ZIŅOJUMS par sieviešu mobilitāti izglītības un profesionālajā jomā ES

6.5.2013 - (2013/2009(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Licia Ronzulli
Atzinumu sagatavoja (*): Csaba Sógor, Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
(*) Iesaistītā komiteja – Reglamenta 50. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par sieviešu mobilitāti izglītības un profesionālajā jomā ES

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 2. un 3. pantu,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 8., 45., 165. un 166. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 21., 23. un 25. pantu,

–   ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu[1],

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu „Jaunu prasmju un darba vietu programma: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010) 0682),

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. jūnija paziņojumu „Jauns stimuls Eiropas sadarbībai profesionālās izglītības un apmācības jomā, lai atbalstītu stratēģiju „Eiropa 2020”” (COM(2010)0296),

–   ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības Eiropas Savienībā veicināšanu[2],

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0164/2013) un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0164/2013),

A.  tā kā tiesības dzīvot un strādāt citā Eiropas Savienības valstī ir viena no pamatbrīvībām, ko pilsoņiem garantē Līgums par Eiropas Savienību, un tā kā mobilitāte ir daudzdimensionāla parādība, kurai ir raksturīgi ekonomiski, sociāli un ģimenes aspekti;

B.  tā kā darbinieku mobilitāte un mobilitāte izglītības jomā veicina piederības Eiropas pilsonībai apziņu; un tā kā tās ir uzskatāmas arī par Eiropas principu kohēzijas un solidaritātes īstenošanai ES līmenī;

C.  tā kā kopš 1987. gada programma Erasmus ir devusi iespēju studēt ārzemēs vairāk nekā 2,2 miljoniem Eiropas Savienības pilsoņu un pēc izglītības ieguves perioda tā var īpaši sekmēt darbinieku mobilitāti pārrobežu līmenī, un tā kā sieviešu izglītības un profesionālās apmācības līmeņa paaugstināšana sekmē viņu mobilitātes palielināšanos;

D.  tā kā ekonomikas un finanšu krīze ir negatīvi ietekmējusi ES darba tirgu, jo īpaši nodarbinātības rādītāju ziņā un attiecībā uz iespēju brīvi pārvietoties un izvēlēties darbu atbilstoši izglītības un profesionālajām kvalifikācijām, turklāt sievietes ir viena no grupām, kas tika skarta vissmagāk;

E.   tā kā saskaņā ar jaunākajiem pieejamiem datiem sieviešu bezdarba līmenis Eiropas Savienībā ir 10,7 % (vai 22,7 % sieviešu vecumā līdz 25 gadiem);

F.   tā kā mobilitāte profesionālajā jomā ir stratēģisks mērķis Eiropas Savienībai, jo tādējādi tā palielina vienotā tirgus efektivitāti un veicina svarīgu ekonomiskā un sociālā progresa elementu — profesionālo zināšanu un nodarbinātības līmeņa — pieaugumu;

G.  tā kā darbinieku mobilitātes jomā ES pastāv ievērojamas dzimuma noteiktas atšķirības — vīrieši darba dēļ vai darbavietas pārcelšanas dēļ pārvietojas daudz biežāk nekā sievietes (44 % salīdzinājumā ar 27 %), turpretī sievietes daudz biežāk ir spiestas saskarties ar pārtraukumiem karjeras veidošanā, pārceļoties uz attālu vietu, lai būtu kopā ar savu dzīvesbiedru;

H.  tā kā galvenie šķēršļi sieviešu mobilitātei profesionālajā jomā ir dzimumu segregācija darba tirgū, pienācīgu darba apstākļu trūkums, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība, ģimenes un darba dzīves saskaņošanai nepiemēroti pasākumi, nemainīgi stereotipi un dzimuma noteiktas diskriminācijas risks; tā kā faktori, kas ir saistīti ar ģimeni, būtiski atšķirīgajiem pieejamajiem ģimenes pabalstiem dalībvalstīs, sociālajiem tīkliem, bērnu un citu apgādājamo aprūpes iespējām, jo īpaši bērnudārzu, silīšu un pakalpojumu, kas nodrošinātu brīvā laika pavadīšanas iespējas bērniem, sabiedrisko tīklu neesamību vai nepilnībām, ar mājokli un vietējiem apstākļiem, kā arī cita veida šķēršļi (valodas nezināšana, tiesību nepārzināšana) arī ir ierobežojumi, kas traucē sievietēm brīvi pārvietoties, uzturēties un strādāt visā Eiropas teritorijā;

I.    tā kā sievietes vairāk nekā vīrieši ir pakļautas sociālajam riskam visa mūža garumā, kā rezultātā nabadzība kļūst aizvien izteiktāka sieviešu vidū; tā kā saskaņā ar jaunākajiem aprēķiniem sieviešu darba samaksa Eiropas Savienībā ir par 16,4 % zemāka nekā vīriešu darba samaksa un ir novērojamas būtiskas atšķirības dalībvalstīs, kurās vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība svārstās no 1,9 % līdz 27,6 %[3];

J.    tā kā, lai uzlabotu sieviešu integrāciju darba tirgū, ir vajadzīgi daudzpusīgi politikas risinājumi, kuros iekļauta mūžizglītība, darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana, jo īpaši attiecībā uz vientuļajām mātēm, cīņa pret nestabilu darbu un tādu darbavietu, kurās nodrošina tiesību ievērošanu, veicināšana, sabiedrības veselības aprūpes tīkls, sabiedrības sociālā nodrošinājuma sistēma un diferencētas darba organizācijas metodes atbilstoši sieviešu vajadzībām;

K.  tā kā augsti kvalitatīva izglītība paver sievietēm plašākas nodarbinātības iespējas, uzlabo viņu prasmes un svarīgākās zināšanas attiecīgajā jomā; tā kā šis apstāklis atvieglo viņu dalību sabiedriskajā dzīvē un kultūras pasākumos, kā arī garantē labāku darba samaksu darba tirgū;

L.   tā kā mobilitāte izglītības jomā palīdz veicināt profesionālo mobilitāti un palielināt iespējas darba tirgū un tā kā tai jābūt pieejamai visiem, tostarp sievietēm ar zemu kvalifikāciju līmeni,

1.   uzsver vajadzību palielināt izpratni par visām vecuma grupām piederošu sieviešu stāvokli tādu ES politikas jomu kontekstā kā izglītība, sociālā integrācija, ģimenes un darba saskaņošanas līdzekļi, migrācija un nodarbinātība, nabadzība, veselības aprūpe un sociālā aizsardzība, lai aizsargātu sieviešu tiesības, veicinātu līdztiesību un vienlīdzīgas darba iespējas vīriešiem un sievietēm, garantētu drošus darba apstākļus, vienlīdzīgu piekļuvi darbam un karjeras veidošanas iespējas, tostarp vienādu kritēriju piemērošanu darbinieku atlasē, lai liktu lielāku uzsvaru uz sieviešu nozīmi lēmumu pieņemšanas procesā un novērstu visu veidu ekspluatāciju darba tirgū, piemēram, profesionālo segregāciju un diskrimināciju sieviešu un vīriešu darba atalgojuma jomā, jo īpaši atbalstot mūžizglītību, cīnoties pret nestabilu nodarbinātību un veicinot darba attiecības, kurās ievēro tiesības, tāda darba laika noteikšanu, kas ļautu saskaņot darbu un privāto dzīvi, kā arī sabiedrības veselības aprūpes tīkla un sociālā nodrošinājuma sistēmas attīstību un daudzveidīgu praksi attiecībā uz darba laika organizāciju pēc sievietes pieprasījuma;

