ZIŅOJUMS par patēriņa kredītlīgumu direktīvas (2008/48/EK) īstenošanu

19.10.2012 - (2012/2037(INI))

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja
Referente: Birgit Collin-Langen

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par patēriņa kredītlīgumu direktīvas (2008/48/EK) īstenošanu

(2012/2037(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0343/2012),

A. tā kā valstu tirgu atvēršana nozīmīgajai patēriņa kredīta ekonomikas nozarei, konkurences stiprināšana un iekšējā tirgus uzlabošana ir ES politikas uzdevums un tā ir patērētāju un kreditoru interesēs;

B.  tā kā ar Patēriņa kredītlīgumu direktīvu tiks nodrošināts kopīgs Eiropas tiesiskais patērētāju aizsardzības regulējums, veicot mērķtiecīgu, pilnīgu saskaņošanu piecās apakšjomās, balstoties uz tādu kārtību, kas piešķir dalībvalstīm nelielu rīcības brīvību, jo īpaši attiecībā uz iespējamu atšķirīgu īstenošanas pieeju;

C. tā kā tajā pašā laikā vēl būs jāpārvar tiesiska un praktiska rakstura šķēršļi;

D. tā kā Eiropas Parlamenta pētījums par Patēriņa kredītlīgumu direktīvas īstenošanu apliecina, ka ar dažiem svarīgākajiem direktīvas noteikumiem, piemēram, 5. panta noteikumiem par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, nav izdevies panākt iecerēto dalībvalstu patērētāju aizsardzības noteikumu saskaņošanu, jo dalībvalstis šos noteikumus interpretē un īsteno atšķirīgi;

E.  tā kā Patēriņa kredīta direktīvas transponēšana, ņemot vērā īso termiņu un šajā laikā veicamos dažādos un apjomīgos tiesiskos grozījumus, ne visās dalībvalstīs tiks veikta laikus vai — atsevišķos gadījumos — netiks veikta pilnībā pareizi;

F.  tā kā statistika liecina, ka kopš direktīvas stāšanās spēkā pārrobežu patēriņa kredītu ņemšana nav palielinājusies, lai gan to varētu izskaidrot ar dažādiem faktoriem, piemēram, valodu, taču arī ar smagām problēmām finanšu nozarē un nepietiekamu patērētāju informētību par pārrobežu patēriņa kredītu iespējām un tiesībām, kādas ir patērētājiem, slēdzot šādus līgumus;

G. tā kā pienācīgai patērētāju aizsardzības praksei kredītu nozarē ir nozīmīga loma finanšu stabilitātes nodrošināšanā; tā kā valūtas kursa svārstības rada ievērojamu risku patērētājiem, jo īpaši finanšu krīžu laikā;

H. tā kā pārmērīga patērētāju kreditēšana ārvalstu valūtā ir palielinājusi risku un zaudējumus, ko izjūt mājsaimniecības;

I.   tā kā 2011. gada 21. septembrī Eiropas Sistēmisko risku kolēģija pieņēma svarīgu Ieteikumu par kreditēšanu ārvalstu valūtā (ESRB/2011/1);

K. tā kā saskaņā ar direktīvas 27. pantu Komisija 2013. gada maijā veic pirmo pārskatu attiecībā uz noteiktiem direktīvas aspektiem un šajā saistībā jau ir pasūtījusi pētījumu;

L.  tā kā Eiropas Parlaments lielu nozīmi piešķir tam, lai tiktu nodrošināta informācija par pārbaudes starpposmiem un rezultātiem un lai tas varētu sniegt atzinumu;

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija savas pārbaudes sagatavošanas laikā jau veic pētījumu par direktīvas ietekmi uz iekšējo tirgu un patērētāju aizsardzību, lai precīzi noteiktu, kā tā ietekmēs pārrobežu kredītus, un uzslavē apjomīgo darbu, ko paveikusi Komisija, valstu likumdevēji un kredītiestādes;

