Procedūra : 2012/2103(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0035/2013

Iesniegtie teksti :

A7-0035/2013

Debates :

PV 11/03/2013 - 21
CRE 11/03/2013 - 21

Balsojumi :

PV 13/03/2013 - 8.11
PV 14/03/2013 - 8.1
CRE 14/03/2013 - 8.1
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0088

ZIŅOJUMS     
PDF 305kWORD 363k
7.2.2013
PE 491.249v02-00 A7-0035/2013

par "Enerģētikas ceļvedi 2050" – enerģija nākotnei

(2012/2103(INI))

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja

Referente: Niki Tzavela

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Ārlietu komitejas atzinums
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinums
 Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinums
 Reģionālās attīstības komitejas atzinums
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par "Enerģētikas ceļvedi 2050"— enerģija nākotnei

(2012/2103(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Enerģētikas ceļvedis 2050” un to papildinošos darba dokumentus (COM(2011) 0885),

–   ņemot vērā Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti(1),

–   ņemot vērā 2012. gada 12. jūnija rezolūciju(2) „Sadarbības veidošana enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām — stratēģiska pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai”,

–   ņemot vērā 2012. gada 15. marta rezolūciju par ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā(3) ,

–   ņemot vērā rezolūciju par rūpniecības, enerģētikas un citiem slānekļa gāzes un naftas aspektiem(4) un rezolūciju par slānekļa gāzes un slānekļa eļļas ieguves radīto ietekmi uz vidi,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Ārlietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0035/2013),

A. tā kā būtu jāatgādina, ka ES enerģētikas politikas pīlāri ir energoapgādes drošība (piegādes avotu daudzveidība), konkurētspējīgas cenas un energoefektivitāte, ko papildina politikas mērķis samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas;

B.  tā kā jāņem vērā Eiropas rūpniecības nozares konkurētspēja, izmantojot atbilstošu politiku un instrumentus un pielāgojoties procesam, kas no jauna stiprinātu ES ekonomikas industrializāciju;

C. tā kā dalībvalstu interesēs ir samazināt to atkarību no enerģijas importa, kam raksturīgas nestabilas cenas, un dažādot energoapgādi;

D. tā kā energoapgādes drošības uzdevums ir kliedēt neskaidrību, kas rada spriedzi starp valstīm, un mazināt tirgus neefektivitāti, kas gan piegādātājiem, gan patērētājiem traucē izmantot tirdzniecības sniegtos ieguvumus;

E.  tā kā ir svarīgi laikus iegūt norādes par to, vai var sasniegt ceļvedī izvirzītos sarežģītos mērķus, un pārskatīt ietekmi uz ES ekonomiku, jo īpaši vispārējo konkurētspēju, nodarbinātību un sociālo nodrošinājumu;

F.  tā kā dalībvalstīm, enerģētikas uzņēmumiem un sabiedrībai kopumā ir jābūt skaidram priekšstatam par ES enerģētikas politikas virzību, kas jāpamato ar lielāku noteiktību, ieskaitot politikas starpposma mērķus un mērķus 2030. gadam, lai stimulētu ilgtermiņa ieguldījumu veikšanu un samazinātu to risku;

ES "Enerģētikas ceļveža 2050" mērķi

1.  atzīst dalībvalstu ieguvumus, tām sadarbojoties enerģētikas sistēmas pārveidošanā; tādēļ atbalsta Komisijas "Enerģētikas ceļvedi 2050" kā pamatu tiesību aktu un citu iniciatīvu priekšlikumiem par enerģētikas politiku, lai izstrādātu politikas satvaru 2030. gadam, tostarp politikas starpposma mērķus un mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, atjaunojamo enerģiju un energoefektivitāti, lai izveidotu vērienīgu un stabilu tiesisko un regulatīvo sistēmu; norāda, ka enerģētikas mērķu noteikšanai 2050. gadam un starpposmam ir vajadzīga Eiropas mēroga pārvaldība; ierosina solidaritātes garā pieņemt stratēģiju, kas ļaus dalībvalstīm sadarboties saskaņā ar ceļvedi, izveidojot Eiropas Enerģētikas kopienu; mudina definēt politikas satvaru 2030. gadam, paredzot atbilstošu grafiku, lai garantētu drošību ieguldītājiem;

2.  norāda, ka ierosinātie scenāriji 2050. gadam nav deterministiski, bet drīzāk kalpo par pamatu konstruktīvam dialogam par to, kā pārveidot Eiropas energosistēmu, lai atbilstu ilgtermiņa mērķim līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeņiem; uzsver, ka ikviens nākotnes plāns par enerģētiku, tostarp Enerģētikas ceļvedis, pamatojas uz skaidriem pieņēmumiem par tehnoloģisko un ekonomisko attīstību; tādēļ aicina Komisiju regulāri atjaunināt ceļvedi; norāda, ka Komisijas ietekmes novērtējumā nav sīkāk analizētas katras dalībvalsts, grupas vai reģionālās kopas iespējamā attīstība līdz 2050. gadam;

3.  atzinīgi vērtē to, ka Komisijas "Enerģētikas ceļvedī 2050" ir apskatīti dažādi scenāriji; uzsver, ka gan uz pašreizējām tendencēm, gan uz dekarbonizāciju balstītie scenāriji ir tikai aplēses; norāda, ka tie paši par sevi neaptver visas iespējamības un līdz ar to var vienīgi piedāvāt idejas par Eiropas turpmāko energoapgādes struktūru;

4.  uzsver vajadzību turpmāk attīstīt "Enerģētikas ceļvedī 2050" izstrādātos plānus, izmantojot ne tikai enerģētikas sistēmas modeli PRIMES, bet arī citus modeļus, un papildināt tās ar citiem oglekļa dioksīda emisiju samazināšanas scenārijiem (piemēram, „palielināta kodolenerģijas īpatsvara scenāriju” vai „palielināta gāzes ar CCS saturu īpatsvara scenāriju”), lai panāktu labāku izpratni par Eiropas nākotnes energoapgādes alternatīvajām iespējām, kas ir drošas, ekonomiskas un ar zemiem emisiju rādītājiem;

5.  atzīst, ka saistībā ar dekarbonizāciju ir obligāti vajadzīga elektroenerģija no avotiem ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un šajā nolūkā ES līdz 2050. gadam ir nepieciešama gandrīz bezoglekļa satura elektroenerģijas nozare;

6.  uzsver ES enerģētikas politikas lielo nozīmi ekonomikas un finanšu krīzes laikā; uzsver enerģētikas lielo nozīmi ES ekonomiskās izaugsmes, konkurētspējas un darbavietu radīšanas veicināšanā; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk ierosināt priekšlikumus par stratēģiju pēc 2020. gada un iesniegt 2030. gada ES enerģētikas politikas shēmu; uzskata, ka šai politikas shēmai būtu jāatbilst ES 2050. gada dekarbonizācijas programmai un ka tajā būtu jāņem vērā ceļvedī noteiktās izdevīgās iespējas; aicina rīkoties, lai ierobežotu enerģētikas nozares negatīvo ietekmi uz vidi, tajā pašā laikā ņemot vērā to darbību sekas, kuras veiktas valstu ekonomiku un ES ekonomikas konkurētspējas jomā, kā arī pilsoņu energoapgādes drošības jomā;

7.  norāda, ka vides un klimata politikas īstenošana, neņemot vērā tādus uzdevumus kā energoapgādes drošība, nevar aizstāt enerģētikas politiku, kura īstenota saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu, kas nodrošina pašreizējai un turpmākajām paaudzēm vienlīdzīgu, vispārēju un konkurētspējīgu piekļuvi energoresursiem, vienlaikus saudzējot dabisko vidi;

8.  mudina dalībvalstis pastiprināt centienus sasniegt ES enerģētikas politikas 2020. gadam paredzētos mērķus, jo īpaši 20 % energoefektivitātes mērķi, kura īstenošana pašlaik vēl nav uzsākta; uzsver, ka ir ļoti svarīgi laikus un pilnībā īstenot visus Direktīvas par atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu(5) noteikumus, lai sasniegtu ES saistošo mērķi vismaz 20 % apjomā līdz 2020. gadam;

9.  aicina Komisiju pieņemt stratēģiju par reģionu enerģētisko specializāciju, lai reģioni varētu attīstīt tos energoavotus, kas ir visefektīvākie līdzekļi, īstenojot Eiropas mērķus 2050. gadam, piemēram, saules enerģija dienvidos un vēja enerģija ziemeļos; uzskata, ka pamatojoties uz šo specializāciju, ES jāpievēršas Eiropas enerģētikas mērķu noteikšanai ES mērogā, nevis dalībvalstu mērķu noteikšanai;

10. uzskata, ka pāreja uz energoefektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni sekmētu ne tikai ilgtspējību, bet arī piegādes drošību un konkurētspēju Eiropā, un ka siltumnīcas gāzu emisiju samazināšana var būt konkurences priekšrocība augošajā globālajā ar enerģiju saistīto preču un pakalpojumu tirgū; uzsver, ka tā paver iespēju Eiropas Savienības MVU, kas darbojas atjaunojamu energoresursu tirgū, sniedzot lielisku stimulu uzņēmējdarbības un inovāciju attīstībai un vienlaikus nodrošinot iespējamu būtisku darba vietu izveides avotu;

11. uzsver, ka skaidra, saskaņota un konsekventa politika un tiesiskais regulējums ir ļoti svarīgi, lai palīdzētu stimulēt vajadzīgos ieguldījumus izdevīgo iespēju izvēles tehnoloģijās efektīvā un ilgtspējīgā veidā, kā noteikts ceļvedī; uzsver stratēģijas „Eiropa 2020” galvenos mērķus gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes jomā un aicina turpināt šādu politikas pieeju laikposmā pēc 2020. gada; atzīmē ― lai pieņemtu uz informāciju balstītu un līdzsvarotu lēmumu par stratēģijām pēc 2020. gada, būs jāpārskata spēkā esošās stratēģijas 2020. gadam; uzsver tādas enerģētikas stratēģijas lielo nozīmi, kura tiecas uzlabot ES energoapgādes drošību, ekonomikas un rūpniecības konkurētspēju, darba vietu izveidi, sociālos aspektus un vides ilgtspējību ar tādu pasākumu palīdzību kā atjaunojamo energoresursu pastiprināta izmantošana, enerģijas piegādes ceļu, piegādātāju un avotu dažādošana, tostarp labāki starpsavienojumi starp dalībvalstīm, energoefektivitāte un efektīvāka un optimizēta elektroenerģijas ražošanas sistēma, kas paredzēta, lai veicinātu ieguldījumus ilgtspējīgā enerģijas ražošanā un rezerves un līdzsvarošanas tehnoloģijā;

12. norāda, ka funkcionējošiem CO2 emisiju tirgiem un energoavotu cenām ir īpaši liela nozīme, nosakot tirgus dalībnieku, tostarp nozares un patērētāju, ieradumus, prasa politikas sistēmā pēc 2020. gada balstīties uz „piesārņotājs maksā” principu un ilgtermiņa noteikumiem, lai garantētu tirgus dalībnieku drošību;

13. atgādina, ka ikvienas dalībvalsts kompetencē ir noteikt pašai savu enerģijas avotu struktūru; atzīst, ka "Enerģētikas ceļvedis 2050" papildina dalībvalstu, reģionālos un vietējos centienus modernizēt enerģijas piegādi; tādēļ atzīst vajadzību dalībvalstīm sadarboties, pamatojoties uz kopējiem mērķiem; turklāt uzsver ― lai varētu īstenot pienācīgi saskaņotu Savienības mēroga, savstarpēji saistītu un ilgtspējīgu enerģijas pārveidošanu, ES šajā jautājumā jābūt ļoti būtiskai ietekmei, tostarp nodrošinot, ka valstu politikas virzieni atbilst ES mērķiem un tiesību aktiem; prasa dalībvalstīm un Komisijai kopējo centienu ietvaros arī turpmāk izvēlēties risinājumus, kas tehnoloģiski daudzveidīgā, ilgtspējīgā, ekonomiski efektīvā, konkurētspējīgā un drošā veidā, pēc iespējas mazāk traucējot tirgu, ļauj sasniegt ES ilgtermiņa mērķus un klimata pārmaiņu mērķus, kā arī turpināt pūliņus valsts līmenī, lai pilnībā izmantotu iespēju rentabli taupīt enerģiju, cita starpā liekot lietā pieejamus ES finanšu instrumentus; atzīst arī tādas saskaņotas un attiecīgā gadījumā kopīgas Eiropas pieejas lielo nozīmi, kuras ietvaros jāatļauj īpaši maza mēroga energosistēmu elementi un attiecīgi nepieciešamais elastīgums;

14. uzsver, ka būtisks ES energoapgādes drošības pīlārs ir ES dalībvalstu energosistēmu balstīšana uz to pašu enerģijas resursiem un spēju piekļūt tiem; tādēļ uzskata, ka šajā ziņā dalībvalstīm visracionālāk būtu attīstīt tās energotehnoloģijas, kurās tām ir potenciāls un pieredze un kuras tām nodrošina nepārtrauktu un stabilu energoapgādi, tajā pašā laikā ievērojot vides un klimata standartus;

15. norāda, ka plānotās rīcības galvenās tendences nevajadzētu vērst uz tādu lejupēju scenāriju izveidi, kas saistīti ar samazināšanas mērķiem, kā tas ir pašlaik, bet drīzāk uz tādu rīcības scenāriju ieviešanu, kuros ņemti vērā tādi jautājumi kā dalībvalstīs esošais potenciāls, ekonomiski efektīvu jaunu tehnoloģiju izstrādes iespējas un ierosinātās politikas ieviešanas globālās sekas, lai tad varētu ierosināt samazināšanas mērķus turpmākajiem gadiem (augšupēja pieeja);

16. atzīst "Enerģētikas ceļvedī 2050" izdarītos secinājumus par to, ka pāreja uz ES mērogā ilgtspējīgu enerģētikas nozari ir tehniski un ekonomiski iespējama un saskaņā ar Komisijas veikto analīzi ilgākā laika posmā izmaksās mazāk nekā pašreizējās politikas turpināšana; tomēr norāda, ka būtu jāņem vērā valstu konteksts, kas dažādās valstīs var būt ļoti atšķirīgs;

17. uzskata, ka mērķi 2050. gadam nekad netiks sasniegti, ja vien ES neuzņemsies savas saistības un nepildīs galveno lomu pārejas procesā, jo īpaši attiecībā uz apjomīgiem projektiem, piemēram, jūras vēja enerģijas ģeneratoru parkiem Ziemeļjūrā; uzskata, ka attiecībā uz pārrobežu infrastruktūru, kas skar vairākas vai visas dalībvalstis, ES jāizklāsta prioritārie projekti un jādarbojas kā galvenajam ieguldītājam, tādējādi līdzsvarojot privātos ieguldījumus;

18. atzīst, ka, pamatojoties uz elektroenerģijas nozīmīguma palielināšanos nākotnes energoavotu sadalījumā, būs jāizmanto visi elektroenerģijas ražošanas veidi ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni (pārveides efektivitāte, atjaunojamie energoresursi, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana (CCS) un kodolenerģija), lai sasniegtu mērķus klimata jomā, neapdraudot konkurētspēju un energoapgādes drošību;

19. uzsver, ka priekšnosacījums ceļveža sekmīgai īstenošanai ir pilnīgi attīstītas pārrobežu enerģētikas infrastruktūras un informācijas apmaiņas mehānisma nodrošināšana Savienībā; tādēļ uzsver nepieciešamību panākt ciešu koordināciju starp dalībvalstu politikas virzieniem, kā arī kopīgu rīcību, solidaritāti un pārredzamību ārējās enerģētikas politikas, energoapgādes drošības un jaunas enerģētikas infrastruktūras ieguldījumu jomā;

20. pauž nožēlu par to, ka Komisija nav īstenojusi ieteikumus, ko pēc salīdzinošās izvērtēšanas veikšanas ir sniegusi padomdevēju grupa "Enerģētikas ceļveža 2050" jautājumos; aicina Komisiju izdot atjauninātu Enerģētikas ceļveža redakciju, ņemot vērā minētos ieteikumus;

Ilgtermiņa stratēģijas galvenie elementi

21. atzinīgi vērtē "Enerģētikas ceļvedī 2050" izdarītos secinājumus par to, ka pasākumi, kas jāveic analizētajos scenārijos, lai pārveidotu ES enerģētikas sistēmu, ir līdzīgi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas secinājumus par to, ka atjaunojamo energoresursu, energoefektivitātes un enerģētikas infrastruktūras, tostarp viedo tīklu, pastiprināta izmantošana, ir izdevīgo iespēju izvēles pasākumi, jo īpaši tad, kad tos virza tirgus, neatkarīgi no konkrētā veida, kas izvēlēts nolūkā panākt zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa energosistēmu līdz 2050. gadam; aicina Komisiju izpētīt iespēju izmantot apvienotu „augsta atjaunojamo energoresursu īpatsvara un augstas energoefektivitātes” scenāriju; uzskata, ka izvēle par turpmāko rīcību palīdzētu uzlabot ieguldījumu noteiktību;

