Ziņojums - A7-0048/2013Ziņojums
A7-0048/2013
Eiropas Parlaments

ZIŅOJUMS par ekonomiskās krīzes ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām

28.2.2013 - (2012/2301(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Elisabeth Morin-Chartier

Procedūra : 2012/2301(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A7-0048/2013
Iesniegtie teksti :
A7-0048/2013
Debates :
Balsojumi :
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ekonomiskās krīzes ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām

(2012/2301(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu, 153. panta 1. punkta i) apakšpunktu un 157. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu „Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173) un tā pavaddokumentu par individuālo un mājsaimniecības pakalpojumu jomas nodarbinātības potenciāla izmantošanu (SWD(2012)0095),

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu (COM(2011)0609),

–   ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam, ko 2011. gada martā pieņēmusi Eiropadome,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada ziņojumu par panākumiem sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanā 2010. gadā (SEC(2011)0193),

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015. gadam” (COM(2010)0491),

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm ― Stratēģijas „Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa (COM(2010)0193),

–   ņemot vērā 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū[1],

–   ņemot vērā 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)[2],

–   ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu[3],

–   ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–   ņemot vērā tā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus[4],

–   ņemot vērā tā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par sieviešu lomu novecojošā sabiedrībā[5],

–   ņemot vērā tā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem[6],

–   ņemot vērā tā 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās[7],

–   ņemot vērā tā 2011. gada 8. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2010. gads[8],

–   ņemot vērā tā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā[9],

–   ņemot vērā tā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par sievietēm un uzņēmējdarbības augstākā līmeņa vadību[10],

–   ņemot vērā tā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par sieviešu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā mazos un vidējos uzņēmumos[11],

–   ņemot vērā tā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par vientuļo māšu stāvokli[12],

–   ņemot vērā tā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2011. gads[13],

–   ņemot vērā tā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu[14],

–   ņemot vērā tā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par sieviešu lomu videi draudzīgā ekonomikā[15],

–   ņemot vērā tā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par sieviešu nodarbinātības apstākļiem pakalpojumu nozarē[16],

–   ņemot vērā tā 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai[17],

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0048/2013),

A.  tā kā Eiropas Savienība saskaras ar lielāko ekonomikas un finanšu krīzi kopš Lielās depresijas 20. gs. 30. gados — krīzi, ko saasināja tā dēvētie taupības pasākumi, kas dalībvalstīm bija jāveic saskaņā ar ES iestāžu prasībām ekonomikas pārvaldības politikas (SGP, Eiropas pusgada, pakta „Euro plus”, fiskālā pakta) un „finansiālās palīdzības” programmu ietvaros, un tā kā šīs krīzes dēļ visās dalībvalstīs un jo īpaši dienvidu dalībvalstīs ir ievērojami palielinājies bezdarba līmenis; tā kā šī krīze jo īpaši smagi ietekmē neaizsargātos iedzīvotājus un īpaši sievietes, kas ir skartas tieši, tas ir, zaudējot darbu vai samazinoties darba algai, vai darba attiecībām kļūstot nestabilām, un netieši, tas ir, ar budžeta samazinājumiem sabiedrisko pakalpojumu un labklājības jomās; tā kā tādēļ ir būtiski cita starpā ļoti nopietni izvērtēt dzimumu līdztiesības dimensiju šīs krīzes pārvarēšanā un risinājumu izstrādē;

B.  tā kā tiesības strādāt ir būtisks priekšnosacījums, lai sievietes varētu izmantot efektīvas vienlīdzīgas tiesības, iegūt ekonomisko neatkarību un profesionāli pilnveidoties; tā kā pašreizējā krīze ir ne tikai finanšu un ekonomikas krīze, bet arī krīze demokrātijas, vienlīdzības, sociālās labklājības un dzimumu līdztiesības jomā, un to izmanto arī kā aizbildinājumu, lai palēninātu vai pat apturētu svarīgos centienus mazināt klimata pārmaiņas un risināt turpmākās ar vidi saistītās problēmas;

C.  tā kā kredītu krīze, kas izraisīja pašreizējo lejupslīdi, bija vīriešu radīta katastrofa un arī lielāko daļu valsts un starptautiskā līmeņa reaģēšanas pasākumu, kuros nav pietiekami ņemts vērā dzimumu līdztiesības princips, vairumā gadījumu pieņēmuši vīrieši; tā kā ir svarīgi, lai lēmumu pieņemšanas procesā politikas, ekonomikas un finanšu jomā, kā arī sociālo partneru nolīgumos pilnībā tiktu iesaistītas sievietes, kuras parasti ir augstāk kvalificētas nekā vīrieši;

D.  tā kā pieaugošais nabadzības risks ir cieši un nepastarpināti saistīts ar būtisku valsts veikto sociālo funkciju iznīcināšanu, kā to apliecina, piemēram, valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu sagraušana, kas nesen notika daudzās dalībvalstīs, kā arī galveno sociālo pabalstu (ģimenes pabalsta, bezdarbnieka pabalsta, slimības pabalstu un sociālās integrācijas minimālo ienākumu) samazināšana;

E.  tā kā jaunākie pētījumi rāda, ka tikai 5 % lēmumu pieņēmēju ES finanšu iestādēs ir sievietes, bet visi 27 dalībvalstu centrālo banku vadītāji ir vīrieši; tā kā pētījumi par dzimumu aspektu ir pierādījuši, ka sievietes rīkojas atšķirīgi, cenšoties izvairīties no riska un pievēršot vairāk uzmanības ilgtermiņa perspektīvai;

F.   tā kā sākumā ekonomikas krīze ietekmēja vīriešus vairāk nekā sievietes; tā kā kopš tā laika bezdarba līmeņa pieaugums vīriešiem un sievietēm ir bijis atšķirīgs; tā kā krīze sievietes sākotnēji neskāra, bet šobrīd viņas arvien vairāk izjūt krīzes ietekmi (lielāks un arvien pieaugošs nestabilu darbavietu un nepilna laika darbavietu skaits, lielāks atlaišanas risks, zemākas algas, mazāks sociālās aizsardzības sistēmu nodrošinājums u. c.); tā kā par šo posmu ir daudz mazāk dokumentu un trūkst ticamu un salīdzināmu statistikas datu par to, un tāpēc pastāv tendence nepietiekami novērtēt krīzes ietekmi uz sievietēm;

G.  tā kā sievietēm ir būtiska nozīme ekonomikas attīstības veicināšanā; tā kā turpmākai sieviešu iespēju palielināšanai var būt ekonomiska ietekme, proti, tā var palīdzēt kopienām un ģimenēm izkļūt no nabadzības;

H.  tā kā krīzes situācijā darba tirgus politika vairāk ir vērsta uz vispārējā nodarbinātības līmeņa ietekmēšanu, nevis uz ekonomiski neaktīvām sievietēm;

I.   tā kā trijotnes (ECB, Komisijas un SVF) ieviestie taupības pasākumi, kā arī Komisijas un Padomes pieņemtie ekonomikas politikas un valsts finanšu uzraudzības pasākumi mazina labklājību, palielina sabiedrības noslāņošanos un izraisa vēl lielāku sociālo un ekonomisko netaisnību, tostarp dzimumu nelīdztiesību;

J.    tā kā ir jāņem vērā, ka dati par sievietēm bezdarbniecēm bieži netiek iekļauti oficiālajā statistikā un dzimumu līdztiesības trūkums bezdarba jomā bieži netiek pienācīgi ņemts vērā, jo sievietes biežāk aiziet no darba tirgus dažādu iemeslu dēļ (grūtniecība, ģimenes pienākumi un laika ierobežojumi) un strādā neapmaksātu vai neoficiālu darbu, nereti mājsaimniecībā vai aprūpējot apgādājamos, vai darbojas ēnu ekonomikā, kā arī pašreiz ir maz pētījumu par ietekmi, kādu rada ar dzimumu līdztiesību saistītu valsts izdevumu samazināšana;

K.  tā kā valdību veiktie budžeta samazinājumi, īstenojot taupības plānus, galvenokārt skar valsts sektoru un tā sociālās palīdzības dienestus, kuros strādā un saņem pabalstus galvenokārt sievietes (aptuveni 70 % no publiskajā sektorā strādājošo skaita), taču tie ietekmē arī privāto sektoru, kurā sievietes šobrīd kļūst par galvenajiem taupības pasākumu upuriem; tā kā līdz šim neviena valsts nav novērtējusi ierosināto valsts izdevumu samazinājumu ietekmi un fiskālās konsolidācijas sekas no dzimumu līdztiesības viedokļa — nedz atsevišķu pasākumu ietekmi, nedz to kopējo ietekmi;

L.  tā kā sievietes ir vairāk atkarīgas no sociālajiem pabalstiem, kas, īstenojot taupības pasākumus, arī tiek samazināti;

M.  tā kā tādā krīzes situācijā, kāda tā ir pašreiz, ir nepieciešams veikt vērienīgas strukturālās reformas darba tirgū;

N.  tā kā sieviešu darbavietu skaita samazināšanās bieži ir cieši saistīta ar darba grafika izmaiņām, tostarp ilgāku darbalaiku, kas nereti ietver darbu dažādās maiņās; tā kā ir ļoti iespējams, ka ekonomikas atveseļošanās ātrāk ietekmēs rūpniecības nozari un attiecīgi izraisīs vīriešu nodarbinātības pieaugumu, kas būs ātrāks nekā sieviešu nodarbinātības pieaugums; tā kā sabiedrisko pakalpojumu jomā veiktie taupības pasākumi ilgstošāk ietekmēs sieviešu nodarbinātību, tādējādi ilgtermiņā apdraudot dzimumu līdztiesības jomā gūtos panākumus;

O.  tā kā krīzes dēļ palielinās sieviešu ekspluatācija gan likumīgajā, gan nelikumīgajā ekonomikā; tā kā krīzes radītā ietekme ilgstošāk skars tās sievietes, kurām ir nelineāra karjeras gaita (tostarp sievietes, kurām ir maz apmaksāts pagaidu, nepilna darba laika, periodisks, netipisks vai pat neoficiāls darbs), kas nereti ietver piespiedu nepilna darba laika darbu, kā dēļ sievietēm ir nepietiekamas iemaksas pensiju shēmā un palielinās nabadzības riskam pakļauto sieviešu procentuālais skaits; tā kā rezultātā sievietes var saņemt tikai ļoti mazu pensiju un nonākt nabadzībā; tā kā pastāv risks, ka varētu rasties jauniešu, gan vīriešu, gan sieviešu, „zudusī paaudze”, kurai ekonomisko grūtību dēļ nav darba iespēju, drošas nodarbinātības un nereti arī izglītības iespēju;