2.   uzsver, ka izglītība un profesionālā mobilitāte ir radījusi pievienoto vērtību Eiropas Savienībā; uzsver, ka, ņemot vērā ekonomiskās krīzes sekas, ir jāpielāgo profesijas izvēle darba tirgus piedāvājumam un ka ir būtiski uzlabot sieviešu spēju pielāgoties jaunām darba iespēju prasībām, mainot nodarbošanos;

3.   uzskata, ka sieviešu mobilitātes veicināšana izglītības un profesionālajā jomā var palīdzēt sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķi paaugstināt sieviešu un vīriešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātību līdz 75 %, nodrošinot, piemēram, jauniešu, gados vecāku darba ņēmēju un mazkvalificētu darba ņēmēju lielāku līdzdalību un migrantu labāku integrāciju;

4.   aicina dalībvalstis, izstrādājot valsts stratēģijas un reformu programmas, tajās iekļaut noteikumus, kuru mērķis ir garantēt pārredzamību un informāciju par sieviešu un viņu ģimenes locekļu tiesībām mobilitātes jomā;

5.   uzskata, ka mobilitāte profesionālajā jomā nedrīkst negatīvi ietekmēt sieviešu sociālās tiesības un tāpēc ir jāgarantē valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas uzturēšana un tiesību uz pensiju pārnese starp valstīm, vienlaikus atzīstot, ka Savienības valstīs pastāv dažādas pensiju sistēmas;

6.   aicina dalībvalstis apkopot un analizēt datus par grūtībām sieviešu mobilitātes jomā un par tās mērogu un struktūru, apzināt un sniegt informāciju par profesionālās mobilitātes priekšrocībām attiecīgās valsts iekšējā tirgū, kā arī par mobilitātes priekšrocībām izglītības un profesionālajā jomā ārvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis cieši uzraudzīt tās aģentūras un struktūras, kuras piedāvā darbu citu dalībvalstu darba ņēmējiem, un atklāt iespējamo nelegālo vai nedeklarēto nodarbinātību, kā arī aģentūras un struktūras, kuras piedāvā fiktīvu darbu;

7.   aicina dalībvalstis sniegt datus pa dzimumiem attiecībā uz profesionālo mobilitāti un, izstrādājot valsts politiku un valsts reformu programmas, tajās iekļaut noteikumus par dzimumu līdztiesības veicināšanu un īpašu uzmanību pievērst to darbības programmu izstrādei un īstenošanai valsts vai reģionālajā līmenī, kuras saņem finansējumu no Eiropas Sociālā fonda (ESF) gan laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, gan arī turpmāk; atsaucas uz savu 2012. gada 23. oktobra rezolūciju, ar ko apstiprina Komisijas priekšlikumu 25 % no kopējā kohēzijas politikas finansējuma atvēlēt ESF[4];

8.   uzsver — ja šis jautājums būs īpašs mērķis šajās programmās vai arī īpaša horizontālā prioritāte, tad tā būs laba prakse, un šie pasākumi sniegs rezultātus reģionālajā un/vai vietējā līmenī;

9.   norāda — lai veicinātu nodarbinātību, ir jāpievērš pastiprināta uzmanība pārrobežu sadarbībai un labākās prakses apmaiņai starp izglītības iestādēm un profesionālām struktūrām dalībvalstīs, un skolas sistēmām jākļūst vienlīdzīgākām un iekļaujošākām;

10. aicina dalībvalstis pastiprināt centienus un sadarbību, īpašu uzmanību pievēršot informācijas un konsultāciju pieejamības nodrošināšanai, cīņā pret cilvēku tirdzniecību starptautiskos tīklos, kas piesaista darba ņēmējus, jo īpaši sievietes, solot neeksistējošu darbu, tādējādi palielinot seksuālas izmantošanas vai piespiedu darba vai pakalpojumu sniegšanas (ubagošana, vergošana vai vergošanai līdzīga prakse, kalpība, izmantošana krimināla rakstura darbību vai orgānu izņemšanas nolūkiem) gadījumu skaitu;

11. norāda, ka mobilitātes pamatā ir jābūt dzimumu līdztiesībai un cīņai pret diskrimināciju dzimuma, rases, izcelsmes, reliģiskās piederības, vecuma vai veselības stāvokļa dēļ;

12. norāda, ka sievietes, kuras pārceļas uz ārvalstīm tāda darba dēļ, kurš saistīts ar mājas uzkopšanu un bērnu vai cilvēku ar invaliditāti vai gados vecu cilvēku aprūpi, bieži tiek nodarbinātas bez līguma vai strādā nelikumīgi, tāpēc tām nav tiesību uz sociālo nodrošinājumu, veselības aprūpi, atbilstošu pensiju vai citiem ieguvumiem saistībā ar veiktajām pensiju iemaksām;

13. aicina sociālos partnerus, dalībvalstis un Komisiju atbalstīt dzimumu līdztiesības aspektu pilnveidošanu koplīgumos, tostarp veicinot tiesības uz elastīgu darba laiku, bērnu aprūpes iespējām, konsultācijas darba ņēmējām sievietēm un pasākumus, lai palielinātu sieviešu pārstāvību sarunās par darba koplīgumu slēgšanu, kā arī novērtējot koplīgumu ietekmi uz sievietēm;

14. aicina dalībvalstis uzraudzīt to darba ņēmēju stāvokli, kuri uzņemas rūpes par bērniem vai citām apgādājamām personām; nodrošināt sievietēm, kuras dodas pildīt šādus darba pienākumus ārvalstīs, pietiekamu informāciju, tostarp par piekļuvi legālam darbam un apmācību šajā jomā, sociālajām tiesībām, veselības aprūpi utml.; sniegt šīm sievietēm konsultācijas par legālu darbu un brīdināt viņas par briesmām, ko var radīt nelegāla darba tirgus;

15. uzsver, ka Eiropas politikas jomās ir jāņem vērā arī to sieviešu dzīves un darba apstākļi, kuras pārceļas, lai strādātu sezonas lauksaimniecības darbus, jo īpaši attiecībā uz viņu vajadzībām atbilstīga mājokļa, sociālās aizsardzības, veselības apdrošināšanas un aprūpes, ģimenes un darba dzīves saskaņošanas un pienācīga atalgojuma ziņā; uzsver nepieciešamību cīnīties pret izmantošanas gadījumiem, ar kuriem daudzām no šīm sievietēm ir jāsaskaras;