2.  uzsver, ka labāka piekļuve pārrobežu patēriņa kredīta tirgum varētu sniegt Eiropai pievienoto vērtību iekšējā tirgus veicināšanā; uzskata, ka to varētu panākt, cita starpā labāk informējot patērētājus par iespēju ņemt patēriņa kredītu citā dalībvalstī, un par tiesībām, kādas ir patērētājiem, slēdzot šādus līgumus;

3.  ņem vērā, ka pārrobežu patēriņa kredīta ņemšanas apjoms nepārsniedz 2 %, turklāt no tiem apmēram 20 % ir tiešsaistē ņemto kredītu;

4.  norāda, ka viens no direktīvas mērķiem ir nodrošināt informācijas pieejamību, kā rezultātā tiktu veicināta vienotā tirgus darbība arī aizdevumu jomā, tādēļ nepieciešams izvērtēt, vai pieaug pārrobežu darījumu skaits aizdevumu jomā;

5.  uzskata, ka noteikumi par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, par 5. panta 6. punktā minētajiem izskaidrojumiem un 8. pantā minēto kredītspējas novērtēšanu ir pietiekami, lai novērstu ārvalstu valūtas kredīta riskus;

6.  tomēr aicina uzraudzības iestādes prasīt finanšu iestādēm sniegt patērētājiem personalizētu, pilnīgu un viegli saprotamu skaidrojumu par riskiem, kas saistīti ar kredītu ņemšanu ārvalstu valūtā, kā arī par to, kā maksājumus ietekmēs aizņēmēja dzīvesvietas dalībvalsts likumīgā maksāšanas līdzekļa vērtības būtiska samazināšanās un ārvalsts procentu likmes palielināšanās; uzskata, ka šie skaidrojumi ir jāsniedz, pirms tiek parakstīts jebkāds līgums;

7.  atzīmē dažās dalībvalstīs paustās bažas par to, kādā veidā tiek izklāstīta informācija, ko patērētājiem pirms līguma noslēgšanas sniedz, izmantojot Eiropas patēriņa kredīta standartinformāciju (SECCI), ka tas ir tik tehnisks, ka ietekmē patērētāju spēju to pienācīgi saprast; uzskata, ka SECCI veida efektivitātei jābūt svarīgam aspektam, Komisijai veicot direktīvas ietekmes novērtējumu;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada septembrī veikto kontroles procedūru SWEEP, kuras rezultāti rāda, ka 70 % finanšu iestādēm piederošo pārbaudīto tīmekļa vietņu reklāmās un piedāvājumos trūkst būtiskas informācijas, turklāt norādītās izmaksas ir maldinošas, un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus šo kļūmju labošanai; šajā saistībā norāda, ka dažkārt netiek izmantoti noteikumi par uzskatāmiem piemēriem, ka tas ir paredzēts, un ka nepieciešami uzlabojumi;

9.  aicina stingri uzraudzīt finanšu iestāžu reklāmas un tirgvedības pasākumus, lai kredītlīgumu reklāmā un tirdzniecībā novērstu maldināšanu un nepareizas informācijas sniegšanu;

10. konstatē, ka dažas dalībvalstis ir izmantojušas iespēju paplašināt piemērošanas jomu, ietverot citus finanšu produktus, un tas, šķiet, nav radījis nekādas pretrunas;

11. uzsver, ka tiesību aktu noteikumiem jābalstās uz vispārējo praksi un vidējā patērētāja un vidējā uzņēmēja vajadzībām, nevis ar tiem jāreaģē uz dažiem ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, turklāt tā, lai padarītu patērētājam sniedzamo informāciju mazāk saprotamu, pārredzamu un salīdzināmu;

12. konstatē, ka noteikumu paplašināšana automātiski nenodrošina labāku patērētāju aizsardzību un ka pārāk daudz informācijas nevis nodrošinās skaidrību, bet gan vēl vairāk apmulsinās nepieredzējušu patērētāju; šajā sakarībā atzīst patērētāju apvienību sniegtās zināšanas, palīdzību un finanšu izglītību, kā arī to iespējamo lomu kredītu restrukturizācijā tām mājsaimniecībām, kuras nonākušas grūtībās;