P.  tā kā krīze rada papildu sarežģījumus darba un ģimenes dzīves saskaņošanā; tā kā ietekme uz to iedzīvotāju nodarbinātību, kuriem ir bērni, ir atšķirīga atkarībā no tā, vai šie iedzīvotāji ir sievietes vai vīrieši; tā kā rādītāji par līdzdalību darba tirgū attiecībā uz mātēm ir par 12 % mazāki nekā attiecībā uz sievietēm, kurām nav bērnu, bet nodarbinātības rādītāji attiecībā uz tēviem ir par 8,7 % augstāki nekā attiecībā uz vīriešiem, kuriem nav bērnu;

Q.  tā kā pašreizējās un plānotajās iniciatīvās un politikā, kuras mērķis ir krīzes pārvarēšana, nav ņemta vērā dzimumu dimensija;

R.  tā kā sieviešu nodarbinātību ietekmē ar dzimumu saistīti stereotipi, piemēram, uzskats, ka vīriešu bezdarbs ir „nopietnāka” problēma nekā sieviešu bezdarbs, kas papildina jau ievērojami lielo to ar dzimumu saistīto stereotipu kopumu, kuri negatīvi ietekmē sieviešu izredzes iegūt darbu; tā kā praksē pieeja vīriešu bezdarbam atšķiras no pieejas sieviešu bezdarbam, jo vīrieši joprojām tiek uzskatīti par galvenajiem ģimenes apgādniekiem un sievietes — par galvenajām ģimenes aprūpētājām;

S.   tā kā 2010. gadā[18] aptuveni 23 % ES iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, un šī nabadzības izplatīšanās iedzīvotāju vidū skar galvenokārt sievietes, jo viņas ļoti bieži saskaras ar vairākām grūtībām vienlaicīgi, piemēram, vecākas sievietes, kuras dzīvo vienas, un ģimenes, kurās ir viens vecāks (kas visbiežāk ir sieviete); tā kā šīs grūtības ietver problēmas minētajos apstākļos saglabāt darbu vai atrast jaunu, grūtības atrast piemērotu mājokli un uzņemties atbildību par apgādājamiem (bērniem, vecākiem, slimniekiem vai personām ar invaliditāti), un grūtības saskaņot darba un ģimenes dzīvi, jo trūkst atbilstošu atbalsta struktūru un valsts politika šajā jautājumā ir atšķirīga 27 dalībvalstīs;

T.   tā kā krīze ir vēl vairāk pasliktinājusi daudzu nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošo kopienu sociālos un ekonomiskos apstākļus un veicinājusi skolu pametušo meiteņu skaita palielināšanos un vēl lielāku neaizsargātību pret cilvēku tirdzniecību;

U.  tā kā pakalpojumu un pabalstu samazināšana apdraud sieviešu ekonomisko neatkarību, jo sievietēm pabalsti bieži ir būtisks ienākumu avots, un sievietes izmanto sabiedriskos pakalpojumus vairāk nekā vīrieši; tā kā vientuļās mātes un vientuļās pensionāres kopumā izjūt vislielākos zaudējumus;

V.  tā kā palielinās to sieviešu skaits, kuras, lai izvairītos no krīzes, veic neoficiālu un neapmaksātu darbu (brīvprātīgo vai citu darbu), saņemot mazāku sociālo aizsardzību; tā kā saskaņā ar ESAO veikto pētījumu[19] mājsaimniecības darbs veido 33 % no ESAO dalībvalstu IKP;

W.  tā kā daudzās dalībvalstīs pašreizējā krīze un taupības politika tiek izmantota, lai mazinātu darba ņēmēju tiesības, un tas jo īpaši ietekmē darba ņēmējas sievietes, radot smagas sekas attiecībā uz sieviešu ekonomiskās neatkarības iespējām;

X.  tā kā samazinājums atšķirībā starp vīriešu un sieviešu dzimuma bezdarbnieku skaitu galvenokārt liecina par dzīves un darba apstākļu pasliktināšanos, nevis progresu ceļā uz lielāku dzimumu līdztiesību;

Y.  tā kā sievietēm, kas uzsāk darba dzīvi, ir vadoša loma izaugsmes atjaunošanā; tā kā viņas nodrošina iespēju palielināt ģimenes ienākumus, kas savukārt sekmē patēriņa palielināšanos un palīdz stimulēt ekonomiku; tā kā tādēļ dzimumu līdztiesībai ir pozitīva ietekme uz produktivitāti un ekonomikas izaugsmi;

Z.   tā kā piektā Eiropas darba apstākļu apsekojuma jaunākā sekundārā analīze („Sievietes, vīrieši un darba apstākļi Eiropā: piektā Eiropas darba apstākļu apsekojuma sekundārā analīze” (Eurofound 2012), kas tiks publicēta 2013. gadā) rāda, ka dzimumu segregācija nelabvēlīgi ietekmē gan darba ņēmējus vīriešus, gan darba ņēmējas sievietes; tā kā gan vīrieši, gan sievietes norāda, ka darbā jūtas labāk un ir apmierinātāki ar darbu tad, ja strādā kopā ar abu dzimumu kolēģiem; tā kā joprojām daudz jādara, lai novērstu dzimumu segregāciju darba tirgū, ar profesiju saistīto dzimumu polarizāciju un darbavietas, kurās strādā viena dzimuma pārstāvji (ņemot vērā, ka trīs piektdaļas darba ņēmēju Eiropā strādā darbavietās, kurās nodarbināti viena dzimuma darbinieki);

AA. tā kā dzimumu līdztiesības pasākumi ir tikuši atcelti vai atlikti un iespējamie turpmākie valsts budžeta samazinājumi negatīvi ietekmēs sieviešu nodarbinātību un līdztiesības veicināšanu;

AB. tā kā ekonomikas lejupslīdi nevajadzētu izmantot par aizbildinājumu, lai palēninātu darba un privātās dzīves saskaņošanas politikas īstenošanu un samazinātu līdzekļus apgādājamo aprūpes pakalpojumiem un atvaļinājumu noteikumu izpildei, kas jo īpaši ietekmē sieviešu piekļuvi darba tirgum;

AC. tā kā vardarbība pret sievietēm ir plaši izplatīta problēma visās valstīs un visos sociālajos slāņos; tā kā ekonomiskais stress bieži vien palielina ļaunprātīgas izmantošanas biežumu, intensitāti un bīstamību, un pētījumi liecina, ka vardarbība pret sievietēm pieaug laikā, kad vīrieši ekonomiskās krīzes dēļ tiek atbrīvoti no darba un viņi zaudē īpašumu;

AD. tā kā sievietes visvairāk guva labumu no darbavietu radīšanas ES laikposmā no 1998. un 2008. gada (sieviešu nodarbinātības līmenis ES bija attiecīgi 55,6 % un 62,8 %)[20]; tā kā sieviešu nodarbinātība ir palielinājusies par 12,7 %, bet vīriešu tikai par 3,18 %, taču bezdarba līmenis sievietēm 2012. gadā joprojām bija nedaudz augstāks[21] (bez darba bija 10,7 % sieviešu un 10,6 % vīriešu);

AE. tā kā 2011. gadā 31,6 % sieviešu salīdzinājumā ar 8,1 % vīriešu strādāja nepilna darba laika darbu,

1.   atgādina, ka dzimumu līdztiesība ir viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem un ka tai ir jābūt vienam no galvenajiem apsvērumiem, nosakot pasākumus reaģēšanai uz pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi, tostarp ieguldījumu veikšanu valsts sektorā, labklājības nozarē un videi draudzīgos mājokļos, transportā u. c., kā arī gūstot valsts ienākumus ar efektīvākas nodokļu politikas palīdzību; pauž nožēlu, ka politikas risinājumi krīzes pārvarēšanai, tostarp atveseļošanas pasākumu kopumi, nav bijuši vērsti uz to, lai apzinātu, analizētu un risinātu krīzes ietekmi dzimumu līdztiesības jomā; nosoda to, ka dzimumu līdztiesības integrēšana stratēģijā, ko pieņems pēc Lisabonas stratēģijas darbības beigām, faktiski nenotiek, un tādēļ aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis, izvirzot īpašus mērķus, integrēt dzimumu līdztiesības principu makroekonomikas un nodarbinātības pamatnostādnēs;

2.   aicina Komisiju integrēt dzimumu dimensiju visos politikas virzienos, jo īpaši tajos, kas attiecas uz: taupības pasākumu ietekmi un krīzes pārvarēšanu, ekonomikas pārvaldību, ilgspējīgu attīstību un videi draudzīgām darbavietām, profesionālo izglītību un apmācību, migrāciju, sadarbību un attīstību, veselību un drošību, un visiem plānojamiem vai īstenojamiem pasākumiem krīzes seku novēršanai vai ierobežošanai;

3.   aicina dalībvalstis pārskatīt un uzsvērt ekonomikas krīzes tūlītējo un ilgtermiņa ietekmi uz sievietēm, jo īpaši to, vai un kā tā pasliktina pašreizējo situāciju dzimumu līdztiesības jomā, un saistītās sekas, piemēram, paaugstināts ar dzimumu saistītas vardarbības risks, mātes un bērna veselības pasliktināšanās un vecāka gadagājuma sieviešu nabadzība;

4.   atgādina, ka pēc tam, kad 2008. gadā sieviešu nodarbinātības līmenis sasniedza 62,8 %, pastāvīgi palielinoties vairāk nekā desmit gadu garumā, ES šis līmenis kopš ekonomikas krīzes sākuma ir nedaudz krities, un 2011. gadā tas bija 62,3 %; tādēļ uzsver, ka jāierosina ilgtspējīgi risinājumi ES un dalībvalstu politikā, kas saistīta ar darbavietu saglabāšanu un ekonomikas izaugsmes atjaunošanu, ņemot vērā dzimumu līdztiesības dimensiju;

5.   aicina Komisiju apsvērt Eiropas struktūrfondu turpmāku pielāgošanu, lai nodrošinātu papildu atbalstu tādām sieviešu nodarbinātības jomām, kuras varētu skart krīze, kā arī atbalstu bērnu aprūpes, apmācības un nodarbinātības iespēju nodrošināšanai;

6.   uzsver lielo nozīmi, kāda ir pamatiniciatīvai „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot programmu „Eiropa pilsoņiem” un nākamo Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu, jo īpaši attiecībā uz dzimumu līdztiesības mērķu efektīvu īstenošanu; uzsver programmas „Daphne III” nozīmi, jo īpaši attiecībā uz sieviešu aizsardzību pret visa veida vardarbību un nepieciešamību panākt augstu veselības aizsardzības, labklājības un sociālās kohēzijas līmeni;

