ZIŅOJUMS par daudzgadu finanšu shēmas sagatavošanu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam attiecībā uz finansējuma piešķiršanu ES sadarbībai ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna valstīm, un aizjūras zemēm un teritorijām (11. Eiropas Attīstības fonds)

27.2.2013 - (2012/2222(INI))

Attīstības komiteja
Referents: Patrice Tirolien

Procedūra : 2012/2222(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A7-0049/2013

Iesniegtie teksti :

A7-0049/2013

Debates :

PV 11/03/2013 - 25
CRE 11/03/2013 - 25

Balsojumi :

PV 12/03/2013 - 10.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0076

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
Budžeta komitejaS ATZINUMS
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par daudzgadu finanšu shēmas sagatavošanu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam attiecībā uz finansējuma piešķiršanu ES sadarbībai ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna valstīm, un aizjūras zemēm un teritorijām (11. Eiropas Attīstības fonds)

(2012/2222(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Kotonū nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu (ĀKK) grupas locekļiem un Eiropas Kopienu (EK) un tās dalībvalstīm, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā[1],

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) IV daļu un 2001. gada 27. novembra Lēmumu par aizjūras asociāciju (LAA)[2], kas apvieno ES (agrāk — EK) ar virkni aizjūras zemju un teritoriju (AZT),

– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 16. jūlijā pieņemto priekšlikumu Padomes lēmumam par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Savienību („Lēmums par aizjūras asociāciju”) (COM(2012)0362), par ko šobrīd notiek sarunas Padomē,

– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra paziņojumu „Daudzgadu finanšu shēmu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam sagatavošana par finansējuma piešķiršanu ES sadarbībai ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna valstīm, un aizjūras zemēm un teritorijām (11. Eiropas Attīstības fonds)” (COM(2011)0837),

– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

– ņemot vērā Komisijas 2001. gada 21. jūnija paziņojumu „Rīcības programma dzimumu līdztiesības iekļaušanai Kopienas sadarbībā attīstības jomā” (COM(2001)0295),

– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumu „Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi. Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā” (COM(2012)0492),

– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu „Budžets stratēģijai „Eiropa 2020”” (COM(2011)0500),

– ņemot vērā 2005. gada 20. decembra Eiropas Konsensu attīstības jomā, kā arī Eiropas ceļvedi attīstības jomā un no tā izrietošās pamatnostādnes,

– ņemot vērā 2007. gada 18. decembra Eiropas konsensu par humāno palīdzību,

– ņemot vērā Padomes 2012. gada 29. jūnija un 15. oktobra secinājumus,

– ņemot vērā 32. pantu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, ko Eiropas Savienība ratificēja 2010. gada 23. decembrī,

– ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju jaunattīstības valstīs (ACP-EU/100.954/11),

– ņemot vērā Eiropas Savienības rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā (2010.–2015. gadam),

– ņemot vērā ES pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un viņu visu veidu diskriminācijas apkarošanu,

– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

– ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0049/2013),

A. tā kā Iekšējā nolīguma, ar ko izveido 10. EAF, darbības laiks beidzas 2013. gada 31. decembrī un Komisija savā paziņojumā (COM(2011)0837) ir iekļāvusi iekšējā nolīguma projektu, ar ko no 2014. gada 1. janvāra aizstās pašreizējo nolīgumu;

B. tā kā par šo iekšējā nolīguma projektu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam šobrīd notiek sarunas Padomē, taču tajās nav iesaistīts Parlaments; tā kā Parlaments tomēr var izstrādāt patstāvīgu ziņojumu par 11. EAF, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu, kurā iekļauts iekšējā nolīguma projekts;

C. tā kā Komisija neparedz EAF iekļaušanu budžetā 2014. gadā, bet gan sākot no 2021. gada, par ko pauž lielu nožēlu; tā kā tomēr šī iekļaušana ir jāgatavo jau tagad, lai tās rezultātā netiktu samazināts ĀKK un ES partnerattiecībām un attīstības palīdzībai kopumā piešķirtais finansējums;

D. tā kā 11. EAF ir jāsaņem pietiekams finansējums, lai Savienība ievērotu savas saistības, ko tā uzņēmusies starptautiskā līmenī attīstības jomā un atvēlētu 0,7 % no sava IKP attīstības palīdzībai, un tādējādi sniegtu ieguldījumu tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā;

E. tā kā progresa ziņojumi attiecībā uz TAM norāda uz atšķirīgu panākumu līmeni un tā kā jo īpaši TAM mātes un bērna veselības jomā vairumā ĀKK valstu līdz 2015. gadam netiks sasniegti;

F. tā kā finansiālie priekšlikumi laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, ko šobrīd apspriež Padomē, vieš bažas attiecībā uz Eiropas politikas attīstības jomā nākotni, kā arī attiecībā uz asociāciju, kas apvieno AZT un ES;

G. tā kā ES palīdzības efektivitāte palielinās, taču vēl ir jāpanāk ievērojams progress, un tā kā vairāk nekā trīs ceturtdaļas Eiropas iedzīvotāju atbalsta Kopienas pasākumus starptautiskās solidaritātes sekmēšanai;

H. tā kā novatoriski finansēšanas veidi ir būtiski, lai palielinātu oficiālo attīstības palīdzību, nodrošinot ekonomikas un finanšu aprindu līdzvērtīgāku ieguldījumu;

I. tā kā līdzekļu devējiem ir jābeidz partnervalstīm prasīt ievērot līdzdalības principu un tajā pašā laikā liegt tiem saņemt finanšu līdzekļus, kas nepieciešami to iestāžu un sabiedrisko pakalpojumu stiprināšanai;

J. tā kā jaunattīstības valstīm ir steidzami jāizveido tāda nodokļu sistēma, kurā tiek ņemta vērā valsts iedzīvotāju nodokļu maksātspēja;

K. tā kā paziņojumā par Pārmaiņu programmu Komisija pauž vēlmi piemērot diferencētas pieejas principu, piešķirot finansējumu Eiropas politikai attīstības jomā, kurā ir ietverts 11. EAF, un ievieš tematiskās koncentrācijas, dotāciju un aizdevumu apvienojuma un atbalsta privātajam sektoram principus;

L. tā kā Eiropas Konsensā attīstības jomā un Kotonū nolīgumā ir atzīta pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) un vietējo un reģionālo varas iestāžu (VRVI) būtiskā nozīme centienos apkarot nabadzību un sekmēt labu pārvaldību;

M. tā kā LAA priekšlikumā ir ņemtas vērā AZT konkrētās problēmas, kas atšķiras no tām problēmām, ar kurām saskaras ĀKK valstis; tā kā tādēļ uz AZT vairs nebūtu jāattiecina EAF, bet gan ad hoc finanšu instruments, kas iekļauts ES budžetā;

N. tā kā Partnerattiecību nolīgumā 2000/483/EK starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū, ir noteikts, ka sistemātiski jāņem vērā sieviešu stāvoklis un dzimumu līdztiesības jautājumi visās jomās — politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā;

O. tā kā Eiropas Savienības rīcības plānā ir atzīts, ka sieviešu līdzdalībai un dzimumu līdztiesības dimensijai ir būtiska nozīme ES partnervalstu attīstībā un TAM sasniegšanā; tā kā Pārmaiņu programmā dzimumu līdztiesība ir noteikta par vienu no ES rīcības prioritātēm,

11. EAF mērķi

1. norāda, ka gan Eiropas politikas attīstības jomā (saskaņā ar LESD 208. pantu), gan Kotonū nolīguma un Eiropas Konsensa attīstības jomā galvenie mērķi ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika posmā — tās izskaušana; tādēļ uzsver, ka vismaz 90 % no ĀKK valstīm piešķirtā finansējuma no 11. EAF ir jāatbilst oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kritērijiem, ko noteikusi ESAO Attīstības palīdzības komiteja;

2. uzskata, ka šā mērķa sasniegšanai ir nepieciešams divkāršot centienus attiecībā uz TAM, kas sasniegti vismazākajā mērā, jo īpaši tiem, kas saistīti ar sociālajām pamatjomām un dzimumu līdztiesību, kā tas paredzēts Kotonū nolīguma 22., 25. un 31. pantā; atkārtoti pauž savu atbalstu TAM iniciatīvai un līgumiem un prasa Komisijai un dalībvalstīm, vienojoties ar ĀKK valstīm, piešķirt 20 % no 11. EAF budžeta sociālo pamatpakalpojumu sniegšanai, jo īpaši veselības un pamatizglītības jomās, lai nodrošinātu TAM Nr. 2, 3, 4, 5 un 6 sasniegšanu, kā arī lai izpildītu citas saistības attīstības jomā, par ko panākta vienošanās starptautiskā līmenī; šajā ziņā prasa, lai 11. EAF un tā plānošanai tiek piemēroti ar dzimumu līdztiesību saistītie darbības rādītāji, kas ierosināti Rīcības programmā dzimumu līdztiesības iekļaušanai Savienības sadarbībā attīstības jomā, lai garantētu, ka atbilstoši un konsekventi tiek īstenoti īpašie pasākumi un visās programmās tiek sekmēta dzimumu līdztiesība;

3. mudina Komisiju un partnervalstis par prioritāti izvirzīt atbalstu veselības sistēmu nostiprināšanai, lai garantētu piekļuvi pamataprūpei mātes, reproduktīvās un bērna veselības jomā, īpašu uzmanību pievēršot visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem un HIV/AIDS apkarošanai, atgādinot, ka šīs ir tās jomas, kurās Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana daudzās ĀKK valstīs nav bijusi apmierinoša;

4. uzskata, ka, lai sasniegtu iepriekš minēto mērķi, ir svarīgi visos nabadzības izskaušanas projektos (gan to plānošanas un īstenošanas, gan novērtēšanas posmos) pievērsties visneaizsargātākajām sabiedrības grupām, tostarp (bet ne tikai) sievietēm, bērniem un personām ar invaliditāti;

5. atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi rīkoties stratēģiskāk un saskaņotāk attiecībā uz sociālās aizsardzības jautājumiem jaunattīstības valstīs un prasa, lai partnerībā ar ĀKK valstīm tiku izstrādāta integrēta sociālās aizsardzības politika, kurā ir ņemts vērā arī atbalsts pamatmehānismiem, piemēram, sociālā nodrošinājuma minimuma noteikšanai 11. EAF;

AZT ekonomiskās un sociālās attīstības sekmēšana

6. atgādina, ka no EAF tiek finansētas ne tikai ĀKK un ES partnerattiecības, bet arī AZT un ES asociācijas režīms, kas ietver 26 AZT;

7. atzinīgi vērtē to, ka LAA priekšlikumā ir atzīta nepieciešamība izveidot jaunas ilgtspējīgas partnerattiecības ar AZT, kuru pamatā būtu četri jauni mērķi:

– palielināt AZT konkurētspēju,

– uzlabot to pielāgošanās spēju,

– mazināt to neaizsargātību,

– veicināt to sadarbību ar citiem partneriem.

