ZIŅOJUMS par sieviešu lomu videi draudzīgā ekonomikā

16.7.2012 - (2012/2035(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referents: Mikael Gustafsson

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par sieviešu lomu videi draudzīgā ekonomikā

(2012/2035(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. jūnija paziņojumu „Rio +20 konference: virzība uz „zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību” (COM(2011)0363),

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 11. februāra paziņojumu „Ziņojums par progresu vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā 2010. gadā” (SEC(2010)0193),

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–   ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā rīkoto ceturto Pasaules Sieviešu konferenci, tajā pieņemto deklarāciju un rīcības platformu, kā arī ar tām saistītos turpmākos dokumentus, ko attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā, 2005. gada 11. martā un 2010. gada 2. martā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas speciālajās sesijās „Pekina +5”, „Pekina +10” un „Pekina +15”, par turpmāko rīcību un iniciatīvām Pekinas deklarācijas un rīcības platformas īstenošanai,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–   ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2012. gada ziņojumu „Pārskats par Pekinas rīcības platformas K jomas īstenošanu ES: sievietes, vide, dzimumu līdztiesība un klimata pārmaiņas”,

–   ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP), ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) un Augstā pārstāvja vismazāk attīstītajām valstīm, iekšzemes attīstības valstīm un mazo salu valstīm biroja (UN-OHRLLS) kopējo ziņojumu „Kāpēc videi nekaitīga ekonomika vismazāk attīstītajām valstīm ir nozīmīga ”[1], kas sagatavots LDC-IV konferencei 2011. gada maijā,

–   ņemot vērā UNEP 2008. gada septembra ziņojumu „Videi draudzīga nodarbinātība: virzība uz pienācīgas kvalitātes darbu ilgtspējīgā pasaulē ar zemu oglekļa emisiju”[2],

–   ņemot vērā ANO Sieviešu attīstības fonda 2011. gada 1. novembra ziņojumu „Dzimumu līdztiesības centrālā loma un sieviešu emancipācija ilgtspējīgai attīstībai”[3], kas sagatavots, gaidot 2012. gadā paredzētās ANO konferences par ilgtspējīgu attīstību (Rio +20) iznākuma dokumentu,

–   ņemot vērā Rio +20 konferences Sieviešu galvenās grupas 2011. gada 1. novembra nostājas kopsavilkumu[4],

–   ņemot vērā Sieviešu galvenās grupas 2011. gada marta nostājas dokumentu „Dzimumu perspektīva videi draudzīgā ekonomikā”[5], gatavojoties ANO 2012. gada konferencei par ilgtspējīgu attīstību,

–   ņemot vērā valdības 2005. gada oficiālā ziņojuma publikāciju „Automobiļi, liellopi, mājvietas: ilgtspējīgs slogs – vieds patēriņš”(Stokholma, Zviedrija)[6],

–   ņemot vērā 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju par sievietēm un klimata pārmaiņām[7],

–   ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu līdzdalību politisko lēmumu pieņemšanā – kvalitāti un līdztiesību[8],

–   ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā – 2011. gads[9],

–   ņemot vērā 2011. gada 29. septembra rezolūciju par to, lai izstrādātu ES kopējo nostāju, gatavojoties ANO organizētajai Rio +20 konferencei par ilgtspējīgu attīstību[10],

–   ņemot vērā tā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai[11],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem[12],

–   ņemot vērā Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0235/2012),

A. tā kā videi draudzīga ekonomika ir ilgtspējīga ekonomika, kas nozīmē arī sociālo un ekoloģisko ilgtspējīgumu; sociālais ilgtspējīgums ietver tādu sabiedrisko kārtību, kuru caurvij dzimumu līdztiesība un sociālais taisnīgums neatkarīgi no personu dzimuma, etniskās piederības, ādas krāsas, reliģijas, seksuālās orientācijas, fiziskajām spējām vai politiskās pārliecības;

B.  tā kā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības zudums apdraud sieviešu un vīriešu dzīves apstākļus, labklājību un labsajūtu, ekosistēmu saglabāšana ir viens no videi draudzīgas ekonomikas pamata pīlāriem; mūsu paaudze atbildību par mūsdienu vides problēmām nevar atstāt nākamo paaudžu ziņā; tā kā ekoloģiskais ilgtspējīgums nozīmē kopienas resursu izmantošanu, saglabāšanu un bagātināšanu, lai ekoloģiskie procesi, no kuriem ir atkarīga dzīvība, tiktu saglabāti un kopējā dzīves kvalitāte pašlaik un turpmāk varētu tikt paaugstināta;

C. tā kā dzimumu lomu dēļ sievietēm uz apkārtējo vidi nav tāda pati ietekme kā vīriešiem, turklāt daudzās valstīs strukturālo normu un diskriminācijas dēļ sievietēm ir ierobežota piekļuve resursiem un iespējas mainīt apstākļus un pielāgoties;

D. tā kā vides politika tiešā veidā ietekmē indivīdu veselību un sociālekonomisko stāvokli un tā kā dzimumu nevienlīdzība kopā ar izpratnes trūkumu par sieviešu atšķirīgo ekonomisko un sociālo stāvokli un vajadzībām nozīmē, ka bieži vien sievietes nesamērīgi cieš no vides degradācijas un neatbilstošas politikas šajā jomā;

E.  tā kā sieviešu loma videi draudzīgā ekonomikā vairākās dalībvalstīs arvien tiek novērtēta par zemu un ignorēta, tā izraisot daudzus diskriminācijas gadījumus, kas izpaužas kā materiālo labumu, piemēram, sociālās aizsardzības, veselības apdrošināšanas, pienācīga atalgojuma un pensijas tiesību, zaudēšana;

F.  tā kā no klimata pārmaiņām un ekosistēmu iznīcināšanas visvairāk cietīs nabadzīgākie iedzīvotāji, no kuriem 70 procenti ir sievietes;

G. tā kā pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku ir nepieciešama, lai samazinātu kaitējumu videi, uzlabotu sociālo taisnīgumu un izveidotu tādu sabiedrību, kurā sievietēm un vīriešiem ir vienādas tiesības un iespējas;