22. uzskata, ka finanšu krīze būtu jāizmanto kā iespēja pārveidot ES sabiedrības modeli, nodrošinot virzību uz ļoti energoefektīvu ekonomiku, kas pilnībā pamatojas uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu un ko neietekmē klimata pārmaiņas;

23. atzīst, ka lielāks atjaunojamo energoresursu avotu īpatsvars pēc 2020. gada ir galvenais ilgtspējīgākas energosistēmas aspekts; turklāt atzīst, ka visi scenāriji, kas aplūkoti Komisijas paziņojumā, norāda uz lielāku atjaunojamo energoresursu daļu enerģijas avotu struktūrā, proti, aptuveni 30 % enerģijas bruto galapatēriņā 2030. gadā un vismaz 55 % 2050. gadā; uzsver, ka virzība uz labāku energoefektivitātes politiku var palīdzēt panākt lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru; aicina Komisiju turpmākajās aplēsēs skaidri ņemt vērā decentralizēto ražošanu; aicina Komisiju arī skaidri paredzēt finansiālos, tehniskos un infrastruktūras šķēršļus, kas kavē decentralizētas ražošanas attīstību dalībvalstīs;

Energoefektivitāte

24. uzsver, ka uzlabotai energoefektivitātei un lielākiem energoietaupījumiem būs būtiska nozīme enerģētikas sistēmas pārveidošanā un ka 2020. gada mērķu sasniegšana ir priekšnosacījums turpmākajam progresam līdz 2050. gadam; šajā sakarībā ierosina, lai dalībvalstis paātrinātu savus centienus pilnībā īstenot nesen pieņemto Energoefektivitātes direktīvu, kā arī ierosina īstenot informācijas kampaņas un energoefektivitātes jautājumu iekļaut dalībvalstu izglītības programmās; ierosina dalībvalstīm un Eiropas Komisijai pastiprināti izmantot valsts līmeņa risinājumus un attīstības bankas, kā arī veicināt apmaiņu ar labāko praksi; atgādina, ka pareizi īstenota energoefektivitāte ir rentabls veids, kā ES var sasniegt savus ilgtermiņa mērķus attiecībā uz enerģijas ietaupījumiem, klimata pārmaiņām un ekonomisko un energoapgādes drošību; atzīst, ka pāreja uz energoefektīvāku ekonomiku paātrinātu arī jaunu tehnoloģisko risinājumu izplatīšanos, samazinātu fosilā kurināmā importu un uzlabotu rūpniecības konkurētspēju un izaugsmi Savienībā; uzskata, ka, pārejot uz labāku energoefektivitātes politiku, uzsvars jāliek uz visu enerģijas piegādes un pieprasījuma ķēdi, tostarp pārveidi, pārsūtīšanu, sadali un piegādi, kā arī uz patēriņu rūpniecībā, būvniecībā un mājsaimniecībās; uzsver, ka par ES ilgtermiņa energoefektivitātes politikas galveno elementu būtu jāpieņem enerģijas izmantošanas samazināšana ēkās, jo pašreizējo ēku renovācijā ir milzīgs enerģijas ietaupījumu potenciāls; uzsver, ka pašreizējais ēku renovācijas apjoms un kvalitāte ir ievērojami jāpaaugstina, lai ļautu ES līdz 2050. gadam būtiski samazināt esošo ēku enerģijas patēriņu par 80 %, salīdzinot ar 2010. gada līmeņiem; šajā sakarībā aicina dalībvalstis pieņemt vērienīgas ilgtermiņa ēku renovācijas stratēģijas, kā to paredz Energoefektivitātes direktīva;

25. uzsver, ka steidzami ir vajadzīga jauna, modernizēta, gudra un elastīga enerģētikas infrastruktūra, jo īpaši viedtīkli, lai varētu elastīgāk nodrošināt rezerves un līdzsvarošanas ražošanas jaudu, tostarp atsevišķas mikroražošanas un uzkrāšanas sistēmas, jauni elektroenerģijas izmantošanas veidi (piemēram, elektriskie transporta līdzekļi) un reaģēšanas uz pieprasījumu programmas (tostarp viedie skaitītāji) un pilnībā integrēta Eiropas tīkla sistēma, tostarp ar mērķi iekļaut visus enerģijas avotus visā ES, jo ir pierādīts, ka tas ir nepieciešams; atgādina, ka izmaksu ziņā optimāli politikas virzieni atšķiras atkarībā no pieprasījuma modeļiem, piegādes iespējām, ģeogrāfiskajām īpašībām un ekonomiskā konteksta vietējā līmenī; turklāt uzsver vajadzību steidzami izveidot stabilu un paredzamu tiesisko regulējumu, kā arī tādus ES mēroga tirgus mehānismus, kas veicinātu elastīgumu, tostarp spēju palielināšanu un uzkrāšanu, kā arī ļautu ES finansēt kopīgu interešu infrastruktūras projektus saskaņā ar energoinfrastruktūras pamatnostādnēm un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu;

26. atzīmē, ka ES un valstu finanšu līdzekļi, tostarp budžeta un ieguldījumu politika, ir priekšnosacījums, lai izveidotu jaunu enerģētikas infrastruktūru Eiropā, ņemot vērā jaunu ēku būvniecības un novecojošu iekārtu ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas, kā arī attiecīgo reģionu vides un sociālās rehabilitācijas programmu izmaksas;

27. aicina Komisiju visaptverošā veidā izpētīt enerģijas uzkrāšanas potenciālu ES un dažādas šajā jomā iespējamās tehnoloģijas, saskaņojot ES iekšējā tirgus politikas nostādnes, tostarp enerģijas tīkla spējas, enerģētikas un klimata pārmaiņu politiku un patērētāju aizsardzības intereses, lai varētu sasniegt Savienības mērķus enerģētikas un klimata jomā, mazināt ES atkarību no enerģijas importa no ārpuskopienas valstīm un radīt patiesu vienoto enerģētikas tirgu un līdzvērtīgus konkurences apstākļus, vienlaikus nodrošinot augstāko iespējamo energoapgādes drošību nākotnē;

Atjaunojamā enerģija

28. uzsver, ka Eiropas mēroga pieeja atjaunojamo enerģijas avotu politikai būs galvenā pieeja vidējā termiņā un ilgtermiņā; mudina dalībvalstis un to reģionus uzlabot sadarbību, tostarp vairāk izmantojot Atjaunojamo energoresursu direktīvā noteiktos sadarbības mehānismus, lai optimizētu atjaunojamo energoavotu izplatīšanās efektivitāti, samazinātu atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas cenas un nodrošinātu, ka vairāk ieguldījumu ES tiek veikts tur, kur tie ir visproduktīvākie un efektīvākie, ņemot vērā katras dalībvalsts īpašās iezīmes; uzsver, ka ir svarīgi ieviest mērķus; šajā sakarībā uzsver Komisijas lielo veicinošo nozīmi, koordinējot, finansiāli atbalstot un sagatavojot pienācīgu analīzi par atjaunojamiem energoresursiem un dalībvalstu iespējām, un atzinīgi vērtē tās pausto apņemšanos izstrādāt pamatnostādnes par atjaunojamās enerģijas tirdzniecību; norāda, ka ilgtermiņā atjaunojamie energoresursi izvirzīsies Eiropas energostruktūras centrā, kad no to tehnoloģiju izstrādes notiks pāreja uz sērijveida ražošanu un izmantošanu, no neliela mēroga līdz plašam mērogam, integrējot vietējos un attālākus enerģijas avotus, un kad tie no subsidētiem kļūs par konkurētspējīgiem energoresursiem; uzsver, ka atjaunojamo energoavotu pastiprinātas izmantošanas dēļ ir jāmaina arī politika un enerģijas tirgus struktūra, lai pielāgotu tirgus šai realitātei un panāktu lielāku tirgus integrāciju, jo īpaši atlīdzinot par elastīgumu un pakalpojumiem attiecībā uz energosistēmas stabilitāti; uzsver, cik svarīgs ir stabils tiesiskais regulējums gan ES, gan dalībvalsts līmenī, lai veicinātu ieguldījumus; uzsver vajadzību vienkāršot administratīvās procedūras un stabilas un efektīvas atbalsta shēmas, ko var pielāgot laika gaitā un pakāpeniski atcelt, ja tehnoloģijas un piegādes ķēdes pilnveidojas un kļūst konkurētspējīgas un tirgus nepilnības tiek novērstas; tomēr uzsver, ka atpakaļejošām pārmaiņām attiecībā uz atbalsta shēmām ir negatīva ietekme uz ieguldītāju paļāvību, un tādējādi palielinās riski, kas saistīti ar ieguldījumiem un to izmaksām;

29. atzīst, ka mērķi atjaunojamo energoresursu jomā ir bijuši sekmīgi, un aicina dalībvalstis īstenot stabilu politiku, kas tām vajadzīga, lai sasniegtu to 2020. gada mērķus;

30. atgādina tādu projektu nozīmi kā Desertec un atjaunojamo energoavotu izmantošanu kaimiņu reģionos; uzsver projekta Helios izredzes tādas elektroenerģijas transportēšanā, kura ražota no atjaunojamiem energoresursiem, no Dienvidaustrumeiropas uz Viduseiropu, kā arī turpmāku vēja enerģijas attīstību Ziemeļjūrā un citos reģionos; uzsver, ka iespēja importēt no kaimiņu reģioniem elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamiem energoavotiem, ir jāpapildina, veicinot un sekmējot atjaunojamo un zemas emisijas energoavotu attīstību, piemēram, Vidusjūras dienvidu reģionos un Ziemeļjūras reģionā, un vairāk starpsavienojumu Eiropas tīklos;

31. uzver, ka pašreizējos tehnoloģiskajos apstākļos daudziem atjaunojamās enerģijas avotiem pašlaik nav iespējams garantēt stabilu energoapgādi, kas rada nepieciešamību uzkrāt lietošanai gatavas tradicionālās enerģijas avotu rezerves; aicina Komisiju šajā sakarībā iesniegt analīzi par veidiem, kā atjaunojamās enerģijas avotus varētu ilgtspējīgi attīstīt, un, galvenokārt, kā atbalstīt stabilus atjaunojamās enerģijas avotus; uzskata, ka nestabilāku enerģijas avotu gadījumā jāveic analīzes par rezerves enerģijas nodrošināšanas rentabilitāti un jāizstrādā enerģijas glabāšanas tehnoloģijas;

32. uzsver ― lai sasniegtu pilnīgu ES energoapgādes dekarbonizāciju ilgtermiņā, ir jāpanāk ciešāka integrācija ar tādām kaimiņvalstīm un reģioniem kā Norvēģija, Šveice un Vidusjūras dienvidu reģioni; uzsver, ka Eiropa var gūt labumu no būtisku atjaunojamās enerģijas avotu pilnveidošanas šajos reģionos, lai atbilstu gan vietējam pieprasījumam, gan, attīstot liela attāluma energosistēmas starpsavienojumus, ES pieprasījuma ierobežotam procentuālajam daudzumam; atzīmē, ka labāki starpsavienojumi ļaus dalībvalstīm eksportēt un importēt elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem, lai nodrošinātu drošu energoapgādi un līdzsvarotu tādas mainīgas elektroenerģijas ražošanu kā vēja enerģija; šajā sakarībā norāda, ka starpsavienojums ar Norvēģiju sniedz īpašas priekšrocības ES, jo tas nodrošina piekļuvi nozīmīgajām Norvēģijas hidroelektrostaciju elektroenerģijas akumulēšanas iespējām;

33. uzsver mikroražošanas nozīmīgumu, lai palielinātu atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvaru; turklāt uzsver mikroražošanas nozīmīgumu, lai palielinātu energoefektivitāti, nodrošinātu energoapgādi un iesaistītu iedzīvotājus savas elektroenerģijas izmantošanā un cīņā pret klimata pārmaiņām; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību īstenot saskaņotu ES stratēģiju mikroražošanas jomā, kas ietver pasākumus enerģētikas infrastruktūras modernizācijai, normatīvā sloga samazināšanu un labākas prakses apmaiņu attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem;

34. uzsver nepieciešamību nodrošināt pietiekami stingru politikas satvaru laikposmam pēc 2020. gada attiecībā uz tehnoloģijām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus un kurās līdz šim vēl nav īstenota tīklu savienojamība, kas paredzēta nolūkā sapludināt un vēlāk pakāpeniski atcelt subsīdijas;

35. atzīmē, ka "Enerģētikas ceļveža 2050" scenāriji paredz lielāku biodegvielas apjomu; uzskata, ka šajā sakarībā Komisijai jāatbalsta pāreja uz trešās paaudzes biodegvielu, kas ražota no pārtikas kultūraugu atkritumu produktiem, un jāparedz līdzīgi nosacījumi importētai biodegvielai;

36. aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par to, kā palielināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas efektivitāti ES un tās reģionos, cenšoties izveidot visaptverošu ES kopēju atjaunojamo enerģijas avotu veicināšanas sistēmu, kas ļautu izmantot īpašus atjaunojamo enerģijas avotu veidus tajos ES reģionos, kur tie ir visrentablākie, un tādējādi samazināt elektroenerģijas cenas; uzskata, ka vidējā termiņā varētu tikt izveidotas reģionālas atjaunojamo enerģijas avotu tirgus grupas.

37. aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt un veicināt atvērta tirgus politiku atjaunojamo energoresursu ražojumu jomā un nodrošināt visu tirdzniecības šķēršļu novēršanu, tādējādi stiprinot ES konkurētspēju, veicinot atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju eksportu;

38. atzīst, ka atjaunojamās enerģijas jomā noteiktie mērķi ir bijuši sekmīgi un būtu jāpagarina līdz 2030. gadam; aicina dalībvalstis turpināt iesākto, lai īstenotu virzību uz savu 2020. gada mērķu sasniegšanu; pauž bažas par dalībvalstu kraso pārmaiņu skaita pieaugumu attiecībā uz atbalsta mehānismiem atjaunojamo energoresursu jomā, jo īpaši par atpakaļejošām pārmaiņām un atbalsta iesaldēšanu; aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt Direktīvas par atjaunojamiem energoresursiem īstenošanu un vajadzības gadījumā rīkoties; aicina dalībvalstis nodrošināt stabilu satvaru ieguldījumiem atjaunojamos energoresursos, tostarp stabilas un regulāri pārskatītas atbalsta shēmas un racionalizētas administratīvās procedūras;

39. aicina Komisiju un dalībvalstis būtiski palielināt summas, kas paredzētas energoefektivitātes pasākumiem nākamajā daudzgadu finanšu shēmā;

Infrastruktūra un iekšējais enerģijas tirgus

40. uzsver, ka, ES cenšoties risināt energoapgādes drošības un energoatkarības jautājumus, uzsvars jāliek uz savstarpējas energoatkarības modeli starp dalībvalstīm, nodrošinot ātru ES iekšējā enerģijas tirgus un ES viedā tīkla un supertīkla infrastruktūras izveides pabeigšanu, savienojot ziemeļus un dienvidus un austrumus un rietumus, lai pēc iespējas labāk izmantotu katras dalībvalsts salīdzinošās priekšrocības, kā arī pilnībā izmantojot enerģijas decentralizētas ražošanas un mikroražošanas potenciālu un viedo enerģētikas infrastruktūru dalībvalstīs; uzsver šīs politikas un tiesiskā regulējuma pilnīgas nodrošināšanas dalībvalstīs nozīmi, jo tā garantēs, ka dalībvalstis pilnībā ievēro trīs liberalizācijas tiesību aktu kopuma noteikumus, novērsīs atlikušās infrastruktūras un tirgus problēmas un neradīs jaunus šķēršļus elektroenerģijas un gāzes enerģijas tirgu integrācijai; turklāt uzsver, ka enerģētikas politikas lēmumu pieņemšanā ikvienā dalībvalstī ir jāņem vērā arī tas, kā šie lēmumi ietekmēs citas dalībvalstis; uzskata, ka būtu vēlams noteikt, vai un kā Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) kompetenci un jaudas varētu izmantot iepriekš minēto uzdevumu izpildei;

41. atzīst, ka enerģētikas infrastruktūras projektiem ir raksturīgi lieli sākotnējie ieguldījumi un 20–60 gadu darbības ilgums; atgādina, ka pašreizējā tirgus vide ir ļoti neprognozējama, tādēļ ieguldītāji atturas veikt ieguldījumus enerģētikas infrastruktūras attīstībā; uzsver, ka būtu jāatbalsta jaunas stratēģijas un novatoriski instrumenti, lai veicinātu infrastruktūras ieguldījumus, ļaujot ātri pielāgoties strauji mainīgajai videi;

42. uzsver nepieciešamību īstenot pašreizējos politikas virzienus un regulas, lai labāk izmantotu esošo enerģētikas infrastruktūru, tādējādi nodrošinot ieguvumus ES patērētājam; aicina Komisiju un Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER) stingrāk uzraudzīt noteikumu, piemēram, to, kas attiecas uz principu „izmanto vai zaudē”, īstenošanu valstīs;