8. pauž nožēlu, ka nav izveidots AZT paredzēts finanšu instruments, ko varētu iekļaut Savienības budžetā, lai būtu iespējama šādā veidā piešķirtā finansējuma demokrātiska un pārredzama kontrole;

9. aicina uzlabot sadarbību starp tālākajiem reģioniem, ĀKK valstīm un trešām valstīm, kas ir AZT kaimiņvalstis, un kombinēti izmantot dažādus finanšu instrumentus un programmas, kas paredzētas šiem reģioniem un valstīm, kā arī nodrošināt labākas iespējas AZT un tālāko reģionu pārstāvjiem kā novērotājiem piedalīties ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas plenārsesijās, ievērojot asamblejas reglamentu;

Iekļaušana budžetā un finansējums

10. atkārtoti prasa nākošajā plānošanas periodā iekļaut budžetā Eiropas Attīstības fondu (EAF) un noteikt, ka no 2021. gada tam turpmāk vienmēr jābūt budžetā, to pilnībā pārvietojot uz DFS 4. izdevumu kategoriju („Eiropa pasaulē”), jo tas palīdzētu efektīvāk veicināt Savienības prioritātes un tematisko atbalstu un palielinātu ES — pasaulē lielākās attīstības palīdzības devējas — rīcības demokrātisko kontroli, atpazīstamību un paredzamību, kā arī konsekvenci;

11. prasa Komisijai sagatavot EAF iekļaušanu budžetā ar vislabākajiem nosacījumiem un šai nolūkā regulāri informēt Eiropas Parlamentu un cieši sadarboties ar ĀKK valstīm, lai nākotnē tiktu garantēta to iesaistīšana EAF īstenošanā;

12. atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstu iemaksu sadalījums 11. EAF tuvinās tam, kas ir spēkā attiecībā uz Savienības budžetu, un atzinīgi vērtē 11. EAF plānošanas perioda saskaņošanu ar Savienības DFS īstenošanas periodu;

13. atbalsta Komisijas priekšlikumu 11. EAF piešķirt kopējo summu EUR 30 319 000 000 apmērā (2011. gada cenās) un aicina izmantot 11. EAF un citiem sadarbības instrumentiem, tostarp attīstības sadarbības instrumentam (ASI), paredzētās summas nolūkā saglabāt Savienības oficiālās attīstības palīdzības (OAP) pašreizējo līmeni vai to pat palielināt, lai palīdzētu dalībvalstīm sasniegt kopīgo mērķi — OAP atvēlēt 0,7 % no IKP;

14. uzsver, ka, ņemot vērā zināmu ĀKK valstu lielo neaizsargātību pret katastrofu riskiem, to attīstības programmu ietvaros, kas tiek finansētas no EAF, ir nepieciešams ievērojams ieguldījums katastrofu risku mazināšanā; uzsver, ka šis ieguldījums ir būtisks to vajadzību apjoma mazināšanai, kas rodas pēc ārkārtas situācijas, un ĀKK valstu izturētspējas palielināšanai;

15. pauž lielu nožēlu par dalībvalstu 2013. gada 8. februārī panākto vienošanos, kas paredz par 11 % samazināt 11. EAF budžetu, kādu 2012. gada jūlijā ierosināja Komisija; uzsver ievērojamās pretrunas starp Padomes vairākkārt paustajām saistībām līdz 2015. gadam sasniegt attīstības palīdzības mērķus un starptautiskajai attīstībai paredzēto apropriāciju būtiskiem samazinājumiem gan valstu, gan Savienības budžetā;

16. uzskata, ka, veicot šādus budžeta samazinājumus, Savienībai un tās dalībvalstīm kā galvenajām OAP sniedzējām būs galvenā atbildība, ja 2015. gadā netiks sasniegts mērķis uz pusi samazināt nabadzību pasaulē;

17. uzsver, ka ir svarīgi, lai Savienības budžets būtu pietiekams problēmu risināšanai, īpaši krīzes laikā, jo tas ļauj nodrošināt finansējumu, ko nevarētu sniegt valstu līmenī, jo īpaši finansējumu attīstības jomā; šajā sakarībā un nolūkā, lai Savienības budžets vairs nebūtu atkarīgs tikai no maksājumu apropriāciju līmeņa, stingri uzsver, ka ir jāizveido jauni pašu resursi, piemēram, finanšu darījumu nodoklis;

18. vēlas, lai neatkarīgi no 11. EAF noteiktā iemaksu sadalījuma un apropriāciju apjoma EAF budžeta daļa, kas atlikta 11. EAF, būtu tāda pati, kā to ierosinājusi Komisija;

19. vēlas, lai iekšējām ĀKK programmām un reģionālajām programmām 11. EAF tiktu atvēlēta tāda pati finansējuma daļa kā 10. EAF, vienlaikus paredzot nepiešķirtu un elastīgu finansējuma apjomu un nodrošinot maksimālu papildināmību ar nākamo Panāfrikas programmu, kas paredzēta nākamajā ASI, jo šo apjomu daļēji izmantos, lai finansētu jauno sistēmu to ārējo triecienu ar pārrobežu ietekmi (jo īpaši finanšu, pārtikas vai humanitārā krīzes) absorbēšanai, kuri varētu skart kādu ĀKK valsti, kā arī lai finansētu ārkārtas humāno palīdzību; uzsver šo programmu nozīmi, jo tās palīdz uzlabot ĀKK valstu spēju sagatavoties satricinājumu gadījumiem, to izturētspēju un ārkārtas pasākumu, rehabilitācijas un attīstības koordināciju;

20. uzskata, ka aptuveni 5 % no 11. EAF apropriācijām ir jāizmanto Komisijas atbalsta izmaksu segšanai, lai nodrošinātu efektīvu šā instrumenta pārvaldību;

Eiropas attīstības politikas un 11. EAF reforma

21. uzsver, ka Kotonū nolīgumam arī turpmāk jābūt galvenajam ietvardokumentam attiecībā uz 11. EAF;

22. uzskata, ka diferencētas pieejas principa konkrēta īstenošana piekļuvē 11. EAF līdzekļiem var sniegt pozitīvu rezultātu tikai tad, ja šo principu līdzsvaro ar neaizsargātības indeksu, kurš papildina IKP kritēriju, ietver valsts nabadzības un nevienlīdzības indeksu un kurā tiek ņemts vērā mazo salu jaunattīstības valstu īpašais stāvoklis, atbilstīgi Kotonū nolīguma 2. panta pēdējam ievilkumam; atgādina, ka tikai no cieša politiskā dialoga uzturēšanas būs atkarīga šī principa pieņemšana no mūsu ĀKK valstu partneru puses;

23. tomēr atzīst, ka diferencētas pieejas principa piemērošana ir būtisks politisks līdzeklis, ko var izmantot, lai mudinātu ĀKK vidēja un vidēji augsta ienākumu līmeņa valstis veidot labklājību un izstrādāt valsts politiku bagātības pārdalei un nabadzības un nevienlīdzības apkarošanai;

24. tomēr uzsver, ka ir svarīgi saglabāt visu valstu pašreizējo piešķīrumu līmeni 11. EAF, ņemot vērā, ka Eiropas attīstības palīdzībai vēl var būt izšķiroša ietekme dažās ĀKK vidēja un vidēji augsta ienākumu līmeņa valstīs, atbalstot reformas ar mērķi mazināt nevienlīdzību;

25. uzskata, ka diferencētajā pieejā jāņem vērā arī nestabilo valstu īpašais stāvoklis, pamatojoties uz to, ka ietekme uz nefunkcionējošas valsts iedzīvotājiem ir ļoti negatīva un tā neitralizē attīstības jomā panākto progresu; uzsver, ka tiesiskuma atjaunošana nefunkcionējošā valstī ir dārgāka un ilgāka nekā pastiprināta atbalsta sniegšana valstīm, kuras identificētas kā nestabilas, un tādēļ uzstāj, lai 11. EAF plānošanā īpaša uzmanība tiktu pievērsta Sāhelas zonai un Āfrikas ragam;

26. konstatē, ka Pārmaiņu programmā ir ietverti jauni priekšlikumi, jo īpaši dotāciju un aizdevumu apvienojums un atbalsts privātajam sektoram; apstiprina, ka šo mehānismu izmantošanas galvenajam mērķim ir jābūt jaunattīstības valstu pilsoņu nabadzības izskaušanai un atkarības no palīdzības pārtraukšanai, un ieguldījuma sniegšanai privātā sektora stiprināšanā ĀKK valstīs, jo pretējā gadījumā tiks sekmēta nelīdzsvarota attīstība un izaugsme; prasa Komisijai informēt Eiropas Parlamentu par nesen pasūtītā pētījuma rezultātiem attiecībā uz privātā sektora līdzdalību attīstībā un darbību loka paplašināšanu ES dotāciju un aizdevumu apvienošanas jomā;