7.   uzsver, ka, neraugoties uz līdzīgiem vīriešu un sieviešu bezdarba līmeņiem, krīze sievietes ietekmē atšķirīgi; norāda, ka darba apstākļi sievietēm ir kļuvuši būtiski nestabilāki, jo īpaši izplatoties netipisku darba līgumu veidiem, un sieviešu ienākumi ir ievērojami samazinājušies vairāku faktoru dēļ, tostarp nemainīgā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība (aptuveni 17 %) un no tā izrietošā bezdarbnieku pabalsta nevienlīdzība, piespiedu nepilna darba laika darba pieaugums un pagaidu darbavietu vai darbavietu uz noteiktu laiku skaita pieaugums, attiecīgi samazinoties stabilāku darbavietu skaitam; tā kā krīze līdz ar vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un no tās izrietošo bezdarbnieku pabalsta nevienlīdzību ir pasliktinājusi sieviešu situāciju darba tirgū; norāda, ka iepriekšējo krīžu pieredze liecina par to, ka kopumā vīriešu nodarbinātība atjaunojas ātrāk nekā sieviešu nodarbinātība;

8.   prasa Komisijai pēc iespējas ātrāk iesniegt priekšlikumu direktīvai, kurā noteikti pasākumi vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības novēršanai par vienādu vai līdzvērtīgu darbu;

9.   atgādina, ka dalībvalstu starpā joprojām pastāv ievērojamas atšķirības sieviešu nodarbinātības līmeņa ziņā, kas ir no 48,6 % līdz 77,2 %, un ka, īstenojot visaptverošu Eiropas līmeņa pieeju, katrai no atšķirīgajām situācijām ir nepieciešami īpaši un pielāgoti risinājumi; turklāt uzsver, ka ir jāiegūst kopīgi ticami rādītāji, un līdz ar to ticama salīdzināma statistika, lai varētu novērtēt dažādās situācijas, apzināt vajadzības un rast atbilstīgus risinājumus;

10.  atgādina, ka jau pirms ekonomikas krīzes sākuma pagaidu un nepilna darba laika darbu strādāja galvenokārt sievietes un krīze šo tendenci ir palielinājusi, kā rezultātā daudzas sievietes ir pakļautas paaugstinātam sociālās atstumtības riskam; norāda, ka šāda situācija ir jo īpaši izplatīta dienvidu dalībvalstīs;

11.  ar bažām norāda, ka gados jaunu sieviešu bezdarbs palielinājās no 18,8 % 2009. gadā līdz 20,8 % 2011. gadā un krīze jo īpaši smagi ietekmēs neaizsargātas sieviešu grupas, tostarp arī sievietes ar invaliditāti, imigrantes, mazākumtautību sievietes, mazkvalificētas sievietes, ilgtermiņa bezdarbnieces, vientuļās mātes, sievietes bez iztikas līdzekļiem un sievietes, kuru aprūpē ir apgādājamas personas; atzinīgi vērtē Komisijas pasākumu kopumu, kuru mērķis ir novērst pašreizējo nepieņemamo jauniešu bezdarba un sociālās atstumtības līmeni un piedāvāt jauniešiem darbavietas, izglītību un apmācību;

12.  uzskata, ka tiesības uz darbu ir būtisks priekšnosacījums, lai sievietes varētu izmantot patiesi vienlīdzīgas tiesības, iegūt ekonomisko neatkarību un profesionāli pilnveidoties, un tāpēc uzstāj, ka ir jāizskauž nestabila nodarbinātība, ieviešot obligāti piemērojamu principu, ka attiecībā uz katru esošo darbavietu ir jāizveido cits pastāvīgs amats, un atzīstot un palielinot tiesības uz darbu, kurā tiek ievērotas tiesības;

13.  aicina ES un tās dalībvalstis pārstrādāt pašreizējos risinājumus ekonomikas krīzes pārvarēšanai, lai nodrošinātu, ka veiktajiem pasākumiem ir ilgtermiņa darbas joma un tie negatīvi neietekmē labklājības politiku un valsts struktūras, kas ir lielākas dzimumu līdztiesības priekšnosacījums, piemēram, sociālo pakalpojumu un aprūpes iestādes, veselības aprūpi, izglītību un darba ņēmēju tiesības;

14.  atgādina, ka sievietēm ir arvien grūtāk pāriet no izglītības uz nodarbinātību un ka tas galu galā izraisīs sieviešu un vīriešu prasmju pašvērtējuma atšķirības;

15.  uzskata, ka strukturālās reformas, kas tiek īstenotas pašreizējās krīzes dēļ, sniedz iespēju novērst dažus dzimumu diskrimācijas veidus, kuri Eiropas darba tirgū joprojām ir pārāk izplatīti;

16.  uzsver, ka sieviešu īpatsvars ēnu ekonomikā ir lielāks nekā vīriešu — daļēji tāpēc, ka jomas, kurās parasti strādā sievietes, piemēram, mājkalpotāju un aprūpes pakalpojumi, ir mazāk regulētas; turklāt norāda, ka krīzes dēļ ēnu ekonomika ir palielinājusies, tomēr ir ļoti grūti gūt skaidru priekšstatu par to, jo nav ticamu datu par ēnu ekonomikas izplatību un ietekmi;

17.  uzsver, ka sievietēm ir bijusi būtiska loma, pretojoties krīzei; pauž pārliecību, ka sievietēm ir liels potenciāls uzņēmumu konkurētspējas un veiktspējas uzlabošanā, jo īpaši, ja viņas tajos ir vadošos amatos; tāpēc uzskata, ka sievietes ir steidzami jāiesaista ekonomikas atveseļošanas plānu izstrādē un vadībā, lai sekmētu sociālo kohēziju;

18.  uzsver, ka pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze un no tās izrietošie budžeta ierobežojumi nedrīkst apdraudēt dzimumu līdztiesības sekmēšanas politikā gūtos panākumus, ne arī būt par ieganstu centienu mazināšanai šajā jomā; uzskata, ka krīzei gluži pretēji ir jākalpo par pamudinājumu dalībvalstīm iekļaut dzimumu līdztiesības politiku valsts nodarbinātības politikā, kas jāuzskata par krīzes risinājuma daļu, pilnībā izmantojot visu Eiropas iedzīvotāju prasmes un spējas; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai tiktu iekļauta visos plānotajos nodokļu politikas virzienos;

19.  uzsver, ka sieviešu tiesības nevajadzētu uzskatīt, pieņemt vai izvirzīt par tādām, kas konkurē ar vīriešu tiesībām, jo aprūpes un sabiedrisko pakalpojumu uzlabošana ģimenēm ir priekšnoteikums gan vīriešu, gan arī sieviešu dalībai darba tirgū; norāda, ka ir jāveicina kopīgas atbildības uzņemšanās par ģimeni un mājsaimniecību; aicina dalībvalstis ieviest jaunus vai pilnveidot esošos pasākumus, kuru mērķis ir novērst dzimumu diskrimināciju un nevienlīdzīgo lomu sadalījumu, piemēram, mudinot vīriešus izmantot savas tiesības uzņemties rūpes par bērniem vai slimiem radiniekiem, vai radiniekiem ar invaliditāti;

20.  uzsver, ka krīze ir vēl vairāk samazinājusi dzimstības rādītājus ES, ņemot vērā, ka bezdarbs, nedrošais stāvoklis un nenoteiktība attiecībā uz nākotni un ekonomiku ir radījusi situāciju, ka pāri un jo īpaši gados jaunākas sievietes bērnu plānošanu atliek uz vēlāku laiku, tādējādi pastiprinot demogrāfiskās novecošanās tendenci Eiropas Savienībā;

21.  uzsver makroekonomikas, sociālās un darba tirgus politikas reformu nozīmi, lai garantētu sievietēm ekonomisko un sociālo taisnīgumu, izstrādātu stratēģijas taisnīga labklājības sadalījuma veicināšanai, garantētu minimālos ienākumus un pienācīgas algas un pensijas, samazinātu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, radītu kvalitatīvākas darbavietas sievietēm, kurās ievēro tiesības, nodrošinātu sievietēm iespējas izmantot augsta līmeņa sabiedriskos pakalpojumus, un uzlabotu labklājības nodrošinājumu un vietējos pakalpojumus, tai skaitā mazbērnu novietnes, bērnudārzus un cita veida pirmsskolas izglītības iestādes, dienas aprūpes centrus, pašvaldību atpūtas un ģimenes atbalsta centrus un dažādu paaudžu centrus;

22.  atgādina, ka valsts budžeta samazinājumi nav neitrāli attiecībā uz dzimumu, bet gan gluži pretēji — tos ir izraisījusi Savienības makrostrukturālās ekonomikas politika, jo īpaši „ekonomikas pārvaldības” un finanšu pielāgojuma programmās iekļauto pasākumu īstenošana, kas izraisa un turpinās izraisīt vēl lielāku dzimumu nelīdztiesību, sieviešu bezdarbu un nabadzības feminizāciju; tāpēc uzskata, ka politikā ir vajadzīgas pārmaiņas, jo valsts sektorā strādā galvenokārt sievietes un viņas ir galvenās ieguvējas no sociālās politikas; šajā sakarībā prasa palielināt attiecīgās budžeta pozīcijas;

23.  aicina dalībvalstis un Savienības iestādes, plānojot taupības pasākumus, novērtēt ietekmi uz dzimumu, lai nodrošinātu, ka pasākumu ietekme ir pēc iespējas neitrālāka attiecībā uz dzimumu;

24.  aicina dalībvalstis budžeta plānošanā ievērot dzimumu līdztiesības principu, lai analizētu valdību programmas un politiku, to ietekmi uz resursu sadalījumu un ieguldījumu sieviešu un vīriešu līdztiesībā;

25.  uzsver, ka sievietēm lēnākas karjeras attīstības risks ir lielāks nekā vīriešiem, jo viņas pieņem zemāka līmeņa iesācēju amatus vai strādā nepilnu darba laiku, un ka tādēļ šādā situācijā esošas sievietes ir neaizsargātākas, saņem neapmierinošus ienākumus un vairāk cieš no nabadzības;

26.  aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes nodrošināt, ka tiek pienācīgi sniegti finansiālā un citādā ziņā pieejami, kvalitatīvi bērnu un citu apgādājamo aprūpes pakalpojumi, kas ir savietojami ar vīriešu un sieviešu pilna laika darba grafiku;