43. uzsver vajadzību izveidot pilnībā integrētu Eiropas enerģijas tirgu līdz 2014. gadam; norāda, cik svarīgi ir visās dalībvalstīs pilnā mērā īstenot iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktus un nodrošināt, lai pēc 2015. gada neviena dalībvalsts vai reģions nepaliek izolēti no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem; uzsver vajadzību ņemt vērā sociālo ietekmi un enerģijas cenas, vienlaikus nodrošinot, ka enerģijas cenas ir pārredzamākas un precīzāk atbilst izmaksām, ietverot vides izmaksas, kas pašlaik nav pilnībā ņemtas vērā;

44. norāda uz informācijas apmaiņas mehānisma izveidi attiecībā uz valdību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas politikas jomā, ņemot vērā, ka šis mehānisms ir vērsts uz to, lai pastiprinātu politikas pārredzamību, koordinētību un efektivitāti ES kopumā; aicina dalībvalstis apliecināt turpmāku darbības vērienu, nodrošinot, ka netiek pieņemti nolīgumi, kas ir pretrunā iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktiem; uzskata, ka Komisijai būtu jāspēj pārbaudīt nolīgumu projektu atbilsmi šādiem tiesību aktiem un attiecīgā gadījumā piedalīties sarunās; uzskata, ka informācijas apmaiņas mehānisms ir solis uz turpmāku enerģijas iepirkuma ārpus ES saskaņošanu, kas ir ļoti svarīgi "Enerģētikas ceļveža 2050" mērķu sasniegšanai;

45. uzsver nepieciešamību palielināt stimulus ieguldītājiem enerģētikas tirgū, palielinot rentabilitāti un samazinot birokrātiskas procedūras (tomēr nesamazinot procedūru stingrību);

46. atzīst, ka finanšu krīze ir vēl vairāk samazinājusi nozares spēju piesaistīt vajadzīgos ieguldījumus, lai finansētu energosistēmas pārveidi; uzsver, ka aktuāls uzdevums ir vajadzība nodrošināt elastīgas rezerves un līdzsvarojošus resursus elektrosistēmā (piemēram, elastīgu ražošanu, stabilu pārvades tīklu, uzkrāšanu, pieprasījuma pārvaldību, mikroražošanu un savstarpējus savienojumus), lai palīdzētu nodrošināt prognozēto mainīgās enerģijas ražošanas no atjaunojamiem energoresursiem pieaugumu; uzsver, cik svarīga ir sadales līmeņa infrastruktūra un proaktīvu patērētāju un sadales sistēmas operatoru (SSO) nozīme, integrējot sistēmā decentralizētus enerģijas produktus un pieprasījuma efektivitātes pasākumus; uzsver vajadzību pienācīgi novērtēt Eiropā pieejamos resursus un vajadzību pēc atbilstīgiem savstarpējiem savienojumiem, kā arī pēc elastīgas un līdzsvarotas rezerves jaudas, lai piedāvājumu saskaņotu ar pieprasījumu, tādējādi garantējot elektroapgādes un gāzes apgādes drošību; norāda, ka augstākas prioritātes piešķiršana pieprasījuma pārvaldībai un pieprasījuma enerģijas ražošanai ievērojami nostiprinātu decentralizētu energoproduktu integrāciju un sekmētu enerģētikas politikas vispārējo mērķu sasniegšanu;

47. uzsver — tā kā pašreiz izmantotā infrastruktūra ir novecojusi, visu Komisijas paziņojumā par „Enerģētikas ceļvedi 2050” paredzēto scenāriju gadījumā būs vajadzīgi lieli ieguldījumi; norāda, ka jebkura scenārija gadījumā līdz 2030. gadam paaugstināsies enerģijas cenas; turklāt norāda, ka saskaņā ar Komisijas viedokli atsauces scenārija gadījumā lielākā daļa šo cenu paaugstinājumu jau notiek, jo ir saistīti ar nākamās 20 gadu vecās, jau pilnībā norakstītās paaudzes jaudas nomaiņu;

48. uzsver, ka Eiropas Savienības energoapgādes drošību nodrošina arī tās importēto avotu dažādošana; tādēļ uzsver vajadzību ES aktīvi stiprināt sadarbību ar saviem partneriem; norāda uz kavēšanos, kas skar Dienvidu koridora izveides pabeigšanu; uzsver nepieciešamību garantēt energopiegādes drošību ar energoavotu dažādošanu, atgādina par sašķidrinātās dabasgāzes un sašķidrinātās dabasgāzes flotu būtisko ieguldījumu ES energoapgādē; uzsver Vidusjūras austrumu un Melnās jūras reģionu sašķidrinātās dabasgāzes papildu koridora potenciālu, kurš varētu kalpot kā elastīgs enerģijas nesējs un stimuls lielākai konkurencei ES iekšējā energoresursu tirgū;

49. atgādina, ka Savienības stratēģiskās partnerattiecības ar ražotājvalstīm un tranzītvalstīm, jo īpaši valstīm, kuras piedalās Eiropas kaimiņattiecību politikā (EKP), prasa atbilstīgus līdzekļus, paredzamību, stabilitāti un ilgtermiņa ieguldījumus; uzsver, ka šajā nolūkā Savienības mērķus klimata jomā vajadzētu atbalstīt ar ES infrastruktūras ieguldījumu projektiem, kas vērsti uz piegādes ceļu dažādošanu un Savienības energoapgādes drošības palielināšanu, piemēram, Nabucco;

50. atgādina, ka saskaņā ar iekšējā tirgus tiesību aktu kopumu tirgus dalībniekiem ir galvenā loma enerģijas infrastruktūras finansēšanā; atzīst, ka dažiem novatoriskiem vai stratēģiski svarīgiem projektiem, kas ir pamatoti no energoapgādes drošības, solidaritātes un ilgtspējības viedokļa, taču nespēj piesaistīt pietiekamu uz tirgu balstītu finansējumu, ir vajadzīgs ierobežots valsts sektora atbalsts, lai piesaistītu privāto finansējumu; uzsver, ka šādu projektu izvēles pamatā būtu jābūt skaidriem un pārredzamiem kritērijiem, nepieļaujot konkurences kropļošanu un ņemot vērā patērētāju intereses, kā arī šiem projektiem būtu pilnībā jāatbilst ES mērķiem enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

51. uzsver, ka lielākā daļa "Enerģētikas ceļveža 2050" scenāriju nebūs iespējama, neattīstot vietējos sadales tīkla elektroenerģijas un gāzes viedtīklus; uzskata, ka papildus pārrobežu projektiem Savienībai būtu jāveic pasākumi, lai atbalstītu vietējo tīklu izveidi vai atjaunošanu, it sevišķi saistībā ar aizsargāto patērētāju piekļuvi;

52. uzsver Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta nozīmi, jo tajā ir rezervēta ievērojama finansējuma summa enerģētikas infrastruktūras pārveidošanai un turpmākai attīstībai ES; uzsver, ka ir svarīgi noteikt un atbalstīt gan lielus, gan mazus ļoti svarīgus un ilgtspējīgus projektus;

53. uzsver vienas institūcijas apstiprinājuma pieejas lielo nozīmi, atbalstot ES pārvaldes iestāžu vienkāršošanas mērķus, lai ierobežotu birokrātiju, tādējādi paātrinot apstiprinājuma un atļauju izsniegšanas procedūras un mazinot administratīvo slogu uzņēmumiem, kas vēlas saņemt atļauju enerģētikas infrastruktūras attīstībai, vienlaikus garantējot pienācīgu atbilsmi piemērojamajiem normatīvajiem aktiem; aicina dalībvalstis pārskatīt šīs jomas procedūras;

54. aicina Komisiju steidzami risināt regulatīvo nenoteiktību institucionālajiem ieguldītājiem saistībā ar trešās enerģētikas tiesību aktu paketes interpretāciju attiecībā uz pasīvu ieguldītāju gan pārvades, gan ražošanas jaudas līmenī;

55. aicina Komisiju steidzami risināt stimulu trūkumu problēmu sadales sistēmas operatoriem un pārvades sistēmas operatoriem viedtīklu ieguldījumu veikšanai informācijas un komunikācijas tehnoloģijās (IKT) un citās inovatīvās tehnoloģijās, kas palīdz labāk un plašāk izmantot esošo tīklu;

Sociālā dimensija

56. atzinīgi vērtē sociālās dimensijas iekļaušanu "Enerģētikas ceļvedī 2050"; uzskata, ka šajā sakarībā īpaša uzmanība būtu jāpievērš enerģētiskajai nabadzībai un nodarbinātībai; saistībā ar enerģētisko nabadzību uzsver, ka enerģija būtu jānodrošina par pieņemamu cenu visiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī pašvaldības un kompetentās sociālās struktūras strādāt kopīgi pie pielāgotiem risinājumiem, lai risinātu tādus jautājumus kā elektroenerģijas un siltuma trūkums, īpašu uzsvaru liekot uz neaizsargātām mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, kuras visvairāk skar augstas enerģijas cenas; tādēļ uzskata, ka šādai stratēģijai būtu jāveicina energoefektivitāte un enerģijas ietaupījumi, jo tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt rēķinus par enerģiju, un šādā stratēģijā būtu jāanalizē valstu veiktie pasākumi, piemēram, nodokļu politika, publiskais iepirkums, cenu noteikšana par siltuma piegādi utt., jo īpaši tad, kad tie kavē ieguldījumus energoefektivitātē vai siltuma ražošanas optimizāciju un siltuma izmantošanu, kā arī jāsniedz ieteikumi par labu un sliktu praksi; uzsver, ka ir būtiski attīstīt vairāk energoefektivitātes pasākumu un par to informēt, veicinot uz pieprasījumu un piedāvājumu balstītus pasākumus un veidojot informācijas kampaņas, lai sekmētu vajadzības pārmaiņas rīcībā; prasa dalībvalstīm regulāri ziņot par veiktajiem pasākumiem, lai pasargātu mājsaimniecības no pieaugošajiem rēķiniem par enerģiju un enerģētiskās nabadzības; prasa Komisijai saistībā ar nodarbinātību veicināt pasākumus izglītības pielāgošanai un atkārtotai apmācībai un pārkvalifikācijai, lai palīdzētu dalībvalstīm nodrošināt augsti kvalificētu darbaspēku, kas ir gatavs sniegt ieguldījumu enerģētikas pārejā; prasa Komisijai līdz 2013. gada beigām sniegt Parlamentam vairāk informācijas par šīs pārejas ietekmi uz nodarbinātību enerģētikas, rūpniecības un pakalpojumu nozarēs un izstrādāt konkrētus pasākumus, lai palīdzētu strādājošiem un attiecīgajām nozarēm; ierosina dalībvalstīm ņemt vērā enerģijas ražošanas un patēriņa ārējās izmaksas un ieguvumus, piemēram, ieguvumus veselības jomā, ko rada gaisa kvalitātes uzlabojumi; uzskata, ka sociālais dialogs par Enerģētikas ceļveža ietekmi, kurā būtu jāiekļauj visas iesaistītās puses, ir īpaši būtisks faktors un tāds saglabāsies arī pārejas laikā;

57. norāda — ja tiks pieņemta dekarbonizācijas stratēģija, kurā nav ņemta vērā dažu dalībvalstu situācija, veidosies milzīgs enerģētiskās nabadzības pieaugums, t. i., situācija, kurā vairāk nekā 10 % mājsaimniecības budžeta tiek iztērēts enerģijai;

58. uzsver vajadzību aizsargāt patērētājus no augstām enerģijas cenām un aizsargāt uzņēmumus no negodīgas konkurences, kā arī mākslīgi zemām cenām, ko piedāvā ārpus ES reģistrēti uzņēmumi, saskaņā ar aicinājumiem Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē attiecībā uz nostiprinātu PTO lomu;

59. prasa dalībvalstīm un starptautiskajai sabiedrībai stiprināt izglītības iestādes, kas spēj nodrošināt kvalificētu darbaspēku, kā arī nākamās paaudzes zinātniekus un novatorus, drošas energopiegādes un enerģijas izmantošanas, energoapgādes drošības un energoefektivitātes jomās; šajā sakarībā atgādina par „Apvārsnis 2020” un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta svarīgo nozīmi, lai novērstu plaisu starp izglītību, pētniecību un īstenošanu enerģētikas nozarē;

60. vēlas uzsvērt cenu pārredzamības un patērētāju informēšanas noteicošo lomu; šajā sakarībā uzskata, ka Komisijai pēc iespējas precīzi ir jāaprēķina šādu faktoru ietekme uz enerģijas cenām, ko dažādās situācijās par energoapgādi maksā patērētāji un uzņēmumi;

Īpašu enerģijas avotu nozīme

61. uzskata — lai sasniegtu vērienīgo mērķi, proti, ES energosistēmas un it sevišķi elektroenerģijas nozares dekarbonizāciju, būs vajadzīga visu veidu zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa tehnoloģija; piekrīt, ka joprojām nebūs skaidrs, kādas tehnoloģijas sevi tehniski un komerciāli apliecinās vajadzīgajā termiņā; uzsver, ka ir jāsaglabā elastīgums, lai būtu iespēja pielāgoties tehnoloģiskajām, sociālajām un ekonomiskajām izmaiņām, kuras radīsies;

62. atzīst, ka tradicionālie fosilie kurināmie, visticamāk, arī turpmāk veidos energosistēmas daļu, vismaz pārejas laikā uz zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa energosistēmu;

63. atzīst, ka kodolenerģiju pašlaik izmanto kā svarīgu enerģijas avotu ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni; aicina Komisiju panākt sabiedrības attieksmes uzlabošanos attiecībā uz kodolenerģiju, izmantojot jaunāko kodoliekārtu noturības testu rezultātus;

64. piekrīt Komisijai, ka kodolenerģija joprojām veidos svarīgu daļu energosistēmā, jo dažas dalībvalstis turpina kodolenerģiju uzskatīt par drošu un uzticamu zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa elektroenerģijas ražošanas iespēju, kuras izmaksas ir pieņemamas; atzīst, ka scenārija analīze parāda, ka kodolenerģija var palīdzēt samazināt sistēmas izmaksas un elektroenerģijas cenas;

65. piekrīt Komisijai, ka dabasgāzei būs ievērojama īsa līdz vidēja termiņa nozīme energosistēmas pārveidošanā, jo tā nodrošina salīdzinoši ātru un izmaksu ziņā efektīvu veidu, kā mazināt paļaušanos uz piesārņojošākiem citiem fosilajiem kurināmiem; uzsverot nepieciešamību dažādot gāzes piegādes ceļus uz Eiropas Savienību, brīdina, ka ir jāuzmanās no ieguldījumiem, kas varētu novest pie ieilgušas atkarības no fosilā kurināmā;

66. atzīst dabasgāzes iespējas kā līdzsvarotas mainīgas energopiegādes elastīgai rezervei līdzās elektroenerģijas uzkrāšanai, savstarpējiem savienojumiem un reaģēšanai uz pieprasījumu; apsver iespēju piešķirt lielāku nozīmi gāzei, jo īpaši gadījumā, ja oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas kļūtu plašāk pieejamas; tādēļ uzskata, ka mērķim samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas ir jābūt visu šajā jautājumā ietverto apsvērumu pamatā un galvenajam mērķim energoavotu izvēlē;

67. uzsver nepieciešamību risināt jautājumu saistībā ar gaidāmo gāzes importa pieaugumu ES no trešām valstīm īsā un vidējā termiņā, lai nodrošinātu energopiegādes drošību; atgādina, ka dažās dalībvalstīs un reģionos šī problēma ir cieši saistīta ar atkarību no gāzes un naftas importa no vienas trešās valsts; atzīst, ka šī problēma cita starpā prasa pastiprināt vietējo un atjaunojamo enerģijas resursu nozīmi, kas ir īpaši svarīgi, lai garantētu konkurētspēju un piegādes drošību, kā arī darbības, kas vērstas uz enerģijas piegādāju, ceļu un avotu portfeļa dažādošanu; atzīst, ka stratēģiskais mērķis šajā jomā ir Dienvidu gāzes koridora izveide un piegādes ceļa ES nodrošināšana aptuveni 10–20 % apmērā no ES gāzes pieprasījuma līdz 2020. gadam, lai veicinātu, ka ikvienam Eiropas reģionam ir fiziska piekļuve vismaz diviem dažādiem gāzes avotiem;

68. norāda uz to, ka turpmākajos energoresursu dažādošanas plānos būs nozīme arī brūnoglēm; uzsver, ka brūnogļu izmantošana ir konkurētspējīga arī pašreizējo ES klimata aizsardzības mērķu kontekstā, jo īpaši ņemot vērā, ka to ieguves izmaksas ir salīdzinoši zemas;

