ZIŅOJUMS par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē
24.10.2012 - (2012/2068(INI))
Kultūras un izglītības komiteja
Referente: Silvia Costa
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu[1],
– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Padomes konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI[2],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)[3],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)[4],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1718/2006/EK par atbalsta programmas īstenošanu Eiropas audiovizuālajā nozarē (MEDIA 2007)[5],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Ieteikumu 2006/952/EK par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un par tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un tiešsaistes informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju[6],
– ņemot vērā Padomes secinājumus par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē[7],
– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „ES plāns par bērnu tiesībām” (COM(2011)0060),
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245/2),
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. marta paziņojumu „Vēršanās pret noziedzību mūsu digitālajā laikmetā: Eiropas Kibernoziedzības centra izveide” (COM(2012)140),
– ņemot vērā Eiropas Padomes 2012. gada 15. februāra Stratēģiju bērnu tiesību aizsardzībai (2012–2015),
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. maija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai„Eiropas stratēģija „Bērniem labāks internets”” (COM(2012)0196),
– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. septembra ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par to, kā piemēro Padomes 1998. gada 24. septembra ieteikumu saistībā ar nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Ieteikumu par nepilngadīgo personu un cilvēka cieņas aizsardzību un par tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un tiešsaistes informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju – bērnu aizsardzība digitālajā pasaulē (COM(2011)0556),
– ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par vispusīgu pieeju personas datu aizsardzībai Eiropas Savienībā[8],
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A7-0353/2012),
A. tā kā jautājums par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē ir jārisina gan normatīvajā līmenī, piemērojot efektīvākus pasākumus, tostarp ar pašpārvaldes starpniecību, aicinot nozari uzņemties savu atbildības daļu, gan izglītības un apmācības līmenī, izglītojot bērnus, vecākus un skolotājus, lai novērstu nepilngadīgu personu piekļuvi nelikumīgam saturam;
B. tā kā uzmanība ir jāpievērš visiem nelikumīga tiešsaistes satura veidiem un tā kā ir jāatzīst pret bērniem vērstas seksuālas vardarbības īpašā būtība, jo šāda veida saturs ir ne tikai nelikumīgs, bet arī ir viens no nepatīkamākajiem tiešsaistē pieejamā satura veidiem;
C. tā kā vienam no galvenajiem efektīvas bērnu aizsardzības stratēģijas mērķiem ir jābūt visu bērnu, jauniešu, vecāku un aprūpētāju nodrošināšanai ar informāciju un prasmēm par to, kā sevi aizsargāt tiešsaistes vidē;
D. tā kā, strauji attīstoties tehnoloģijām, nepieciešama ātra gan pašpārvaldes un kopregulēšanas, gan pastāvīgo un kompetento iestāžu reakcija, dažādās jomās pieņemot visaptverošu pieeju;
E. tā kā digitālā pasaule piedāvā neskaitāmas izglītošanās un mācīšanās iespējas; tā kā izglītības nozare pielāgojas digitālajai pasaulei, taču šādas pielāgošanās temps un veids neatbilst ātrumam, kādā tehnoloģiju radītās izmaiņas ienāk bērnu dzīvē, un tā kā tas rada grūtības vecākiem un pedagogiem, jo viņi cenšas mācīt bērniem plašsaziņas līdzekļus izmantot piesardzīgi, taču parasti nespēj izsekot līdzi viņu virtuālajai dzīvei;
F. tā kā — lai arī nepilngadīgas personas parasti bez lielām grūtībām apgūst interneta lietošanas prasmes, tomēr viņām nepieciešama palīdzība, lai iemācītos to lietot saprātīgi, atbildīgi un droši;
G. tā kā ir svarīgi ne tikai uzlabot nepilngadīgu personu izpratni par iespējamajiem draudiem, kuriem viņas ir pakļautas tiešsaistē, bet arī ģimenēm, skolām un pilsoniskajai sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība par nepilngadīgu personu izglītošanu un jānodrošina, ka bērni, lietojot internetu un citus jaunos plašsaziņas līdzekļus, tiek pienācīgi aizsargāti;
H. tā kā izglītošana par plašsaziņas līdzekļiem un jaunajām informācijas un saziņas tehnoloģijām ir svarīgs aspekts, kas jāņem vērā, izstrādājot politikas nostādnes nepilngadīgu personu aizsardzībai digitālajā pasaulē un nodrošinot drošu, atbilstīgu un piesardzīgu šo tehnoloģiju lietošanu;
I. tā kā digitālo tehnoloģiju attīstība piedāvā lieliskas iespējas bērniem un jauniešiem efektīvi izmantot jaunos plašsaziņas līdzekļus un internetu, lai apmainītos viedokļiem ar pārējiem un tādējādi aktīvi līdzdarbotos sabiedrībā un mācītos tajā ieņemt aktīvu lomu gan tiešsaistē, gan bezsaistē;
J. tā kā pilsonības īstenošanai un ar to saistīto tiesību izmantošanai, tostarp līdzdalībai kultūras, sociālajā un demokrātijas dzīvē, jānodrošina, lai arī nepilngadīgās personas varētu piekļūt plurālistiskiem un drošiem digitālajiem rīkiem, pakalpojumiem un digitālajam saturam;
K. tā kā papildus cīņai pret nelikumīgu un nepiemērotu saturu novēršanas un intervences pasākumos nepilngadīgu personu aizsardzībai ir jāņem vērā arī daudzi citi apdraudējumi, piemēram, vajāšana, diskriminācija un pakalpojumu ierobežota pieejamība, tiešsaistes uzraudzība, privātuma un vārda un informācijas brīvības aizskaršana un nepietiekama skaidrība par personas datu vākšanas mērķi;
L. tā kā digitālās pasaules radītās jaunās informācijas un saziņas iespējas, piemēram, datori, televīzija dažādās platformās, mobilie telefoni, videospēles, planšetdatori, lietojumprogrammas un dažādu plašsaziņas līdzekļu augstais izplatības līmenis, kas savienots vienotā digitālajā sistēmā, piedāvā ne tikai dažādas izdevības un iespējas bērniem un jauniešiem, bet arī ietver riskus — nelikumīgs, bērnu attīstībai nepiemērots un kaitīgs saturs ir viegli pieejams, un pastāv iespēja, ka dati tiek vākti, lai uzrunātu bērnus kā patērētājus, un šādai rīcībai var būt negatīvas un neprognozējamas sekas;
M. tā kā — audiovizuālajiem pakalpojumiem esot brīvi pieejamiem kopējā tirgū — nepilngadīgu personu labsajūta un cilvēka cieņa ir īpašas juridiski aizsargājamas tiesības;
N. tā kā dalībvalstu īstenotie pasākumi, ar kuriem novērš nelikumīgu saturu tiešsaistē, ne vienmēr ir iedarbīgi un tie nenoliedzami ietver dažādas pieejas kaitīga satura novēršanai; un tā kā šāds nelikumīgs saturs internetā ir nekavējoties jādzēš, piemērojot atbilstīgu tiesisko procedūru;
O. tā kā informācijas par nepilngadīgām personām un viņu personisko datu turēšana tiešsaistē var izraisīt to nelikumīgu apstrādi, šādu personu izmantošanu vai cieņas aizskaršanu, iespējams, radot ievērojamu kaitējumu viņu identitātei, morālajai stājai un sociālās iekļaušanās procesam, jo īpaši tāpēc, ka šāda informācija var nonākt pie nepareiza adresāta;
P. tā kā sociālo tīklu straujā izaugsme ietver draudus nepilngadīgu personu privātuma drošībai, personas datu aizsardzībai un cieņas ievērošanai;