27.  uzsver, ka ir svarīgi nekavējoties rīkoties, lai īstenotu politiku, kas vērsta uz to valsts sektora darbinieku (no kuriem vairākums ir sievietes) atgriešanos darbā un iekļaušanu uzņēmējdarbības vidē, kuru darbavietas apdraud valsts sektora budžeta samazinājumi;

28.  prasa Komisijai un dalībvalstīm visās nodarbinātības politikas jomās integrēt vispārēju dzimumu līdztiesības pieeju, veikt nepieciešamos pasākumus, lai palīdzētu sievietēm atgriezties darbā, ne vien zemāka līmeņa amatos, bet arī vadošajos amatos, un šo pieeju iekļaut Savienības nodarbinātības pamatnostādnēs; uzsver, ka budžeta plānošanā ir pienācīgi jāievēro dzimumu līdztiesības princips, jo īpaši saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, lai sasniegtu Dzimumu līdztiesības paktā un stratēģijā „Eiropa 2020” izvirzītos mērķus;

29.  pauž nožēlu, ka gada izaugsmes pētījumā par 2013. gadu nav iekļauta sieviešu dalības palielināšana darba tirgū, neraugoties uz to, ka tā ir viens stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķiem; aicina Padomi, pieņemot šā gada ekonomikas politikas pamatnostādnes Eiropas pusgada ietvaros, par vienu no prioritātēm noteikt sieviešu dalības veicināšanu darba tirgū;

30. aicina dalībvalstis iekļaut un sistemātiski risināt dzimumu līdztiesības jautājumu visās turpmākajās valsts reformu programmās;

31. aicina dalībvalstis veicināt aktīvu darba tirgus politiku, spēcīgu sociālo dialogu, darba standartus un sociālo aizsardzību, lai garantētu sieviešu, tostarp migranšu, tiesības, cīnītos pret piespiedu darbu un apkarotu nedeklarētu darbu;

32.  aicina dalībvalstis īstenot pasākumus, ar kuriem veicina māšu iesaistīšanos darba tirgū, piemēram, tāldarbu, profesionālo izglītību vai pārkvalifikācijas politiku, lai atvieglotu atgriešanos darbā pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma;

33.  atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū, kas nodrošinātu sievietēm iespēju strādāt augstākas kvalifikācijas un labāk apmaksātu darbu, un aicina dalībvalstis atbalstīt tās īstenošanu un sagatavoties tai; aicina citus darba devējus, tostarp Eiropas, valsts, reģionālās un vietējās publiskās iestādes, pārvaldes un struktūras, pieņemt līdzīgus saistošus tiesību aktus, jo tiem ir jārāda piemērs attiecībā uz dzimumu līdztiesību lēmumu pieņemšanā;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt dzimumu līdzsvara veicināšanas stratēģiju maziem un vidējiem uzņēmumiem, uz kuriem neattiecas iepriekš minētā direktīva; nosoda to, ka sievietes nav pietiekami pārstāvētas finanšu iestāžu valdēs un faktiski nepiedalās finanšu jomas lēmumu pieņemšanā; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis uzlabot sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā visos līmeņos, jo īpaši attiecībā uz budžeta plānošanu un Eiropas finanšu sistēmu pārvaldības pasākumiem, tostarp arī Eiropas Centrālajā bankā; šajā saistībā uzsver, ka jāveicina meiteņu un sieviešu kompetence finanšu jomā;

35.  aicina dalībvalstis ieviest politiku to darba ņēmēju plašai apmācībai, kuri strādā nozarēs, kas ir vairāk cietušas no krīzes vai globalizācijas negatīvajām sekām, lai šos darba ņēmējus sagatavotu darbavietas maiņai un jaunam darbam, ņemot vērā sieviešu īpašo lomu un to, ka sievietēm biežāk nekā vīriešiem ir jāpārtrauc darbs, lai rūpētos par bērniem vai veciem vai slimiem ģimenes locekļiem, un tas ietekmē viņu turpmāko karjeras gaitu; prasa uzņēmumos sistemātiski īstenot apmācības plānus, lai sagatavotu darbinieku pārkvalifikāciju, ierosinātu individuālu pārcelšanu jaunā amatā vai darbā un piedāvātu darba meklētājiem un mazkvalificētiem darbiniekiem atbilstošu apmācību; aicina arī izveidot pilnīgu reģistru par katrā nozarē trūkstošo darbaspēku, lai sievietes varētu mērķtiecīgi gatavoties darbam un meklēt to;

36. aicina dalībvalstis pārskatīt sociālās aizsardzības sistēmas nolūkā individualizēt pensiju tiesības un tiesības sociālās drošības sistēmā, lai likvidētu „ģimenes apgādnieka priekšrocības” un tādējādi garantētu vienlīdzīgas pensiju tiesības;

37.  uzsver, ka izdevumu samazināšana aprūpes nozarē patiesībā uzliek lielāku darba nastu uz sieviešu pleciem un mazina dzimumu līdztiesību; aicina visas dalībvalstis izstrādāt plānus attiecībā uz aprūpes pakalpojumu sniegšanu, kas var nodrošināt sociālo taisnīgumu un dzimumu līdztiesību;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt visu vecumu grupu sievietēm paredzētu profesionālās izglītības politiku un programmas, īpašu uzmanību pievērošot mūžizglītības programmu steidzamajai nepieciešamībai un vajadzībai apgūt jaunas prasmes tehnoloģiju un IT jomā, lai uzlabotu sieviešu iesaistīšanās iespējas un palielinātu viņu līdzdalību daudzajās uzņēmējdarbības nozarēs, tostarp ekonomikas un finanšu nozarē, kurā strādā maz sieviešu, un paredzēt arī īpašus atbalsta pasākumus, lai sievietes spētu apvienot darba slodzi, apmācību un ģimenes dzīvi; atgādina par Eiropas Sociālā fonda svarīgo nozīmi profesionālajā integrācijā, īstenojot apmācības politiku, un iesaka dalībvalstīm un vietējām iestādēm veicināt šī fonda izmantošanu jo īpaši to sieviešu labā, kuras ekonomikas krīze ir skārusi visvairāk;

39.  uzsver ieguldījumu nozīmi sieviešu un dzimumu līdztiesībā;

40.  aicina dalībvalstis sekmēt sieviešu aktīvu iekļaušanu vai reintegrāciju darba tirgū, un stimulēt sieviešu nodarbinātību stratēģiskās attīstības nozarēs, veicot īpašus pasākumus attiecībā uz elastīgu darba laiku, vienādu atalgojumu un nodokļu sistēmu un pensijas shēmu reformu, kā arī pasākumus mūžizglītības jomā, kuru mērķis ir nodrošināt tādas prasmes un kvalifikāciju, kādas ir vajadzīgas saskaņā ar „Eiropas 2020” mērķiem; uzsver augsta līmeņa apmācības nozīmi, lai veicinātu sieviešu iesaistīšanos tajās nozarēs, kurās viņas ir nepietiekami pārstāvētas, piemēram, zinātniskajā pētniecībā un tehnikas attīstībā, jo īpaši tagad, kad vajadzīgs vairāk pētnieku, lai Eiropā veicinātu inovācijas un stiprinātu ekonomiku; aicina Komisiju apsvērt Eiropas struktūrfondu turpmāku pielāgošanu, lai nodrošinātu papildu atbalstu tādām sieviešu nodarbinātības jomām, kuras varētu skart krīze, kā arī atbalstu bērnu aprūpes, apmācības un nodarbinātības iespēju nodrošināšanai;

41.  atgādina, ka daudzās dalībvalstīs jaunām sievietēm (vecumā no 15 līdz 24 gadiem) kopš krīzes sākuma ir kļuvis grūtāk atrast pirmo pilna darba laika darbu un ka, lai tiktu galā ar šo situāciju, daudzas no viņām turpina mācības; norāda, ka, neraugoties uz šo tendenci un to, ka labāka izglītība kopumā labāk aizsargā sievietes, iegūtā kvalifikācija nepaaugstina viņu statusu tikpat lielā mērā kā vīriešiem; aicina dalībvalstis pievērsties stratēģijām, kas apvieno izglītības un apmācības politiku un mērķtiecīgu nodarbinātības politiku attiecībā uz jaunietēm;

42.  aicina dalībvalstis nodrošināt finanšu un uzņēmējdarbības pamatkursa iekļaušanu vidējās izglītības posma mācību programmā;

43.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt jauno pensiju sistēmu ietekmi uz dažādām sieviešu grupām, pievēršot īpašu uzmanību nepilna darba laika un netipiskiem darba līgumiem, un pielāgot sociālās drošības sistēmas, jo īpaši attiecībā uz jauno paaudzi;

44. aicina dalībvalstis sekmēt sieviešu ekonomiskās iespējas, pievēršot uzmanību sieviešu uzņēmējdarbībai, iedrošinot un atbalstot sievietes, jo īpaši jaunietes un imigrantes, kas veido uzņēmumus, sievietēm atvieglojot piekļuvi finansējumam, cita starpā izmantojot mikrokredītus, tehnisko palīdzību un atbalsta pasākumus, veicinot jaunu finanšu un atbalsta instrumentu ieviešanu un sekmējot sieviešu uzņēmējdarbības un atbalsta tīklu attīstību, kā arī paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm un ekonomikas dalībniekiem; uzsver, ka ieguldījumiem sieviešu un dzimumu līdztiesībā ir ļoti liela nozīme, lai nodrošinātu ekonomikas stabilitāti un novērstu ekonomikas satricinājumus;

45.  aicina dalībvalstis uzlabot sieviešu dalību visos lēmumu pieņemšanas līmeņos;

46.  aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis uzlabot sieviešu uzņēmējdarbības, tostarp finansiālā atbalsta sievietēm uzņēmējām, veicināšanu;

47.  aicina dalībvalstis veicināt sieviešu uzņēmējdarbību videi draudzīgās ekonomikas jomā, kas ir jaunu darbavietu avots; norāda, ka atjaunojamās enerģijas nozare var radīt jaunas darba iespējas sievietēm uzņēmējām attālos un nomaļos ES reģionos, kur sieviešu bezdarba līmenis ir īpaši augsts un kuros ir lielas iespējas izmantot tādus alternatīvus enerģijas veidus kā vēja vai saules enerģiju;

48.  uzsver aktīvas darba tirgus politikas, darba inspekciju un sociālā dialoga, kā arī kvalifikācijas paaugstināšanas nozīmi videi draudzīgas ekonomikas veicināšanā;

49.  aicina dalībvalstis atbalstīt darbavietu radīšanu sociālās ekonomikas jomā, kurā dominē neapmaksāts sieviešu darbs, un jo īpaši meklēt un īstenot jaunus risinājumus, kas ļautu piešķirt lielāku ekonomisko nozīmi legālam neoficiālajam darbam;