27. atzīst, ka jaunie finansējuma veidi, piemēram, dotāciju un aizdevumu apvienojums, sniedz neapšaubāmas priekšrocības publisko resursu trūkuma apstākļos; tomēr prasa Komisijai un EIB veikt padziļinātus un neatkarīgus ietekmes novērtējumus, lai aplēstu šo jauno finansējuma veidu ietekmi uz nabadzības samazināšanu, vidi u. c.; šajā ziņā atzinīgi vērtē neseno „Result Measurement Framework” (REM) ieviešanu, kas ir rādītājs, kurš EIB ļauj novērtēt visu tās ārpus ES veikto darbību ietekmi uz attīstību; prasa Komisijai publicēt pamatnostādnes un precīzus kritērijus, kur paskaidroti principi, pēc kuriem jāvadās, atlasot projektus šo jauno instrumentu veidu īstenošanas ietvaros; aicina uzlabot sinerģiju un papildināmību starp Komisijas, EIB un citu divpusēju Eiropas finanšu iestāžu, piemēram, attīstības banku, darbībām;

28. turklāt atzīst, ka ir svarīgi atbalstīt privāto sektoru, jo īpaši mikrouzņēmumus un MVU ĀKK valstīs, lai sekmētu labklājības veidošanu un uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšanu, tādējādi veicinot iekļaujošāku un ilgtspējīgāku izaugsmi, kas var ietekmēt nabadzības mazināšanu;

29. atzīmē „ES platformas ārējai sadarbībai un attīstībai” ieviešanu, kurā Parlamentam ir novērotāja loma un kura paredzēta norādījumu sniegšanai attiecībā uz kopīgiem mehānismiem, kas ietver esošo dotāciju un aizdevumu apvienojumus; uzskata, ka ne pilsoniskā sabiedrība, ne EIB nav pienācīgi iesaistītas šajā jaunajā struktūrā; tādēļ aicina Komisiju tieši iesaistīt pilsonisko sabiedrību platformas darbā un atzīt EIB kā ES finanšu iestādes īpašo lomu platformas pārvaldībā;

30. atzīmē tematisko koncentrāciju, ko savā Pārmaiņu programmā ierosinājusi Komisija; uzsver, ka tematiskā koncentrācija nedrīkst aizsegt konkrētu valstu īpašās vajadzības; norāda, ka demokrātiskā līdzdalība ir būtiska, lai nodrošinātu palīdzības efektivitāti, un tādēļ uzsver, ka lēmumi attiecībā uz nozarēm, kurām jāpievēršas valsts indikatīvajās programmās, ir jāpieņem elastīgi, risinot dialogu ar visām attīstības jomā iesaistītajām aprindām, tostarp pilsonisko sabiedrību un pašvaldību pārstāvjiem;

31. aicina nekavējoties īstenot ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju jaunattīstības valstīs, jo īpaši tās 19., 20., 21. un 22. pantu, lai nodrošinātu, ka 11. EAF ir iekļaujošs un pieejams visiem;

32. atzinīgi vērtē to, ka ANO iniciatīvai „Ilgtspējīga enerģija visiem” Savienība sniedz ievērojamu atbalstu EUR 500 miljonu apmērā no 10. EAF, un prasa, lai šāds finansējuma apjoms tiktu piešķirts arī no 11. EAF;

33. atzinīgi vērtē to, ka lauksaimniecība, jo īpaši atbalsts ģimenes saimniecībām, ir viena no ES turpmākās politikas attīstības jomā tematiskajām prioritātēm; atgādina par maz pildītajām saistībām, ko ĀKK valstis ir uzņēmušās Maputo deklarācijā, proti, 10 % no valsts budžeta ieņēmumiem piešķirt lauksaimniecībai un lauku attīstībai;

34. uzsver, ka tematiskā koncentrācija nedrīkst apdraudēt vispārējā budžeta atbalstu, kam būtu jāsekmē saņēmēju publisko finanšu laba pārvaldība; vēlas, lai šis instruments saglabā ievērojamu vietu 11. EAF, vienlaikus nostiprinot Komisijas un ĀKK valstu dialogu par cilvēktiesībām;

Demokrātiska kontrole

35. ņem vērā Komisijas brīvprātīgo apņemšanos informēt Eiropas Parlamentu par 11. EAF stratēģijas dokumentiem, taču pauž nožēlu par to, ka Eiropas Parlamentam nav konkrētu pilnvaru attiecībā uz šādiem Komisijas pasākumiem; turklāt atgādina, ka ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai var būt arī galvenā loma visu EAF stratēģijas dokumentu demokrātiskajā kontrolē atbilstīgi Kotonū nolīguma 17. pantam, jo īpaši tā 2. punkta 3. ievilkumam;

36. atgādina, ka ir svarīgi ievērot „demokrātiskās līdzdalības” principu, kas definēts palīdzības efektivitātes programmā; šajā nolūkā prasa Komisijai turpināt sniegt atbalstu ĀKK valstu parlamentu un revīzijas palātu spējas nostiprināšanai un pilsoniskās sabiedrības informēšanai un aicina ĀKK valstis aktīvāk iesaistīt savus parlamentus, lai attiecībā uz valstu stratēģijas dokumentos paredzēto līdzekļu maksājumiem tiktu veikta atpakaļejoša parlamentāra kontrole; šajā ziņā atzinīgi vērtē Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroja nenovērtējamo darbu; lai nodrošinātu, ka šie dokumenti sniedz visaptverošu novērtējumu par attīstības vajadzībām valsts līmenī, iesaka arī, lai visas ministrijas piedalītos sarunās starp valsts kredītrīkotāju un attiecīgo Savienības delegāciju;

37. uzskata, ka ir svarīga pārredzamība un pārskatatbildība, piešķirot EAF līdzekļus un pārraugot finansētos projektus, tostarp arī attiecībā uz tiešā atbalsta sniegšanu valstu budžetiem;

38. uzsver, ka būtisks ir pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) un vietējo un reģionālo varas iestāžu (VRVI) ieguldījums pamatpakalpojumu sniegšanā, demokrātiskās kontroles un atbalsta atstumtajām grupām nodrošināšanā un cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības veicināšanā, un aicina Komisiju un ĀKK valstis plānošanā apspriesties ar PSO un VRVI un ar tām cieši sadarboties attiecībā uz 11. EAF īstenošanu un novērtēšanu atbilstīgi Kotonū nolīguma 2., 6. un 70. pantam; prasa Komisijai progresa ziņojumos, kas paredzēti 11. EAF uzraudzībai, iekļaut daļu, kurā detalizēti izklāstīts stāvoklis saistībā ar apspriedēm ar PSO un VRVI, ko valsts līmenī veic Savienības delegācijas;

Attīstības efektivitāte

39. vēlreiz apliecina Savienības un tās dalībvalstu palīdzības kopīgās plānošanas sasniegumus, kas ļauj palielināt Eiropas politikas attīstības jomā atpazīstamību, ietekmi un efektivitāti, vienlaikus izvairoties no dubultošanas un izšķērdības; tomēr uzsver nepieciešamību padziļināt un paskaidrot noteikumus, kas ietverti kopīgajā daudzgadu plānošanas shēmā; uzsver, ka ES delegācijām varētu būt ievērojama loma un ka tām šajā procesā jānodrošina vēl labāka pārredzamība, jo īpaši iesaistot ne tikai attiecīgo saņēmējvalstu pārvaldes, bet arī nevalstiskos dalībniekus;

40. prasa Komisijai rūpīgi ievērot Kotonū nolīguma IV pielikuma 19.C panta pirmo punktu, kurā noteikts, ka sociālo un vides standartu ievērošana ir priekšnosacījums, lai varētu slēgt publiskā iepirkuma līgumus, kuri ĀKK valstīs tiek finansēti no 11. EAF, ar mērķi veicināt ilgtspējīgas attīstības un korporatīvās sociālās atbildības principus;

41. uzsver, ka veiksmīgi centieni izskaust nabadzību un nodrošināt palīdzības efektivitāti ir atkarīgi no spējas palielināt ienākumus valsts līmenī un ka tādējādi ĀKK un ES partnerībā efektīvu un taisnīgu nodokļu iekasēšanas sistēmu ieviešana ir jānosaka par prioritāti, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanu un novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāžu izmantošanu;

42. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Turpmākā pieeja saistībā ar ES budžeta atbalstu trešām valstīm”; uzsver Kotonū nolīguma 96. panta nozīmīgumu, jo tajā ir paredzēts apturēt palīdzību valstij, ja tā pārkāpj nolīguma principus;

43. atgādina, ka budžeta atbalstam ir ļoti daudz priekšrocību, piemēram, līdzatbildības radīšana, rezultātu precīzāka novērtēšana, īstenotās politikas jomu labāka saskaņa, lielāka prognozējamība un līdzekļu maksimāla izmantošana tieši iedzīvotāju labā;

44. uzsver, ka ir svarīgi pret sievietēm attiekties ne tikai kā pret neaizsargātu sabiedrības daļu, bet arī kā pret aktīvām attīstības politikas veicinātājām; šajā saistībā uzsver, ka sievietēm ir būtiska nozīme uztura un pārtikas nodrošinājuma ziņā, jo īpaši atzīstot to, ka viņas ir atbildīgas par 80 % lauksaimnieciskās ražošanas Āfrikā, lai gan viņām joprojām gandrīz nav iespēju iegūt apstrādājamo zemi īpašumā; uzsver arī, ka sievietes ir pierādījušas prasmi atrisināt problēmas un konfliktus, un tāpēc mudina Komisiju un ĀKK valstis palielināt sieviešu lomu rīcības un darba grupās;

45. prasa, lai Komisija piemēro darbības rādītājus, kas noteikti ES rīcības plānā par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā;

46. prasa Komisijai iesniegt Parlamentam progresa ziņojumu par to, kā tiek īstenots ES rīcības plāns par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā;

47. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un EĀDD, kā arī dalībvalstu un nepieciešamības gadījumā ĀKK valstu un AZT valdībām un parlamentiem.