H. tā kā pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku bieži rada konkrētas problēmas saistībā ar sieviešu integrēšanu videi draudzīgu darbavietu tirgū, jo viņas netiek nodrošināta pietiekama tehnoloģiskā apmācība, kas nepieciešama specializētu funkciju pildīšanai videi draudzīgā ekonomikā;

I.   tā kā ir skaidri redzams, ka vides un budžeta jautājumu apspriešanā un lēmumu pieņemšanā par videi draudzīgu ekonomiku sievietes ir nepietiekami pārstāvētas;

J.   tā kā patēriņa ieradumi un dzīves stila tendences būtiski ietekmē vidi un klimatu: bagāto valstu patēriņa ieradumi, piemēram, attiecībā uz pārtikas produktu un transporta izvēli, acīmredzami nav ilgtspējīgi, īpaši ņemot vērā to, ka visām sievietēm un vīriešiem ir tiesības dzīvot labklājībā;

K. tā kā kopumā sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgi patēriņa ieradumi — sievietes, neraugoties uz viņu sociālo un ekonomisko statusu, patērē mazāk nekā vīrieši, bet izrāda lielāku vēlmi īstenot vides aizsardzības pasākumus, izvērtējot savu patēriņa izvēli, piemēram, ēdot mazāk gaļas, retāk braucot ar automašīnu un dzīvojot energoefektīvāk;

L.  tā kā sievietēm nav tik lielas iespējas ietekmēt un piekļūt transporta sistēmai kā vīriešiem — tā pamatā ir varas struktūra dzimumu starpā mūsdienās; tā kā — lai uzlabotu sieviešu piekļuvi transportam, ir nepieciešams efektīvāks sabiedriskais transports, vairāk gājēju un riteņbraucēju celiņu, kā arī īsāks attālums, kas jāveic, lai saņemtu pakalpojumus, un ir jāpaplašina un jāuzlabo zināšanas un inovācijas attiecībā uz videi draudzīgiem transporta veidiem;

M. tā kā sievietes ir īpaši neaizsargātas pret vides apdraudējumu un klimata pārmaiņu sekām viņu salīdzinājumā ar vīriešiem zemāka sociālekonomiskā stāvokļa, tradicionālo mājsaimniecības pienākumu nesamērīga sadalījuma un vardarbības draudu dēļ, kas viņas skar konfliktsituācijās, kuras rada vai pastiprina dabas resursu nepietiekamība;

N. tā kā sievietēm ir pilnībā jāiesaistās videi draudzīgas ekonomikas veidošanā, ar to saistītu lēmumu pieņemšanā un īstenošanā; tā kā sieviešu iesaistīšanās rezultātā ir uzlabojušies katastrofu novēršanas pasākumi, bioloģiskā daudzveidība, pārtikas nodrošinājums un samazinās pārtuksnešošanās, kā arī palielinās mežu aizsardzība,

O. tā kā trūkst plašu un salīdzināmu datu par videi draudzīgas ekonomikas ietekmi uz darba tirgu,

Vispārīgi apsvērumi

1.  uzsver nepieciešamību virzīt sabiedrību uz videi draudzīgu ekonomiku, kurā ņemti vērā gan ekoloģiskie apsvērumi, gan sociālais ilgtspējīgums, piemēram, lielāka dzimumu līdztiesība un labāks sociālais taisnīgums;

2.  konstatē, ka īpaši svarīgas jomas videi draudzīgā ekonomikā ir saistītas ar ekosistēmām, patēriņu, apgādi ar pārtiku, izaugsmi, transportu, enerģētiku un labklājības nozari;

3.  pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā ES iestādēm un komitejām „Rio +20 konference: virzība uz „zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību” trūkst dzimumu perspektīvas;

4.  mudina Komisiju un dalībvalstis, plānojot, īstenojot un izvērtējot stratēģijas, programmas un budžeta projektus vides un klimata jomā, apkopot informāciju, iedalot to atbilstoši personu vecumam un dzimumam; proti, ja trūkst statistikas, ir grūtāk īstenot atbilstošus pasākumus dzimumu līdztiesības veicināšanai;

5.  pauž nožēlu, ka dzimumu jautājumi un perspektīvas netiek pietiekami labi iestrādātas ilgtspējīgas attīstības politikas virzienos un programmās; atgādina, ka ar dzimumu saistītu perspektīvu neesamība vides politikā palielina nevienlīdzību starp dzimumiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot mehānismus integrētai pieejai dzimumu līdztiesībai vides politikas starptautiskā, valstu un reģionālā līmenī;

6.  aicina Komisiju uzsākt pētījumu par dzimumiem un videi draudzīgu ekonomiku, kā arī par sieviešu ieguldījumu videi draudzīgu inovāciju, pakalpojumu un produktu izstrādē;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un veicināt īpašus pētījumus un izpēti par to, kā pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku ietekmēs sievietes un vīriešus dažādās nozarēs, kā arī sieviešu būtisko lomu pārejas sekmēšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis iestrādāt ar dzimumu saistītus aspektus vides aizsardzības un ietekmes uz vidi izpētē;

8.  atzīst steidzamu nepieciešamību pēc starptautiska nolīguma par videi draudzīgas ekonomikas vienotu definīciju, kas balstītos uz sociālā un ekoloģiskā ilgtspējīguma pīlāriem; uzsver pilsoniskās sabiedrības, jo īpaši sabiedrisko kustību, vides organizāciju un sieviešu tiesību organizāciju nozīmīgo lomu videi draudzīgas ekonomikas mērķu un uzdevumu noteikšanā;

9.  aicina Komisiju sistemātiski ņemt vērā dzimumu līdztiesību, nosakot, īstenojot un uzraugot vides politiku visos līmeņos, tostarp vietējā un reģionālajā attīstībā un pētnieciskajā darbībā; aicina Komisiju izmantot un atbalstīt integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai veicināšanu kā labas pārvaldības instrumentu;

10. aicina Komisiju veicināt dzimumu līdztiesību kā vienu no svarīgākajiem jautājumiem, izstrādājot un risinot sarunas par ES struktūrfondu (ESF, ERAF, KLP) turpmāko regulējumu un programmām, jo īpaši tādu pasākumu ietvaros, kas saistīti ar pāreju uz videi draudzīgu ekonomiku;