16. norāda, ka sievietēm, kas pārceļas uz ārvalstīm nodarbinātības dēļ, bieži tiek piedāvāti viszemākie amati darba tirgū prasmju, darba samaksas un prestiža ziņā un ka darbinieču migrācija bieži koncentrējas dažos amatos, kuros dominē sievietes un kuri saistīti ar tradicionālajām dzimumu lomām; tāpēc aicina dalībvalstis rūpīgi uzraudzīt, lai tiktu garantēti atbilstīgi ar līgumiem saistīti risinājumi, cīnoties pret pārmērīgi biežu netipisku darba līgumu veidu izmantošanu;

17. aicina dalībvalstis sadarboties, lai rastu risinājumus noteiktu profesionālās mobilitātes izraisīto seku novēršanai vai kompensēšanai atsevišķās dalībvalstīs un jomās (piemēram, medicīnas darbinieku, no kuriem lielākā daļa ir sievietes, mobilitāte), kas var arī negatīvi ietekmēt cilvēktiesību ievērošanu izcelsmes dalībvalstīs;

18. uzskata, ka ir būtiski sniegt iespējas sievietēm, kuras pārceļas uz ārvalstīm, izmantot pārnesamas sociālā nodrošinājuma tiesības, nodrošinot, ka viņas patiesi izmanto iegūtās īpašās tiesības.

19. vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīs ir novērojamas būtiskas atšķirības attiecībā uz ģimenes pabalstiem un sociālajām tiesībām, un norāda, ka šādas atšķirības var būt reāls šķērslis profesionālajai mobilitātei tiem vīriešiem un sievietēm, kam jārūpējas par ģimeni;

20. aicina dalībvalstis nodrošināt diplomu un profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu un sekmēt šādu atzīšanas procedūru vienkāršošanu;

21. norāda, ka gadījumos, kad galvenā problēma ir nevis pati atzīšana, bet gan ieilgusī atzīšanas procedūra, tas var būt neveiksmīgu startu iemesls jaunajā vietējā sabiedrībā ES;

22. pauž bažas par sieviešu intelektuālā potenciāla nepietiekamas izmantošanas ievērojamo līmeni, t. i., mobilo sieviešu iegūto kvalifikāciju nepietiekamu izmantošanu, kas ir sevišķi raksturīga jomās, kur lielākoties ir nodarbinātas mobilas sievietes, piemēram, aprūpē un mājsaimniecības darbos;

23. uzsver, ka ir jāgarantē skaidri noteikumi sievietēm, lai veicinātu, ka viņas ieņem vadošus amatus uzņēmumos un norāda, ka lielāks sieviešu īpatsvars valdēs palielina konkurētspēju un produktivitāti; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kurā ir paredzēts līdz 2020. gadam noteikt minimuma kvotu, saskaņā ar kuru 40 % direktoru bez izpildpilnvarām biržā kotētajos uzņēmumos, kuros nodarbinātas ne mazāk par 250 personām un kuru gada apgrozījums pārsniedz EUR 50 miljonu, ir jābūt sievietēm;

24. aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot sieviešu tiesību pārkāpumu darba tirgū konstatēšanu un novēršanu un par šādiem pārkāpumiem piemērot efektīvus sodus, lai sniegtu sievietēm, kuras dzīvo ārvalstīs darba dēļ, visu nepieciešamo informāciju, tostarp informāciju par piekļuvi darbavietām un apmācībai šajā jomā, sociālajām tiesībām un veselības aprūpei, kā arī, nenosakot papildu maksu, nodrošināt konsultācijas par nodarbinātības iespējām un sociālā mājokļa programmām;

25. aicina Komisiju pārraudzīt, kā sieviešu un vīriešu starpā tiek sadalīts ES finansējums, kas paredzēts izglītībai un apmācībai, mobilitātei profesionālajā un izglītības jomā un līdzdalības darba tirgū palielināšanai, un regulāri ziņot par to; aicina gan dalībvalstis, gan Komisiju nekavējoties rīkoties finansējuma nevienlīdzīgas sadales gadījumā;

26. aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kuru mērķis ir novērst šķēršļus sievietēm, kuras vēlas veidot karjeru un saņemt sociālās garantijas valstīs, uz kurām viņas pārceļ no sākotnējās dzīvesvietas un kuras nav viņu izcelsmes valstis;

27. norāda, ka sievietes, tostarp migrējošas darbinieces, biežāk nekā vīriešus piespiež strādāt nepilnas slodzes darbu (2011. gadā 32,1 % sieviešu salīdzinājumā ar 9 % vīriešu Eiropas Savienībā veica nepilnas slodzes darbu); prasa dalībvalstīm pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai izskaustu pieņemšanu darbā uz nepilnu slodzi (pienākums sniegt pamatojumu, noteiktu nodokļu priekšrocību atcelšana utml.) un nostiprinātu to sieviešu tiesības, kurām nav iespējas izvairīties no nepilnas slodzes darba (pirmtiesības uz pieņemšanu darbā uz pilnu slodzi, kompensācija par to, ka nav pastāvīga darba, atlaišanas gadījumā utml.);

28. mudina dalībvalstis un Komisiju stiprināt ES politikas centienus apkarot to ES migrējošo darbinieku, jo īpaši sieviešu, tiešu un netiešu diskrimināciju, kurus uzņem citas dalībvalstis, kā arī viņu tiesību pārkāpumus nepietiekamo valodas zināšanu un viņiem piemērojamo uzņemošās dalībvalsts nodarbinātības tiesību aktu nepārzināšanas dēļ;

29. aicina Komisiju un dalībvalstis ar vietējo ieinteresēto personu, sociālo partneru un izglītības iestāžu atbalstu izglītot sievietes par profesionālās mobilitātes piedāvātajām iespējām, īpašu uzmanību pievēršot personīgajai izaugsmei un karjeras plānošanai, kā arī par tiesībām, ceļojot no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti profesionālu iemeslu dēļ;

30. aicina dalībvalstis izveidot kontaktpunktus mobilām mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpes darbiniekiem, kuriem ir individuālas darba tiesiskās attiecības, lai nodrošinātu tiem nepieciešamos līdzekļus tāda tīkla izveidei, kas sniedz informāciju par viņu tiesībām, un atbalstīt nevalstiskās organizācijas, kuras aktīvi darbojas šajā jomā;

31. Mudina dalībvalstis vienkāršot procedūras vietēja un reģionāla mēroga iestādēs, lai:

-   izstrādātu un īstenotu konkrētas programmas sieviešu un vīriešu integrācijai vietējās kopienās un starpkultūru apmaiņas veicināšanai,