50.  aicina dalībvalstis atbalstīt aprūpes un veselības aizsardzības nozari ar mērķi radīt nosacījumus stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai sieviešu nodarbinātības jomā;

51.  aicina dalībvalstis pārraudzīt un risināt sabiedrisko aprūpes un veselības aizsardzības pakalpojumu izdevumu samazināšanas ietekmi, kas izraisa aprūpes pakalpojumu atkārtotu privatizāciju, lai nepalielinātu aprūpes slogu, kas gulstas uz sieviešu pleciem un liek tām pildīt tradicionālo lomu ģimenē; uzsver, ka, taupot grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājuma pabalsta, bērnu pabalsta un citu aprūpes un ģimenes pabalstu jomā, ir ievērojami samazinājušies visu aprūpē iesaistīto sieviešu ienākumi;

52. atgādina, ka joprojām ir izplatīti stereotipi attiecībā uz izpratni par sieviešu un vīriešu vietu darba tirgū un ka sievietes cenšas saskaņot savus darba pienākumus ar ģimenes dzīvi un tādēļ viņas ir vairāk neaizsargātas pret pārmaiņām nodarbinātības jomā nekā vīrieši;

53.  mudina ieviest sabiedriskā transporta politiku un jo īpaši attīstīt un uzlabot sabiedriskā transporta pakalpojumus, ievērojot dzimumu līdztiesību, lai sievietes varētu aktīvāk iesaistīties darba tirgū un darba meklējumos, nodrošinot, ka viņas var būt patiesi mobilas;

54.  pauž bažas par to sieviešu stāvokli, kuras dzīvo lauku apvidos, kur dažādu pakalpojumu pieejamība ir pasliktinājusies; aicina dalībvalstis lauku apvidos nodrošināt funkcionējoša sabiedriskā transporta, medicīniskās palīdzības un citus būtiskos pakalpojumus, lai samazinātu migrāciju uz lielpilsētām un izvairītos no nomaļo reģionu marginalizācijas;

55. uzsver efektīvas darbības nozīmi, lai radītu iespēju apvienot darba, privāto un ģimenes dzīvi, kas labvēlīgi ietekmēs dažādus sabiedrības slāņus pārstāvošo sieviešu aizvien lielāku līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē;

56.  uzsver, ka Eiropas programmā „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” būtu īpaši jāatbalsta sieviešu līdzdalība, lai viņas iegūtu vienlīdzīgu paļāvību uz saviem spēkiem un zināšanas par uzņēmējdarbību vienotajā tirgū, kā arī uzņēmuma vadībai un izveidei nepieciešamās prasmes;

57.  uzsver, ka izdevumu samazināšana to sabiedrisko pakalpojumu jomā, kas nodrošina bērnu aprūpi, tieši ietekmē sieviešu ekonomisko neatkarību un darba un privātās dzīves līdzsvaru; aicina Komisiju un Padomi pieņemt rīcības plānu, kas ļautu sasniegt mērķus, kuri tika noteikti Barselonā attiecībā uz labāku bērnu aprūpes pakalpojumu sniegšanu, izveidojot uzņēmumu un vairāku uzņēmumu kopīgas mazbērnu novietnes; uzsver, ka svarīgas ir darba koplīguma slēgšanas sarunas starp sociālajiem partneriem, lai nozares, valsts un reģionālā līmenī uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru, kā arī atvieglot nosacījumus attiecībā uz piekļuvi un tiesībām izmantot bērnu aprūpes sistēmas, kas saistītas ar sieviešu darba kategorijām, un vienlaikus noteikt vismaz trīs mēnešu termiņu bērna aprūpētāja atrašanai, lai sievietes varētu saskaņot ģimenes un darba dzīvi;

58.  prasa veicināt atbilstošu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, paternitātes atvaļinājuma un bērna kopšanas atvaļinājuma sistēmu, atbalstīt uzņēmumu iniciatīvas nodrošināt elastību attiecībā uz darba laiku un bērnu aprūpes pakalpojumus pašā uzņēmumā, un piešķirt vairāk līdzekļu izglītības, mūžizglītības programmām un profesionālās kvalifikācijas un pārkvalificēšanas programmām, kā arī nodrošināt pienācīgu atbalstu kopējiem, kas rūpējas par ģimenes locekli, tostarp aprūpes pienākumu uzņemšanos pastāvīgā aprūpētāja prombūtnes laikā;

59.  uzsver nepieciešamību ieguldīt cenas ziņā pieejamos un kvalitatīvos pakalpojumos, tādos kā pilna laika bērnu aprūpe, pagarinātās dienas grupas skolās un vecu cilvēku aprūpe, kas palīdz veicināt dzimumu līdztiesību, sekmē labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un rada sistēmu, kas palīdz iekļauties vai no jauna iekļauties darba tirgū;

60.  uzsver, ka ir būtiski izveidot jaunas bērnu aprūpes struktūras un vienlaikus nodrošināt arī profesionālu pieeju neformālajām aprūpes sistēmām, nosakot kvalitātes standartus, uzlabojot atlīdzības nosacījumus un piedāvājot apmācības darbiniekiem; jāņem vērā arī vecāku ar netipiskiem darba laikiem un vientuļo vecāku īpašās vajadzības;

61.  uzsver vajadzību palielināt valdību un darba devēju atbildību attiecībā uz paaudžu nomaiņu un maternitātes un paternitātes tiesību ievērošanu, kas nozīmē, ka sievietēm jābūt tiesībām būt gan mātēm, gan darba ņēmējām, neatņemot tām tiesības uz darbu;

62.  uzsver, ka ir jāsamazina ekonomikas un finanšu krīzes ietekme uz ģimenēm (šeit īpaši jāmin šķiršanās, vientuļās mātes un situācijas, kad bērni ir atstāti radinieku vai iestāžu aprūpē), ņemot vērā, ka sievietēm bieži vien tiek prasīts uzņemties mājsaimniecības darbus; uzsver, ka tādēļ sievietes tiks pakļautas lielākam nabadzības riskam;

63.  uzsver, ka dažu dalībvalstu pieņemtajiem lēmumiem samazināt budžeta līdzekļu apjomu bērnu aprūpei, izglītībai un ārpusskolas nodarbībām, ēdināšanai skolā, transporta subsīdijām un apgādājamo personu aprūpētāju atbalstam ir tieša ietekme uz sievietēm, kam jāuzņemas lielākā daļa papildu uzdevumu, kuri ir saistīti ar šīm jomām; uzsver, ka tādēļ sievietēm bieži vien ir jāiesaistās nepilna darba laika nodarbinātībā (ar no tā izrietošajiem sociālajiem trūkumiem, proti, mazākiem ienākumiem un pensijām); uzskata, ka ir jāpaplašina bērniem paredzēto valsts dienas aprūpes centru, mazbērnu novietņu un sabiedrisko atpūtas pasākumu pakalpojumu tīkls, kā arī valsts atbalsta tīkls veciem cilvēkiem un vietējo slimnīcu tīkls;

64.  aicina Komisiju un dalībvalstis risināt jautājumu, kas saistīts ar romu sieviešu un meiteņu īpašajām vajadzībām, piemērojot dzimumu līdztiesības principu visos romu iekļaušanas politikas aspektos, un nodrošināt īpaši neaizsargātu apakšgrupu aizsardzību;

65. uzsver, ka izdevumu samazināšana to sabiedrisko pakalpojumu jomā, kas nodrošina bērnu aprūpi, tieši ietekmē sieviešu ekonomisko neatkarību; norāda, ka 2010. gadā 28,3 % sieviešu bezdarba un nepilna darba laika darba gadījumu bija saistīti ar aprūpes pakalpojumu trūkumu (2009. gadā šis rādītājs bija 27,9 %) un 2010. gadā sieviešu, kurām ir mazi bērni, nodarbinātības līmenis ES bija par 12,7 % zemāks nekā sievietēm, kurām nav bērnu, — šī atšķirība ir lielāka nekā 2008. gadā reģistrētais līmenis 11,5 %;

66.  aicina dalībvalstis ieguldīt aprūpes nozarē, kas ir iespējamā izaugsmes nozare gan sievietēm, gan vīriešiem, lai pārtrauktu tradicionālo aprūpētājas lomas piedēvēšanu sievietēm, kas izraisa dzimumu segregāciju darba tirgū; uzsver, ka izdevumu samazināšana aprūpes nozarē ir izraisījusi pāreju no sabiedriskajiem aprūpes pakalpojumiem uz neapmaksātu aprūpi mājās; uzsver, ka ir vajadzīgi pienācīgi līgumi un sociālā aizsardzība individuālās aprūpes darbiniekiem, kas sniedz aprūpes pakalpojumus mājās;

67.  aicina dalībvalstis, kamēr ES vēl tiek saskaņoti grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumi, saglabāt attiecīgo pabalstu un citu ģimenes pabalstu pašreizējo līmeni, lai nesamazinātos sieviešu ienākumi, un nodrošināt arī, ka tiek ievērotas sieviešu tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu;

68.  aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi uzraudzīt aizvien pieaugošo diskrimināciju pret grūtniecēm darba tirgū, par ko ziņots vairākās dalībvalstīs;

69. uzskata, ka sieviešu nabadzības cēlonis ir ne tikai pašreizējā ekonomikas krīze, bet arī vairāki citi faktori, tostarp stereotipi, vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības, nepietiekami pārdales mehānismi labklājības sistēmās, neapmierinošs darba un privātās dzīves līdzsvars, ilgāks paredzamais dzīves ilgums sievietēm un kopumā visi dzimumu diskriminācijas veidi, kas galvenokārt skar sievietes; uzsver, ka krīze saasina pastāvīgo līdztiesības trūkumu; uzsver arī nepieciešamību apkarot stereotipus visās dzīves jomās un visos dzīves posmos, jo tie ir visnoturīgākie vīriešu un sieviešu nelīdztiesības iemesli, kas ietekmē viņu izvēli attiecībā uz izglītību un nodarbinātību un mājas un ģimenes pienākumu sadalījumu, kā arī atalgojumu atšķirības, līdzdalību sabiedriskajā dzīvē un pārstāvību ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos;

70.  aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK, jo īpaši saistībā ar vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībām, kā pieprasīts Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcijā, kurā iekļauti ieteikumi Komisijai par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu;

71.  aicina dalībvalstis un Komisiju piedāvāt risinājumus, kā palīdzēt sievietēm turpināt karjeru un jo īpaši novērst darba samaksas nevienlīdzību, kas saistīta ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma periodiem;

72. vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka ir vajadzīgi ienākumu palielināšanas pasākumi, tostarp ir jāattīsta minimālo ienākumu sistēmas un sociālās palīdzības programmas cilvēkiem, kam ir grūtības apmierināt savas pamatvajadzības, jo īpaši cilvēkiem ar bērniem vai aprūpes pienākumiem un sevišķi vientuļajiem vecākiem;

73.  uzskata, ka ekonomikas krīze sekmē uzmākšanos, ļaunprātīgu izmantošanu un visa veida vardarbību pret sievietēm un jo īpaši prostitūcijas pieaugumu; uzsver, ka sievietes visās kultūrās un visos sociālajos un ekonomikas slāņos joprojām cieš no pasaulē visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem; uzsver vajadzību palielināt pieejamos valsts finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, kas paredzēti palīdzības sniegšanai nabadzības riskam pakļautajām grupām un situācijās, kad riskam ir pakļauti bērni un jaunieši, veci cilvēki, personas ar invaliditāti vai bezpajumtnieki;

74.  aicina dalībvalstis pārskatīt un uzsvērt ekonomikas krīzes tūlītējo un ilgtermiņa ietekmi uz sievietēm, īpašu uzmanību pievēršot tam, vai un kā tā pasliktina pašreizējo dzimumu nelīdztiesību, un sekām, tādām kā paaugstināts ar dzimumu saistītas vardarbības risks, mātes un bērna veselības pasliktināšanās un vecāka gadagājuma sieviešu nabadzība;

75.  uzsver, ka pašreizējos ekonomikas krīzes un budžeta taupības apstākļos sievietēm ir mazāk līdzekļu, lai pasargātu sevi un bērnus no vardarbības, un tāpēc vēl svarīgāk ir novērst pret sievietēm un bērniem vērstās vardarbības tiešo finansiālo ietekmi uz tiesu sistēmu un veselības un sociālajiem pakalpojumiem;

76. uzsver, ka finansējuma samazināšana negatīvi ietekmē dzimumu līdztiesības politikas iestāžu sistēmu, tostarp līdztiesību veicinošas struktūras un sieviešu organizācijas; aicina dalībvalstis saglabāt valsts finansējumu dzimumu līdztiesību veicinošām struktūrām un projektiem, sieviešu patversmēm un organizācijām, jo tās ir efektīvs līdzeklis, lai rastu ilgtspējīgus risinājumus krīzes pārvarēšanai un nodrošinātu aktīvu līdzdalību turpmāko atveseļošanas pasākumu sagatavošanā; norāda, ka finansējuma samazināšana sieviešu organizācijām apdraud sieviešu pilsonisko un politisko līdzdalību un rada situāciju, ka sieviešu viedoklis sabiedrībā tiek uzklausīts vēl retāk;

77.  aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu pastāvīgi un sistemātiski uzraudzīt un izvērtēt ekonomikas krīzes sekas attiecībā uz sieviešu darba apstākļiem, kas saistītas ar diskrimināciju, pieņemot darbā, palielinātu darba slodzi, spiedienu un stresu darbā, kā arī iebiedēšanu un psiholoģisku aizskaršanu; uzsver, ka pašreiz pieejamie dati nesniedz pilnīgu priekšstatu par krīzes bargajām sekām uz sievietēm; tāpēc aicina arī Komisiju novērtēt tās ekonomikas politikas pasākumu un pašreizējās krīzes pārvarēšanas risinājumu ietekmi uz dzimumiem;

78.  aicina dalībvalstis pilnībā atbalstīt dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā, lai palielinātu dzimumu līdztiesību, novēršot ieņēmumu un izdevumu negatīvo ietekmi un uzlabojot pārvaldību un pārskatatbildību, jo īpaši attiecībā uz valsts budžetu;

79.  aicina dalībvalstis pieņemt tādus budžeta instrumentus, kuros ņemta vērā vajadzība nodrošināt dzimumu līdztiesību;

80.  aicina visas dalībvalstis ratificēt SDO Konvenciju par mājsaimniecībā nodarbinātajiem (Konvencija Nr. 189);

81.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt labu līdzsvaru starp drošību un elastību darba tirgū, visaptveroši piemērojot elastdrošības principus, un risināt darba tirgus segmentācijas problēmu, nodrošinot pienācīgu sociālo aizsardzību personām pārejas laikā vai personām ar pagaidu vai nepilna darba laika darba līgumiem, kā arī apmācības, karjeras attīstības un pilna darba laika darba iespējām;

82. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

PASKAIDROJUMS

Kopš 2008. gada pasaules ekonomiku ietekmē secīgas krīzes: finanšu, ekonomikas un tagad arī sociālā krīze. Šo pēdējo minēto faktoru Eiropas valstu valdības lielā mērā ir pārāk zemu novērtējušas — tās vispirms veica pasākumus finanšu jomas atveseļošanai, tad izveidoja budžeta taupības plānus, lai pārtrauktu valsts budžeta deficīta palielināšanos un atbilstu Māstrihtas līguma kritērijiem. Dalībvalstu budžeta stāvokļa uzlabošana lielā mērā aizēnoja sociālo krīzi, ko veicināja ekonomikas krīžu saplūšana un kas jo īpaši skar sievietes.

2008. gadā, laikā, kad sākās ekonomikas krīze, tūlītējā ietekme uz vīriešu nodarbinātību bija ievērojamāka nekā uz sieviešu nodarbinātību. Tātad viņas nebija pirmie krīzes upuri, taču kopš 2009. gada negatīvā ietekme uz sievietēm strauji palielinājās.

Tomēr ir jānorāda uz atšķirībām atkarībā no dalībvalsts un no nozares. Vīrieši darbu zaudēja rūpniecības nozarē, kuru krīze skāra visātrāk; sievietes, kas galvenokārt strādā pakalpojumu nozarē, krīze skāra pēc tam. Tāpat jaunas sievietes, kurām ir laba izglītība, ilgāk bija aizsargātas pret krīzes ietekmi, neskatoties uz to, ka viņu diploma novērtējums tika pazemināts un tātad tika ietekmēts arī viņu atalgojums.

Eiropas sievietes ir skārusi krīze, par ko netiek runāts. Krīze viņas ir ietekmējusi lēnāk un ne tik pēkšņi kā vīriešus, bet šī ietekme nav noliedzama. Tomēr vīriešu nodarbinātība pieaugs ātrāk, savukārt sabiedrisko pakalpojumu jomā īstenotie taupības pasākumi ilgstoši ietekmēs sieviešu nodarbinātību.

Vēl noturīgāka ir ideja, ka vīriešu bezdarbs ir lielāka problēma nekā sieviešu bezdarbs.

Šīs problemātikas dažādie aspekti jau ir analizēti vairākos Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumos kopš septītā Parlamenta sasaukuma sākuma.

Budžeta taupības politika — dubults kaitējums sievietēm

Sievietes jau pirms krīzes bezdarbs, nestabilas darba attiecības un mazs atalgojums skāra vairāk nekā vīriešus, bet tagad sievietes cieš no valdību veiktajiem pasākumiem valsts budžeta deficīta samazināšanai, kas attiecīgi ir viens no krīzes pielāgošanās faktoriem.

Sievietes, kas strādā valsts sektorā, kurā tās vidēji veido gandrīz 70 % no darbinieku skaita, ir galvenie upuri budžeta samazinājumiem, par ko ir lēmušas dalībvalstu valdības. Valsts dienestā strādājošo personu skaita samazinājums noteiktās dalībvalstīs sasniedza 25 %[1]. Turklāt valsts sektorā strādājošo algas tika samazinātas vai iesaldētas, un darba līgumi uz noteiktu laiku bieži netika atjaunoti.

Otra negatīvā ietekme — ģimenes pabalstu samazināšanas, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma saīsināšanas, pabalstu viena vecāka ģimenēm samazināšanas pasākumi — palielināja sieviešu nabadzības risku un pastiprināja viņu atkarību no citiem ģimenes locekļiem.

To sieviešu darbavietas, kuras tās ir saglabājušas, bieži vien ir ar zemāku kvalifikāciju salīdzinājumā ar sieviešu iegūto izglītību un diplomu, darbavietas saglabāšanas dēļ sievietes riskē strādāt zemāk kvalificētu darbu. Turklāt darbavietas ar darba līgumu uz noteiktu laiku vai nepilna darba laika darbavietas tiek piedāvātas biežāk nekā darbavietas ar darba līgumu uz nenoteiktu laiku.

2011. gadā 31,6 % sieviešu strādāja nepilna darba laika darbu. Pastāv tāds fenomens, ka Eiropas Komisija vairs nerunā par nepilna darba laika darbu, bet par nepilna darba laika bezdarbu[2].

Kā stratēģiju attiecībā uz izvairīšanos no bezdarba jaunas sievietes bieži izvēlas studiju turpināšanu vai apmācības laika pagarināšanu, lai novilcinātu savu darba gaitu uzsākšanu, vai arī viņas vienkārši atsakās no darba meklēšanas.

Tām sievietēm, kas saglabā darbavietu, aktuāls ir jautājums par darba un ģimenes dzīves apvienošanu, viņām darbs ir jāapvieno ar mājas darbiem, kuru lielāko daļu viņas veic, kā arī bieži vien — ar apgādājamo (bērnu, vecāku, slimnieku vai personu ar invaliditāti) aprūpi.

Dažāda veida sociālo pabalstu samazinājumu un sociālo, izglītības, bērnu aprūpes, veselības un apgādājamo personu aprūpes infrastruktūru budžetu samazinājumu rezultātā šīs atbildības jomas nonāk mājsaimniecību pārziņā, visbiežāk sieviešu pārziņā, kam ir jāpamet apmaksātais darbs vai jāsamazina slodze, lai varētu uzņemties šos pienākumus, ko vairs nenodrošina valsts vai ko tās vairs nevar atļauties.

Nelegāls darbs dažām sievietēm ir risinājums, vai nu tāpēc, ka viņas vairs nespēj pildīt dažādos pienākumus, vai arī tāpēc, ka samaksas apjoms par darbu, ko viņas veic, vairs nav pietiekams, lai tiktu galā ar nodokļu palielinājumiem un sociālo pabalstu samazinājumiem. Tādēļ viņas izvēlas pamest darba tirgu, lai iekļautos ēnu ekonomikā. Šo dažādo faktoru apvienojums veicina dzimumu nelīdztiesības saglabāšanos.

Ieteikumi krīzes pārvarēšanai

Sieviešu un vīriešu līdztiesības perspektīva ir jāintegrē risinājumos, ko valsts iestādes sniegs krīzes pārvarēšanai.