[1] OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp. Nolīgums tika pārskatīts Luksemburgā 2005. gada 25. jūnijā (OV L 287, 28.10.2005., 4. lpp.) un Vagadugu 2010. gada 22. jūnijā (OV L 287, 4.11.2010., 3. lpp.).
[2] OV L 314, 30.11.2001., 1. lpp. Lēmumā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2007/249/EK (OV L 109, 26.4.2007., 33. lpp.).

PASKAIDROJUMS

I. Procesuālais, tiesiskais un dokumentārais ietvars

Eiropas Attīstības fonda (turpmāk tekstā — EAF) tiesiskais pamats ir Padomes iekšējais nolīgums. Partnerattiecību nolīgums starp ĀKK valstīm, no vienas puses, un EK un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas tika parakstīts Kotonū 2000. gada 23. jūnijā (Kotonū nolīgums)[1], ir mūsu sadarbības ar ĀKK valstīm līgumiskais pamats.

Savukārt LESD IV daļa un 2001. gada 27. novembra Lēmums par aizjūras asociāciju (LAA)[2], kas apvieno ES (agrāk — EK) ar virkni aizjūras zemju un teritoriju (AZT), ir mūsu asociācijas ar AZT tiesiskais pamats. Komisija 2012. gada 16. jūlijā pieņēma LAA priekšlikumu (COM(2012)0362), un par to šobrīd notiek sarunas Padomē.

Šā ziņojuma par 11. EAF pamatdokuments ir Komisijas 2011. gada 7. decembra paziņojums „Daudzgadu finanšu shēmu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam sagatavošana par finansējuma piešķiršanu ES sadarbībai ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna valstīm un aizjūras zemēm un teritorijām (11. Eiropas Attīstības fonds)” (COM(2011)0837).

II.1.a. Nabadzības mazināšana uz izskaušana ĀKK partnervalstīs

Komisija norāda, ka nabadzības mazināšana, kā arī ilgākā laika posmā — tās izskaušana ir galvenais Eiropas Savienības sadarbības attīstības jomas mērķis. Tas ir konstitucionāli noteikts Savienības pienākums, kā arī Savienības dalībvalstu saistības, kas nostiprinātas LESD 208. pantā, Eiropas Konsensā attīstības jomā un Kotonū nolīguma pirmajā pantā. Lai sasniegtu šo mērķi, īpaša uzmanība jāpievērš tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM), kuri ir sasniegti vismazākajā mērā, un tie ir TAM, kas saistīti ar pamata sociālajām jomām un vīriešu un sieviešu līdztiesību (TAM Nr. 4, 5 un 6).

Gan 10. EAF starpposma pārskats[3], gan Eiropas Parlamenta rezolūcijas par iepriekšējo budžetu izpildes apstiprināšanu[4] parādīja šīm svarīgajām jomām (proti, vīriešu un sieviešu līdztiesības problemātikai, veselībai un pamatizglītībai) piešķirto līdzekļu nepietiekamību, lai gan tās ir ārkārtīgi būtiskas cīņā pret nabadzību. Tas viennozīmīgi mudina Eiropas Parlamentu atkārtot savu ieteikumu — mudināt Komisiju, ĀKK valstis un Padomi piešķirt 20 % no 11. EAF pamata sociālo pakalpojumu sniegšanai, jo īpaši veselības un pamatizglītības jomās, lai nodrošinātu TAM Nr. 2, 3, 4, 5 un 6 sasniegšanu, tāpat kā tas ir paredzēts finanšu instrumentā sadarbībai attīstības jomā (ASI).

Turklāt sevišķa uzmanība ir jāpievērš īpašai sieviešu un meiteņu aizsardzībai, jo viņu stāvokļa uzlabošana un dalība no 11. EAF finansētās atbalsta programmās ir nepieciešama nabadzības mazināšanai un ekonomikas attīstībai. Savienībai, izmantojot 11. EAF, ir jāuzņemas nopietnas saistības attiecībā uz nabadzības, kas vēl vairāk pasliktina stāvokli personām, kuras jau izjutušas vai atrodas objektīvā neaizsargātības stāvoklī, apkarošanu un izkļūšanas no atstumtajām grupām (bērni, cilvēktiesību aizstāvji, personas ar invaliditāti un kopumā ikviena persona vai personu grupa, kas cieš no diskriminācijas savas reliģiskās piederības, politisko ideju vai seksuālās orientācijas dēļ) uzlabošanu.

II.1.b. AZT ekonomiskās un sociālās attīstības sekmēšana

No viena un tā paša EAF tiek finansētas ne tikai ĀKK un ES partnerattiecības, bet arī AZT un ES asociācija, kas ir īpaša asociācija, kura LESD ceturtajā daļā ir raksturota kā „īpašu attiecību” pastāvēšana (kuru pamatā ir vēsturiskas un konstitucionālas saiknes) starp 26 AZT un četrām dalībvalstīm. LAA priekšlikumā, kas pieņemts 2012. gada 16. jūlijā, ir ņemta vērā nepieciešamība no jauna definēt AZT un Eiropas Savienības asociācijas mērķus, lai attieksmē pret šīm teritorijām vairs netiktu atdarināta attieksme pret ĀKK valstīm. Cīņas pret nabadzību vietā šobrīd stājas vēlme veidot partnerattiecības, ar kurām tiek sekmēta šo teritoriju ilgtspējīga attīstība, balstoties uz konkurētspēju, klimata pārmaiņu izturētspēju un reģionālo sadarbību un integrāciju.

Šajā ziņā būtu vēlams pieņemt vienkāršotu un elastīgāku finanšu instrumentu, jo īpaši ņemot vērā dažu AZT ierobežotās administratīvās un budžeta iespējas. Nepieciešams arī vienkāršot procedūras, lai atvieglotu 11. EAF īstenošanu, kā arī lai LAA īstenošanas regulas nosacījumos tiktu paredzēti šie vienkāršotie noteikumi.

Turklāt, tāpat kā vadošo iestāžu tikšanās Briselē saistībā ar struktūrfondiem, būtu jāinstitucionalizē teritoriālo un deleģēto kredītrīkotāju tehniska tikšanās ar Komisiju reizi gadā vai reizi divos gados, lai pilnveidotu fondu plānošanu un īstenošanu un uzlabotu dialogu.

Visbeidzot, būtiska ir reģionālā sadarbība, kas ir nākotnes asociācijas sistēmas ceturtais mērķis. Tādēļ ir jāvienkāršo tās īstenošana, vienkāršojot 11. EAF procedūras un cenšoties panākt sinerģiju starp sadarbības programmām, kuru pamatā ir dažādi Savienības finanšu instrumenti. Šajā nolūkā ir jānodrošina, ka kopēju projektu, kuri apvieno ĀKK, AZT un tālākos reģionus, plānošana ir realitāte, sekmējot dialogu starp plānošanā iesaistītajām pusēm un pārliecinoties, ka plānošanas noteikumi dažādu palīdzības instrumentu starpā ir saderīgi.

II.2. EAF iekļaušana budžetā

Referents atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīm ierosinātais 11. EAF iemaksu sadalījums turpina tuvināties tam, kas ir spēkā attiecībā uz Savienības budžetu. Tomēr tikai pilnīga EAF iekļaušana budžetā, kas paredzēta no 2021. gada, garantēs normālu demokrātisku kontroli, ko īsteno abas budžeta lēmējinstitūcijas iestādes. Referents no Komisijas sagaida, ka tā veiks visus nepieciešamos pasākumus, lai sagatavotu šo iekļaušanu budžetā ar vislabākajiem nosacījumiem no 2021. gada 1. janvāra, kad beidzas 11. EAF, Kotonū nolīguma un DFS laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam darbības laiks, kā arī, ka tā regulāri informēs Parlamentu par saviem sagatavošanās darbiem.

Lai arī referents atbalsta EAF iekļaušanu budžetā no 2021. gada, tomēr šīs iekļaušanas rezultātā EAF pilnībā jāpārceļ uz DFS 4. izdevumu kategoriju, kā arī tās rezultātā atbalstam jābūt labāk paredzamam, un tas nekad nedrīkst būt par iemeslu attīstības palīdzības izdevumu mazināšanai. EAF iekļaušanas budžetā rezultātā drīzāk attiecīgi jāpaaugstina maksimālais DFS 4. izdevumu kategorijas izdevumu apjoms. Nosacījumos un procesos, kas ļauj nodrošināt demokrātisku kontroli, jāparedz valstu parlamentu iesaistīšana budžetā paredzēto līdzekļu izmantošanas kontrolē.

II.3. 11. EAF finansējuma apjoms

Savā iekšējā nolīguma projektā Komisija ierosināja kopējo maksimālo 11. EAF (2014–2020) summu EUR 30 319 000 000 apmērā (2011. gada cenās), kas ĀKK valstīm un AZT, ņemot vērā inflācijas ietekmi un to, ka 11. EAF darbības periods ir garāks (septiņi gadi, nevis seši, kā tas ir 10. EAF gadījumā), nozīmē palīdzības apjoma palielinājumu par aptuveni 13 % salīdzinājumā ar 10. EAF. Kopējā piešķirtā summa 11. EAF (ārpus budžeta) un ASI (ES budžetā) jābūt pietiekamai, lai Savienība varētu izpildīt savas saistības, proti, 2015. gadā 0,7 % no IKP atvēlēt oficiālajai attīstības palīdzībai.