Q. tā kā gandrīz 15 % interneta lietotāju, kas ir nepilngadīgas personas vecumā no 10 līdz 17 gadiem, saņem seksuāla rakstura piedāvājumus un tā kā 34 % no viņiem atrod seksuāla rakstura saturu, ko nav meklējuši;
R. tā kā digitālā satura piegādātāji un pakalpojumu sniedzēji piemēro dažādus rīcības kodeksus, kas ne vienmēr atbilst Eiropas vai dalībvalstu tiesību aktos noteiktajām pārredzamības, neatkarības, konfidencialitātes un personas datu apstrādes prasībām, un var radīt risku, ka datus izmanto komerciālos nolūkos vai citādos veidos, piemēram, saistībā ar seksuālo vardarbību un pat cilvēku tirdzniecību;
S. tā kā bērniem domātai reklāmai ir jābūt atbildīgai un samērīgai;
T. tā kā nepilngadīgas personas ir jāaizsargā no digitālās pasaules radītajiem draudiem atbilstoši viņu vecumam un attīstības līmenim; tā kā dalībvalstis ziņo par grūtībām, kas radušās, koordinējot aspektus saistībā ar satura klasifikācijas kategoriju noteikšanu atbilstoši vecuma grupām un satura bīstamības līmenim;
U. tā kā — atzīstot daudzos draudus, ar kuriem nepilngadīgas personas saskaras digitālajā pasaulē, vienlaikus būtu jāturpina izmantot arī daudzās iespējas, ko piedāvā digitālā pasaule uz zināšanām balstītas sabiedrības veidošanā;
V. tā kā vecākiem ir būtiska loma bērnu aizsardzībā pret digitālās pasaules radītajiem draudiem,
Tiesību un pārvaldes sistēma
1. norāda, ka, stājoties spēkā Lisabonas līgumam un par juridiski saistošu kļuvušajai Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, kuras 24. pantā bērnu aizsardzība ir noteikta kā pamattiesības, paredzot, ka visās ar bērniem saistītajās darbībās neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai privātas iestādes, vispirms jāņem vērā bērna intereses, ES tiesību sistēmā ir sācies jauns posms bērnu tiesību aizsardzības jomā; atkārtoti uzsver, ka ES pilnībā jāievēro to starptautisko instrumentu standarti, kuriem ES nav pievienojusies, kā to paredz Eiropas Savienības Tiesa lietā C-540/03, Eiropas Parlaments pret Padomi;
2. mudina dalībvalstis vienmērīgi un savlaicīgi transponēt un īstenot Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu; aicina dalībvalstis nodrošināt maksimāli saskaņotus centienus, lai digitālajā pasaulē aizsargātu nepilngadīgās personas;
3. atkārtoti aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, parakstīt un ratificēt starptautiskos instrumentus saistībā ar bērnu aizsardzību, piemēram, Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību, Konvencijas par bērna tiesībām trešo fakultatīvo protokolu un Eiropas Konvenciju par bērnu tiesību piemērošanu, un transponēt šos instrumentus, izmantojot nepieciešamo tiesisko noteiktību un skaidrību, kā to paredz ES tiesiskais regulējums;
4. aicina Komisiju uzlabot esošos iekšējos mehānismus, lai nodrošinātu saskanīgu un saskaņotu pieeju, aizsargājot nepilngadīgo personu tiesības digitālajā pasaulē; atzinīgi vērtē Komisijas Eiropas stratēģiju „Bērniem labāks internets” un aicina Komisiju uzlabot spēkā esošos iekšējos mehānismus, lai nodrošinātu saskanīgu un saskaņotu pieeju bērnu drošības nodrošināšanai tiešsaistē;
5. uzsver, ka bērnu tiesības ir jāiestrādā visās ES politikas jomās, analizējot pasākumu ietekmi uz bērnu tiesībām, drošību un fizisko un garīgo neaizskaramību, un ka tādēļ ir jāiekļauj Komisijas skaidri sagatavoti priekšlikumi attiecībā uz digitālo pasauli;
6. uzsver, ka, tikai pilnībā apvienojot tiesiskos, tehniskos un izglītības pasākumus, tostarp novēršanas pasākumus, ir iespējams pienācīgi novērst draudus, ar kuriem bērni saskaras tiešsaistē, un uzlabot bērnu aizsardzību digitālajā vidē;
7. atzinīgi vērtē jauno Kiberdrošības aģentūru, kuras darbības pamatā ir Europol, un aicina Komisiju nodrošināt, ka jaunajā centrā izveidotajai bērnu aizsardzības grupai ir pietiekami līdzekļi un tā efektīvi sadarbojas ar Interpolu;
8. pauž cerību, ka Drošāka interneta programma turpinās darboties, saņemot atbilstošu finansējumu visu darbību pilnīgai īstenošanai un saglabājot tās darbības īpatnības, un aicina Komisiju iesniegt Parlamentam ziņojumu par programmas panākumiem un neveiksmēm, lai nodrošinātu maksimāli efektīvu tās turpmāko darbību;
9. mudina dalībvalstis un Komisiju īstenot atbilstošus pasākumus, tostarp darbības internetā, piemēram, izpētes un izglītības programmas, atbilstošos gadījumos sadarbojoties ar attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ģimenēm, skolām, audiovizuālo pakalpojumu sniedzējiem, rūpniecības nozari un citām ieinteresētajām personām, lai samazinātu interneta iespējamo negatīvo iedarbību uz bērniem;
10. norāda, ka pēc Komisijas iniciatīvas ir izveidota lielo uzņēmumu vadītāju grupa, kas rūpējas par bērnu drošību tiešsaistē; šajā sakarībā aicina veidot ciešu sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības apvienībām un organizācijām, tostarp tām, kas darbojas nepilngadīgu personu aizsardzības, datu aizsardzības un izglītības jomā, un ar vecāku un pedagogu pārstāvjiem, tostarp Eiropas līmenī, kā arī starp dažādiem Komisijas ģenerāldirektorātiem, kuru uzdevumos ietilpst patērētāju aizsardzības un tieslietu jautājumi;
Piekļuve plašsaziņas līdzekļiem un jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem un zināšanas par tiem
11. norāda, ka internets piedāvā bērniem un jauniešiem ļoti vērtīgus instrumentus, kurus var izmantot, lai izteiktu vai aizstāvētu savu viedokli, piekļūtu informācijai un mācību materiāliem, aizstāvētu savas tiesības, un ka tas ir lielisks komunikācijas līdzeklis, kas nodrošina atvērtu piekļuvi pasaulei un personīgās izaugsmes iespējas;
12. tomēr uzsver, ka tiešsaistes vide un sociālie plašsaziņas līdzekļi rada būtisku risku privātumam un bērnu cieņas nodrošināšanai, jo bērni ir viena no neaizsargātākajām lietotāju grupām;
13. atgādina, ka internets arī rada risku bērniem, ņemot vērā tādas parādības kā bērnu pornogrāfija, vardarbību atspoguļojošu materiālu apmaiņa, kibernoziegumi, pazemošana, iebiedēšana, uzmākšanās, bērnu iespējas piekļūt ar likumu ierobežotām vai vecumam neatbilstīgām precēm un pakalpojumiem, ietekme, ko rada vecumam nepiemērotas, agresīvas vai maldinošas reklāmas, krāpšana, identitātes zādzība, viltošana un tam līdzīgs finansiāls risks un kam var būt traumējoša iedarbība;
14. šajā sakarībā atbalsta dalībvalstu centienus veicināt sistemātisku izglītību un apmācību bērniem, vecākiem, pedagogiem, skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem, lai viņi varētu izprast digitālo pasauli un konstatēt draudus, kas varētu kaitēt bērnu fiziskajai vai garīgajai integritātei, un to īstenot, samazinot digitālo plašsaziņas līdzekļu radītos riskus un sniedzot informāciju par kontaktpunktiem ziņošanai un par to, kā palīdzēt cietušajiem bērniem; vienlaikus norāda, ka bērniem ir jāsaprot, ka, izmantojot digitālās tehnoloģijas, viņi var apdraudēt citu cilvēku tiesības vai viņu rīcība var būt pat krimināli sodāma;
15. uzskata, ka īpaši svarīgi ir tas, lai apmācība plašsaziņas līdzekļu izmantošanas prasmju iegūšanai sāktos pēc iespējas agrākā posmā, mācot bērniem un jauniešiem pieņemt piesardzīgus un informētus lēmumus par to, kādā nolūkā lietot internetu un kādus lietojumus labāk neizvēlēties, un popularizējot tādas pamatvērtības kā līdzāspastāvēšana un cieņpilna un iecietīga attieksme pret pārējiem;
