā sniegt patērētājiem informāciju par viņu piedāvātajiem pamatmaksājumu kontiem un par visiem lietošanas nosacījumiem un izmaksām. Patērētāji arī jāinformē par to, ka viņiem nav obligāti jāizmanto papildu pakalpojumi, lai piekļūtu pamatmaksājumu kontam. Pakalpojumu izmaksas jānorāda skaidri un salīdzināmi, ne pārāk sīkā drukā un bez slēptām izmaksām.

Noteikumiem un informēšanas kārtībai par maksājumu pakalpojumiem ir jābūt pārredzamai.

Skaidras naudas izņemšanai no bankomāta pēc iespējas jābūt bez maksas neatkarīgi no tā, kurai bankai šis bankomāts pieder.

     Ieteikums Nr. 5 (strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā)

Dalībvalstīm ir jānodrošina atbilstīgas un efektīvas sūdzību un pārsūdzības procedūras ārpustiesas strīdu risināšanai, vajadzības gadījumā izmantojot pastāvošās struktūras.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina pienācīgas un efektīvas sūdzību izskatīšanas un prasību procedūras strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā attiecībā uz tiesībām un pienākumiem, kas noteikti, pamatojoties uz principiem, kuri izklāstīti tiesību aktos, kas piemērojami maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un patērētājiem. Šādām sūdzību izskatīšanas un prasību procedūrām ir jābūt pieejamām saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem gan valsts, gan pārrobežu līmenī. Strīdu izšķiršanā vajadzības gadījumā var iesaistīt Sūdzību tīklu par finanšu pakalpojumiem (FIN-NET).

Dalībvalstu iestādēm, kurām uzticēts uzraudzīt atbilstību tiesību aktiem šajā jomā, būtu jāizstrādā paraugprakses procedūras banku iestādēm un jāpopularizē tās savā teritorijā. Arī Komisija būtu jāinformē par izmaiņām šajā jomā. Komisijas iniciatīvām, piemēram, Europe Direct vai SOLVIT, un valstu iestādēm, piemēram, finanšu ombudam un patērētāju organizācijām, kas saņem sūdzības no iedzīvotājiem par piekļuvi banku pakalpojumiem, arī būtu jāinformē Komisija par konstatētajiem faktiem un izdarītajiem secinājumiem, jo tie atspoguļo problēmas, ar kurām saskaras parastie iedzīvotāji un patērētāji.

Attiecīgajām valsts iestādēm ir jāizvērtē paraugprakses piemēri un jāvēršas pret jebkādu banku iestādes rīcību, ja šādi tiek pārkāptas patērētāju tiesības uz pamatmaksājumu kontu.

     Ieteikums Nr. 6 (transponēšana un pārskatīšana)

Vēlākais trīs gadus pēc Savienības tiesību akta stāšanās spēkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei sīki izstrādātu ziņojumu par tā transponēšanu un piemērošanu. Šajā ziņojumā turklāt ir jāapspriež jautājums par papildu pasākumu nepieciešamību un vajadzības gadījumā jāietver priekšlikumi par Savienības tiesību akta pielāgošanu vai grozīšanu.

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji valsts iestādēm regulāri sniedz precīzu informāciju par atvērto pamatmaksājumu kontu skaitu, par atteikto pamatmaksājumu kontu skaitu un šādu atteikumu iemesliem, par slēgto pamatmaksājumu kontu skaitu, kā arī par maksu, kas saistīta ar minētajiem kontiem.

Komisijai jāpārbauda saņemtie dati un, pamatojoties uz tiem, jāizvērtē šā tiesību akta efektivitāte gan attiecībā uz iedzīvotājiem, kuriem nav bankas konta, gan uz mobilajiem darba ņēmējiem. Vajadzības gadījumā Komisijai jāizstrādā atbilstoši priekšlikumi par Savienības tiesību aktu turpmāku izstrādi šajā jomā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	8.5.2012
Galīgais balsojums	+: –: 0:	36 0 1
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pablo Arias Echeverría, Adam Bielan, Jorgo Chatzimarkakis, Sergio Gaetano Cofferati, Birgit Collin-Langen, Cornelis de Jong, Christian Engström, Vicente Miguel Garcés Ramón, Evelyne Gebhardt, Mikael Gustafsson, Małgorzata Handzlik, Iliana Ivanova, Sandra Kalniete, Edvard Kožušník, Toine Manders, Hans-Peter Mayer, Franz Obermayr, Sirpa Pietikäinen, Mitro Repo, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Catherine Stihler, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Emilie Turunen, Bernadette Vergnaud, Barbara Weiler
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Raffaele Baldassarre, Marielle Gallo, Anna Hedh, Emma McClarkin, Antonyia Parvanova, Konstantinos Poupakis, Olle Schmidt, Sabine Verheyen
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Joseph Cuschieri

• [1]               OV C 161 E, 31.5.2011., 84. lpp.
• [2]               Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0145.
• [3]               Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0319.
• [4]               Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0491.
• [5]              OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.
• [6]               OV L 190, 21.7.2011., 87. lpp.
• [7]             OV L 319, 5.12.2007., 1. lpp.
• [8]             OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.
• [9]             OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp.
• [10]             OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	31.5.2012
Galīgais balsojums	+: –: 0:	37 2 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Burkhard Balz, Elena Băsescu, Udo Bullmann, Nikolaos Chountis, George Sabin Cutaş, Leonardo Domenici, Derk Jan Eppink, Diogo Feio, Elisa Ferreira, Ildikó Gáll-Pelcz, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Liem Hoang Ngoc, Othmar Karas, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Philippe Lamberts, Werner Langen, Astrid Lulling, Arlene McCarthy, Ivari Padar, Alfredo Pallone, Olle Schmidt, Edward Scicluna, Peter Simon, Ivo Strejček, Sampo Terho, Marianne Thyssen, Ramon Tremosa i Balcells, Pablo Zalba Bidegain
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Sophie Auconie, Thijs Berman, Philippe De Backer, Roberto Gualtieri, Danuta Maria Hübner, Olle Ludvigsson, Mario Mauro