-   piedāvātu atbilstīgus pakalpojumus sievietēm, kuras seko saviem dzīvesbiedriem vai partneriem uz citām dalībvalstīm, piemēram, kursus, lai veicinātu viņu integrāciju jaunajā sociālajā un kultūras vidē, piemēram, valodu kursus un profesionālās orientācijas kursus, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām sievietēm,

-   pievērstu lielāku uzmanību sieviešu integrācijai darba tirgū, jo īpaši tam, vai sievietes iegūst un paaugstina kvalifikāciju un apgūst prasmes, kā arī mūžizglītības un apmācības programmu īstenošanai,

-   pievērstu uzmanību ļoti mobilām sievietēm, kas pakļautas riskam, piemēram, mājsaimniecībās nodarbinātām personām, aprūpes darbiniecēm, apkopējām un sievietēm, kas strādā viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas nozarē (HORECA),

-   atbalstītu bezpeļņas organizāciju rīkotās sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņas, galveno uzmanību pievēršot starptautisko kopienu sieviešu, piemēram, ārvalstīs dzīvojošo dzīvesbiedru un partneru, jautājumiem;

-   izstrādātu apmācības programmas integrācijas veicināšanai, psiholoģiskās konsultācijas un integrācijas projektus; uzsver, ka no praktiskā viedokļa tieši konkrēti pasākumi palīdz izprast un atrisināt problēmas;

32. uzsver, ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība rada kaitējumu ekonomikai un iedzīvotājiem; uzsver, ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību daļēji izraisa tas, ka nozarēs, kurās sievietes ir īpaši daudz pārstāvētas, darba samaksa bieži vien ir zemāka;

33. aicina dalībvalstis darīt pārredzamākas darba samaksas tendences, jo īpaši atbalstot koplīgumus, lai novērstu pašreizējās vai pieaugošās atšķirības darba samaksā, tostarp ietekmi uz pensiju uzkrājumiem izcelsmes dalībvalstī un uzņēmējā dalībvalstī, un veikt nepieciešamos pasākumus, lai samazinātu atšķirības darba samaksā; aicina Komisiju ierosināt jaunus pasākumus, lai piemērotu sodus un efektīvi samazinātu atšķirības vīriešu un sieviešu darba samaksā un uzraudzīt Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, sekmīgu īstenošanu un efektivitāti, kā arī pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību (Direktīva 2006/54/EK), kā to 2012. gada 13. marta rezolūcijā pieprasījis Eiropas Parlaments; aktīvi aicina Komisiju un dalībvalstis nolūkā novērst darba samaksas atšķirības starp dzimumiem sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt politiku, kas būtu vērsta uz sieviešu integrāciju darba tirgū un veicinātu vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz mobilitāti;

34. uzsver, ka rūpes par bērnu audzināšanu ir jāuzņemas gan vīriešiem, gan sievietēm, gan arī sabiedrībai kopumā, un aicina dalībvalstis nodrošināt darbiniekiem, kuri pārceļas kopā ar dzīvesbiedru vai partneri un/vai bērniem, neatkarīgi no viņu atalgojuma vai kvalifikācijas līmeņa, informāciju par uzņēmējā dalībvalstī pieejamiem ģimenes pabalstiem, bērnu un citu apgādājamo valsts aprūpes iespējām, pirmsskolas iestādēm, skolām un medicīniskajiem pakalpojumiem, kā arī bezmaksas piekļuvi valsts nodarbinātības pakalpojumiem saskaņā ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem, lai dzīvesbiedriem vai partneriem, kuri pārceļas uz citu dalībvalsti, palīdzētu atrast darbu; atkārtoti pauž viedokli, ka ir jāgarantē tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos;

35. aicina dalībvalstis izstrādāt infrastruktūras pasākumus, lai atbalstītu mobilus darba ņēmējus ar ģimenēm, risinot jautājumus, kas saistīti ar piekļuvi izglītībai un bērnu aprūpei, sociālās nodrošināšanas un sociālajiem pakalpojumiem; aicina gan nosūtošās, gan uzņemošās dalībvalstis izstrādāt mehānismus ļoti mobilu darba ņēmēju ar ģimenēm integrācijai un reintegrācijai; uzsver, ka darba devējiem būtu vairāk jāatzīst sieviešu, kuras pārceļas uz ārvalstīm, starpkultūru prasmju nozīme;

36. mudina dalībvalstis cīnīties pret visām vecuma grupām piederošu sieviešu nabadzību un sociālo atstumtību; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai novērstu nabadzības feminizāciju, proti, veicināt nodarbinātību un uzņēmējdarbības garu sieviešu vidū, cīnīties pret darba samaksas atšķirībām un sekmēt profesionālās un ģimenes dzīves saskaņošanu, attīstot bērnu aprūpes iespējas;

37. aicina dalībvalstis un Komisiju pievērst īpašu uzmanību gados vecāku sieviešu nabadzības problēmai, kas rodas tādēļ, ka viņas saņem mazākas pensijas, un kas ir arī tādu bezdarba periodu sekas, kuri viņām ir nepieciešami, lai rūpētos par saviem bērniem un citiem apgādājamiem ģimenes locekļiem;

38. aicina dalībvalstis iedrošināt darba devējus palielināt sieviešu darba laika elastību, jo īpaši attiecībā uz sievietēm, kuru bērni ir palikuši izcelsmes dalībvalstī, tādējādi ļaujot viņām saglabāt efektīvu un reālu saikni ar bērniem;

39. aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt attālinātu darbu uzņēmumos un pārvaldēs, ievērojot vienlīdzīgus darba samaksas un sociālos nosacījumos, lai sievietēm nebūtu jāpārtrauc karjeras veidošana dzīvesbiedra mobilitātes dēļ;

40. aicina dalībvalstis aktīvi veicināt šķēršļu novēršanu darbinieku mobilitātei, piedāvājot ģimenes locekļiem un partneriem tādus pakalpojumus kā kursi viņu ilgtermiņa integrācijas veicināšanai jaunajā sociālajā un kultūras vidē, piemēram, valodas vai profesionālās apmācības kursus, lai garantētu viņu neatkarību un cieņu;

41. uzsver, ka jāveicina sieviešu interese par izglītību un apmācību tā saucamajās MINT profesijās (matemātika, informātika un jaunās tehnoloģijas), lai izskaustu profesionālo segregāciju un diskrimināciju darba samaksas dēļ; mudina dalībvalstis atbalstīt specialitātes un profesijas, kurās vajadzīgas zinātniskās, tehniskās, inženierijas un matemātiskās prasmes un par kurām veicina sieviešu interesi jau agrīnā vecumā, lai uzlabotu viņu nodarbinātības iespējas un palīdzētu pāriet no izglītības uz profesionālo izglītību un nodarbinātību; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt vai turpināt pilnveidot kvalitatīvus profesionālās orientācijas pakalpojumus ar mērķi palīdzēt sievietēm šajā saistībā;

42. uzsver, ka pozitīvu ietekmi rada sieviešu agrīna iepazīstināšana ar profesijām būtiskākajās nozarēs ar augstu darbavietu radīšanas potenciālu, jo īpaši videi draudzīgā ekonomikā, veselības un sociālās aprūpes nozarē, kā arī digitālajā ekonomikā;

43. aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai risinātu dzimumu segregācijas problēmu nozarēs, gan savlaicīgi motivējot darba ņēmējus strādāt atbilstošās nozarēs, gan pievēršoties apsvērumiem, kas padara šādas nozares mazāk pievilcīgas sievietēm vai vīriešiem, piemēram, darba apstākļiem, kas nav savienojami ar aprūpes pienākumiem, no vienas puses, un darba samaksai, no otras puses;

44. atkārtoti aicina dalībvalstis veicināt mācību un profesionālo mobilitāti ar šādām darbībām: (a) ar izpratnes palielināšanu un visiem ērti pieejamas informācijas nodrošināšanu; (b) ar mobilitātes pievienotās vērtības uzsvēršanu agrīnos izglītošanās posmos; (c) ar tādu mācīšanās rezultātu atzīšanas nodrošināšanu, kas gūti, izmantojot iespēju pārvietoties starp dalībvalstīm; (d) ar administratīvā sloga samazināšanu un attiecīgo dalībvalstu iestāžu sadarbības veicināšanu; (e) uzturēšanās ārvalstī atzīšanu pensijas uzkrāšanā izcelsmes dalībvalstī;

45. aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst izglītības un profesionālās apmācības, augstākās izglītības un pieaugušo apmācības dimensijām, lai uzlabotu izglītības kvalitāti un tādējādi uzlabotu nākotnes izredzes nodarbinātības ziņā;

46. norāda, ka kopš programmas Erasmus sākšanas 1987. gadā tās sniegtās mobilitātes iespējas ES vien ir izmantojuši vairāk nekā 2,2 miljoni studentu un tā ir sniegusi nozīmīgu ieguldījumu mobilitātē Eiropas augstākās izglītības jomā; tāpēc pauž cerību, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā būs paredzēts atbilstošs finansējums visām mobilitātes un izglītības atbalsta programmām; aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk aktīvi atbalstīt izglītības un studiju programmas Eiropas un starptautiskajā līmenī, kā arī tādas programmas kā Grundtvig, Comenius, Leonardo da Vinci, Jean Monet un Erasmus, lai sekmētu sieviešu mobilitāti izglītības un profesionālajā jomā Eiropas Savienībā un dotu iespēju skolotājiem daļu karjeras veidot citā ES dalībvalstī, tādējādi veicinot pilsoniskuma un Eiropas piederības apziņas veidošanos; uzsver, cik svarīga ir jaunā daudzgadu izglītības, profesionālās apmācības, jaunatnes un sporta programma, kas pamatojas uz visās esošās Eiropas programmās gūto pozitīvo pieredzi mobilitātes un izglītības jomā;

47. uzsver dzimumu līdztiesības principam atbilstošu izglītības sistēmu nozīmi, jo tās piedāvā bērniem daudzveidīgu izvēli savu talantu atklāšanai; uzsver, ka pētījumu rezultāti norāda uz to, ka spēcīgi dzimumu stereotipi izglītībā veicina dzimumu segregāciju darba tirgū gan attiecībā uz nozarēm, gan profesijām; aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret šādiem stereotipiem;

48. uzsver, ka jāievieš garantija jauniešiem Eiropas Savienības dalībvalstīs, lai uzlabotu jauniešu, tostarp izglītotu sieviešu, piekļuvi darba tirgum un atvieglotu pāreju no studijām uz darba tirgu; uzsver, ka agrīniem profesionālās mobilitātes modeļiem ir būtiska nozīme, lai vēlāk panāktu izmaiņas nodarbinātībā; atsaucas uz divām EP rezolūcijām — 2012. gada 24. maija rezolūciju par Jaunatnes iespēju iniciatīvu un 2013. gada 16. janvāra rezolūciju par Jaunatnes garantiju; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties īstenot pasākumu kopumu jauniešu nodarbinātības veicināšanai, jo īpaši pasākumus, kas attiecas uz iniciatīvu „Tava pirmā EURES darbvieta” un Jaunatnes garantiju, lai veicinātu jaunu sieviešu agrīnu mobilitāti izglītības un profesionālajā jomā;

49. aicina Komisiju arī rast risinājumus, lai nodrošinātu saskaņu starp jauniešu mobilitātes rezultātā iegūtās izglītības līmeni un šim līmenim atbilstošiem darba piedāvājumiem, lai garantētu izglītības un profesionālās mobilitātes efektivitāti abos posmos;

50. uzsver, ka nodarbinātības veicināšanas nolūkā ir jāņem vērā ne tikai ilgtermiņa cīņa pret bezdarbu, bet arī studentu un darba ņēmēju, kā arī skolotāju ar īpašu specializāciju mobilitātes attīstība; uzskata, ka ar šādu pieeju varētu nodrošināt skolotāju darba kvalitāti;

51. uzsver, cik liela nozīme ir uzlabotai sociālajai dimensijai attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos esošām sievietēm, sievietēm ar niecīgiem ienākumiem un sievietēm, kuras ir bērnu kopšanas atvaļinājumā vai ir vientuļās mātes, piekļuvei mobilitātes programmām izglītības jomā;

52. atgādina dalībvalstīm, ka ir jāprecizē finanšu atbalsta iespējas par labu sieviešu mobilitātei izglītības un profesionālajā jomā un jāatvieglo piekļuvei šai informācijai;

53. uzsver, ka invalīdēm, sievietēm bez kvalifikācijas vai ar zemu kvalifikāciju un vientuļajām mātēm ir jāsniedz pietiekama informācija un papildu atbalsts, lai viņas varētu piekļūt esošajām mobilitātes programmām apmācības, mācību un izglītības jomā;

54. vērš īpašu uzmanību uz problēmām, kas skar sievietes ar invaliditāti, un uzsver, ka ir nepieciešami pasākumi un darbības, lai cīnītos pret divkāršu diskrimināciju un veicinātu tiesību un iespēju pilnīgu vienlīdzību;

55. uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai respektētu mazākumtautu kopienu sieviešu kultūras piederību un/vai tradīcijas;

56. aicina dalībvalstis veicināt valsts, reģionāla un vietēja mēroga projektus ar mērķi palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū; aicina dalībvalstis sekmēt sieviešu un vīriešu aktīvāku līdzdalību brīvprātīgo darbā un darbā sabiedrības labā;

57. uzsver, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība mobilitātes atbalstam attiecībā uz sievietēm, kurām ir vairāk nekā 45 gadi un kuras daudz labprātāk nekā citas sievietes pieņem nestabila darba nosacījumus;

58. uzsver, ka ir jāpalielina to sieviešu līdzdalības līmenis mūžizglītības programmās — tostarp programmās, kas saistītas ar prasmju pilnveidi, — kuras ir pārcēlušās uz ārvalstīm, kā arī jāievieš programmas, kuru mērķis ir stiprināt sociālo integrāciju;

