ZIŅOJUMS par sieviešu stāvokli Ziemeļāfrikā

25.2.2013 - (2012/2102(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Silvia Costa

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par sieviešu stāvokli Ziemeļāfrikā

(2012/2102(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 5. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–   ņemot vērā Āfrikas un ES stratēģisko partnerību — Āfrikas un ES kopīgo stratēģiju,

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015. gadam” (COM(2010)0491),

–   ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgos paziņojumus „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”(COM(2011)0200), „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303) un „Īstenojot jaunu Eiropas kaimiņattiecību politiku” (COM(2012)0014),

–   ņemot vērā Komisijas tematiskos un ģeogrāfiskos finanšu instrumentus attiecībā uz demokratizāciju un cilvēktiesībām (piemēram, Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (EKPI)),

–   ņemot vērā ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā (COM(2012)0286,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju „Sieviešu un vīriešu līdztiesība — Arābu pavasara panākumu nosacījums”[1],

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un 2000. gada 25. maija Papildu protokolu par tirdzniecību ar bērniem, bērna prostitūciju un bērna pornogrāfiju,

–   ņemot vērā ANO pilnsapulcē 2012. gada 20. decembrī pieņemto Rezolūciju 67/167par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu,

–   ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā rīkoto ceturto Pasaules Sieviešu konferenci, tajā pieņemto deklarāciju un rīcības platformu, kā arī ar tām saistītos turpmākos dokumentus, ko attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā, 2005. gada 11. martā un 2010. gada 2. martā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas speciālajās sesijās „Pekina +5”, „Pekina +10” un „Pekina +15”, par turpmāko rīcību un iniciatīvām Pekinas deklarācijas un rīcības platformas īstenošanai,

–   ņemot vērā Āfrikas Hartas par cilvēktiesībām un tautu tiesībām protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā,

–   ņemot vērā Savienības Vidusjūrai Parlamentārās asamblejas darbību,

–   ņemot vērā Stambulas un Marrākešas procesu un Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu pirmās un otrās Ministru konferences par sieviešu lomas sabiedrībā stiprināšanu, kas norisinājās 2006. gada 14. un 15. novembrī Stambulā un 2009. gada 11. un 12. novembrī Marrākešā,

–   ņemot vērā Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas (MENA) reģionālo dialogu starp pilsonisko sabiedrību, valstiskiem dalībniekiem un politiskajiem līderiem, kas norisinājās Beirūtā un Ammānā 2012. gada jūnijā un novembrī saistībā ar ES finansētu reģionālo projektu „Kopīgas sieviešu un vīriešu līdztiesības programmas veicināšana ar Stambulas procesa starpniecību”, secinājumus,

–   ņemot vērā „Sieviešu atmodas veicināšanu” (Spring Forward for Women), Komisijas un ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes (UN Women) kopīgo reģionālo programmu, kas paredzēta Vidusjūras dienvidu reģionam,

–   ņemot vērā UNICEF ziņojuma „Progress bērniem” 10. izdevumu „Ziņojums par pusaudžiem”,

–   ņemot vērā ANO Attīstības programmas 2005. gada ziņojumu par tautas attīstību arābu valstīs ar nosaukumu „Ceļā uz sieviešu stāvokļa uzlabošanu arābu pasaulē” (Towards the rise of women in the Arab world) un 2009. gada ziņojumu ar nosaukumu „Problēmas saistībā ar cilvēku drošību arābu reģionā” (Challenges for Human Security in the Arab Region), jo īpaši tā nodaļu par „Mazāk aizsargāto grupu personīgo nedrošību” (The personal insecurity of vulnerable groups),

–   ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē[2],

–   ņemot vērā 2011. gada 10. marta rezolūciju par dienvidu kaimiņvalstīm un jo īpaši Lībiju[3],

–   ņemot vērā 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu[4],

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par seksuālās vardarbības izmantošanu konfliktos Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos[5],

–   ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2011. gads[6],

–   ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 29. marta ieteikumu Padomei par Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) iespējamās izveides kārtību[7],

–   ņemot vērā Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0047/2013),

A. tā kā daudzas sievietes, jo īpaši jaunas sievietes, ļoti lielā mērā iesaistās „Arābu pavsarī” Ziemeļāfrikā, jau no paša sākuma piedaloties demonstrācijās, publiskās un politiskās debatēs un vēlēšanās, aktīvi iesaistoties pilsoniskajā sabiedrībā un izmanojot sociālos plašsaziņas līdzekļus un emuārus, un aizvien vēl ir galvenie dalībnieki šajās valstīs notiekošajās demokrātiskajās pārmaiņās un attīstības un kohēzijas stiprināšanā;

B.  tā kā šajās valstīs notiek politiskas un demokrātiskas pārejas un konstitūcijas grozīšanas vai pielāgošanas process, kurā aktīvi un neatlaidīgi piedalās gan parlamenta deputātes, gan pilsoniskās sabiedrības pārstāves; tā kā šā procesa rezultāts veidos valstu demokrātisko darbību, pamattiesības un brīvības un ietekmēs sieviešu statusu;

C. tā kā sievietēm ir būtiska loma gan pārmaiņu veicināšanā, gan arī demokrātiskās pārejas un atjaunošanas procesā; tā kā šo procesu sekmīga norise ļoti lielā mērā ir atkarīga no sieviešu līdzdalības visos lēmumu pieņemšanas līmeņos;

D. tā kā pēdējo desmitgažu laikā šajās valstīs, kaut arī nevienmērīgi, ir palielinājusies sieviešu klātbūtne augstākajā izglītībā, pilsoniskās sabiedrības organizācijās, uzņēmumos un iestādēs pat diktatorisku un paternālistisku režīmu apstākļos, efektīva tiesību īstenošana bija ierobežota un sieviešu dalību ietekmēja dažādi ierobežojoši nosacījumi;

E.  tā kā sieviešu tiesības ir viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem notiekošajā politiskajā procesā un ir sieviešu galvenā rūpe, jo viņas saskaras ar negatīvas reakcijas un iebiedēšanas risku, kas var samazināt iespējas sasniegt mērķi par kopīgu demokrātiju un vienlīdzīgas pilsonības statusu;

F.  tā kā vairāki vispārējie jautājumi saistībā ar dzimumu, piemēram, meiteņu un sieviešu tiesības kā vispārējo cilvēktiesību neatņemama daļa, vienlīdzīgas tiesības un starptautisko konvenciju ievērošana ir konstitucionālo debašu pamatjautājumi;

G. tā kā sieviešu pārstāvība politikā un lēmumus pieņemošos amatos visās nozarēs ir katrā valstī atšķirīga, taču neapmierinoša attiecībā uz iesaistīto sieviešu īpatsvaru — jo īpaši izpildvaras līmenī — salīdzinājumā ar viņu plašo līdzdalību dažādās sacelšanās kustībās un vēlēšanās, kas notika pēc tam, un augsti izglītotu sieviešu pieaugošo īpatsvaru;

H. tā kā atjaunotajā ES kaimiņattiecību politikā būtu jāpievērš lielāka vērība jautājumam par dzimumu līdztiesību, sieviešu tiesību nostiprināšanu un atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai;

I.   tā kā šobrīd ES īpašais atbalsts dzimumu līdztiesības jautājumiem reģionā ir EUR 92 miljoni, no kuriem EUR 77 miljoni — divpusējā līmenī un EUR 15 miljoni — reģionālā līmenī;