16. konstatē, ka izglītošana par plašsaziņas līdzekļiem ir svarīgs instruments, lai mācītu nepilngadīgām personām piesardzīgi izmantot plašsaziņas līdzekļus un digitālās pasaules piedāvātās iespējas, un aicina dalībvalstis to iekļaut skolu programmās; atgādina Komisijai, ka, ņemot vērā digitālās pārdošanas apjomu nepārtraukto pieaugumu, svarīga ir arī patērētāju izglītošana;
17. atgādina nozīmi, kāda ir bērnu un viņu vecāku prasmēm izmantot digitālos un plašsaziņas līdzekļus; tāpat atgādina, ka nepilngadīgo personu digitālās prasmes un zināšanas, kā arī zināšanas par interneta drošu izmantošanu ir jāuzskata par dalībvalstu un Savienības sociālās, izglītības un jaunatnes politikas prioritāti un par stratēģijas „Eiropa 2020” būtisku elementu;
18. atbalsta nepārtrauktas digitālās apmācības nodrošināšanu skolotājiem, kas pastāvīgi strādā skolās ar skolēniem;
19. uzsver, ka ir jānodrošina sadarbība izglītības jomā starp ģimenēm, skolu, pilsonisko sabiedrību, ieinteresētajām personām, tostarp tām, kas sniedz plašsaziņas un audiovizuālos pakalpojumus, lai nodrošinātu līdzsvarotu un proaktīvu dinamiku starp digitālo pasauli un bērniem; mudina Komisiju atbalstīt vecākiem un skolotājiem domātas sapratnes veidošanas iniciatīvas, lai viņi varētu sekmīgāk atbalstīt nepilngadīgās personas digitālos rīku un pakalpojumu izmantošanā;
20. mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt nepilngadīgo personu taisnīgu piekļuvi drošam un augstvērtīgam plurālistiskam digitālajam saturam, ko piedāvā esošās un jaunās jauniešiem domātās programmas un pakalpojumi izglītības, kultūras un mākslas jomā;
21. aicina dalībvalstis, valsts iestādes un interneta piekļuves sniedzējus aktīvāk rīkot saziņas kampaņas, lai informētu bērnus, pusaudžus, vecākus un pedagogus par draudiem, ko rada nekontrolēta piekļuve digitālajai pasaulei;
22. atzīst plašsaziņas līdzekļu lomu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā, veidojot bērniem drošas un uzticamas tiešsaistes telpu;
23. mudina Komisiju tās galvenajās prioritātēs iekļaut bērnu aizsardzību pret agresīvu vai maldinošu reklāmu televīzijā un tiešsaistē;
24. jo īpaši uzsver privātā sektora un nozares, kā arī citu ieinteresēto personu lomu un atbildību šajos jautājumos, kā arī bērniem drošu tīmekļa vietņu marķēšana un “tīkla etiķetes” bērniem ieviešanā; uzsver, ka jebkādiem šādiem pasākumiem ir pilnībā jāatbilst tiesiskuma un tiesiskās noteiktības prasībām, tajos ir jāņem vērā gala lietotāju tiesības un tiem jābūt saskaņā ar spēkā esošajām juridiskajām un tiesu procedūrām, kā arī ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un EKT un ECT tiesu praksi; aicina nozares pārstāvjus ievērot un pilnībā īstenot spēkā esošos rīcības kodeksus un līdzīgas iniciatīvas, piemēram, ES atbalsta programmu un Patēriņa preču foruma Barselonas deklarāciju;
25. uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš kaitīgu vielu, piemēram, alkohola, tiešsaistes reklāmai, kas var būt pieejama jauniešiem; norāda, ka, ņemot vērā tiešsaistes mārketinga paņēmienu, piemēram, sociālo tīklu izmantošanas, būtību un darbības jomu, katrai dalībvalstij atsevišķi ir ļoti grūti uzraudzīt alkohola reklamēšanu tiešsaistē, un Komisijas darbībām šajā jomā būtu pievienotā vērtība;
26. uzsver oficiālās un neoficiālās izglītības, ikdienējās izglītošanās un izglītības grupās efektivitāti drošas prakses un informācijas par iespējamiem draudiem (norādot konkrētus piemērus) izplatīšanā bērniem par internetu, sociālajiem tīkliem, videospēlēm un mobilo telefonu izmantošanu un mudina Eiropas skolu tīklu atbalstīt skolēnu konsultēšanu šajā jomā; uzsver, ka arī vecāki ir jāinformē par drošu praksi un draudiem;
27. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt shēmas, kuru mērķis ir nodrošināt bērniem un jauniešiem atbilstīgas prasmes un garantēt viņiem informētu piekļuvi internetam un jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem, un šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir pēc iespējas agrākā posmā integrēt digitālo plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi visos oficiālās izglītības un ikdienējās izglītošanās līmeņos, tostarp pieejā mūžizglītībai;
Tiesības uz aizsardzību
Cīņa pret nelegālu saturu
28. uzsver problēmas krimināltiesību jomā, ko izraisa darbošanās tiešsaistes vidē un kas ir saistītas ar tiesiskās noteiktības un likumības principiem, nevainīguma prezumpciju, upura tiesībām un aizdomās turētā tiesībām; šajā sakarībā norāda uz problēmām, kas iepriekš radušās saistībā ar skaidras definīcijas noteikšanu, piemēram, attiecībā uz uzmākšanās un bērnu pornogrāfijas tiešsaistē gadījumiem, ko vajadzētu apzīmēt kā “bērnu seksuālas izmantošanas materiāli”;
29. tāpēc aicina Komisiju saistībā ar tās pienākumu ziņot par Direktīvas 2011/92/ES transponēšanu apkopot precīzus un skaidrus datus par tādiem noziegumiem kā uzmākšanās tiešsaistē, tostarp, precīzi norādot valstu noteikumus, ar kuriem šādu uzvedību pasludina par sodāmu; aicina dalībvalstis un Komisiju apkopot datus par šādiem noziegumiem, norādot izbeigto kriminālprocesu skaitu, notiesāšanas gadījumu skaitu un svarīgu valsts tiesu praksi, kā arī apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz saukšanu pie kriminālatbildības un soda piemērošanu; tāpat aicina Komisiju ievērojami uzlabot statistiskās informācijas sagatavošanu un publicēšanu, lai uzlabotu politikas izstrādi un pārskatīšanu;
30. šajā sakarībā atzīst pašreiz augsto sadarbības līmeni starp dalībvalstu policijas un tiesu iestādēm, kā arī starp dalībvalstīm un Europol un Eurojust attiecībā uz krimināli sodāmām darbībām, kas izdarītas pret bērniem, izmantojot digitālos plašsaziņas līdzekļus, piemēram, vēršanās pret „Icarus” 2011. gadā, lai cīnītos pret datu koplietošanas tīkliem saistībā ar bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē;
31. tomēr uzsver, ka papildu uzlabojumus varētu panākt, turpmāk saskaņojot krimināltiesības un kriminālprocedūras dalībvalstīs, tostarp aizdomās turēto personu procesuālo un datu aizsardzības tiesību un pamattiesību ievērošanu atbilstoši ES Pamattiesību hartas principiem, ņemot vērā pastāvošos šķēršļus pilnīgai sadarbībai un savstarpējai uzticībai;
32. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu apsvērt iespējamos likumdošanas pasākumus, ja nozares pašpārvalde nesniegtu gaidītos rezultātus;
33. tomēr uzsver, ka priekšlikumos būtiskiem ES krimināltiesību aktiem ir pilnībā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes princips, kā arī vispārējie principi, ar kuriem reglamentē krimināltiesības, un ir skaidri jānorāda, ka to mērķis ir piešķirt pievienoto vērtību kopējai ES pieejai smagu pārrobežu pārkāpumu apkarošanā, kā noteikts Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcijā par ES pieeju krimināltiesībām[9];
34. aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt visas pūles, lai pastiprinātu sadarbību ar trešām valstīm un būtu iespējams nekavējoties slēgt to teritorijā reģistrētas tīmekļa vietnes, kurās iekļauts vai tiek izplatīts nelegāls saturs vai uzvedība, kā arī cīnīties pret kibernoziegumiem; šajā sakarībā mudina veikt zināšanu un paraugrpakses starptautisku apmaiņu un ideju apkopošanu, tajā iesaistot valdības, tiesībaizsardzības iestādes, policijas vienības, kas specializējas kibernoziegumos, uzticības dienestus, bērnu aizsardzības organizācijas un interneta nozari;
35. šajā sakarībā aicina pilnībā pieņemt visus pasākumus, kas norādīti Padomes 2009. gada ceļvedī aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, un veidot kopīgu pieeju attiecībā uz pierādījumu pieņemamību un novērtējumu, lai novērstu šķēršļus citā dalībvalstī iegūtu pierādījumu brīvai apritei;
36. atbalsta palīdzības tālruņu sistēmu ieviešanu un stiprināšanu, lai varētu ziņot par noziegumiem un nelegālu saturu un rīcību, cita starpā ņemot vērā pieredzi, kas gūta Eiropas palīdzības dienestā pazudušu bērnu meklēšanai, kā arī valstu ātrās reaģēšanas sistēmās un Eiropas automatizētajā brīdinājuma sistēmā bērniem; tomēr uzsver, ka jebkādam tūlītējam kriminālprocesam, kura pamatā ir ziņošana, no vienas puses, jānodrošina līdzsvars starp iespējamo upuru tiesībām un ECTK 2. un 8. pantā paredzēto dalībvalsts pienākumu rīkoties, kas iepriekš uzsvērts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, un, no otras puses, — aizdomā turamā tiesībām; šajā sakarībā aicina dalībvalstis un Komisiju sākt paraugprakses apmaiņu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas jomā saistībā ar krimināli sodāmām darbībām, kas pret bērniem veiktas digitālajā pasaulē; atgādina, ka Komisijas priekšlikuma Vispārīgās datu aizsardzības regulai (COM(2012)0011) 8. pantā minēti īpaši aizsardzības pasākumi attiecībā uz bērnu personas datu apstrādi, piemēram, lai apstrādātu to bērnu personas datus, kas jaunāki par 13 gadiem, obligāti nepieciešama vecāku piekrišana;
37. norāda, ka nelikumīgas informācijas ievērošanas un izņemšanas procedūras dažās dalībvalstīs joprojām darbojas pārāk lēni; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu publicēt šajā jomā sagatavoto ietekmes novērtējumu un iesaka uzlabot minēto procedūru efektivitāti un turpināt to izstrādi dalībvalstīs paraugprakses veidošanai;
38. aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt, cik efektīva bērnu aizsardzībā pret noziegumiem tiešsaistē ir sadarbība ar policiju un uzticības tālruņa dienestiem un esošās vienošanās ar interneta pakalpojumu sniedzējiem; aicina veidot sinerģiju ar citiem attiecīgajiem dienestiem, tostarp policiju un nepilngadīgo tiesu sistēmām, lai aizsargātu nepilngadīgās personas pret noziegumiem tiešsaistē, jo īpaši koordinējot un iesaistot uzticības tālruņus un kontaktpunktus;
39. mudina dalībvalstis turpināt to valsts uzticības tālruņu un citu kontaktpunktu, piemēram, „drošības pogu”, darbību, kas atbilst INHOPE standartam, uzlabot to sadarbību un rūpīgi analizēt sasniegtos rezultātus;
40. uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt uzticamu instrumentu, piemēram, brīdinājuma lapu vai akustisku un vizuālu signālu, plašu pielietošanu, lai ierobežotu nepilngadīgu personu piekļuvi viņām kaitīgam saturam;
41. aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informāciju par nepilngadīgajām personām un viņu ģimenēm domātajiem uzticības tālruņiem un citiem kontaktpunktiem, piemēram, „drošības pogām”, tā atvieglojot ziņošanu par nelegālu saturu, un aicina dalībvalstis uzlabot informētību par uzticības tālruņiem kā kontaktpunktiem, kuros ziņot par seksuālās vardarbību pret bērnu atspoguļojumu attēlos;
42. atbalsta digitālā satura veidotāju un pakalpojumu sniedzēju centienus ieviest spēkā esošajam regulējumam atbilstīgus rīcības kodeksus, lai atklātu, nepieļautu un dzēstu nelikumīgu saturu, pamatojoties uz tiesu iestāžu lēmumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt novērtējumus šajā jomā;
43. aicina Komisiju un dalībvalstis sākt jaunu vecākiem paredzētu kampaņu, kuras mērķis ir uzlabot viņu izpratni par digitālo materiālu, ko lieto viņu bērni, un jo īpaši par iespējām aizsargāt bērnus no nelikumīga, nepiemērota vai bīstama digitālā materiāla;
44. pauž nožēlu, ka netiek ievērots 2009. gada 9. februārī starp Komisiju un 17 tiešsaistes sociālajiem tīkliem, tostarp Facebook un MySpace, parakstītais pakts, kura mērķis ir veicināt nepilngadīgu personu aizsardzību un drošību internetā;
45. uzsver, ka tiešsaistē izdarītajiem noziegumiem bieži vien ir pārrobežu raksturs un ka pastāvošo tiesu iestāžu starptautiska sadarbība ir būtisks elements cīņā pret minētajiem noziegumiem;
46. mudina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt un sākt bērniem, vecākiem un skolotājiem domātas izpratnes veidošanas kampaņas, lai nodrošinātu informāciju, kas nepieciešama aizsardzībai pret kibernoziegumiem, kā arī iedrošinātu viņus ziņot par aizdomīgām tīmekļa vietnēm un šādu uzvedību tiešsaistē;
47. aicina dalībvalstis rūpīgi ieviest spēkā esošos procesa noteikumus tādu tīmekļa vietņu slēgšanai, kurās ir pieejams ekspluatējošs, draudīgs, aizskarošs, diskriminējošs vai cita veida ļaunprātīgs saturs;
Cīņa pret kaitīgu saturu
48. aicina Komisiju analizēt, kā dalībvalstīs darbojas dažādas sistēmas, kurās brīvprātīgi tiek klasificēts nepilngadīgām personām nevēlams saturs, un mudina Komisiju, dalībvalstis un interneta nozari pastiprināt sadarbību, lai izveidotu stratēģijas un standartus nepilngadīgu personu apmācībai par to, kā atbildīgi izmantot internetu, veidot viņu sapratni par piekļuvi viņu vecumam nepiemērotam saturam tiešsaistē un bezsaistē, tostarp vardarbībai, reklāmām, kuras mudina pārtērēt līdzekļus un iegādāties virtuālas preces vai saņemt kredītu, izmantojot mobilo telefonu, un aizsargā minētās personas no tā;
49. atzinīgi vērtē tehniskos jauninājumus, kurus uzņēmumi izmanto, piedāvājot īpašus tiešsaistes risinājumus, lai bērni varētu droši lietot internetu;
50. aicina audiovizuālo un digitālo pakalpojumu sniedzēju asociācijas sadarbībā ar citām attiecīgajām asociācijām iekļaut nepilngadīgo personu aizsardzību attiecīgos statūtos un norādīt atbilstošās vecuma grupas;
51. mudina dalībvalstis turpināt pārrunas, lai saskaņotu nepilngadīgām personām domātā digitālā satura klasifikāciju sadarbībā ar attiecīgajiem operatoriem un asociācijām, kā arī ar trešām valstīm;
52. mudina Komisiju un dalībvalstis klasificēt elektroniskās spēles, izmantojot skaidrus simbolus atbilstoši vecuma grupām, kurām tās ir paredzētas, un jo īpaši atbilstoši saturam;
53. aicina Komisiju turpināt ieviest „Eiropas vienošanos par mobilo tālruņu drošāku lietošanu”, izmantojot iespējas, kas atvieglo vecāku īstenotu kontroli;
54. uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldīto labo darbu un mudina šīs organizācijas sadarboties un kopā strādāt pārrobežu līmenī, kā arī partnerībā ar tiesībaizsardzības iestādēm, valdību, interneta pakalpojumu sniedzējiem un sabiedrību;
Privātuma aizsardzība
55. atkārtoti uzsver bērnu datu aizsardzības nozīmi, jo īpaši saistībā ar sociālo tīklu un tērzēšanas kanālu straujo pieaugumu, ņemot vērā personas datu palielināto plūsmu un to pieejamību digitālajos plašsaziņas līdzekļos;