13. aicina noteikt, lai patērētājiem būtu tiesības tikt informētiem gan par papildu pakalpojumu izmaksām, gan par savām tiesībām iegādāties papildu pakalpojumus no citiem pakalpojumu sniedzējiem. uzskata, ka ir jāprasa, lai finanšu iestādes šādus pakalpojumus un ar tiem saistīto maksu nošķirtu no tiem pakalpojumiem, kas ir tieši saistīti ar pamata aizdevumu, un paskaidrotu, kuri pakalpojumi ir būtiski kredītlīguma termiņa pagarināšanai un kurus pakalpojumus aizņēmējam ir iespējams izvēlēties pēc saviem ieskatiem;

14. uzskata, ka rūpīgāk jāizmeklē grūtības, kas varētu rasties saistīto līgumu gadījumā attiecībā uz tiesībām atteikties; uzsver, ka ir būtiski vērst patērētāju uzmanību uz to, ka gadījumā, ja viņi īsteno tiesības atteikties no līguma, kurā piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs tiešā veidā saņem summu, kas atbilst maksājumam no kredīta sniedzēja ar papildu līguma starpniecību, patērētājiem nav jāsedz nekāda maksa, komisijas maksa vai izmaksas saistībā ar sniegto finanšu pakalpojumu;

15. aicina Komisiju izvērtēt, cik lielā mērā netiek ievērots pienākums sniegt informāciju līgumos, kad starpniekiem nav saistoši noteikumi par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, lai noteiktu, kā vislabāk aizsargāt patērētājus šādās situācijās;

16. uzskata, ka nepieciešams pievērst īpašu uzmanību sarežģītajam regulējumam attiecībā uz pirmstermiņa atmaksu;

17. norāda, ka paziņojumam patērētājiem pirms procentu likmju izmaiņām jābūt savlaicīgam, lai dotu viņiem pietiekami daudz laika izpētīt tirgus un nomainīt kredīta izsniedzēju pirms izmaiņas stājas spēkā;

18. konstatē, ka pastāv nepieciešamība uzlabot izklāstu, kas ir „uzskatāms piemērs”;

19. uzsver, ka nepieciešams nodrošināt vienotu gada procentu likmes aprēķināšanu, novērst neskaidrības un panākt saskaņotību ar pārējiem juridiskajiem instrumentiem;

20. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valstu uzraudzības iestādēm piešķir visas vajadzīgās pilnvaras un resursus, lai tās varētu veikt uzticētos pienākumus; aicina valstu uzraudzības iestādes uzraudzīt atbilstību šai direktīvai un efektīvi panākt tās noteikumu izpildi;

21. uzsver, ka, turpmāk nosakot transponēšanas termiņus, vairāk būtu jāņem vērā attiecīgās izmaiņas valsts tiesību aktos, ar kurām saistīts transponēšanas process;

22. aicina dalībvalstis attiecināt esošo patērētāju aizsardzības līmeni arī uz kredītiem, tostarp īstermiņa kredītiem, kurus sniedz ar interneta, īsziņu pakalpojumu vai citu distances saziņas līdzekļu palīdzību, jo šādi kredīti kļūst arvien populārāki patēriņa kredīta tirgū, tajā skaitā attiecinot šo līmeni arī uz summām, kas ir zem EUR 200 robežvērtības un tādējādi pašlaik ir ārpus direktīvas darbības jomas;

23. uzsver, ka pašlaik nav nepieciešams pārstrādāt direktīvu, bet pirmām kārtām jānodrošina tās pareiza transponēšana un īstenošana;

24. uzskata, ka pēc pilnīgas un pareizas transponēšanas jānovērtē direktīvas praktiskā ietekme un tikai pēc tam Komisijai jāierosina visi nepieciešamie grozījumi; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei Direktīvas īstenošanas novērtējuma ziņojumu un ietekmes uz patērētāju aizsardzību pilnīgu novērtējumu, ņemot vērā ietekmi, ko radījusi finanšu krīze un jaunais ES tiesiskais regulējums finanšu pakalpojumu jomā;

25. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

PASKAIDROJUMS

Patērētāju kredīta direktīvai ir divi mērķi: nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni un stiprināt pārrobežu iekšējo tirgu attiecībā uz patēriņa kredītiem.