J.   tā kā svarīgākās ES divpusējās programmas ir jāīsteno Marokā, piešķirot budžetu EUR 45 miljonu apmērā programmai „Vīriešu un sieviešu līdztiesības veicināšana”, un tā kā ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādei (UN Women) ir jāīsteno projekts EUR 4 miljonu vērtībā Ēģiptē, savukārt Tunisijā un Lībijā UN Women īsteno divpusējas programmas, kas, gatavojoties vēlēšanām, orientētas uz sievietēm;

K. tā kā sociāli ekonomiskā situācija, jo īpaši augstais jauniešu un sieviešu bezdarba līmenis un nabadzība, kas bieži vien veicina sieviešu atstumtību un aizvien lielāku neaizsargātību, kā arī tiekšanās uz tiesībām, cieņu un taisnīgumu bija viens no galvenajiem reģionā notiekošo nemieru iemesliem;

L.  tā kā reģionā notiekošo nemieru laikā un pēc tam daudzas meitenes un sievietes tika pakļautas seksuālajai vardarbībai, tostarp izvarošanai un nevainības pārbaudēm, ko cita starpā drošības spēki izmantoja kā līdzekļus, lai vērstu politisko spiedienu pret sievietēm, un nevēlamas seksuāla rakstura uzmanības izrādīšanai publiskās vietās; tā kā ekstrēmistu kustībās aizvien vairāk izmanto ar dzimumu saistītu iebaidīšanu; tā kā aptaujas liecina, ka vairāk nekā 80 % ēģiptiešu sieviešu ir piedzīvojušas seksuālu uzmākšanos;

M. tā kā sieviešu un bērnu — imigrantu — situācija kļūst vēl kritiskāka, ņemot vērā nedrošību dažās reģiona daļās un ekonomikas krīzi;

N. tā kā palielinās cilvēku tirdzniecības risks pārejas valstīs un tajos apgabalos, kur notiekošie konflikti skar civiliedzīvotājus vai kur atrodas daudz bēgļu vai iekšzemē pārvietotas personas;

O. tā kā viens no konstitucionālo debašu pamatjautājumiem ir par to, vai islāms būtu jādefinē konstitūcijā kā tautas vai valsts reliģija;

P.  tā kā 2012. gada decembra Ēģiptes referendumā par jaunu konstitūciju nepiedalījās atbilstošs iedzīvotāju skaits un netika saņemta visu ieinteresēto personu piekrišana, joprojām ir aktuāli konkrēti jautājumi par būtiskām konstitūcijas daļām un tās ir iespējams dažādi interpretēt, tostarp attiecībā uz sieviešu tiesībām;

Q. tā kā Savienības Vidusjūrai (UfM) parlamentārā dimensija un Stambulas un Marrākešas process ir viens no labākajiem likumdevēju instrumentiem, lai apmainītos ar informāciju par visiem šiem jautājumiem, un Savienības Vidusjūrai parlamentārajā asamblejā ir Sieviešu tiesību komiteja, kas ir attiecīgi jāizmanto,

Sieviešu tiesības

1.  aicina neatgriezeniski ieinteresēto valstu iestādes nostiprināt savās konstitūcijās vīriešu un sieviešu līdztiesības principu ar nolūku skaidri norādīt uz jebkādas diskriminācijas un vardarbības pret sievietēm un meitenēm aizliegumu, pozitīvas rīcības iespēju un sieviešu politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības; aicina šo valstu likumdevējus reformēt visus esošos tiesību aktus un integrēt minēto līdztiesības principu visos tiesību aktu priekšlikumos, kas var būt diskriminējoši pret sievietēm, piemēram, laulību, šķiršanās, bērna aizbildniecības, vecāku tiesību, tautības, mantošanas un rīcībspējas jomās, saskaņā ar starptautiskajiem un reģionālajiem instrumentiem un nostiprināt vietējās sistēmas sieviešu tiesību aizsardzībai;

2.  aicina valsts iestādes garantēt sieviešu un vīriešu līdztiesību sodu kodeksos un sociālā nodrošinājuma sistēmās;

3.  uzsver to, ka līdztiesīga sieviešu un vīriešu līdzdalība visās dzīves jomās ir būtisks demokrātijas elements un sieviešu dalība pārvaldībā ir priekšnosacījums sociālekonomiskam progresam, sociālajai kohēzijai un taisnīgai demokrātiskai pārvaldībai; tāpēc aktīvi aicina visas valstis noteikt dzimumu līdztiesību kā prioritāti savās demokrātijas veicināšanas programmās;

4.  uzsver, ka pašreizējo pārmaiņu Ziemeļāfrikā rezultātā demokrātisku politisko sistēmu un sabiedrību izveide būs iespējama tikai tādā gadījumā, ja tiks nodrošināta dzimumu līdztiesība, tostarp brīvība izvēlēties dzīvesveidu;

5.  aicina Ziemeļāfrikas valstu varas iestādes pilnīgi īstenot CEDAW, tās protokolus un visas starptautisko cilvēktiesību konvencijas un tādējādi atsaukt visas atrunas attiecībā uz CEDAW; turklāt aicina tās sadarboties ar ANO mehānismiem meiteņu un sieviešu tiesību aizsardzībai;

6.  atgādina par atklāto diskusiju starp Islāma pētniecēm par reliģisku tekstu interpretēšanu, ņemot vērā sieviešu tiesības un līdztiesības principu;

7.  atgādina, cik svarīgi ir garantēt vārda un reliģijas brīvību un plurālismu, panākt savstarpēju cieņu un veicināt reliģiju dialogu, jo īpaši sieviešu vidū;

8.  aicina valstis iesaistīties iekļaujošās, visaptverošās un brīvprātīgās debatēs ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem, ieskaitot pilsonisko sabiedrību, sociālajiem partneriem, vietējām sieviešu organizācijām, vietējām iestādēm un reliģiskajiem līderiem, un nodrošināt sieviešu tiesību un vīriešu un sieviešu līdztiesības principa aizsardzību un garantēšanu;

9.  atgādina, ka neviena monoteistiska reliģija neatbalsta vardarbību pret cilvēkiem un to nedrīkst izmantot kā attaisnojumu šādai vardarbībai;

10. aicina Ziemeļāfrikas valstis pieņemt tiesību aktus un konkrētus pasākumus, lai aizliegtu un piemērotu sodus par jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē un seksuālo vardarbību, seksuālu uzmākšanos un tādas bīstamas tradīcijas kā sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un piespiedu laulības, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgām personām; uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt upurus un sniegt īpašus pakalpojumus; atzinīgi vērtē Tunisijas sieviešu un ģimenes lietu ministres nesen sākto kampaņu pret vardarbību ģimenē, kā arī Marokas ilgstošo atbalstu šim pasākumam, 2012. gadā organizējot desmito valsts kampaņu cīņai pret vardarbību, kas vērsta pret sievietēm;

11. atgādina, ka lesbietes ir pakļautas divkāršai diskriminācijai, un aicina valsts iestādes Ziemeļāfrikā dekriminalizēt homoseksualitāti un nodrošināt, ka sievietes nediskriminē viņu seksuālās orientācijas dēļ;

12. uzsver nesodāmības apkarošanas nozīmi attiecībā uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, jo īpaši seksuālo vardarbību, nodrošinot efektīvu izmeklēšanu, saukšanu pie atbildības un bargu sodīšanu par šādiem noziegumiem, tiesu sistēmas pienācīgu aizsardzību nepilngadīgajiem un pilnīgi nodrošinot visām sievietēm tiesas pieejamību, nepieļaujot diskrimināciju reliģiskās un/vai etniskās piederības dēļ;