11. konstatē, ka atjaunojamā enerģija var tikt izmantota attālās un izolētās teritorijās, kurās nav elektroenerģijas apgādes, un tā sniedz ieguldījumu nepiesārņojošas enerģijas ražošanā; tāpēc mudina dalībvalstis veidot iekārtas atjaunojamas un videi draudzīgas enerģijas izmantošanai, izmantojot ERAF un ESF finansējumu; turklāt mudina uz lielāku inovāciju un sieviešu un vīriešu līdzdalību, piemēram, atjaunojamas un videi draudzīgas enerģijas un arhitektūras izstrādē;

12. rosina Komisiju informatīvo kampaņu ietvaros uzlabot informētību par to, cik svarīga ir pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku, un par tādas vides politikas pozitīvajiem aspektiem, kurā ņemta vērā dzimumu līdztiesība;

Ilgtspējīgs patēriņš

13. aicina Komisiju un dalībvalstis dzimumu līdztiesības mērķus iekļaut visās ar vidi saistītās politikas jomās un visos ar ekonomiku saistīto lēmumu pieņemšanas līmeņos; šie mērķi jānosaka, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību;

14. mudina Komisiju un dalībvalstis sākt jauna sociālā un klimatam draudzīgā izaugsmes rādītāja piemērošanu, kurā ietverti labklājības neekonomiskie aspekti un kurš galvenokārt uzsver ar ilgtspējīgu attīstību saistītus aspektus, piemēram, dzimumu līdztiesību, nabadzības mazināšanu un mazāku siltumnīcefekta gāzu emisiju;

15. secina, ka pasākumi, kas paredzēti tam, lai apmierinātu iedzīvotāju likumīgās prasības pēc mājvietas, ēdiena un pārtikas produktiem, kā arī enerģijas un darba iespējām, vienmēr jāīsteno tā, lai saglabātu ekosistēmas un ierobežotu klimata pārmaiņas, vienlaikus izmantojot Zemes resursus tādā veidā, kas ir saskaņā ar cilvēktiesībām, īstenojot virzību uz lielāku dzimumu līdztiesību un nodrošinot resursu sadali atbilstoši vides taisnīguma principam;

16. uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt labus dzīves apstākļus bērniem un mazbērniem, tāpēc ekonomikas attīstībai ir jāapmierina mūsu prasības, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzības;

17. akcentē to, ka IKP ir ražošanas rādītājs, nevis vides ilgtspējīguma, resursu efektivitātes, sociālās integrācijas vai vispārējās sabiedrības attīstības rādītājs; prasa noteikt jaunus nepārprotamus un mērāmus rādītājus, ievērojot tādus aspektus kā klimata pārmaiņas, bioloģiskā daudzveidība, resursu efektivitāte un sociālais taisnīgums;

18. mudina dalībvalstis īstenot fiskālos pasākumus, kuru mērķis ir virzība uz videi draudzīgu ekonomiku, gan nosakot cenu ietekmei uz vidi, gan veltot līdzekļus tam, lai veicinātu videi draudzīgu inovāciju un ilgtspējīgu infrastruktūras sistēmu ieviešanu;

19. uzskata, ka ES publiskie līdzekļi vairāk jāizmanto ilgtspējīgu sabiedrisko labumu nodrošināšanai;

20. aicina paredzēt noteikumus, ka ES subsīdijas attiecas tikai uz darbībām, kas sniedz labumu videi un veicina sociālo ilgtspēju;

Ilgtspējīgs transports

21. aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot ilgtspējīgu transporta sistēmu, kur sieviešu un vīriešu pārvietošanās vajadzībām tiek veltīta vienlīdz liela vērība, un tiek radīta minimāla ietekme uz vidi;

22. aicina Komisiju pētniecības finansējumu kā būtisku atbalstu koncentrēt uz projektiem, ar kuriem veido inovatīvus un ilgtspējīgus transporta risinājumus;

23. mudina dalībvalstis samazināt transporta nozares ietekmi uz vidi un enerģētiku, kā arī veicināt dzimumu līdztiesību, īstenojot pasākumus, kas vērsti uz labāku piekļuvi IT un uz satiksmes ziņā efektīvu teritorijas plānošanu;

24. rosina Komisiju un dalībvalstis noteikt hierarhisku kārtību transporta nozarē un nepārprotami norādīt, kuri transporta veidi izvirzāmi par prioritāti, lai sasniegtu vispārējos mērķus vides un satiksmes jomās;

25. aicina pirms ikvienas transporta hierarhijas izstrādes apkopot statistikas datus, lai novērtētu valsts un privāto transporta veidu ietekmi uz vidi, ņemot vērā atšķirīgos vietējos apstākļus, un aicina attiecīgās valsts iestādes rādīt piemēru šajā jomā;

26. aicina dalībvalstis attiecīgo valsts revīzijas iestāžu pārbaudēs iekļaut arī valsts iestāžu izmantotā transporta ietekmes novērtējumu;

27. mudina dalībvalstis sekmēt attālinātā darba iespējas, paredzot sociālos un nodokļu atvieglojumus un nodrošinot tiesisko regulējumu darba ņēmēju aizsardzībai;

28. aicina dalībvalstis būtiski stiprināt sabiedriskā transporta pakalpojumus, kvantitatīvi un kvalitatīvi paplašinot transporta pakalpojumus, uzlabojot transporta veidu un iekārtu drošumu, komfortu un fizisko piekļuvi un nodrošinot integrētas papildu transporta sistēmas, tostarp mazās pilsētās un lauku apvidos, tādējādi veicinot sieviešu, cilvēku ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku iespējas ceļot, veicinot viņu sociālo iekļaušanu un uzlabojot šo personu dzīves apstākļus;

29. uzsver, ka, ieguldot ilgtspējīgas transporta sistēmas izveidē, jāņem vērā arī tas, ka sieviešu un vīriešu izpratne par publisko vidi ir atšķirīga un tās pamatā ir dažādi risku novērtējumi, tāpēc droša transporta sistēmas vide ir jāizvirza par prioritāti gan attiecībā uz sievietēm, gan vīriešiem;