59. uzsver, ka ar bezdarbu un grūtībām integrēties darba tirgū saskaras visu vecumu sievietes un sievietēm ir ātri jāpielāgojas darba tirgus vajadzībām; un atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos pasākumus, lai risinātu problēmu, kas saistīta ar pašreizējo nepieņemamo jauniešu bezdarba līmeni un sociālo atstumtību, un piedāvātu jauniešiem darbu, izglītību un apmācību; atbalsta Komisijas pieņemtās iniciatīvas, piemēram, mehānismu „W.O.M.E.N. Mobility Enhancement”, un aicina Komisiju paplašināt un uzlabot to projektu darbības jomu, kuru mērķis ir palielināt sieviešu mobilitāti profesionālajā jomā;

60. uzsver Eiropas gadā aktīvai novecošanai un starppaaudžu solidaritātei gūtos secinājumus; uzsver, ka ir jāatbalsta brīvprātīgās darbības un zināšanu un pieredzes apmaiņa starp dažādām sieviešu paaudzēm;

61. aicina Komisiju atbalstīt pienācīgu finanšu līdzekļu sadali programmām, kas veicina sieviešu nodarbinātību un nelabvēlīgā situācijā esošu grupu izglītības kvalitāti;

62. iesaka izveidot Eiropas Konsultāciju dienestu tīklu, lai palīdzētu vietēja mēroga kopienām risināt šīs problēmas, nodrošinot informāciju, zinātību un pamatnostādnes attiecībā uz sieviešu integrāciju; iesaka veicināt un izmantot instrumentus un tīklus, un nodrošināt pastāvīgu finansējumu esošajiem Eiropas tīkliem, gan arī instrumentus mobilitātes veicināšanai, piemēram, EURES, “Tava Eiropa” un “Europe Direct”, kas arī palīdz sievietēm vienkāršāk atrast informāciju par viņu tiesībām un iespējām dažādās ES dalībvalstīs;

63. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

• [1]  OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.
• [2]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0455.
• [3]  Eurostat 2010, izņemot attiecībā uz EE, EL (2008). AT, BE, ES, IE, FR, IT, CY: provizoriski dati.
• [4]  Eiropas Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūcija labvēlīga iznākuma panākšanai 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas apstiprināšanas procedūrā.

PASKAIDROJUMS

Tuvākajos gados Eiropai būs jāveic svarīgi uzdevumi darba tirgus turpmākas atvēršanas un pieejamības nodrošināšanas ziņā.

Pirmkārt, ir noteikts profesionālās mobilitātes mērķis, kas paredz nepieciešamību labāk pielāgot apmācības un izglītības sistēmas jaunajām darba tirgus prasībām, veicināt mūžizglītību un kompetenču iegūšanu un uzlabot profesionālās kvalifikācijas atzīšanas sistēmas.

Otrkārt, joprojām pārāk zemais darbinieku mobilitātes līmenis dalībvalstu starpā liecina, ka iekšējā tirgus sniegtās priekšrocības joprojām netiek pilnībā izmantotas.

Joprojām pastāv šķēršļi mobilitātei, tostarp svešvalodu zināšanu trūkums, labvēlīgu apstākļu trūkums ģimenes dzīves un darba saskaņošanai, kā arī tas, ka netiek atjaunināti valstu tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā.

Piekļuve informācijai par pārrobežu mobilitāti joprojām ir nepietiekama, un pārāk daudzos gadījumos tās nepietiekamā kvalitāte ierobežo daudzu personu mobilitāti.

Daudzos gadījumos darba maiņa var nozīmēt ko vairāk par pāreju no viena uzņēmuma uz otru vai no vienas nozares uz otru — tas var nozīmēt arī jaunas karjeras sākumu un darbu jaunā profesijā.

Līdz ar to ir būtiski nodrošināt, lai izglītības iespējas atbilstu nepieciešamībai nodrošināt gan darbinieku nodarbinātību, gan pielāgošanās spējas visā to darba dzīves garumā, tādējādi uzlabojot to profesionālās mobilitātes spējas.

Visiem iedzīvotājiem ir tiesības iegūt atbilstīgu izglītības līmeni, atjaunināt savas zināšanas un iegūt jaunas prasmes visas darba dzīves laikā.

Atbildība par šo mērķu īstenošanu kopīgi jāuzņemas valdībām, valsts iestādēm, darba devējiem, sociālajiem partneriem un pašiem iedzīvotājiem.

Apmācības un izglītības sistēmas joprojām ir jāpielāgo darba tirgus vajadzībām, kā arī ekonomikai un sabiedrībai, kas arvien vairāk ir balstīta uz zināšanām.

Laikā, kad arvien mazāk jauniešiem izdodas iesaistīties darba tirgū, ir jārisina jaunās problēmas un jāizmanto sabiedrībai sniegtās iespējas.

Ir ļoti svarīgi, lai arvien vairāk cilvēku varētu iegūt pēc iespējas augstāku izglītības līmeni — tas ir īpaši svarīgi sievietēm, kas uz laiku pamet darba tirgu, lai rūpētos par bērnu vai ģimeni, un kurām labs izglītības līmenis ir būtisks, lai varētu ātri atgriezties darba tirgū.

Pirmais stratēģijas „Eiropa 2020” mērķis paredz līdz 75 % paaugstināt sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmeni vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem, veicinot arī jauniešu, gados vecāku darbinieku un mazkvalificētu darba ņēmēju lielāku dalību.

Plašāka un labāka izglītība ļauj sasniegt augstāku nodarbinātības līmeni, un laika gaitā izglītības līmeņa uzlabošana veicina sieviešu nodarbinātības palielināšanos, tiešā veidā labvēlīgi ietekmējot IKP.

Plašāku labvēlīgu ietekmi uz izaugsmi var sasniegt tikai tad, ja sekmē un veicina ieguldījumus cilvēkkapitālā un sieviešu darba ražīgumā.

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (21.3.2013)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

par sieviešu mobilitāti izglītības un profesionālajā jomā ES
(2013/2009(INI))

Atzinumu sagatavoja (*): Csaba Sógor

(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra – Reglamenta 50. pants.