69. norāda, ka oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai (CCS) varētu būt liela nozīme ceļā uz dekarbonizāciju līdz 2050. gadam; tomēr norāda, ka CCS joprojām ir izpētes un izstrādes posmā; norāda, ka CCS izstrāde joprojām ir ļoti neskaidra tādu neatrisinātu problēmu dēļ kā nenoteikti termiņi, augstas izmaksas un bažas par efektivitāti; uzsver, ka ekonomiski efektīvi, droši un ilgtspējīgi izstrādāta CCS būs nepieciešama komerciālā līmenī pēc iespējas drīzāk; uzsver, ka CCS sniedz arī būtisku iespēju dekarbonizēt vairākas energoietilpīgas rūpniecības nozares, piemēram, naftas rafinēšanas, alumīnija kausēšanas un cementa ražošanas nozari; aicina Komisiju sagatavot vidēja posma ziņojumu, novērtējot gūtos rezultātus saistībā ar ES subsidēto demonstrācijas projektu izmantošanu ar oglekli darbināmās spēkstacijās;

70. uzsver politiskās iejaukšanās, valsts sektora finansējuma un atbilstīgas oglekļa dioksīda cenas lielo nozīmi, lai demonstrētu CCS tehnoloģiju un nodrošinātu tās agrīnu izmantošanu Eiropā no 2020. gada; uzsver ES demonstrācijas programmas lielo nozīmi, lai sekmētu sabiedrības izpratni un atbalstu CCS kā svarīgai tehnoloģijai, ar ko var samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas;

71. aicina Komisiju nodrošināt un veicināt zināšanu apmaiņu un sadarbību ES un starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu labāko inženierijas vērtību CCS demonstrācijas projektos; aicina Komisiju atbalstīt agrīnu ieguldījumu cauruļvadu infrastruktūrā un koordinēt pārrobežu plānošanu, lai garantētu piekļuvi CO2 piesaistītājiem no 2020. gada un lai veiktu pētījumus, kas noteiktu krātuvju īpašības Eiropā; aicina Komisiju aktīvi sadarboties ar dalībvalstīm un nozari, lai informētu par CCS ieguvumiem un drošību ar mērķi veicināt sabiedrības atbalstu šai tehnoloģijai;

72. norāda, ka vietējo un reģionālo enerģijas resursu optimāla, droša un ilgtspējīga attīstība un izmantošana un tādas infrastruktūras konkurētspēja, kura ir vajadzīga stabilai vietējās vai importētas enerģijas avotu piegādei, var palīdzēt palielināt energoapgādes drošību, un tādēļ ES enerģētikas politikā tam jāpiešķir prioritāte;

73. norāda, ka, ciktāl saglabāsies pieprasījums pēc produktiem, kuru pamatā ir jēlnafta, ir svarīgi saglabāt Eiropas klātbūtni naftas pārstrādes rūpniecībā, lai palīdzētu nodrošināt piegādes drošību, veicinātu tādu pakārtoto nozaru kā naftas ķīmijas rūpniecība konkurētspēju, noteiktu pasaules mēroga standartus attiecībā uz naftas pārstrādes kvalitāti, nodrošinātu atbilstību vides prasībām un saglabātu nodarbinātību šajās nozarēs; uzsver arī konstatējumu Enerģētikas ceļvedī, proti, ka nafta, visticamāk, turpinās veidot daļu no energoavotu struktūras pat 2050. gadā, lai gan tā būs daudz mazāka nekā šobrīd un galvenokārt tiks izmantota lielu attālumu pasažieru un kravu transportam;

74. uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem dalībvalstu reģioniem, kuros akmeņogles pašlaik ir galvenais enerģijas avots un/vai kuros akmeņogļu ražošana un ar akmeņoglēm darbināmas elektrostacijas ir ļoti svarīgi nodarbinātības avoti reģionā; uzskata, ka būs nepieciešami Eiropas Savienības atbalstīti papildu sociālie pasākumi, lai "Enerģētikas ceļvedī 2050" iekļautos attīstības scenārijus atbalstītu šo reģionu iedzīvotāji;

Globālās problēmas enerģētikas nozarē

75. atzīstot, ka ES darbojas globālā kontekstā un ka individuāla rīcība varētu nenodrošināt visus paredzētos ieguvumus, atgādina Transporta, telekomunikāciju un enerģētikas (TTE) padomes 2011. gada novembra secinājumus par ES enerģētikas politikas ārējās dimensijas nostiprināšanu, kuros Padome uzsvēra nepieciešamību pēc plašākas un koordinētākas ES pieejas starptautiskajām attiecībām enerģētikas jomā, lai risinātu pasaules enerģētikas un klimata pārmaiņu problēmas un pievērstos konkurētspējas un oglekļa emisiju pārvirzes jautājumiem, kā arī lai uzturētu un veicinātu augstākos kodoldrošības standartus, vienlaikus garantējot drošu, uzticamu un dažādotu energoapgādi;

76. uzsver vajadzību garantēt ES energoapgādes drošību un iespējamo enerģētisko neatkarību, ko galvenokārt panāk, veicinot energoefektivitāti, energoietaupījumus un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kuri kopā ar citiem alternatīviem enerģijas avotiem samazina atkarību no enerģijas importa; ņem vērā radušos interesi par naftas un gāzes atradņu izpēti Vidusjūrā un Melnajā jūrā; uzskata, ka ir steidzami jāievieš visaptveroša ES politika attiecībā uz naftas un gāzes urbumiem jūrā; uzskata, ka būtu jāliek uzsvars uz iespējamiem apdraudējumiem un ekskluzīvo ekonomikas zonu (EEZ) nodalīšanu attiecīgajām dalībvalstīm un trešām valstīm saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), ko parakstījusi ES un visas dalībvalstis;

77. uzsver, ka licenču piešķiršana urbšanai un EEZ nodalīšanai kļūs par domstarpību cēloni ar trešām valstīm un ka ES šim jautājumam ir jāvelta liela uzmanība savā politiskajā darba kārtībā un jācenšas novērst starptautiskas nesaskaņas; uzsver, ka enerģija būtu jāizmanto kā miera, vides integritātes, sadarbības un stabilitātes virzītāja;

78. prasa ES un Krievijas Enerģētikas ceļvedi balstīt uz savstarpējas cieņas un savstarpības principiem, kas noteikti Pasaules Tirdzniecības organizācijas, Enerģētikas hartas nolīguma un trešā enerģētikas tiesību aktu kopuma noteikumos; aicina Komisiju efektīvi īstenot un izpildīt ES iekšējā tirgus un konkurences noteikumus attiecībā uz visiem enerģētikas nozares uzņēmumiem, kas darbojas Savienības teritorijā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē nesen veikto izmeklēšanu par uzņēmuma Gazprom un tā Eiropas meitasuzņēmumu pret konkurenci vērsto rīcību un pauž nožēlu par Krievijas Federācijas prezidenta politiski motivēto dekrētu, kas neļauj tās enerģētikas uzņēmumiem sadarboties ar ES iestādēm; uzsver — tiek sagaidīts, ka ikviens enerģētikas nozares uzņēmums pilnībā sadarbosies ar izmeklēšanas iestādēm; aicina Komisiju ierosināt atbilstīgi reaģēt uz šo dekrētu un nodrošināt, lai varētu uzsākt izmeklēšanu;

79. aicina Komisiju izstrādāt ES visaptverošu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa enerģētikas politikas prioritāšu kopumu attiecībās ar kaimiņvalstīm, lai noteiktu kopēju tiesisko telpu, pamatojoties uz iekšējā enerģijas tirgus principiem un normām, kas saistītas ar acquis; uzsver, ka ir būtiski turpmāk paplašināt enerģētikas kopienu, iekļaujot tajā kandidātvalstis un Austrumu partnerības, Vidusāzijas un Vidusjūras reģiona valstis un izveidojot juridisku kontroles mehānismu, lai risinātu acquis nepietiekamas īstenošanas jautājumu; aicina Savienību demonstrēt solidaritāti attiecībā uz tās partneriem, kuri ir daļa no enerģētikas kopienas; šajā sakarībā nosoda Krievijas Federācijas īstenotos nesenos iebiedēšanas gadījumus pret Moldovu;

80. uzsver, ka ES enerģētikas politika nekādā veidā nedrīkst būt pretrunā svarīgākajiem principiem, kas ir ES dibināšanas pamatā, jo īpaši demokrātijai un cilvēktiesībām; šajā sakarībā aicina Komisiju attiecībās enerģētikas jomā piešķirt prioritāti ražotājiem un tranzīta valstīm, kuras ievēro un atbalsta tādas pašas vērtības;

81. uzsver, ka sadarbības stiprināšanai un dialogam ar citiem stratēģiskajiem partneriem enerģētikas nozarē ir liela nozīme; uzskata, ka jaunietekmes valstu pieaugošā ietekme pasaules enerģētikas tirgos, kā arī to enerģijas pieprasījuma pieaugums nozīmē, ka ES ir noteikti jāveido vispusīgas attiecības ar šiem partneriem visās enerģētikas jomās; ņem vērā, ka ilgtermiņā Eiropas Savienībai ir jāpaplašina koordinācija attiecībā uz enerģijas iegādēm no trešām valstīm; aicina izvērst ciešāku sadarbību starp Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), lai ES varētu paust vienotu viedokli par jautājumiem, kas skar enerģētikas politiku, kā paredzēts ES tiesību aktos un Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāta norādēs; atgādina, ka Parlaments joprojām ir regulāri jāinformē par šajā jomā notiekošo.

82. uzsver, ka ES līgums prasa nodrošināt solidaritāti starp dalībvalstīm, kam jābūt iekšējās un ārējās enerģētikas politikas ikdienas darba un krīžu pārvaldības daļai; aicina Komisiju skaidri definēt „energoapgādes solidaritāti”, lai nodrošinātu, ka to ievēro visas dalībvalstis;

83. uzsver, ka netiks pieņemti nekādi kompromisi attiecībā uz tradicionālo (piemēram, kodolenerģija) vai jauno (piemēram, nekonvencionālie naftas un gāzes resursi) energoresursu drošumu un drošību, un uzskata, ka ES ir jāturpina centieni nostiprināt drošuma un drošības regulējumu, kā arī jāuzņemas vadošā starptautiskajos centienos šajā jomā;

84. uzsver — tāpat kā dalībvalstis cenšas savienot un integrēt savus valsts tirgus, veicot ieguldījumus infrastruktūrā un apstiprinot kopīgus noteikumus, turpmāki centieni jāīsteno arī attiecībā uz sadarbību ar Krieviju, lai noteiktu radošus un savstarpēji pieņemamus pasākumus, kuru mērķis ir samazināt atšķirības starp šiem diviem enerģētikas tirgiem;

85. uzsver ― tā kā energoapgāde novirzās uz jaunattīstības tautsaimniecībām, ES jāiesaistās intensīvā dialogā un sadarbībā ar BRICS valstīm jautājumos par energoefektivitāti, atjaunojamiem energoavotiem, tīrām oglēm, CO2 uztveršanu un uzglabāšanu, viedajiem tīkliem, kodolsintēzes pētniecību un kodoldrošību; ES ir arī jāizstrādā skaidra politika attiecībā uz sadarbību pētniecības un inovāciju jomā enerģētikas nozarē ar šīm valstīm;

86. aicina ES aktīvi piedalīties starptautiskajās sarunās par globālo vienošanos klimata jomā; uzsver, ka ES jāzina, kādas varētu būt sekas, ja neizdosies panākt globālu vienošanos par klimata pārmaiņu problēmu risināšanu; pauž nožēlu par to, ka Enerģētikas ceļvedī nav ietverts scenārijs, kas paredzētu iespēju, ka šāda vienošanās netiek panākta; uzsver, ka juridiski saistoša vispasaules nolīguma noslēgšana par emisiju samazināšanu un pasaules lielāko emisijas izcelsmes valstu, piemēram, Ķīnas, Indijas, ASV un Brazīlijas, iesaiste šajā procesā palielinās iespēju panākt reālu siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma samazināšanu; norāda, ka ir jārīkojas, lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzes radīto problēmu, nepieļaujot energointensīvas rūpniecības nozaru pārvietošanu ārpus ES;

Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS)

87. atzīst, ka pašlaik ETS ir galvenais — lai gan ne vienīgais — instruments rūpniecības radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai un ieguldījumu veicināšanai drošās un ilgtspējīgās zemas oglekļa emisijas tehnoloģijās; norāda, ka ETS ir strukturāli jāuzlabo, lai palielinātu sistēmas spējas reaģēt uz ekonomikas lejupslīdēm un augšupejām, atjaunotu skaidrību ieguldītājiem un nostiprinātu uz tirgu balstītos stimulus ieguldījumiem zemu oglekļa emisiju tehnoloģijās un to izmantošanā; norāda, ka, ieviešot strukturālas izmaiņas ETS, būs visaptveroši jānovērtē to vides, ekonomiskā un sociālā ietekme, kā arī ietekme uz ieguldījumiem zemu oglekļa emisiju jomā, uz elektroenerģijas cenām un uz energoietilpīgu nozaru konkurētspēju, jo īpaši attiecībā uz oglekļa emisiju pārvirzi; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt un veicināt inovatīvu, drošu un ilgtspējīgu tehnoloģisku risinājumu izstrādi ES rūpniecības nozarēs;

88. aicina Komisiju pieņemt vienotu un vienādu politiku attiecībā uz ES nozarēm, ko apdraud netiešo CO2 emisiju izmaksas, un novērst jebkādu atšķirību palielināšanos starp jutīgiem enerģētikas sektoriem sekmīgo valstu ekonomikā un to dalībvalstu ekonomikā, kas cieš no parādu krīzes sekām;

89. prasa Komisijai pēc iespējas ātrāk iesniegt jaunu novērtējumu, ierosinot ieteicamās darbības, kas varētu novērst oglekļa emisiju pārvirzes risku, ko rada ražošanas iekārtu pārvietošana uz vietām ārpus ES, sevišķi koncentrējoties uz papildu scenārijiem ierobežotas pasaules mēroga rīcības vai šādas rīcības attiecībā uz oglekļa dioksīda emisijām trūkuma gadījumā;

90. uzsver, ka ar ETS nesaistīta nozare rada aptuveni 55 % no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām un ka saistībā ar ETS ir būtiski vienlaikus nodrošināt, lai arī ar ETS nesaistītās nozares uzņemtos atbildību par emisiju samazināšanu; uzsver vajadzību pēc ES līmeņa politiskām norādēm un konkrētām darbībām, lai risinātu šo jautājumu;

91. atzīst, ka ETS ir saskārusies ar problēmām, kādas sākotnēji netika prognozētas, un ka kvotu pārpalikuma uzkrāšanās vājinās stimulu veicināt zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa ieguldījumus daudzu nākamo gadu laikā; norāda, ka tas apdraud ETS efektivitāti, kas savukārt ir ES galvenais mehānisms emisiju samazināšanai tādā veidā, kas rada līdzvērtīgus konkurences apstākļus konkurējošām tehnoloģijām, atvēl uzņēmumiem elastības iespējas izstrādāt pašiem savu samazināšanas stratēģiju un paredz īpašus pasākumus cīņai ar oglekļa emisijas pārvirzi; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai novērstu ETS nepilnības un nodrošinātu tās darbību atbilstīgi sākotnējai iecerei. ierosina šajos pasākumos:

(a)  cik drīz vien iespējams, iepazīstināt Parlamentu un Padomi ar ziņojumu, kurā citu aspektu starpā tiek aplūkota ietekme uz stimuliem ieguldīt zema oglekļa emisiju līmeņu tehnoloģijās un aplūkots oglekļa emisiju pārvirzes risks; pirms trešā posma sākšanas Komisijai attiecīgā gadījumā būtu jāgroza Direktīvas 2003/87/EK 10. panta 4. punktā minētā regula, lai īstenotu atbilstīgus pasākumus, kas varētu ietvert vajadzīgā kvotu daudzuma nodrošināšanu;

(b)  vistuvākajā tam piemērotā laikā ierosināt tiesību akta priekšlikumu, lai grozītu prasību par ikgadējo pakāpenisko samazināšanu 1,74 % apmērā, nodrošinot tādu līmeni, kas būtu pietiekams, lai sasniegtu 2050. gadam noteikto CO2 samazinājuma mērķi;

(c)  veikt un publicēt novērtējumu attiecībā uz to, kāda vērtība būtu rezerves cenas noteikšanai kvotu izsolei;

(d)  pasākumus nolūkā palielināt attiecīgās ETS reģistram sniedzamās informācijas apjomu un pārredzamību, lai būtu iespējama efektīvāka uzraudzība un novērtēšana;

Pētniecība, cilvēkresursi, jaunas tehnoloģijas un alternatīvas degvielas

92. uzskata, ka cenām ir būtiska nozīme ar enerģiju saistītos ieguldījumos un enerģijas ražošanā; konstatē, ka atšķirības dalībvalstīs atjaunojamu energoavotu veicināšanas politikā ir uzskatāmas par iespēju mācīties; uzskata, ka fosilā kurināmā pēdējā laika salīdzinoši augstās cenas veicinās atjaunojamo energoavotu attīstību ar nosacījumu, ka tiks novērstas politikas un tirgus nepilnības; ierosina dalībvalstīm veicināt un atbalstīt efektīvākas atbalsta shēmas atjaunojamai enerģijai, lai līdz minimumam ierobežotu enerģijas cenu pieaugumu; prasa Komisijai izpētīt iespējas, kā koordinētāk, saskaņotāk un integrētāk atbalstīt Eiropas atjaunojamās enerģijas sistēmu;

