Ziņojums - A7-0043/2013Ziņojums
A7-0043/2013

ZIŅOJUMS par vispārējām pamatnostādnēm attiecībā uz 2014. gada budžeta izstrādi, III iedaļa – Komisija

22.2.2013 - (2013/2010(BUD))

Budžeta komiteja
Referente: Anne E. Jensen


Procedūra : 2013/2010(BUD)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A7-0043/2013
Iesniegtie teksti :
A7-0043/2013
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par vispārējām pamatnostādnēm attiecībā uz 2014. gada budžeta izstrādi, III iedaļa – Komisija

(2013/2010(BUD))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 312., 313. un 314. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību[1] (turpmāk „Iestāžu nolīgums”),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (EK, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu[2],

–   ņemot vērā 2012. gada 12. decembra rezolūciju par jauno Eiropas Savienības 2013. finanšu gada vispārējā budžeta projektu[3],

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2013. finanšu gada vispārējo budžetu[4] un trīs ar to saistītos kopīgos paziņojumus, ko pieņēmuši Parlaments, Padome un Komisija,

–   ņemot vērā Reglamenta II sadaļas 7. nodaļu,

–   ņemot vērā Padomes 2012. gada 29. jūnija un 2012. gada 19. oktobra secinājumus par Izaugsmes un nodarbinātības paktu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0043/2013),

A. tā kā ar Lisabonas līgumu Eiropas Savienība iegūst nozīmīgas jaunas prerogatīvas tādās jomās kā ārējā darbība, sports, kosmoss, klimata pārmaiņas, enerģētika, tūrisms un civilā aizsardzība;

B.  tā kā saskaņā ar Lisabonas līguma 312. pantu daudzgadu finanšu shēma ir paredzēta Līgumā un to nosaka ar Padomes regulu, ko Padome vienprātīgi pieņem pēc tam, kad ir saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, kas dota ar tā deputātu balsu vairākumu;

C. tā kā pašreizējā daudzgadu finanšu shēma 2013. gada beigās noslēdzas un tā kā 2014. gadam vajadzētu būt pirmajam nākamās daudzgadu finanšu shēmas īstenošanas gadam;

D. tā kā 2013. gads būs pirmais gads, kad tiks īstenota jaunā regula par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam,

Vispārējais konteksts

1. pieņem zināšanai Eiropadomes 2013. gada 8. februāra secinājumus par nākamo daudzgadu finanšu shēmu (DFS); pieprasa, lai gadījumā, ja Eiropas Parlaments vēl nav devis piekrišanu jaunajai DFS regulai, Eiropas Komisija 2014. gada budžeta projektu vispirms sagatavotu, pamatojoties uz saviem priekšlikumiem par DFS 2014.–2020. gadam, un tad, ja vienošanās par jaunu DFS netiek panākta, tai savs priekšlikums būtu jākoriģē saskaņā ar Līguma 312. panta 4. punktu;

2. atgādina — ja līdz šā gada beigām netiek panākta vienošanās par jauno DFS regulu, ir spēkā 312. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru Padome pieņem DFS regulu tikai pēc tam, kad ir saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, 312. panta 4. punkts, kas paredz piemērot spēkā esošās DFS pēdējā gada maksimālos apjomus, ja savlaicīgi netiek panākta vienošanās par nākamo DFS, un pašreizējā Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību 30. punkts, un tas nozīmē, ka tiek pagarināta 2013. gada maksimālo apjomu izmantošana, tos koriģējot ar fiksētu deflatoru 2 % gadā, līdz brīdim, kad būs pieņemta jauna DFS regula; atkārto, ka šādā gadījumā ir gatavs ātri vienoties ar Padomi un Komisiju, lai nodrošinātu, ka 2014. gadā ES programmu un politisko nostādņu īstenošanai vajadzīgie juridiskie pamati ir spēkā;

3.  atzīst grūtības, kas saistītas ar vispārējo pamatnostādņu noteikšanu attiecībā uz 2014. gada budžetu, kamēr pastāv liela neskaidrība par saistību maksimālo apjomu 2014. gadā; uzsver, ka saistību maksimālais apjoms var būt no EUR 143,8 miljardiem 2014. gada cenās, ja vienošanās par DFS 2014.–2020. gadam tiek panākta, pamatojoties uz Eiropadomes 2012. gada 23. novembra sarunu satvaru, līdz EUR 155,5 miljardiem 2014. gada cenās, ja tiek pagarināta 2013. gada maksimālā apjoma izmantošana;