Daļēji veicot būtiskāko kredīttiesību daļu pilnīgu saskaņošanu, neapšaubāmi tiks ievērojami paaugstināts patērētāju aizsardzības līmenis Eiropā. Tomēr paredzams, ka pārrobežu patēriņa kredīta ņemšanas pieaugums būs neliels. Tā iemesls varētu būt fakts, ka tikai ļoti maz finanšu iestāžu piedāvā pārrobežu patēriņa kredītus un ka tirgus aktivitāte pēdējos gados finanšu tirgus krīzes iespaidā ir kopumā samazinājusies.

Turklāt šķēršļi pārrobežu patēriņa kredīta ņemšanai nav saistīti ar tiesisko jomu, bet gan ar valodu problēmām vai personiska kontakta ar finanšu iestādi trūkumu.

Konkrēti problēmjautājumi pārbaudes ietvaros

1. Transponēšanas termiņš

Dažas dalībvalstis transponēja direktīvu ar pilnīgu vai daļēju novēlošanos. Šo kavējumu galvenais cēlonis bija īsais divu gadu transponēšanas termiņš un lielais regulējuma apjoms. Tādās dažādās jomās kā patērētāju aizsardzības noteikumi, vispārējie kredīta noteikumi, piekļuve datubāzēm u. c. nepieciešams mainīt daudzus pasākumus, kā arī ieviest jaunus. Šī procedūra ir ļoti sarežģīta, turklāt tā skar gan valstu likumdevējus, gan finanšu iestādes. Turpmāk tam jānodrošina vairāk laika, turklāt transponēšanas termiņš jāpagarina uz trim gadiem.

2. Piemērošanas joma

Piemērošanas joma daudzās dalībvalstīs paplašināta, ietverot citus finanšu produktus, piemēram, hipotekāros kredītus vai nomas un līzinga līgumus. Šķiet, ka tas gan nerada nekādus sarežģījumus.

3. Reklāma

Reklāmas noteikumu jomā dalībvalstis ir izmantojušas atšķirīgas transponēšanas iespējas. Grūtības sagādā jautājums, kas tieši ir domāts ar jēdzienu „uzskatāms piemērs”.

Komisija 2011. gadā veica pārbaudi 562 patēriņa kredīta tīmekļa vietnēm (SWEEP). Komisija secināja, ka 46 % pārbaudīto vietņu reklāmās trūka obligātās informācijas, 43 % vietņu līguma piedāvājumā trūka skaidras informācijas par kopējām izmaksām, līguma darbības laiku un konkrētām ar kredītu saistītām izmaksām, bet 20 % vietņu norādītās izmaksas bija maldinošas. Pašreiz notiekošajā izpildes posmā valsts iestādes sazinās ar uzņēmumiem, lai iegūtu skaidrojumu un pieprasītu veikt labojumus.

4. Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas

Ir pilnībā saskaņoti noteikumi par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas un kas standarta veidlapā jānorāda patērētājam. Valstu tiesību akti daļēji ir transponēti burtiski vai ar valodas uzlabojumiem un pielāgojumiem.

Dažās dalībvalstīs tika apšaubīta standarta informācijas veidlapas efektivitāte. Informācija esot pārāk apjomīga, grūti saprotama un daļēji pārāk tehniska, tāpēc tā bieži vien patērētājam izraisa nepatiku. Turklāt ir apšaubāms, vai tā ir piemērota dažādu piedāvātāju kredītu salīdzināšanai. Jāņem arī vērā, ka standarta informācijas veidlapas izmantošanas dēļ ir paaugstinājušās kreditora izmaksas un tas ir ietekmējis arī kredīta izmaksas.