Labklājība un videi draudzīga nodarbinātība

30. konstatē, ka videi draudzīgas darbavietas, piemēram, lauksaimniecībā, enerģētikā, transporta nozarē, sabiedriskajos pakalpojumos, pētniecībā, tehnoloģiju jomā, IT, būvniecībā un atkritumu apsaimniekošanā, ir ļoti svarīgs videi draudzīgas ekonomikas aspekts;

31. aicina dalībvalstis veicināt sieviešu uzņēmējdarbību videi draudzīgā ekonomikā, uzlabojot viņu piekļuvi tai, izplatot informāciju, piedāvājot mācību seminārus un veidojot pasākumus, lai palīdzētu sievietēm līdzsvarot darba un privāto dzīvi; aicina dalībvalstis veicināt sieviešu uzņēmējdarbību vides aizsardzības un videi draudzīgu tehnoloģiju izstrādē, proti, tādās jomās kā atjaunojamā enerģija, lauksaimniecība un tūrisms, kā arī videi draudzīgu inovāciju izstrādē, jo īpaši pakalpojumu nozarē; norāda, ka atjaunojamās enerģijas nozare var radīt jaunas darba iespējas sievietēm uzņēmējām reģionos, kur sieviešu bezdarba līmenis ir īpaši augsts;

32. aicina dalībvalstis nodrošināt sievietēm atbilstošus darba apstākļus, piekļuvi pienācīga līmeņa veselības aprūpei, izglītībai un dzīves apstākļiem un to, lai viņas var sevi spēcīgi pārstāvēt sociālajā dialogā, tā sekmējot pāreju uz jaunām videi draudzīgām darbavietām;

33. norāda, ka ilgtspējīga ekonomika nozīmē, ka tā ir videi draudzīga visās jomās — tiek nodrošinātas pienācīgas darbavietas, veidotas ilgtspējīgas kopienas un bagātību sadalījums ir taisnīgāks;

34. secina, ka videi draudzīgā ekonomikā nozīme ir ne tikai „zaļām” darbavietām, bet visām darbavietām, kuru ietekme uz vidi ir minimāla; norāda, ka šādas darbavietas var būt gan privāto pakalpojumu nozarē, gan labklājības nozarē, piemēram, skolās un aprūpes nozarē;

35. aicina dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu sieviešu pārstāvību politiskajās lēmējiestādēs, kā arī valdības ieceltajās struktūrās un iestādēs, kas nodarbojas ar vides, enerģētikas un videi draudzīgu darbavietu politikas noteikšanu, plānošanu un īstenošanu, lai ņemtu vērā dzimumu aspektu; aicina dalībvalstis iecelt vairāk sieviešu vadošos amatos un to sabiedrību valdēs, kas darbojas videi draudzīgu darbavietu jomā; uzsver — ja to nav iespējams izdarīt brīvprātīgā kārtā, ir jāīsteno mērķtiecīgi pasākumi, piemēram, jānosaka kvotas vai citi pasākumi, lai tādā veidā stiprinātu vienlīdzību un demokrātiju;

36. norāda, ka ekonomikas ekoloģiskā pārveidošana un pāreja uz zemas oglekļa emisijas tautsaimniecību radīs milzīgu pieprasījumu pēc kvalificētiem darba ņēmējiem; atsaucas uz to, ka darba ņēmējas ir īpaši neproporcionāli pārstāvētas atjaunojamo enerģiju nozarē un jo sevišķi — zinātnē un progresīvo tehnoloģiju jomā; uzsver, ka ir īpaši svarīgi, lai dalībvalstis izstrādātu rīcības plānus, ar tiem mudinot sievietes izvēlēties izglītības programmas un darbavietas tādās jomās kā inženierzinātnes, dabaszinātnes, IT un citās ar mūsdienīgām tehnoloģijām saistītās jomās, kurās nākotnē būs daudz videi draudzīgu darbavietu;

37. aicina dalībvalstis izmantot un izstrādāt metodes, lai rosinātu sievietes izvēlēties studēt un strādāt vides, transporta un enerģētikas jomā, tādējādi pilnībā atkāpjoties no stereotipiem, ka dabaszinātnēs un lietišķajās zinātnēs karjeru veidot var tikai vīrieši;

38. atzīmē, ka ir jāatbalsta un jāmudina sievietes izmantot mazajiem uzņēmumiem paredzētās mikrokreditēšanas iespējas;

39. mudina dalībvalstis izmantot un izstrādāt metodes, lai rosinātu vīriešus izvēlēties studēt un strādāt labklājības jomā, kas rada minimālu ietekmi uz vidi;

40. aicina dalībvalstis, izmantojot ES programmas, ko piedāvā ERAF un ESF, izstrādāt apmācības kursus, lai sekmētu sieviešu piekļuvi jaunām videi draudzīgām darbavietām un progresīvajām tehnoloģijām ar minimālu ietekmi uz vidi gan privātajā, gan valsts sektorā; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka darbinieces tiek vairāk iekļautas apmācību projektos un programmās par pāreju uz videi draudzīgu ekonomiku, t. i., attiecībā uz nodarbinātību atjaunojamo resursu nozarē, zinātnē un tehnoloģiski intensīvajās jomās, un koncentrēties uz to, lai izglītības un apmācības pasākumi sniegtu viņām nepieciešamās prasmes un kvalifikācijas un viņas — uz vienādiem nosacījumiem ar vīriešiem — varētu konkurēt darba tirgū un veidot karjeru; konstatē, ka vīriešiem ir vieglāk piekļūt attīstītās lauksaimnieciskās ražošanas līdzekļiem un uzņēmējdarbības tehnoloģijām, kas nepieciešams, lai videi draudzīgā ekonomikā ieņemtu augsti kvalificētu amatu;

41. secina — lai sievietes varētu iesaistīties videi draudzīgā ekonomikā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vīrieši, ir jāveido vairāk bērnu un veco laužu aprūpes centru, jārada iespējas sievietēm un vīriešiem apvienot darba un ģimenes dzīvi un ir jāievēro sieviešu seksuālās un reproduktīvās tiesību; norāda, ka politikas nostādnēs un tiesību aktos jātiecas nodrošināt atbalstu sociālajai nodrošināšanai, ģimenes plānošanai un bērnu aprūpei, jo tikai tad, ja sabiedrība nodrošinās minēto prasību izpildi, sievietes spēs dalīties savā kompetencē un veikt līdzvērtīgu ieguldījumu veiksmīgā, videi draudzīgā ekonomikā;