56. atzinīgi vērtē jauno ierosināto Vispārīgās datu aizsardzības regulu (COM(2012)0011) un tās īpašos noteikumus par bērnu piekrišanu un „tiesībām tikt aizmirstam”, kas aizliedz internetā saglabāt informāciju par bērnu personas datiem, kas varētu radīt risku viņu personiskajai un profesionālajai dzīvei, atgādinot, ka ar bērniem saistītas interneta informācijas un datu turēšanu var izmantot ļaunprātīgi, tā kaitējot viņu cieņas ievērošanai un sociālai iekļaušanai;
57. uzsver, ka šie noteikumi ir jāprecizē un jāizstrādā tā, lai tie būtu skaidri un pilnībā izmantojami uzreiz pēc tam, kad būs pieņemts jaunais tiesību akts, un lai tie neierobežotu brīvību internetā;
58. tāpat atzinīgi vērtē nodomu izveidot elektronisku vecuma noteikšanas sistēmu;
59. uzskata, ka tīmekļa vietņu īpašniekiem un administratoriem sava datu aizsardzības politika ir jānorāda skaidri un pamanāmi un ir jānodrošina obligātas vecāku piekrišanas sistēma to bērnu datu apstrādei, kuri ir jaunāki par 13 gadiem; aicina veltīt vairāk pūļu, lai pēc iespējas veicinātu automātisku privātuma aizsardzību un novērstu turpmāku kaitējumu bērniem;
60. uzsver, ka ir jāuzlabo lietotāju informētība par viņu un ar viņiem saistīto personu datu apstrādi, ko veic pakalpojumu sniedzēji vai sociālie tīkli, kā arī iespējamajiem palīglīdzekļiem, kas ir lietotāju rīcībā gadījumā, ja viņu dati tiek izmantoti ne vien paredzētajam mērķim, kuram sniedzēji un to partneri bija tos ievākuši, bet arī citiem mērķiem, un šādai informācijai jāparādās lietotāju profilam pielāgotā valodā un veidā, īpašu uzmanību pievēršot nepilngadīgiem lietotājiem; uzskata, ka pakalpojumu sniedzējiem ir jāuzņemas īpaša atbildība šajā jomā, un prasa, lai tie skaidri un saprotami informētu lietotājus par savu publicēšanas politiku;
61. pauž lielas cerības, ka katrā digitālajā nozarē tiks veicinātas tādas tehnoloģiskās iespējas, kas — jā tās izvēlēsies izmantot — var izsekojamā līmenī ierobežot to, kā nepilngadīgas personas lieto internetu, un ierobežot viņu piekļuvi, tādējādi kļūstot par efektīvu vecāku īstenotas kontroles rīku; tomēr norāda, ka šādi pasākumi nespēs aizvietot nepilngadīgo personu padziļinātu apmācību par plašsaziņas līdzekļu izmantošanu;
62. uzsver nozīmi, kāda ir bērnu un jauniešu informēšanai pēc iespējas agrākā posmā par viņu tiesībām uz privātumu internetā un viņu apmācīšanai par to, kā atpazīt reizēm smalkās metodes, kādas tiek izmantotas, lai no viņiem iegūtu informāciju;
Tiesības uz atbildi digitālajos plašsaziņas līdzekļos
63. aicina dalībvalstis izveidot un saskaņot sistēmas attiecībā uz tiesībām uz atbildi digitālajos plašsaziņas līdzekļos, uzlabojot arī to efektivitāti;
Tiesības uz digitālo pilsonību
64. uzsver, ka digitālās tehnoloģijas ir būtisks pilsonības apziņas veidošanas rīks, kas atvieglo daudzu nomaļo reģionu iedzīvotāju, jo īpaši jauniešu, iesaistīšanos, ļaujot viņiem pilnībā izmantot vārda brīvību un brīvību sazināties tiešsaistē;
65. aicina dalībvalstis apsvērt iespējas izmantot digitālās platformas kā mācību līdzekļus, lai visi bērni varētu apgūt demokrātiskās līdzdalības iespējas, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātākajām personām;
66. uzsver jauno plašsaziņas līdzekļu sniegtās iespējas ar digitālajiem pakalpojumiem un saturu veicināt sapratni un dialogu starp paaudzēm, dzimumiem, dažādām kultūrām un etniskajām grupām;
67. atgādina, ka internetā pastāv ciešas saikne starp informāciju un pilsonību un ka pašreiz jauniešu interesi par pilsonisko līdzdalību mazina tas, ka viņi nav ieinteresēti iegūt informāciju;
o
o o
68. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
- [1] OV C 83, 30.3.2010., 389. lpp.
- [2] OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.
- [3] OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.
- [4] OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.
- [5] OV L 327, 24.11.2006., 12. lpp.
- [6] OV L 378, 27.12.2006., 72. lpp.
- [7] OV C 372, 20.12.2011., 15. lpp.
- [8] Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0323.
- [9] 1 Pieņemtie teksti, P7_TA-PROV(2012)0208.
PASKAIDROJUMS
Eiropas jaunieši pie televizora pavada līdz 40 stundām nedēļā, internetā — 88 minūtes dienā (15 līdz 16 gadus vecie — 2 stundas), sākot to darīt vidēji no 9 gadu vecuma, bet dažos gadījumos arī daudz agrāk — pirmsskolas un lasīt un rakstītprasmes apguves vecumā.
Pirmais jautājums, kas jārisina, joprojām ir digitālā plaisa, kura pašreizējā ekonomiskajā situācijā apdraud visas mazāk aizsargātās grupas, tostarp bērnus, nelabvēlīgi ietekmējot viņu ekonomisko, sociālo un kultūras nākotni. Nepieciešama apmācība par piekļuvi digitālajai pasaulei un tās valodas izmantošanu, ko var nodrošināt tikai izglītošanas saikne starp ģimeni, skolu un sabiedrību.
Šajā iniciatīvas ziņojumā ir ņemtas vērā dalībvalstu atbildes uz informatīvo aptauju, kas minēta Ieteikuma 2006/956/EK 6. punktā, un izmantota vispārīga pieeja tematam, kas dažos gados ir pilnībā izmainījis bērnu dzīvi Eiropas Savienībā.
Jaunieši internetu uzskata par sarunu biedru, un bieži vien vairāk nekā ģimeni, skolu un draugus. Jaunieši vecumā no 9 līdz 16 gadiem izmanto datoru, lai veiktu skolā uzdotos mājas darbus un spēlētu spēles (100 %), kā arī lai skatītos videoklipus (86 %), spēlētu interaktīvās spēles, lejupielādētu video un mūziku, apmainītos ar P2P (56 %) un visbeidzot, lai dalītos ar datnēm, apmeklētu tērzētavas, emuārus un virtuālās pasaules (23 %).
44 % jauniešu, kas lieto internetu, norāda tīkla piedāvātās pozitīvās iespējas, ar kurām tie ir ļoti apmierināti. 38 % jauniešu vecumā no 9 līdz 12 gadiem un 77 % vecumā no 15 līdz 16 gadiem ir reģistrējušies kādā sociālajā tīklā. 16 % jauniešu savā profilā uzrāda fiktīvu identitāti, un 27 % jauniešu vecumā no 9 līdz 12 gadiem uzrāda, ka ir vecāki par savu reālo vecumu. Interneta lietošana kļūst arvien individuālāka, jo 49 % jauniešu lieto internetu savā istabā, 33 % — mobilajā telefonā vai digitālajās planšetēs, 87 % — mājās un 63 % — skolā. 50 % jauniešu vecumā no 11 līdz 16 gadiem atzīst, ka var vieglāk izteikties internetā, nevis „aci pret aci”.
Mazāk pieredzējušie un mazāk zinošie interneta lietotāji, par kādiem var uzskatīt arī bērnus, neprasmīgas interneta lietošanas gadījumā bez aizsardzības un kontroles ir pakļauti dažādiem riskiem, piemēram, privātuma pārkāpumiem, komerciālai vai instrumentālai profilu izmantošanai, veselības draudiem, atkarībai, kropļotai izpratnei par realitāti un savu identitāti.
Nelabvēlīga satura piedāvājums internetā ar spēcīgu vardarbības, diskriminācijas, seksisma, rasisma ievirzi, kas nav piemērots bērniem, var izmainīt nepieredzējuša lietotāja uztveri par cilvēka cieņas aizskaršanu un atvieglot bērniem tīkla izmantošanu ar vairāk vai mazāk apzinātu nolūku aizskart cilvēka cieņu (seksisms) un citos nolūkos (uzmākšanās tiešsaistē). 55 % jauniešu apgalvo, ka apzinās interneta radīto risku, 12 % bērnu vecumā no 9 līdz 12 gadiem apstiprina, ka ir saskārusies galvenokārt ar iebiedēšanu (40 %) un seksuāla rakstura saturu un uzmācību (25 %). Jo īpaši šķiet, ka iebiedēšana internetā pastiprina iebiedēšanu reālajā dzīvē, veicinot šā fenomena izplatīšanos un savstarpēju rīcību.