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver nepieciešamību ES politikas jomās nodrošināt labāku izpratni par dažādām vecuma grupām piederošu sieviešu stāvokli, it īpaši izglītības, integrācijas, migrācijas, nodarbinātības, nabadzības mazināšanas, veselības un sociālās aprūpes politikas jomās, un pievērst lielāku uzmanību uz sieviešu pārstāvībai lēmumu pieņemšanas procesā;

2.  uzsver, ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība rada kaitējumu ekonomikai un iedzīvotājiem; uzsver, ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību daļēji izraisa tas, ka nozarēs, kurās sievietes ir īpaši daudz pārstāvētas, darba samaksa bieži vien ir zemāka; aicina ieinteresētās personas nodrošināt darba samaksas tendenču lielāku pārredzamību, lai izvairītos no darba samaksas atšķirību saglabāšanās vai palielināšanās; aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību (Direktīva 2006/54/EK), kā to 2012. gada 13. marta rezolūcijā pieprasījis Eiropas Parlaments; aktīvi aicina Komisiju un dalībvalstis ar mērķi novērst vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt politiku, kas būtu vērsta uz sieviešu integrāciju darba tirgū un veicinātu vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz mobilitāti;

3.  mudina dalībvalstis cīnīties pret visām vecuma grupām piederošu sieviešu nabadzību un sociālo atstumtību; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai novērstu nabadzības feminizāciju, proti, veicināt nodarbinātību un uzņēmējdarbības garu sieviešu vidū, cīnīties pret darba samaksas atšķirībām un sekmēt profesionālās un ģimenes dzīves saskaņošanu, attīstot bērnu aprūpes iespējas;

4.  aicina dalībvalstis un Komisiju pievērst īpašu uzmanību gados vecāku sieviešu nabadzības problēmai, kas rodas tādēļ, ka viņas saņem mazākas pensijas, un kas ir arī tādu bezdarba periodu sekas, kuri viņām ir nepieciešami, lai rūpētos par saviem bērniem un citiem apgādājamiem ģimenes locekļiem;

5.  aicina dalībvalstis aizstāvēt sieviešu tiesības, veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību un vienlīdzīgas iespējas, garantēt drošus darba apstākļus un novērst visu veidu ekspluatāciju un diskrimināciju darba tirgū, piemēram, profesionālo segregāciju un diskrimināciju atalgojuma jomā, jo īpaši atbalstot mūžizglītību, cīnoties pret nestabilu nodarbinātību un veicinot darba attiecības, kurās ievēro tiesības, tāda darba laika noteikšanu, kas ļauj līdzsvarot darbu un privāto dzīvi, kā arī sabiedrības veselības aprūpes tīkla un sociālā nodrošinājuma sistēmas attīstību un daudzveidīgu praksi attiecībā uz darba laika organizāciju pēc sievietes pieprasījuma;

6.  uzsver, ka jāveicina sieviešu interese par izglītību un apmācību tā saucamajās MINT profesijās (matemātika, informātika un jaunās tehnoloģijas), lai izskaustu profesionālo segregāciju un diskrimināciju atalgojuma jomā; mudina dalībvalstis atbalstīt specialitātes un profesijas, kurās vajadzīgas zinātniskās, tehniskās, inženierijas un matemātiskās prasmes, un par kurām veicina sieviešu interesi jau agrīnā vecumā, lai uzlabotu viņu nodarbinātības iespējas un palīdzētu pāriet no izglītības uz profesionālo izglītību un nodarbinātību; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt vai turpināt pilnveidot kvalitatīvus profesionālās orientācijas pakalpojumus ar mērķi palīdzēt sievietēm šajā saistībā;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai risinātu dzimumu segregācijas problēmu nozarēs, gan savlaicīgi motivējot darba ņēmējus strādāt atbilstošās nozarēs, gan pievēršoties apsvērumiem, kas padara šādas nozares mazāk pievilcīgas sievietēm vai vīriešiem, piemēram, darba apstākļiem, kas nav savienojami ar aprūpes pienākumiem, no vienas puses, un darba samaksai, no otras puses;

8.  uzskata, ka sieviešu mobilitātes veicināšana izglītības un profesionālajā jomā var palīdzēt sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķi paaugstināt sieviešu un vīriešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātību līdz 75 %, tostarp nodrošinot jauniešu, gados vecāku darba ņēmēju un mazkvalificētu darba ņēmēju lielāku līdzdalību un migrantu labāku integrāciju;

9.  vērš īpašu uzmanību uz problēmām, kas skar sievietes ar invaliditāti, un uzsver, ka ir nepieciešami pasākumi un darbības, lai cīnītos pret divkāršu diskrimināciju un veicinātu tiesību un iespēju pilnīgu vienlīdzību;

10. uzsver dzimumu līdztiesības principam atbilstošu izglītības sistēmu nozīmi, jo tās piedāvā bērniem daudzveidīgu izvēli savu talantu atklāšanai; uzsver, ka pētījumu rezultāti norāda uz to, ka spēcīgi dzimumu stereotipi izglītībā veicina dzimumu segregāciju darba tirgū gan attiecībā uz nozarēm, gan profesijām; aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret šādiem stereotipiem;

11. uzsver, ka agrīnas profesionālās mobilitātes modeļiem ir būtiska nozīme, lai vēlāk panāktu izmaiņas nodarbinātībā; atsaucas uz divām EP rezolūcijām — 2012. gada 24. maija rezolūciju par iniciatīvu jauniešu nodarbinātības izredžu palielināšanai un 2013. gada 16. janvāra rezolūciju par Jaunatnes garantiju; tādēļ aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nekavējoties īstenot pasākumu kopumu jauniešu nodarbinātības veicināšanai, jo īpaši pasākumus, kas attiecas uz iniciatīvu “Tava pirmā EURES darbavieta” un Jaunatnes garantiju, lai veicinātu jaunu sieviešu agrīnu mobilitāti izglītības un profesionālajā jomā;

12. aicina sociālos partnerus, dalībvalstis un Komisiju atbalstīt dzimumu līdztiesības aspektu pilnveidošanu koplīgumos, tostarp veicinot tiesības uz elastīgu darba laiku, bērnu aprūpes iespējām, padomdošanu darba ņēmējām sievietēm un pasākumus, ar kuriem palielināt sieviešu pārstāvību sarunās par darba koplīgumu slēgšanu, kā arī novērtējot koplīgumu ietekmi uz sievietēm;

13. mudina dalībvalstis nodrošināt labāku aizsardzību pret cilvēku tirdzniecību attiecībā uz sievietēm, kuras pārceļas uz ārvalstīm darba nolūkos, pievēršot īpašu uzmanību informācijas un konsultāciju pieejamības nodrošināšanai;

14. uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai respektētu mazākumtautu kopienu sieviešu kultūras piederību un/vai tradīcijas;

15. aicina dalībvalstis sniegt datus pa dzimumiem attiecībā uz profesionālo mobilitāti un, izstrādājot valsts politiku un valsts reformu programmas, tajās iekļaut noteikumus par dzimumu līdztiesības veicināšanu un īpašu uzmanību pievērst to darbības programmu izstrādei un īstenošanai valsts vai reģionālajā līmenī, kuras saņem finansējumu no Eiropas Sociālā fonda (ESF) gan laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, gan arī turpmāk; atgādina par EP 2012. gada 25. oktobra rezolūciju, kurā atbalsta Komisijas ierosinājumu atvēlēt 25 % no līdzekļiem, kas piešķirti kohēzijas politikai, atvēlēt ESF[1];