42. norāda, ka videi draudzīgākas ekonomikas veicināšana tagad tiek uzskatīta par līdzekli ekonomiskās attīstības stimulēšanai, jo īpaši ekonomiskās krīzes un stratēģijas „Eiropa 2020” kontekstā; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt tādus ieguldījumus un programmas videi draudzīgas ekonomikas attīstībā, kas veicina videi draudzīgu inovāciju un darbavietu radīšanu un kas ir vērstas uz tiem, kam tās visvairāk nepieciešamas; uzsver — lai novērstu nevienlīdzības saasināšanos, ir būtiski ņemt vērā dzimumu aspektus;

43. aicina Komisiju un dalībvalstis vākt datus un analizēt rādītājus atbilstoši personu dzimumam par finansiālo resursu sadalījumu pēc dzimuma principa dalītajām nozarēm un videi draudzīgām inovācijām un izstrādāt rādītājus, lai sadalījumā mērītu videi draudzīgas ekonomikas potenciālo ietekmi uz teritoriālo un sociālo kohēziju; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģisko virzienu un instrumentu kopumu, lai efektīvi reaģētu uz iespējamajām izmaiņām nodarbinātības līmeņos un darba tirgus struktūrā;

Ilgtspējīga politika starptautiskajās attiecībās

44. sagaida, ka saistībā ar plašāku un noturīgāku ekonomikas rādītāju izmantošanu, tostarp attīstības politikā, tiks uzsvērta vajadzība sasniegt sociālos un vides mērķus jaunattīstības valstīs un ka īpašas politikas nostādnes un noteikumi garantēs sieviešu tiesības uz īpašumu un kontroli pār dabas resursiem; uzsver, ka ir jāveicina sieviešu piekļuve tādiem pakalpojumiem un jaunajām tehnoloģijām, kas ir vajadzīgas enerģētikas, ūdensapgādes, komercuzņēmumu un lauksaimnieciskās ražošanas pārvaldībā un darbībā; uzsver, ka pastāv nepieciešamība pēc lielākas sieviešu iesaistīšanas uzņēmējdarbības un organizāciju vadībā;

45. aicina Komisiju pilnībā atzīt un risināt vides degradācijas daudzējādo ietekmi uz nevienlīdzību, jo īpaši nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem, kā arī nodrošināt sieviešu vienlīdzīgas tiesības jaunu politikas priekšlikumu izstrādē klimata pārmaiņu un vides ilgtspējīguma jomā;

46. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot rādītājus, lai izvērtētu projektu un programmu specifisko ietekmi uz dzimumu sadalījumu, kā arī veicinātu dzimumu līdztiesības perspektīvas ievērošanu vides stratēģijās nolūkā pāriet uz videi draudzīgu ekonomiku;

47. mudina Komisiju īpaši ņemt vērā to, ka daudzviet pasaulē piekļuve tīram ūdenim būtiski svarīga ir meitenēm un sievietēm, jo bieži vien tieši viņas ir atbildīgas par ūdens ieguvi un nogādāšanu mājās; tāpat ir svarīgi ņemt vērā arī pamatiedzīvotāju sieviešu zināšanas par vietējām ekosistēmām;

48. aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību tam, ka daudzās jaunattīstības valstīs iespējas sievietēm veidot karjeru videi draudzīgā ekonomikā arvien vēl ir ļoti ierobežotas sociālo apstākļu un patriarhālu sabiedrisko modeļu dēļ un ka sievietes nespēj iegūt informāciju, apmācību un apgūt tehnoloģijas, kas nepieciešams, lai piekļūtu šai nozarei;

49. rosina Komisiju īpaši ņemt vērā to, ka miljoniem iedzīvotāju ir pilnībā atkarīgi no enerģijas, kas iegūta no biomasas un ka bērni un sievietes cieš no veselības problēmām, jo ir iesaistīti biomasas iegūšanā, pārstrādē un izmantošanā; uzsver, ka tāpēc ir jāveic ieguldījumi atjaunojamos un efektīvākos enerģijas avotos;

50. prasa veikt padziļinātu ietekmes analīzi, ņemot vērā klimata, dzimumu līdztiesības un ilgtspējīguma aspektus, attiecībā uz to daudzpusējo un divpusējo tirdzniecības nolīgumu iznākumu, par kuriem notiek sarunas starp ES un trešām valstīm, kā arī mudina Komisiju klimata pārmaiņu pārvaldībai iedalīt konkrētu atbalsta apjomu kā daļu no kopējā tirdzniecības atbalsta un cita attīstības atbalsta;

51. aicina Komisiju izstrādāt programmu modernai tādu tehnoloģiju un zināšanu nodošanai, kas jaunattīstības valstīm un reģioniem var palīdzēt pielāgoties vides pārmaiņām;

52. uzsver, ka, izstrādājot stratēģiju klimata pārmaiņu novēršanai, ir jāņem vērā dzimumu nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi resursiem, piemēram, mikroaizdevumiem, kredītiem, informācijai un tehnoloģijām;

53. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

• [1]  http://unctad.org/en/Docs/unep_unctad_un-ohrlls_en.pdf
• [2]  http://www.unep.org/labour_environment/features/greenjobs-report.asp.
• [3]  http://www.unwomen.org/wp-content/uploads/2011/11/Rio+20-UN-Women-Contribution-to-the-Outcome-Document.pdf.
• [4]  http://www.womenrio20.org/Women’s_MG_Rio+20_Summary.pdf.
• [5]  http://www.wecf.eu/download/2011/March/greeneconomyMARCH6docx.pdf.
• [6]  http://www.regeringen.se/content/1/c6/04/59/80/4edc363a.pdf.
• [7]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0145.
• [8]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0070.
• [9]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0069.
• [10]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0430.
• [11]  OV C 308 E, 20.10.2011., 6.-18. lpp.
• [12]  OV C 236 E, 12.8.2011., 79.-86. lpp.