Vecāki un skolotāji bieži nespēj palīdzēt jauniešiem pozitīvi uztvert digitālo pasauli, paliekot ārpus viņu „virtuālās dzīves”, kas savukārt var būt iemesls vai sekas neapmierinātībai ar reālo dzīvi. Vecāku īstenota kontrole ar noklausīšanos vai pakārtotu piekļuvi kredītkartes un PIN izmantošanai ir izrādījies noderīgs instruments apraides un platjoslas sistēmās, kas ir saistītas ar audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, bet nepiemērots un ne īpaši efektīvs instruments internetā un elektroniskās komunikācijas tīklos dažādo pakalpojumu un to sniedzēju un izplatības pasaules mērogā dažādības dēļ.
Skolas mēģina pielāgoties digitālajai pasaulei, piemērojot aparatūru, programmas un darba metodes, kas sākušas darboties 23 Savienības valstīs, bet šīs pielāgošanās ritms un veids parasti nav pietiekams, lai tiktu līdzi tehnoloģiju izraisītajām izmaiņām jauniešu dzīvē. Skolas tiek aicinātas apmācīt bērnus praktiski un ar kritisku pieeju izmantot digitālās tehnoloģijas un internetu, apspriežot šo tematu ar pieaugušajiem un grupās, mācot kultūru dažādības aizsardzību, kas saistīta ar pasaules paplašināšanos. Šī apmācība ļauj jauniešiem apgūt digitālās zināšanas, kas tiek uzskatītas par vienām no astoņām „pamatzināšanām”, kuras nepieciešamas dzīvei uz zināšanām balstītā sabiedrībā.
Sabiedrība ir līdzatbildīga ar skolu šajā jomā, apzinoties bērnu kritiski izvēlētas, aktīvas un drošas digitālo mediju izmantošanas sociālās un ekonomiskās priekšrocības salīdzinājumā ar tādu digitālo mediju izmantošanu, kas izraisa atkarību, konformistisku un iebiedējošu rīcību, pasivitāti un agresivitāti.
Dalībvalstis atšķirīgos tempos turpina veicināt digitālās plaisas novēršanu un atbalstīt bērnu dalību digitālajā pasaulē, izmantojot politikas nostādnes, kas saistītas ar piekļuvi internetam, tā satura disciplinēšanu, privātuma un digitālās identitātes ievērošanu, un ieviešot pamata programmatūru kā izvēles didaktisko modeli pamatskolās un vidusskolās.
Paši jaunieši, ģimenes, skolas, izglītoti cilvēki, kā arī sabiedrība izrāda arvien lielāku sapratni par kvalitātes standartiem, kas jāpieprasa attiecībā uz bērniem domāto saturu, neatkarīgi no tā izplatīšanas analogā vai digitālā, tiešsaistes vai bezsaistes formā un izmantotā instrumenta (televīzija, dators, telefons, digitālā planšete). Datoru un satura ražotāji un to asociācijas parasti veic kopēju pētniecību, tostarp savas uzņēmējdarbības aizsardzības nolūkā. Jo īpaši, piemērojot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, radio, televīzijas un daudzplatformu sabiedriskie dienesti tieši un izmantojot radio un televīzijas savienības Eiropā jau pirms daudziem gadiem ir izveidojuši labas prakses un bērniem domāto programmu uzraudzības instrumentu apmaiņu, bet, neskatoties uz to, arī tādās jomās, kurās ir skaidri noteikta redakcijas atbildība, kā televīzijas pārraidēs, kvalitatīvu programmu piedāvājums šai vecuma grupai bieži ir ierobežots.
ES un dalībvalstis ir izstrādājušas normatīvos aktus un veicinājušas pašregulāciju, kas bija nepieciešama, ņemot vērā, ka šis fenomens ir saistīts ar daudziem sociāliem aspektiem, kuri nav risināmi tikai ar tiesiskiem līdzekļiem. Tādējādi ar ES līdzfinansējumu ir izveidoti noderīgi instrumenti, no kuriem pirmais ir programma „Drošāks internets”, kas ir labi iesakņojusies visās Savienības valstīs un līdz 2013. gadam nodrošinās koordinēšanu, kura jau ir pozitīvi novērtēta vidusposma ziņojumā.
Ziņojuma projektā ir uzsvērti trīs elementi bērnu aizsardzības jomā digitālajā laikmetā:
- piekļuve plašsaziņas līdzekļiem un jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem un zināšanas par tiem,
- aizsardzība, nošķirot cīņu pret nelikumīgu saturu no cīņas pret neatbilstošu saturu un uzvedību, privātuma aizsardzība un atbildes tiesības,
- digitālā pilsonība.
Ievaddaļā ierosināta tiesību un pārvaldības sistēmas izveide, lai novērstu pašreizējo tiesību aktu un norādījumu sadrumstalotību attiecībā uz bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē cilvēktiesību, privātuma, cīņas pret seksuālo izmantošanu, audiovizuālo mediju pakalpojumu un e-tirdzniecības jomā. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā noteikts, ka politikai attiecībā uz bērniem jābūt holistiskai — tāpēc nepieciešama vienota pamatdirektīva, kas apkopo un reglamentē visu šo jomu, pārvalda to daudzos līmeņos, veicina dalībvalstu pieeju saskaņošanu un labāku koordināciju starp tām un starp dalībvalstīm un ES.
Apzinoties pastāvošās kultūras un juridiskās atšķirības starp dalībvalstīm, kuru dēļ ir sarežģīti noteikt atšķirību starp pieļaujamo saturu un uzvedību, kā arī pārkāpumus, par kuriem piemērojamas sankcijas, tiek ieteikts nošķirt nelikumīgo saturu, piemēram, uzmākšanos (kas tiek uzskatīts par noziegumu Eiropas Padomes Konvencijā par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību, bet kura vēl nav pieņemta un ratificēta visās dalībvalstīs), bērnu pornogrāfiju, privātuma pārkāpšanu, azartspēles internetā, komerciālu krāpšanu no uzvedības, kas var būt saistīta ar nopietnām sekām, piemēram, kiberietekmēšanas un seksismu, un uzvedības, kas nav piemērota vecumam, piemēram, neatbilstoša reklāma, vardarbība, sekss un citi aspekti, kas rada bailes un nemieru.
Turklāt jāņem vērā dažas pašreizējās sistēmas nepilnības.
Jānodrošina programmas „Drošāks internets” nepārtrauktība un jebkurā gadījumā jānodrošina, lai atbildība par bērnu aizsardzību pret kibernoziegumiem tiek uzticēta policijas spēkiem arvien efektīvākā veidā ar spēcīgāku sadarbību Eiropas līmenī. Jāatbalsta darbības, kas saistītas ar cīņu pret noziedzību internetā ar nelabvēlīgu ietekmi uz bērniem, kuras ir veiksmīgi ieviestas dažās dalībvalstīs, kas veic informācijas apmaiņu ar ISP un ESP.
Pašregulācija ir atzīta par noderīgu, bet saistībā ar to ir atklāti trūkumi interešu konfliktu jomā, kas jānovērš.
Dalībvalstīm jāuzņemas nodrošināt bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē, arī veicinot jebkādas to savu kodeksu pārvaldīšanas formas, kas nepieciešami pilnīgai un aktīvai pilsonībai, lai ļautu Eiropas iedzīvotājiem izmantot visu ar digitālajām tehnoloģijām saistīto plašsaziņas līdzekļu veidu kultūras un ekonomisko dimensiju un palīdzētu īstenot Lisabonas līguma mērķus, veicinot uz zināšanām balstītas ekonomikas izveidošanu un konkurenci.
MAZĀKUMA VIEDOKLIS
saskaņā ar Reglamenta 52. panta 3. punktu
ALDE Mazākuma viedoklis
Marietje Schaake, Hannu Takkula, Morten Løkkegaard, Nadja Hirsch
Uzskatām, ka bērni būtu jāaizsargā un noziegumi jānovērš, īstenojot tiesībaizsardzības pasākumus. Tomēr, ziņojumā uzsverot valdības kampaņas un izpildi attiecinot uz interneta pakalpojumu sniedzējiem un citiem pašregulācijas mehānismiem, tiek noteiktas nepareizas prioritātes un risku uzņemšanās pienākumi, kas ir valstu atbildība, vienlaikus samazinot vecāku lomu bērnu izglītošanā.