4.  norāda, ka ekonomikas un finanšu krīze ir veicinājusi vienprātību Eiropas politisko līderu vidū par labu lielākai ekonomikas, fiskālai, finanšu un banku darbības integrācijai, kā arī labākai pārvaldībai un ir pierādījusi, ka jāveicina izaugsme, lai atjaunotu publiskās finanses; uzsver, ka Eiropas budžeta samazināšana būtu pretrunā šiem politiskajiem mērķiem;

Pietiekams un reālistisks maksājumu apmērs

5.  uzskata, ka budžeta cikla sākumā ieplānojot budžetā pietiekamu un reālistisku maksājumu apmēru, varētu izvairīties no nevajadzīgiem sarežģījumiem budžeta izpildē, ko jo īpaši apliecināja 2012. gada budžets;

6.  atgādina, ka nesamierināmās nostājas dēļ, ko sarunās ieņēma Padome, 2013. gada budžetā noteiktais kopējais maksājumu apmērs ir par EUR 5 miljardiem mazāks nekā budžeta projektā iekļautās Komisijas aplēses par vajadzīgajiem maksājumiem; uzsver, ka Komisijas priekšlikuma pamatā bija dalībvalstu iesniegtās 2013. gada prognozes, kas tika pārskatītas samazināšanas nolūkā, un pieņēmums, ka visi 2012. gadā saņemtie maksājumu pieprasījumi tiks izmaksāti no 2012. gada budžeta; tādēļ pauž ļoti nopietnas bažas par maksājumu apmēru 2013. gada budžetā un norāda, ka šāds apropriāciju apmērs nebūs pietiekams faktisko maksājumu vajadzību segšanai 2013. gadā, jo rezerve maksājumiem, kas 2013. gada budžetā pieejama, nepārsniedzot maksājumiem noteikto DFS maksimālo apjomu, ir EUR 11,2 miljardi, bet no 2012. gada pārnesamās papildu maksājumu vajadzības vien ir vairāk nekā EUR 16 miljardi; brīdina, ka ilgstoša un pārmērīga gada maksājumu atlikšana radīs būtiskas problēmas turpmākajos gados;

7.  piešķir vislielāko politisko nozīmību Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgajiem paziņojumiem, kuri visaugstākajā politiskajā līmenī parakstīti 2012. gada decembrī un ir neatņemama daļa no abu budžeta lēmējiestāžu vienošanās par 2013. gada budžetu, un saskaņā ar kuriem ES 2013. gada budžetā tiks paredzētas vajadzīgās papildu maksājumu apropriācijas, lai Savienība spētu apmaksāt savus rēķinus un saglabāt politisko uzticamību un maksātspēju;

8.  atgādina, ka saskaņā ar 2012. gada kopīgo paziņojumu par maksājumiem Komisijai 2013. gada sākumā ir jānāk klajā ar budžeta grozījuma projektu, kura vienīgais mērķis būs segt apturētos 2012. gada pieprasījumus, kuru kopējā summa sasniedz EUR 2,9 miljardus, un citas nenokārtotas juridiskas saistības, neskarot 2013. gada budžeta pienācīgu izpildi; atgādina, ka 2012. gada novembrī un decembrī saistībā ar dalīto pārvaldību Komisijai tika iesniegti papildu maksājumu pieprasījumi par kopējo summu aptuveni EUR 16 miljardi, kas būs jāizmaksā 2013. gadā; tādēļ mudina Komisiju nekavējoties un vēlākais līdz 2013. gada marta beigām iesniegt šo budžeta grozījuma projektu, lai 2014. gada budžeta procedūra netiktu traucēta;

9.  turklāt aicina Komisiju un Padomi kopā ar Parlamentu konstruktīvi strādāt pie tā, lai izvairītos no šādas situācijas atkārtošanās turpmākajos budžeta ciklos, uzlabojot prognožu precizitāti un vienojoties par reālistisku un pietiekamu budžeta tāmi, kurā būtu jāiekļauj skaidra un detalizēta informācija par visu paredzamo maksājumu būtību;

10. šajā sakarībā atkal aicina Komisiju reizi mēnesī sagatavot ziņojumu Parlamentam un Padomei par dalībvalstu maksājumu pieprasījumu tendencēm attiecībā uz struktūrfondiem, Kohēzijas fondu, Lauku attīstības fondu un Zivsaimniecības fondu (sniedzot to sadalījumu pa dalībvalstīm un fondiem); šajos ikmēneša ziņojumos sniegtā informācija būtu jāizmanto par pamatu tādu saistību izpildes uzraudzībai, par kurām iestādes jau ir vienojušās;