93. uzskata, ka enerģijas rēķinu palielināšanās ES pēdējos gados ir izraisījusi gudru un uz veselo saprātu balstītu pieeju enerģijas izmantošanas ierobežošanai ar energoefektivitātes un energotaupības starpniecību; uzsver, ka ir svarīgi papildināt šīs dabiski vēl nepietiekamās pārmaiņas rīcībā ar politikas pasākumiem un finanšu atbalstu, lai veicinātu turpmākus energoietaupījumus; uzsver vajadzību mudināt patērētājus pašiem ražot sev vajadzīgo enerģiju; uzsver, ka IKT nozīme un to ieviešana viedtīklu sistēmās kļūst aizvien būtiskāka efektīva enerģijas patēriņa attīstībā, jo īpaši reaģēšanas uz pieprasījumu programmu (tostarp viedo skaitītāju) izveidē, kas palīdzētu patērētājiem kļūt par aktīvām energoefektivitātē ieinteresētajām personām, nodrošinot viņus ar viegli saprotamiem reālā laika datiem par enerģijas patēriņu mājsaimniecībās un uzņēmumos un par atlikumu, kas tiek novirzīts atpakaļ tīklā, kā arī ar informāciju par energoefektivitātes pasākumiem un iespējām;

94. uzskata, ka enerģētikas infrastruktūra ir vairāk jāvērš uz tiešo lietotāju, koncentrējot uzmanību uz mijiedarbību starp sadales sistēmas jaudu un patēriņu, un uzsver vajadzību pēc reāllaika divvirzienu elektroenerģijas un informācijas plūsmām; norāda uz jauno tehnoloģiju nodrošinātajiem ieguvumiem patērētājiem, piemēram, pieprasījuma enerģijas pārvaldību un pieprasījuma un reaģēšanas sistēmām, kas uzlabo apgādes un pieprasījuma energoefektivitāti;

95. uzskata, ka jāpaātrina viedo tīklu ieviešana un ka bez tiem nebūs iespējams piegādāt elektroenerģiju no atjaunojamajiem enerģijas avotiem, izmantot elektroautomobiļus un uzlabot elektroenerģijas patēriņa efektivitāti, kas ir galvenie 20/20/20 klimata un enerģētikas tiesību aktu kopuma mērķu sasniegšanas faktori;

96. uzsver viedo tīklu nozīmi, lai nodrošinātu divvirzienu komunikācijas procesus starp elektroenerģijas ražotājiem un patērētājiem, un uzsver, ka viedie tīkli var nodrošināt patērētājiem iespēju novērot un pielāgot savu elektroenerģijas patēriņu; norāda, ka vērienīgas datu aizsardzības un patērētāju informēšanas programmas, piemēram, informācijas kampaņas skolās un augstskolās, ir īpaši būtiskas, jo īpaši tad, ja viedajiem skaitītājiem ir paredzēta reāla ietekme; uzsver, ka dalībvalstīm jāpadara pieejama attiecīgā informācija par patērētājiem paredzētām tīmekļa vietnēm un ka visām attiecīgajām iesaistītajām pusēm, piemēram, celtniekiem, arhitektiem un siltuma, dzesēšanas un elektroenerģijas aprīkojuma piegādātājiem būtu jāspēj saņemt jaunāko informāciju un salīdzināt cenas un pakalpojumus, un uz šā pamata izvēlēties enerģijas piegādātāju, kas vislabāk atbilst viņu vajadzībām;

97. aicina Komisiju nodrošināt, ka pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” un Eiropas inovāciju partnerībās atbilstoši pamatprogrammai „Inovācijas savienība” prioritāte tiek piešķirta energosistēmu optimizācijai un nepieciešamībai izstrādāt dažādus tehnoloģiju veidus, kam ir zems oglekļa dioksīda emisiju līmenis, lai stimulētu ES konkurētspēju, veicinātu nodarbinātības iespējas un radītu stimulus atbildīgai rīcībai enerģijas izmantošanas jomā; šajā sakarībā atbalsta Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna un ar to saistīto Eiropas rūpniecības iniciatīvu mērķus; uzsver, ka energoefektivitātes veicināšanai un atjaunojamās enerģijas izmaksu samazināšanai ar tehnoloģiskiem uzlabojumiem un inovācijām vajadzētu piešķirt visaugstāko prioritāti, cita starpā piešķirot lielākus publiskās pētniecības budžeta līdzekļu atjaunojamai enerģijai un energoefektivitātes pētniecībai, jo īpaši programmā "Apvārsnis 2020" un Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskajā plānā (SET);

98. uzsver, ka jaunu alternatīvu kurināmā veidu izpēte ir būtiska vides un klimata ilgtermiņa mērķu sasniegšanai, un tādēļ cer, ka programma „Apvārsnis 2020” nodrošinās nepieciešamos stimulus;

99. uzsver valsts sektora iestāžu un nozares īstenotās turpmākās pētniecības un izstrādes nozīmi, lai uzlabotu un palielinātu energoefektivitāti un atjaunojamās enerģijas un gāzes izmantošanu transporta, jūrniecības un aviācijas nozarēs;

Apkure un dzesēšana

100.                                prasa pievērst vairāk uzmanības apkures un dzesēšanas nozarēm; šajā sakarībā aicina ES apsvērt iespēju pilnībā iekļaut apkures un dzesēšanas nozari enerģētikas sistēmas pārveidē; norāda, ka šī nozare patlaban veido 45 % no enerģijas galapatēriņa Eiropā un ka ir jāpanāk labāka izpratne par apkures un dzesēšanas nozīmīgo lomu; tādēļ aicina Komisiju apkopot nepieciešamos datus, kas atspoguļo apkures un dzesēšanas avotus un izmantošanas veidus, kā arī siltumenerģijas sadali dažādām galapatērētāju grupām (piemēram, dzīvojamajai, rūpniecības, pakalpojumu sfērai); mudina izveidot apvienotas siltuma ražotnes un spēkstacijas, kas izmanto no atjaunojamiem energoresursiem un atkritumiem iegūtu vai reģenerētu siltumu, un atbalsta turpmāku dzesēšanas un apkures sistēmu pētniecību, lai īstenotu vērienīgu ES politiku; aicina valsts sektora iestādes atjaunināt siltuma pieprasījuma prognozes, ņemot vērā 2050. gada perspektīvu, un veikt reģionālo apakšzemes resursu ietekmes novērtējumu, lai optimizētu resursu sadali; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt lielāku finansējumu vietējai enerģētikas infrastruktūrai, piemēram, centrālajai apkurei un dzesēšanai, tostarp ar pētniecību un izstrādi un inovatīviem finanšu instrumentiem, kas rada efektīvus, zema vai nulles oglekļa dioksīda emisiju līmeņa risinājumus, kuri aizstās importu un enerģijas apmaiņu/transportu Eiropas mērogā; atzīmē, ka elektrifikācijai un viegli pieejamajiem atjaunojamo energoresursu risinājumiem (ģeotermālā enerģija, biomasa, tostarp bioloģiski noārdāmi atkritumi, saules siltumenerģija un hidrotermālā/aerotermālā enerģija) apvienojumā ar energoefektivitātes pasākumiem, ir potenciāls dekarbonizēt siltumenerģijas pieprasījumu līdz 2050. gadam rentablākā veidā, tajā pašā laikā risinot enerģētiskās nabadzības problēmu;

Noslēguma piezīmes

101.    atzinīgi vērtē gaidāmo Komisijas paziņojumu par CCS, par iekšējo tirgu, par energoefektivitāti un enerģētikas tehnoloģijām, lai nodrošinātu turpmāku progresu attiecībā uz politiskajām izvēlēm, kas noteiktas "Enerģētikas ceļvedī 2050";

102.    uzskata — lai garantētu energoapgādes drošību, īpaša uzmanība būtu jāvelta reģioniem pie ES ārējām robežām, atbalstot jaunas enerģētikas infrastruktūras tīklu izveidi un attīstību sadarbībā ar kaimiņvalstīm;

103.    atzīmē, ka atšķirīgie ģeogrāfiskie apstākļi neļauj piemērot visiem reģioniem vienādu enerģētikas politiku; neatkarīgi no kopējās rīcības kritērijiem un ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt atbilstību ES politikai, tomēr uzskata, ka katram Eiropas reģionam jābūt tiesībām īstenot individuālu plānu, kas pielāgots tā situācijai un ekonomikai, attīstot tos ilgtspējīgas enerģijas avotus, kas ļauj visefektīvāk panākt "Enerģētikas ceļvedī 2050" noteiktos mērķus, un atgādina, ka jo īpaši atjaunojamo energoresursu ražošanai ir būtiska nozīme attiecībā uz attīstību un nodarbinātību gan lauku, gan pilsētu teritorijās; tādēļ aicina visus reģionus izstrādāt un īstenot enerģētikas stratēģijas un apsvērt enerģētikas iekļaušanu to pētniecības un inovācijas stratēģijās viedai specializācijai; uzskata, ka, pamatojoties uz šo specializāciju, ES ir jāpievēršas Eiropas enerģētikas mērķu noteikšanai ES mērogā, dalībvalstu mērķu vietā;

104.    uzsver to, cik svarīgi attiecībās ar trešām valstīm enerģētikas jomā ir nodrošināt pārredzamību, demokrātisku kontroli un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;

105.    uzsver samazināta kopējā enerģijas patēriņa un palielinātas energoefektivitātes nozīmi transporta nozarē, tostarp transporta plānošanā un sabiedriskā transporta atbalstā dalībvalstu līmenī, arī uzsver, ka būtu jāpaātrina atjaunojamās enerģijas projektu īstenošana Eiropas tīkla programmā transportam un enerģijai (TEN-T un TEN-E);

106.    uzskata, ka kopējais dekarbonizācijas mērķis paredz būtisku transporta emisiju apjoma samazināšanu, kas nozīmē turpmāku alternatīvo degvielu attīstību, transportlīdzekļu efektivitātes uzlabojumus, kā arī būtisku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu un lielus ieguldījumus elektroenerģijas infrastruktūrā, infrastruktūras tīklu apsaimniekošanā un enerģijas uzkrāšanā; norāda, ka ir nepieciešams rīkoties ātri, lai izvairītos no emisijas līmeņa palielināšanās infrastruktūras ilgā dzīves cikla dēļ;

107.    stingri atbalsta ieceri iekļaut Komisijas darba dokumentā „Reģioni 2020. gadā — ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums” ietvertos secinājumus par to, ka ir svarīgi ņemt vērā arī tālāko un mazāk attīstīto reģionu potenciālu energoapgādes jomā turpmākajos gados;

108.    vērš uzmanību uz sarežģīto saikni starp pasākumiem energoapgādes un pārtikas piegādes un nodrošinājuma jomā, jo īpaši attiecībā uz neilgtspējīgām pirmās paaudzes biodegvielām, kas var veicināt negatīvu ietekmi sociālajā un vides jomā jaunattīstības valstīs; tādēļ ierosina pakāpeniski ieguldīt progresīvu biodegvielu izstrādē no lauksaimniecības atkritumu produktiem un aļģēm un attīstīt šādu degvielu ražošanu;

109.    atgādina, ka enerģijas ražošanā svarīga ir vides integritāte; aicina dalībvalstis stingri piemērot vides ietekmes novērtējuma prasības visu veidu enerģijas, tostarp nekonvencionālās gāzes, ražošanai;

110.    aicina Komisiju atbalstīt tā dēvētās energoapgādes drošības klauzulas iekļaušanu visos tirdzniecības, asociācijas, partnerības un sadarbības nolīgumos ar ražotājām un tranzīta valstīm, kurā būtu noteikts rīcības kodekss un skaidri izklāstīti pasākumi, kas jāveic gadījumā, kad kāds no partneriem vienpusēji maina nosacījumus;

111.    uzsver plašas sadarbības nozīmi Arktikas reģionā, īpaši starp Eiroatlantiskās partnerības valstīm, tostarp vienošanās par īpašu režīmu nozīmi; tādēļ aicina Komisiju iesniegt ES iesaistīšanās Arktikas apguvē visaptverošu ieguvumu un risku novērtējumu, tostarp vides risku analīzi, ņemot vērā ļoti jutīgos un neaizvietojamos apgabalus, jo īpaši Tālajā Arktikā;

112.               uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 315, 14.11.2012.

(2)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0238.

(3)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0086.

(4)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0444.

(5)

2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/28/EK, OV L 140, 05.06.2009. Grozītais priekšlikums (COM(2012)0595) pašlaik tiek apspriests.


Ārlietu komitejas atzinums (14.11.2012)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par „Enerģētikas ceļvedi 2050” — enerģiju nākotnei

(2012/2103(INI))

Atzinumu sagatavoja: Jacek Saryusz-Wolski

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina Komisijai, ka ES enerģētikas politikai papildus klimata pārmaiņām un vides politikas virzieniem ir jāatbilst citiem Savienības prioritāriem politikas virzieniem, tostarp drošības, ārējās un kaimiņattiecību, tirdzniecības un attīstības politikai, kā arī politikas virzieniem, lai aizsargātu cilvēktiesības un demokrātiskos principus; prasa nekavējoties veikt stingrāku saskaņošanu, lai nodrošinātu tās enerģētikas politikas efektivitāti, kā arī tās ārpolitikas saskaņotību un uzticamību; uzsver, ka darbs pie ES energoneatkarības vairo ES kā pasaules mēroga dalībnieces ietekmi;

2.  atgādina Komisijai, ka ES enerģētikas politikas pamatprincipiem būtu jābūt energoapgādes nodrošināšanai un ES pārmērīgās enerģētiskās atkarības ierobežošanai šajā jomā;

3.  uzsver, ka ES enerģētikas politikas mērķim vajadzētu būt lielākas neatkarības nodrošināšanai, t. i., veicinot augstāku energoefektivitāti, sekmējot atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un pārejot uz avotiem ar zemu emisiju daudzumu, kas tādējādi vairotu Savienības konkurētspēju, nevis tai kaitētu. šajā sakarībā aicina Komisiju nākt klajā ar jaunām iniciatīvām, lai aizsargātu ES konkurētspēju, nepieļautu oglekļa emisiju pārvirzes risku, ko rada ražošanas izvietošana ārpus ES, it sevišķi ierobežotas vai pasaules mēroga rīcības trūkuma gadījumā attiecībā uz oglekļa dioksīda emisiju samazināšanu; atgādina, ka ES enerģētikas politikai būtu jābūt līdzsvarotai tā, lai nodrošinātu pasākumu īstenošanu ar mērķi saglabāt piekļuvi trijiem drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas enerģētikas pīlāriem;

4.  uzsver attīstību pasaules enerģētikas tirgos, tostarp aizvien pieaugošo dabasgāzes no nekonvencionālajiem avotiem un jauno tehnoloģiju lomu, izmaiņas piegādes un pieprasījuma modeļos, kā arī jaunu ražotāju un tranzīta valstu parādīšanos, kas būtu jāņem vērā, formulējot ES enerģētikas politiku;

5.  uzsver, ka ES līgums prasa nodrošināt solidaritāti starp dalībvalstīm, kam jābūt iekšējās un ārējās enerģētikas politikas ikdienas darba un krīžu pārvaldības daļai; aicina Komisiju skaidri definēt „energoapgādes solidaritāti”, lai nodrošinātu, ka to ievēro visas dalībvalstis;

6.  aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) noteikt stratēģiskās prioritātes ārējās enerģētikas politikas jomā, pienācīgi ņemot vērā Eiropas augsto enerģētiskās atkarības līmeni un tajā pašā laikā īstenojot aktīvu klimata politiku, iesaistot visas ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām puses un jo īpaši nozīmīgus partnerus, piemēram, ASV un piecas BRICS valstis; jo īpaši uzsver nepieciešamību padziļināt dialogu par savstarpēji būtiskiem stratēģiskiem enerģētikas jautājumiem, lai stiprinātu sadarbību enerģētikas politikas jomā un pētniecībā specializētos forumos, piemēram, ASV un ES Enerģētikas padomē;

7.  uzsver, ka ES enerģētikas politika nedrīkst nekādā veidā būt pretrunā svarīgākajiem principiem, kas ir ES dibināšanas pamatā, jo īpaši demokrātijai un cilvēktiesībām; aicina Komisiju šajā sakarībā attiecībās enerģētikas jomā piešķirt prioritāti ražotājiem un tranzīta valstīm, kuras ievēro un atbalsta tādas pašas vērtības;