16. uzsver — ja šis jautājums būs īpašs mērķis šajās programmās vai arī īpaša horizontālā prioritāte, tad tā būs laba prakse, un šie pasākumi sniegs rezultātus reģionālajā un/vai vietējā līmenī;

17. aicina dalībvalstis veicināt valsts, reģionāla un vietēja mēroga projektus ar mērķi palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū; aicina dalībvalstis sekmēt sieviešu un vīriešu aktīvāku līdzdalību brīvprātīgo darbā un darbā sabiedrības labā;

18. uzsver, cik liela nozīme ir valodu apguvei, un prasa organizēt vietējās valodas un kultūras apguves kursus, kas īpaši paredzēti sievietēm;

19. Mudina dalībvalstis vienkāršot procedūras vietēja un reģionāla mēroga iestādēs, lai:

-   izstrādātu un īstenotu konkrētas programmas sieviešu un vīriešu integrācijai vietējās kopienās un starpkultūru apmaiņas veicināšanai,

-   piedāvātu atbilstīgus pakalpojumus sievietēm, kuras seko saviem dzīvesbiedriem vai partneriem uz citām dalībvalstīm, piemēram, kursus, lai veicinātu viņu integrāciju jaunajā sociālajā un kultūras vidē, piemēram, valodu kursus un profesionālās izglītības kursus, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām sievietēm,

-   pievērstu lielāku uzmanību sieviešu integrācijai darba tirgū, jo īpaši tam, vai sievietes iegūst un paaugstina kvalifikāciju un apgūst prasmes, kā arī mūžizglītības un mācību programmu īstenošanai,

-   pievērstu uzmanību ļoti mobilām sievietēm, kas pakļautas riskam, piemēram, vietējām darba ņēmējām, aprūpes darbiniecēm, apkopējām un sievietēm, kas strādā viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas nozarē (HORECA),

-   atbalstītu bezpeļņas organizāciju rīkotās sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņas, galveno uzmanību pievēršot starptautisko kopienu sieviešu, piemēram, ārvalstīs dzīvojošo dzīvesbiedru un partneru, jautājumiem;

-   izstrādātu apmācības programmas integrācijas veicināšanai, psiholoģiskās konsultācijas un integrācijas projektus; uzsver, ka no praktiskā viedokļa tieši konkrēti pasākumi palīdz izprast un atrisināt problēmas;

20. aicina Komisiju pārraudzīt, kā sieviešu un vīriešu starpā tiek sadalīts ES finansējums, kas paredzēts izglītībai un apmācībai, mobilitātei profesionālajā un izglītības jomā un līdzdalības darba tirgū palielināšanai, un regulāri ziņot par to; aicina gan dalībvalstis, gan Komisiju nekavējoties rīkoties finansējuma nevienlīdzīgas sadales gadījumā;

21. iesaka izveidot Eiropas Konsultāciju dienestu tīklu, lai palīdzētu vietēja mēroga kopienām risināt šīs problēmas, nodrošinot informāciju, zinātību un pamatnostādnes attiecībā uz sieviešu integrāciju; iesaka veicināt un izmantot instrumentus un tīklus, un nodrošināt pastāvīgu finansējumu esošajiem Eiropas tīkliem, gan arī instrumentus mobilitātes veicināšanai, piemēram, EURES, “Tava Eiropa” un “Europe Direct”, kas arī palīdz sievietēm vienkāršāk atrast informāciju par viņu tiesībām un iespējām dažādās ES dalībvalstīs;

22. atkārtoti uzsver, ka dalībvalstīm jānodrošina tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos;

23. aicina dalībvalstis izstrādāt infrastruktūras pasākumus, lai atbalstītu mobilus darba ņēmējus ar ģimenēm, risinot jautājumus, kas saistīti ar piekļuvi izglītībai un bērnu aprūpei, sociālās nodrošināšanas un sociālajiem pakalpojumiem; aicina gan nosūtošās, gan uzņemošās dalībvalstis izstrādāt mehānismus ļoti mobilu darba ņēmēju ar ģimenēm integrācijai un reintegrācijai; uzsver, ka darba devējiem būtu vairāk jāatzīst sieviešu, kuras pārceļas uz ārvalstīm, starpkultūru prasmju nozīme;

24. aicina dalībvalstis nodrošināt diplomu un profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu un sekmēt šādu atzīšanas procedūru vienkāršošanu;

25. norāda, ka gadījumos, kad galvenā problēma ir nevis pati atzīšana, bet gan ieilgusī atzīšanas procedūra, tas var būt neveiksmīgu startu iemesls jaunajā vietējā sabiedrībā ES;

26. uzsver, ka pozitīvu ietekmi rada sieviešu agrīna iesaistīšana profesijās būtiskākajās nozarēs ar augstu darbavietu radīšanas potenciālu, jo īpaši videi draudzīgā ekonomikā, veselības un sociālās aprūpes nozarē, kā arī digitālajā ekonomikā;

27. pauž bažas par sieviešu intelektuālā potenciāla nepietiekamas izmantošanas ievērojamo līmeni, t. i., mobilo sieviešu iegūto kvalifikāciju nepietiekamu izmantošanu, kas ir sevišķi raksturīga jomās, kur lielākoties ir nodarbinātas mobilas sievietes, piemēram, aprūpē un mājsaimniecības darbos;

28. uzskata, ka ir būtiski sniegt iespējas sievietēm, kuras pārceļas uz ārvalstīm, izmantot pārnesamas sociālā nodrošinājuma tiesības, nodrošinot, ka viņas patiesi izmanto iegūtās īpašās tiesības.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	21.3.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	40 3 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Heinz K. Becker, Jean-Luc Bennahmias, Phil Bennion, Pervenche Berès, Vilija Blinkevičiūtė, Philippe Boulland, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Minodora Cliveti, Marije Cornelissen, Emer Costello, Andrea Cozzolino, Frédéric Daerden, Karima Delli, Richard Falbr, Thomas Händel, Marian Harkin, Danuta Jazłowiecka, Martin Kastler, Ádám Kósa, Jean Lambert, Patrick Le Hyaric, Olle Ludvigsson, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Siiri Oviir, Konstantinos Poupakis, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Nicole Sinclaire, Jutta Steinruck
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Georges Bach, Jürgen Creutzmann, Edite Estrela, Sergio Gutiérrez Prieto, Anthea McIntyre, Csaba Sógor
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Fiona Hall, Angelika Werthmann

• [1]  Eiropas Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūcija labvēlīga iznākuma panākšanai 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas apstiprināšanas procedūrā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	23.4.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	22 0 1
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Emine Bozkurt, Edite Estrela, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Lívia Járóka, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Barbara Matera, Elisabeth Morin-Chartier, Krisztina Morvai, Norica Nicolai, Siiri Oviir, Antonyia Parvanova, Joanna Senyszyn, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Marc Tarabella, Inês Cristina Zuber
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Roberta Angelilli, Vilija Blinkevičiūtė, Anne Delvaux, Christa Klaß, Licia Ronzulli, Angelika Werthmann