PASKAIDROJUMS

Šajā ziņojumā videi draudzīgu ekonomiku pielīdzina ilgtspējīgai ekonomikai, tātad sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgai ekonomikai. Tā, protams, ietver arī sieviešu un vīriešu līdztiesību. Videi draudzīga jeb ilgtspējīga ekonomika ir tāda sistēma, kurā tiek saglabāta ekosistēmu produktivitāte (planētas izturība) un vienlaikus veidota tāda sabiedrība, kurā tiek apmierinātas visu cilvēku pamata vajadzības. Ekonomikas attīstība videi draudzīgā ekonomikā notiek, ņemot vērā to, ko daba spēj izturēt, un nodrošinot taisnīgu resursu sadalījumu starp cilvēkiem, starp sievietēm un vīriešiem, kā arī starp paaudzēm.

Videi draudzīgā ekonomikā visaugstāk tiek vērtētas planētas un iedzīvotāju vajadzības, un tās mērķis ir veidot ilgtspējīgu sabiedrību, kas ir energoefektīva un veselīga, un kuras procesos var iesaistīties visi cilvēki neatkarīgi no viņu dzimuma, vecuma, etniskās piederības, ādas krāsas, seksuālās orientācijas, fiziskajām spējām vai pārliecības.

Politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanā novērojams liels līdzsvara trūkums starp sievietēm un vīriešiem. Šāds dzimumu līdzsvara trūkums iedragā politisko lēmumu pieņemšanas leģitimitāti, jo demokrātija balstās uz to, ka likumīgi pilnvaroto personu vidū ir pārstāvji no visām iedzīvotāju grupām. Vienāda iesaistīšanās politikas un ekonomikas procesos, kā arī videi draudzīga ekonomika ir nepieciešama, lai sieviešu intereses tiktu ņemtas vērā tādā pašā mērā, kā mūsdienās tiek ņemtas vērā vīriešu intereses. Lai novērstu līdzsvara trūkumu, valstīm jāīsteno pasākumi, tostarp jānosaka kvotas, kas nodrošinātu dzimumu līdzsvaru politikā un videi draudzīgu ekonomiku.

Ilgtspējīgs patēriņš

Mūsdienu ekonomikas sistēmās netiek ņemts vērā tas, ka dabas resursu daudzums ir ierobežots. Konsekvents pieaugums tiek uzskatīts par pašsaprotamu. Tomēr agrāk vai vēlāk resursi izzudīs, jo katra ražotā un patērētā produkta vai pakalpojuma izmantošanai ir nepieciešami dažādi papildu dabas resursi (ūdens, enerģija, metāli, u. c.). Ražošanas un patērēšanas rezultātā rodas izmeši un piesārņojums, kas agrāk vai vēlāk nonāks mūsu ekosistēmās. To spējai uztvert un mazināt izmešus, kā arī pielāgoties mainīgajiem apstākļiem ir robeža. Ja tā tiks pārsniegta, var apstāties svarīgi dabiskie cikli, kas ir mūsu esamības un labklājības pamats. Lai novērstu šādu attīstības gaitu, ir jāpārveido ekonomikas sistēma, lai dabas resursu izmantošana notiktu vienmērīgā, plūstošā mijiedarbībā ar resursu atjaunošanos un jaunu resursu rašanos. Tā ir pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku.

Tomēr, lai ekonomika varētu būt videi draudzīga, ir jābūt arī ilgtspējīgam cilvēkresursu izmantojumam, proti, sociālajam ilgtspējīgumam. Tas, piemēram, nozīmē labāku līdzsvaru starp nabadzīgajiem un bagātajiem, starp sievietēm un vīriešiem. Patlaban mūsu ietekme uz Zemes resursiem – tā dēvētā ekoloģiskā pēda – bagātajās valstīs ir ievērojami lielāka nekā nabadzīgajās valstīs. Ja visi dzīvotu tā, kā, piemēram, Zviedrijas iedzīvotāji, tad vajadzētu 3 zemeslodes, lai līdzsvarotu resursu izmantojumu. Šāds līdzsvara trūkums ir nepamatots.

Ekonomikas sistēma izraisa dažādas krīzes: finanšu krīzi, ekosistēmu sabrukumu, klimata pārmaiņas, utt. Tas savukārt vājina drošības sistēmu un pazemina labklājības līmeni. Sākoties krīzei, sabiedrībā bieži vien tiek veikti samazinājumi labklājības nozarē, kas izraisa izglītības iespēju un veselības pasliktināšanos, vājāku sociālo aprūpi, mazākas pensijas un mājvietu trūkumu. Vissmagāk šādi samazinājumi skar nabadzīgos iedzīvotājus, kuri radušos zaudējumus nevar segt ar ietaupījumiem, privāto apdrošināšanu vai līdzīgiem fondiem. No 1,3 miljardiem iedzīvotāju, kuru ienākumi ir mazāki par vienu dolāru dienā, 70 % ir sievietes. Tātad krīze izraisa vēl lielāku nevienlīdzību sabiedrībā.

Tomēr ir jāvērš uzmanība arī uz to, ka nabadzīgo valstu attīstības veicināšana, palielinot patēriņu un paaugstinot labklājības līmeni, ir nepieciešama, lai nodrošinātu labāku līdzsvaru starp pasaules valstīm un iedzīvotāju grupām. Nabadzīgāko valstu attīstības ierobežošana nav aktuāls jautājums. Videi draudzīga ekonomika nav ilgtspējīga, ja nopietna uzmanība netiek pievērsta resursu sadalījumam pasaulē.

Dažādo dzimumu lomu dēļ sieviešu un vīriešu patēriņa ieradumi ir atšķirīgi, un dažāda ir arī šo iedzīvotāju grupu ietekme uz vidi. Piemēram, vīrieši daudz vairāk patērē gaļu un daudz biežāk izmanto automašīnas. Sieviešu un vīriešu dažādie patēriņa ieradumi ietilpst personības identitātes veidošanā un stiprina dzimumidentitāti. Bieži vien patēriņu salīdzina ar laimi, panākumiem un vēlmēm, un tāpēc patēriņu uzskata par patērētāja atalgojumu. Tātad izvēle attiecībā uz patēriņu nav racionāla. Varētu teikt, ka attieksme veidojas, ņemot vērā vēlmi atbilst kādai noteiktai identitātei, kas bieži vien ir cieši saistīta ar seksualitāti un dzimuma īpatnībām.