11. mudina arī pēc iespējas drīzāk izveidot iestāžu darba grupu maksājumu jautājumos, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta iestāžu sanāksmēs par maksājumu jautājumiem, kuras tika rīkotas saistībā ar 2013. gada budžeta procedūru; ir pilnībā pārliecināts, ka šādas sanāksmes politiskā līmenī ir būtiskas, lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem attiecībā uz skaitļu precizitāti un aplēsēm par vajadzīgajiem maksājumiem; jo īpaši uzskata, ka šai darba grupai prioritārā kārtā būtu jārisina jautājums par atšķirībām starp dalībvalstu iestāžu sniegtajām aplēsēm attiecībā uz dalītās pārvaldības izdevumiem un maksājumu apropriāciju līmeni, ko Padome vienoti nosaka budžeta sarunu laikā; aicina pirmo iestāžu sanāksmi par maksājumiem rīkot 2013. gada pirmajā ceturksnī;

12. pauž nopietnas bažas par to, ka, lai gan izpildīto maksājumu līmenis 2012. gada beigās bija 99 %, uzkrājušos nesamaksāto saistību (RAL jeb restes à liquider) apmērs pēdējā gada laikā ir palielinājies par 10 miljardiem un patlaban ir sasniedzis nepieredzētu līmeni, proti, 217,3 miljardus; paredz, ka RAL līmenis 2013. gada beigās var būt vēl lielāks; brīdina pārāk stingri nepiemērot noteikumu par saistību automātisku atcelšanu, lai risinātu RAL problēmu, jo tas būtu pretrunā Izaugsmes un nodarbinātības paktam, par ko Eiropadome vienojās 2012. gadā; uzskata, ka šā gada iestāžu sanāksmēs par maksājumiem būtu rūpīgi jāizpēta atšķirība starp saistību un maksājumu apropriācijām, jāveido dialogs ar Komisiju, lai pilnībā noskaidrotu RAL struktūru, un jānovērtē, vai pašreizējā — līdz šim augstākā — RAL līmeņa iemesls galvenokārt ir ekonomikas krīze, vai arī tas norāda uz plašākām strukturālām problēmām; ja tiek izdarīts secinājums, ka tas norāda uz plašākām strukturālām problēmām, aicina iestādes strādāt kopā un pieņemt atbilstošu rīcības plānu, lai nepieredzētā RAL līmeņa problēmu risinātu nākamajā DFS; pieprasa, lai Padome atturas a priori lemt par maksājumu apjomu, neņemot vērā faktiskās vajadzības un juridiskās saistības; turklāt norāda, ka RAL uzkrāšanās faktiski apdraud pārredzamu ES budžetu, kurā ir skaidri redzama saistību un maksājumu attiecība katrā konkrētajā budžeta gadā;

13. atgādina, ka 2014. gads ir pārejas gads starp divām daudzgadu finanšu shēmām, un sagaida, ka Komisija 2014. gada finanšu plānojumam pievienos rūpīgi izstrādātu un reālistisku apropriāciju apmēra novērtējumu, ņemot vērā, ka, pat ja daudzgadu finanšu programma sākuma gadā tiek īstenota lēnāk nekā beigās, un ka līdz ar to daudzgadu finanšu perioda sākumā parasti ir vajadzīgs mazāks maksājumu apmērs nekā perioda beigās, jautājums par RAL būs steidzami jārisina 2013. gada beigās;

14. mudina Komisiju, pieņemot tās 2014. gada budžeta projektu, sniegt skaidrus un faktiskus pierādījumus par saistību starp tās ierosināto apropriāciju līmeni un 2012. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē pieņemto Izaugsmes un nodarbinātības paktu;

15. uzsver, ka sarunas par 2013. gada budžetu ir vēlreiz parādījušas, ka ES budžeta finansēšanas sistēma, kurā dalībvalstu iemaksas veido vairāk nekā 75 % no ES ieņēmumiem, ir pretrunā Līguma burtam un garam un padara ES budžetu pilnībā atkarīgu no dalībvalstu finanšu līdzekļiem, kas var būt īpaši neizdevīgi laikā, kad dalībvalstu budžeti tiek ierobežoti; mudina reformēt Savienības ieņēmumu struktūru nolūkā ieviest jaunus un patiesi savus pašu resursus, piemēram, finanšu darījumu nodokli un jauno ES PVN; atkārtoti apliecina savu atbalstu Komisijas priekšlikumam par pašu resursu sistēmas reformēšanu;

ES budžeta nozīme stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanā un ekonomikas izaugsmes un darbvietu radīšanā