Viens no pirmajiem rīcības mehānismiem ir jāievieš gan sākotnējās, gan mūžizglītības un apmācības jomā, lai dotu iespēju pielāgoties pārmaiņām darba tirgū. Nodarbinātības perspektīvas turpmākajos gados rāda, ka 15 % no darbavietām ar zemāku kvalifikāciju izzudīs, taču 15 % jauno darbavietu būs nepieciešama augsta kvalifikācija[3]. Tādēļ ir jāpārskata visas apmācības politikas jomas, ņemot vērā īpašo sieviešu lomu.

Šajā ziņā ir jāizmanto Eiropas Sociālais fonds, kā arī visas citas Eiropas programmas, lai ar profesionālo integrāciju tiktu panākta arī labāka sociālā integrācija.

Ir svarīgi uzsvērt, cik lielā mērā budžeta ierobežojumi ir negatīvi ietekmējuši spēju apvienot darba un ģimenes dzīvi un ka tie skar tieši vientuļos vecākus, visbiežāk — sievietes. Labāka dažādu bērnu aprūpes veidu nodrošināšana, izveidojot uzņēmumu un vairāku uzņēmumu kopīgas mazbērnu novietnes, sniegs ieguldījumu sieviešu nodarbinātības saglabāšanā. Šādus rezultātus jo īpaši var panākt ar darba koplīguma slēgšanas sarunām ar sociālajiem partneriem.

Krīze bija faktors, kas saasināja vardarbību pret sievietēm (uzmākšanās, vardarbība darbavietā un vardarbība ģimenē). Budžeta samazinājumu dēļ nedrīkst pārskatīt programmu un asociāciju cīņai pret šiem vardarbības veidiem finansējumu.

Jāuzsver, cik nozīmīga ir sieviešu loma krīzes pārvarēšanā un ka šajā ziņā Eiropas Komisijas priekšlikumi par vīriešu un sieviešu samēru ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos ir vērsti pareizajā virzienā. Papildus tam ir jāveic pasākumu kopums, lai uzlabotu sieviešu lomu sabiedrībā, lai viņas tiktu vairāk iesaistītas politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanā.

Visbeidzot, Eiropas Komisijai ir būtiska nozīme, nodrošinot, ka Eiropas Savienības nodarbinātības politikā un ekonomikas politikā tiek ņemti vērā mērķi un saistības attiecībā uz sieviešu un vīriešu līdztiesību. Tai arī jāizmanto ekonomikas atveseļošanas plāni, lai nostiprinātu sieviešu tiesības un lai dzimumu līdztiesības dimensiju iekļautu visās daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam jomās.

  • [1]  Starptautiskā Darba biroja ziņojums par nodarbinātības tendencēm pasaulē 2012. gadā, 20. lpp.
  • [2]  Eiropas Komisijas 2010. gada ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā.
  • [3]  Eiropas Parlamenta 2011. gada 26. oktobra rezolūcija par jaunu prasmju un darba vietu programmu, P7_TA(2011)0466.

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS  (30.1.2013)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

par ekonomiskās krīzes ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām
(2012/2301(INI))

Atzinumu sagatavoja: Gabriele Zimmer

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver lielo nozīmi, kāda ir pamatiniciatīvai „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot programmu „Eiropa pilsoņiem” un nākamo Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu, jo īpaši attiecībā uz dzimumu līdztiesības mērķu efektīvu īstenošanu; uzsver programmas „Daphne III” nozīmi, jo īpaši attiecībā uz sieviešu aizsardzību pret visa veida vardarbību un nepieciešamību panākt augstu veselības aizsardzības, labklājības un sociālās kohēzijas līmeni; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai saņemtu atbalstu no Eiropas Sociālā fonda, kuram ir liela nozīme profesionālajā integrācijā, īstenojot izglītības un apmācības politiku, un lai izmantotu finansējumu, kas ir pieejams īpašām programmām, kuru mērķis ir novērst nabadzību;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis visās politikas jomās, jo īpaši nodarbinātības nozarē, integrēt vispārēju dzimumu līdztiesības pieeju, lai veicinātu sieviešu nodarbinātību, un iekļaut šo pieeju Eiropas Savienības nodarbinātības pamatnostādnēs; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt dzimumu līdztiesību arī ekonomikas pārvaldībā, ilgspējīgā attīstībā un videi draudzīgās darbavietās, profesionālajā izglītībā un apmācībā, migrācijā, sadarbībā un attīstībā, un veselības un drošības jomā, un paredzēt vai īstenot pasākumus, lai mazinātu vai ierobežotu krīzes un ar to saistīto taupības pasākumu ietekmi;

3.  aicina dalībvalstis pārskatīt un uzsvērt ekonomikas krīzes tūlītējo un ilgtermiņa ietekmi uz sievietēm, jo īpaši to, vai un kā tā pasliktina pašreizējo dzimumu nelīdztiesību, un saistītās sekas, tādas kā paaugstināts ar dzimumu saistītas vardarbības risks, mātes un bērna veselības pasliktināšanās un vecāka gadagājuma sieviešu nabadzība;

4.  aicina Komisiju apsvērt Eiropas struktūrfondu turpmāku pielāgošanu, lai nodrošinātu papildu atbalstu tādām sieviešu nodarbinātības jomām, kuras varētu skart krīze, kā arī atbalstu bērnu aprūpes, apmācības un nodarbinātības iespēju nodrošināšanai;

5.  konstatē, ka bezdarba līmenis sievietēm ir nemainīgi augstāks nekā vīriešiem, kas tikai papildina pašreizējās sieviešu problēmas darba tirgū, tostarp tiešu vai netiešu diskrimināciju, multiplo diskrimināciju, kurai ir pakļautas neaizsargātas sievietes, piemēram, sievietes ar invaliditāti, „stikla griestu” parādību, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, nepilna laika darbu, nestabilus darba apstākļus, nodarbinātu personu nabadzību, sieviešu lielo nodarbinātību neformālajā sektorā, kurā raksturīgi mazāki ienākumi, mājsaimniecībā nodarbināto sieviešu — galvenokārt migranšu — ekspluatāciju, mazāku sociālo aizsardzību un nepietiekamas pensijas, kam par iemeslu ir iepriekš minētie faktori, un sociālās drošības noteikumu radikālu pārveidi, kas negatīvi ietekmē nabadzīgas ģimenes un vientuļos vecākus, kā arī nodokļu sistēmu radīto negatīvo ietekmi uz sievietēm; tāpēc aicina dalībvalstis veikt pasākumus darba tirgus segmentācijas novēršanai, lai sekmētu sieviešu piekļuvi kvalitatīvām darbavietām, kurās tiek maksāta pienācīga alga un nodrošināta atbilstoša sociālā aizsardzība;

6.  uzskata, ka pašreizējā krīze ilgtermiņā ietekmēs sievietes, jo darba tirgū ir liela dzimumu segregācija ar sieviešu skaita koncentrāciju nozarēs, kurām raksturīgs zems atalgojums, neoficiāls un nepilna laika darbs, kas tieši ietekmē sieviešu iemaksas pensiju shēmā; uzsver, ka svarīgi ir risināt darba tirgus segmentācijas problēmu un nabadzības feminizācijas pamatcēloņus, nodrošinot gan pienācīgu sociālo aizsardzību pārejas periodā un pagaidu vai nepilna laika darba līgumu gadījumā, gan pieeju apmācības, karjeras attīstības un pilnas slodzes darba iespējām; aicina apzināt labāko praksi un sniegt ieteikumus dalībvalstīm attiecībā uz to pasākumiem, kuru mērķis ir integrēt vai reintegrēt sievietes darba tirgū un plašākā nozīmē izskaust sieviešu un bērnu nabadzību un sociālo atstumtību;

7.  norāda, ka tādi taupības pasākumi kā valsts izdevumu samazināšana sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu jomā vispirms parasti skar sievietes un meitenes; norāda, ka vispārēja dzimumu nelīdztiesība bieži vien rada situāciju, ka sievietes vienas pašas uzņemas rūpes par bērniem un slimiem ģimenes locekļiem, un tas nozīmē to, ka, samazinoties valdības atbalstam, pieaug sieviešu neapmaksātā darba slodze;

8.  atzīmē, ka atšķirība starp vīriešu un sieviešu algām ir gandrīz 17 %; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, un izskaust dzimumu diskrimināciju; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt direktīvas projektu ar pasākumiem vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību novēršanai par vienādu vai līdzvērtīgu darbu;

9.  uzsver, ka sieviešu tiesības nevajadzētu uzskatīt, pieņemt vai izvirzīt par tādām, kas konkurē ar vīriešu tiesībām, jo aprūpes un sabiedrisko pakalpojumu uzlabošana ģimenēm ir priekšnoteikums gan vīriešu, gan arī sieviešu dalībai darba tirgū; norāda, ka ir jāveicina kopīgas atbildības uzņemšanās par ģimeni un mājsaimniecību; aicina dalībvalstis ieviest jaunus vai pilnveidot esošos pasākumus, kuru mērķis ir novērst dzimumu diskrimināciju un nevienlīdzīgo lomu sadalījumu, piemēram, mudinot vīriešus izmantot savas tiesības uzņemties rūpes par bērniem vai slimiem radiniekiem, vai radiniekiem ar invaliditāti;

10. uzsver makroekonomikas, sociālās un darba tirgus politikas reformu nozīmi, lai garantētu sievietēm ekonomisko un sociālo taisnīgumu, izstrādātu stratēģijas taisnīga labklājības sadalījuma veicināšanai, garantētu minimālos ienākumus un pienācīgas algas un pensijas, samazinātu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, radītu kvalitatīvākas darbavietas sievietēm, vienlaikus nodrošinot viņām tiesības izmantot augsta līmeņa sabiedriskos pakalpojumus, un uzlabotu labklājības nodrošinājumu un vietējos pakalpojumus, tai skaitā mazbērnu novietnes, bērnudārzus un cita veida pirmsskolas izglītības iestādes, dienas aprūpes centrus, pašvaldību atpūtas un ģimenes atbalsta centrus un dažādu paaudžu centrus;

11. uzskata, ka vīriešu un sieviešu līdztiesība ir Eiropas pamatmērķis un viens no galvenajiem risinājumiem, kā pārvarēt pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi;

12. norāda, ka vīriešu un sieviešu nevienlīdzība attiecībā uz nodarbinātību, algām, profesionālās darbības pārtraukumiem un nepilna darba laika nodarbinātību ģimenes pienākumu dēļ nopietni ietekmē pensiju aprēķinu, tāpēc sieviešu pensijas bieži vien ir mazākas un sievietes ir vairāk pakļautas nabadzības riskam; aicina dalībvalstis pārskatīt sociālās aizsardzības sistēmas nolūkā individualizēt pensiju tiesības un tiesības sociālās drošības sistēmā, lai likvidētu „ģimenes apgādnieka priekšrocības” un tādējādi garantētu vienlīdzīgas pensiju tiesības;