Vīriešiem paredzētās patēriņa preces bieži vien ir tādas, kas patērē enerģiju un ir saistītas ar tehnoloģijām. Savukārt sieviešu patēriņa preču saraksta augšgalā ierindojas apģērbs. Vēl vienu patēriņa atšķirību dzimumu starpā nosaka atšķirīgie ienākumu līmeņi. Vīrieši kopumā pelna vairāk nekā sievietes, tāpēc viņiem ir lielākas iespējas patērēt vairāk. Palielinoties ienākumiem un uzlabojoties labklājībai, indivīdi mēdz vairāk naudas tērēt tam, kas ietaupa laiku, jo laika vērtība ir pašsaprotama. Bieži vien tas apdraud vidi. Tātad, izvērtējot dažādas alternatīvas, savstarpēji tiek salīdzināts laiks un izmaksas, un, tā kā izmaksas, kas saistītas ar ietekmi uz vidi, neskar indivīdu, tad viņa izdarītās izvēles rezultātā ietekme uz vidi bieži vien ir lielāka.

Valda uzskats, ka sievietes jau no dabas ir vairāk tendētas uz aprūpi un videi draudzīgāku izturēšanos nekā vīrieši. Ja šādu nostāju ieņem arī jautājumā par patēriņa atšķirībām dzimumu starpā, rodas jauna problēma, jo tiek iedragāta iespēja rast risinājumu.

Runājot par videi draudzīgu un ilgtspējīgu ekonomiku, tās definīcijas neatņemama sastāvdaļa ir lielāka dzimumu līdztiesība. Līdztiesība ietilpst jēdzienā „sociālais ilgtspējīgums”. Mūsdienu ekonomikas sistēmas raksturīgā kļūda ir tā, ka atsevišķas preces un pakalpojumi netiek novērtēti. Tie ir darba pienākumi, kurus bieži vien pilda sievietes. Tie var būt bērnu pieskatīšana, audzināšana, ēdiena gatavošana, ūdens nešana utt. Tādējādi šīs darbības ekonomikā kļūst „neredzamas”. Tomēr sievietes vietējā sabiedrībā atgriež lielāko daļu no tā, ko nopelna algotā darbā. Tieši tāpēc sieviešu loma ir svarīga un tā ir jāpadara redzamāka. Ir jāīsteno ģimenes plānošanas pasākumi, jāuzlabo bērnu aprūpe un jāparedz dalīta vecāku pienākumu pildīšana, lai arī sievietēm būtu iespēja veltīt laiku sabiedrības attīstības procesiem un iesaistīties tajos.

Patlaban daudzas sievietes dzīvo patriarhālā sistēmā, kur sieviešu tiesības tiek ievērotas ievērojami mazāk nekā vīriešu tiesības. Piemēram, sievietei nedrīkst piederēt zeme, viņa nedrīkst ņemt aizdevumu, viņai nav piekļuves dabas resursiem, viņa nevar izglītoties, viņai tiek liegta piekļuve veselības aprūpei, kā arī dažādiem tehnoloģiskiem risinājumiem. Šāda sistēma mazina jebkādu iespēju sievietēm izkļūt no šīs situācijas.

Ilgtspējīgs transports

Ir jāizveido ilgtspējīga transporta sistēma, kurā vienlīdz nopietni tiek ņemtas vērā sieviešu un vīriešu vajadzības pēc transporta pakalpojumiem un kuras ietekme uz vidi ir minimāla. Dalībvalstīm ir jāsamazina transporta nozares ietekme uz vidi un enerģētiku un ir jāveicina dzimumu līdztiesība, īstenojot pasākumus, kas vērsti uz labāku piekļuvi IT un uz satiksmes ziņā efektīvu teritorijas plānošanu. Tas tāpēc, ka, ja iedzīvotāji var izmantot plašākas IT iespējas un tādējādi komunicēt, nekur nepārvietojoties, ja, īstenojot teritorijas plānošanas pasākumus, var padarīt apdzīvotās vietas blīvākas un izmantot tās videi labvēlīgā veidā, tad sabiedrība var kļūt transporta ziņā efektīvāka un energotaupīgāka. Tādā gadījumā lielākai iedzīvotāju daļai būs iespēja nokļūt no vienas vietas otrā, ejot kājām vai braucot ar velosipēdu, un līdz ar to uzlabosies ne tikai sieviešu, bet arī visu pārējo to personu pārvietošanās iespējas, kurām ir mazi ienākumi.

Ilgu laiku daudzi ir vārdos pauduši vienprātību par to, ka ir vajadzīga ilgtspējīgāka transporta sistēma. Tomēr praksē izmaiņu ir visnotaļ maz. Tieši tāpēc ir pienācis laiks ieviest hierarhisku kārtību transporta sistēmā, skaidri norādot, kuri transporta veidi ir prioritāri, lai sasniegtu vispārējos vides un transporta satiksmes mērķus. Hierarhiska kārtība transporta sistēmā balstās uz to, ka vienmēr jāizvēlas pirmais pasākums tad, ja kāda transporta un komunikācijas problēma ir jārisina šādā secībā: 1) IT un platjosla, 2) satiksmes ziņā efektīva teritorijas plānošana, 3) gājēju un riteņbraucēju satiksme, 4) sabiedriskā transporta sistēma, proti, pirmkārt, autobusu, sliežu transporta un dzelzceļa satiksme, to darbināšanai izmantojot atjaunojamo degvielu, un, otrkārt, sabiedriskais transports, kura darbināšanai izmanto fosilo degvielu, 5) jūras satiksme, 6) autotransports.