8.  aicina Komisiju izstrādāt ES visaptverošu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa enerģētikas politikas prioritāšu kopumu attiecībās ar kaimiņvalstīm, lai noteiktu kopēju tiesisko telpu, pamatojoties uz iekšējā enerģijas tirgus principiem un normām, kas saistītas ar acquis; uzsver, ka ir būtiski turpmāk paplašināt enerģētikas kopienu, iekļaujot tajā kandidātvalstis un Austrumu partnerības, Vidusāzijas un Vidusjūras reģiona valstis un izveidojot juridisku kontroles mehānismu, lai risinātu acquis nepietiekamas īstenošanas jautājumu; aicina Savienību demonstrēt solidaritāti attiecībā uz tās partneriem, kuri ir daļa no enerģētikas kopienas; šajā sakarībā nosoda Krievijas Federācijas īstenotos iebiedēšanas gadījumus pret Moldovu;

9.  turklāt uzsver vajadzību izpētīt naftas un gāzes atradnes Vidusjūrā un Arktikā; uzskata, ka steidzami jāizstrādā ES mēroga politika attiecībā uz naftas un gāzes urbumiem jūrā, nodalot dalībvalstu un attiecīgo trešo valstu ekskluzīvās ekonomikas zonas (EEZ) saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kuru parakstījušas visas ES dalībvalstis un ES;

10. uzsver, ka ES būtu jāsaglabā ievērojama politiskā ietekme EEZ nodalīšanas laikā un licenču piešķiršanas tiesību urbšanai procesa laikā, lai nepieļautu domstarpības ar trešām valstīm; uzsver, ka enerģija būtu jāizmanto kā reģiona miera, sadarbības un stabilitātes virzītājspēks;

11. ir pārliecināts, ka efektīvāka pārvaldība pasaules līmenī uzlabotu sadarbību ar ražotājām, tranzīta un patērētājām valstīm; uzskata, ka tādēļ ES vajadzētu būt ievērojamai ietekmei enerģētikas politikas starptautiskajā pārvaldībā, lai veicinātu pārredzamus un nediskriminējošus principus, ņemtu vērā ilgtspējas mērķi, samazinātu cenas un darījumu izmaksas un radītu stimulus tirgus dalībniekiem konkurēt cenu un kvalitātes ziņā;

12. atgādina, ka Savienības stratēģiskās partnerattiecības ar enerģijas ražotājvalstīm un tranzītvalstīm, jo īpaši valstīm, kuras piedalās Eiropas kaimiņattiecību politikā (EKP), prasa atbilstīgus līdzekļus, paredzamību, stabilitāti un ilgtermiņa ieguldījumus, kas pilnībā atbilst tiesību aktiem iekšējā enerģijas tirgus jomā; atgādina, ka ir būtiski ātri pabeigt energosavienojumu izveidi ar kaimiņvalstīm kā veidu, lai stiprinātu attiecības ar šīm valstīm; šajā sakarībā uzsver, ka Savienības mērķiem klimata jomā ir jāatbilst ES ilgtermiņa infrastruktūras ieguldījumu projektiem, kas vērsti uz piegādes ceļu un enerģijas avotu dažādošanu un Savienības energodrošības palielināšanu, piemēram, Dienvidu koridoram un arī Nabucco cauruļvadam, kā arī tā iespējamam savienojumam ar Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm;

13. uzsver to, cik svarīgi sadarbībā ar trešām valstīm enerģētikas jomā ir nodrošināt pārredzamību, demokrātisku kontroli un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;

14. vērš uzmanību uz sarežģīto saikni starp pasākumiem energoapgādes un pārtikas piegādes un nodrošinājuma jomā, jo īpaši attiecībā uz neilgtspējīgu pirmās paaudzes biodegvielu, kas var veicināt negatīvu ietekmi sociālajā un vides jomā jaunattīstības valstīs, tādēļ ierosina pakāpeniski ieguldīt progresīvā biodegvielā no lauksaimniecības atkritumu produktiem un aļģēm un attīstīt šādu degvielu;

15. uzskata, ka Padomei būtu jāpiešķir Komisijai pilnvaras īstenot sarunas par stratēģiski svarīgiem infrastruktūras projektiem, kas ietekmē ES energoapgādes drošību kopumā, un ka šāda pilnvaru piešķiršana būtu jāapsver arī citu starpvaldību nolīgumu gadījumā, ja uzskatāms, ka tie būtiski ietekmē ES ilgtermiņa enerģētikas politikas mērķus, īpaši tās enerģētisko neatkarību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas vadītās sarunas par līgumu starp ES, Azerbaidžānu un Turkmenistānu, lai būvētu Kaspijas cauruļvadu sistēmu.

16. norāda uz informācijas apmaiņas mehānisma izveidi attiecībā uz valdību nolīgumiem starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas politikas jomā, ņemot vērā, ka šis mehānisms ir vērsts uz to, lai pastiprinātu politikas pārredzamību, koordinētību un efektivitāti ES kopumā; aicina dalībvalstis apliecināt turpmāku darbības vērienu, nodrošinot, ka netiek pieņemti nolīgumi, kas ir pretrunā iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktiem; uzskata, ka Komisijai būtu jāspēj pārbaudīt nolīgumu projektu atbilsmi šādiem tiesību aktiem un attiecīgā gadījumā piedalīties sarunās; uzskata, ka informācijas apmaiņas mehānisms ir solis uz turpmāku enerģijas iepirkuma ārpus ES saskaņošanu, kas ir ļoti svarīgi Enerģētikas ceļveža 2050 mērķu sasniegšanai;

17. aicina ES un Krievijas Enerģētikas ceļvedi balstīt uz savstarpējas cieņas un savstarpības principiem, kas noteikti Pasaules Tirdzniecības organizācijas, Enerģētikas hartas nolīguma un trešās enerģētikas tiesību aktu paketes noteikumos; aicina Komisiju efektīvi īstenot un izpildīt ES iekšējā tirgus un konkurences noteikumus attiecībā uz visiem enerģētikas nozares uzņēmumiem, kas darbojas Savienības teritorijā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē nesen veikto izmeklēšanu par uzņēmuma Gazprom un tā Eiropas meitasuzņēmumu pret konkurenci vērsto rīcību un pauž nožēlu par Krievijas Federācijas prezidenta politiski motivēto dekrētu, kas neļauj tās enerģētikas uzņēmumiem sadarboties ar ES iestādēm; uzsver — ir jāsagaida, ka ikviens enerģētikas nozares uzņēmums pilnībā sadarbosies ar izmeklēšanas iestādēm; aicina Komisiju ierosināt atbilstīgi reaģēt uz šo dekrētu un nodrošināt, lai tiktu uzsākta izmeklēšana;

18. uzsver nepieciešamību risināt jautājumu saistībā ar gaidāmo gāzes importa pieaugumu ES no trešām valstīm īsā un vidējā termiņā; atgādina, ka dažās dalībvalstīs un reģionos šī problēma ir cieši saistīta ar atkarību no gāzes un naftas importa no vienas trešās valsts; atzīst, ka šī problēma cita starpā prasa pastiprināt vietējo un atjaunojamo enerģijas resursu nozīmi, kas ir īpaši svarīgi, lai garantētu konkurētspēju un piegādes drošību, kā arī darbības, kas vērstas uz enerģijas piegādāju, ceļu un avotu portfeļa dažādošanu; atzīst, ka stratēģiskais mērķis šajā jomā ir Dienvidu gāzes koridora izveide un piegādes ceļa ES nodrošināšana aptuveni 10–20 % apmērā no ES gāzes pieprasījuma līdz 2020. gadam, lai veicinātu, ka ikvienam Eiropas reģionam ir fiziska piekļuve vismaz diviem dažādiem gāzes avotiem;

19. uzsver plašas sadarbības lielo nozīmi Arktikas reģionā, īpaši starp Eiroatlantiskās partnerības valstīm; tādēļ aicina Komisiju iesniegt holistisku ES iesaistīšanās Arktikas apguvē ieguvumu un risku novērtējumu, tostarp vides risku analīzi, ņemot vērā ļoti jutīgos un neaizvietojamos apgabalus, jo īpaši Tālajā Arktikā;

20. aicina Komisiju atbalstīt tā dēvētās energoapgādes drošības klauzulas iekļaušanu visos tirdzniecības, asociācijas, partnerības un sadarbības nolīgumos ar ražotājām un tranzīta valstīm, kurā būtu noteikts rīcības kodekss un skaidri izklāstīti pasākumi, kas jāveic gadījumā, kad kāds no partneriem vienpusēji maina nosacījumus;

21. prasa īstenot ciešāku sadarbību starp Padomi, Komisiju un EĀDD, lai tie varētu paust vienotu viedokli un vienoti rīkoties attiecībā uz jautājumiem, kas skar ārējo enerģētikas politiku; uzsver nepieciešamību EĀDD izveidot enerģētikas politikas struktūru un iesaistīt ES delegācijas diplomātijas īstenošanā enerģētikas jomā uz vietas; atgādina, ka tas joprojām ir regulāri jāinformē par šajā jomā notiekošo.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

6.11.2012

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

41

2

6

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Franziska Katharina Brantner, Frieda Brepoels, Elmar Brok, Marietta Giannakou, Ana Gomes, Anna Ibrisagic, Liisa Jaakonsaari, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Maria Eleni Koppa, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Vytautas Landsbergis, Sabine Lösing, Ulrike Lunacek, Mario Mauro, Francisco José Millán Mon, Alexander Mirsky, María Muñiz De Urquiza, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Norica Nicolai, Pier Antonio Panzeri, Ioan Mircea Paşcu, Alojz Peterle, Bernd Posselt, Hans-Gert Pöttering, Cristian Dan Preda, Fiorello Provera, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Nikolaos Salavrakos, Jacek Saryusz-Wolski, György Schöpflin, Marek Siwiec, Laurence J.A.J. Stassen, Charles Tannock, Inese Vaidere, Sir Graham Watson, Karim Zéribi

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Véronique De Keyser, Norbert Neuser, Alf Svensson, László Tőkés, Ivo Vajgl, Alejo Vidal-Quadras

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Leonidas Donskis, Jolanta Emilia Hibner, Michèle Striffler, Rui Tavares, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinums (15.10.2012)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par Enerģētikas ceļvedi 2050 – enerģija nākotnei

(2012/2103(INI))

Atzinumu sagatavoja: Romana Jordan

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, kā savu ieguldījumu vispasaules centienos panākt to, ka globālā temperatūra nepārsniedz 2°C salīdzinājumā ar līmeni pirms rūpniecības laikmeta; vēl atzinīgi vērtē Komisijas centienus izpētīt iespējamos veidus, kā realizēt ES tautsaimniecības dekarbonizācijas mērķi, vienlaikus nodrošinot energoapgādes drošību un konkurētspējīgu Eiropu;

2.  pauž nožēlu, ka Komisija ir pamatojusi visus dekarbonizācijas scenārijus, vadoties no pieņēmuma, ka tiks īstenoti globāli klimata pārmaiņu pasākumi, un nav veikusi analīzi, lai noteiktu ES tālejošos mērķus gadījumā, ja globālo pasākumu īstenošana kavējas; pauž nožēlu arī par to, ka Komisija nav apsvērusi rīcības plānu, kura pamatā ir augsta energoefektivitāte un liels atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvars un kurš vislabāk ļautu novērst augstāku naftas cenu vai naftas piegādes samazināšanās negatīvo ietekmi;

3.  atbalsta secinājumus, ka līdz 2050. gadam ir iespējams īstenot ES dekarbonizāciju un ka būs vajadzīgi lieli ieguldījumi, pētniecība un izstrāde, paradumu maiņa un pieprasījuma pārvaldība; uzsver, ka šie ieguldījumi ir jāveic tagad, lai novērstu neilgtspējīgu tehnoloģiju prakses nostabilizēšanos; aicina Komisiju investoriem nodrošināt skaidrību un stabilitāti, samazinot pārmērīgu reglamentāciju un izvirzot skaidrus, vērienīgus un saistošus mērķus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanai līdz 2030. gadam, pamatojoties uz augstas energoefektivitātes un liela atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvara scenāriju, pēc tam, kad ir veikts attiecīgais novērtējums; uzsver to, ka ieinteresētajām personām vietējā līmenī ir būtiska loma patiesi veiksmīgas zema oglekļa ekonomikas īstenošanā un integrētas pieejas enerģētikai veicināšanā, tādēļ Komisijai ir jāsekmē to darbība, atbilstoši plānojot un finansējot atbalstu;

4.  atbalsta Komisijas secinājumu, ka divas neapšaubāmi svarīgākās iespējas pārveidot mūsu energosistēmu ir sekmēt energoefektivitāti un lielu atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvaru; uzskata, ka paļaušanās tikai uz emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu mūsu energosistēmas pārveidē nozīmētu augstu oglekļa dioksīda cenu, kas varētu palielināt oglekļa emisiju pārvirzes risku; tādēļ uzskata, ka ir jāveic papildu pasākumi energoefektivitātes un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas sekmēšanai;

5.  uzskata, ka ir nekavējoties jārisina jautājums par to, ka Komisijas ietekmes novērtējumā nav detalizētu pētījumu par siltumnīcefekta gāzu emisiju turpmākas samazināšanas sociālekonomiskajām sekām atsevišķās dalībvalstīs, ņemot vērā energoapgādes atšķirības dažādās dalībvalstīs; uzskata, ka šādi pētījumi būs pamats objektīvu un ilgtermiņa rīcības iespēju formulēšanai klimata un enerģētikas nozarē;

6.  aicina Komisiju ierosināt skaidru mērķi 2030. gadam, izvirzot vērienīgu mērķi CO2 samazināšanai, ņemot vērā atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas un energoefektivitātes mērķus; atkārtoti pauž nepieciešamību izpildīt vismaz emisiju samazināšanas starpposmu mērķus, kas izklāstīti „Ceļvedī virzībai uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni”, un iespējami drīz ierosināt dažādo mērķu atbilstīgos līmeņus laika periodam pēc 2020. gada;

7.  vērš uzmanību uz to, ka miljoni ES iedzīvotāju patlaban saskaras ar enerģētisko nabadzību un šādu personu skaits var vēl vairāk palielināties, ja vien Komisija nesāks pāreju uz zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa energoefektīvu ekonomiku, izmantojot no apgādes un pieprasījuma izrietošus mehānismus, ar kuriem sekmē visaptverošas enerģijas patēriņa izmaiņas;

8.  uzskata, ka saistības laikposmam pēc 2020. gada attiecībā uz jauniem emisiju samazināšanas mērķiem, kas papildina līdz šim apstiprinātos mērķus, var uzņemties tikai tad, ja Komisija veic analīzi un izskaidro sasniegto 2020. gada samazināšanas mērķu īstenošanā;

9.  uzskata, ka atjaunojamo enerģijas avotu attīstībai līdz 2050. gadam ir jānorit pakāpeniski un ka tādēļ jau tagad ir jānosaka orientējoši mērķi laikposmam līdz 205. gadam; uzskata, ka nolūkā nodrošināt ieguldītājiem viņu ieguldījumu drošību ir absolūti nepieciešams noteikt saistošu mērķi 2030. gadam;

10. uzsver, ka juridiski saistoša vispasaules nolīguma noslēgšana par emisiju samazināšanu un pasaules lielāko emisijas izcelsmes valstu, piemēram, Ķīnas, Indijas, ASV un Brazīlijas, iesaiste šajā procesā palielinās iespēju panākt reālu siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma samazināšanu;

11. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt pamatotus mehānismus enerģētikas pārejas finansēšanai, tostarp Eiropas oglekļa emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas stiprināšanu, inovāciju iniciatīvas, piemēram, „Apvārsnis 2020”, Eiropas Investīciju bankas lielāku iesaisti atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanas un energoefektivitātes projektu finansēšanā un uz tirgu balstītus mehānismus, kā arī veicināt pārrobežu enerģētikas projektu izstrādi;

12. mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt politiku un kopīgas infrastruktūras, lai ES 2050. gadā varētu pati sevi nodrošināt un saražot vismaz 50 % no kopējā enerģijas apjoma, kas tai vajadzīgs;

13. norāda, ka ikvienai emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas paplašināšana ir precīzi jāformulē un ka tā nedrīkst izraisīt emisijas kvotu cenu mākslīgu pieaugumu, izmantojot zemes atstāšanas atmatā mehānismu vai līdzīgus mehānismus;

14. norāda, ka ir jārīkojas, lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzes radīto reālo apdraudējumu, ja energointensīvas rūpniecības nozares pārvieto uz valstīm ārpus ES;

15. aicina Komisiju iespējami drīzā laikā nākt klajā ar papildu novērtējumu, kurā būtu ierosinātas ieteicamās darbības, ar ko varētu mazināt oglekļa emisiju pārvirzes risku, kuru rada ražošanas pārvietošana uz valstīm ārpus ES, jo īpaši izvērtējot papildu rīcības plānus situācijai, ja centieni panākt pasaules mēroga vienošanos par oglekļa emisiju samazināšanu noritētu pārāk lēni vai netiktu turpināti;