16. atgādina, ka 2014. gads ir paredzēts kā pirmais jaunās DFS īstenošanas gads un tādēļ tas ir svarīgs jaunā plānošanas perioda veiksmīgam sākumam; uzskata, ka par ES budžeta prioritāti 2014. gadā tādējādi būtu jānosaka atbalsts ekonomikas izaugsmei un konkurētspējai, nodarbinātības sekmēšanai un cīņai pret jauniešu bezdarbu;

17. atgādina, ka ES budžets ir īpašs budžets, kas veido tikai 1 % no ES IKP, un ka tas ir ieguldījumu budžets, kuram piemīt spēcīgs sviras efekts; norāda, ka 94 % no tā dalībvalstis un ES iedzīvotāji saņem atpakaļ ar politikas virzienu un programmu starpniecību, un tādēļ to vajadzētu uztvert nevis kā papildu slogu, bet gan kā instrumentu ieguldījumu, izaugsmes un darbvietu skaita veicināšanai Eiropā; uzsver, ka bez iemaksām no ES budžeta publiskās investīcijas reģionos un dalībvalstīs būtu minimālas vai neiespējamas; uzskata, ka ikviens ES budžeta samazinājums neizbēgami palielinās nelīdzsvarotību un negatīvi ietekmēs visas Savienības ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju, kā arī tās kohēziju, un vājinās solidaritātes principu, kas ir viena no ES pamatvērtībām; uzskata, ka prasība piešķirt Eiropai lielākas pilnvaras ir bezjēdzīga, ja vienlaikus tiek ierosināts krasi samazināt ES finansējumu;

18. atzīst dalībvalstu līmenī joprojām pastāvošos ekonomiskos un budžeta ierobežojumus un fiskālās konsolidācijas pasākumus, ko dalībvalstis veikušas; tomēr uzsver, ka ES budžets ir efektīvs ieguldījumu un solidaritātes instruments ar pierādītu pievienoto vērtību gan Eiropas, gan valstu līmenī; ir pārliecināts, ka budžeta spējai iekustināt ekonomikas izaugsmi, konkurētspēju un darbvietu radīšanu lielāka nozīme ir tieši ekonomisku grūtību laikā, jo tā nodrošinās apstākļus šo konsolidācijas pasākumu veiksmīgai īstenošanai, un ka ES budžets būtu jāuzskata par instrumentu izkļūšanai no krīzes;

19.  uzsver, ka jāpalielina finanšu atbalsts un jāpilnveido pasākumi, kas attiecas uz kvalitatīvu izglītības sistēmu ieviešanu, kurās praktiskā apmācība būtu apvienota ar profesionālo izglītību; aicina sniegt lielāku atbalstu dalībvalstu sadarbībai profesionālās izglītības jomā, lai efektīvi cīnītos pret jauniešu bezdarbu; šajā sakarā atgādina par priekšlikumu Padomes ieteikumam par jaunatnes garantijas izveidošanu[5];

20. atgādina, ka visi makroekonomiskās finanšu stabilizācijas pasākumi, kas īstenoti kopš 2008. gada, nav spējuši novērst ekonomikas un finanšu krīzi; tādēļ uzskata — lai atjaunotu izaugsmi un radītu darbvietas Eiropā, dalībvalstīm arī turpmāk jācenšas atraisīt savu ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes potenciālu, piemēram, sekmējot izglītību, mūžizglītību un mobilitāti; mērķtiecīgi veidotam, stabilam un pietiekamam ES budžetam jābūt daļai no risinājuma, un tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu turpmāk koordinēt un atbalstīt valstu centienus;

21. tādēļ aicina dalībvalstis apsvērt sinerģijas iespējas, dalībvalstīm veicot budžeta konsolidāciju un ņemot vērā ar skaidri noteiktām prioritātēm sagatavota ES budžeta pievienoto vērtību, kas ļauj īstenot jau iepriekš visaugstākajā līmenī noteiktās saistības; atgādina, ka politisko saistību un prioritāšu īstenošana norit daudz efektīvāk, ja pastāv sinerģija starp dalībvalsts un ES budžetu, un uzsver, ka ir svarīgas parlamentu debates par kopējiem dalībvalstu un Savienības ekonomikas un budžeta virzieniem saistībā ar Eiropas parlamentu nedēļu, kura veltīta Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadam;

22. aicina Komisiju, sagatavojot 2014. gada budžeta projektu, pienācīgu uzmanību pievērst ES budžeta nozīmei Eiropas pusgada procesā; konkrētāk, aicina Komisiju sniegt faktiskus un konkrētus datus attiecībā uz to, kā tās ierosinātais ES budžeta projekts var faktiski veikt veicinošu, katalītisku, sinerģisku un papildinošu funkciju attiecībā uz ieguldījumiem vietējā, reģionu un dalībvalstu līmenī, lai īstenotu saistībā ar Eiropas pusgadu noteiktās prioritātes;