Taču referents pauž bažas par pēdējiem priekšlikumiem attiecībā uz EAF piešķirtās summas samazināšanu. Referents šajā kontekstā arī atgādina par nozīmi, kāda ir jaunajiem attīstības finansējuma avotiem un jo īpaši finanšu darījumu nodokļa ieviešanai, no kura ieņēmumiem būtiska daļa būs jāatvēl cīņai pret nabadzību un globālo sasilšanu starptautiskā mērogā.

Lai kāds arī būtu iemaksu un apropriāciju līmenis, ko galu galā pieņems Padome attiecībā uz 11. EAF, proporcijai, kas kopējā EAF finansējuma sadalījumā paredzēta AZT, jābūt vienādai ar to, kura ierosināta iekšējā nolīguma projektā.

Resursu proporcionālajai daļai 11. EAF ietvaros, kas veltīta iekšējai ĀKK programmai un reģionālajai integrācijai, jābūt identiskai ar 10. EAF resursu proporcionālo daļu, vienlaikus nodrošinot maksimālu papildināmību ar nākamo Panāfrikas programmu, kas paredzēta nākamajā ASI. Šos līdzekļus daļēji izmantos, lai finansētu jauno triecienu absorbējošo sistēmu, kas ir paredzēta Kotonū nolīguma otrajā pārskatītajā redakcijā. Šī jaunā sistēma, kam jāaizstāj FLEX mehānismi un citas atsevišķas sistēmas, jābalsta uz pieredzi saistībā ar V-FLEX un Pārtikas mehānismu, lai absorbētu ārējos triecienus ar pārrobežu ietekmi (jo īpaši finanšu, pārtikas vai humanitārā krīze), kas varētu skart kādu ĀKK valsti. Šīs jaunās sistēmas ir pozitīvi vērtējamas, jo tās sniedz ieguldījumu saikņu stiprināšanā starp ārkārtas palīdzību, rehabilitāciju un attīstību.

Attiecībā uz apspriešanos ar EIB Komisija ierosina nepapildināt ieguldījumu mehānismu, jo ir pietiekami daudz līdzekļu, kas nāk no 9. un 10. EAF piešķīrumu atmaksas. Tomēr šis ieguldījumu mehānisms tikšot finansēts EUR 600 000 000 apmērā, kas tiks piešķirti EIB no 11. EAF un ko izmaksās kā dotācijas procentu likmju subsīdiju un tehniskā atbalsta finansēšanai, kā tas paredzēts gan Kotonū nolīguma II pielikumā, gan LAA. Šajā ziņā Komisijai EIB finansētie projekti ir jāiekļauj savos gada pārskatos par ieguldījumu mehānismu. Par ieguldījumu mehānismu katru gadu jāsniedz pārskats Eiropas Parlamentam, ieinteresētajām Parlamenta komitejām, klātesot Komisijas un EIB pārstāvjiem.

II.4. 11. EAF plānošana un Pārmaiņu programma

II.4.a. Pārmaiņu programma un diferencēšanas princips

Ar Komisijas ierosināto Pārmaiņu programmu Eiropas attīstības politikas centrā ir ieviests diferencēšanas jēdziens. Saskaņā ar šo principu Savienība nākotnē savu attīstības palīdzību koncentrēs uz visnabadzīgākajām valstīm. Tomēr lielākā daļa personu, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa, atrodas vidēja ienākumu līmeņa valstīs, no kurām daļa ir ĀKK valstu grupā. Taču, kā noteikts Kotonū nolīgumā, Komisija 11. EAF ietvaros joprojām ierosinās finansējuma apjomu katrai ĀKK valstij neatkarīgi no tās attīstības līmeņa. Referentam pret to ir pozitīva attieksme, jo viņš ir pārliecināts, ka Eiropas Savienības attīstības palīdzībai var būt arī pievienotā vērtība noteiktās vidēja ienākumu līmeņa valstīs, jo īpaši tādu reformu sekmēšanā un atbalstīšanā, kas ļauj mazināt nevienlīdzību (fiskālās reformas, sociālā nodrošinājuma sistēmu ieviešana u. c.), un galu galā — cīņā pret nabadzību.

Referents vēlas uzsvērt, ka, lai gan viņš piekrīt šai diferencēšanas principa interpretācijai, tas ir jāpapildina ar:

– starptautiski atzītu neaizsargātības indeksu, kurš papildina IKP kritēriju, aprēķinot nacionālo bagātību un kurā tiek ņemts vērā mazo salu jaunattīstības valstu (SIDS) īpašais stāvoklis, valsts nabadzības aprēķināšanas indekss, Džini koeficients un valsts nevienlīdzības indekss;

– cieša politiskā dialoga saglabāšanu, kas jāuztur starp Savienību un katru ĀKK partnervalsti.

Referents konstatē, ka Pārmaiņu programmā ir ietverti vairāki jauni priekšlikumi, jo īpaši dotāciju un aizdevumu apvienojums un atbalsts privātajam sektoram. Šo jauno mehānismu pielietošanas mērķim, pirmkārt, ir jābūt jaunattīstības valstu pilsoņu nabadzības izskaušanai un atkarības no atbalsta pārtraukšanai, pretējā gadījumā tiks sekmēta attīstība un izaugsme, kas nebūtu ne atbalstāmas, ne iekļaujošas, ne līdzsvarotas.

Šajā ziņā Komisijai vajadzētu paskaidrot savu stratēģiju attiecībā uz privātā sektora un jauno dotāciju un aizdevumu apvienošanas mehānismu veidu atbalstīšanu. Mehānismi ir jāizstrādā tā, lai tie garantētu, ka atbalsts privātajam sektoram vispirms ir vērsts uz vietējo privāto sektoru (kas ietver mazas struktūras, mazapjoma lauksaimniekus, ģimenes lauksaimniecību u. c.) un ka dotāciju un aizdevumu apvienošanas mehānisms tiek pienācīgi pārraudzīts. Komisijai būtu jāveic padziļināti un neatkarīgi pastāvošo apvienošanas mehānismu ietekmes novērtējumi, lai analizētu to ietekmi uz nabadzības mazināšanu, vidi un valstu parāda līmeni.

II.4.b. Atbalsta efektivitāte un demokrātiskā līdzdalība

Viens no pamatnosacījumiem Parīzes un Akras deklarācijās, „palīdzības efektivitātes programmā” un Pusanas partnerattiecībās efektīvai sadarbībai attīstības jomā ietverto mērķu sasniegšanai ir „demokrātiskās līdzdalības” principa pilnīga ievērošana, kas nozīmē, ka attīstības stratēģijas nosaka pašas saņēmējvalstis un ka šajās stratēģijās tiek atspoguļotas visu valsts līmeņa iesaistīto pušu saistības.

Tādējādi valstu parlamenti, kā arī VRVI un PSO jāiesaista valstu un reģionu stratēģijas dokumentu un indikatīvo programmu izstrādē un īstenošanā. Ārkārtīgi būtiska šajā ziņā ir Savienības delegāciju loma. Taču šķiet, ka iepriekšējos EAF plānošanas ciklos Savienības delegācijas savā darbā faktiski neiesaistīja vietējās varas iestādes un pilsonisko sabiedrību, kas bieži bija līdzekļu trūkuma dēļ. Tāpat valsts kredītrīkotājs bieži ir vienīgais Savienības delegācijas sarunu partneris, neiesaistot lielāko daļu ministriju, centrālo pārvalžu vai valstu parlamentu.

Referents vēlas atgādināt, ka cīņa pret nabadzību un par attīstības efektivitāti lielā mērā ir atkarīga arī no spējas piesaistīt ienākumus valsts līmenī. Tādēļ efektīvu un taisnīgu nodokļu iekasēšanas sistēmu ieviešanai ir jābūt ĀKK un ES partnerattiecību prioritātei, gan īstenojot 11. EAF, gan politiskā dialoga ietvaros, ar mērķi uzlabot nodokļu ieņēmumu iekasēšanu, vienlaikus novēršot starptautisko izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nelikumīgu kapitāla aizplūšanu un nodokļu oāžu izmantošanu.

Referents vēlas arī atgādināt par kopīgās plānošanas sasniegumiem, kas ļauj palielināt pozitīvo ietekmi uz vietas par labu visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem, kā arī palielināt Eiropas palīdzības atpazīstamību un efektivitāti. Nesenie Haiti, Dienvidsudānas, Etiopijas un Ganas piemēri parāda visu šāda veida darbības potenciālu. Tomēr ir jānorāda uz nepieciešamību padziļināt un paskaidrot noteikumus, kas ietverti Eiropas shēmā kopīgai daudzgadu plānošanai.

No otras puses, lai palielinātu Eiropas palīdzības efektivitāti, atpazīstamību un ietekmi, referents uzskata, ka Komisijai ir jāpiešķir pietiekami daudz līdzekļu 11. EAF īstenošanai. Tādēļ Eiropas Parlamentam būtu jāatbalsta ideja aptuveni par 5 % no 11. EAF resursiem piešķiršanu Komisijas administratīvajiem izdevumiem.

Visbeidzot, referents vēlas, lai Eiropas Savienība nosaka zināmu skaitu vides un sociālo standartu tiem uzņēmumiem, kas vēlas slēgt publiskā iepirkuma līgumus, kuri ĀKK valstīs tiek finansēti no EAF. Tas ir jaunattīstības valstu un attīstīto valstu pilsoņu interesēs.