13. aicina valstu valdības nodrošināt pienācīgu apmācību, lai garantētu, ka tiesu darbinieki un drošības spēki zina, kā jārīkojas seksuālās vardarbības noziegumu un to upuru gadījumā; uzsver arī uz dzimumu orientētas pārejas tiesu sistēmas nozīmi;

14. nosoda jebkāda veida vardarbības, jo īpaši seksuālās vardarbības izmantošanu pirms nemieriem, to laikā un pēc tam kā nepārtrauktu politisko spiedienu un līdzekli sieviešu apspiešanai, iebiedēšanai un pazemošanai; aicina valstu tiesu sistēmās piespriest pienācīgus sodus par šādiem noziegumiem un uzsver, ka Starptautiskā Krimināltiesa var iejaukties tajos gadījumos, kad nav iespējama tiesiska darbība valstu līmenī;

15. norāda, ka nemieru laikā un pēc tam sievietes Ziemeļāfrikā ir kļuvušas vēl neaizsargātākas un arvien vairāk kļūst par noziedzīgu nodarījumu upuriem;

16. aicina Ziemeļāfrikas valstis izstrādāt stratēģiju seksuālās vardarbības upuriem nemieru laikā un pēc tam, kurā būtu paredzēta atbilstīga kaitējuma atlīdzināšana un ekonomiskais, sociālais un psiholoģiskais atbalsts; aicina Ziemeļāfrikas valstu iestādes piešķirt prioritāti noziedznieku saukšanai pie atbildības;

17. nosoda sieviešu dzimumorgānu kropļošanas tradīciju, kas vēl aizvien tiek praktizēta atsevišķos Ēģiptes apgabalos, un aicina valsts iestādes pastiprināt aizlieguma īstenošanu un Komisiju izveidot programmas, kuru mērķis ir izskaust to, iesaistot NVO un izglītojot veselības jomā; turklāt uzsver informētības uzlabošanas, kopienu mobilizēšanas, izglītošanas un apmācības nozīmi un nepieciešamību iesaistīt valsts, reģionālās un vietējās iestādes un pilsonisko sabiedrību, kā arī reliģiskos un kopienu līderus sieviešu dzimumorgānu kropļošanas tradīcijas apkarošanā;

18. augstu vērtē to, ka aizvien vairāk reģiona valstu pēdējo desmitgažu laikā ir pieņēmušas lēmumu paaugstināt laulību likumīgo vecumu attiecībā uz meitenēm (16 gadi Ēģiptē, 18 — Marokā un 20 — Tunisijā un Lībijā), un nosoda jebkādus centienus tos atkal samazināt vai ierobežot šādu reformu ietekmi, jo agrīnās un bieži vien piespiedu laulības ne tikai kaitē meiteņu tiesībām, veselībai, psihei un izglītībai, bet arī nostiprina nabadzību, negatīvi ietekmējot ekonomikas izaugsmi;

19. uzskata, ka nekāda veida diskriminācija vai vardarbība pret sievietēm vai meitenēm nav pieļaujama kultūras, tradīciju vai reliģisku iemeslu dēļ;

20. uzsver nepieciešamību, jo īpaši, izstrādājot jaunus veselības politikas virzienus, sievietēm un meitenēm nodrošināt veselības un sociālās aizsardzības un pakalpojumu vienkāršu pieejamību, jo īpaši attiecībā uz mātes, seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām; aicina valsts iestādes pilnībā īstenot ICPD, Rīcības programmu un ANO attīstības un iedzīvotāju programmu un pievērš to uzmanību Apvienoto Nāciju Organizācijas Iedzīvotāju fonda ziņojuma „Jā — izvēlei, nē — nejaušībai. Ģimenes plānošana, cilvēktiesības un attīstība” secinājumiem;

21. uzsver, ka ir svarīgi īstenot īpašus pasākumus sieviešu informēšanai par viņu tiesībām un sadarboties ar pilsonisko sabiedrību un valsts aģentūrām reformu sagatavošanā un pret diskrimināciju vērstu tiesību aktu īstenošanā;

Sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanā

22. uzsver, ka sieviešu kā protestētāju, vēlētāju, kandidātu un ievēlēto pārstāvju aktīva dalība sabiedriskajā un politiskajā dzīvē liecina par viņu vēlmi pilnībā izmantot savas pilsoniskās tiesības un atbalstīt demokrātijas izveidi; norāda, ka nesenie notikumi Arābu pavasara laikā ir parādījuši, ka sievietēm var būt nozīmīga loma revolucionāros notikumos; tāpēc aicina veikt visus nepieciešamos pasākumus, tostarp izmantot pozitīvu rīcību un kvotas, lai nodrošinātu sieviešu līdztiesīgas līdzdalības garantēšanu lēmumu pieņemšanā visos valdības līmeņos (no vietējā līdz valsts līmenim un no izpildvaras līdz likumdevēju pilnvarām);

23. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi palielināt to sieviešu skaitu, kas piedalās tiesību aktu izstrādē, valsts parlamentos, lai nodrošinātu taisnīgāku likumdošanas praksi un patiesu demokrātisku procesu;

24. atbalsta daudzu šo valstu parlamenta deputāšu uzskatu, ka sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesības principu un sieviešu aktīvu līdzdalību politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, uzlabojot viņu prasmes un cīnoties pret diskrimināciju, varētu labāk veicināt un īstenot tiesību aktos, izveidojot sieviešu augstākā līmeņa sadarbības grupu vai īpašu dzimumu līdztiesības parlamentāro komiteju, ja tāda vēl nav izveidota, šā jautājuma risināšanai un dzimumu līdztiesības integrētās pieejas nodrošināšanai parlamentu darbā;

25. uzstāj uz nepieciešamību, tāpat kā Eiropā, palielināt sieviešu pārstāvību lēmumu pieņemšanā visos līmeņos, jo īpaši iestādēs, politiskajās partijās, arodbiedrībās un valsts sektorā (tostarp tiesu iestādēs), un uzsver, ka sievietes nereti ir pietiekami pārstāvētas vairākās nozarēs, bet nepietiekami — augsta līmeņa amatos, ko daļēji veicina aizvien pastāvošā dzimumu diskriminācija, stereotipi un „stikla griestu” fenomens;

26. uzskata, ka demokrātiskai pārejai nepieciešama uz dzimumu vērstas politikas īstenošana un mehānismi, kas nodrošina pilnvērtīgu un līdztiesīgu sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā sabiedriskajā dzīvē neatkarīgi no tā, vai tas ir politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā vai vides jomā;

27. uzsver izglītības un plašsaziņas līdzekļu svarīgo lomu pārmaiņu veicināšanā sabiedrības attieksmē un demokrātisku cilvēka cieņas un partnerattiecību principu pieņemšanā attiecībā uz abiem dzimumiem;

28. uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt aizvien vairāk sieviešu sarunās par mieru, starpniecības, iekšējās samierināšanas un miera veidošanas procesā;

29. uzsver, ka ir jāīsteno un jāfinansē sieviešu izglītošana, lai sagatavotu viņas politiskai līderībai, kā arī jebkuri citi pasākumi, kas sekmētu sieviešu tiesību nostiprināšanu un pilnīgu līdzdalību politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā dzīvē;

Sieviešu iespēju veicināšana

30. augstu vērtē tās valstis, piemēram, Tunisiju vai Maroku, kurās ir uzlaboti centieni veicināt meiteņu izglītību; tomēr atkārtoti apstiprina nepieciešamību nodrošināt sievietēm un meitenēm labāku piekļuvi izglītībai — jo īpaši augstākajai izglītībai — un korektīvai iekavētās izglītības apguvei; norāda, ka joprojām jāīsteno centieni novērst sieviešu analfabētismu un ka īpaša vērība jāpievērš profesionālajai sagatavošanai, tostarp kursiem, lai veicinātu sieviešu digitālās prasmes; iesaka iekļaut dzimumu līdztiesību izglītības programmās;