5. Informācija par līgumu

Nesen ieviestā apjomīgā sistēma transponēšanā nav radījusi zināmus sarežģījumus.

6. Tiesības atteikties

Tiesības atteikties, kas jau pastāvēja dažās dalībvalstīs, tika ieviestas vienotā veidā un pilnā mērā. Sarežģītības rada jautājums, kurā brīdī sākas atteikuma termiņš. Dažās dalībvalstīs paredzēts, ka atteikuma termiņš sākas tikai pēc pārdomu laika vai arī ka līguma informācijas trūkumu gadījumā tiek atlikts termiņa sākums. Turklāt rodas šaubas, vai tiesības atteikties var izmantot tikai pēc kredīta atmaksas.

7. Pirmstermiņa atmaksa

Pirmstermiņa atmaksas noteikumu transponēšanā nav radušies nopietni sarežģījumi. Dažās dalībvalstīs, kurās agrāk nebija paredzēta kreditora kompensācija, tika izteikta kritika, ka šāda kompensācija pazemina patērētāju aizsardzības līmeni.

8. Gada procentu likmes aprēķināšana

Noteikumi par gada procentu likmes aprēķināšanu 2011. gadā tika papildināti komitejas procedūras ietvaros. Tomēr šķiet, ka joprojām ir šaubas par atsevišķiem gadījumiem.

Komisija ir sagatavojusi vadlīnijas, lai sniegtu skaidrojumu par gada procentu likmēm, tomēr tās nav juridiski saistošas kā tiesību akti.

Vēlams, lai noteikumi par gada procentu likmes aprēķināšanu tiktu identiskā veidā piemēroti visos Eiropas juridiskajos instrumentos.

9. Izskaidrojumi

Dalībvalstis direktīvas 5. panta 6. punktā minēto izskaidrojuma pienākumu ir transponējušas dažādi. Dažas dalībvalstis konkretizēja šo pienākumu, uzskaitot atsevišķus konkrētus pasākumus. Piemēram, Austrijā tika izveidots īpašs regulējums, saskaņā ar ko īpaši jānorāda ārvalstu valūtas kredīta riski.

10. Kredītspējas pārbaude

Dalībvalstis pienākumu novērtēt patērētāja kredītspēju ir transponējušas dažādi.            Dažas dalībvalstis ir konkretizējušas kredītspējas pārbaudi, piemēram, par obligātu nosakot datubāzes izmantošanu. Dažas valstis jautājumu par atbilstību prasībām nodevušas tiesām.

11. SMS kredīti

Pieprasījums pēc SMS kredītiem aizvien pieaug, un šāda veida kredīts jau tiek piedāvāts ne tikai Skandināvijas valstīs, bet arī Apvienotajā Karalistē un dalībvalstīs Austrumeiropā. Dalībvalstīm pieprasīts šai problēmai pievērst jo īpaši lielu uzmanību, kā arī nodrošināt efektīvu patērētāju aizsardzību. Šajā saistībā dalībvalstīm jāņem vērā konkrētās valsts īpatnības un attiecīgā gadījumā jāaptver pasākumi, kas neietilpst Patēriņa kredīta direktīvas noteikumos.

12. Nobeiguma piezīme

Komisijai tagad jāpārbauda transponēšanas process un jāpieprasa pareiza piemērošana dalībvalstīs. Pēc tam iesaistītajām valstīm jādod laiks, lai pierastu pie jaunā regulējuma un uzkrātu pieredzi. Pēc tam jāveic apjomīgs izvērtējums par direktīvas ietekmi tiesiskā un faktiskā aspektā, uz kura pamata vajadzības gadījumā varētu plānot direktīvas grozījumus.