II.4.c. Sadarbības jomas un tematiskā koncentrācija

Viena no izmaiņām, kas ieviesta ar Pārmaiņu programmu, ir tematiskā koncentrācija. Ir atzīts, ka tās mērķis ir iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes sekmēšana jaunattīstības valstīs un Savienības palīdzības ietekmes un atpazīstamības nostiprināšana, palīdzību koncentrējot šādās jomās:

– laba pārvaldība, tostarp cilvēktiesību un demokrātijas ievērošana; vīriešu un sieviešu līdztiesība, pilsoniskās sabiedrības nozīme un cīņa pret korupciju;

– sociālā aizsardzība, veselība un izglītība;

– uzņēmumiem labvēlīgas vides izveide un reģionālās integrācijas pastiprināšana jaunattīstības valstu starpā;

– ilgtspējīga lauksaimniecība un tīra enerģija, nostiprinot jaunattīstības valstu izturīgumu pret ārējiem triecieniem, un tādu problēmu kā pārtikas nodrošinājums un klimata pārmaiņas pārvēršanas par izaugsmes perspektīvām potenciāls.

Referents vēlas vērst uzmanību uz projektu „Enerģija visiem”, kuru izstrādājis ANO Ģenerālsekretariāts un kura mērķis ir 2030. gadā nodrošināt ilgtspējīgu enerģiju visiem cilvēkiem. Referents atzinīgi vērtē to, ka šim projektam no 10. EAF ir piešķirta Eiropas Savienības dotācija EUR 400 000 000 apmērā, un prasa, lai šāda dotācija tiktu piešķirta arī no 11. EAF.

Referents arī uzsver, ka ir nepieciešams, lai ar Eiropas attīstības politiku tiktu atbalstīta lauksaimniecība. Pēdējo gadu pārtikas krīzes tiešām ir parādījušas, ka ir nepieciešams labāk regulēt lauksaimniecības tirgus, taču arī atbalstīt tādu lauksaimniecības politiku, ar kuru ir iespējams panākt pārtikas nodrošinājumu visās jaunattīstības valstīs, lauksaimniekiem sniegt pienācīgus ienākumus un izturēt ekonomikas triecienus. Tomēr ĀKK valstu atbildība arī ir strīdu objekts, jo tikai dažas no tām pilda saistības, ko tās 2003. gadā uzņēmās Maputo deklarācijas ietvaros, tas ir, veltīt vismaz 10 % no saviem valsts budžetiem lauksaimniecībai un lauku attīstībai.

Taču šo koncentrācijas jomu noteikšanu var interpretēt kā vienu no Eiropas prioritātēm ― tādā nozīmē, ka tās tika noteiktas vienpusēji, nevis cieša politiska dialoga ceļā starp ĀKK valstīm un ES. Tā kā demokrātiskā līdzdalība ir viens no palīdzības efektivitātes pamatprincipiem, ievērojama vieta ir jāatvēl politiskajam dialogam un tādējādi — lielākam elastīgumam prioritāro sadarbības jomu definēšanā.

Turklāt referents uzsver ciešo saikni, kas pastāv starp drošību un attīstību. Šajā ziņā diferencētajā pieejā jāņem vērā arī nestabilo valstu īpašais stāvoklis, pamatojoties uz to, ka ietekme uz nefunkcionējošas valsts iedzīvotājiem ir ļoti negatīva un tā neitralizē attīstības jomā panākto progresu. Tiesiskuma atjaunošana nefunkcionējošā valstī rezultātā ir dārgāka un ilgāka nekā pastiprināta atbalsta sniegšana valstīm, kuras identificētas kā nestabilas. Šajā ziņā 11. EAF plānošanas ietvaros Sāhelas zonai un Āfrikas ragam ir jāpievērš īpaša uzmanība.

II.4.d. Budžeta palīdzība

Tematiskā koncentrācija, ko vēlas Komisija, nedrīkst apdraudēt pozitīvo ietekmi, ko parādīja budžeta palīdzības izmantošana, kura sava vispārējā un transversālā rakstura dēļ ļauj palielināt saņēmējvalstu labas publisko finanšu pārvaldības spējas. Tādēļ ievērojama vieta 11. EAF ir jāsaglabā budžeta palīdzībai, nostiprinot dialogu par cilvēktiesībām, kas tiek uzturēts ar šī atbalsta saņēmējvalstīm. Šajā nolūkā referents atgādina, ka svarīgs ir Kotonū nolīguma 96. pants, kurš ļauj pārtraukt kādas valsts pieeju palīdzībai, ja tā izrādās vainīga smagos nolīguma principu pārkāpumos. Šie nosacījumi būtu jāregulē ar kopīgu Savienības ietvaru.

II.4.e. Reģionāla integrācija

Referents arī atgādina, ka nepieciešams, lai Savienība turpina atbalstīt reģionu integrācijas procesus, jo īpaši izmantojot EAF reģionālās programmas. Faktiski, tā kā daudzas ĀKK valstis ir mazas ekonomikas, ir būtiski, ka tām ir infrastruktūras (enerģētikas, ceļu, uzglabāšanas u. c.), kuras ļauj izveidot īstenus reģionālos tirgus. Tas jo īpaši attiecas uz lauksaimniecības nozari, jo reģionālo tirgu izveide šajā nozarē ļautu palielināt patērētājiem pieejamo lauksaimniecības produktu dažādību un attīstīt izturīgumu pret pārtikas krīzēm. Tātad Savienībai ar 11. EAF ir jāturpina atbalstīt pastāvošās reģionālās ekonomikas kopienas.

Turklāt dažu tālāko reģionu un AZT klātbūtnei dažu ĀKK valstu reģionālajā vidē vēl vairāk jārosina Komisiju un dalībvalstis, ar ko tās saistītas, balstīties uz to kompetencēm katastrofu risku mazināšanas, izturīguma pret klimata pārmaiņām vai salu ekonomiskās attīstības ziņā. Lai palielinātu tālāko reģionu, AZT un ĀKK valstu kopējo projektu skaitu, Savienībai jāuzlabo koordinācija un sinerģijas starp sadarbības programmām, kuru pamatā ir dažādi ES finanšu instrumenti, kā paredzēts LAA priekšlikuma 7. pantā. Lai nodrošinātu to, ka kopīgu reģionālu projektu plānošana faktiski arī notiek, jāsekmē dialogs starp plānošanā iesaistītajām pusēm, un plānošanas noteikumiem dažādu palīdzības instrumentu (galvenokārt EAF un ERAF) starpā jābūt saderīgiem.

II.4.f. Nevalstisko dalībnieku un vietējo varas iestāžu iesaistīšana

Referents atgādina, ka PSO un VRVI ir būtiska nozīme pamata pakalpojumu sniegšanā un ĀKK un ES partnerattiecību īstenošanā. To nozīme šajā ziņā nākotnē ir jāpalielina ne tikai attīstības programmu vai projektu izpildē, bet arī tādā nozīmē, ka PSO un VRVI ir pamata dalībnieki attīstības politikas izstrādes procesā. Tātad ir jāuzlabo sadarbība ar šiem dalībniekiem gan globālā, gan valsts mērogā; šajā ziņā Eiropas Savienības delegācijām ir jāpalielina konsultāciju skaits politikas izstrādes un valstu indikatīvo programmu prioritāro jomu ieviešanas ietvaros, ieskaitot budžeta palīdzību. Lai novērtētu šajā jomā panākto progresu, Komisijai uzraudzības ziņojumos par 11. EAF būtu jāaplūko šo iesaistīto pušu dalības līmenis.

II.5. Demokrātiskās kontroles tiesības

Referents atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā 2011. gada jūnija paziņojumā par globālo Eiropu brīvprātīgi ir uzņēmusies politiskas saistības piešķirt Eiropas Parlamentam tādas pašas kontroles tiesības attiecībā uz EAF, precīzāk, attiecībā uz dokumentiem, kas jāpieņem nākamās regulas par 11. EAF īstenošanu izpildē, kādas tam ir attiecībā uz ES vispārējo budžetu, kā tas ir, piemēram, attiecībā uz dokumentiem, kas pieņemti ASI izpildē. Tādējādi valstu vai reģionu stratēģijas dokumentu projekti Komisijai būtu jānosūta Parlamentam tajā pašā laikā, kad tie tiek nosūtīti EAF komitejai (dalībvalstu pārstāvju Komisijā komiteja). Referents arī atgādina, ka tādā pašā veidā ir jāiesaista ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja, jo tā ir Kotonū nolīguma īstenošanas pārraudzības parlamentārā institūcija.

[1] OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp. Nolīgums tika pārskatīts Luksemburgā 2005. gada 25. jūnijā (OV L 287, 28.10.2005., 4. lpp.) un Vagadugu 2010. gada 22. jūnijā (OV L 287, 4.11.2010., 3. lpp.).
[2] OV L 314, 30.11.2001., 1. lpp. Lēmums grozīts ar Lēmumu 2007/249/EK (OV L 109, 26.4.2007., 33. lpp.).
[3] Komisijas dienestu darba dokuments „10. EAF darbības pārskats” (SEC(2011)1055).
[4] P7_TA(2012)0156.