31. uzsver, ka Ziemeļāfrikas valdību un parlamentu pienākums ir piešķirt prioritāti vidējās un augstākās izglītības pieejamībai meitenēm, kā arī izglītības kvalitātei, ņemot vērā, ka tas ir veids, kā nodrošināt attīstību, ekonomikas izaugsmi un stabilu demokrātiju;

32. aicina izstrādāt politiku, kurā ņemta vērā visneaizsargātāko sieviešu grupu, meiteņu, sieviešu ar invaliditāti, imigrantu un etnisko, homoseksuālo un transseksuālo minoritāšu pārstāvju īpašā situācija;

33. uzsver, ka vēl ir daudz darāmā, lai nodrošinātu sieviešu ekonomisko neatkarību un veicinātu viņu dalību ekonomikas jautājumu risināšanā, tostarp lauksaimniecības un pakalpojumu nozarē; norāda, ka sieviešu ekonomiskā neatkarība veicina viņu pretošanos vardarbībai un pazemošanai; uzskata, ka būtu jāveicina uzņēmēju, arodbiedrību un pilsoniskās sabiedrības paraugprakses apmaiņa reģionālā līmenī, jo īpaši tāpēc, lai atbalstītu visnelabvēlīgākajā situācijā esošās sievietes lauku apvidos un nabadzīgos pilsētu rajonos;

34. aicina Ziemeļāfrikas valstu valdības mudināt un atbalstīt lielāku sieviešu līdzdalību darba tirgū un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu dzimumu diskrimināciju darba vietā; uzsver, ka ir nepieciešami rīki, kas ļautu sievietēm piekļūt tādām darba tirgus jomām, kas viņām parasti ir slēgtas;

35. atzīst plašsaziņas līdzekļu svarīgo lomu, popularizējot jautājumu par sieviešu stāvokli un lomu sabiedrībā, kā arī to ietekmi uz pilsoņu attieksmi attiecīgajās valstīs; iesaka izstrādāt rīcības plānu, kura mērķis ir atbalstīt sievietes plašsaziņas līdzekļos gan profesionālās karjeras ziņā, gan radot iespēju uzraudzīt, kāds ir sieviešu īpatsvars televīzijā, veidojot televīzijas programmas un izmantojot jaunos plašsaziņas līdzekļus (internetu un sociālos tīklus), lai sekmētu sieviešu politisko līdzdalību un popularizētu uzskatu, ka ir iespējams panākt līdzsvaru starp tradīciju un vienlīdzīgām iespējām;

36. iesaka veikt pasākumus, lai uzraudzītu sieviešu iespēju veicināšanas procesu, tostarp attiecībā uz viņu kā darba ņēmēju tiesībām, jo īpaši rūpniecības un pakalpojumu nozarē, lauku apvidos un rūpnieciskajās pilsētās, un lai veicinātu sieviešu uzņēmējdarbību un vienādu atalgojumu;

37. norāda, ka ir novērojama pozitīva korelācija starp valsts MVU sektoru un ekonomiskās izaugsmes tempu; uzskata, ka mikrofinansēšana ir ļoti noderīgs rīks sieviešu iespēju veicināšanai un atgādina, ka ieguldījumi sieviešu labā arī nozīmē ieguldījumus ģimeņu un kopienu labā, tie palīdz novērst nabadzību un sociālos un ekonomiskos nemierus un stiprina sociālo kohēziju, turklāt nodrošinot sievietēm lielāku ekonomisku neatkarību; atgādina, ka mikrofinansēšana nenozīmē tikai kredīta piešķiršanu, bet gan ietver arī konsultācijas vadības, finanšu un komerciālos jautājumos un attiecībā uz uzkrājumu shēmām;

38. aicina valsts iestādes izstrādāt mikrokredītu pamatpolitiku, lai izvairītos no negatīvas ietekmes, piemēram, pārmērīgām parādsaistībām, kurās sievietes var nonākt nepietiekamas informētības un tiesiskā vakuuma dēļ;

39. aicina Ziemeļāfrikas valstis ieviest pasākumus, lai sniegtu palīdzību un atbalstu sievietēm, kas iesaistās uzņēmējdarbībā, tostarp, nodrošinot informāciju, tiesisko aizsardzību, sekmējot izglītošanu dzīves līmeņa paaugstināšanas un pārvaldības jomā;

40. mudina veicināt sieviešu iespējas, īstenojot apmaiņas projektus, kas ļautu tikties un apmainīties pieredzē un zināšanās dažādu valstu sieviešu organizācijām un atsevišķām pētniecēm, nodrošinot tām iespēju izstrādāt stratēģijas un pasākumus, kas atbilstu atšķirīgām vajadzībām un izcelsmes vietas situācijai;

41. uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, lai sieviešu tiesību nostiprināšanas programmas un darbības reģionā būtu pamatotas uz trim intervences līmeņiem: pirmajā — institucionālajā — līmenī veicinot dzimumu līdztiesību ar reformu starpniecību tiesiskajā regulējumā un jauniem tiesību aktiem, tostarp, nodrošinot tehnisko atbalstu; otrajā līmenī atbalstot pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas var aizsargāt sieviešu tiesības un iestāties par to dalības palielināšanu lēmumu pieņemšanas procesā; un trešajā līmenī, kas ir saistīts ar tiešu sadarbību vietējo kopienu līmenī, jo īpaši lauku apgabalos, lai mainītu sociālo uzvedību un tradīcijas un pavērtu sievietēm plašākas iespējas sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē viņu kopienās;

Eiropas kaimiņattiecību politika / ES darbība

42. uzsver, ka ar EKPI būtu jānodrošina, lai sieviešu tiesības, dzimumu līdztiesība un sieviešu iespēju veicināšana kļūtu par tās programmu pamatprincipiem, jo šie principi ir galvenie rādītāji demokratizācijas un cilvēktiesību progresa novērtēšanā; uzskata, ka dzimumu līdztiesība būtu jānosaka par prioritāti visu valstu stratēģiskajos dokumentos un valsts indikatīvajā programmā;

43. aicina Komisiju turpināt un stiprināt dzimumu līdztiesības jautājumu integrāciju dažādos ES intervences pasākumos neatkarīgi no to pamattēmas un aicina Komisiju turpināt sadarbību ar starptautiskām organizācijām kā īstenotājām, piemēram, ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādi (UN Women);

44. mudina Komisiju ieviest dzimumu līdztiesības integrētu pieeju, kad tiek izstrādāti valstu ceļveži sadarbībai ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām Ziemeļāfrikas valstīs ar mērķi samazināt dzimumu nevienlīdzību un radīt apstākļus sieviešu un vīriešu līdztiesīgai dalībai lēmumu pieņemšanas procesos;

45. aicina PV/AP padziļināt dialogu ar Arābu reģionālajām iestādēm, lai nodrošinātu, ka tām ir vadošā loma sieviešu tiesību un ar tām saistītās politikas integrēšanā visā reģionā;

46. aicina PV/AP un Komisiju īstenot Arābu valstu līgas parakstītu kopīgu darba programmu par sadarbību, jo īpaši attiecībā uz sieviešu tiesību nostiprināšanu un cilvēktiesībām;