Tiecoties pretī videi draudzīgai ekonomikai, ir svarīgi stiprināt vietējo un reģionālo sabiedriskā transporta sistēmu un tādā veidā uzlabot arī sieviešu ikdienas situāciju un iespējas pārvietoties. Spēcīga sabiedriskā transporta sistēma arī vīriešiem dotu iespēju daudz biežāk izmantot ekoloģiski ilgtspējīgu transportu, kas ir ļoti labi, jo vīriešiem daudz lielākā mērā ir jālauž savi uzvedības modeļi un ieradums izmantot automašīnu tik bieži, kā tas notiek patlaban. Te jāņem vērā arī tas, ka sievietēm un vīriešiem ir atšķirīga izpratne par publisko telpu un tās pamatā ir atšķirīgi risku novērtējumi. Tāpēc ir jāizskauž nedroša vide transporta sistēmā, gluži tāpat ir jālikvidē tumši tuneļi vai pārejas, tā uzlabojot drošību, īpaši sieviešu drošību.

Labklājība un videi draudzīga nodarbinātība

Patlaban darba tirgū trūkst līdztiesības starp sievietēm un vīriešiem. Pastāv risks, ka arī nākotnes jaunajās „zaļajās” darbavietās sieviešu pārstāvība būs mazāka. Tāpēc ir jāīsteno pasākumi, kuru mērķis ir panākt to, ka sievietes var iekārtoties videi draudzīgās darbavietās, piemēram, transporta, būvniecības un ražošanas nozarēs. Visām valstīm jānodrošina, ka izglītībā un kompetences uzlabošanā „zaļo” darbu veikšanai tiek uzsvērta dzimumu līdztiesība.

Jēdziens „zaļas darbavietas” attiecas arī uz administratīvo darbu, kā arī darbu privāto un sabiedrisko pakalpojumu nozarē, kas uzlabo vidi vai kuras ietekme uz vidi ir minimāla. Patlaban šajās jomās vairāk strādā sievietes, nevis vīrieši, tāpēc būtu jāīsteno pasākumi šajās nozarēs nodarbināto vīriešu īpatsvara palielināšanai. Tas var attiekties uz administratora pienākumu veikšanu un iestāžu darbiniekiem, kā arī lielā mērā uz darbavietām skolās un aprūpes nozarē.

Izglītībai vienmēr bijusi liela loma sabiedrības attīstībā. Tieši tāpēc izglītība ir jāpielāgo sabiedrības attīstības procesiem. Pašreizējās un nākamās paaudzes izglītošana par ilgtspējīgas sabiedrības attīstības procesiem ir noteicošais faktors virzībai uz ilgtspējīgu sabiedrības attīstību. Būtu jāakcentē zināšanas par tādām vērtībām kā demokrātija, līdztiesība, cilvēku pamattiesību ievērošana un cieņa pret dabu.

Ilgtspējīga politika starptautiskajās attiecībās

Vismazāk attīstītajām valstīm piemīt liels izdošanās potenciāls un pat iespēja vadīt virzību uz videi draudzīgu ekonomiku. Tas tāpēc, ka šajās valstīs jau patlaban ir zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa ražošana un iedzīvotāji piekopj tādu dzīvesveidu, kas videi un klimatam nav tik kaitīgs kā dzīves stils bagātajās valstīs. Lai varētu notikt pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku, ir vajadzīgas gan politiskās reformas, gan instrumenti, finanšu mehānismi un tirdzniecības noteikumi. Iepriecina tas, ka daudzās no šīm valstīm lēmumu pieņēmēji jau patlaban pieņem svarīgus lēmumus pareizajā virzienā, lai sasniegtu videi draudzīgas ekonomikas mērķi. Daudzas zema un vidēja ienākumu līmeņa valstis aizvien biežāk izstrādā progresīvas nodokļu sistēmas, apliekot ar nodokļiem videi kaitīgas saimnieciskās darbības un produktus. Diemžēl liela ārvalstu ieguldījumu daļa tiek piešķirta videi kaitīgām saimnieciskām darbībām, piemēram, naftas, gāzes un minerālu ieguvei, un daudz mazāka daļa tiek piešķirta apstrādes rūpniecībai un šo valstu ekonomikai svarīgu ilgtspējīgas infrastruktūras projektu attīstībai. Tāpēc svarīgi ir pārvirzīt ieguldījumus uz projektiem, kas ir ilgtspējīgi ilgtermiņā, proti, atbilstoši virzībai uz videi draudzīgu ekonomiku. Šajā ziņā ES ir jānodrošina, ka tās attīstības politika ir vērsta uz sociālo un ekoloģisko mērķu sasniegšanu.

Īstenojot minēto pāreju, šīm valstīm ir jādod piekļuve vajadzīgajām tehnoloģijām saistībā ar virzību uz videi draudzīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Galvenokārt runa ir par tehnoloģijām, kas atvieglo darbu lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, lopkopībā, energoapgādē, atkritumu apstrādē un transporta nozarē. Lielākoties šajās jomās strādā sievietes. Atvieglojot darbu šajās nozarēs, var uzlabot arī sieviešu situāciju, dodot viņām brīvu laiku pašu labklājības veicināšanai vai dalībai sabiedriskajos procesos.

Lai dotu iespēju piekļūt un attīstīt atbilstošas tehnoloģijas, ļoti liela nozīme ir inovācijām un informācijas pieejamībai. Lai attīstītu, absorbētu un pielāgotos videi draudzīgai ekonomikai iekšzemes patēriņa, kā arī eksporta uz attīstītajām valstīm nolūkos, ir jābūt starptautiskai sadarbībai, pētniecībai un attīstībai. Šajā sakarā ir jāierobežo arī patentu ilgums un jāvienkāršo pieejamo tehnoloģiju un inovāciju brīva izmantošana.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	10.7.2012
Galīgais balsojums	+: –: 0:	21 4 1
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Andrea Češková, Marije Cornelissen, Edite Estrela, Iratxe García Pérez, Zita Gurmai, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Lívia Járóka, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Silvana Koch-Mehrin, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Antonyia Parvanova, Raül Romeva i Rueda, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Marc Tarabella, Britta Thomsen, Angelika Werthmann, Marina Yannakoudakis, Inês Cristina Zuber
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Mariya Gabriel, Kent Johansson, Christa Klaß, Mojca Kleva, Kartika Tamara Liotard, Ana Miranda