Ekonomikas un monetārā komitejaS ATZINUMS (8.6.2012)

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par Patēriņa kredītlīgumu direktīvas (2008/48/EK) īstenošanu
(2012/2037(INI))

Atzinumu sagatavoja: Theodor Dumitru Stolojan

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

–   tā kā Direktīva 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem[1] tika pieņemta pirms finanšu krīzes;

–   tā kā vairākās dalībvalstīs krīzi veicināja pārmērīga patēriņa kredītlīgumu piešķiršana;

–   tā kā pārmērīga patērētāju kreditēšana ārvalstu valūtā palielināja risku un zaudējumus, ko izjuta mājsaimniecības;

–   uzsverot Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas 2011. gada 21. septembra Ieteikuma par kreditēšanu ārvalstu valūtā (ESRB/2011/1) nozīmīgumu,

1.  aicina uzraudzības iestādes prasīt finanšu iestādēm sniegt patērētājiem personalizētu, pilnīgu un viegli saprotamu informāciju par riskiem, kas saistīti ar kreditēšanu ārvalstu valūtā, kā arī par to, kā maksājumus ietekmēs aizņēmēja dzīvesvietas dalībvalsts likumīgā maksāšanas līdzekļa vērtības būtiska samazināšanās un ārvalsts procentu likmes palielināšanās; uzskata, ka šī informācija jāiekļauj reklāmā, kas attiecas uz patēriņa kredītlīgumiem ārvalstu valūtā, informācijā, ko sniedz pirms līguma slēgšanas, un patēriņa kredītlīgumos;

2.  aicina noteikt finanšu iestādēm pienākumu pirms kredītlīguma vai piedāvājuma stāšanās spēkā laikus sniegt patērētājiem individuālu informāciju, kas vajadzīga, lai salīdzinātu tirgū pieejamos kredītus, novērtētu to ietekmi un, ņemot vērā gūto informāciju, pieņemtu apzinātu lēmumu par kredītlīguma noslēgšanu;

3.  aicina noteikt finanšu iestādēm pienākumu brīdināt patērētāju gadījumos, kad finansiālā stāvokļa dēļ kredītlīgums varētu radīt īpašu risku patērētājam;

4.  aicina uzraudzības iestādes rūpīgi uzraudzīt finansējuma un likviditātes riskus, ko rada iestāžu aizdevumi ārvalstu valūtās, un veikt efektīvus pasākumus, lai novērstu to, ka šādi riski sasniedz pārmērīgu līmeni, un noteikt finanšu iestādēm pienākumu ieviest efektīvas cenu noteikšanas, kapitāla piešķiršanas un likviditātes pārvaldības sistēmas saistībā ar kreditēšanu ārvalstu valūtā un ņemt vērā patērētāja spēju atrisināt jautājumu par maiņas kursu, izvērtējot patērētāja kredītspēju; aicina dalībvalstis noteikt finanšu iestādēm pienākumu nodrošināt patērētājam tiesības konvertēt aizdevumu alternatīvā valūtā, ievērojot pārredzamu metodi, par kuru patērētājs ir informēts pirms līguma noslēgšanas, un aicina finanšu iestādes par patērētājam pieņemamām cenām nodrošināt ārvalstu valūtas zaudējumu riska ierobežošanas iespējas, lai ierobežotu nelabvēlīgu valūtas kursa svārstību ietekmi uz kredīta atmaksāšanu; ;

5.  aicina pārskatīt Direktīvas 2008/48/EK noteikumus attiecībā uz gada procentu likmi, lai precīzāk atspoguļotu ārvalstu valūtu īpatnības un aizdevuma mainīgās procentu likmes;

6.  aicina kredītiestādes patēriņa kredītu kontekstā īpaši apdomīgi izvērtēt tādu aizdevumu piešķiršanu, kuru termiņš pārsniedz piecus gadus, lai vislabākajā veidā nodrošinātu attiecīgā patērētāja interešu aizsardzību;