16. aicina Komisiju, izstrādājot enerģētikas infrastruktūras plānus, ņemt vērā potenciālo oglekļa emisijas pārvirzes risku, it īpaši dalībvalstīs, kurām ir gara robeža ar trešām valstīm un kuras atrodas šādu valstu tuvumā;

17. aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt ilgtspējīgu un klimatam nekaitīgu tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, stiprināt atjaunojamo enerģijas avotu nozīmi (tostarp nodrošinot to piegādes prioritāti un sekmējot to tirdzniecību, piemēram, ar stabilu un paredzamu atbalsta shēmu palīdzību), uzlabot enerģijas avotu efektīvu izmantošanu un pakāpeniski pārtraukt degvielas subsidēšanu, kas veicina nelietderīgu patēriņu un papildus citām tādām tirgus nepilnībām kā tirgus koncentrācija, enerģijas cenu regulēšana un likviditātes nepietiekamība ikdienā un tirgu līdzsvarošanā kavē pārbaudītu atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas tehnoloģiju konkurētspēju; šajā sakarībā atkārtoti aicina biomasas izmantošanai enerģijas iegūšanas nolūkā piemērot ilgtspējības kritērijus, jo tas nodrošinātu vispārēju resursu izmantošanas efektivitāti un ieguvumus attiecībā uz klimatu saprātīgā laikposmā, kā arī sekmētu iekšējā enerģijas tirgus darbību;

18. uzskata, ka kopējais dekarbonizācijas mērķis paredz būtisku transporta emisiju apjoma samazināšanu, kas nozīmē turpmāku alternatīvo degvielu attīstību, transportlīdzekļu efektivitātes uzlabojumus, kā arī būtisku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu un lielus ieguldījumus elektroenerģijas infrastruktūrā, infrastruktūras tīklu apsaimniekošanā un enerģijas uzkrāšanā; norāda, ka ir nepieciešams rīkoties ātri, lai izvairītos no emisijas līmeņa palielināšanās infrastruktūras ilgā dzīves cikla dēļ;

19. atzinīgi vērtē atjaunojamo enerģijas avotu svarīgo nozīmi dekarbonizācijas īstenošanā un energoapgādes drošībā un aicina sekmēt to tirdzniecību; pauž bažas attiecībā uz oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju lēno izstrādi un ieviešanu, ņemot vērā paredzamo turpmāko ogļu kā enerģijas avota izmantošanu visā pasaulē; atzīst, ka kodolenerģiju pašlaik izmanto kā būtisku enerģijas avotu ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un aicina Komisiju panākt sabiedrības izpratnes uzlabošanos attiecībā uz kodolenerģiju, izmantojot noturības testu rezultātus; aicina sekmēt iniciatīvas visaptverošas informācijas izplatīšanai sabiedrībā, lai uzlabotu sabiedrības izpratni par ražotņu atrašanās vietām;

20. aicina Komisiju steidzami pabeigt pilnībā saskaņota kopējā ES enerģijas tirgus izveidi, jo tā netraucēta darbība ļaus sasniegt izvirzītos mērķus enerģētikas un klimata jomā;

21. uzskata, ka ilgtspējīgu energoapgādi visā Savienībā nebūs iespējams nodrošināt tikmēr, kamēr visu tās teritoriju neapkalpos viedtīkli, un tādēļ mudina Komisiju aktīvāk sekmēt pēc iespējas drīzāku šādu tīklu ierīkošanu, visupirms nodrošinot to, ka neviena dalībvalsts nepaliek ārpus ES vienotajiem tīkliem;

22. mudina Komisiju un dalībvalstis saskaņot visas pašreizējās tehnoloģijas un infrastruktūru nolūkā radīt patiesu ES elektroenerģijas un gāzes viedtīklu, kurā iedzīvotājiem būtu efektīvas un modernas enerģijas patēriņa mērīšanas iespējas, tādējādi viņi varētu gūt labumu no drošas energoapgādes par pieņemamām un taisnīgām cenām;

23. aicina Komisiju, virzoties uz mērķi 2050. gadā sasniegt enerģētikas sistēmu ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, apsvērt apkures un dzesēšanas nozares pilnīgu integrāciju; norāda, ka šī nozare patlaban veido 45 % no enerģijas galapatēriņa Eiropā un ka ir jāpanāk labāka izpratne par apkures un dzesēšanas nozīmīgo lomu zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa enerģētikas sistēmās;

24. aicina Komisiju visaptverošā veidā izpētīt enerģijas uzkrāšanas potenciālu ES un dažādas šajā jomā iespējamās tehnoloģijas, saskaņojot ES iekšējā tirgus politikas nostādnes, enerģētikas tīkla iespējas un enerģētikas un klimata pārmaiņu politikas nostādnes, kā arī patērētāju intereses, lai sasniegtu ES mērķus enerģētikas un klimata jomā, mazinātu atkarību no enerģijas importa no ārpuskopienas valstīm un radītu patiesu vienoto enerģētikas tirgu un līdzvērtīgus konkurences apstākļus, vienlaikus nodrošinot augstāko iespējamo energoapgādes drošību nākotnē;

25. atgādina, ka saskaņā ar Līgumiem katrai dalībvalstij ir tiesības izlemt par savu enerģijas avotu struktūru, ņemot vērā valsts ģeogrāfisko un tehnisko situāciju un vietējās izejvielu rezerves;

26. atgādina, ka enerģijas ražošanā svarīga ir vides integritāte; aicina dalībvalstis stingri piemērot vides ietekmes novērtējuma prasības visu veidu enerģijas, tostarp nekonvencionālās gāzes, ražošanai;

27. norāda uz aktīvo rīcību saistībā ar naftas un gāzes atradņu Vidusjūrā un Arktikā izpēti; uzskata, ka ES ir jāveicina starptautiskas juridiskas sistēmas izveide Tālās Arktikas aizsardzībai, kas būtu līdzīgas tām, kādas jau ir izveidotas Antarktikai Antarktikas Līgumā un tā Protokolā par vides aizsardzību; uzskata, ka attiecībā uz citām Arktikas daļām, kas ietilpst ES dalībvalstu ekskluzīvajā ekonomikas zonā un Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) ir steidzami nepieciešams ierosinātajā regulā par naftas un gāzes ieguves atklātā jūrā drošumu iekļaut prasības attiecībā uz urbšanu, ar kurām nodrošina, ka attāli reģioni nesaskaras ar lielāku risku nekā citi reģioni un ka apstiprināšanas procesā pienācīgi ņem vērā ekstremālus darbības apstākļus, piemēram, darbu ilgstošā tumsā, ledus apstākļos vai dziļā ūdenī;

28. atgādina, ka ES budžets ir jāsaskaņo ar ES mērķiem klimata, vides un enerģētikas jomā;

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

10.10.2012

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

52

9

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Martina Anderson, Elena Oana Antonescu, Kriton Arsenis, Sophie Auconie, Pilar Ayuso, Paolo Bartolozzi, Sandrine Bélier, Sergio Berlato, Lajos Bokros, Milan Cabrnoch, Martin Callanan, Nessa Childers, Yves Cochet, Chris Davies, Bas Eickhout, Edite Estrela, Jill Evans, Karl-Heinz Florenz, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Satu Hassi, Jolanta Emilia Hibner, Karin Kadenbach, Christa Klaß, Eija-Riitta Korhola, Holger Krahmer, Jo Leinen, Corinne Lepage, Peter Liese, Zofija Mazej Kukovič, Linda McAvan, Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė, Miroslav Ouzký, Vladko Todorov Panayotov, Gilles Pargneaux, Andres Perello Rodriguez, Mario Pirillo, Pavel Poc, Anna Rosbach, Oreste Rossi, Kārlis Šadurskis, Daciana Octavia Sârbu, Carl Schlyter, Horst Schnellhardt, Richard Seeber, Theodoros Skylakakis, Bogusław Sonik, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Salvatore Tatarella, Thomas Ulmer, Åsa Westlund, Sabine Wils

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Adam Gierek, Julie Girling, Romana Jordan, Csaba Sándor Tabajdi, Marita Ulvskog, Vladimir Urutchev, Anna Záborská, Andrea Zanoni


Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinums (6.12.2012)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par „Enerģētikas ceļvedi 2050” — enerģija nākotnei

(2012/2103(INI))

Atzinumu sagatavoja: Olle Schmidt

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un uzsver nepieciešamību pēc konkrētiem politikas priekšlikumiem; uzskata, ka pēc stratēģijas "Eiropa 2020" mērķu sasniegšanas ir būtiski vienoties par Savienības ilgtermiņa politikas virzību paredzamības nodrošināšanai rūpniecības un patērētāju interesēs;

2.  uzsver, cik būtiski ir dalībvalstīm Komisijai un dalībvalstīm laikus, pareizi un pilnībā īstenot pašreizējos tiesību aktus, tostarp regulējuma izstrādi, kā tas prasīts trešajā tiesību aktu paketē par iekšējo enerģijas tirgu un godīgas konkurences noteikumos visiem enerģētikas nozares uzņēmumiem, kas darbojas Savienības teritorijā, lai līdz 2014. gadam izveidotu integrētu un konkurētspējīgu Eiropas enerģētikas iekšējo tirgu; aicina Komisiju un Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER) stingrāk uzraudzīt valstu īstenošanas pasākumus un izstrādāt jaunus uzņēmējdarbības modeļus;

3.  uzsver iekšējā enerģijas tirgus nozīmi un to, ka joprojām ir jāpieliek ievērojamas pūles, lai samazinātu energoatkarību no trešām valstīm un nodrošinātu, ka 2050. gadā ES ir pašpietiekamāka enerģētikas ziņā un ka tajā enerģija vairāk tiek ražota uz vietas; prasa dalībvalstīm īstenot Eiropas enerģētikas tīkla pamatnostādnes un nodrošināt savstarpēju savienojamību un sadarbspēju enerģētikas jomā ES līmenī;

4.  uzskata, ka atvērts, pārredzams, integrēts, saskaņots un konkurētspējīgs iekšējais enerģijas tirgus ir nepieciešams, lai panāktu konkurētspējīgu enerģijas cenu noteikšanu, piegādes drošību, atjaunojamu energoresursu un enerģijas, kas iegūta no nekonvencionālajiem resursiem, ilgtspējību un efektīvu liela mēroga izmantošanu, un ka šāda tirgus izveide joprojām ir nozīmīgs izaicinājums visām dalībvalstīm; atzinīgi vērtē iekšējā enerģijas tirgus liberalizāciju kā nepieciešamu pasākumu, lai samazinātu patērētāju izmaksas par elektroenerģiju un gāzi, kās nodrošinātu pārredzamāku enerģijas tirgu izveidi un uzlabotu to pārvaldību, tādējādi garantējot konkurētspējīgas un no patērētāju viedokļa taisnīgas cenas; šajā sakarībā uzskata, ka ir ļoti būtiski garantēt, lai valstu regulatīvās iestādes darbotos efektīvi un to darbība tiktu saskaņota Eiropas līmenī;

5.  uzskata, ka pāreja uz energoefektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni sekmētu ne tikai ilgtspējību, bet arī piegādes drošību un konkurētspēju Eiropā, un ka siltumnīcas gāzu emisiju samazināšana var būt konkurences priekšrocība augošajā globālajā ar enerģiju saistīto preču un pakalpojumu tirgū; uzsver, ka tā paver iespēju Eiropas MVU, kas darbojas atjaunojamu energoresursu tirgū, sniedzot lielisku stimulu uzņēmējdarbības un inovāciju attīstībai un vienlaikus nodrošinot iespējamu būtisku darba vietu izveides avotu;

6.  uzsver, ka energoefektivitāte ir ļoti rentabls veids, kā Eiropai sasniegt savus mērķus enerģētikas, klimata pārmaiņu un ekonomikas jomā; atgādina energoefektivitātes milzīgās iespējas ierobežot atkarību no importētās enerģijas un atsākt ekonomikas attīstību; atzīst, ka pāreja uz energoefektīvāku ekonomiku paātrinātu arī jaunu tehnoloģisko risinājumu izplatīšanos un uzlabotu rūpniecības konkurētspēju Savienībā, sekmējot ekonomikas izaugsmi un radot augstas kvalitātes darba vietas vairākās nozarēs, kas saistītas ar energoefektivitāti;

7.  norāda uz nepieciešamību atbalstīt decentralizētus neliela mēroga enerģijas ražotājus, tostarp reģionālās un vietējās iestādes, lai palīdzētu tām iekļauties tīklā, un uzskata, ka reģionālajām un vietējām iestādēm būtu jāturpina baudīt vienkāršotu piekļuvi Eiropas Investīciju bankas finansējumam ilgtspējīgai enerģētikai;

8.  norāda, ka pašreizējā sistēma atjaunojamo enerģijas avotu veicināšanai ir ekonomiski neefektīva programmu dažādības dēļ visās dalībvalstīs; prasa izveidot skaidru politikas satvaru Savienības līmenī, lai stratēģiski veicinātu ekonomiski efektīvus ieguldījumus zema oglekļa satura enerģētikā vietējā, reģionālā, valsts un Savienības līmenī;

9.  uzskata, ka energoavotu struktūras izvēlei, kas gan ir katras dalībvalsts kompetencē, vajadzētu ļaut sasniegt kopējos mērķus, un attiecīgā gadījumā tai būtu jāpiemēro saskaņota Eiropas pieeja, jo ierosinātos mērķus citādi nav iespējams īstenot, sevišķi attiecībā uz kombinētiem atjaunojamās enerģijas avotiem; norāda, ka aptuvenās ieguldījumu vajadzības enerģētikas infrastruktūras jomā būs nepiespējami paredzēt bez iespējamās energoavotu struktūras aplēses 2030. gadam;

10. uzsver enerģētikas lielo nozīmi ES izaugsmes un konkurētspējas veicināšanā; aicina Komisiju ierosināt priekšlikumus par stratēģiju pēc 2020. gada un iesniegt 2030. gada Eiropas enerģētikas politikas shēmu, tostarp priekšlikumu attiecībā uz atsevišķu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma mērķi, kas ir savietojams ar ES 2050. gada dekarbonizācijas mērķiem un balstās uz ietekmes novērtējumu; mudina dalībvalstis pastiprināt centienus sasniegt ES enerģētikas politikas 2020. gadam paredzētos mērķus;

11. uzskata, ka ir ļoti svarīgi vērst Savienības un dalībvalstu uzmanību uz ieguldījumiem infrastruktūrā, lai pastiprinātu energodrošību un modernizētu energopiegādi, paturot prātā, ka visefektīvākais veids, kā veicināt šādus ieguldījumus ilgtermiņā, ir apvienot tos ar īpašiem regulatīviem un fiskāliem pasākumiem un valsts publiskiem politikas virzieniem;

12. norāda, ka oglekļa dioksīda piesaistīšanas, transportēšanas un uzglabāšanas (CCS) ietekme joprojām ir neskaidra; pieņem zināšanai Pasaules enerģijas pārskatu par 2011. gadu, kurā ir uzsvērta CCS ietekme dažos politikas scenārijos; atzīst, ka sabiedrībā pastāv bažas par šo tehnoloģiju un aicina Komisiju sagatavot vidusposma ziņojumu par gūtajiem rezultātiem ES subsidētajos demonstrācijas projektos attiecībā uz ogļu spēkstacijām;

13. uzsver viedo tīklu nozīmi, lai nodrošinātu divvirzienu komunikācijas procesus starp elektroenerģijas ražotājiem un patērētājiem, un uzsver, ka viedie tīkli var nodrošināt patērētājiem iespēju novērot un pielāgot savu elektroenerģijas patēriņu; norāda, ka vērienīgas datu aizsardzības un patērētāju informēšanas programmas, piemēram, informācijas kampaņas skolās un augstskolās, ir īpaši būtiskas, jo īpaši tad, ja viedajiem skaitītājiem ir paredzēta reāla ietekme; uzsver, ka dalībvalstīm jāpadara pieejama attiecīgā informācija par patērētājiem paredzētām tīmekļa vietnēm un ka visām attiecīgajām iesaistītajām pusēm, piemēram, celtniekiem, arhitektiem un siltuma, dzesēšanas un elektroenerģijas aprīkojuma piegādātājiem būtu jāspēj saņemt jaunāko informāciju un salīdzināt cenas un pakalpojumus, un uz šā pamata izvēlēties enerģijas piegādātāju, kas vislabāk atbilst viņu vajadzībām;

14. uzskata, ka būtu jāveicina informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozīme un ka Eiropai būtu stingri jāapņemas darboties novatoriski un īstenot pētniecību, ņemot vērā, ka novatoriskas tehnoloģijas palīdzēs uzlabot drošību un piesaistīt ieguldījumus;

15. vērš uzmanību uz Eiropas Enerģētikas politiku, kas atzīst kodolenerģijas ieguldījumu tādās jomās kā konkurētspējas, izmaksu efektivitāte, CO2 emisiju samazināšana un piegādes drošība; norāda, ka ar kodolenerģiju tehnoloģijām potenciāli varētu sasniegt enerģijas un klimata īstermiņa un ilgtermiņa mērķus tiktāl, cik to darbībai piemērojamās drošības prasības ir pilnībā izpildītas, ņemot vērā projektu visu dzīves ciklu;