47. aicina Komisiju stiprināt finansējumu atbalsta sniegšanai sievietēm reģionā; uzskata, ka šajā atbalstā būtu jāņem vērā gan visu valstu īpašās iezīmes, gan kopējās problēmas, kas tās ietekmē reģionālā līmenī, piemēram, politiskas un ekonomiskas problēmas, cenšoties panākt saskaņotību starp reģionālajām un divpusējām programmām;

48. aicina Komisiju veicināt līderības programmu izstrādi, kas paredzētas līderiem, kuri pārstāv sieviešu viedokli, kā arī līderiem uzņēmējdarbības un finanšu nozarē, un nodrošināt turpmāku atbalstu jau esošām līderības programmām šajā jomā;

49. uzskata, ka sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesība būtu atbilstīgi jāņem vērā, partneriem uzņemoties saistības saskaņā ar atjaunotās kaimiņvalstu politikas principu „lielāks atbalsts lielākām reformām”; tādējādi aicina PV/AP un Komisiju izstrādāt kritērijus, lai garantētu un pārraudzītu progresu, paredzot pārredzamu un iekļaujošu procesu, tostarp konsultējoties ar sieviešu tiesību un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

50. aicina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pievērst īpašu uzmanību sieviešu tiesībām Ziemeļāfrikā saskaņā ar pārskatīto ES cilvēktiesību stratēģiju;

51. uzsver, cik nozīmīga ir sieviešu dalības veicināšana vēlēšanu procesā, tāpēc aicina attiecīgo valstu iestādes iekļaut savās konstitūcijās sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanu procesā, lai novērstu šķēršļus, kas neļauj sievietēm reāli piedalīties šajā procesā; aicina ES cieši sadarboties ar valstu valdībām, lai nodrošinātu tām labāko praksi attiecībā uz sieviešu apmācību par viņu politiskajām un vēlēšanu tiesībām; atgādina, ka tas būtu jāīsteno visā vēlēšanu cikla laikā ar programmu palīdzību un ka vajadzības gadījumā ES vēlēšanu novērošanas misijai būtu jānodrošina šā procesa cieša uzraudzība;

52. aicina Komisiju arī turpmāk nodrošināt Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumu īstenošanas uzraudzību Ziemeļāfrikas valstīs attiecībā uz sieviešu tiesībām un iesniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam;

53. aicina PV/AP un Komisiju, risinot politisko un politikas dialogu ar Ziemeļāfrikas valstīm, pievērst uzmanību nodarbināto sieviešu tiesību diskriminācijai darba tirgū saskaņā ar principu „lielāks atbalsts lielākām reformām”, kā arī sekmēt sieviešu līdzdalību arodbiedrībās;

54. aicina Komisiju un pārējos līdzekļu devējus veicināt programmas, kuru mērķis ir visām sievietēm nodrošināt līdztiesīgu piekļuvi darba tirgiem un apmācībai, un palielināt finanšu resursus, kas tiek piešķirti sieviešu pilsoniskās sabiedrības organizāciju un tīklu rīcībspējas palielināšanai valstu un reģionālajā līmenī;

55. mudina Komisiju uzsvērt tos sieviešu uzņēmējdarbības pozitīvos paraugus, kur iesaistītas dalībnieces no Ziemeļāfrikas valstīm, vai to konsorciju lomu, kuru sastāvā ietilpst Eiropas un Ziemeļāfrikas uzņēmējas, tostarp tehnoloģiju un ražošanas jomā; tādējādi aicina Komisiju radīt popularizēšanas instrumentus, lai šāda pieredze būtu iespējami lietderīgāka un dažos mazāk dinamiskos gadījumos darbotos kā stimuls, atklājot kopienu izaugsmes spējas;

56. aicina Komisiju, veicot ietekmes novērtējumu attiecībā uz tām valstīm, ar kurām tiek apspriesta „padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma” noslēgšana, ņemt vērā līguma iespējamo sociālo ietekmi un iespējamās sekas uz cilvēktiesībām, jo īpaši uz sieviešu tiesībām, tostarp neformālajā sektorā;

57. aicina Komisiju atbalstīt pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek nekavējoties un atbilstīgi apmierinātas sieviešu īpašās vajadzības krīzes un konflikta situācijās, tostarp gadījumos, kad viņas tiek pakļautas ar dzimumu saistītai vardarbībai;

58. aicina PV/AP un Komisiju, risinot politisko un politikas dialogu ar Ziemeļāfrikas valstīm, garantēt stimulējošu vidi pilsoniskajai sabiedrībai, kurā tā varētu brīvi darboties un piedalīties demokrātiskās pārmaiņās;

59. aicina Komisiju palielināt to darbinieku skaitu, kas nodarbojas ar dzimumu jautājumiem ES delegācijās šajā reģionā, un nodrošināt sieviešu un NVO iesaistīšanu konsultāciju procesā visā plānošanas laikā;

60. atzinīgi vērtē to, ka UN women Ziemeļāfrikā ir atvērusi jaunas filiāles, un mudina ES delegācijas attiecīgajās valstīs turpināt sadarbību ar ANO iestādēm, lai apzinātu pasākumus dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un sieviešu tiesību veicināšanai saistībā ar Arābu pavasari;

61. aicina Komisiju veicināt tādu palīdzības centru un „sieviešu māju” izveidošanu un finansēšanu, kur sievietes var saņemt konsultācijas jebkādos jautājumos, sākot no politiskajām tiesībām līdz pat juridiskajām konsultācijām, ieskaitot veselības aprūpi un aizsardzību pret vardarbību ģimenē, jo holistiska pieeja ir noderīga sievietēm un turklāt diskrētāka ar vardarbību saistītos gadījumos;

62. aicina valsts iestādes Ziemeļāfrikā izstrādāt informatīvas programmas par vardarbību ģimenē, kā arī radīt patvēruma iespējas sievietēm, kas ir cietušas vai cieš no vardarbības ģimenē;

63. aicina Ziemeļāfrikas valstu varas iestādes nodrošināt piemērotu medicīnisko un psiholoģisko atbalstu, bezmaksas juridiskos pakalpojumus, kā arī iespēju vērsties tiesu iestādēs un piekļūt sūdzību izskatīšanas mehānismiem vardarbībā cietušajām sievietēm un vardarbības lieciniecēm;

64. atgādina, ka pilsoniskās sabiedrības, NVO un sieviešu atbalsts arī būtu jānodrošina ar Savienības Vidusjūrai mehānismiem; aicina Komisiju atvieglot sadarbību starp sieviešu organizācijām ES un to partnerēm Ziemeļāfrikā;

65. aicina Komisiju atbalstīt centienus Ziemeļāfrikas valstīs, kas vērsti uz dziļas un ilgtspējīgas demokrātijas veidošanu, kuras pamatā ir cilvēktiesību, pamatbrīvību, sieviešu tiesību, vīriešu un sieviešu līdztiesības, nediskriminēšanas un tiesiskuma principu ievērošana; uzsver, ka ir jāatbalsta aktīvas pilsonības attīstība reģionā, nodrošinot tehnisko un finansiālo atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, lai palīdzētu veidot demokrātisku politikas kultūru;

66. aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu tirdzniecības sarunu pārredzamību, tostarp jebkādu iepriekšēju informāciju, kas ir piedāvāto tirdzniecības nolīgumu pamatā; uzsver, ka sieviešu grupas un pilsoniskā sabiedrība būtu aktīvi jāiesaista visā procesā;

67. aicina Savienības Vidusjūrai parlamentāro asambleju katru gadu martā veltīt plenārsēdi šā reģiona sieviešu stāvoklim;