Budžeta komitejaS ATZINUMS (24.1.2013)

Attīstības komitejai

Atzinumu sagatavoja: Jan Kozłowski

IEROSINĀJUMI

Budžeta komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. atkārtoti prasa iekļaut budžetā Eiropas Attīstības fondu (EAF), jo tas ļautu efektīvāk veicināt Savienības prioritātes un tematisko atbalstu un popularizēt ES kā pasaulē lielākās attīstības palīdzības sniedzējas darbības, kā arī palielināt to konsekvenci; aicina Komisiju sagatavot ceļvedi par EAF iekļaušanu budžetā pēc 2020. gada ar informāciju par grafiku un procedūru fonda iekļaušanai Savienības budžetā;

2. uzstāj, ka EAF iekļaušana ES budžetā nedrīkst ietekmēt kopējo finanšu piešķīrumu citām ES prioritārajām jomām un politikas virzieniem; atgādina par dalībvalstu oficiālās attīstības palīdzības saistībām, un prasa īstenot EAF iekļaušanu budžetā tā, lai tas nekaitētu dalībvalstu iemaksām;

3. uzsver, ka ir svarīgi, lai ES atbalsts papildinātu dalībvalstu nodrošināto finansējumu, un ka tam ir arī katalizatora efekts, sniedzot palīdzību reģionos, kuros nav pieejama divpusējā palīdzība; pauž īpašu atbalstu dalībvalstu un ES darbību kopīgai plānošanai; uzskata, ka ir svarīga arī attīstības sadarbības politikas saskaņotība ar citiem Eiropas politikas virzieniem, kuriem, iespējams, ir ietekme uz jaunattīstības valstīm; uzskata, ka ir būtiska arī koordinācija starp ES un citiem atbalsta sniedzējiem;

4. uzskata, ka ir svarīga pārredzamība un pārskatatbildība, piešķirot EAF līdzekļus un pārraugot finansētos projektus, tostarp arī attiecībā uz tiešā atbalsta sniegšanu valstu budžetiem;

5. pieprasa rūpīgi izpētīt to ĀKK valstu un reģionu īpašo situāciju, kuras pārstāj saņemt divpusējo palīdzību, pamatojoties uz to IKP;

6. uzskata, ka attīstības palīdzības saskaņošana ES līmenī nodrošina labāku finanšu plūsmas paredzamību saņēmējvalstīs; uzstāj uz mērķtiecīgāku resursu sadali tur, kur tie ir nepieciešami visvairāk, piemēram, vismazāk attīstītajās valstīs, un tur, kur finansējums radītu pēc iespējas lielāku ietekmi; prasa uzlabot attīstības palīdzības centienu koordināciju un saskaņotību starp dalībvalstīm un Savienību, cita starpā izmantojot attīstības sadarbības instrumentus no ES budžeta, piemēram, Attīstības sadarbības instrumentu;

7. atgādina, ka nākamais DFS periods ietver 2015. gadu, kas noteikts kā termiņš, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) un oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kopīgo mērķi 0,7 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP); attiecīgi uzsver — lai Savienība un tās dalībvalstis varētu izpildīt savas saistības starptautiskās attīstības jomā, ir vajadzīgs atbilstīgs attīstības palīdzības un finansējuma vispārējais līmenis; mudina dalībvalstis nekavējoties rīkoties, lai sasniegtu savus OAP mērķus un izpildītu saistības attīstības jomā;

8. norāda uz vajadzību pastiprināti izmantot inovatīvus finansēšanas instrumentus, piemēram, dotāciju un aizdevumu apvienošanu, lai palielinātu attīstībai paredzētos finanšu resursus;

9. ņem vērā, ka 5 % no EAF kredītiem ir rezervēti atbalsta izdevumiem, lai vairāk ievērotu to, ka šādi izdevumi ir nepieciešami fonda pārvaldībai un īstenošanai;

10. atzinīgi vērtē palielināto elastību attiecībā uz ĀKK valstīm paredzēto, bet neizlietoto līdzekļu izmantošanu, lai atbalstītu ārkārtas palīdzības un īstermiņa humānās palīdzības sniegšanu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	23.1.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	23 8 1
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Marta Andreasen, Zuzana Brzobohatá, Jean-Luc Dehaene, José Manuel Fernandes, Eider Gardiazábal Rubial, Salvador Garriga Polledo, Ingeborg Gräßle, Lucas Hartong, Monika Hohlmeier, Anne E. Jensen, Ivailo Kalfin, Sergej Kozlík, Jan Kozłowski, Alain Lamassoure, Giovanni La Via, Claudio Morganti, Jan Mulder, Juan Andrés Naranjo Escobar, Nadezhda Neynsky, Dominique Riquet, Potito Salatto, Alda Sousa, László Surján, Derek Vaughan, Angelika Werthmann
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	François Alfonsi, Paul Rübig, Peter Šťastný, Georgios Stavrakakis, Theodor Dumitru Stolojan, Gianluca Susta, Nils Torvalds

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (25.1.2013)

Attīstības komitejai

Atzinumu sagatavoja: Mariya Gabriel

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

– ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu,

– ņemot vērā ANO Deklarāciju par sieviešu un bērnu aizsardzību krīzes un bruņotu konfliktu gadījumā, kā arī ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 (2000) un Nr. 1820 (2008),

– ņemot vērā Eiropas Savienības rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā (2010.–2015. gadam),

– ņemot vērā ES pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un sieviešu visu veidu diskriminācijas apkarošanu,

A. tā kā Savienības politiku attīstības sadarbības jomā virza Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), no kuriem divi mērķi attiecas tieši uz sievietēm — TAM Nr. 3 (veicināt dzimumu līdztiesību un nodrošināt pilnvērtīgas iespējas sievietēm) un TAM Nr. 5 (uzlabot mātes veselību), savukārt vēl trīs citi mērķi dod tiešu ieguldījumu sieviešu un meiteņu dzīves apstākļu uzlabošanā — TAM Nr. 2 (nodrošināt pamatizglītību visiem), TAM Nr. 4 (mazināt bērnu mirstību) un TAM Nr. 6 (apkarot HIV/AIDS, malāriju un citas slimības); tā kā šie mērķi veiksmīgi sekmē nabadzības mazināšanu;

B. tā kā nabadzības pieaugums sievietes ietekmē vairāk nekā vīriešus;

C. tā kā Partnerattiecību nolīgumā 2000/483/EK starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū, ir noteikts, ka sistemātiski jāņem vērā sieviešu stāvoklis un dzimumu līdztiesības jautājumi visās jomās — politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā;

D. tā kā Eiropas Savienības rīcības plānā ir atzīts, ka sieviešu līdzdalībai un dzimumu līdztiesības dimensijai ir būtiska nozīme ES partnervalstu attīstībā un TAM sasniegšanā, tā kā Pārmaiņu programmā dzimumu līdztiesība ir noteikta par vienu no Savienības prioritātēm,

E. tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība, jo īpaši seksuālā vardarbība, sieviešu un meiteņu izmantošana un nogalināšana, kļūst aizvien izplatītāka;

F. tā kā bruņotie spēki un citi kaujinieki, jo īpaši dažās ĀKK valstīs, kā kara taktiku joprojām izmanto seksuālo vardarbību masveida izvarošanas, cilvēku tirdzniecības un citos sieviešu un bērnu seksuālās izmantošanas veidos; tā kā izvarošanu kara laikā ANO ir atzinusi par noziegumu pret cilvēci un ANO Drošības padome kopš 2008. gada ir apņēmusies cīnīties pret to, ka seksuālā vardarbība tiek izmantota kā kara taktika;

G. tā kā vairāki pētījumi rāda, ka tam, ka sievietes ir izglītotas, spēj pelnīt un kontrolēt ienākumus, ir vairāki pozitīvi rezultāti: samazinās māšu un zīdaiņu mirstība, uzlabojas sievietes un bērna veselība un uzturs, paaugstinās lauksaimniecības produktivitāte, var tikt mazinātas klimata pārmaiņas, palēninās iedzīvotāju skaita pieaugums, palielinās ekonomiskā aktivitāte un tiek pārtraukti nabadzības cikli;

H. tā kā vienmēr, kad sievietes ir iesaistītas konfliktu risināšanas un miera veidošanas procesā, tām ir būtiska loma miera sarunās, paplašinot atjaunošanas, atgūšanās un miera veidošanas darbības lauku,

1. pauž gandarījumu, ka vairākos rīcības plānos un paziņojumos ir atzīts, ka attīstības jomā būtiska nozīme ir dzimumu līdztiesībai un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm, un prasa, lai šī prioritāte tiktu faktiski īstenota ģeogrāfiskajās programmās; uzsver, ka saskaņā ar šo palīdzību īpašās programmās jāpievēršas pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm, sieviešu sociālekonomiskajai neatkarībai, diskriminācijas novēršanai, TAM un galvenās prioritātes — dzimumu līdztiesības — sasniegšanai; prasa arī nodrošināt labāku koordināciju ar tematiskajām programmām, kuras finansē, izmantojot ĀKK iekšējo sadarbību un attīstības sadarbības instrumentu (ASI); šīm programmām būtu jāveicina iekļaujoša, ilgtspējīga un klimatam nekaitīga attīstība, pievēršoties sociālajai un reģionālajai nevienlīdzībai, uzsverot vispārējo sabiedrisko labumu nozīmi un atbalstot vietējās pilsoniskās sabiedrības grupas, jo īpaši sieviešu tiesību organizācijas;

2. mudina Komisiju lielāku uzmanību pievērst māšu veselībai; uzsver, ka izglītība un izpratnes veidošana seksuālās un reproduktīvās veselības jomā ir būtiska sieviešu veselības programmas daļa, jo tas ir Tūkstošgades attīstības mērķis, kura īstenošana līdz šim ir bijusi visneapmierinošākā; turklāt prasa nekavējoties paredzēt pasākumus laikposmam pēc 2015. gada, jo īpaši attiecībā uz TAM Nr. 3 par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm un TAM Nr. 5 par mātes veselību, reproduktīvo veselību un ģimenes plānošanas pieejamību; uzsver pēdējā minētā mērķa nozīmīgumu, jo īpaši attiecībā uz pasākumiem, ar kuriem apstiprina seksuālās un reproduktīvās veselības un meiteņu un sieviešu tiesību sekmēšanu un iekļaušanu, jo tas ir ne tikai mērķis pats par sevi, bet arī svarīgs līdzeklis nabadzības apkarošanai un TAM sasniegšanai; uzsver, ka šajos pasākumos īpaša uzmanība jāpievērš vardarbības pret sievietēm novēršanai;