Turklāt ziņojumā iekļautie pasākumi atspoguļo nepamatotus aizspriedumus saistībā ar iedomātajiem interneta radītajiem draudiem, tā ierobežojot izglītības un inovāciju iespējas. Mēs gribētu labāk stiprināt jauniešu neietekmējamību un neatkarību. Pūles jāvelta bērnu un jauniešu izglītošanai, palīdzot viņu vecākiem un pedagogiem kontrolēt bērnu un jauniešu darbības internetā un veidojot viņu e-prasmes.
Atzīstam, ka IKT attīstība var radīt sociālo kapitālu, veicinot tādas pamattiesības kā vārda brīvība un piekļuve informācijai. Bērnu un jauniešu līdzdalību mūsdienu digitālajā sabiedrībā uzskatām par būtisku attīstības elementu.
Pilnībā atzīstot nepieciešamību pēc efektīvas tiesībaizsardzības, jo īpaši nepieciešamību izbeigt smagus noziegumus, piemēram, bērnu pornogrāfiju, ierosināto pasākumu ierobežojošā rakstura dēļ diemžēl tomēr neveram to atbalstīt.
PILSOŅU BRĪVĪBU, TIESLIETU UN IEKŠLIETU KOMITEJAS ATZINUMS (25.7.2012)
Kultūras un izglītības komitejai
par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē
(2012/2068(INI))
Atzinumu sagatavoja: Anna Hedh
IEROSINĀJUMI
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Kultūras un izglītības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. norāda, ka ir sācies jauns posms bērnu tiesību aizsardzībā ES, stājoties spēkā Lisabonas līgumam kopā ar tagad juridiski saistošo Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kuras 24. pantā bērnu aizsardzība ir noteikta kā pamattiesības un noteikts, ka visās ar bērniem saistītajās darbībās neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai privātas iestādes, vispirms jāņem vērā bērna intereses; atkārtoti uzsver, ka ES nepieciešams pilnībā ievērot to starptautisko instrumentu standartus, kuriem tā pati kā tāda nav pievienojusies, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pausto aicinājumu lietā C-540/03, Eiropas Parlaments/Padome;
2. mudina dalībvalstis vienmērīgi un savlaicīgi transponēt un īstenot Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu; aicina dalībvalstis nodrošināt maksimālu ieguldīto pūļu saskaņošanu nepilngadīgo personu aizsardzībai digitālajā pasaulē;
3. atkārtoti aicina dalībvalstis parakstīt un ratificēt, ja tas vēl nav ticis izdarīts, starptautiskos instrumentus saistībā ar bērnu aizsardzību, piemēram, Konvencijas par bērna tiesībām trešo fakultatīvo protokolu un Eiropas Konvenciju par bērnu tiesību piemērošanu, un transponēt šos instrumentus, izmantojot nepieciešamo tiesisko noteiktību un skaidrību, kā to pieprasa ES tiesiskais regulējums; uzsver nepieciešamību iesaistīt bērnu tiesības visās ES politikas jomās, analizējot pasākumu ietekmi uz bērnu tiesībām, drošību un fizisko un garīgo neaizskaramību, un uzsver, ka tam būtu jāietver Komisijas skaidri sagatavoti priekšlikumi attiecībā uz digitālo pasauli; uzsver, ka digitālās prasmes un iemaņas un interneta droša lietošana ir jāsaglabā kā Eiropas sociālās politikas prioritāte;
4. norāda, ka internets piedāvā bērniem un jauniešiem ārkārtīgi vērtīgus instrumentus, kurus var izmantot, lai izteiktu vai aizstāvētu savu viedokli, piekļūtu informācijai un pieprasītu savu tiesību ievērošanu, un ka tas ir lielisks komunikācijas līdzeklis, kas sniedz atvērtību pasaulei un personīgās izaugsmes iespējas; tomēr uzsver, ka tiešsaistes vide un sociālie plašsaziņas līdzekļi rada būtisku iespējamo risku privātumam un bērnu cieņas nodrošināšanai, jo bērni internetu lieto ļoti vienkāršotā veidā, taču ir viena no neaizsargātākajām lietotāju grupām; atgādina, ka internets arī rada risku bērniem, ņemot vērā tādas parādības kā bērnu pornogrāfija, apmaiņa ar vardarbīga rakstura materiāliem, kibernoziegumi, draudi, iebiedēšana, uzmākšanās, bērnu iespējas piekļūt likumīgi ierobežotām vai vecumam neatbilstīgām precēm un pakalpojumiem, vecumam nepiemērotas, agresīvas vai maldinošas reklāmas, krāpšanas, identitātes zādzības, viltošana un līdzīgu finansiālu risku, kas var radīt traumatiskas sekas;
5. uzsver, ka, tikai pilnībā apvienojot tiesiskos, tehniskos un izglītības pasākumus, tostarp novēršanas pasākumus, ir iespējams pienācīgi novērst draudus, ar kuriem bērni saskaras tiešsaistē, un uzlabot bērnu aizsardzību digitālajā vidē; šajā sakarībā mudina dalībvalstis un Komisiju veikt atbilstošas darbības, tostarp internetā, piemēram, informētības un izpratnes veicināšanas kampaņas, izpētes un izglītības programmas, ja iespējams, sadarbībā ar attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ģimenēm, skolām, audiovizuālo pakalpojumu sniedzējiem, nozares pārstāvjiem un citām ieinteresētajām personām, lai vairotu izpratni un samazinātu risku bērniem kļūt par cietušajiem internetā;
6. šajā sakarībā atbalsta dalībvalstu centienus veicināt sistemātisku izglītību un apmācību bērniem, vecākiem, pedagogiem, skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem, lai viņi varētu izprast digitālo pasauli un konstatēt draudus, kas varētu kaitēt bērnu fiziskajai vai garīgajai integritātei, ko īsteno, samazinot digitālo plašsaziņas līdzekļu radītos riskus un sniedzot informāciju par kontaktpunktiem ziņošanai un par to, kā rīkoties ar cietušajiem bērniem; vienlaikus norāda, ka bērniem ir jāsaprot, ka, izmantojot digitālās tehnoloģijas, viņi var apdraudēt citu cilvēku tiesības vai pat veikt krimināli sodāmas darbības;
7. uzsver problēmas krimināltiesību jomā, ko izraisa darbošanās tiešsaistes vidē un kas ir saistītas ar tiesiskās noteiktības un likumības principiem, nevainīguma prezumpciju, upura tiesībām un aizdomās turētā tiesībām; šajā sakarībā norāda uz problēmām, kas iepriekš radušās saistībā ar skaidras definīcijas noteikšanu, piemēram, attiecībā uz uzmākšanās un bērnu pornogrāfijas tiešsaistē gadījumiem, ko vajadzētu apzīmēt kā “bērnu seksuālas izmantošanas materiāli”;
8. uzsver, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība kaitīgu vielu, piemēram, alkohola, reklāmām tiešsaistē, kas ir pieejamas jauniešiem; norāda, ka, ņemot vērā tiešsaistes mārketinga paņēmienu, piemēram, sociālo tīklu izmantošanu, būtību un darbības jomu, katrai dalībvalstij atsevišķi ir ļoti grūti uzraudzīt alkohola reklamēšanu tiešsaistē, un Komisijas darbībām šajā jomā būtu pievienotā vērtība;
9. tāpēc aicina Komisiju saistībā ar tās pienākumu ziņot par Direktīvas 2011/92/ES transponēšanu apkopot precīzus un skaidrus datus par noziegumiem saistībā ar uzmākšanos tiešsaistē, tostarp, precīzi konstatējot valstu noteikumus, ar kuriem šādu uzvedību pasludina par sodāmu; aicina dalībvalstis un Komisiju apkopot datus par šādu noziegumu saistībā ar izbeigto kriminālprocesu skaitu, notiesāšanas gadījumu skaitu un svarīgu valsts tiesu praksi, kā arī apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz saukšanu pie kriminālatbildības un soda piemērošanu šādam noziegumam; tāpat aicina Komisiju ievērojami uzlabot statistiskās informācijas sagatavošanu un publicēšanu, lai uzlabotu politikas izstrādi un pārskatīšanu;