68. aicina Komisiju sekmēt Stambulas un Marrākešas procesa stiprināšanu un atbalstīt programmas, kas sekmē dialogu starp pilsonisko sabiedrību un valdībām Eiropas un Vidusjūras valstu reģionā;

69. uzskata, ka nesen izveidotajam Eiropas Demokrātijas fondam (EDF) būtu jāpievērš īpaša uzmanība sieviešu iesaistīšanai Ziemeļāfrikas demokrātiskās reformas procesos, atbalstot sieviešu organizācijas un tādus projektus dzimumu līdztiesības jomās kā starpkultūru un starpreliģiju dialogs, vardarbības novēršana, darbavietu radīšana, līdzdalības veicināšana kultūrā un politikā, vienlīdzīgas piekļuves nodrošināšana tiesu varai, veselības aprūpes pakalpojumiem un sieviešu un meiteņu izglītībai un sieviešu diskriminācijas un sieviešu tiesību pārkāpumu novēršana vai izbeigšana;

70. mudina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši ES koordinatoru cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, pievērst uzmanību un ievērot kopēju nostāju par ES ārpolitikas darbību saskaņošanu ar regulējumu attiecībā uz ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā; uzskata, ka Ziemeļāfrikas valstu valdības būtu jebkurā iespējamā gadījumā jāaicina sadarboties ar citām valstīm reģionā, lai cīnītos pret cilvēku tirdzniecību;

71. aicina Komisiju atbalstīt sieviešu projektus un stiprināt sieviešu sadarbības tīklus universitātēs, plašsaziņas līdzekļos, kultūras iestādēs, filmu nozarē un citās radošajās nozarēs un uzstāj uz nepieciešamību uzlabot kultūras sakarus starp abiem Vidusjūras krastiem, tostarp, izmantojot sociālos plašsaziņas līdzekļus, digitālās platformas un satelītu pārraidi;

72. aicina dalībvalstu valdības un iestādes piešķirt sieviešu tiesībām centrālo lomu to divpusējās diplomātiskajās un tirdzniecības attiecībās ar Ziemeļāfrikas valstīm;

73. aicina Komisiju stiprināt augstākās izglītības apmaiņas programmas, piemēram, Erasmus Mundus, un veicināt sieviešu līdzdalību tajās; turklāt aicina attīstīt starpreģionālo sadarbību (vai nu partnerības, vai vienāda līmeņa speciālistu (peer-to-peer) apmaiņas veidā) starp Vidusjūras ziemeļu un dienvidu reģioniem;

74. aicina Komisiju atbalstīt jaunu sieviešu dalību tādās divpusējās izglītības mobilitātes programmās kā Erasmus un attīstīt starpreģionu sadarbību starp Vidusjūras ziemeļu un dienvidu universitātēm un šiem reģioniem;

75. atzinīgi vērtē mobilitātes partnerības, ciktāl tās humāni un pienācīgi sekmē apmaiņu īstenošanu un migrācijas pārvaldīšanu;

76. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

• [1]  Rezolūcija 1873(2012), ko Asambleja pieņēma 2012. gada 24. aprīlī (13. plenārsēdē).
• [2]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0064.
• [3]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0095.
• [4]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0154.
• [5]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0155.
• [6]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0069.
• [7]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0113.

PASKAIDROJUMS

Kopš 2010. gada nogales Ziemeļāfriku un Tuvos Austrumus skāra protestu un demonstrāciju vilnis, no iekšpuses mainot reģiona veidolu un būtību. Neatkarīgi no sieviešu stāvokļa šajos reģionos viņas ir aktīvi piedalījušās kā demonstrantes, šo kustību organizatores un vadītājas, kopā ar vīriešu kolēģiem būtiski sekmējot pārmaiņas. Šodien viņas turpina cīņu par pārstāvību nesen izveidotajās asamblejās un valdībās un par vienlīdzīgām tiesībām viņu jaunajās konstitūcijās.

Šo revolucionāro protestu, dēvētiem par Arābu pavasari, panākumiem ir vairāki iemesli, kas ir katrā valstī atšķirīgi. Šajā ziņojumā uzmanība vērsta uz Ziemeļāfriku: Ēģipti, Lībiju, Maroku un Tunisiju. Lai gan šīs valstis ir atšķirīgas, tās visas bija skārušas režīma pārmaiņas, vēlēšanas un to konstitūciju pārstrādāšana.

Šā ziņojuma mērķis ir 1) akcentēt sieviešu gūtos panākumus Ēģiptē, Lībijā, Marokā un Tunisijā, 2) uzsvērt sieviešu apņēmību, iesaistoties pilsoniskajā sabiedrībā, NVO, plašsaziņas līdzekļos un politiskajās partijās, atbalstot demokrātiskas pārmaiņas; 3) norādīt uz joprojām pastāvošajām grūtībām un potenciālajām kļūmēm, ar ko joprojām saskaras sievietes, tiecoties pēc vienlīdzības šajās valstīs, lai gan viņu iesaistei demonstrāciju organizēšanā ir bijusi būtiski izšķirīga nozīme; 4) akcentēt to, kādā veidā būtu jāizmanto ES instrumenti sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības atbalstam šajās valstīs notiekošajā demokrātiskajā procesā.

Iepriekšējās desmitgadēs pirms šiem nemieriem sievietes Tunisijā un zināmā mērā arī Ēģiptē, Marokā un Lībijā bija panākušas diezgan progresīvu likumdošanu savu tiesību aizsardzībai. Tomēr praksē patiesa dzimumu līdztiesība bija ierobežota, ņemot vērā pastāvošo represīvo režīmu, tiesību aktu nepietiekami efektīvu īstenošanu un tradicionālo izpratni par sieviešu pienākumiem. Vēl ļaunāk — sieviešu tiesību jomā panāktais progress tika izmantots kā autokrātisku režīmu propaganda, jo īpaši Lībijā, bet arī Ēģiptē. Turklāt sieviešu līdzdalība sabiedriskajā dzīvē bija atkarīga no to piederības valdošajai partijai.

Tunisijā pilsoniskā sabiedrība, jo īpaši sieviešu tiesību organizācijas, ir ļoti spēcīga, un tāda tā bija jau Ben Ali režīma laikā. Tomēr Arābu pavasara laikā daudzus pārsteidza sieviešu nozīmīgā darbība un intensīvā dalība Ēģiptē, Lībijā un Tunisijā notiekošajās demonstrācijās. Šo revolūciju laikā sievietes guva plaša mēroga pamanāmību. Nereti viņām bija jāmaksā augsta cena par savu dalību, jo īpaši Ēģiptē un Lībijā, kur tika reģistrēts satraucoši liels seksuālās vardarbības un iebiedēšanas gadījumu skaits.

Pēc notikušajiem nemieriem par sieviešu izaicinājumu kļuva to pilsoniskās cīņas pārvēršana politiskā darbībā un piedalīšanās vēlēšanās. Rezultāti bija katrā valstī atšķirīgi. Galvenokārt tie atklāja, ka ar vēlēšanu likumu pieņemtā balsošanas sistēma ietekmē sieviešu kandidātes pozitīvi vai negatīvi.

Saskaņā ar Lībijas vēlēšanu likumu politiskajām partijām bija jāiesniedz cieši noslēgti saraksti ar horizontāli un vertikāli mainīgiem vīriešu un sieviešu kandidātiem. Tā rezultātā sievietes panāca labu rezultātu, iegūstot 32 no 80 piešķirtajām vietām politiskajām partijām (no 200 vietām jaunajā Nacionālajā kongresā). Pārējās 120 vietas tika piešķirtas individuāliem kandidātiem, ievēlot tikai vienu sievieti (no 89 kandidātēm). Lībijas likums tika pieņemts, ņemot vērā Tunisijas pieredzi, bet izmantojot sarakstus tikai ar vertikāli mainīgiem kandidātiem.