3. atzinīgi vērtē ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) iniciatīvu izveidot augsta līmeņa darba grupu, lai vadītu Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību pārskatīšanu, jo īpaši attiecībā uz sieviešu seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām un viņu tiesībām uz reproduktīvo veselību, kā arī cīņai pret HIV/AIDS;

4. uzsver, ka mērķis uzlabot mātes veselību ir ļoti svarīgs saistībā ar māšu mirstības līmeņa samazināšanu un vispārējas piekļuves nodrošināšanu reproduktīvās veselības pakalpojumiem, kas ietver sieviešu tiesību ievērošanu attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību, kurai netiek piemērotas nekādas piespiedu darbības vai ierobežojumi;

5. sveic visas valstis, kuras jau ir sasniegušas dažus TAM, piemēram, mērķi nodrošināt pamatizglītību meitenēm un zēniem; mudina Komisiju veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai popularizētu šādus panākumus, sekmētu labas prakses apmaiņu un turpinātu atbalstīt valstis, kuras veic atbilstīgus pasākumus;

6. mudina ES veicināt darbaudzināšanas programmas, kurās Eiropas sievietes, kam ir veiksmīga akadēmiskā un profesionālā karjera, strādātu kopā ar sievietēm no jaunattīstības valstīm;

7. apstiprina, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība abu dzimumu skolēnu izglītošanai par dzimumu līdztiesības jautājumiem jau skolas gaitu sākumā, lai cilvēku attieksme un sociālie stereotipi pakāpeniski mainītos un dzimumu līdztiesība kļūtu par ĀKK valstu sabiedrības pamatprincipu;

8. vērš uzmanību uz to, ka TAM Nr. 2 par izglītību ir izpildīts tikai daļēji, jo ir panākts progress attiecībā uz meiteņu izglītošanu skolās, taču mazāki panākumi ir gūti attiecībā uz to, lai nodrošinātu, ka viņas pabeidz mācības; aicina ĀKK valstis un visus starptautiskos partnerus attīstības politikā kā prioritāti noteikt visu to pasākumu izstrādi un īstenošanu, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka meitenes iegūst pamatizglītību un tām ir pieejama vidējā un augstākā izglītība;

9. tāpēc aicina piešķirt lielāku finansējumu programmām, kuru mērķis ir nodrošināt izglītības pieejamību visām meitenēm (ņemot vērā, ka sieviešu izglītošana ir svarīgs priekšnoteikums vienlīdzīgāku sabiedrību izveidē), tādējādi veicinot sieviešu ekonomisko neatkarību un mazinot sieviešu un meiteņu seksuālo izmantošanu visā pasaulē;

10. lai arī dažās jaunattīstības valstīs ir gūti lieli panākumi cilvēktiesību jomā, stingri nosoda ES finansējuma piešķiršanu tām valstīm, kurās sievietes joprojām tiek krimināli sodītas to seksuālās orientācijas dēļ;

11. atgādina, ka demokrātija nozīmē sieviešu pilnīgu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, kā tas ir noteikts starptautiskajos un reģionālajos instrumentos, piemēram, Protokolā par sieviešu tiesībām Āfrikā, kas pievienots Āfrikas hartai par cilvēka un tautas tiesībām;

12. tāpēc prasa, lai Komisija un Padome vairāk mudinātu trešās valstis to tiesību aktos, jo īpaši tiesību aktos sieviešu un meiteņu aizsardzībai pret vardarbību, noteikt skaidrus noteikumus par sieviešu tiesībām, lai garantētu šo tiesību ievērošanu, kā arī īstenot dzimumu līdztiesības politiku un mehānismus, lai panāktu sieviešu pilnvērtīgu un vienlīdzīgu iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā sabiedriskajā dzīvē gan politiskajā, gan ekonomiskajā un sociālajā jomā;

13. mudina Komisiju un Padomi rosināt trešās valstis izstrādāt praktiskus pasākumus ar mērķi palīdzēt sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, piemēram, nodrošināt patvēruma centru un konsultāciju pieejamību cietušajām personām;

14. stingri atbalsta dzimumu līdztiesības jautājumu konsultantu vai kontaktpunktu iekļaušanu ES delegācijās un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos nodrošināt delegācijām un misijām pietiekamus resursus un atbilstošus līdzekļus un darbības jomas;

15. uzsver, ka ir svarīgi pret sievietēm attiekties ne tikai kā pret neaizsargātu sabiedrības daļu, bet arī kā pret aktīvām attīstības politikas veicinātājām; šajā saistībā uzsver, ka sievietēm ir ļoti būtiska nozīme uztura un pārtikas nodrošinājuma ziņā, jo īpaši atzīstot to, ka viņas ir atbildīgas par 80 % lauksaimnieciskās ražošanas Āfrikā, lai gan viņām joprojām gandrīz nav iespēju iegūt apstrādājamo zemi īpašumā; uzsver arī, ka sievietes ir pierādījušas prasmi atrisināt problēmas un konfliktus, un tāpēc mudina Komisiju un ĀKK valstis palielināt sieviešu lomu rīcības un darba grupās;

16. uzsver, ka ir svarīgi apkarot visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm: uzmākšanos, izvarošanu un seksuālo izmantošanu, piespiedu prostitūciju, seksuālo paverdzināšanu, izmantošanu, sieviešu nogalināšanu, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, piespiedu laulības, vardarbību ģimenē u. c.; uzsver, ka sieviešu tiesību, tostarp viņu seksuālo un reproduktīvo tiesību, aizstāvēšana un sieviešu cilvēka cieņas ievērošana ir būtiska, lai novērstu un apkarotu ar dzimumu saistību vardarbību, cietušajām nodrošinātu aizsardzību un atbilstīgas konsultācijas, kā arī nodrošinātu, ka vainīgās personas tiek sodītas; aicina Komisiju kā vienu no prioritātēm savā attīstības palīdzības politikā noteikt cīņu pret šādās vardarbīgās darbībās vainīgo personu nesodāmību;

17. atzīst, ka sievietēm ir būtiska loma demokrātiskās pārejas procesos, valsts veidošanā un nostiprināšanā un konfliktu risināšanā, miera veidošanas procesā un stabilizācijā; aicina Komisiju, EĀDD un ĀKK valstis veicināt reālu un uz brīvprātības principiem balstītu politiku, kas sekmē sieviešu līdzdalību sarunās un politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanā;

18. apliecina, ka saskaņā ar īpašo Kairas Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD), aizliegumu veikt piespiedu vai obligātas darbības seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumos un ņemot vērā juridiski saistošos starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, ES tiesību aktu kopumu un Savienības politikas kompetences jomas šajā jautājumā, Savienības palīdzību nedrīkstētu sniegt nevienai iestādei, organizācijai vai programmai, kas atbalsta un veicina tādas darbības vai iesaistās tādu darbību pārvaldībā, kuras saistītas ar tādiem cilvēktiesību pārkāpumiem kā piespiedu aborti, sieviešu un vīriešu piespiedu sterilizācija vai augļa dzimuma noteikšana nolūkā veikt dzimuma atlasi pirms dzemdībām vai nonāvēt jaundzimušo, jo īpaši, ja šādu darbību prioritātes tiek noteiktas, reaģējot uz psiholoģisku, sociālu, ekonomisku vai juridisku spiedienu;

19. prasa, lai Komisija piemēro darbības rādītājus, kas noteikti ES rīcības plānā par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā, proti: 1) vismaz 80 % no finansējuma jāpiemēro dzimuma rādītāji, 2) vismaz 75 % no visiem projektiem vai programmām dzimumam ir jābūt galvenajam mērķim (G-2) vai nozīmīgam mērķim (G-1) un 3) vismaz 50 % no provizoriskajām daudzgadu programmām jābūt iekļautiem pasākumiem, kas saistīti ar dzimumu līdztiesību;

20. prasa Komisijai iesniegt Eiropas Parlamentam progresa ziņojumu par to, kā tiek īstenots ES rīcības plāns par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	22.1.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	26 1 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Emine Bozkurt, Tadeusz Cymański, Edite Estrela, Iratxe García Pérez, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Constance Le Grip, Elisabeth Morin-Chartier, Siiri Oviir, Antonyia Parvanova, Raül Romeva i Rueda, Joanna Senyszyn, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Marc Tarabella, Britta Thomsen, Marina Yannakoudakis, Anna Záborská
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Vilija Blinkevičiūtė, Minodora Cliveti, Anne Delvaux, Mariya Gabriel, Nicole Kiil-Nielsen, Christa Klaß, Mojca Kleva Kekuš, Katarína Neveďalová, Angelika Werthmann

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	19.2.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	23 4 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Thijs Berman, Michael Cashman, Ricardo Cortés Lastra, Véronique De Keyser, Nirj Deva, Leonidas Donskis, Charles Goerens, Mikael Gustafsson, Filip Kaczmarek, Michał Tomasz Kamiński, Miguel Angel Martínez Martínez, Gay Mitchell, Norbert Neuser, Jean Roatta, Birgit Schnieber-Jastram, Michèle Striffler, Alf Svensson, Keith Taylor, Eleni Theocharous, Patrice Tirolien, Anna Záborská
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Philippe Boulland, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Enrique Guerrero Salom, Isabella Lövin, Gesine Meissner, Judith Sargentini

Juridisks paziņojums - Privātuma politika