23 uzskata, ka lielākoties ES izdevumi var nodrošināt apjomradītus ietaupījumus un tam automātiski būtu jārosina izvērtēt iespējamos ietaupījumus dalībvalstu līmenī, kas būtiski atvieglotu slogu dalībvalstu publiskajām finansēm;

24. uzskata, ka ir jāizmanto visi ES rīcībā esošie instrumenti un darbības, lai palīdzētu dalībvalstīm atgūties no krīzes un novērstu turpmākas krīzes; uzsver trīs Eiropas uzraudzības iestāžu izšķirošo nozīmi finanšu regulējuma plāna un uzraudzības struktūru pilnīgā ieviešanā; aicina Komisiju ierosināt pietiekamu finansējumu šīm trim aģentūrām 2014. gada budžeta projektā un, gatavojoties regulu novērtēšanai un pārskatīšanai 2014. gada janvārī, paredzēt pārskatītu finansējuma modeli šīm aģentūrām, kas palielinātu to neatkarību, vienlaikus saglabājot ES budžeta viengabalainību;

25. uzsver stratēģisko efektu, kāds būs 2014. gada prioritāšu izvēlei, jo tas būs nākamās DFS pirmais darbības gads; uzsver, ka ES ir steidzami jāveicina izaugsme un konkurētspēja, lai radītu darbvietas un iespējas, jo īpaši jauniešiem;

26. šajā sakarībā atgādina, ka stratēģijai „Eiropa 2020” vajadzētu būt nākamās DFS (2014–2020) pamatā, un mudina Komisiju to noteikt kā prioritāti un skaidri paredzēt visus saistītos ieguldījumus 2014. gada budžetā, liekot uzsvaru uz ieguldījumiem zināšanu trijstūra jomās (izglītība, pētniecība, inovācija), infrastruktūru, MVU, atjaunīgu enerģiju, ilgtspējīgu attīstību, uzņēmējdarbību, nodarbinātību, jo īpaši jauniešu nodarbinātību, un prasmēm, kā arī ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas nostiprināšanu;

27. pauž nožēlu par Padomes parastajiem horizontālajiem samazinājumiem un brīdina to atturēties no kārdinājuma atkal veikt šādus mākslīgus samazinājumus; īpašu uzmanību pievērsīs tam, lai nodrošinātu pietiekamu maksājumu apmēru tām politikas jomām un programmām, kuras veicina izaugsmi un konkurētspēju;

28. apņemas turpināt rūpīgi uzraudzīt, kā Komisija īsteno savu nodomu samazināt ES iestāžu darbinieku skaitu, un atgādina, ka tas ir uzskatāms par vispārēju mērķi; norāda, ka šādi pasākumi var radīt negatīvu ietekmi uz ES darbību un programmu ātru, regulāru un efektīvu īstenošanu; uzskata, ka pārvaldes iestāžu efektivitāte būtu jānodrošina un pat jāuzlabo; uzskata, ka darbinieku skaita pārskatīšana īstermiņā vai ilgtermiņā būtu jāveic, pamatojoties uz iepriekšēju ietekmes novērtējumu un cita starpā ņemot vērā Savienības juridiskās saistības un iestāžu jauno kompetenci un lielāku pienākumu apmēru, kas noteikts Līgumos; atgādina par kopīgo paziņojumu par decentralizētām aģentūrām, jo īpaši ar tam pievienoto kopīgo pieeju un to, ka tajā paredzēts aģentūrām uzticēt jaunus uzdevumus;

29. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

20.2.2013

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

26

4

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marta Andreasen, Richard Ashworth, Zuzana Brzobohatá, Jean Louis Cottigny, José Manuel Fernandes, Eider Gardiazábal Rubial, Salvador Garriga Polledo, Jens Geier, Ingeborg Gräßle, Lucas Hartong, Jutta Haug, Monika Hohlmeier, Sidonia Elżbieta Jędrzejewska, Anne E. Jensen, Ivailo Kalfin, Jan Kozłowski, Claudio Morganti, Jan Mulder, Vojtěch Mynář, Juan Andrés Naranjo Escobar, Alda Sousa, László Surján, Derek Vaughan

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

François Alfonsi, Alexander Alvaro, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Jürgen Klute, Peter Šťastný, Georgios Stavrakakis, Theodor Dumitru Stolojan, Nils Torvalds

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Bill Newton Dunn