10. šajā saistībā atzīst augsto sadarbības līmeni pašreizējā sadarbībā starp dalībvalstu policiju un tiesu iestādēm, kā arī to sadarbībā ar Europol un Eurojust attiecībā uz krimināli sodāmām darbībām, kas izdarītas pret bērniem, izmantojot digitālos plašsaziņas līdzekļus, piemēram, 2011. gada bargie “Icarus” pasākumi, kas tika vērsti pret datu koplietošanas tīkliem saistībā ar bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē; tomēr uzsver, ka papildu uzlabojumus varētu panākt, turpmāk saskaņojot krimināltiesības un kriminālprocedūras dalībvalstīs, tostarp aizdomās turēto personu procesuālo un datu aizsardzības tiesību un pamattiesību ievērošanu atbilstoši ES Hartas principiem, ņemot vērā pastāvošos šķēršļus ceļā uz pilnīgu sadarbību un savstarpējo uzticību; tomēr uzsver, ka priekšlikumos ES materiālo krimināltiesību noteikumiem pilnībā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes princips, kā arī vispārējie principi, ar kuriem reglamentē krimināltiesības, un skaidri jāpauž, ka to mērķis ir piešķirt pievienoto vērtību kopējai ES pieejai smagu pārrobežu pārkāpumu apkarošanai, kā noteikts Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcijā par ES pieeju krimināltiesībām[1];
11. aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt visas pūles, lai pastiprinātu sadarbību ar trešām valstīm un būtu iespējams nekavējoties slēgt to teritorijā reģistrētas tīmekļa vietnes, kurās iekļauts vai tiek izplatīts nelegāls saturs vai uzvedība, kā arī cīnīties pret kibernoziegumiem; šajā sakarībā mudina veikt zināšanu un labāko prakšu starptautisku apmaiņu un ideju apkopošanu, tajā iesaistot valdības, tiesībaizsardzības iestādes, policijas vienības, kas specializējas kibernoziegumu lietās, uzticības dienestus, bērnu aizsardzības organizācijas un interneta nozari;
12. šajā saistībā aicina pilnībā pieņemt visus pasākumus, kas norādīti Padomes 2009. gada ceļvedī aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, un veidot kopīgu pieeju attiecībā uz pierādījumu pieņemamību un novērtējumu, lai novērstu šķēršļus citā dalībvalstī iegūtu pierādījumu brīvu apritei;
13. atbalsta palīdzības tālruņu sistēmu ieviešanu un stiprināšanu, lai varētu ziņot par noziegumiem un nelegālu saturu un rīcību, cita starpā ņemot vērā pieredzi, kas gūta saistībā ar Eiropas palīdzības dienestu pazudušu bērnu meklēšanai, kā arī ar valstu ātrās reaģēšanas sistēmām un Eiropas automatizēto brīdinājuma sistēmu bērniem; tomēr uzsver, ka jebkādam tūlītējam kriminālprocesam, kura pamatā ir ziņošana, no vienas puses, jānodrošina līdzsvars starp iespējamo upuru tiesībām un ECTK 2. un 8. pantā paredzēto dalībvalsts pienākumu rīkoties, kas iepriekš uzsvērts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, un, no otras puses, — aizdomā turamā tiesībām; šajā sakarībā aicina dalībvalstis un Komisiju sākt paraugprakses apmaiņu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas jomā saistībā ar krimināli sodāmām darbībām, kas pret bērniem veiktas digitālajā pasaulē; atgādina, ka Komisijas priekšlikuma Vispārīgās datu aizsardzības regulai (COM(2012)0011) 8. pantā minēti īpaši aizsardzības pasākumi attiecībā uz bērnu personas datu apstrādi, piemēram, lai apstrādātu to bērnu personas datus, kas jaunāki par 13 gadiem, obligāti nepieciešama vecāku piekrišana;
14. uzsver privātā sektora un rūpniecības, kā arī citu ieinteresēto personu lomu, nodrošinot atbildību tādos jautājumos kā agresīva un maldinoša televīzija un reklāmas tiešsaistē, kas vērstas uz nepilngadīgām personām, drošu tīmekļa vietņu marķēšana un “tīkla etiķetes” bērniem ieviešanas veicināšana; uzsver, ka jebkādiem šādiem pasākumiem ir pilnībā jāatbilst tiesiskuma un tiesiskās noteiktības prasībām, tajos ir jāņem vērā gala lietotāju tiesības un tiem jābūt saskaņā ar spēkā esošajām juridiskajām un tiesu procedūrām, kā arī ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un EKT un ECT tiesu praksi; aicina nozares pārstāvjus ievērot un pilnībā īstenot spēkā esošos rīcības kodeksus un līdzīgas iniciatīvas, piemēram, ES atbalsta programmu un Patēriņa preču foruma Barselonas deklarāciju;
15. atkārtoti uzsver bērnu datu aizsardzības nozīmi, jo īpaši attiecībā uz sociālo tīklu un tērzēšanas kanālu straujo pieaugumu, ņemot vērā personas datu palielināto plūsmu un to pieejamību, izmantojot digitālos plašsaziņas līdzekļus; atzinīgi vērtē jauno ierosināto Vispārīgās datu aizsardzības regulu (COM(2012)0011) un tās īpašos noteikumus par bērnu piekrišanu un „tiesībām tikt aizmirstam”, atgādinot, ka ar bērniem saistītas interneta informācijas un datu turēšanu var izmantot ļaunprātīgi, tā kaitējot viņu cieņas ievērošanai un sociālai iekļaušanai; uzsver, ka šie noteikumi jāprecizē un jāizstrādā tā, lai tie būtu skaidri un pilnībā izmantojami uzreiz pēc tam, kad būs pieņemts jaunais tiesību akts, un lai tie neierobežotu brīvību internetā;
16. uzskata, ka tīmekļa vietņu īpašniekiem un administratoriem sava datu aizsardzības politika ir jānorāda skaidri un pamanāmi un ir jānodrošina obligātas vecāku piekrišanas sistēma to bērnu datu apstrādei, kuri ir jaunāki par 13 gadiem; aicina veltīt vairāk pūļu, lai pēc iespējas veicinātu automātisku privātuma aizsardzību un novērstu turpmāku kaitējumu bērniem;
17. atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izveidot Eiropas Kibernoziedzības apkarošanas centru, lai cīnītos ar noziegumiem internetā, un uzskata, ka bērnu aizsardzībai minētā centra darbībā un uzdevumos jābūt vienai no prioritātēm.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
10.7.2012 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
56 0 2 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Jan Philipp Albrecht, Roberta Angelilli, Edit Bauer, Mario Borghezio, Rita Borsellino, Emine Bozkurt, Arkadiusz Tomasz Bratkowski, Simon Busuttil, Philip Claeys, Carlos Coelho, Ioan Enciu, Frank Engel, Cornelia Ernst, Monika Flašíková Beňová, Hélène Flautre, Kinga Gál, Kinga Göncz, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Anna Hedh, Salvatore Iacolino, Sophia in ‘t Veld, Lívia Járóka, Timothy Kirkhope, Juan Fernando López Aguilar, Baroness Sarah Ludford, Monica Luisa Macovei, Svetoslav Hristov Malinov, Véronique Mathieu, Anthea McIntyre, Anthea McIntyre, Louis Michel, Claude Moraes, Georgios Papanikolaou, Carmen Romero López, Rui Tavares, Nils Torvalds, Kyriacos Triantaphyllides, Wim van de Camp, Axel Voss, Josef Weidenholzer, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka, Auke Zijlstra |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanāvote |
Elena Oana Antonescu, Anna Maria Corazza Bildt, Leonidas Donskis, Dimitrios Droutsas, Mariya Gabriel, Monika Hohlmeier, Ádám Kósa, Marek Henryk Migalski, Raül Romeva i Rueda, Kārlis Šadurskis, Michèle Striffler |
||||
|
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Zita Gurmai, Nadja Hirsch, Elisabeth Jeggle, Petra Kammerevert |
||||
- [1] 1 Pieņemtie teksti, P7_TA-PROV(2012)0208.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
9.10.2012 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
20 3 5 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Zoltán Bagó, Malika Benarab-Attou, Lothar Bisky, Piotr Borys, Jean-Marie Cavada, Silvia Costa, Santiago Fisas Ayxela, Lorenzo Fontana, Mary Honeyball, Cătălin Sorin Ivan, Petra Kammerevert, Morten Løkkegaard, Emilio Menéndez del Valle, Marek Henryk Migalski, Doris Pack, Chrysoula Paliadeli, Marie-Thérèse Sanchez-Schmid, Marietje Schaake, Marco Scurria, Hannu Takkula, Helga Trüpel, Sabine Verheyen |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Nadja Hirsch, Seán Kelly, Iosif Matula, Mitro Repo |
||||
|
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Emer Costello, Jacky Hénin |
||||