Tunisijas pieredze liecina, ka politiskās vides sadrumstalotība novājināja kvotu sistēmu. Tomēr sieviešu pārstāvniecība Nacionālajā konstitucionālajā asamblejā joprojām ievērojami pārsniedz pārstāvniecību reģionālajā un Eiropas līmenī ar 27 %, kā tas bija pirms revolūcijas, taču brīvprātīgajās vēlēšanās.

Dziļu vilšanos izraisīja Ēģiptes vēlēšanu rezultāti. No 2011. gada novembra līdz 2012. gada janvārim notikušajās vēlēšanās tika ievēlētas tikai astoņas sievietes (1,6 %); vēl divas sievietes tika ievēlētas starp Militāros spēku augstākās padomes (SCAF) ieceltā parlamenta 10 locekļiem, tādējādi kopumā sasniedzot 1,9 %. Shura Padomes vēlēšanās, kas notika no 2012. gada janvāra līdz martam, sievietes guva piecas deputātu vietas no kopumā 180 vietām (2,8 %).

Šiem rezultātiem ir sevišķi svarīga nozīme, jo demokrātijas veidošana ietver sieviešu pilntiesīgu dalību, kā arī tāpēc, ka nesen ievēlētās asamblejas Ēģiptē, Lībijā un Tunisijā ir atbildīgas par jaunu konstitūciju izstrādāšanu. Proti, konstitūcijas izstrādāšana vai pārskatīšana ir politisko diskusiju pamatelements. Pašreizējā konstitucionālā situācija Ziemeļāfrikā atgādina par situāciju pēckara Eiropā. Lielākais izaicinājums, kas gaida sievietes Ēģiptē, Lībijā un Tunisijā, ir nodrošināt sieviešu aktīvu līdzdalību iestādēs, kuras atbildīgas par jaunās konstitūcijas izstrādāšanu, un garantēt demokrātijas, sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības skaidru noteikšanu konstitūcijā. Šim nolūkam sievietēm pašām būtu jāveido apvienības asamblejās, piemēram, izveidojot sieviešu augstākā līmeņa sadarbības grupu, sapulcējot visu politisko partiju pārstāves, kā tas notiek Tunisijas parlamentā.

Arī sieviešu dialogā par nākamās konstitūcijas pamatā un ārpus tās esošajām vērtībām un principiem būtu jāiesaista sievietes ar atšķirīgu izcelsmi un reliģiju.

Pēc notikušajām vēlēšanām šajās valstīs, izņemot Lībiju, varu ieguva musulmaņu partijas, nereti koalīcijā, kā tas notika Tunisijā. Daži šo partiju deputāti un ārpus tām esošas kustības simboliski pievērš uzmanību sieviešu tiesībām un izdara spiedienu uz valdībām risināt jautājumu saistībā ar vīriešu un sieviešu līdztiesību. Dzimumu līdztiesības jautājums ir galvenais jautājums valsts un konstitucionālajās debatēs, kas izraisa kaislības. Sieviešu stāvoklis un nozīme sabiedrībā pašlaik gandrīz ietekmē sabiedrības izvēli, un ir vērojama tendence pretstatīt „modernistus” „tradicionāli domājošajiem”. Šajā posmā ir ārkārtīgi svarīgi novērst šo risku un pārāk spēcīgas bipolāras partiju sistēmas izveidošanos. Viens no risinājumiem varētu būt institucionālais atbalsts, kas piedāvātu iespējas izveidot tiltus starp sievietēm ar atšķirīgu viedokli, lai rastu kompromisus.

Marokā Arābu pavasara ietekme bija diezgan atšķirīga. Sākoties nemieriem kaimiņvalstīs, 2011. gada 20. februārī notika milzīga demonstrācija. Konstitūcija tika pārskatīta un pieņemta ar referendumu 2011. gada jūlijā. Pēc tam musulmaņu partija PJD (Party for Justice and Development — Tiesiskuma un attīstības partija) uzvarēja vispārējās vēlēšanās 2011. gada novembrī.

Šo valstu pamatjautājums ir politiskā islāma veidošana šajās sabiedrībās, kas ir ļoti atšķirīgas, piemēram, no Persijas līča valstīm. Tas būs atkarīgs arī no politiskā islāma panākumiem valdības doktrīnas attīstīšanā Ziemeļāfrikā, iekļaujot pagātnes acquis.

Iespējams patiešām plašs kombināciju spektrs starp islāmu un cilvēktiesību vispārīgo nozīmi. Tunisijas Konstitucionālā asambleja cenšas rast kompromisu. Tas nav neiespējams, kā liecina Marokas 2011. gadā pārskatītās konstitūcijas 19. pants, kas nosaka, ka vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgs stāvoklis civilajās, politiskajās, ekonomiskajās, sociālajās, kultūras un vides tiesībās un brīvībās[1]. Jauno konstitūciju apstiprināja ar referendumu.

Īpašas grūtības diskusijās par jaunas konstitūcijas izstrādāšanu vērojamas Ēģiptē. Lai gan risinās spraigas un sarežģītas diskusijas starp Konstitucionālās asamblejas locekļiem, kompromisu rašana starp musulmaņu deputātiem un tiem deputātiem, kas nav musulmaņi, izrādījās neiespējams varoņdarbs. Turklāt pilnīgs sieviešu izšķirošā vairākuma trūkums demokrātiski ievēlētajā Tautas asamblejā vājina sieviešu balsis konstitucionālajā procesā, lai gan pastāv spilgta pilsoniskā sabiedrība, kurā sievietes ļoti aktīvi darbojas.

Lībija joprojām ir pēckonflikta valsts ar ļoti specifiskām problēmām, un tai faktiski nav valsts struktūru, kas veidotu atjaunošanas pamatu. Ciltīm joprojām ir galvenā nozīme valsts stabilizēšanā, un publiskajās miera un nacionālā izlīguma kampaņās iesaistītās sievietes ir jāiesaista pārrunu grupās.

Četrās valstīs process joprojām notiek, un šajā ziņā ir vērojams gan progress, gan neveiksmes; tādējādi galīgais rezultāts joprojām nav zināms.

Sieviešu nozīmi Ziemeļāfrikā var novērtēt arī, pamatojoties uz viņu sociālajām un ekonomiskajām tiesībām. Faktiski Tunisijā, Marokā un Lībijā sievietes jau vairākus gadus ir ļoti labi pārstāvētās kā universitāšu studentes (40–60 %)[2], uzņēmējas vai saimnieciskās darbības veicējas (vairāk nekā 25 %)[3] u. c. Tādās valstīs kā Lībija, kur piekļuve sabiedriskajai dzīvei bija pilnīgi bloķēta, sievietes spēja diezgan labi iesaistīties ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, tagad pārstāvot aptuveni 17 % no ievēlētajiem parlamenta deputātiem Nacionālajā kongresā, taču 24 ministrijās ir tikai 2 pārstāves.