13. atzīmē, ka krīzes ietekmē vienošanās par atalgojumu ir kļuvusi decentralizētāka un ka dzimumu segregācija apdraud darba koplīguma slēgšanas sarunas, un atzīst sociālo partneru, jo īpaši apvienību, iespējamo lomu, šo jautājumu iekļaujot sarunu darba kārtībā;

14. aicina dalībvalstis veicināt aktīvu darba tirgus politiku, spēcīgu sociālo dialogu, darba standartus un sociālo aizsardzību, lai garantētu sieviešu, tostarp migranšu, tiesības un cīnītos pret piespiedu darbu un apkarotu nedeklarētu nodarbinātību;

15. aicina visas dalībvalstis ratificēt SDO Konvenciju par mājsaimniecībā nodarbinātajiem (Konvencija Nr. 189);

16. uzsver aktīvas darba tirgus politikas, darba inspekciju un sociālā dialoga, kā arī kvalifikācijas paaugstināšanas nozīmi vidi saudzējošas ekonomikas veicināšanā;

17. aicina dalībvalstis ieviest īpašas programmas, lai veicinātu sieviešu aktīvu iekļaušanu vai reintegrāciju darba tirgū, un radīt īpašas mūžizglītības iespējas, lai nodrošinātu tādas prasmes un kvalifikāciju kā tiesību nostiprināšana, pašapziņas un spēju veidošana, kas nepieciešamas stratēģijas „Eiropa 2020” sociālo un nodarbinātības mērķu sasniegšanai;

18. aicina dalībvalstis nodrošināt sieviešu dalību lēmumu pieņemšanas procesā par politikas risinājumiem krīzes pārvarēšanai un pieņemt pasākumus, kas nepieciešami, lai veicinātu augstāku sieviešu nodarbinātību, piemēram, nodrošināt bezmaksas, vienlīdzīgu pieeju valsts un privātiem bērnu aprūpes pakalpojumiem visu vecuma grupu bērniem un aprūpes pakalpojumiem apgādājamām personām, kas tiek sniegti atbilstošā darba laikā; prasa veicināt atbilstošu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājuma un bērna kopšanas atvaļinājuma sistēmu un atbalstīt uzņēmumu iniciatīvas nodrošināt elastību attiecībā uz darba laiku un bērnu aprūpes pakalpojumus pašā uzņēmumā, kā arī piešķirt vairāk līdzekļu izglītības, mūžizglītības programmām un profesionālās kvalifikācijas un pārkvalificēšanas programmām, un nodrošināt pienācīgu atbalstu kopējiem, kas rūpējas par ģimenes locekli, tostarp aprūpes pienākumu uzņemšanos pastāvīgā aprūpētāja prombūtnes laikā;

19. aicina ES un dalībvalstis izstrādāt politiku un programmas, lai veicinātu darba un privātās dzīves saskaņošanu; uzsver nepieciešamību ieguldīt cenas ziņā pieejamos un kvalitatīvos vispārējos pakalpojumos, tādos kā pilna laika bērnu aprūpe, pagarinātās dienas grupas skolās un vecu cilvēku aprūpe, kas palīdz veicināt dzimumu līdztiesību, sekmē labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un rada sistēmu, kas palīdz iekļauties vai no jauna iekļauties darba tirgū;

20. uzsver, ka krīzes laikā sievietes bieži vien ir pirmās, kas zaudē darbu vai kuru algas tiek samazinātas; uzskata, ka tāpēc ir jāaizsargā nozares, kurās parasti tiek nodarbinātas sievietes, lai mazinātu ekonomikas krīzes sākotnējo ietekmi un nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti;

21. pauž nožēlu, ka, neraugoties uz to, ka sieviešu dalības palielināšana darba tirgū ir viens no stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķiem, tā nav iekļauta 2013. gada izaugsmes pētījumā; aicina Padomi, pieņemot šā gada ekonomikas politikas pamatnostādnes Eiropas pusgada ietvaros, par vieno prioritātēm noteikt sieviešu dalības veicināšanu darba tirgū;

22. aicina dalībvalstis papildus izstrādāt arī profesionālās izglītības politiku;

23. uzsver, ka ir jāsamazina ekonomikas un finanšu krīzes ietekme uz ģimenēm (šeit īpaši jāmin ģimenes, kas ir šķiršanās procesā, un situācijas, kad bērni ir atstāti radinieku vai iestāžu aprūpē), tostarp vientuļajiem vecākiem, ņemot vērā, ka sievietēm ir jāveic mājsaimniecības darbi;

24. norāda, ka Eiropas Savienības dalībvalstu starpā pastāv atšķirības sieviešu nodarbinātības līmeņa ziņā, kas ir no 48,6 % līdz 77,2 %, un uzskata, ka ir nepieciešams veikt īpašus pasākumus katrā gadījumā, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

25. uzsver, ka ir jāveicina sieviešu uzņēmējdarbība, mudinot sievietes dibināt savus uzņēmumus un atvieglojot viņu iespējas saņemt finansējumu;

26. brīdina, ka pašreizējā krīzes situācija var palielināt risku sievietēm ciest no vardarbības ģimenē;

27. pauž bažas, ka sakarā ar taupības pasākumu piemērošanu ir ievērojami samazināti valsts izdevumi, kā rezultātā valsts sektorā ir būtiski samazināts darbavietu un pakalpojumu skaits, kas īpaši skar sievietes, liekot viņām pāriet no algota darba uz bezdarbu vai neapmaksātu darbu, tādējādi viņas pakļaujot vēl augstākam nabadzības riskam;

28. apgalvo, ka ir jāveic pasākumi, lai mazinātu dzimumu segregāciju darba tirgū gan horizontāli (pārāk daudz sieviešu zemāk atalgotajās profesijās), gan arī vertikāli (pārāk maz sieviešu ar pārvaldi un lēmumu pieņemšanu saistītos amatos); uzsver, ka nestabili darba apstākļi joprojām ir ar dzimumu saistīta problēma ne tikai zemas kvalifikācijas nozarēs un darbavietās, kurās var strādāt cilvēki ar zemu kvalifikācijas līmeni, bet arī profesijās, kur nepieciešama augstākā izglītība; kā piemēru var minēt nestabilus amatus akadēmiskajā jomā, kur sievietes ir skaitliskā vairākumā;

29. uzsver, ka pašreizējos ekonomikas krīzes un budžeta taupības apstākļos sievietēm ir mazāk līdzekļu, lai pasargātu sevi un bērnus no vardarbības, un tāpēc vēl svarīgāk ir novērst pret sievietēm un bērniem vērstās vardarbības tiešo finansiālo ietekmi uz tiesu sistēmu un veselības un sociālajiem pakalpojumiem;

30. vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka ir vajadzīgi ienākumu palielināšanas pasākumi, tostarp ir jāattīsta minimālo ienākumu sistēmas un sociālās palīdzības programmas cilvēkiem, kam ir grūtības apmierināt savas pamatvajadzības, jo īpaši cilvēkiem ar bērniem vai aprūpes pienākumiem un sevišķi vientuļajiem vecākiem;

31. uzsver, ka visos veiktajos pasākumos un ekonomikas krīzes novēršanai izmantotajos fondos, jo īpaši ESF, ir jānovērtē dzimumu ietekme un jāievēro dzimumu līdztiesības princips budžeta plānošanā; aicina dalībvalstis pilnībā atbalstīt dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā, lai palielinātu dzimumu līdztiesību, novēršot ieņēmumu un izdevumu negatīvās sekas un uzlabojot pārvaldību un pārskatatbildību, jo īpaši attiecībā uz valsts budžetu;

32. uzsver ieguldījumu nozīmi sieviešu un dzimumu līdztiesībā;

33. pauž bažas par to sieviešu stāvokli, kuras dzīvo lauku apvidos, kur dažādu pakalpojumu pieejamība ir pasliktinājusies; aicina dalībvalstis nodrošināt lauku apvidos funkcionējoša sabiedriskā transporta, medicīniskās palīdzības un citus būtiskos pakalpojumus, lai samazinātu migrāciju uz lielpilsētām un izvairītos no nomaļo reģionu marginalizācijas;

34. aicina dalībvalstis uzlabot sieviešu dalību visos lēmumu pieņemšanas līmeņos;

35. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai uzlabotu sieviešu uzņēmējdarbības, tostarp finansiālā atbalsta sievietēm uzņēmējām, veicināšanu;

36. norāda, ka krīzes laikā daudzas iepriekš apmaksātās preces ražo un pakalpojumus sniedz sievietes mājsaimniecībās, nesaņemot par to nekādu atlīdzību; tāpēc uzsver, ka ir nepieciešama visaptverošāka oficiālā statistika, kurā iekļauti dati arī par neapmaksātu darbu, lai varētu pilnībā novērtēt krīzes un taupības pasākumu ietekmi uz sieviešu un vīriešu stāvokli darba tirgū.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

24.1.2013

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

37

1

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Georges Bach, Edit Bauer, Heinz K. Becker, Phil Bennion, Pervenche Berès, Vilija Blinkevičiūtė, Milan Cabrnoch, David Casa, Alejandro Cercas, Minodora Cliveti, Marije Cornelissen, Emer Costello, Andrea Cozzolino, Frédéric Daerden, Sari Essayah, Marian Harkin, Nadja Hirsch, Stephen Hughes, Ádám Kósa, Jean Lambert, Patrick Le Hyaric, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Siiri Oviir, Sylvana Rapti, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Jutta Steinruck, Traian Ungureanu, Andrea Zanoni

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Malika Benarab-Attou, Sergio Gutiérrez Prieto, Richard Howitt, Paul Murphy, Ria Oomen-Ruijten, Gabriele Zimmer

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jens Nilsson

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

19.2.2013

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

20

1

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Regina Bastos, Marije Cornelissen, Iratxe García Pérez, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Ulrike Lunacek, Elisabeth Morin-Chartier, Krisztina Morvai, Siiri Oviir, Antonyia Parvanova, Joanna Senyszyn, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Marc Tarabella, Britta Thomsen, Inês Cristina Zuber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Minodora Cliveti, Silvia Costa, Anne Delvaux, Mariya Gabriel, Nicole Kiil-Nielsen, Licia Ronzulli, Angelika Werthmann
Juridisks paziņojums - Privātuma politika