7.  aicina finanšu iestādes neizsniegt patēriņa kredītus, ko garantē ar patērētāja mājokli, ja patērētāja atalgojums nav pietiekams, un izsniegt patēriņa kredītus tikai tad, ja ir noteikta patērētāja kredītspēja un ir konstatēts, ka tam ir atbilstīgs papildnodrošinājums, lai kā patērētājam, tā aizdevējam nodrošinātu piemērotu riska līmeni;

8.  aicina noteikt, lai patērētājiem būtu tiesības tikt informētiem gan par papildu pakalpojumu izmaksām, gan par savām tiesībām iegādāties papildu pakalpojumus no citiem pakalpojumu sniedzējiem. uzskata, ka ir jāprasa, lai finanšu iestādes šādus pakalpojumus un ar tiem saistīto maksu nošķirtu no tiem pakalpojumiem, kas ir tieši saistīti ar pamata aizdevumu, un paskaidrotu, kuri pakalpojumi ir būtiski kredītlīguma termiņa pagarināšanai un kurus pakalpojumus aizņēmējam ir iespējams izvēlēties pēc saviem ieskatiem;

9.  atgādina, ka viens no Direktīvas mērķiem ir nodrošināt informācijas pieejamību, kā rezultātā tiktu veicināta vienotā tirgus darbība arī aizdevumu jomā, tādēļ nepieciešams izvērtēt, vai pārrobežu darījumu skaits aizdevumu jomā pieaug un vai ir nepieciešami vēl papildu uzlabojumi;

10. aicina stingri uzraudzīt finanšu iestāžu reklāmas un tirgvedības pasākumus, lai kredītlīgumu reklāmā un tirdzniecībā novērstu maldināšanu un nepareizas informācijas sniegšanu;

11. aicina Komisiju iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei Direktīvas īstenošanas novērtējuma ziņojumu un ietekmes uz patērētāju aizsardzību pilnīgu novērtējumu, ņemot vērā ietekmi, ko radījusi finanšu krīze un jaunais ES tiesiskais regulējums finanšu pakalpojumu jomā;

12. aicina pārskatīt Direktīvu 2008/48/EK, lai to kopā ar Direktīvu par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu apvienotu vienā direktīvā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	7.6.2012
Galīgais balsojums	+: –: 0:	38 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Elena Băsescu, Sharon Bowles, Udo Bullmann, George Sabin Cutaş, Leonardo Domenici, Derk Jan Eppink, Elisa Ferreira, Ildikó Gáll-Pelcz, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Liem Hoang Ngoc, Gunnar Hökmark, Philippe Lamberts, Werner Langen, Astrid Lulling, Arlene McCarthy, Alfredo Pallone, Antolín Sánchez Presedo, Olle Schmidt, Edward Scicluna, Peter Simon, Theodor Dumitru Stolojan, Sampo Terho, Marianne Thyssen, Corien Wortmann-Kool, Pablo Zalba Bidegain
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	David Casa, Philippe De Backer, Vicky Ford, Robert Goebbels, Olle Ludvigsson, Marisa Matias, Gianni Pittella, Andreas Schwab, Theodoros Skylakakis, Emilie Turunen
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Robert Sturdy

• [1]  OV L 133, 22.5.2008, 66. lpp.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	11.10.2012
Galīgais balsojums	+: –: 0:	33 0 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pablo Arias Echeverría, Adam Bielan, Jorgo Chatzimarkakis, Sergio Gaetano Cofferati, Birgit Collin-Langen, Lara Comi, Anna Maria Corazza Bildt, António Fernando Correia de Campos, Vicente Miguel Garcés Ramón, Louis Grech, Mikael Gustafsson, Małgorzata Handzlik, Malcolm Harbour, Iliana Ivanova, Sandra Kalniete, Edvard Kožušník, Hans-Peter Mayer, Gesine Meissner, Sirpa Pietikäinen, Phil Prendergast, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Catherine Stihler, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Gino Trematerra, Barbara Weiler
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Ildikó Gáll-Pelcz, María Irigoyen Pérez, Olle Schmidt, Olga Sehnalová, Kyriacos Triantaphyllides, Kerstin Westphal