16. atzīst, ka tādi instrumenti kā enerģijas nodokļi, oglekļa nodokļi un emisiju tirdzniecības sistēmas ir galvenie virzītājspēki, lai panāktu emisiju samazināšanas mērķus izmaksu ziņā efektīvi, taču uzskata, ka galarezultātā tie apgrūtinās patērētājus ar augstākām enerģijas cenām;

17. uzsver samazināta kopējā enerģijas patēriņa un palielinātas energoefektivitātes nozīmi transporta nozarē, tostarp transporta plānošanā un sabiedriskā transporta atbalstā dalībvalstu līmenī, arī uzsver, ka būtu jāpaātrina atjaunojamās enerģijas projektu īstenošana Eiropas tīkla programmā transportam un enerģijai (TEN-T un TEN-E);

18. uzsver, to cik svarīgi ir valsts mērķi attiecībā uz enerģiju no biodegvielām un citiem atjaunojamiem energoresursiem transporta jomā, jo tie ir īpaši nozīmīgi, lai sasniegtu Komisijas paziņojumā izklāstītos mērķus; norāda, ka šie mērķi nodrošina noteiktību ieguldītājiem un veicina atjaunojamo resursu attīstību; tomēr uzsver, ka ir svarīgi veicināt otrās paaudzes biodegvielu izmantošanu, kuras ražotas no atkritumiem, atlikumiem un citiem nepārtikas celulozes materiāliem;

19. uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāmudina vietējās un reģionālās iestādes izveidot atjaunojamās enerģijas rīcības plānus un veikt pasākumus, lai vairotu sabiedrības informētību par ieguvumiem, ko sniedz enerģija no atjaunojamiem avotiem;

20. uzskata, ka būtu skaidri jānosaka, ko var panākt ar enerģijas politiku un sociālo politiku; norāda, ka visi Komisijas iesniegtie scenāriji paredz enerģijas un transporta izmaksu pieaugumu, un šīs izmaksas ieņems aizvien lielāku daļu no patērētāju un MVU izdevumiem; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāizstrādā pasākumi, lai garantētu pieejamu enerģiju par pieņemamu cenu visiem pilsoņiem, jo īpaši visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem;

21. uzskata zināšanas enerģētikas jomā gan par īpaši būtisku aspektu, lai mainītu attieksmi, gan par jauna ilgtspējīgas attīstības modeļa stūrakmeni; prasa Komisijai piešķirt vajadzīgos resursus informēšanai par enerģētiku nākamajā daudzgadu finanšu shēmā;

22. uzskata, ka Komisijai kopā ar dalībvalstīm, reģionālām un vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem būtu periodiski jāveic "energoizglītības" kampaņas, tostarp interaktīvas kampaņas, Eiropas, valstu, reģionālajos un vietējos plašsaziņas līdzekļos, lai padarītu skaidru un saprotamu informāciju pieejamu visiem pilsoņiem, uzņēmumiem un nozares asociācijām; arī atzīst nepieciešamību pēc informācijas kampaņām skolās un augstskolās, lai iesaistītu jaunākās paaudzes kultūras pārejā;

23. atzīst Savienības apņemšanos samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 % līdz 2050. gadam, salīdzinot ar 1990. gada līmeņiem; uzsver nepieciešamību steidzami rīkoties vietējā, reģionālā, valsts, starptautiskā un pasaules mērogā, lai pienācīgi veiktu uzdevumu ierobežot zemeslodes virsmas pasaules mēroga vidējās temperatūras kāpumu līdz mazāk nekā 2 grādiem pēc Celsija nolūkā novērst turpmākas bīstamas klimata pārmaiņas;

24. uzskata, ka finanšu krīze būtu jāizmanto kā iespēja pārveidot sabiedrības attīstības modeli, nodrošinot virzību uz ļoti energoefektīvu ekonomiku, kas pilnībā pamatojas uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu un spēj elastīgi piemēroties klimata pārmaiņām; uzsver, ka Komisijai ir jānāk klajā ar priekšlikumiem 2030. gada enerģētikas un klimata tiesību aktu kopumam, kas pamatotos uz pašreizējiem trim pīlāriem, kas ir siltumnīcefekta gāzu ierobežošana, atjaunojamo energoresursu veicināšana un energoefektivitātes palielināšana;

25. uzsver, ka ir jāpievērš vairāk uzmanības enerģijas izmantošanai, ja energosistēmas pārveidošanai ir paredzēts kļūt par realitāti; uzsver nepieciešamību noteikt lielāku prioritāti pieprasījuma pārvaldībai, lai nodrošinātu, ka tehnoloģiju un sistēmu ieviešana galapatērētājiem nodrošina energosistēmu pāreju par sabiedrībai pieejamām un ilgtspējīgām cenām;

26. aicina Komisiju izstrādāt ES visaptverošu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa enerģētikas politikas prioritāšu kopumu attiecībās ar kaimiņvalstīm, lai noteiktu kopēju tiesisko telpu, pamatojoties uz iekšējā enerģijas tirgus principiem un normām, kas saistītas ar acquis.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

28.11.2012

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

33

4

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pablo Arias Echeverría, Cristian Silviu Buşoi, Birgit Collin-Langen, Lara Comi, Anna Maria Corazza Bildt, Cornelis de Jong, Vicente Miguel Garcés Ramón, Thomas Händel, Malcolm Harbour, Sandra Kalniete, Edvard Kožušník, Toine Manders, Franz Obermayr, Sirpa Pietikäinen, Phil Prendergast, Mitro Repo, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Catherine Stihler, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Gino Trematerra, Bernadette Vergnaud, Barbara Weiler

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Raffaele Baldassarre, Regina Bastos, Jürgen Creutzmann, Ashley Fox, Marielle Gallo, María Irigoyen Pérez, Morten Løkkegaard, Konstantinos Poupakis, Sylvana Rapti, Marc Tarabella, Patricia van der Kammen, Kerstin Westphal


Reģionālās attīstības komitejas atzinums (29.11.2012)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par „Enerģētikas ceļvedi 2050” — enerģiju nākotnei

(2012/2103(INI))

Atzinumu sagatavoja: Lena Kolarska-Bobińska

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē Komisijas „Enerģētikas ceļvedi 2050” un tajā noteikto mērķi nodrošināt visiem Eiropas iedzīvotājiem vienlīdzīgu un vispārēju ilgtspējīgas energoapgādes pieejamību;

2.  uzsver, ka ir svarīgi saskaņot klimata jomā noteikto mērķu piemērošanu ar nepieciešamību pēc ilgtspējīgas un konkurētspējīgas izaugsmes un energoapgādes drošības reģionos; šajā sakarībā pauž dziļu nožēlu, ka ceļveža pamatā ir tikai ES mēroga attīstības varianti, tajā nav apskatīta politikas virzienu izvēles ietekme uz atsevišķām dalībvalstīm un nav ņemti vērā īpašie apstākļi vietējā un reģionālā līmenī; uzskata, ka to iesaistīšanai visos īstenošanas posmos un procedūrās ir svarīga nozīme, lai saglabātu un stiprinātu teritoriālo kohēziju;

3.  atbalsta padomdevēju grupas Enerģētikas ceļveža jautājumos ieteikumu katrā attīstības variantā skaidri noteikt un padarīt pārredzamus iespējamos kompromisus un sinerģiju starp oglekļa dioksīda samazinājumu, energoapgādes drošību un konkurētspēju;

4.  stingri atbalsta domu iekļaut Komisijas darba dokumentā „Reģioni 2020. gadā — ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums” ietvertos secinājumus par to, ka ir svarīgi ņemt vērā arī tālāko un mazāk attīstīto reģionu potenciālu energoapgādes jomā turpmākajos gados;

5.  uzsver, ka jebkurai turpmākai rīcībai enerģētikas jomā ir jāpiemēro taisnīga pienākumu sadale Eiropas reģionu vidū, ņemot vērā to īpašos apstākļus;

6.  uzskata, ka ir jāpievērš uzmanība reģioniem, kuros galvenais enerģijas avots vēl aizvien ir akmeņogles, un/vai reģioniem, kuros akmeņogļu ražošana un elektrības ražošana ar akmeņogļu izmantošanu ir būtiski reģionālās nodarbinātības avoti; uzskata, ka ir nepieciešami papildu dalībvalstu sociālie pasākumi, kam sekotu pārliecinoši pasākumi ES līmenī, lai reģionālie darba tirgi spētu pielāgoties videi nekaitīgām darbavietām un mācībām un lai „Enerģētikas ceļvedī 2050” iekļautos attīstības variantus tādējādi pieņemtu attiecīgo reģionu iedzīvotāji; uzskata, ka ir jāizvēlas atjaunojamo energoresursu un energotaupības veicināšana saskaņā ar 2020. gadam paredzētajiem mērķiem;

7.  uzskata, ka Enerģētikas ceļveža priekšlikumi ir jāatbalsta ar atbilstīgu finansējumu konkrētām programmām un ka kohēzijas politiku nedrīkst uzskatīt par šāda finansējuma aizstājēju; uzsver, ka kohēzijas politika kā papildu finanšu atbalsta avots var sniegt atbalstu konkrētām darbības jomām, piemēram, energoefektivitātei, taču tikai ar noteikumu, ka attiecīgās programmas veicina kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu;

8.  uzsver, ka lielākā daļa no Enerģētikas ceļveža attīstības variantiem nebūs realizējami, ja netiks palielināts pārklājums un netiks attīstīti vietējie un reģionālie elektrības un gāzes viedas sadales tīkli, kā arī atjaunojamo energoresursu decentralizēta ražošana un mikroražošana; uzskata, ka papildus pārrobežu projektiem Savienībai ir jāpieņem pasākumi, lai atbalstītu šādu vietējo un reģionālo enerģētikas viedu infrastruktūru izveidi vai modernizēšanu visos Eiropas reģionos;

9.  uzskata — lai nodrošinātu energoapgādes drošību, īpaša uzmanība būtu jāvelta reģioniem pie ES ārējām robežām, atbalstot jaunas enerģētikas infrastruktūras tīklu izveidi un attīstību sadarbībā ar kaimiņvalstīm;

10. atzīmē, ka ikviens nākotnes plāns par enerģētiku, tostarp Enerģētikas ceļvedis, pamatojas uz neskaidriem pieņēmumiem par tehnoloģisko un ekonomisko attīstību; tādēļ uzsver, ka visas politiskās izvēles un programmas, tostarp tās, kas saistītās ar kohēzijas politiku, ir nepārtraukti jāpārskata un jāpielāgo, kā arī jābalsta pēc iespējas piesardzīgākos pieņēmumos;

11. uzsver, ka pašreizējā ekonomiskā situācija skaidri parāda nepieciešamību pieņemt integrētu pieeju enerģētikas jautājumiem, ņemot vērā to ekonomiskos, vides un sociālos aspektus; uzskata, ka veicot vajadzīgos pasākumus, ir būtiski ņemt vērā to pozitīvo un negatīvo blakusiedarbību, lai nodrošinātu, ka visiem Eiropas iedzīvotājiem vidējā termiņā un ilgtermiņā ir pieejama droša un ilgtspējīga enerģija par pieņemamu cenu;

12. uzskata — tā kā Enerģētikas ceļveža attīstības varianti parāda, ka nākamo gadu laikā pieaugs enerģijas cenas, — dalībvalstīm ir jāvienojas par rīcību, kuras mērķis būtu nodrošināt, ka cenu pieaugums ir samērīgs attiecībā uz dažādajiem mājsaimniecību ienākumiem visā Eiropā, un novērst enerģētisko nabadzību Eiropā;

13. atzīmē, ka atšķirīgie ģeogrāfiskie apstākļi neļauj piemērot visiem reģioniem vienādu enerģētikas politiku; neatkarīgi no kopējās rīcības kritērijiem un ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt atbilstību ES politikai, tomēr uzskata, ka katram Eiropas reģionam jābūt tiesībām īstenot individuālu plānu, kas pielāgots tā situācijai un ekonomikai, attīstot tos ilgtspējīgas enerģijas avotus, kas ļauj visefektīvāk panākt „Enerģētikas ceļvedī 2050” noteiktos mērķus, un atgādina, ka jo īpaši atjaunojamo energoresursu ražošanai ir būtiska nozīme attiecībā uz attīstību un nodarbinātību gan lauku, gan pilsētu teritorijās; tādēļ aicina visus reģionus izstrādāt un īstenot enerģētikas stratēģijas un apsvērt enerģētikas iekļaušanu to pētniecības un inovācijas stratēģijās viedai specializācijai; uzskata, ka, pamatojoties uz šo specializāciju, ES ir jāpievēršas Eiropas enerģētikas mērķu noteikšanai ES mērogā, dalībvalstu mērķu vietā;

14. pauž nožēlu par to, ka Komisija nav īstenojusi ieteikumus, ko pēc salīdzinošās izvērtēšanas veikšanas ir sniegusi padomdevēju grupa Enerģētikas ceļveža 2050 jautājumos; aicina Komisiju izdot atjauninātu Enerģētikas ceļveža redakciju, ņemot vērā minētos ieteikumus;

15. atgādina, ka ar enerģētiku saistītā izaicinājuma reģionālo aspektu lielā mērā nosaka valstu izvēle attiecībā uz energoavotu sadalījumu un enerģētikas infrastruktūras attīstību; tādēļ uzsver, ka ES ir jāveido patiesa kopējā enerģētikas politika, kas nodrošinās iekšējā tirgus darbību un energoapgādes drošību un būtu piemērojama visos reģionos;

16. atbalsta vispārēju vienošanos attiecībā uz klimata pārmaiņām, taču pauž nožēlu, ka Enerģētikas ceļvedī nav ierosināts attīstības variants gadījumam, ja šāda vienošanās netiek panākta; uzsver oglekļa emisijas pārvirzes risku Eiropas smagajā rūpniecībā un tā ietekmi uz reģionālo attīstību un sociālo kohēziju;

17. aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par to, kā palielināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas efektivitāti ES un tās reģionos, cenšoties izveidot visaptverošu ES kopēju atjaunojamo enerģijas avotu veicināšanas sistēmu, kas ļautu izmantot īpašus atjaunojamo enerģijas avotu veidus tajos ES reģionos, kur tie ir visrentablākie, un tādējādi samazināt elektroenerģijas cenas; uzskata, ka vidējā termiņā varētu tikt izveidotas reģionālas atjaunojamo enerģijas avotu tirgus grupas.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

27.11.2012

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

35

1

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

François Alfonsi, Luís Paulo Alves, Victor Boştinaru, John Bufton, Salvatore Caronna, Nikos Chrysogelos, Francesco De Angelis, Tamás Deutsch, Rosa Estaràs Ferragut, Danuta Maria Hübner, María Irigoyen Pérez, Seán Kelly, Mojca Kleva, Constanze Angela Krehl, Petru Constantin Luhan, Ramona Nicole Mănescu, Iosif Matula, Erminia Mazzoni, Jens Nilsson, Jan Olbrycht, Younous Omarjee, Tomasz Piotr Poręba, Ewald Stadler, Georgios Stavrakakis, Nuno Teixeira, Lambert van Nistelrooij, Oldřich Vlasák, Kerstin Westphal, Hermann Winkler

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Březina, Andrea Cozzolino, Ivars Godmanis, Karin Kadenbach, Lena Kolarska-Bobińska, Heide Rühle, Vilja Savisaar-Toomast, Elisabeth Schroedter


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

24.1.2013

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

35

9

14

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Josefa Andrés Barea, Zigmantas Balčytis, Ivo Belet, Maria Da Graça Carvalho, Giles Chichester, Jürgen Creutzmann, Pilar del Castillo Vera, Dimitrios Droutsas, Christian Ehler, Vicky Ford, Gaston Franco, Adam Gierek, Robert Goebbels, Fiona Hall, Jacky Hénin, Romana Jordan, Krišjānis Kariņš, Lena Kolarska-Bobińska, Marisa Matias, Judith A. Merkies, Angelika Niebler, Jaroslav Paška, Vittorio Prodi, Miloslav Ransdorf, Herbert Reul, Teresa Riera Madurell, Michèle Rivasi, Jens Rohde, Paul Rübig, Amalia Sartori, Salvador Sedó i Alabart, Francisco Sosa Wagner, Konrad Szymański, Britta Thomsen, Patrizia Toia, Evžen Tošenovský, Catherine Trautmann, Ioannis A. Tsoukalas, Claude Turmes, Niki Tzavela, Marita Ulvskog, Vladimir Urutchev, Kathleen Van Brempt, Alejo Vidal-Quadras

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Antonio Cancian, Daniel Caspary, Françoise Grossetête, Jolanta Emilia Hibner, Yannick Jadot, Seán Kelly, Holger Krahmer, Bernd Lange, Werner Langen, Markus Pieper

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Catherine Bearder, Jean-Paul Besset, Karima Delli, Nikolaos Salavrakos

Juridisks paziņojums - Privātuma politika