ES ir jāpiedalās, pamatojoties uz atjaunoto kaimiņattiecību politiku. Atbalstot demokrātisko režīmu veidošanu un ekonomisko un sociālo attīstību, ES varētu būtiski palīdzēt saviem dienvidu kaimiņiem īstenot populāro nemieru saukļus: lielāka demokrātija, lielāka brīvība un lielāks tiesiskums. Veicot šīs darbības, ES nevajadzētu aizmirst, ka demokrātija ir patiesa tikai tad, ja tā ņem vērā pusi no iedzīvotājiem. Tāpēc dzimumu līdztiesībai un sieviešu tiesībām jābūt starp ES prioritātēm, un šajā jomā panāktais progress būtu jāņem vērā, novērtējot saistības, ko partneri apņēmušies izpildīt saskaņā ar principu „lielāks atbalsts lielākām reformām”. Šajā nolūkā sievietes un sieviešu organizācijas būtu jāiesaista sarunu procesos ar iestādēm, pieņemot lēmumus par prioritātēm un programmām saskaņā ar Eiropas kaimiņattiecību politikas instrumentu (EKPI).

Savienības Vidusjūrai (UfM) struktūras ir vēl viens instruments, lai veicinātu dialogu un stiprinātu sadarbības tīklus starp universitātēm, pētniekiem, žurnālistiem, uzņēmējiem un NVO.

Šis ziņojums pamatojas uz atklāto izskatīšanu, delegācijas darbu Tunisijā un apspriešanos ar vairākām sievietēm, kas tika ievēlētas attiecīgajās valstīs, ar ekspertiem un NVO.

• [1]  Vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgs stāvoklis civilajās, politiskajās, ekonomiskajās, sociālajās, kultūras un vides tiesībās un brīvībās, kā noteikts šajā sadaļā un citos Konstitūcijas pantos, kā arī starptautiskajās konvencijās un nolīgumos, kurus Karaliste ir attiecīgi ratificējusi, ievērojot noteikto Konstitūcijā un likumdošanā. Marokas valsts cenšas nodrošināt vīriešu un sieviešu līdztiesību. Šajā nolūkā ir izveidota valsts institūcija līdztiesības nodrošināšanai un jebkāda veida diskriminācijas apkarošanai.
• [2]  UNESCO Statistikas institūts, terciāra izglītība
• [3]  ILO–UNDP Statistikas institūts, saimnieciskā darbība

Attīstības komitejaS ATZINUMS (23.1.2013)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

par sieviešu stāvokli Ziemeļāfrikā
(2012/2102(INI))

Atzinumu sagatavoja: Corina Creţu

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  mudina visas Ziemeļāfrikas valstis pastiprināt centienus, kuru mērķis ir nodrošināt sievietēm vienlīdzīgu pieeju izglītībai, medicīniskajai palīdzībai, tieslietu pakalpojumiem, sabiedriskajiem medijiem un politiskajai dzīvei;

2.  mudina veicināt sieviešu iespējas, īstenojot apmaiņas projektus, kas ļautu tikties un apmainīties pieredzē un zināšanās dažādu valstu sieviešu organizācijām un atsevišķām pētniecēm, nodrošinot tām iespēju izstrādāt stratēģijas un pasākumus, kas atbilstu atšķirīgām vajadzībām un izcelsmes vietas situācijai;

3.  vērš uzmanību uz galveno uzdevumu izskaust sieviešu analfabētismu, un aicina dziļāk izvērtēt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas iemeslus; uzsver, cik svarīgi ir skolās nodrošināt iepazīstināšanu ar pozitīviem sieviešu lomu modeļiem;

4.  aicina likvidēt jebkāda veida sieviešu diskrimināciju Ziemeļāfrikas valstīs spēkā esošajos tiesību aktos un uzsver, cik svarīga ir aktīva sieviešu iesaistīšana un līdzdalība gan politiskajā dzīvē, gan pilsoniskās sabiedrības organizācijās, gan arī tiesību aktu izstrādē; uzsver, cik svarīgi ir mācīt un informēt par vienlīdzīgu pilsoniskumu un vēlēšanu tiesībām tās sievietes un vīriešus, kuru izcelsme ir atšķirīga un kuri pieder pie dažādām sociālajām grupām;

5.  aicina Komisiju un pārējos līdzekļu devējus veicināt programmas, kuru mērķis ir visām sievietēm nodrošināt līdztiesīgu piekļuvi darba tirgiem un apmācībai, un palielināt finanšu resursus, kas tiek piešķirti sieviešu pilsoniskās sabiedrības organizāciju un tīklu rīcībspējas palielināšanai valstu un reģionālajā līmenī;

6.  mudina Komisiju uzsvērt tos sieviešu uzņēmējdarbības pozitīvos paraugus, kur iesaistītas dalībnieces no Ziemeļāfrikas valstīm, vai to konsorciju lomu, kas iesaista Eiropas un Ziemeļāfrikas uzņēmējas, tostarp tehnoloģiju un ražošanas jomā; tādējādi aicina Komisiju radīt popularizēšanas instrumentus, lai šāda pieredze būtu iespējami lietderīgāka un dažos mazāk dinamiskos gadījumos darbotos kā stimuls, atklājot kopienu izaugsmes spējas;

7.  aicina Ziemeļāfrikas valstu varas iestādes veikt ilgtspējīgus pasākumus, lai novērstu atšķirības vīriešu un sieviešu darba samaksā, cīnītos pret bezdarba feminizācijas pieaugumu un stiprinātu arī sociālo aizsardzību šādās situācijās un jo īpaši gadījumā, ja sieviete ir māte;

8.  aicina cienīt kultūras, reliģisko un cita veida mantojumu un tradīcijas attiecībā uz sievietēm, ciktāl tas nemazina viņu godu, brīvību un drošību; uzskata, ka prioritāte būtu jāpiešķir centieniem uzlabot sieviešu situāciju kopienās, kurās viņas dzīvo, atbilstoši viņu vajadzībām un ārējiem apstākļiem;

9.  mudina Komisiju ieviest dzimumu līdztiesības integrētu pieeju, kad tiek izstrādāti valstu ceļveži sadarbībai ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām Ziemeļāfrikas valstīs ar mērķi samazināt dzimumu nevienlīdzību un radīt apstākļus sieviešu un vīriešu līdztiesīgai dalībai lēmumu pieņemšanas procesos;

10. aicina Ziemeļāfrikas valstu varas iestādes nodrošināt piemērotu medicīnisko un psiholoģisko atbalstu, bezmaksas juridiskos pakalpojumus, kā arī iespēju vērsties tiesu iestādēs un piekļūt sūdzību izskatīšanas mehānismiem vardarbībā cietušajām sievietēm un vardarbības lieciniekiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	22.1.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	22 0 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Thijs Berman, Michael Cashman, Corina Creţu, Véronique De Keyser, Nirj Deva, Leonidas Donskis, Charles Goerens, Filip Kaczmarek, Miguel Angel Martínez Martínez, Gay Mitchell, Norbert Neuser, Bill Newton Dunn, Maurice Ponga, Birgit Schnieber-Jastram, Michèle Striffler, Alf Svensson, Keith Taylor, Eleni Theocharous, Patrice Tirolien, Anna Záborská, Iva Zanicchi
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Enrique Guerrero Salom, Gesine Meissner, Judith Sargentini

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	19.2.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	24 0 4
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Andrea Češková, Marije Cornelissen, Iratxe García Pérez, Zita Gurmai, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Sophia in ‘t Veld, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Ulrike Lunacek, Elisabeth Morin-Chartier, Krisztina Morvai, Siiri Oviir, Joanna Senyszyn, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Marc Tarabella, Britta Thomsen, Anna Záborská, Inês Cristina Zuber
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Izaskun Bilbao Barandica, Minodora Cliveti, Silvia Costa, Anne Delvaux, Mariya Gabriel, Nicole Kiil-Nielsen, Doris Pack, Licia Ronzulli, Angelika Werthmann